10.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 75/21

Ziņotājs:

Simo TIAINEN

1.1.

Jau pusgadsimtu KLP sekmē Eiropas Savienības veidošanu. Pašlaik atgriešanās pie pamatiem būtu jāizmanto kā iespēja un jāformulē jauna ilgtermiņa KLP vīzija, kas sniegtu skaidras un konkrētas norādes ne tikai lauksaimniekiem, bet arī miljoniem iedzīvotāju. Kā komiteja konsekventi norādījusi, turpmākajai lauksaimniecības politikai būtu jāsargā Eiropas lauksaimniecības modelis, kura pamatā ir tādi principi kā pārtikas apgādes suverenitāte, ilgtspēja un gatavība reaģēt uz Eiropas iedzīvotāju – lauksaimnieku, lauksaimniecībā nodarbināto darba ņēmēju un patērētāju – faktiskajām vajadzībām.

1.2.

EESK atzinīgi vērtē sākotnējās debates un pārdomas par turpmāko KLP laikposmam pēc 2020. gada. Kaut arī pārliecība par Līgumā kopš 1957. gada nemainīgi nostiprināto KLP mērķu aktualitāti un par KLP jaunajiem uzdevumiem nekad nav bijusi lielāka kā šobrīd, ļoti svarīgi ir padziļināti analizēt pašreizējo KLP un iepriekšējās reformas iznākumu. Šā atzinuma mērķis ir nākt klajā ar dažiem ieteikumiem un sniegt ieguldījumu pārdomās par turpmāko KLP.

1.3.

KLP sarežģītības un pēdējās reformas īstenošanā piedzīvoto grūtību dēļ lauksaimniekiem pirmām kārtām ir vajadzīga politiska stabilitāte un ilgtermiņa skatījums uz lauksaimniecības politiku. It īpaši tādēļ, ka spēkā ir Lisabonas līgums, vairāki gadi noteikti būs vajadzīgi, lai apsvērtu, vienotos par kopīgiem par mērķiem, apspriestu problēmas un rastu risinājumus. Tādēļ Eiropas iestādēm būtu ātri jāvienojas par pašreizējās KLP termiņa pagarināšanu vismaz par diviem gadiem.

1.4.

Kopējai lauksaimniecības politikai ne tikai ar īpašiem instrumentiem, bet arī ar politikas stabilitāti būtu jāveicina gados jauno un jaunu lauksaimnieku un lauksaimnieču darbības uzsākšana. Lauksaimniekiem patiešām vajadzīga lielāka stabilitāte, lai viņi spētu veikt ieguldījumus, kam jāatmaksājas gadu desmitos, un risināt paaudžu maiņas problēmu.

1.5.

Turpmākajā KLP būtu jāņem vērā, pirmkārt, lauksaimniecības modeļu un reģionālo īpatnību daudzveidība un, otrkārt, šīs politikas mērķu daudzveidība, proti, ekonomiskie, sociālie un ekoloģiskie mērķi. Pašu pārtikas ražošana un pašu lauksaimniecība ir svarīga un katras pasaules nācijas kultūras sastāvdaļa. Eiropas pārtikas politikai būtu jābalstās uz veselīgu un kvalitatīvu pārtiku un jāveido sinerģijas ar KLP. Vienam no KLP galvenajiem principiem vajadzētu būt lauksaimniecības saglabāšanai un tās ilgtspējas nodrošināšanai visos ES reģionos.

1.6.

Vienkāršošanai vajadzētu būt pirmajai pamatprioritātei nākamajā KLP reformā. KLP īstenošanai jābūt vienmērīgākai, un jāizveido piemērotākas kontroles un sankciju sistēmas. Ārkārtīgi svarīgi ir nodrošināt, ka lauksaimnieki maksājumus saņem savlaicīgi.

1.7.

Tā kā KLP ir politika, kas paredz tiešu Eiropas līmeņa intervenci, un tā kā, grūstot Kopienas priekšrokas principam, samazinās ražošanas cenas, turpmākajai KLP jāspēj reaģēt uz problēmām, ar kurām tā saskaras, tostarp uz tirgus satricinājumiem. Tādēļ ir jāpārorientē politikas satvars nolūkā risināt visas šīs jaunās problēmas un nodrošināt atbilstīgus instrumentus Eiropas līmenī.

1.8.

Eiropas Komisija 2017. gadā turpinās sākto darbu un rīkos plašu apspriešanos par KLP vienkāršošanu un modernizāciju. Svarīgi nodrošināt, ka Eiropas pilsoniskā sabiedrība aktīvi iesaistās šajā procesā. Lai varētu sekot līdzi šim procesam un sniegt tajā ieguldījumu, EESK būtu jāizveido izpētes grupa.

2.1.

Lauksaimniecībai ir būtiska nozīme nākotnes stratēģisko, ekonomisko, ekoloģisko un sociālo problēmu risināšanā. KLP ir veiksmes stāsts galvenokārt Eiropai, jo tieši Eiropas patērētāji pēdējos gadu desmitos var iegādāties drošāku pārtiku par cenām, kas samazinās. Tomēr daži reģioni saskaras ar bioloģiskās daudzveidības, vides un ainavu problēmām, kas noteikti jārisina. Iedzīvotājiem un patērētājiem visvairāk rūp kvalitatīvi augstvērtīgas pārtikas ražošana, ko nodrošina ilgtspējīga lauksaimniecība. Lai šīs vēlmes apmierinātu, ir vajadzīga kopējā lauksaimniecības politika, kas garantē veselīgu un drošu pārtiku, augstu kvalitāti par taisnīgu cenu, vides aizsardzību, ainavas saglabāšanu un dinamisku tautsaimniecību lauku rajonos.

2.2.

Lauksaimnieki, ražojot pārtiku mūsu uz tirgu orientētajā sabiedrībā un vienlaikus garantējot nodrošinātību ar pārtiku, arī ietekmē ūdens pieejamību un kvalitāti, gaisa un augsnes kvalitāti un dabas resursus, kā arī rada darbvietas lauku rajonos un saglabā lauku ainavas. Liela daļa šā papildu devuma būtu uzskatāma par sabiedriskajiem labumiem.

2.3.

Lauksaimniecība un mežsaimniecība ir cieši saistītas, jo šiem mērķiem tiek izmantota lielākā ES zemes daļa. Tādēļ mežsaimniecība bieži iesaistās sabiedriskā labuma sniegšanā.

2.4.

Faktori, kas ietekmē KLP laikposmā pēc 2020. gada, ir, pirmkārt, problēmas, ar kurām saskaras lauksaimniecība, un, otrkārt, fakts, ka šī politika ir Eiropas jautājums – ar noteiktu reformu procesu un pieejamo budžetu un, pats galvenais, skaidru vīziju nākamajām desmitgadēm.

2.5.

Kopējā lauksaimniecības politika vienmēr ir bijusi viens no nozīmīgākajiem ES politikas virzieniem. KLP kopumā ir Eiropas pilsoniskās sabiedrības interesēs. Tādēļ ir svarīgi, ka EESK rīkojas proaktīvi, gatavojoties nākamajai KLP reformai, kas attiecas uz periodu pēc 2020. gada.

3.1.

Prognozes par pasaules demogrāfiskās attīstības tendencēm liecina, ka 2050. gadā būs jāpabaro 9 miljardi cilvēku. Tā kā vairākos pasaules reģionos dzīves līmenis paaugstinās, vērojams, ka pieaug pieprasījums pēc pārtikas un mainās uztura paradumi, tostarp pieaug dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņš. Šo attīstības tendenču dēļ pieprasījums pēc pārtikas 2050. gadā būs dubultojies. Eiropas Savienībai ir jāuzņemas sava daļa atbildības par pasaules nodrošinātību ar pārtiku, tomēr Eiropas lauksaimniecības produktu eksports neatrisina globālo bada problēmu. Jānorāda, ka pasaules nodrošinātība ar pārtiku būtu jābalsta uz ilgtspējīgām teritoriālām pārtikas sistēmām. Katrai valstij jābūt atbildīgai par savu nodrošinātību ar pārtiku, kā to iesaka arī ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija. EESK uzskata, ka ES jākoncentrējas arī uz zināšanu nodošanu un pieredzes apmaiņu par to, kā citās pasaules daļās ilgtspējīgi un uz vietas var ražot lielāku daudzumu un labāku pārtiku.

3.2.

Prognozes arī liecina, ka Eiropā pieprasījums pēc pārtikas saglabāsies diezgan stabils, bet tas būs daudzveidīgs, jo tiks ņemti vērā kvalitātes, veselības, ētikas, izcelsmes un citi aspekti.

3.3.

Visos reģionos lauksaimniecība un vide ir dažādos veidos cieši saistītas. Lauksaimniecībai un mežsaimniecībai ir būtiska nozīme dabas aizsardzībā, bioloģiskās daudzveidības aizsardzībā, ūdens kvalitātes un augsnes kvalitātes nodrošināšanā un piesārņojuma samazināšanā.

3.4.

ES klimata aizsardzības un enerģētikas politikā izvirzīts mērķis līdz 2030. gadam panākt, ka atjaunīgas enerģijas īpatsvars enerģijas patēriņā pieaug līdz vismaz 27 %. Šis īpatsvars turpmāk pieaugs vēl vairāk. Lauksaimniecība un mežsaimniecība varētu nodrošināt biomasu, lai zaļas izaugsmes ekonomikā šo mērķi varētu sasniegt. Šīm nozarēm pašām jāpaaugstina enerģijas izmantošanas efektivitāte.

3.5.

Komisija 2016. gada 20. jūlijā nāca klajā ar virkni priekšlikumu tiesību aktiem, kuros paredzēti sīki izstrādāti noteikumi attiecībā uz ES klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam. Tie būs ES pasākumi, kuru mērķis ir ierobežot klimata pārmaiņas, kā to paredz 2015. gada decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferences 21. sesijā (COP21) panāktā vienošanās. Lauksaimniecība un mežsaimniecība arī nodrošina risinājumus, kas paver iespēju samazināt emisijas un uzkrāt oglekli augsnē vai koksnē. Lai varētu atrisināt pārtikas nodrošinājuma problēmu un ierobežot klimata pārmaiņas, būs vajadzīga vidi saudzējoša ilgtspējīga izaugsme, agroekoloģiska pieeja un lauksaimnieciskās ražošanas ilgtspējīga intensifikācija. Arī pielāgošanās klimata pārmaiņām būtiski ietekmēs turpmāko lauksaimniecību.

3.6.

Lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, kā arī visiem ar to saistītajiem bioekonomikas veidiem ir būtiska loma lauku dinamisma saglabāšanā un līdzsvarotas lauku attīstības veicināšanā. Tām ir nozīmīga loma nodarbinātības, kultūras, teritoriālās kohēzijas un tūrisma jomā visos ES lauku rajonos. Daudzos tālākajos reģionos, kalnu reģionos vai mazāk labvēlīgos apgabalos dominējošā demogrāfiskās attīstības tendence ir iedzīvotāju skaita sarukums un sabiedrības novecošana. Ar publiskiem pasākumiem, it īpaši ar KLP, būtu jācenšas saglabāt lauksaimniecību un atbalstīt ražotājus visā Eiropas Savienībā, tostarp reģionos ar īpašām problēmām. Būtiska loma lauku attīstībā ir maksājumiem lauku saimniecībām, kas atrodas lauku rajonos ar nelabvēlīgiem dabas apstākļiem. Bez šādiem maksājumiem šādu rajonu lauksaimniecība vairs nebūtu dzīvotspējīga.

3.7.

Divu KLP pīlāru sinerģija ir svarīga, un tā būtu jāpastiprina. Pēdējā veiktā reforma nostiprina Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondu) saikni un saskaņotību, un šie pūliņi būtu jāturpina.

3.8.

EESK uzskata: lai panāktu lauku teritoriju līdzsvarotu attīstību, visu ESI fondu ietvaros ir jāpaplašina sabiedrības virzītas vietējās attīstības (SVVA) metodes izmantošana un tā jānosaka par obligātu. Izmantojot vietējās rīcības grupas kā vietējas partnerības – ar lauksaimnieku līdzdalību –, lai sameklētu vietējos projektus un tos finansētu, uzlabojas iedzīvotāju dzīves kvalitāte. Tas varētu palīdzēt efektīvi cīnīties pret iedzīvotāju skaita samazināšanos un sabiedrības novecošanu ES lauku apvidos.

3.9.

Lai lauksaimniecību varētu saglabāt, svarīgs jautājums ir paaudžu maiņa, un gados jauno un/vai jaunu lauksaimnieku un lauksaimnieču darbības uzsākšana būtu jāsekmē ar visiem pieejamiem līdzekļiem. Tiem sektoriem vai tajos reģionos, kur noteikti lauksaimniecības veidi vai noteikti lauksaimniecības sektori ir īpaši svarīgi saimniecisku, sociālu vai ekoloģisku iemeslu dēļ, vajadzīgi ir arī saistītie maksājumi. KLP vajadzētu būt skaidri vērstai arī uz aktīvo lauksaimnieku rosināšanu un ražošanas veicināšanu.

3.10.

Lauksaimniecība ir īpaša saimnieciskā darbība, kurā nedarbojas tradicionālie ekonomikas likumi. Tirgus ekonomikā cenu un ienākumu svārstības ir piedāvājuma un pieprasījuma izmaiņu rezultāts. Taču, tā kā pārtika ir pirmās nepieciešamības prece, cenas pēc būtības ir neelastīgas. Un arī pārtikas piedāvājums nespēj ātri reaģēt uz cenu izmaiņām. Tāpēc, ražošanas apjomam negaidīti mainoties, ir vajadzīgāks ilgāks laiks un lielākas cenu izmaiņas, lai atjaunotu līdzsvaru tirgū. Minēto iemeslu dēļ lauksaimniecības produktu tirgi tiek uzskatīti par ļoti svārstīgiem. Varētu izmēģināt arī citus inovatīvus tirgus mehānismus.

3.11.

Patērētāji pieprasa drošu, ilgtspējīgu, uzturvielām bagātu un kvalitatīvi augstvērtīgu pārtiku. Viņi arī vēlas iegādāties pārtiku par pieņemamām cenām, un ekonomikas krīze šo vēlmi ir palielinājusi. Daudzi patērētāji augstu vērtē izsekojamību un vietējā ražojuma pārtiku. Eirobarometra īpašais apsekojums Nr. 410 liecina: lielais vairums respondentu visās dalībvalstīs norāda, ka viņiem ir vajadzīga informācija par gaļas izcelsmi. Visu pārtikas ķēdē iesaistīto ieinteresēto personu pienākums ir rast risinājumu šai problēmai.

3.12.

Turpmākai KLP, tāpat kā citām ES rīcībpolitikām, ir jābūt saskaņotai ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem. KLP ir saistīta ar daudziem mērķiem, bet vistiešāk ar 2. mērķi – novērst badu, panākt pārtikas nodrošinājumu un labāku uzturu un veicināt ilgtspējīgu lauksaimniecību.

3.13.

Starptautiskās tirdzniecības nozīme turpmāk noteikti palielināsies. Tomēr nesenais Krievijas noteiktais aizliegums pārtikas produktiem, kuru izcelsme ir Eiropas Savienībā, rada lielu nenoteiktību attiecībā uz starptautisko tirdzniecību. Krievijas embargo ir radījis milzīgu spiedienu uz ES lauksaimniecības tirgiem, it īpaši dažās dalībvalstīs. To problēmu likvidēšanai, kas saistītas ar nenoteiktību starptautiskajā tirdzniecībā, būs izšķiroša loma lauksaimniecības nākotnē.

3.14.

Pēdējos gados pārtikas piegādes ķēdē ir izmainījušās iespējas panākt izdevīgus nosacījumus, un ieguvēja galvenokārt ir mazumtirdzniecības nozare un daži transnacionāli uzņēmumi, bet zaudētāji – piegādātāji, galvenokārt lauksaimnieki. Nākamajai KLP būtu jāstiprina lauksaimnieku iespējas sarunās panākt izdevīgākus nosacījumus.

4.1.

Lauksaimniecība ir Eiropas Savienībai nozīmīgs jautājums. Kopējās lauksaimniecības politikas mērķi vispirms tika nostiprināti 1957. gadā parakstītajā Romas līgumā. Tie joprojām ir spēkā. Ir nākuši klāt jauni uzdevumi, piemēram, vides aizsardzības, lauku attīstības, kvalitātes un veselības aizsardzības jomā, kā arī tādi jautājumi kā bads pasaulē, un Līgumi līdz šim nav tikuši pielāgoti.

4.2.

KLP ir būtiska Eiropas politikas un integrētas politikas joma, kas ir arvien ciešāk saistīta ar citām politikas jomām, kurām ir īpaša Eiropas pievienotā vērtība, piemēram, ar nodarbinātības, vides, klimata, konkurences, budžeta, tirdzniecības un pētniecības politiku.

4.3.

KLP ir priekšnosacījums, lai Eiropas Savienībā izveidotu vienoto tirgu pārtikas nozarē. Eiropas pārtikas rūpniecība ir lielākā rūpniecības nozare Eiropas Savienībā, un tā nodrošina vairāk nekā piecus miljonus darbvietu.

4.4.

Sarežģītība un subsidiaritāte ir būtiskākie jēdzieni, kad runa ir par pielāgošanos visu sektoru un teritoriju vajadzībām. Pēdējā īstenotajā reformā šie aspekti tika pastiprināti. Kopīgo noteikumu sagatavošana saskaņā ar Lisabonas līgumu un sarunas par šiem noteikumiem, iesaistot 28 dalībvalstis un Eiropas Parlamentu, bija īpaši sarežģīts uzdevums.

4.5.

Pašlaik īstenoto politikas pasākumu novērtējums vēl nav veikts. Joprojām tiek vērtēts, kā pirmajā gadā tika īstenotas zaļināšanas saistības. Tas pats sakāms par ekoloģiski nozīmīgajām platībām. Svarīgi ir nesteigties ar vēl vienu KLP reformu, kamēr nav skaidri un rūpīgi novērtēta pašreizējā KLP, proti, kamēr nav skaidrs, cik lielā mērā ar politikas pasākumiem ir sasniegts politikas mērķis. Tādēļ ir jāveic pienācīgs novērtējums, it īpaši tas attiecas uz pasākumiem, kuru rezultātus var redzēt tikai pēc ilgāka laika, piemēram, uz zaļināšanas saistībām.

4.6.

Ņemot vērā to, ka nesenākās reformas sagatavošana tika aizsākta 2010. gadā un tās īstenošana sākās 2015. gadā, jāsecina, ka sagatavošanai bija vajadzīgi pieci gadi. Pašreizējā Komisijas un EP pilnvaru periodā nebūs laika pabeigt jaunu KLP reformu, lai to varētu sākt īstenot 2021. gadā. Tādēļ ir vajadzīgs pārejas periods, lai pašreizējo KLP varētu pietiekami ilgi turpināt pēc 2020. gada.

4.7.

Kopš 1962. gada KLP pamatā ir trīs principi: tirgus vienotība, Kopienas priekšroka un finansiālā solidaritāte. Vienotais tirgus mūsdienās ir realitāte, bet Kopienas priekšrokas un finansiālās solidaritātes principi ir jānostiprina politiskajā līmenī.

4.8.

Globalizētajā pasaulē ASV izmanto finansiālo atbalstu, lai savu lauksaimniecību veicinātu, iesaistot patērētājus, proti, īstenojot pārtikas talonu programmu un Buy American Act (likumu “Pērc amerikāņu preci”). Eiropas Savienībai būtu jāveic ekvivalenti pasākumi, un tā varētu uzsvērt Kopienas priekšrokas principa stratēģisko nozīmi, pieņemot Buy European Act (likumu “Pērc Eiropas preci”).

5.1.

Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES būtiski ietekmēs Eiropas Savienību, it īpaši vienoto tirgu un starptautisko tirdzniecību, un tādēļ turpmāko KLP. Sarunās par Brexit, ja AK izstājas no ES muitas savienības, pašreizējās tirdzniecības plūsmas būtu jāizmanto kā pamatkritērijs, lai 28 valstu Eiropas Savienībai piešķirtās PTO kvotas sadalītu starp AK un jauno ES.

5.2.

Kopš 1992. gada reformas, ieviešot tiešos maksājumus, konkurētspēja kļuvusi par KLP svarīgāko prioritāti. Lai vēl vairāk uzlabotu konkurētspēju un paaugstinātu produktivitāti, kā arī ilgtspēju, vajadzīgi jauni stimuli, kas vērsti uz inovācijas veicināšanu (jaunu tehnoloģiju izstrādi, izplatīšanu un ieviešanu).

5.3.

Lauksaimniecībai ir vajadzīgi lieli ieguldījumi, ko varētu nodrošināt, ja prognozētie ienākumi būtu pietiekami lieli un ekonomisko risku varētu pārvaldīt. Pašreizējos apstākļos lauku saimniecību ienākumu palielināšana ar tiešajiem maksājumiem ir nepieciešamība.

5.4.

ES ražotāji vairs nav izolēti no pasaules tirgus un tajā vērojamā cenu svārstīguma. Lauksaimniecību turklāt ietekmē ārkārtējas dabas parādības un vairāk veselības problēmu, kuru cēlonis ir preču un cilvēku mobilitātes pieaugums (pandēmijas) un kuras rada ievērojamus zaudējumus ražošanai. KLP vajadzētu nodrošināt īpašus instrumentus, kas lauksaimniecības sektoram pavērtu iespēju ierobežot un pārvaldīt šos apdraudējumus.

5.5.

Pašreizējā KLP paredz dažu riska pārvaldības instrumentu izmantošanu. Intervences cena, privātā uzglabāšana, noieta veicināšana nākotnes tirgos un vienotās tirgu kopīgās organizācijas nodrošinātie instrumenti būtu jāsaglabā vai jāpilnveido.

5.6.

Taču ir skaidrs, ka jāizstrādā jauni instrumenti:

5.7.

Lauksaimniecības prioritāte neapšaubāmi ir vides aizsardzības apsvērumi. Tādēļ ar pēdējo reformu tika paredzēts, ka jāveic zaļināšana (greening). Politikas veidotāji aizvien norāda uz šo nozīmīgo soli KLP attīstībā. KLP ekoloģiskā dimensija ir gan visaptveroša, gan sarežģīta, jo lauksaimniecībā uzmanība ir jāpievērš augsnei, ūdenim, bioloģiskajai daudzveidībai, mežsaimniecībai un CO2 emisijām. Ja politika būtu efektīvāka, tā būtu lauksaimniekiem saprotamāka, vieglāk īstenojama un vienkāršāka.

5.8.

Vajadzīgi maksājumi, kas atlīdzinātu lauksaimniekiem par sabiedrisko labumu nodrošināšanu (it īpaši par ekosistēmu pakalpojumiem).

5.9.

ES Padomes prezidentvalsts Nīderlande jo īpaši ir atbalstījusi ideju par kopēju pārtikas politiku. Ar jauno KLP ES atzīst, ka ES lauksaimniecībai jāpaaugstina nekaitīgas un kvalitatīvas pārtikas ilgtspējīgas ražošanas līmeņi. Nolūkā veicināt labus uztura paradumus jau agrīnā vecumā KLP atbalsta skolu apgādi ar augļiem un pienu skolēniem. Tā arī veicina bioloģisko ražošanu, nodrošinot apzinātu izvēli ar skaidru marķēšanas noteikumu starpniecību un īpašām atbalsta shēmām lauku attīstības politikas ietvaros.

5.10.

Patlaban sabiedrības veselības, veselīga uztura un dzīvesveida veicināšana ir valstu kompetencē. Tomēr Eiropas Savienībai ir jānodrošina, ka ar ilgtspējīgu pārtikas sistēmu starpniecību visiem Eiropas iedzīvotājiem ir piekļuve veselīgai un kvalitatīvai pārtikai. Tā kā Eiropas līmeņa pasākumi papildina un koordinē valstu pasākumus, būtu jāpanāk vairāk sinerģiju starp KLP un jauno Eiropas pārtikas politiku.

5.11.

Ņemot vērā iedzīvotāju vēlmes un patērētāju pieprasījumu, īpašas pūles būtu jāvelta tam, lai izveidotu teritoriālas pārtikas sistēmas (LFS) un līdz ar to īsās piegādes ķēdes, jo īpaši sabiedriskās ēdināšanas nozarē.

5.12.

Kopš 1990. gada lauksaimniecības atstātais vides pēdas nospiedums ir samazinājies. Taču līdz 2030. gadam lauksaimniecības radīto emisiju apjoms ir jāturpina samazināt. Tas jādara, saglabājot Eiropas lauksaimniecības modeli un īstenojot izmaksu ziņā efektīvu emisijas samazināšanas politiku. Oglekļa saturu augsnē ir iespējams palielināt, un fosilos energoresursus un naftas ķīmijas produktus iespējams aizstāt ar lauksaimniecības un mežsaimniecības produktiem.

5.13.

Būtu jāatzīst daudzveidīgie lauksaimniecības un zemes izmantošanas nozares mērķi ar to zemāko potenciālu klimata pārmaiņu mazināšanas jomā, kā arī vajadzība panākt saskaņotību starp ES mērķiem pārtikas nodrošinājuma jomā un klimata aizsardzības politikā (1).

5.14.

Lauku saimniecību līmenī – izmēģinājumu stacijās un laboratorijās – pastāvīgi tiek izstrādāti svarīgi jauninājumi. Pētniecībā un izstrādē ieguldītie pūliņi būtu jāpalielina, lai papildinātu attīstību virzībā uz ilgtspējīgāku lauksaimniecības sistēmu. Būtiski ir arī citas ieinteresētās personas informēt par šiem jauninājumiem. Būtu jāveicina konsultāciju pakalpojumu sniegšana, ieinteresēto personu sadarbība un citu jauninājumu un labas prakses piemēru izplatīšanas veidu izmantošana.

5.15.

Ņemot vērā problēmas un pārtikas ģeostratēģisko nozīmību 21. gadsimtā, nākamajā plānošanas periodā būtu jāstiprina ES lauksaimniecisko pētījumu programma. Pēc zaļās revolūcijas 20. gadsimtā digitālā ekonomika varētu būt nākamā “lauksaimniecības revolūcija”.

5.16.

Fakti skaidri liecina, ka gandrīz visās dalībvalstīs piegādes ķēde nedarbojas pareizi, jo pakārtotajā tirgū vērojama liela koncentrācija. Pārtikas piegādes ķēdē pievienotās vērtības sadalījums starp ieinteresētajām personām nav taisnīgs.

5.17.

Tā kā konkurences un vienotā tirgus jautājumi ir ES kompetences jomā, šī problēma būtu jārisina ES līmenī. Eiropas Komisijai būtu jāierosina reglamentējošie noteikumi attiecībā uz līgumisko attiecību veidošanu ķēdē un attiecībā uz lauksaimnieku juridiskajām iespējām organizēt protesta akcijas. Ražotāju organizācijas patiešām ir nozīmīgi piegādes ķēdes dalībnieki un sekmē ražotāju pozīciju nostiprināšanu. Nākamajai KLP būtu jāstiprina ražotāju organizāciju iespējas sarunās panākt izdevīgākus nosacījumus. Vērā būtu jāņem Lauksaimniecības tirgus darba grupas (AMTF) darba rezultāti.

5.18.

KLP ir jāpielāgo faktiski un ātri notiekošajām pārmaiņām ekonomikā. Regulas (ES) Nr. 1308/2013 219.–222. pants jāpilnveido tā, lai Eiropas Komisija un ražotāji spētu tos praktiski izmantot un reāli piemērot.

5.19.

Starptautiskā tirdzniecība un tirgu atvērtība palielina konkurenci un varētu mazināt pārtikas cenas. Tomēr Eiropas Savienībai, lai tā ar vienādām ražošanas metodēm un noteikumiem spētu konkurēt ar trešām valstīm, ļoti nozīmīga ir taisnīga tirdzniecība. Ar tarifiem nesaistītie šķēršļi, kas kavē tirdzniecību, varētu apdraudēt starptautisko attīstību. Viens no daudziem un dažādiem risinājumiem, lai panāktu pasaules nodrošinātību ar pārtiku, ir tirdzniecība, kas var palielināt lauksaimniecības produktu eksportu.

5.20.

KLP un tirdzniecības politikai arī būtu jānodrošina, ka Eiropas ražotāji spēj vienlīdzīgos apstākļos konkurēt ar importētajiem produktiem. Tādēļ Eiropas Savienībai būtu jāpieprasa, ka importētajiem produktiem ir jāatbilst tiem pašiem standartiem, kas ir spēkā Eiropas Savienībā.

5.21.

Kopš pirmsākumiem KLP tiek finansēta Eiropas līmenī. Kopējai lauksaimniecības politikai tiek atvēlēta liela ES budžeta daļa (38 % – 2015. gadā), taču tikai apmēram 0,4 % publisko līdzekļu. KLP budžets ir mazāks nekā lauksaimniecības budžets ASV vai Ķīnā. Turklāt, neraugoties uz ES paplašināšanos, vairākus gadus tas ir bijis nemainīgs vai ticis samazināts. KLP jāreaģē uz daudzām nopietnām problēmām, ar kurām tā turpmāk saskarsies; tādēļ lauksaimniecības politikas budžets Eiropas līmenī ir jāpalielina.

5.22.

Noteikti ES budžeta aspekti, piemēram, gada pārskata princips, būtiski apgrūtina KLP veidošanu. Šie apgrūtinājumi ierobežo kopieguldījumu fondu darbību vai krīzes pārvarēšanas pasākumu īstenošanu. Turklāt budžeta sadale rada politisku saspīlējumu un varētu būt neefektivitātes cēlonis.

5.23.

Vienkāršošana daudzus gadus, it īpaši pirmajos 2013. gada reformas īstenošanas gados, bijusi KLP prioritāte. Tomēr vienkāršošanai vajadzētu būt pirmajai pamatprioritātei nākamajā KLP reformā. Īpaši svarīgi ir pilnveidot pietiekamas kontroles un samērīgu sankciju sistēmas. Pašlaik maksājumu samazinājumi par zaļināšanu (greening) un savstarpējas atbilstības pasākumiem var būt pārmērīgi un nesamērīgi. Ārkārtīgi svarīgi ir nodrošināt, ka lauksaimnieki savlaicīgi saņem tiešā atbalsta maksājumus.

5.24.

Pēdējās desmitgadēs KLP pamatu veido divi pīlāri. Pirmo pīlāru finansē tikai ES, savukārt otrais pīlārs tiek līdzfinansēts un ar daudzgadu programmām pielāgots katras dalībvalsts vajadzībām. Dalībvalstu un reģionu daudzveidības dēļ un to atšķirīgo vajadzību dēļ turpmākajā KLP ir jāsaglabā divu pīlāru struktūra.

5.25.

Komisijas 2017. gada darba programmā, kas tika publicēta 2016. gada 25. oktobrī, norādīts, ka tā turpinās darbu un rīkos plašu apspriešanos par KLP vienkāršošanu un modernizāciju, lai iespējami palielinātu ieguldījumu savu desmit prioritāšu īstenošanā un ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā. Svarīgi nodrošināt, ka Eiropas pilsoniskā sabiedrība aktīvi iesaistās šajā procesā.