1.

Juzgado de Primera Instancia no 4 de Martorell (Martoreļas pirmās instances tiesa Nr. 4, Spānija) būtībā vēlas uzzināt, vai valsts pārejas noteikums, atbilstoši kuram patērētājiem ir noteikts viena mēneša termiņš no nākamās dienas pēc tam, kad attiecīgās dalībvalsts Oficiālajā Vēstnesī ir ticis publicēts likums, kurā šī norma ir iekļauta, lai iesniegtu iebildumus par līguma noteikumu, iespējams, negodīgo raksturu saistībā ar aktuālu piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru, ir pretrunā Savienības līdzvērtības un efektivitātes principiem.

2.

Šis jautājums papildina to jautājumu plašo klāstu, kuri uzdoti saistībā ar prejudiciālajiem jautājumiem par dažādu Spānijas tiesību normu par piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrām atbilstību Savienības tiesībām, kas aizsākās ar spriedumu Aziz ( 2 ).

3.

Proti, šī lieta Tiesai sniedz iespēju precizēt savu judikatūru par saprātīgiem termiņiem patērētāju tiesību aizsardzības jomā.

4.

Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā ir paredzēts ( 3 ):

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

5.

Šīs direktīvas 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

6.

Direktīva 93/13 Spānijas tiesībās ir transponēta ar 1998. gada 13. aprīļa Likumu 7/1998 par līgumu vispārējiem nosacījumiem (Ley 7/1998, sobre condiciones generales de la contratación) ( 4 ) un ar Karaļa 2007. gada 16. novembra likumdošanas dekrētu 1/2007, ar kuru apstiprina Vispārīgā likuma par patērētāju un lietotāju aizsardzību un citu papildinošo likumu konsolidēto pārskatīto versiju (Real Decreto Legislativo 1/2007, por el que se aprueba el texto refundido de la Ley General para la Defensa de los Consumidores y Usuarios y otras leyes complementarias) ( 5 ).

7.

Ar 2013. gada 14. maija Likumu 1/2013 par pasākumiem, lai stiprinātu hipotekārā kredīta parādnieku aizsardzību, parāda pārstrukturēšanu un sociālo īri (Ley 1/2013, de medidas para reforzar la protección a los deudores hipotecarios, reestructuración de deuda y alquiler social) ( 6 ) (turpmāk tekstā – “Likums 1/2013”), tika grozīts 2000. gada 7. janvāra Civilprocesa kodekss (Ley de enjuiciamiento civil, turpmāk tekstā – “LEC”) ( 7 ), kurš pats tika grozīts ar 2013. gada 28. jūnija Dekrētlikumu 7/2013 par steidzamiem nodokļu un budžeta pasākumiem ar mērķi veicināt pētniecību, izstrādi un inovāciju (decreto-ley 7/2013, de medidas urgentes de naturaleza tributaria, presupuestarias y de fomento de la investigación, el desarrollo y la innovación) ( 8 ).

8.

Likuma 1/2013 ceturtais pārejas noteikums (turpmāk tekstā – “ceturtais pārejas noteikums”) attiecas uz izpildes procedūrām, kuras ir uzsāktas pirms Likuma 1/2013 stāšanās spēkā un vēl nav pabeigtas. Šis noteikums ir formulēts šādi:

9.

Piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūra ir reglamentēta LEC 681.–698. pantā. Lai pareizi izprastu šo procedūru, papildus šiem konkrētajiem noteikumiem būtiski ir arī citi vispārēji LEC noteikumi.

10.

LEC 556. pantā ir paredzēts desmit dienu termiņš no izpildes akta paziņošanas dienas, lai persona, pret kuru vērsta izpilde, varētu pret to iesniegt iebildumus. Šis termiņš ir piemērojams piedziņas vēršanai uz hipotēkas objektu, jo atsauce uz šo termiņu ir LEC 557. pantā par iebildumu pret izpildes procedūru, kas balstīta uz ārpustiesas vai šķīrējtiesu aktiem (tostarp autentiskiem aktiem saistībā ar hipotekāro aizdevumu, kas kalpo par pamatu piedziņas vēršanai uz hipotēkas objektu).

11.

LEC 557. pantā, kā tas ir formulēts Likumā 1/2013, ir noteikts:

“1.   Ja izpilde ir norīkota saskaņā ar 517. panta 2. punkta 4), 5), 6) un 7) apakšpunktā minētajiem aktiem, kā arī citiem dokumentiem, kuriem ir izpildes norīkošanas vara, kas minēta 517. panta 2. punkta 9) apakšpunktā, persona, pret kuru ir vērsta izpilde, termiņos un veidos, kas paredzēti iepriekšējā pantā, var iesniegt pret tiem iebildumus vienīgi tad, ja tā atsaucas uz vienu no šādiem pamatiem:

[..]

2.   Ja ir iesniegts iepriekšējā punktā minētais iebildums, tiesas kanceleja procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aptur izpildi.”

12.

LEC 695. pants, arī tā redakcijā, kas izriet no Likuma 1/2013, ir formulēts šādi:

“1.   Šajā nodaļā minētajos procesos personas, pret kuru ir vērsta izpilde, iebildumi tiek pieņemti tikai tad, ja tie ir pamatoti ar kādu no šādiem pamatiem:

[..]

2.   Ja ir izteikti iepriekšējā punktā minētie iebildumi, tiesas kanceleja aptur izpildi un uzaicina lietas dalībniekus ierasties tiesā, kas ir izdevusi rīkojumu par piedziņu. Uzaicinājums ierasties tiesā ir jāizdod vismaz piecpadsmit dienas pirms attiecīgās tiesas sēdes. Šajā sēdē tiesa uzklausa lietas dalībniekus, pieņem izskatīšanai iesniegtos dokumentus un nākamajā dienā pieņem attiecīgu nolēmumu rīkojuma formā.

3.   Nolēmumā, ar kuru tiek pieņemti ar šā panta 1. punkta 1) un 3) apakšpunktā minētajiem iemesliem pamatotie iebildumi, uzdod apturēt izpildi; savukārt nolēmumā, ar kuru tiek atzīti ar 2) apakšpunktā minēto iemeslu pamatotie iebildumi, nosaka prasījuma summu, attiecībā uz kuru tiek veikta izpilde.

Ceturtā pamata pieņemšanas gadījumā izpildi izbeidz, ja izpilde ir pamatota ar attiecīgo līguma noteikumu. Citā gadījumā izpildi turpina, nepiemērojot negodīgo noteikumu.

[..]”

13.

BBVA SA, iepriekš Unnim Banc SA (turpmāk tekstā – “BBVA”), uzsāka piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru pret P. Peñalva López un C. López Durán, kā arī pret D. Fernández Gabarro. Šī procedūra tika uzsākta pirms Likuma 1/2013 stāšanās spēkā, proti, pirms 2013. gada 15. maija. Minētajā datumā šī procedūra vēl nebija noslēgusies.

14.

Atbildētāji pamatlietā iebildumus pret šo piedziņas vēršanu uz hipotēkas objektu īpašā kārtībā iesniedza 2013. gada 17. jūnijā, proti, pēc tam, kad bija beidzies viena mēneša termiņš, kas noteikts ceturtajā pārejas noteikumā iebildumu pret piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu iesniegšanai īpašā kārtībā. Iesniedzējtiesā viņi apgalvoja, ka termiņa noteikšana iebildumu iesniegšanai par noteikumu, kuri ir iekļauti izpildāmā aktā, negodīgo raksturu, ir pretrunā Direktīvai 93/13. Pamatojot šo apgalvojumu, atbildētāji pamatlietā atsaucas uz Tiesas judikatūru, it īpaši uz spriedumu Cofidis ( 9 ).

15.

Tāpat viņi apgalvo, ka katrā ziņā minētais viena mēneša termiņš acīmredzami ir īss un ka skarto personu lielā skaita dēļ juristi ir bijuši pārslogoti un nav varējuši izvērtēt visas situācijas, ar kurām pie viņiem vērsušies.

16.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai varētu izskatīt lietu, kura tai ir iesniegta, vispirms Tiesai ir jānolemj par tādu procesuālo termiņu pārākumu vai sekām, kas paredzēti, lai varētu atsaukties uz apgalvojumiem par izpildāma akta noteikuma iespējami negodīgo raksturu vai tos formulēt.

17.

Šādos apstākļos Juzgado de Primera Instancia no 4 de Martorell ar 2013. gada 28. oktobra nolēmumu, kas Tiesas kancelejā tika saņemts 2014. gada 10. janvārī, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai viena mēneša termiņš, kas paredzēts [ceturtajā pārejas noteikumā], ir jāinterpretē kā tāds, kas ir pretrunā Direktīvas 93/13 6. un 7. pantam?”

18.

Lietas dalībnieki pamatlietā, Spānijas valdība, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.

19.

Lietas dalībnieku pamatlietā, Spānijas valdības, kā arī Komisijas mutvārdu apsvērumi tika uzklausīti tiesas sēdē, kas notika 2015. gada 11. februārī.

20.

Savos rakstveida apsvērumos BBVA apstrīd lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Pirmkārt, tā norāda, ka uzdotais jautājums ir hipotētisks un ka tas iesniedzējtiesai nav noderīgs iesniegtās lietas risināšanai. Proti, iesniedzējtiesa neesot norādījusi attiecīgos līgumu noteikumus. Otrkārt, BBVA uzskata, ka šī tiesa pēc sprieduma Aziz ( 10 ) pasludināšanas pati var vērtēt apstrīdētos noteikumus. Treškārt, tā apgalvo, ka par, iespējams, negodīgajiem noteikumiem, kuri ir iekļauti līgumā, kura izpilde ir pieprasīta, jau divas reizes ir tikušas iesniegtas sūdzības iesniedzējtiesā.

21.

Es uzskatu, ka šie argumenti ir jānoraida. Vispirms, pretēji tam, ko apgalvo BBVA, ir jānorāda, ka pieprasītā Savienības tiesību interpretācija ir saistīta ar prejudiciālo jautājumu. Vēl es uzskatu, ka iesniedzējtiesa ir skaidri norādījusi iemeslus, kādēļ tā ir uzskatījusi, ka tās sprieduma taisīšanai ir nepieciešama Savienības tiesību interpretācija, un ka prejudiciālais jautājums var ietekmēt risinājumu pamatlietā. Visbeidzot, tas, ka iesniedzējtiesa pēc sprieduma Aziz ( 11 ) pasludināšanas var pēc savas iniciatīvas atklāt šādu negodīgu noteikumu pastāvēšanu, nekādi neietekmē dalībnieku pamatlietā tiesības norādīt uz negodīgu noteikumu pastāvēšanu izpildāmajā aktā, uz kuru ir balstīta izpildes procedūra.

22.

Šajā saistībā es atgādinu, ka LESD 267. pantā paredzētās tiesu iestāžu sadarbības ietvaros uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesa valsts tiesas iesniegtu lūgumu drīkst noraidīt tikai dažos īpašos gadījumos ( 12 ). Turklāt vienīgi valsts tiesas kompetencē ir vērtēt gan to, vai ir jāuzdod prejudiciālais jautājums, gan to, cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi ( 13 ).

23.

Tādēļ es uzskatu, ka prejudiciālais jautājums ir pieņemams.

24.

Šis jautājums, kādu to ir formulējusi iesniedzējtiesa, attiecas uz Direktīvas 93/13 interpretāciju saistībā ar hipotekārā aizdevuma līgumu, kura izpilde ir noritējusi dienā, kad stājies spēkā Likums 1/2013.

25.

Vispirms ir jāatgādina, ka sadarbības starp valsts tiesām un Tiesu ietvaros pēdējai minētajai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu tai izšķirt strīdu, kuru tā izskata. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi ( 14 ). Šajā ziņā Tiesa no valsts tiesas sniegto faktu kopuma, it īpaši no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu motīvu daļas, var izsecināt Savienības tiesību normas un principus, kuru interpretācija ir nepieciešama, ņemot vērā pamatlietā izskatāmā strīda priekšmetu ( 15 ).

26.

Šajā gadījumā es uzskatu, ka, uzdodot savu jautājumu, Juzgado de Primera Instancia no 4 de Martorell patiesībā aicina Tiesu interpretēt līdzvērtības un efektivitātes principus saistībā ar Direktīvas 93/13 6. un 7. panta īstenošanu, lai ļautu tai izvērtēt, vai ceturtajā pārejas noteikumā ir ievērotas Savienības tiesības.

27.

Šādos apstākļos prejudiciālais jautājums ir jāsaprot kā tāds, kura mērķis būtībā ir noskaidrot, vai, ņemot vērā līdzvērtības un efektivitātes principus, Direktīvas 93/13 6. un 7. pantam ir pretrunā valsts pārejas noteikums, kas ir aplūkots pamatlietā, saskaņā ar kuru patērētājiem tiek noteikts viena mēneša termiņš, sākot no nākamās dienas pēc tās, kurā publicēts likums, kurā ir iekļauta šī norma, iebildumu iesniegšanai par līguma noteikumu, kas ir pamatā noritošai piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrai, iespējams, negodīgo raksturu.

28.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, es veikšu analīzi, ko veido četri posmi. Pirmkārt, es iepazīstināšu ar kontekstu, kādā iekļaujas šī lieta, norādot dažus apsvērumus par Likumu 1/2013 kopumā un it īpaši par tā ceturto pārejas noteikumu. Otrkārt, attiecībā uz šo pārejas noteikumu es aplūkošu Tiesas atbilstošo judikatūru par līdzvērtības un efektivitātes principiem, kādi tie piemērojami dažāda veida termiņiem. Treškārt, ņemot vērā šo judikatūru, analizēšu pamatlietā aplūkotā termiņa īpatnības, un, ceturtkārt un nobeigumā, es iesniedzējtiesai sniegšu dažas lietderīgas norādes, lai varētu konstatēt, vai šāds termiņš ir pretrunā Savienības tiesībām.

29.

Iesniedzējtiesa, dalībnieki pamatlietā, Spānijas valdība, kā arī Komisija visi atsaucās uz Likuma 1/2013 un tā ceturtā pārejas noteikuma piemērojamību.

30.

No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka pirms Likuma 1/2013 stāšanās spēkā patērētājam nav bijusi iespēja, iesniedzot iebildumu pret piedziņas vēršanu uz hipotēkas objektu, atsaukties uz līguma noteikuma, iespējams, negodīgo raksturu. Proti, šādu noteikumu negodīgo raksturu tiesa, kurā iesniegta izpildes prasība, nevarēja vērtēt ne pēc savas iniciatīvas, ne pēc patērētāja pieprasījuma. Tādējādi patērētājam ne īpašā piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrā, kas piemērojama ar hipotēku apgrūtinātajam vai ieķīlātajam īpašumam, ne parastas izpildes procedūrā, kādu piemēro ārpustiesas aktiem ( 16 ), nebija iespējas panākt, lai tiesa, kurā iesniegta prasība par izpildi, apturētu minēto procedūru, ja šāds pasākums būtu nepieciešams, lai garantētu galīgā lēmuma efektivitāti.

31.

Kā izriet no iesniedzējtiesas lēmuma, šī situācija ir attīstījusies pēc sprieduma Aziz pasludināšanas ( 17 ). Ar Likumu 1/2013 tika grozīti LEC panti, tostarp par piedziņas vēršanas uz īpašumu, kas apgrūtināts ar hipotēku vai ieķīlāts, izpildes procedūru, lai piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūras izpildi pielāgotu šai judikatūrai ( 18 ). Precīzāk, Spānijas likumdevējs ir grozījis LEC, pirmkārt, lai ļautu tiesai, kurā iesniegta prasība par izpildi, jebkurā procedūras brīdī pēc savas ierosmes vērtēt šādu noteikumu negodīgo raksturu ( 19 ), un, otrkārt, pievienojot jaunu iebildumu pamatu, kas balstīts uz līguma noteikuma, kas ir izpildes pamatā vai saskaņā ar kuru ir noteikta maksājamā summa, negodīgo raksturu ( 20 ). Doktrīnā šie grozījumi ir tikuši uzskatīti par pilnīgu jaunumu Spānijas tiesību sistēmā ( 21 ).

32.

Tāpat no lietas materiāliem izriet, ka personas, pret kuru ir vērsta izpilde, iebildumi par līguma noteikuma negodīgo raksturu turpmāk dod iespēju atlikt piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru līdz brīdim, kad tiek atrisināts jautājums, kas saistīts ar iesniegto iebildumu ( 22 ). Šāds iebildums faktiski ir piemērojams tādām izpildes procedūrām, neraugoties uz to, vai tā ir parasta piedziņa vai piedziņas vēršana uz hipotēkas objektu ( 23 ), kas uzsāktas pēc Likuma 1/2013 stāšanās spēkā, un tas ir jāiesniedz parastā desmit dienu termiņā, sākot no izpildes akta paziņošanas dienas.

33.

Savukārt attiecībā uz izpildes procedūrām, kuras bija aktuālas Likuma 1/2013 spēkā stāšanās brīdī un kurās iebildumu iesniegšanas desmit dienu termiņš ( 24 ) jau bija sācies vai pat beidzies, likumdevējs ir paredzējis ceturto pārejas noteikumu. Šis noteikums paredz viena mēneša termiņu, kas sākas nākamajā dienā pēc šī likuma spēkā stāšanās, lai persona, pret kuru ir vērsta izpilde, varētu īpašā kārtībā sagatavot iebildumus, pamatojoties it īpaši uz to, ka pastāv negodīgi noteikumi ( 25 ).

34.

Ceturtā pārejas noteikuma pastāvēšanas iemesls ir saistīts ar Direktīvas 93/13 3. panta interpretācijas, kāda ir sniegta spriedumā Aziz ( 26 ), atpakaļejošo spēku tādā ziņā, ka kopš interpretētā noteikuma stāšanās spēkā sniegtajai interpretācijai ir jābūt pārākai ( 27 ). Tādējādi Spānijas likumdevējam bija jāparedz mehānisms, kas ļautu izvairīties no tā, ka nolēmumi, kas ir jāpieņem noritošajās izpildes procedūrās, kuras ir uzsāktas saskaņā ar iepriekšējo regulējumu un Likuma 1/2013 spēkā stāšanās brīdī vēl nav pabeigtas, varētu nebūt saderīgi ar Savienības tiesībām ( 28 ).

35.

Iesniedzējtiesas uzdotais prejudiciālais jautājums attiecas tieši uz šo procesuālo normu, kas ietverta ceturtajā pārejas noteikumā. Pamatlietā iebildums par līguma noteikumu negodīgo raksturu, kas ir jauns šajā likumā paredzēts pamats, tika iesniegts pēc noteiktā termiņa. Tāpēc, kā izriet no šo secinājumu 27. punkta, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai attiecīgais termiņš ir pretrunā Savienības tiesībām.

36.

Turpmāk es izskatīšu tieši šo jautājumu, vispirms pievēršoties Tiesas pastāvīgajai judikatūrai par līdzvērtības un efektivitātes principiem, kādi tie ir piemērojami dažāda veida termiņiem.

37.

Pirmkārt, jautājums ir par to, vai Tiesas judikatūra par saprātīgiem termiņiem ir būtiska, analizējot termiņu, kas ir noteikts valsts likuma pārejas noteikumā, kura sākuma brīdis tiek aprēķināts atkarībā no nākamās dienas pēc tās, kurā likums tiek publicēts attiecīgās dalībvalsts Oficiālajā Vēstnesī. Tāpat kā Komisija, arī es uzskatu, ka tas tā ir un ka tāpēc šī judikatūra nodrošina mums lietderīgus interpretācijas elementus, lai gan tajā nav skaidri analizēts tieši tāds termiņš, kāds tiek aplūkots pamatlietā.

38.

Vispirms es atgādinu, ka Tiesa jau vairākkārt ir nospriedusi, ka, ja procesuālais regulējums nav saskaņots, šis jautājums ir jārisina saskaņā ar dalībvalstu iekšējo tiesību sistēmu atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam. Tomēr Tiesa ir uzsvērusi, ka minētajiem noteikumiem ir jāatbilst diviem būtiskiem kritērijiem, lai tie nebūtu nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām valsts teritorijā (līdzvērtības princips), un lai tie nepadarītu neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtinātu to patērētāju tiesību izmantošanu, ko piešķir Savienības tiesību sistēma (efektivitātes princips) ( 29 ).

39.

Līdzvērtības principa ievērošanai ir vajadzīgs, lai attiecīgā valsts tiesību norma būtu vienādi piemērojama prasībām, kas balstītas uz Savienības tiesību pārkāpumu, un prasībām, kas balstītas uz valsts iekšējo tiesību neievērošanu, ja to priekšmets un pamats ir līdzīgi. Lai pārbaudītu, vai līdzvērtības princips ir ievērots, valsts tiesai, kurai vienīgajai ir tiešas zināšanas par prasības celšanas procesuālo kārtību iekšējo tiesību jomā, ir jāpārbauda, vai procesuālā kārtība, kas paredzēta, lai iekšējās tiesībās nodrošinātu to tiesību aizsardzību, kuras attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām, atbilst šim principam, un jāizvērtē gan priekšmets, gan būtiskie elementi, iespējams, līdzīgās iekšēja rakstura prasībās. Šim nolūkam minētajai tiesai ir jāvērtē, vai attiecīgās prasības ir līdzīgas no to priekšmeta, cēloņa un būtisko elementu viedokļa. Lai noteiktu, vai valsts procesuālo tiesību norma ir mazāk labvēlīga, valsts tiesai ir jāņem vērā normas nozīme visā procesā kopumā, minētās procedūras norise un šo normu īpašās iezīmes ( 30 ).

40.

Saistībā ar efektivitātes principa piemērošanu Tiesa ir nospriedusi, ka ikviens gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālā norma nepadara neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāanalizē, ņemot vērā šīs tiesību normas nozīmi visā procedūrā, tās norisi un tās īpatnības dažādu instanču valsts tiesās. Šajā saistībā Tiesa ir norādījusi, ka vajadzības gadījumā ir jāņem vērā principi, kas ir valsts tiesu sistēmas pamatā, tādi kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās noteiktības princips un efektīva procesa norise ( 31 ).

41.

Turklāt Tiesa ir atzinusi, ka saprātīgu termiņu prasības celšanai noteikšana ir saderīga ar Savienības tiesībām. Saskaņā ar tās judikatūru šādi termiņi nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kas izriet no Savienības tiesību sistēmas ( 32 ). Tiesa ir arī nospriedusi, ka dalībvalstīm attiecībā uz valsts tiesisko regulējumu, kas ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, jānosaka termiņi, ņemot vērā it īpaši pieņemamo lēmumu nozīmīgumu ieinteresētajām personām, piemērojamo procedūru un tiesību aktu sarežģītību, personu, kas var tikt skartas, skaitu un citas sabiedriskās vai privātās intereses, kas jāņem vērā ( 33 ). Turklāt Tiesa ir precizējusi, ka termiņiem ir jābūt faktiski pietiekamiem, lai varētu sagatavot un iesniegt derīgu tiesību aizsardzības instrumentu ( 34 ).

42.

Tāpat Tiesa ir pasludinājusi spriedumus lietās, kas saistītas ar pārejas noteikumiem, kas ir analogi pamatlietā aplūkotajiem. Tā apgalvoja, ka, ja dalībvalstis saīsina termiņu, kurā var lūgt atmaksāt summas, kas iekasētas, pārkāpjot Savienības tiesības, tas ir ne tikai ar nosacījumu, ka jaunais termiņš ir saprātīgs, bet arī, ka šie jaunie tiesību akti ietver pārejas režīmu, kas nodokļu maksātājiem dod pietiekami ilgu laiku pēc to pieņemšanas iesniegt atmaksas pieteikumus, kurus tiem būtu bijušas tiesības iesniegt atbilstoši iepriekš spēkā esošajiem tiesību aktiem ( 35 ).

43.

Visbeidzot, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Tiesai nav jālemj par valsts tiesību interpretāciju, jo šis uzdevums ir jāveic vienīgi iesniedzējtiesai, kurai šajā gadījumā ir jānosaka, vai attiecīgajās valsts tiesību normās ir ievērotas līdzvērtības un efektivitātes prasības ( 36 ). Tomēr Tiesa, sniedzot atbildi uz prejudiciālu jautājumu, nepieciešamības gadījumā var valsts tiesai sniegt precizējumus kā vadlīnijas vērtējuma veikšanai ( 37 ).

44.

Tādējādi, īsumā izklāstot vispārējo juridisko kontekstu saistībā ar līdzvērtības un efektivitātes principiem, kādi tie piemērojami dažāda veida termiņiem, es ierosinu turpmāk veikt termiņa, kas tiek aplūkots pamatlietā, īpatnību analīzi un pēc tam pārbaudīt, vai tas atbilst minētajiem Savienības tiesību principiem.

45.

Termiņu, kas tiek aplūkots pamatlietā, raksturo divi būtiski elementi, proti, pirmkārt, tā ilgums ir viens mēnesis un, otrkārt, brīdis, no kura šis termiņš sākas, ir nākamā diena pēc Likuma 1/2013 publicēšanas Boletín Oficial del Estado (BOE).

46.

Es uzskatu, ka vienu mēnesi ilgs procesuāls termiņš ir pietiekams, lai iesniegtu iebildumus pret piedziņas vēršanu uz hipotēkas objektu. Manuprāt, šāda nostāja ir atbalstīta arī Tiesas judikatūrā. Patiesībā Tiesa bieži vien pieļauj arī īsākus termiņus, proti, četrpadsmit un piecpadsmit dienas. Tādējādi saistībā ar lūgumu par bēgļa statusa atzīšanu paātrinātas procedūras ietvaros Tiesa ir uzskatījusi, ka piecpadsmit dienu termiņš ir pietiekams efektīva tiesību aizsardzības līdzekļa sagatavošanai un iesniegšanai ( 38 ). Tāpat Tiesa ir nospriedusi, ka par saprātīgu ir uzskatāms četrpadsmit dienu termiņš, kas noteikts, lai varētu apstrīdēt administratīvo sodu par komercsabiedrības grāmatvedības dokumentu nepubliskošanu ( 39 ).

47.

Tādēļ, manuprāt, viena mēneša ilgums pats par sevi nekādi nerada sarežģījumus saistībā ar ceturtā pārejas noteikuma atbilstību līdzvērtības un efektivitātes principam.

48.

Vēl gan ir jāizvērtē brīdis, no kura sāk skaitīt termiņa ilgumu.

49.

Ceturtā pārejas noteikuma 2. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka termiņš, kas tiek aplūkots pamatlietā, sākas nākamajā dienā pēc Likuma 1/2013 stāšanās spēkā. Šajā ziņā šā likuma ceturtajā galīgajā noteikumā ir paredzēts, ka tas stājas spēkā dienā, kad tas tiek publicēts BOE. Turklāt ceturtā pārejas noteikuma 4. punktā ir precizēts, ka publikācija “[šā pārejas noteikuma] 2. un 3. punktā paredzēto termiņu paziņošanas un aprēķināšanas vajadzībām ir uzskatāma par pilnīgu un likumīgu izziņošanu un nevienā gadījumā šim nolūkam nav jāpieņem īpašs nolēmums”.

50.

Vienkāršāk sakot, tas nozīmē, ka Spānijas likumdevējs Likuma 1/2013 publicēšanu BOE ir pielīdzinājis procesuālam paziņojumam.

51.

Ir jāuzsver, ka šajā lietā problēmu saistībā ar līdzvērtības un efektivitātes principiem rada tieši fakts, ka termiņš, kas tiek aplūkots pamatlietā, sākas nākamajā dienā pēc tās, kurā Likums 1/2013 tiek publicēts BOE, nepaziņojot par to atbildētājiem pamatlietā.

52.

BBVA un Spānijas valdība uzskata, ka neviens fakts neļauj secināt, ka attiecīgais termiņš ir mazāk labvēlīgs par citiem līdzīgiem termiņiem Spānijas tiesībās. Pirmkārt, BBVA atsaucas uz termiņu, kas paredzēts prasības iesniegšanai Tribunal Constitucional [Konstitucionālajā tiesā] par pamattiesību pārkāpumiem, kas tūlītēji un tieši radušies no tiesu aktiem. Šis termiņš sākas brīdī, kad ir paziņots par tiesas nolēmumu. Otrkārt, Spānijas valdība termiņu, kas tiek aplūkots pamatlietā, salīdzina ar citiem procesuālajiem termiņiem Spānijas tiesībās, piemēram, termiņš, kas ir dots atbildes sniegšanai uz prasības pieteikumu parastā tiesvedībā, kurā lieta tiek izskatīta pēc būtības, sākas brīdī, kad tiek paziņots par prasības pieteikumu ( 40 ). Savukārt Komisija norāda, ka pamatlietā aplūkotais termiņš skaidri ir paredzēts, lai laikposmā starp iepriekšējo un jauno likumu ar Direktīvā 93/13 paredzētajām tiesībām patērētājiem nodrošinātu pārejas aizsardzību. Tādējādi tiesības, kuras balstās uz Savienības tiesību sistēmu, nav pakļautas mazāk labvēlīgiem nosacījumiem.

53.

Mani šie argumenti nepārliecina. Manuprāt, BBVA un Spānijas valdības minētie termiņi nav analogi tam, kas tiek aplūkots pamatlietā. Taču, lai gan man ir šaubas par to, ka, nosakot attiecīgo termiņu, ir ievērots līdzvērtības princips, man ir grūti identificēt salīdzināmus procesuālos termiņus, kas man ļautu ar pārliecību secināt, ka ceturtais pārejas noteikums, kurš balstīts uz Savienības tiesībām, ir mazāk labvēlīgs nekā citi līdzīgi noteikumi, kas paredzēti, lai Spānijas tiesībās nodrošinātu analogu attiecīgo personu tiesību aizsardzību, kas ir jāpārbauda valsts tiesai.

54.

Kā es izklāstīšu nākamajos punktos, vairāki aspekti man savukārt ļauj uzskatīt, ka termiņš, kas tiek aplūkots pamatlietā, Direktīvā 93/13 paredzēto tiesību īstenošanu padara neiespējamu vai pārāk sarežģītu.

55.

Pirmkārt, no lietas materiāliem, kuri ir Tiesas rīcībā, izriet, ka Spānijas procesuālajās tiesībās nav ierasta lieta, ka procesuālais termiņš sākas brīdī, kad likums ir publicēts BOE, izņemot gadījumus, kad runa ir par sākotnējo prasību pret vispārpiemērojamu aktu ( 41 ). Komisija norāda, ka attiecībā uz procesuālajiem aktiem noritošā tiesvedībā termiņš parasti sākas brīdī, kad ir saņemti dažādi kompetentās tiesas sūtīti paziņojumi, kas garantē, ka ieinteresētā persona vai tās likumīgie pārstāvji var pilnībā izmantot noteikto termiņu ( 42 ).

56.

Turklāt es atgādinu, ka Tiesas judikatūrā analizētie procesuālie termiņi atšķiras no pamatlietā aplūkotā pārejas termiņa, jo tie sākas konkrētā procesuālā paziņojuma publicēšanas brīdī ( 43 ). Tas nozīmē, ka tad, kad attiecīgās personas vai to likumīgie pārstāvji ir saņēmuši paziņojumu, kas tiem bijis adresēts, to rīcībā ir pilns termiņš, lai varētu sagatavot aizstāvību un rīkoties. Gluži pretēji, termiņš, kas tiek aplūkots pamatlietā, sākas nākamajā dienā pēc Likuma 1/2013 publicēšanas, kas negarantē, ka ir izmantojams viss termiņš, jo tas ir atkarīgs no tā, kad ieinteresētās personas faktiski uzzina par ceturto pārejas noteikumu.

57.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Tiesa jau ir pieņēmusi nelabvēlīgu nolēmumu par termiņu saistībā ar pasākumiem, kas paredzēti, lai veicinātu strādājošu grūtnieču drošību un veselības aizsardzību ( 44 ), tādēļ ka minētais termiņš sākās nevis brīdī, kad tika saņemts paziņojums par atlaišanu no darba, bet gan brīdī, kad tas tika nodots pastā. Tādēļ varēja būt pagājušas jau vairākas termiņā iekļautas dienas, pirms grūtniece varēja sākt konsultēties ar juristu un gatavot savu tiesību aizstāvību tiesā ( 45 ).

58.

Tātad man šķiet skaidrs, ka šādas rīcības dēļ liela daļa termiņa, kas tiek aplūkots pamatlietā, vai varbūt pat viss termiņš, kā tas ir pamatlietā, ir beidzies un patērētājiem nav bijusi iespēja saņemt noderīgu konsultāciju vai uzsākt darbības, kas nepieciešamas, lai aizsargātu savas tiesības.

59.

Otrkārt, no lietas materiāliem arī izriet, ka Spānijas tiesību sistēmā ir paredzēts, ka, lai iesniegtu iebildumus pret izpildes aktu, ir nepieciešama advokāta un pilnvarotā līdzdalība ( 46 ). Taču Komisija norāda, ka lielākā daļa piedziņas vēršanu pret hipotēkas objektu esot notikušas, personām, pret kurām vērsta piedziņa, neierodoties tiesā un neiesniedzot iebildumus. Slikta finanšu situācija, kādā atrodas šie lietas dalībnieki, grūtības izteikt iebildumus pret izpildi un izpildes procedūras izmaksas ir galvenie faktori, kas parasti patērētājiem liek atteikties no iespējas piedalīties procedūrā ( 47 ). Šādā kontekstā man šķiet neapstrīdami, ka kopumā ieinteresētajiem patērētājiem lielā mērā pastāvēja risks nespēt iesniegt iebildumus pret piedziņas vēršanu uz hipotēkas objektu. Es uzskatu, ka šis risks ir saistīts vai nu ar izmaksām, kas, iespējams, varētu atturēt no iebildumu iesniegšanas (pienākums piesaistīt advokātu un pilnvaroto), vai ar to, ka šie patērētāji nezina savas tiesības, jo nav uzzinājuši par Likuma 1/2013 publicēšanu un par ceturto pārejas noteikumu ( 48 ), vai arī, ja tie par to ir zinājuši, tad novēloti – kad ārkārtas termiņš jau bija sācies.

60.

Šajā saistībā es atgādinu, ka Tiesa, uzverot nepieciešamību noteikt pietiekami saprātīgu termiņu, ir norādījusi, ka stāvoklis, ko raksturo būtiska tiesiskā nenoteiktība, var būt efektivitātes principa pārkāpums ( 49 ). Pamatlietā fakts, ka pārejas posma termiņš sākās nākamajā dienā pēc tās, kad Likums 1/2013 tika publicēts BOE, atbildētājiem pamatlietā, kā tas ir norādīts šo secinājumu 58.–60. punktā, radīja ļoti lielu tiesisko nenoteiktību, kas man šķiet nepieļaujami tādā jomā kā patērētāju tiesību aizsardzība. Es uzskatu, ka šis termiņš nebija pietiekams, lai varētu sagatavot un iesniegt efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli.

61.

Un visbeidzot, kā es jau minēju šo secinājumu 41. punktā, dalībvalstīm attiecībā uz valsts tiesisko regulējumu, kas ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, jānosaka termiņi, ņemot vērā it īpaši pieņemamo lēmumu nozīmīgumu ieinteresētajām personām, piemērojamo procedūru un tiesību aktu sarežģītību, kā arī personu, kas var tikt skartas, skaitu un citas sabiedriskās vai privātās intereses, kas jāņem vērā ( 50 ).

62.

Pirmkārt, runājot par to, cik būtisks pieņemamais lēmums ir ieinteresētajām personām, man šķiet acīmredzams, ka, tā kā šo lēmumu dēļ viņi var neatgriezeniski zaudēt savus nekustamos īpašumus, tie attiecīgajiem patērētājiem ir ārkārtīgi būtiski ( 51 ).

63.

Otrkārt, attiecībā uz procedūru un piemērojamo tiesību aktu sarežģītību arī ir skaidrs, ka saistība starp izpildes procedūru, tiesvedību, kurā lieta tiek izskatīta pēc būtības, un hipotēku tiesisko regulējumu veido ļoti sarežģītu tiesību normu sistēmu, it īpaši patērētājiem.

64.

Treškārt, attiecībā uz to personu skaitu, uz kurām varētu attiekties ceturtais pārejas noteikums, no atbildētāju pamatlietā un Komisijas apsvērumiem izriet, ka brīdī, kad spēkā stājās Likums 1/2013, vēl nebija pabeigti vairāki simti tūkstošu izpildes procedūru. Komisija, minot skaitļus, kas iegūti no Consejo General del Poder Judicial ziņojuma, uzsver, ka 2013. gadā bija uzsāktas 82680 piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūras ( 52 ).

65.

Vai tādējādi, pamatojoties uz visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem, var uzskatīt, ka termiņš, kas tiek aplūkots pamatlietā, varētu būt saprātīgs termiņš? Es atļaušos to apšaubīt.

66.

Es uzskatu, ka vērtētajā procesuālajā kontekstā, Spānijas likumdevējam obligāti ir jānosaka saprātīgs termiņš, kas ļautu patērētājiem iesniegt iebildumus pret piedziņu un tādējādi panākt, lai vairs netiktu piemērots negodīgais noteikums un lai pienācīgi un efektīvi tiktu īstenotas tiesības, kuras tiem noteiktas Direktīvā 93/13. Esmu pārliecināts, ka ar ceturto pārejas noteikumu šis mērķis nav ticis panākts.

67.

Tāpēc man ir jāsecina, ka galu galā, tā kā termiņš, kas tiek aplūkots pamatlietā, ir sācies nākamajā dienā pēc Likuma 1/2013 publicēšanas, tas nav uzskatāms par saprātīgu un ka tādēļ ir bijis pārmērīgi grūti efektīvi īstenot Direktīvā 93/13 noteiktās tiesības.

68.

Manuprāt, ir būtiski vispirms atgādināt, ka aizsardzības sistēma, kas īstenota ar Direktīvu 93/13, ir balstīta uz domu, ka patērētājs ir neizdevīgākā situācijā, salīdzinot ar pārdevēju vai piegādātāju, gan saistībā ar sarunu risināšanas pilnvarām, gan informētības līmeni ( 53 ).

69.

Lai nodrošinātu aizsardzību, kas paredzēta Direktīvā 93/13, Tiesa jau vairākkārt ir uzsvērusi, ka esošo nevienlīdzības situāciju starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju var kompensēt vienīgi ar kādas trešās puses, kas nav līgumslēdzēja puse, pozitīvu iesaistīšanos lietā ( 54 ). Šī pozitīvā iesaistīšanās tostarp ietver kompetentās tiesas kontroli pēc savas iniciatīvas par to, vai pastāv negodīgi noteikumi.

70.

Spānijas piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūras ietvaros pirms sprieduma Aziz ( 55 ) pasludināšanas šāda kontrole nepastāvēja. Kā izriet no šo secinājumu 31. un 32. punkta, pēc šī sprieduma pasludināšanas tiesām tika dota iespēja pēc savas iniciatīvas norādīt uz šādu noteikumu pastāvēšanu ( 56 ). Tomēr, ja šāda kontrole pēc pašas iniciatīvas ir nepieciešama, ar to nepietiek, lai pilnīgi un efektīvi aizsargātu patērētājiem ar Direktīvu 93/13 noteiktās tiesības. Tādēļ, tāpat kā Komisija, esmu pārliecināts, ka pozitīviem iejaukšanās pasākumiem, kas nav saistīti ar līguma pusēm, ir jāietver arī pietiekamu termiņu noteikšana, lai patērētāji varētu efektīvi aizstāvēt savas tiesības.

71.

Tāpat es uzskatu, ka patērētāju tiesību aizsardzības jomā līdzvērtības un efektivitātes principi – kā dalībvalstu procesuālās autonomijas ierobežojums – ir īpaši nozīmīgi, tāpēc Tiesai ir jāuzrauga to stingra ievērošana.

72.

Visbeidzot, manuprāt, ir acīmredzams, ka ar pārejas noteikumu, kurā patērētājiem ir noteikts ārkārtas termiņš, kurš sākas nākamajā dienā pēc likuma publicēšanas attiecīgās dalībvalsts Oficiālajā Vēstnesī, netiek izpildīts pienākums paziņot patērētājiem par iespēju iesniegt iebildumus, pamatojoties uz līguma noteikumu, kuri ir izpildes pamatā, negodīgo raksturu. Es uzskatu, ka ir būtiski, ka patērētāji tiek personīgi informēti par termiņu, kas ir viņu rīcībā, lai varētu saņemt noderīgu konsultāciju un uzsākt nepieciešamās darbības, lai aizsargātu tiem ar Direktīvu 93/13 noteiktās tiesības ( 57 ). Šajā saistībā atgādinu, ka teiciens ignorantia iuris nocet ir piemērojams, vienīgi ciktāl patērētāju tiesību aizsardzības jomā notiek izmaiņas ( 58 ).

73.

Visi šie apsvērumi liecina par labu termiņam, par kuru ieinteresētajām personām ir jāpaziņo personīgi. Citiem vārdiem runājot, tas, ka lietas dalībniekiem nav ticis paziņots [termiņš], būtu jālabo ar tādiem pašiem līdzekļiem, kādi valsts tiesībās ir izmantoti, lai atbildētājus informētu par to, ka attiecībā uz viņiem ir uzsākta izpildes procedūra. Līdz ar to, tāpat kā Komisija, es uzskatu, ka Spānijas likumdevējam bija jāparedz, ka it visi atbildētāji šāda veida izpildes procedūrās ir jāinformē par iespēju ārkārtas kārtībā iesniegt iebildumus viena mēneša laikā no šā paziņojuma saņemšanas. Tas varēja tikt izdarīts ar kompetento tiesu, kuras izskata piedziņas vēršanu uz hipotēkas objektu, starpniecību vai ar viņu juridisko pārstāvju starpniecību, vai arī sūtot paziņojumu uz dzīvesvietu, ja šie lietas dalībnieki nav ieradušies tiesā piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūras laikā.

74.

Attiecīgi, ņemot vērā iepriekš minētos aspektus, es uzskatu, ka, ievērojot efektivitātes principu, tāds valsts pārejas noteikums kā tas, kas ir aplūkots pamatlietā, saskaņā ar kuru patērētājiem iebildumu iesniegšanai par līguma noteikuma, kurš ir noritošas piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūras pamatā, negodīgo raksturu tiek noteikts viena mēneša termiņš, sākot no nākamās dienas pēc tā likuma publicēšanas, kurā ir iekļauts šis noteikums, ir pretrunā Direktīvas 93/13 6. un 7. pantam.

75.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Juzgado de Primera Instancia no 4 de Martorell uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Ievērojot efektivitātes principu, tāds valsts pārejas noteikums kā tas, kas ir aplūkots pamatlietā, saskaņā ar kuru patērētājiem iebildumu iesniegšanai par līguma noteikuma, kurš ir noritošas piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūras pamatā, negodīgo raksturu tiek noteikts viena mēneša termiņš, sākot no nākamās dienas pēc tā likuma publicēšanas, kurā ir iekļauts šis noteikums, ir pretrunā Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. un 7. pantam.