25.4.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 115/39

(1)

Eiropadome 2010. gada 26. martā atbalstīja Komisijas priekšlikumu ieviest jaunu stratēģiju “Eiropa 2020”. Viena no stratēģijas “Eiropa 2020” prioritātēm ir ilgtspējīga izaugsme, kas panākama, veicinot resursefektīvāku, ilgtspējīgāku un konkurētspējīgāku ekonomiku. Stratēģijā energoinfrastruktūra minēta kā viens no svarīgākajiem elementiem pamatiniciatīvā “Resursu ziņā efektīva Eiropa”, kurā uzsvērts, ka bez kavēšanās ir jāmodernizē Eiropas tīkli, veidojot starpsavienojumus kontinenta mērogā, sevišķi tālab, lai integrētu atjaunojamos enerģijas avotus.

(2)

Vēl nav sasniegts Barselonas 2002. gada marta Eiropadomes sanāksmes secinājumos noteiktais mērķis dalībvalstīs nodrošināt tādu elektrotīklu starpsavienojumu līmeni, kas atbilst vismaz 10 % no tajās uzstādītās ražošanas jaudas.

(3)

Komisijas paziņojumā “Enerģētikas infrastruktūras prioritātes 2020. gadam un pēc tam: projekts integrētam Eiropas enerģētikas tīklam” un tam sekojošajos Padomes 2011. gada 28. februāra secinājumos un Eiropas Parlamenta rezolūcijā (4) aicināts izveidot jaunu energoinfrastruktūras politiku ar mērķi optimizēt tīklu izveidi Eiropas līmenī līdz 2020. gadam un pēc tam, lai Savienība varētu sasniegt savas enerģētikas politikas pamatmērķus: konkurētspēju, ilgtspēju un apgādes drošību.

(4)

Eiropadome 2011. gada 4. februārī uzsvēra, ka ir jāmodernizē un jāpaplašina Eiropas energoinfrastruktūra un jāsavieno tīkli pāri robežām, lai iedibinātu patiesu solidaritāti starp dalībvalstīm, nodrošinātu alternatīvus piegāžu vai tranzīta maršrutus un enerģijas avotus un panāktu, ka atjaunojamie enerģijas avoti sāk konkurēt ar tradicionālajiem avotiem. Tā uzsvēra, ka pēc 2015. gada nevienai dalībvalstij vairs nevajadzētu būt izolētai no Eiropas gāzes un elektroenerģijas tīkliem vai piedzīvot, ka tās energoapgādes drošība ir apdraudēta piemērotu savienojumu trūkuma dēļ.

(5)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 1364/2006/EK (5) nosaka pamatnostādnes Eiropas enerģētikas tīkliem. Minētās pamatnostādnes (TEN-E) ir izstrādātas ar mērķi sekmēt Savienības iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšanu, vienlaikus veicinot energoresursu racionālu ražošanu, transportēšanu, sadali un izmantošanu, samazināt mazāk attīstīto reģionu un salu reģionu izolētību, panākt Savienības energoapgādes, energoavotu un maršrutu drošību un diversifikāciju, tostarp sadarbībā ar trešām valstīm, un sekmēt ilgtspējīgu attīstību un vides aizsardzību.

(6)

Pašreizējā TEN-E satvara novērtēšana nepārprotami liecina, ka, neraugoties uz to, ka šis satvars veicina izraudzītus projektus, nodrošinot to politisko atpazīstamību, tam pietrūkst redzējuma, mērķtiecības un elastīguma, lai novērstu apzinātās infrastruktūras nepilnības. Tāpēc Savienībai būtu jāstiprina centieni risināt turpmākās problēmas šajā jomā un jāpievērš pienācīga uzmanība, lai konstatētu iespējamo turpmāko neatbilstību starp enerģijas pieprasījumu un piedāvājumu.

(7)

Straujākai pašreizējās energoinfrastruktūras modernizācijai un jaunas energoinfrastruktūras izveidošanai ir izšķirīga nozīme, lai sasniegtu Savienības enerģētikas un klimata politikas mērķus, proti, pabeigt iekšējā enerģijas tirgus izveidi, garantēt apgādes drošību, jo īpaši naftas un gāzes apgādes drošību, līdz 2020. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju par 20 % (par 30%, ja būs atbilstīgi nosacījumi), palielināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru enerģijas galapatēriņā līdz 20 % (6) un palielināt energoefektivitāti par 20%, un tā rezultātā ieguvumi energoefektivitātes ziņā varētu samazināt jaunas infrastruktūras būvniecības nepieciešamību. Vienlaikus Savienībai ir jāsagatavo sava infrastruktūra energosistēmas turpmākai dekarbonizācijai ilgākā laikposmā līdz 2050. gadam. Tāpēc šajā regulā vajadzētu būt iespējai arī iekļaut Savienības enerģētikas un klimata politikas iespējamos nākotnes mērķus.

(8)

Lai gan Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/72/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu (7) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/73/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu (8) ir paredzēts izveidot enerģijas iekšējo tirgu, tas joprojām ir sadrumstalots, jo nav pietiekamu starpsavienojumu starp valstu energotīkliem un netiek pilnībā izmantota esošā energoinfrastruktūra. Tomēr Savienības mēroga integrēti tīkli un viedo tīklu izveidošana ir būtiska, lai nodrošinātu konkurētspējīgu un pareizi funkcionējošu integrētu tirgu, sasniegtu optimālu energoinfrastruktūras izmantošanu, palielinātu energoefektivitāti, integrētu decentralizētus atjaunojamās enerģijas avotus un sekmētu izaugsmi, nodarbinātību un ilgtspējīgu attīstību.

(9)

Būtu jāmodernizē Savienības energoinfrastruktūra, lai novērstu tehniskas kļūmes un palielinātu tās noturību pret šādām kļūmēm, cilvēka vai dabas izraisītām katastrofām, klimata pārmaiņu negatīvajām sekām un drošības apdraudējumiem, jo īpaši attiecībā uz Eiropas kritisko infrastruktūru, kā noteikts Padomes Direktīvā 2008/114/EK (2008. gada 8. decembris) par to, lai apzinātu un noteiktu Eiropas kritiskās infrastruktūras un novērtētu vajadzību uzlabot to aizsardzību (9).

(10)

Naftas transportēšana pa sauszemes cauruļvadiem, nevis pa ūdeni var sniegt svarīgu ieguldījumu ar naftas transportēšanu saistītā vides riska samazināšanai.

(11)

Viedo tīklu nozīmīgā loma Savienības enerģētikas politikas mērķu sasniegšanā atzīta Komisijas 2011. gada 12. aprīļa paziņojumā “Viedie tīkli. No inovācijas līdz ieviešanai”.

(12)

Enerģijas uzglabāšanas objekti un sašķidrinātas dabasgāzes (LNG) un saspiestas dabasgāzes (CNG) pieņemšanas, uzglabāšanas un regazifikācijas objektiem ir arvien lielāka nozīme Eiropas energoinfrastruktūrā. Šādu energoinfrastruktūras objektu izplatīšanās ir būtiska labi funkcionējošas tīkla infrastruktūras sastāvdaļa.

(13)

Komisijas 2011. gada 7. septembra paziņojumā “ES enerģētikas politika: attiecību veidošana ar partneriem ārpus mūsu robežām” tika uzsvērta nepieciešamība iekļaut energoinfrastruktūras attīstības veicināšanu Savienības ārējās attiecībās, lai atbalstītu sociālekonomisko attīstību aiz Savienības robežām. Savienībai būtu jāsekmē infrastruktūras projekti, kas Savienības energotīklus savieno ar trešo valstu tīkliem, jo īpaši ar kaimiņvalstīm un valstīm, ar kurām Savienība ir iedibinājusi konkrētu sadarbību enerģētikas jomā.

(14)

Lai nodrošinātu sprieguma un frekvenču stabilitāti, īpaša uzmanība būtu jāpievērš Eiropas elektrotīkla stabilitātei mainīgajos apstākļos, ko rada tādu atjaunojamo energoresursu plūsmu pieaugošā daļa, kas pēc to dabas ir svārstīgi.

(15)

Tiek lēsts, ka līdz 2020. gadam Eiropas nozīmes elektroenerģijas un gāzes infrastruktūrā jāiegulda aptuveni EUR 200 miljardi. Ņemot vērā ieguldījumu apjomu ievērojamu palielināšanos salīdzinājumā ar pagātnes tendencēm, kā arī energoinfrastruktūras prioritāšu īstenošanas steidzamību, ir vajadzīga jauna energoinfrastruktūras, īpaši pārrobežu energoinfrastruktūras, regulējuma un finansēšanas pieeja.

(16)

Komisijas dienestu darba dokumentā “Vajadzīgās investīcijas enerģētikas infrastruktūrā un to nepietiekamība”, kas iesniegts 2011. gada 10. jūnija Padomei, uzsvērts, ka aptuveni puse no kopējiem ieguldījumiem, kas vajadzīgi līdz 2020. gadam, varētu netikt nodrošināti vispār vai ar kavēšanos, kuru radītu ar atļauju piešķiršanu, regulatīviem jautājumiem un finansējumu saistīti šķēršļi.

(17)

Ar šo regulu paredz noteikumus Eiropas energotīklu savlaicīgai attīstībai un sadarbspējai, lai sasniegtu Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD) noteiktos enerģētikas politikas mērķus – nodrošināt enerģijas tirgus darbību un energoapgādes drošību Savienībā, veicināt energoefektivitāti un energotaupību, jaunu un neizsīkstošu enerģijas veidu attīstību un veicināt enerģijas tīklu savstarpēju savienojamību. Tiecoties sasniegt šos mērķus, šī regula sekmē gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi un nāk par labu visai Savienībai, proti, tās konkurētspējai un ekonomiskajai, sociālajai un teritoriālajai kohēzijai.

(18)

Eiropas tīklu attīstībai un to efektīvai sadarbspējai ir svarīgi nodrošināt darbības koordināciju starp elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoriem (PSO). Lai šajā sakarā nodrošinātu vienādus nosacījumus Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 714/2009 (2009. gada 13. jūlijs) par nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi tīklam elektroenerģijas pārrobežu tirdzniecībā (10) attiecīgo noteikumu īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (11). Lai pieņemtu pamatnostādnes par elektroenerģijas PSO savstarpējās darbības koordinācijas īstenošanu Savienības līmenī, būtu jāizmanto pārbaudes procedūra, ņemot vērā to, ka minētās pamatnostādnes pārsvarā gadījumu attieksies uz visiem PSO.

(19)

Energoregulatoru sadarbības aģentūrai (“Aģentūra”), kura izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 713/2009 (12), šajā regulā ir noteikti svarīgi papildu uzdevumi, un tai būtu jāpiešķir tiesības iekasēt maksu par dažu šo uzdevumu veikšanu.

(20)

Pēc intensīvām apspriedēm ar visām dalībvalstīm un ieinteresētajām personām Komisija ir noteikusi 12 stratēģiskas Eiropas energoinfrastruktūras prioritātes, kuru īstenošana līdz 2020. gadam ir svarīga, lai sasniegtu Savienības enerģētikas un klimata politikas mērķus. Šīs prioritātes aptver dažādus reģionus vai tematiskās jomas tādās nozarēs kā elektroenerģijas pārvade un uzglabāšana, gāzes pārvade, uzglabāšana un sašķidrinātas vai saspiestas dabasgāzes infrastruktūra, viedie tīkli, elektromaģistrāles, oglekļa dioksīda transportēšana un naftas infrastruktūra.

(21)

Kopīgu interešu projektiem būtu jāatbilst kopējiem, pārredzamiem un objektīviem kritērijiem, ņemot vērā to, kā tie sekmē enerģētikas politikas mērķu sasniegšanu. Ierosinātajiem elektroenerģijas un gāzes projektiem, lai tie atbilstu iekļaušanai otrajā un turpmākajos Savienības sarakstos, vajadzētu būt iekļautiem jaunākajā pieejamajā tīkla desmit gadu attīstības plānā. Plānā jo īpaši būtu jāņem vērā 2011. gada 4. februāra Eiropadomes sanāksmes secinājumi par nepieciešamību integrēt perifēros enerģijas tirgus.

(22)

Būtu jāizveido reģionālās grupas, kas ierosinātu un pārskatītu kopīgu interešu projektus, kā rezultātā tiktu sagatavoti reģionālie kopīgu interešu projektu saraksti. Lai nodrošinātu plašu vienprātību, šīm reģionālajām grupām būtu jānodrošina cieša sadarbība starp dalībvalstīm, valstu regulatīvajām iestādēm, projektu virzītājiem un attiecīgajām ieinteresētajām personām. Sadarbībai pēc iespējas vajadzētu balstīties uz esošajām valstu regulatīvo iestāžu un PSO reģionālās sadarbības struktūrām, kā arī citām dalībvalstu un Komisijas izveidotām struktūrām. Šīs sadarbības kontekstā valstu regulatīvajām iestādēm vajadzības gadījumā būtu jākonsultē reģionālās grupas, inter alia, par ierosināto projektu regulatīvo aspektu un regulatīvās apstiprināšanas ierosinātā grafika īstenojamību.

(23)

Lai nodrošinātu to, ka Savienības kopīgu interešu projektu sarakstā (“Savienības saraksts”) iekļauj tikai tos projektus, kas visvairāk sekmē stratēģisko energoinfrastruktūras prioritāro koridoru un jomu īstenošanu, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt un pārskatīt Savienības sarakstu saskaņā ar LESD 290. pantu, tomēr ievērojot dalībvalstu tiesības apstiprināt kopīgu interešu projektus, kas saistīti ar to teritoriju. Kā liecina ietekmes novērtējumā veiktā analīze, kas pievienota priekšlikumam, kas ir šīs regulas pamatā, elektroenerģijas nozarē ir aptuveni 100 šādu projektu, bet gāzes nozarē – 50. Ņemot vērā šo aplēsi un nepieciešamību nodrošināt šīs regulas mērķu sasniegšanu, kopīgu interešu projektu kopējam skaitam vajadzētu joprojām būt pārvaldāmam, un tādēļ tas nedrīkstētu būtiski pārsniegt 220 projektus. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(24)

Ik pēc diviem gadiem būtu jāsagatavo jauns Savienības saraksts. No katra nākamā Savienības saraksta būtu jāsvītro tie kopīgu interešu projekti, kas ir pabeigti vai vairs neatbilst šajā regulā noteiktajām prasībām. Tādēļ uz kopīgu interešu projektiem, kas iekļaujami Savienības nākamajā sarakstā, būtu jāattiecina reģionālo sarakstu un Savienības sarakstu izveides nolūkā rīkotā atlases procedūra, tomēr būtu jāraugās, lai pēc iespējas mazinātu tā rezultātā radušos administratīvo slogu, piemēram, iespējami plaši izmantojot iepriekš iesniegto informāciju un ņemot vērā projektu virzītāju gada ziņojumus.

(25)

Kopīgu interešu projekti būtu jāīsteno pēc iespējas ātrāk, tie būtu cieši jāpārrauga un jānovērtē, vienlaikus līdz minimumam samazinot projektu virzītāju administratīvo slogu. Komisijai būtu jāieceļ Eiropas koordinatori projektiem, kas sastopas ar sevišķām grūtībām.

(26)

Atļauju piešķiršanas procesiem nevajadzētu radīt ar projekta lielumu vai sarežģītību nesamērīgu administratīvo slogu vai radīt šķēršļus Eiropas tīklu attīstībai un piekļuvei tirgum. Padome 2009. gada 19. februāra secinājumos uzsvēra, ka nepieciešams apzināt šķēršļus ieguldījumiem un likvidēt tos, tostarp racionalizējot plānošanas un apspriežu procedūras. Minētie secinājumi guva jaunu apstiprinājumu Eiropadomes 2011. gada 4. februāra sanāksmes secinājumos, kur vēlreiz tika uzsvērts, ka ir svarīgi racionalizēt un uzlabot atļauju piešķiršanas procesus, vienlaicīgi ievērojot valstu kompetenci.

(27)

Savienības kopīgu interešu projektu plānošana un īstenošana enerģētikas, transporta un telesakaru infrastruktūras nozarē būtu jākoordinē tā, lai izveidotu sinerģiju visur tur, kur tas būtu lietderīgi no vispārējā ekonomiskā, tehniskā, vides vai telpiskās plānošanas viedokļa, un lai tiktu pievērsta pienācīga uzmanība attiecīgajiem drošuma aspektiem. Tādējādi, plānojot dažādos Eiropas tīklus, priekšroku varētu dot transporta un sakaru tīklu un energotīklu integrācijai, lai nodrošinātu, ka tiek izmantota pēc iespējas mazāka zemes platība, vienlaikus, ja iespējams, nodrošinot, ka tiek izmantoti esošie vai agrāk lietotie maršruti, lai pēc iespējas samazinātu jebkādu negatīvu sociālo, ekonomisko, ekoloģisko un finansiālo ietekmi.

(28)

Kopīgu interešu projektiem valstu līmenī būtu jāpiešķir prioritārs statuss, lai nodrošinātu ātras administratīvās procedūras. Kompetentajām iestādēm kopīgu interešu projekti būtu jāuzskata par projektiem sabiedrības interesēs. Projektiem, kam ir negatīva ietekme uz vidi, būtu jāpiešķir atļauja kā projektiem sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, ja ir izpildīti visi nosacījumi saskaņā ar Padomes Direktīvu 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (13) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (14).

(29)

Izraugoties kompetento iestādi vai iestādes, kas integrē un koordinē visus atļauju piešķiršanas procesus (“vienas pieturas aģentūra”), būtu jāsamazinās sarežģītībai, jāpalielinās efektivitātei un pārredzamībai un jātiek sekmētai sadarbībai starp dalībvalstīm. Pēc to izraudzīšanās kompetentajām iestādēm vajadzētu būt rīcībspējīgām pēc iespējas drīzāk.

(30)

Lai gan pastāv iedibināti standarti par sabiedrības līdzdalību tādu lēmumu pieņemšanā, kas skar vidi, ir vajadzīgi papildu pasākumi, lai nodrošinātu visaugstākos pārredzamības un sabiedrības līdzdalības standartus attiecībā uz visiem kopīgu interešu projektu atļauju piešķiršanas procesa jautājumiem.

(31)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/92/ES (2011. gada 13. decembris) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (15), attiecīgā gadījumā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/42/EK (2001. gada 27. jūnijs) par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (16), 1998. gada 25. jūnija Orhūsas Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (17) (“Orhūsas konvencija”) un Espo Konvencijas par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā (“Espo konvencija”) pareizai un koordinētai piemērošanai būtu jānodrošina, ka tiek saskaņoti galvenie vides ietekmes novērtēšanas principi, tostarp pārrobežu kontekstā. Dalībvalstīm būtu jākoordinē kopīgu interešu projektu novērtēšana un, ja iespējams, jāsagatavo kopīgi novērtējumi. Dalībvalstis būtu jāmudina apmainīties ar atļauju piešķiršanas procesu labāko praksi un informāciju par administratīvo spēju attīstīšanu.

(32)

Ir svarīgi racionalizēt un uzlabot atļauju piešķiršanas procesus, vienlaikus pēc iespējas ievērojot valstu kompetenci un procedūras jaunas infrastruktūras būvniecībai, pienācīgi ņemot vērā subsidiaritātes principu. Tā kā energoinfrastruktūras attīstība nedrīkst kavēties, atļauju piešķiršanas procesu vienkāršošana būtu jāpapildina ar skaidri noteiktu termiņu, kurā attiecīgajām iestādēm jāpieņem lēmums par projekta būvniecību. Šādam termiņam būtu jāveicina efektīvāka procedūru definēšana un īstenošana, un tam nekādā ziņā nevajadzētu apdraudēt augstos vides aizsardzības un sabiedrības līdzdalības standartus. Kas attiecas uz šajā regulā noteiktajiem maksimālajiem termiņiem – dalībvalstis tomēr varētu censties tos vēl vairāk saīsināt, ja iespējams. Kompetentajām iestādēm būtu jānodrošina termiņu ievērošana, un dalībvalstīm būtu jācenšas nodrošināt, ka pārsūdzības, ar ko apstrīd visaptverošā lēmuma likumību pēc būtības vai procesuālo likumību, tiek izskatītas pēc iespējas efektīvāk.

(33)

Ja dalībvalstis to uzskata par atbilstošu, tās visaptverošajā lēmumā var iekļaut lēmumus, kas pieņemti saistībā ar sarunām ar atsevišķiem zemju īpašniekiem par pieeju īpašumam, tā īpašumtiesībām vai tiesībām to izmantot, telpisko plānošanu, ar kuru nosaka noteikta reģiona vispārējo zemes izmantošanu, iekļauj citus attīstības plānus, piemēram, automaģistrāles, dzelzceļus, ēkas un dabas aizsardzības zonas, un kura nav veikta konkrētam plānotā projekta mērķim, kā arī darbības atļauju piešķiršanu. Saistībā ar atļauju piešķiršanas procesiem kopīgu interešu projektos varētu iekļaut saistīto infrastruktūru, cik vien tas ir būtiski būvniecībai vai projekta darbībai.

(34)

Šī regula, jo īpaši noteikumi par atļauju piešķiršanu, sabiedrības līdzdalību un kopīgu interešu projektu īstenošanu, būtu jāpiemēro, neskarot starptautiskās tiesības un Savienības tiesību aktus, tostarp noteikumus par vides un cilvēka veselības aizsardzību un noteikumus, kas pieņemti saskaņā ar kopējo zivsaimniecības un jūrlietu politiku.

(35)

Izmaksas par kopīgu interešu projektu izstrādi, būvniecību, darbību un uzturēšanu parasti būtu pilnībā jāsedz infrastruktūras izmantotājiem. Uz kopīgu interešu projektiem būtu jāattiecina pārrobežu izmaksu sadalījums, ja tirgus pieprasījuma analīze vai novērtējums par sagaidāmo ietekmi uz tarifiem liecina, ka izmaksas nevar atgūt no infrastruktūras izmantotāju maksātajiem tarifiem.

(36)

Apspriežoties par pareizo izmaksu sadalījumu, par pamatu būtu jāņem infrastruktūras projekta izmaksu un ieguvumu analīze, ko sagatavo, izmantojot saskaņotu metodoloģiju analīzei energosistēmas mērogā un tīkla desmit gadu attīstības plānu ietvaros, kurus izstrādā pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkli saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 714/2009 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 715/2009 (2009. gada 13. jūlijs) par nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi dabasgāzes pārvades tīkliem (18) un kurus pārskata Aģentūra. Minētajā analīzē varētu ņemt vērā rādītājus un attiecīgās atsauces vērtības ieguldījumu vienības izmaksu salīdzināšanai.

(37)

Aizvien integrētākā iekšējā enerģijas tirgū ir nepieciešami skaidri un pārredzami noteikumi par izmaksu pārrobežu sadali, lai paātrinātu ieguldījumus pārrobežu infrastruktūrā. Eiropadome 2011. gada 4. februārī atgādināja, ka ir svarīgi veicināt tādu regulējumu, kas piesaista ieguldījumus tīkliem, kur tarifi tiek noteikti atbilstīgi ieguldījumu vajadzībām un pārrobežu ieguldījumu gadījumā izmaksas tiek pienācīgi sadalītas, vienlaikus veicinot konkurenci un konkurētspēju un ņemot vērā ietekmi uz patērētājiem. Lemjot par pārrobežu izmaksu sadalījumu, valstu regulatīvajām iestādēm būtu jānodrošina, ka tā ietekme uz valsts tarifiem nav nesamērīgs slogs patērētājiem. Valstu regulatīvajām iestādēm būtu arī jāizvairās no projektu atbalsta dublēšanas, ņemot vērā faktiskās vai plānotās maksas un ieņēmumus. Šīs maksas un ieņēmumi būtu jāņem vērā tikai tādā mērā, kādā tie ir paredzēti attiecīgo izmaksu segšanai, un tiem pēc iespējas jābūt saistītiem ar projektiem. Ja ieguldījumu pieprasījumā ņem vērā ieguvumus, kas rodas aiz attiecīgās dalībvalsts robežām, valstu regulatīvajām iestādēm jautājumā par konkrētā projekta izmaksu un ieguvumu analīzi būtu jāapspriežas ar attiecīgajiem PSO.

(38)

Spēkā esošie tiesību akti par iekšējo enerģijas tirgu paredz, ka gāzes un elektroenerģijas tīklu piekļuves tarifi dod pietiekamu stimulu ieguldījumiem. Piemērojot tiesību aktus par iekšējo enerģijas tirgu, valstu regulatīvajām iestādēm būtu jānodrošina stabils un paredzams regulējums ar stimuliem realizēt kopīgu interešu projektus, tostarp ilgtermiņa stimuliem, kas ir samērīgi ar konkrētā projekta riska līmeni. Tas jo īpaši attiecas uz inovatīvām elektroenerģijas pārvades tehnoloģijām, kas ļauj tīklā plaši integrēt atjaunojamos energoresursus, decentralizētus energoresursus vai regulējamu pieprasījumu savstarpēji savienotos tirgos, un uz gāzes pārvades infrastruktūru, kas tirgum piedāvā jaudas rezerves vai elastību, lai būtu iespējama īstermiņa apmaiņa vai rezerves apgāde piegādes pārrāvumu laikā.

(39)

Šī regula attiecas vienīgi uz atļauju piešķiršanu kopīgu interešu projektiem, sabiedrības līdzdalību kopīgu interešu projektos un kopīgu interešu projektu regulatīvo kārtību regulā noteiktajā nozīmē. Tomēr dalībvalstis, pamatojoties uz saviem tiesību aktiem, var piemērot tādus pašus vai līdzīgus noteikumus arī citiem projektiem, kuriem nav kopīgu interešu projektu statusa šīs regulas nozīmē. Attiecībā uz regulatīvajiem stimuliem dalībvalstis, pamatojoties uz saviem tiesību aktiem, var piemērot tādus pašus vai līdzīgus noteikumus tiem kopīgu interešu projektiem, kas ietilpst elektroenerģijas uzglabāšanas kategorijā.

(40)

Dalībvalstīm, kuras pašreiz saistībā ar atļauju piešķiršanas procesiem neparedz augstāko iespējamo valsts nozīmes juridisko statusu energoinfrastruktūras projektiem, būtu jāapsver šāda statusa ieviešana, jo īpaši, izvērtējot, vai tas nodrošinātu ātrāku atļauju piešķiršanas procesu.

(41)

Eiropas enerģētikas programma ekonomikas atveseļošanai (EEPEA), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 663/2009 (19), ir apliecinājusi, ka Savienības finansiālā palīdzība, lai piesaistītu privāto finansējumu un īstenotu Eiropas nozīmes projektus, sniedz pievienoto vērtību. Eiropadome 2011. gada 4. februārī atzina, ka dažiem energoinfrastruktūras projektiem var būt nepieciešams ierobežots publiskais finansējums, lai piesaistītu privāto finansējumu. Ņemot vērā ekonomikas un finanšu krīzi un budžeta ierobežojumus, nākamajā daudzgadu finanšu shēmā būtu jāparedz mērķtiecīgs atbalsts dotāciju un finanšu instrumentu veidā, lai piesaistītu jaunus ieguldītājus energoinfrastruktūras prioritārajiem koridoriem un jomām, vienlaikus nodrošinot, ka Savienības budžeta ieguldījums ir pēc iespējas mazāks. Attiecīgajos pasākumos būtu jāņem vērā pieredze, kas gūta izmēģinājuma posmā pēc infrastruktūras projektu finansēšanai paredzēto projekta obligāciju ieviešanas.

(42)

Kopīgu interešu projektiem elektroenerģijas, gāzes un oglekļa dioksīda jomā vajadzētu būt tiesīgiem saņemt Savienības finansiālo palīdzību dotāciju vai inovatīvu finanšu instrumentu veidā, kas paredzēts pētījumiem un – ar konkrētiem nosacījumiem – arī darbiem, tiklīdz šāds finansējums ir pieejams saskaņā ar attiecīgo regulu par Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu. Tas dos iespēju sniegt pielāgotu atbalstu tiem kopīgu interešu projektiem, kas nav dzīvotspējīgi pašreizējā regulējumā un tirgus apstākļos. Ir svarīgi izvairīties no konkurences izkropļojumiem, jo īpaši starp projektiem, kas nodrošina viena un tā paša Savienības prioritārā koridora izveidi. Šādai finansiālajai palīdzībai vajadzētu nodrošināt vajadzīgo sinerģiju ar struktūrfondiem, no kuriem finansēs vietējas vai reģionālas nozīmes viedos energosadales tīklus. Uz ieguldījumiem kopīgu interešu projektos attiecas trīspakāpju prioritāra secība. Pirmkārt, ieguldīšanas prioritāte būtu jāatvēl tirgum. Otrkārt, ja tirgus dalībnieki ieguldījumus neveic, būtu jāizmanto regulatīvie risinājumi, vajadzības gadījumā jāpielāgo attiecīgais regulējums un jānodrošina attiecīgā regulējuma pareiza piemērošana. Treškārt, ja ar pirmajiem diviem posmiem nepietiek, lai nodrošinātu vajadzīgos ieguldījumus kopīgu interešu projektos, Savienības finansiālo palīdzību varētu piešķirt tad, ja kopīgu interešu projekts atbilst spēkā esošajiem atbilstības kritērijiem.

(43)

Tā kā šīs regulas mērķi, proti, Eiropas energotīklu attīstību un sadarbspēju un pieslēgumus šādiem tīkliem, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka šo mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar proporcionalitātes principu, kā noteikts minētajā pantā, šī regula nosaka tikai to, kas ir vajadzīgs šā mērķa sasniegšanai.

(44)

Regulas (EK) Nr. 713/2009, (EK) Nr. 714/2009 un (EK) Nr. 715/2009 tādēļ būtu attiecīgi jāgroza.

(45)

Tādēļ Lēmums Nr. 1364/2006/EK būtu jāatceļ,

a)

attiecas uz tādu kopīgu interešu projektu apzināšanu, kuri vajadzīgi, lai īstenotu prioritāros koridorus un jomas, kas ietilpst kādā no II pielikumā noteiktajām energoinfrastruktūras kategorijām – elektroenerģija, gāze, nafta un oglekļa dioksīds (“energoinfrastruktūras kategorijas”);

b)

sekmē kopīgu interešu projektu savlaicīgu īstenošanu, racionalizējot, ciešāk koordinējot un paātrinot atļauju piešķiršanas procesus un palielinot sabiedrības līdzdalību;

c)

paredz noteikumus un norādes izmaksu pārrobežu sadalei un ar risku saistītiem stimuliem attiecībā uz kopīgu interešu projektiem;

d)

paredz nosacījumus, ar kādiem kopīgu interešu projekti ir atbilstīgi Savienības finansiālās palīdzības saņemšanai.

1)

“energoinfrastruktūra” ir jebkāds materiāls aprīkojums vai objekts, kas ietilpst kādā no energoinfrastruktūras kategorijām un kas atrodas Savienībā vai savieno Savienību ar vienu vai vairākām trešām valstīm;

2)

“visaptverošs lēmums” ir lēmums vai lēmumu kopums, kuru pieņem dalībvalsts iestāde vai iestādes, kas nav tiesu iestādes, un kurā noteikts, vai projekta virzītājam piešķirt vai atteikt atļauju būvēt energoinfrastruktūru, lai realizētu projektu, neskarot lēmumus, kuri administratīvā kārtā pieņemti pārsūdzības procedūrā;

3)

“projekts” ir viena vai vairākas līnijas, cauruļvadi, objekti, aprīkojums vai iekārtas, kas ietilpst kādā no energoinfrastruktūras kategorijām;

4)

“kopīgu interešu projekts” ir projekts, kas nepieciešams, lai īstenotu I pielikumā noteiktos energoinfrastruktūras prioritāros koridorus un jomas, un kas ir iekļauts 3. pantā minētajā Savienības kopīgu interešu projektu sarakstā;

5)

“energoinfrastruktūras nepietiekamība” ir fiziskās plūsmas ierobežojums energosistēmā, ko rada nepietiekama pārvades spēja, kura inter alia nozīmē infrastruktūras trūkumu;

6)

“projekta virzītājs” ir viens no šādiem:

7)

“viedais tīkls” ir elektroenerģijas tīkls, kas var izmaksu ziņā efektīvā veidā integrēt visu ar to saistīto lietotāju, tostarp ražotāju, patērētāju un to, kas gan ražo, gan patērē, rīcību un darbības, lai nodrošinātu ekonomiski efektīvu un ilgtspējīgu energosistēmu ar maziem zudumiem un augstu kvalitātes, apgādes drošības un drošuma līmeni;

8)

“darbi” ir komponenšu, sistēmu un pakalpojumu, tostarp programmatūras, iegāde, piegāde un ieviešana, kā arī izstrādes, būvniecības un uzstādīšanas darbi saistībā ar projektu, iekārtu pieņemšana un projekta sākšana;

9)

“pētījumi” ir darbības, kas nepieciešamas, lai sagatavotu projekta īstenošanu, piemēram, sagatavošanās, priekšizpētes, novērtējuma, testēšanas un validācijas pētījumi, tostarp programmatūras, un citi tehniskā atbalsta pasākumi, tostarp priekšdarbi ar mērķi definēt un izstrādāt projektu un pieņemt lēmumu par tā finansēšanu, piemēram, izpētes darbi attiecīgajās vietās un finansējuma paketes sagatavošana;

10)

“valsts regulatīvā iestāde” ir valsts regulatīvā iestāde, kas norīkota atbilstīgi Direktīvas 2009/72/EK 35. panta 1. punktam vai Direktīvas 2009/73/EK 39. panta 1. punktam;

11)

“nodošana ekspluatācijā” ir projekta darbības sākšanas process pēc tā būvniecības pabeigšanas.

a)

katram atsevišķam kopīgu interešu projekta priekšlikumam ir vajadzīgs to dalībvalstu apstiprinājums, uz kuru teritoriju šis projekts attiecas; ja dalībvalsts nolemj apstiprinājumu nesniegt, tā attiecīgajai grupai iesniedz sava lēmuma pamatojumu;

b)

tā ņem vērā Komisijas ieteikumu, kura mērķis ir nodrošināt, ka kopīgu interešu projektu kopējais skaits ir pārvaldāms.

a)

nodrošina, ka tiek iekļauti tikai tie projekti, kas atbilst 4. pantā minētajiem kritērijiem;

b)

nodrošina pārreģionālo konsekvenci, ņemot vērā Aģentūras atzinumu, kā minēts III pielikuma 2. punkta 12. apakšpunktā;

c)

ņem vērā visus dalībvalstu atzinumus, kā minēts III pielikuma 2. punkta 9. apakšpunktā; un

d)

cenšas nodrošināt, lai Savienības sarakstā iekļauto kopīgu interešu projektu kopējais skaits ir pārvaldāms.

a)

projekts ir nepieciešams vismaz vienam no energoinfrastruktūras prioritārajiem koridoriem un jomām;

b)

iespējamie kopējie projekta ieguvumi, kas izvērtēti saskaņā ar attiecīgajiem 2. punktā noteiktajiem specifiskajiem kritērijiem, pārsniedz tā izmaksas, tostarp ilgākā termiņā; un

c)

projekts atbilst jebkuram no šādiem kritērijiem:

a)

attiecībā uz elektroenerģijas pārvades un uzglabāšanas projektiem, kas ietilpst kādā no II pielikuma 1. punkta a) līdz d) apakšpunktā noteiktajām energoinfrastruktūras kategorijām, projektam ir būtiski jāsekmē vismaz viens no šādiem specifiskajiem kritērijiem:

b)

attiecībā uz gāzes projektiem, kas ietilpst kādā no II pielikuma 2. punktā noteiktajām energoinfrastruktūras kategorijām, projektam ir būtiski jāsekmē vismaz viens no šādiem specifiskajiem kritērijiem:

c)

attiecībā uz elektroenerģijas viedo tīklu projektiem, kas ietilpst kādā no II pielikuma 1. punkta e) apakšpunktā noteiktajām energoinfrastruktūras kategorijām, projektam ir būtiski jāsekmē visi šādi specifiski kritēriji:

d)

attiecībā uz naftas transportēšanas projektiem, kas ietilpst kādā no II pielikuma 3. punktā noteiktajām energoinfrastruktūras kategorijām, projektam ir būtiski jāsekmē visi šādi specifiski kritēriji:

e)

attiecībā uz oglekļa dioksīda transportēšanas projektiem, kas ietilpst kādā no II pielikuma 4. punktā noteiktajām energoinfrastruktūras kategorijām, projektam ir būtiski jāsekmē visi šādi specifiski kritēriji:

a)

cik steidzams ir katrs ierosinātais projekts, lai sasniegtu Savienības enerģētikas politikas mērķus – tirgus integrāciju, inter alia novēršot vismaz vienas dalībvalsts izolāciju, un konkurenci, ilgtspējību un apgādes drošību;

b)

cik daudzas dalībvalstis katrs projekts ietekmē, vienlaikus nodrošinot vienlīdzīgas iespējas projektiem, kas attiecas uz perifērām dalībvalstīm;

c)

kāds ir katra projekta sniegums attiecībā uz teritoriālo kohēziju; un

d)

kādā mērā projekts ir komplementārs ar citiem ierosinātajiem projektiem.

a)

priekšizpētei un projektēšanas pētījumam;

b)

valsts regulatīvās iestādes vai jebkādas citas attiecīgās iestādes apstiprinājumam;

c)

būvniecībai un nodošanai ekspluatācijā;

d)

atļauju piešķiršanas procesa grafikam, kas minēts 10. panta 4. punkta b) apakšpunktā.

a)

kādas sekmes gūtas projekta izstrādē, būvniecībā un nodošanā ekspluatācijā, jo īpaši attiecībā uz atļauju piešķiršanas un apspriežu procedūrām;

b)

attiecīgā gadījumā – vai ir kavēšanās salīdzinājumā ar īstenošanas plānu, šādas kavēšanās iemeslus un citas sastaptās grūtības;

c)

attiecīgā gadījumā – pārskatītu plānu ar mērķi novērst kavēšanos.

a)

ciktāl saskaņā ar attiecīgajiem valstu tiesību aktiem ir piemērojami Direktīvu 2009/72/EK un 2009/73/EK 22. panta 7. punkta a), b) vai c) apakšpunktā minētie pasākumi, valstu regulatīvās iestādes nodrošina, ka ieguldījumi tiek veikti;

b)

ja valstu regulatīvo iestāžu pasākumi saskaņā ar a) apakšpunktu nav piemērojami, projekta virzītājs izvēlas trešo personu visa projekta vai tā daļas finansēšanai vai būvniecībai. Projekta virzītājs to dara, pirms kavēšanās salīdzinājumā ar īstenošanas plānā noteikto nodošanas ekspluatācijā datumu pārsniedz divus gadus;

c)

ja trešā persona netiek izvēlēta saskaņā ar b) apakšpunktu, dalībvalsts vai, ja dalībvalsts tā noteikusi, valsts regulatīvā iestāde divu mēnešu laikā no b) apakšpunktā minētā termiņa beigām var iecelt trešo personu projekta finansēšanai vai būvniecībai, un projekta virzītājs to pieņem;

d)

ja kavēšanās salīdzinājumā ar īstenošanas plānā noteikto nodošanas ekspluatācijā datumu pārsniedz divus gadus un divus mēnešus, Komisija, par to vienojoties un pilnībā sadarbojoties ar attiecīgajām dalībvalstīm, var nākt klajā ar uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus, kurā var piedalīties ikviena trešā persona, kas spēj būt projekta virzītājs, lai uzbūvētu projektu atbilstīgi pieņemtajam grafikam;

e)

piemērojot c) vai d) apakšpunktu, sistēmas operators, kura teritorijā atrodas ieguldījumu objekts, sniedz īstenotājiem operatoriem vai ieguldītājiem, vai trešai personai visu ieguldījuma veikšanai vajadzīgo informāciju, pieslēdz jaunus aktīvus pārvades tīklam un kopumā dara visu iespējamo, lai veicinātu ieguldījumu īstenošanu un kopīgu interešu projekta drošu, uzticamu un efektīvu darbību un uzturēšanu.

a)

virza projektus, kuriem viņš iecelts par Eiropas koordinatoru, un pārrobežu dialogu starp projekta virzītājiem un visām ieinteresētajām personām;

b)

pēc vajadzības palīdz visām personām apspriesties ar ieinteresētajām personām un saņemt projektiem nepieciešamās atļaujas;

c)

attiecīgā gadījumā konsultē projekta virzītājus par projekta finansēšanu;

d)

nodrošina, ka projektu sagatavošanai un īstenošanai attiecīgās dalībvalstis sniedz pienācīgu atbalstu un stratēģisku vadību;

e)

katru gadu un attiecīgā gadījumā, beidzoties pilnvarām, iesniedz Komisijai ziņojumu par projektu gūtajām sekmēm un par visām grūtībām un šķēršļiem, kas varētu ievērojami kavēt projektu nodošanu ekspluatācijā. Šo ziņojumu Komisija pārsūta Eiropas Parlamentam un attiecīgajām grupām.

a)

kompetentā iestāde informē Komisiju par minēto deleģēšanu un attiecīgo informāciju kompetentā iestāde vai projekta virzītājs publicē 9. panta 7. punktā minētajā tīmekļa vietnē;

b)

par katru kopīgu interešu projektu ir atbildīga tikai viena iestāde, tā ir vienīgais kontaktpunkts projekta virzītājam procesā, kas noslēdzas ar visaptverošā lēmuma pieņemšanu par attiecīgo kopīgu interešu projektu, un tā koordinē visu attiecīgo dokumentu un informācijas iesniegšanu.

a)

pirmspieteikuma procedūra, kas aptver laikposmu no atļauju piešķiršanas procesa sākuma līdz brīdim, kad kompetentā iestāde pieņem pieteikuma dokumentāciju, norisinās aptuveni divus gadus.

Šajā procedūrā ietilpst vides ietekmes ziņojumu sagatavošana, ko veic projekta virzītāji.

Lai noteiktu atļauju piešķiršanas procesa sākumu, projekta virzītāji attiecīgo dalībvalstu kompetentajai iestādei rakstiski paziņo par projektu un paziņojumā pietiekami detalizēti izklāsta projektu. Ne vēlāk kā triju mēnešu laikā pēc paziņojuma saņemšanas kompetentā iestāde savā un citu attiecīgo iestāžu vārdā rakstiski akceptē paziņojumu vai noraida to, ja uzskata, ka projekts vēl nav pietiekami sagatavots atļauju piešķiršanas procesam. Ja izteikts noraidījums, kompetentā iestāde savā un citu attiecīgo iestāžu vārdā savu lēmumu pamato. Par atļauju piešķiršanas procesa sākumu uzskata dienu, kad kompetentā iestāde paraksta paziņojuma akceptēšanu. Ja iesaistītas divas vai vairākas dalībvalstis, par atļauju piešķiršanas procesa sākumu uzskata dienu, kad pēdējā attiecīgā kompetentā iestāde akceptē paziņojumu;

b)

tiesību aktos noteiktā atļauju piešķiršanas procedūra, kas aptver laikposmu no iesniegtās pieteikuma dokumentācijas pieņemšanas dienas līdz dienai, kad tiek pieņemts visaptverošais lēmums, nepārsniedz vienu gadu un sešus mēnešus. Dalībvalstis var noteikt īsāku termiņu, ja to uzskata par piemērotu.

a)

saņemot paziņojuma akceptēšanu, saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunktu kompetentā iestāde ciešā sadarbībā ar pārējām attiecīgajām iestādēm un attiecīgā gadījumā pamatojoties uz projekta virzītāja priekšlikumu nosaka tās informācijas apjomu un detalizācijas pakāpi, kas projekta virzītājam jāiesniedz kā daļa no pieteikuma dokumentācijas, lai saņemtu visaptverošo lēmumu. Šo noteikšanu veic, pamatojoties uz VI pielikuma 1. punkta e) apakšpunktā minēto kontrolsarakstu;

b)

kompetentā iestāde ciešā sadarbībā ar projekta virzītāju un citām attiecīgajām iestādēm, kā arī ņemot vērā saskaņā ar a) apakšpunktu veikto pasākumu rezultātus, izstrādā atļauju piešķiršanas procesa detalizētu grafiku, ievērojot VI pielikuma 2. punktā izklāstītās pamatnostādnes.

Ja projekti šķērso divu vai vairāku dalībvalstu robežu, iesaistīto dalībvalstu kompetentās iestādes sagatavo kopīgu grafiku, kurā tās cenšas saskaņot valstu grafikus;

c)

saņemot provizorisko pieteikuma dokumentāciju, kompetentā iestāde vajadzības gadījumā un tostarp pārējo attiecīgo iestāžu vārdā pieprasa projekta virzītājam sniegt trūkstošo informāciju, un šie pieprasījumi var attiekties tikai uz jautājumiem, kas minēti a) apakšpunktā. Triju mēnešu laikā pēc trūkstošās informācijas iesniegšanas kompetentā iestāde pieņem izskatīšanai rakstisku pieteikumu. Papildu informāciju var pieprasīt tikai tad, ja tas pamatojams ar jauniem apstākļiem.

a)

projekta izmaksu un ieguvumu analīzi, kura atbilst metodoloģijai, kas izstrādāta saskaņā ar 11. pantu un ņemot vērā ieguvumus aiz attiecīgās dalībvalsts robežām; un

b)

saimnieciskās darbības plānu, kurā izvērtēta projekta finansiālā dzīvotspēja, tostarp izraudzītais finansēšanas variants un – attiecībā uz kopīgu interešu projektu, kas ietilpst II pielikuma 2. punktā minētajā kategorijā, – tirgus testēšanas rezultātus; un

c)

ja projekta virzītāji vienojas – pamatotu priekšlikumu pārrobežu izmaksu sadalījumam.

—

pārslodzes vai citas maksas,

—

ieņēmumus, ko rada kompensācijas mehānisms starp pārvades sistēmu operatoriem, kurš noteikts saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 714/2009 13. pantu.

a)

novērtējumu par apzinātajām sekām, tostarp saistībā ar tīkla tarifiem, uz katru no iesaistītajām dalībvalstīm;

b)

novērtējumu par 3. punkta b) apakšpunktā minēto saimnieciskās darbības plānu;

c)

projekta pozitīvo ārējo ietekmi reģionālā vai Savienības mērogā;

d)

rezultātus apspriedēm ar attiecīgajiem projekta virzītājiem.

a)

atbrīvojumu no Direktīvas 2009/73/EK 32., 33. un 34. panta un 41. panta 6., 8. un 10. punkta saskaņā ar Direktīvas 2009/73/EK 36. pantu;

b)

atbrīvojumu no Regulas (EK) Nr. 714/2009 16. panta 6. punkta vai atbrīvojumu no Direktīvas 2009/72/EK 32. panta un 37. panta 6. un 10. punkta saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 714/2009 17. pantu;

c)

izņēmumu saskaņā ar Direktīvas 2003/55/EK (20) 22. pantu; vai

d)

izņēmumu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1228/2003 (21) 7. pantu.

a)

atbrīvojumu no Direktīvas 2009/73/EK 32., 33. un 34. panta un 41. panta 6., 8. un 10. punkta saskaņā ar Direktīvas 2009/73/EK 36. pantu;

b)

atbrīvojumu no Regulas (EK) Nr. 714/2009 16. panta 6. punkta vai atbrīvojumu no Direktīvas 2009/72/EK 32. panta un 37. panta 6. un 10. punkta saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 714/2009 17. pantu;

c)

izņēmumu saskaņā ar Direktīvas 2003/55/EK 22. pantu; vai

d)

izņēmumu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1228/2003 7. pantu.

a)

noteikumus par apsteidzošiem ieguldījumiem; vai

b)

noteikumus, lai atzītu faktiskās izmaksas pirms projekta nodošanas ekspluatācijā; vai

c)

noteikumus, kā nodrošināt papildu peļņu no projektā ieguldītā kapitāla; vai

d)

visus citus pasākumus, ko uzskata par vajadzīgiem un lietderīgiem.

a)

stimuliem, kas minēti 1. punktā, pamatojoties uz salīdzinošu valstu regulatīvo iestāžu paraugprakses novērtējumu;

b)

kopēju metodoloģiju, lai novērtētu radušos augstākos ieguldījumu riskus elektroenerģijas un gāzes infrastruktūras projektos.

a)

projekta specifiskā izmaksu un ieguvumu analīze, kas veikta saskaņā ar 12. panta 3. punkta a) apakšpunktu, sniedz pierādījumus, ka pastāv nozīmīgas pozitīvas papildu sekas, piemēram, saistībā ar apgādes drošību, solidaritāti vai inovāciju;

b)

par projektu ir pieņemts lēmums par pārrobežu izmaksu sadalījumu saskaņā ar 12. pantu; vai arī attiecībā uz kopīgu interešu projektiem, kuri ietilpst II pielikuma 1. punkta c) apakšpunktā noteiktajā kategorijā un par kuriem tādēļ nav pieņemts lēmums par pārrobežu izmaksu sadalījumu, projekta mērķis ir sniegt pārrobežu pakalpojumus, veikt tehnoloģiju inovācijas un nodrošināt tīkla pārrobežu darbības drošumu;

c)

projekts nav komerciāli dzīvotspējīgs, kā liecina uzņēmējdarbības plāns un citi novērtējumi, īpaši tie, ko veikuši iespējamie ieguldītāji vai kreditori vai valsts regulatīvā iestāde. Izvērtējot projekta komerciālo dzīvotspēju, ņem vērā lēmumu par stimuliem un tā pamatojumu, kas minēts 13. panta 2. punktā.

a)

gūtajām sekmēm saskaņā ar 3. pantu izraudzītu kopīgu interešu projektu plānošanā, izstrādē, būvniecībā un nodošanā ekspluatācijā un – attiecīgā gadījumā – par īstenošanas kavēšanos un citām sastaptām grūtībām;

b)

Savienības piešķirtajiem un izmaksātajiem līdzekļiem kopīgu interešu projektiem, salīdzinot ar finansēto kopīgu interešu projektu kopējo vērtību;

c)

attiecībā uz elektroenerģijas un gāzes nozarēm – izmaiņām starpsavienojumu līmenī starp dalībvalstīm, attiecīgo enerģijas cenu dinamiku, kā arī tīkla sistēmas atteiču skaitu, to cēloņiem un saistītajām izmaksām ekonomikai;

d)

attiecībā uz atļauju piešķiršanu un sabiedrības līdzdalību – jo īpaši par:

e)

attiecībā uz regulatīvo režīmu – jo īpaši par:

f)

šīs regulas efektivitāti saistībā ar ieguldījumu tirgus integrācijā līdz 2014. un 2015. gadam, klimata un enerģētikas mērķu sasniegšanā līdz 2020. gadam un ilgākā termiņā virzībā uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni līdz 2050. gadam.

a)

vispārīgu, atjauninātu informāciju, tostarp ģeogrāfisko informāciju, par katru kopīgu interešu projektu;

b)

katra kopīgu interešu projekta īstenošanas plānu, kā noteikts 5. panta 1. punktā;

c)

galvenos rezultātus no izmaksu un ieguvumu analīzes, kuras pamatā ir saskaņā ar 11. pantu izstrādātā metodoloģija, attiecībā uz kopīgu interešu projektiem, izņemot komerciāli sensitīvu informāciju;

d)

Savienības sarakstu;

e)

informāciju par katram kopīgu interešu projektam Savienības piešķirto un izmaksāto finansējumu.

1)

regulas 8. pantu groza šādi:

2)

regulas 11. pantu aizstāj ar šādu:

“11. pants

Izmaksas

Izmaksas, kas saistītas ar šīs regulas 4. līdz 12. pantā un Regulas (ES) Nr. 347/2013 11. pantā minētajām elektroenerģijas PSOET darbībām, sedz pārvades sistēmu operatori, un tās iekļauj tarifu aprēķinos. Regulatīvās iestādes apstiprina minētās izmaksas vienīgi tad, ja tās ir pamatotas un atbilstīgas.”;

3)

regulas 18. pantā iekļauj šādu punktu:

“4.a   Komisija var pieņemt pamatnostādnes par pārvades sistēmu operatoru darbības koordināciju Savienības līmenī. Minētās pamatnostādnes ir saskaņā ar šīs regulas 6. pantā minētajiem tīkla kodeksiem un pamatojas uz tiem, kā arī uz šīs regulas 8. panta 3. punkta a) apakšpunktā minētajām pieņemtajām specifikācijām un Aģentūras atzinuma. Pieņemot minētās pamatnostādnes, Komisija ņem vērā dažādās reģionālās un valstu darbības prasības.

Minētās pamatnostādnes pieņem saskaņā ar 23. panta 3. punktā minēto pārbaudes procedūru.”;

4)

regulas 23. pantā iekļauj šādu punktu:

“3.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro 5. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (26).

1)

regulas 8. panta 10. punkta a) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

2)

regulas 11. pantu aizstāj ar šādu:

“11. pants

Izmaksas

Izmaksas, kas saistītas ar šīs regulas 4. līdz 12. pantā un Regulas (ES) Nr. 347/2013 11. pantā minētajām gāzes PSOET darbībām, sedz pārvades sistēmu operatori, un tās ņem vērā tarifu aprēķinos. Regulatīvās iestādes apstiprina minētās izmaksas vienīgi tad, ja tās ir pamatotas un atbilstīgas.”