1

Savā prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka Itālijas Republika:

nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek 1. panta a) punkts Padomes 1975. gada 15. jūlija Direktīvā 75/442/EEK par atkritumiem (OV L 194, 39. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1991. gada 18. marta Direktīvu 91/156/EEK (OV L 78, 32. lpp.) (turpmāk tekstā — “Direktīva”).

2

Saskaņā ar Direktīvas 1. panta a) un c) punktu Direktīvas piemērošanas nolūkā tiek izmantotas šādas definīcijas:

Komisija, rīkojoties saskaņā ar 18. pantā paredzēto procedūru, vēlākais, līdz 1993. gada 1. aprīlim sagatavos to atkritumu sarakstu, kuri pieder I pielikumā minētajām kategorijām. Šo sarakstu periodiski pārskatīs un vajadzības gadījumā grozīs saskaņā ar minēto procedūru;

[..]

3

Direktīvas 1. panta e) un f) punktā apglabāšanas un reģenerācijas jēdzieni ir definēti kā jebkuras darbības, kas minētas attiecīgi tās II A pielikumā un II B pielikumā.

4

Direktīvas 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir uzskaitīti atkritumi, kas izslēgti no tās piemērošanas jomas, “ja uz tiem jau attiecas citi normatīvie akti”.

5

Direktīvas I pielikumā ar virsrakstu “Atkritumu kategorijas” cita starpā ir ietverta kategorija Q 14 — “Produkti, kas to īpašniekam vairs nav vajadzīgi (piem., lauksaimniecības, mājsaimniecības, biroja, uzņēmējdarbības, veikalu atkritumi [paliekas] u.c.),” un kategorija Q 16 “Jebkuri materiāli, vielas vai produkti, kas nav iekļauti iepriekšminētajās kategorijās”.

6

1993. gada 20. decembrī Komisija pieņēma Lēmumu 94/3/EK, ar kuru izveidots atkritumu saraksts saskaņā ar Direktīvas 75/442 1. panta a) punktu (turpmāk tekstā — “Eiropas atkritumu saraksts”) (OV 1994, L 5, 15. lpp.). Šis saraksts tika atjaunots ar Komisijas 2000. gada 3. maija Lēmumu 2000/532/EK, ar ko aizstāj Lēmumu 94/3 un Padomes Lēmumu 94/904/EK, ar kuru izveidots bīstamo atkritumu saraksts saskaņā ar 1. panta 4. punktu Padomes Direktīvā 91/689/EEK par bīstamajiem atkritumiem (OV L 226, 3. lpp.). Ar Lēmumu 2000/532 izveidotais atkritumu saraksts vairākkārt ticis grozīts, pēdējo reizi — ar Padomes 2001. gada 23. jūlija Lēmumu 2001/573/EK (OV L 203, 18. lpp.). Šajā sarakstā atkritumi ir klasificēti atbilstoši to rašanās avotam. Tā otras nodaļas virsraksts ir “Lauksaimniecības, akvakultūras, mežsaimniecības, medniecības un zvejniecības, pārtikas ražošanas un apstrādes atkritumi”.

7

1997. gada 5. februāra Likumdošanas dekrēta Nr. 22, ar ko īsteno Direktīvu 91/156/EEK par atkritumiem, Direktīvu 91/689/EEK par bīstamajiem atkritumiem un Direktīvu 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (1997. gada 15. februāraGURI Nr. 38 kārtējais pielikums, turpmāk tekstā — “Likumdošanas dekrēts Nr. 22/97”), 6. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir formulēts šādi:

“Šajā dekrētā tiek izmantotas šādas definīcijas:

[..].”

8

Minētā dekrēta 8. panta 1. punkts no dekrēta piemērošanas jomas izslēdz noteiktas vielas vai materiālus, ja uz tiem attiecas īpaši tiesību akti, tostarp — saskaņā ar c) apakšpunktu — “dzīvnieku līķus un šādus lauksaimniecības atkritumus: kūtsmēslus un citas lauksaimniecībā izmantojamas nekaitīgas vielas”.

9

Ar Likuma Nr. 179/200223. panta 1. punkta b) apakšpunktu Likumdošanas dekrēta Nr. 22/97 8. panta 1. punktā tika iekļauts c-a) apakšpunkts, saskaņā ar kuru no minētā dekrēta piemērošanas jomas tika izslēgtas “atliekas un pārpalikumi, kas rodas virtuvēs jebkāda veida termiski apstrādātas vai neapstrādātas cietās barības pagatavošanas procesā, kas nav nonākuši pārtikas produktu izplatīšanas sistēmā un ir paredzēti mājdzīvnieku aprūpes iestādēm, kas minētas 1991. gada 14. augusta Likumā Nr. 281 ar grozījumiem, ievērojot spēkā esošos tiesību aktus”.

10

Likumdošanas dekrēta Nr. 22/97 6. pantā iekļautā termina “atkritumi” definīcija ir precizēta ar 1999. gada jūnija apkārtrakstu, kura trešās daļas b) apakšpunktā ir noteikts:

“attiecībā uz materiāliem, vielām un priekšmetiem, kas rodas ražošanas vai pirmspatēriņa ciklā, no kuriem to turētājs neatbrīvojas, no kuriem viņam nav pienākuma atbrīvoties un no kuriem viņš nav nodomājis atbrīvoties, un kurus attiecīgi nenodod atkritumu savākšanas, transportēšanas vai apsaimniekošanas sistēmā reģenerēšanai vai apglabāšanai, tiek piemērots izejvielu, nevis atkritumu regulējuma režīms, ja tiem piemīt otrreizējo izejvielu īpašības, kas norādītas ministra dekrētā [par tādu nebīstamu atkritumu noteikšanu, uz kuriem attiecas vienkāršota reģenerācijas procedūra] 1998. gada 5. februāra [Likumdošanas dekrēta Nr. 22/97 31. un 33. panta izpratnē] [(1998. gada 16. aprīļaGURI Nr. 88 kārtējais pielikums)], un ja tos ir tieši, objektīvi un patiesi iecerēts izmantot ražošanas ciklā.”

11

2002. gada paziņojums ir formulēts šādi:

“[..]

Ja izpildītas higiēnas un veselības aizsardzības prasības, materiāli un blakusprodukti, kas rodas lauksaimniecības pārtikas nozares darbībās, ir “dzīvnieku barības izejvielas”, ja to ražotājs vēlas tos izmantot zootehniskajā barības ciklā.

Šādos gadījumos attiecībā uz šiem materiāliem tiek piemērots nevis tiesiskais regulējums par atkritumiem, bet gan dzīvnieku barības ražošanas un tirdzniecības noteikumi, un attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes produktiem vai produktiem, kuri satur dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļas, — attiecīgi veselības aizsardzības tiesību akti [..]

[..]

Ja nav iepriekš minēto garantiju attiecībā uz iecerēto izmantošanu dzīvnieku barībā, tad attiecībā uz materiāliem un blakusproduktiem, kas rodas lauksaimniecības pārtikas nozares ražošanas un tirdzniecības ciklā, ir jāpiemēro tiesiskais regulējums par atkritumiem [..]

[..].”

12

Itālijas iestādes ar 2001. gada 11. un 19. jūnija, 2001. gada 28. augusta, 2001. gada 6. novembra un 2002. gada 10. aprīļa vēstulēm atbildēja uz 1999. gada 22. oktobra brīdinājuma vēstuli un 2001. gada 11. aprīļa argumentēto atzinumu, ar ko Komisija bija paudusi viedokli, ka Itālijas Republika ir pārkāpusi Direktīvu, pieņemot saistošās darbības pamatnostādnes par to Itālijas tiesību aktu atkritumu jomā piemērošanu, kuros bija norādīts, ka minēto tiesību aktu piemērošanas jomā neietilpst noteiktas pārtikas atliekas un pārpalikumi, kas rodas lauksaimniecības pārtikas nozarē, virtuvēs un restorānos un kas ir paredzēti dzīvnieku barošanai.

13

Ņemot vērā Itālijas iestāžu sniegto informāciju, Komisija uzskatīja, ka, lai Itālijas tiesību aktus padarītu atbilstošus šā argumentētā atzinuma prasībām, bija jāveic būtiski grozījumi. Šī iemesla dēļ Komisija 2002. gada 19. decembrī nosūtīja Itālijas iestādēm papildu brīdinājuma vēstuli, par kuru tās pauda savu nostāju ar 2003. gada 13. februāra vēstuli.

14

Komisija pēc tam — 2003. gada 11. jūlijā — nosūtīja papildu argumentēto atzinumu, aicinot Itāliju izpildīt šā atzinuma prasības divu mēnešu laikā no tā saņemšanas brīža.

15

Tā kā Itālijas iestādes ar 2003. gada 4. novembra vēstuli turpināja apstrīdēt Komisijas argumenta pamatotību, Komisija nolēma celt šo prasību.

16

Ar savu prasību Komisija būtībā apgalvo, ka apstrīdētie valsts tiesību akti pārkāpj no Tiesas judikatūras izrietošās norādes par to, kādos gadījumos par atkritumiem nav uzskatāms materiāls, kas rodas tādā ražošanas procesā, kura galvenais mērķis nav saražot šo materiālu.

17

Komisija norāda, ka 1999. gada jūnija apkārtrakstā un 2002. gada jūlija paziņojumā noteikto darbības pamatnostādņu mērķis ir izslēgt no valsts atkritumu apsaimniekošanas sistēmas pārtikas paliekas, kas paredzētas dzīvnieku barības ražošanai, ja ir ievērotas īpašās higiēnas un veselības normas. Saskaņā ar šīm pamatnostādnēm, lai atliekas, kas rodas lauksaimniecības pārtikas nozarē, būtu galīgi izslēdzamas no atkritumus regulējošās sistēmas, pietiek ar to, ka šādas atliekas ir paredzētas dzīvnieku barības ražošanai atbilstoši to turētāja skaidri izteiktai gribai.

18

Tomēr saskaņā ar Komisijas viedokli apstāklis, ka ir iespējams atkārtoti izmantot ražošanas atliekas bez iepriekšējas apstrādes pienākuma, pats par sevi nav uzskatāms par tādu, kurš galīgi izslēdz to, ka šo atlieku turētājs no tām atbrīvojas vai viņam ir nodoms no tām atbrīvoties, vai viņam ir pienākums no tām atbrīvoties Direktīvas izpratnē.

19

Tiesa, tikai attiecībā uz blakusproduktiem Tiesa ir atzinusi, ka gadījumā, ja turētājs no tiem gūst ekonomisku labumu, var secināt, ka turētājs no blakusproduktiem “neatbrīvojas” Direktīvas 1. panta a) punkta izpratnē. Tomēr, tā kā atkritumu jēdziens ir jāinterpretē plaši, izslēgšanu no Direktīvas piemērošanas jomas var pieļaut tikai tad, ja izpildīti zināmi nosacījumi, kas ļauj uzskatīt, ka atkārtota izmantošana ražošanas procesa turpinājumā bez iepriekšējas apstrādes ir ne tikai iespējama, bet arī noteikta.

20

Komisija turklāt uzskata, ka ir jāizvērtē materiāla atkārtotas izmantošanas varbūtības pakāpe un it īpaši jāpārbauda, vai šo materiālu atkārtoti izmanto tajā pašā ražošanas procesā, kurā tas ir radīts. Pretēji Itālijas Republikas apgalvotajam nevar pastāvēt vienots ražošanas process, ja pārtikas atkritumus faktiski paredz izmantot dzīvnieku barībā. Tas vien, ka uzņēmējs, kas radījis šos atkritumus, tos pārsūta uzņēmējam, kurš tos izmantos, faktiski nozīmē, ka tiek veiktas vairākas darbības (glabāšana noliktavā, apstrāde un pārvadāšana), kuru kontroli tieši paredz Direktīva.

21

Itālijas valdība apgalvo, ka, ja izpildītas zināmas higiēnas un veselības aizsardzības prasības, materiāli un blakusprodukti, kas rodas lauksaimniecības pārtikas nozarē ražošanas procesā, ir “dzīvnieku barības izejvielas” 2002. gada paziņojuma izpratnē, ja to ražotājs ir iecerējis tos izmantot zootehniskajā barības ciklā. Šāda griba, kas attiecas uz to, ka šie blakusprodukti noteikti tiks atkārtoti izmantoti, ir pietiekams pierādījums tam, ka turētājs nav iecerējis atbrīvoties no attiecīgajiem materiāliem Direktīvas 1. panta a) punkta izpratnē.

22

Šī valsts uzskata, ka pamatnostādnēs paredzētais izņēmums nekādā ziņā nav pārtikas palieku “a priori” izslēgšana no valsts atkritumus regulējošās sistēmas, jo šī izslēgšana ir atkarīga ne tikai no šo palieku īpašnieka skaidri izteiktas gribas tās izmantot dzīvnieku barības ražošanas ciklā, bet arī no šo palieku noteiktas atkārtotas izmantošanas.

23

Aplūkojamajā gadījumā uz attiecīgajām paliekām attiecoties nevis tiesiskais regulējums par atkritumiem, bet gan tiesību normas par dzīvnieku barības ražošanu un tirdzniecību, it īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regula (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgos principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1. lpp.), kā arī — saistībā ar dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem — Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 3. oktobra Regula (EK) Nr. 1774/2002, ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kuri nav paredzēti cilvēku uzturam (OV L 273, 1. lpp.).

24

Tāpat ir piemērojamas tā sauktās HACCP [hazard analysis and critical control points (riska analīzes un kritisko kontrolpunktu noteikšanas)] normas, kas paredzētas:

25

Tāpat kā Direktīvas, tā arī šo regulu par pārtiku, kā arī ar to saistīto valsts tiesību normu mērķis esot kontrolēt uzglabāšanas, apstrādes un pārvadāšanas darbības, un, nodrošinot atbilstošu veselības aizsardzību, tās arī aizsargā vidi.

26

Itālijas Republikas uzskata, ka kontrole, ko veic pārtikas ķēdē cita starpā ar nolūku nodrošināt produktu un dzīvnieku barības izejvielu izsekojamību no to ražošanas vietas, ļauj uzskatīt, ka šī ķēde veido vienu un to pašu ražošanas procesu. Šī dalībvalsts tāpat atgādina, ka Itālijā, lai veiktu darbības lauksaimniecības pārtikas nozarē un dzīvnieku barības nozarē, ir jāsaņem atļauja, ko izsniedz, pamatojoties uz atbilstošu dokumentāciju, kura apliecina, ka gan personas, kas lūdz šo atļauju, gan struktūras un transportlīdzekļi atbilst izvirzītajiem nosacījumiem.

27

Minētā dalībvalsts uzskata, ka Komisija cenšas piešķirt atkritumu tiesiskajam regulējumam, kuram ir vispārējs, taču pakārtotais raksturs, lielāku spēku nekā materiālajām un speciālajām normām, kas reglamentē pārtikas nozari.

28

Turklāt Komisijas pieejas piemērošanas rezultātā tiktu liegta pārtikas blakusproduktu izmantošana dzīvnieku barības ražošanā, jo saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem pārtikas jomā šos blakusproduktus, kas būtu jāklasificē atkritumu kategorijā un līdz ar to būtu jāpārvadā atkritumu pārvadāšanai licenzētā transportlīdzeklī, nebūtu iespējams nogādāt dzīvnieku barības ražotnēm. Līdz ar to Komisijas ieteiktās interpretācijas rezultātā palielinātos pārtikas atkritumu ražošanas un apglabāšanas apjoms, jo tiktu liegta to atkārtota izmantošana barībā.

29

Komisija norāda, ka ar Likuma Nr. 179/200223. pantu no Likumdošanas dekrēta Nr. 22/97 piemērošanas jomas ir izslēgtas “atliekas un pārpalikumi, kas rodas virtuvēs jebkāda veida termiski apstrādātas vai neapstrādātas cietās barības pagatavošanas procesā, kas nav nonākuši pārtikas produktu izplatīšanas sistēmā un ir paredzēti mājdzīvnieku aprūpes iestādēm”. Komisija uzskata, ka nevar apgalvot, ka turētājam nav nodoma atbrīvoties no šādām atliekām, ko cita starpā apliecina tas, ka tās ir minētas šā likumdošanas dekrēta 8. pantā.

30

Itālijas Republika apgalvo, ka arī saistībā ar regulējumu, kas minēts Komisijas prasības otrajā daļā, turētājam ir jāpierāda, ka tā griba nav atbrīvoties no pārtikas atliekām vai pārpalikumiem, nosakot to faktisku galamērķi mājdzīvnieku aprūpes iestādēs, kam ir atļauja atbilstoši valsts tiesību aktiem. Turklāt faktiski izslēgšana no atkritumu tiesiskā regulējuma vienmēr attiecoties uz pārtikas pārpalikumiem, nevis uz ražošanas “atliekām”. Tiesību akti, kuros ir precizēts šis jautājums, esot sagatavošanas procesā.

31

Ir skaidrs, ka šajā lietā aplūkojamais Itālijas tiesiskais regulējums izslēdz, pirmkārt, pārtikas paliekas, kas radītas lauksaimniecības pārtikas nozarē, un, otrkārt, atliekas vai pārpalikumus, kas rodas virtuvēs ēdiena pagatavošanas procesā un kas nav nonākuši izplatīšanas tīklā (turpmāk tekstā visi kopā — “attiecīgie materiāli”), no Direktīvu transponējošā valsts tiesiskā regulējuma piemērošanas jomas, ja šie materiāli ir paredzēti vai nu dzīvnieku barības ražošanai, vai arī tieši tādu dzīvnieku barošanai, kas mitinās mājdzīvnieku aprūpes iestādēs.

32

Ar savas prasības divām daļām, kas jāaplūko kopā, Komisija būtībā apgalvo, ka minētais tiesiskais regulējums neievēro Direktīvas 1. panta a) punktā sniegto atkritumu jēdziena definīciju, ieviešot pārāk vispārīgu atbrīvojumu no valsts tiesību aktiem par atkritumiem, kā rezultātā attiecīgie materiāli tiek automātiski un nepamatoti izslēgti no Direktīvā paredzēto atkritumu apsaimniekošanas noteikumu piemērošanas jomas.

33

Itālijas Republika būtībā norāda, ka gadījumā, ja ir izpildīti prasībā minētā tiesiskā regulējuma piemērošanas nosacījumi, attiecīgie materiāli neietilpst atkritumu jēdzienā Direktīvas izpratnē, ievērojot Tiesas sniegto tās interpretāciju.

34

Šajā sakarā Direktīvas 1. panta a) punkta pirmajā daļā atkritumi ir definēti kā “jebkura viela vai priekšmets, kas iekļauts [šīs direktīvas] I pielikuma noteiktajās kategorijās un no kā īpašnieks [turētājs] atbrīvojas [vai] ir nodomājis atbrīvoties [..]”. Minētais pielikums precizē un paskaidro šo definīciju, sniedzot to vielu un priekšmetu sarakstu, kurus var klasificēt kā atkritumus. Tomēr šim sarakstam ir tikai norādošs raksturs, jo atkritumu kvalificēšana vispirms ir atkarīga no turētāja rīcības un vārda “atbrīvoties” nozīmes (šajā sakarā skat. 1997. gada 18. decembra spriedumu lietā C-129/96 Inter-Environnement Wallonie, Recueil, I-7411. lpp., 26. punkts; 2004. gada 7. septembra spriedumu lietā C-1/03 Van de Walle u.c., Krājums, I-7613. lpp., 42. punkts, kā arī 2007. gada 10. maija spriedumu lietā C-252/05 Thames Water Utilities, Krājums, I-3883. lpp., 24. punkts).

35

Minētais vārds “atbrīvoties” ir interpretējams ne tikai saskaņā ar Direktīvas pamatmērķi, kas atbilstoši tās preambulas trešajam apsvērumam ir “cilvēka veselības un vides aizsardzība pret kaitējumiem, ko rada atkritumu savākšana, pārvadāšana, apstrāde, uzglabāšana un noglabāšana”, bet arī saskaņā ar EKL 174. panta 2. punktu. Tas noteic, ka “Kopienas politika attiecībā uz vidi tiecas panākt augsta līmeņa aizsardzību, ievērojot dažādu Kopienas reģionu stāvokļa atšķirības. Tā pamatojas uz piesardzības un preventīvās darbības principu [..]”. No tā izriet, ka vārdu “atbrīvoties” un tādējādi jēdzienu “atkritumi” Direktīvas 1. panta a) punkta izpratnē nevar interpretēt šauri (šajā sakarā it īpaši skat. 2000. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-418/97 un C-419/97 ARCO Chemie Nederland u.c., Recueil, I-4475. lpp., 36.–40. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Thames Water Utilities, 27. punkts).

36

Noteikti apstākļi var liecināt par to, ka pastāv rīcība, nodoms vai pienākums “atbrīvoties” no vielas vai priekšmeta Direktīvas 1. panta a) punkta izpratnē (iepriekš minētais spriedums lietā ARCO Chemie Nederland u.c., 83. punkts). Tas tā īpaši ir gadījumā, ja izmantotā viela ir ražošanas vai patēriņa atliekas, proti, produkts, kas nav bijis darbības mērķis (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā ARCO Chemie Nederland u.c., 84. punkts, kā arī spriedumu lietā C-457/02 Niselli, Krājums, I-10853. lpp., 43. punkts).

37

Turklāt vielas apstrādes metode vai izmantošanas veids nav izšķirošs, to kvalificējot par atkritumiem vai nē (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā ARCO Chemie Nederland u.c., 64. punkts, un 2007. gada 1. marta spriedumu lietā C-176/05 KVZ retec, Krājums, I-1721. lpp., 52. punkts).

38

Tiesa tāpat ir, no vienas puses, precizējusi, ka attiecīgi kādas Direktīvas II A pielikumā vai II B pielikumā minētās apglabāšanas vai reģenerācijas darbības veikšana pati par sevi nav pamats uzskatīt par atkritumiem vielu vai priekšmetu, kas iesaistīts šajā darbībā (šajā sakarā skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Niselli, 36. un 37. punkts), un ka, no otras puses, no atkritumu jēdziena nav izslēgtas vielas un priekšmeti, kurus var saimnieciski atkārtoti izmantot (šajā sakarā skat. it īpaši 1997. gada 25. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-304/94, C-330/94, C-342/94 un C-224/95 Tombesi u.c., Recueil, I-3561. lpp., 47. un 48. punkts). Ar Direktīvu ieviesto uzraudzības un apsaimniekošanas sistēmu ir paredzēts attiecināt uz visiem priekšmetiem un vielām, no kurām īpašnieks atbrīvojas, pat ja tām ir komerciāla vērtība un ja tās savāc komerciāliem nolūkiem, lai pārstrādātu, reģenerētu vai atkārtoti izmantotu (skat. cita starpā 2002. gada 18. aprīļa spriedumu lietā C-9/00 Palin Granit un Vehmassalon kansanterveystyön kuntayhtymän hallitus, Recueil, I-3533. lpp., turpmāk tekstā — “spriedums lietā Palin Granit”, 29. punkts).

39

Tomēr tāpat no Tiesas judikatūras izriet, ka zināmos apstākļos lieta, materiāls vai izejviela, kas radusies ieguves vai ražošanas procesā, kura galvenais mērķis nav to saražot, var būt nevis atliekas, bet gan blakusprodukts, no kura tā turētājs nebūt nevēlas “atbrīvoties” Direktīvas 1. panta a) punkta izpratnē, bet kuru tas ir paredzējis izmantot vai laist tirdzniecībā — tostarp attiecīgā gadījumā tādu uzņēmēju vajadzībām, kas nav tā ražotāji, — tam izdevīgos apstākļos vēlākā procesā, ar nosacījumu, ka šī atkārtotā izmantošana ir noteikta, tai nav nepieciešama iepriekšēja apstrāde un tā ietilpst turpinātā ražošanas vai izmantošanas procesā (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Palin Granit, 34.–36. punkts; 2003. gada 11. septembra spriedumu lietā C-114/01 AvestaPolarit Chrome, Recueil, I-8725. lpp., 33.–38. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Niselli, 47. punkts, kā arī 2005. gada 8. septembra spriedumu lietā C-416/02 Komisija/Spānija, Krājums, I-7487. lpp., 87. un 90. punkts, un spriedumu lietā C-121/03 Komisija/Spānija, Krājums, I-7569. lpp., 58. un 61. punkts).

40

Līdz ar to papildus kritērijam, kas saistīts ar to, vai viela ir ražošanas atliekas, šādas vielas atkārtotas izmantošanas iespējamības pakāpe bez tās iepriekšējas apstrādes ir būtisks kritērijs, lai izvērtētu, vai tā ir atkritumi Direktīvas izpratnē. Ja papildus vienkāršai iespējai attiecīgo vielu izmantot atkārtoti tā sniegtu arī turētājam ekonomisku labumu, tad šādas atkārtotas izmantošanas iespējamība ir liela. Šādā gadījumā attiecīgā viela vairs nav uzskatāma par apgrūtinājumu, no kura turētājs vēlētos “atbrīvoties”, bet gan par īstu produktu (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Palin Granit, 37. punkts, un lietā Niselli, 46. punkts).

41

Tomēr gadījumā, ja šādai atkārtotai izmantošanai ir nepieciešama uzglabāšana, kas varētu būt ilgstoša un kas tātad būtu apgrūtinoša īpašniekam un potenciāli varētu radīt tieši tādu vides piesārņojumu, kādu Direktīva cenšas samazināt, to nevar uzskatīt par noteiktu un tā ir paredzama tikai puslīdz ilgtermiņā, un tātad attiecīgā viela principā jāuzskata par atkritumiem (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Palin Granit, 38. punkts, un lietā AvestaPolarit Chrome, 39. punkts).

42

Tas, vai faktiski pastāv “atkritumi” Direktīvas izpratnē, ir jāizlemj, ņemot vērā visus apstākļus un Direktīvas mērķi, kā arī nodrošinot, ka tās efektivitāte netiek apdraudēta (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā ARCO Chemie Nederland u.c., 88. punkts, un lietā KVZ retec, 63. punkts, kā arī 2004. gada 15. janvāra rīkojumu lietā C-235/02 Saetti un Frediani, Recueil, I-1005. lpp., 40. punkts).

43

Tā kā Direktīva nepiedāvā nevienu noteicošu kritēriju, pēc kura būtu iespējams pārliecināties par turētāja gribu atbrīvoties no kādas konkrētas vielas vai priekšmeta, un tā kā Kopienas noteikumu nav, dalībvalstis var brīvi izvēlēties pierādīšanas līdzekļus attiecībā uz dažādajiem elementiem, kas definēti direktīvās, ko tās transponē, ja vien tas neietekmē Kopienu tiesību efektivitāti (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā ARCO Chemie Nederland u.c., 41. punkts, kā arī spriedumu lietā Niselli, 34. punkts). Piemēram, dalībvalstis var definēt dažādas atkritumu kategorijas, lai cita starpā atvieglotu to apsaimniekošanas organizāciju un kontroli, ja vien no Direktīvas un citiem Kopienu tiesību normām izrietošie pienākumi attiecībā uz šiem atkritumiem ir ievēroti un ja iespējamās kategorijas, kas izslēgtas no to dokumentu piemērošanas jomas, kas pieņemti no Direktīvas izrietošo saistību transponēšanai, atbilst tās 2. panta 1. punktam (šajā sakarā skat. 2004. gada 16. decembra spriedumu lietā C-62/03 Komisija/Apvienotā Karaliste, Krājumā nav publicēts, 12. punkts).

44

Izskatāmajā gadījumā Itālijas Republika būtībā uzskata — tā kā ar prasībā minēto tiesisko regulējumu paredzētie izņēmumi tā izpratnē esot atkarīgi ne tikai no attiecīgo materiālu turētāja skaidri izteiktas gribas tās izmantot dzīvnieku barībā, bet arī no šo materiālu noteiktas atkārtotas izmantošanas, ir piemērojama šā sprieduma 39. un 40. punktā atgādinātā judikatūra un tātad šos materiālus var uzskatīt nevis par ražošanas atliekām, bet gan par blakusproduktiem, no kuriem turētājs — atbilstoši savai skaidri izteiktajai gribai tos atkārtoti izmantot — negrib “atbrīvoties” Direktīvas 1. panta a) punkta izpratnē. Turklāt šādā gadījumā ir piemērojami citi tiesiskie regulējumi, konkrētāk, tie, kas attiecas uz pārtikas drošību. Šajos tiesiskajos regulējumos arī ir paredzēts kontrolēt attiecīgo materiālu uzglabāšanu, apstrādi un pārvadāšanu, un tie, veicinot veselības aizsardzību, ir piemēroti vides aizsardzībai pēc analoģijas ar Direktīvu.

45

Šajā sakarā vispirms jāatgādina, ka Direktīvas I pielikumā ietvertais atkritumu kategoriju saraksts, kā arī tās II A un II B pielikumā uzskaitītās apglabāšanas un reģenerācijas darbības apliecina, ka no atkritumu jēdziena principā nav izslēgts neviens no atlieku vai citu vielu veidiem, kas rodas ražošanas procesā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Inter-Environnement Wallonie, 28. punkts).

46

Turklāt, ņemot vērā šā sprieduma 35. punktā atgādināto pienākumu plaši interpretēt atkritumu jēdzienu un šā sprieduma 36.–41. punktā minētajā judikatūrā paredzētās prasības, tāda argumentācija kā Itālijas Republikas izvirzītā — attiecībā uz blakusproduktiem, no kuriem to turētājs nevēlas atbrīvoties, — ir derīga tikai situācijās, kad lietas, materiāla vai izejvielas atkārtota izmantošana, tostarp tādu uzņēmēju vajadzībām, kas nav to ražotāji, ir ne tikai iespējama, bet arī noteikta, neprasa iepriekšēju apstrādi un notiek ražošanas vai izmantošanas procesa turpinājumā.

47

Taču no Itālijas Republikas paskaidrojumiem, kas izklāstīti šā sprieduma 21. punktā, izriet, ka ar prasībā minēto tiesisko regulējumu ir paredzēta iespēja izslēgt attiecīgos materiālus no valsts tiesību aktu par atkritumiem piemērošanas jomas pat tad, ja šos materiālus apstrādā atbilstoši spēkā esošajam Kopienu vai valsts tiesiskajam regulējumam.

48

Turklāt, pat pieņemot, ka būtu iespējams nodrošināt, ka attiecīgie materiāli patiešām ir atkārtoti izmantoti dzīvnieku barībai — jo griba izmantot šos materiālus dzīvnieku barībā, pat ja tā ir iepriekš apliecināta rakstveidā, pati par sevi tomēr nav pielīdzināma to faktiskai izmantošanai minētajam nolūkam –, it īpaši no šā sprieduma 36. un 37. punkta izriet, ka vielas izmantošanas veids nav noteicošs tās klasificēšanai par atkritumiem. Tādējādi tas vien, ka attiecīgie materiāli ir atkārtoti izmantoti, neļauj secināt, ka tie nav “atkritumi” Direktīvas izpratnē.

49

Tas, kas turpmāk rodas no priekšmeta vai vielas, pats par sevi nav izšķirošs apstāklis, lai noteiktu, vai tie ir atkritumi, ko nosaka atkarībā no šā priekšmeta vai vielas turētāja rīcības, nodoma vai pienākuma atbrīvoties no tiem (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā ARCO Chemie Nederland u.c., 64. punkts, un lietā KVZ retec, 52. punkts).

50

Līdz ar to ir skaidrs, ar prasībā minēto tiesisko regulējumu faktiski tiek ieviesta prezumpcija, ka tajā noteiktajās situācijās attiecīgie materiāli ir blakusprodukti, kas, ņemot vērā to turētāja gribu tos atkārtoti izmantot, tam sniedz ekonomisku labumu vai kuri ir ekonomiska vērtība, nevis apgrūtinājums, no kura turētājs vēlas atbrīvoties.

51

Tomēr, kaut arī zināmos gadījumos šis pieņēmums varētu atbilst faktiskajai situācijai, nevar pieļaut vispārīgu prezumpciju, ka attiecīgo materiālu turētājam, paredzot tos atkārtotai izmantošanai, rodas labums, kas pārsniedz to, kas izrietētu tikai no iespējas no tiem atbrīvoties.

52

Līdz ar to jāsecina, ka minētā tiesiskā regulējuma dēļ Itālijas tiesībās par atkritumiem nav uzskatāmas atliekas, kas tomēr atbilst Direktīvas 1. panta a) punktā sniegtajai definīcijai.

53

Šī pēdējā tiesību norma ne vien sniedz “atkritumu” definīciju Direktīvas izpratnē, bet arī — kopsakarā ar Direktīvas 2. panta 1. punktu — nosaka Direktīvas piemērošanas jomu. Minētajā 2. panta 1. punktā ir noteikts, kādi atkritumu veidi ir vai var tikt izslēgti no Direktīvas piemērošanas jomas un ar kādiem nosacījumiem, lai gan principā tajā ietilpst visi atkritumi, kas atbilst minētajai definīcijai. Ikviena valsts tiesību norma, kas vispārīgā veidā ierobežo no Direktīvas izrietošo pienākumu apjomu, pārsniedzot to, kas atļauts tās 2. panta 1. punktā, noteikti neievēro Direktīvas piemērošanas jomu (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Apvienotā Karaliste, 11. punkts), tātad apdraudot EKL 174. panta efektivitāti (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā ARCO Chemie Nederland u.c., 42. punkts).

54

Attiecībā uz šā sprieduma 23.–25. punktā minētajiem Kopienu un valsts tiesību aktiem, uz kuriem Itālijas Republika atsaucas, lai būtībā pierādītu, ka to Kopienu un valsts tiesību aktu kopums, kas attiecas uz drošības nosacījumiem pārtikas produktu un dzīvnieku barības jomā, liedz klasificēt attiecīgos materiālus kā atkritumus, pietiek norādīt, ka šie materiāli principā nav pielīdzināmi Direktīvas 2. panta 1. punktā uzskaitītajām vielām un priekšmetiem un tātad uz tiem nevar attiekties minētajā normā paredzētais izņēmums no Direktīvas piemērošanas jomas. Turklāt jāatgādina, ka Direktīvā nav nekādas norādes uz to, ka tā neattiecas uz apglabāšanas vai reģenerācijas darbībām, kas veido daļu no rūpnieciskās ražošanas procesa, ja tās nav uzskatāmas par cilvēka veselību vai vidi apdraudošām (iepriekš minētais spriedums lietā Inter-Environnement Wallonie, 30. punkts).

55

Turklāt pretēji Itālijas Republikas apgalvotajam nevar uzskatīt, ka Direktīvas piemērošanai ir atlikušais raksturs salīdzinājumā ar Kopienu un valsts tiesību aktiem par pārtikas drošību. Lai gan varētu izrādīties, ka dažiem šo tiesību aktu noteikumiem daļēji ir tāds pat mērķis kā Direktīvai, tie tomēr ir diezgan atšķirīgi. Turklāt, izņemot Direktīvas 2. panta 1. punktā tieši paredzētos gadījumus, nekas Direktīvā neliecina par to, ka tā nav piemērojama kumulatīvi ar citiem tiesību aktiem.

56

Visbeidzot, saistībā ar Itālijas Republikas argumentu, ka Direktīvas piemērošana liegtu pārtikas atliekas atkārtoti izmantot dzīvnieku barībai, jo šīs atliekas būtu jāpārvadā transportlīdzekļos, kuriem ir atļauja atkritumu pārvadāšanai un kuri neatbilst obligātajām higiēnas normām, Komisija pareizi uzsvēra, ka šādu situāciju rada Itālijas tiesību akti, nevis Direktīva.

57

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisijas prasība ir jāapmierina.

58

Līdz ar to jāsecina, ka Itālijas Republika,

nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Direktīvas 1. panta a) punkts.

59

Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: