Atlasiet eksperimentālās funkcijas, kuras vēlaties izmēģināt!

Šis dokuments ir izvilkums no tīmekļa vietnes EUR-Lex.

Dokuments 32001R0539

    Padomes Regula (EK) Nr. 539/2001 (2001. gada 15. marts), ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas

    OV L 81, 21.3.2001., 1./7. lpp. (ES, DA, DE, EL, EN, FR, IT, NL, PT, FI, SV)
    Īpašais izdevums latviešu valodā: Nodaļa 19 Sējums 004 Lpp. 65 - 71

    Cits(-i) īpašais(-ie) izdevums(-i) (CS, ET, LT, HU, MT, PL, SK, SL, BG, RO, HR)

    Dokumenta juridiskais statuss Vairs nav spēkā, Datums, līdz kuram ir spēkā: 17/12/2018; Atcelts ar 32018R1806

    ELI: http://data.europa.eu/eli/reg/2001/539/oj

    32001R0539



    Oficiālais Vēstnesis L 081 , 21/03/2001 Lpp. 0001 - 0007


    Padomes Regula (EK) Nr. 539/2001

    (2001. gada 15. marts),

    ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas

    EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

    ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 62. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punktu,

    ņemot vērā Komisijas priekšlikumu [1],

    ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu [2],

    tā kā:

    (1) Saskaņā ar Līguma 62. panta 2. punkta b) apakšpunktu Padomei ir jāpieņem noteikumi par uzturēšanās vīzām trīs mēnešus ilgākais, un šajā sakarā tai ir jāparedz saraksts, kurā uzskaitītas trešās valstis, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī tās trešās valstis, kuru pilsoņi ir atbrīvoti no šīs prasības. 61. pantā šie saraksti pieskaitīti pie papildu pasākumiem, kas tieši saistīti ar personu brīvu pārvietošanos brīvības, drošības un tiesiskuma telpā.

    (2) Šī regula izriet no Šengenas acquis saskaņā ar protokolu, kas to iekļauj Eiropas Savienības struktūrā, kas še turpmāk saukts par "Šengenas protokolu". Tā neietekmē dalībvalstu pienākumus, kas izriet no šā acquis, kā definēts A pielikumā Padomes Lēmumam 1999/435/EK (1999. gada 20. maijs) par Šengenas acquis definīciju, lai atbilstīgi Eiropas Kopienas dibināšanas līguma un Līguma par Eiropas Savienību attiecīgajiem noteikumiem noteiktu tiesisko bāzi visām normām un lēmumiem, kas veido Šengenas acquis [3].

    (3) Šī regula attīsta tos noteikumus, attiecībā uz kuriem ar Šengenas protokolu tika atļauta ciešāka sadarbība un kuri atbilst jomai, kas minēta 1. panta B punktā Padomes Lēmumā 1999/437/EK (1999. gada 17. maijs) par dažiem pasākumiem, lai piemērotu Eiropas Savienības Padomes, Islandes Republikas un Norvēģijas Karalistes Nolīgumu par abu minēto valstu iesaistīšanos Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un izstrādē [4].

    (4) Atbilstoši 1. pantam Protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Īrija un Apvienotā Karaliste nepiedalās šīs regulas pieņemšanā. Tādējādi, neskarot minētā protokola 4. pantu, šīs regulas noteikumus nepiemēro ne Īrijā, ne Apvienotajā Karalistē.

    (5) Trešās valstis, kuru pilsoņiem piemēro vīzas prasību, un tās, kas ir atbrīvotas no šīs prasības, katrā atsevišķā gadījumā nosaka, rūpīgi izvērtējot dažādus kritērijus, cita starpā kritērijus attiecībā uz nelegālo imigrāciju, sabiedrisko kārtību un drošību, kā arī uz Eiropas Savienības ārējām attiecībām ar trešajām valstīm, vienlaikus ņemot vērā arī reģionālās vienotības un savstarpības prasības. Ir jāparedz Kopienas mehānisms, kas ļauj īstenot šo savstarpības principu gadījumā, kad viena no II pielikumā norādītajām trešajām valstīm nolemtu vīzas prasību attiecināt uz vienas vai vairāku dalībvalstu pilsoņiem.

    (6) Ievērojot Līgumu par Eiropas Ekonomikas zonu, vīzas prasība neattiecas uz Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas pilsoņiem, šīs valstis nav iekļautas sarakstā šīs regulas II pielikumā.

    (7) Attiecībā uz bezvalstniekiem un atzītiem bēgļiem, neskarot saistības, kas izriet no starptautiskiem līgumiem, ko parakstījušas dalībvalstis, un jo īpaši saistības, kas izriet no Strasbūrā 1959. gada 20. aprīlī parakstītā Eiropas līguma par bēgļu vīzu atcelšanu, lēmums par vīzas prasību vai atbrīvojumu ir jāpieņem pēc tās trešās valsts, kur šīs personas dzīvo un kura izdevusi viņu ceļošanas dokumentus. Tomēr, ņemot vērā atšķirības valsts tiesību aktos, kas piemērojami bezvalstniekiem un atzītiem bēgļiem, dalībvalstis var noteikt, vai šo kategoriju personām piemēro vīzas prasību gadījumā, kad trešā valsts, kur šīs personas dzīvo un kura izdevusi viņu ceļošanas dokumentus, ir trešā valsts, kuras pilsoņi ir atbrīvoti no vīzas prasības.

    (8) Īpašos gadījumos, kad speciāli vīzu noteikumi ir pamatoti, dalībvalstis dažu kategoriju personas var atbrīvot no vīzu prasības vai, gluži pretēji, attiecināt to uz šīm personām, jo īpaši saskaņā ar starptautiskām tiesībām vai tradīciju.

    (9) Lai nodrošinātu atklātu šīs sistēmas pārvaldību un attiecīgo personu informētību, dalībvalstīm ir pienākums paziņot pārējām dalībvalstīm un Komisijai pasākumus, ko tās pieņem atbilstoši šai regulai. Šo pašu iemeslu dēļ minētā informācija ir arī jāpublicē Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī.

    (10) Nosacījumi, kas reglamentē ieceļošanu dalībvalstu teritorijā vai vīzu izdošanu, neiespaido noteikumus, kas pašlaik regulē ceļošanas dokumentu derīguma atzīšanu.

    (11) Saskaņā ar proporcionalitātes principu, kas paziņots Līguma 5. pantā, regula, ar kuru tiek uzskaitītas trešās valstis, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī tās trešās valstis, kuru pilsoņi ir atbrīvoti no šīs prasības, ir ļoti vajadzīgs un piemērots pasākums, lai nodrošinātu kopīgo vīzu noteikumu efektīvu darbību.

    (12) Šī regula paredz pilnīgu saskaņošanu attiecībā uz trešajām valstīm, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī tām trešajām valstīm, kuru pilsoņi ir atbrīvoti no šīs prasības. Tomēr atbrīvojums no vīzu prasības attiecībā uz dažu II pielikumā uzskaitīto valstu pilsoņiem stājas spēkā tikai vēlāk. Tādēļ Padome pieņem lēmumu, kura pamatā ir Komisijas izstrādātie ziņojumi attiecībā uz katru no šīm valstīm,

    IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

    1. pants

    1. Šīs regulas I pielikuma sarakstā minēto trešo valstu pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzai.

    2. Neskarot 8. panta 2. punktu un ilgākais pavisam trīs mēnešu ilgiem ceļojumiem II pielikuma sarakstā minēto trešo valstu pilsoņi ir atbrīvoti no 1. punktā paredzētās prasības.

    3. Tādu jaunu trešo valstu pilsoņi, kuras iepriekš bijušas daļa no valstīm, kas minētas I un II pielikuma sarakstos, attiecīgi piemēro 1. un 2. punkta noteikumus līdz brīdim, kad Padome pieņem pretēju lēmumu saskaņā ar procedūru, kas paredzēta attiecīgajā Līguma noteikumā.

    4. Ja kāda no II pielikuma sarakstā minētajām valstīm attiecībā uz kādas dalībvalsts pilsoņiem nosaka vīzas prasību, piemēro šeit turpmāk norādītos noteikumus, neskarot noteikumus kādā līgumā, ko Kopiena noslēgusi ar šo trešo valsti, ar ko tiek piešķirts atbrīvojums no vīzu prasības:

    a) attiecīgā dalībvalsts var rakstiski paziņot Komisijai un Padomei to, ka trešā valsts noteikusi vīzu prasību;

    b) 30 dienās pēc paziņošanas provizoriski nosaka dalībvalsts pienākumu šīs trešās valsts pilsoņiem piemērot vīzu prasību, ja vien Padome ar kvalificētu balsu vairākumu nepieņem citādu pagaidu lēmumu;

    c) pirms vīzu prasības spēkā stāšanās brīža Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī Padome paziņo sabiedrībai par to, ka provizoriski tiek ieviesta vīzu prasība;

    d) Komisija izskata visas Padomes vai kādas dalībvalsts prasības, kas paredzētas tam, lai tā iesniegtu Padomei priekšlikumu par šīs regulas pielikumu grozīšanu, lai attiecīgo trešo valsti iekļautu I pielikumā un svītrotu II pielikumā;

    e) ja trešā valsts atsauc savu lēmumu ieviest vīzas prasību, kamēr Padome nav pieņēmusi šādu šīs regulas pielikumu grozījumu, attiecīgā dalībvalsts par to tūlīt rakstiski paziņo Komisijai un Padomei;

    f) šādu paziņojumu Padome publicē Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī. Uz laiku ieviesto vīzas prasību attiecībā uz šīs trešās valsts pilsoņiem atceļ 7 dienas pēc publicēšanas dienas.

    2. pants

    Šajā regulā vīza ir kādas dalībvalsts izdota atļauja vai kādas dalībvalsts pieņemts lēmums, kas prasīts:

    - lai kopā ilgākais trīs mēnešus, kā paredzēts, ieceļotu minētajā dalībvalstī vai vairākās dalībvalstīs,

    - sakarā ar tranzītu, šķērsojot minēto dalībvalsti vai vairākas dalībvalstis, izņemot tranzītu lidostās.

    3. pants

    Neskarot saistības saskaņā ar Strasbūrā 1959. gada 20. aprīlī parakstīto Eiropas līgumu par bēgļu vīzu atcelšanu, uz atzītiem bēgļiem un bezvalstniekiem:

    - attiecina vīzas prasību, ja trešā valsts, kur viņi dzīvo un kura izdevusi viņu ceļošanas dokumentus, ir viena no I pielikumā uzskaitītajām trešajām valstīm;

    - var attiecināt atbrīvojumu no vīzas prasības, ja trešā valsts, kur viņi dzīvo un kura izdevusi viņu ceļošanas dokumentus, ir viena no II pielikumā uzskaitītajām trešajām valstīm.

    4. pants

    1. Dalībvalstis var paredzēt izņēmumus 1. panta 1. punktā paredzētajā vīzas prasībā vai atbrīvojumu no 1. panta 2. punktā paredzētās vīzas prasības attiecībā uz:

    a) diplomātisko pasu, dienesta pasu un citu oficiālu pasu turētājiem;

    b) civilām gaisa vai jūras transporta apkalpēm;

    c) lidojuma apkalpēm, ārkārtas vai glābšanas reisu pavadoņiem vai citiem palīgiem katastrofas vai nelaimes gadījumā;

    d) civilām kuģu apkalpēm, kas kuģo starptautiskos ūdeņos;

    e) tādu caurlaižu turētājiem, ko savām amatpersonām izdevušas starptautiskas starpvaldību organizācijas.

    2. Dalībvalsts var atbrīvot no vīzas prasības personu, kas ir piederīga kādai II pielikuma sarakstā minētajai trešajai valstij, bet dzīvo kādā valstī, kas minēta I pielikuma sarakstā, ja šāda persona ir skolēns, kas piedalās kādas skolas skolēnu ekskursijā kāda konkrētās skolas skolotāja pavadībā.

    3. Dalībvalstis var paredzēt izņēmumus atbrīvojumā no vīzas prasības, kas paredzēts 1. panta 2. punktā, attiecībā uz personām, kas savas uzturēšanās laikā veic algotu darbu.

    5. pants

    1. Desmit dienu laikā pēc šīs regulas stāšanās spēkā dalībvalstis paziņo pārējām dalībvalstīm un Komisijai pasākumus, ko veikušas atbilstoši 3. panta otrajam ievilkumam un 4. pantam. Visus šo pasākumu papildu grozījumus tāpat paziņo piecu darba dienu laikā.

    2. Komisija publicē atbilstoši 1. punktam paziņotos pasākumus Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī, lai informētu.

    6. pants

    Šī regula neiespaido dalībvalstu kompetenci attiecībā uz valstu un teritoriālu vienību, kā arī uz to iestāžu izdotu pasu, ceļošanas un personu apliecinošu dokumentu atzīšanu.

    7. pants

    1. Padomes Regulu (EK) Nr. 574/1999 [5] aizstāj ar šo regulu.

    2. Kopīgās konsulārās instrukcijas (KKI) un Kopīgās rokasgrāmatas (KR) galīgo variantu atbilstoši Šengenas Izpildu komitejas 1999. gada 28. aprīļa Lēmumam (SCH/Com-ex(99) 13) groza šādi:

    1. KKI I daļas 1. pielikuma virsrakstu un KR I daļas 5. pielikuma virsrakstu aizstāj ar šādu tekstu:

    "Kopīgais saraksts, kur uzskaitītas trešās valstis, kuru pilsoņiem piemēro vīzas prasību, kas noteikta ar Regulu (EK) Nr. 539/2001";

    2. KKI I daļas 1. pielikuma sarakstu un KR I daļas 5. pielikuma sarakstu aizstāj ar šīs regulas I pielikuma sarakstu;

    3. KKI II daļas 1. pielikuma virsrakstu, kā arī KR II daļas 5. pielikuma virsrakstu aizstāj ar šādu tekstu:

    "Kopīgais saraksts, kur uzskaitītas trešās valstis, kuru pilsoņi ir atbrīvoti no vīzas prasības, kas noteikta ar Regulu (EK) Nr. 539/2001";

    4. KKI II daļas 1. pielikuma sarakstu un KR II daļas 5. pielikuma sarakstu aizstāj ar šīs regulas II pielikuma sarakstu;

    5. KKI 1. pielikuma III daļa un KR 5. pielikuma III daļa tiek svītrota.

    3. Šengenas Izpildu komitejas 1997. gada 15. decembra Lēmums (SCH/Com–ex(97)32) un 1998. gada 16. decembra Lēmums (SCH/Com–ex(98)53, rev.2) tiek atcelts.

    8. pants

    1. Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī.

    2. Tomēr lēmumu par 1. panta 2. punkta piemērojumu II pielikuma sarakstā minētajām valstīm, kas atzīmētas ar zvaigznīti, Padome pieņems vēlāk saskaņā ar Līguma 67. panta 3. punktu, ņemot vērā ziņojumu, kas minēts šā punkta nākošajā daļā.

    Šajā nolūkā Komisija no attiecīgās valsts prasa, lai tā norādītu saistības, kuras tā ir gatava uzņemties nelegālās imigrācijas un nelegālās uzturēšanās jomā, ieskaitot tādu personu repatriāciju no minētās valsts, kuru uzturēšanās nav legāla, un par to ziņotu Padomei. Komisija iesniedz Padomei pirmo ziņojumu kopā ar visiem derīgajiem ieteikumiem ne vēlāk par 2001. gada 30. jūniju.

    Kamēr Padome nav pieņēmusi tiesību aktu, kas atspoguļo iepriekš minēto lēmumu, minētās valsts pilsoņiem piemēro 1. panta 1. punktā paredzēto prasību. Šīs regulas 2. līdz 6. pantu piemēro pilnīgi.

    Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu.

    Briselē, 2001. gada 15. martā

    Padomes vārdā —

    priekšsēdētājs

    M-I. Klingvall

    [1] OV C 177 E, 27.6.2000., 66. lpp.

    [2] Atzinums sniegts 2000. gada 5. jūlijā (vēl nav publicēts Oficiālajā Vēstnesī).

    [3] OV L 176, 10.7.1999., 1. lpp.

    [4] OV L 176, 10.7.1999., 31. lpp.

    [5] OV L 72, 18.3.1999., 2. lpp.

    --------------------------------------------------

    I PIELIKUMS

    Kopīgais saraksts, kas minēts 1. panta 1. punktā

    1. VALSTIS

    Afganistāna

    Albānija

    Alžīrija

    Angola

    Antigva un Barbuda

    Armēnija

    Azerbaidžāna

    Bahamu salas

    Bahreina

    Bangladeša

    Barbadosa

    Baltkrievija

    Beliza

    Benina

    Butāna

    Bosnija un Hercegovina

    Botsvāna

    Burkinafaso

    Birma/Mjanma

    Burundi

    Kambodža

    Kamerūna

    Kaboverde

    Centrālāfrikas Republika

    Čada

    Ķīna

    Kolumbija

    Kongo

    Ziloņkaula Krasts

    Kuba

    Kongo Demokrātiskā Republika

    Džibutija

    Dominika

    Dominikānas Republika

    Ēģipte

    Ekvatoriālā Gvineja

    Eritreja

    Etiopija

    Dienvidslāvijas Federālā Republika (Serbija un Melnkalne)

    Fidži

    Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija

    Gabona

    Gambija

    Gruzija

    Gana

    Grenāda

    Gvineja

    Gvineja-Bisava

    Gviāna

    Haiti

    Indija

    Indonēzija

    Irāna

    Irāka

    Jamaika

    Jordānija

    Kazahstāna

    Kenija

    Kiribati

    Kuveita

    Kirgizstāna

    Laosa

    Libāna

    Lesoto

    Libērija

    Lībija

    Madagaskara

    Malāvija

    Maldīvija

    Mali

    Māršala salas

    Mauritānija

    Maurīcija

    Mikronēzija

    Moldova

    Mongolija

    Maroka

    Mozambika

    Namībija

    Nauru

    Nepāla

    Nigēra

    Nigērija

    Ziemeļkoreja

    Ziemeļu Marianas salas

    Omāna

    Pakistāna

    Palau

    Papua-Jaungvineja

    Peru

    Filipīnas

    Katara

    Krievija

    Ruanda

    Sentkitsa-Nevisa

    Sentlūsija

    Sentvinsenta un Grenadīnas

    Santome un Prinsipi

    Saūda Arābija

    Senegāla

    Seišela salas

    Sjerraleone

    Zālamana salas

    Somālija

    Dienvidāfrika

    Šrilanka

    Sudāna

    Surinama

    Svazilenda

    Sīrija

    Tadžikistāna

    Tanzānija

    Taizeme

    Komoru salas

    Togo

    Tonga

    Trinidāda un Tobāgo

    Tunisija

    Turcija

    Turkmenistāna

    Tuvalu

    Uganda

    Ukraina

    Apvienotie Arābu Emirāti

    Uzbekistāna

    Vanuatu

    Vjetnama

    Rietumsamoa

    Jemena

    Zambija

    Zimbabve

    2. ADMINISTRATĪVI TERITORIĀLAS VIENĪBAS, KO VISMAZ VIENA DALĪBVALSTS NEATZĪST PAR VALSTĪM

    Austrumtimora

    Palestīnas pašpārvalde

    Taivāna

    --------------------------------------------------

    II PIELIKUMS

    Kopīgais saraksts, kas minēts 1. panta 2. punktā

    1. VALSTIS.

    Andora

    Argentīna

    Austrālija

    Bolīvija

    Brazīlija

    Bruneja

    Bulgārija

    Kanāda

    Čīle

    Kostarika

    Horvātija

    Kipra

    Čehijas Republika

    Ekvadora

    Igaunija

    Gvatemala

    Vatikāns

    Hondurasa

    Ungārija

    Izraēla

    Japāna

    Latvija

    Lietuva

    Malaizija

    Malta

    Meksika

    Monako

    Jaunzēlande

    Nikaragva

    Panama

    Paragvaja

    Polija

    Rumānija [1]

    Salvadora

    Sanmarīno

    Singapūra

    Slovākija

    Slovēnija

    Dienvidkoreja

    Šveice

    Amerikas Savienotās Valstis

    Urugvaja

    Venecuēla

    2. ĶĪNAS TAUTAS REPUBLIKAS ĪPAŠĀS PĀRVALDES APGABALI

    Honkongas īpašās pārvaldes apgabals [2]

    Makao īpašās pārvaldes apgabals [3]

    [1] Skatīt 8. panta 2. punktu.

    [2] Atbrīvojumu no vīzas prasības piemēro vienīgi Honkongas īpašās pārvaldes apgabala pases turētājiem.

    [3] Atbrīvojumu no vīzas prasības piemēro vienīgi Região Administrativa Especial de Macau pases turētājiem.

    --------------------------------------------------

    Augša