TIESAS SPRIEDUMS (Tiesas plēnums)

2004. gada 23. martā (*)

Personu brīva pārvietošanās – EKL 48. pants (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 39. pants) – “Darba ņēmēja” jēdziens – Sociālā nodrošinājuma pabalsts, kas tiek maksāts darba meklētājiem – Nosacījums par dzīvesvietu – Eiropas Savienības pilsonība

Lieta C‑138/02

par lūgumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko iesniedza Social Security Commissioner (Apvienotā Karaliste), lai saņemtu lietā, ko izskata šī tiesa starp

Brian Francis Collins

un

Secretary of State for Work and Pensions,

prejudiciālu nolēmumu par Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV L 257, 2. lpp.), kas ir grozīta ar Padomes 1992. gada 27. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2434/92 (OV L 245, 1. lpp.), un Padomes 1968. gada 15. oktobra Direktīvas 68/360/EEK par ierobežojumu atcelšanu attiecībā uz dalībvalstu darba ņēmēju un viņu ģimeņu pārvietošanos un dzīvesvietu Kopienā (OV L 257, 13. lpp.) interpretāciju.

TIESA (Tiesas plēnums)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skoruis [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], K. Gulmans [C. Gulmann], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] (referents) un A. Ross [A. Rosas], tiesneši A. La Pergola [A. La Pergola], Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], R. Šintgens [R. Schintgen], N. Kolnerika [N. Colneric] un S. fon Bārs [S. von Bahr],

ģenerāladvokāts D. Ruiss Harabo Kolomers [D. Ruiz-Jarabo Colomer],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Kolinsa [Collins] vārdā – R. Drabls [R. Drabble], QC, ko pilnvarojis P. Īdens [P. Eden], solicitor,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – Dž. I. Kolinss [J. E. Collins], pārstāvis, kam palīdz E. Šarpstone [E. Sharpston], QC,

–        Vācijas valdības vārdā – V. D. Plesings [W.‑D. Plessing], pārstāvis,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – N. Jerela [N. Yerrell] un D. Martins [D. Martin], pārstāvji,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies Kolinsa, ko pārstāvēja R. Drabls, Apvienotās Karalistes, ko pārstāvēja R. Kodvela [R. Caudwell], pārstāve, kurai palīdzēja E. Šarpstone, un Komisijas, ko pārstāvēja N. Jerela un D. Martins, mutvārdu apsvērumus 2003. gada 17. jūnija tiesas sēdē,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2003. gada 10. jūlija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 2002. gada 28. marta rīkojumu, ko Tiesa saņēma 2002. gada 12. aprīlī, Social Security Commissioner [Sociālā nodrošinājuma komisārs], piemērojot EKL 234. pantu, uzdeva trīs prejudiciālus jautājumus par Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV L 257, 2. lpp.), kas ir grozīta ar Padomes 1992. gada 27. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2434/92 (OV L 245, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1612/68”), un Padomes 1968. gada 15. oktobra Direktīvas 68/360/EEK par ierobežojumu atcelšanu attiecībā uz dalībvalstu darba ņēmēju un viņu ģimeņu pārvietošanos un dzīvesvietu Kopienā (OV L 257, 13. lpp.) interpretāciju.

2        Šie jautājumi radās prāvā starp Kolinsu un Secretary of State for Work and Pensions [Valsts sekretārs nodarbinātības un pensiju jautājumos], kuras pamatā bija minētās iestādes atteikums piešķirt viņam Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes tiesību aktos paredzēto darba meklēšanas pabalstu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

3        EK līguma 6. panta pirmajā daļā (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 12. panta pirmā daļa) ir noteikts:

“Piemērojot šo Līgumu un neskarot tajā paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.”

4        EK līguma 8. pantā (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 17. pants) ir noteikts:

“1.      Ar šo ir izveidota Savienības pilsonība.

Ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību.

2.      Savienības pilsoņiem ir ar šo Līgumu piešķirtās tiesības un ar to uzliktie pienākumi.”

5        EK līguma 8.A panta 1. punktā (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 18. panta 1. punkts) ir paredzēts, ka ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot šajā Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai paredzētos pasākumus.

6        Saskaņā ar EK līguma 48. panta 2. punktu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 39. panta 2. punkts) darba ņēmēju pārvietošanās brīvība nozīmē, ka tiek likvidēta jebkāda dalībvalstu darba ņēmēju diskriminācija pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem.

7        Saskaņā ar EK līguma 48. panta 3. punktu darba ņēmēju pārvietošanās brīvība “nozīmē turpmāk norādītās tiesības, ko var ierobežot, vienīgi pamatojoties uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības apsvērumiem:

a)      tiesības pieņemt faktiskos darba piedāvājumus;

b)      tiesības šajā nolūkā brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā,

[..]”.

8        Regulas Nr. 1612/68 2. pantā ir noteikts:

“Visi dalībvalstu pilsoņi un darba devēji, kas darbojas kādā dalībvalstī, var, nevienu nediskriminējot, apmainīties ar darba pieteikumiem un piedāvājumiem, kā arī noslēgt un izpildīt darba līgumus saskaņā ar spēkā esošiem normatīviem un administratīviem aktiem.”

9        Atbilstoši Regulas Nr. 1612/68 5. pantam “dalībvalsts pilsonis, kas meklē darbu citā dalībvalstī, saņem tādu pašu palīdzību, kā attiecīgās dalībvalsts nodarbinātības dienesti piedāvā saviem pilsoņiem, kas meklē darbu”.

10      Saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu darba ņēmējam, kas ir kādas dalībvalsts pilsonis, citās dalībvalstīs ir tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmējiem.

11      Direktīvas 68/360 1. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis, rīkojoties saskaņā ar šo direktīvu, atceļ ierobežojumus attiecībā uz minēto valstu pilsoņu un viņu ģimenes locekļu, uz kuriem attiecas Regula (EEK) Nr. 1612/68, pārvietošanos un dzīvesvietu.”

12      Direktīvas 68/360 4. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis piešķir uzturēšanās tiesības savā teritorijā tām personām, kas minētas šīs direktīvas 1. pantā un kuras var uzrādīt dokumentus, kas uzskaitīti šī 4. panta 3. punktā.

13      Atbilstoši šīs pašas direktīvas 4. panta 3. punkta pirmajam ievilkumam darba ņēmējam šie dokumenti ir:

“a)      dokument[s], uz kura pamata viņš ieradies to teritorijā;

b)      darba devēja apstiprinājum[s] par viņa nodarbinātību vai nodarbinātības apliecīb[a]”.

14      Saskaņā ar Direktīvas 68/360 8. panta 1. punktu dalībvalstis atzīst uzturēšanās tiesības savās teritorijās bez uzturēšanās atļaujas izsniegšanas darba ņēmējiem, kas ir darbinieki, ja darbs nav paredzēts laikposmam, kas pārsniedz trīs mēnešus, pārrobežu darba ņēmējiem un sezonas darba ņēmējiem.

 Valsts tiesiskais regulējums

15      Darba meklēšanas pabalsts ir sociālā nodrošinājuma pabalsts, kas paredzēts JobseekersAct 1995 (1995. gada Likums par darba meklētājiem, turpmāk tekstā – “1995. gada likums”), kura 1. panta 2. punkta i) apakšpunktā ir noteikta prasība, ka darba meklētājam ir jāatrodas Lielbritānijā.

16      Noteikumos, kas pieņemti, izpildot 1995. gada likumu, t.i., Jobseeker’s Allowance Regulations 1996 (turpmāk tekstā – “1996. gada noteikumi”), ir precizēti nosacījumi, kas ir jāizpilda, lai saņemtu darba meklēšanas pabalstu un maksājumus, ko dažādas darba meklētāju kategorijas var pieprasīt. Kategorijai “personas no ārvalstīm”, kam nav apgādājamo, 1996. gada noteikumu 5. pielikuma 14. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts maksājums nulles apmērā.

17      Atbilstoši 1996. gada noteikumu 85. panta 4. punktam jēdziens “persona no ārvalstīm” tiek definēts šādi:

“[..] pieteicējs, kas parasti nedzīvo Apvienotajā Karalistē, Īrijas Republikā, Normandijas salās vai Menas salā, bet šajā nolūkā neviens pieteicējs netiek uzskatīts par tādu, kura parastā dzīvesvieta nav Apvienotajā Karalistē, ja viņš ir:

      

[..].”

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

18      Kolinss ir dzimis Amerikas Savienotajās Valstīs, un viņam ir dubulta pilsonība – ASV un Īrijas. Studiju universitātē laikā 1978. gadā viņš vienu semestri uzturējās Apvienotajā Karalistē. 1980. un 1981. gadā viņš atgriezās uz apmēram 10 mēnešiem, kuru laikā viņš nepilnu darba laiku un neregulāri strādāja bāros un pārdošanas jomā. Amerikas Savienotajās Valstīs viņš atgriezās 1981. gadā. Pēc tam viņš strādāja gan Amerikas Savienotajās Valstīs, gan Āfrikā.

19      Kolinss Apvienotajā Karalistē atgriezās 1998. gada 31. maijā, lai tur meklētu darbu sociālo dienestu jomā. 1998. gada 8. jūnijā viņš iesniedza pieteikumu darba meklētāja pabalstam, kas viņam ar Adjudication Officer [publiskais šķīrējtiesnesis] 1998. gada 1. jūlija lēmumu tika atteikts, pamatojot ar to, ka viņa parastā dzīvesvieta nav šajā dalībvalstī. Kolinss ir vērsies SocialSecurity Appeal Tribunal [Sociālā nodrošinājuma apelācijas tiesa] (Apvienotā Karaliste), kas ir apstiprinājusi lēmumu par atteikumu, apgalvojot, ka nevar uzskatīt, ka viņa parastā dzīvesvieta ir Apvienotajā Karalistē, jo, pirmkārt, šīs uzturēšanās ilgums nav pietiekams un, otrkārt, viņš nav darba ņēmējs Regulas Nr. 1612/68 izpratnē un viņam nav arī uzturēšanās šajā dalībvalstī tiesību Direktīvas 68/360 izpratnē.

20      Pēc tam Kolinss vērsās pie Social Security Commissioner, kurš nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1)      Vai persona, kas ir tādā situācijā, kādā ir pieteicējs šajā lietā, ir darba ņēmējs Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 izpratnē?

2)      Ja atbilde uz [pirmo] jautājumu ir noraidoša [..], vai personai, kas ir tādā situācijā, kādā ir pieteicējs šajā lietā, ir uzturēšanās Apvienotajā Karalistē tiesības Padomes 1968. gada 15. oktobra Direktīvas 68/360/EEK izpratnē?

3)      Ja atbilde uz [pirmajiem diviem] jautājumiem ir noraidoša [..], vai pastāv tāda Kopienu tiesību norma vai tiesību princips, kas prasa sociālā nodrošinājuma pabalsta piešķiršanai paredzēt tādus pašus nosacījumus, kādi ir piemērojami darba meklēšanas pabalstam, pamatojoties uz ienākumiem, personai, kas ir tādā situācijā kā pieteicējs šajā lietā?”

 Par pirmo jautājumu

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

21      Kolinss apgalvo, ka viņš attiecīgajā laikposmā tiešām esot meklējis darbu.

22      Turpretim Apvienotās Karalistes valdība, tāpat kā Eiropas Kopienu Komisija, uzskata, ka persona, kas ir tādā situācijā kā Kolinss, neesot darba ņēmējs Regulas Nr. 1612/68 izpratnē.

23      Apvienotās Karalistes valdība un Komisija uzskata, ka Kolinsu nevar uzskatīt par “agrāko” migrējošo darba ņēmēju, kas tikai vēlas saņemt pabalstu atbilstoši Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktam, jo starp darbu, ko viņš veica 1980. un 1981. gadā, un darba veidu, kuru viņš, kā pats apgalvo, meklēja 1998. gadā, nepastāvot nekāda saikne.

24      1987. gada 18. jūnija spriedumā lietā 316/85 Lebon (Recueil, 2811. lpp.) Tiesa nosprieda, pirmkārt, ka vienlīdzīga attieksme attiecībā uz sociālām un nodokļu priekšrocībām, kas noteikta Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktā, ir piemērojama tikai darba ņēmējiem un, otrkārt, ka vienlīdzīga attieksme pret tiem, kas pārvietojas, lai meklētu darbu, ir tikai attiecībā uz iespēju iegūt darba vietu saskaņā ar Līguma 48. pantu, kā arī šīs regulas 2. un 5. pantu.

25      Vācijas valdība atgādina īpašo lietas kontekstu, kurā tika taisīts 1998. gada 12. maija spriedums lietā C‑85/96 Martínez Sala (Recueil, I‑2691. lpp.), kuru raksturojot ļoti ciešas un ilgstošas prasītājas attiecības ar uzņemošo dalībvalsti, bet pamata lietā acīmredzami nepastāvot nekāda saikne starp agrāko Kolinsa veikto darbu un darbu, kuru viņš meklēja.

 Tiesas atbilde

26      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru jēdziens “darba ņēmējs” EK līguma 48. panta un Regulas Nr. 1612/68 izpratnē ir Kopienu tiesību jēdziens un tas nav jāinterpretē sašaurināti. Visas personas, kas veic reālas un faktiskas darbības, izņemot tik nebūtiskas darbības, ka tās tiešām var uzskatīt par nenozīmīgām un palīgdarbībām, ir jāuzskata par “darba ņēmējiem”. Saskaņā ar šo judikatūru darba tiesisko attiecību būtiska pazīme ir tā, ka persona noteiktu laika posmu veic darbu citai personai un tās vadībā, par to saņemot atlīdzību (it īpaši skat. 1986. gada 3. jūlija spriedumu lietā 66/85 Lawrie‑Blum, Recueil, 2121. lpp., 16. un 17. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Martínez Sala, 32. punkts, un 1999. gada 8. jūnija spriedumu lietā C‑337/97 Meeusen, Recueil, I‑3289. lpp., 13. punkts).

27      Tiesa ir nospriedusi arī, ka noteiktas tiesības, kas saistītas ar darba ņēmēja statusu, tiek garantētas migrējošiem darba ņēmējiem pat tad, ja tos vairs nesaista darba tiesiskās attiecības (1998. gada 24. septembra spriedums lietā C‑35/97 Komisija/Francija, Recueil, I‑5325. lpp., 41. punkts, un 2003. gada 6. novembra spriedums lietā C‑413/01 Ninni-Orasche, Recueil, I‑13187. lpp., 34. punkts).

28      Kā izriet no lietas materiāliem, ko Tiesā ir iesniegusi iesniedzējtiesa, Kolinss neregulāri strādāja Apvienotajā Karalistē bāros un pārdošanas jomā viņa desmit mēnešu ilgušās uzturēšanās šajā dalībvalstī laikā 1980. un 1981. gadā. Tomēr ir jāatgādina, ka, pat pieņemot, ka šāda profesionālā darbība atbilst šī sprieduma 26. punktā norādītajiem nosacījumiem un ka šīs uzturēšanās laikā prasītājam pamata prāvā bija darba ņēmēja statuss, starp šīm darbībām un cita darba meklējumiem, kas notika vairāk nekā 17 gadus pēc tam, kad viņš to bija beidzis, nav konstatēta nekāda saistība.

29      Tā kā nepastāv pietiekami cieša saikne ar Apvienotās Karalistes darba tirgu, Kolinsa situācija 1998. gadā tātad ir jāsalīdzina ar jebkura dalībvalsts pilsoņa, kas meklē savu pirmo darbu citā dalībvalstī, situāciju.

30      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesas judikatūrā tiek nošķirti dalībvalstu pilsoņi, kas joprojām nav stājušies darba tiesiskajās attiecībās uzņemošajā dalībvalstī, kurā tie meklē darbu, un tie, kas tajā ir jau nodarbināti vai, būdami agrāk nodarbināti un izbeiguši darba tiesiskās attiecības, joprojām tiek uzskatīti par darba ņēmējiem (skat. 1988. gada 21. jūnija spriedumu lietā 39/86 Lair, Recueil, 3161. lpp., 32. un 33. punkts).

31      Lai gan dalībvalstu pilsoņiem, kas pārvietojas, lai meklētu darbu, vienlīdzīgas attieksmes princips tiek piemērots tikai attiecībā uz iespēju iegūt darba vietu, tie, kas jau ir piekļuvuši darba tirgum, pamatojoties uz Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu, var saņemt tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā valsts darba ņēmēji (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Lebon, 26. punkts, un 1996. gada 12. septembra spriedumu lietā C‑278/94 Komisija/Beļģija, Recueil, I‑4307. lpp., 39. un 40. punkts).

32      Tādējādi jēdziens “darba ņēmējs” Regulā Nr. 1612/68 netiek izmantots vienveidīgi. Kaut arī šīs regulas I daļas II sadaļā šis termins attiecas vienīgi uz personām, kas jau piekļuvušas darba tirgum, citās iepriekš minētās regulas daļās jēdziens “darba ņēmējs” ir saprotams plašāk.

33      Šādos apstākļos uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka persona, kas ir tādā situācijā kā prasītājs pamata prāvā, nav darba ņēmējs Regulas Nr. 1612/68 I daļas II sadaļas izpratnē. Tomēr valsts tiesai ir jāpārbauda, vai “darba ņēmēja” jēdziens, kas norādīts attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā, ir jāsaprot šajā nozīmē.

 Par otro jautājumu

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

34      Kolinss uzskata, ka Direktīvā 68/360 personām, kas meklē darbu, esot paredzētas trīs mēnešu uzturēšanās tiesības.

35      Apvienotās Karalistes un Vācijas valdības, kā arī Komisija uzskata, ka, tieši pamatojoties uz Līguma 48. pantu, nevis uz Direktīvas 68/360 normām, kas esot piemērojamas tikai tām personām, kas ir atradušas darbu, Kolinsam būtu tiesības doties uz Apvienoto Karalisti, lai tur meklētu darbu un dzīvotu kā darba meklētājs saprātīgu laikposmu.

 Tiesas atbilde

36      Darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ietvaros vispirms jāatceras, ka EK līguma 48. pantā dalībvalstu pilsoņiem ir piešķirtas tiesības uzturēties citā dalībvalstī darba vai darba meklēšanas nolūkos (1993. gada 26. maija spriedums lietā C‑171/91 Tsiotras, Recueil, I‑2925. lpp., 8. punkts).

37      Uzturēšanās tiesības, kas darba devējam ir piešķirtas Līguma 48. pantā, var būt ierobežotas laikā. Tā kā nav Kopienu tiesību normas, kurā būtu noteikts, cik ilgi kādā dalībvalstī drīkst uzturēties darbu meklējoši Kopienu pilsoņi, dalībvalstis ir tiesīgas noteikt šajā nolūkā saprātīgu termiņu. Tomēr, ja, šim termiņam beidzoties, attiecīgā persona pierāda, ka viņa turpina meklēt darbu un viņai ir reālas iespējas būt nodarbinātai, viņai tomēr nevar likt atstāt uzņemošās dalībvalsts teritoriju (skat. 1991. gada 26. februāra spriedumu lietā C‑292/89 Antonissen, Recueil, I‑745. lpp., 21. punkts, un 1997. gada 20. februāra spriedumu lietā C‑344/95 Komisija/Beļģija, Recueil, I‑1035. lpp.,17. punkts).

38      Direktīva 68/360 ir vērsta uz dalībvalstu pilsoņu un viņu ģimeņu, kam ir piemērojama Regula Nr. 1612/68, pārvietošanās un uzturēšanās Kopienā ierobežojumu likvidēšanu.

39      Attiecībā uz pārvietošanās ierobežojumiem, pirmkārt, Direktīvas 68/360 2. panta 1. punktā dalībvalstīm ir prasīts atzīt tiesības atstāt to teritoriju tiem Kopienu pilsoņiem, kuriem ir nodoms doties uz citu dalībvalsti, lai tur meklētu darbu. Otrkārt, atbilstoši šīs direktīvas 3. panta 1. punktam dalībvalstīm ir jāļauj šiem pilsoņiem iebraukt to teritorijās, uzrādot vienīgi derīgu personas apliecību vai pasi.

40      Turklāt, tā kā uzturēšanās tiesības tieši ir piešķirtas ar Līguma noteikumiem (it īpaši skat. 1991. gada 5. februāra spriedumu lietā C‑363/89 Roux, Recueil, I‑273. lpp., 9. punkts), uzturēšanās atļaujas izsniegšana dalībvalsts pilsonim, kas ir paredzēta Direktīvā 68/360, ir uzskatāma nevis par tiesības nodibinošu aktu, bet gan par aktu, kas dalībvalstij ļauj konstatēt citas dalībvalsts pilsoņa individuālo situāciju atbilstoši Kopienu tiesību noteikumiem (2002. gada 25. jūlija spriedums lietā C‑459/99 MRAX, Recueil, I‑6591. lpp., 74. punkts).

41      Saskaņā ar Direktīvas 68/360 4. pantu dalībvalstis atzīst uzturēšanās tiesības savā teritorijā tikai tiem darba ņēmējiem, kas var iesniegt ne tikai dokumentus, pamatojoties uz kuriem, viņi ir ieradušies tās teritorijā, bet arī darba devēja apliecinājumu par nodarbinātību un nodarbinātības apliecību.

42      Šīs pašas direktīvas 8. pantā ir ierobežoti uzskaitītas situācijas, kurās noteiktas darba ņēmēju kategorijas var iegūt uzturēšanās tiesības, nesaņemot uzturēšanās atļauju.

43      No tā izriet, ka uzturēšanās dalībvalstī tiesības, kā tas norādīts Direktīvas 68/360 4. un 8. pantā, tiek atzītas tikai tiem dalībvalsts pilsoņiem, kas jau atrodas darba tiesiskajās attiecībās pirmajā dalībvalstī. Darba meklētāji to skaitā neietilpst. Pārvietojoties Kopienā, viņi var pamatoties tikai uz šīs direktīvas normām.

44      Tādējādi uz otro jautājumu ir jāatbild, ka personai, kas ir tādā situācijā kā prasītājs pamata prāvā, nav uzturēšanās tiesību Apvienotajā Karalistē, pamatojoties tikai uz Direktīvu 68/360.

 Par trešo jautājumu

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

45      Kolinss uzskata, ka neesot šaubu par to, ka viņš ir citas dalībvalsts pilsonis, kurš pastāvīgi uzturējies Apvienotajā Karalistē, un ka darba meklēšanas pabalsta piešķiršana ietilpst Līguma piemērošanas jomā. Līdz ar to, kā Tiesa jau ir nolēmusi 2001. gada 20. septembra spriedumā lietā C‑184/99 Grzelczyk (Recueil, I‑6193. lpp.), no iemaksām neatkarīgu pabalstu maksāšana dalībvalsts, kas nav uzņemošā dalībvalsts, pilsonim, kam nav ienākumu, nevarot būt atkarīga no tāda nosacījuma ievērošanas, kas nav piemērojams šīs valsts pilsoņiem. Kolinss piebilst, ka kritērija par parasto dzīvesvietu izpilde tiekot prasīta arī attiecībā uz Apvienotās Karalistes pilsoņiem. Tomēr esot noteikts, ka valsts tiesību norma ir jāuzskata par diskriminējošu Kopienu tiesību izpratnē, ja attiecīgās dalībvalsts pilsoņi var to vieglāk izpildīt.

46      Apvienotās Karalistes un Vācijas valdības apgalvo, ka nepastāvot nedz Kopienu tiesību normas, nedz tiesību princips, atbilstoši kuram būtu jāmaksā tāds pabalsts, kāds ir darba meklēšanas pabalsts, personai Kolinsa situācijā.

47      Attiecībā uz iespējamo netiešo diskrimināciju Apvienotā Karaliste norāda, ka aplūkojamā pabalsta piešķiršanai noteiktie kritēriji nepārsniedzot to, kas ir nepieciešams mērķa sasniegšanai. Tie esot uzskatāmi par proporcionālu metodi, kas tādējādi ir pieļaujama, lai nodrošinātu faktiskas saiknes pastāvēšanu starp pieteicēju un ģeogrāfisko darba tirgu. Ja šādi kritēriji netiktu izvirzīti attiecībā uz personām, kam nav nekādas saiknes vai kas uztur tikai niecīgas saiknes ar Apvienotās Karalistes darba tirgu, kā tas ir Kolinsa gadījumā, šīs personas varētu prasīt šī pabalsta piešķiršanu.

48      Komisija uzskata, ka ir skaidrs, ka, pirmkārt, Kolinss faktiski esot meklējis darbu Apvienotajā Karalistē divus mēnešus pēc viņa ierašanās šajā dalībvalstī un, otrkārt, ka viņš likumīgi esot dzīvojis tās teritorijā kā darba meklētājs. Neesot šaubu par to, ka viņam kā Savienības pilsonim, kurš likumīgi dzīvo Apvienotajā Karalistē, pienākas Līguma 6. pantā paredzētā aizsardzība pret jebkuru diskrimināciju pilsonības dēļ visās situācijās, kas ratione materiae ietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā. Tieši tāds esot darba meklēšanas pabalsta gadījums, kas ir jāuzskata par sociālu priekšrocību Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkta izpratnē.

49      Turklāt Komisija atgādina, ka ir skaidrs, ka uzturēšanās tiesības citā dalībvalstī, lai tur meklētu darbu, var tikt ierobežotas ar saprātīgu termiņu un ka līdz ar to Kolinsa tiesības atsaukties uz Līguma 6. un 8. pantu, lai prasītu piešķirt minēto pabalstu uz tāda paša pamata kā Apvienotās Karalistes pilsoņiem, arī nevar pārsniegt šo likumīgās uzturēšanās laikposmu.

50      Tomēr Komisija uzskata, ka nosacījums par parasto dzīvesvietu var būt netiešas diskriminācijas pamatā, ja to ir vieglāk izpildīt uzņemošās dalībvalsts pilsoņiem nekā citu dalībvalstu pilsoņiem. Lai gan šādu nosacījumu var pamatot objektīvi iemesli, ja to mērķis ir noteikti izvairīties no “sociālā tūrisma” un tātad novērst iespējamo krāpšanu no viltus darba meklētāju puses, Komisija norāda, ka attiecībā uz Kolinsu nav strīda par darba meklēšanas patiesumu. Viņš nav pārtraucis strādāt, kopš viņš atrada darbu neilgu laiku pēc viņa ierašanās Apvienotajā Karalistē.

 Tiesas atbilde

51      Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai pastāv tāda Kopienu tiesību norma vai tiesību princips, pamatojoties uz kuru, dalībvalsts pilsonis, kas faktiski meklē darbu citā dalībvalstī, varētu tajā saņemt darba meklēšanas pabalstu, kas ir paredzēts 1995. gada likumā.

52      Vispirms, nepārbaudot jautājumu, vai tāda persona, kāds ir prasītājs pamata prāvā, ietilpst Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97 (OV 1997, L 28, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”), ratione personae piemērošanas jomā, lasot iesniedzējtiesas rīkojumu, ir jākonstatē, ka ieinteresētā persona pirms darba meklēšanas Apvienotajā Karalistē nekad nav dzīvojusi citā dalībvalstī, līdz ar to Regulas Nr. 1408/71 10.a pantā paredzētais noteikums par summēšanu pamata lietā nav piemērojams.

53      Atbilstoši 1996. gada noteikumiem citu dalībvalstu pilsoņi, kas meklē darbu, lai gan viņi nav darba ņēmēji Regulas Nr. 1612/68 izpratnē vai arī viņiem nav Direktīvā 68/360 paredzēto uzturēšanās tiesību, var saņemt šo pabalstu tikai tad, ja viņu parastā dzīvesvieta ir Apvienotajā Karalistē.

54      Tātad ir jāpārbauda, vai atbilstoši vienlīdzīgas attieksmes principam ir pieļaujams tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts dzīvesvietas nosacījums, lai tiktu piešķirts darba meklēšanas pabalsts.

55      Saskaņā ar Līguma 6. panta 1. punktu ikviena diskriminācija pilsonības dēļ ir aizliegta Līguma piemērošanas jomā, neskarot īpašos tajā paredzētos noteikumus. Tā kā Līguma 48. panta 2. punkts ir šāda īpaša tiesību norma, vispirms 1996. gada noteikumi ir jāpārbauda, ņemot vērā šo pantu.

56      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka starp tiesībām, kas Līguma 48. pantā ir piešķirtas dalībvalstu pilsoņiem, ir tiesības brīvi pārvietoties citu dalībvalstu teritorijā un tur uzturēties, lai meklētu darbu (iepriekš minētais spriedums lietā Antonissen, 13. punkts).

57      Arī dalībvalsts pilsoņiem, kuri meklē darbu citā dalībvalstī, ir piemērojams Līguma 48. pants, un tādējādi viņiem ir šī panta 2. punktā noteiktās tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi.

58      Attiecībā uz jautājumu, vai tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, kuras piemīt dalībvalstu pilsoņiem, kas meklē darbu citā dalībvalstī, ietver arī tiesības uz tādiem finansiāliem pabalstiem, kāds apskatīts pamata lietā, Tiesa ir nolēmusi, ka uz dalībvalstu pilsoņiem, kas pārvietojas, lai meklētu darbu, vienlīdzīga attieksme ir piemērojama tikai saistībā ar iespēju iegūt darba vietu saskaņā ar Līguma 48. pantu un Regulas Nr. 1612/68 2. un 5. pantu, bet nav piemērojama saistībā ar sociālajām un nodokļu priekšrocībām minētās regulas 7. panta 2. punkta izpratnē (iepriekš minētais spriedums lietā Lebon, 26. punkts, un iepriekš minētais 1996. gada 12. septembra spriedums lietā Komisija/Beļģija, 39. un 40. punkts).

59      Regulas Nr. 1612/68 2. pants attiecas uz pieteikumu apmaiņu un darba piedāvājumiem, kā arī darba līgumu noslēgšanu un izpildi, bet minētās regulas 5. pantā ir aplūkota nodarbinātības dienestu sniegtā palīdzība.

60      Protams, šajos pantos nav tieši minēti finansiāli pabalsti. Tomēr, lai noteiktu vienlīdzīgas attieksmes tiesību piemērojamību darbu meklējošu personu gadījumā, šis princips ir jāinterpretē, ņemot vērā citus Kopienu tiesību noteikumus, it īpaši Līguma 6. pantu.

61      Kā Tiesa ir vairākas reizes norādījusi, Savienības pilsonis, kurš likumīgi uzturas uzņemošās dalībvalsts teritorijā, var pamatoties uz Līguma 6. pantu visos gadījumos, kuros ratione materiae ir piemērojamas Kopienu tiesības. Savienības pilsoņa statuss ir dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss, kas ļauj tiem, kuri atrodas vienā un tajā pašā situācijā, neatkarīgi no viņu pilsonības un neskarot izņēmumus, kas šajā sakarā ir skaidri paredzēti, saņemt vienādu tiesisku attieksmi (iepriekš minētais spriedums lietā Grzelczyk, 31. un 32. punkts, kā arī 2003. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑148/02 Garcia Avello, Recueil, I‑11613. lpp., 22. un 23. punkts).

62      Ir jāatgādina, ka Tiesa saistībā ar studentu, kurš ir Savienības pilsonis, ir nolēmusi, ka sociālā pabalsta saņemšana no iemaksām neatkarīgajā sistēmā, kā, piemēram, iztikas līdzekļu minimums (“minimex”) Beļģijā, ietilpst diskriminācijas aizlieguma pilsonības dēļ piemērošanas jomā un ka tādējādi Līguma 6. un 8. pantam ir pretrunā, ka iespējai saņemt šo pabalstu tiktu piemēroti nosacījumi, kas varētu būt diskriminācija pilsonības dēļ (iepriekš minētais spriedums lietā Grzelczyk, 46. punkts).

63      Turklāt, ņemot vērā Savienības pilsonības ieviešanu un tiesību uz vienlīdzīgu attieksmi, kas ir Savienības pilsoņiem, interpretāciju, no Līguma 48. panta 2. punkta, kas ir Līguma 6. pantā garantētā vienlīdzīgas attieksmes pamatprincipa izpausme, piemērošanas jomas vairs nevar izslēgt finansiālu pabalstu, kas ir domāts, lai atvieglotu piekļuvi nodarbinātībai citas dalībvalsts darba tirgū.

64      Vienlīdzīgas attieksmes principa piemērojamības interpretācijai iespēju iegūt darba vietu jomā ir jāparāda šī attīstība salīdzinājumā ar iepriekš minētajos spriedumā lietā Lebon un 1996. gada 12. septembra spriedumā lietā Komisija/Beļģija izdarīto interpretāciju.

65      Ar 1996. gada noteikumiem ir ieviesta atšķirīga attieksme atkarībā no tā, vai personas parastā dzīvesvieta ir vai nav Apvienotajā Karalistē. Tā kā šo nosacījumu vieglāk var izpildīt valsts pilsoņi, ar šiem noteikumiem ir radīta nelabvēlīgāka situācija dalībvalstu pilsoņiem, kas ir izmantojuši savas tiesības pārvietoties, lai meklētu darbu citas dalībvalsts teritorijā (šajā sakarā skat. 1996. gada 23. maija spriedumu lietā C‑237/94 O’Flynn, Recueil, I‑2617. lpp., 18. punkts, un 2003. gada 16. janvāra spriedumu lietā C‑388/01 Komisija/Itālija, Recueil, I‑721. lpp., 13. un 14. punkts).

66      Šāds nosacījums par dzīvesvietu varētu būt attaisnojams tikai tad, ja tas būtu balstīts uz apsvērumiem, kas būtu objektīvi neatkarīgi no attiecīgās personas pilsonības un kas būtu samērīgi ar valsts tiesībās paredzēto leģitīmo mērķi (1998. gada 24. novembra spriedums lietā C‑274/96 Bickel un Franz, Recueil, I‑7637. lpp., 27. punkts).

67      Tiesa jau ir nolēmusi, ka valsts likumdevēja vēlme nodrošināt faktiskas saiknes starp pabalsta, kas ir uzskatāms par sociālu priekšrocību Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkta izpratnē, pieprasītāju un attiecīgo ģeogrāfisko darba tirgu (saistībā ar gaidīšanas pabalstu piešķiršanu jauniešiem, kas meklē savu pirmo darbu, skat. 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑224/98 D’Hoop, Recueil, I‑6191. lpp., 38. punkts).

68      Ir jāatgādina, ka darba meklēšanas pabalsts, kas ieviests ar 1995. gada likumu, ir sociālā nodrošinājuma pabalsts, kura saņemšanai, ar to aizstājot bezdarbnieka pabalstu un ienākumu papildinājumu, it īpaši ir nepieciešams, lai persona, kas to pieprasa, būtu gatava strādāt, aktīvi meklētu darbu un tās rīcībā nebūtu ne piemērojamo summu pārsniedzošu ienākumu, ne īpašuma, kas pārsniegtu noteiktu summu.

69      Tomēr var uzskatīt par leģitīmu, ka dalībvalsts piešķir šādu pabalstu tikai pēc tam, kad ir bijusi iespēja konstatēt reālu darba meklētāja saikni ar šīs valsts darba tirgu.

70      Šādas saiknes pastāvēšanu var pārbaudīt, konstatējot, vai attiecīgā persona saprātīgu laika posmu ir faktiski un patiesi meklējusi darbu attiecīgajā dalībvalstī.

71      Tādējādi Apvienotā Karaliste var izvirzīt prasību par saiknes starp personām, kas prasa piešķirt šādu pabalstu, un tās darba tirgu pastāvēšanu.

72      Tomēr, lai gan nosacījums par dzīvesvietu būtībā ir piemērots šādas saiknes nodrošināšanai, tas, lai saglabātu proporcionalitāti, nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai. Precīzāk, valsts iestādēm tā piemērošana ir jābalsta uz skaidriem un iepriekš zināmiem kritērijiem un ir jābūt paredzētai iespējai celt prasību tiesā. Katrā ziņā, ja dzīvošanas laikposms tiek prasīts, lai tiktu izpildīts minētais nosacījums, tas nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams, lai valsts iestādes varētu pārliecināties, ka ieinteresētā persona tiešām meklē darbu uzņemošās dalībvalsts darba tirgū.

73      Tādējādi uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā darba meklēšanas pabalsta piešķiršanai ir izvirzīts nosacījums par dzīvesvietu, nav pretrunā Līguma 48. panta 2. punktā paredzētajām tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi, skatītām kopā ar Līguma 6. un 8. pantu, tiktāl, ciktāl šo nosacījumu var pamatot ar objektīviem apsvērumiem, kas nav atkarīgi no attiecīgās personas pilsonības un ir samērīgi ar valsts tiesību leģitīmo mērķi.

 Par tiesāšanās izdevumiem

74      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Apvienotās Karalistes un Vācijas valdībām, kā arī Komisijai, kas iesniedza apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA (Tiesas plēnums),

lemjot par jautājumiem, ko tai ar 2002. gada 28. marta rīkojumu iesniedza Social Security Commissioner, nospriež:

1)      persona, kas ir tādā situācijā kā prasītājs pamata prāvā, nav darba ņēmējs Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā, kas ir grozīta ar Padomes 1992. gada 27. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2434/92, I daļas II sadaļas izpratnē. Tomēr valsts tiesai ir jāpārbauda, vai attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētais “darba ņēmēja” jēdziens ir jāsaprot šajā nozīmē;

2)      personai, kas ir tādā situācijā kā prasītājs pamata prāvā, nav uzturēšanās tiesību Apvienotajā Karalistē, pamatojoties tikai uz Padomes 1968. gada 15. oktobra Direktīvu 68/360/EEK par ierobežojumu atcelšanu attiecībā uz dalībvalstu darba ņēmēju un viņu ģimeņu pārvietošanos un dzīvesvietu Kopienā;

3)      tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā darba meklēšanas pabalsta piešķiršanai ir izvirzīts nosacījums par dzīvesvietu, nav pretrunā EK līguma 48. panta 2. punktā (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 39. panta 2. punkts) paredzētajām tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi, skatītām kopā ar EK līguma 6. un 8. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 12. un 17. pants), tiktāl, ciktāl šo nosacījumu var pamatot ar objektīviem apsvērumiem, kas nav atkarīgi no attiecīgās personas pilsonības un ir samērīgi ar valsts tiesību leģitīmo mērķi.

Skouris

Jann

Timmermans

Gulmann

Cunha Rodrigues

Rosas

La Pergola

Puissochet

Schintgen

Colneric

von Bahr

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2004. gada 23. martā.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

R. Grass

V. Skouris

---

* Tiesvedības valoda – angļu.