Satura rādītājs
I.Norādījumi dalībvalstīm par labu praksi, kā paātrināt atļauju piešķiršanas procedūras atjaunīgās enerģijas projektiem
1.Ievads
2.Ātrākas un īsākas administratīvās atļauju piešķiršanas procedūras
a.RED II noteikumi un to transponēšanas labas prakses piemēru salīdzinājums
b.Citi atļauju piešķiršanas procedūru ilguma samazināšanas labas prakses piemēri ārpus RED II darbības jomas
c.Lielāka elastība tehnoloģiju specifikāciju pielāgošanā laikposmā starp pieteikuma iesniegšanu atļaujas saņemšanai un projektu būvniecību
3.Iekšējā koordinācija un skaidras un digitalizētas procedūras, lai mazinātu administratīvo atļauju piešķiršanas procesu sarežģītību
a.RED II noteikumi par vienas pieturas aģentūru un to transponēšanas labas prakses piemēru salīdzinājums
b.Citi administratīvo procedūru sarežģītības mazināšanas labas prakses piemēri ārpus RED II darbības jomas
4.Pietiekams skaits darbinieku un pietiekamas prasmes atļauju piešķīrējās struktūrās
5.Atjaunīgās enerģijas projektu atrašanās vietu labāka apzināšana un plānošana
a.Zemes/jūras izmantošanas ierobežojumi un laba prakse, lai atvieglotu piemērotu teritoriju noteikšanu
b.Telpas daudzējāda izmantošana
c.Labvēlīga kopienas attieksme un iesaistīšanās
d.Ar vidi saistītie apsvērumi
e.Ar aizsardzību un aviāciju saistīti apsvērumi
6.Vieglāka pieslēgšanās tīklam, kombinētu tehnoloģiju elektrostacijas, energoatjaunināšana un inovatīvas tehnoloģijas
a.Problēmas, kas saistītas ar tīkla pieslēgumu
b.Kombinētu tehnoloģiju elektrostacijas
c.Energoatjaunināšana
d.Ūdeņradis
e.Atbalsts inovācijām
II.Norādījumi dalībvalstīm par atjaunīgās enerģijas pirkuma līgumu slēgšanas atvieglošanu
1.Ievads
2.Regulatīvās problēmas
3.Korporatīvo atjaunīgās enerģijas pirkuma līgumu pieejamības palielināšana maziem un vidējiem uzņēmumiem
4.Pārrobežu atjaunīgās elektroenerģijas pirkuma līgumu veicināšana
I.Norādījumi dalībvalstīm par labu praksi, kā paātrināt atļauju piešķiršanas procedūras atjaunīgās enerģijas projektiem
1.Ievads
Atjaunīgā enerģija ir galvenais elements pārejā uz tīru enerģiju, kas vajadzīgs, lai sasniegtu Parīzes nolīguma un Eiropas zaļā kursa mērķus. Ņemot to vērā, priekšlikumā pārskatīt Atjaunojamo energoresursu direktīvu (“RED II”), ar ko Komisija nāca klajā 2021. gada jūlijā saistībā ar paketi, ar kuru īsteno Eiropas zaļo kursu, tika ierosināts 2030. gadā divkāršot atjaunīgās enerģijas īpatsvaru energoresursu struktūrā salīdzinājumā ar 2020. gadu, sasniedzot vismaz 40 %.
Krievijas iebrukums Ukrainā ir padarījis atjaunīgo energoresursu iespējami ātrāku izvēršanu par stratēģisku ES prioritāti, jo tas samazinās mūsu atkarību no fosilā kurināmā, kas galvenokārt tiek importēts, un palīdzēs atkal nodrošināt cenas ziņā pieejamu enerģiju.
Kopā ar pasākumiem, kuru mērķis ir nodrošināt pietiekamu gāzes piegādi un energotaupības plānu, gatavojoties nākamajai ziemai, pēc iespējas ātrāka jaunas atjaunīgās enerģijas jaudas pievienošana veicinās ilgāka termiņa krīzes mazināšanas pasākumus. REPowerEU paziņojumā, kas sekoja 2021. gada oktobra paziņojumam par instrumentiem, tika izklāstīts plāns, kā padarīt Eiropu neatkarīgu no Krievijas fosilā kurināmā, sākot ar gāzi, krietni pirms šīs desmitgades beigām. Paziņojumā arī ieteikts likumdevējiem apsvērt augstākus vai agrāk sasniedzamus mērķrādītājus atjaunīgo energoresursu jomā un ir minēta vēja un saules energoiekārtu, kā arī siltumsūkņu agrīna uzstādīšana, līdz 2030. gadam paaugstinot vidējo izvēršanas rādītāju par 20 % un papildu jaudu 80 GW apmērā, lai pielāgotos atjaunīgā ūdeņraža ražošanai lielākā apmērā.
Tas nozīmē, ka pašreizējais atjaunīgās enerģijas projektu izvēršanas ātrums būs būtiski jāpalielina, lai laikus nodrošinātu vajadzīgo jaudas pieaugumu.
Augstas enerģijas cenas, ko galvenokārt nosaka augstās fosilās gāzes cenas, ir papildu iemesls paātrināt atjaunīgās enerģijas projektu izvēršanu un samazināt negatīvo ietekmi uz mūsu iedzīvotājiem un uzņēmumiem. Atjaunīgās enerģijas projekti arvien biežāk nodrošina elektroenerģijas izmaksas, kas ir krietni zemākas par tām, ko piedāvā vairumtirgū esošās elektrostacijas, kurās izmanto fosilo kurināmo. Lai tās ātri nokļūtu tirgū, ir jāpaātrina atļauju piešķiršana. Atjaunīgās enerģijas pirkuma līgumu izmantošana ļauj Eiropas rūpniecībai un uzņēmumiem tieši piekļūt lētai atjaunīgai enerģijai, vienlaikus nodrošinot atjaunīgās enerģijas projektu izstrādātājiem stabilitāti, negaidot dalībvalstu finansiālo atbalstu, tādējādi palielinot cenas ziņā pieejamas, drošas un ilgtspējīgas enerģijas pieejamību ES.
Neatkarīgi no tā, vai atjaunīgās enerģijas projekti tiek izstrādāti, izmantojot publiskus konkursus, korporatīvus atjaunīgās enerģijas pirkuma līgumus vai tirgotājus, ar atļauju piešķiršanu un citām administratīvajām procedūrām saistītie šķēršļi kavē projektus, palielina nenoteiktību un izmaksas un attur ieguldītājus, tādējādi apdraudot ES dekarbonizācijas mērķrādītāju un 2030. gadam izvirzītā atjaunīgās enerģijas mērķrādītāja sasniegšanu. Šie šķēršļi, galvenokārt valsts, reģionālā vai pat vietējā līmenī, ietver to noteikumu sarežģītību, kas piemērojami vietu izvēlei un projektu administratīvajām atļaujām, tīkla pieslēguma jautājumus, ierobežojumus, kas saistīti ar tehnoloģiju specifikāciju pielāgošanu atļauju piešķiršanas procedūras laikā, vai jautājumus, kas saistīti ar atļauju piešķīrēju iestāžu vai tīkla operatoru darbiniekiem. Attiecīgi atjaunīgās enerģijas projektu īstenošana var ilgt līdz pat desmit gadiem. Šo šķēršļu likvidēšana tagad ir aktuālāka nekā jebkad agrāk.
Ar RED II 2018. gadā tika ieviesti noteikumi par atjaunīgās enerģijas projektu atļauju piešķiršanas procesa administratīvās daļas organizāciju un maksimālo ilgumu, ietverot visas attiecīgās atļaujas būvēt stacijas, veikt to jaudu atjaunināšanu, ekspluatēt un pieslēgt tās tīklam. Dalībvalstīm RED II, tostarp šie jaunie noteikumi, bija jātransponē savos tiesību aktos līdz 2021. gada 30. jūnijam, taču neviena dalībvalsts šajā termiņā nebija paziņojusi par pilnīgu RED II transponēšanu. Tāpēc Komisija 2021. gada jūlijā sāka pārkāpuma procedūras pret visām dalībvalstīm par RED II netransponēšanu, lai tās izpildītu savas saistības, tostarp tās, kas attiecas uz administratīvajām procedūrām. Tikmēr lielākā daļa dalībvalstu ir paziņojušas Komisijai par valsts pasākumiem, kas pieņemti, lai pilnībā vai daļēji transponētu RED II. Laikā, kad tika publicēti šie norādījumi, desmit dalībvalstis nebija paziņojušas par valsts pasākumiem, ar kuriem tiek transponēti ar RED II ieviestie noteikumi par atļauju izsniegšanas procesa organizāciju un ilgumu (t. i., 16. pants), savukārt pārējās dalībvalstis bija paziņojušas vismaz par dažiem no nepieciešamajiem pasākumiem.
Komisija norāda, ka pašlaik dažādās dalībvalstīs pastāv būtiskas atšķirības valsts vai reģionālajos atļauju piešķiršanas noteikumos attiecībā uz administratīvo procedūru ilgumu un sarežģītību. Tas liecina par uzlabojumu un savstarpējas mācīšanās ievērojamu potenciālu. Ieinteresētās personas ir lūgušas Komisiju precizēt RED II noteikumus par administratīvajām procedūrām, kā arī izplatīt paraugpraksi, lai palīdzētu atļauju piešķīrējām iestādēm to piemērošanā.
Šajos norādījumos ir izklāstīta laba prakse, kura pastāv dalībvalstīs un kuras mērķis ir samazināt administratīvo slogu un palielināt plānošanas noteiktību attiecībā uz atjaunīgās enerģijas projektiem. Tie ir pievienoti Komisijas ieteikumam par atļauju piešķiršanas procedūru paātrināšanu un elektroenerģijas pirkuma līgumu slēgšanas atvieglošanu, kas pieņemts kopā ar priekšlikumu mērķtiecīgi grozīt RED II attiecībā uz atļauju izsniegšanu. Šīs iniciatīvas ir daļa no plašākas pasākumu paketes saistībā ar REPowerEU plānu un Eiropas pusgadu, kas atbalsta atjaunīgo energoresursu paātrinātu izvēršanu.
Esošo atļauju izsniegšanas šķēršļu novēršana un jaunu šķēršļu apzināšana būtu jāuzskata par nepārtrauktu procesu. Šajā saistībā Komisija kopš 2022. gada marta Vienotā tirgus noteikumu izpildes panākšanas darba grupā strādā arī ar dalībvalstu iestādēm, lai likvidētu ar procesu saistītus šķēršļus. Pilnīga un ātra ieteikuma īstenošana, pamatojoties uz konkrētām vienkāršošanas un saīsināšanas idejām, kas iekļautas šajos norādījumos, ļaus samazināt atjaunīgās enerģijas projektu īstenošanas laiku un to ātrāku masveida izvēršanu.
Šajos norādījumos ir noteiktas šādas galvenās jomas, kurās jāuzlabo atļauju piešķiršana atjaunīgās enerģijas projektiem: administratīvo atļauju piešķiršanas procedūru ilguma un sarežģītības samazināšana, pietiekams skaits darbinieku un pietiekamas prasmes atļauju piešķīrējās struktūrās un iestādēs, kas atbild par vides novērtējumiem, vietu izvēles procedūrām un tīkla pieslēguma jautājumiem. Turklāt daudzās dalībvalstīs pastāv arī šķēršļi, kas saistīti ar nepietiekamu sabiedrības vai attiecīgo vietējo ieinteresēto personu atbalstu atsevišķiem projektiem. Turpmākajās nodaļās sniegts īss skaidrojums par šķēršļiem, iespējamiem risinājumiem, kā arī apzināto labo praksi valstu RED II transponēšanas pasākumos vai pasākumos, kas pārsniedz RED II darbības jomu.
2.Ātrākas un īsākas administratīvās atļauju piešķiršanas procedūras
Dažādās dalībvalstīs atļauju piešķiršanas procedūru ilgums attiecībā uz dažādām atjaunīgās enerģijas tehnoloģijām ļoti atšķiras. Atkrastes vēja enerģijas projektu īstenošanas laiks var būt līdz 10 gadiem, lai gan nesen pabeigtie Nīderlandes atkrastes vējparki, piemēram, Borssele III un Borssele IV, ir sākuši darboties 4–5 gadus pēc līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas. Attiecībā uz sauszemes vēja enerģiju paziņotais atļauju piešķiršanas procesa ilgums svārstās no 3 līdz 9 gadiem, un pastāv būtiskas atšķirības ne tikai starp dalībvalstīm, bet dažkārt arī starp dažādiem vienas valsts reģioniem. Uz zemes uzstādītu saules enerģijas projektu gadījumā paziņotais ilgums ir no aptuveni 1 gada līdz 4,5 gadiem.
Tomēr šie vidējie rādītāji ir balstīti uz izlasēm, kas nav pilnībā reprezentatīvas, jo visā ES trūkst salīdzināmu datu par atļauju piešķiršanas procedūru kopējo ilgumu atjaunīgās enerģijas projektu gadījumā, tostarp par ietekmes uz vidi novērtējuma sagatavošanu un pabeigšanu, tīkla pieslēguma atļaujas piešķiršanu un iespējamo juridisko problēmu risināšanu. Turklāt atļauju piešķiršanas procedūru ilgums atjaunīgās enerģijas projektu gadījumā ir atkarīgs arī no tīklu pieejamības un paātrinātas izvēršanas vai pastiprināšanas, lai savienotu šādus projektus un integrētu saražoto enerģiju. Jāņem vērā arī tas, ka dažās dalībvalstīs procedūras var būt ātrākas, tomēr ne vienmēr efektīvākas. Dažādu šķēršļu dēļ var tikt apstiprināts mazāks skaits projektu, neraugoties uz ātrākām procedūrām. Tas liecina par nepieciešamību aktīvi pievērsties un novērst šķēršļus, kas kavē atļauju piešķiršanas procedūras visās dalībvalstīs. Saskaņā ar tehniskā atbalsta instrumentu Komisija sniedz palīdzību 17 dalībvalstīm, lai tās pakāpeniski izbeigtu atkarību no Krievijas fosilā kurināmā saskaņā ar REPowerEU plānu, tostarp ātrākai atļauju piešķiršanai atjaunīgās enerģijas projektiem un paātrinātai jumta saules enerģijas iekārtu izvēršanai. Konkrētāk, saskaņā ar 2023. gada TAI uzaicinājumu Komisija piedāvā atbalstu dalībvalstīm, izmantojot galveno tehnisko atbalstu “Atļauju piešķiršanas paātrināšana atjaunīgas enerģijas projektiem”.
Ir pierādījies, ka reģionālā sadarbība starp dalībvalstīm līdzīgu liela mēroga energoinfrastruktūras projektu īstenošanā darbojas kā atļauju piešķiršanas paātrināšanas un šo projektu īstenošanas katalizators. Komisija vada četras augsta līmeņa grupas dažādos Eiropas Savienības reģionos. Lielais politiskais atbalsts, ko saņem šīs grupas, dod iespēju izstrādāt kopīgu reģionālo redzējumu, noteikt reģionālās prioritātes un sniegt stratēģiskus norādījumus kopīgu interešu projektu (KIP) īstenošanā energoinfrastruktūras jomā, kam nepieciešama pārliecinoša vienprātība. Tā kā atkrastes vēja enerģijas attīstība visās augsta līmeņa grupās ir atzīta par Eiropas mēroga prioritāti, lielus atjaunīgās enerģijas projektus var noteikt par prioritāti šo grupu darba virzienos un gūt labumu no ciešas uzraudzības un pastiprinātas sadarbības dažādos politiskos līmeņos starp dalībvalstīm attiecīgajā reģionā.
a.RED II noteikumi un to transponēšanas labas prakses piemēru salīdzinājums
RED II ir noteikts, ka administratīvās atļauju piešķiršanas procedūras atjaunīgās elektroenerģijas ražošanas stacijām un ar tām saistītajai tīkla infrastruktūrai, tostarp visas attiecīgās atļauju piešķiršanas, sertificēšanas un licencēšanas procedūras, ko veic kompetentās iestādes, nepārsniedz divus gadus. Līdzīgs noteikums par atļauju piešķiršanas procedūru vienkāršošanu ūdeņraža infrastruktūrai ir iekļauts ierosinātajā ūdeņraža un gāzes tirgu dekarbonizācijas paketē. Projektiem, kuru jauda ir mazāka par 150 kW, un esošo atjaunīgās enerģijas staciju energoatjaunināšanai administratīvais process nedrīkst pārsniegt vienu gadu. Šie termiņi neietver laiku, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu atbilstību Savienības tiesību aktiem vides jomā, kam var būt vajadzīgs ilgs laiks, vai tiesvedības ilgumu, un ārkārtas apstākļos tos var pagarināt par vienu gadu.
Papildus vajadzīgo noteikumu transponēšanai valsts tiesību aktos dažas dalībvalstis ir ieviesušas papildu precizējumus, izklāstot nosacījumus, ar kuriem var pagarināt termiņu, vai arī ir uzdevušas attiecīgajām iestādēm cieši sadarboties, lai nodrošinātu saskaņoto termiņu ievērošanu. Attiecībā uz termiņa pagarināšanu par vienu gadu Zviedrija precizē, ka termiņu var pagarināt, ja jaunu noteikumu, informācijas vai vadlīniju dēļ ir vajadzīgi laikietilpīgi papildinājumi vai ja kavēšanās ir saistīta ar ārējiem apstākļiem, kurus nevarēja paredzēt no paša sākuma. Slovēnija ievieš noteikumu, kas paredz, ka pirms noteiktā termiņa beigām projekta izstrādātājam ir jāsaņem pamatots lēmums, ar kuru lēmumā izskaidrotos ārkārtas apstākļos procedūra tiek pagarināta par ne vairāk kā vienu gadu.
Attiecībā uz to, lai nodrošinātu, ka gadījumos, kad ir iesaistītas vairākas iestādes, atļauju piešķiršanas procedūra nepārsniedz saskaņotos termiņus, Somijas transponēšanas pasākumos ir iekļauta prasība, ka, ja atjaunīgās enerģijas elektrostacijas būvniecībai, modernizācijai, pieslēgšanai tīklam un ekspluatācijai ir vajadzīga vairāk nekā viena atļauju izsniegšanas vai administratīvās apstiprināšanas procedūra, atbildīgajām kompetentajām iestādēm jāsadarbojas, lai ievērotu termiņus. Projektu virzītāju vienotā kontaktpunkta uzdevums ir vajadzības gadījumā palīdzēt kompetentajām iestādēm vienoties par apstrādes termiņiem savās procedūrās. Turklāt tiesību aktos, ar ko tiek veikta transponēšana, ir precizētas dienas, kad sākas un beidzas termiņa aprēķināšana, un vienotajam kontaktpunktam ir uzdots uzraudzīt termiņu izpildi.
Attiecībā uz valsts noteikumu izpildes uzraudzību un paziņošanu integrētajos valsts enerģētikas un klimata progresa ziņojumos, ko iesniedz Komisijai līdz 2023. gada 15. martam un pēc tam reizi divos gados, dalībvalstīm ir jāziņo par konkrētiem pasākumiem, kas veikti, lai izpildītu RED II 15.–17. pantā noteiktās prasības nolūkā vienkāršot, saīsināt un padarīt pārredzamākas atļauju piešķiršanas procedūras. Turklāt saskaņota ES mēroga uzraudzība un administratīvās atļauju piešķiršanas procedūras atjaunīgās enerģijas projektiem sniegtu Komisijai, dalībvalstīm un projektu virzītājiem ieskatu par projektu apstiprināšanas dažādu posmu ilgumu, darbības jomu, prasībām un iesaistītajām iestādēm, kā arī par kavējumu un citu nepilnību iespējamajām kopīgajām iezīmēm atjaunīgās enerģijas tehnoloģijās vai atļauju piešķiršanas posmos.
b.Citi atļauju piešķiršanas procedūru ilguma samazināšanas labas prakses piemēri ārpus RED II darbības jomas
Tiesvedības ilgums neietilpst RED II noteiktajā termiņā, bet dalībvalstis var veikt pasākumus, lai saīsinātu procedūras, kas ieilgušas saistībā ar apstrīdēšanu tiesā. Lai gan ir jānodrošina tiesības uz tiesu iestāžu pieejamību, dalībvalstis var organizēt savu valsts tiesu sistēmu tā, lai nodrošinātu ātrāku tiesvedības lietu izskatīšanu, piemēram, vienas instances procedūras konkrētiem valsts nozīmes projektiem, termiņu noteikšanu konkrētiem tiesvedības posmiem atkarībā no valsts apstākļiem, lai izvairītos no nevajadzīgas pārsūdzības procedūru paildzināšanas, vai tādu noteikumu ieviešanu, kuru mērķis ir ierobežot ļaunprātīgu tiesāšanos. Vairākas dalībvalstis jau ir veikušas pasākumus, lai racionalizētu ar atļaujām saistītās tiesvedības ilgumu.
Francija ir samazinājusi iespējamo vides atļauju pārsūdzību skaitu sauszemes vēja enerģijas projektu gadījumā no trim līdz tikai divām pārsūdzībām. No 2018. gada 1. decembra apelācijas sūdzības var iesniegt tieši administratīvajās apelācijas tiesās, un tās vairs nav vispirms jāiesniedz administratīvajās tiesās (tā tas jau bija atkrastes vēja enerģijas projektu gadījumā kopš dekrēta pieņemšanas 2016. gada janvārī).
Nīderlande ir nolēmusi, ka atļaujas sauszemes vēja enerģijas projektiem, kuru jauda pārsniedz 100 MW, un saules fotoelementu (FE) projektiem, kuru jauda pārsniedz 50 MW, var pārsūdzēt tikai Augstajā tiesā.
Papildus ar tiesvedību saistītā regulējuma racionalizēšanai dažas dalībvalstis ir ieviesušas arī citus pasākumus, kas ļauj noteikt prioritātes un tādējādi paātrināt atļauju piešķiršanas procedūras, piemēram, nosakot stratēģisko projektu kategorijas. Dažus valsts nozīmes projektus var pieņemt, izmantojot likumdošanas procedūru, ar īpašu aktu saskaņā ar Ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) direktīvas 2. panta 5. punktu. Tas ļauj dalībvalstīm atbrīvot attiecīgos projektus no noteikumu par sabiedrisko apspriešanu izpildes.
Spānijā Andalūzijas reģionālā valdība ir izveidojusi “paātrināšanas struktūrvienību” projektiem, kas tiek uzskatīti par stratēģiskiem projektiem reģionālā Valsts pārvaldes un iekšlietu departamenta kompetencē. Stratēģiskas nozīmes atzīšana nozīmē, ka atlasītajiem projektiem tiek piemērots preferenciāls režīms attiecībā uz to izstrādei nepieciešamo atļauju un pilnvarojumu administratīvo apstrādi.
Vēl viens labs veids, kā paātrināt atļauju piešķiršanu, ir ļaut vienlaikus, nevis secīgi iesniegt vairākus pieteikumus, tostarp saistītiem tīkla projektiem.
Piemēram, Austrijā izstrādātāji var paralēli pieteikties vairākām atļaujām (elektroenerģijas ražošanas licencei, apstiprināšanai saskaņā ar dabas saglabāšanas likumā noteikto procedūru, aviācijas likumā noteikto procedūru, mežsaimniecības likumā noteiktajai atļaujai, ūdens likumā noteiktajai atļaujai, arodveselības un darba drošības likumā noteiktajai atļaujai, būvatļaujai). Paralēli var iesniegt arī vietas izvēles un tīkla pieslēguma pieteikumu. Francijā un Beļģijā (Flandrijā un Valonijā) ir ieviestas “vienotas atļaujas” procedūras. Flandrijas un Valonijas gadījumā šajās vienotajās atļaujās ir apvienotas vides un pilsētas atļauju izsniegšanas procedūras, kā arī atbrīvojumi maza mēroga projektiem. Francijā procedūra ļauj vienā reizē pārbaudīt vairākas atļaujas vēja enerģijas projektiem, tostarp atļaujas vides jomā, aeronavigācijas un militāro ceļa tiesību ievērošanu, kā arī elektroenerģijas ražošanas licenci.
Mājsaimniecību un enerģijas kopienu maza mēroga atjaunīgās enerģijas projektu gadījumā resursu trūkums vēl vairāk pastiprina šķēršļus, ar kuriem jau saskaras profesionāli tirgus dalībnieki. Grieķijā enerģijas kopienām piemēro prioritāru režīmu attiecībā uz pieteikumiem par pieslēgumu tīklam, vides apstākļu apstiprināšanu un ražošanas licencēšanu salīdzinājumā ar citiem pieteikumiem tajā pašā teritorijā tajā pašā piemērošanas ciklā. Portugālē atjaunīgās enerģijas kopienām piemēro atbrīvojumus no iepriekšējas kontroles/paziņošanas, reģistrācijas un ekspluatācijas prasībām atkarībā no uzstādītās jaudas vai no publiskā tīkla izmantošanas elektroenerģijas pievadīšanai pašpatēriņa gadījumā. Līdzīgi Īrijā enerģijas kopienām nav vajadzīga plānošanas atļauja pirms to tīkla pieteikuma iesniegšanas un uz tām neattiecas vienkāršotā atļauju piešķiršanas procedūra.
Agrīna sabiedriskā apspriešana un noteiktu pētījumu veikšana procesa sākumā arī var paātrināt atļauju piešķiršanu. Piemēram, KIP gadījumā obligāta sabiedriskā apspriešana, ko veic atļauju piešķiršanas procesa sākumā, lai noteiktu projekta atrašanās vietu, ir palīdzējusi apzināt un risināt sabiedrības attieksmes jautājumus.
Visbeidzot, novērtējumus, ko atļauju piešķīrējas iestādes veic saistībā ar vides procedūrām, var paātrināt, nosakot konkrētus termiņus. Ja ir nepieciešams vides novērtējums, dalībvalstīm būtu jāierobežo dažādu ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras posmu ilgums
, ieviešot saistošus maksimālos termiņus, jo īpaši:
·kompetentās iestādes atzinuma sniegšanai par darbības jomas noteikšanu — ne vairāk kā viens mēnesis;
·ietekmes uz vidi novērtējuma pabeigšanai un argumentēta secinājuma izdarīšanai — ne vairāk kā trīs mēneši ar iespēju pagarināt par trim mēnešiem;
·ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojuma sabiedriskās apspriešanas pabeigšanai — ne vairāk kā divi mēneši;
·izstrādes atļaujas izsniegšanai — ne ilgāk kā seši mēneši.
Aptuveni puse dalībvalstu jau ir noteikušas konkrētus termiņus, kurās kompetentajām iestādēm ir jāsniedz atļauja projektiem pēc izstrādātāja iesniegtā ietekmes uz vidi novērtējuma saņemšanas. Daudzos gadījumos tie nepārsniedz vienu vai divus mēnešus (Bulgārija, Francija, Itālija, Malta, Grieķija, Latvija un Rumānija).
Vēl viens iespējams vienkāršojums ir nosacīts atbrīvojums no būvatļaujām kopā ar paziņošanas prasībām maza mēroga FE sistēmām. Flandrijas reģionā Beļģijā saules FE ar zināmiem nosacījumiem ir atbrīvoti no būvatļaujas saņemšanas.
c.Lielāka elastība tehnoloģiju specifikāciju pielāgošanā laikposmā starp pieteikuma iesniegšanu atļaujas saņemšanai un projektu būvniecību
Atļauju piešķiršanas procedūru ilgums vai atļauju piešķiršanas kavēšanās var būt par iemeslu neoptimālai tehnoloģiju uzstādīšanai gadījumos, kad projekta izstrādātājiem ir pienākums īstenot savas sākotnējās atļaujas pieteikumā precīzi noteiktās tehnoloģiskās specifikācijas. Ja atļaujas piešķiršanai vajadzīgs tik ilgs laiks, ka apstiprinātais tehnoloģiskais risinājums ir novecojis, projekta virzītājam būtu jāpiesakās jaunai atļaujai vai jāveic jauns ietekmes uz vidi novērtējums, lai varētu izmantot jaunāko pieejamo tehnoloģiju. Lielāka elastība, t. i., ļaujot izstrādātājiem pieteikties vairākiem tehnoloģiskajiem parametriem, palīdz ātrāk ieviest efektīvākās tehnoloģijas, ne vienmēr radot lielāku ietekmi uz vidi.
Lai risinātu šo jautājumu, dažas dalībvalstis izmanto tā dēvēto “kastes modeli” atļaujām, kas ļauj izstrādātājiem noteikt vairākus tehnoloģiskos parametrus savā atļaujas pieteikumā (piemēram, attiecībā uz vējturbīnu gala augstumu), ļaujot tiem elastīgi izmantot modernās tehnoloģijas un maksimāli palielināt efektivitāti un atjaunīgās enerģijas ražošanu. Piemēram, Zviedrija jau atļauj piemērot šo atļauju modeli konkrētiem vēja enerģijas projektiem. Projektu izstrādātājiem ir jānorāda projekta teritorija, maksimālais turbīnu skaits, maksimālais gala augstums, ierobežotas piekļuves zonas projekta teritorijā un infrastruktūras maksimālā pēda. Viņi var brīvi optimizēt plānojumu un palielināt vai samazināt vējrata izmēru un rumbas augstumu. Izstrādātājiem ir arī atļauts izmantot jaunāko turbīnu tehnoloģiju, lai optimizētu plānojumu un maksimāli palielinātu atļaujā norādīto jaudu. Rumānija atļauj mainīt vējturbīnu tipu pēc galīgās būvatļaujas izsniegšanas, ja vien tiek ievēroti galvenie parametri (gala augstums un vējrats). Projektu izstrādātājiem attiecīgās izmaiņas tikai jāpaziņo kompetentajai iestādei.
3.Iekšējā koordinācija un skaidras un digitalizētas procedūras, lai mazinātu administratīvo atļauju piešķiršanas procesu sarežģītību
Atkarībā no dalībvalsts projektu virzītājiem ir jāsadarbojas ar valsts, reģionālā un pašvaldību līmeņa pārvaldes iestādēm un/vai dažādiem departamentiem vai ministrijām. Vairāki dažkārt pretrunīgi valsts un reģionālo tiesību aktu un procedūru līmeņi, kā arī neskaidrs kompetenču sadalījums starp valsts, reģionālajām un/vai vietējām iestādēm rada nevajadzīgus sarežģījumus un var aizkavēt atļauju piešķiršanas procesu. Ieinteresētās personas uzskata, ka ne vienmēr ir skaidrs, vai dažu iestāžu iesaistīšanās administratīvajā atļauju piešķiršanas procesā ir obligāta un vai to viedoklis ir saistošs. Turklāt, ja atļaujas piešķiršanā ir iesaistītas vairākas valsts iestādes, bieži vien projekta pieteikuma statuss un posms, kurā pastāv nepilnības, nav pārredzami. Turklāt digitālo rīku un risinājumu ieviešana pārvaldes iestādēs ir nevienmērīga.
a.RED II noteikumi par vienas pieturas aģentūru un to transponēšanas labas prakses piemēru salīdzinājums
RED II ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāizraugās vienots kontaktpunkts (“vienas pieturas aģentūra”) atļauju piešķiršanai atjaunīgās enerģijas ražošanas aktīvu un ar tiem saistītās tīkla infrastruktūras būvniecībai, energoatjaunināšanai un ekspluatācijai. Līdzīgs pienākums ir paredzēts TEN-E regulas noteikumos, un tas ir ierosināts arī ūdeņraža un gāzes tirgu dekarbonizācijas paketē. Piemēri ir arī citās nozarēs, kurās vienas pieturas aģentūru ieviešana ir samazinājusi informācijas meklēšanā ieguldīto laiku un izmaksas, jo īpaši saistībā ar licenču un atļauju izsniegšanas prasībām. Saskaņā ar subsidiaritātes principu RED II sniedz dalībvalstīm iespēju izvēlēties piemērotākos īstenošanas noteikumus ar nosacījumu, ka pieteikuma iesniedzējiem visā atļauju piešķiršanas procesā ir jāsazinās tikai ar vienu kontaktpunktu.
Ir dažādas vienas pieturas aģentūras izraudzīšanās iespējas. Tīri administratīva vienas pieturas aģentūra nodrošina saziņu starp atjaunīgās enerģijas projektu virzītāju un attiecīgajām iestādēm, kas iesaistītas dažādu tādu atļauju piešķiršanā, kuras vajadzīgas, lai būvētu elektrostaciju un pieslēgtu to tīklam. Var paredzēt arī administratīvā kontaktpunkta pilnvaru paplašināšanu, un kontaktpunktam var uzticēt izdot visas vajadzīgās atļaujas. Var izveidot vairākas vienas pieturas aģentūras, lai risinātu jautājumus saistībā ar dažāda apmēra projektiem, atjaunīgo energoresursu tehnoloģijām vai administratīvajām nodaļām dalībvalstī, ja vien katram pieteikuma iesniedzējam ir viens kontaktpunkts, uz kuru var paļauties konkrētā projektā.
Vienas pieturas aģentūru ir izveidojušas arī struktūras, kas atbild par tīkla infrastruktūru, piemēram, kopīgu interešu projektu “valsts kompetentās iestādes” saskaņā ar TEN-E regulu vai valsts regulatīvās iestādes, pārvades sistēmu operatori un valsts, reģionālās vai vietējās iestādes attiecībā uz citiem tīklu veidiem. Kopīgu interešu projektu gadījumā ir ieteicams cieši koordinēt un saskaņot procesus starp RED II vienas pieturas aģentūrām — “valstu kompetentajām iestādēm”. Esošās reģionālās sadarbības struktūras, kas nodarbojas ar enerģētikas politiku, piemēram, iepriekš minētās augsta līmeņa politiskās grupas, varētu būt piemērotas, lai izpētītu un paplašinātu šo ciešo koordināciju.
Attiecībā uz valsts noteikumiem, ar kuriem transponē RED II, vairumā gadījumu dalībvalstis par vienoto kontaktpunktu ir izraudzījušās esošu valsts enerģētikas aģentūru vai citu īstenošanas aģentūru, kuras uzdevums ir racionalizēt administratīvo atļauju pieteikumu iesniegšanas un piešķiršanas procesu. Visu to iestāžu saraksts, ar kurām vienotais kontaktpunkts nodrošina saziņu un koordināciju, palielina noteiktību un pārredzamību projektu virzītājiem, kā arī sniedz norādes uz konkrētiem tiesību aktiem, par kuriem kontaktpunkts var sniegt konsultācijas.
Dānijas gadījumā par kontaktpunktu ir izraudzīta Dānijas Enerģētikas aģentūra (DEA), un tā sniedz vispārējus norādījumus par administratīvo procesu, tostarp par pasākumiem, kas jāveic, lai izveidotu un ekspluatētu atjaunīgās enerģijas iekārtas. Atkrastes vēja enerģijas gadījumā DEA pati izsniedz atļaujas projektiem Dānijas teritoriālajos ūdeņos un ekskluzīvajā ekonomikas zonā. DEA sagatavo un izsniedz licences, izmantojot iteratīvu procesu ar attiecīgajām iestādēm, un sniedz iestādēm informāciju par konkrētiem projektiem, lai mazinātu pretrunīgas intereses.
Zviedrijas gadījumā Zviedrijas Enerģētikas aģentūras uzdevums ir izveidot digitālo kontaktpunktu un būt atbildīgai par to. Izmantojot kontaktpunktu, ir jānodrošina tiešas saites ar iestādēm, kas izskata lietu. Valsts noteikumos, ar kuriem transponē RED II, ir iekļauts arī to iestāžu saraksts, kuras palīdz kontaktpunktam, tostarp iestādes un aģentūras, kas atbild par jūrlietu jautājumiem, vides aizsardzību, valsts mantojumu un lauksaimniecību, kā arī pašvaldības.
Somijas vienotā kontaktpunkta uzdevums ir sniegt konsultācijas par atļauju piešķiršanas procedūru un citām administratīvajām procedūrām atjaunīgās enerģijas ražošanas stacijām. Valsts noteikumos ir iekļauts to elementu saraksts, uz kuriem attiecas kontaktpunkta pienākums sniegt konsultācijas, tostarp sniegt aizsardzības spēku atzinumu par vēja spēkstacijas būvniecības pieņemamību.
b.Citi administratīvo procedūru sarežģītības mazināšanas labas prakses piemēri ārpus RED II darbības jomas
Gadījumos, kad dažādām pārvaldes iestādēm ir jāveic koordinācija un jāsniedz apstiprinājums, to, ka vienas pārvaldes iestādes nesniegta atbilde kavē turpmākos pasākumus, varētu mazināt, ieviešot pamatotu administratīvo klusēšanu atbilstīgi skaidri noteiktiem nosacījumiem, ja vien atbilde nav jāsniedz saskaņā ar ES vai valsts tiesību aktiem. Spānija nesen 2020. gada dekrētā par pašpatēriņa iekārtām un saules enerģijas parkiem ieviesa pamatotu administratīvo klusēšanu par konkrētiem administratīviem pasākumiem. Ja vairākām iesaistītajām pārvaldes iestādēm ir jāsniedz savstarpējas atbildes un tās to neizdara 30 dienu laikā, konkrēto administratīvo pasākumu uzskata par apstiprinātu.
Attiecībā uz digitālo rīku un risinājumu plašāku izmantošanu atļauju piešķiršanas procedūrās RED II ir noteikts, ka pieteikuma iesniedzējiem ir jāļauj iesniegt attiecīgos dokumentus arī digitālā formātā. Turklāt e-saziņas izmantošana, lai aizstātu papīra veidlapu un digitālās saziņas platformu izmantošanu, apvienojot dažādos pieteikumu iesniegšanas procesus, varētu arī palīdzēt atļauju piešķīrēju iestāžu darbiniekiem apstrādāt pieteikumus, kā arī veidot pamatu procedūru uzraudzībai un uzlabošanai. Tas arī palielinātu pārredzamību projektu virzītājiem attiecībā uz viņu pieteikuma pašreizējo statusu, kā arī ļautu visām dažādajām iesaistītajām iestādēm piekļūt vienai un tai pašai centralizētajai projekta pieteikuma dokumentācijai.
Šajā saistībā Kipra savā Atveseļošanas un noturības plānā (ANP) ir iekļāvusi reformu, ar ko izveido digitālu vienas pieturas aģentūru, lai racionalizētu atļauju piešķiršanu atjaunīgās enerģijas projektiem. Saskaņā ar ANP Kipra ir lūgusi arī REFORM ĢD tehnisko palīdzību, lai izstrādātu metodiku, kas vajadzīga vienas pieturas aģentūras izveidei. Lejassaksijas federālā zeme Vācijā ir ieviesusi elektronisku atļaujas pieteikuma veidlapu imisijas aizsardzības pieteikumiem (ELiA), ko izmanto astoņas Vācijas federālās zemes un kas ļauj iesniegt šifrētus pieteikuma dokumentus. Nīderlandē ir tiešsaistes platforma “Atļauja “viss vienā” fiziskajiem aspektiem” sauszemes vēja un uz zemes uzstādītu fotoelementu izmantošanai. Neatkarīgi no tā, vai atļauju piešķiršanas procedūrā atbildīgā iestāde ir pašvaldība, province vai valsts valdība, tiešsaistes platforma ir pieejama gan atbildīgajai iestādei, gan projekta izstrādātājam. Turklāt dažas provinces izmanto tiešsaistes platformu, lai pieteiktos arī dabas atļaujai.
4.Pietiekams skaits darbinieku un pietiekamas prasmes atļauju piešķīrējās struktūrās
Lai varētu apstrādāt arvien vairāk projektu atļauju, atļauju piešķīrējām iestādēm un tīkla operatoriem būs vajadzīgs pietiekams skaits darbinieku ar atbilstošām prasmēm, kā arī darbinieki, kas atbild par vides novērtējumiem, un valsts tiesas, kas nodarbojas ar pārsūdzības procedūrām. Kā paskaidrots AER starpposma ziņojumā un apstiprināts Komisijas veiktajās apspriedēs par šo iniciatīvu, darbinieku trūkums atļauju piešķīrējās iestādēs pašlaik ir būtisks šķērslis projektu izvēršanai daudzās dalībvalstīs — darbinieku skaits ir nepietiekams un/vai darbiniekiem nav vajadzīgo zināšanu vai prasmju, lai apstrādātu projekta pieteikumus. Saskaņā ar ziņojuma konstatējumiem par nepietiekamu skaitu darbinieku biežāk ziņo lielās dalībvalstis, kur problēma ir lielāka valsts līmenī nekā reģionālā līmenī, savukārt zinātības trūkums ir izplatītāks tirgos, kuros ir mazāk zināšanu par konkrētu tehnoloģiju un mazāk pabeigtu projektu. Zinātības trūkums bieži ir vērojams vietējā līmenī, kur darbiniekiem ir mazāk iespēju specializēties, un/vai tas ir saistīts ar sarežģītiem tehniskiem un juridiskiem jautājumiem. Tas ir īpaši izplatīts lauku teritorijās ar nelielām administratīvām spējām, bet kur ir izstrādāti lieli atjaunīgās enerģijas projekti. Ar personālu saistīti jautājumi ietekmē citus šķēršļus, jo iestādes nespēj savstarpēji koordinēt savu darbu, kas ļautu raitāk īstenot administratīvos procesus. Tas ietver vienota kontaktpunkta izveidi, ja nepietiekams darbinieku skaits vai attiecīgu zināšanu trūkums var radīt papildu šķēršļus administratīvajās procedūrās. Tāpēc ir svarīgi nodrošināt atbilstošas prasmes un saistošas darbvietas attiecīgajās nozarēs dažādos administratīvajos līmeņos, tostarp atļauju piešķīrējās iestādēs, bet ne tikai.
Lai novērstu darbinieku trūkumu, no vienas puses, un prasmju trūkumu, no otras puses, ir vajadzīga mērķtiecīga un prognozējoša pieeja. Saskaņā ar šo pieeju un Eiropas Komisijas dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanas pieeju visās jomās, tostarp zaļās un digitālās pārkārtošanās jomā, īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, lai visos līmeņos palielinātu sieviešu līdzdalību un vienlīdzīgas iespējas visiem.
Dalībvalstīm tika lūgts nacionālajos enerģētikas un klimata plānos (NEKP) sniegt informāciju par kopējo plānoto uzstādīto atjaunīgās enerģijas ražošanas jaudu 2021.–2030. gadā, kas sadalīta jaunajā jaudā un energoatjaunināšanā, pa tehnoloģijām un nozarēm un izteikta MW. Dalībvalstīm bija arī jānosaka konkrēti pasākumi informācijas un apmācības sniegšanai. Šai plānotajai uzstādītajai jaudai, kā arī novērtējumam par spēju uzlabošanu, kas panākta, izmantojot esošo darbinieku skaitu, būtu jāpalīdz dalībvalstīm novērtēt atļauju piešķīrēju iestāžu personāla un budžeta vajadzības.
Lai gan dati par atļauju piešķīrēju iestāžu darbiniekiem ir ierobežoti, 2018. gadā Aragonas reģions Spānijā piešķīra atļaujas 1100 MW apmērā jauniem sauszemes vējparkiem, un 30 darbinieki nodarbojās vienīgi ar vēja un FE atļauju pieteikumu apstrādi. Somija no sava atveseļošanas un noturības plāna ir piešķīrusi 6 miljonus EUR, lai 2021.–2023. gadā uz laiku pieņemtu darbā cilvēkus, kas apstrādā vides atļaujas, procedūras un projektus, un lai atbalstītu jaunas energotehnoloģijas, tostarp atkrastes vēja enerģijas, liela mēroga saules enerģijas un ģeotermālās enerģijas iekārtas. Finansiālo atbalstu izmantos, lai segtu personāla izmaksas saistībā ar ietekmes uz vidi novērtējumu novērtēšanu, lēmumu par vides atļaujām pārsūdzību izskatīšanu un lai palīdzētu pašvaldībām un apgabaliem nodrošināt zemes izmantošanas plānošanu un būvatļauju piešķiršanu. Itālija ir izveidojusi 40 locekļu darba grupu, kuru pārrauga Ekoloģiskās pārkārtošanās ministrija un kuras uzdevums ir palīdzēt īstenot nacionālo enerģētikas un klimata plānu un atveseļošanas un noturības plānu. Tās uzdevums ir paātrināt ietekmes uz vidi novērtējumu apstrādi. Katram darba grupas loceklim ir vismaz piecu gadu profesionālā pieredze un prasmes, kas vajadzīgas, lai novērtētu atjaunīgās enerģijas projektu tehniskos, vidiskos un ainaviskos aspektus. Vācijas plāns atļauju piešķiršanas vienkāršošanai sauszemes vēja enerģijas projektiem, kurā ir 18 punkti, paredz, ka federālajām zemēm ir jānodrošina, ka to iestāžu rīcībā, kas veic plānošanu un apstiprināšanu, ir pietiekams skaits darbinieku un nepieciešamais tehniskais aprīkojums atļauju pieteikumu apstrādei. Turklāt Vācijas koalīcijas nolīgumā ir iekļauta atsauce uz ārējām projektu grupām, lai samazinātu atļauju piešķīrēju iestāžu slogu.
Attiecībā uz to, lai nodrošinātu, ka to iestāžu darbiniekiem, kuras ir atbildīgas par atjaunīgās enerģijas projektu atļauju novērtēšanu, ir atbilstošas zināšanas juridiskos un tehniskos jautājumos, viens no iespējamiem pirmajiem pasākumiem pašreizējā prasmju trūkuma novēršanai varētu būt “Erasmus+” alianses izveide nozaru sadarbībai prasmju jomā starp valsts iestādēm, nozari, sociālajiem partneriem un izglītības un apmācības iestādēm. 2021. gadā notika augsta līmeņa apaļā galda diskusija par ES Prasmju paktu, kurā piedalījās ieinteresētās personas no atjaunīgās enerģijas nozares un kura bija daļa no apaļā galda diskusijām ar rūpniecisko ekosistēmu pārstāvjiem ieinteresēto personu mobilizācijai, lai tās iesaistītos Prasmju paktā. Prasmju pakts ir jauns iesaistes modelis, lai risinātu ar tādām prasmēm saistītās problēmas, kas vajadzīgas ekonomikas atveseļošanai un ES industriālās stratēģijas un zaļās un digitālās pārkārtošanās īstenošanai. Tā mērķis ir novērst prasmju trūkumu visās rūpniecības ekosistēmās, mobilizējot uzņēmumus, darba ņēmējus, valsts, reģionālās un vietējās iestādes, sociālos partnerus, nozares organizācijas, profesionālās izglītības un apmācības sniedzējus, tirdzniecības kameras un nodarbinātības dienestus, lai tie veiktu ieguldījumus prasmju pilnveides un pārkvalifikācijas darbībās. Pēc apaļā galda diskusijas Komisija ir gatava veicināt plaša mēroga prasmju partnerības sagatavošanu sauszemes atjaunīgās enerģijas jomā. Turklāt ir pieejamas attiecīgas ES finansējuma iespējas (piemēram, LIFE, kohēzijas politikas fondi, tehniskās palīdzības instrumenti). Šajā saistībā būtiska nozīme ir arī diplomu, prasmju un kvalifikāciju savstarpējai atzīšanai visā ES, kas ir īpaši svarīga ES pierobežas reģionos.
Īpaša uzmanība jāpievērš tam, ka ar apmācību un prasmēm saistītās iniciatīvas ir jo īpaši jāvērš arī uz reģionālo un vietējo atļauju piešķīrēju iestāžu darbiniekiem, un jāņem vērā to funkciju īpatnības. Šajā saistībā dalībvalstis tiek mudinātas rīkoties un nodrošināt pietiekamas apmācības iespējas.
Jau tiek īstenots Plāna nozaru sadarbībai prasmju jomā posms “Jūrniecības tehnoloģija”, ar ko tie izstrādāta prasmju pilnveides stratēģija atkrastes atjaunīgo energoresursu jomā, kā arī pētīts nozares potenciāls kļūt par digitālās un zaļās pārkārtošanās virzītājspēku. Administratīvā mērķsadarbība varētu būt īpaši svarīga atkrastes nozarē, jo dažas dalībvalstis plāno pirmo reizi atļaut atkrastes atjaunīgās enerģijas projektus, savukārt citas ir guvušas lielāku pieredzi.
Lai atvieglotu informācijas apmaiņu, padarītu mazāk sarežģītu liela mēroga atjaunīgās enerģijas projektu īstenošanu un mazinātu neatliekamo vajadzību pēc spēju veidošanas, dalībvalstis varētu arī paredzēt izveidot brīvprātīgas platformas atļauju piešķīrējām iestādēm. Šādas platformas varētu darboties kā zināšanu apmaiņas repozitoriji, kuri nodrošina paraugpraksi un kuru mērķis ir palielināt efektivitāti vai apzināt sinerģiju dažādos procesos dalībvalstīs. Turklāt, kā liecina arī saistībā ar infrastruktūras projektiem gūtā pieredze, projektu virzītāji varētu gūt labumu no spēju veidošanas iniciatīvām, kuru mērķis ir novērst kavēšanos atļauju piešķīrējām iestādēm iesniegto dokumentu un pētījumu zemās kvalitātes dēļ.
5.Atjaunīgās enerģijas projektu atrašanās vietu labāka apzināšana un plānošana
Dekarbonizētai energosistēmai, kuras pamatā galvenokārt ir atjaunīgie energoresursi, parasti būs vajadzīga lielāka telpa nekā tradicionālajai energosistēmai, kurai raksturīgas lielākas, centralizētas enerģijas ražošanas stacijas. Tā kā liela daļa Eiropas ir blīvi apdzīvota, konflikti par zemes izmantošanu un nepieciešamība līdzsvarot dažādus sabiedriskos labumus un intereses Eiropā ir bieži sastopami. Atjaunīgās enerģijas projekti saskaras ar konkurenci par piekļuvi piemērotām teritorijām un zemes/jūras izmantošanas ierobežojumiem, jo īpaši lauksaimniecības/zivsaimniecības, jūras transporta maršrutu, kultūras mantojuma un ar aizsardzību saistītu darbību dēļ. Tāpēc, lai paātrinātu atjaunīgo energoresursu izvēršanu vidējā termiņā un ilgtermiņā, galvenie instrumenti ir labi izstrādāta telpiska plānošana un analītiskā priekšizpēte. Tos izmanto agrīnā posmā, kas var samazināt ietekmi uz vidi, konfliktus par zemes/jūras izmantošanu un novirzīt projektu izstrādātājus uz piemērotām teritorijām, kas savukārt var paātrināt atļauju piešķiršanas procedūras.
a.Zemes/jūras izmantošanas ierobežojumi un laba prakse, lai atvieglotu piemērotu teritoriju noteikšanu
Stratēģiskāka pieeja atjaunīgo energoresursu izvēršanas teritoriju noteikšanai, izmantojot telpisko plānošanu, būs būtiska, lai darītu pieejamu telpu, kura būs pietiekama, lai uzņemtu papildu atjaunīgās enerģijas jaudu, kas vajadzīga, lai sasniegtu ES mērķrādītājus. Tas attiecas gan uz atkrastes, gan sauszemes tehnoloģijām atjaunīgās enerģijas ražošanai, kā arī uz atjaunīgās siltumenerģijas nozari. Šādu plānu attiecīgais administratīvais līmenis var būt atšķirīgs atkarībā no tehnoloģijas, piemēram, piemērotas teritorijas vēja enerģijas iekārtām būtu jānosaka vairāk reģionālā līmenī, savukārt mazas teritorijas saules FE var izraudzīties pašvaldību līmenī. Jūras telpiskie plāni tiek izstrādāti valstu līmenī, arvien vairāk sadarbojoties ar kaimiņvalstīm, kas atrodas vienā un tajā pašā jūras baseinā. Atkrastes atjaunīgās enerģijas stratēģijā ir precizēts, ka jūras telpiskā plānošana ir galvenais šo tehnoloģiju izvēršanas pīlārs. Pārskatītajā TEN-E regulā ir noteikts, ka dalībvalstīm jāsadarbojas, nosakot savus atkrastes atjaunīgās enerģijas izvēršanas mērķrādītājus 2050. gadam, ar starpposma pasākumiem 2030. un 2040. gadā. REPowerEU paziņojumā dalībvalstis aicinātas bez liekas kavēšanās apzināt atjaunīgās enerģijas projektu īstenošanai piemērotas teritorijas uz sauszemes un jūrā, ņemot vērā savus nacionālos enerģētikas un klimata plānus un šo projektu devumu pārskatītajā 2030. gada atjaunīgās enerģijas mērķrādītāja sasniegšanā. Šā kartēšanas procesa ietvaros vajadzētu iezīmēt ierobežotas un skaidri noteiktas teritorijas, kas ir īpaši piemērotas atjaunīgo energoresursu attīstīšanai (“izdevīgas teritorijas”), vienlaikus pēc iespējas izvairoties no vidiski vērtīgām teritorijām un cita starpā par prioritāti nosakot degradētu, lauksaimniecībā neizmantojamu zemi.
Šajā saistībā būtu lietderīgi izpētīt iespēju izmantot degradētas teritorijas, piemēram, vecus karjerus, slēgtas raktuves, atkritumu poligonus vai vecas rūpniecības teritorijas, stāvvietas un teritorijas gar transporta koridoriem, piemēram, automaģistrālēm un sliežu ceļiem. Dažos gadījumos atjaunīgās enerģijas projektu attīstīšanai degradētās teritorijās ir vēl citas priekšrocības, piemēram, pilsētu teritoriju un ceļu tīklu tuvums, kā arī tīkla pieslēgumi. No otras puses, lai īstenotu iepriekš minēto, ir jārisina saistītās problēmas, piemēram, kontaminācija, neatrisināti īpašumtiesību jautājumi vai nepietiekami stimuli degradētu teritoriju pārbūvei.
Taisnīgas pārkārtošanās kontekstā svarīgi atzīmēt, ka ogļu raktuves, kas atrodas pārejas procesā esošajos ogļu ieguves reģionos, varētu kļūt par pievilcīgām vietām pārveidei par vēja enerģijas un saules FE objektiem vai pat ģeotermālās vai ūdeņraža enerģijas ražošanas objektiem atkarībā no atrašanās vietas un apkārtējās industriālās ekosistēmas. Kopumā ogļu ieguves reģioniem ir liels atjaunīgo energoresursu izvēršanas potenciāls — tiek lēsts, ka tas ir aptuveni 1,4 GW vēja enerģijas un 2,7 GW saules enerģijas. Kādreizējo fosilā kurināmā izmantošanas vietu papildu priekšrocība ir tā, ka tām bieži vien ir labs tīkla pieslēgums un uz vietas pieejams darbaspēks. Piemēri ir Spānijā, Grieķijā vai Ungārijā, un Vācija pēta veidus, kā izmantot peldošus FE ezeros, kas palikuši pēc bijušo lignīta ieguves teritoriju reģenerācijas pasākumiem.
Līdz šim RED II nebija konkrētu prasību par vietas izvēli vai prioritāro jomu noteikšanu atjaunīgo energoresursu attīstīšanai. Tomēr valsts tiesību aktos, ar kuriem transponē RED II 15. pantu, Itālija ir noteikusi piemērojamos noteikumus atjaunīgās enerģijas uzstādīšanai piemērotu teritoriju noteikšanai. Kopējai jaudai, ko var uzstādīt noteiktajās teritorijās, jābūt vismaz vienādai ar jaudu, kas nacionālajā enerģētikas un klimata plānā noteikta kā tāda, kas vajadzīga, lai sasniegtu atjaunīgo energoresursu attīstīšanas mērķus. Šajos noteikumos arī paredzēts, ka, nosakot atjaunīgajiem energoresursiem piemērotas teritorijas, ir jāņem vērā ietekme uz vidi, kultūras mantojumu, ainavu, kā arī citi būtiski apsvērumi, piemēram, resursu pieejamība un tīkla infrastruktūra.
Koordinācijai starp dažādiem pārvaldības līmeņiem ir izšķiroša nozīme, jo īpaši federālajās zemēs vai valstīs ar autonomiem reģioniem. Vācijā federālajām zemēm ir jāziņo federālajai valdībai par atjaunīgo energoresursu stāvokli, tostarp par atļautajām atjaunīgo energoresursu iekārtām, energoatjaunināšanas progresu un zemes platību, kas pieejama turpmākai vēja enerģijas izvēršanai saskaņā ar reģionālajiem un pilsētu zemes izmantošanas plāniem. Koalīcijas nolīgums paredz, ka divi procenti no sauszemes teritorijas ir jāpiešķir sauszemes vēja enerģijai. Hesenes un Šlēsvigas-Holšteinas federālajās zemēs tas jau ir veiksmīgi īstenots.
Papildus atbalstošai telpiskās plānošanas sistēmai tādi digitāli rīki kā ģeogrāfiskās informācijas sistēmas (ĢIS) tiešsaistes datubāzes un kadastri arī var atvieglot piemērotas zemes noteikšanu (piemēram, uzrādot katras tehnoloģijas potenciālu, ierobežotas piekļuves zonas, degradētu zemi, ko nevar izmantot lauksaimniecībā, tīkla pieejamību, esošos projektus un datus/pētījumus, vides priekšnovērtējumus). Savienības līmenī Enerģētikas un rūpniecības ģeogrāfiskā laboratorija (ERĢL) vizualizē dažus no šiem datiem. Komisija nupat ir pabeigusi datu kopu iekļaušanu ERĢL, kas var palīdzēt dalībvalstīm noteikt vēja un saules enerģijas projektiem piemērotas teritorijas. Lai gan attiecīgās datu kopas ir atkarīgas no izvērtējamā atjaunīgās enerģijas avota, ERĢL jau ir iekļautas šādas datu kopas: Natura 2000 teritorijas, valstu noteiktas teritorijas, svarīgākās bioloģiskās daudzveidības teritorijas un svarīgas putnu teritorijas, kā arī augsnes dati.
Lai gan, iekļaujot šādas datu kopas kartēšanas rīkā, netiek ieviesti nekādi ierobežojumi atjaunīgās energoinfrastruktūras izvēršanā saskaņā ar attiecīgajiem tiesību aktiem, tas atvieglo izvēršanu, vienlaikus līdz minimumam samazinot konfliktus. Tādējādi kartēšanas rīks ir paredzēts kā instruments, kas ļauj un dod iespējas atbalstīt plānošanas izvēles, ko veic valsts un reģionālās iestādes, kurām citādi varētu nebūt tūlītējas piekļuves visiem pieejamajiem datiem, kas sniedz īpašus ieguvumus projektiem, kuriem varētu būt pārrobežu ietekme. Tam savukārt būtu jāvirza un jāatbalsta ekonomikas dalībnieku lēmumi par ieguldījumiem, pamatojoties uz paredzamību un skaidrību. Komisija plāno pilnveidot šo kartēšanas rīku, tajā iekļaujot vēl citas datu kopas un saites uz dalībvalstu digitālās telpiskās plānošanas rīkiem.
Dānijā tiešsaistes platforma “Dānijas Vides portāls” ir kopīga publiska partnerība, kas pieder valstij, pašvaldībām un reģioniem. Portālā, kas aptver visu valsti, ir iekļauti dati par konkrētām teritorijām attiecībā uz vidi, ūdeni, dabu un zemes izmantojumu. Tas ļauj iestādēm atjaunināt datus un piekļūt datiem administratīvajās vienībās, nozarēs un ģeogrāfiskajos apgabalos. Iedzīvotāji un speciālisti arī var izmantot portālu, lai piekļūtu datiem par dažādiem zemes izmantošanas ierobežojumiem, kas saistīti, piemēram, ar dabas aizsardzību, saglabāšanu, būvniecības līnijām un plānošanu konkrētās teritorijās. Horvātijā Horvātijas Republikas Atvērto datu portāls ir datu platforma, ko izmanto publiskā sektora radīto atklāto datu, tostarp ģeolokācijas, meteoroloģisko un vides datu, vākšanai, sadalīšanai kategorijās un izplatīšanai. Polijā Komisija atbalsta tādas bijušo un pašreizējo ogļu ieguves vietu datubāzes izstrādi, kura apvienota ar ĢIS un kuras mērķis ir apzināt vietu iespējamu atkārtotu izmantošanu, tostarp tīras enerģijas risinājumu izvēršanai. Līdzīgu projektu Komisija atbalstīja arī Grieķijā. Briseles reģionā Beļģijā iedzīvotāji var pārbaudīt savu jumtu FE ražošanas potenciālu. Lai vienkāršotu licencēšanu un atļauju piešķiršanu maza mēroga ģeotermālo siltumsūkņu iekārtām, dažos Austrijas, Francijas, Vācijas un Itālijas reģionos jau darbojas luksofora principa trīszonu sistēmas, kuru pamatā ir ģeoloģiskie apsekojumi, proti, ir norādītas zonas, kurās ir vajadzīga atļauja, un zonas, kurās urbumi ir aizliegti.
b.Telpas daudzējāda izmantošana
Vēl viens veids, kā novērst zemes/jūras izmantošanas ierobežojumus, ir atvieglot telpas daudzējādu izmantošanu. Šāda pieeja jūras telpiskajā plānošanā var atvieglot energoinfrastruktūras un kuģošanas ceļu līdzāspastāvēšanu un veicināt jūras ekosistēmu aizsardzību. Ar citām pieejām, piemēram, agrosolārām iekārtām vai peldošām saules enerģijas iekārtām, var optimizēt atjaunīgās enerģijas projektiem pieejamo telpu. Atceļot valsts tiesību aktos ierobežojumus, kas aizliedz telpas daudzējādu izmantošanu, vai izveidojot īpašu daudzējādas izmantošanas sistēmu, varētu veicināt vairāku projektu īstenošanu. Lai atbalstītu jaunus daudzējādas izmantošanas projektus, būs vajadzīgas arī inovācijas atļauju piešķiršanas jomā, kas parasti ir process, kurš aptver ļoti daudz nozaru.
Iepriekš minētais ERĢL kartēšanas rīks tagad ietver arī datu kopu par esošajām notekūdeņu attīrīšanas iekārtām, kurās varētu izvietot atjaunīgās enerģijas projektus un kuras turpinās attīstīt, lai veicinātu telpas daudzējādu izmantošanu.
Vairākas dalībvalstis (tostarp Vācija, Itālija, Francija, Spānija un Polija) apsver izstrādāt vadlīnijas par agrosolārām iniciatīvām, kas ir prakse, kurā apvienota lauksaimniecības un saules FE ražošana, kura pēdējos gados ir kļuvusi arvien izplatītāka. Divējāds lietojums, izmantojot agrosolāras iekārtas, var palīdzēt panākt labvēlīgu sabiedrības attieksmi un sniegt tiešu labumu lauksaimniekiem un lauku kopienām. Zinātniskie pētījumi liecina, ka šīs pieejas var sniegt arī līdzieguvumus, piemēram, labāku ūdens aizturi sausajās teritorijās un kopumā labāku ražīgumu. Vienprātībai par definīcijām un ietekmes kritērijiem būtu labvēlīga ietekme valsts un reģionālā līmenī. Tas pavērtu ceļu tam, lai agrosolāras iekārtas varētu sistemātiskāk iekļaut zemes izmantošanas plānos, un palīdzētu nepieļaut negatīvu ietekmi uz lauksaimniekiem.
Līdzīga prakse ir izveidojusies jūras telpā, kur Beļģija savā jūras telpiskajā plānā ir noteikusi teritorijas vienlaicīgai darbību attīstībai, t. i., pārtikas ražošanai (zvejniecībai, akvakultūrai) un atkrastes atjaunīgajai enerģijai, tādējādi veicinot sinerģiju un integrētu daudzējādu izmantošanu. Daudzējādu izmantošanu var attīstīt, arī pievienojot esošajām darbībām jaunas darbības. Ir iespējama arī jūras saimnieciskās darbības apvienošana ar dabas aizsardzību (piemēram, Natura 2000 teritorijās) vai atjaunošanu.
c.Labvēlīga kopienas attieksme un iesaistīšanās
Centralizēti noteikti izvēršanas vai telpas izmantošanas mērķrādītāji var būt svarīgi atkarībā no valsts konteksta, jo pašvaldības bieži vien mēdz raudzīties uz atjaunīgās enerģijas attīstību no vietējās perspektīvas un ne vienmēr ņem vērā valsts mērķrādītājus atjaunīgās enerģijas jomā. No otras puses, atjaunīgo energoresursu attīstīšana būtu jāīsteno vietējā līmenī, nevis jāuzskata par uzspiestu vietējām kopienām, kaitējot tām. Tāpēc izšķiroša nozīme ir agrīnai sabiedrības iesaistei reģionālo vai vietējo telpisko plānu izstrādē, tāpat arī pasākumiem, kas ļauj vietējām kopienām gūt labumu no atjaunīgās enerģijas iekārtām to tuvumā, arī plašākā sociāli taisnīgas zaļās pārkārtošanās kontekstā. To var panākt, izmantojot enerģijas kopienas, mazākas elektroenerģijas izmaksas vai finansiālās līdzdalības shēmas (“līdzīpašums” vai “līdzieguvumi”), vai reģiona rūpniecības attīstības plānus.
Šādas shēmas var organizēt dažādos veidos, piemēram, finansējumu no valsts vai reģionāliem avotiem piešķirot vietējām iestādēm teritoriju un resursu nodrošināšanai, iekārtu operatoriem, kuri maksā īpašu maksu vai nodokli tieši vietējām iestādēm, vai iekārtu operatoriem, kuri brīvprātīgi veic maksājumus reģionālai apvienībai, lai uzlabotu vietējo situāciju. Šādi maksājumi būtu jāsaista ar konkrētiem mērķiem, lai palielinātu iedzīvotāju sociālos ieguvumus, piemēram, sociālos pakalpojumus (piemēram, bērnudārzu, veselības aprūpes pakalpojumus) vai infrastruktūru (piemēram, ielas vai sabiedrisko transportu). Skaidrs tiesiskais regulējums ļauj izvairīties no sarunām katrā atsevišķā gadījumā, kas var izraisīt nevienmērīgus rezultātus un radīt lielāku publiskā sektora prettiesiskas rīcības risku.
Valsts līmenī ieviesto shēmu piemēri ir “zaļo fondu shēma” pašvaldībām, kurās izvietoti vēja enerģijas projekti Dānijā, subsīdiju shēma pašvaldībām Luksemburgā vai vietējo iedzīvotāju minimāls līdzdalības līmenis, kas paredzēts dažādās reģionālajās enerģētikas stratēģijās Nīderlandē. Baleāru salu Klimata pārmaiņu aktā (Spānija) ir īpašs noteikums par to, ka visos atjaunīgās enerģijas projektos, kuru jauda pārsniedz 5 MW, vietējiem iedzīvotājiem jādod iespēja investēt vismaz 20 % no vajadzīgā finansējuma. Vēl viena iespēja uzlabot līdzdalību vietējā ekonomikā ir iespējas ieguldīt atjaunīgās enerģijas projektu daļās, kā to veicina, piemēram, “Zaļās izaugsmes kolektīvās finansēšanas marķējums” Francijā. Tomēr šīs kolektīvās finansēšanas pieejas, kā arī dažas citas finansiālās līdzdalības shēmas rada ieguvumus vienīgi tiem iedzīvotājiem, kuri var ieguldīt projektos (“līdzatbildība” ar līdzdalību pārvaldībā vai bez tās).
Atjaunīgās enerģijas kopienas ir ļoti spēcīgi instrumenti, ar ko palielināt vietējo iedzīvotāju aktīvu līdzdalību un ieguvumus enerģētikas pārkārtošanā. Tās var arī palīdzēt risināt enerģētiskās nabadzības problēmu. Grieķijā enerģijas kopienu definīcija paredz, ka tās aktīvi piedalās enerģētiskās nabadzības mazināšanā un ražošanas, uzkrāšanas un pašpietiekamības veicināšanā salās. Šajā nolūkā neaizsargātiem patērētājiem un iedzīvotājiem, kas dzīvo zem nabadzības sliekšņa, ir arī tiesības uz virtuālu neto uzskaiti, un viņi var gūt labumu no sabiedrības saražotās enerģijas, neiesaistoties tajā (ja viņi atrodas ģeogrāfiski tuvu). Beļģijā sociālo mājokļu uzņēmumi izstrādāja inovatīvu uzņēmējdarbības modeli, kurā tie iegulda saules enerģijas paneļos, kas izvietoti uz sociālo mājokļu jumtiem, un FE un saražotās elektroenerģijas izmantošanas izmaksas ir iekļautas īres maksā. Īres izmaksas ir lētākas nekā pašreizējās elektroenerģijas cenas, pateicoties projekta nozīmīgumam.
Pārrobežu enerģijas kopienām var būt svarīga loma ES pierobežas reģionos. Interreg pārrobežu sadarbības programmas projektā “SEREH — Emenas–Harenas viedās enerģijas reģions” starp Vāciju un Nīderlandi jau ir sākts darbs pareizajā virzienā. Tas attīsta decentralizētu pārrobežu elektroenerģijas un enerģijas tirgu, un citi pierobežas reģioni varēs izmantot tajā gūtos konstatējumus un ieteikumus.
Attiecībā uz kopienu iesaisti enerģētikas pārkārtošanā, Īrijas pārvades sistēmu operators “EirGrid”, kopiena “Friends of the Earth” un Atjaunīgo energoresursu tīkla iniciatīva 2021. gadā sāka kopīgu trīs gadu projektu, lai iesaistītu kopienas dialogā par problēmām un iespējām, kas saistītas ar Īrijas enerģētikas pārkārtošanu.
Dažos gadījumos pamats sabiedrības iebildumiem pret projektiem ir arī vējturbīnu tuvums mājokļiem. Šajos gadījumos iedzīvotāji pauž bažas par tādiem traucējumiem kā troksnis un vizuālā ietekme.
Noteikumi par attālumu starp vējturbīnām un mājokļiem dažādās dalībvalstīs atšķiras — dažos gadījumos drošības attālums ir atkarīgs no reģiona vai pašvaldības, vai no apdzīvotības blīvuma teritorijā, kurā atrodas turbīnas. Citos gadījumos drošības attālumu nosaka vējturbīnas gala augstums un vējrata diametrs.
Ļoti lieli drošības attālumi var sniegt tikai nelielus papildu ieguvumus samazināta trokšņa veidā, taču vienlaikus palielinās izmaksas, kas saistītas ar apkalpes ceļiem un atbalsta infrastruktūru un elektroenerģijas ražošanas attālināšanu no pieprasījuma. Šajā saistībā ierobežojoši noteikumi var arī padarīt lielu daļu zemes nepieejamu projektiem un/vai samazināt iespēju veikt esošo vējparku jaudu atjaunināšanu, izmantojot modernākās tehnoloģijas. Tāpēc izstrādātājiem dažkārt ir jāuzstāda novecojušas iekārtas, piemēram, mazākas un mazāk efektīvas vējturbīnas, lai izpildītu attāluma prasības. Projektu izstrādātāji var arī izvēlēties pagarināt kalpošanas laiku, nevis veikt esošo objektu energoatjaunināšanu.
Noteikumiem par attālumu līdz mājoklim vajadzētu būt pamatotiem ar faktiem un pierādījumiem, t. i., attiecībā uz troksni un vizuāliem traucējumiem, un tiem vajadzētu būt pēc iespējas minimāliem. Izstrādājot noteikumus, dalībvalstīm ir jālīdzsvaro nepieciešamība samazināt vējturbīnu negatīvo ietekmi un maksimāli palielināt zemes pieejamību projektu izstrādei, ņemot vērā arī citus telpiskās plānošanas ierobežojumus. Turklāt, lai nodrošinātu projektu izstrādātājiem skaidrību par ieguldījumiem, ir vajadzīga skaidra un pārredzama informācija par ierobežojumiem, kas saistīti ar attālumu līdz mājokļiem.
d.Ar vidi saistītie apsvērumi
Dažas no izplatītākajām problēmām saistībā ar vietu izvēli, kas rodas atjaunīgās enerģijas projektu izstrādātājiem, ir procedūru ilgums un sarežģītība, lai nodrošinātu atbilstību tiesību aktiem vides jomā, kā arī konflikti ar vides interešu grupām vai iedzīvotājiem. Atļaujas un ar tām saistītie ietekmes novērtējumi ir rīks, ar ko līdzsvarot dažādas sabiedrības intereses, taču tas arī rada lielus sarežģījumus un problēmas pārvaldē un tiesās. Ja ir jānovērtē un jālīdzsvaro dažādas sabiedrības intereses, pārdomu un lēmumu pieņemšanas procesam noteikti ir vajadzīgs laiks. Tāpēc ar vidi saistītie apsvērumi ir jāintegrē atjaunīgās enerģijas plānošanas procesos jau no paša sākuma. Tas ļauj noteikt iespējamo būtisko ietekmi uz vidi un pasākumus, kas paredzēti tās novēršanai, samazināšanai un kompensēšanai, cik vien iespējams. Turklāt pastāv iespējas, kas ļautu dalībvalstīm racionalizēt procedūras, lai nodrošinātu atbilstību tiesību aktiem vides jomā un atvieglotu piemērotu vietu izvēli projektu virzītājiem. Tas arī palīdzēs mazināt konfliktus, kas var rasties ar vides grupām un atsevišķiem dalībniekiem, kā arī ar valsts iestādēm dažādos līmeņos. Šādi konflikti jo īpaši skar vēja enerģiju, ģeotermālo enerģiju un hidroenerģiju, kā arī liela mēroga saules FE iekārtas. Lai gan tiesu iestāžu pieejamība ir viena no pamattiesībām, alternatīvi strīdu izšķiršanas mehānismi un mediācija var palīdzēt ātrāk atrisināt šādus konfliktus.
I.Prasības, kas izriet no ES tiesību aktiem vides jomā, un veidi, kā racionalizēt atbilstību
ES tiesību akti var izraisīt to, ka vienam projektam ir jāveic vairāki vides novērtējumi. Valsts līmenī bieži tiek ieviestas īpašas papildu prasības atļauju piešķiršanas procesos (piemēram, saistībā ar īpašuma jautājumiem, zemes izmantošanas plānošanu vai kultūras mantojumu). Vairākas juridiskās prasības un paralēli novērtējumi vienam projektam var radīt administratīvās un īstenošanas izmaksas, kā arī kavēšanos, neatbilstības un administratīvo nenoteiktību to piemērošanā. IVN direktīvas 2. pantā ir skaidri noteikts, ka IVN var integrēt citās procedūrās. Tas paver ievērojamas iespējas vienkāršot vides atļauju piešķiršanu, ja ir vajadzīgi vairāki vides novērtējumi, kas izriet no vairākām direktīvām (IVN direktīvas, SVN direktīvas, Dzīvotņu direktīvas un Putnu direktīvas, Rūpniecisko emisiju direktīvas, Ūdens pamatdirektīvas, Seveso direktīvas u. c.), un ir iesaistītas vairākas iestādes. Saskaņā ar “vienas pieturas aģentūras” pieeju iepriekš minētos novērtējumus un to apstiprināšanu var sagatavot atsevišķi, bet koordinēt; tos var arī apvienot vienā procesā.
Atjaunīgās enerģijas projektu netraucētu izvēršanu varētu atbalstīt arī ar pārredzamu un stratēģisku plānošanu. Attiecībā uz vides atļaujām dalībvalstis varētu palielināt juridisko noteiktību un pārredzamību, sistemātiski piemērojot Stratēģiskā vides novērtējuma (SVN) direktīvu
plānošanas dokumentiem, kas attiecas uz atjaunīgās enerģijas projektiem. SVN ļauj stratēģiskāk plānot atjaunīgās enerģijas projektu izstrādi ar lielāku noteiktību, vienlaikus ņemot vērā saistības vides jomā. Attiecīgā gadījumā valsts iestādes un projektu izstrādātāji var paļauties uz SVN rezultātiem un ņemt tos vērā turpmākajā projekta izstrādē, jo īpaši, lai apzinātu pieņemamas alternatīvas saistībā ar dabas aizsardzības un saglabāšanas mērķiem. Tas ļauj dalībvalstīm izmantot dažādu atjaunīgo energoresursu potenciālu, vienlaikus mazinot enerģētikas projektu negatīvo ietekmi uz vidi. Tas arī sekmē integrētāku un efektīvāku pieeju teritoriālajai plānošanai, kuras laikā ar vidi saistītie apsvērumi tiek ņemti vērā gan agrākos plānošanas posmos, gan daudz augstākā stratēģiskā līmenī. Tas arī rada mazāk konfliktu atsevišķu projektu līmenī gan pēc būtības, gan saistībā ar sabiedrības attieksmi.
Komisija nesen pieņēma pārskatītas metodiskās vadlīnijas par Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punktu, t. i., par Natura 2000 teritorijās esošo plānu un projektu pienācīgu novērtēšanu. Šīs vadlīnijas kopā ar nozaru vadlīnijām par vēja enerģiju, energopārvadi un hidroenerģiju sniedz daudzus praktiskus piemērus tam, kā var veicināt projektu apstiprināšanu, neapdraudot dabas aizsardzības vajadzības, cita starpā izmantojot stratēģisku (telpisku) plānošanu, uzticamus vides datus un piemērotus ietekmes mazināšanas pasākumus. Saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu ir arī izstrādātas vadlīnijas, kurās jo īpaši precizētas iespējas racionalizēt procedūras ietekmes uz vidi novērtēšanai, labāku alternatīvo vides pasākumu apzināšanai, sevišķi svarīgu sabiedrības interešu pamatošanai un piemērotu ietekmes mazināšanas pasākumu novērtēšanai.
Atjaunīgās enerģijas projektiem nav automātiski jāveic obligāts IVN, un dalībvalstīm šajā saistībā būtu jānosaka skaidras robežvērtības, ievērojot IVN direktīvā paredzēto elastību. Piemēram, Slovākijā IVN likuma noteikumi attiecas vienīgi uz FE iekārtām, kuru jauda pārsniedz 5 MW. Tādu iekārtu gadījumā, kuru jauda ir no 5 līdz 50 MW, notiek izmeklēšanas process (t. i., pārbaude). FE iekārtām, kuru uzstādītā jauda ir vismaz 50 MW, piemēro obligāto novērtējumu.
Vēl viens veids, kā paātrināt procedūras, ir skaidri un pārredzami vides novērtējumu kritēriji, par kuriem projekta izstrādātājiem paziņo procesa sākumā. Saskaņā ar IVN direktīvu izstrādātāji var pieprasīt kompetentajai iestādei sniegt atzinumu par darbības jomas noteikšanu, kurā paredzēts novērtējuma saturs un apmērs un ir norādīta informācija, kas jāietver IVN ziņojumā. Vairākās dalībvalstīs šāda darbības jomas noteikšana ir obligāta (Bulgārijā, Čehijā, Dānijā, Igaunijā, Somijā, Luksemburgā, Rumānijā). Praktiskā pieredze liecina, ka vides informācijas tvēruma un detalizācijas pakāpes precizēšana agrīnā posmā ļauj izvairīties no vairākkārtējas informācijas apmaiņas un jauniem pieprasījumiem starp izstrādātāju un kompetentajām iestādēm vēlākā posmā un paātrina projekta apstiprināšanu.
Lai atvieglotu esošo elastības iespēju izmantošanu ES tiesību aktos vides jomā, dalībvalstīm savos tiesību aktos būtu jāprecizē, ka, ņemot vērā tiesību akta priekšlikumu, ar ko groza un stiprina Direktīvas (ES) 2018/2001 noteikumus par administratīvajām procedūrām, no atjaunīgiem energoresursiem ražotas enerģijas ražošanas iekārtu plānošana, būvniecība un ekspluatācija, to pieslēgums tīklam un ar to saistītais tīkls pats par sevi tiek uzskatīti par tādiem, kas atbilst sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm un sabiedrības drošības interesēm. Tāpēc tiem būtu jāpiemēro labvēlīgākā no pieejamajām plānošanas un atļauju piešķiršanas procedūrām.
Jēdziens “sevišķi svarīgas sabiedrības intereses” ir minēts vairākos tiesību aktos vides jomā.
Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktu šis jēdziens paredz, ka valstu kompetentajām iestādēm jāapstiprina attiecīgie plāni un projekti ar nosacījumu, ka Natura 2000 teritorijai, ko ietekmēs attiecīgās iniciatīvas, saglabāšanas mērķu interešu un iepriekš minēto sevišķi svarīgo interešu līdzsvarošana notiek par labu pēdējam. Šajā nolūkā ir jāizvērtē katrs gadījums atsevišķi.
Dalībvalstīm būtu jāievieš skaidras un vienkāršas atjaunīgās enerģijas projektu pārbaudes procedūras, lai novērtētu, vai tie atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski negatīvi ietekmēt Natura 2000 teritorijas. Ja kompetentās iestādes nevar izslēgt būtisku ietekmi, būtu jāveic pienācīgs novērtējums saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu.
Gan pārbaude, gan pienācīgs novērtējums būtu jāveic, ņemot vērā teritoriju konkrētos saglabāšanas mērķus. Šajā nolūkā dalībvalstīm bez turpmākas kavēšanās būtu jānosaka konkrēti saglabāšanas mērķi visām Natura 2000 teritorijām. Tas ļaus pienācīgi un ātri novērtēt iespējamo ietekmes iespējamību Natura 2000 teritorijās un pašu ietekmi attiecīgi pārbaudes posmā un pienācīgā novērtējumā. Skaidrība par ietekmes iespējamību un pašu ietekmi uz Natura 2000 teritorijām ir projektu virzītāju un dalībvalstu iestāžu interesēs, jo tas ļauj ātri pabeigt atļaujas piešķiršanas procedūru ar vajadzīgo juridisko noteiktību.
Dalībvalstīm būtu ātri jāpabeidz atļauju piešķiršanas process, piešķirot atļaujas visiem projektiem, kuriem nav būtiskas ietekmes uz Natura 2000 teritorijām, ņemot vērā to konkrētos saglabāšanas mērķus, atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem.
Dalībvalstīm būtu arī ātri jāpabeidz atļauju piešķiršanas process, piešķirot atļauju visiem projektiem, kas novērtēti kā tādi, kuri neietekmē Natura 2000 teritoriju viengabalainību, ņemot vērā to konkrētos saglabāšanas mērķus, atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem. Tāpēc dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka atjaunīgās enerģijas projektos ir integrēti ietekmes mazināšanas pasākumi, lai efektīvi novērstu vai samazinātu negatīvo ietekmi uz aizsargājamām dzīvotnēm un sugām Natura 2000 teritorijās.
Atjaunīgās enerģijas projektu, kas ietekmē Natura 2000 teritorijas viengabalainību, var atļaut, ja nav alternatīvu risinājumu un ja interešu līdzsvars starp skartās teritorijas saglabāšanas mērķiem un projekta sabiedrības interesēm ir apdraudēts par labu šim projektam, ar nosacījumu, ka tiek veikti visi kompensācijas pasākumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību. Šāds lēmums ir jāpieņem kompetentajām iestādēm, pamatojoties uz konkrētajā gadījumā skartajām interesēm. Dalībvalstīm būtu jāizstrādā skaidri norādījumi kompetentajām iestādēm, kā pieņemt šādus lēmumus atjaunīgās enerģijas projektu gadījumā, ko varētu pamatot ar dažādām sabiedrības interesēm, piemēram, ņemot vērā to ieguldījumu enerģētiskajā drošībā (enerģētiskā neatkarība no importa) vai sabiedrības drošībā (siltumapgādes un elektroenerģijas vajadzību apmierināšana) vai primāri svarīgu labvēlīgo ietekmi uz vidi (klimata pārmaiņu mazināšana).
Jēdziens “sevišķi svarīgas sabiedrības intereses” attiecas arī uz Dzīvotņu direktīvas noteikumiem par sugu aizsardzību. Šo noteikumu, jo īpaši 12. panta, mērķis ir aizsargāt sugas, cita starpā aizliedzot to apzinātu traucēšanu vai nonāvēšanu neatkarīgi no to atrašanās vietas, nevis tikai Natura 2000 teritorijās. 16. panta 1. punktā ir ietverta atkāpes klauzula, kas cita starpā ļauj apzināti nonāvēt vai traucēt aizsargājamas sugas īpatni, ja nav apmierinošas alternatīvas un ja atkāpe nekaitē attiecīgās sugas populāciju labvēlīgā saglabāšanas stāvokļa uzturēšanai to dabiskās izplatības areālā. 16. panta 1. punktā ir uzskaitīti iemesli, uz kuriem var atsaukties, lai pamatotu šādu atkāpi. Atjaunīgās enerģijas projektus varētu pamatot ar vienu vai vairākiem iepriekš minētajiem iemesliem. Ir svarīgi uzsvērt, ka atkāpju izmantošana var arī nebūt nepieciešama. Atsevišķu īpatņu nejauša nonāvēšana vai traucēšana nav šķērslis atjaunīgās enerģijas projektu izstrādei, ja šādos projektos ir integrēti ietekmes mazināšanas pasākumi, lai pēc iespējas efektīvi novērstu nonāvēšanu vai traucēšanu. Tāpēc šādos gadījumos aizsargājamo sugu atsevišķu īpatņu nejauša nonāvēšana vai traucēšana nebūtu uzskatāma par apzinātu un tādējādi uz to neattiektos nedz Dzīvotņu direktīvas 12. panta 1. punkts, nedz Putnu direktīvas 5. pants. Dalībvalstīm būtu jāizveido sistēma, lai uzraudzītu attiecīgo sugu nejaušu nonāvēšanu vai traucēšanu, un, ņemot vērā savākto informāciju, jāveic papildu pasākumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka nejauša nonāvēšana vai traucēšana nerada būtisku negatīvu ietekmi uz attiecīgo sugu. Dalībvalstīm būtu arī jāveicina pētniecība un inovācija un jāatļauj atjaunīgās enerģijas projekti, kuros integrēti inovatīvi ietekmes mazināšanas pasākumi, lai uzraudzītu to efektivitāti, novēršot putnu un citu aizsargājamo sugu nonāvēšanu un traucēšanu, un, ņemot vērā uzraudzības rezultātus, lai šos pasākumus pēc vajadzības pielāgotu, nodrošinot, ka netiek būtiski negatīvi ietekmēta attiecīgo sugu populācija.
Jēdziens “sevišķi svarīgas sabiedrības intereses” un nepieciešamība apsvērt ilgtspējīgas attīstības priekšrocības un iespējamo negatīvo ietekmi uz vidi ir attiecināmi arī saistībā ar Ūdens pamatdirektīvu (ŪPD). Šīs direktīvas 4. panta 7. punktā ir noteikts, ka ir jāsaņem iepriekšēja atļauja visiem jauniem pārveidojumiem vai projektiem, kas var pasliktināt ūdensobjektu stāvokli, un tas saskan ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru
. Tāpēc vispirms ir jāveic novērtējums par iespējamo ietekmi uz visiem potenciāli skartajiem ūdensobjektiem. Ja pasliktināšanās ir iespējama, ir jānovērtē:
1)vai var uzskatīt, ka ilgtspējīgas attīstības priekšrocības ir svarīgākas par iespējamo negatīvo ietekmi uz ūdens resursu stāvokli;
2)vai nav labāku alternatīvu vidisku risinājumu, lai gūtu labumu no ilgtspējīgas attīstības, kas nav nesamērīgi dārgi;
3)vai tiek veikti visi praktiskie pasākumi, lai pēc iespējas mazinātu ietekmi.
Šajos procedūras posmos var izmantot informāciju, kas iegūta novērtējumos, kuri jāveic saskaņā ar dažādiem citiem tiesību aktiem vides jomā (tostarp SVN direktīvu, IVN direktīvu, Dzīvotņu direktīvu), kā paskaidrots jaunākajās vadlīnijās, ko Komisija izstrādājusi sadarbībā ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām. Savukārt ieinteresētās personas gūtu labumu no informācijas, kas iegūta saskaņā ar ŪPD novērtējumiem. Koordinētas vai, vēlams, kopīgas procedūras var būtiski vienkāršot un saīsināt atļauju piešķiršanu atjaunīgās enerģijas projektiem.
II.Valstu pieejas, kas atvieglo piemērotu vietu izvēli vai projektu pielāgošanu no vides viedokļa
Centralizēta pieejamo vides pētījumu un regulāri atjauninātu datu par konkrētu reģionu un tehnoloģiju sniegšana vai pat iestāžu regulāri veikti vides novērtējumi saistībā ar attiecīgajiem atjaunīgo energoresursu izmantošanas aspektiem ir ļoti svarīgs rīks, lai projektu izstrādātājiem atvieglotu vietu izvēles procesu vai ļautu tiem attiecīgi izstrādāt projektus.
Spānijā valdība ir izveidojusi rīku, lai palīdzētu pieņemt stratēģiskus lēmumus par lielu saules un vēja enerģijas iekārtu izvietošanu. Ar šo rīku kartē valsts teritorijas vides jutīgumu un nosaka teritorijas, kurās ir būtiskākie vides apstākļu faktori atjaunīgās enerģijas projektu īstenošanai. Lai gan šie rīki neatbrīvo projektus no attiecīgā IVN procesa, tie sniedz noderīgus norādījumus, lai jau agrīnā posmā noskaidrotu vides apstākļu faktorus, kas saistīti ar iekārtas atrašanās vietu. Vācijā Dabas aizsardzības asociācija (NABU) un Vācijas Saules enerģijas asociācija (BSW-Solar) ir izstrādājušas kopīgu dokumentu, kurā ietverti kritēriji videi nekaitīgai uz zemes uzstādītu saules enerģijas projektu plānošanai. Beļģijā Flandrijas reģions uztur vējparka jutīguma tiešsaistes karti attiecībā uz putniem un sikspārņiem, un tās mērķis ir noteikt teritorijas, kurās vējturbīnu izvietojums var apdraudēt putnus vai sikspārņus, sniegt informāciju un norādes vairākiem teritorijas līmeņa novērtējumiem un stratēģiskajiem plāniem.
Nīderlandē un Vācijā ir labas prakses piemēri attiecībā uz atkrastes vējturbīnu vides priekšnovērtējumu. Vācijas Federālās jūras un hidrogrāfijas aģentūras teritorijas attīstības plāns ietver plašus apspriešanās procesus, agrīnus pētījumus par teritorijas pielāgojamību un stratēģiskos vides novērtējumus. Pateicoties aģentūras veiktajai analīzei par vispārējiem piemērotības kritērijiem, piemēram, vides aspektiem vai kuģošanas drošību, projektu virzītājiem reģionā ir būtiski samazināts ar atļaujas pieteikumu saistītais risks. Nīderlandes Ekonomikas un klimata politikas ministrija īsteno atkrastes vējturbīnu ekoloģisko programmu, kas tika ieviesta, lai paplašinātu zināšanu bāzi par to, kā vējparki ietekmē aizsargājamās sugas. Tās konstatējumus ņem vērā, nosakot turpmākās atkrastes vējturbīnu atrašanās vietas Nīderlandē. Līdzīgas prakses iedibināšana attiecībā uz sauszemi būtu īpaši izdevīga mazākiem projektu izstrādātājiem un atjaunīgās siltumenerģijas nozarei.
e.Ar aizsardzību un aviāciju saistīti apsvērumi
Konflikti par telpas izmantošanu aviācijas un militārām vajadzībām ir apzināti kā vieni no biežāk sastopamajiem šķēršļiem vējparkiem, jo īpaši Eiropas ziemeļaustrumos. Ja valsts aizsardzības spēku novērtējumā ir konstatēts, ka plānotie vējparki varētu traucēt militāro radaru un radiosakaru sistēmu darbību, tie varētu kavēt projekta īstenošanu vai pieprasīt uzstādīt zemākas turbīnas.
Efektīvs risinājums šā šķēršļa novēršanai ir ieguldījumi papildu radara iekārtās. Šajā saistībā Igaunijas valdība ir nolēmusi veikt ieguldījumus papildu radaros, kas sāks darboties 2024. gadā, un palīdzēt novērst vējturbīnu augstuma ierobežojumus valsts ziemeļaustrumu daļā. Igaunijas militārie spēki nesen piekrita ierobežot to zonu skaitu, kurās nevar būvēt vēja enerģijas iekārtas. Tāpēc 60 % Igaunijas teritorijas pašlaik nav nekādu augstuma ierobežojumu. Arī Lietuva ir iegādājusies radarus, kurus izmantos, lai nosegtu “aklās” zonas, ko vējturbīnas rada militārajiem radariem.
Papildu šķērslis ir saistīts ar militāro un aizsardzības iestāžu spēju celt iebildumus pret vēja enerģijas projektiem, tostarp vēlā projekta izstrādes posmā, kad projekta atļaujas jau ir izsniegtas un ir piešķirti nozīmīgi resursi. To varētu mazināt, izveidojot īpašus saziņas kanālus starp atjaunīgās enerģijas nozares pārstāvjiem un aizsardzības un civilās aviācijas nozares pārstāvjiem, lai nodrošinātu informācijas apmaiņu projekta izstrādes gaitā un mazinātu iebildumu rašanos vēlīnā projekta posmā. Somija un Francija ir izveidojušas īpašu darba grupu, lai uzlabotu sadarbību starp vējparku izstrādātājiem un aizsardzības spēkiem. Turklāt pēc ES Atkrastes atjaunīgās enerģijas stratēģijas Komisija un Eiropas Aizsardzības aģentūra izstrādā kopīgu rīcību, lai apzinātu šķēršļus atkrastes atjaunīgās enerģijas attīstībai jomās, kas rezervētas aizsardzības darbībām, un uzlabotu līdzāspastāvēšanu. Tas tiek īstenots saistībā ar pamatprogrammu “Apvārsnis Eiropa”.
6.Vieglāka pieslēgšanās tīklam, kombinētu tehnoloģiju elektrostacijas, energoatjaunināšana un inovatīvas tehnoloģijas
Labāks savstarpēji savienots elektrotīkls ir priekšnoteikums tam, lai Eiropas energosistēmā integrētu lielāku atjaunīgās enerģijas īpatsvaru. Pārskatītajā TEN-E regulā ir iekļauti pastiprināti integrētās infrastruktūras plānošanas noteikumi, kuru mērķis ir ar nozaru integrāciju nodrošināt efektīvākos un lietderīgākos risinājumus un paredzēt ieguldījumus tīklos, lai nodrošinātu atjaunīgo energoresursu ražošanas jaudas turpmāku paplašināšanu.
Lai gan mazas iekārtas gūst labumu no noteikumiem par vienkāršu paziņošanas procedūru attiecībā uz tīkla pieslēgumiem saskaņā ar RED II 17. pantu, tīkla pieslēguma atļaujas saņemšana ir viens no nepieciešamajiem procesa posmiem gandrīz visiem pārējiem projektiem, kuri rada jaunu atjaunīgo energoresursu ražošanas jaudu. Uz tīkla pieslēguma aktīvu atļauju piešķiršanas procesu attiecas 16. pantā minētais pienākums izveidot vienotus kontaktpunktus, lai labāk koordinētu un sinhronizētu vairāku atļauju piešķiršanas procedūras (ko veic sistēmu operatori un valsts iestādes). Esošo iekārtu energoatjaunināšana (kā noteikts RED II 2. panta 10. punktā) un hibridizācija, t. i., dažādu atjaunīgo energoresursu tehnoloģiju apvienošana vienā objektā, ir veidi, kā racionāli izmantot tīkla jaudu un ierobežot tīkla paplašināšanas vajadzības, un tāpēc tā būtu pēc iespējas jāveicina.
a.Problēmas, kas saistītas ar tīkla pieslēgumu
Problēmas, kas saistītas ar tīkla pieslēgumiem, ir plaši izplatītas, un, lai gan kopumā tās izraisa mazāku kavēšanos nekā citi administratīvie šķēršļi, tās var apturēt atjaunīgās enerģijas vispārīgu izvēršanu dažās dalībvalstīs. Galvenās ar tīkla pieslēgumu saistītās problēmas ļoti bieži rodas no (it kā) nepietiekamas tīkla jaudas, kas nozīmē, ka projekta izstrādātājam un sistēmas operatoram ir jārunā par iespēju pieslēgt atjaunīgās enerģijas ražošanas iekārtu tīklam, šāda pieslēguma laiku un izmaksām, kas aizkavē projektu. Dažās dalībvalstīs nepietiekama tīkla jaudas pieejamības pārredzamība arī ir šķērslis projekta atrašanās vietas noteikšanai. Vēl viena problēma saistībā ar atjaunīgās enerģijas izvēršanu ir konflikti ar sadales un pārvades tīklu operatoriem par tehnisko noteikumu interpretāciju, piekļuvi datiem vai pieslēguma izmaksu sadali. Turklāt pieslēguma izmaksu pieauguma tendence apdraud daudzu projektu ekonomisko dzīvotspēju, jo īpaši dalībvalstīs, kur tīkla pieslēguma un paplašināšanas izmaksas ir jāsedz projektu izstrādātājiem. Dažās dalībvalstīs šīs problēmas saasina to tirgus dalībnieku spekulatīva rīcība, kuriem ir stimuls uzkrāt un pārdot tīkla pieslēguma atļaujas, ja samazinās tīkla jauda..
Ar tīkla pieslēgumu saistītās problēmas ir vēl aktuālākas attiecībā uz atjaunīgo siltumenerģiju, jo saražoto siltumenerģiju nevar transportēt lielākā attālumā. Līdzīgi tam, kas dažās dalībvalstīs ir spēkā attiecībā uz atjaunīgās elektroenerģijas iekārtām, būtu lietderīgi nodrošināt, ka attiecībā uz atjaunīgās siltumenerģijas iekārtām var izmantot paātrinātas tīkla pieslēguma procedūras.
Lai palīdzētu risināt iepriekš minētos jautājumus, laba prakse ir pilnībā izmantot digitalizāciju un nodrošināt pārredzamus procesus, t. i., atvieglot tīkla pieslēguma atļauju piešķiršanu, izmantojot e-saziņu un vienotos kontaktpunktus, pamatojoties uz skaidrām funkcijām un procesiem, kas izklāstīti pārredzamās vadlīnijās. Igaunijā valsts pārvades sistēmas operatoram (PSO) “Elering” ir elektronisks pieteikumu portāls, kurā var iesniegt visus dokumentus, kas vajadzīgi, lai atjaunīgās enerģijas iekārtu pieslēgtu elektroenerģijas pārvades tīklam.
Ļaujot pieprasīt un piešķirt tīkla pieslēguma atļaujas paralēli citām atļaujām, piemēram, Austrijā, var arī palīdzēt paātrināt vispārējo atļauju piešķiršanas procesu. Īrijā enerģijas kopienām ir paredzētas īpaši privileģētas pieslēguma iespējas, tostarp iespēja pieteikties jebkurā laikā, atbrīvojums no iepriekšējas plānošanas atļaujas prasības, tīkla pieslēguma atļaujas derīguma termiņš uz diviem gadiem un 15 pieslēgumu rezervācijas piedāvājums enerģijas kopienām.
Tā kā infrastruktūra ir ļoti svarīga, lai nodrošinātu atjaunīgās enerģijas izmantošanu, dalībvalstīm un valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāapsver veidi, kā veicināt un atvieglot paredzētos ieguldījumus energoinfrastruktūras projektos. Īpaša uzmanība tīkla piekļuvei ir jāpievērš atkrastes enerģijas nozarē, jo atkrastes vējparki parasti atrodas tālu no esošā tīkla, un pirms atkrastes projekta pieslēgšanas varētu būt jāpastiprina sauszemes tīkls. Ņemot vērā ilgo īstenošanas laiku, ierobežoto telpu jūrā un īpašās tehniskās problēmas, kas saistītas ar zemūdens infrastruktūras izstrādi, būtu ieteicams attīstīt atkrastes tīklus, lai nākotnē palielinātu ražošanas jaudu vai tīklus, kuru tehnoloģiskās iezīmes pārsniegtu īstermiņā nepieciešamo. Pārskatītajā TEN-E regulā ir paredzēti noteikumi, kas ļauj projektiem, kuriem ir lielāks risks, tostarp nepieciešamo paredzēto ieguldījumu dēļ, gūt labumu no regulatīviem stimuliem, lai mazinātu papildu riskus. Komisija sadarbosies ar valstu regulatīvajām iestādēm un ACER, lai nodrošinātu skaidras sistēmas augstāku risku novērtēšanai saistībā ar ieguldījumiem energoinfrastruktūras projektos un lai nodrošinātu, ka katrā dalībvalstī tiek izstrādāta pieeja šādu risku novēršanai. Šajā saistībā Komisija, dalībvalstis un ACER atbalstīs valstu regulatorus tādu atjauninātu metodiku izstrādē, kas ļaus projektu virzītājiem veikt paredzētos ieguldījumus, kuri ļaus integrēt tīklos lielākus inovatīvas atkrastes un sauszemes atjaunīgās enerģijas apjomus.
Pārrobežu koordinācija ir īpaši svarīga atkrastes hibrīdtīklu un elektroenerģijas aktīvu gadījumā, lai varētu koordinēt atļauju izsniegšanu un tīkla infrastruktūras aktīvu izstrādi ar ražošanas aktīviem. Ieviešot pārskatītajā TEN-E regulā vienotos kontaktpunktus, Komisija mudina dalībvalstis pielāgot savu atļauju piešķiršanas režīmu, lai nodrošinātu efektīvu un lietderīgu pārrobežu koordināciju. Dalībvalstīm būtu vismaz jāapņemas nodrošināt, ka nākotnē vairs nebūs iespējams pagarināt atļauju piešķiršanas procedūras, un ieviest un pilnībā piemērot valsts augstākās nozīmes statusu, kas ir atzīts par tādu, kas paātrina atļauju piešķiršanas procesu.
Vēl viens rīks iepriekš minēto ar tīkla pieslēgumu saistīto problēmu risināšanai ir nodrošināt tīkla jaudas pārredzamību, ideālā gadījumā izmantojot pienākumus saistībā ar atvērtajiem datiem un tiešsaistes datubāzes ģeogrāfiskās informācijas sistēmu veidā. Šāda pārredzamība ļauj izstrādātājiem, pieņemot lēmumu par vietas izvēli, koncentrēties uz vietām, kurās ir lielāka tīkla jaudas pieejamība, un ņemt vērā paredzamās tīkla pieslēguma izmaksas. Spānijā PSO un SSO ir pienākums publicēt tiešsaistē pieejamo tīkla jaudu. Beļģijā labākās atjaunīgās enerģijas projektu atrašanās vietas ir parādītas valsts tīkla jaudas kartē. Šī informācija nav saistoša un neietekmē to, vai projekts tiks atļauts, bet nodrošina informāciju projektu izstrādātājiem.
Francija ieviesa reģionālos atjaunīgās enerģijas tīkla pieslēguma plānus, lai paātrinātu pieslēgumu elektrotīklam un arī sadalītu izmaksas visā teritorijā. Šis plānošanas rīks ļauj vides, plānošanas un mājokļu reģionālajiem direktorātiem un projektu izstrādātājiem cieši uzraudzīt elektrotīkla attīstību visā valstī. Turklāt šie plāni ļauj plānot un prognozēt nākotnē nepieciešamos tīkla pieslēgumus.
Teritoriju attīstības plāni, kas sagatavoti saistībā ar Vācijas jūras telpiskās plānošanas procesiem, ietver arī attiecīgās atkrastes tīkla attīstības vajadzības. Tādējādi tiks sinhronizēta vējparku un tīkla attīstība, jo plāns nodrošina tīkla operatoriem pamatu plānošanai ilgākā termiņā.
Sistēmu operatori var risināt ar tīkla jaudu saistītās problēmas arī, piedāvājot elastīgus savienojumus, kas ļauj ierobežot piekļuvi tīklam maksimālās slodzes laikā. Vai arī tīkla operatoriem būtu jāizmanto izkliedēto ražotāju, aktīvo patērētāju un enerģijas kopienu elastības potenciāls, attīstot vietējos elastības tirgus. Dalībvalstīm būtu jāveicina sistēmu operatoru atvērtība šādiem novatoriskākiem risinājumiem.
b.Kombinētu tehnoloģiju elektrostacijas
Kombinētu tehnoloģiju elektrostacijas, ko dēvē arī par hibrīdstacijām, vienā un tajā pašā vietā izmanto un apvieno dažādas atjaunīgo energoresursu un saistītās tehnoloģijas (piemēram, vēja, saules un/vai uzkrāšanas aktīvus). Dažādu tehnoloģiju apvienošana ir svarīga arī jūrā, kur atkrastes vējparkus var apvienot ar okeāna enerģiju vai peldošām saules enerģijas iekārtām. Lai gan šādu elektrostaciju skaits pašlaik ir ierobežots, tā kā elektrotīklā palielinās variablu atjaunīgo energoresursu enerģijas īpatsvars, hibridizācija sniedz vairākus ieguvumus. Ņemot vērā ierobežoto tīkla pieslēguma jaudu, hibridizācija ļauj optimizēt tīklu izmantošanu un var palīdzēt samazināt infrastruktūras ieguldījumu izmaksas. Tā var arī nodrošināt stabilāku izejas jaudu, mazinot atjaunīgās enerģijas ražošanas variabilitāti, ja tiek apvienoti dažādi atjaunīgie energoresursi ar papildinošiem ražošanas profiliem (piemēram, vēja un saules enerģija). Uzkrāšanas ierīces pievienošana varētu ļaut uzkrāt enerģiju, kas citādi būtu jāsamazina, ja atjaunīgās enerģijas ražošana pārsniegtu atļauto tīkla pieslēguma jaudu.
Pašreizējās problēmas, kas saistītas ar kombinētu tehnoloģiju elektrostaciju attīstību, ir nepietiekami skaidrs tiesiskais regulējums, piekļuve tīklam un tā pieejamība. Tiesiskajā regulējumā būtu jāprecizē tādi aspekti kā piemērojamie noteikumi atļauju piešķiršanai spēkstacijām, kurās apvienotas dažādas atjaunīgās enerģijas tehnoloģijas un/vai uzkrāšana, tostarp par tīkla jaudas nodrošināšanu, kā arī noteikumi par enerģijas plūsmas uzraudzību starp uzkrāšanas ierīci un tīklu.
Piekļuve tīklam un tā pieejamība var būt šķērslis kombinētu tehnoloģiju elektrostaciju attīstībai, ja tām ir jāpiesakās tīkla jaudai, kas ir vienāda ar vienas tehnoloģijas spēkstaciju komponentu summu. Šo šķērsli var novērst, piemēram, ļaujot elektrostacijām pieteikties tīkla jaudai, pamatojoties uz maksimālo paredzamo ražošanas apjomu, nevis atsevišķu papildinošo tehnoloģiju jaudas summu. Tādējādi pieslēguma jauda būtu jāpiešķir apvienotajam projektam, nevis tā, it kā tie būtu divi atsevišķi projekti, kam nepieciešama divkārša jauda.
Portugāle 2019. gadā ieviesa izmaiņas elektroenerģijas ražošanas licencēšanas režīmā, kas ļauj “hibridizēt” divas tehnoloģijas vienā un tajā pašā tīkla infrastruktūrā un pieslēguma punktā līdz maksimālajai licencētajai jaudai. Tas ļauj maksimāli palielināt atjaunīgās enerģijas ražošanas apmēru, neradot lielākas ieguldījumu izmaksas tīkla infrastruktūrā. Otrās tehnoloģijas pievienošanai piemēro papildu licencēšanas prasības. Arī Spānija ir ieviesusi regulatīvas izmaiņas, kas ļauj energoiekārtām, kuras izmanto dažādas ražošanas tehnoloģijas, piekļūt tīklam, ja vien tas ir tehniski iespējams. Esošo aktīvu hibridizācijas gadījumā un ar noteikumu, ka ir izpildīti konkrēti nosacījumi par jaudu un attālumu starp aktīviem, ir nepieciešams tikai atjaunināt spēkā esošo pieslēguma nolīgumu. Abas valstis ir arī ieviesušas punktu piešķiršanas sistēmas, lai stimulētu kombinētu tehnoloģiju projektus, piešķirot tiem augstāku tīkla pieslēguma prioritāti.
c.Energoatjaunināšana
“Energoatjaunināšana” ir atjaunīgās enerģijas elektrostaciju modernizēšana, tostarp iekārtu vai ekspluatācijas sistēmu un aprīkojuma pilnīga vai daļēja nomaiņa, lai nomainītu jaudu vai palielinātu iekārtas efektivitāti vai jaudu.
Lai gan līdz šim energoatjaunināšana ir bijusi koncentrēta dažos tirgos, līdz 21. gadsimta 20. gadu beigām tā varētu kļūt par galveno uzņēmējdarbības veidu vēja enerģijas nozarē visā Eiropā. Energoatjaunināšanas ieguvumi ietver esošo tīkla pieslēgumu, zināšanas par vēja resursu pieejamību un iespējamo ietekmi uz vidi, kā arī bieži vien ļoti labvēlīgu sabiedrības attieksmi. Dānijā laikposmā no 2012. līdz 2019. gadam vēja enerģijas jauda ir palielinājusies par 1,3 GW, no kuriem 576,8 MW veidoja esošo iekārtu energoatjaunināšana un vējturbīnu neto samazinājums par 109, pateicoties jauno turbīnu augstākai efektivitātei. Jaunie projekti attīstīja tikai par 10 % vairāk jaudas nekā energoatjaunināšana.
WindEurope analīze par 137 projektiem Eiropā, kuros līdz šim ir veikta jaudu atjaunināšana, liecina, ka vidēji turbīnu skaits šajos vēja enerģijas projektos, kuros veikta jaudu atjaunināšana, samazinājās par 27 %, savukārt uzstādītā jauda tika divkāršota un elektroenerģijas ražošanas jauda trīskāršota.
Energoatjaunināšana būs svarīga arī lielām hidroelektrostacijām, jo liela daļa no pieejamā hidroenerģijas potenciāla jau ir izmantota. Arvien vairāk saules enerģijas projektu arī sasniegs darbmūža beigas, un tajos varēs nomainīt dažus komponentus vai veikt energoatjaunināšanu, palielinot jaudu. Būs jānosaka arī skaidras vadlīnijas un vienkāršotas procedūras saules elektrostaciju energoatjaunināšanai.
RED II paredzēts, ka dalībvalstīm ir jāatvieglo esošo staciju energoatjaunināšana, nodrošinot vienkāršotu atļauju piešķiršanas procesu, kas nepārsniedz vienu gadu. Pamatotos ārkārtas apstākļos, piemēram, sevišķi svarīgu drošības apsvērumu dēļ, ja jaudas atjaunināšanas projekts būtiski ietekmē tīklu vai iekārtas sākotnējo jaudu, izmēru vai veiktspēju, minēto viena gada termiņu var pagarināt vēl par ilgākais vienu gadu. Tā vietā, lai pieprasītu jaunu atļaujas pieteikumu, dalībvalstis var izstrādāt vienkāršas paziņošanas procedūru par tīkla pieslēgumiem attiecībā uz energoatjaunināšanas projektiem, kuriem nav paredzama būtiska negatīva ietekme uz vidi vai sociālo jomu.
Saskaņā ar projektu virzītāju sniegto informāciju energoatjaunināšanai lielākajā daļā dalībvalstu pašlaik ir jāpiemēro tādas pašas pieteikumu iesniegšanas un atļauju piešķiršanas procedūras kā jauniem projektiem, tostarp nepieciešamība veikt ietekmes uz vidi novērtējumu. Mājokļu skaita pieaugumu esošo vējparku tuvumā, turbīnu izmēra pieaugumu, aizsargājamu dabas teritoriju skaita pieaugumu vai atļautā attāluma palielināšanos starp vējparkiem un militārajiem radariem nozare min kā faktorus, kas samazina iespējas atjaunināt esošo projektu jaudu. Attiecīgi operatori izvēlas pēc iespējas ilgāk pagarināt esošo aktīvu darbmūžu, kam seko pilnīga ekspluatācijas pārtraukšana aktīvu darbmūža beigās, kas neļauj izmantot energoatjaunināšanas potenciālu 2030. gada mērķrādītāju sasniegšanā.
IVN direktīvā noteiktas elektroenerģijas ražošanas iekārtas, piemēram, vējparki un hidroelektroiekārtas, ir minētas starp projektiem, kuriem IVN nav jāveic automātiski. Tā vietā dalībvalstīm ir jānosaka, vai projekts ir jānovērtē. To dara, veicot “pārbaudes procedūru”, kurā nosaka projekta ietekmi, pamatojoties uz robežvērtībām vai kritērijiem un/vai izskatot katru gadījumu atsevišķi, ņemot vērā IVN direktīvā noteiktos pārbaudes atlases kritērijus. Saskaņā ar IVN direktīvu dalībvalstis var noteikt robežvērtības vai kritērijus, lai noteiktu, kad projektiem nav jāveic pārbaudes procedūra. IVN direktīva paredz arī papildu elastību kompetentajām iestādēm, kuras var nolemt, ka ietekmes uz vidi novērtējums nav jāveic, pamatojoties uz projekta iezīmju aprakstu un/vai pasākumiem, ko paredzējis izstrādātājs, lai nepieļautu vai novērstu būtisku ietekmi uz vidi.
Daudzos gadījumos šādu projektu energoatjaunināšana nozīmētu esošo projektu izmaiņas vai paplašināšanu. Uz lielāko daļu esošo projektu izmaiņu vai paplašinājumu attiecas IVN direktīvas II pielikums, tāpēc uz tiem attiecas pārbaudes procedūra, un tiem nav automātiski jāveic IVN. Komisija ir izdevusi norādījumu dokumentu par IVN direktīvas piemērošanu izmaiņām un projektu paplašināšanu
. Kā Komisija skaidrojusi minētajos norādījumos, izmaiņas projektos vai projektu paplašināšana paredz, ka pastāv riski, kuri ietekmes uz vidi ziņā ir līdzīgi sākotnējā projekta radītajiem riskiem. Tas būtu jāvērtē pārbaudes vai IVN procesā.
Pienācīgs novērtējums ir vajadzīgs arī visiem projektiem/plāniem, kas ietilpst Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta darbības jomā, ja tiem var būt būtiska negatīva ietekme uz Natura 2000 teritorijām atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem/projektiem. Plānus un projektus, kas uzskatāmi par tādiem, kam nav būtiskas negatīvas ietekmes uz teritoriju viengabalainību, var pārbaudīt, neveicot pienācīgu novērtējumu. Būtu jāveic gan pārbaude, gan pienācīgs novērtējums, ņemot vērā teritoriju konkrētos saglabāšanas mērķus. Iespējams, ka šie mērķi nepastāvēja sākotnējā projekta atļauju piešķiršanas procedūras laikā vai tika pārskatīti kopš atļaujas piešķiršanas. Tāpēc pirms atļaujas piešķiršanas iestādēm, ņemot vērā attiecīgos saglabāšanas mērķus, būtu jāanalizē tādu iekārtu ietekme, kuru jauda ir atjaunināta.
Līdzīgi saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu jaunus projektus var atļaut tikai tad, ja tie 1) neizraisa neviena ūdensobjekta stāvokļa pasliktināšanos un neapdraud ŪPD mērķa sasniegšanu vai 2) atbilst visiem 4. panta 7. punkta nosacījumiem (atbrīvojums no pirmā principa). Tāpēc projektu iespējamās ietekmes novērtējums parasti ir vajadzīgs, lai pierādītu, ka ir izpildīts viens no šiem diviem nosacījumiem.
Dažas dalībvalstis ir ieviesušas izmaiņas tiesību aktos vai procedūrās, ar ko vienkāršo energoatjaunināšanas sistēmu. Itālija ir ieviesusi izmaiņas tiesību aktos attiecībā uz energoatjaunināšanas projektiem, un atļauja nav vajadzīga vējturbīnu vai to komponentu modifikācijai, ja izmēru izmaiņas nepārsniedz 15 % no turbīnas sākotnējā izmēra. Vācijas tiesību aktos ir noteikts, ka attiecībā uz vēja enerģijas iekārtu energoatjaunināšanu izmaiņas ir jāvērtē vienīgi salīdzinājumā ar status quo. Atklāta uzklausīšana ir nepieciešama tikai tad, ja to pieprasa projekta izstrādātājs. Arī Francija ir ieviesusi prasības saistībā ar IVN, pamatojoties uz turbīnu skaita un augstuma izmaiņu robežvērtībām. Ja turbīnu skaits un gala augstums palielinās par ne vairāk kā 10 %, to neuzskata par būtisku modifikāciju, un IVN par trokšņa un bioloģiskās daudzveidības izmaiņām ir uzskatāms par pietiekamu. Ja turbīnu skaita un gala augstuma pieaugums pārsniedz 50 %, modifikācija ir uzskatāma par būtisku, un ir nepieciešams jauns IVN. Gadījumos, kad pieaugums ir no 10 % līdz 50 %, kompetentās iestādes izvērtē katru gadījumu atsevišķi, pamatojoties, piemēram, uz visaptverošu vides monitoringu un labvēlīgu vietējo attieksmi. Dānijā atjaunīgās enerģijas ražošanas stacijas ir iedalītas trīs grupās, pamatojoties uz jaudu — mazāk nekā 10 MW, 10–25 MW un vairāk nekā 25 MW. Jaudas izmaiņu, tostarp energoatjaunināšanas, gadījumā ir jāsniedz paziņojums vai jāpieprasa jauna licence atkarībā no jaudas grupas, kurā atrodas stacija. Stacijas, kuru jauda ir mazāka par 10 MW, ir atbrīvotas no prasības pieteikties jaunai licencei, savukārt stacijām, kuru jauda ir 10–25 MW, piemēro atbrīvojumu, ja par to paziņo Dānijas Enerģētikas aģentūrai un PSO pirms būvniecības sākšanas. Stacijām, kuru jauda ir lielāka par 25 MW, vienmēr ir vajadzīga licence, lai veiktu energoatjaunināšanu vai jebkādas citas stacijas jaudas izmaiņas.
d.Ūdeņradis
Atjaunīgas enerģijas ražošanas paātrināšana ir svarīga arī, lai nodrošinātu dekarbonizētus un cenas ziņā pieejamus enerģijas nesējus tām nozarēm, kas arī turpmāk būs atkarīgas no gāzes un kurināmā. Jo īpaši svarīgs mūsu nākotnes energosistēmas ceļš būs atjaunīgās elektroenerģijas pārvēršana atjaunīgā ūdeņradī, izmantojot elektrolīzerus.
Atjaunīgās elektroenerģijas pārvēršanai ūdeņradī un tai sekojošajai ūdeņraža transportēšanai, uzglabāšanai un nosūtīšanai galapatērētājiem, visticamāk, būs daži tie paši šķēršļi, kas konstatēti atjaunīgās enerģijas projektos, piemēram, nepietiekams skaits pienācīgi kvalificētu darbinieku, kas veic atļauju pieteikumu apstrādi, un administratīvo procedūru ilgums. Tas ir saistīts ar ūdeņraža vērtības ķēdes jaunizveidoto statusu un nepietiekamu pieredzi saistībā ar saistītām jaunām, inovatīvām tehnoloģijām. Novecojuši vai neesoši tiesību akti visos ūdeņraža ražošanas un izmantošanas pārvaldes līmeņos var radīt neskaidrības vai nepiemērotas atļauju piešķiršanas procedūras. Daži no šiem procesiem var būt pārāk sarežģīti, dažādās valstīs vai reģionos tie var atšķirties un bieži pārsniegt aplēsto laiku, kas vajadzīgs, lai sniegtu atbildi par atļauju.
Salīdzinoši maza pieredze ūdeņraža projektu izstrādē nozīmē, ka ne visi šķēršļi var būt zināmi, tāpēc varētu būt lietderīga informācijas apmaiņa forumos. Turklāt, daloties informācijā šajos forumos, ir iespējams uzzināt par šo konkrēto šķēršļu novēršanas labas prakses piemēriem.
Tīra ūdeņraža alianse pašlaik strādā ar ieinteresēto personu virzītu ziņojumu par šķēršļiem, kas saistīti ar ūdeņraža projektu atļaujām, un, pamatojoties uz to, tiks izstrādāti daži ieteikumi un paraugprakse. Sākotnējais ziņojumā izklāstīto ieinteresēto personu atsauksmju novērtējums liecina, ka vienota kontaktpunkta izveide varētu daļēji mazināt atļauju piešķiršanas procedūras sarežģītību un to racionalizēt, jo īpaši gadījumos, kad ir iesaistītas daudzas kompetentās iestādes.
Ja ar ūdeņradi saistītu tiesību aktu īstenošana tiktu noteikta par prioritāti, tas palīdzētu precizēt tiesisko regulējumu un tā piemērojamību, veidot zinātību par atjaunīgā ūdeņraža tehnoloģijām un uzlabot saskaņotību ar spēkā esošajiem tiesību aktiem vides jomā un atbilstību tiem. Vācija ieviesa sistēmu, ar kuru reglamentē, kādas atļaujas ir vajadzīgas dabasgāzes cauruļvadu pārprofilēšanai ūdeņraža transportēšanas vajadzībām. Turklāt Vācija ar likumu ir reglamentējusi, ka spēkā esošās līgumiskās dabasgāzes infrastruktūras zemes izmantošanas tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tās pieļauj pāreju no dabasgāzes uz ūdeņradi.
Turklāt norādījumi vai rokasgrāmatas, ar ko nosaka atļauju piešķiršanas procedūras atjaunīgā ūdeņraža ražošanas iekārtām, palielinātu paredzamību un uzlabotu vispārējā procesa efektivitāti visām iesaistītajām pusēm. Portugāle jau ir sagatavojusi šādu rokasgrāmatu ūdeņraža projektiem.
Līdzīgi kā atjaunīgās enerģijas projektos telpiskā plānošana var būt noderīga, lai noteiktu piemērotas vietas elektrolīzeru izvietošanai. Pamatojoties uz integrētiem tīkla plāniem, elektrolīzeru vajadzībām varētu noteikt īpašas teritorijas. Tā varētu stimulētu elektrolīzeru izvietošanu vietās, kur tie var palīdzēt nepieļaut vai novērst elektroenerģijas pārslodzes un kur tie var sniegt lielāku labumu sabiedrībai (piemēram, nepieļaujot elektrotīkla tarifu palielināšanos vajadzīgo tīkla pastiprinājumu dēļ). Ierosinājumi šajā virzienā tika izteikti nesenajā apspriedē ar ieinteresētajām personām par ūdeņraža tirgus regulējumu Nīderlandē.
e.Atbalsts inovācijām
Atļauju piešķiršanas procedūras varētu ietekmēt arī tādu inovatīvu dekarbonizācijas tehnoloģiju turpmāku izvēršanu (tostarp izmēģinājuma un demonstrācijas projektus), kas būs vajadzīgas, lai panāktu klimatneitralitāti. Ņemot vērā šo tehnoloģiju inovatīvo raksturu, ir mazāka pieredze ar piemērojamām atļauju piešķiršanas procedūrām.
Viens no iespējamiem inovāciju atbalsta veidiem ir “regulatīvās smilškastes”. “Regulatīvās smilškastes” ir sistēmas, kas nodrošina strukturētu kontekstu eksperimentiem, lai uz ierobežotu laiku un ierobežotā darbības jomā regulatīvā uzraudzībā varētu testēt inovatīvas tehnoloģijas, produktus, pakalpojumus vai pieejas nolūkā nodrošināt atbilstošus drošības pasākumus. Tās jau ir izmantotas finanšu, banku un IKT nozarē, bet to izmantošana enerģētikas nozarē līdz šim ir bijusi salīdzinoši ierobežota. “Regulatīvās smilškastes” izveides loģiskais pamats ir ļaut novatoriem izmēģināt jaunas tehnoloģijas un uzņēmējdarbības modeļus, kas tikai daļēji var būt saderīgi ar spēkā esošo tiesisko regulējumu, un ļaut regulatoriem iepazīties ar konkrētām inovācijām, lai varētu tām pielāgot normatīvo vidi.
Francijā tiesību aktos ir ieviestas “regulatīvās smilškastes” enerģētikas nozarē. “Smilškaste” ļauj valsts regulatīvajai iestādei piešķirt atbrīvojumus no nosacījumiem par piekļuvi tīkliem un to izmantošanu inovatīvu tehnoloģiju vai pakalpojumu eksperimentālai izvēršanai, kas atbalsta enerģētikas pārkārtošanu, viedos tīklus un infrastruktūras. Saskaņā ar šo shēmu vairākiem projektiem tika piešķirta atkāpe, tostarp projektam, kura mērķis ir palielināt vējparku jaudu, atkāpjoties no Francijas Enerģētikas kodeksa noteikumiem, kas ierobežo tādu ražošanas iekārtu uzstādīto jaudu, kuras pieslēgtas publiskajam augstsprieguma elektroenerģijas sadales tīklam.
Nīderlandē Ekonomikas ministrija izdeva izpildrīkojumu par decentralizētas un ilgtspējīgas elektroenerģijas ražošanas eksperimentiem, uz kura pamata tika atļauts izveidot “smilškasti”. Elektroenerģijas likuma panti, no kuriem projektus varēja atbrīvot, bija iepriekš noteikti, un tie bija attiecināmi tikai uz mazām struktūrām, piemēram, enerģijas kopienām un mājokļu īpašnieku apvienībām. Ir ierosināts vēl viens izpildrīkojums, ar ko paplašina turpmāko “smilškastu” aptverto tiesību subjektu loku, lielumu un diapazonu.
Austrijas Federālā klimata aizsardzības, vides, mobilitātes, inovācijas un tehnoloģiju ministrija īsteno finansēšanas programmu “Energie.Frei.Raum”, kas ir sagatavošanās posms iespējamai eksperimentu klauzulai, lai pārbaudītu jaunus tirgus modeļus atjaunīgās enerģijas, uzkrāšanas un energoefektivitātes tehnoloģiju integrācijai sistēmā.
*****
Tā kā dalībvalstīm līdz 2023. gada 30. jūnijam ir jāiesniedz Komisijai jaunākā paziņotā integrētā nacionālā enerģētikas un klimata plāna atjauninājuma projekts, šajos norādījumos izklāstītā labā prakse varētu palīdzēt apzināt rīcībpolitikas un pasākumus, ko dalībvalstis varētu ierosināt, lai veicinātu atjaunīgās enerģijas attīstību.
II.Norādījumi dalībvalstīm par atjaunīgās enerģijas pirkuma līgumu slēgšanas atvieglošanu
1.Ievads
Atjaunīgo energoresursu izvēršana kļūst arvien konkurētspējīgāka izmaksu ziņā salīdzinājumā ar fosilo enerģiju, jo no hidroenerģijas, ģeotermālās enerģijas, saules FE enerģijas, sauszemes un atkrastes vēja enerģijas ražotās atjaunīgās enerģijas izmaksas ir zemākas nekā vidējās Eiropas elektroenerģijas cenas patērētājiem, kas nav mājsaimniecības (sk. turpmāk izklāstītos rādītājus).
Dati: IRENA 2021.
Dati: “Patērētājiem, kas nav mājsaimniecības, noteikto elektroenerģijas cenu tendences”, pamatojoties uz Eurostat.
Ņemot vērā atjaunīgās enerģijas izmaksu straujo samazināšanos, Eiropas uzņēmumi 2016. gadā pārsniedza noslēgtajos atjaunīgās elektroenerģijas pirkuma līgumos noteikto 1 GW robežvērtību, kas veidoja aptuveni 3,5 % no rūpnieciskās elektroenerģijas patēriņa. Kopš tā laika to apmērs eksponenciāli pieauga — 2021. gadā tas bija vairāk nekā piecpadsmit reizes lielāks nekā 2016. gadā.
Vienkārši sakot, atjaunīgās enerģijas vai atjaunīgās siltumenerģijas pirkuma līgums ir pirkuma līgums starp atjaunīgās enerģijas ražotāju un korporatīvo patērētāju. Korporatīvais patērētājs apņemas ilgākā laikposmā iegādāties noteiktu atjaunīgās enerģijas apjomu par iepriekš noteiktu cenu. Vairumā gadījumu korporatīvais patērētājs arī saņems izcelsmes apliecinājumu, ko izsniedz katrai ES ražotās atjaunīgās enerģijas vienībai. Tādējādi patērētājs var pierādīt, ka tā elektroenerģijas, siltumenerģijas vai gāzes (tostarp atjaunīgā ūdeņraža) pirkuma līgums tieši veicina konkrētu atjaunīgās enerģijas aktīvu. Lielākā daļa līdz šim noslēgto atjaunīgās elektroenerģijas pirkuma līgumu (EPL) (sk. 1. attēlu).
1. attēls. 2013.–2021. gadā paziņotie EPL (nolīgtā jauda GW); Re-Source (2021)
https://resource-platform.eu/buyers-toolkit/
.
Atjaunīgās elektroenerģijas pirkuma līgumu priekšrocības ir daudzveidīgas. Konkrētāk:
A.korporatīvajiem patērētājiem atjaunīgās elektroenerģijas pirkuma līgumi nodrošina izmaksu ziņā konkurētspējīgu elektroenerģiju to darbībām, un minētos līgumus var izmantot kā riska ierobežošanas instrumentu pret elektroenerģijas cenu riskiem vairumtirgū;
B.korporatīvo patērētāju gadījumā atjaunīgās elektroenerģijas pirkuma līgumi apliecina apņemšanos ticamā veidā veicināt zaļo pārkārtošanos, atbalsta to korporatīvās sociālās atbildības programmu un palīdz piesaistīt investorus ar zaļiem mērķiem;
C.atjaunīgās enerģijas projektu izstrādātājiem elektroenerģijas pirkuma līgumi ir alternatīvs un/vai papildinošs stabilu ienākumu avots salīdzinājumā ar valsts atbalsta shēmām vai tirdzniecības tirgiem;
D.valdībām korporatīvie elektroenerģijas pirkuma līgumi ir alternatīvs veids, kā finansēt atjaunīgo energoresursu apguvi, un tie var samazināt publisko finansējumu, ko piešķir atjaunīgajiem energoresursiem saskaņā ar atbalsta shēmām.
Lai gan atjaunīgās elektroenerģijas pirkuma līgumu izmantošana gadu no gada pieaug, atjaunīgās elektroenerģijas iegādes projekta tirgus daļa joprojām veido tikai 15–20 % no izvēršanas gadā. Turklāt atjaunīgās elektroenerģijas pirkuma līgumi attiecas tikai uz dažām dalībvalstīm un lieliem, uz patērētājiem vērstiem uzņēmumiem. Visbeidzot, lielākā daļa pirkuma līgumu attiecas tikai uz atjaunīgo elektroenerģiju, lai gan 70 % no rūpnieciskā un komerciālā enerģijas pieprasījuma veido siltumenerģija.
2.Regulatīvās problēmas
2019. gadā tika veikts ES mēroga apsekojums, kā arī desmit dalībvalstu sīka analīze nolūkā noteikt galvenos šķēršļus tam, lai uzņēmumi slēgtu atjaunīgās EPL. Rezultātos tika apzināti regulatīvie šķēršļi, politikas šķēršļi, ekonomiskie šķēršļi, kā arī informētības jautājumi.
Galvenie regulatīvie šķēršļi ietvēra juridiskus ierobežojumus parakstīt tiešus līgumus starp ražotājiem un patērētājiem, šķēršļus līgumu parakstīšanai ar vairāk nekā vienu piegādātāju un šķēršļus izcelsmes apliecinājumu nodošanai patērētājam. Starp politikas šķēršļiem bija atbalsta shēmas, kas bija nesaderīgas vai konkurēja ar korporatīvajiem EPL, kā arī ierobežota informācija par atbalsta shēmu attīstību. Ekonomiskie šķēršļi ietvēra patērētāju kredītspēju, atjaunīgās elektroenerģijas mainīgumu un ar to saistītās izmaksas, kas radās, pārvaldot apjoma nelīdzsvarotību starp atjaunīgās enerģijas projektu izlaidi un korporatīvo pieprasījumu, izmantojot “starpniecības līgumus”. Turklāt darījumu izmaksas aizvien ir augstas, un trūkst ilgtermiņa riska ierobežošanas produktu, lai novērstu nelīdzsvarotību vai darījumu partneru saistību neizpildi. Joprojām ir arī ierobežota informētība un interese, jo īpaši MVU vidū, kā arī izpratne par to, ka korporatīvie EPL ir dārgāki nekā elektroenerģijas vairumtirdzniecības cenas. Sabiedriskajā apspriešanā gan ražotāji, gan patērētāji uzsvēra, ka ir svarīgi izsniegt izcelsmes apliecinājumus visai saražotajai atjaunīgajai enerģijai neatkarīgi no tā, vai projekts ir vai nav izstrādāts saskaņā ar valsts atbalsta shēmām. Turklāt viņi uzsvēra, ka ir svarīgi izstrādāt valsts atbalsta shēmas tā, lai tās atbalstītu un papildinātu atjaunīgās enerģijas projektu izstrādi saskaņā ar korporatīvajiem EPL.
Attiecīgi korporatīvie EPL pašlaik ir aktuāli tikai konkrētās dalībvalstīs, kurās atjaunīgās enerģijas projektu izstrādātājiem ir tiesības pārdot elektroenerģiju tieši galapatērētājiem. Šādi atbalstoši nosacījumi ir šādi: 1) dinamisks atjaunīgās enerģijas projektu tirgus, 2) likvīds enerģijas vairumtirgus, lai varētu parakstīt “starpniecības līgumus”, kā arī ilgtermiņa riska ierobežošanas produkti, 3) nav juridisku šķēršļu tiešu līgumu parakstīšanai starp piegādātājiem un patērētājiem un 4) publiskie konkursi, kas papildina vai veicina korporatīvos EPL.
2019. gada Elektroenerģijas tirgus direktīva, Elektroenerģijas tirgus regula un Atjaunojamo energoresursu direktīva jau novērš vairākus regulatīvos un politikas šķēršļus. Piemēram, Elektroenerģijas tirgus direktīva paredz, ka visās dalībvalstīs ražotāji un pircēji var slēgt tiešus līgumus savā starpā un patērētāji var izvēlēties vairākus piegādes līgumus. Pamatojoties uz Atjaunojamo energoresursu direktīvu, dalībvalstīm savos nacionālajos enerģētikas un klimata plānos ir jāuzrāda ilgtermiņa grafiki saviem publiskajiem konkursiem, un tām ir jāapzina visi šķēršļi korporatīvajiem EPL, kā arī jāievieš pasākumi, lai atvieglotu to ieviešanu. Tikai astoņas dalībvalstis ir ziņojušas par pastāvošajiem šķēršļiem un pasākumiem, kas tiek veikti, lai atbalstītu atjaunīgās elektroenerģijas pirkuma līgumu ieviešanu. Tomēr lielākajā daļā valstu nav skaidra regulējuma, kas ļautu atjaunīgās elektroenerģijas projektu izstrādātājiem vai korporatīvajiem patērētājiem slēgt tiešus elektroenerģijas pirkuma līgumus.
Neraugoties uz pastāvošajiem šķēršļiem, korporatīvo EPL tirgus turpina augt. Kopš 2020. gada Spānija ir lielākais EPL tirgus ES, veidojot 23 % no kopējās nolīgtās jaudas, un saistītie liela apjoma finanšu darījumi veidoja gandrīz 1 % no valsts IKP. Dažās dalībvalstīs, piemēram, Rumānijā, korporatīvos EPL varēja sākt parakstīt tikai nesen, jo visa elektroenerģija bija jāpārdod centralizētā tirgū. Tomēr ar jaunu dekrētu, kas paver EPL iespējas, atjaunīgās enerģijas apjoms varētu divkāršoties salīdzinājumā ar Rumānijas nacionālajā enerģētikas un klimata plānā paredzēto.
EPL, visticamāk, kļūs arvien pievilcīgāki kā “uzņēmējdarbības modeļi” atjaunīgo energoresursu iekārtām pēc to atbalsta laika beigām. 2021. gadā CEER 2. dokumentā par neatbalstītiem atjaunīgajiem energoresursiem tika konstatēts, ka atjaunīgās EPL ir reālas alternatīvas sauszemes vēja enerģijas iekārtām, kā arī saules, biomasas un hidroenerģijas iekārtām. Tas ir svarīgi, jo novērotajās valstīs (CEER dalībvalstīs) 40 % (114 GW) no pašlaik atbalstītajiem AER sasniegs atbalsta laika beigas līdz 2030. gadam un vai nu virzīsies uz tirgus apstākļiem, vai arī turpinās saņemt atbalstu.
Dalībvalstis var atvieglot EPL izstrādi, veicot šādas darbības:
A.izmantojot ES tehniskā atbalsta instrumentu vai citu konsultatīvu vai tehnisku palīdzību, lai veiktu sīku novērtējumu nolūkā atbalstīt korporatīvos atjaunīgās elektroenerģijas pirkuma līgumus. To ir izdarījusi, piemēram, Itālija. Citas dalībvalstis varētu vai nu veikt līdzīgus pētījumus, vai atkārtot jau pabeigto pētījumu rezultātus;
B.paziņojot atjaunīgo energoresursu izmantošanas aptuvenu apjomu, ko paredzēts finansēt ar elektroenerģijas pirkuma līgumiem. Tas sniedz atjaunīgās enerģijas projektu izstrādātājiem informāciju par projektu izstrādes paredzamo ātrumu un iespējas. Īrija ir spērusi šādu soli;
C.apsverot iespēju atjaunīgās enerģijas projektu izstrādātājiem izmantot savu valsts atbalsta shēmu “brīvdienas” un pārdot elektroenerģiju, izmantojot EPL. Polija ir ieviesusi šādu inovatīvu pasākumu, kas 2021. gadā palīdzēja to padarīt par otro lielāko EPL tirgu;
D.atļaujot izcelsmes apliecinājumu izsniegšanu valsts atbalsta shēmās tā, lai ieņēmumi no izcelsmes apliecinājumiem samazinātu valsts finansējuma nepieciešamību.
3.Korporatīvo atjaunīgās enerģijas pirkuma līgumu pieejamības palielināšana maziem un vidējiem uzņēmumiem
EPL Eiropas tirgos dominē lieli korporatīvie patērētāji. Liels skaits šo uzņēmumu ir organizēti saskaņā ar RE100 uzņēmumu iniciatīvu, kuras mērķis ir iegūt 100 % atjaunīgo energoresursu, tostarp 58 uzņēmumi, kuru galvenā mītne atrodas ES. Paredzams, ka lielākajai daļai šo uzņēmumu ilgtermiņā būs liels elektroenerģijas patēriņš un labi kredītreitingi. Tie arī bieži iesaistās uz patērētājiem vērstās darbībās un izmanto atjaunīgās EPL kā svarīgu instrumentu savu produktu marķēšanai un uzņēmumu ilgtspējīgas atbildības atbalstam, kas ietver siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu savā enerģijas patēriņā visā vērtības ķēdē. Šajā saistībā ziņojumos, kas atbilst CDP, uzņēmumi var ziņot par atjaunīgo enerģiju, kas saražota objektā izvietotās iekārtās, ārpus objekta izvietotās iekārtās, kas savienotas ar tiešām līnijām, un EPL ietvaros.
Lielas energoietilpīgas nozares arī ir svarīgs korporatīvo atjaunīgās EPL segments. Vēsturiski lielas alumīnija lietuves Norvēģijā ir iegādājušās elektroenerģiju, izmantojot hidroelektroenerģijas pirkuma līgumus. Nesen tās parakstīja arī ilgtermiņa vēja EPL. Tomēr izmantojums šāda veida patērētāju vidū ES dalībvalstīs līdz šim ir bijis ierobežots.
Viens no konstatētajiem šķēršļiem ir elektroenerģijas cenu reglamentēto komponentu (tīkla tarifu un nodokļu) nepietiekama paredzamība. Tā kā šie reglamentētie komponenti ir būtiska daļa no elektroenerģijas cenas, ko maksā patērētājs, tas padara EPL mazāk saistošus kā rīkus elektroenerģijas cenu svārstīguma ilgtermiņa riska ierobežošanai. Energoregulatoru sadarbības aģentūra (ACER) ir izdevusi novērtējuma ziņojumu par vairumtirgus modeli, kurā ir iekļauta īpaša sadaļa, lai apspriestu, kā var uzlabot likviditāti elektroenerģijas vairumtirgos, lai nodrošinātu efektīvu riska ierobežošanas produktu pieejamību.
Turpretī šķēršļi, kas kavē mazos un vidējos uzņēmumus noslēgt korporatīvos EPL, joprojām ir ļoti lieli. MVU veido 99 % no Eiropas uzņēmumiem, 54 % no ES pievienotās vērtības un 9–18 % no bruto iekšzemes patēriņa katrā dalībvalstī
. Tieši šo mazo un vidējo uzņēmumu rēķini par elektroenerģiju bieži ir lieli, jo elektroenerģijas patēriņš uz vienu iekārtu ir zems, un tie varētu gūt vislielāko labumu no atjaunīgās elektroenerģijas pirkuma līgumiem. Tas ir īpaši svarīgi laikposmā no 2021. gada oktobra, kad elektroenerģijas vairumtirgū ir pieaugušas elektroenerģijas cenas.
Turklāt tiem ir ierobežota informācija par savu elektroenerģijas pieprasījumu nākotnē, zemāki kredītreitingi un mazāks patērētās elektroenerģijas apjoms, kas apgrūtina nelīdzsvarotības pārvaldību. Tāpēc MVU vilcinās parakstīt ilgtermiņa līgumus, jo īpaši tad, ja nav skaidrības par iespējamo ietekmi, ja ilgtermiņa līgumi jāizbeidz. Gan fizisku, gan virtuālu ilgtermiņa EPL parakstīšanas ietekme uz uzņēmuma bilanci saskaņā ar starptautisko finanšu pārskatu standartos (SFPS) paredzēto atvasināto instrumentu uzskaites regulējumu ne vienmēr ir skaidra. Nepietiekama informētība par korporatīvajiem atjaunīgās EPL ir vēl viens būtisks šķērslis to ieviešanai vidējos un mazos uzņēmumos, un EPL sarunu sarežģītība ir praktisks šķērslis tiem patērētājiem, kuriem nav pieredzes vai resursu, lai risinātu sarunas par līgumiem. Līdz šim Eiropas tiesību akti ir attiekušies vienīgi uz energoauditiem un energovadības sistēmām, kas vērstas uz energoefektivitāti (EED, 2018). Visbeidzot, bieži vien uz vietas ir ierobežotas iespējas izmantot atjaunīgās enerģijas risinājumus.
Patērētāja kredītspēja ir vēl viens būtisks šķērslis (un riska faktors) lielākajā daļā nozaru. Tie, kas piešķir aizdevumu atjaunīgās enerģijas projektiem, aizvien pieprasa pārliecinošu kredītreitingu, lai EPL varētu uzskatīt par rentablu. Tomēr lielākā daļa mazo un vidējo uzņēmumu nav saņēmuši kādas vērā ņemamas kredītreitingu aģentūras vērtējumu. Turklāt kredītspēja un kredītreitings ir problēma arī dažiem smagās rūpniecības un ražošanas nozares uzņēmumiem, kā arī uzņēmumiem tajās Eiropas ekonomikas nozarēs, kurās finanšu tirgi ir salīdzinoši mazāk attīstīti.
Attiecībā uz piedāvājumu pastāv līdzīgi šķēršļi. Tirgū dominē lieli atjaunīgās enerģijas projektu izstrādātāji, piemēram, Vattenfall, Eneco, Orsted un Iberdrola, jo tiem ir plašs projektu portfelis un tie var sniegt patērētājiem vairāk pielāgotu EPL. Šajā segmentā liela mēroga atjaunīgās enerģijas projekti, piemēram, atkrastes vējparki, dažkārt saskaras ar problēmu atrast pietiekami apjomīgus EPL, pirms tiek pieņemti galīgie lēmumi par ieguldījumiem. No otras puses, maza mēroga atjaunīgās enerģijas projekti saskaras ar dažādām problēmām saistībā ar iekļūšanu korporatīvo EPL tirgū, jo tie nav tik pamanāmi, to projektu portfelis ir ierobežots, un ierobežotas ir arī to tehniskās un juridiskās zināšanas, kas vajadzīgas, lai apspriestu un parakstītu EPL. Arī atjaunīgās enerģijas kopienas un iedzīvotāju enerģijas kopienas bieži vien ir pārāk mazas, lai parakstītu ekonomiski saistošus EPL ar lieliem patērētājiem.
Neliels, bet augošs konsultāciju uzņēmumu segments ir sācis piedāvāt risinājumus maziem un vidējiem uzņēmumiem, piemēram, iespēju apvienot vairāku patērētāju pieprasījumu. Arī pati nozare apsver mehānismus, lai apkopotu savu pieprasījumu nolūkā samazināt riskus un izmaksas. Piemēram, Grieķijā vairākas energoietilpīgas nozares strādā ar “zaļā kopfonda” jēdzienu, saskaņā ar kuru vairāki uzņēmumi apvieno savu elektroenerģijas pieprasījumu. Pēc tam katrs nozares partneris paraksta vienu vai vairākus EPL, lai apmierinātu savu pieprasījumu apkopotā līmenī. Lai veidotu un nostiprinātu atlikušo elektroenerģijas pieprasījumu, tiek apspriests atsevišķs līgums nolūkā samazināt dalībnieku kopējās izmaksas. Tomēr projektu apvienošana arī palielina papildu izmaksas un sarežģī EPL slēgšanas procesu. Turklāt daži uzņēmumi, kas piedāvā energoauditus, kā noteikts Energoefektivitātes direktīvā, jau paplašina savus pakalpojumus, lai iekļautu novērtējumus par atjaunīgās EPL “objektā”, “objekta tuvumā” vai “ārpus objekta”. Energoaudita pakalpojumu paplašināšana, lai iekļautu atjaunīgās EPL, ir salīdzinoši lēta, jo to pamatā ir dati, kas līdzīgi tiem, kuri jau ir savākti energovadības sistēmās (ISO 500001).
Nesenajā ACER ziņojumā par ES elektroenerģijas vairumtirgus modeli uzsvērta nepieciešamība stimulēt EPL, kā arī uzlabot piekļuvi mazākiem tirgus dalībniekiem. Lai novērstu ekonomiskos šķēršļus, Komisija un EIB grupa izpētīs, vai varētu izstrādāt īpašus finansēšanas un konsultāciju mehānismus, lai atbalstītu atjaunīgās enerģijas pirkuma līgumus. Tie varētu ietvert mehānismus, lai veicinātu labāku piekļuvi atjaunīgās enerģijas pirkuma līgumiem jauniem dalībniekiem, piemēram, MVU. Programma “InvestEU” jau var atbalstīt finansējumu ieguldījumiem EPL. Dalībvalstis varētu ierosināt līdzīgas garantijas, lai atbalstītu vietējās bankas to centienos atbalstīt atjaunīgās EPL.
Turklāt ES ilgtspējīga finansējuma regulējums stimulēs atjaunīgās enerģijas pirkuma līgumus, kā arī palielinās nefinanšu un finanšu uzņēmumu informētību un interesi par šādiem līgumiem, veicinot kapitāla pārorientēšanu uz ilgtspējīgiem ieguldījumiem. Tā attiecīgie elementi ietver ES Taksonomijas regulu, pirmo ES taksonomijas Deleģēto aktu par klimatisko komponentu un ierosināto Direktīvu par korporatīvo ilgtspējas ziņu sniegšanu (CSRD), kas veicina lielāku pārredzamību finanšu un nefinanšu tirgos attiecībā uz ilgtspēju. ES taksonomijā ir paredzēta sistēma vides ziņā ilgtspējīgu saimniecisko darbību noteikšanai un noteiktas informācijas atklāšanas prasības saistībā ar konkrētiem galvenajiem darbības rādītājiem finanšu un nefinanšu uzņēmumiem. Ar saistīto CSRD priekšlikumu tiek paplašināts nefinanšu uzņēmumu ziņu sniegšanas prasību tvērums, iekļaujot visus lielos uzņēmumus (neatkarīgi no tā, vai tie ir kotēti biržā vai nav) un biržā kotētus MVU
. Atjaunīgās enerģijas pirkuma līgumu izmantošana būs svarīgs instruments, lai pierādītu atbilstību attiecīgajiem tehniskās pārbaudes kritērijiem, kas noteikti ES taksonomijas Deleģētajā aktā par klimatisko komponentu, un to attiecīgā gadījumā varētu atainot ES Taksonomijas regulā noteiktajos galvenajos darbības rādītājos.
Turklāt nesen izveidotais Eiropas Korporatīvais pakts var būt vēl viens veids, kā palielināt informētību par iespējām uzņēmumiem, kuri noslēdz atjaunīgās enerģijas pirkuma līgumus.
Dalībvalstis var atvieglot atjaunīgās enerģijas pirkuma līgumu izstrādi, jo īpaši MVU, veicot šādas darbības:
A.izveidojot publisku platformu, lai palielinātu pārredzamību attiecībā uz cenu, apjomu, veidiem un pusēm, kas iesaistītas atjaunīgās enerģijas pirkuma līgumu slēgšanā;
B.nodrošinot ES Taksonomijas regulas un tās deleģēto aktu īstenošanu un veicinot tās brīvprātīgu piemērošanu ārpus tiesību aktu prasībām;
C.nodrošinot elastīgas līgumu slēgšanas iespējas MVU, tostarp īpašus norādījumus par līguma izbeigšanas maksām mazajiem uzņēmumiem (Elektroenerģijas direktīvas 12. pants);
D.ļaujot slēgt līgumus par vairākām piegādēm, lai piegādātāji un pircēji varētu savstarpēji tieši slēgt līgumus (Elektroenerģijas direktīvas 4. pants);
E.ļaujot izstrādāt atjaunīgās enerģijas projektus objektā vai tā tuvumā saskaņā ar enerģijas pirkuma līgumiem, jo īpaši, ja tie ir izstrādāti “aiz skaitītāja” vai izmantojot “privātus vadus”;
F.mazinot atjaunīgās enerģijas pirkuma līgumu risku, izmantojot kredītgarantijas vai apdrošināšanu, ko atbalsta no valsts finanšu līdzekļiem, saskaņā ar valsts atbalsta vadlīnijām;
G.mudinot valsts attīstības bankas un iestādes piedāvāt parāda produktus liela mēroga atjaunīgās enerģijas projektiem, tostarp atkrastes vēja enerģijas projektiem, tirgos, kuros ir grūti noslēgt atjaunīgās enerģijas pirkuma līgumus pietiekamā apjomā, pirms tiek pieņemti lēmumi par finanšu ieguldījumiem, ņemot vērā aktīvu lielumu un būvniecības ilgumu;
H.paredzot regulatīvus nosacījumus, lai enerģijas kopienas varētu pārdot pāri palikušo enerģiju, izmantojot atjaunīgās enerģijas pirkuma līgumus;
I.dodot iespēju maziem uzņēmējdarbības parkiem vai industriālajiem klasteriem kolektīvi iegādāties atjaunīgo enerģiju, noslēdzot ilgtermiņa pirkuma līgumus.
4.Pārrobežu atjaunīgās elektroenerģijas pirkuma līgumu veicināšana
Atjaunīgās enerģijas ražošana veidoja 37 % no visa elektroenerģijas patēriņa un 21,2 % no visa enerģijas patēriņa 2020. gadā. Tomēr dalībvalstīs pastāv lielas atšķirības, proti, atjaunīgo energoresursu īpatsvars elektroenerģijas nozarē svārstās no 9 % līdz 78 %. Arī atjaunīgo energoresursu īpatsvars enerģijas galapatēriņā svārstās no 10 % līdz 60 %.
Lai energosistēma pārietu uz tādu energoapgādi, kas balstīta uz atjaunīgajiem energoresursiem, būs jāizmanto labākie atjaunīgie resursi visā ES un jātransportē enerģija tur, kur ir pieprasījums. Eiropas vienotais tirgus ļauj uzņēmumiem iegādāties atjaunīgo elektroenerģiju visā ES, vienlaikus nodrošinot atbalstu papildu atjaunīgās enerģijas projektu pieslēgšanai tīklam.
Korporatīvie lietotāji jau izmanto atjaunīgo energoresursu sniegtās priekšrocības, slēdzot:
1)fiziskus pārrobežu EPL,
2)virtuālus pārrobežu EPL.
Fiziska pārrobežu EPL gadījumā patērētājs slēdz līgumus ar atjaunīgo enerģiju ražojošu aktīvu citā valstī un reģistrē fiziskās vai finansiālās jaudas tiesības attiecīgajos starpsavienotājos, lai nodrošinātu fizisku tīkla savienojumu. Tas ir saistīts ar risku un izmaksām pārrobežu pārsūtīšanas dēļ. Virtuāla pārrobežu EPL gadījumā enerģijas ražotājs pārdod elektroenerģiju vietējā vairumtirgū, savukārt patērētājs pērk elektroenerģiju citā vietējā vairumtirgū. Līgums starp elektroenerģijas ražotāju robežas vienā pusē un patērētāju robežas otrā pusē ietver finansiālu norēķinu, kas nozīmē, ka elektroenerģijas ražotājs saņem maksājumu no vietējā elektroenerģijas vairumtirgus un neto norēķinu par EPL cenu, par ko panākta vienošanās ar korporatīvo pircēju.
Priekšrocības, ko saņem patērētāji, ir plašāka piekļuve zemu izmaksu atjaunīgās enerģijas projektiem visā ES, spēja apvienot slodzi dažādās vietās un nodrošināt lielāku elektroenerģijas apjomu. Atjaunīgās enerģijas projektu izstrādātājiem pārrobežu EPL nodrošina piekļuvi tirgiem ar augstākām elektroenerģijas cenām un tādējādi lielāku gatavību maksāt par atjaunīgo enerģiju.
Papildus pārrobežu EPL Eiropas vienotajā elektroenerģijas tirgū ir arī iespējas paplašināt pārrobežu EPL, slēdzot tos ar trešām valstīm. Konkrēts piemērs ir Francijas, Vācijas, Portugāles, Spānijas un Marokas sadarbība, kuras mērķis ir analizēt iespējas noslēgt pārrobežu EPL starp Maroku un ES dalībvalstīm saskaņā ar Ilgtspējīgas elektroenerģijas tirdzniecības ceļvedi. Šajā saistībā galvenā prasība būs izveidot uzticamu, precīzu un pret krāpšanu drošu izcelsmes apliecinājumu sistēmu trešās valstīs ar izdevējām iestādēm, kas ir neatkarīgas no ražošanas, tirdzniecības un piegādes darbībām.
Neraugoties uz salīdzinoši lielajām elektroenerģijas vairumtirdzniecības cenu un atjaunīgās enerģijas ražošanas izmaksu atšķirībām ES, pārrobežu EPL skaits joprojām ir ierobežots. Vieni no galvenajiem šķēršļiem ir saistītie ekonomiskie riski, kas saistīti ar to, ka piegādātāji un patērētāji darbojas dažādos tirgos ar atšķirīgu cenu attīstību un nodokļu režīmiem, kā arī ar nepieciešamību pārvaldīt pārrobežu pārvades cenu risku. Vēl viens šķērslis ir līgumu sarežģītība, jo īpaši tad, ja līgumos jāievēro vietējie noteikumi, kas nav saderīgi. Pastāv arī administratīvi šķēršļi, kas saistīti ar izcelsmes apliecinājumiem, jo izcelsmes apliecinājumu izdošanas, izmantošanas un anulēšanas noteikumi nav pilnībā saskaņoti visās dalībvalstīs. Tas jo īpaši attiecas uz pārrobežu EPL ar valstīm, kuras nav ieviesušas sistēmu, lai izsniegtu izcelsmes apliecinājumus atbalstītai atjaunīgās elektroenerģijas ražošanai. Visbeidzot, ir grūtāk izskaidrot pārrobežu EPL ieguldījumu uzņēmumu sociālās atbildības mērķu sasniegšanā.
Neraugoties uz šiem šķēršļiem, pašlaik tiek veikti pasākumi, lai atbalstītu pārrobežu EPL, jo tie sniedz unikālu iespēju un nodrošina vērtīgu rīku, lai segtu lielu daļu vai pat visu viena patērētāja elektroenerģijas patēriņu no atjaunīgās enerģijas ražošanas iekārtām. 2019. gada Elektroenerģijas tirgus direktīva un elektroenerģijas regulas ir palielinājušas elektroenerģijas tirgus elastību un cenu veidošanas granularitāti, kas var palīdzēt slēgt pārrobežu EPL, un Eiropas enerģētikas tīkls atbalsta pārrobežu pārvades infrastruktūras attīstību, lai atvērtu un nodrošinātu pārrobežu elektroenerģijas plūsmas.
Lai novērstu pārrobežu EPL finansiālo risku, atjaunīgās enerģijas finansēšanas mehānismus var izmantot, lai veicinātu atjaunojamo energoresursu rentablāku izvēršanu visā ES. Finansējums tiks izmantots konkursiem visās ES valstīs, kuras vēlas uzņemt šādus projektus. Privātie ieguldītāji, tostarp uzņēmumi, var piedalīties šo konkursu finansēšanā un pieprasīt saražotās enerģijas izcelsmes apliecinājumus atbilstoši savam ieguldījumam.
Turklāt Atjaunojamo energoresursu direktīvā dalībvalstīm ir noteikts pienākums novērst vietējos juridiskos šķēršļus EPL un saskaņot izcelsmes apliecinājumus, pamatojoties uz pārskatīto standartu CEN-CENELEC 16325, kas ļaus pievienot korporatīvajiem EPL atbilstošus pārrobežu izcelsmes apliecinājumus. Visbeidzot, jaunus dalībniekus var mudināt iesaistīties tirgū, lai nodrošinātu inovatīvus risinājumus, kas palīdzētu iegūt un slēgt pārrobežu EPL Eiropā, kā arī jaunus risinājumus, lai mazinātu ar korporatīvajiem EPL saistīto risku un pārvaldības problēmas.
Dalībvalstis var atvieglot pārrobežu EPL izstrādi, veicot šādas darbības:
A.attiecīgā gadījumā un saskaņā ar TEN-E regulu stiprinot starpsavienojumu jaudu starp ES dalībvalstīm, kā arī ar trešām valstīm;
B.atverot esošos tīklus lielākai pārvades jaudas piešķiršanai;
C.likvidējot regulatīvos šķēršļus, kas ietekmē izcelsmes apliecinājumu nodošanu patērētājiem, un turpinot saskaņot noteikumus par izcelsmes apliecinājumu izmantošanu dažādās valstīs;
D.atbalstot uzticamu, precīzu un pret krāpšanu drošu izcelsmes apliecinājumu sistēmu izstrādi trešās valstīs.