Lieta C‑232/05

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Francijas Republiku

Valsts pienākumu neizpilde – Valsts atbalsts – Scott Paper SA/Kimberly‑Clark piešķirtais atbalsts – Atgūšanas pienākums – Neizpilde valsts procedūras piemērošanas dēļ – Valsts procesuālā autonomija – Robežas – “Valsts procedūra, kas nodrošina tūlītēju un efektīvu izpildi” Regulas (EK) Nr. 659/1999 14. panta 3. punkta izpratnē – Valsts procedūra, kurā paredzēts, ka prasībām, kuras celtas par valsts iestāžu izsniegtajiem maksājuma pieprasījumiem, ir apturoša iedarbība

Sprieduma kopsavilkums

1.        Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Komisijas lēmuma par valsts atbalstu neizpilde

(EKL 88. panta 2. punkta otrā daļa)

2.        Valstu piešķirtie atbalsti – Nelikumīga atbalsta atgūšana

(Padomes Regulas Nr. 659/1999 13. apsvērums un 14. panta 3. punkts)

3.        Kopienu tiesības – Principi – Tiesības uz efektīvu tiesas aizsardzību

(EKL 230. pants)

4.        Valstu piešķirtie atbalsti – Komisijas lēmums, kurā atzīts, ka atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu, un uzlikts pienākums to atgūt

(EKL 88. panta 2. punkts, 230. panta otrā un piektā daļa un 242. pants)

1.        Prasības sakarā ar valsts pienākumu neizpildi ietvaros, – kuras mērķis ir konstatēt, ka, neveicot visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Komisijas lēmumu saistībā ar valsts atbalstu, dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus, – attiecīgais datums EKL 88. panta 2. punkta otrās daļas piemērošanai ir datums, kas paredzēts lēmumā, kura neizpilde tiek apstrīdēta vai – attiecīgā gadījumā – datums, kuru Komisija ir vēlāk noteikusi.

(sal. ar 32. punktu)

2.        Atbilstoši Regulas Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88]. panta piemērošanai, 14. panta 3. punktam valsts procedūru par nesaderīgu ar kopējo tirgu atzīta valsts atbalsta atgūšanai piemērošana ir pakļauta nosacījumam, ka tās nodrošina tūlītēju un efektīvu Komisijas lēmuma izpildi, kas ir nosacījums, kurš atspoguļo efektivitātes principa prasības. Tāpat Regulas Nr. 659/1999 trīspadsmitajā apsvērumā ir precizēts, ka tāda nelikumīga atbalsta gadījumos, kurš nav saderīgs ar kopējo tirgu, ir jāatjauno efektīva konkurence un ka šajā nolūkā atbalsts ir nekavējoties jāatgūst.

Valsts procedūru piemērošana līdz ar to nedrīkst būt traucēklis efektīvas konkurences atjaunošanai, kavējot Komisijas lēmuma tūlītēju un efektīvu izpildi. Lai sasniegtu šo mērķi, dalībvalstīm ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu šī lēmuma lietderīgo iedarbību.

Šajā sakarā tādu valsts procedūru, saskaņā ar kuru prasībai, kas celta par piešķirtā atbalsta atgūšanai izdotajiem maksājuma pieprasījumiem, ir apturoša iedarbība, nevar uzskatīt par tādu, kas ļauj “tūlītēji un efektīvi” izpildīt lēmumu par atbalsta atgūšanu. Tieši pretēji, piešķirot šāda veida apturošu iedarbību, šī procedūra var ievērojami paildzināt atbalsta atgūšanu.

(sal. ar 49.–51. punktu)

3.        Apturošo iedarbību, – kas ir valsts tiesās celtajām prasībām par maksājuma pieprasījumiem, kas izdoti attiecībā pret tāda valsts atbalsta saņēmējiem, kura atgūšana ir noteikta ar Komisijas lēmumu, – nevar uzskatīt par nepieciešamu, lai nodrošinātu attiecīgajām personām efektīvu tiesisko aizsardzību saistībā ar Kopienu tiesībām.

Būtībā šāda aizsardzība jau ir pilnībā nodrošināta ar Līgumā paredzētajiem līdzekļiem, šajā gadījumā – EKL 230. pantā paredzēto prasību atcelt tiesību aktu, kuru minētie atbalsta saņēmēji var celt par Komisijas lēmumu.

Tā kā Eiropas Kopiena ir uz tiesībām balstīta kopiena, kurā tās iestādes ir pakļautas to aktu atbilstības Līgumam un vispārējiem tiesību principiem kontrolei, Līgumā ir izveidota pilnīga aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēma, kas paredzēta iestāžu aktu likumības kontroles nodrošināšanai, uzticot šo kontroli Kopienu tiesai.

(sal. ar 55.–58. punktu)

4.        Par nesaderīgu ar kopējo tirgu atzīta atbalsta saņēmējs, kurš būtu varējis apstrīdēt Komisijas lēmumu Kopienu tiesā, nevar apstrīdēt šā lēmuma likumību valsts tiesās, ceļot prasību par šī lēmuma īstenošanas pasākumiem, ko veikušas valsts iestādes. Ja šādos apstākļos tiktu atzītas attiecīgās personas tiesības valsts tiesā iebilst pret Kopienu lēmuma izpildi, pamatojoties uz tā nelikumību, šai personai tiktu radīta iespēja neievērot lēmuma galīgo raksturu, kas tam ir attiecībā pret šo personu pēc EKL 230. panta piektajā daļā paredzētā prasības celšanas termiņa beigām.

(sal. ar 59. un 60. punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2006. gada 5. oktobrī (*)

Valsts pienākumu neizpilde – Valsts atbalsts – Scott Paper SA/Kimberly‑Clark piešķirtais atbalsts – Atgūšanas pienākums – Neizpilde valsts procedūras piemērošanas dēļ – Valsts procesuālā autonomija – Robežas – “Valsts procedūra, kas nodrošina tūlītēju un efektīvu izpildi” Regulas (EK) Nr. 659/1999 14. panta 3. punkta izpratnē – Valsts procedūra, kurā paredzēts, ka prasībām, kuras celtas par valsts iestāžu izsniegtajiem maksājuma pieprasījumiem, ir apturoša iedarbība

Lieta C‑232/05

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 88. panta 2. punkta otrajai daļai,

ko 2005. gada 26. maijā cēla

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv K. Džolito [C. Giolito], pārstāvis, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Francijas Republiku, ko pārstāv Ž. de Bergess [G. de Bergues] un S. Ramē [S. Ramet], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann] (referents), tiesneši K. Šīmans [K. Schiemann], N. Kolnerika [N. Colneric], K. Lēnartss [K. Lenaerts] un E. Juhāss [E. Juhász],

ģenerāladvokāts D. Ruiss-Harabo Kolomers [D. Ruiz-Jarabo Colomer],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā rakstveida procesu,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2006. gada 18. maijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Savā prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, noteiktajā termiņā neizpildot Komisijas 2000. gada 12. jūlija Lēmumu 2002/14/EK par Francijas piešķirto valsts atbalstu Scott Paper SA Kimberly-Clark (OV 2002, L 12, 1. lpp.), Francijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 249. panta ceturtā daļa, kā arī minētā lēmuma 2. un 3. pants.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

2        Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma [88]. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 14. panta 3. punktā ir paredzēti noteikumi attiecībā uz valsts atbalsta, kas atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu, atgūšanu:

“Neskarot nevienu Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumu saskaņā ar Līguma 185. pantu [jaunajā redakcijā – EKL 242. pants], atgūšanu īsteno tūlīt un saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts likumos paredzētajām procedūrām, ja vien tās nodrošina tūlītēju un efektīvu Komisijas lēmuma izpildi. Šajā nolūkā un gadījumā, ja ir sākts izskatīšanas process valsts tiesā, attiecīgās dalībvalstis, neskarot Kopienas tiesību aktus, veic visus vajadzīgos pasākumus, kas iespējami to attiecīgajās tiesību sistēmās, tostarp pagaidu pasākumus.”

 Valsts tiesiskais regulējums

3        Administratīvā procesa kodeksa L4. pantā ir paredzēts:

“Izņemot īpašus tiesību aktu noteikumus, prasības pieteikumiem nav apturošas iedarbības, ja vien tiesa nav nolēmusi citādi.”

4        Kā īpašs tiesību akta noteikums 6. pants 1992. gada 29. decembra Dekrētā Nr. 92‑1369, kas groza 1962. gada 29. decembra Dekrētu Nr. 62‑1587, ar ko nosaka vispārīgos valsts finanšu pārvaldīšanas noteikumus un paredz noteikumus, kas piemērojami šī dekrēta 80. pantā minēto valsts parādu atgūšanai (1992. gada 30. decembra JORF, 17954. lpp.), attiecībā uz valsts vai vietējo pārvaldes iestāžu izdotajiem maksājuma pieprasījuma dokumentiem noteic:

“Maksājuma parādnieks attiecībā uz iepriekš minētā 1962. gada 29. decembra Dekrēta 85. pantā norādītajiem maksājuma pieprasījuma dokumentiem var vai nu apstrīdēt to izpildi, ja tiek apstrīdēta parāda esamība, tā apmērs vai pamatotība, vai arī – apstrīdēt atgūšanas pasākumus, ja tiek apstrīdēta atgūšanas līdzekļa veida spēkā esamība.

Citus maksājuma pieprasījumus var apstrīdēt, pārsūdzot atgūšanu.

Šo pārsūdzību gadījumā atgūšana tiek apturēta.”

5        Tāpat saistībā ar vietējo valsts pārvaldes un sabiedrisko iestāžu izsniegtajiem maksājuma pieprasījuma dokumentiem 1. panta otrā daļa Vispārējā vietējo valsts pārvaldes iestāžu kodeksā L1617‑5, kas iekļauta ar 1996. gada 12. aprīļa Likumu Nr. 96‑314 (1996. gada 13. aprīļa JORF, 5707. lpp.), paredz, ka “prasības, kuras mērķis ir apstrīdēt vietējās valsts pārvaldes vai sabiedriskās iestādes izstrādāto galīgo parāda maksājuma dokumentu, iesniegšana tiesā aptur šī maksājuma pieprasījuma izpildi”.

 Pirmstiesas procedūra

 Lēmuma 2002/14 priekšvēsture

6        1969. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs reģistrēta sabiedrība Scott Paper Company iegādājās Francijā reģistrētu sabiedrību Bouton Brochard un izveidoja neatkarīgu sabiedrību Bouton Brochard Scott SA (turpmāk tekstā – “Bouton Brochard Scott”), kas pārņēma Bouton Brochard saimniecisko darbību.

7        1986. gadā Bouton Brochard Scott nolēma uzcelt rūpnīcu Francijā un izvēlējās šim nolūkam zemes gabalu Luarē [Loiret] departamentā Lasosē [La Saussaye] industriālajā zonā Orleānā.

8        1987. gada 31. augustā Orleānas pilsēta un minētais departaments piešķīra Bouton Brochard Scott noteiktas priekšrocības. Pirmkārt, šie vietējās valsts pārvaldes subjekti tam ar izdevīgiem nosacījumiem pārdeva 48 hektāru lielu zemes gabalu minētajā industriālajā zonā. Otrkārt, tie apņēmās aprēķināt maksu par notekūdeņu novadīšanu pēc izdevīgāka tarifa.

9        1987. gada novembrī Bouton Brochard Scott pārdēvēja par “Scott SA” (turpmāk tekstā – “Scott”).

10      1996. gada janvārī šīs sabiedrības akcijas pārpirka Kimberly‑Clark Corporation (turpmāk tekstā – “Kimberly‑Clark”).

11      1998. gada janvārī tā paziņoja par attiecīgās rūpnīcas slēgšanu, un tās aktīvus, proti, zemes gabalu un papīrfabriku, 1998. gada jūnijā nopirka Procter & Gamble.

12      2000. gada 12. jūlijā Komisija pieņēma Lēmumu 2002/14, kura 1. pantā ir atzīts, ka valsts atbalsts izdevīgākas zemes gabala cenas (12,3 miljoni EUR pēc tā pašreizējās vērtības) un maksas par notekūdeņu novadīšanu izdevīgāka tarifa veidā (summu nosaka Francijas iestādes) (turpmāk tekstā – “attiecīgais atbalsts”), ko Francijas Republika ir piešķīrusi Scott, ir nesaderīgs ar kopējo tirgu.

13      Lēmuma 2002/14 2. pantā ir noteikts:

“1.      Francija veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu no tā saņēmēja [attiecīgo atbalstu], kas paredzēts 1. pantā un jau ir ticis nelikumīgi nodots tā rīcībā.

2.      Atgūšanai jānotiek nekavējoties saskaņā ar valsts tiesību procedūrām, ja vien tās nodrošina tūlītēju un efektīvu šī lēmuma izpildi. [..]”

14      Atbilstoši šī lēmuma 3. pantam:

“Francija divu mēnešu termiņā, sākot no šī lēmuma paziņošanas brīža, informē Komisiju par pasākumiem, kurus tā veikusi šī lēmuma izpildei”.

15      2000. gada 31. jūlijā par Lēmumu 2002/14 tika paziņots Francijas Republikai.

16      2000. gada 30. novembrī un 4. decembrī Scott un Luarē departaments katrs cēla prasību par šī lēmuma atcelšanu Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā. Lietas dalībnieki nelūdza apturēt lēmuma izpildi atbilstoši EKL 242. pantam.

 Darbības, ko Francijas Republika veica pēc Lēmuma 2002/14 pieņemšanas attiecībā uz atbalstu izdevīgākas zemes gabala cenas veidā

17      Attiecībā uz atbalstu izdevīgākas zemes gabala cenas veidā Luarē departamenta padome 2000. gada 15. decembrī izdeva maksājuma pieprasījumu par summu EUR 5 054 721. Orleānas pilsēta 2001. gada 2. janvārī izdeva maksājuma pieprasījumu par summu EUR 8 002 231.

18      Tomēr pēc pārrakstīšanās kļūdas konstatēšanas attiecībā uz šī atbalsta summas aprēķināšanu Komisija izdarīja labojumus un 2001. gada martā nosūtīja Francijas Republikai kļūdas labojumu.

19      Līdz ar to 2000. gada 15. decembra un 2001. gada 2. janvāra maksājuma pieprasījumi 2001. gada 23. martā tika atcelti.

20      Pēc tam Luarē departamenta padome 2001. gada 5. oktobrī izdeva jaunu maksājuma pieprasījumu par summu EUR 4 691 370. Tāpat Orleānas pilsēta 2001. gada 18. oktobrī izdeva jaunu maksājuma pieprasījumu par summu EUR 7 621 937.

21      2001. gada 29. oktobrī un 27. novembrī Kimberly-Clark cēla prasību tribunal administratif d’Orléans [Orleānas Administratīvā tiesa] par šiem diviem maksājuma pieprasījumiem.

22      Ņemot vērā, ka šāda veida prasībām saskaņā ar Francijas tiesībām ir automātiski apturoša iedarbība, attiecīgās summas netika atgūtas.

 Darbības, ko Francijas Republika veica pēc Lēmuma 2002/14 pieņemšanas attiecībā uz atbalstu izdevīgākas maksas par notekūdeņu novadīšanu veidā

23      Attiecībā uz atbalstu izdevīgākas maksas par notekūdeņu novadīšanu veidā Orleānas pilsēta 2001. gada janvārī un augustā izdeva sešus maksājuma pieprasījumus par kopējo summu EUR 1 046 903.

24      Vienu no šiem dokumentiem par summu EUR 165 887 apmaksāja sabiedrība Procter & Gamble – Orleānas rūpnīcas pašreizējais īpašnieks.

25      Pieci pārējie maksājuma pieprasījumi tika aizstāti ar trim dokumentiem, kas datēti ar 2001. gada 5. decembri par kopējo summu EUR 881 015.

26      Par šiem pēdējiem no iepriekš minētajiem dokumentiem Kimberly-Clark 2002. gada 8. martā cēla prasību tribunal administratif d’Orléans.

27      Ņemot vērā, ka šāda veida prasībām ir automātiski apturoša iedarbība, šie maksājuma pieprasījumi netika apmaksāti.

 Tiesvedība “tribunal administratif d’Orléans”

28      Savā 2003. gada 2. jūlija vēstulē Francijas valdība norādīja, ka tribunal administratif d’Orléans bija nolēmusi apturēt tiesvedību, kamēr tiek pieņemts Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas nolēmums par Lēmuma 2002/14 spēkā esamību. Savā iebildumu rakstā minētā valdība tomēr pieļāva, ka šis apgalvojums bija nepareizs.

 Pirms šīs prasības iesniegšanas notikušās apspriedes

29      Ar 2001. gada 8. maija, 31. jūlija, 8. oktobra, 2002. gada 13. marta, 26. augusta, 23. decembra, 2003. gada 13. februāra, 16. maija, 21. novembra un 2004. gada 27. janvāra, 9. marta un 29. aprīļa vēstulēm Komisija lūdza Francijas iestādēm informēt to par attiecīgo summu atgūšanas virzību un iesniegt atsevišķus dokumentus un informāciju par procedūrām tribunal administratif d’Orléans. Šajās vēstulēs Komisija uzsvēra tūlītējas un efektīvas izpildes nozīmību, kā arī tās tiesības vērsties Tiesā tieši saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu. Savā pēdējā vēstulē, kas datēta ar 2004. gada 29. aprīli, Komisija deva Francijas valdībai pēdējo papildu 20 dienu termiņu.

30      Tā kā Komisija nebija apmierināta ar Francijas Republikas atbildēm, kas sniegtas tās 2001. gada 13. novembra, 2002. gada 27. novembra, 2003. gada 25. marta un 2. jūlija vēstulēs, Komisija nolēma celt šo prasību.

 Par prasību

31      Savas prasības pamatojumam Komisija izvirza vienu vienīgu iebildumu, kas būtībā attiecas uz EKL 249. panta ceturtās daļas, kā arī Lēmuma 2002/14 2. un 3. panta pārkāpumu, sakarā ar to, ka Francijas Republika nav izpildījusi šo lēmumu noteiktajā termiņā.

 Par atbilstošo datumu pienākumu neizpildes novērtēšanai

32      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka attiecīgais datums EKL 88. panta 2. punkta otrās daļas piemērošanai ir datums, kas paredzēts lēmumā, kura neizpilde tiek apstrīdēta vai – attiecīgā gadījumā – datums, kuru Komisija ir vēlāk noteikusi (šajā sakarā skat. 2001. gada 3. jūlija spriedumu lietā C‑378/98 Komisija/Beļģija, Recueil, I‑5107. lpp., 26. punkts; 2002. gada 2. jūlija spriedumu lietā C‑499/99 Komisija/Spānija, Recueil, I‑6031. lpp., 28. punkts, un 2006. gada 1. jūnija spriedumu lietā C‑207/05 Komisija/Itālija, Krājumā nav publicēts, Krājums, I‑70.* lpp., 31. punkts).

33      Šajā gadījumā Lēmuma 2002/14 2. un 3. pantā ir paredzēts divu mēnešu termiņš, sākot no tā paziņošanas brīža, lai Francijas valdība veiktu vajadzīgos pasākumus ar mērķi atgūt attiecīgo atbalstu un informēt par to Komisiju. Pēc ilgām diskusijām starp lietas dalībniekiem Komisija savā 2004. gada 29. aprīļa vēstulē noteica pēdējo termiņu, kas beidzās 20 dienas pēc šā datuma.

34      Pastāvot šādiem apstākļiem, Lēmuma 2002/14 3. pantā noteiktais termiņš ir uzskatāms par aizstātu ar 2004. gada 29. aprīļa vēstulē paredzēto termiņu (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 35. punkts). Līdz ar to šis termiņš tika atlikts uz 2004. gada 19. maiju.

 Par iebildumu

 Lietas dalībnieku argumenti

35      Komisija norāda, ka vairāk nekā piecus gadus pēc Lēmuma 2002/14 pieņemšanas Francijas iestāžu veikto pasākumu rezultātā attiecīgais atbalsts nav ticis atgūts. Līdz ar to šis lēmums nav pienācīgi izpildīts.

36      Komisija atzīst, ka Regulas Nr. 659/1999 14. panta 3. punkts atļauj piemērot valsts tiesībās paredzētās procedūras, bet uzsver, ka tas attiecas tikai uz tādām procedūrām, kas nodrošina “tūlītēju un efektīvu” Komisijas lēmuma izpildi. Tomēr, pēc Komisijas domām, tāda valsts procedūra, kas paredz, ka prasībai, kas celta par piešķirtā atbalsta atgūšanai izdotajiem maksājuma pieprasījumiem, ir apturoša iedarbība, neatbilst šiem kritērijiem.

37      Francijas valdība uz to atbild, ka Francijas iestādes ir veikušas visus vajadzīgos pasākumus Lēmuma 2002/14 izpildei.

38      Saskaņā ar valsts procedūrām šīs iestādes ir nosūtījušas atbalsta saņēmējam vairākus maksājuma pieprasījumus, kas, noslēdzoties tiesvedībai kompetentajā valsts tiesā, kļūs izpildāmi.

39      Regulas Nr. 659/1999 14. panta 3. punktā faktiski ir tieši paredzēta šāda valsts procedūru izmantošana, ja vien tās nodrošina tūlītēju un efektīvu Komisijas lēmuma izpildi. Šajā gadījumā piemērotie valsts procedūru noteikumi, tai skaitā tie, kas paredz, ka prasībām, kuras celtas par maksājuma pieprasījumiem, ir apturoša iedarbība, netraucē veikt šādu izpildi.

40      Francijas valdība uzsver, ka, pēc tās domām, Komisijas lēmuma “tūlītēja un efektīva” izpilde ne vienmēr nozīmē, ka atbalsts tiks atmaksāts nekavējoties. Šī izpilde tomēr nozīmē, ka dalībvalstij ir nekavējoties jāuzsāk valsts procedūra, kuras rezultātā ir jānotiek piešķirtā atbalsta atgūšanai.

 Tiesas vērtējums

41      Atbilstoši EKL 249. panta ceturtajai daļai Lēmumi uzliek saistības kopumā tiem, kam tie adresēti.

42      No judikatūras izriet, ka dalībvalstij, kas ir lēmuma par nelegālā atbalsta atgūšanu adresāte, atbilstoši EKL 249. pantam ir jāveic visi atbilstošie pasākumi, lai nodrošinātu minētā lēmuma izpildi (skat. 2002. gada 12. decembra spriedumu lietā C‑209/00 Komisija/Vācija, Recueil, I‑11695. lpp., 31. punkts, un 2003. gada 26. jūnija spriedumu lietā C‑404/00 Komisija/Spānija, Recueil, I‑6695. lpp., 21. punkts). Ir jānotiek efektīvai pienākošos summu atgūšanai (šajā sakarā skat. 2005. gada 12. maija spriedumu lietā C‑415/03 Komisija/Grieķija, Krājums, I‑3875. lpp., 44. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 36. un 37. punkts).

43      Regulas Nr. 659/1999 14. panta 3. punktā ir precizēts, ka par nesaderīgu atzītā atbalsta atgūšanai ir jānotiek “tūlītēji”.

44      Šajā gadījumā Lēmums 2002/14 uzliek Francijas Republikai pienākumu veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu no tā saņēmēja attiecīgo atbalstu, kas jau ir ticis nelikumīgi nodots tā rīcībā. Šim mērķim Komisija tai deva divu mēnešu termiņu. Šis termiņš, kuru aizstāja 2004. gada 29. aprīļa vēstulē paredzētais termiņš, tika atlikts līdz 2004. gada 19. maijam.

45      Ir jākonstatē, ka pēc šā termiņa izbeigšanās, t.i., gandrīz četrus gadus pēc Lēmuma 2002/14 pieņemšanas, Francijas iestāžu veikto darbību rezultātā nav notikusi efektīva attiecīgo atbalstu atgūšana, izņemot EUR 165 887 samaksu no kopējās maksājamās summas EUR 13 350 000 apmērā.

46      Būtībā, kā to atzīst arī pati Francijas valdība, sakarā ar to, ka prasībām, kas celtas par maksājuma pieprasījumiem, ir apturoša iedarbība, šie dokumenti nevar pirms kompetentās valsts tiesas nolēmuma radīt nekādas konkrētas sekas attiecībā uz minēto atbalstu atmaksu.

47      Līdz ar to atbalsta saņēmējs šajā laika posmā var paturēt līdzekļus, kas saņemti no atbalsta, kurš ir atzīts par nesaderīgu, un iegūt no tā radušos nepamatotu konkurences priekšrocību.

48      Francijas valdība tomēr norāda, ka šī aizkavēšanās ir saistīta ar Francijas tiesībās paredzēto procedūru piemērošanu, kas ir tieši atļauta ar Regulas Nr. 659/1999 14. panta 3. punktu.

49      Šajā sakarā ir jāatceras, ka atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 14. panta 3. punktam valsts procedūru piemērošana ir pakļauta nosacījumam, ka tās nodrošina tūlītēju un efektīvu Komisijas lēmuma izpildi, kas ir nosacījums, kurš atspoguļo efektivitātes principa prasības un kas jau iepriekš noteikts judikatūrā (skat. 1989. gada 2. februāra spriedumu lietā 94/87 Komisija/Vācija, Recueil, 175. lpp., 12. punkts; 1997. gada 20. marta spriedumu lietā C‑24/95 Alcan Deutschland, Recueil, I‑1591. lpp., 24. punkts, un iepriekš minēto 2002. gada 12. decembra spriedumu lietā Komisija/Vācija, 32.–34. punkts).

50      Šīs regulas trīspadsmitajā apsvērumā ir precizēts, ka tāda nelikumīga atbalsta gadījumos, kurš nav saderīgs ar kopējo tirgu, ir jāatjauno efektīva konkurence un ka šajā nolūkā atbalsts ir nekavējoties jāatgūst. Valsts procedūru piemērošana līdz ar to nedrīkst būt traucēklis efektīvas konkurences atjaunošanai, kavējot attiecīgā Komisijas lēmuma tūlītēju un efektīvu izpildi. Lai sasniegtu šo mērķi, dalībvalstīm ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu Komisijas lēmuma lietderīgo iedarbību.

51      Tomēr, paredzot, ka prasībai, kas celta par piešķirtā atbalsta atgūšanai izdotajiem maksājuma pieprasījumiem, ir apturoša iedarbība, šajā lietā piemērotā Francijas tiesībās paredzētā procedūra nevar tikt uzskatīta par tādu, kas ļauj “tūlītēji un efektīvi” izpildīt Lēmumu 2002/14. Tieši pretēji, piešķirot šāda veida apturošu iedarbību, šī procedūra var ievērojami paildzināt atbalsta atgūšanu.

52      Tādējādi, neievērojot mērķus, kurus paredzēts sasniegt ar Kopienu noteikumiem valsts atbalsta jomā, šī valsts procedūra ir traucējusi nekavējoties atjaunot iepriekš pastāvošo situāciju un ir paildzinājusi no attiecīgā atbalsta radušos nepamatoto konkurences priekšrocību.

53      No tā izriet, ka valsts tiesībās paredzētā procedūra šajā gadījumā neatbilst Regulas Nr. 659/1999 14. panta 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Francijas tiesību noteikums, kas paredz, ka prasībām, kas celtas par maksājuma pieprasījumiem, ir apturoša iedarbība, līdz ar to bija atstājams nepiemērots.

54      Pastāvot šādiem apstākļiem, nav jāizskata jautājums par to, vai konkrētos gadījumos valsts tiesa var nolemt apturēt maksājuma pieprasījuma izpildi pēc tam, kad ir celtas prasības, kurās nav ietverti iebildumi par Komisijas lēmumu.

55      Šajā sakarā ir jāpiebilst, ka valsts tiesās celtās prasības apturošo iedarbību nevar uzskatīt par nepieciešamu, lai nodrošinātu efektīvu tiesisko aizsardzību saistībā ar Kopienu tiesībām.

56      Būtībā šāda aizsardzība jau ir pilnībā nodrošināta ar EK līgumā paredzētajiem līdzekļiem, šajā gadījumā – EKL 230. pantā paredzēto prasību atcelt tiesību aktu.

57      Ir jāatceras – tā kā Eiropas Kopiena ir uz tiesībām balstīta kopiena, kurā tās iestādes ir pakļautas to aktu atbilstības Līgumam un vispārējiem tiesību principiem kontrolei, Līgumā ir izveidota pilnīga aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēma, kas paredzēta iestāžu aktu likumības kontroles nodrošināšanai, uzticot šo kontroli Kopienu tiesai (šajā sakarā skat. 2002. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Recueil, I‑6677. lpp., 38. un 40. punkts).

58      No judikatūras izriet, ka atbalsta, kas ir atzīts par nesaderīgu, saņēmējs ir tiesīgs celt prasību par tiesību akta atcelšanu atbilstoši EKL 230. panta otrajai daļai, pat ja lēmums ir adresēts dalībvalstij (šajā sakarā skat. 1980. gada 17. septembra spriedumu lietā 730/79 Philip Morris/Komisija, Recueil, 2671. lpp., un 1994. gada 9. marta spriedumu lietā C‑188/92 TWD Textilwerke Deggendorf, Recueil, I‑833. lpp., 14. punkts).

59      Savukārt par nesaderīgu atzīta atbalsta saņēmējs, kurš būtu varējis apstrīdēt Komisijas lēmumu, nevar apstrīdēt šā lēmuma likumību valsts tiesās, ceļot prasību par šī lēmuma īstenošanas pasākumiem, ko veikušas valsts iestādes. Ja šādos apstākļos tiktu atzītas attiecīgās personas tiesības valsts tiesā iebilst pret Kopienu lēmuma izpildi, pamatojoties uz tā nelikumību, šai personai tiktu radīta iespēja neievērot lēmuma galīgo raksturu, kas tam ir attiecībā pret šo personu pēc EKL 230. panta piektajā daļā paredzētā prasības celšanas termiņa beigām (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā TWD Textilwerke Deggendorf, 17. un 18. punkts, kā arī 2001. gada 15. februāra spriedumu lietā C‑239/99 Nachi Europe, Recueil, I‑1197. lpp., 37. punkts).

60      No tā izriet, ka nav iespējams valsts tiesā apstrīdēt Komisijas lēmumu par pienākošos summu atgūšanu. Šis jautājums ir vienīgi Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas kompetencē, kas to izskatīs tajā celtas prasības par tiesību akta atcelšanu ietvaros. No EKL 242. panta izriet, ka, nepastāvot pretējam Pirmās instances tiesas nolēmumam, šai prasībai nav apturošas iedarbības.

61      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāatzīst, ka, noteiktajā termiņā neveicot visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu Lēmumā 2002/14 paredzēto atbalstu no tā saņēmēja, Francijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 249. panta ceturtā daļa, kā arī minētā lēmuma 2. un 3. pants.

 Par tiesāšanās izdevumiem

62      Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums nav labvēlīgs, tad jāpiespriež Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

1)      noteiktajā termiņā neveicot visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu no tā saņēmēja atbalstu, kas paredzēts Komisijas 2000. gada 12. jūlija Lēmumā 2002/14/EK par Francijas piešķirto valsts atbalstu Scott Paper SA/Kimberly‑Clark, Francijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 249. panta ceturtā daļa, kā arī minētā lēmuma 2. un 3. pants;

2)      Francijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – franču.