Eiropas Savienības primārie tiesību akti

 

KOPSAVILKUMS:

ES primārie tiesību akti

KAS IR PRIMĀRIE TIESĪBU AKTI?

• Tie ir galvenais Eiropas Savienības (ES) tiesību avots. Tie galvenokārt izriet no dibināšanas līgumiem, jo īpaši Romas līguma (kas vēlāk kļuva par Līgumu par Eiropas Savienības darbību) un Māstrihtas līguma (saukts arī par Līgumu par Eiropas Savienību).
• Primārie tiesību akti nosaka kompetenču sadalījumu starp Eiropas Savienību un ES dalībvalstīm. Tajos ir norādīts tiesiskais konteksts, kādā ES iestādes formulē un īsteno politiku dažādās jomās.

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

Primārie tiesību akti, kas zināmi arī kā primārie avoti, tiek iegūti no ES:

• 1.

  dibināšanas līgumiem;

• 2.

  reformu līgumiem;

• 3.

  pievienošanās līgumiem;

• 4.

  šiem līgumiem pievienotajiem protokoliem;

• 5.

  papildu nolīgumiem, ar kuriem groza noteiktas dibināšanas līgumu nodaļas;

• 6.

  Pamattiesību hartas (kopš Lisabonas līguma).

• Dibināšanas līgumi:
  • Parīzes līgums, ar ko izveido Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (1951. gads);
  • Romas līgums, ar kuru izveido Eiropas Ekonomikas kopienu (1957. gads);
  • Euratom līgums (1957. gads);
  • Māstrihtas līgums (1992. gads).
• Reformu līgumi:
  • Vienotais Eiropas akts (1986. gads);
  • Amsterdamas līgums (1997. gads);
  • Nicas līgums (2001. gads);
  • Lisabonas līgums (2007. gads).
• Pievienošanās līgumi attiecas uz šādām dalībvalstīm:
  • Dānija, Īrija un Apvienotā Karaliste (1) (1972. gads);
  • Grieķija (1979. gads);
  • Spānija, Portugāle (1985. gads);
  • Austrija, Somija, Zviedrija (1994. gads);
  • Čehija, Kipra, Igaunija, Ungārija, Latvija, Lietuva, Malta, Polija, Slovākija, Slovēnija (2003. gads);
  • Rumānija, Bulgārija (2005. gads);
  • Horvātija (2012. gads).
• Papildu nolīgumi:
  • Briseles līgums (Apvienošanās līgums) (1965. gads);
  • Līgums, ar ko groza dažus budžeta noteikumus Kopienas līgumos (1970. gads);
  • Līgums, ar ko groza dažus finanšu noteikumus Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumā un Līgumā par vienotas Eiropas Kopienu Padomes un vienotas Eiropas Kopienu Komisijas izveidi (1975. gads);
  • Akts par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās (1976. gads).

Primāro tiesību aktu piemērojamība:

• Ģeogrāfiskā piemērojamība:
  • dalībvalstis;
  • ES tālākie reģioni.
• Piemērojamība laikā: no brīža, kad līgums stājas spēkā.

KONTEKSTS

Papildus primārajiem tiesību aktiem ES tiesību akti ir balstīti uz sekundārajiem un papildu avotiem:

• Sekundārie avoti ietver piecus tiesību aktu veidus: regulas, direktīvas, lēmumus, atzinumus un ieteikumus.
• Papildu avoti ietver Eiropas Savienības Tiesas (EST) judikatūru un vispārējus tiesību principus.

Starptautiskie nolīgumi ar valstīm, kuras nav Savienības dalībvalstis, vai ar starptautiskām organizācijām arī ir ES tiesību aktu neatņemama sastāvdaļa. Šie nolīgumi ir nošķirti no primārajiem un sekundārajiem tiesību aktiem un veido sui generis (savu atsevišķu) tiesību aktu kategoriju. Saskaņā ar EST spriedumu lietā Meryem Demirel / Stadt Schwäbisch Gmünd starptautiskiem nolīgumiem var būt tieša iedarbība, un tiem ir lielāks juridiskais spēks nekā sekundārajiem tiesību aktiem, kuriem tāpēc ir jāatbilst minētajiem nolīgumiem. Starptautisks nolīgums ir tieši piemērojams, ja tajā ir skaidri un precīzi noteikti pienākumi, kas nav saistīti ar kāda turpmāka pasākuma pieņemšanu.

PAMATDOKUMENTS

Līguma par Eiropas Savienību un Līguma par Eiropas Savienības darbību konsolidētās versijas – Līguma par Eiropas Savienību konsolidētā versija – Līguma par Eiropas Savienības darbību konsolidētā versija – Protokoli – Pielikumi līgumam par Eiropas Savienības darbību – Deklarācijas, kas pievienotas Lisabonas Līgumu, kas parakstīts 2007. gada 13. decembrī, pieņēmušās Starpvaldību konferences Nobeiguma aktam – Atbilstības tabula (OV C 202, 7.6.2016., 1.–388. lpp.).

Pēdējo reizi atjaunots: 12.10.2022

---

(1) No 2020. gada 1. februāra Apvienotā Karaliste izstājās no Eiropas Savienības un kļuva par trešo valsti.