1.

Tiesas lēmums, ar kuru konstatēts patērētāja līgumā minēta noteikuma negodīgums, protams, var būt saistošs kā juridisks precedents. Vai tādējādi dalībvalstis var piešķirt erga omnes iedarbību šādam lēmumam, lai tas būtu saistošs pārdevējiem vai piegādātājiem, kuri nav tiesvedības dalībnieki? Par to ir Tiesai uzdotais jautājums šajā lietā.

2.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz pārdevēja vai piegādātāja un Polijas konkurences aizsardzības un patērētāju aizsardzības valsts iestāžu strīdu par soda naudas noteikšanu šim pārdevējam vai piegādātājam, pamatojot ar to, ka viņš savos līgumos ar patērētājiem izmanto līguma tipveida līguma noteikumus, kuri tiek uzskatīti par līdzvērtīgiem tiem noteikumiem, kuri iepriekš tika atzīti par negodīgiem un kā tādi ierakstīti publiskā reģistrā, lai gan šis pārdevējs vai piegādātājs nav bijis tiesvedības dalībnieks, kurā konstatēts reģistrā ierakstīto noteikumu negodīgums.

3.

Iesniedzējtiesa uzdod Tiesai jautājumu būtībā galvenokārt par to, vai Direktīvas 93/13/EEK ( 2 ) 6. panta 1. punkts un 7. pants, skatot tos kopā ar Direktīvas 2009/22/EK ( 3 ) 1. un 2. pantu, nepieļauj tādu regulējumu, kāds ir tajā strīdā, ko šī tiesa izskata.

4.

Šajā kontekstā Tiesai tiek lūgts vēl nebijušā veidā noteikt dalībvalstu procesuālo autonomiju saistībā ar Direktīvu 93/13 un taisnīgu līdzsvaru starp patērētāju efektīvu aizsardzību pret negodīgiem noteikumiem un komersanta tiesībām tikt uzklausītam, kas ir garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā (turpmāk tekstā – “Harta”).

5.

Direktīvas 93/13 3. pantā ir noteikts:

“1.   Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.

2.   Noteikumu vienmēr uzskata par tādu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, ja tas sastādīts jau iepriekš un patērētājam tādēļ nav bijusi iespēja iespaidot to saturu, it īpaši saistībā ar iepriekš noformulētiem standartlīgumiem.

[..]

Ja pārdevējs vai piegādātājs norāda, ka par kādu standarta noteikumu notikusi atsevišķa apspriešanās, pierādījuma pienākums šai sakarā ir viņam.

3.   Pielikumā atrodas indikatīvs un nepilnīgs tādu noteikumu saraksts, ko var uzskatīt par negodīgiem.”

6.

Attiecībā uz līguma noteikuma negodīguma noteikšanu šīs direktīvas 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“1.   Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.”

7.

Minētās direktīvas 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un, ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

8.

Direktīvas 93/13 7. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.

2.   Šā panta 1. punktā minētie līdzekļi ietver noteikumus, saskaņā ar kuriem personas vai iestādes, kurām atbilstoši valsts tiesībām ir likumīgas intereses patērētāju aizsardzībā, var saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem iesniegt prasību tiesā vai kompetentās pārvaldes iestādēs, lai panāktu lēmumu par to, vai līguma noteikumi, kas sastādīti vispārējai izmantošanai, ir negodīgi, un, lai minētās personas vai iestādes varētu piemērot atbilstošus un efektīvus līdzekļus šo noteikumu ilgstošas izmantošanas novēršanai.

3.   Pienācīgi ņemot vērā valstu tiesību aktus, 2. punktā minētos tiesiskās aizsardzības līdzekļus var atsevišķi vai kopā vērst pret vairākiem pārdevējiem vai piegādātājiem vienā un tajā pašā tautsaimniecības nozarē vai to apvienībām, kuras izmanto vai iesaka izmantot tos pašus vispārējos līguma noteikumus [līguma tipveida noteikumus] vai līdzīgus noteikumus.”

9.

Direktīvas 93/13 8. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt stingrākus noteikumus nekā tie, kas paredzēti šajā direktīvā, ciktāl tie atbilst līgumam.

10.

Direktīvas 93/13 8.a panta 1. punkts ir formulēts šādi ( 4 ):

“1.   Ja dalībvalsts pieņem noteikumus saskaņā ar 8. pantu, tā informē Komisiju par to, kā arī par visiem turpmākiem grozījumiem, it īpaši, ja minētie noteikumi:

[..]

11.

Direktīvas 2009/22 redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktu rašanās laikā, 1. pantā “Darbības joma” ir noteikts:

“1.   Lai nodrošinātu iekšējā tirgus sekmīgu darbību, šīs direktīvas mērķis ir tuvināt dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kas attiecas uz lietas ierosināšanu par aizliegumu, kas minēts 2. pantā un kā mērķis ir aizsargāt patērētāju kopējās intereses, kuras iekļautas pielikumā uzskaitītajās direktīvās.

2.   Šajā direktīvā pārkāpums nozīmē jebkādu rīcību, kas ir pretrunā pielikumā uzskaitītajām direktīvām, kuras transponē tos dalībvalstu iekšējā tiesību sistēmā, un kas kaitē 1. punktā minētajām kopējām interesēm.”

12.

Direktīvas 2009/22 I pielikuma “Direktīvu saraksts, kas minēts 1. pantā” 5. punktā ir minēta Direktīva 93/13.

13.

Direktīvas 2009/22 2. panta “Lietas ierosināšana par aizliegumu” 1. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis izraugās tiesas vai administratīvas iestādes, kas ir kompetentas pieņemt lēmumus tiesvedībā, kuru uzsākušas tiesīgās iestādes 3. panta nozīmē, lai panāktu:

14.

2007. gada 16. februāraUstawa o ochronie konkurencji i konsumentów (Likums par konkurences un patērētāju aizsardzību, Dz. U. Nr. 50, 331. sadaļa) 24. panta 1. punktā un 2. punkta 1) apakšpunktā, redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, ir noteikts ( 5 ):

“1.   Ir aizliegta tādas prakse, kas kaitē patērētāju kolektīvajām interesēm.

2.   Prakse, kas kaitē patērētāju kolektīvajām interesēm, ir jebkāda pārdevēja vai piegādātāja prettiesiska rīcība, kas pārkāpj šīs intereses, it īpaši:

15.

Likuma par konkurences un patērētāju aizsardzību 26. panta 1. punktā ir noteikts:

“1.   Ja [Konkurences un patērētāju aizsardzības iestādes priekšsēdētājs] konstatē 24. pantā norādītā aizlieguma pārkāpumu, viņš pieņem lēmumu, kurā atzīts, ka ar attiecīgo praksi tiek kaitēts patērētāju kolektīvajām interesēm, un pieprasa tās izbeigšanu [..].”

16.

Likuma par konkurences un patērētāju aizsardzību 106. panta 1. punkta 4) apakšpunktā ir noteikts šādi:

“1.   [Konkurences un patērētāju aizsardzības iestādes priekšsēdētājs] var ar lēmumu pārdevējam vai piegādātājam noteikt naudas sodu, kura apmērs nedrīkst pārsniegt 10 % no apgrozījuma iepriekšējā finanšu gadā pirms soda naudas noteikšanas, ja šis pārdevējs vai piegādātājs kaut vai neapzināti:

[..]

17.

1964. gada 17. novembraUstawa – Kodeks postępowania cywilnego (Likums par Civilprocesa kodeksu; Dz. U., 2014, 101. sadaļa; turpmāk tekstā – “Civilprocesa kodekss”) redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 479.42 panta 1. punktā, 479.43 un 479.45 panta 1.–3. punktā ir noteikts ( 6 ):

“479.42 pants

1.   Ja prasība ir apmierināta, tiesa sprieduma rezolutīvajā daļā atspoguļo par prettiesiskiem atzītu līguma tipveida noteikumu saturu un aizliedz to izmantošanu.

479.43 pants

Galīgais spriedums attiecībā uz trešajām personām ir spēkā no brīža, kad līguma tipveida noteikums, kas atzīts par prettiesisku, tiek iekļauts reģistrā, kurš minēts 479.45 panta 2. punktā.

479.45 pants

1.   Galīgā sprieduma, ar kuru apmierināta prasība, kopiju tiesa nodod [Konkurences un patērētāju aizsardzības iestādes priekšsēdētājam].

2.   [Konkurences un patērētāju aizsardzības iestādes priekšsēdētājs], pamatojoties uz 1. punktā minētajiem spriedumiem, veido par prettiesiskiem atzītu līguma tipveida noteikumu reģistru.

3.   Reģistrs, kas minēts 2. punktā, ir publisks.”

18.

Ar 2011. gada 22. novembra lēmumu Urząd Ochrony Konkurencji i Konsumentów (Konkurences un patērētāju aizsardzības iestāde, Polija; turpmāk tekstā – “UOKiK”) priekšsēdētājs noteica naudas sodu 21127 Polijas zlotu (PLN) (aptuveni EUR 4940) apmērā sabiedrībai HK Zakład Usługowo Handlowy “Partner” Sp. z o.o. (turpmāk tekstā – “HK Partner”), kas veic saimniecisko darbību tostarp arī tūrisma pakalpojumu jomā. Šis lēmums tika pieņemts saskaņā ar Likuma par konkurences un patērētāju aizsardzību 24. panta 1. punktu un 2. punkta 1) apakšpunktu, kā arī ar 106. panta 1. punkta 4) apakšpunktu, pamatojot ar to, ka HK Partner ir izmantojis tādus ceļojumu pārdošanas līguma tipveida noteikumus, kuri tiek uzskatīti par līdzvērtīgiem noteikumiem, kas iepriekš ir atzīti par prettiesiskiem, pēc tam reģistrēti noteikumu publiskajā reģistrā, kas minēts Civilprocesa kodeksa 479.45 panta 2. punktā (turpmāk tekstā – “negodīgo noteikumu reģistrs”) ( 7 ).

19.

HK Partner iesniedza Sąd Okręgowy w Warszawie – Sąd Ochrony Konkurencji i Konsumentów (Apgabaltiesa Varšavā – Konkurences un patērētāju aizsardzības tiesa; turpmāk tekstā – “SOKiK”) sūdzību par UOKiK priekšsēdētāja 2011. gada 22. novembra lēmumu, prasot šā lēmuma atcelšanu un pakārtoti – finansiālā soda samazināšanu. Tiesvedības SOKiK laikā notika HK Partner sadalīšana, kuras rezultātā prasītāja sabiedrība Biuro Podróży “Partner” Sp. z o.o (turpmāk tekstā – “Biuro Podróży “Partner”) pārņēma visas HK Partner tiesības un pienākumus, kas saistīti ar darbību tūrisma jomā. Ar 2013. gada 19. novembra lēmumu SOKiK noraidīja prasību, piekrītot UOKiK priekšsēdētāja vērtējumam par HK Partner izmantoto noteikumu līdzvērtību tiem noteikumiem, kas iekļauti negodīgo noteikumu reģistrā.

20.

Biuro podróży Partner iesniedza apelācijas sūdzību Sąd Apelacyjny w Warszawie VI Wydział Cywilny (Varšavas Apelācijas tiesas VI Civillietu nodaļa, Polija), kurā prasīja UOKiK priekšsēdētāja 2011. gada 22. novembra lēmuma atcelšanu un pakārtoti SOKiK2013. gada 19. novembra lēmuma atcelšanu un lietas nodošanu atpakaļ šai tiesai atkārtotai izskatīšanai.

21.

Sąd Apelacyjny w Warszawie VI Wydział Cywilny (Varšavas Apelācijas tiesas VI Civillietu nodaļa), kurai ir šaubas par Savienības tiesību interpretāciju, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

22.

Ņemot vērā skaidro Tiesas judikatūru par LESD 267. panta trešās daļas interpretāciju ( 8 ), otrais prejudiciālais jautājums nerada jaunus tiesību jautājumus. Tāpēc secinājumi jāizdara tikai par pirmo prejudiciālo jautājumu, kurš iepriekš nav izskatīts.

23.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Polijas valdība, kā arī Eiropas Komisija. Tiesas sēdē, kas notika 2016. gada 9. martā, piedalījās Polijas valdība, kā arī Komisija.

24.

Vispirms nedaudz sīkāk jāaplūko Polijas patērētāju aizsardzības sistēma pret negodīgiem noteikumiem, kurā ieviesti trīs negodīgu noteikumu kontroles veidi, proti, individuālā kontrole, abstraktā kontrole un administratīvā kontrole ( 9 ).

25.

Individuālā kontrole tiek veikta vispārējās jurisdikcijas tiesās patērētāju, pārdevēju un piegādātāju strīdos par to noteikumu negodīgumu, kas norādīti konkrētos līgumos. Tiesas nolēmums par individuālo kontroli ir saistošs tikai tiesvedības dalībniekiem.

26.

Turpretī abstrakto kontroli veic specializēta tiesa, proti, SOKiK, un tā notiek atbilstoši īpašai procedūrai, kas reglamentēta Civilprocesa kodeksa 479.42 panta 1. punktā, 479.43 pantā un 479.45 panta 1.–3. punktā ( 10 ). Šī kontroles, kas attiecas tikai uz noteikumiem, kuri iekļauti līguma tipveida noteikumos, mērķis ir izslēgt negodīgus noteikumus. SOKiK vērtējuma pamatā ir apstrīdētā noteikuma formulējums, un tādējādi tas nav atkarīgs no veida, kādā šis noteikums tiek izmantots attiecīgos līgumos ( 11 ). SOKiK tostarp var vērsties ikviens patērētājs, kuru saista vai nesaista līgums, nevalstiskās organizācijas, kas darbojas patērētāju interešu aizsardzības jomā, kā arī UOKiK priekšsēdētājs ( 12 ).

27.

Ja SOKiK, veicot abstrakto kontroli, pieņem lēmumu par kāda līguma tipveida noteikumu noteikuma negodīgumu, tā atbilstīgi civilprocesa likuma 479.42 panta 1. punktam sava sprieduma rezolutīvajā daļā atspoguļo apstrīdētā noteikuma saturu un aizliedz tā izmantošanu. Galīgais spriedums, ar kuru tiek apmierināta prasība, pēc tam tiek publicēts, un UOKiK priekšsēdētājs par negodīgu atzīto noteikumu iekļauj negodīgo noteikumu reģistrā, ko uztur UOKiK priekšsēdētājs. Polijas valdība uzskata, ja noteikums iekļauts reģistrā, to nav iespējams labot vai no tā izslēgt.

28.

Polijas valdība uzskata, ka administratīvā kontrole ir cieši saistīta ar abstrakto kontroli, jo ar to tiek īstenoti SOKiK nolēmumi. Administratīvajā kontrolē UOKiK priekšsēdētājs pārbauda, vai apstrīdētais noteikums ir vienāds vai līdzvērtīgs līguma noteikumam, kas iekļauts negodīgo noteikumu reģistrā, it īpaši attiecībā uz apstrīdētā noteikuma saturu un tā ietekmi uz patērētāju. Lai tas būtu līdzvērtīgs, nav nepieciešams, lai salīdzināmo noteikumu saturs būtu identisks. Pietiek, ja konstatē, ka apstrīdētais noteikums atbilst šajā reģistrā iekļautā noteikuma gadījumam. Īpašos apstākļos pārdevējam vai piegādātajam, kura līguma tipveida noteikumi ir administratīvās kontroles objekts, parasti nav iespējams apstrīdēt apstrīdētā noteikuma negodīgumu, bet tikai tā līdzvērtību tiem noteikumiem, kuri jau ir iekļauti reģistrā.

29.

Ja UOKiK priekšsēdētājs konstatē Likuma par konkurences un patērētāju aizsardzību 24. panta 2. punkta 1) apakšpunkta pārkāpumu ( 13 ), viņš ar lēmumu aizliedz praksi, kas aizskar patērētāju kolektīvās intereses, un atbilstīgi šā likuma 106. panta 1. punkta 4) apakšpunktam eventuāli pārdevējam vai piegādātājam nosaka naudas sodu.

30.

UOKiK priekšsēdētāja lēmumi ir pakļauti SOKiK – kā pirmās instances tiesas – un Sąd Apelacyjny w Warszawie VI Wydział Cywilny (Varšavas Apelācijas tiesas VI Civillietu nodaļa) – kā otrās instances tiesas – veiktai tiesu kontrolei ( 14 ). No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka šīs tiesu kontroles mērķis ir pārbaudīt nevis apstrīdētā noteikuma negodīgumu, bet gan tikai tā līdzvērtību citiem noteikumiem, kuri iekļauti negodīgo noteikumu sarakstā.

31.

No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka ir šaubas par Likuma par konkurences un patērētāju aizsardzību 24. panta 2. punkta 1) apakšpunkta, kā arī Civilprocesa kodeksa ( 15 ) 479.43 panta interpretāciju, kas izraisa viedokļu atšķirības gan judikatūrā, gan arī doktrīnā. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šajā jomā ir divas pretējas tēzes.

32.

Atbilstīgi pirmajai tēzei, kuru pamatlietā aizstāv UOKiK priekšsēdētājs un kuras pamatā ir Civilprocesa kodeksa 479.43 panta gramatiska interpretācija, saistībā ar abstrakto kontroli SOKiK pieņemtajiem lēmumiem ir erga omnes iedarbība attiecībā uz visiem pārdevējiem un piegādātājiem no to iekļaušanas negodīgo noteikumu reģistrā brīža ( 16 ) (turpmāk tekstā – “pirmā tēze par interpretāciju”).

33.

Atbilstīgi otrajai tēzei, kādu to apraksta iesniedzējtiesa un Polijas valdība, SOKiK lēmums, ar kuru tiek konstatēts līguma tipveida noteikuma prettiesiskums, attiecas tikai uz konkrētu noteikumu, kas tiek aplūkots tiesvedībā, un tas ir saistošs tikai pamatlietas pusēm.

34.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai pareizi interpretētu attiecīgās valsts tiesību normas, jāņem vērā Savienības tiesību prasības, un tas pamato lēmumu lūgt prejudiciālu nolēmumu. Precīzāk – šī tiesa vēlas noskaidrot, vai Polijas tiesiskais regulējums, ko piemēro atbilstoši interpretācijai pirmajā interpretācijas tēzē, it īpaši, ja šāda interpretācija atbilstu pārdevēja vai piegādātāja pamattiesībām tikt uzklausītam, ir pretrunā Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktam un 7. pantam, kā arī Direktīvas 2009/22 1. un 2. pantam.

35.

Tā kā saskaņā ar LESD 267. pantu uzsāktā tiesvedībā Tiesai nav jālemj par valsts tiesību normu interpretāciju, tostarp par izvēli starp diviem interpretācijas veidiem, nedz par valsts tiesību normu saderību ar Savienības tiesību normām, šie uzdevumi attiecas tikai uz iesniedzējtiesas kompetenci, Tiesa, lemjot par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir kompetenta sniegt valsts tiesai visus norādījumus par Savienības tiesību interpretāciju, kas ļauj tai novērtēt valsts tiesību normu saderību ar Savienības tiesisko regulējumu ( 17 ).

36.

Šajā ziņā es atgādinu, ka iesniedzējtiesai jādara viss, kas attiecas uz tās kompetenci, lai iespēju robežās atbilstīgi Savienības tiesībām un to mērķim interpretētu valsts tiesību normas, kas piemērojamas pamatlietā, ņemot vērā valsts tiesību kopumu un piemērojot tajā atzītās interpretācijas metodes, lai nodrošinātu pilnīgu Direktīvas 93/13 efektivitāti un rastu risinājumu, kas saderīgs ar tās mērķi ( 18 ).

37.

Neatkarīgi no pirmā prejudiciālā jautājuma formulējuma es uzskatu, ka šis jautājums jāskata, ievērojot Direktīvu 93/13 kopumā, ņemot vērā arī no Hartas izrietošās prasības, it īpaši tās 47. pantu par tiesībām tikt uzklausītam. Šajā ziņā es atgādinu, ka, lai prejudiciālo jautājumu iesniegušajai tiesai varētu sniegt lietderīgu atbildi, Tiesai var būt jāņem vērā tādas Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa sava jautājuma izklāstā nav atsaukusies ( 19 ).

38.

Tāpēc, manuprāt, prejudiciālais jautājums jāsaprot kā tāds, kura mērķis ir noskaidrot, vai Direktīva 93/13, skatīta kopā ar Direktīvas 2009/22 1. un 2. pantu un Hartas 47. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kas paredz naudas soda noteikšanu pārdevējam vai piegādātājam, kurš savos līgumos ar patērētājiem izmanto tādus līguma tipveida noteikumus, kuri tiek uzskatīti par līdzvērtīgiem tiem noteikumiem, kuri jau ir atzīti par negodīgiem un kā tādi ir iekļauti publiskā reģistrā, lai gan šis pārdevējs vai piegādātājs nav piedalījies tiesvedībā, kurā konstatēts reģistrā iekļauto noteikumu negodīgums.

39.

Ar Direktīvu 93/13 ieviestās aizsardzības sistēmas pamatā ir ideja, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju atrodas nelabvēlīgākā situācijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas par darījuma noslēgšanu, gan attiecībā uz informētības pakāpi ( 20 ). Šajā ziņā šīs direktīvas 6. un 7. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt “adekvātus un efektīvus” līdzekļus, lai aizliegtu negodīgu noteikumu izmantošanu patēriņa līgumos ( 21 ), un paredzēt, ka negodīgie noteikumi nav patērētājiem saistoši, cenšoties atbilstīgi Tiesas izteikumiem “aizstāt formālo līdzsvaru, kas veidots ar līgumu starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, ar reālu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto pušu vienlīdzību” ( 22 ).

40.

Nav nekādu šaubu, ka tāda sistēma, kas paredzēta Polijas tiesiskajā regulējumā, spēj nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni ( 23 ). Abstraktās kontroles ietvaros pieņemtajiem lēmumiem piešķirot erga omnes ietekmi un atļaujot noteikt būtiskus naudas sodus pārdevējiem vai piegādātājiem ( 24 ), šāda sistēma efektīvi un ātri rada šķēršļus par negodīgiem atzītu noteikumu, kā arī analogu noteikumu, kas līdzīgi negatīvi ietekmē patērētājus, izmantošanai. Turklāt šāda sistēma neļauj ar nenozīmīgiem redakcionāliem un stilistiskiem jau aizliegto noteikumu grozījumiem apiet leģislatīvos aktus ( 25 ).

41.

Kā norāda Polijas valdība, Direktīvā 93/13 nav paredzēts īpašs modelis, kas dalībvalstīm jāpiemēro, lai izbeigtu negodīgo noteikumu izmantošanu. Tā kā direktīvas pamatā ir dalībvalstu procesuālās autonomijas princips, tajā arī netiek precizēts, kādas ir juridiskās sekas tam, ka tiek konstatēts līguma noteikuma negodīgums. Šīs direktīvas 6. panta 1. punktā ir atsauce uz noteikumiem, kas paredzēti dalībvalstu tiesībās ( 26 ), un ar minētās direktīvas 8. pantu pat tiek atļauta tādu valsts tiesību normu pieņemšana un saglabāšana, kas ir stingrākas par tām, kuras paredzētas šajā direktīvā ( 27 ). No tā tomēr neizriet, ka dalībvalstīm ir pilnīga brīvība, lai pieņemtu stingrākas tiesību normas, kas piemērojamas negodīgiem noteikumiem. Kā izriet no Direktīvas 93/13 8. panta, šīm tiesību normām jābūt saskaņā ar Līgumiem.

42.

Pretēji tam, ko norāda Polijas valdība, es uzskatu, ka tāda sistēma, ko izvirza pirmās tēzes par interpretāciju aizstāvji, nav saderīga ar tām prasībām, kas izriet no Direktīvas 93/13, skatot tās Hartas gaismā. Šā secinājuma pamatā ir turpmāk izklāstītie apsvērumi, lai atbildētu uz tiem argumentiem, kurus izvirza Polijas valdība un Komisija.

43.

No Direktīvas 93/13 4. panta 1. punkta izriet, ka tāda noteikuma negodīgums, kas minēts patērētāju līgumos, tiek novērtēts, “ņemot vērā to preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz kuriem līgums ir noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs, noteikumiem” ( 28 ).

44.

Novērtējot līguma noteikuma negodīgumu, to nevar aplūkot ārpus šā noteikuma konteksta. Šī novērtēšana tādējādi ir nevis absolūta, bet drīzāk relatīva, ciktāl tā ir atkarīga no īpašiem faktiem, kas saistīti ar līguma noslēgšanu ( 29 ), tostarp arī no visu līguma noteikumu kopumā sekām ( 30 ).

45.

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet arī, ka tā nevar lemt par to vispārīgo kritēriju izmantošanu, kurus izmanto Savienības likumdevējs, lai noteiktu negodīga noteikuma jēdzienu attiecībā uz kādu noteiktu noteikumu, kas ir jāanalizē, ņemot vērā katra konkrētā gadījuma apstākļus, šis novērtējums jāveic valsts tiesai ( 31 ).

46.

Konkrētos apstākļos līguma noteikumu var uzskatīt par negodīgu, savukārt citos to par tādu uzskatīt nevar ( 32 ), piemēram, atkarībā no cenas, ko samaksājis patērētājs ( 33 ). Negodīguma novērtēšana laika gaitā varētu mainīties atkarībā no grozījuma tiesību aktā, kas piemērojams līgumam ( 34 ).

47.

Protams, ir nepārprotami negodīgi līguma noteikumi, kuri atvieglo to novērtēšanu, kas atbilstīgi Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktam jāveic valsts tiesai, tomēr saglabājot šī novērtējuma konkrēto raksturu. Šādi noteikumi varētu bieži būt arī pretrunā valsts tiesību aktos noteiktajām obligātajiem noteikumiem patēriņa vai līgumu jomā.

48.

Valsts tiesas lēmumam, ar kuru parasti konstatēts līguma noteikuma negodīgums vai tā neatbilstība obligātajiem noteikumiem, protams, kā precedentam būtu nozīmīga netieša ietekme uz citiem pārdevējiem vai piegādātājiem, kuri savos līgumos ar patērētājiem izmanto identiskus vai līdzīgus noteikumus, šādi pārdevējiem vai piegādātājiem ir jārēķinās ar līdzīgu novērtējumu viņu līgumu tiesu kontroles gaitā. Tomēr negodīguma novērtēšana attiecībā uz katru konkrēto līgumu ir atšķirīga atkarībā no īpašajiem apstākļiem un tiesību sistēmas, kura veido attiecīgā līguma un noteikuma kontekstu.

49.

Tādējādi sistēmu, kurā parasti ir paredzēts, ka līguma tipveida noteikumu nosacījumu negodīgums ir noteikts uz visiem laikiem, man šķiet grūti, pat neiespējami in abstracto tiesvedībā savienot ar Direktīvas 93/13 4. panta 1. pantu, kurā tiek prasīts, lai negodīguma novērtējums būtu konkrēts un tajā tiktu ņemti vērā īpaši apstākļi.

50.

Direktīvas 93/13 pielikumā iekļauts saraksts, kas tās 3. pantā 3. punktā nosaukts par “indikatīvu un nepilnīgu tādu noteikumu sarakstu, ko var uzskatīt par negodīgiem” ( 35 ).

51.

Iesākumā Komisija izteica priekšlikumu ieviest īstu visos apstākļos par negodīgiem uzskatītu noteikumu “melno” sarakstu, vēl arī par iespējami negodīgu noteikumu “pelēko” sarakstu. Šī pieeja tomēr neguva Eiropas Savienības Padomes atbalstu, kas izvēlējās tīri indikatīvu sarakstu ( 36 ). Tiesa apstiprināja, ka “šajā sarakstā minēts noteikums nav obligāti jāuzskata par negodīgu, un otrādi – tajā neiekļautu noteikumu var atzīt par negodīgu” ( 37 ).

52.

Likumdevēja izvēle attiecībā uz saraksta raksturu, manuprāt, skaidri parāda tās grūtības, kas jāpārvar, identificējot noteikumus, kuri jebkādos apstākļos būs negodīgi, pat attiecībā uz tiem noteikumiem, kas minēti šajā sarakstā un kas tiek uzskatīti par īpaši problemātiskiem saistībā ar līdzsvara neesamību, un kuri ir nelabvēlīgi patērētājam ( 38 ). Tas izpaužas arī saraksta teksta pielāgošanas iespējās ( 39 ).

53.

Ja, piemērojot Direktīvas 93/13 8. pantu, dalībvalsts “pieņem noteikumus [..], kuros iekļauti par negodīgiem atzītu noteikumu saraksti”, tā atbilstīgi šīs direktīvas 8.a panta 1. punktam par to informē Komisiju ( 40 ). Pretēji indikatīvajam sarakstam, kas norādīts šīs direktīvas pielikumā, valstu saraksti, kuri pieņemti atbilstīgi 8. pantam, var būt saistoši neatkarīgi no tā, vai tie ir “melnie” vai “pelēkie” saraksti ( 41 ).

54.

Vārdkopa “pieņem noteikumus”, kas minēta Direktīvas 93/13 8.a panta 1. punktā, manuprāt, tomēr nozīmē, ka šāds valsts saraksts ir jāpieņem likumdošanas ceļā, proti, ar likumu vai ar administratīviem noteikumiem, kas pieņemti saskaņā ar likumu. Ar šīs direktīvas 8. pantu un 8.a panta 1. punktu izveidotais mehānisms paredz arī to, ka likumdevējs precīzi formulē aizliegtos noteikumus vai par negodīgiem uzskatītus noteikumus, rūpīgi līdzsvarojot dažādās dažkārt konkurējošās intereses, un ka minētie noteikumi tiek paziņoti Komisijai. Norādīšu, ka likumdošanas procedūra, kura var apvienot puses, pēc savas būtības ir vērsta uz vispārēju un abstraktu noteikumu pieņemšanu.

55.

Sistēma, kuru iesaka pirmās tēzes par interpretāciju piekritēji, faktiski pilnvaro valsts tiesas, nevis likumdevēju attiecībā uz katru konkrēto gadījumu pieņemt “melno” sarakstu, kas ir pamats, lai sodītu identisku vai līdzvērtīgu noteikumu izmantošanu. Šajā kontekstā par negodīgiem atzīti noteikumi viens pēc otra tiek iekļauti negodīgo noteikumu sarakstā, kuru faktiski veido pārdevēji un piegādātāji. No tā skaidri izriet, ka šāda sistēma nav salīdzināma ar valsts sarakstu pieņemšanu, kas atļauta ar Direktīvas 93/13 8. pantu.

56.

Turklāt man šāda sistēma šķiet grūti savienojama ar noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principu, kas noteikts Hartas 49. pantā, un prasību, lai likumā būtu skaidri definēti pārkāpumi un par tiem paredzētie sodi ( 42 ).

57.

Ņemot vērā lielo un pieaugošo ierakstu negodīgo noteikumu reģistrā skaitu ( 43 ), šī sistēma izraisa šaubas arī attiecībā uz tiesiskās noteiktības principu, kas ir viens no Savienības tiesību pamatprincipiem ( 44 ), jo pārdevējiem un piegādātājiem noteikti ir grūtības identificēt tiesisko situāciju, kurā viņi darbojas, un paredzēt tās sekas. Šī nenoteiktība ir īpaši nopietna attiecībā uz iespēju sodīt tādu noteikumu izmantošanu, kas ir tikai līdzvērtīgi reģistrā iekļautajiem noteikumiem ( 45 ).

58.

Ciešā saistībā ar apsvērumiem par konkrētu līguma noteikuma negodīguma noteikšanu, kas izklāstīti iepriekš tekstā, rodas jautājums par pārdevēja vai piegādātāja tiesībām atspēkot to noteikumu negodīgumu, kurus viņš izmanto līgumos ar patērētāju.

59.

No Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta a contrario izriet, ka līguma noteikums netiek uzskatīts par negodīgu, ja tas ir bijis atsevišķas vienošanās priekšmets ( 46 ). Šajā ziņā 3. panta 2. punkta trešajā daļā ir paredzēts, ka pārdevējam vai piegādātājam, kurš apgalvo, ka tipveida noteikums ir atsevišķi apspriests, ir noteikts pienākums sniegt pierādījumus. Es no tā secinu, ka ar Direktīvu 93/13 pārdevējam vai piegādātājam vismaz ir piešķirtas tiesības pierādīt, ka apstrīdētais noteikums ir atsevišķi apspriests un ka tādējādi tas direktīvas izpratnē noteiktā gadījumā nav negodīgs.

60.

Pārdevēja vai piegādātāja tiesības atbilstīgi Direktīvas 93/13 3. panta 2. punkta trešajai daļai sniegt argumentus un pierādījumus, lai izpildītu pierādīšanas pienākumu, man šķiet, ir daļa no vispārīgākām un plašākām tiesībām, kuras izriet no Hartas 47. panta, kura kontekstā jāskata Direktīvas 93/13 noteikumi ( 47 ).

61.

Ar Hartas 47. pantu ikvienai personai ( 48 ) situācijās, kas ietilpst Hartas piemērošanas jomā ( 49 ), tiek garantētas tiesības tikt uzklausītai gan administratīvā procedūrā, gan tiesvedībā tiesā ( 50 ). Atbilstoši Tiesas formulējumam šajās tiesībās ir iekļauta iespēja pirms jebkura lēmuma pieņemšanas, kas var nelabvēlīgi skart viņa intereses, lietderīgi un efektīvi darīt zināmu savu viedokli, lai kompetentā iestāde varētu lietderīgi ņemt vērā visus būtiskos faktus ( 51 ). Tas, protams, attiecas uz lēmumu, ar kuru pārdevējam vai piegādātājam noteikts finansiāls sods.

62.

Saistībā ar tiesu kontroli, kas noteikta konkrētajā regulējumā, pārdevēja vai piegādātāja tiesībām tikt uzklausītam būtu divas atšķirīgas funkcijas. Pirmkārt, tās sniegtu pārdevējam vai piegādātājam iespēju pierādīt, ka īpašie apstākļi, kādos tika noslēgts attiecīgais līgums, atšķīrās no tiem, kuri tika novērtēti iepriekšējas tiesvedības gaitā, kurā tika noteikts identiska vai līdzvērtīga noteikuma negodīgums. Otrkārt, tiesības tikt uzklausītam sniedz iespēju pārdevējam vai piegādātājam izvirzīt savus pamatus gan attiecībā uz faktiem, gan tiesībām, kas jebkādu iemeslu dēļ netika izvirzīti iepriekšējā in abstracto tiesvedībā, un labot šīs tiesvedības laikā pieļautās kļūdas ( 52 ).

63.

No tā es secinu, ka pārdevēja vai piegādātāja tiesības tikt uzklausītam saistībā ar Direktīvu 93/13 nevar attiekties tikai uz jautājumu, vai apstrīdētais noteikums ir bijis atsevišķas apspriešanās priekšmets, bet tajās jāiekļauj arī jebkurš elements, kas ir būtisks šā noteikuma negodīguma novērtēšanā, ņemot vērā šīs direktīvas 4. panta 1. punktu ( 53 ). Pārdevējam vai piegādātājam vajadzētu būt arī iespējai pierādīt, ka apstrīdētais noteikums īpašos apstākļos nerada nozīmīgu, patērētājam nelabvēlīgu līdzsvara trūkumu, pierādot, piemēram, ka šā noteikuma kaitīgo ietekmi līdzsvaro citi tā paša līguma noteikumi vai samazinātā cena, ko maksā patērētājs ( 54 ).

64.

Pamatojoties uz iesniedzējtiesas un Polijas valdības iesniegto informāciju, man šķiet, ka tajā sistēmā, kura izriet no pirmās tēzes par interpretāciju, nav pietiekami ņemtas vērā pārdevēja vai piegādātāja tiesības tikt uzklausītam, jo viņiem nav iespējas ne administratīvās kontroles laikā, ne tiesas kontrolē SOKiK un Sąd Apelacyjny w Warszawie VI Wydział Cywilny (Varšavas Apelācijas tiesas VI Civillietu nodaļa) īpašos apstākļos atsaukties uz apstrīdētā noteikuma negodīguma neesamību un to pierādīt ( 55 ). Kā norāda iesniedzējtiesa, šo tiesvedību priekšmets ir nevis apstrīdētā noteikuma negodīguma pārbaude pati par sevi, bet gan tikai tā līdzvērtība noteikumiem, kuri ieļauti negodīgo noteikumu sarakstā.

65.

Ja – kā norāda Polijas valdība – nevar izslēgt to, ka valsts tiesas, pārbaudot apstrīdētā noteikuma un tā noteikuma, kas iekļauts negodīgo noteikumu sarakstā, līdzvērtību, ņem vērā Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktā norādītos faktorus ( 56 ), tomēr katrā ziņā šī novērtējuma vienīgais mērķis ir noteikt abu noteikumu identitāti vai līdzvērtību ( 57 ), un ka pārdevējs vai piegādātājs nevar apšaubīt pašu apstrīdētā noteikuma negodīgumu, atsaucoties uz īpašiem apstākļiem, tostarp atsevišķu apstrīdētā noteikuma apspriešanu, vai uz jauniem argumentiem, kuri nebija minēti in abstracto pārbaudes laikā. Šādā sistēmā pārdevēja vai piegādātāja tiesības, kas paredzētas Hartas 47. pantā, ir būtiski ierobežotas ( 58 ).

66.

Vienlaikus tās tiesas kompetence, kura veic pārbaudi tiesā, ir būtiski ierobežota, kas izraisa jautājumus saistībā ar Hartas 47. pantu, kurā prasīta “efektīva tiesību aizsardzība” ( 59 ). Turklāt šāda sistēma kaitētu arī patērētāja tiesībām atteikties no negodīgā noteikuma nepiemērošanas ( 60 ).

67.

Protams, atbilstīgi Hartas 52. panta 1. punktam tiesībām tikt uzklausītam var būt ierobežojumi ar nosacījumu, ka tie patiešām atbilst vispārēju interešu mērķu sasniegšanai un ka tajos tiek ievēroti samērīguma principi ( 61 ). Šajā ziņā Polijas valdība norāda – manuprāt, pamatoti –, ka valsts tiesiskā regulējuma mērķis ir ātri un efektīvi aizliegt prettiesisku noteikumu izmantošanu dažādās situācijās, kas var rasties tirgū, un izvairīties no daudzām tiesvedībām attiecībā uz līguma tipveida noteikumiem līdzvērtīgiem noteikumiem, kurus izmanto dažādi pārdevēji un piegādātāji ( 62 ).

68.

Šie apsvērumi, lai gan, protams, vērā ņemami, nevar, manuprāt, pamatot to īpaši nopietno pārdevēja vai piegādātāja tiesību tikt uzklausītam ierobežojumu, kas izriet no Civilprocesa kodeksa 479.43 panta un Likuma par konkurences un patērētāju aizsardzību 24. panta 2. punkta 1) apakšpunkta, kuri interpretēti atbilstīgi pirmajai tēzei par interpretāciju, ņemot vērā arī to naudas sodu ievērojamo summu, ko atbilstīgi šā likuma 106. panta 1. punkta 4) apakšpunktam var noteikt pārdevējam vai piegādātājam ( 63 ).

69.

Noteikumu iekļaušanas negodīgo noteikumu reģistrā galīgums apstiprina arī secinājumu, atbilstīgi kuram konkrētais valsts tiesiskais regulējums, kā tas interpretēts atbilstīgi pirmajai tēzei par interpretāciju, neatbilst samērīguma principam ( 64 ).

70.

Kā apstiprina Komisija, pastāv alternatīvi pasākumi, kas atvieglotu patērētāju efektīvu aizsardzību pret negodīgiem noteikumiem, vienlaikus garantējot pārdevēja vai piegādātāja tiesības tikt uzklausītam. Tādējādi dalībvalstis netiktu traucētas īstenot pasākumus, ar kuriem tiek noteikts dažu līguma tipveida noteikumu iespējamais negodīgums ( 65 ), par kuru izmantošanu varētu sodīt, izņemot gadījumus, ja pārdevējs vai piegādātājs administratīvas procedūras vai tiesvedības laikā pierāda, ka īpašajos apstākļos tie nav negodīgi, pierādot, piemēram, ka par tiem ir notikusi atsevišķa apspriešanās.

71.

Starp citu, erga omnes iedarbības neesamība nenozīmē, ka līguma tipveida noteikumu negodīguma konstatējumam nebūtu atturošas iedarbības, ciktāl pārējiem pārdevējiem vai piegādātājiem būtu tendence pārtraukt līdzīgu nosacījumu izmantošanu ( 66 ).

72.

Kā apstiprina Komisija, ar Direktīvu 93/13 saskaņā ar tās 7. panta 2. un 3. punktu ir atļauts celt kolektīvas prasības par noteikuma izmantošanas izbeigšanu, kas faktiski pārsniedz līgumā noteiktās attiecības, jo šīs prasības nav atkarīgas no jebkāda individuāla strīda un tās var uzsākt personas un organizācijas, kurām ir likumīgas intereses aizsargāt patērētājus ( 67 ). Kā norāda vārdkopa “neskarot 7. pantu”, kas minēta šīs direktīvas 4. panta 1. punktā, 7. panta 2. punktā norādītās prasības papildina individuālās prasības ( 68 ).

73.

Direktīvas 7. panta 2. punktā paredzēta preventīva un atturoša in abstracto kontrole ( 69 ), kuras mērķis ir noteikt, “vai līguma noteikumi, kas sastādīti vispārējai izmantošanai, ir negodīgi”, savukārt šīs pašas direktīvas 7. panta 3. punktā ir atļauts 7. panta 2. punktā minētos tiesiskās aizsardzības līdzekļus atsevišķi vai kopā vērst pret vairākiem pārdevējiem vai piegādātājiem vienā un tajā pašā tautsaimniecības nozarē, vai to apvienībām.

74.

No Tiesas judikatūras izriet, ka individuālajām un kolektīvajām prasībām atbilstīgi Direktīvai 93/13 ir “dažādi tiesiskie mērķi un sekas” ( 70 ). Turklāt atbilstīgi Direktīvas 93/13 preambulas divdesmit trešajam apsvērumam kolektīvās prasības iespēja tomēr neliek veikt “iepriekšēju pārbaudi attiecībā uz vispārīgiem nosacījumiem atsevišķos ekonomikas sektoros”. No tā es secinu, ka ex ante pārbaude, kas veikta saistībā ar kolektīvu prasību, nevar ietekmēt ex post pārbaudi, kas veikta saistībā ar individuālu prasību pret citām pusēm ( 71 ), kuras faktiski izslēdz to nolēmumu seku paplašināšanu, kas pieņemti par kolektīvām prasībām, tās attiecinot uz pārdevējiem vai piegādātājiem, kuri nebija tiesvedības dalībnieki ( 72 ).

75.

Šo secinājumu pastiprina papildinājums, ko veido Direktīvas 93/13 7. panta 3. punkts. Manā skatījumā, nebūtu jēgas saistībā ar šo punktu atļaut ieviest tiesvedības, kurās piedalās vairākas puses, ja lēmumi, kuri pieņemti saistībā ar kolektīvām prasībām, kas minētas 7. panta 2. punktā, jau ir saistoši visiem pārdevējiem un piegādātājiem. Šīs direktīvas sagatavošanas darbi arī atbalsta interpretāciju, atbilstīgi kurai lēmumi, kas pieņemti kolektīvu prasību par noteikumu izmantošanas izbeigšanu gaitā, kuras minētas 7. panta 2. un 3. punktā, ir saistoši tikai īpašas kolektīvas prasības pusēm ( 73 ).

76.

Protams, attiecībā uz līguma tipveida noteikumiem, kuri reti tiek atsevišķi apspriesti, novērtējums, kas jāveic valsts tiesām, proti, novērtējums saistībā ar kolektīvu un individuālu prasību, bieži būs līdzīgs, pat identisks, kaut arī prasības puses nav vienas un tās pašas. Tādējādi lēmums, kas pieņemts saistībā ar kolektīvu prasību, būtu svarīgs precedents novērtējumam, kas jāveic turpmākas individuālas prasības laikā, kura attiecas uz identisku vai līdzvērtīgu noteikumu un var pat radīt prezumpciju par šā noteikuma negodīgumu. Tomēr pārdevējam vai piegādātājam, kas nav piedalījies kolektīvajā prasībā, nevajadzētu liegt iespēju atbilstīgi Direktīvas 93/13 3. panta 2. punkta trešajai daļai un Hartas 47. punktam noraidīt tādu prezumpciju saistībā ar individuālu prasību.

77.

Polijas valdība un Komisija uzsver, ka Tiesa spriedumā lietā Invitel, ir lēmusi, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts, skatīts kopā ar šīs direktīvas 7. panta 1. un 2. punktu, pieļauj to, ka saistībā ar prasību par negodīgu noteikumu darbības izbeigšanu, kas norādīta minētās direktīvās 7. pantā, to lēmumu iedarbības, kuros konstatēts līguma tipveida noteikumu negodīgums, ietekme tiek paplašināta “attiecībā uz visiem patērētājiem, kas ar attiecīgo pārdevēju vai piegādātāju ir noslēguši līgumu, kuram ir piemērojami tie paši [līguma tipveida noteikumi], ieskaitot patērētājus, kas nav bijuši tiesvedības par prasību izbeigt darbību dalībnieki” ( 74 ).

78.

Šis rezultāts nepārsteidz, tas drīzāk izriet no kolektīvo prasību par negodīgu noteikumu izmantošanas izbeigšanu būtības un mērķa. Ja līguma nosacījums saistībā ar prasību par negodīga noteikuma darbības izbeigšanu ir pasludināts par spēkā neesošu un aizliegts, protams, ir jānodrošina, ka pārdevējs vai piegādātājs nevienā savā līgumā vairs neizmanto tos pašus līguma tipveida noteikumus, tostarp par negodīgu atzīto noteikumu. Pretējā gadījumā Direktīvas 93/13 7. panta 2. un 3. punktā paredzētajām kolektīvajām prasībām nebūtu nekādas lietderīgas iedarbības.

79.

Sprieduma Invitel 40. punktā Tiesa pamatoti uzsvēra, ka ar negodīga noteikuma spēkā neesamības sankcijas piemērošanu attiecībā uz visiem patērētājiem, kas ar attiecīgo pārdevēju vai piegādātāju ir noslēguši patērētāju līgumu, uz kuru attiecas tie paši līguma tipveida noteikumi, “tiek nodrošināts, ka patērētājiem minētais noteikums nav saistošs” ( 75 ), Tiesa atsaucās arī uz Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu, ar kuru dalībvalstīm – pēc Tiesas vārdiem – ir pienākums “izdarīt visus secinājumus”, kas saskaņā ar valsts tiesībām izriet no līguma tipveida noteikumu negodīguma konstatēšanas, lai patērētājiem minētais noteikums nebūtu saistošs ( 76 ).

80.

Manā skatījumā – nav nekādu šaubu par to, ka šo judikatūru nevar piemērot šajā konkrētajā gadījumā.

81.

Tiesa savu secinājumu pamatošanai spriedumā lietā Invitel ( 77 ) skaidri atsaucas uz ģenerāladvokātes secinājumu 57.–61. punktu, kura savukārt izteica “nopietnas bažas” par erga omnes iedarbību uz pārdevējiem un piegādātājiem, kas nav tās lietas dalībnieki, kuras mērķis ir konstatēt apstrīdētā noteikuma negodīgumu; es pilnīgi piekrītu šīm bažām ( 78 ).

82.

Turklāt jautājums, kas parādās Tiesā saistībā ar lietu, kurā taisīts šis spriedums, proti, negodīga noteikuma spēkā neesamības sankcijas paplašināšana attiecībā uz patērētājiem, kuri ar attiecīgo pārdevēju vai piegādātāju noslēguši patērētāja līgumu, kuram piemēroti tie paši līguma tipveida noteikumi, acīmredzami atšķīrās no tā, ko šajā lietā norādīja iesniedzējtiesa attiecībā uz finansiālu sankciju piemērošanu pārdevējam vai piegādātājam, kas nav in abstracto pārbaudes tiesvedības dalībnieki.

83.

Plaša sprieduma lietā Invitel ( 79 ) piemērojamības interpretācija, kura attiektos uz tiesisko regulējumu, kurā paredzēta erga omnes ietekme attiecībā uz jebkuru pārdevēju vai piegādātāju, kas nav lietas dalībnieks, man nešķiet pamatota, un katrā gadījumā tā neatbilstu pārdevēja vai piegādātāja pamattiesībām ( 80 ).

84.

Manis atbalstīto Direktīvas 93/13 interpretāciju Direktīvas 2009/22 1. un 2. panta kontekstā, uz kuriem iesniedzējtiesa atsaucas pirmajā prejudiciālajā jautājumā, nevar apšaubīt.

85.

Direktīvas 2009/22 par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību mērķis ir nodrošināt dažu direktīvu, tostarp Direktīvas 93/13, pilnīgu īstenošanu un it īpaši – apkarot pārkāpumus Kopienas iekšienē ( 81 ).

86.

Šajā ziņā ar Direktīvas 2009/22 2. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktu ir noteikts pienākums dalībvalstīm izraudzīties tiesas vai administratīvās iestādes, kas ir kompetentas pieņemt nolēmumu sakarā ar kolektīvu pieteikumu, kurus iesniegušas tiesīgās iestādes šīs direktīvas 3. panta izpratnē, lai tostarp panāktu jebkuras tādas darbības izbeigšanu, kas ir pretrunā Direktīvai 93/13, lai panāktu nolēmuma vai paziņojuma par labojumiem publicēšanu, un piespriest atbildētājam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, iemaksāt naudas summu valsts kasē vai – jebkuram saņēmējam, kas noteikts valsts tiesību aktos, gadījumā, ja nav izpildīts nolēmums.

87.

Attiecībā uz Direktīvas 2009/22 un Direktīvas 93/13 saistību pirmā papildina Direktīvas 93/13 7. panta 2. un 3. punktu, kuri arī attiecas uz prasībām par izbeigšanu ( 82 ).

88.

Nedz Direktīvas 2009/22 tekstā, nedz tās sagatavošanas darbos ( 83 ) es neredzu nekādu norādi par to, ka dalībvalstīm būtu atļauts piešķirt nolēmumiem, kas pieņemti saistībā ar šajā direktīvā minētajām prasībām, erga omnes ietekmi attiecībā uz pārdevējiem un piegādātājiem, kuri nebija tiesvedības par izbeigšanu dalībnieki. Ja tā būtu, tad Direktīva 2009/22 pārsniegtu tās sistēmas robežas, kas noteikta ar Direktīvu 93/13, kuru papildināt ir Direktīvas 2009/22 mērķis, ko nevar prezumēt, ja nav Savienības likumdevēja skaidra gribas izteikuma.

89.

Komisijas aizgādībā tomēr tika skatīts tāds Savienības tiesību grozījums, lai dalībvalstis varētu paplašināt tādu lēmumu iedarbību, ar kuriem līguma noteikums tika atzīts par negodīgu attiecībā uz analogiem līgumiem ( 84 ). Tas tikai apliecina, ka šāds risinājums nav iespējams pašreizējā Savienības tiesību situācijā, proti, piemērojot Direktīvas 93/13 un 2009/22.

90.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, es iesaku Tiesai uz pirmo Sąd Apelacyjny w Warszawie VI Wydział Cywilny (Varšavas Apelācijas tiesas VI Civillietu nodaļa) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīva 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos, to skatot kopā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvas 2009/22/EK 1. un 2. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēta naudas soda noteikšana pārdevējam vai piegādātājam, kas savos patērētāju līgumos izmanto tādus līguma tipveida noteikumus, kuri tiek uzskatīti par līdzvērtīgiem tādiem noteikumiem, kas jau ir atzīti pat negodīgiem un tādēļ iekļauti publiskā reģistrā, ja šis pārdevējs vai piegādātājs nav piedalījies tiesvedībā, kurā konstatēts reģistrā norādīto noteikumu negodīgums.