6.3.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 67/153

1.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par zaļo infrastruktūru un ieceri īstenot virkni pasākumu, lai veicinātu zaļās infrastruktūras projektus.

1.2

Komiteja iesaka šī pasākumu kopuma īstenošanā gūto pieredzi izmantot, lai šis kopums veidotu pamatu zaļās infrastruktūras stratēģijai, kuras izstrāde paredzēta bioloģiskās daudzveidības stratēģijā līdz 2020. gadam.

1.3

EESK atbalsta mērķi zaļās infrastruktūras projektu īstenošanā nodrošināt gan ekoloģisku, gan ekonomisku un sociālu labumu. Mērķis ir veidot infrastruktūru, kurā izmantoti dabā pilnīgi vai daļēji sastopami elementi, izmantoti vides elementi un pilsētvides elementi, kas veicina bioloģiskās daudzveidības un citu vides īpašību saglabāšanu un vienlaikus sniedz sabiedrībai finansiāli izdevīgus un ilgtspējīgus pakalpojumus. Atšķirībā no Natura 2000 programmas zaļās infrastruktūras veicināšana nav juridisks instruments; zaļās infrastruktūras iniciatīvas mērķis nav vēl viena aizsargājamo teritoriju tīkla izveide līdztekus Natura 2000.

1.4

EESK atzīmē, ka galvenokārt dalībvalstis, jo īpaši vietējās un reģionālās plānošanas iestādes, ir atbildīgas par zaļās infrastruktūras projektiem. ES galvenais uzdevums ir atbalstīt zaļās infrastruktūras projektu veicināšanu. Īpaši svarīgi, lai zaļās infrastruktūras koncepcija nekavējoties tiktu efektīvi integrēta gan tādās politikas jomās kā lauksaimniecība un mežsaimniecība, dabas aizsardzība, ūdenstilpes, jūrniecība, zvejniecība, reģionālā un kohēzijas politika, pilsētplānošana, klimata aizsardzība, transports, enerģētika, civilā aizsardzība un zemes izmantošana, gan arī attiecīgajos ES finanšu instrumentos.

1.5

Eiropas Savienībai jāuzņemas tieša atbildība par visai Eiropai nozīmīgiem zaļās infrastruktūras projektiem. EESK atbalsta priekšlikumu ņemt par piemēru Eiropas transporta tīklu un Eiropas enerģētikas tīklu un ieviest arī tādu zaļās infrastruktūras finansēšanas instrumentu kā Eiropas zaļās infrastruktūras tīkls (TEN-G), kā arī izveidot sarakstu ar kartē norādītiem projektiem, kas nozīmīgi visai Eiropai.

1.6

Nozīmīgākie dalībnieki zaļās infrastruktūras projektu īstenošanā vietējā un reģionālajā līmenī ir iestādes, kas atbild par vietējo un reģionālo plānošanu, pilsētas un pagasti, struktūras, kuras īsteno infrastruktūras projektus tādās jomās kā ceļu būve, dzelzceļš, hidrotehnisko objektu būvniecība un plūdu novēršana, kā arī lauksaimnieki un mežsaimnieki, uzņēmumi un pasūtītāji, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kuru mērķis ir vides aizsardzība, un arodbiedrības. Šo dalībnieku loma ir jāpalielina. Tas jādara, jo projektu veiksmīga īstenošana lielā mērā ir atkarīga no tā, vai šie dalībnieki būs tos ierosinājuši, akceptējuši un atbalstījuši.

1.7

EESK uzskata, ka pilsoniskās sabiedrības savlaicīgai iesaistīšanai zaļās infrastruktūras projektos noteikti ir jāvelta daudz vairāk uzmanības nekā tas darīts Komisijas paziņojumā. Plānošanai, kurā var piedalīties un savlaicīgi tiek iesaistīti iedzīvotāji un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, ir būtiska nozīme.

1.8

Vienlaikus jāievēro, ka zaļās infrastruktūras projekti var arī izraisīt likumīgo interešu konfliktus starp dažādām iesaistītajām personām, un tādēļ ir jāparedz atbilstoši konfliktu risināšanas, interešu līdzsvarošanas un projektu optimizācijas mehānismi. Ieceri pareizi īstenojot, zaļā infrastruktūra varētu mazināt vai atrisināt vides aizsardzības jomā vērojamos konfliktus starp tās aizsargātājiem un izmantotājiem. EESK uzsver: lai varētu piesaistīt vajadzīgos privātos ieguldījumus, jārada atbilstoši stimuli.

2.1

Tā kā bioloģiskā daudzveidība ir vērtība pati par sevi un tā — kā dabas kapitāls — sniedz pakalpojumus, tās saglabāšanai un atjaunošanai ir būtiska ietekme uz cilvēku labklājību, ekonomisko labklājību un cilvēku dzīves apstākļiem. Tāpēc Eiropas Komisijas sagatavotajā ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijā līdz 2020. gadam (1) izvirzīts mērķis Eiropas Savienībā līdz 2020. gadam apturēt bioloģiskās daudzveidības izzušanu un samazināšanos un, cik iespējams, atjaunot bioloģisko daudzveidību. Zaļās infrastruktūras attīstību paredzēts veicināt jo īpaši ar Eiropas zaļās infrastruktūras stratēģiju.

2.2

Komisija 2013. gada 6. maijā pieņēma paziņojumu “Zaļā infrastruktūra — Eiropas dabas kapitāla pilnveide”, kurā minētas šādas prioritātes:

2.3

EESK 2011. gada 26. oktobrī pieņemtajā atzinumā par bioloģisko daudzveidību (2) kopumā atzinīgi novērtēta bioloģiskās daudzveidības stratēģija, bet pausta arī kritika par to, ka nav analizēti iemesli, kāpēc ar bioloģisko daudzveidību saistītie mērķi nav sasniegti. To efektīvu sasniegšanu jo īpaši kavējot dalībvalstu politiskās gribas trūkums.

3.1

David Rose darbā “Green Infrastructure. A Landscape Approach” minēta jēdziena “zaļā infrastruktūra” uzskatāma definīcija: “Zaļā infrastruktūra ir elementi, kas saista dabisko un izveidoto vidi un uzlabo dzīves apstākļus pilsētās, piemēram, parki, gājēju celiņi, apzaļumoti jumti, apzaļumotas ielas un pilsētās augošie koki. Reģionālā līmenī zaļā infrastruktūra ir tīkls, ko veido dabas teritorijas, zaļās zonas, zaļās joslas, (mežsaimniecībā un lauksaimniecībā) izmantotās platības un citi elementi, kas visi dažādos veidos pozitīvi ietekmē cilvēku un ekosistēmu veselību un labsajūtu, […].”

3.2

Turpmāk minēti zaļās infrastruktūras piemēri:

3.3

Eiropas Savienībā 82 % teritorijas neatrodas Natura 2000 tīklā. Tādēļ ir skaidrs: lai nodrošinātu aizsargājamo teritoriju tīkla ilgtspēju un ekosistēmu pakalpojumu sniegšanu kopumā, ļoti svarīgi ir saglabāt un atjaunot bioloģisko daudzveidību, veicinot zaļās infrastruktūras izveidi, tostarp teritorijās, kas neietilpst Natura 2000 tīklā. Atšķirībā no Natura 2000 tīkla Zaļās infrastruktūras iniciatīva nav juridisks instruments. Tāpēc tā neaizstāj Natura 2000 programmas īstenošanu, bet papildina šo programmu un ir vēl viens tās komponents. Turklāt Zaļās infrastruktūras iniciatīvas mērķis nav vēl viena aizsargājamo teritoriju tīkla izveide līdztekus Natura 2000. EESK uzskata, ka Zaļās infrastruktūras iniciatīva arī būtu jāizmanto, lai veicinātu un visās dalībvalstīs būtiski uzlabotu kopīgo dabas un vides aizsardzību.

3.4

EESK uzsver, ka zaļās infrastruktūras projektos savlaicīgi un aktīvi ir jāiesaista pilsoniskā sabiedrība, kā tas paredzēts arī Orhūsas Konvencijā par sabiedrības iesaistīšanu vides jautājumu risināšanā. Daudzi piemēri liecina, ka projektu veiksmīga īstenošana lielā mērā ir atkarīga no pilsoniskās sabiedrības atbalsta vai noraidošas attieksmes. Tāpēc Eiropas Komisijas stratēģijā būtu daudz vairāk jāuzsver, ka jāizmanto augšupēja pieeja un jāveido partnerības ar vietējām pašvaldībām, struktūrām, kas atbildīgas par infrastruktūras projektiem, uzņēmumiem un arodbiedrībām, lauksaimniekiem un mežsaimniekiem, ūdens resursu apsaimniekotājiem un piekrastes aizsargātājiem, kā arī nevalstiskajām organizācijām, kuras darbojas vides aizsardzības jomā.

3.5

EESK ar nožēlu secina, ka Komisijas paziņojums par zaļo infrastruktūru vēl nav Eiropas zaļās infrastruktūras stratēģija, kuras izstrāde bija paredzēta bioloģiskās daudzveidības stratēģijā līdz 2020. gadam. EESK tomēr atzinīgi vērtē paziņojumā paredzētos pasākumus, kas ir soļi pareizajā virzienā. Šo pasākumu īstenošanā gūtā pieredze būtu jāizmanto, lai uz tās pamata izstrādātu zaļās infrastruktūras stratēģiju.

3.6

EESK uzskata, ka zaļās infrastruktūras veidošanas jomā būtu jānosaka vairāk prioritāšu nekā tas darīts paziņojumā. Tāpat kā bioloģiskās daudzveidības stratēģijā arī paziņojumā nav skaidri analizēti iemesli, kāpēc zaļās infrastruktūras veidošana nenotiek pietiekami raiti. Dalībvalstu politiskās gribas trūkumu šīs ieceres īstenošanā nevarēs kompensēt tikai ar paredzētajiem tehniskajiem norādījumiem un zināšanu un datu bāzes uzlabošanu. EESK uzskata: lai zaļās infrastruktūras stratēģija būtu efektīva, jānodrošina stingra uzraudzība, kritiski jāanalizē dalībvalstu īstenotie pasākumi un, ja vajadzīgs, jāīsteno mērķtiecīgi papildu pasākumi, kuru mērķis ir atbalstīt dalībvalstis un reģionus, kas ievērojami atpaliek šajā jomā.

4.1.1

Par zaļās infrastruktūras projektiem galvenokārt atbildīgas dalībvalstis, jo īpaši vietējās un reģionālās plānošanas iestādes. Šajā jomā ES galvenais uzdevums ir sniegt atbalstu, informējot sabiedrību par zaļās infrastruktūras koncepciju, proti, nodrošinot atbilstošu un pieejamu datu un zināšanu bāzi, kā tas paredzēts Komisijas paziņojumā. Turklāt ES finanšu instrumentiem ir būtiska ietekme uz vietējo un reģionālo plānošanu, un tāpēc prioritārs uzdevums ir zaļās infrastruktūras koncepcijas integrācija šajos finanšu instrumentos.

4.1.2

Eiropas Savienībai jāuzņemas tieša atbildība par noteiktiem visai Eiropai nozīmīgiem zaļās infrastruktūras projektiem. Šādi projekti parasti ir saistīti ar tādiem ainavas pārrobežu elementiem kā kalni, upes un meži. Kā spilgts piemērs paziņojumā minēta “Eiropas zaļā josta”. Īpaša uzmanība būtu jāvelta arī pārrobežu upju ielejām, kas ir Eiropas zaļās infrastruktūras pamatelements. Tieši tādās upēs kā Donava vai Elba, kas šogad atkal izraisīja plūdus un radīja būtiskus zaudējumus, ar zaļās infrastruktūras projektiem var uzlabot plūdu novēršanu, vienlaikus saglabājot trauslas un Eiropas bioloģiskai daudzveidībai nozīmīgas ūdens teritorijas un turpinot ekonomikas un tūrisma attīstību.

4.1.3

EESK rosina Eiropas Savienībā veicināt Eiropai nozīmīgu zaļās infrastruktūras tīklu, kas tiek stratēģiski plānots, un izveidot sarakstu ar kartē norādītiem projektiem. Šai iecerei, īstenojot iniciatīvu “ES zaļās infrastruktūras tīkls” (TEN-G), jābūt tikpat nozīmīgai kā Eiropas infrastruktūras iniciatīvām transporta, enerģētikas un telekomunikācijas jomā.

4.3.1

Ja salīdzinām pilnīgi dabisku, daļēji dabisku zemes gabalu vai pilsētas zemes gabalu pieejamību, jāsecina, ka stāvoklis dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgs. Dažos blīvi apdzīvotos reģionos un pilsētās ļoti daudz zemes atvēlēts “pelēkajai infrastruktūrai”, savukārt citos reģionos ir daudz pilnīgi dabisku teritoriju. Īstenojot Eiropas pasākumus zaļās infrastruktūras veicināšanai, tie reģioni, kuros ir jārada jauna zaļā infrastruktūra, ir jānošķir no tiem reģioniem, kur nozīmīgāka prioritāte ir tur sastopamās ainavas saglabāšana un kopšana.

4.4.1

Komisija rīkojusies pareizi, paziņojumā paredzot, ka visnozīmīgākā prioritāte ir zaļās infrastruktūras aspektu integrēšana visdažādākajās politikas jomās.

4.4.2

EESK atzinīgi vērtē apņemšanos izstrādāt tehniskus norādījumus, kuros minēti principi un pamatnosacījumi zaļās infrastruktūras aspektu integrēšanai reģionālajā politikā, kohēzijas politikā, klimata un vides politikā, veselības un patērētāju aizsardzības politikā, kopējā lauksaimniecības politikā un ar tām saistītajos finanšu mehānismos. Minētie norādījumi būtu ātri jāpublicē, lai dalībvalstis, kas jau pašlaik izstrādā darbības plānus, varētu izmantot norādījumus jau plānošanas periodā no 2014. līdz 2020. gadam.

4.4.3

Zaļās infrastruktūras izveide ir atkarīga ne tikai no publiskajiem, bet arī no privātajiem ieguldījumiem. EESK uzsver, ka pietiekami jāstimulē privātie ieguldījumi zaļajā infrastruktūrā. EESK atzinīgi vērtē ieceri sadarbībā ar EIB izveidot īpaši šim nolūkam paredzētu ES finansēšanas instrumentu.

4.5.1

Paziņojumā gan norādīts, ka zaļās infrastruktūras aspekti ir jāintegrē reģionu teritoriālajā plānošanā un vietējā plānošanā, taču EESK norāda, ka rīcības plānā nav minēti konkrēti pasākumi šī mērķa sasniegšanai. Tieši teritoriālā plānošana, ainavu plānošana un būvniecības plānošana vietējā līmenī būtiski ietekmē zaļās infrastruktūras veidošanu, bet Eiropas līmenī šo plānošanu ir grūti ietekmēt, jo jāievēro subsidiaritātes princips.

4.5.2

EESK uzsver, ka jānodrošina vietējo un reģionālo pilsoniskās sabiedrības pārstāvju savlaicīga iesaistīšana, bez kuras zaļās infrastruktūras projekti nebūs īstenojami vai sabiedrības nepietiekamā atbalsta dēļ neizdosies. Vajadzīga plānošana, kurā var piedalīties un šie pārstāvji var aktīvi un radoši izpausties. Jāievēro arī, ka lēmumi par zaļās infrastruktūras izveidi ne vienmēr būs visiem izdevīgi un dažām iesaistītajām personām būs jāsamierinās ar zaudējumiem (piemēram, ja, cenšoties saglabāt zaļo infrastruktūru upju krastos un jūru piekrastē, tiek pieņemts lēmums aizliegt būvniecību). Par konfliktējošiem mērķiem, kuru pamatā ir konkurējošas intereses zemes izmantošanas jomā (piemēram, pārtikas ražošana, mājokļu un infrastruktūras celtniecība, dzīvotņu savienošana, bioloģiskā daudzveidība), ir skaidri jārunā, un risinājumi ir jāmeklē.

4.6.1

EESK uzskata, ka pasākumi, kas saistīti ar zaļo infrastruktūru, pilsētu teritorijās paver ļoti lielas iespējas. Tur tie nodrošina priekšrocības, kas labvēlīgi ietekmē veselību, uzlabo klimatu, rada darbvietas un vairo pilsētu pievilcību. Tieši pilsētās — sākot ar skolām — ir jāpalielina izpratne par zaļās infrastruktūras risinājumiem un aktīva pilsoniskās sabiedrības līdzdalība. EESK uzskata, ka pašlaik vērojamā lielā interese par dārzniecību un lauksaimniecību pilsētās skaidri liecina par daudzu iedzīvotāju gatavību pašiem iesaistīties ekosistēmu saglabāšanā un izmēģināt jaunus kopības un tās izpratnes veidus.

4.7.1

Tas, kā un cik daudz zaļās infrastruktūras aspekti tiks integrēti šajās jomās, ir atkarīgs no kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) un ES daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam rezultātiem. Politiska vienošanās abās jomās ir panākta. EESK vairākas reizes paudusi atbalstu daudzfunkcionālai lauksaimniecībai un konkrētiem mērķiem paredzētiem tiešajiem maksājumiem. Lai Eiropas lauksaimniecība būtu ekoloģiskāka, plānojot drīzumā veicamo lauksaimniecības reformu, tiešo maksājumu piešķiršana tika arī saistīta ar augstāku vides standartu ievērošanu un ekoloģiski nozīmīgu platību paplašināšanu. EESK rūpīgi analizēs lēmumus par KLP reformu un paudīs par tiem savu viedokli.

4.7.2

EESK pauž cerību, ka Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un, jo īpaši, agrovides pasākumus vairāk izmantos, lai nodrošinātu ekoloģisko savienojamību. EESK vairākas reizes norādījusi, ka vairums lauksaimnieku un mežsaimnieku ļoti labvēlīgi raugās uz dabas un dzīvotņu aizsardzību. Daudzi paraugprojekti skaidri liecina, ka partnerībā var sasniegt labus rezultātus. EESK rosina zaļās infrastruktūras projektos iekļaut kā ekstensīvi, tā intensīvi izmantotas lauksaimniecības platības, kas tiek apsaimniekotas, saudzējot resursus. Priekšroka būtu dodama brīvprātīgiem, ar ražošanu saistītiem pasākumiem. Svarīgi ir arī izmantot zaļās infrastruktūras potenciālu, lai veicinātu lauku sociālo un demogrāfisko attīstību.

4.8.1

Integrētā ūdeņu un piekrastes apsaimniekošanā būtu jācenšas, cik iespējams, efektīvi izmantot zaļās infrastruktūras potenciālu (4).

4.8.2

Eiropas Savienības ekosistēmu stāvokļa pasliktināšanos galvenokārt ir izraisījusi arvien lielāku zemes platību izmantošana, to sadrumstalotība un izmantošanas intensitātes pieaugums. Zaļā infrastruktūra var mazināt šīs attīstības tendences ietekmi. Zaļās infrastruktūras veidošana būtu jāatbalsta ar efektīvākiem Eiropas augsnes aizsardzības politikas pasākumiem, tostarp juridiskiem pasākumiem, kuru mērķis ir mazināt zemes platību izmantošanu (5).

4.8.3

Zaļā infrastruktūra — jo īpaši, aizsargājot dabīgo augsni, — piesaista CO2. Tā kā klimata politikas vispārējais mērķis ir attīstīt Eiropas ekonomiku, kurā ir zems oglekļa dioksīda līmenis, un bioekonomiku, labi funkcionējošu ekosistēmu nozīmīgums arvien palielinās. Dažādajām priekšrocībām, ko nodrošina zaļā infrastruktūra, būtu jāvelta īpaša uzmanība dalībvalstu stratēģijās, kuru mērķis ir pielāgošanās klimata pārmaiņām.