27.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 279/13

(1)

Princips, kas aizliedz diskrimināciju pēc valstspiederības, ir veids, kā aizsargāt personu pārvietošanās brīvību, kā paredzēts LESD 21. panta 1. punktā un 45. panta 1. punktā. Tas nozīmē, ka jālikvidē diskriminācija starp dalībvalstu pilsoņiem.

(2)

Spriedumā Gottardo  (3) lietā Eiropas Kopienu Tiesa, pamatojoties uz šo principu, kas izklāstīts Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 45. pantā, lēma attiecībā uz Eiropas Savienībā dzīvojošu personu, kura bija strādājusi Francijā, Itālijā un Šveicē. Šai personai nebija pietiekamu tiesību, lai saņemtu pensiju Itālijā, tāpēc minētā persona pieprasīja, lai Šveicē un Itālijā uzkrātie apdrošināšanas periodi tiktu saskaitīti kopā, kā paredzēts divpusējā līgumā starp Itāliju un Šveici attiecībā uz šo valstu valstspiederīgajiem.

(3)

Šajā lietā Tiesa nolēma, ka gadījumos, kad dalībvalsts noslēdz starptautisku divpusēju sociālā nodrošinājuma līgumu ar trešo valsti, kurā paredzēts, ka šajā trešā valstī uzkrāti apdrošināšanas laikposmi ir jāņem vērā, lai iegūtu tiesības uz vecuma pabalstiem, vienlīdzīgas attieksmes pamatprincips uzliek šai dalībvalstij pienākumu nodrošināt citas dalībvalsts pilsoņiem tādas pat priekšrocības, kādas iegūst tās pašas pilsoņi atbilstīgi šim līgumam, ja vien nav objektīva pamatojuma to atteikt (4).

(4)

Saistībā ar minēto no tiesas nolēmuma izriet, ka tas, kā tiesa interpretējusi terminu “tiesību akti” Regulas (EK) Nr. 883/2004 1. panta 1. punktā, nevar ietekmēt katras dalībvalsts pienākumu ievērot vienlīdzīgas attieksmes principu, kas noteikts LESD 45. panta 2. punktā.

(5)

Tiesa uzskatīja, ka starp dalībvalsti un trešo valsti noslēgta starptautiska divpusēja līguma līdzsvara un savstarpējības izjaukšana nevar būt objektīvs pamatojums, lai dalībvalsts, kas ir puse šajā līgumā, atteiktos attiecināt uz citu dalībvalstu pilsoņiem priekšrocības, kuras ar šo līgumu iegūst tās pašas pilsoņi.

(6)

Tiesa noraidīja arī iebildumus par to, ka iespējams finansiālā sloga pieaugums un administratīvie sarežģījumi, sadarbojoties ar attiecīgās trešās valsts kompetentajām iestādēm, var būt par pamatu tam, ka dalībvalsts, kas ir divpusējā līguma puse, neievēro savus Līgumā paredzētos pienākumus.

(7)

Ir būtiski, lai no šā sprieduma tiktu izdarīti visi pienācīgie secinājumi, kas ir izšķirīgi Eiropas Savienības pilsoņiem, kuri izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties uz citu dalībvalsti.

(8)

Tādēļ skaidri jānorāda, ka divpusēji līgumi starp dalībvalsti un trešo valsti par sociālo nodrošinājumu jāinterpretē tā, ka priekšrocības, kas ir tās dalībvalsts pilsoņiem, kura ir līguma puse, principā būtu jāpiešķir arī otras dalībvalsts pilsoņiem, kuri, objektīvi vērtējot, ir tādā pašā situācijā.

(9)

Neatkarīgi no tā, ka spriedumu Gottardo lietā vienoti piemēro atsevišķos gadījumos, spēkā esošie divpusējie līgumi principā būtu jāpārskata. Attiecībā uz iepriekš noslēgtiem līgumiem LESD 351. pantā teikts, ka “attiecīgā dalībvalsts vai attiecīgās dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu konstatēto nesaderību”, savukārt Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis veic visus vajadzīgos vispārējos un īpašos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Līgumiem vai no Savienības iestāžu aktiem”.

(10)

Attiecībā uz jauniem divpusējiem līgumiem par sociālo nodrošinājumu starp dalībvalsti un trešo valsti ir būtiski atcerēties, ka tajos jāiekļauj īpaša atsauce uz principu, kas aizliedz diskrimināciju pēc valstspiederības, saistībā ar citu dalībvalstu valstspiederīgajiem, kas izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties dalībvalstī, kura ir attiecīgā līguma puse.

(11)

Gottardo lietā pieņemtā sprieduma piemērošana atsevišķos gadījumos lielā mērā ir atkarīga no trešo valstu sadarbības, jo īpaši tāpēc, ka tām jāapliecina apdrošināšanas periodi, ko tajās uzkrājusi attiecīgā persona.

(12)

Administratīvajai komisijai jārisina šis jautājums, jo spriedums Gottardo lietā attiecas uz vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanu sociālā nodrošinājuma jomā,

1.

Saskaņā ar nediskriminācijas principu starp valsts pilsoņiem un citu dalībvalstu pilsoņiem, kas izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 21. panta 1. punktu un 45. panta 1. punktu, noteikumi, kas izriet no sociālā nodrošinājuma līguma ar trešo valsti, principā jāpiemēro arī citu dalībvalstu pilsoņiem, kas ir tādā pašā situācijā kā attiecīgās dalībvalsts pilsoņi.

2.

Jaunos divpusējos līgumos par sociālo nodrošinājumu, kas tiek noslēgti starp dalībvalsti un trešo valsti, principā ir jāiekļauj īpaša atsauce uz principu, kas aizliedz diskrimināciju pēc valstspiederības attiecībā pret citu dalībvalstu valstspiederīgajiem, kas izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties uz dalībvalsti, kura ir attiecīgā līguma puse, vai no šādas dalībvalsts.

3.

Dalībvalstīm par šā ieteikuma ietekmi būtu jāinformē iestādes valstīs, ar kurām tās noslēgušas līgumus par sociālo nodrošinājumu un kuru noteikumi attiecas tikai uz to pašu valstspiederīgajiem. Dalībvalstis, kuras noslēgušas divpusējus līgumus ar vienām un tām pašām trešām valstīm, var rīkoties kopīgi, aicinot uz šādu sadarbību. Lai nodrošinātu atbilstību ES tiesību aktiem, šai sadarbībai ir acīmredzami izšķiroša nozīme.

4.

Ieteikumu P1 atceļ no šā ieteikuma spēkā stāšanās dienas.

5.

Šo ieteikumu publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. To piemēro no otrā mēneša pirmās dienas pēc tā publicēšanas.