14.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 8/1

A.

tā kā ANO otro reizi vēsturē organizē starptautisku konferenci par attīstības finansēšanu, ko paredzēts rīkot Dohā no 2008. gada 29. novembra līdz 2. decembrim un pulcēt kopā valstu un valdību vadītājus, un ne tikai attīstības ministrus, bet arī finanšu ministrus, kā arī starptautisko finanšu organizāciju, privāto banku sektora, uzņēmējdarbības un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, lai izvērtētu progresu, kas panākts kopš Monterejas konferences;

B.

tā kā, lai sasniegtu TAM, ir nepieciešams krietni lielāks finansējums;

C.

tā kā attīstības finansēšana būtu jādefinē kā visrentablākais veids kā risināt pasaules vajadzības attīstības jomā un globālo nedrošību;

D.

tā kā prognozējamu un ilgtspējīgu finanšu līdzekļu nepieciešamība pašreiz ir svarīgāka nekā jebkad agrāk, īpaši ņemot vērā problēmas, ko rada klimata izmaiņas un to ietekme, tostarp dabas katastrofas un jaunattīstības valstu īpašā neaizsargātība to priekšā;

E.

tā kā ES ir pasaules lielākais atbalsta donors, nozīmīgs starptautisko finanšu iestāžu akcionārs un svarīgākais jaunattīstības valstu tirdzniecības partneris;

F.

tā kā ES ir noteikusi precīzus un obligātus termiņus, apņemoties sasniegt 0,56 % NKI mērķi līdz 2010. gadam un 0,7 % NKI mērķi līdz 2015. gadam;

G.

tā kā, ja turpināsies pašreizējā tendence attiecībā uz dalībvalstu oficiālā attīstības palīdzības līmeni, dažas dalībvalstis nesasniegs mērķus, ko tās ir apsolījušās pildīt, proti, līdz 2010. gadam panākt, ka OPA īpatsvars NKI ir 0,51 % 15 ES dalībvalstīm (t. i., dalībvalstīm, kuras bija ES sastāvā pirms 2004. gada paplašināšanās) un 0,17 % 12 ES dalībvalstīm (t. i., dalībvalstīm, kas pievienojās ES 2004. gada 1. maijā un 2007. gada 1. janvārī);

H.

tā kā ieplānots atbalsts Āfrikai pieaug, neskatoties uz vispārējo oficiālā attīstības palīdzības samazinājumu 2007. gadā;

I.

tā kā saistībā ar attīstību nesen ir parādījušās jaunas problēmas, tostarp klimata izmaiņas, strukturālās izmaiņas preču tirgos, jo īpaši pārtikas un naftas tirgū, kā arī nozīmīgas jaunas tendences Dienvidu—Dienvidu sadarbībā, tostarp Ķīnas atbalsts Āfrikas infrastruktūrai un Brazīlijas Attīstības bankas (BNDES) izsniegtie aizdevumi Latīņamerikā;

J.

tā kā daudzās jaunattīstības valstīs finanšu pakalpojumi ir vāji attīstīti, jo to noteikuši daudzi faktori, piemēram, ierobežojumi pakalpojumu sniegšanā, tiesiskās noteiktības un īpašuma tiesību trūkums;

1.

atkārtoti apstiprina savu pārliecību, ka nabadzības izskaušana, ilgtspējīga attīstība un TAM sasniegšana ir vienīgais veids, ka nodrošināt sociālo taisnīgumu un uzlabot dzīves kvalitāti aptuveni vienam miljardam cilvēku, kuri dzīvo galējas nabadzības apstākļos, kas definēta kā ienākumi, kas nepārsniedz vienu ASV dolāru dienā;

2.

aicina dalībvalstis skaidri nošķirt izdevumus attīstības jomā no izdevumiem ārpolitikas interesēs, un šajā saistībā uzsver, ka OAP jāatbilst Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas Attīstības palīdzības komitejas (ESAO/APK) noteiktajiem OAP kritērijiem un ESAO/AVK ieteikumiem par OAP atsaisti;

3.

uzver, ka ES ir noteikti jāmēģina sasniegt augstāku koordinācijas līmeni, lai nodrošinātu saskaņotību ar citām Kopienas politikas jomām (vide, migrācija, cilvēktiesības, lauksaimniecība utt.) un novērstu darba dubultošanos un darbību savstarpējo neatbilstību;

4.

atgādina, ka tūlītējos un nepieciešamos pasākumus, kuri Eiropas Savienībai jāveic, lai cīnītos pret dramatiskajām sekām, ko izraisa augošās pārtikas cenas jaunattīstības valstīs, nevajadzētu interpretēt un īstenot kā daļu no tiem centiem sniegt finansiālu atbalstu, kas paredzēti Monterejas konsensā, tāpēc gaida konkrētu priekšlikumu no Komisijas par ārkārtas fondu izmantošanu;

5.

uzsver, ka pārmērīgs un nesamērīgs administratīvais slogs dažās partnervalstīs samazina attīstības palīdzības efektivitāti; pauž bažas par to, ka šis slogs apdraud TAM sasniegšanu;

6.

atzīmē, ka ES vēl joprojām ir jāatrod pareizais līdzsvars starp divām pretrunīgām pieejām attiecībā uz attīstības atbalstu: no vienas puses, uzticēties partnervalstīm attiecībā uz fondu līdzekļu piemērotu sadali un palīdzēt to administrācijām izstrādāt nepieciešamos instrumentus līdzekļu izmantošanai, un no otras puses, piešķirt finansiālo atbalstu, lai novērstu palīdzības nelietderīgu izmantošanu vai neefektīvu sadali,

7.

norāda, ka Eiropas Savienība ir pasaulē nozīmīgākā galvenā OAP sniedzēja, kuras ieguldījums veido gandrīz 60 % no pasaules OAP, un atzinīgi vērtē faktu, ka ES ieguldītā daļa ar katru gadu pieaug; tomēr aicina Komisiju nodrošināt skaidrus un pārredzamus datus par attīstības palīdzībai paredzēto ES budžeta daļu, lai varētu novērtēt to, kā visi Eiropas līdzekļu devēji ievēro Monterejas konsensu; pauž arī nožēlu, ka jaunattīstības valstīs trūkst informētības par ES finansiālo ieguldījumu līmeni, un aicina Komisiju izstrādāt piemērotus un mērķtiecīgus komunikācijas un informācijas līdzekļus, lai vairotu informētību par ES attīstības palīdzību;

8.

atzinīgi vērtē faktu, ka ES izpildīja saistošo OAP mērķi, līdz 2006. gadam ES attīstībai atvēlot vidēji 0,39 % no NKI, taču atzīmē bažas izraisošo ES atbalsta samazināšanos 2007. gadā — no 47,7 miljardiem euro 2006. gadā (0,41 % no kopējā ES NKI) līdz 46,1 miljardiem euro 2007. gadā (0,38 % no kopējā ES NKI), un aicina dalībvalstis palielināt OAP apjomus, lai sasniegtu apsolīto mērķi — 0,56 % no NKI 2010. gadā;

9.

uzstāj, ka dalībvalstu uzrādītie OAP apjomi turpmāk nedrīkst samazināties; norāda, ka gadījumā, ja pašreizējā tendence saglabāsies, Eiropas Savienība piešķirs par 75 miljardiem euro mazāk līdzekļu, nekā tika solīts par 2005.—2010. gadu;

10.

pauž nopietnas bažas par to, ka no 2006. līdz 2007. gadam vairums dalībvalstu (18 no 27, jo īpaši Latvija, Itālija, Portugāle, Grieķija un Čehija) nav spējušas paaugstināt piešķiramā OAP līmeni un vairākās valstīs, piemēram, Beļģijā, Francijā un Apvienotajā Karalistē, ir vērojams pat dramatisks samazinājums par vairāk nekā 10 %; aicina dalībvalstis pildīt savas OAP saistības pilnā apjomā; ar gandarījumu konstatē, ka dažas dalībvalstis (Dānija, Īrija, Luksemburga, Spānija, Zviedrija un Nīderlande) noteikti sasniegs 2010. gada OAP mērķus, un ir pārliecināts, ka šīs dalībvalstis uzturēs augsto OAP līmeni;

11.

atzinīgi vērtē Komisijas stingro nostāju koncentrēt centienus gan uz dalībvalstu sniegtā attīstības atbalsta kvantitāti, gan kvalitāti un stingri atbalsta tās brīdinājumu par iespējamajām ļoti negatīvajām sekām gadījumā, ja dalībvalstis nepildīs savas finansiālās saistības; aicina Komisiju izmantot tās pieredzi un autoritāti, lai pārliecinātu citus valsts un privātos līdzekļu devējus ievērot savus finansiālos solījumus;

12.

ir ārkārtīgi noraizējies par to, ka dažas dalībvalstis līdz beidzamam novilcina OAP palielināšanu, kas rada jaunattīstības valstīm zaudējumus vairāk nekā 17 miljardu euro apmērā;

13.

atzinīgi vērtē dažu dalībvalstu pieeju izstrādāt daudzgadīga OAP līmeņa pieauguma grafikus, lai līdz 2015. gadam sasniegto ANO noteikto 0,7 % mērķi; aicina tās dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, pēc iespējas ātrāk publiskot savus daudzgadu grafikus; uzsver, ka dalībvalstīm šādi grafiki jāpieņem pirms iepriekš minētās gaidāmās starptautiskās izvērtēšanas konferences par finansējumu attīstībai, ko paredzēts rīkot Dohā, un jāizpilda savas saistības;

14.

konstatē, ka dažos gadījumos uzrādīto palīdzības apjomu kritumu 2007. gadā ir izraisījuši parāda atvieglojuma dēļ mākslīgi palielinātie skaitļi 2006. gadā; aicina dalībvalstis palielināt OAP apjomus ilgtspējīgi, koncentrējoties uz skaitļiem, no kuriem būtu atņemts parāda atvieglojuma komponents;

15.

uzskata par nepieņemamu neatbilstību starp biežajiem lūgumiem palielināt finansiālo atbalstu un ievērojami mazākajām summām, kas patiesībā tiek izmaksātas, kā arī pauž bažas par to, ka dažas dalībvalstis demonstrē nogurumu no palīdzības piešķiršanas;

16.

uzsver, ka apspriedes ar partnervalstu valdībām, valstu parlamentiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir būtiskas to lēmumu ieņemšanā, kas attiecas uz OAP apjomiem un saņēmējiem;

17.

uzsver, ka palīdzība jāsniedz laikus, un pauž neapmierinātību ar to, ka izmaksāšanas procesi nereti notiek ar nepamatotu kavēšanos;

18.

uzsver nepieciešamību līdzsvarot sadarbības fondu izmaksāšanas elastīgumu, lai reaģētu uz tādiem mainīgiem apstākļiem kā, piemēram, pārtikas cenu pieaugums, kā arī nepieciešamību paredzēt prognozējamu finansējumu, dodot partnervalstīm iespēju plānot ilgtspējīgu attīstību un adaptāciju klimata pārmaiņām un to ietekmes samazināšanu;

19.

stingri pieprasa pilnībā ievērot atbildīgas kreditēšanas un finansēšanas principus, lai padarītu kreditēšanas un finansēšanas operācijas ilgtspējīgas ekonomiskās un vides attīstības izpratnē līdztekus, vienlaikus ievērojot ekvatora principus; aicina Komisiju piedalīties šādu principu izstrādē un starptautiskus forumos uzstāt, lai tiktu ieviesti saistoši pasākumi šo principu īstenošanai praksē tā, lai tie attiektos arī uz jaunajiem attīstības jomas dalībniekiem no sabiedriskā un privātā sektora;

20.

stingri atbalsta jaunattīstības valstu centienus saglabāt ilgtermiņa ilgtspējīgas parādsaistības un īstenot iniciatīvu lielu parādu apgrūtinātām nabadzīgām valstīm, kurai ir liela nozīme TAM sasniegšanā; tomēr pauž nožēlu, ka parādu atvieglojuma plānos nav iekļautas vairākas valstis, kurās parādi neļauj īstenot TAM; uzsver nepieciešamību steidzami organizēt starptautiskas debates par starptautisko pasākumu samazināšanas attiecināšanu uz vairākām valstīm, kurām ir parādi un kuras patlaban ir izslēgtas no iniciatīvas lielu parādu apgrūtinātām nabadzīgām valstīm;

21.

aicina Komisiju divpusējās un daudzpusējās sarunās par parādu atvieglojumiem pievērsties jautājumam par odioziem vai prettiesiskiem parādiem, ar to domājot parādus, ko radījusi bezatbildīga, savtīga, neapdomīga vai negodīga kreditēšana, un atbildīgas finansēšanas principiem; atzinīgi vērtē Komisijas aicinājumu rīkoties, lai ierobežotu komerciālo kreditoru tiesības un atmaksātu “plēsoņu fondus”, ja ir ierosināts tiesas process;

22.

aicina dalībvalstis ievērot parāda ilgtspējas struktūru un sekmēt tās attīstību, lai ņemtu vērā valstu iekšējo parādu un finanšu prasības; aicina dalībvalstis atzīt, ka kreditoru atbildība ietver ne tikai atbilstību ilgtspējīgai struktūrai, bet nosaka arī šādas saistības:

23.

mudina ES sekmēt starptautiskos centienus, kuru mērķis ir ieviest sava veida starptautiskās maksātnespējas procedūras vai godīgu un pārredzamu arbitrāžas procedūru, lai efektīvi un taisnīgi risinātu jebkuru no turpmākajām parādu krīzēm;

24.

pauž nožēlu par to, ka Komisija neliek lielāku uzsvaru uz iekšējo resursu mobilizāciju, lai finansētu attīstību, jo tie nodrošinātu lielāku autonomiju jaunattīstības valstīm; mudina dalībvalstis pilnībā iesaistīties Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvā (EITI) un aicināt stiprināt šo iniciatīvu; aicina Komisiju pieprasīt Starptautiskajai grāmatvedības standartu padomei (IASB) šajos starptautiskajos grāmatvedības standartos ietvert prasību katrai valstij atsevišķi iesniegt ziņojumu par starptautisku uzņēmumu darbību visās nozarēs;

25.

pauž nožēlu, ka Komisijas paziņojumu paketē par atbalsta efektivitāti (COM(2008)0177) kapitāla aizplūde nav minēta kā riska faktors, kas apdraud attīstības valstu ekonomikas sistēmas; norāda, ka kapitāla aizplūde nopietni kaitē ilgtspējīgas ekonomikas sistēmu attīstībai jaunattīstības valstīs, kā arī norāda, ka katru gadu izvairīšanās no nodokļu maksāšanas jaunattīstības valstīm izmaksā vairāk par to, ko tās saņem kā OAP; aicina Komisiju tās politikā paredzēt pasākumus kapitāla aizplūdes novēršanai, kā to prasa Monterejas konsenss, veicot arī kapitāla aizplūdes objektīvu analīzi un par mērķi izvirzot likvidēt “nodokļu paradīzes”, dažas no kurām atrodas Eiropas Savienībā vai darbojas ciešā saistībā ar dalībvalstīm;

26.

īpaši atzīmē, ka saskaņā ar Pasaules Bankas informāciju šīs kapitāla aizplūdes nelegālā daļa ir 1 000 līdz 1 600 miljardiem ASV dolāru gadā, no kuriem puse nāk no jaunattīstības valstīm; atbalsta starptautiskos centienus, kas veikti, lai iesaldētu un atgūtu nozagtos aktīvus, un pieprasa tām dalībvalstīm, kas to nav izdarījušas, ratificēt ANO Konvenciju pret korupciju; pauž nožēlu, ka līdzīgi centieni nav veikti, lai apkarotu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, un aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt nodokļu informācijas automātiskās apmaiņas principa vispārēju piemērošanu, pieprasīt, lai rīcības kodeksu par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, ko patlaban izstrādā ANO Ekonomiskā un sociālā padome (ANO ECOSOC), pievienotu Dohas deklarācijai, kā arī atbalstīt ANO Ekspertu komitejas par starptautisko sadarbību nodokļu jautājumos pārveidošanu par īstu starpvaldību iestādi, kurai piešķirti papildu līdzekļi, lai tā, darbojoties paralēli ESAO, varētu cīnīties pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas starptautiskā līmenī;

27.

atzinīgi vērtē dalībvalstu priekšlikumus novatoriskiem finansēšanas mehānismiem un aicina Komisiju izvērtēt to atbilstību ērtas ieviešanas, ilgtspējas, papildināmības, darījumu izmaksu un efektivitātes standartiem; aicina izstrādāt finanšu mehānismus un instrumentus, kas nodrošinātu jaunas finansēšanas iespējas un neapdraudētu finanšu plūsmas nākotnē;

28.

aicina izstrādāt finanšu mehānismus un instrumentus, kas ļautu maksimāli izmantot privātos naudas līdzekļus, kā noteikts Monterejas konsensā, un izmantot kredītu galvojumus;

29.

aicina Komisiju ievērojami palielināt finansējumu ar klimata izmaiņām saistītajiem pielāgošanās un ietekmes mazināšanas pasākumiem jaunattīstības valstīs, jo īpaši Pasaules klimata pārmaiņu aliansei; uzsver akūto vajadzību nodrošināt finansēju papildus pašreizējām OAP plūsmām, jo tikai ar OAP nevar nodrošināt adekvātu atbalstu ar klimata izmaiņām saistītajiem pielāgošanās un ietekmes mazināšanas pasākumiem jaunattīstības valstīs, uzsver, ka šajā nolūkā steidzami jāizstrādā novatoriski finansēšanas mehānismi, piemēram, aviācijas un naftas tirdzniecības nodevas, kā arī ES emisiju tirdzniecības sistēmas (ES ETS) vairāksolīšanas ienākumu asignēšana;

30.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izveidot Pasaules finansēšanas mehānismu klimata jomā, kura pamatā būtu priekšlaicīgas palīdzības sniegšanas princips, lai finansētu pielāgošanās un ietekmes mazināšanas pasākumus jaunattīstības valstīs; aicina dalībvalstis un Komisiju veikt ievērojamus finanšu ieguldījumus, lai steidzami īstenotu šo priekšlikumu;

31.

aicina Komisiju un dalībvalstis vismaz 25 % no turpmākajiem ES ETS vairāksolīšanas ienākumiem asignēt, lai finansētu ar klimata izmaiņām saistītos pasākumus jaunattīstības valstīs;

32.

aicina Komisiju radīt iespēju mazajiem uzņēmējiem un lauksaimniekiem piekļūt finansējumam, lai tādējādi palielinātu pārtikas ražošanas apjomus un nodrošinātu ilgtspējīgu pārtikas krīzes risinājumu;

33.

aicina Eiropas Investīcijas banku (EIB) izpētīt, kādas ir iespējas nekavējoties izveidot garantijas fondu, lai atbalstītu tādas mikrokredītu un zaudējumu riska shēmas, kas lielā mērā atbilst vietējo pārtikas ražotāju vajadzībām nabadzīgākajās jaunattīstības valstīs;

34.

atzinīgi vērtē priekšlikumu izveidot ANO ierosināto vairāku donoru dzimuma fondu, ko pārvaldītu ANO Sieviešu attīstības fonds (UNIFEM), lai veicinātu un finansētu dzimumu līdztiesības politiku jaunattīstības valstīs; aicina Padomi un Komisiju izpētīt un apstiprināt šo starptautisko iniciatīvu;

35.

aicina divkāršot centienus, lai sekmētu finanšu pakalpojumu attīstību, ņemot vērā to, ka banku nozare var sniegt attīstībai paredzētu vietējo finansējumu, un to, ka stabilāka finanšu pakalpojumu nozare ir arī veids, kā vislabāk cīnīties pret kapitāla aizplūšanu;

36.

aicina visas ieinteresētās puses pilnībā novērtē milzīgo potenciālu, ko sniedz ienākumi no dabas resursiem; šajā saistībā uzskata, ka būtiski ir nodrošināt resursu nozaru pārredzamību; uzskata, ka, lai arī EITI un Kimberli process attīstās pareizajā virzienā, daudz vairāk jādara, lai sekmētu resursu nozaru un tajās gūto ienākumu pārredzamu pārvaldību;

37.

aicina Padomi un Komisiju iekļaut Eiropas Attīstības fondu ES budžetā 2008.—2009. gada starpposma pārskatā, lai uzlabotu nozīmīgas ES attīstības politikas daļas demokrātisko tiesiskumu un budžetu;

38.

atzīmē pirmo soli, kas 2008. gada aprīlī sperts ceļā uz jaunattīstības valstu labāku pārstāvību Starptautiskajā Valūtas fondā (SVF); pauž nožēlu, ka balsstiesību sadalījuma pamatā SVF vēl joprojām ir valstu bagātība; aicina Komisiju un dalībvalstis izrādīt savu ieinteresētību, lai institūcijā, kas atbildīga par starptautisko finanšu stabilitāti, proti, SVF, lēmumi tiktu pieņemti ar dubulto vairākumu (akcionāri un valstis);

39.

aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot iepriekšminēto Starptautisko izvērtēšanas konferenci par finansējumu attīstībai, kas notiks Dohā, kā iespēju iepazīstināt ar ES kopējo nostāju attīstības jautājumā, kas vērsta uz TAM sasniegšanu, izmantojot ilgtspējīgu pieeju;

40.

aicina dalībvalstis veikt ātru un plašu Pasaules Bankas reformu, lai tiem, kurus vistiešāk skar šīs bankas programmas, nodrošinātu labāku pārstāvību;

41.

uzdod Parlamenta priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ANO ģenerālsekretāram un Pasaules Tirdzniecības organizācijas, SVF un Pasaules Bankas grupas vadītājiem, kā arī ANO ECOSOC.

14.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 8/7

A.

tā kā Parlaments atzinīgi vērtē iekšējā tirgus rezultātu pārskatu publicēšanu, jo tas palīdz samazināt netransponēto tiesību aktu skaitu;

B.

tā kā visu dalībvalstu pienākums ir transponēt visas iekšējā tirgus direktīvas noteiktajos termiņos;

C.

tā kā rezultātu pārskata galvenais mērķis ir mudināt dalībvalstis nodrošināt laikus veiktu transponēšanu;

D.

tā kā pašreiz netransponēto tiesību aktu procentuālais daudzums 1,2 % vēl atpaliek no noteiktā mērķa 1 % apmērā, par kuru 2007. gadā vienojās valstu un valdību vadītāji;

E.

tā kā sadrumstalotības faktors ir 8 %, kas nozīmē, ka 124 direktīvas nav transponētas vismaz vienā dalībvalstī;

F.

tā kā pastāv atšķirības starp dažādās dalībvalstīs reģistrētiem transponēšanas līmeņiem;

G.

tā kā direktīva, iespējams, nestājas spēkā pilnībā, pat ja tā ir ātri un pareizi transponēta, jo īpaši, ja tās īstenošana izraisa juridiskas nenoteiktības situācijas, kas izraisa tiesu procesu uzsākšanu Eiropas Kopienu Tiesā un traucē iekšējā tirgus efektīvu darbību;

H.

tā kā uzsākto pārkāpumu novēršanas procedūru skaits vēl aizvien ir ļoti liels un daudzi pārkāpumi ir saistīti ar netransponēšanu vai nepareizu transponēšanu;

I.

tā kā var iegūt negodīgas priekšrocības, izvairoties no konkrētām direktīvām un nepietiekamas vai nepareizas transponēšanas rezultātā;

J.

tā kā iekšējā tirgus direktīvu īstenošana ir ārkārtīgi svarīga Lisabonas un Gēteborgas ilgtspējīgas attīstības programmas izpildei;

K.

tā kā vidējais pārkāpumu procedūru izskatīšanas laiks Eiropas Kopienu Tiesā pārsniedz 20 mēnešus;

L.

tā kā dažas dalībvalstis neievēro Eiropas Kopienas Tiesas spriedumus pārkāpumu lietās, tādējādi nodarot papildu kaitējumu iekšējā tirgus darbībai;

M.

tā kā dalībvalstu administratīvais slogs ir pārāk apgrūtinošs, kas ir gan dalībvalstu, gan Kopienas tiesību aktu rezultāts,

1.

uzsver, ka iekšējā tirgus direktīvu laicīga īstenošana, pareiza transponēšana un pareiza piemērošana ir priekšnosacījums iekšējā tirgus efektīvai funkcionēšanai, un tas ietekmē arī konkurētspēju un ekonomisko un sociālo līdzsvaru ES;

2.

uzsver iekšējā tirgus pārņemšanas nozīmi valsts, reģionālajā un vietējā līmenī; uzsver Komisijas lomu partnerību veicināšanā attiecīgās politikas veidošanas procesā šajā nolūkā;

3.

atgādina, ka pēc 2009. gada ir noteikts mērķis panākt, lai netransponēto tiesību aktu procentuālais daudzums būtu 1 %; mudina dalībvalstis rīkoties, lai šo mērķi sasniegtu;

4.

mudina tās dalībvalstis, kurās netransponēto tiesību aktu skaits ir īpaši liels, rīkoties nekavējoties un mudina Komisiju cieši sadarboties ar tām, lai situāciju uzlabotu; atzīmē, ka dažās dalībvalstīs ir konstatēts, ka ir iespējams ievērojami un strauji samazināt netransponēto tiesību aktu skaitu;

5.

atgādina, ka dalībvalstīm, kā arī Komisijai ir steidzami jārisina augstais sadrumstalotības faktors;

6.

pauž nožēlu, ka dalībvalstis dažkārt pievieno papildu prasības, transponējot direktīvas dalībvalstu tiesību aktos; uzskata, ka šie pārspīlējumi traucē iekšējā tirgus efektīvu darbību;

7.

uzskata, ka stipram, atvērtam un konkurētspējīgam Eiropas iekšējais tirgum ir būtiska nozīme globalizācijas radīto grūtību risināšanas procesā, veicinot Eiropas rūpniecības konkurētspēju, uzlabojot stimulus ārvalstu ieguldījumiem un nodrošinot patērētāju tiesības Eiropā; tādēļ Komisijai, ieviešot jaunas iekšējā tirgus iniciatīvas, ir jāņem vērā ārējā dimensija;

8.

atgādina, ka atvērtam un konkurētspējīgam iekšējam tirgum ir nepieciešami precīzāk orientēti un stingrāki instrumenti, lai cīnītos pret viltošanu un pirātismu;

9.

aicina dalībvalstis steidzami risināt problēmu saistībā ar iekšējā tirgus direktīvu pareizu transponēšanu un piemērošanu, balstoties uz pašreizējām pamatnostādnēm un vislabāko praksi; mudina izstrādāt precīzākus līdzekļus, lai risinātu tiesību aktu netransponēšanas problēmu;

10.

aicina Komisiju paātrināt strīdu izšķiršanas procedūru agrīnās stadijās un īpašu uzmanību pievērst pārkāpumiem, kas Eiropas pilsoņiem rada visnopietnākās sekas; turklāt mudina Komisiju apkopot praksi pārkāpumu tiesvedībās, kas uzsāktas Eiropas Kopienu Tiesā, lai nodrošinātu detalizētu informāciju par attiecīgo pārkāpumu;

11.

aicina dalībvalstis pildīt to pienākumus saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumiem;

12.

uzskata, ka rezultātu pārskatam galvenokārt jāveicina laicīga un pareiza transponēšana un turpmāk to varētu attīstīt kā instrumentu, kas palīdz politikas veidotājiem atpazīt šķēršļus un traucēkļus un precīzi noteikt, kādās jomās ir nepieciešamas jaunas iniciatīvas; aicina Komisiju paplašināt un padziļināt rezultātu pārskatā iekļautās informācijas un rādītāju klāstu, cita starpā kvalitāti, strādājošo sociālos apstākļus un ietekmi uz vidi un klimata pārmaiņām;

13.

aicina Komisiju iekļaut turpmākajos pārskata ziņojumos viegli saprotamus kopsavilkumus, lai veicinātu pieejamību pilsoņiem un citām ieinteresētajām pusēm; mudina attiecīgās ES un dalībvalstu struktūras publicēt rezultātu pārskatu to interneta lapās un veltīt lielākas pūles, lai darītu rezultātu pārskatu pieejamu plašsaziņas līdzekļiem;

14.

pauž nožēlu, ka rezultātu pārskatā nav sniegta informācija par to, kuras direktīvas nav transponētas; uzskata, ka dažas direktīvas, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīva 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (3), ir svarīgākas efektīvai iekšējā tirgus funkcionēšanai nekā citas; aicina Komisiju ņemt vērā rādītājus, kas labāk atspoguļo direktīvu relatīvo nozīmi rūpniecībai un pilsoņiem dažādās nozarēs; uzskata, ka šajā nolūkā var būt būtisks Komisijas veiktais ietekmes novērtējums;

15.

atgādina, ka Kopienas tiesību aktu kvalitātei un to īstenošanai ir ļoti svarīga nozīme iekšējā tirgus darbībai un ka vairākas lietas Eiropas Kopienu Tiesā ir saistītas ar to, ka noteikumi ir neskaidri, un sekundāro tiesību aktu īstenošana liecina par to, ka Kopienas tiesību aktu projekti jāsagatavo precīzāk; tādēļ aicina Komisiju ieviest rezultātu pārskatā rādītājus attiecībā uz lietu skaitu Eiropas Kopienu Tiesā, kas saistītas ar sekundāro tiesību aktu kvalitāti, kā arī to nepareizu īstenošanu;

16.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu ieviest sistemātiskāku pieeju galveno preču un pakalpojumu tirgu funkcionēšanas pārraudzībai, lai atklātu trūkumus šajos tirgos un veicinātu efektīvākus politikas instrumentus; tādēļ aicina iekļaut rezultātu pārskatā informāciju par konkrētām nozarēm un dalībvalstīm, kā arī precīzu informāciju; aicina iekļaut tajā arī rādītājus, kas saistīti ar publisko iepirkumu pārrobežu aspektiem;

17.

aicina Komisiju nodrošināt saskaņā ar Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu 34. punktu, lai visos tās direktīvu priekšlikumos iekļautu īpašu noteikumu, saskaņā ar kuru no dalībvalstīm tiek prasīts izstrādāt tabulas, kas parāda atbilstību starp attiecīgo tiesību aktu un transponēšanas līdzekļiem un iesniegt šīs tabulas Komisijai; pauž nožēlu šajā sakarā, ka dalībvalstis nonivelē Komisijas un Parlamenta centienus nodrošināt pārskatāmību, iebilstot attiecīgai klauzulai vai pasludinot to par nesaistošu apsvērumu;

18.

uzskata, ka Lisabonas un Gēteborgas ilgtspējīgas attīstības programmas izpildei ir politiska prioritāte, un īpaši uzsver, ka ir svarīgi īstenot tās direktīvas, kas nepieciešamas šīs programmas izpildei; aicina Padomi piešķirt iekšējā tirgus jautājumiem galveno lomu pārskatītajā stratēģijā laikposmam pēc 2010. gada;

19.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu izstrādāt instrumentus, kas uzlabotu vienotā tirgus politiku un metodes, vairāk balstot vienotā tirgus politiku uz pierādījumiem, padarot to mērķtiecīgāku, decentralizētāku un pieejamāku, kā arī vairāk informējot par to;

20.

aicina Komisiju, izmantojot nozares pētījumus, uzņēmumu apsekojumus, patērētāju apsekojumus un citus līdzekļus, izvērtēt īstenošanas procesa kvalitāti un atbilstību dalībvalstīs, lai nodrošinātu tiesību aktu efektīvu funkcionēšanu;

21.

uzsver to, ka novēlota un nepareiza īstenošana atņem patērētājiem un uzņēmumiem tiesības, kaitē Eiropas ekonomikai un mazina uzticēšanos iekšējam tirgum; aicina Komisiju izstrādāt rādītājus, ar kuru palīdzību varētu noteikt izmaksas, kas radušās pilsoņiem un rūpniecībai novēlotas un nepareizas transponēšanas dēļ, kā arī aicina Komisiju izstrādāt rādītājus, kas atspoguļotu attiecību starp transponēšanas izpildi un pārkāpumu tiesvedību pret dalībvalstīm;

22.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu turpināt labāka regulējuma iniciatīvu ierosināšanu, jo īpaši uzlabot ietekmes vērtējumus un samazināt administratīvos slogus, jo tas veicinās arī iekšējā tirgus sekmīgāku darbību; uzskata, ka darbs pie šiem jautājumiem ir savstarpēji saistīts un ir jāveic konsekventi;

23.

atzinīgi vērtē mērķi samazināt administratīvos slogus ES par 25 % līdz 2012. gadam; aicina dalībvalstis rīkoties, lai sasniegtu šo mērķi; uzskata, ka rezultātu pārskatā ir jānovērtē centieni šajā sakarā un progress valsts un Kopienas līmenī; tādēļ aicina Komisiju apspriest atsevišķas nodaļas iekļaušanu par šo jautājumu rezultātu pārskatā;

24.

pauž nožēlu, ka pilsoņi joprojām saskaras ar šķēršļiem attiecībā uz brīvu pārvietošanos iekšējā tirgū; norāda šajā sakarā, ka 15 % no SOLVIT lietām, kas izskatītas 2007. gadā, ir saistītas ar personu brīvu pārvietošanos un ES pilsonību; tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju veltīt lielākas pūles personu brīvas pārvietošanās nodrošināšanai; jo īpaši aicina dalībvalstis izveidot vienotas procedūras, lai palīdzētu pilsoņiem visos juridiskajos un praktiskajos jautājumos, pārvietojoties iekšējā tirgū; turklāt aicina Komisiju izstrādāt un iekļaut rezultātu pārskatā rādītājus, ar kuru starpniecību vērtētu šķēršļus, kas traucē personu brīvu pārvietošanos;

25.

atgādina par mērķi uzlabot iekšējā tirgus tiesību aktu darbību; uzskata, ka uzlabota tiesību aktu īstenošana ir atkarīga arī no praktiskas sadarbības un partnerattiecību izveides starp pārvaldēm; aicina dalībvalstis un Komisiju turpināt vislabākās prakses apmaiņas sistēmu izstrādi; uzsver, ka vairāku vietējo, reģionālo un valsts iestāžu dēļ ir nepieciešams aktīvi veicināt un atbalstīt administratīvo sadarbību un vienkāršošanu; norāda, ka šajā saistībā iekšējā tirgus informācijas sistēmai, iespējams, var būt galvenā loma;

26.

aicina dalībvalstis dibināt iekšējā tirgus centrus, lai veicinātu iekšējā tirgus darbības nodrošināšanas centienu koordinēšanu, vienkāršošanu un politisko nozīmību; uzsver, ka šādi centri ir jāizveido esošajās struktūrās, piemēram, ar vienu kontaktpunktu katrā dalībvalstī; mudina dalībvalstis veicināt zināšanu par ES tiesību aktiem uzlabošanu visos dalībvalstu administrācijas līmeņos, lai nodrošinātu, ka pilsoņiem un uzņēmumiem netiek radīts nevajadzīgs slogs un šķēršļi, ar kuriem tiem nākas sastapties nepietiekamas noteikumu izpratnes rezultātā;

27.

atzinīgi vērtē Komisijas pūles nodibināt partnerattiecības ar dalībvalstīm saistībā ar īstenošanas procesu, veidojot darba grupas, tīklus īpašās nozarēs, organizējot tikšanās ar valstu ekspertiem un nosakot īstenošanas pamatnostādnes; uzskata, ka Komisijas darbs Direktīvas 2006/123/EK īstenošanā būs veiksmīgs un ka tā jāstrādā arī turpmāk; uzsver, ka Parlaments ir nepārtraukti jāinformē par īstenošanas procesu;

28.

uzsver, ka īstenošanas problēmas bieži tiek atklātas ar SOLVIT tīkla palīdzību; ar bažām atzīmē, ka SOLVIT centros bieži trūkst darbinieku un ka vidējais lietas izskatīšanas laiks ir ilgāks par 10 nedēļām; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka SOLVIT centros ir pietiekami daudz darbinieku, un dalībvalstis un Komisiju uzlabot administratīvo efektivitāti, lai ievērojami saīsinātu izskatīšanas laiku; aicina dalībvalstis ieguldīt lielākas pūles SOLVIT tīkla pakalpojumu veicināšanā, izmantojot piemērotus informācijas kanālus, lai sekmētu pilsoņu un uzņēmumu iepazīstināšanu ar SOLVIT;

29.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu uzlabot uzņēmumu un pilsoņu pieprasījumu un sūdzību pārbaudīšanu, izmantojot SOLVIT un citus kopējā tirgus palīdzības dienestus, lai tos nekavējoties nodotu attiecīgajām administratīvajām struktūrām, neatkarīgi no tīkla, caur kuru tie saņemti; uzsver, ka SOLVIT pieredze ir jāiekļauj dalībvalstu un ES politikas veidošanā, nodrošinot struktūras vai noteikumu maiņu, ja nepieciešams;

30.

aicina Komisiju sadarbībā ar Parlamentu un Padomes prezidentūras pārstāvjiem sarīkot ikgadējo iekšējā tirgus forumu ar dalībvalstu un citu ieinteresēto pušu piedalīšanos, lai noteiktu skaidrākas saistības pienācīgi un laikus īstenot direktīvas un sniegtu iespēju veikt salīdzinošu novērtēšanu un apmainīties ar labākās prakses piemēriem;

31.

aicina Padomi piešķirt lielāku prioritāti iekšējā tirgus jautājumiem, izveidojot jaunu Padomes struktūru, kas nodarbotos ar šiem jautājumiem, vai piešķirot tiem galveno prioritāti esošās Konkurētspējas padomes programmā;

32.

atgādina, ka iepriekšminētajā rezolūcijā par vienotā tirgus noteikumu pārskatīšanu Parlaments aicināja Komisiju izveidot iekšējā tirgus pārbaudes sistēmu; aicina Komisiju rīkoties, lai šādu pārbaudi ieviestu;

33.

uzskata, ka gan iekšējā tirgus rezultātu pārskats, gan Patērētāju tirgu rezultātu pārskats veicina iekšējā tirgus uzlabošanos, no kā gūst labumu pilsoņi un patērētāji;

34.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu sniegt vairāk informācijas par iekšējo tirgu un uzskata, ka abi rezultātu pārskati ir nozīmīgi soļi šajā virzienā;

35.

uzsver, ka, lai gan abi rezultātu pārskati ir savstarpēji saistīti un ir svarīgi veicināt to saskaņotu izstrādi, tomēr tiem ir atšķirīga mērķauditorija un tādēļ tie jāglabā atsevišķi, kā arī to rādītājiem jābūt atšķirīgiem;

36.

uzskata, ka izmantotie rādītāji, kā arī abu rezultātu pārskatu savstarpējā saistība ir regulāri jāpārskata, lai pielāgotu šos ziņojumus iekšējā tirgus attīstībai;

37.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

14.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 8/12

A.

tā kā augstas kvalitātes vispārējā un profesionālā izglītība daudzpusīgi veicina ne tikai darbavietu radīšanu un konkurētspēju un tā kā tā ir svarīga mūžizglītības sastāvdaļa;

B.

tā kā ir nepieciešamība izglītot indivīdus, lai viņi kļūtu saimnieciski patstāvīgi un informēti cilvēki, kas apzinās vienotas sabiedrības nozīmi, un tā kā izglītības kvalitāte ir izšķirošs faktors, lai globalizācijas apstākļos Eiropas Savienībā veicinātu sociālo un ekonomisko kohēziju, kā arī darbavietu radīšanu, konkurētspēju un izaugsmes iespējas;

C.

tā kā Eiropas Sociālajam fondam var būt svarīga nozīme izglītības un apmācības attīstībā, veicinot skolotāju labāku izglītību;

D.

tā kā skolotāju apmācības kvalitāte atspoguļojas praktiskajā izglītības darbā un tieši ietekmē ne tikai skolēnu zināšanu līmeni, bet arī viņu personības veidošanos, īpaši pirmo mācību gadu laikā skolā;

E.

tā kā problēmas, ar ko saskaras skolotāji, pastiprinās, jo izglītības vide kļūst arvien sarežģītāka un neviendabīgāka; tā kā šīs problēmas ir saistītas ar informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstību, izmaiņām sociālajā un ģimenes struktūrā, ar daudzās skolās arvien lielāku skolēnu sastāva daudzveidību pieaugošās imigrācijas un daudzkultūru sabiedrības attīstības rezultātā, kā arī ar skolu autonomijas pastiprināšanos, kā rezultātā skolotājiem ir vairāk pienākumu, un ar nepieciešamību lielāku uzmanību pievērst atsevišķu skolēnu vajadzībām mācību procesā;

F.

tā kā augsti kvalificētu skolotāju apmācība ir skaidri un pozitīvi saistīta ar skolēnu panākumiem mācībās;

G.

tā kā, ņemot vērā arvien lielāku informācijas piedāvājumu, kas saistīts ar pašreizējo digitalizāciju, ir jāattīsta spējas efektīvi izmantot plašsaziņas līdzekļus un to saturu saskaņā ar katra paša mērķiem un vajadzībām, un tā kā plašsaziņas izglītība ir pedagoģiskas pieejas veids plašsaziņas līdzekļiem, ar kuru jānodrošina kritiska un pārdomāta visu plašsaziņas līdzekļu izmantošana;

H.

tā kā vairāk nekā 80 % pamatskolas skolotāju un 97 % sākumskolas skolotāju Eiropas Savienībā ir sievietes, kamēr vidusskolās sievietes veido tikai 60 % no skolotāju kopējā skaita;

I.

tā kā skolotāju izglītības kvalitāte var ietekmēt skolas priekšlaicīgas pamešanas līmeni un gados vecāko skolēnu lasītprasmi;

J.

tā kā pirmsskolas un pamatskolas izglītībai ir īpaši svarīga ietekme uz bērnu sekmēm mācībās;

K.

tā kā Eiropas Savienībā darbojas vairāk nekā 27 dažādas skolotāju apmācības sistēmas, tomēr pēc būtības problēmas, kas saistītas ar skolotāju profesiju, visām dalībvalstīm ir kopīgas;

L.

tā kā mācīšana ir profesija, kurā liela nozīme ir apmierinātībai ar darbu, lai varētu noturēt labus darbiniekus;

M.

tā kā būtu netaisnīgi, ja par savu izglītojošo būtu atbildīgi tikai paši skolotāji; tā kā ir jāuzsver, ka skolotāju spēja sniegt pienācīgu izglītību visiem skolēniem, radīt vidi, kurā spētu sadzīvot visi, un samazināt vardarbīgu uzvedību ir cieši saistīta ar apstākļiem, kādos tie māca, pieejamajiem atbalsta līdzekļiem, tādu skolēnu daudzumu katrā klasē, kam ir grūtības mācībās, sociālo un kultūras vidi skolās, ģimeņu spēju sadarboties un saņemto sociālo atbalstu; tā kā skolotāju atbildības līmenis lielā mērā ir atkarīgs no tā, cik lielu uzmanību sabiedrība pievērš izglītībai, un abi faktori savstarpēji mijiedarbojas, veicinot labāku mācīšanu;

N.

tā kā ir jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu skolotājiem apziņu, ka viņu profesija tiek cienīta un novērtēta, ņemot vērā, ka profesionālā identitāte lielā mērā ir atkarīga no valdošā viedokļa sabiedrībā;

O.

tā kā, lai skolotāju profesijai piesaistītu augsti kvalificētus speciālistus, ir jānodrošina attiecīgs sociālās atzinības, statusa un atalgojuma līmenis;

P.

tā kā skolotājiem ir svarīga nozīme socializēšanās un attīstības procesā un tas neattiecas tikai uz klasiskajiem mācību priekšmetiem, bet tam var būt svarīga nozīme arī, rādot skolēniem piemēru;

Q.

tā kā mērķis par līdztiesīgām iespējām visiem ir iekļauts EK līgumā, jo īpaši EK līguma 13. pantā, kas ir tiesiskais pamats cīņai pret diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ;

R.

tā kā skolu kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no šo skolu mācību plānu un vadības autonomijas pakāpes;

S.

tā kā fiziskās audzināšanas skolotāju atbilstošai profesionālai kvalifikācijai ir ļoti svarīga loma fiziskajā un garīgajā bērnu attīstībā un bērnu mudināšanā pieņemt veselīgu dzīvesveidu,

1.

stingri atbalsta uzskatu, ka, paaugstinot skolotāju izglītības kvalitāti, var būtiski uzlabot skolēnu sekmes;

2.

uzskata, ka skolotāju izglītības kvalitātes uzlabošanai un politikai, kuras mērķis ir piesaistīt skolotāju profesijai piemērotākos kandidātus, ir jābūt galvenajām prioritātēm izglītības ministriju darbā;

3.

uzskata, ka izglītības izmaksas ir jāpalielina tajās jomās, kurās skolēnu sekmes ir uzlabojušās visvairāk;

4.

uzsver, ka dalībvalstīm ir jāpievērš lielāka nozīme skolotāju apmācībai un jāpiešķir tai vairāk resursu, lai gūtu ievērojamus panākumus Lisabonas stratēģijas “Izglītība un apmācība 2010. gadam” mērķu sasniegšanā, proti, ir jāuzlabo izglītības kvalitāte, kā arī jāveicina mūžizglītība visā Eiropas Savienībā;

5.

īpaši mudina veicināt skolotāju profesionālās karjeras ilgtspējīgu un saskaņotu attīstību; ierosina nodrošināt visiem skolotājiem iespējas — akadēmiskā, darba un finanšu aspektā, piemēram, ar valdības stipendijām, — pastāvīgi uzlabot un atjaunināt savas prasmes un kvalifikāciju, kā arī pedagoģiskās zināšanas; uzskata, ka šīm mācību iespējām jābūt strukturētām tādā veidā, ka kvalifikācijas tiek atzītas visās dalībvalstīs;

6.

uzsver, ka ir jāveicina starpvalstu dialogs un pieredzes apmaiņa, jo sevišķi, nodrošinot efektivitāti profesionālās attīstības turpināšanai sākumskolas, pamatskolas un vidusskolas skolotāju izglītības jomā;

7.

mudina pievērst īpašu uzmanību jaunu skolotāju ievadīšanai amatā; mudina veidot atbalsta sadarbības tīklus un apmācību programmas, ar kuru palīdzību skolotājiem ar pārbaudītu pieredzi un spējām var būt izšķiroša nozīme jauno kolēģu apmācīšanā, nododot tālāk zināšanas, kas iegūtas veiksmīgas karjeras laikā, veicinot kopīgu darbu un palīdzot risināt problēmas, lai mazinātu to jauno darbinieku skaitu, kuri priekšlaicīgi pārtrauc darbu; uzskata, ka, strādājot un mācoties kopā, skolotāji var uzlabot skolas darbu un mācību vidi kopumā;

8.

aicina dalībvalstis nodrošināt, lai, vēršot uzmanību uz labāko skolotāju pieņemšanu un noturēšanu darbā, jo īpaši padarot šo profesiju pietiekami pievilcīgu, izglītības jomā strādājošo sastāvs visos skolas izglītības līmeņos atspoguļotu sociālo un kultūru daudzveidību sabiedrībā;

9.

uzsver — tas, ka par skolotājiem kļūst motivēti un spējīgi absolventi un speciālisti, ir cieši saistīts ar uzdevumu nodrošināt, lai skolotāja profesija būtu interesanta un perspektīva profesija ar lielām izaugsmes iespējām; mudina dalībvalstis veikt turpmākus pasākumus, lai veicinātu, ka skolotāju profesiju izvēlas vislabākie absolventi;

10.

uzsver dzimumu līdztiesības politikas īpašo nozīmi; uzsver arī, ka īpaši svarīgi ir piesaistīt augsti kvalificētus sākumskolas un pamatskolas skolotājus un nodrošināt, lai viņi saņemtu pienākumu pildīšanai nepieciešamo sociālo un profesionālo atbalstu;

11.

atzīst, ka ir svarīga skolotāju pastāvīga dalība darba un diskusiju grupās saistībā ar to mācīšanas darbību; uzskata, ka šis darbs ir jāatbalsta padomdevējiem un izglītības iestādēm; uzskata, ka dalībai kritiskajā darba novērtēšanā saistībā ar mācību procesu ir jārada lielāka interese par skolotāju darbu un tādējādi jāuzlabo darba rezultāti;

12.

uzstāj, ka skolai ir svarīga loma bērnu sociālajā un mācību dzīvē, kā arī, sniedzot tiem zināšanas un prasmes, kas nepieciešamas, lai iesaistītos demokrātiskā sabiedrībā; uzsver, ka skolotāju efektīvas pedagoģiskās apmācības metožu koncepcijā ir svarīgi iekļaut kvalificētus, kompetentus un pieredzējušus skolotājus;

13.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka valsts izglītības sistēmā fizkultūras nodarbības var vadīt tikai atbilstoši kvalificēti fiziskās audzināšanas skolotāji;

14.

uzsver ne tikai milzīgās atšķirības starp skolotāju vidējo atalgojumu dažādās dalībvalstīs, bet arī atšķirības attiecībā uz vidējiem valsts ienākumiem un IKP uz vienu iedzīvotāju; uzskata, ka skolotājiem jābūt pieejamam labam atalgojumam, lai atspoguļotu viņu svarīgo nozīmi sabiedrības labā, un rīkoties, lai aicina novērst, ka ļoti labus skolotājus, jo īpaši zinātnes un tehnoloģijas nozares skolotājus, pārvilina strādāt labāk atalgotajā privātajā sektorā;

15.

uzsver, ka skolotāji ir labāk jāsagatavo, lai viņi atbilstu daudzām jaunajām prasībām, ko pašreiz tiem izvirza; atzīst, ka attīstība informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomā ir jauns izaicinājums skolotājiem, tomēr tā sniedz arī jaunas iespējas; mudina pamatizglītībā un tālākizglītībā galveno uzmanību pievērst informācijas un komunikācijas tehnoloģijām, lai nodrošinātu, ka skolotāji ir iepazinušies ar jaunākajiem tehnoloģiskajiem sasniegumiem un izglītības lietojumprogrammu un viņiem ir nepieciešamās zināšanas, kuras viņi var izmantot mācību stundās;

16.

uzskata, ka apmācība ir jāveido tā, lai sniegtu skolotājiem novatorisku struktūru, kas tiem nepieciešama vides aspektu iekļaušanai darbā un jaunajos mācību priekšmetos — atbalsta vietēja mēroga seminārus īpašu prasību izpildei un kursus attiecīgā uzņēmuma darbiniekiem noteiktu projektu īstenošanā, ņemot vērā viņu īpašās vajadzības;

17.

uzsver, ka skolotāju mobilitāte, labāka sadarbība un kopīgs darbs varētu veicināt jaunradi un jauninājumus mācīšanas metodēs un, pamatojoties uz paraugpraksi, atvieglot mācīšanos;

18.

aicina Komisiju palielināt finansējumu, kas paredzēts, lai ar mūžizglītības programmu palīdzību veicinātu skolotāju izglītību, un jo īpaši aicina veicināt skolotāju apmaiņu starp skolām kaimiņvalstīs un kaimiņreģionos; uzsver, ka mobilitāte atvieglo ideju un mācību paraugprakses apmaiņu un tādā veidā uzlabo gan svešvalodu zināšanas, gan izpratni par citām kultūrām; uzsver, ka skolotājiem viņu profesionālās karjeras laikā būtu jāsniedz vairāk iespēju apgūt svešvalodas, lai viņi, cita starpā, varētu pēc iespējas labāk izmantot Eiropas Savienības mobilitātes programmu sniegtās iespējas;

19.

aicina skolotāju apmācībā piešķirt prioritāru nozīmi plašsaziņas līdzekļu pētījumiem un iekļaut šo pētījumu moduļus kā svarīgu skolotāju pamatapmācības sastāvadaļu;

20.

uzsver programmās Comenius un Comenius-Regio iesaistīto skolu partnerattiecību svarīgo nozīmi šajā skolotāju mobilitātes struktūrā;

21.

īpaši atbalsta to, ka svešvalodas māca jau agrīnā vecumā un svešvalodu mācību stundas iekļauj sākumskolas mācību programmā; uzsver — lai sasniegtu šo mērķi, ir jānodrošina pietiekams finansējums svešvalodu skolotāju pieņemšanai darbā un viņu apmācībai;

22.

uzsver, ka katram skolotājam ir jārāda piemērs dzimtās valodas prasmē, jo tā ir ļoti svarīgs līdzeklis pareizai informācijas nodošanai un tā atvieglo skolēniem pārējo mācību priekšmetu apgūšanu, un vienlaicīgi tiek attīstīta viņu spēja sazināties, kā arī tas ir īpaši svarīgs faktors daudzās profesionālās darbības jomās;

23.

uzsver, ka skolotājiem visās dalībvalstīs ir jābūt apliecinājumam par to, ka viņi pārvalda vismaz vienu svešvalodu;

24.

aicina veicināt skolā, pēcskolas un skolotāju neklātienes kursos zināšanu apgūšanu plašsaziņas līdzekļu jomā un mūžizglītību, izmantojot sadarbību starp valsts iestādēm un privāto sektoru;

25.

uzsver, ka laiks, ko skolotāji pavada ar skolēniem klasē, ir neaizvietojams, un pauž bažas, ka arvien pieaugošais administratīvā darba apjoms negatīvi ietekmē šo laiku, kā arī laiku, kas paredzēts mācību stundu sagatavošanai;

26.

aicina iekļaut pilsonisko audzināšanu obligāto mācību priekšmetu plānā gan skolotāju apmācībā, gan skolās, lai skolotājiem un skolēniem būtu vajadzīgās zināšanas par pilsoņu tiesībām un pienākumiem un par Eiropas Savienību, un lai viņi spētu izvērtēt un kritiski novērtēt aktuālo politisko un sociālo situāciju un procesus;

27.

uzskata, ka katrai skolai ir īpaša saikne ar vietējo pašvaldību un skolu vadībām būtu jāpiešķir lielākas lēmumu pieņemšanas pilnvaras, lai sadarbībā ar vecākiem un vietējās pašvaldības pārstāvjiem varētu risināt problēmas izglītības jautājumos un reaģēt uz izglītības prasībām attiecīgajā reģionā; uzsver, ka, imigrējot ārkārtīgi dažādiem iedzīvotājiem, skolotājiem ir jābūt īpaši izglītotiem par starpkultūru jautājumiem un procesiem ne tikai skolās, bet arī attiecībā uz ģimenēm un to apkārtējo vidi, kur pieaug kultūras daudzveidība;

28.

uzsver programmas Comenius ārkārtīgi labvēlīgo ietekmi uz skolotājiem un tās nozīmi mazās kopienās, jo īpaši sociālā un ekonomiskā ziņā mazāk attīstītos reģionos, veicinot Eiropas jautājuma iekļaušanu izglītībā un labākas zināšanas šajā jomā;

29.

atzinīgi vērtē dalībvalstu vienošanos kopīgi strādāt, lai uzlabotu skolotāju izglītības politikas stratēģiju koordinēšanu, jo īpaši izmantojot atklāto koordinēšanas metodi; mudina dalībvalstis pilnībā izmantot šo iespēju un apmainīties pieredzē un aicina apspriesties par laika grafiku un virzību šajā jomā;

30.

uzsver, ka ir vajadzīga labāka statistika par skolotāju izglītību Eiropas Savienībā, lai veicinātu informācijas un paraugprakses apmaiņu, kā arī labāku sadarbību; ierosina dalībvalstīm sadarbībā ar Komisiju izveidot sistēmas, ar ko nodrošina, lai būtu pieejami precīzi salīdzinošie dati par sākumskolas, pamatskolas un vidusskolas skolotāju izglītību;

31.

uzskata — lai cīnītos pret vardarbību skolās, ir ārkārtīgi svarīgi panākt ciešāku sadarbību starp skolu vadītājiem un vecākiem un radīt līdzekļus un procedūras šīs parādības efektīvai risināšanai;

32.

uzsver ar dzimumu saistītas mācīšanas un dzimuma aspekta nozīmi skolotāju apmācībā;

33.

aicina Komisiju publiskot paraugprakses piemērus no dalībvalstīm par vispārējo dzīves prasmju uzlabošanu ar skolu projektu palīdzību, piemēram, veselīgu uzturu un sportu, mājturību un privāto finanšu plānošanu;

34.

aicina dalībvalstis iekļaut skolotāju apmācībā konfliktu risināšanas programmas, lai skolotāji apgūtu jaunas stratēģijas visu veidu konfliktsituāciju risināšanai klasēs, kā arī cīņai pret vardarbību un agresiju;

35.

aicina dalībvalstis iekļaut skolotāju apmācības pamatprogrammā zināšanu apguvi par Eiropas Savienību, tās iestādēm un to darbības veidiem, kā arī rīkot skolotājiem vizītes Eiropas Savienības iestādēs;

36.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai, UNESCO un Eiropas Padomei.

14.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 8/18

A.

tā kā Boloņas procesa mērķi ir izveidot Eiropas augstākās izglītības telpu līdz 2010. gadam, ietverot augstākās izglītības reformas, palikušo šķēršļu novēršana studentu un pasniedzēju mobilitātei, kā arī augstākās izglītības kvalitātes, pievilcības un konkurētspējas uzlabošana Eiropā;

B.

tā kā studentu mobilitātei un izglītības kvalitātei joprojām ir jābūt vienam no Boloņas procesa pamatelementiem;

C.

tā kā studentu mobilitāte rada jaunu pieredzi un kultūras, sociālās un akadēmiskās vērtības, kā arī rada iespējas personības izaugsmei un akadēmisko standartu un nodarbinātības iespēju paaugstināšanai valsts un starptautiskajā līmenī;

D.

tā kā studentu mobilitāte vēl joprojām nav pieejama daudziem studentiem, pētniekiem un citiem darbiniekiem galvenokārt tādēļ, ka dotācijas nav pietiekamas; tā kā šķēršļi ir labi zināmi un uz tiem ir vairākkārt norādījušas daudzas ieinteresētās personas apspriešanas laikā;

E.

tā kā īpaša uzmanība ir jāvelta studentu mācību un dzīves izdevumu, kā arī mobilitātes piemērotai finansēšanai;

F.

tā kā Parlaments ir konsekventi atzinis studentu mobilitāti par savu budžeta prioritāti un centies nodrošināt Kopienas izglītības programmām atbilstošu finansējumu; tā kā Parlamenta stingrā nostāja šajā jautājumā, neraugoties uz to, ka Padome samazināja Komisijas ierosinātā finansējuma apjomu, izraisīja apropriāciju pieaugumu mūžizglītības un Erasmus Mundus programmām, kas izstrādātas saskaņā ar daudzgadu finanšu shēmu 2007.—2013. gadam un jaunākajām budžeta procedūrām;

G.

tā kā ir vajadzīgi ticami statistikas dati par studentu mobilitāti, lai novērotu, salīdzinātu un novērtētu, kā arī attīstītu adekvātu politiku un pasākumus;

H.

tā kā ikdienējas un neformālās izglītības atzīšana veido mūžizglītības stratēģijas stūrakmeni, un tādējādi nepieciešams atzīt arī pieaugušo izglītību un mūžizglītību šajā procesā;

I.

J tā kā izvēli doties uz ārzemēm nedrīkst kavēt nekādi administratīvie, finanšu vai lingvistiskie šķēršļi;

J.

tā kā mobilitāte veicina svešvalodu mācīšanos un vispārējo komunikācijas prasmju uzlabošanu;

K.

tā kā universitātes ir steidzami jāreformē un jāmodernizē attiecībā uz kvalitāti, studiju struktūru, jauninājumiem un elastīgumu;

L.

tā kā mācīšanas kvalitāte ir tikpat svarīga kā pētniecības kvalitāte, un tā būtu jāpārveido un jāmodernizē visā Eiropas Savienībā, un tā kā šīs divas dimensijas ir cieši saistītas;

M.

tā kā atšķirīgas atzīšanas sistēmas dažādās valstīs ir nozīmīgs šķērslis studentu vienlīdzīgai novērtēšanai un progresam Eiropas augstākās izglītības jomā un Eiropas darba tirgū;

N.

tā kā mobilitātei var traucēt gan tas, ka apmeklētie kursi netiek pilnīgi un atbilstoši atzīti, gan arī tas, ka nav iespējama iegūto grādu pielīdzināšana;

O.

tā kā ir svarīgi īstenot, koordinēt un veicināt saskaņotu pieeju starp visām valstīm, kas pievienojušās Boloņas procesam;

P.

tā kā Barselonas procesa rezultātā ir jāizveido jauns progresīvs izglītības modelis, nodrošinot apmācību visiem, un kura galvenais mērķis ir zināšanu un vērtību tālāknodošana, izveidojot nākotnei ilgtspējīgu sabiedrību, kura ir pašapzinīga un kurā nav sociāla nelīdzsvarotība,

1.

uzskata, ka studentu mobilitātes pieaugumam un dažādu izglītības sistēmu kvalitātei ir jābūt prioritātei Boloņas procesa galveno mērķu pēc 2010. gada pārskatīšanas kontekstā;

2.

uzsver, ka, lai panāktu studentu mobilitāti, ir jādarbojas vairākās politikas jomās; dažādi mobilitātes aspekti iziet ārpus augstākās izglītības jomas un attiecas uz sociālo lietu, finanšu, kā arī imigrācijas un vīzu politikas jomu;

3.

Atzinīgi vērtē dalībvalstu valdību pūles sadarboties un tādējādi veicināt izglītības kvalitāti un konkurētspēju Eiropas Savienībā, sevišķi veicinot mobilitāti, cenšoties panākt kvalifikāciju atzīšanu un nodrošināšanu, ņemot vērā ierobežotās iespējas finanšu shēmas 1.a pozīcijā atstāto mazo rezervju dēļ;

4.

ir pārliecināts, ka ir jāturpina apspriežu metode, kurā piedalās visas procesā ieinteresētās personas: iestādēm un arī studentu pārstāvjiem ir cieši jāsadarbojas, lai novērstu palikušos šķēršļus mobilitātei un atrisinātu problēmas, kas saistītas ar Boloņas procesa kvalitāti un īstenošanu;

5.

norāda, ka Boloņas procesa īstenošanā īpaša uzmanība ir jāvelta ciešai un intensīvai sadarbībai un koordinācijai ar Eiropas pētniecības telpu;

6.

uzsver, ka steidzami vajadzīga salīdzināma un ticama statistika par studentu mobilitāti un par studentu sociāli ekonomisko raksturojumu, tostarp kopēji indikatori, kritēriji un atskaites punkti, lai pārvarētu pašreizējo datu trūkumu un veicinātu paraugprakses apmaiņu;

7.

aicina universitātes uzlabot un vienkāršot tiešsaistē un nesaistes režīmā iesniegto informāciju gan par jaunajiem studentiem, aicina universitātes un Erasmus valsts aģentūras sadarboties ar studentu organizācijām, lai laikus iesniegtu vajadzīgo informāciju; aicina universitātes atbalstīt studentu tiesības saskaņā ar saistībām, ko tās uzņēmušās, ievērojot Erasmus universitātes hartu;

8.

uzsver, ka, lai sasniegtu Boloņas procesa mērķus, ir vajadzīgs savstarpīgums studentu un zinātnieku plūsmas ziņā; uzsver pašreizējo tendenču būtiskās atšķirības un jo sevišķi vājo mobilitāti dalībvalstīs, kuras pievienojās ES 2004. un 2007. gadā;

9.

norāda uz apmācības nozīmi jauno studentu sociālajā, kultūras un valodas integrācijā;

10.

uzsver, ka uzlabotas valodu prasmes ir liela vērtība un viens no studentu mobilitātes iemesliem, ka ir svarīgi, lai intensīvos valodas kursus piedāvātu jaunajiem studentiem pirms Erasmus studiju periodiem;

11.

aicina universitātes Eiropas Savienībā sākt novatorisku, tālejošu un metodisku studiju plānu reformu, jo mērķtiecīga un augstas kvalitātes satura un organizatoriskā pārstrukturēšana ir būtiska studentu mobilitātei un lielākai elastībai; aicina visās studiju programmās ieviest “mobilitātes studiju periodu”, lai radītu studentiem iespēju studēt ārzemēs;

12.

aicina lielāku nozīmi piešķirt kopējo Eiropas doktora programmu vajadzībām, veicinot doktorantu mobilitāti un Eiropas doktorantūras sistēmas izveidi;

13.

uzsver mācīšanas kvalitātes un izcilības būtisko nozīmi, ņemot vērā to, ka kvalificēti pasniedzēji visās studiju nozarēs, viņu izaugsme un nepārtrauktā apmācība ir izšķiroši, lai panāktu pievilcību un efektivitāti un sasniegtu Boloņas procesa mērķus;

14.

atkārto, ka ir nepieciešams starptautisks dialogs un informācijas un pieredzes apmaiņa, lai sekmētu skolotāju izglītības, tostarp pamatskolas skolotāju izglītības konverģenci un turpmākās profesionālās izaugsmes efektivitāti;

15.

īpaša palīdzība jāparedz studentiem no sabiedrības nelabvēlīgām grupām, piemēram, piedāvājot lētu un piemērotu izmitināšanu, kā arī ievērojot, ka bieži ir vajadzīgs papildu atbalsts tūlīt pēc ierašanās;

16.

ierosina izveidot vienotu Eiropas studentu identifikācijas karti, lai atvieglotu mobilitāti un nodrošinātu studentiem atlaides dzīvošanas un iztikas izdevumiem;

17.

aicina dalībvalstis un kompetentās iestādes garantēt vienlīdzīgu un vispārēju piekļuvi mobilitātei ar vienkāršu, elastīgu un pārredzamu stipendiju piešķiršanas procedūru un papildu finansiālo atbalstu augstu izmaksu galamērķiem un tiem studentiem, kuriem tas ir nepieciešams; uzskata, ka studentiem ir svarīgi saņemt atbalstu pirms aizbraukšanas, lai izvairītos no viņu apgrūtināšanas ar pārlieku finansiālo slogu;

18.

atzinīgi vērtē faktu, ka Daudzgadu finanšu programmas vidusposma pārskatā, kas paredzēts deklarācijā, kura pievienota 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumam par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību, varētu tikt apsvērta izglītības jomā paredzēto programmu un it īpaši Erasmus stipendiju finansējuma piešķiršana, ievērojot programmas uzraudzības un novērtēšanas rezultātus;

19.

norāda, ka ir jāievieš un jāveicina jauni studentu mobilitātes līdzekļi, piemēram, bezprocentu aizdevumi un/vai pārvedami aizdevumi;

20.

aicina Eiropas universitātes sadarboties ar privāto sektoru (piemēram, ar tādām ekonomikas vai uzņēmējdarbības organizācijām kā tirdzniecības kameras), lai atrastu jaunus efektīvus mehānismus studentu mobilitātes līdzfinansēšanai katrā ciklā (bakalaurs, maģistrs, doktors), tādējādi uzlabojot izglītības sistēmu kvalitāti;

21.

ierosina rezultatīvu dialogu un divvirzienu apmaiņu starp uzņēmumiem un universitātēm, lai radītu novatoriskas partnerības un izpētītu jaunus sadarbības veidus;

22.

aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt Eiropas atskaites sistēmas ieviešanu (Boloņas kvalifikāciju ietvarstruktūra, Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūra mūžizglītībai, Eiropas kvalitātes nodrošināšanas standarti un pamatnostādnes un Lisabonas konvencija par kvalifikāciju atzīšanu), lai izveidotu Eiropas augstākās izglītības telpu;

23.

tādēļ uzsver, ka steidzami jāievieš visaptveroša, apvienota un efektīva kredītpunktu pārneses sistēma ECTS, lai studentu un akadēmisko kvalifikāciju varētu būtu viegli pārnest visā Eiropā ar vienotas kopējas sistēmas starpniecību;

24.

uzsver, ka trīs posmu studiju sistēma (bakalaura grāds, maģistrā grāds un doktora grāds) varētu kļūt daudz elastīgāka, it īpaši “3 + 2” vietā izmantojot “4 + 1” sistēmu pirmajam un otrajam posmam; atzīmē, ka atsevišķām studiju programmām šī varētu būt daudz piemērotāka sistēma, lai nodrošinātu lielāku mobilitāti un absolventu nodarbinātības iespējas;

25.

aicina piešķirt Eiropas kredītpunktu pārneses sistēmas (ECTS) kredītpunktus ar darbu saistītām mācībām un citai neoficiālai un neformālai mobilai pieredzei, ko apstiprinājušas universitātes, un atzīt tās par studiju plānu neatņemamu daļu;

26.

aicina dalībvalstu kompetentās iestādes un Eiropas universitātes veicināt un stimulēt paraugprakses apmaiņas un izpratnes veicināšanas iniciatīvas;

27.

mudina dalībvalstis atvieglot vīzu procedūras un samazināt to izmaksas mobilajiem studentiem jo īpaši attiecībā uz Eiropas Savienības austrumu dalībvalstīm un kandidātvalstīm Austrumeiropā saskaņā ar ES direktīvām par vīzu noteikumiem;

28.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

14.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 8/22

A.

tā kā, lai uzlabotu likumdošanas kvalitāti, arvien vairāk ir nepieciešams deleģēt Komisijai mazāk būtisku un tehniskāku tiesību aktu izstrādāšanu, kā arī to ātru pielāgošanu progresam tehnoloģiju jomā un pārmaiņām ekonomikā; tā kā šāda pilnvaru deleģēšana jāvienkāršo, piešķirot likumdevējam institucionālos līdzekļus šo pilnvaru īstenošanas rūpīgai pārbaudei;

B.

tā kā līdz šim Eiropas Savienības likumdevējam nebija iespējas īstenot šāda veida deleģēšanu, vienīgi izņemot EKL 202. panta izmantošanas gadījumus; tā kā šā noteikuma pielietošana nav bijusi apmierinoša, jo tas attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvarām un kontroles procedūrām, kuras izriet no šīm pilnvarām, turklāt par šīm procedūrām lemj Padome ar vienprātīgu balsojumu tikai pēc apspriešanās ar Parlamentu; tā kā kontroles procedūras būtiskākajos aspektos pamatojas uz tādu komiteju darbību, kuras veido dalībvalstu ierēdņi, un Parlaments nepiedalījās šajā procedūrā līdz Padomes 1999. gada 28. jūnija lēmuma pieņemšanai, kurš grozīts ar Lēmumu 2006/512/EK;

C.

tā kā ar Komitoloģijas lēmuma 2. panta 2. punktu paredz pasākumus, saskaņā ar kuriem ar koplēmuma procedūrā pieņemtu pamataktu ievieš vispārējus pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus elementus šajā pamataktā, inter alia svītrojot dažus no šiem elementiem vai papildinot aktu ar jauniem nebūtiskiem elementiem; tā kā Eiropas Savienībā likumdevēja uzdevums ir katrā konkrētā gadījumā noteikt, kuri ir tiesību akta būtiski elementi, ko var grozīt, vienīgi izmantojot likumdošanas procedūru;

D.

tā kā atbilstīgi šim Komitoloģijas lēmumam uz tā sauktajiem “it kā likumdošanas” pasākumiem attiecina regulatīvo kontroles procedūru, saskaņā ar kuru Parlaments ir pilnībā iesaistīts šo pasākumu kontrolē un var iebilst pret Komisijas ierosinātajiem tādu pasākumu priekšlikumiem, kuri pārsniedz pamataktā paredzētās īstenošanas pilnvaras, vai arī — pret priekšlikumu, kas neatbilst pamatakta mērķiem vai kurš neatbilst subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem;

E.

tā kā jaunā procedūra, saskaņā ar kuru abi likumdevēji — Parlaments un Padome — ir līdztiesīgi, garantē demokrātisku kontroli pār īstenošanas pasākumiem, ja tie ir “it kā likumdošanas” akti, tādējādi novēršot visnopietnākos demokrātijas deficīta aspektus Eiropas Savienībā; tā kā ar Komitoloģijas lēmumu ļauj deleģēt Komisijai tiesību aktu tehniskos aspektus un to pielāgošanu, tādējādi nodrošinot, ka likumdevēji koncentrējas uz būtiskākajiem aspektiem un Kopienu tiesību kvalitātes uzlabošanu;

F.

tā kā jaunā regulatīvā kontroles procedūra nav brīvprātīga, bet gan obligāta, ja īstenošanas pasākumiem ir pazīmes, kas paredzētas Komitoloģijas lēmuma 2. panta 2. punktā;

G.

tā kā pašreizējā tiesību aktu kopuma pielāgošana Komitoloģijas lēmumam vēl pilnībā nav pabeigta, jo saglabājas tādu īstenošanas pasākumus paredzoši tiesību aktu spēkā esamība, attiecībā uz kuriem jāpiemēro jaunā regulatīvā kontroles procedūra;

H.

tā kā ne tikai tie īstenošanas pasākumi, uz kuriem līdz šim tika attiecināta regulatīvā procedūra, bet arī daži pasākumi, uz kuriem attiecas vadības vai saskaņošanas procedūra var atbilst Komitoloģijas lēmuma 2. panta 2. punkta prasībām;

I.

tā kā ar Lisabonas līgumu tiek ieviesta tiesību normu hierarhija un izveidots “deleģētā tiesību akta” institūts, atbilstīgi kuram “ar likumdošanas aktu Komisijai deleģē pilnvaras pieņemt nenormatīvus aktus vispārējai piemērošanai, lai papildinātu vai grozītu normatīvā akta atsevišķus nebūtiskus elementus”; tā kā Lisabonas līgumā jaunā veidā reglamentēti arī īstenošanas akti un paredzēta koplēmuma procedūra starp Parlamentu un Padomi kā procedūra tādas regulas pieņemšanai, kas noteiks dalībvalstu kontroles mehānismus pār īstenošanas aktiem;

J.

tā kā Lisabonas līguma atbilstīgo noteikumu īstenošana prasīs intensīvu un kompleksu iestāžu sarunu procesu un tā kā šā iemesla dēļ pašreizējais saskaņošanas process jāpabeidz, cik vien iespējams drīz, bet jebkurā gadījumā pirms Lisabonas līgums stājies spēkā;

K.

tā kā Lisabonas līguma spēkā stāšanās gadījumā būs nepieciešams pievērsties jaunam, vēl sarežģītākam tiesību kopuma saskaņošanas procesam ar tiem 290 panta noteikumiem Līgumā par Eiropas Savienības darbību, kas paredz likumdošanas deleģēšanu; tā kā — kaut arī deleģētā tiesību akta formulējums Lisabonas līgumā atbilst “it kā likumdošanas” pasākuma koncepcijai, kas ieviesta ar Komitoloģijas lēmumu, šīs divas koncepcijas nav identiskas, un procedūru veidi, kas paredzēti šajos divos instrumentos, ir pilnīgi atšķirīgi; rezultātā pašreizējo saskaņošanas veikšanu nevar uzskatīt par precīzu precedentu nākotnei;

L.

tā kā šā paša iemesla dēļ īstenojamās saskaņošanas rezultātus attiecībā uz katru individuālu juridisku instrumentu arī nevar uzskatīt par precedentu nākotnei;

M.

tā kā būtu lietderīgi, ja iestādes vienotos par deleģēto tiesību aktu standarta formulējumu, kuru Komisija regulāri iekļautu tiesību aktu projektos, kaut arī likumdevējiem turpmāk būtu iespēja to grozīt; tā kā ir nepieciešams rīkoties, lai koplēmuma procedūrā pieņemtu regulu, ar kuru noteiktu dalībvalstu īstenojamās kontroles mehānismus pār īstenošanas aktiem saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 291. pantu,

1.

prasa, lai Komisija, pamatojoties uz EK līguma attiecīgajiem pantiem iesniegtu Parlamentam likumdošanas priekšlikumus par komitoloģijas saskaņošanas pabeigšanu; aicina sagatavot šos priekšlikumus, ņemot vērā iestāžu diskusijās panākto un īpaši pievērsties likumdošanas aktiem, kas uzskaitīti pievienotajā pielikumā;

2.

aicina Komisiju iesniegt attiecīgus likumdošanas aktu priekšlikumus, lai saskaņotu pārējos tiesību aktus, jo īpaši pievienotajā pielikumā uzskaitītos tiesību aktus;

3.

prasa Komisijai gadījumā, ja pašreizējā saskaņošana nebūs pabeigta līdz stāsies spēkā Lisabonas līgums, iesniegt atbilstošos likumdošanas priekšlikumus, lai tos tiesību aktus, kuri līdz šim termiņam vēl nebūs saskaņoti, pielāgotu sistēmai, kas paredzēta Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantā;

4.

prasa Komisijai jebkurā gadījumā pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā iesniegt attiecīgus likumdošanas priekšlikumus, kas vajadzīgi, lai saskaņotu ar jauno sistēmu visu Kopienas tiesību aktu kopumu;

5.

pieprasa Komisijai, cik vien iespējams drīz, iesniegt likumdošanas priekšlikuma projektu regulai, ar kuru jau iepriekš paredzētu noteikumus un vispārējos principus attiecībā uz dalībvalstu īstenojamās kontroles mehānismiem pār Komisijas realizētajām īstenošanas pilnvarām saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 291. panta 3. punktu;

6.

prasa, lai Eiropas Parlamentam tiktu piešķirti papildu resursi visu komitoloģijas procedūru veikšanai, turklāt — ne tikai pašreizējā pārejas periodā, bet arī sagatavojoties Lisabonas līguma spēkā stāšanās gadījumam, lai nodrošinātu ikvienas komitoloģijas procedūras apmierinošu darbību starp trim iestādēm;

7.

apstiprina, ka šīs prasības atbilst subsidiaritātes principam un pilsoņu pamattiesībām;

8.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un tai pievienoto sarakstu Komisijai, Padomei un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

14.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 8/26

A.

tā kā pašlaik pastāv valstu un ES regulējums finanšu tirgiem, kas tieši vai netieši attiecas arī uz riska ieguldījumu fondiem un privātā kapitāla fondiem;

B.

tā kā dalībvalstīm un Komisijai jānodrošina šī regulējuma konsekventa īstenošana un piemērošana; tā kā pirms jebkādas turpmākas spēkā esošo tiesību aktu pielāgošanas ir jāveic pienācīga izmaksu un ieguvumu analīze un šie pielāgojumi nedrīkst būt diskriminējoši;

C.

tā kā Komisija nav pozitīvi atbildējusi uz visām Parlamenta iepriekšējām prasībām, tostarp, prasībām, kas iekļautas minētajās 2004. gada 15. janvāra, 2006. gada 27. aprīļa, 2007. gada 11. jūlija, 2007. gada 13. decembra rezolūcijās;

D.

tā kā riska ieguldījumu fondu un privātā kapitāla fondu darbība ir ļoti atšķirīga un ne viens, ne otrs no tiem nav nepārprotami definēts, bet abu veidu fondi ir ieguldījumu instrumenti, kurus izmanto augsti kvalificēti patērētāji nevis plaša patēriņa pakalpojumu izmantotāji; tā kā pret tiem nevar pienācīgi izturēties kā pret vienotu produktu kategoriju, uz ko attiecas vienots regulējums;

E.

tā kā riska ieguldījumu fondi un privātā kapitāla fondi kļūst par arvien svarīgākiem alternatīviem ieguldījumu instrumentiem, kuri ne tikai veido ievērojamu un pieaugošu globālā aktīvu pārvaldīšanas tirgus daļu, bet arī palielina finanšu tirgu efektivitāti, radot jaunas ieguldījumu iespējas;

F.

F tā kā vairākas pasaules, ES un dalībvalstu iestādes jau ilgu laiku pirms pašreizējās finanšu krīzes analizēja iespējamās bažas par riska ieguldījumu fondu un privātā kapitāla fondu finansiālo stabilitāti, riska vadības standartiem, pārmērīgām parādsaistībām (fondu līdzekļu izmantojums) un nelikvīdu un sarežģītu finanšu instrumentu vērtēšanu;

G.

tā kā analīzē, ko 2007. gadā veica Finansiālās stabilitātes forums, tika secināts, ka bažas par finansiālo stabilitāti vislabāk var risināt, pastiprinot visu dalībnieku pārraudzību;

H.

tā kā Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) 2008. gada aprīļa ziņojumā par finanšu stabilitāti pasaulē secināja, ka “ir pieļauta kopīga kļūda, aprēķinot visdažādāko iestāžu — banku, specializēto apdrošinātāju, valsts atbalstītu iestāžu, riska ieguldījumu fondu — kredītsaistības un ar tām saistīto haotiska sabrukuma risku”;

I.

tā kā, lai īstenotu Lisabonas līgumā noteiktos mērķus, ir nepieciešami ilgtermiņa ieguldījumi izaugsmes un nodarbinātības jomā;

J.

tā kā šādu ilgtermiņa ieguldījumu veikšanai ir nepieciešami efektīvi funkcionējoši un stabili Eiropas Savienības un pasaules finanšu tirgi, kas dod ieguldījumu reālās ekonomikas attīstībā, un to var sasniegt, tikai nodrošinot to, ka Eiropas Savienībā pastāv konkurētspējīga un novatoriska finanšu nozare;

K.

tā kā riska ieguldījumu fondi un privātā kapitāla fondi daudzos gadījumos nodrošina likviditāti un veicina tirgus diversifikāciju un efektivitāti, radot pieprasījumu pēc novatoriskiem produktiem, kā arī palīdz noteikt cenas;

L.

tā kā, lai nodrošinātu finanšu stabilitāti, ir nepieciešama arī efektīvāka sadarbība uzraudzības jomā, tostarp, pasaules mērogā, kuras nodrošināšanai ir nepieciešams pilnveidot pašlaik Eiropas Savienībā īstenotos uzraudzības pasākumus, tai skaitā regulāru informācijas apmaiņu un institucionālo ieguldītāju labāku pārredzamību;

M.

tā kā Komisijai būtu jāizskata iespējas panākt globālu regulējumu ārzonu tirgus dalībniekiem;

N.

tā kā atbilstoša līmeņa pārredzamība attiecībā uz sabiedrību, ieguldītājiem un uzraudzības iestādēm ir ārkārtīgi būtiska, lai nodrošinātu labi funkcionējošus un stabilus finanšu tirgus, kā arī lai veicinātu konkurenci starp tirgus dalībniekiem un produktiem;

O.

tā kā Komisijai vajadzētu uzraudzīt un analizēt riska ieguldījumu fondu un privātā kapitāla fondu darbības ietekmi un apsvērt iespēju ierosināt direktīvu par minimālajiem pārredzamības noteikumiem, kas aptvertu ieguldījumu finansēšanu nākotnē, riska pārvaldību, novērtēšanas metodes, pārvaldnieku kvalifikāciju un iespējamos interešu konfliktus, kā arī informācijas atklāšanu par riska ieguldījumu fondu īpašnieku struktūrām un reģistrāciju;

P.

tā kā, lai apmierinātu vajadzību uzraudzības nolūkā novērot tirgus darbības, informācijai par ieguldījumiem riska ieguldījumu fondos un aizdevumiem no tiem bez pārmērīgiem apgrūtinājumiem ir jābūt pieejamai kompetentām uzraudzības iestādēm;

Q.

tā kā ir sagaidāms, ka fondu nozare, tiecoties panākt lielāku pārredzamību, turpinās saistošu pasākumu izveidi korporatīvās vadības jomā, informējot par šiem pasākumiem arī plašu sabiedrību; aicina uzlabot kontroles mehānismus;

R.

tā kā dalībvalstīm vajadzētu izmantot paraugprakses piemērus, lai nodrošinātu, ka darbinieku iegūtās darba devēju pensijas tiek nodrošinātas arī uzņēmuma bankrota gadījumā;

S.

tā kā Komisijai gadījumos, kad piesardzības princips ir noteikts spēkā esošajos Kopienas tiesību aktos, vajadzētu apsvērt iespēju tā definīcijā iekļaut prasību ieguldītājiem pārbaudīt, vai alternatīvie ieguldījumu fondi, kuros viņi iegulda, ievēro attiecīgos tiesību aktus un nozares paraugprakses standartus;

T.

tā kā pastāvošā privātās izvietošanas definīciju dažādība dalībvalstīs traucē iekšējā tirgus darbību un rada stimulu riska produktu noplūdei mazumtirdzniecības tirgū;

U.

tā kā vajadzētu izveidot vienotu tīmekļa vietni rīcības kodeksiem, tostarp reģistru par tiem, kuri ievēro vai neievēro rīcības kodeksus un to paskaidrojumus par neievērošanas iemesliem; norāda, ka arī neievērošanas iemesli var būt mācīšanās līdzeklis; tā kā šādu tīmekļa vietni vajadzētu izveidot ES mērogā un informēt par to starptautiskā līmenī;

V.

tā kā 2008. gada aprīļa ziņojumā par finanšu stabilitāti pasaulē SVF brīdināja, ka “korporatīvo parādu tirgus ir viegli ievainojams, jo gan makroekonomisku, gan strukturālu iemeslu dēļ noteikti pieaugs saistību nepildīšanas gadījumu skaits”;

W.

tā kā nesenais privātā kapitāla fondu darījumu skaita pieaugums ir ievērojami palielinājis to darbinieku skaitu, kuru nodarbinātību regulē akciju fondi, un tāpēc pienācīgi jāņem vērā spēkā esošie dalībvalstu un Kopienas nodarbinātības tiesību akti (jo īpaši Direktīva 2001/23/EK), kurus izstrādāja laikā, kad situācija vēl nebija šāda; tā kā dalībvalstu un Kopienas nodarbinātības tiesību aktus vajadzētu piemērot, nevienu nediskriminējot, tai skaitā izturoties taisnīgi un atbilstoši pret visiem ekonomikas dalībniekiem, kam ir līdzīgi pienākumi pret darbiniekiem;

X.

tā kā daudzās tiesību sistēmās riska ieguldījumu fondi un privātā kapitāla fondi, kuru īpašumā un kontrolē atrodas uzņēmumi, netiek uzskatīti par darba devējiem un tādējādi ir atbrīvoti no darba devējiem noteiktajām juridiskajām saistībām;

Y.

tā kā, veidojoties pārmērīgām parādsaistībām, kompānijām palielinās risks;

Z.

tā kā līdzīgi citiem uzņēmumiem var rasties interešu konflikti, kas ir saistīti ar privātā kapitāla fondu vai riska ieguldījumu fondu darbības veidiem vai ar attiecībām starp šiem uzņēmumiem un citiem finanšu tirgu dalībniekiem; centieniem stiprināt esošos Kopienas tiesību aktus nevajadzētu aprobežoties ar riska ieguldījumu fondiem un privātā kapitāla fondiem, un šos centienus vajadzētu saskaņot ar tādiem pasaules līmeņa standartiem kā Starptautiskās Vērtspapīru komisiju organizācijas (IOSCO) kolektīvo ieguldījumu shēmu un tirgus starpnieku interešu konfliktu pārvaldības principiem;

AA.

tā kā riska ieguldījumu fondu un privātā kapitāla pārvaldītāju atalgojuma sistēmas var radīt neatbilstīgus stimulus, kas noved pie bezatbildīgas riska uzņemšanās;

AB.

tā kā arī riska ieguldījumu fondi ieguldīja līdzekļus sarežģītos produktos, kurus skāra kredītu krīze, un tādējādi cieta zaudējumus tāpat kā citi ieguldītāji;

AC.

tā kā, lai mazinātu iespējamo finanšu krīžu risku nākotnē, un, ņemot vērā spēcīgo tirgu un tirgu dalībnieku mijiedarbību, kā arī mērķi nodrošināt līdzvērtīgus spēles noteikumus pāri robežām un starp regulētu un neregulētu tirgu dalībniekiem, tiek īstenotas vairākas iniciatīvas gan ES, gan pasaules līmenī, tai skaitā Direktīvas par prasībām attiecībā uz sākumkapitālu un Kapitāla pietiekamības direktīvas pārskatīšana un priekšlikuma izstrāde direktīvai par kredītvērtējuma aģentūrām, lai nodrošinātu konsekventāku un saskaņotāku vispārējo regulējumu;

AD.

tā kā uz principiem pamatots regulējums ir piemērota pieeja finanšu tirgus regulēšanai, jo tādējādi iespējams labāk izsekot tirgus attīstībai;

AE.

tā kā ES līmenī ir nepieciešama rīcība, pamatojoties uz šādiem septiņiem finanšu iestāžu un tirgu principiem:

AF.

tā kā šādas rīcības rezultātā tiktu izveidots vispārējs un vispusīgs tiesiskais pamats, kurš attiektos uz visām finanšu iestādēm, kuras pārsniedz noteiktu lielumu, un ņemtu vērā arī starptautisku uzraudzības iestāžu un regulatoru praksi,

1.

prasa Komisijai, pamatojoties uz EK līguma 44. pantu, 47. panta otro punktu vai 95. pantu, līdz 2008. gada beigām tam iesniegt likumdošanas priekšlikumu vai priekšlikumus par visiem atbilstošiem darbību veicējiem vai finanšu tirgus dalībniekiem, tai skaitā riska ieguldījumu fondiem un privātā kapitāla fondiem, ievērojot AE apsvērumā minētos septiņus principus un pievienojot pielikumā sīki izklāstītus ieteikumus;

2.

apstiprina, ka šajos ieteikumos ir ievērots subsidiaritātes princips un pilsoņu pamattiesības;

3.

uzskata, ka prasītā priekšlikuma vai priekšlikumu finansiālās sekas jāsedz no Eiropas Savienības budžeta piešķīruma;

4.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju, kā arī pievienotos detalizētos ieteikumus Komisijai un Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

14.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 8/34

A.

tā kā ir atzīts, ka alternatīvi ieguldījumu instrumenti, piemēram, riska ieguldījumu fondi un biržā netirgoto kapitāla vērtspapīru instrumenti (private equity, turpmāk tekstā — kapitāla vērtspapīru instrumenti), aktīvu pārvaldītājiem var piedāvāt jaunas diversifikācijas iespējas, palielināt tirgus likviditāti un izredzes uz augstāku peļņu ieguldītājiem, sniegt ieguldījumu cenu atklāšanas procesā, riska diversifikācijā un finansiālajā integrācijā, kā arī uzlabot tirgus efektivitāti;

B.

tā kā riska ieguldījumu fondi un kapitāla vērtspapīru instrumenti ir dažādi ieguldījumu instrumenti, kas atšķiras pēc ieguldījumu rakstura un ieguldījumu stratēģijas;

C.

tā kā ES izvietotajiem riska ieguldījumu fondiem un kapitāla vērtspapīru instrumentiem nepieciešama normatīvā vide, kurā tiek atzītas to novatoriskās stratēģijas, lai tie varētu saglabāt konkurētspēju pasaules tirgū, vienlaicīgi mīkstinot iespējamo tirgus dinamikas nelabvēlīgo ietekmi; tā kā pastāv risks, ka īpašai produktu grupai veltīti tiesību akti būtu neelastīgi un kavētu jauninājumus;

D.

tā kā riska ieguldījumu fondiem un kapitāla vērtspapīru instrumentiem, kam pārvaldības uzņēmuma domicils ir Eiropas Savienībā, ir jāievēro esošie un nākotnē pieņemamie Kopienas tiesību akti; tā kā struktūrām, kuru galvenais birojs nav Eiropas Savienībā, arī ir jāievēro šie tiesību akti saistībā ar noteiktām darbībām;

E.

atzīst, ka ES esošajiem drošības fondiem, drošības fondu vadītājiem un kapitāla vērtspapīru instrumentiem ir piemērojami pašreizējie tiesību akti, īpaši attiecībā uz tirgus ļaunprātīgu izmantošanu, un ka regulējums uz tiem attiecas netieši, piemērojot to darījuma pusēm un gadījumos, kad tiek pārdoti reglamentētos produktos veiktie attiecīgie ieguldījumi;

F.

tā kā dažās dalībvalstīs riska ieguldījumu fondi un kapitāla vērtspapīru instrumenti ir pakļauti valsts regulatīvajam režīmam un atšķirīgai esošo ES direktīvu piemērošanai; tā kā šādi atšķirīgi dalībvalstu noteikumi var novest pie iekšējā tirgus normatīvas sadrumstalotības, kā rezultātā ES varētu tikt kavēta šīs uzņēmējdarbības pārrobežu attīstība,

G.

tā kā direktīvas šķiet atbilstīgs juridiskais instruments, lai risinātu ar riska ieguldījumu fondiem un kapitāla vērtspapīru instrumentiem saistītos dažādos jautājumus; tā kā pirms pieņemt direktīvu par riska ieguldījumu fondu un kapitāla vērtspapīru instrumentu pārredzamību vajadzētu izanalizēt un novērtēt dalībvalstīs un ES jau spēkā esošos tiesību aktus par šiem finanšu instrumentiem; tā kā šādiem tiesību aktiem jābūt par saskaņošanas sākumpunktu; un tā kā varbūt vajadzēs precizēt jau pastāvošos noteikumus, bet ir jāizvairās no izmaiņām, kas ieviestu nepamatotas novirzes;

H.

tā kā par vienu no galvenajiem jautājumiem tiek uzskatīta vajadzība nodrošināt pārredzamību un tās iespējamos palielināšanas veidus, kā arī to veikt to analīzi; tā kā pārredzamībai ir vairāki aspekti, piemēram, riska ieguldījumu fondu un, attiecīgi, kapitāla vērtspapīru instrumentu pārredzamība attiecībā uz uzņēmumiem, kuru akcijas tie iegādājas vai kuras tiem jau pieder, kā arī attiecībā uz primārajiem mākleriem, institucionālajiem ieguldītājiem, piemēram, pensiju fondiem vai bankām, privātiem ieguldītājiem, līgumsabiedrībām, regulatoriem un institūcijām; tā kā visnepārskatāmākās ir riska ieguldījumu fondu un, attiecīgi, kapitāla vērtspapīru instrumentu attiecības ar tiem uzņēmumiem, kuru akcijas tie iegādājas vai kuras jau ir šo instrumentu īpašumā;

I.

tā kā Amerikas Savienoto Valstu pieredze gadījumos, kad konkurenti tiesību aktus par informācijas brīvību izmantoja, lai gūtu pieeju tāda veida informācijai par fonda ieguldījumiem, kura paredzēta ieguldītājiem, liecina, ka tādējādi tiek apdraudēti gan ieguldītāji, gan pats fonds;

J.

tā kā Pārredzamības direktīvas nesistemātiska īstenošana ir izraisījusi atšķirīgu pārredzamības līmeni visā Eiropas Savienībā un augstas izmaksas ieguldītājiem;

K.

tā kā pārredzamība ir būtisks nosacījums ieguldītāju uzticībai un sarežģītu finanšu produktu izpratnei un tādējādi veicina finanšu tirgu optimālu darbību un stabilitāti; tā kā pārredzamība tikai papildina pienācīgu rūpību, nevis aizstāj to;

L.

tā kā pašreizējo krīzi augsta riska kredītu tirgū nevar attiecināt pamatā tikai uz vienu atsevišķu nozari, ņemot vērā to, ka būs nepieciešams laiks, lai pilnībā izprastu visus šīs krīzes cēloņus un sekas, un tā kā starp daudzajiem tās iemesliem ir arī šādi:

M.

tā kā Kopienas tiesību akti paredz tādus mehānismus kā komitoloģija vai Lamfalisī procedūras, kas ļauj ar īstenošanas pasākumu palīdzību elastīgi reaģēt uz uzņēmējdarbības vides izmaiņām; tā kā šī sistēma uzlabosies līdz ar Lisabonas līgumā paredzēto deleģēto tiesības aktu instrumenta ieviešanu;

N.

tā kā daudzās dažādās riska ieguldījumu fondu un kapitāla vērtspapīru instrumentu iniciatīvas un tādas organizācijas kā Starptautiskā Vērtspapīru komisiju organizācija, Starptautiskais Monetārais fonds, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija un nozaru struktūras, tostarp riska ieguldījumu fondiem un kapitāla vērtspapīru instrumentiem saistītās organizācijas, jau ir noteikušas principus un paraugprakses kodeksus, kas var papildināt ES tiesību aktus un kalpot tiem par modeli; tā kā mudinot uzņēmējsabiedrības un uzņēmumu asociācijas ievērot ES tiesību aktus, tās ir jāmudina arī šos kodeksus parakstīt saskaņā ar ievērošanas vai izskaidrošanas principu un informācijai par šādu ievērošanu vai izskaidrošanu jābūt publiski pieejamai un pareizi novērtētai;

O.

tā kā dažus ārpusbiržas produktus varētu izmantot ar atklātāku un pārskatāmāku tirdzniecības sistēmu palīdzību, lai visos iespējamos gadījumos palielinātu novērtēšanas pēc tirgus cenas procesu pielietošanu un norādītu iespējamās īpašumtiesību izmaiņas; tā kā vispārīgāka ārpusbiržas produktu mijieskaita sistēma ir piemērotāka kontrolējošās uzraudzības un riska novērtēšanas veikšanai, bet, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus globālā kontekstā, jebkura jauna sistēma ir jāievieš starptautiskā līmenī;

P.

tā kā pārraudzībai visā nozarē un ziņojumu sniegšanai ir būtiska nozīme sabiedrībai aktuālo jautājumu risināšanā un izpratnes par privātā kapitāla ieguldījumu ekonomisko ietekmi veidošanā un tā kā privātajiem un valsts uzņēmumiem jau ir saistošs pienākums apspriesties ar saviem darbiniekiem par jautājumiem, kas skar viņu intereses; tā kā nav vēlams radīt neatbilstību starp komerciālās informācijas izpaušanu, ko pieprasa no privātām ieguldītājsabiedrībām, un informācijas izpaušanu, ko pieprasa no citām privātām sabiedrībām;

Q.

tā kā konkrētiem produktiem veltīti tiesību akti, šķiet nav atbilstošs regulējuma veids šai novatoriskajai nozarei;

R.

tā kā būtu lietderīgi izveidot Eiropas Savienībai vienotu tīmekļa vietni rīcības kodeksiem un to starptautiski veicināt; tā kā šajā tīmekļa vietnē jāiekļauj to tirgus dalībnieku saraksts, kuri ievēro rīcības kodeksus, nodot atklātībai tos, kuri neievēro, un izskaidrot neievērošanu; tā kā var arī mācīties, analizējot neievērošanas iemeslus;

S.

tā kā vērš uzmanību uz nepieciešamību pārvarēt šķēršļus alternatīvu ieguldījumu pārrobežu izplatīšanai, ieviešot Eiropas privātās izvietošanas režīmu institucionālajiem ieguldītājiem;

T.

tā kā, saistībā ar kapitāla vērtspapīru instrumentiem, izmaksām, kuras rada jebkuras papildu prasības par ziņojumu sniegšanu, īpaši ja šādas prasības ir biežas, jābūt pamatotām un proporcionālām ieguvumam, kas sagaidāms šo ziņojumu sniegšanas rezultātā; tā kā attiecībā uz visām jomām ir nepieciešama labāka saikne starp atalgojumiem un veiktspēju ilgākā laika posmā;

U.

tā kā šajā jomā netiek gatavots neviens priekšlikums,

1.

prasa Komisijai saskaņā ar EK līguma 44. pantu, 47. panta 2. punktu vai 95. pantu, atkarībā no konkrētā jautājuma, iesniegt likumdošanas priekšlikumu vai priekšlikumus par riska ieguldījumu fondu un kapitāla vērtspapīru instrumentu pārredzamību; aicina minēto (-s) priekšlikumu (-s) izstrādāt, ņemot vērā iestāžu savstarpējo apspriešanos un turpmāk sniegtos detalizētos ieteikumus;

2.

apstiprina, ka šajos ieteikumos ir ievērots subsidiaritātes princips un pilsoņu pamattiesības;

3.

uzskata, ka pieprasītajiem priekšlikumiem nav finansiālas ietekmes;

4.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un pievienotos detalizētos ieteikumus Komisijai, Padomei un dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

14.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 8/41

A.

atzīstot lūgumrakstu izskatīšanas procesa sevišķo nozīmi, jo tā iedzīvotājiem ir iespējams vērst Eiropas Parlamenta uzmanību uz konkrētiem jautājumiem, kas attiecas uz Eiropas Savienības darbības jomu un tiešā veidā skar iedzīvotājus;

B.

tā kā Lūgumrakstu komitejai nepārtraukti jācenšas paaugstināt savu efektivitāti, lai uzlabotu darbu Eiropas Savienības iedzīvotāju labā un attaisnotu viņu cerības;

C.

apzinoties, ka, lai gan Eiropas Savienības struktūru un politikas virzienu attīstība šā perioda laikā ir ievērojami progresējusi, iedzīvotāji joprojām bieži izjūt Eiropas Savienības politikas virzienu un programmu piemērošanas nepilnības, jo tās viņus skar tiešā veidā;

D.

tā kā saskaņā ar EK līgumu ES pilsoņiem ir tiesības iesniegt lūgumrakstus Eiropas Parlamentā, taču viņi var iesniegt sūdzības arī citās ES iestādēs un struktūrās, jo īpaši Komisijā;

E.

tā kā, lai veicinātu informētību un nodrošinātu informāciju par sabiedrības tiesībām iesniegt lūgumrakstus Parlamentā, vēl joprojām ir svarīgi dalībvalstu līmenī īstenot centienus, kas palīdzētu veicināt sabiedrības ieinteresētību un — it īpaši — novērst neskaidrības saistībā ar dažādajām sūdzību iesniegšanas procedūrām;

F.

tā kā dalībvalstu pienākums ir piemērot Kopienas regulas un direktīvas, un dalībvalstis atbilstoši savai konstitucionālajai organizācijai šo pienākumu var uzticēt reģionālajām vai vietējām varas iestādēm;

G.

tā kā Parlaments ir tiesīgs, ievērojot subsidiaritātes principu, veikt Eiropas Savienības politikas virzienu demokrātisku novērošanu un uzraudzību, lai nodrošinātu Eiropas Savienības tiesību aktu pienācīgu īstenošanu, izpratni un atbilstību mērķiem, kuru īstenošanas nolūkā Savienības kompetentās iestādes izstrādājušas, apspriedušas un pieņēmušas šos tiesību aktus;

H.

tā kā ES pilsoņi un iedzīvotāji var aktīvi piedalīties šajā procesā, izmantojot tiesības iesniegt lūgumrakstus Eiropas Parlamentā un apzinoties, ka viņu jautājumus uzklausīs un izskatīs atbildīgā komiteja un tiks sniegta atbilstīga atbilde;

I.

tā kā jau pašreiz spēkā esošie līgumi paredz apņemšanos ievērot cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības, vienlīdzību un minoritāšu tiesības, uzskatot šos principus par Eiropas sabiedrības pamatprincipiem, un tā kā jaunie līgumi par Eiropas Savienību un par Eiropas Savienības darbību, ja tos ratificēs visas 27 dalībvalstis, turpinās nostiprināt šos principus, iekļaujot Pamattiesību hartas noteikumus, paredzot Eiropas Savienības pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību konvencijai un ieviešot tiesisko pamatu pilsoņu likumdošanas iniciatīvām, kā arī atbilstošu administratīvo tiesību sistēmu Eiropas iestādēm;

J.

tā kā Līguma par Eiropas Savienību 7. pantā ir noteiktas procedūras, kas ļauj Eiropas Savienībai veikt darbības, lai novērstu Savienības dibināšanas pamatprincipu, kuri ir noteikti minētā līguma 6. pantā, nopietnus un ilgstošus pārkāpumus kādā dalībvalstī;

K.

šajā saistībā atgādinot, ka ES pilsoņi bieži iesniedz lūgumrakstus Parlamentā, pieprasot kompensāciju, ja viņiem šķiet, ka ir pārkāptas līgumos atzītās tiesības, un viņi ir pārliecinājušies, ka tiesiskie līdzekļi ir nepiemēroti, nepraktiski, pārlieku novilcināti vai — bieži vien — dārgi;

L.

tā kā Lūgumrakstu komitejas kā atbildīgās komitejas pienākums ir ne tikai atbildēt uz atsevišķiem lūgumrakstiem, bet arī censties pienācīgā termiņā nodrošināt atbilstīgus risinājumus lūgumrakstu iesniedzēju izvirzītajām problēmām, un tā kā tas ir Lūgumrakstu komitejas darba galvenais mērķis;

M.

tā kā risinājumi lūgumrakstu iesniedzēju problēmām parasti tiek rasti, lojāli sadarbojoties Lūgumrakstu komitejai, no vienas puses, un Komisijai, dalībvalstīm un to reģionālajām un vietējām varasiestādēm, no otras puses, kopīgi piedāvājot ar tiesvedību nesaistītus līdzekļus;

N.

tā kā dalībvalstis un reģionālās vai vietējās varasiestādes tomēr ne vienmēr izrāda skaidru vēlmi rast praktiskus risinājumus lūgumrakstu iesniedzēju izvirzītajām problēmām;

O.

tā kā lūgumrakstu iesniedzējiem turklāt ir tiesības saņemt paskaidrojumu un kompetentās komitejas atbildi arī tad, ja viņu apgalvojumi nav labi pamatoti;

P.

tā kā uzlabota sadarbība starp iestādēm ļautu nepieņemamus lūgumrakstus efektīvāk pārsūtīt dalībvalstu iestādēm;

Q.

tā kā tādus lūgumrakstus, kas neattiecas uz Eiropas Savienības darbības jomu, var atzīt par nepieņemamiem un lūgumrakstu iesniegšana nav metode, ko pilsoņi var izmantot, lai apstrīdētu dalībvalstu kompetento tiesu iestāžu vai varasiestāžu pieņemtos lēmumus, kuriem viņi nepiekrīt;

R.

tā kā ir svarīgi, lai Parlaments nodrošinātu sev līdzekļus, proti, efektīvas pilnvaras, noteikumus, procedūras un resursus, lai efektīvi un savlaicīgi atbildētu uz saņemtajiem lūgumrakstiem;

S.

tā kā lūgumrakstu procedūrai var būt pozitīva nozīme likumdošanas procesa uzlabošanā, it īpaši tādēļ, ka iesniegtie lūgumraksti atklāj jomas, kurās Eiropas Savienības tiesību akti, ņemot vērā attiecīgā tiesību akta mērķus, darbojas vāji vai neefektīvi; tā kā, sadarbojoties ar kompetento likumdevēju komiteju un izmantojot tās autoritāti, šādas situācijas var risināt, pārskatot attiecīgos tiesību aktus;

T.

tā kā lūgumrakstu izskatīšanas procedūra dod arī nozīmīgu ieguldījumu, lai apzinātu gadījumus, kad dalībvalstīs netiek pareizi piemēroti Eiropas Savienības tiesību akti, un nereti tā rezultātā Komisija saskaņā ar EK līguma 226. pantu uzsāk pienākumu neizpildes procedūru;

U.

tā kā pienākumu neizpildes procedūra ir izstrādāta tā, lai nodrošinātu, ka attiecīgā dalībvalsts ir spiesta ievērot spēkā esošos Kopienas tiesību aktus, turklāt lēmumu par to pieņem Komisija pēc saviem ieskatiem, nekādi nenodrošinot tiešu parlamentāro iesaistīšanos šajā procesā; tomēr atzīmējot, ka apmēram viena trešdaļa pārkāpumu ir saistīta ar jautājumiem, ko lūgumrakstu iesniedzēji ir iesnieguši Eiropas Parlamentam;

V.

tā kā pienākumu neizpildes procedūra pat tad, ja tā ir sekmīga, nevar tieši nodrošināt kompensāciju saistībā ar konkrētiem lūgumrakstu iesniedzēju izvirzītiem jautājumiem; tā kā tas grauj pilsoņu ticību tam, ka ES iestādes spēj attaisnot viņu cerības;

W.

tā kā 2007. gadā, kad Lūgumrakstu komitejas locekļu skaits tika palielināts no 25 uz 40, Eiropas Parlaments saņēma 1 506 lūgumrakstus (par 50 % vairāk nekā 2006. gadā), no kuriem 1 089 lūgumraksti tika atzīti par pieņemamiem;

X.

atzīmējot, ka 2007. gadā 159 lūgumrakstu iesniedzēji piedalījās Lūgumrakstu komitejas sanāksmēs un daudzi citi lūgumrakstu iesniedzēji piedalījās procedūras novērošanā;

Y.

tā kā 2007. gadā notika sešas faktu vākšanas misijas uz Vāciju, Spāniju, Īriju, Poliju, Franciju un Kipru, un šo misiju rezultātā tika izstrādāti ziņojumi un ieteikumi, kurus nosūtīja visām ieinteresētajām pusēm, jo īpaši lūgumrakstu iesniedzējiem;

Z.

tā kā notika deviņas pilna sastāva komitejas sanāksmes, kurās, saņemot Komisijas pārstāvju vērtīgu atbalstu, tika apspriesti vairāk nekā 500 iedzīvotāju lūgumraksti, un visu lūgumrakstu iesniedzēji tika informēti par rezultātiem;

AA.

tā kā lūgumrakstu iesniegšanas un izskatīšanas process liecina par to, ka ES pilsoņus visvairāk satrauc tādi jautājumi kā vide un tās aizsardzība, tostarp nepilnības Ietekmes uz vidi novērtējuma direktīvā, Ūdens pamatdirektīvā, Dzeramā ūdens direktīvā, Atkritumu direktīvā, Dzīvotņu direktīvā, Putnu direktīvā, Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas direktīvā un citās direktīvās, kā arī vispārēji jautājumi saistībā ar piesārņojumu un klimata pārmaiņām, individuālā un privātīpašuma tiesībām, finanšu pakalpojumiem, strādājošo brīvu pārvietošanos un tiesībām, tostarp tiesībām uz pensiju un citu sociālās aizsardzības nodrošinājumu, preču brīvu apriti, nodokļu uzlikšanu, profesionālās kvalifikācijas atzīšanu, uzņēmumu dibināšanas brīvību un iespējamo diskrimināciju, pamatojoties uz tautību, dzimumu vai piederību minoritātei;

AB.

tā kā lūgumrakstu tēmas un to izskatīšana 2007. gadā bija saistīta ar tādām būtiskām mūsdienu problēmām kā klimata pārmaiņas, bioloģiskās daudzveidības izzušana, ūdens trūkums, finanšu pakalpojumu regulēšana un Eiropas Savienības energoapgāde;

AC.

ņemot vērā pastāvīgās un konstruktīvās attiecības, kas izveidojušās starp Eiropas ombudu, kurš ir atbildīgs par pilsoņu sūdzību izskatīšanu attiecībā uz ES iestāžu iespējamiem pārkāpumiem, un Lūgumrakstu komiteju, kas regulāri atskaitās Parlamentam par ombuda gada ziņojumu vai Īpašajiem ziņojumiem (galējo līdzekli, ko ombuds izmanto, ja netiek ņemti vērā viņa ieteikumi), turklāt 2007. gadā tika izstrādāts viens Īpašais ziņojums;

AD.

tā kā 2007. gada 15. novembrī Priekšsēdētāju konference pieņēma lēmumu noraidīt atbildīgās komitejas 2005. gada jūnijā iesniegto lūgumu atļaut sagatavot ziņojumu attiecībā uz ombuda Īpašo ziņojumu Parlamentam par administratīvajām nepilnībām Eiropas Birojā krāpšanas apkarošanai;

AE.

ņemot vērā turpmāko attīstību, kas vēl vairāk veicinās ES pilsoņu iesaistīšanos Eiropas Savienības rīcībā un darbā, jo īpaši ieviešot Lisabonas līgumā paredzēto “pilsoņu iniciatīvu” (ja Lisabonas līgumu ratificēs visas 27 dalībvalstis), kura iedzīvotājiem, ja tie pārstāvēs vairākas dalībvalstis un ja to kopskaits būs ne mazāk kā viens miljons, dos iespēju iesniegt jauna tiesību akta priekšlikumu un kurai būs nepieciešamas īpašas procedūras, kas jāizstrādā, iesaistot Komisiju — tai šādas iniciatīvas jānosūta vispirms —, Eiropas Parlamentu un Padomi;

AF.

tā kā, ja Lūgumrakstu komitejas darbības ir efektīvas un rezultatīvas, iedzīvotāji saprot, ka viņu pamatotajām bažām tiek pievērsta uzmanību, un tā veidojas patiesa saikne starp iedzīvotājiem un ES; tā kā, ja tomēr notiek nepieņemama kavēšanās un dalībvalstis nevēlas īstenot atbilstoši Kopienas tiesību aktiem sniegtos norādījumus, tas tikai attālina iedzīvotājus no ES un daudzos gadījumos apstiprina iedzīvotāju viedokli par demokrātijas trūkumu;

AG.

tā kā 2007. gadā Lūgumrakstu komitejas locekļiem bija iespēja izmantot komitejas sekretariāta un par informāciju tehnoloģijām atbildīgā dienesta izstrādāto un ievērojami paplašināto e-lūgumrakstu datu bāzi un pārvaldības instrumentu, kas visiem komitejas locekļiem un politiskajām grupām nodrošina tiešu piekļuvi visiem lūgumrakstiem un saistītajiem dokumentiem, tādējādi uzlabojot iespējas efektīvi apkalpot lūgumrakstu iesniedzējus;

AH.

atzīmējot, ka Parlaments tomēr nespēja nodrošināt pagājušā gada rezolūcijā par Lūgumrakstu komitejas darbu pieprasītos līdzekļus, kas bija vajadzīgi interneta izmantošanas iespēju uzlabošanai lūgumrakstu izskatīšanas gaitā, kā arī īstenot Parlamenta Reglamenta 192. panta 2. punkta noteikumus, kuri nosaka, ka komiteja “izveido elektronisku reģistru, kurā pilsoņi var izteikt atbalstu lūgumraksta iesniedzējam, pievienojot savu elektronisko parakstu lūgumrakstam, kas ir atzīts par pieņemamu un ierakstīts reģistrā”;

AI.

tā kā Eiropas Savienības pilsoņiem, gatavojoties nākamajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kas notiks 2009. gada jūnijā, ir svarīgi būt pienācīgi informētiem par Lūgumrakstu komitejas darbu,

1.

atzinīgi vērtē Lūgumrakstu komitejas ciešo sadarbību ar Komisijas dienestiem un ombudu, kā arī sadarbības gaisotni, kāda pastāv starp šīm institūcijām, kas cenšas risināt ES pilsoņu problēmas; tomēr ir stingri pārliecināts, ka prioritāra nozīme ir tam, lai pašai Lūgumrakstu komitejai būtu iespēja turpmāk stiprināt savus neatkarīgos izpētes instrumentus, galvenokārt stiprinot savu sekretariātu un juridisko kompetenci; apņemas turpināt Lūgumrakstu komitejas iekšējo procedūru racionalizāciju, lai atvieglotu lūgumrakstu izskatīšanas procesu, īpašu uzmanību pievērošot lēmumu pieņemšanas termiņam, lūgumrakstu pieņemamības noteikšanai, izpētei un turpmākajiem pasākumiem, komitejas sanāksmju organizācijai, sadarbībai ar citām Parlamenta komitejām, kuras izrāda interesi par noteiktiem lūgumrakstiem vai ir kompetentas attiecīgajos jautājumos, kā arī komitejas iniciatīvām, piemēram, faktu vākšanas misijām;

2.

uzsver — ja Lisabonas līgums tiks pilnībā ratificēts, tad tiks atzīta Pamattiesību hartas juridiskā darbības joma, tā oficiāli nostiprinot šīs hartas neatkarīgo un saistošo būtību, un norāda, ka būs jāparedz īpaši pasākumi, lai noteiktu, kā tas ietekmēs pilsoņu tiesības un līdz ar to — arī Lūgumrakstu komitejas darbu un pilnvaras;

3.

atkārtoti aicina tā ģenerālsekretāru steidzami pārskatīt “Pilsoņu portālu” Parlamenta tīmekļa vietnē, lai uzlabotu portāla pārskatāmību attiecībā uz tiesībām iesniegt lūgumrakstus, un nodrošināt iedzīvotājiem iespējas izmantot elektroniskos parakstus, lai paustu atbalstu lūgumrakstiem, kā paredzēts Reglamenta 192. panta 2. punktā; mudina Pilsoņu portālā nodrošināt pārlūkprogrammatūras savietojamību, lai šajā sakarībā iedzīvotājiem garantētu vienlīdzīgas piekļuves tiesības;

4.

uzskata, ka pašreizējā lūgumrakstu reģistrācijas procedūra pārmērīgi aizkavē to izskatīšanu, un pauž bažas par to, ka šādu situāciju var uztvert kā iejūtības trūkumu attiecībā pret lūgumrakstu iesniedzējiem; tādēļ mudina ģenerālsekretāru veikt nepieciešamos pasākumus, lai lūgumrakstu reģistrācija, ko pašlaik veic Prezidentūras ģenerāldirektorāts, tiktu uzticēta atbildīgās komitejas sekretariātam;

5.

aicina Parlamentu un Komisiju uzsākt sarunas, lai labāk saskaņotu šo iestāžu darbību saistībā ar sūdzībām, lai tādējādi atvieglotu, vienkāršotu un racionalizētu ar sūdzībām saistītās procedūras, kā arī padarītu tās pārredzamākas un ātrākas; aicina ģenerālsekretāru sešu mēnešu laikā sniegt Lūgumrakstu komitejai ziņojumu;

6.

atbalsta procedūras formalizāciju, kas paredz, ka ar iekšējā tirgus jautājumiem saistītie lūgumraksti tiek pārsūtīti SOLVIT tīklam, tādējādi būtiski saīsinot lūgumrakstu izskatīšanas procedūru saistībā ar iekšējā tirgus jautājumiem, piemēram, automašīnu nodokļiem, profesionālās kvalifikācijas atzīšanu, uzturēšanās atļaujām, robežkontroli un iespējām izglītoties, taču vienlaikus saglabājot Parlamenta tiesības izskatīt jautājumu, ja ar SOLVIT palīdzību nav iespējams rast apmierinošu risinājumu;

7.

atkārtoti uzsver, ka Lūgumrakstu komitejas darbībā vairāk jāiesaistās Padomei un dalībvalstu pastāvīgajām pārstāvniecībām, un pilsoņu interešu vārdā aicina minētās struktūras pastiprināt savu iesaistīšanos un līdzdalību;

8.

uzskata, ka saistībā ar Lūgumrakstu komitejas sekretariāta stiprināšanu un e-lūgumrakstu sistēmas izstrādi būtu jāizveido lūgumrakstu iesniedzēju elektroniskai “izsekošanai” paredzēts IT instruments, jo tas ļautu nodrošināt pārredzamāku un efektīvāku procedūru, cita starpā izmantojot regulāru statusa atjaunināšanu un papildu informācijas pieprasījumus; atzīmē, ka šāds pasākums labāk atbilstu Eiropas pilsoņu cerībām, vienlaikus ļaujot Parlamentam un Lūgumrakstu komitejai labāk pildīt savus institucionālos pienākumus;

9.

aicina Komisiju pilnībā ņemt vērā Lūgumrakstu komitejas ieteikumus, pieņemot lēmumus par pienākumu neizpildes procedūras uzsākšanu pret dalībvalstīm, un vēlreiz atgādina par prasību Komisijai tieši un oficiāli informēt Lūgumrakstu komiteju par pienākumu neizpildes procedūras uzsākšanu saistībā ar kādu komitejā izskatītu lūgumrakstu;

10.

šajā sakarībā atgādina par Lūgumrakstu komitejas reprezentatīvo būtību, kā arī institucionālo lomu un pienākumu attiecībā pret ES pilsoņiem un iedzīvotājiem;

11.

pauž bažas par to, ka Komisijas dienestiem un Eiropas Kopienu Tiesai gadījumos, ja un kad ir iesaistīta Eiropas Kopienu Tiesa, ir nepieciešams pārlieku ilgs laiks, lai noslēgtu pienākumu neizpildes procedūras, un, atzīstot, ka bieži vien tas ir dalībvalstu administrāciju tīši liktu šķēršļu rezultāts, aicina ieviest daudz stingrākus termiņus; pauž šaubas par tā saukto pienākumu neizpildes horizontālo procedūru efektivitāti, kuru īstenošanai nepieciešams ilgāks laiks; aicina pārskatīt pienākumu neizpildes procedūru, lai nodrošinātu labāku EK tiesību aktu piemērošanu;

12.

aicina iesaistītās iestādes efektīvāk izmantot šo procedūru kā līdzekli, lai pilnībā nodrošinātu Kopienas tiesību aktu ievērošanu, un pauž dziļu nožēlu par to, ka izmantoto procedūru ilgums un neskaidrību viešana attiecībā uz lietas būtību pārāk bieži ir iemesls tam, ka dalībvalstis de facto pārkāpj Kopienas tiesību aktus, nesodīti rīkojoties pret attiecīgajā lietā iesaistīto vietējo kopienu interesēm, kuras ir iesniegušas lūgumrakstus Eiropas Parlamentam;

13.

uzskata par problēmu to, ka pašreizējā Kopienas tiesību aktu ievērošanas uzraudzības sistēma ļauj dalībvalstīm atlikt tiesību aktu ievērošanu līdz brīdim, kad finansiālu sankciju piemērošana ir nenovēršama, un tik un tā izvairīties no atbildības par iepriekš tīši pieļautiem pārkāpumiem, un ka pilsoņiem bieži vien nav pienācīgi nodrošināts taisnīgums un kompensācijas valsts līmenī pat tajos gadījumos, kad Eiropas Kopienu Tiesa ir spriedusi, ka dalībvalsts nav ievērojusi Kopienas tiesību aktos noteiktās pilsoņu tiesības;

14.

iesaka par prioritāti padarīt Lūgumrakstu komitejas efektivitātes un produktivitātes nodrošināšanu visos darbības aspektos — no sākuma līdz beigām —, jo tā ir patiesa apņemšanās attiecībā pret iedzīvotājiem un liecina par to, ka ES vēlas un ir spējīga reaģēt uz iedzīvotāju pamatotajām bažām;

15.

pauž bažas un neizpratni par lūgumrakstu iesniedzēju ziņojumiem, ka viņi pat tad, ja ir saņemts Lūgumrakstu komitejas atbalsts lūgumrakstā minētās problēmas risinājumam, pārāk bieži sastopas ar lielām grūtībām saņemt jebkādu kompensāciju no iesaistītajām iestādēm un dalībvalstu tiesām; uzskata, ka jāturpina šādu sistemātisku nepilnību izpēte, jo īpaši, ja tās skar finanšu pakalpojumu nozari, kā piemēru minot Izmeklēšanas komitejas darba rezultātus saistībā ar sabiedrības “Equitable Life” krīzi, kuru pamatā bija Parlamentā saņemtie lūgumraksti un par kuriem 2007. gadā tika sagatavots ziņojums;

16.

atzinīgi vērtē to, ka 2007. gadā Komisija un Eiropas Kopienu Tiesa rīkojās ātri, tostarp izmantojot izpildrakstu, lai nepieļautu Eiropas Savienības Dzīvotņu direktīvas aizsargātās Rospudas ielejas teritorijas nenovēršamu iznīcināšanu “Via Baltica” transporta koridora dēļ, kura sakarā Lūgumrakstu komiteja veica neatkarīgu izpēti, devās faktu vākšanas misijā, un sniedza konkrētus ieteikumus; pauž nožēlu, ka šādu piemēru ir tik maz;

17.

mudina Komisiju, izskatot lūgumrakstus un sūdzības saistībā ar vides politiku — vienu no jomām, kas Eiropas Savienības lūgumrakstu iesniedzējiem ir visaktuālākā — būt lielākā gatavībā rīkoties, lai novērstu Kopienas tiesību aktu pārkāpumus; atzīmē, ka “piesardzības principam” praktiski nav pietiekama juridiskā spēka un ka dalībvalstu atbildīgās iestādes, kurām tomēr ir pienākums piemērot EK līguma noteikumus, šo principu pārāk bieži ignorē;

18.

pauž nožēlu par to, ka Komisija nesniedz pietiekamu atbalstu Lūgumrakstu komitejai gadījumos, kad — jo īpaši faktu vākšanas misiju rezultātā — ir iegūti neapgāžami pierādījumi tam, ka ir pārkāptas EK līgumā noteiktās pilsoņu tiesības vai nav piemēroti tiesību akti, un aicina izstrādāt jaunas procedūras, kas šādos gadījumos ļautu Parlamentam tiešā veidā ierosināt lietu Eiropas Kopienu Tiesā;

19.

pilnībā atzīst, ka saskaņā ar EK līgumu, izskatot lūgumrakstus saistībā ar problēmām, ko Eiropas Savienības pilsoņi izvirzījuši politiskajā procesā, tomēr vispirms ir jāmeklē ar tiesu nesaistīti līdzekļi un risinājumi, un šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka daudzos gadījumos ir panākts sekmīgs rezultāts;

20.

atzīst arī to, ka daudzos gadījumos lūgumraksta iesniedzējam pieņemamu risinājumu nav iespējams rast sakarā ar piemērojamo Kopienas tiesību aktu nepilnībām;

21.

aicina atbildīgās likumdevējas komitejas, izstrādājot un apspriežot jaunus vai pārskatītus tiesību aktus, pievērst sevišķi lielu uzmanību saņemtajos lūgumrakstos izklāstītajām problēmām;

22.

aicina Komisiju vairāk rūpēties par Kohēzijas fondu izmantošanu tajos ES apvidos, kur plašiem infrastruktūras projektiem ir liela ietekme uz vidi, un mudina dalībvalstis nodrošināt, lai ES fondi vietējo kopienu interesēs tiktu novirzīti ilgtspējīgai attīstībai, ņemot vērā, ka arvien vairāk šādu kopienu iesniedz lūgumrakstus Eiropas Parlamentā, protestējot pret to, ka reģionālās un vietējās varasiestādes ne vienmēr ievēro šīs prioritātes; atzinīgi vērtē darbu, ko šajā sakarībā veic Budžeta kontroles komiteja un Revīzijas palāta;

23.

atzīmē, ka pieaug tādu lūgumrakstu skaits, galvenokārt no jauno dalībvalstu pilsoņiem, kuros ir skarti īpašuma atgūšanas jautājumi, lai gan šie jautājumi būtībā ir palikuši dalībvalstu kompetencē; mudina iesaistītās dalībvalstis nodrošināt, lai to tiesību akti attiecībā uz īpašumtiesībām, kas iegūtas pēc valsts iekārtas maiņas, pilnībā atbilstu EK līguma prasībām un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas noteikumiem, kā noteikts arī EK līguma 6. pantā, kurā grozījumi izdarīti ar Lisabonas līgumu; uzsver, ka par šo tematu saņemtie lūgumraksti neskar īpašumtiesību sistēmu, bet gan tiesības uz likumīgi iegūtu īpašumu; šajā sakarībā mudina Komisiju būt īpaši uzmanīgai ne tikai attiecībās ar pašreizējām dalībvalstīm, bet arī sarunās ar kandidātvalstīm;

24.

vēlreiz apstiprina savu apņemšanos atbalstīt ES pilsoņu tiesības uz viņu likumīgi iegūto privātīpašumu un nosoda jebkuru mēģinājumu atņemt ģimenēm īpašumu nelikumīgā ceļā, neizmaksājot pienācīgu kompensāciju vai neievērojot personas neaizskaramību; atzīmē, ka ir palielinājies par šo jautājumu saņemto lūgumrakstu skaits, jo īpaši 2007. gadā attiecībā uz Spāniju, un atzīmē arī ziņojumu un ieteikumus, kas tika sagatavoti pēc Lūgumrakstu komitejas trešās faktu vākšanas vizītes šīs problēmas izpētei; atzīmē, ka attiecībā uz Publiskā iepirkuma direktīvām joprojām turpinās pienākumu neizpildes procedūras;

25.

atzīmē arī Lūgumrakstu komitejas izteikto kritiku pēc 2007. gadā notikušās faktu vākšanas vizītes uz Luāru Francijā un īpaši mudina Francijas iestādes apņēmīgi rīkoties, lai nodrošinātu Eiropas Savienības direktīvu ievērošanu, jo pastāv risks, ka tās tiks pārkāptas, atļaujot īstenot dažus iecerētos tiltu būves projektus pār Luāras upi, ņemot vērā to, ka Luāras ieleja ir aizsargājams objekts ne tikai saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas un Putnu direktīvas noteikumiem, bet tā ir arī UNESCO Pasaules mantojuma objekts un viena no Eiropas pēdējām savvaļas upju sistēmām;

26.

joprojām pauž bažas gan par to, ka Īrijā netiek īstenoti Dzeramā ūdens direktīvas noteikumi un ka pirms 2007. gadā pieņemtā lēmuma pārvietot vēsturisku pieminekli Lismillenā, M3 automaģistrāles ceļā netālu no Taras Mītas grāfistē netika veikts iepriekšējs novērtējums, kā rezultātā Komisija nolēma saukt Īriju pie atbildības Eiropas Kopienu Tiesā, pamatojoties uz to, ka Īrijas pieeja vēsturisko pieminekļu pārvietošanai Lismillenas gadījumā pilnībā neatbilst Direktīvas 85/337/EEK (2) prasībām, gan arī par Limerikas vietējo kopienu problēmām un citām problēmām, kas minētas ziņojumā par Lūgumrakstu komitejas faktu vākšanas vizīti Īrijā 2007. gadā; atzīmē, ka attiecībā uz dažiem no minētajiem jautājumiem tiek īstenotas pienākumu neizpildes procedūras;

27.

atzīmē ziņojumu par faktu vākšanas vizīti Polijā ar ieteikumiem Rospudas ielejas un Eiropas pēdējā mūžameža aizsardzībai; mudina Komisiju turpināt sadarboties ar Polijas iestādēm attiecībā uz alternatīviem “Via Baltica” ceļu tīkla un dzelzceļa tīkla maršrutiem, kā ieteikts Lūgumrakstu komitejas ziņojumā; turklāt mudina Komisiju nodrošināt finansējuma iespējas Augustovas ceļu sistēmas noslogojuma mazināšanai, lai aizsargātu vietējos iedzīvotājus un saglabātu šīs teritorijas vidi;

28.

atzīmē Lūgumrakstu komitejas priekšsēdētāja un locekļu faktu vākšanas vizīti uz Kipru 2007. gada novembrī; mudina iesaistītās puses arī turpmāk censties sarunu ceļā panākt vienošanos par vēl neatrisinātajiem lūgumrakstu iesniedzēju jautājumiem, jo īpaši attiecībā uz atdalīto Famagustas sektoru, kurš jāatdod likumīgajiem īpašniekiem, un atzinīgi vērtē to, ka Kiprā abas puses ved sarunas atjaunotu centienu kontekstā, lai atrisinātu Kipras problēmu; turklāt uzsver, cik svarīgi ir nekavējoties īstenot ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 550 (1984), kurā minēta apņemšanās atdot Famagustas pilsētu tās likumīgajiem iedzīvotājiem;

29.

atzīmē, ka Lūgumrakstu komiteja saņem arvien vairāk vēstuļu un lūgumrakstu, kuri attiecas uz sevišķi jūtīgu jautājumu, proti, bērnu aizbildnību, un norāda, ka šajā sakarībā uzsākt rīcību ir ārkārtīgi sarežģīti, jo, ja lūgumraksti attiecas, piemēram, uz Vācijas bērnu un jauniešu aizsardzības iestādi “Jugendamt”, tad daudzos gadījumos ir iesaistītas tiesas, un arī tādēļ, ka, izņemot gadījumus, kad vecāki ir no dažādām Eiropas Savienības valstīm, šo jautājumu nav viegli iekļaut Eiropas Savienības kā tādas kompetencē;

30.

atzīmē, ka 2007. gadā daudzi lūgumrakstu iesniedzēji no Lielbritānijas, kuriem Lielbritānijas muitas un akcīzes iestādes bija konfiscējušas īpašumu, joprojām nebija saņēmuši kompensāciju, kaut arī Komisija apturēja pret Apvienoto Karalisti uzsākto pienākumu neizpildes procedūru par līguma noteikumu neievērošanu attiecībā uz preču brīvu pārvietošanu; mudina Lielbritānijas iestādes nākt klajā ar atbilstošu risinājumu, tostarp samaksāt kompensāciju lūgumrakstu iesniedzējiem, kuri līdz brīdim, kad iestādes pārskatīja savu praksi un pēc Komisijas norādījumiem sāka rīkoties saskaņā ar atbilstīgajām direktīvām, bija cietuši ievērojamus finansiālus zaudējumus;

31.

atzīmē arī to, ka Grieķijā muitas iestādes vienīgi kā ārkārtas pasākumu turpina konfiscēt automašīnas Grieķijas valstspiederīgajiem, kuri uz laiku dzīvo ārvalstīs un atgriežas Grieķijā un uz kuru automašīnām ir ārvalstu numura zīmes; daudzus no šiem iedzīvotājiem apvaino kontrabandā un viņu lietas netiek likumīgi izskatītas, par ko Lūgumrakstu komiteja ir jau iepriekš informējusi Parlamentu; mudina Grieķijas iestādes nodrošināt kompensāciju izmaksu lūgumrakstu iesniedzējiem, kuri cietuši minētās prakses dēļ; atzīmē Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu C-156/04 (2007. gada 7. jūnijs), kurā lielākā daļa paskaidrojumu, ko Grieķijas iestādes sniegušas šajā lietā; atzīti par pieņemamiem; atzinīgi vērtē to, kā tiek īstenoti Grieķijas nesen šajā jomā pieņemtie jaunie tiesību akti, kuru mērķis ir novērst iepriekšminētajā tiesas spriedumā norādītos trūkumus;

32.

pauž nožēlu par to, ka līdzās citiem senāk iesūtītiem un vēl neatbildētiem lūgumrakstiem, joprojām nav atrisināta “Lettori” lieta, kas attiecas svešvalodu skolotājiem Itālijā, kaut gan Eiropas Kopienu Tiesa pieņēmusi divus lēmumus, un Komisija un Lūgumrakstu komiteja paudušas atbalstu šai lietai un tajā minētajām sūdzībām; mudina Itālijas iestādes un iesaistītās augstskolas, tostarp Dženovas, Padujas un Neapoles augstskolas, rīkoties, lai rastu taisnīgu risinājumu šīm pamatotajām prasībām;

33.

atzīmē, ka 2007. gadā Lūgumrakstu komiteja līdzās citiem lūgumrakstiem izskatīja “vienas atrašanās vietas” lūgumrakstu (kurš gan sākotnēji bija reģistrēts 2006. gadā), kuru atbalstīja 1,25 miljoni Eiropas Savienības pilsoņu un kurā bija pieprasīts, lai Eiropas Parlamentam būtu tikai viena atrašanās vieta — Briselē; atzīmē, ka 2007. gada oktobrī priekšsēdētājs nosūtīja lūgumrakstu atpakaļ komitejai, kura pēc tam aicināja Parlamentu paust viedokli šajā jautājumā, ņemot vērā to, ka institūcijas atrašanās vietu nosaka līguma noteikumi un lēmumu pieņemšana šajā jautājumā ir dalībvalstu kompetencē;

34.

nolemj nākamajā likumdošanas periodā pārskatīt Lūgumrakstu komitejas nosaukumu un tā tulkojumu visās Eiropas Savienības oficiālajās valodās, lai nodrošinātu, ka nosaukums saprotamā veidā raksturo komitejas darbību, jo dažās valodās, šķiet, pašlaik tas tā nav, un lai uzsvērtu aktīvās demokrātijas aspektu attiecībā uz tiesībām iesniegt lūgumrakstus; ierosina, ka vieglāk saprotams varētu būt nosaukums “Pilsoņu lūgumrakstu komiteja”;

35.

pauž bažas par vairākiem iesūtītajiem lūgumrakstiem, kuros vērsta uzmanība uz vēlētāju reģistrācijas problēmu, ar ko saskārušies ES pilsoņi, kas dzīvo citā valstī vai ir kādas dalībvalsts mazākumtautības pārstāvji; mudina visas dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību tam, lai visiem ES pilsoņiem un likumīgajiem ES iedzīvotājiem būtu nodrošinātas neierobežotas iespējas piedalīties nākamajās Eiropas vēlēšanās;

36.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un Lūgumrakstu komitejas ziņojumu Padomei, Komisijai, Eiropas ombudam un dalībvalstu valdībām un parlamentiem, to lūgumrakstu komitejām, ombudiem vai līdzīgām kompetentām struktūrām.

14.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 8/49

A.

tā kā kalnu apvidi aizņem 40 % no Eiropas teritorijas un tur dzīvo 19 % Eiropas iedzīvotāju;

B.

tā kā kalnu apvidi dažās dalībvalstīs, piemēram, Grieķijā, Spānijā, Itālijā, Austrijā un Portugālē aizņem vairāk nekā 50 % no valsts teritorijas un lauku iedzīvotājiem šajos apvidos joprojām ir nozīmīga loma;

C.

tā kā kalnu apvidus (jo īpaši augstkalnu apvidus un augstienes) veido kultūrainavas, kas atspoguļo harmonisku mijiedarbību starp cilvēku un biosistēmām un pieder pie dabas mantojuma;

D.

tā kā kalnu apvidus ļoti ietekmē klimata pārmaiņas un ekstremāli laika apstākļi, piemēram, sausums un ugunsgrēki;

E.

tā kā kalnu apvidi nav vienveidīgi, bet ļoti atšķiras pēc kalnu formas un augstuma (augstkalnāji, augstienes, ledāji, neauglīgi apgabali);

F.

tā kā kalnu apvidi ar savām īpatnībām (virsmas slīpums, atšķirīgs augstums, nepieejamība, augu sega, īsāks veģetācijas laiks, zema augsnes kvalitāte, laika un īpaši klimata apstākļi) atšķiras no citām dabas sistēmām Eiropas Savienībā un tā kā tie daudzējādā ziņā pastāvīgi atrodas nelabvēlīgos dabas apstākļos, un tā kā dažos kalnu apvidos tas pamazām noved pie šo apvidu pārtuksnešošanās un lauksaimnieciskās ražošanas apjoma samazināšanās;

G.

tā kā kalnu apvidiem (jo īpaši augstkalnu apvidiem un augstienēm) ir liels potenciāls būt vai tie varētu būt paraugs kvalitatīviem produktiem, augstvērtīgiem pakalpojumiem un atpūtas teritorijām, bet to ilgtspējīgu attīstību var garantēt tikai ar integrētu un ilgtermiņā vērstu resursu un tradīciju izmantošanu;

H.

tā kā kalnu apvidos ražotai lopkopības produkcijai ir īpaša kvalitāte un tās ražošanas gaitā vispusīgi un ilgtspējīgi izmanto dabas resursus, ganības un īpaši pielāgotas ganību augu varietātes, kā arī tradicionālus lauksaimniecības paņēmienus;

I.

tā kā kalni (jo īpaši augstkalnāji un augstienes) ir “daudzfunkcionāla” dzīves telpa, kurā lauksaimniecība un ekonomika ir cieši saistīta ar sociālajiem, kultūras un ekoloģiskajiem aspektiem, un tāpēc šo apvidu atbalstam ir jāpiešķir pienācīgs finansējums;

J.

tā kā pastāvīgo strukturālo nepilnību dēļ kalnu apvidu ekonomika ir īpaši jutīga pret ekonomikas cikla svārstībām un ilgtermiņā ir atkarīga no ražošanas procesu daudzveidības un specializācijas;

K.

tā kā jau pastāv Eiropas konvencijas atsevišķu kalnu apvidu aizsardzībai — 1991. gada 7. novembra Konvencija par Alpu aizsardzību (Alpu konvencija) un 2003. gada 22. maija Pamatkonvencija par Karpatu aizsardzību un ilgstpējīgu attīstību (Karpatu konvencija), — kas savukārt ievērojami palīdz veidot vienotu politiku attiecībā uz kalnu apvidiem, lai gan šie instrumenti vēl nav pilnībā ratificēti un ieviesti;

L.

tā kā kalnu apvidu ekonomika, kas balstās uz zemes, mežu un ganību izmantošanu un kurai bieži vien ir daudznozaru raksturs, ir ekoloģiskā līdzsvara paraugs, ko nedrīksētu neņemt vērā;

M.

tā kā lauku saimniecības kalnu apvidos lielākoties ir ģimenes uzņēmumi ar paaugstinātu finansiālo risku,

1.

vērš uzmanību uz to, ka dalībvalstu centieni saistībā ar kalnu apvidiem (jo īpaši augstkalnu apvidiem un augstienēm) ievērojami atšķiras un nav vērsti uz ekonomikas vispārēju attīstību, bet uz atsevišķu nozaru attīstību, kā arī nepastāv integrēts ES regulējums (kā tas ir attiecībā uz jūras apvidiem: COM(2007)0574);

2.

uzsver, ka ar Lisabonas līgumu grozītā EK līguma 158. pantā par kohēzijas politiku ir norādīts, ka kalnu reģioni pastāvīgi piedzīvo nopietnas dabīgas grūtības, vienlaikus atzīstot to daudzveidību, un aicina pievērst tiem īpašu uzmanību; tomēr pauž nožēlu, ka Komisija par spīti vairākkārtējām Parlamenta prasībām vēl joprojām nav izstrādājusi visaptverošu stratēģiju, lai efektīvi atbalstītu kalnu apvidus un citus reģionus, kas pastāvīgi piedzīvo dabīgas grūtības;

3.

uzsver, ka ir labāk jākoordinē dažādi Kopienas politikas virzieni, lai nodrošinātu vienmērīgu attīstību, jo īpaši tādos reģionos kā kalnu apvidi, kas pastāvīgi piedzīvo dabīgas grūtības; šajā sakarībā pauž bažas par to, vai pašreizējā 2007.—2013. gada plānošanas laikposmā ir lietderīgi nodalīt Kopienas kohēzijas politiku no lauku attīstības politikas, kas izriet no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai integrācijas Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP); uzskata, ka šī jaunā pieeja ir stingri jāuzrauga, lai novērtētu tās ietekmi uz reģionālo attīstību;

4.

norāda, ka kalnu apvidi piedzīvo grūtības, kas lauksaimniecības nozarei traucē pielāgoties konkurence apstākļiem un rada papildu izmaksas, kuru dēļ nav iespējams nodrošināt konkurētspējīgus produktus par zemām cenām;

5.

ierosina, lai Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm, ņemot vērā 2008. gada rudenī paredzamo Zaļās grāmatas par ES teritoriālo kohēziju pieņemšanu, kā arī teritoriālās attīstības programmas un Eiropas Telpiskās attīstības perspektīvas mērķus, pieņem teritoriālo pieeju, lai risinātu problēmas dažādās kalnu teritorijās, un paredz šos pasākumus nākamajā struktūrfondu politikas tiesību aktu paketē;

6.

vēlas, lai Komisija izveido patiesi vienotu ES stratēģiju attiecībā uz kalnu apvidiem, un uzskata, ka pirmais nozīmīgais solis šajā virzienā būs Zaļās grāmatas par kalnu reģioniem publicēšana; aicina Komisiju sākt plašu sabiedrisku apspriešanu, iesaistot reģionālās un vietējās varas iestādes, sociālekonomiskās un vides jomas dalībniekus, kā arī dalībvalstu un Eiropas līmeņa asociācijas, kuras pārstāv kalnu apvidu reģionālās varas iestādes, lai labāk izprastu stāvokli šajos reģionos;

7.

atzinīgi vērtē Zaļo grāmatu par teritoriālo kohēziju kā pieeju dažādiem Eiropas Savienības reģioniem un šajā sakarībā aicina veidot KLP, kas ietver pirmo un otro pīlāru, lai, ņemot vērā Eiropas Savienības starptautiskos izaicinājumus, atbilstīgi veidotu dzīvotspējīgas un daudzfunkcionālas kalnu lauksaimniecības ekonomisko vidi, kurai vajadzīgi arī ar ražošanu saistīti instrumenti, tostarp saistībā ar piena transportu;

8.

vienlaikus mudina Komisiju sešu mēnešu laikā pēc šīs rezolūcijas pieņemšanas savas kompetences robežās izstrādāt integrētu ES stratēģiju kalnu apvidiem attiecībā uz to ilgtspējīgu attīstību un resursu izmantošanu (ES stratēģija kalnu apvidiem); turklāt, ņemot to par pamatu, aicina izstrādāt valsts rīcības programmas ar konkrētiem īstenošanas pasākumiem, sadarbojoties ar reģionālajām varas iestādēm un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, kas pārzina un aizstāv vietējās intereses un vajadzības (piemēram, atkarībā no dažādiem kalnu apvidiem), attiecīgi ņemot vērā esošās reģionālās iniciatīvas;

9.

uzsver kalnu apvidu dalījuma nozīmi, kas ir priekšnoteikums, lai īstenotu mērķtiecīgus pasākumus, jo īpaši kalnu lauksaimniecības jomā, kā arī to, ka ir jāveic kalnu apvidu pienācīga diferenciācija atkarībā no nelabvēlīgu dabas apstākļu ietekmes, kas dalībvalstīm ciešāk jāuzrauga, izmantojot esošās kartes ar reģionu dalījumu;

10.

aicina Komisiju zināšanu nodošanas un inovāciju veicināšanas nolūkā sagatavot pārskatu par finansētajām programmām un projektiem par tematiem, kas attiecas uz kalnu apvidiem;

11.

aicina Komisiju saistībā ar Eiropas Telpiskās plānošanas novērošanas tīklu īpašu uzmanību pievērst to reģionu stāvoklim, kuri cieš no pastāvīgām dabīgām grūtībām, piemēram, kalnu apvidiem; uzskata, ka pareiza un pilnīga informācija par kalnu apvidu stāvokli ir ļoti svarīga, lai izstrādātu diferencētus pasākumus, kas ļauj labāk risināt minēto reģionu problēmas;

12.

uzsver kalnu lauksaimniecības nozīmi ražošanā, ainavu visaptverošā saglabāšanā un izmantošanā, kas kalpo arī par citu ekonomikas nozaru multifunkcionālu pamatu un tradicionālo kultūrainavu un sociālās iekārtas raksturīgu elementu;

13.

norāda, ka daudzi kalnu apvidi, ņemot vērā to pievilcību tūristu acīs, ir pakļauti urbanizācijas spiedienam un vienlaikus cenšas saglabāt tradicionālās ainavas, lai tās nezaudētu savu ekosistēmai svarīgo lauksaimniecisko raksturu, pievilcību un vērtību;

14.

atzīmē, ka dabas apstākļu un riska dēļ lauksaimniecība kalnu apvidos (jo īpaši augstu kalnos) prasa smagāku darbu (kas paredz arī lielāku darba intensitāti un roku darbu) un lielākas izmaksas (arī īpašu tehniku un paaugstinātas transporta izmaksas);

15.

aicina turpmākajās KLP reformās īpašu uzmanību pievērst kalnu lauksaimniecības daudzfunkcionalitātei un, pielāgojot lauku attīstības un valsts programmu pamatdirektīvas, ņemt vērā kalnu apvidu zemnieku lomu, kas ir ne tikai ražotāji, bet arī rada ekonomiskus priekšnosacījumus citu nozaru attīstībai, kā arī veidot apstākļus sinerģiskai sadarbībai (kas ietver arī ekotūrisma programmu finansēšanu un kvalitatīvu produktu laišanu tirgū); jo īpaši norāda, ka ir jāparedz finansiāla atlīdzība par kalnu lauksaimniecības ekoloģiskumu;

16.

augstu vērtē zemnieku darbu kalnu apvidos; atzīmē, ka darba apstākļus kalnu lauksaimniecībā (pirmām kārtām tas attiecas uz papildu ienākumiem, darba un ģimenes pienākumu līdzsvaru un ģimenes veidošanas iespējām) nedrīkst apgrūtināt ar birokrātiju, bet tie ir jāatvieglo, izmantojot dažādu nozaru politikas sinerģiju; aicina Komisiju un atbildīgās komitejas (komitoloģijas procedūra) pārskatīt spēkā esošos un varbūtējos noteikumus (it īpaši attiecībā uz obligātiem reģistriem), ievērojot “labāka regulējuma” iniciatīvu, un/vai padarīt tos vienkāršākus, lai visnotaļ atvieglotu administratīvās procedūras;

17.

uzsver, ka kompensācijas maksājumi kalnu apvidos (jo īpaši augstkalnu apvidos) arī turpmāk būtu jāizlieto, lai tikai atlīdzinātu nelabvēlīgos dabas apstākļus un nelabvēlīgu saimniecisko apstākļu radītās papildu izmaksas, ka šie maksājumi ir attaisnojami ilgtermiņā, jo nepastāv ražošanas alternatīvas, un ka pilnīga nosacījumu atcelšana pakāpeniski novedīs pie ekonomiskās aktivitātes sašaurināšanās, kas skars visas nozares; uzsver, ka kalnu apvidu vajadzības nevar apmierināt, izmantojot tikai finansējumu lauku attīstībai;

18.

aicina sniegt lielāku atbalstu jauniem lauksaimniekiem un panākt vienlīdzīgas iespējas vīriešiem un sievietēm (jo īpaši nodrošinot ģimenēm labvēlīgus pasākumus, pilna un nepilna darba laika regulējumu, jaukta atalgojuma modeļus, papildu nodarbinātības iespējas, pienācīgu darba un ģimenes pienākumu līdzsvaru, ģimenes veidošanas iespējas), kas ir noteicošie faktori cilvēku dzīvē; aicina Komisiju meklēt jaunus risinājumus, iesaistot ieinteresētās personas “elastdrošības” apspriešanā un projektu izstrādē;

19.

aicina rūpēties par demogrāfisko līdzsvaru lauku apvidos, kas bieži saskaras ar iedzīvotāju masveida izceļošanas problēmām;

20.

pauž pārliecību, ka pietiekama iedzīvotāju blīvuma nodrošināšana kalnu apvidos ir prioritāte un ir jāparedz pasākumi, lai novērstu pārtuksnešošanos un piesaistītu jaunus iedzīvotājus;

21.

uzsver, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt augsta līmeņa pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, uzlabot piekļuvi kalnu apvidiem un to savstarpējo savienojamību, kā arī nodrošināt vajadzīgo infrastruktūru, jo īpaši pasažieru un kravas pārvadājumu, izglītības, uz zināšanām balstītas ekonomikas un sakaru (tostarp platjoslas piekļuves tīklu) jomā, lai sekmētu kalnu reģionu tirgus un pilsētu kontaktus; aicina atbildīgās iestādes šajā nolūka veicināt publiskā un privātā sektora partnerību;

22.

uzsver, ka ražotāju apvienības, zemnieku kooperatīvi, lauksaimnieku kolektīvas tirdzniecības iniciatīvas un starpnozaru partnerība, kas, īstenojot integrētu attīstības plānu (piemēram, Leader grupas), veido reģionu pievienoto vērtību un saskaņā ar ilgtspējīgas lauksaimniecības stratēģiju ievērojami veicina lauksaimnieciskās ražošanas ienesīgumu un drošību tirgū un tas attiecīgi vēl vairāk jāatbalsta;

23.

prasa īpašu finansiālu palīdzību piena nozarei (piensaimniekiem un piena pārstrādātājiem), kurai trūkstošu ražošanas alternatīvu dēļ kalnu apvidos ir izšķiroša nozīme (jo īpaši augstkalnu apvidos); aicina piena kvotu reformas gaitā kalnu apvidos izvēlēties “mīkstās nosēšanās” stratēģiju, kā arī paredzēt papildu pasākumus (īpašus maksājumus) negatīvu seku mīkstināšanai, kas ļauj veikt pielāgojumus, šādi saglabājot lauksaimniecības pamatus; aicina paredzēt papildu līdzekļus no pirmā pīlāra, jo īpaši piemaksas par piena govīm;

24.

aicina dalībvalstis, pievēršot īpašu uzmanību ilgtspējīgas un kalnu apvidiem pielāgotas lauksaimniecības atbalstam, paredzēt papildu hektārmaksājumus par bioloģisko lauksamniecību un ganību ekstensīvu izmantošanu, kā arī atbalstīt investīcijas lauksaimniecības dzīvnieku labturībā;

25.

norāda, ka uzņēmumi kalnu apvidos, mūsdienu apstākļos izmantojot tradicionālās zināšanas un ražošanas paņēmienus, ražo kvalitatīvus produktus un ir galvenie darba devēji nodarbinātības jomā, tādēļ tiem jāpiemēro ES atbalsta režīms;

26.

aicina veikt īpašus atbalsta pasākumus, pamatojoties uz lielākām izmaksām un ieguldīto darbu, jo īpaši piegādājot pienu un piena produktus ieleju iedzīvotājiem; šajā sakarā atkārtoti aicina kalnu apvidos ieviest piemaksas par piena govīm;

27.

uzsver tipiski reģionālo un tradicionālo (kvalitatīvo) ražojumu nozīmi arī saistībā ar citām nozarēm; aicina ES kalnu apvidu stratēģijā paredzēt pasākumus, lai aizsargātu šos ražojumus un to ražošanas paņēmienus, kā arī veicinātu to sertificēšanu (piemēram, saskaņā ar Padomes 2006. gada 20. marta Regulu (EK) Nr. 509/2006 par lauksaimniecības produktiem un pārtikas produktiem kā garantētām tradicionālām īpatnībām (5) un Padomes 2006. gada 20. marta Regulu (EK) Nr. 510/2006 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību (6)) un nepieļautu pakaļdarinājumus; aicina ES atbalsta programmās paredzēt īpašus nosacījumus kvalitatīviem pārtikas produktiem (piemēram, produktiem no kalnu ganībām un mājas siera ražotnēm, kā arī kvalitatīvai gaļai);

28.

aicina Komisiju un dalībvalstis palīdzēt lauksaimnieku grupām un vietējām kopienām ieviest reģionālo kvalitātes marķējumu 27. punkta nozīmē; ierosina sniegt atbalstu, uzlabojot lauksaimnieku un vietējo pārtikas pārstrādātāju informētību un attiecīgi apmācot viņus, kā arī piešķirot finansiālu atbalstu par vietēju pārtikas pārstrādes uzņēmumu izveidi un par aģitācijas kampaņu uzsākšanu;

29.

aicina izveidot fondu nelabvēlīgiem apvidiem, tostarp kalnu apvidiem, piemēram, piešķirot līdzekļus no otrā pīlāra, ja tie paliek neizmantoti trūkstoša valsts līdzfinansējuma dēļ;

30.

aicina mērķtiecīgi sniegt īpašu finansiālu palīdzību kalnu apvidiem saskaņā ar Padomes 2003. gada 29. septembra Regulas (EK) Nr. 1782/2003, ar ko izveido kopīgus atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar KLP un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem (7) 69. pantu, nodrošināt konkrētu kārtību, kā bez birokrātiskiem šķēršļiem piekļūt šai palīdzībai, kā arī par 20 % paaugstināt augšējo robežu līdzekļiem, kas piešķirami saskaņā ar 69. pantu;

31.

norāda, ka kalnu apvidos var ražot kvalitatīvu lauksaimniecības produkciju, kas nodrošina lielāku lauksaimniecības produktu dažādību Eiropas tirgū, tajos joprojām saglabājas noteiktas dzīvnieku un augu sugas, tradīcijas un attīstās rūpniecība un tūrisms, kā arī notiek pasākumi, kas vērsti pret klimata pārmaiņām, aizsargājot bioloģisko daudzveidību un samazinot CO2 līmeni ar pastāvīgām zālaugu un mežu platībām, bet ilgtspējīga mežu apsaimniekošana ļaus ražot enerģiju no koksnes atliekām;

32.

aicina dzīvnieku veselības, aizsardzības un selekcijas veicināšanas noteikumos (piemēram, ciltsdarba programmās, ciltsgrāmatu uzturēšanā, atbilsmes pārbaudēs) ievērot lauksaimniecības dzīvnieku (jo īpaši vietējo šķirņu) audzētāju un turētāju intereses kalnu apvidos, ņemot vērā pašreizējos riska faktorus un spiedienu, ko tie izjūt;

33.

uzstājīgi uzsver, ka Komisijas rīcība konkurences un starptautiskās tirdzniecības politikas jomā ietekmē kalnu apvidu attīstību; šajā sakarībā aicina Komisiju aktīvāk un mērķtiecīgāk reaģēt uz šo apvidu vajadzībām, piedaloties turpmākajās sarunās, jo īpaši Pasaules Tirdzniecības organizācijas ietvaros, par elastīgiem valsts atbalsta nosacījumiem, ņemot vērā vispārējas nozīmes pakalpojumus saistībā ar konkurences tiesībām;

34.

aicina pievērst īpašu uzmanību dzīvnieku audzētājiem ugunsgrēku skartajos apvidos, jo šajos apvidos ganību izmantošana nākamajos piecos gados būs ierobežota un prasīs lielu piesardzību;

35.

mudina šajā stratēģijā pievērsties kalnu apvidu ainavām (kalnu ganībām, aizsargājamiem mežiem, augstkalnājiem un augstienēm, pļavām, augstas ainaviskās vērtības teritorijām), lai kalnu ganībām, zālājiem, mežiem un citām apdraudētām un jutīgām teritorijām izstrādātu ilgtspējīgas izmantošanas koncepcijas un radītu stimulus to apsaimniekošanai, atjaunošanai, kā arī saprātīgas ūdensapgādes veicināšanai, cīņai pret eroziju un citām nevēlamām parādībām kā ganību apsaimniekošanas pārtraukšanu ar tai sekojošu aizaugšanu vai pārmērīgu izmantošanu;

36.

attiecībā uz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu norāda, ka ir jāizveido vietējo augu un dzīvnieku sugu, jo īpaši vietējo lauksaimniecības dzīvnieku un augstkalnu floras, ģenētiskā materiāla datubāzes; aicina Komisiju izvērtēt starptautiskas iniciatīvas iespējamību un kādā veidā sākt īstenot rīcības plānu;

37.

uzsver, ka dažos Eiropas Savienības kalnu apvidos, jo īpaši jaunajās dalībvalstīs, pieaug depopulācijas un vietējo kopienu sociālās aktivitātes mazināšanās risks, kā arī lauksaimnieciskās darbības apsīkuma vai pat pārtraukšanas risks, kas var ietekmēt ainavas un radīt izmaiņas ekosistēmā;

38.

uzsver, ka zālaugu platībmaksājumiem ir liela nozīme lauksaimnieciskās darbības saglabāšanā kalnu apvidos un tāpēc tie ir jāturpina;

39.

uzsver mežsaimniecības ilgtermiņa stratēģijas svarīgumu, kurā ņem vērā klimata pārmaiņu ietekmi, meža ekosistēmu dabīgo ciklu un sastāvu, radot mehānismus, kā izvairīties no krīzes situācijām, novērst tās un likvidēt to sekas (piemēram, pēc vētras), kā arī radot stimulus integrētai meža apsaimniekošanai; norāda uz koksnes un kokmateriālu ilgtspējīgas pārveidošanas un uzlabošanas iespējām kalnu apvidos (ņemot vērā kvalitatīvus izstrādājumus ar zemām transporta izmaksām un CO2 emisijas samazinājumu, kā arī būvmateriālus un otrās paaudzes biodegvielu);

40.

uzsver ūdens resursu apsaimniekošanas nozīmi kalnu apvidos un aicina Komisiju mudināt vietējās un reģionālās varas iestādes ievērot lejteces un augšteces ūdens resursu lietotāju intereses, cita starpā piešķirot atbilstīgu finansējumu, lai atbalstītu ūdens resursu ilgtspējīgu izmantošanu šajos apvidos;

41.

uzsver, ka kalnu apvidi ir īpaši neaizsargāti pret klimata pārmaiņām, un aicina Komisiju, dalībvalstis un kompetentās reģionālās un vietējās iestādes veicināt tūlītēju pasākumu īstenošanu, lai aizsargātu šos apvidus pret dabas katastrofām, jo īpaši pret meža ugunsgrēkiem;

42.

norāda, ka kalnu apvidos ir vajadzīgi jauni pasākumi, lai aizsargātos pret plūdiem (pirmkārt, lai tos nepieļautu), tikmēr lauksaimnieki un mežsaimnieki var atbalstīt preventīvus pretplūdu pasākumus ar tiešiem platībatkarīgiem maksājumiem, kurus tie saņem saskaņā ar KLP;

43.

norāda, ka ir jānodrošina rūpīga un visaptveroša augsnes un ēku aizsardzība pret eroziju un pazemes ūdeņu saglabāšana un ka šiem pasākumiem ir jābūt lauksaimniecības un mežsaimniecības darbību sastāvdaļai, lai samazinātu plūdu un augsnes erozijas draudus un nepieļautu sausumu un meža ugunsgrēkus, kā arī lai lauku apvidos palielinātu gruntsūdeņu un virszemes ūdeņu krājumus;

44.

uzsver, ka lapkoku un skujkoku mežiem kā ekonomikas nozarei ir vajadzīga īpaša kopšana, jo tie kalpo kā atpūtas zona un biotops, un ka neilgtspējīga mežu izmantošana rada ekoloģiskas un drošības problēmas (akmeņu nogruvumi un dubļu lavīnas), tāpēc ir jāveic preventīvi pasākumi;

45.

atgādina ierosinājumu 2006. gada 16. februāra rezolūcijas 15. punktā, ka kalnu apvidos ir jācenšas nodalīt mežus no ganībām un jāievieš prasība izmantot takas, kas jādara ne tikai vispārēju drošības apsvērumu dēļ;

46.

norāda, ka kalni rada dabīgus šķēršļus un bieži vien veido arī valstu robežas, līdz ar to pārrobežu, starpvalstu un starpreģionu sadarbībai un tās veicināšanai ir būtiska nozīme, ņemot vērā kopīgās problēmas (piemēram, klimata pārmaiņas, dzīvnieku slimības, bioloģiskās daudzveidības sarukšana);

47.

atzinīgi vērtē centienus attīstīt ilgtspējīgu tūrismu un prasmīgi izmantot dabu kā “ekonomisko priekšrocību”, vienlaikus izmantojot ilgtspējīgus un tradicionālus atpūtas un sporta veidus, kas balstās uz vietējām īpatnībām; uzsver to cilvēku nopelnus, kuri “izmanto” dabu savai veselībai, vienlaikus saudzējot dabas vidi;

48.

mudina labāk koordinēt lauku attīstību un strukturālo atbalstu un izstrādāt kopējas programmas;

49.

rosina apvienot lauku attīstību un strukturālo atbalstu un izstrādāt vienotas programmas;

50.

uzsver, cik svarīgi ir ieviest vienotu pieeju lēmumpieņemšanas un administratīvajām procedūrām, piemēram, reģionālajai plānošanai, būvniecības projektu licencēšanai un mājokļu renovācijai, izmantojot pasākumus vides aizsardzības, kultūras mantojuma un pilsētplānošanas jomā, lai nodrošinātu noturīgu attīstību kalnu apvidos. iesaka izmantot kalnu apvidu potenciālu, lai veicinātu visaptverošu tūrisma attīstību un inovāciju izmantošanu zemes apbūvē, un šajā nolūkā mudina nākt klajā ar vietējām un decentralizētām iniciatīvām un īstenot sadarbību starp dažādiem kalnu apvidiem;

51.

uzsver, ka apstrādāšanai un ražošanai nepiemērotu zemi jāizmanto mežu uzturēšanai, ilgtspējīgām medībām un zvejai, un šo aktivitāšu veicināšanai, lai nepieļautu tās aizaugšanu, ugunsgrēku risku, eroziju un bioloģiskās daudzveidības sarukšanu;

52.

atgādina kalnu (jo īpaši augstkalnu) apvidu nozīmi dabas aizsardzībā, bioloģiskās daudzveidības un biotopu saglabāšanā, bet īpaši norāda, kā ir jāturpina attīstīt lauksaimniecība un mežsaimniecība “Natura 2000” teritorijās un dabas rezervātos, un aicina vēl ciešāk saliedēt šos apvidus, nosakot minimālu īpatsvaru ekoloģiski līdzsvarotām zemes platībām lauksaimniecības teritorijās (aptuveni 5 %);

53.

aicina Komisiju pilnībā atbalstīt kalnu apvidu iekļaušanu pasaules dabas mantojuma sarakstā un izmantot visas esošās starptautiskās iespējas, lai aizsargātu minētos apvidus;

54.

norāda uz kalnu apvidu unikālajiem ūdens resursiem, ko var ilgtspējīgi izmantot dabīgai apūdeņošanai, kā dzeramā ūdens un enerģijas avotus un ārstnieciskām ūdens procedūrām; uzsver, ka augšteces un lejteces apvidiem ir savstarpēji jāvienojas par šo resursu apsaimniekošanu; šajā sakarā un lai izvairītos no iespējamiem konfliktiem, norāda, ka ir jārod kopīgi risinājumi ūdens resursu izmantošanai katrā attiecīgajā apvidū;

55.

aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar Alpu konvencijas institūcijām turpināt īstenot Alpu konvencijai pievienoto Protokolu par kalnu lauksaimniecību, pēc iespējas atbalstot kalnu apvidu lauksaimniecības saistību ar citām politikas jomām, un šajā sakarībā veikt vajadzīgos pasākumus, lai panāktu Alpu konvencijas protokolu (kas vēl neietilpst acquis communautaire) ratificēšanu un Eiropas Savienības kā līgumslēdzējas puses pievienošanos Karpatu konvencijai;

56.

uzsver brīvprātīgo kustības nozīmi pakalpojumu sniegšanā (it īpaši veicot glābšanas darbus, katastrofu seku novēršanu un labdarību kalnos), kā arī kultūras un dabas mantojuma saglabāšanā kalnos;

57.

atzinīgi vērtē ar kalnu apvidiem saistīto organizāciju un pētniecības institūtu darbu un uzsver, ka to pieredze un motivācija ir jāņem vērā, izstrādājot ES kalnu apvidu stratēģiju un tamlīdzīgus pasākumus;

58.

norāda uz daļlaika profesionālās pamatizglītības un tālākizglītības, kā arī mūžizglītības iniciatīvu un projektu nozīmi, kuru mērķis ir dažādot profesionālās prasmes un iespējas;

59.

uzskata, ka ir jāiegulda līdzekļi vietējos tālākizglītības centros, kur var apgūt kalnu apvidu lauksaimniecības ekonomiku, tādējādi sagatavojot speciālistus, kas spēj strādāt kalnu vidē, aizsargāt dabu un attīstīt lauksaimniecību;

60.

aicina pievērst īpašu uzmanību ainavu saglabāšanai, kā arī infrastruktūras attīstībai un modernizēšanai grūti nošķirtos kalnu apvidos, aizpildīt esošo informatīvo plaisu un padarīt pieejamus pētniecības pamatprogrammu (piemēram, e-pārvaldes) rezultātus;

61.

norāda, ka apdzīvotības saglabāšanai un konkurētspējai ir vajadzīgi efektīvi vietējie dienesti; aicina mērķtiecīgi atbalstīt vietējās struktūras, kas darbojas publisko pakalpojumu jomā;

62.

uzsver nepieciešamību pievērsties ilgtspējīgiem mobilitātes risinājumiem un integrētai pieejai starpvalstu (tranzīts, tālsatiksmes koridori) un vietējām prasībām (piemēram, piekļuve apvidiem, kas atrodas ļoti atšķirīgā augstumā, mobilitāte pilsētās);

63.

prasa atbalstīt kalnu apvidus, ierobežojot satiksmi, troksni, saglabājot ainavas, tādējādi uzlabojot dzīves kvalitāti un nodrošinot ilgtspējīgu tūrisma attīstību, veicot pasākumus, lai atslogotu autoceļus (piemēram, atbalstot “jutīgās zonas” direktīvā par infrastruktūras izmaksām) (8);

64.

uzsver līdzenumu un kalnu apvidu “pārejas zonu” nozīmi, lai nodrošinātu augstvērtīgu privātos un publiskos infrastruktūras objektus un pakalpojumus (piemēram, universitātes, lidostas, slimnīcas); aicina sniegt atbalstu, lai uzlabotu šādu objektu pieejamību, jo īpaši izmantojot sabiedrisko transportu;

65.

uzsver, ka kalnu apvidi ar visdažādāko enerģijas avotu saprātīgu izmantošanu ir diversificēta enerģijas patēriņa, energoefektīvu būvniecības risinājumu un otrās paaudzes biodegvielas izmantošanas “paraugs” un ka ir jāatbalsta pētniecības darbs šajās jomās; tomēr norāda, ka nedrīkst pieļaut, ka otrās paaudzes biodegvielas ražošana rada konkurenci starp teritorijām, kurās iegūst izejvielas (papuves, jaunaudzes u. tml.), un ganību teritorijām;

66.

iesaka dalībvalstīm uzlabot kalnu apvidu attīstībai paredzētās finansiālās palīdzības nodrošināšanas struktūru un procedūras un vienlaikus vienkāršot administratīvās procedūras un piekļuvi līdzekļiem, kas paredzēti, lai aizsargātu un ilgtspējīgi izmantotu šo teritoriju vērtības — kultūras mantojumu un dabas un cilvēku resursus;

67.

uzskata, ka kalnu apvidos ir vajadzīga noturīga, mūsdienīga un daudzfunkcionāla lauksaimniecība, lai turpinātu citu uzņēmējdarbību, piemēram, biomasas izmantošanu un lauku tūrisma attīstību, tādējādi palielinot vietējo iedzīvotāju ienākumus, un aicina Komisiju un Padomi KLP un reģionālajā politikā īpaši ņemt vērā kalnu apvidu vajadzības — jaunu lauksaimnieku piesaisti, papildu izmaksu atlīdzināšanu saistībā ar apgrūtinātu piekļuvi, piemēram, saistībā ar piena savākšanu, pakalpojumu nodrošināšanu lauku apvidos un transporta infrastruktūras izveidi;

68.

norāda uz kalnu un šļūdoņu atkarību no klimata pārmaiņām, kas saistītas ar to topogrāfiskajām īpatnībām un nelabvēlīgo struktūru, kā arī uz iespēju tos izmantot kā “izmēģinājumu laboratoriju”, lai pārbaudītu inovatīvus klimata aizsardzības paņēmienus, kas atdarina dabas parādības; aicina Komisiju izstrādāt kalnu apvidiem diferencētu klimata stratēģiju, balstoties uz jau pieejamām zināšanām (piemēram, Alpu konvenciju un Karpatu konvenciju); aicina veikt pētniecības darbu un paredzēt pārejas posma pasākumus šajos apvidos;

69.

aicina funkcionāli saistīt koordinācijas pasākumus kalnu apvidos un mazāk labvēlīgos apvidos ar KLP un otro pīlāru (lauku attīstība);

70.

uzsver, ka ilgtspējīga lauksaimniecība un kalnu apvidu attīstība ir nozīmīga ne vien šo konkrēto apvidu, bet arī tiem piegulošo apvidu (piemēram, zemieņu) iedzīvotājiem un ka ES lauku apvidu stratēģijai ir jāietekmē arī šo kaimiņapvidu ilggtspējība attiecībā uz ūdensapgādi, vides stabilitāti, bioloģisko daudzveidību, iedzīvotāju līdzsvarotu sadalījumu un kultūras daudzveidību; aicina Komisiju, formulējot ES kalnu apvidu stratēģiju, izvērtēt, kā esošās iniciatīvas integrēt kalnu apvidus ar to kaimiņapvidiem varētu iekļaut šajā stratēģijā;

71.

uzdod Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejai sekot rezolūcijas pieņemšanas gaitai Padomē un Komisijā;

72.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

14.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 8/57

A.

tā kā, Padomju Savienībai un Vācijai 1939. gada 23. augustā parakstot Molotova-Rībentropa paktu, Eiropa ar šī pakta slepenajiem papildprotokoliem tika sadalīta divās interešu sfērās;

B.

tā kā staļinisma un nacisma agresijas ietvaros veiktās masu deportācijas, slepkavības un paverdzināšana ir klasificējamas kā kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci;

C.

tā kā saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem uz kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci neattiecas noilguma termiņi;

D.

tā kā Eiropā ir maz zināms par padomju režīma un okupācijas ietekmi un nozīmi bijušo komunistisko valstu pilsoņu dzīvē;

E.

tā kā ar 3. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Lēmumā Nr. 1904/2006/EK, ar ko laikposmam no 2007. līdz 2013. gadam izveido programmu “Eiropa pilsoņiem”, lai sekmētu aktīvu Eiropas pilsonību (1) izteikts aicinājums atbalstīt darbību “Aktīvi piemiņas pasākumi Eiropā”, kuras mērķis ir nepieļaut nacisma un staļinisma noziegumu atkārtošanos,

1.

ierosina pasludināt 23. augustu par staļinisma un nacisma upuru atceres dienu, lai paturētu atmiņā masu deportāciju un iznīcināšanas upurus, vienlaicīgi nostiprinot demokrātiju, mieru un stabilitāti mūsu kontinentā;

2.

uzdod priekšsēdētājam šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem nosūtīt dalībvalstu parlamentiem.

14.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 8/60

A.

tā kā, pārejot no analogās uz digitālo zemes televīziju, digitālo tehnoloģiju augstākas datu pārraides efektivitātes dēļ 2012. gada beigās Eiropas Savienībā atbrīvosies liels daudzums radiofrekvenču spektra, tādējādi piedāvājot spektra pārvietojumu iespējas un jaunu izdevību tirgus izaugsmei un uzlabojot patērētājiem sniegto pakalpojumu kvalitāti un izvēles iespējas;

B.

tā kā saskaņoti ES pasākumi palielinās radiofrekvenču spektra izmantošanas priekšrocības, lai nodrošinātu tā optimālas izmantošanas efektivitāti;

C.

tā kā radiofrekvenču spektram ir būtiska nozīme plaša pakalpojumu klāsta nodrošināšanā un uz tehnoloģijām balstītu tādu tirgu attīstībā, kuru vērtību lēš ap 2,2 % apmērā no ES IKP, un tāpēc tas saskaņā ar Lisabonas stratēģiju ir galvenais ES rūpniecības izaugsmes, produktivitātes un attīstības faktors;

D.

tā kā radiofrekvenču spektrs ir gan rets dabas resurss, gan sabiedrības īpašums un tā efektīvs izmantojums ir būtisks, lai dažādām ieinteresētām personām, kas vēlas piedāvāt pakalpojumus, nodrošinātu piekļuvi spektram;

E.

tā kā liela frekvenču spektra daļa patlaban tiek izmantota militārām vajadzībām, kur pielieto analogo tehnoloģiju, un tādējādi, ievērojami palielinot sabiedrības elektroniskai komunikācijai pieejamo kopējo frekvenču spektra apjomu, pēc digitālās pārslēgšanās tur ietilps arī šī daļa;

F.

tā kā dalībvalstīm nav vienota digitālās pārslēgšanās laika grafika; tā kā daudzās dalībvalstīs digitālās pārslēgšanās plāni ir pilnīgi izstrādāti, bet dažās dalībvalstīs digitālā pārslēgšanās jau ir notikusi;

G.

tā kā Komisijas paziņojums par vienotu pieeju radiofrekvenču spektra izmantojumam ir neatņemama daļa no elektronisko sakaru tiesību aktu kopuma, ko Komisija pieņēma 2007. gada novembrī saistībā ar elektroniskos sakarus reglamentējošo noteikumu reformu;

H.

tā kā vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs pašlaik notiek apraides frekvenču piešķiršana (sadale) raidorganizācijām, kas sniedz digitālos pakalpojumus, un tā kā šīs piešķiršanas rezultātā frekvences nevar izmantot daudzus gadus;

I.

tā kā tehnoloģiskā neitralitāte ir savietojamības veicināšanas svarīgākais elements un tā ir ārkārtīgi svarīga elastīgākai un pārredzamākai digitālās pārslēgšanās politikai, lai ievērotu sabiedrības intereses;

J.

tā kā Padome ir aicinājusi dalībvalstis, ciktāl tas iespējams, pabeigt digitālo pārslēgšanos līdz 2012. gadam;

K.

tā kā visas dalībvalstis ir publicējušas priekšlikumus attiecībā uz digitālo pārslēgšanos,

1.

atzīst iniciatīvas “i2010” lielo nozīmi, jo tā ir daļa no atjaunotās Lisabonas stratēģijas, un uzsver efektīvas piekļuves spektram un tā izmantojuma svarīgumu Lisabonas mērķu sasniegšanā; saistībā ar to uzsver piekļuves nepieciešamību platjoslas pakalpojumiem, lai pārvarētu “digitālo plaisu”;

2.

uzsver digitālās pārslēgšanās nepieciešamību, kas kopā ar jauno informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstību un digitālo dividendi ļaus mazināt “digitālo plaisu” un sekmēs Lisabonas mērķu sasniegšanu;

3.

atzīmē atšķirīgās valstu sistēmas radiofrekvenču spektra piešķiršanā un izmantošanā un pašreizējās būtiskās dalībvalstu atšķirības; atzīmē faktu, ka šīs atšķirības var radīt nopietnus šķēršļus iekšējā tirgus sekmīgas darbības nodrošināšanai;

4.

uzsver, ka dažādās dalībvalstīs būs atšķirīgs digitālo dividenžu apjoms, kas būs atkarīgs no apstākļiem šajās valstīs un no tā, kā īstenos valsts plašsaziņas līdzekļu un audiovizuālo politiku;

5.

atzīst, ka digitālās zemes televīzijas spektra paaugstinātā efektivitāte nodrošinās aptuveni 100 MHz digitālo dividendi, kas jādala starp mobilo sakaru platjoslas un citiem pakalpojumiem (piemēram, pakalpojumiem, kas saistīti ar sabiedrības drošību, radiofrekvenču noteikšanu, ceļu satiksmes drošību), vienlaikus nodrošinot apraides pakalpojumiem iespēju pilnveidoties;

6.

norāda, ka vairākums dalībvalstu šobrīd atpaliek no citām attīstītajām valstīm attiecībā uz ieguldījumiem jaunās paaudzes komunikāciju infrastruktūrā, un uzsver, ka sasniegt vadošās pozīcijas platjoslas un interneta attīstībā ir būtiski Eiropas konkurētspējai un kohēzijai starptautiskajā līmenī, īpaši attiecībā uz interaktīvo digitālo platformu attīstību un tādu jaunu pakalpojumu kā e-tirdzniecība, e-veselības aprūpe, e-izglītība un e-pārvaldības pakalpojumi nodrošināšanu; uzsver, ka valstu un Eiropas Savienības līmenī jāveic lielāki ieguldījumi, lai sekmētu novatorisku produktu un pakalpojumu izveidi; uzsver, ka platjoslas pakalpojumu pieejamības nodrošināšanas centienus nedrīkst attiecināt tikai uz digitālo dividendi;

7.

ir pārliecināts, ka pieaugošās tehnoloģiju konverģences dēļ drīz varēs piedāvāt jaunas apvienotu pakalpojumu paketes, kas ietver jaunās tehnoloģijas un pakalpojumus, un tajā pašā laikā konstatē, ka šo piedāvājumu rašanās ir tieši atkarīga no vērtīga spektra pieejamības, kā arī no jaunām interaktīvām tehnoloģijām, kas nodrošina viengabalainu savstarpējo savietojamību, savienojumus un pārklājumu, piemēram, mobilās multimediju tehnoloģijas un platjoslas bezvadu piekļuves tehnoloģijas;

8.

atzīmē, ka tehnoloģiskā konverģence ir realitāte, kas tradicionālajiem pakalpojumiem sniedz jaunus līdzekļus un iespējas; uzsver, ka pieeja spektra daļām, kas iepriekš ir bijušas paredzētas apraidei, var nodrošināt atbalstu jauniem pakalpojumiem ar nosacījumu, ka šo spektru pārvalda tik iedarbīgi un efektīvi, cik iespējams, lai novērstu ietekmi uz augstas kvalitātes digitālās pārraides programmu apraidi;

9.

aicina dalībvalstis sadarboties ciešāk, lai izveidotu efektīvu, atvērtu un konkurētspējīgu elektronisko sakaru iekšējo tirgu, kas nodrošinās iespēju izvietot jaunās tīkla tehnoloģijas;

10.

uzsver tādas vides stratēģisko nozīmi Eiropas Savienībā, kurā ir garantēta vieta jauninājumiem, jaunām tehnoloģijām, jauniem pakalpojumiem un jauniem tirgus dalībniekiem, lai veicinātu Eiropas konkurētspēju un kohēziju; uzsver, ka ir būtiski sniegt tiešajiem lietotājiem izvēles brīvību attiecībā uz produktiem un pakalpojumiem, lai sasniegtu dinamisku tirgus un tehnoloģiju attīstību Eiropas Savienībā;

11.

uzsver, kas digitālā dividende nodrošina Eiropas Savienībai vienreizīgas iespējas veidot jaunus pakalpojumus, piemēram, mobilo televīziju un piekļuvi bezvadu internetam, un joprojām būt pasaules līderei mobilo multimediju tehnoloģiju jomā, samazinot “digitālo plaisu”, piedāvājot iedzīvotājiem jaunas iespējas un nodrošinot pakalpojumu, plašsaziņas līdzekļu un kultūras dažādību Eiropas Savienībā;

12.

aicina dalībvalstis, šajā sakarā pilnībā ievērojot savu suverenitāti, izvērtēt digitālās pārslēgšanās ietekmi uz militārām vajadzībām izmantoto frekvenču spektru, un, vajadzības gadījumā, daļu no šīs specifiskās digitālās dividendes piešķirt jaunām civilām vajadzībām;

13.

atzīst, ka koordinācija ES līmenī veicinātu attīstību, sekmētu digitālo ekonomiku un nodrošinātu iedzīvotājiem cenas ziņā pieejamu un vienlīdzīgu piekļuvi informācijas sabiedrībai;

14.

mudina dalībvalstis atbrīvot savas digitālās dividendes, cik ātri vien iespējams, sniedzot Savienības iedzīvotājiem iespēju gūt labumu no jaunu, novatorisku un konkurētspējīgu pakalpojumu ieviešanas; šajā sakarā uzsver, ka dalībvalstīm aktīvi jāsadarbojas, lai valstu līmenī pārvarētu pašreizējos šķēršļus un lai digitālās dividendes (sadale) piešķiršana būtu efektīva;

15.

uzsver, ka raidorganizācijām ir būtiska loma plurālistisku un demokrātisku principu aizsardzībā, un viennozīmīgi uzskata, ka priekšrocībām saistībā ar digitālajām dividendēm ir jāļauj valsts un privātajām raidorganizācijām raidīt ievērojami lielāku skaitu programmu, kuras kalpo valsts tiesību aktos noteiktiem vispārēju interešu mērķiem, piemēram, kultūras un valodu daudzveidības veicināšanai;

16.

uzskata, ka digitālā dividende raidorganizācijām nodrošinātu iespēju pilnveidot un paplašināt piedāvāto pakalpojumu klāstu un tajā pašā laikā apsvērt citus iespējamos lietojumus sociālajā, kultūras un ekonomikas jomā, tādus kā jauni un atvērti platjoslas tehnoloģiju un piekļuves pakalpojumi, kas izveidoti, lai pārvarētu digitālo plaisu un novērstu savietojamības šķēršļus;

17.

uzsver iespējamās priekšrocības apjomradītu ietaupījumu ziņā, ko Eiropas Savienība gūtu, īstenojot koordinētu pieeju attiecībā uz spektra izmantojumu, savstarpēji savietojamu bezvadu pakalpojumu izveidi, kā arī to, ka jācenšas izvairīties no fragmentācijas, kas rada šā retā resursa nepilnīgu izmantošanu; uzskata, ka, lai gan spektra efektīvai izmantošanai ir vajadzīga ciešāka koordinācija un lielāka elastība, Komisijai un dalībvalstīm ir jāpanāk atbilstīgs līdzsvars starp elastību un saskaņošanas līmeni, lai gūtu iespējami lielākas priekšrocības no digitālās dividendes;

18.

konstatē, ka efektīvu digitālās dividendes sadali var panākt, netraucējot nevienu tirgus dalībnieku, kam šobrīd ir spektra izmantošanas licences sevišķi augstu frekvenču (UHF) joslā, un ka pašreizējo apraides pakalpojumu turpinājums un paplašinājums var tikt efektīvi sasniegts, tajā pašā laikā nodrošinot, ka jaunām multimediju un platjoslas bezvadu piekļuves mobilajām tehnoloģijām ir piešķirti būtiski spektra resursi UHF joslā, lai sniegtu Eiropas iedzīvotājiem jaunus interaktīvus pakalpojumus;

19.

uzskata, ka gadījumos, kad nolūkā piešķirt frekvences rīko izsoles, dalībvalstīm jāpieņem vienota pieeja attiecībā uz izsoļu nosacījumiem un metodēm, un radīto resursu piešķiršanu; aicina Komisiju iesniegt pamatnostādnes attiecībā uz šiem jautājumiem;

20.

uzsver, ka galvenajam digitālās dividendes ieviešanas principam jābūt nevis valsts ienākumu palielināšanai, bet gan kalpošanai vispārējām interesēm vislabākās sociālās, kultūras un ekonomiskās vērtības nodrošināšanai iedzīvotājiem pastiprinātu un ģeogrāfiski paplašinātu pakalpojumu un digitālā satura piedāvājuma ziņā;

21.

uzsver, kas digitālā dividende nodrošina Eiropu ar unikālām iespējām veidot tās kā pasaules līderes lomu multimediju mobilo tehnoloģiju jomā, tajā pašā laikā savienojot digitālo dalījumu ar palielinātu informācijas plūsmu, zināšanām un pakalpojumiem, kas visiem Savienības iedzīvotājiem nodrošina savstarpējā savienojuma iespēju un nodrošina jaunas iespējas medijiem, kultūrai un dažādībai visās jomās Eiropas Savienības teritorijā;

22.

uzsver, ka iespējamais veids, kā digitālā dividende var palīdzēt sasniegt Lisabonas mērķus, ir platjoslas piekļuves pakalpojumu pieejamības palielināšana pilsoņiem un ekonomikas nozares dalībniekiem visā Eiropas Savienībā, “digitālās plaisas” problēmu risināšana, labuma sniegšana trūcīgajiem, nomaļu un lauku apvidu iedzīvotājiem un vispārēja pārklājuma nodrošināšana visās 27 dalībvalstīs;

23.

pauž nožēlu par Savienības iedzīvotāju nevienmērīgo piekļuvi digitālajiem pakalpojumiem, it īpaši apraidei; norāda, ka lauku un nomaļajos reģionos ir īpaši nelabvēlīga situācija (ātruma, izvēles un kvalitātes ziņā) attiecībā uz digitālo pakalpojumu izplatību; aicina dalībvalstis un reģionālās iestādes darīt visu, kas ir to spēkos, lai nodrošinātu visiem iedzīvotājiem ātru un taisnīgu digitālo pārslēgšanos;

24.

uzsver, ka digitālā plaisa nav tikai lauku problēma; informē par grūtībām, ierīkojot jaunu tīklu infrastruktūru dažās agrāk celtās augstceltnēs; uzsver radiofrekvenču spektra dotās priekšrocības digitālās plaisas pārvarēšanā gan pilsētās, gan lauku apgabalos;

25.

uzsver ieguldījumu, ko digitālā dividende var sniegt tādu uzlabotu sociālo pakalpojumu kā e-pārvalde, e-veselības aprūpe un e-izglītība nodrošināšanā iedzīvotājiem, jo īpaši tiem, kas dzīvo tādās mazāk labvēlīgās, izolētās teritorijās kā lauku un mazāk attīstītie reģioni un salas;

26.

mudina dalībvalstis paātrināt pasākumus, lai digitālās dividendes dotās priekšrocības iespējami labāk varētu izmantot invalīdi, gados vecāki lietotāji un lietotāji ar īpašām sociālām vajadzībām;

27.

apstiprina valsts drošības dienestu sabiedrisko vērtību un nepieciešamību iekļaut atbalstu šo dienestu operatīvajām vajadzībām radiofrekvenču spektra regulējumos, kurus nosaka UHF joslas reorganizācija analogo pakalpojumu atslēgšanas rezultātā;

28.

uzsver, ka galvenā prioritāte politikā, kas vērsta uz visu digitālās dividendes priekšrocību izmantošanu Eiropā, ir nodrošināt patērētāju tiesību pilnīgu ievērošanu, dodot viņiem iespēju izmantot ļoti daudzveidīgus augstas kvalitātes pakalpojumus un ņemot vērā nepieciešamību efektīvi izmantot pārslēgšanās rezultātā atbrīvoto radiofrekvenču spektru;

29.

uzsver, ka digitālā dividende sniedz jaunas iespējas audiovizuālās un plašsaziņas līdzekļu politikas mērķu īstenošanai; tādēļ ir pārliecināts, ka, pieņemot lēmumus par digitālo dividenžu pārvaldību, ir jāsekmē un jāaizsargā tādi ar audiovizuālo un plašsaziņas līdzekļu politiku saistīti vispārējo interešu mērķi kā vārda brīvība, viedokļu dažādība plašsaziņas līdzekļos, kultūras un valodu daudzveidība, kā arī nepilngadīgu personu tiesības;

30.

mudina dalībvalstis apzināties sociālo, kultūras un ekonomisko vērtību, ko rada atļauja piekļūt dividendei nelicencētiem lietotājiem, jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un bezpeļņas sektoram, un paaugstināt spektra izmantojuma vispārējo efektivitāti, koncentrējot šādu nelicencētu izmantošanu pašlaik neizmantotajā spektrā (“baltajos plankumos”);

31.

prasa ievērot šajā jomā pakāpeniskuma principu; uzskata, ka jāņem vērā ietekme uz mazākiem tīkliem, īpaši vietējiem bezvadu tīkliem, kuru izmantošanai pašlaik nav vajadzīgas licences, un ka jo īpaši lauku teritorijās ir jāveicina universāla piekļuve platjoslai;

32.

aicina dalībvalstis atbalstīt ciešākas sadarbības pasākumus starp spektra pārvaldības iestādēm, lai apsvērtu jomas, kurās spektra “balto plankumu” nelicencēta piešķiršana dotu iespēju veidot jaunas tehnoloģijas un pakalpojumus, tādējādi veicinot jauninājumus;

33.

mudina dalībvalstis attiecībā uz “balto plankumu” piešķiršanu apsvērt nepieciešamību pēc nelicencētas, atvērtas piekļuves spektram nekomerciālu un izglītības pakalpojumu sniedzējiem un vietējām kopienām, kuru mērķis ir sniegt sabiedriskus pakalpojumus;

34.

uzsver, ka viens no galvenajiem faktoriem, lai piešķirtu digitālo dividendi nelicencētiem lietotājiem, ir nepieciešamība ņemt vērā tādu sociālo grupu vajadzības, kurām draud atstumtība; it īpaši tas attiecas uz invalīdiem, vecākiem lietotājiem un lietotājiem ar īpašām sociālām vajadzībām;

35.

atzīst tādu nelicencētajā 2,4 GHz joslā radīto jauno tehnoloģiju kā WiFi un Bluetooth priekšrocības; atzīst, ka noteiktas frekvences ir labāk piemērotas noteiktiem pakalpojumiem; uzskata, ka nelicencētā radiofrekvenču spektra nelielas daļas piešķiršana citās zemajās frekvencēs var veicināt vēl vairāk jauninājumu jauno pakalpojumu jomā;

36.

tāpēc uzsver, ka frekvences ir jāpiešķir pārredzami, ņemot vērā visus iespējamos jaunā frekvenču spektra izmantojuma veidus un sabiedrības ieguvumu no tiem;

37.

mudina dalībvalstis detalizēti novērtēt katras spektra atbrīvošanas sociālo un ekonomisko vērtību turpmākajos gados, pārslēdzoties no analogās uz digitālo apraidi;

38.

atzīst ITU Ženēvas 2006. gada nolīguma (ITU Reģionālajā radiosakaru konferencē 2006. gadā), valsts frekvenču piešķiršanas plānu un Pasaules Radiosakaru konferences 2007. gadā (WRC-07) pieņemto lēmumu par UHF joslas reorganizāciju svarīgumu;

39.

aicina dalībvalstis līdz 2009. gadam izstrādāt valsts digitālās dividendes stratēģiju, pamatojoties uz vienotu metodoloģiju; mudina Eiropas Komisiju atbalstīt dalībvalstis digitālās dividendes stratēģijas izstrādē un veicināt paraugprakses apmaiņu ES mērogā;

40.

uzsver, ka tūlītējas pārejas nepieciešamība dažās dalībvalstīs un atšķirības valstu pārejas plānos prasa Kopienas līmeņa rīcību, ko nevar atlikt, līdz reformu direktīvas stājas spēkā;

41.

atzīst dalībvalstu tiesības noteikt digitālās dividendes izmantošanu, bet apgalvo arī, ka koordinēta pieeja Kopienas mērogā lielā mērā paaugstina dividendes vērtību un ir vienīgais iedarbīgais veids, kā izvairīties no kaitīgiem traucējumiem starp dalībvalstīm, kā arī starp dalībvalstīm un trešām valstīm;

42.

atkārtoti pauž viedokli, ka Savienības iedzīvotāju interesēs digitālās dividendes ir jāpārvalda pēc iespējas efektīvāk un produktīvāk, lai novērstu traucējumus kvalitatīvu digitālās televīzijas programmu pārraidē aizvien lielākam skaitam iedzīvotāju un lai ievērotu patērētāju tiesības un intereses, un to ieguldījumus aprīkojuma iegādē;

43.

uzsver, ka dalībvalstis var apsvērt neitrālu tehnoloģiju izsoles ar mērķi piešķirt frekvences, kas ir atbrīvotas digitālās dividendes dēļ, un sākt šo frekvenču tirdzniecību; tomēr uzskata, ka šai procedūrai jābūt pilnīgā saskaņā ar Starptautiskās Telekomunikāciju savienības (ITU) noteikumiem, valstu frekvenču plāniem un valstu politikas mērķiem, lai novērstu kaitīgus traucējumus sniegtajos pakalpojumos; brīdina par spektra fragmentāciju, kas noved pie ierobežoto resursu nelietderīgas izmantošanas; aicina Komisiju nodrošināt, lai jebkurš nākamais koordinētais spektra plāns neradītu jaunus šķēršļus turpmākajiem jauninājumiem;

44.

atbalsta kopīgu un līdzsvarotu pieeju digitālās dividendes izmantošanā, ļaujot raidsabiedrībām arī turpmāk piedāvāt un paplašināt savus pakalpojumus un elektronisko sakaru operatoriem izmantot šo resursu jaunu pakalpojumu ieviešanai, rodot tam citus svarīgus sociālus un ekonomiskus pielietojumus, bet uzsver, ka digitālā dividende katrā ziņā jāpiešķir tā, lai šis piešķīrums būtu pietiekami neitrāls no tehnoloģiju viedokļa;

45.

uzsver, ka radiofrekvenču spektra politikai ir jābūt dinamiskai un jādod iespēja raidsabiedrībām un sakaru operatoriem lietot jaunas tehnoloģijas un veidot jaunus pakalpojumus, kas ļauj tiem arī turpmāk ieņemt nozīmīgu vietu kultūras un plašsaziņas līdzekļu politikas mērķu sasniegšanā, vienlaikus sniedzot arī jaunus, kvalitatīvus sakaru pakalpojumus;

46.

uzsver tādas iespējamās priekšrocības apjomradītu ietaupījumu, jauninājumu, savietojamības un Eiropas mēroga pakalpojumu ziņā, kuras sniegs saskaņotāka un integrētāka radiofrekvenču spektra plānošana Kopienā; mudina dalībvalstis sadarboties un kopā ar Komisiju noteikt digitālās dividendes kopīgas radiofrekvenču spektra apakšjoslas dažādām lietojuma grupām, kuras varētu saskaņot, pamatojoties uz tehnoloģiju neitralitātes principu;

47.

uzskata, ka grupēšana UHF joslā jāveic, izmantojot augšupēju pieeju atbilstīgi valsts tirgus īpatnībām, vienlaikus nodrošinot saskaņojumu Kopienas mērogā visur, kur tas dod skaidri redzamu pievienoto vērtību;

48.

lai panāktu efektīvāku spektra izmantojumu un veicinātu novatorisku un sekmīgu valsts, pārrobežu un Eiropas mēroga pakalpojumu ieviešanu, atbalsta vienotu Kopienas līmeņa pieeju, kas pamatojas uz dažādām UHF spektra grupām, attiecīgi, vienvirziena un divvirzienu pakalpojumiem, ņemot vērā gan iespējamos nevēlamos traucējumus, kas rodas no dažādu tīklu vienlaicīgas darbības vienā un tajā pašā radiofrekvenču joslā, gan arī ITU Reģionālo radiosakaru konferences (RRC 06) Ženēvā un Pasaules Radiosakaru konferences (WRC 07) iznākumu un pašreizējās atļaujas;

49.