TIESAS SPRIEDUMS

1979. gada 20. februārī (*)

Pasākumi ar kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību

Lieta 120/78

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniegusi Hessisches Finanzgericht (Hesenes zemes Finanšu tiesa), lai tiesvedībā starp

uzņēmumu Rewe‑Zentral AG, kura juridiskā adrese ir Ķelnē,

un

Bundesmonopolverwaltung für Branntwein (Vācijas federālā Alkohola monopola pārvalde)

saņemtu prejudiciālu nolēmumu par EEK līguma 30. un 37. panta interpretāciju, ņemot vērā Vācijas Alkohola monopola likuma 100. panta 3. daļu.

TIESA

šādā sastāvā: tiesas priekšsēdētājs H. Kučers [H. Kutscher], palātu priekšsēdētāji Ž. Mertenss de Vilmarss [J. Mertens de Wilmars] un Makenzijs Stjuarts [Mackenzie Stuart], tiesneši A. M. Donners [A. M. Donner], P. Peskatore [P. Pescatore], M. Sērensens [M. Sørensen], A. O’Kīfs [A. O’Keeffe], Ž. Bosko [G. Bosco], Ā. Tufē [A. Touffait],

ģenerāladvokāts F. Kapotorti [F. Capotorti],

sekretārs A. van Houte [A. Van Houtte]

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 1978. gada 28. aprīļa rīkojumu, kas Tiesā saņemts 22. maijā, Hessisches Finanzgericht, pamatojoties uz EEK līguma 177. pantu, ir uzdevusi divus prejudiciālus jautājumus par EEK līguma 30. un 37. panta interpretāciju, lai izvērtētu, vai Vācijas tiesību norma, kas nosaka minimālo spirta koncentrāciju dažādu kategoriju alkoholiskajos dzērienos, ir saderīga ar Kopienas tiesībām.

2        No rīkojuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka prasītājs pamattiesvedībā vēlas ievest noteiktu daudzumu Francijā ražotā “Cassis de Dijon” [Dižonas upeņu liķiera], lai to pārdotu Vācijas Federatīvajā Republikā.

Prasītājs bija vērsies Bundesmonopolverwaltung (Vācijas federālā Alkohola monopola pārvalde), lai iegūtu atļauju ievest minēto izstrādājumu, un minētā pārvalde prasītājam paziņoja, ka nepietiekamas spirta koncentrācijas dēļ produkts neatbilst prasībām, kas noteiktas tirdzniecībai Vācijas Federatīvajā Republikā.

3        Šāds pārvaldes lēmums tiek pamatots ar Branntweinmonopolgesetz [Vācijas Alkohola monopola likuma] 100. pantu un tiesību aktiem, kurus, pamatojoties uz minēto pantu, pārvalde ir pieņēmusi, lai noteiktu minimālo spirta koncentrāciju noteiktām liķieru un citu alkoholisko dzērienu kategorijām (1958. gada 28. februāra Verordnung über den Mindestweingeistgehalt von Trinkbranntweinen [Rīkojums par minimālo spirta saturu alkoholiskajos dzērienos], Bundesanzeiger Nr. 48, 1958. gada 11. marts).

Minētās normas paredz, ka, lai drīkstētu tirgot tādus augļu liķierus kā Cassis de Dijon, minimālajai spirta koncentrācijai tajos jābūt 25 %, taču šajā lietā izskatāmajā produktā, kas bez ierobežojumiem tiek tirgots Francijā, spirta koncentrācija ir no 15 līdz 20 %.

4        Prasītājs uzskata, ka Vācijas tiesību aktos noteiktās minimālās spirta koncentrācijas rezultātā plaši pazīstami alkoholiskie dzērieni, kas ražoti citās Kopienas dalībvalstīs, Vācijas Federatīvajā Republikā nevar tikt pārdoti un ka tāpēc minētā tiesību norma uzskatāma par ierobežojumu brīvai preču apritei starp dalībvalstīm un pārsniedz tirdzniecības noteikumu, kas ir dalībvalstu kompetencē, robežas.

Prasītājs arī uzskata, ka tie ir pasākumi ar importa kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību, kas neatbilst EEK līguma 30. panta noteikumiem.

Turklāt, tā kā šajā gadījumā ir runa par pasākumiem, kas pieņemti saistībā ar alkohola monopola pārvaldīšanu, prasītājs uzskata, ka ir pārkāpts arī 37. pants, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir pakāpeniski jāpielāgo komerciālie valsts monopoli tā, lai, beidzoties pārejas periodam, attiecībā uz preču sagādes un tirdzniecības nosacījumiem nepastāvētu nekāda dalībvalstu pilsoņu diskriminācija.

5        Lai varētu izlemt šo lietu, Hessisches Finanzgericht ir iesniegusi divus jautājumus, kas formulēti šādi:

a)      Vai pasākumi ar importa kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību EEK līguma 30. panta nozīmē ir jāizprot tā, ka šo jēdzienu var piemērot arī attiecībā uz minimālās spirta koncentrācijas noteikšanu alkoholiskiem dzērieniem, kā paredzēts Vācijas Alkohola monopola likumā, un tātad Vācijas Federatīvajā Republikā nevar laist apgrozībā tradicionālus citu dalībvalstu izstrādājumus, kuru spirta koncentrācija ir zemāka par noteikto robežu?

b)      Vai uz minimālās spirta koncentrācijas noteikšanu var attiecināt diskriminācijas jēdzienu attiecībā uz preču sagādes un tirdzniecības nosacījumiem dalībvalstu pilsoņu starpā EEK līguma 37. panta nozīmē?

6        Valsts tiesa tādēļ lūdz sniegt interpretāciju, kas ļautu izvērtēt, vai uz minimālās spirta koncentrācijas prasību varētu attiecināt Līguma 30. pantā paredzēto aizliegumu attiecībā uz pasākumiem, kam ir importa kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīga iedarbība tirdzniecībā starp dalībvalstīm, un vai uz minimālās spirta koncentrācijas prasību varētu attiecināt dalībvalstu uzņēmumu diskriminācijas aizliegumu attiecībā uz preču sagādes un tirdzniecības nosacījumiem 37. panta nozīmē?

7        Jāpiebilst, ka 37. pants ir specifiska norma, kas regulē tikai komerciālus valsts monopolus.

Tāpēc 37. pants neattiecas uz valsts tiesību normām, kuras neregulē valsts monopola specifisko funkciju veikšanu, proti, tā ekskluzīvo tiesību izmantošanu, bet gan vispārēji attiecas uz alkoholisko dzērienu ražošanu un tirdzniecību neatkarīgi no tā, vai tie ietilpst konkrētajā monopolā vai nē.

Šajos apstākļos valsts tiesas minētā pasākuma iedarbība uz tirdzniecību starp Kopienas dalībvalstīm jāizvērtē vienīgi saistībā ar 30. panta prasībām, kā tas paredzēts pirmajā jautājumā.

8        Tā kā alkohola ražošanas un tirdzniecības jomā nav kopīgu noteikumu –1976. gada 7. decembrī Komisija iesniedza Padomei priekšlikumu par regulu (OV C 309, 2. lpp.), ko Padome vēl nav pieņēmusi, – alkohola un alkoholisko dzērienu ražošanu un tirdzniecību savā teritorijā regulē katra atsevišķā dalībvalsts.

Šķēršļi, ko valstu tiesību aktu atšķirības konkrētās produkcijas pārdošanā rada preču apritei Kopienas iekšienē, ir jāakceptē tādā mērā, kādā šīs tiesību normas var atzīt par nepieciešamām tādu obligāto prasību izpildei, kas saistītas ar nodokļu kontroles efektivitāti, sabiedrības veselības un patērētāju aizsardzību, kā arī tirdzniecības darījumu godīgumu.

9        Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) valdība – persona, kas iestājusies lietā, – izvirzījusi dažādus argumentus, kuri, pēc tās domām, attaisno tādu normu piemērošanu, kas regulē minimālo spirta koncentrāciju alkoholiskajos dzērienos. VFR valdība atsaucas uz apsvērumiem, kas pamatoti, no vienas puses, ar sabiedrības veselības aizsardzību, un, no otras puses, – ar patērētāju aizsardzību pret netaisnīgiem tirdzniecības paņēmieniem.

10      Saistībā ar sabiedrības veselības aizsardzību Vācijas valdība skaidro, ka valsts tiesību aktos minimālā spirta koncentrācija noteikta, lai samazinātu alkoholisko dzērienu, it īpaši dzērienu ar zemu spirta koncentrāciju, izplatīšanu vietējā tirgū, kas pēc Vācijas valdības ieskatiem ātrāk izraisa atkarību no alkohola nekā stiprie alkoholiskie dzērieni.

11      Šādi apsvērumi nav vērā ņemami, jo patērētāji tajā pašā tirgū var viegli iegādāties ārkārtīgi plašu vieglo vai vidēji stipro alkoholisko dzērienu klāstu, un liela daļa stipro alkoholisko dzērienu, kas bez ierobežojumiem tiek tirgoti Vācijas tirgū, parasti tiek patērēti atšķaidītā veidā.

12      Tāpat Vācijas valdība apgalvo, ka minimālās spirta koncentrācijas robežas noteikšana dažiem liķiera veidiem paredzēta, lai aizsargātu patērētājus no alkoholisko dzērienu ražotāju un izplatītāju negodīgas rīcības.

Šāda argumentācija pamatota ar apsvērumu, ka spirta koncentrācijas samazināšana konkurences cīņā nodrošinātu priekšrocības tiem, kas ražo dzērienus ar zemu spirta koncentrāciju, jo spirts dzēriena sastāvā pavisam noteikti ir visdārgākā sastāvdaļa, ievērojot augstās tam piemērojamo nodokļu likmes.

Turklāt, pēc Vācijas valdības domām, alkoholisko dzērienu brīvas aprites atļaušana, ja to spirta koncentrācija atbilst izgatavotājas valsts noteikumiem, varētu izraisīt to, ka viszemākā spirta koncentrācija, kas noteikta kādā no dalībvalstīm, kļūtu par kopēju standartu Kopienā, kā arī to, ka visas prasības šajā jomā tiktu padarītas neefektīvas, jo citu valstu regulējumā nav noteikta minimālā robeža.

13      Kā pamatoti uzsvērusi Komisija, ierobežojošo rādītāju noteikšana spirta koncentrācijai dzērienos var radīt ierosmi pārdotās produkcijas un tās nosaukumu sistēmas standartizācijai, lai veicinātu tirdzniecības darījumu un pircējiem piedāvātās produkcijas pārskatāmību.

Tomēr šos argumentus nevar vispārināt tādā ziņā, ka minimālās spirta koncentrācijas obligāta noteikšana jāuzskata par būtisku garantiju godīgu tirdzniecības darījumu nodrošināšanai, jo pircējam nepieciešamo informāciju var sniegt, prasot uz izstrādājuma iesaiņojuma uzrādīt datus par tā izcelsmi un spirta koncentrāciju.

14      No iepriekš minētā izriet, ka to prasību mērķis, kuras attiecas uz minimālo spirta koncentrāciju alkoholiskajos dzērienos, nav saistīts ar vispārējām sabiedrības interesēm, ko varētu uzskatīt par svarīgākām nekā preču brīvas aprites prasības, kas ir viens no Kopienas pamatnoteikumiem.

Faktiski šādas prasības rada priekšrocības dzērieniem ar augstu spirta koncentrāciju, izstumjot no vietējā tirgus citu dalībvalstu produkciju, kas neatbilst šiem nosacījumiem.

Tādējādi ir skaidrs, ka dalībvalsts tiesību aktos vienpusēji noteiktā minimālā spirta koncentrācija alkoholisko dzērienu tirdzniecībai rada tirdzniecības šķēršļus, kas ir pretrunā ar Līguma 30. pantu.

Tātad nav vērā ņemama iemesla kavēt alkoholisko dzērienu ievešanu kādā dalībvalstī, ja tie ir likumīgi ražoti un tirgoti kādā no dalībvalstīm, un šādu produktu tirdzniecību nevar pakļaut tiesību aktos noteiktam aizliegumam tirgot dzērienus, kuros spirta koncentrācija ir zemāka par robežu, kāda noteikta valsts tiesiskajā regulējumā.

15      Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Līguma 30. pantā ietvertais jēdziens “pasākumi ar importa kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību” jāsaprot tā, ka šajā normā ietvertais aizliegums attiecas arī uz dalībvalsts tiesību aktos paredzēto minimālās spirta koncentrācijas noteikšanu alkoholiskajiem dzērieniem, kas paredzēti lietošanai uzturā, ja runa ir par citā dalībvalstī likumīgi ražotu un tirgotu alkoholisko dzērienu ievešanu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

16      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Dānijas Karalistes valdībai, Vācijas Federatīvās Republikas valdībai un Eiropas Kopienu Komisijai, kuras iesniegušas apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi.

Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata Hessisches Finanzgericht, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko ar 1978. gada 28. aprīļa rīkojumu tai iesniegusi Hessisches Finanzgericht, nospriež:

EEK līguma 30. pantā ietvertais jēdziens “pasākumi ar importa kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību” jāsaprot tā, ka šajā normā ietvertais aizliegums attiecas arī uz dalībvalsts tiesību aktos paredzēto minimālās spirta koncentrācijas noteikšanu alkoholiskajiem dzērieniem, kas paredzēti lietošanai uzturā, ja runa ir par citā dalībvalstī likumīgi ražotu un tirgotu alkoholisko dzērienu ievešanu.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1979. gada 20. februārī.

* Tiesvedības valoda – vācu.