EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 29.9.2016

COM(2016) 626 final

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI UN EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI

par tiesiskajām sekām, ko cesija vai subrogācija rada trešajām personām, un par cedēta vai subrogēta prasījuma prioritāti attiecībā pret citu personu tiesībām

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI UN EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI

par tiesiskajām sekām, ko cesija vai subrogācija rada trešajām personām, un par cedēta vai subrogēta prasījuma prioritāti attiecībā pret citu personu tiesībām

1.IEVADS

1.1.Prasījumu cesija attiecībā uz kapitāla tirgu savienību

Rīcības plānā kapitāla tirgu savienības izveidei 1 ir secināts, ka, lai arī pēdējās desmitgadēs ir gūti ievērojami panākumi vienota kapitāla tirgus izveidē, joprojām pastāv daudzi ilgstoši sarežģījumi, kas kavē pārrobežu ieguldījumus. Viens šo sarežģījumu iemesls ir apstāklis, ka valstīs tiek atšķirīgi vērtētas tiesiskās sekas, ko parādu prasījumu cesija rada trešajām personām; tās apgrūtina šo instrumentu izmantošanu pārrobežu nodrošinājumam, jo īpaši tad, kad banku aizdevumi tiek mobilizēti kā finanšu nodrošinājums centrālo banku kredītoperācijās 2 vai vērtspapīrošanas kontekstā. Turklāt ieguldītājiem ir sarežģīti novērtēt parāda ieguldījumu riska cenu. Rīcības plāns kapitāla tirgu savienības izveidei paredz, ka, lai sekmētu pārrobežu ieguldījumus, “Komisija [...] ierosinās vienotus noteikumus, lai ar juridisku noteiktību izlemtu, kuras valsts tiesību akti ir jāizmanto attiecībā uz to, kādas tiesiskas sekas prasījuma cesijas rada trešajām personām” un ka tas tiks izdarīts līdz 2017. gadam. 3 Šis ziņojums ir pirmais pasākums, ar ko tiek apzinātas galvenās problēmas saistībā ar to, ka trūkst vienota principa par to, kuras tiesību sistēmas normas tiek piemērotas attiecībā uz tiesiskajām sekām, ko prasījuma cesija rada trešajām personām, un saistībā ar cedēto prasījumu prioritāti, kā arī iespējamās pieejas šo problēmu risināšanā.

1.2.Prasījumu cesijas jēdziens

Prasījumu cesija ir juridisks mehānisms, kas dod iespēju veikt gan prasījumu vienkāršu nodošanu no vienas personas citai, gan sarežģītus finanšu darījumus saistībā ar komercdarbības finansēšanu, piemēram, finanšu nodrošinājumu līgumus, faktoringu un vērtspapīrošanu. Tātad cesijā kreditors (“cedents”) savu prasījumu pret debitoru nodod citai personai (“cesionāram”). Parasto cesijas darījumu piemēri ir sniegti tālāk tekstā (sk. 2.1. punktu).

Palielinoties valstu tirgu savstarpējai savienojamībai, cesija bieži vien ietver pārrobežu elementu, un tas var radīt piemērojamo tiesību normu kolīziju. Netraucētai cesijas norisei ļoti svarīga ir juridiskā noteiktība par to, kuras tiesību sistēmas normas ir piemērojamas dažādajām saistītajām attiecībām. Lielāka juridiskā noteiktība uzlabo kapitāla un kredītu pieejamību pāri robežām un samērīgākas likmes, kas ir īpaši izdevīgi maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) un ilgtermiņā veicina preču, pakalpojumu un kapitāla pārrobežu apriti.

1.3.Spēkā esošie ES tiesību akti

Eiropas Savienībā mērķis uzlabot juridisko noteiktību prasījumu cesijas jomā ir ņemts vērā, saskaņojot tiesību kolīziju normas Regulā (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I regula) 4 . Šajos tiesību aktos ir noteikts, ka cedenta un cesionāra attiecības, kuras rodas no prasījuma pret parādnieku brīvprātīgas cesijas vai līgumiskas subrogācijas, reglamentē tās tiesību sistēmas normām, , kuras piemēro cesijas līgumam. 5 . Saskaņotu noteikumu mērķis ir arī aizsargāt parādnieku, kura parāds tiek cedēts, nodrošinot, ka viņš nav cesionāram parādā vairāk, nekā viņš bija parādā kreditoram/cedentam. 6 Tādējādi tās tiesību sistēmas normas, kas reglamentē prasījumu, uz kuru attiecas cesija, un kas ir vienīgās tiesību normas, ar kuru piemērošanu var rēķināties parādnieks, reglamentēs arī attiecības starp cesionāru un parādnieku, prasījuma cedēšanas iespējamību, nosacījumus, ar kādiem var ierosināt cesiju pret parādnieku, un jautājumu par to, vai parādnieka pienākumi ir izpildīti. Tomēr spēkā esošajos tiesību aktos trūkst svarīga elementa — nav noteikts, kuras tiesību sistēmas normas reglamentē tiesiskās sekas, ko cesija rada trešajām personām 7 . Šis elements ir svarīgs, lai nodrošinātu juridisko noteiktību pārrobežu cesijas darījumos.

Šis ziņojums pilda juridisku pienākumu 8 saskaņā ar Roma I regulas 27. panta 2. punktu, kurā Komisijai tiek pieprasīts iesniegt ziņojumu par tiesiskajām sekām, ko cesija vai subrogācija rada trešajām personām, un par cedēta vai subrogēta prasījuma prioritāti attiecībā pret citu personu tiesībām.

1.4.Vērtspapīri un darījumi ar prasījumiem

Rīcības plānā kapitāla tirgu savienības izveidei ir norādīts, ka joprojām pastāv līdzīgas neskaidrības gan prasījumu cesiju, gan pārrobežu darījumu ar vērtspapīriem jomā. Vērtspapīri un prasījumi bieži vien tiek izmantoti līdzīgos finanšu darījumos, piemēram, nodrošinājumos.

Vērtspapīru tiesību jomā ir pieņemti speciāli nozares tiesību akti, kuros ietvertas dažas tiesību kolīziju normas, lai mazinātu sistēmisko risku, kas saistīts ar maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmām 9 , ierobežotu kredītrisku finanšu darījumos, kā finanšu nodrošinājumu, izmantojot skaidru naudu, finanšu instrumentus un kredītprasījumus 10 , vai īstenotu īpašuma tiesības kredītiestāžu reorganizācijas un likvidācijas gadījumā 11 . Šīs specifiskās tiesību kolīziju normas ir piemērojamas ES dalībvalstīs un attiecas uz tās tiesību sistēmas normām, kur atrodas attiecīgais reģistrs, konts vai centralizētā depozītu sistēma. Tomēr dalībvalstīs šīs normas tika ieviestas vai tiek piemērotas atšķirīgi. Tas rada juridisku nenoteiktību un papildu izmaksas, kas savukārt apgrūtina finanšu darījumu izpildi starptautiskajos tirgos.

Vērtspapīru nozarē joprojām nepastāv vispārējas pieejas tiesību aktu kolīziju problēmu risināšanā 12 . Tomēr ne nesen izstrādātie ES tiesību akti finanšu tirgu infrastruktūras jomā, tostarp Regula par Eiropas tirgus infrastruktūru (RETI) 13 , Regula par centrālajiem vērtspapīru depozitārijiem (RCVD) 14 un MiFID II 15 /MiFIR 16 , ne arī vairāku gadu gaitā paveiktais darbs nav sekmējis materiālo tiesību aktu attiecībā uz vērtspapīriem saskaņotību ES līmenī 17 .

Ņemot vērā līdzīgus mērķus attiecībā uz prasījumiem un darījumiem ar vērtspapīriem, var būt lietderīgi koordinēt jebkādu darbu tiesību kolīziju normu jomā saistībā ar abiem darījumu veidiem. Jo īpaši tādēļ, ka praksē jēdzieni “prasījums” un “vērtspapīrs” ne vienmēr tiek skaidri nošķirti.

1.5.Starptautiskie instrumenti

Problēmas saistībā ar tiesību kolīzijām prasījumu un vērtspapīru kontekstā tiek risinātas starptautiskā līmenī. 2001. gadā tika izstrādāta Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par parādu cesiju starptautiskajā tirdzniecībā. Tā vēl aizvien nav stājusies spēkā. Tās principi tika iekļauti UNCITRAL (Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskās tirdzniecības tiesību komiteja) 2007. gada tiesību aktu izstrādes rokasgrāmatā par nodrošinātiem darījumiem. Spēkā joprojām nav stājusies arī 2006. gada Hāgas konvencija par tiesību aktiem, kas ir piemērojami noteiktām tiesībām attiecībā uz starpnieku turētiem vērtspapīriem.

1.6.Ārēji pētījumi un konsultācijas

Eiropas Komisijas uzdevumā tika veikts pētījums 18 par tiesiskajām sekām, ko cesija vai subrogācija rada trešajām personām, un par cedēta vai subrogēta prasījuma prioritāti attiecībā pret citu personu tiesībām (turpmāk “pētījums”). Pētījuma konstatējumi tika izdarīti, pamatojoties uz statistiskiem, empīriskiem un juridiskiem datiem no divpadsmit Eiropas Savienības jurisdikcijām 19 , kuras pārstāvēja dažādas tiesiskās tradīcijas, kā arī no sešām ekonomiski nozīmīgām trešajām valstīm 20 .

2.CESIJAS NOZĪMĪGUMS STARPTAUTISKAJĀ TIRDZNIECĪBĀ UN KAPITĀLA TIRGOS

2.1.Cesijas darījumu piemēri

Vēsturiski cesija notika attiecībā uz vienu atsevišķu prasījumu, ko kreditors nodeva vienam vai vairākiem turpmākiem cesionāriem.

Pēdējā laikā cesijas darījumi ir attīstījušies, un pašlaik tie ietver arī vairāku apvienotu prasījumu cesiju un gan pašreizēju, gan nākamu prasījumu cesiju. Šādus darījumus bieži izmanto uzņēmumi, lai iegūtu kapitālu un kredītu savas komercdarbības finansēšanai.

Juridiskajai noteiktībai par to, kuras tiesību sistēmas normas reglamentē cesijas tiesiskās sekas trešajām personām un cesijas prioritāti attiecībā pret citām, konkurējošām cesijām, ir arvien lielāka nozīme, jo īpaši kredīta darījumos, kuros iesaistīti MVU, kas bieži vien nevar iegūt finansējumu pāri robežām vai ir spiesti piekrist nelabvēlīgiem nosacījumiem, ja vien tie nevar piedāvāt nodrošinājumu, par kuru bieži var kalpot prasījumi pret to parādniekiem.

Sarežģīts mehānisms rentabla kredīta iegūšanai ir vērtspapīrošana. Vērtspapīrošana ir finansēšanas tehnika, kad viena veida ienesīgus aktīvus (bieži vien tie ir prasījumi), kurus var būt sarežģīti tirgot atsevišķi, apkopo un pārdod īpaši šim nolūkam izveidotai trešajai personai, kas tos izmanto kā aizdevumu, lai izsniegtu vērtspapīrus un pēc tam tos pārdotu finanšu tirgos 26 .

Palielinoties pārrobežu ieguldījumiem, tādus vērtspapīrus kā parādzīmes bieži cedē kā papildu nodrošinājumu ieguldītāju kredītiem. Turējuma ķēde starp ieguldītājiem un emitentiem ir sarežģīta: vērtspapīri var tikt turēti vairākos starpnieku līmeņos, no kuriem katrs var atrasties citā valstī, un šie apstākļi ir iespējami arī attiecībā uz ieguldītājiem. Tāpēc ir sarežģīti noteikt, kas kuram pieder, un tas var radīt būtiskas sekas attiecībā uz finanšu stabilitāti.

3.Problēmas

3.1.Pašreizējās atšķirības dalībvalstu kolīziju normās

Materiālo tiesību normas, kas piemērojamas cesijai, dalībvalstīs ievērojami atšķiras. Piemēram, pastāv atšķirīgas prasības par paziņojumiem, kas sniedzami, lai cesijai būtu tiesiskās sekas 28 , atšķirīgi prioritātes noteikumi, atšķirīgi noteikumi attiecībā uz nākamu prasījumu cesiju, kā arī atšķirīgi ierobežojumi prasījumu cedēšanas iespējamībai. Ja šīs materiālo tiesību normas nav saskaņotas, tiesību normu kolīziju novēršanai ļoti svarīgi ir privāto starptautisko tiesību risinājumi.

Tomēr, lai noteiktu, kuras tiesību sistēmas normas ir piemērojamas ar trešajām personām saistītiem cesijas aspektiem, pētījumā analizētajās valstīs tiek izmantotas vairākas atšķirīgas pieejas.

Nīderlandē visus ar īpašumtiesībām saistītos cesijas aspektus reglamentē tās tiesību sistēmas normas, saskaņā ar kurām noslēgts līgums starp cedentu un cesionāru, . Šis risinājums ir labvēlīgs pušu autonomijai, bet ir saistīts ar cedenta kreditoru piekrāpšanas risku. Lai novērstu šādu ļaunprātīgu rīcību, var izmantot vispārējo principu fraus omnia corrumpit jeb sabiedriskās kārtības izņēmumu. Attiecībā uz jautājumu par prioritāti konkurējošu cesiju gadījumā labticīgu otro pārņēmēju aizsardzību paredz tās tiesību sistēmas normas, kuras reglamentē otro cesiju. Šī pieeja ir iemantojusi zināmu atbalstu arī dažās citās dalībvalstīs, piemēram, Vācijā. To izmanto arī Šveicē.

Beļģijā ar trešajām personām saistītos cesijas aspektus reglamentē tās tiesību sistēmas normas, kurā atrodas cedenta pastāvīgā mītnesvieta. Daži Itālijas akadēmisko aprindu pārstāvji atbalsta izvēli par cedenta pastāvīgās mītnesvietas valsti attiecībā uz vairāku apvienotu prasījumu un nākamu prasījumu cesiju. Luksemburgā specifiskajā vērtspapīrošanas nozarē ar trešajām personām saistītajiem cesijas aspektiem ir piemērojami cedenta valsts tiesību akti. Līdzīgi saskaņā ar ASV tiesību aktiem vairumā gadījumu cesijas līgumu izpildi reglamentē tie tiesību akti, kuri ir spēkā cedenta atrašanās vietā.

Tās tiesību sistēmas normām, kas piemērojamas cedētajam, pamatā esošajam prasījumam priekšroka tiek dota tādās dalībvalstīs kā Spānija un Polija. Gadījumos, ja nav attiecīga likuma noteikuma, judikatūra un doktrīna atbalsta šo risinājumu Apvienotajā Karalistē, Vācijā un Itālijā. Šo pieeju izmanto arī Austrālijā, Japānā, Kanādā un Krievijas Federācijā.

Citi dalībvalstīs izmantoti risinājumi ir lex rei sitae (Čehijā un Zviedrijā) un parādnieka pastāvīgās mītnesvietas tiesību akti (Francijā). Citā dalībvalstīs, piemēram, Somijā, nav skaidru noteikumu.

3.2.Juridiskā nenoteiktība

Vienotas tiesību kolīziju normas neesamība rada vairākas juridiskās nenoteiktības pamatproblēmas.

Tiesību kolīziju risinājumu neviendabīgums, neskaidrība vai neesamība attiecībā uz cesijas tiesiskajām sekām trešajām personām var dot pretrunīgus rezultātus. Piemēram, iepriekš izklāstītajā 3. piemērā, “A” var uzskatīt, ka tā prioritāti nosaka saskaņā ar “C” pastāvīgās mītnesvietas valsts tiesību aktiem, kamēr “B” paļaujas uz tās tiesību sistēmas normām, kas piemērojamas ar “A” noslēgtajam cesijas līgumam. Katrs no tiem uzskata, ka to cesijai ir tiesiskās sekas un ka tai ir prioritāte attiecībā pret citu personu tiesībām. Bieži abas puses nepārzina otras puses tiesības. Tās tikai paļaujas uz pārbaudēm, vai nav citu kreditoru, kuras tiek veiktas saskaņā ar tās tiesību sistēmas normām, kas, viņuprāt, ir piemērojamas, t. i., pārbaude tiek veikta, ņemot vērā prasības attiecībā uz informācijas sniegšanu, kas var aizsargāt potenciālos kreditorus saskaņā ar vienas dalībvalsts tiesību aktiem, bet citas dalībvalsts tiesību aktos šāda aizsardzība nav paredzēta.

Attiecībā uz prasījumiem uznākamu līgumu pamata ir iespējams, ka cesijas brīdī nav vienkārši noteikt, kuras tiesību sistēmas normas reglamentē cedēto prasījumu. Iepriekš aprakstītajā 2. piemērā “A” nevarētu iepriekš noteikt, kuras tiesību sistēmas normas ir attiecināmas uz pamatā esošajiem prasījumiem, un, apzinoties risku, ka varētu būt nepieciešams izpildīt vēl nezināmus noteikumus, “A” var vai nu atteikties finansēt “C”, vai arī noteikt ievērojami lielāku prēmiju nekā citos gadījumos.

Papildus tam, ka tūkst noteikumu, jau reglamentētie aspekti attiecībā uz cesijām rada nenoteiktību, galvenokārt tiktāl, ciktāl tas attiecas uz finanšu tirgos tirgotajiem finanšu instrumentiem. Piemēram, nav skaidrs precīzs Regulas 593/2008 (Roma I regula) 14. panta attiecinājums 29 . Būtībā tiek uzskatīts, ka šī panta nosacījumi nav attiecināmi uz tradicionālajiem vērtspapīriem (piemēram, akcijām vai obligācijām) 30  — tiesību kolīziju normas attiecas uz tiesībām saistībā ar vērtspapīriem, kas tiek tirgoti [elektroniski] daļā kapitāla tirgu 31 .

Juridiskā nenoteiktība, nosakot tiesiskās sekas, ko cesija rada trešajām personām, un prioritāti, ir īpaši aktuāla gadījumos, ja ir uzsākta cedenta maksātnespējas procedūra. Tādēļ, lai gan Roma I regulas 14. pantā ir paskaidroti pusēm piemērojamie tiesību akti, nosakot cesijas tiesiskās sekas un prioritāti, maksātnespējas procedūras gadījumā bieži vien nozīme ir trešā veida tiesību aktiem: tās tiesību sistēmas normām, kas piemērojamas maksātnespējas procedūrai pret cedentu.

Regulā 2015/848 par maksātnespējas procedūrām (pārstrādātā redakcija) (Maksātnespējas regula (pārstrādātā redakcija)) 32 ir noteiktas uz maksātnespējas procedūrām attiecināmās kolīziju normas. Galvenais nosacījums: maksātnespējas procedūra vienmēr tiek uzsākta tajā valstī, kurā procedūras uzsākšanas brīdī atrodas cedenta galveno interešu centrs. Izdarot atkāpi no iepriekš minētā nosacījuma, ja debitors atrodas citā dalībvalstī, šajā citā dalībvalstī var tikt uzsākta otra maksātnespējas procedūra, tomēr attiecībā uz tajā dalībvalstī esošajiem aktīviem 33 . Tās valsts tiesību akti, kurā tiek uzsākta maksātnespējas procedūra (lex concursus), nosaka, cita starpā, aktīvus, kas veido maksātnespējīgo īpašumu, noteikumus, kas regulē ieņēmumus no aktīvu realizācijas sadali, prasījumu klasificēšanu un noteikumus attiecībā uz tiesību aktu spēka zaudēšanu, anulēšanas iespēju vai izpildes neiespējamību, kas kaitē kreditoriem. Regulā tiek precizēts, vai aktīvi, piemēram, reģistrētās uzņēmumu akcijas, vērtspapīri un kontos esošie naudas līdzekļi, tiek uzskatīti par attiecināmiem, lai noteiktu otra maksātnespējas procedūras apjomu 34 . Turklāt, ja maksātnespējas procedūra tiek uzsākta citā dalībvalstī, nevis tajā, kur atrodas aktīvi, tiek aizsargātas trešo personu tiesības in rem un īpašumtiesības 35 .

Tādējādi, uzsākot cedenta maksātnespējas procesu, tās tiesību sistēmas normas, kas piemērojamas tiesiskajām sekām, kuras cesija rada trešajām personām, var tikt noteikti saskaņā ar Maksātnespējas regulu (pārstrādāto redakciju). Maksātnespēja ir situācija, kad jautājumi par īpašumtiesībām starp konkurējošiem tiesību turētājiem kļūst jo īpaši būtiski. Attiecīgi nākami saskaņotie noteikumi par trešo personu cesijas aspektiem ir jāsaskaņo ar esošo acquis maksātnespējas jomā.

3.3.Praktiskas problēmas un lieli tiesu izdevumi

Pētījumā 36 apkopotie empīriskie dati liecina, ka 47 % aptaujāto ieinteresēto personu ir radušās praktiskas problēmas, nodrošinot tiesiskās sekas, ko cesija rada trešajām personām. Pretēji tirgojamiem vērtspapīriem, kas galvenokārt tiek reģistrēti elektroniskajos kontos, kredītprasījumi tiek apliecināti tikai kredītlīgumā. Tā rezultātā pastāv lielāks risks, ka viens un tas pats kredītprasījums var tikt reģistrēts kā nodrošinājums vairākiem nodrošinājuma ņēmējiem, turpmākajiem nodrošinājuma ņēmējiem faktiski neapzinoties, ka kredītprasījums jau tika ieķīlāts citas personas interesēs. Tādēļ, ka trūkst saskaņotu tiesību kolīziju normu, tiek izstrādāts vairāk materiālo tiesību normu, kas ir potenciāli piemērojamas attiecībā uz kredītprasījumu izmantošanu par finanšu nodrošinājumu, kas savukārt apgrūtina Eurosistēmas atbilstības kritēriju izpildi. 37

Turklāt vidējie tiesu izdevumi par pārrobežu darījumiem saistībā ar cesijām, kuru ievērojamu īpatsvaru rada vajadzība veikt vairāku tiesību sistēmu pienācīgu pārbaudi, daudzos gadījumos ir ļoti lieli un var sasniegt pat vairākus simtus tūkstošus euro. Piemēram, kāds faktoringa uzņēmums ziņoja par tiesu izdevumiem, kas svārstījās no GBP (Lielbritānijas sterliņu mārciņa) 350 000 līdz 1 miljonam GBP uz vienu darījumu.

4.IESPĒJAMĀS RISINĀJUMa PIEEJAS

4.1.Vispārīgi apsvērumi

Pētījumā 38 ir norādīts, kas arī ir noteikts Rīcības plānā kapitāla tirgu savienības izveidei, ir nepieciešama saskaņota kolīziju norma, kas reglamentē ar trešajām personām saistītos cesijas aspektus, lai nodrošinātu juridisko noteiktību, kā arī līdzsvaro visu pārrobežu cesijā iesaistīto personu intereses. Šāda jauna norma arī atbalstītu pārrobežu tirdzniecību, jo īpaši samazinot tiesu izdevumus un uzticamības pārbaudes, kā arī veicinot kapitāla un kredīta pieejamību MVU par samērīgām likmēm.

Pētījumā arī norādīts, ka jebkāds viens vienojošs faktors var nebūt piemērots visu veidu cesijām; piemērotāka būtu vienojošo faktoru kombinācija, kas atbilstu dažādu ieinteresēto personu interesēm. Tomēr specifiski nozares noteikumi var būt saistīti ar problēmām to sarežģītības un rakstura dēļ, tādēļ to izmantošana iespēju robežās būtu jāierobežo.

Starp visiem iespējamajiem vienojošajiem faktoriem lielākajai daļai ieinteresēto personu, kā arī būtiskam dalībvalstu skaitam, vispiemērotākie būtu noslēgtajam līgumam piemērojamie tiesību akti, cedenta pastāvīgās mītnesvietas tiesību akti un cedētajam prasījumam piemērojamie tiesību akti.

Ieviešot precizējumus, varētu tikt sekmēta arī citu problēmu risināšana, piemēram, Roma I regulas 4. panta darbības joma 39 .

Ņemot vērā iepriekš minēto, tika rasti trīs iespējami risinājumi 40 .

4.2.Cedenta un cesionāra noslēgtajā līgumā paredzētās tiesību sistēmas normas

Pašlaik ar īpašumtiesībām saistītos cesijas aspektus starp cedentu un cesionāru reglamentē tās tiesību sistēmas normas, saskaņā ar kurām noslēgts cesijas līgums 41 . Šī pieeja nozīmē, ka visiem ar īpašumtiesībām saistītajiem cesijas aspektiem, tostarp tiesiskajām sekām, ko prasījuma cesija vai subrogācija rada trešajām personām, un jautājumam par prioritāti starp cesionāru un konkurējošiem tiesību turētājiem, piemēro tās tiesību sistēmas normas, kuru cedents un cesionārs izvēlējušies savam cesijas līgumam. Tomēr, lai novērstu jebkādu iespējamu kaitējumu trešajām personām, šī izvēle, ciktāl tā attiecas uz cesijas tiesiskajām sekām 42 , būtu jāierobežo vai nu līdz tās valsts tiesību aktiem, kurā ir cedenta pastāvīga mītnesvieta, vai tiesību aktiem, kas reglamentē cedēto vai subrogēto prasījumu.

Ja nav tiesību sistēmas izvēles iespēju, vai ja izvēlētās tiesību sistēmas normas neatbilst abiem paredzētajiem risinājumiem, visus ar īpašumtiesībām saistītos cesijas aspektus reglamentēs cedenta pastāvīgās mītnesvietas valsts tiesību akti 43 . Šis risinājums ļautu izvairīties no specifisku nozares noteikumu izmantošanas un samazinātu vienam un tam pašam cesijas kopumam piemērojamo tiesību aktu skaitu 44 .

Prioritātes jautājumus starp konkurējošiem cesionāriem var atrisināt, secīgi analizējot katra darījuma tiesiskās sekas saskaņā ar tam piemērojamām konkrētās tiesību sistēmas normām. Analīzē tiktu ievērots īpašuma tiesību princips “pirmais laikā, pirmais tiesībās un hierarhijā”, ko kvalificē tikai saskaņā ar noteikumiem par labticīgu pārņemšanu turpmākajos darījumos.

Šā risinājuma galvenās priekšrocības ir tādas, ka tas nodrošina, ka visus ar īpašumtiesībām saistītos cesijas aspektus reglamentē vienas un tās pašas tiesību sistēmas normas, kā arī nodrošina dažādajām tirgus nozarēm iespēju izvēlēties tiesību sistēmu, kuras normas atbilst to konkrētajām vajadzībām. Tajā pašā laikā parādnieka tiesības joprojām tiek aizsargātas saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem. Šis risinājums varētu būt piemērots vairāku apvienotu pašreizēju un nākamu prasījumu gadījumiem, jo cedenta pastāvīgās mītnesvietas tiesību aktus varētu piemērot vai nu pušu izvēles rezultātā, vai pēc noklusējuma.

Šā risinājuma iespējamais būtiskākais trūkums ir risks izvairīties no publicitātes prasībām dažās dalībvalstīs. Tomēr šo risku mazina fakts, ka tiesību sistēmas izvēle ir ierobežota līdz divu tiesību sistēmu normām, kas ir cieši saistītas ar konkrēto cesiju.

4.3. Cedenta pastāvīgās mītnesvietas tiesību akti

Ar trešajām personām saistītos cesijas aspektus varētu noteikt saskaņā ar cedenta pastāvīgās mītnesvietas tiesību aktiem 45 . Iespējams, šī norma nebūs piemērotākā atsevišķiem finanšu prasījumiem, proti, prasījumiem atbilstoši esošam līgumam, kas noslēgts tāda veida sistēmas ietvaros, uz kuru attiecas Roma I regulas 4. panta h) punkta darbības joma, vai tādas daudzpusējas sistēmas ietvaros, kas saistīta ar maksājumu vai citu darījumu veikšanu starp bankām un finanšu iestādēm, vai prasījumam, uz kuru attiecas finanšu instruments. Šādu atmaksas procedūru var atvieglot, papildinot vispārējo normu ar specifisku normu par konkrētu finanšu prasījumu cesijas aspektiem, kas saistīti ar trešajām personām, norādot šajā normā tās tiesību sistēmas normas, kas reglamentē cedēto vai subrogēto prasījumu attiecīgajā datumā.

Prioritātes jautājumi tiek risināti, atsaucoties uz pēdējās cesijas datumu vai citu notikumu, kas rada pamatu konkurējošām tiesībām.

Šā priekšlikuma galvenās priekšrocības ir tādas, ka tas nodrošina vienotu vienojošo faktoru, kas veicina noteiktību nodrošinātu un nenodrošinātu kreditoru vidū un — konkurējošu cesiju gadījumos — atbilstošu un paredzamu risinājumu, nosakot, kuram ir vislabākās īpašumtiesības uz cedēto parādu. Cedenta pastāvīgās mītnesvietas tiesību aktus ir viegli noteikt, un tā visbiežāk būs vieta, kur tiks sākta galvenā maksātnespējas procedūra attiecībā uz cedentu. Tādējādi būtu vienkāršāk atrisināt pretrunas starp normām, kas reglamentē nodrošinātos darījumus un maksātnespēju. Šis priekšlikums ir arī īpaši piemērots vairāku apvienotu cesiju gadījumos un parādnieku parādu cesijai uz nākamu līgumu pamata, kuras ir svarīgs avots MVU finansējuma iegūšanai. Šis priekšlikums būtu saskaņā ar ANO Konvenciju par parādnieku parādiem un UNCITRAL (ANO Starptautisko tirdzniecības tiesību komisija) Tiesību aktu izstrādes rokasgrāmatu 46 par nodrošinātiem darījumiem attiecībā uz cesiju veidiem, kuri iekļauti minēto instrumentu 47 darbības jomā.

Daži no trūkumiem ir lielākas darījumu izmaksas un sarežģītība, jo šā priekšlikuma rezultātā ar īpašumtiesībām saistītajiem cesijas aspektiem varētu tikt piemēroti divu veidu tiesību akti – tās tiesību sistēmas normas, kas reglamentē cedenta un cesionāra noslēgto cesijas līgumu un cedenta pastāvīgās mītnesvietas tiesību akti attiecībā uz aspektiem, kas saistīti ar trešajām personām. Ir arī iespējams vienojošo faktoru konflikts gadījumos, kad kopīgi cedenti ir dažādās valstīs, kā arī turpmāku cesiju gadījumos, kad vienu un to pašu prasījumu vairākas reizes cedē cedenti, kuri atrodas dažādās valstīs.

4.4.Cedētajam prasījumam piemērojamās tiesību sistēmas normas

Saskaņā ar šo priekšlikumu tās tiesību sistēmas normas, kas reglamentē attiecības starp cesionāru un parādnieku, reglamentētu arī ar cesiju saistītos īpašumtiesību aspektus attiecībā uz trešajām personām. Šī vispārējā norma būtu jāapvieno ar īpašu normu, kurā būtu norādīti cedenta pastāvīgās mītnesvietas valsts tiesību akti attiecībā uz prasījumu cesiju uz nākamu līgumu pamata, ja cesijas brīdī nevar konstatēt tās tiesību sistēmas normas, kas reglamentē prasījumu. Šo konkrēto normu var arī izmantot, lai pielāgotos faktoringa un rēķinu diskontēšanas nozarei, ja vairākas apvienotas cesijas var būt par iemeslu tam, lai vienam un tam pašam prasījumu portfelim piemērotu dažādu tiesību sistēmu normas.

Prioritātes jautājumi tiek risināti, atsaucoties uz pēdējās cesijas datumu vai citu notikumu, kas rada pamatu konkurējošām tiesībām.

Šā risinājuma galvenās priekšrocības ir vienojošā faktora stabilitāte, kas diezin vai varētu mainīties laika gaitā, un līdz ar to arī samazinātais konfliktu risks starp vienojošajiem elementiem gadījumā, ja ir konkurence starp cesionāriem un citiem tiesību turētājiem. Ja tiek ieviestas izmaiņas tiesību aktos, kas piemērojami cedētajam prasījumam, trešās personas netiktu nelabvēlīgi ietekmētas. Šis priekšlikums ļauj samazināt to tiesību sistēmas skaitu, kuru normas piemērojamas cesijai un tādējādi izvairīties no raksturojuma problēmām starp “parādnieka” jautājumiem un “trešo personu” jautājumiem, samazinot ar cesiju saistītos tiesu izdevumus. Šis priekšlikums ir īpaši piemērots atsevišķiem finanšu prasījumiem.

Galvenie trūkumi ir iespējamā neskaidrība cedenta maksātnespējas gadījumos, kad lex concursus nav saskaņā ar cesijai piemērojamiem tiesību aktiem. Saistībā ar iepriekšējo risinājumu pastāv iespēja, ka cesijas radītās sekas attiecībā uz cedenta, cesionāra un trešo personu īpašumtiesības ir atšķirīgas. Pastāv arī neskaidrība par piemērojamiem tiesību aktiem gadījumos, kad sākotnējais līgums neparedz skaidru tiesību sistēmas izvēli vai kad cedētais prasījums pēc būtības nav līgumisks. Šādās situācijās piemērojamās tiesību sistēmas normas būtu jānosaka saskaņā ar Roma I regulas 4. pantu vai Roma II regulas 10. pantu.

5.Secinājumi

Vienotas tiesību kolīziju normas, kas reglamentē tiesiskās sekas, kuras cesija rada trešajām personām, kā arī jautājumu par prioritāti starp konkurējošiem cesionāriem vai starp cesionāriem un citiem tiesību turētājiem, uzlabotu juridisko noteiktību un mazinātu praktiskās problēmas un tiesu izdevumus, kas saistīti ar pašreizējo pieeju dažādību dalībvalstīs.

Komisija šajā ziņojumā ierosina trīs iespējamas risinājuma pieejas. Pirmā pieeja ir balstīta uz cedenta un cesionāra noslēgtajā līgumā paredzēto tiesību sistēmas izvēli. Otrā runa ir par tiesību sistēmu, kurā atrodas cedenta pastāvīgā mītnesvieta. Trešā runa ir par tās tiesību sistēmas normām, kas piemērojamas cedētajam prasījumam. Visi priekšlikumi ir paredzēti apvienojumā ar “atkāpšanās” noteikumiem vai speciāliem noteikumiem, kuros ņemtas vērā dažādās iesaistītās intereses vai situācijas.

Turpmāk, meklējot risinājumus, lai nodrošinātu juridisko noteiktību prasījumu cesijas gadījumā, pienācīgi jāņem vērā paralēli izstrādātie vai līdzīgie risinājumi, lai nodrošinātu juridisko noteiktību darījumos ar vērtspapīriem. Šajā nolūkā līdz 2017. gada vidum tiks pabeigts pētījums par tiesību aktiem, kas piemērojami vērtspapīriem un finanšu tirgos tirgotiem prasījumiem. 48

Pēc šā ziņojuma pieņemšanas Komisija līdz 2016. gada beigām sāks plašu sabiedrisko apspriešanu par šajā ziņojumā minētajiem problēmjautājumiem. Šajā ziņojumā ierosinātajiem likumdošanas risinājumiem par to, kā novērst pašreizējo juridiskās noteiktības trūkumu, tiks izstrādāts ietekmes novērtējums, kurā šī problēma būs atbilstoši kvantificēta.

(1) Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Rīcības plāns kapitāla tirgu savienības izveidei” (“KTS rīcības plāns”), COM(2015) 468 final, 23. lpp.

(2)  Sk. Komisijas ziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par to, cik atbilstīgs ir 3. panta 1. punkts Direktīvā 2002/47/EK par finanšu nodrošinājumu (“Ziņojums par FND”), COM(2016) 430 final.

(3)  Sk. Rīcības plāna kapitāla tirgu savienības izveidei 1. pielikuma “Pasākumu uzskaitījums un indikatīvs grafiks” 30. lpp.

(4) Sk. Regulas (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (regula “Roma I”) 14. pantu.

(5) Regulas “Roma I” 14. panta 1. punkts.

(6) Regulas “Roma I” 14. panta 2. punkts.

(7) Regulas “Roma I” preambulas 38. apsvērumā ir teikts, ka 14. panta 1. punktā minētais termins “attiecības” attiecas arī uz arī cesijas īpašuma aspektiem attiecībās starp cedentu un cesionāru (tiesību sistēmās, kurās šādi aspekti tiek nošķirti no saistību tiesībās reglamentētiem aspektiem), , tomēr apspriedēs saistībā ar regulas “Roma I” pieņemšanu tika secināts, ka nevarētu panākt vienošanos par vienotu principu attiecībā uz tiesiskajām sekām, ko cesija rada trešajām personām.

(8)  Šā ziņojuma pieņemšana tika atlikta, lai pēc tā publicēšanas sagaidītu politisku iespēju iesniegt likumdošanas priekšlikumu, kas pašlaik tiek darīts rīcības plānā kapitāla tirgu savienības izveidei.

(9) Direktīva 98/26/EK par norēķinu galīgumu maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmās (NGD).

(10) Direktīva 2002/47/EK par finanšu nodrošinājuma līgumiem (FND).

(11) Direktīva 2001/24/EK par kredītiestāžu reorganizāciju un likvidāciju, OV 2001 L 125.

(12) Komisija atsauca priekšlikumu Padomes lēmumam par 2006. gada Hāgas Konvencija par piemērojamo likumu dažām tiesībām, kas attiecas uz starpnieku turētiem vērtspapīriem.

(13) Regula (ES) Nr. 648/2012 par ārpusbiržas atvasinātajiem instrumentiem, centrālajiem darījumu partneriem un darījumu reģistriem.

(14) Regula (ES) Nr. 909/2014 par vērtspapīru norēķinu uzlabošanu Eiropas Savienībā un centrālajiem vērtspapīru depozitārijiem.

(15) Direktīva 2014/65/ES par finanšu instrumentu tirgiem.

(16)  Regula Nr. 600/2014 par finanšu instrumentu tirgiem.

(17) Ietekmes novērtējums, kas pievienots priekšlikumam Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par tiesisko noteiktību saistībā ar vērtspapīru turēšanu un darījumu veikšanu (23.09.2009.).

(18) Pētījumu 2011. gadā veica British Institute of International and Comparative Law (Lielbritānijas Starptautisko un salīdzinošo tiesību institūts), un tas ir pieejams vietnē http://ec.europa.eu/justice/civil/document/index_en.htm.

(19) Tās ir šādas: Beļģija, Čehija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Polija, Somija, Spānija, Vācija, Zviedrija un Anglija.

(20) Tās ir šādas: Amerikas Savienotās Valstis, Austrālija, Japāna, Kanāda, Krievijas Federācija un Šveice.

(21) Prasījums var izrietēt no līguma vai no neatļautas darbības (delikta), netaisnas iedzīvošanās, negotiorum gestio, culpa in contrahendo vai citām tiesiskām attiecībām.

(22) Daudzās dalībvalstīs (piem., Beļģijā, Čehijā, Polijā, Spānijā, Vācijā un Anglijā), lai cesija radītu tiesiskās sekas trešajām personām, nav vajadzīgs nedz paziņojums, nedz jebkāda reģistrācija, savukārt citās (piem., Francijā un Luksemburgā) ir jāiesniedz paziņojums parādniekam vai arī ir vajadzīga parādnieka piekrišana autentiskā aktā (piem., Itālijā).

(23) Nākamu prasījumu cesijai dalībvalstīs piemēro dažādu kārtību — visbiežāk tiek pieņemts, ka tos var cedēt, tomēr, piem., saskaņā ar Beļģijas, Somijas un Vācijas tiesību aktiem nākamiem prasījumiem ir jābūt identificētiem vai identificējamiem, lai tos varētu cedēt, savukārt Zviedrijas tiesību aktos ir noteikts, ka nākami prasījumi ir saistības, kuras nepārprotami aprakstītas attiecīgajā nodrošinājuma dokumentā.

(24) Var arī notikt tā, ka “C” cedē prasījumu, pārkāpjot likumisku vai līgumisku cesijas aizliegumu. Likumiski aizliegumi attiecas, piem., uz personīgiem parādiem, tādiem kā algas un pensijas (piem., Beļģijā, Nīderlandē, Polijā), vai uz vairāku apvienotu prasījumu cesiju (Polijā). Dažās dalībvalstīs (piem., Nīderlandē) cesijas aizlieguma klauzulas ir spēkā pilnā apmērā, savukārt citās (piem., Vācijā) piemēro izņēmumus attiecībā uz naudiskiem prasījumiem. Čehijā, Polijā un Somijā cesijai ir vajadzīga parādnieka piekrišana. Situācija Beļģijas tiesībās ir neskaidra.

(25) Valstu tiesību aktos parasti ir noteikts, ka prioritāte ir pirmajam cesionāram (piem., Beļģijā, Čehijā, Itālijā, Nīderlandē, Polijā, Somijā, Vācijā un Anglijā). Anglijā un Nīderlandē nozīmīgs ir brīdis, kad par cesiju tiek paziņots parādniekam. Anglijā parādu cesija kā nodrošinājums ķīlas vai hipotēkas formā ir jāreģistrē Uzņēmumu reģistrā.

(26) Understanding Securitisation, Background − benefits – risks, European Parliamentary Research Service (PE 569.017), 2016. gada janvāris, 1. lpp.

(27) Šis ir pielāgots izklāsts par piemēru, kas ietverts UNCITRAL (ANO Starptautisko tirdzniecības tiesību komisijas) Tiesību aktu izstrādes rokasgrāmatā par nodrošinātiem darījumiem (Legislative Guide on Secured Transactions), 16. un 17. lpp.

(28) Sk. 1. piemēru. Formālo prasību atšķirības attiecībā uz kredītprasījumiem ir apkopotas jaunākajā ziņojumā par FND (COM(2016) 430 final).

(29) Sk. R. Plender, M. Wilderspin, The European Private International Law of Obligations, 3. izd., Thomas Reuters, 2009, 13-019. un 13-020. lpp.

(30) Tāds ir vispārpieņemts viedoklis par jēdzienu “akcijas” (skatīt R. Plender, M. Wilderspin, op. cit., 13-020. lpp.; H. van Houtte (ed.), The Law of Cross-border Securities Transactions, Sweet & Maxwell, 1999, 7. lpp.; Dicey, Morris and Collins on the Conflict of Laws, 2. sējums, 15. izd., Thomson Reuters, 2012, 24-066. lpp.; BIICL Study, 244. un 347. lpp.) un “obligācijas” (H. van Houtte (ed.), op. cit., 31.–32. lpp.).

(31) Saskaņā ar Vācijā prevalējošo viedokli par jēdzienu “tiesības uz vērtspapīriem”, t. i., vāciski “Gutschrift in Wertpapierrechnung” (avots: M. Born, Europäisches Kollisionsrecht des Effektengiros. Intermediatisierte Wertpapiere im Schnittfeld von Internationalem Sachen-, Schuld- und Insolvenzrecht, Mohr Siebeck, 2014, 63. lpp. Arī R. Plender, M. Wilderspin, op. cit., 375. lpp.) “taisnīgu interešu” (equitable interests) nodošanu galvenokārt regulē regulas “Roma I” 14. pants. Tomēr izdevumā Dicey, Morris and Collins on the Conflict of Laws, op. cit., 24-067. lpp., tiek pieņemts, ka “interests in a trust” neietilpst 14. panta darbības jomā.

(32) Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 20. maija Regula (EK) NR. 2015/848 par maksātnespējas procedūrām (pārstrādātā redakcija), OV 2015 L141/19, kas atceļ Padomes 2000. gada 29. maija Regulu (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām, OV 2000 L 160/1.

(33) Sk. Maksātnespējas regulas (pārstrādātā redakcija) 3. panta 2. punktu.

(34)  Sk. Maksātnespējas regulas (pārstrādātā redakcija) 2. panta 9. punktu.

(35) Attiecīgi Maksātnespējas regulas (pārstrādātā redakcija) 8. vai 10. pants.

(36) Empīriskajā analīzē ir uzsvērtas praktiskās problēmas, kas radušās dažādos tirgus sektoros pārrobežu cesijas un subrogācijas gadījumos, un analīzes pamatā ir atbildes uz aptaujas jautājumiem no 36 ieinteresētām personām, kuras pārstāv uzņēmumus, nozares organizācijas un apvienības, finanšu tirgu iestādes, juristu biedrības, praktizējošus juristus, akadēmiskās aprindas un citas ieinteresētās personas.

(37) Eiropas Centrālās bankas 2014. gada 19. decembra Pamatnostādne (ES) 2015/510 par Eurosistēmas monetārās politikas regulējuma īstenošanu (ECB/2014/60) (ECB Vispārējā dokumentācija). Saskaņā ar ECB Vispārējās dokumentācijas 97. sadaļu ir nepieciešami vismaz divi reglamentējoši tiesību akti, kas piemērojami: a) darījuma partnerim; b) kreditoram; c) parādniekam; d) galviniekam (attiecīgā gadījumā); e) kredītprasījuma līgumam; un f) līgumam par nodrošinājuma mobilizāciju.

(38) 80 % ieinteresēto personu, kuras piedalījās pētījumā, norāda, ka ir nepieciešams vienots princips, kā noteikt, kuras tiesību sistēmas normas ir piemērojamas attiecībā uz tiesiskajām sekām, ko cesija rada trešajām personām. 44 % respondentu kā risinājumu izvēlētos cedenta pastāvīgās mītnesvietas tiesību sistēmas normas , 30 % izvēlētos – cedētā, pamatā esošā prasījuma tiesību sistēmas normas, un 11 % dotu priekšroku cedenta un cesionāra izvēlētās tiesību sistēmas normām.

(39)  Attiecībā uz jautājumu, kuras tiesību sistēmas normas reglamentē arī ar prasījumu saistīto naudas līdzekļu vai to vērtības atgūšanu, varētu precizēt, ka to reglamentē regulas “Roma I” 4. pantā minētās tiesību sistēmas normas. Papildus varētu precizēt, lai nodrošinātu, ka visus jautājumus, kuri tieši skar parādnieku, reglamentē cedētajam prasījumam piemērojamās tiesību sistēmas normas, tai skaitā jautājumu par to, vai cesionāram ir tiesības celt tiešu prasību pret parādnieku, vai tomēr tam ir jāiestājas cedenta lietā kā trešajai personai.

(40) Trīs citi risinājumi, proti, tās tiesību sistēmas normas, kurā uzturas parādnieks, tās tiesību sistēmas normas, kur tiek veikta cesija, un tās tiesību sistēmas normas, kur atrodas tiesa, nav guvuši plašu atbalstu ieinteresēto personu vidū, rada nenoteiktību, nav piemēroti elektroniskiem darījumu veidiem vai veicina labvēlīgākās tiesas piekritības izvēli (forum shopping) (sk. pētījuma 384. un 385. lpp.).

(41)  Sk. regulas “Roma I” preambulas 38. apsvērumu.

(42) Citi tiesību akti varētu turpināt reglamentēt cesijas līgumiskos aspektus.

(43) Ja nav izvēles, tiesību sistēmas izvēli parasti nosaka, norādot uz līgumam raksturīgo izpildījumu, kas jāveic cesionāram, kā paredzēts regulas “Roma I” 4. pantā. Šis automātiskais risinājums nozīmētu, ka konkrētai cesijai būtu jāpiemēro arī citas tiesību sistēmas, proti, cesionāra pastāvīgās mītnesvietas, normas.

(44) Tāpēc A priekšlikums šajā ziņā atšķiras no pētījuma, kurā ieteikts “atkāpšanās” noteikums, pamatojoties uz cedētajam prasījumam izvēlētās tiesību sistēmas normām, apvienojumā ar nozares normu par prasījumiem uz nākamu līgumu pamata.

(45) Šā noteikuma vajadzībām, iespējams, būs nepieciešams nepiemērot regulas “Roma I” 19. panta 2. un 3. punktu.

(46) Pieņemta 2007. gada 14. decembrī.

(47) Ne ANO konvencijas, ne UNCITRAL rokasgrāmatas darbības jomā nav iekļauta tādu parādnieku parādu cesija, kuri izriet no vērtspapīriem, neatkarīgiem galvojumiem (garantijām), noguldījumiem bankās, atvasinātiem finanšu instrumentiem un valūtu maiņas darījumiem, kā arī maksājumu sistēmām. ANO konvencija neattiecas arī uz akreditīviem (kredītvēstulēm).

(48) Uzaicinājums iesniegt piedāvājumus Nr. JUST/2016/JCOO/PR/CIVI/0062.