Direktīva

Direktīva ir tiesību akts, kuru pieņem ES iestādes, kurš ir adresēts ES dalībvalstīm un kurš saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 288. pantu uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu. Direktīva pieder pie ES sekundārajiem tiesību aktiem – tiesību aktu kopuma, kas izriet no ES līgumos (primārajos tiesību aktos) izklāstītajiem principiem un mērķiem.

Katras ES valsts, kurai direktīva ir adresēta, iestādes nosaka formu un metodes, kas tiek izmantotas direktīvas iekļaušanai valsts tiesību aktos (“transponēšanai”). Parasti tas ir jāizdara divu gadu laikā pēc direktīvas pieņemšanas.

Lai direktīva stātos spēkā, valsts pasākumiem ir jāsasniedz direktīvā noteiktie mērķi. Valsts iestādēm par pieņemtajiem pasākumiem ir jāinformē Eiropas Komisija.

Direktīvās var noteikt minimālos standartus, bieži vien ņemot vērā faktu, ka atsevišķu dalībvalstu tiesību sistēmās jau ir noteikti augstāki standarti. Šādā gadījumā dalībvalstīm ir tiesības noteikt augstākus standartus par direktīvā noteiktajiem.

Citos gadījumos direktīvas nosaka vienotus saskaņošanas ierobežojumus. Tas nozīmē, ka dalībvalstis nedrīkst pieņemt noteikumus, kas ir stingrāki par direktīvā noteiktajiem.

Ja dalībvalsts direktīvu nav transponējusi savos tiesību aktos, Komisija var uzsākt pārkāpuma procedūru un ierosināt tiesvedību pret valsti Eiropas Savienības Tiesā.

SKATĪT ARĪ:

• Eiropas Savienības Padome
• Eiropas Savienības Tiesa
• Lēmums
• Deleģētie akti
• Eiropas iestādes
• ES juridiskie instrumenti
• Eiropas Komisija
• Eiropas Parlaments
• Eiropas Savienības (ES) noteikumu hierarhija
• Īstenošanas akti
• Tiesību akti
• Leģislatīvie akti
• Dalībvalstis
• Parastā likumdošanas procedūra (koplēmuma procedūra)
• Regula
• Ieteikums
• Transponēšana
• Līgumi
• Eiropas Savienības direktīvas (kopsavilkums)
• ES tiesību aktu pārkāpums (kopsavilkums)
• Sekundārie tiesību akti (kopsavilkums)