Choose the experimental features you want to try

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62013CJ0593

    Tiesas spriedums (virspalāta) 2015. gada 16. jūnijā.
    Presidenza del Consiglio dei Ministri u.c. pret Rina Services SpA u.c.
    Consiglio di Stato lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
    Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – LESD 49., 51. un 56. pants – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Dalība valsts varas īstenošanā – Direktīva 2006/123/EK – 14. pants – Organizācijas, kurām ir jāpārbauda un jāapliecina, ka uzņēmumi, kuri veic publiskos būvdarbus, ievēro likumā noteiktās prasības – Valsts tiesiskais regulējums, kurā tiek prasīts, lai šo organizāciju juridiskā adrese būtu Itālijā.
    Lieta C-593/13.

    Court reports – general

    ECLI identifier: ECLI:EU:C:2015:399

    TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

    2015. gada 16. jūnijā ( *1 )

    “Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — LESD 49., 51. un 56. pants — Brīvība veikt uzņēmējdarbību — Dalība valsts varas īstenošanā — Direktīva 2006/123/EK — 14. pants — Organizācijas, kurām ir jāpārbauda un jāapliecina, ka uzņēmumi, kuri veic publiskos būvdarbus, ievēro likumā noteiktās prasības — Valsts tiesiskais regulējums, kurā tiek prasīts, lai šo organizāciju juridiskā adrese būtu Itālijā”

    Lieta C‑593/13

    par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Consiglio di Stato (Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2012. gada 3. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2013. gada 20. novembrī, tiesvedībā

    Presidenza del Consiglio dei Ministri ,

    Consiglio di Stato ,

    Consiglio Superiore dei Lavori Pubblici ,

    Autorità per la Vigilanza sui Contratti Pubblici di lavori, servizi e forniture ,

    Conferenza Unificata Stato Regioni ,

    Ministero dello Sviluppo Economico delle Infrastrutture e dei Trasporti ,

    Ministero per le Politiche europee ,

    Ministero dell’Ambiente e della Tutela del Territorio e del Mare ,

    Ministero per i beni e le attività culturali ,

    Ministero dell’Economia e delle Finanze ,

    Ministero degli Affari esteri

    pret

    Rina Services SpA ,

    Rina SpA ,

    SOA Rina Organismo di Attestazione SpA .

    TIESA (virspalāta)

    šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], priekšsēdētāja vietnieks K. Lēnartss [K. Lenaerts], palātu priekšsēdētāji A. Ticano [A. Tizzano], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], T. fon Danvics [T. von Danwitz] un A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh], tiesneši J. Malenovkis [J. Malenovský], A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] (referents), D. Švābi [D. Šváby], M. Bergere [M. Berger], E. Jarašūns [E. Jarašiūnas], K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund] un Ž. L. da Krušs Vilasa [J. L. da Cruz Vilaça],

    ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón],

    sekretāre L. Karasko Marko [L. Carrasco Marco], administratore,

    ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 2. decembra tiesas sēdi,

    ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

    Rina Services SpA, Rina SpA un SOA Rina Organismo di Attestazione SpA vārdā – R. Damonte, G. Giacomini, G. Scuras un G. Demartini, avvocati,

    Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz C. Pluchino un S. Fiorentino, avvocati dello Stato,

    Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

    Zviedrijas valdības vārdā – A. Falk, C. Meyer-Seitz, U. Persson un N. Otte Widgren, kā arī L. Swedenborg, F. Sjövall, E. Karlsson un C. Hagerman, pārstāvji,

    Eiropas Komisijas vārdā – E. Montaguti un H. Tserepa-Lacombe, pārstāves,

    noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2015. gada 10. marta tiesas sēdē,

    pasludina šo spriedumu.

    Spriedums

    1

    Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 49., 51. un 56. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvas 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV L 376, 36. lpp.) 14. un 16. pantu.

    2

    Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar trim strīdiem starp Presidenza del Consiglio dei Ministri, Consiglio di Stato, Consiglio Superiore dei Lavori Pubblici, Autorità per la Vigilanza sui Contratti Pubblici di lavori, servizi e forniture, Conferenza Unificata Stato Regioni, Ministero dello Sviluppo Economico delle Infrastrutture e dei Trasporti, Ministero per le Politiche europee, Ministero dell’Ambiente e della Tutela del Territorio e del Mare, Ministero per i beni e le attività culturali, Ministero dell’Economia e delle Finanze un Ministero degli Affari esteri un attiecīgi Rina Services SpA, Rina SpA un SOA Rina Organismo di Attestazione SpA tostarp par valsts tiesisko regulējumu, kas nosaka sabiedrībām, kuras ir sertifikācijas organizācijas (Società Organismi di Attestazione, turpmāk tekstā – “SOA”), ka to juridiskajai adresei ir jābūt Itālijā.

    Atbilstošās tiesību normas

    Savienības tiesības

    3

    Direktīvas 2006/123 preambulas 1.–7., 16. un 33. apsvērumā ir noteikts:

    “(1)

    [..] Ir svarīgi likvidēt šķēršļus pakalpojumu darbības attīstībai starp dalībvalstīm, lai stiprinātu Eiropas tautu integrāciju un veicinātu līdzsvarotu un stabilu ekonomisko un sociālo attīstību. [..].

    (2)

    Konkurētspējīgs pakalpojumu tirgus ir svarīgs, lai veicinātu Eiropas Savienības ekonomikas izaugsmi un radītu darbavietas. Pašlaik daudzi šķēršļi iekšējā tirgū neļauj pakalpojumu sniedzējiem, īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), paplašināt darbību ārpus savu valstu robežām un pilnīgi izmantot visas iekšējā tirgus priekšrocības. Tādējādi pasaules līmenī Eiropas Savienības pakalpojumu sniedzēju konkurētspēja samazinās. Brīvs tirgus, kas liek dalībvalstīm atcelt ierobežojumus pārrobežu pakalpojumu sniegšanai, tai pašā laikā palielinot pārskatāmību un informāciju patērētājiem, sniegtu patērētājiem plašāku izvēli un labākus pakalpojumus par zemākām cenām.

    (3)

    Komisijas ziņojumā par “Stāvokli pakalpojumu iekšējā tirgū” ir norādīti daudzi šķēršļi, kas traucē vai palēnina pakalpojumu attīstību starp dalībvalstīm, jo īpaši to pakalpojumu, kurus sniedz MVU, kas dominē pakalpojumu jomā. [..] Šķēršļi attiecas uz visdažādākajām pakalpojumu darbībām visos pakalpojumu sniedzēju darbības posmos, un tiem piemīt vairākas kopējas iezīmes, tostarp tas, ka tie bieži rodas no administratīvā sloga, juridiskās nenoteiktības, kas saistās ar pārrobežu darbību, kā arī no tā, ka starp dalībvalstīm trūkst savstarpējas uzticības.

    (4)

    [..] Šo šķēršļu likvidēšana, vienlaikus nodrošinot attīstītu Eiropas sociālo modeli, tādēļ ir viens no galvenajiem nosacījumiem, lai īstenotu Lisabonas stratēģiju un atdzīvinātu Eiropas ekonomiku, jo īpaši nodarbinātības un ieguldījumu ziņā. [..]

    (5)

    Tādēļ ir jālikvidē šķēršļi pakalpojumu sniedzēju brīvībai veikt uzņēmējdarbību dalībvalstīs un šķēršļi pakalpojumu brīvai apritei starp dalībvalstīm, kā arī jāgarantē pakalpojumu saņēmējiem un pakalpojumu sniedzējiem tiesiskā drošība, kas vajadzīga šo divu Līgumā paredzēto pamatbrīvību īstenošanai praksē. Tā kā šķēršļi pakalpojumu iekšējā tirgū skar uzņēmējus, kas vēlas veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, kā arī tos uzņēmējus, kuri sniedz pakalpojumus citā dalībvalstī, neveikdami tajā uzņēmējdarbību, ir jāļauj pakalpojumu sniedzējiem izvērst savas pakalpojumu darbības iekšējā tirgū, vai nu sākot veikt uzņēmējdarbību dalībvalstī, vai arī izmantojot pakalpojumu brīvu apriti. Pakalpojumu sniedzējiem būtu jāvar izvēlēties vienu no šīm brīvībām atkarībā no savas izaugsmes stratēģijas katrā dalībvalstī.

    (6)

    Šos šķēršļus nevar likvidēt, tikai paļaujoties uz [LESD] 49. un 56. panta tiešo piemērošanu, jo, no vienas puses, tos izskatīt katrā gadījumā atsevišķi ar pārkāpumu novēršanas procedūru pret attiecīgajām dalībvalstīm, jo īpaši pēc paplašināšanās, valsts un Kopienas iestādēm būtu ļoti sarežģīti, un, no otras puses, daudzu šķēršļu likvidācijai ir nepieciešama valstu tiesisko shēmu iepriekšēja koordinācija, tostarp administratīvās sadarbības izveidošana. Kā atzinuši Eiropas Parlaments un Padome, Kopienas tiesību instruments ļauj panākt reālu pakalpojumu iekšējo tirgu.

    (7)

    Ar šo direktīvu izveido vispārēju tiesisku pamatu, kas attiecas uz plašu pakalpojumu klāstu, ņemot vērā katra darbības veida vai profesijas un tās reglamentējošās sistēmas īpatnības. Šis tiesiskais pamats ir balstīts uz dinamisku un selektīvu pieeju, saskaņā ar kuru prioritārā kārtā likvidē šķēršļus, ko var likvidēt ātri, bet attiecībā uz pārējiem šķēršļiem uzsāk izvērtējuma, konsultāciju un specifisku jautājumu papildu saskaņošanas procesu [..] Būtu jāparedz līdzsvarotu pasākumu klāsts, kas ietver mērķētu saskaņošanu, administratīvu sadarbību, noteikumus par pakalpojumu sniegšanas brīvību un mudinājumu dažos jautājumos izstrādāt rīcības kodeksus. [..]

    [..]

    (16)

    Šī direktīva attiecas vienīgi uz pakalpojumu sniedzējiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, un neattiecas uz ārējiem aspektiem. [..]

    [..]

    (33)

    Pakalpojumi, uz ko attiecas šī direktīva, ietver plašu darbību klāstu, kas pastāvīgi mainās, tostarp uzņēmējdarbības pakalpojumus, piemēram, [..] sertifikāciju [..]”

    4

    Direktīvas 2006/123 2. pants “Piemērošanas joma” ir izteikts šādi:

    “1.   Šo direktīvu piemēro pakalpojumiem, ko sniedz pakalpojumu sniedzēji, kuri veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī.

    2.   Šo direktīvu nepiemēro šādām darbībām:

    [..]

    i)

    darbībām, kas saistītas ar valsts varas īstenošanu, kā noteikts [LESD 51.] pantā.

    [..]”

    5

    Atbilstīgi Direktīvas 2006/123 3. panta 3. punktam dalībvalstis šīs direktīvas noteikumus piemēro saskaņā ar LESD noteikumiem par tiesībām veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu brīvu apriti.

    6

    Minētās direktīvas 14. pantā “Neatļautas prasības”, kas ietilpst tās III nodaļā “Pakalpojumu sniedzēju brīvība veikt uzņēmējdarbību”, ir noteikts:

    “Dalībvalstis nedrīkst noteikt, ka piekļuve pakalpojumu darbībai vai tās veikšana attiecīgās dalībvalsts teritorijā ir atkarīga no kāda turpmāk norādītā faktora:

    1)

    diskriminējošas prasības, kas ir tieši vai netieši balstītas uz valstspiederību vai – uzņēmumu gadījumā – juridiskās adreses atrašanās vietu [..],

    [..]

    3)

    ierobežojumi pakalpojumu sniedzēja brīvībai izvēlēties starp galveno vai pakārtoto uzņēmumu, jo īpaši pakalpojumu sniedzēja pienākums izveidot savu galveno uzņēmumu attiecīgās dalībvalsts teritorijā, vai brīvības ierobežojumi izvēlēties starp uzņēmuma veidu – pārstāvniecību, filiāli vai meitasuzņēmumu;

    [..].”

    7

    Direktīvas 2006/123 15. pantā “Novērtējamas prasības”, kas ietilpst šajā pašā III nodaļā, dalībvalstīm ir noteikts pārbaudīt, vai saskaņā ar to tiesību sistēmu tiek piemērota kāda no šī panta 2. punktā minētajām prasībām, un nodrošināt, ka visas šādas prasības atbilst šī paša panta 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem par nediskrimināciju, nepieciešamību un samērīgumu.

    8

    Šīs direktīvas IV nodaļā “Pakalpojumu brīva aprite” ietilpst 16. pants “Pakalpojumu sniegšanas brīvība”. Šajā pantā ir paredzēts:

    “1.   Dalībvalstis ievēro pakalpojumu sniedzēju tiesības sniegt pakalpojumus dalībvalstī, kas nav valsts, kurā tie veic uzņēmējdarbību.

    Dalībvalsts, kurā sniedz pakalpojumu, tās teritorijā nodrošina brīvu piekļuvi pakalpojumu darbībai un brīvību veikt pakalpojumu darbību.

    Dalībvalstis nenosaka, ka – lai attiecīgās dalībvalsts teritorijā piekļūtu pakalpojumu darbībai vai to veiktu – jāizpilda jebkādas prasības, kas neatbilst šādiem principiem:

    a)

    nediskriminēšana – prasība nedrīkst būt ne tieši, ne netieši diskriminējoša attiecībā uz valstspiederību vai – juridisko personu gadījumā – attiecībā uz dalībvalsti, kurā tās veic uzņēmējdarbību;

    b)

    nepieciešamība – prasībai jābūt pamatotai ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības, veselības aizsardzības vai vides aizsardzības iemesliem;

    c)

    samērīgums – prasībai jābūt piemērotām, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa sasniegšanu, un tās nedrīkst būt augstākā, nekā nepieciešams šā mērķa sasniegšanai.

    2.   Dalībvalstis nedrīkst ierobežot tāda pakalpojumu sniedzēja pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, piemērojot jebkuru no šādām prasībām:

    a)

    pakalpojumu sniedzēja pienākums izveidot uzņēmumu to teritorijā;

    [..]

    3.   Dalībvalstij, uz kuru pārceļas pakalpojumu sniedzējs, nav liegts saskaņā ar 1. punktu noteikt prasības attiecībā uz pakalpojumu darbību, ja tās ir pamatotas ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības, veselības aizsardzības vai vides aizsardzības iemesliem. [..]”

    Itālijas tiesības

    9

    Republikas prezidenta 2010. gada 5. oktobra Dekrēta Nr. 207 par 2006. gada 12. aprīļa Leģislatīvā dekrēta Nr. 163 izpildi un piemērošanu (2010. gada 10. decembraGURI Nr. 288 kārtējais pielikums), ar kuru atceļ Republikas prezidenta 2000. gada 25. janvāra Dekrētu Nr. 34, 64. panta 1. punktā ir paredzēts, ka SOA tiek izveidotas akciju sabiedrību formā, kuru nosaukumā ir skaidri jābūt ietvertam apzīmējumam “sertifikācijas organizācijas”, un to juridiskajai adresei ir jābūt Itālijas Republikas teritorijā.

    Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi

    10

    Rina SpA ir Rina grupas holdingsabiedrība. Šīs sabiedrības juridiskā adrese ir Dženovā (Itālija).

    11

    Rina Services SpA ir akciju sabiedrība, kura pieder pie Rina grupas un kuras juridiskā adrese arī ir Dženovā. Tās uzņēmējdarbības mērķis ir sniegt kvalitātes sertifikācijas UNI CEI EN 45000 pakalpojumus.

    12

    SOA Rina Organismo di Attestazione SpA arī ir akciju sabiedrība ar juridisko adresi Dženovā. Tā veic sertifikāciju un īsteno tehnisko kontroli attiecībā uz būvniecības uzņēmumu organizāciju un ražošanas procesu. 99 % šīs sabiedrības pieder Rina SpA un 1 % – Rina Services SpA.

    13

    Šīs trīs sabiedrības cēla prasību Tribunale amministrativo regionale per il Lazio [Lacio apgabala administratīvajā tiesā], apstrīdot tostarp Republikas prezidenta 2010. gada 5. oktobra Dekrēta Nr. 207 par 2006. gada 12. aprīļa Leģislatīvā dekrēta Nr. 163 izpildi un piemērošanu 64. panta 1. punktu, ciktāl tajā ir paredzēts, ka SOA juridiskajai adresei ir jābūt Itālijas Republikas teritorijā.

    14

    Ar 2011. gada 13. decembra spriedumiem šī tiesa apmierināja šo prasību, to pamatojot tostarp ar to, ka prasība par juridiskās adreses atrašanās vietu ir pretrunā Direktīvas 2006/123 14. un 16. pantam.

    15

    Apelācijas sūdzības iesniedzēji pamatlietā iesniedza apelācijas sūdzību par šiem spriedumiem Consiglio di Stato, norādot tostarp, ka SOA veiktā darbība ietilpst valsts varas īstenošanā un ka tādēļ tā ir ārpus gan Direktīvas 2006/123, gan LESD 49. un 56. panta piemērošanas jomas.

    16

    Šādos apstākļos Consiglio di Stato nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

    “1)

    Vai Līgumā paredzētie principi, kas nosaka brīvību veikt uzņēmējdarbību (LESD 49. pants) un pakalpojumu sniegšanas brīvību (LESD 56. pants), kā arī Direktīvā 2006/123 paredzētie principi liedz pieņemt un piemērot tādas valsts tiesību normas, kas nosaka, ka SOA, kuras ir izveidotas akciju sabiedrību formā, “juridiskajai adresei ir jābūt [Itālijas] Republikas teritorijā”?

    2)

    Vai LESD 51. pantā paredzētā atkāpe ir interpretējama tādējādi, ka tā attiecas uz tādu darbību kā sertifikācija, ko veic privāto tiesību subjekti, kas, pirmkārt, ir izveidoti akciju sabiedrības formā un kas darbojas tirgū, kurā pastāv konkurence, otrkārt, piedalās valsts varas funkciju izpildē un tādēļ ir pakļauti atļauju izsniegšanai un stingrai Uzraudzības iestādes kontrolei?”

    Par prejudiciālajiem jautājumiem

    Par otro jautājumu

    17

    Ar otro jautājumu, kas jāizskata vispirms, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 51. panta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka SOA veiktās sertifikācijas darbības ietilpst valsts varas īstenošanā šīs normas izpratnē.

    18

    Ir jākonstatē, ka Tiesa jau ir spriedusi par šādu jautājumu spriedumā SOA Nazionale Costruttori (C‑327/12, EU:C:2013:827), ko prejudiciālā kārtībā bija uzdevusi Consiglio di Stato.

    19

    Šīs sprieduma 52. punktā tā ir secinājusi, ka, ņemot vērā minētā sprieduma 28.–35. punktā norādītos apsvērumus, proti, tostarp faktu, ka SOA ir peļņas uzņēmumi, kuri veic savu darbību konkurences apstākļos un kuriem nav nekādas lemtvaras, kas tos saistītu ar valsts varas pilnvaru īstenošanu, SOA sertifikācijas darbības neveido tiešu un īpašu dalību valsts varas īstenošanā LESD 51. panta izpratnē.

    20

    Konkrētāk, Tiesa tā paša sprieduma 54. punktā ir uzsvērusi, ka sertifikācijai pakļauto uzņēmumu tehniskās un finansiālās kapacitātes, personu, kurām tiek izsniegts sertifikāts, deklarāciju, sertifikātu un iesniegto dokumentu ticamības un satura, kā arī prasību saistībā ar kandidāta vai pretendenta personisko situāciju izpildes pārbaude, ko veic SOA, nevar tikt uzskatīta par patstāvīga lēmuma pieņemšanas darbību, kas piemīt valsts varas prerogatīvu īstenošanai, jo šo pārbaudi pilnībā nosaka valsts tiesiskais regulējums. Turklāt Tiesa šajā pašā sprieduma punktā konstatēja, ka tā tiek veikta, piemērojot tiešu valsts uzraudzību, un tās uzdevums ir atvieglot līgumslēdzēju iestāžu uzdevumu publisko būvdarbu konkursu jomā, jo tās mērķis ir ļaut pēdējām minētajām veikt savus uzdevumus, precīzi un detalizēti pārzinot pretendentu tehnisko un finansiālo kapacitāti.

    21

    Šajā gadījumā iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nenorāda uz jebkādām izmaiņām SOA veikto darbību raksturā kopš to faktu norises brīža, par kuriem ir pasludināts spriedums SOA Nazionale Costruttori (C‑327/12, EU:C:2013:827).

    22

    Šādos apstākļos uz otro jautājumu ir jāatbild, ka LESD 51. panta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā normā noteiktais brīvības veikt uzņēmējdarbību izņēmums, nav attiecināms uz sertifikācijas darbībām, kuras veic sabiedrības, kas ir sertifikācijas organizācijas.

    Par pirmo jautājumu

    23

    Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, atsaucoties uz vairākām Savienības tiesību normām, tostarp LESD 49. un 56. pantu, kā arī uz Direktīvā 2006/123 esošajiem principiem, vai šīs tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, par kādu ir pamatlieta, kurā noteikts, ka SOA ir jābūt juridiskai adresei valsts teritorijā.

    24

    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka sertifikācijas pakalpojumi ietilpst Direktīvas 2006/123 piemērošanas jomā, jo šie pakalpojumi turklāt ir skaidri minēti tās preambulas 33. apsvērumā piemēru uzskaitījumā par darbībām, uz kurām attiecas šī minētā direktīva.

    25

    Šajā gadījumā prasība par sertifikācijas organizāciju juridiskās adreses vietu, par ko ir pamatlieta, ietilpst Direktīvas 2006/123 14. pantā. Proti, liekot SOA nodrošināt, ka tās juridiskā adrese ir valsts teritorijā, šī prasība, pirmkārt, ir tieši balstīta uz pakalpojuma sniedzēja juridiskās adreses atrašanās vietu šīs direktīvas 14. panta 1. punkta izpratnē un, otrkārt, ierobežo tā brīvību izvēlēties galveno uzņēmumu vai pakārtoto uzņēmumu, liekot it īpaši izveidot galveno uzņēmumu valsts teritorijā šī panta 3. punkta izpratnē.

    26

    Direktīvas 2006/123 14. pants aizliedz dalībvalstīm noteikt, ka piekļuve pakalpojumu darbībai vai tās veikšana attiecīgās dalībvalsts teritorijā ir atkarīga no kāda no tās 1.–8. punktā norādīta faktora, liekot tām tādējādi prioritāri un sistemātiski atcelt šādas prasības.

    27

    Itālijas Republika tomēr norāda, ka prasība, ka SOA juridiskajai adresei ir jābūt valsts teritorijā, ir pamatota ar nepieciešamību nodrošināt kontroli, ko valsts iestādes veic attiecībā uz SOA darbību.

    28

    Šajā ziņā ir jāuzsver, tāpat kā to darīja Polijas Republika un Komisija, ka Direktīvas 2006/123, ar ko ir saistīts pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums, 14. pantā uzskaitītās prasības nevar tikt pamatotas.

    29

    Šāds secinājums izriet gan no šī 14. panta redakcijas, gan no Direktīvas 2006/123 vispārējās sistēmas.

    30

    Proti, pirmkārt, no šī panta nosaukuma izriet, ka tā 1.–8. punktā uzskaitītās prasības ir “neatļautas”. Turklāt nekas šī panta redakcijā nenorāda uz to, ka dalībvalstīm ir tiesības pamatot šādu prasību atstāšanu savos valsts tiesiskajos regulējumos.

    31

    Otrkārt, kas attiecas uz brīvību veikt uzņēmējdarbību, Direktīvas 2006/123 vispārējā sistēma balstās uz skaidru nošķīrumu starp aizliegtām prasībām un izvērtējamām prasībām. Kamēr pirmās ir izteiktas šīs direktīvas 14. pantā, par otrām runā tās 15. pantā paredzētās normas.

    32

    Kas attiecas konkrētāk uz izvērtējamām prasībām, atbilstīgi Direktīvas 2006/123 15. panta 1. punktam dalībvalstīm ir jāpārbauda, vai saskaņā ar to tiesību sistēmu tiek piemērota kāda no 2. punktā minētajām prasībām, un jānodrošina, ka visas šādas prasības atbilst tā 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem par nediskriminēšanu, nepieciešamību un samērīgumu.

    33

    Šajā ziņā no šī 15. panta 5. un 6. punkta izriet, ka dalībvalstīm ir ļauts saglabāt vai attiecīgā gadījumā ieviest tāda veida prasības, kādas ir minētas šī paša panta 2. punktā, ar nosacījumu, ka tās atbilst šīs normas 3. punktā paredzētajiem nediskriminēšanas, nepieciešamības un samērīguma nosacījumiem.

    34

    Turklāt, kas attiecas uz pakalpojumu brīvu apriti, Direktīvas 2006/123 16. panta 3. punktā ir noteikts, ka dalībvalstij, uz kuru pārceļas pakalpojumu sniedzējs, nav liegts saskaņā ar 1. punktu noteikt prasības attiecībā uz pakalpojumu sniegšanu, ja tās ir pamatotas ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības, veselības aizsardzības vai vides aizsardzības iemesliem.

    35

    Taču šāda iespēja nav paredzēta attiecībā uz Direktīvas 2006/123 14. pantā uzskaitītajām “neatļautajām” prasībām.

    36

    Šo secinājumu nevar apstrīdēt ar šīs direktīvas 3. panta 3. punktu, atbilstoši kuram dalībvalstis šīs direktīvas noteikumus piemēro “saskaņā ar Līguma noteikumiem par tiesībām veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu brīvu apriti”.

    37

    Šajā ziņā ir jānorāda, tāpat kā to dara Polijas Republika, ka Direktīvas 2006/123 3. panta 3. punkta tāda interpretācija, ka dalībvalstīm būtu ļauts ar primāram tiesībām pamatot šīs direktīvas 14. pantā aizliegtu darbību, liegtu šai normai lietderīgu iedarbību, galu galā neatzīstot tajā ietverto paredzēto saskaņošanu.

    38

    Proti, šāda interpretācija būtu pretrunā Savienības likumdevēja secinājumam Direktīvas 2006/123 preambulas 6. apsvērumā, ka uzņēmējdarbības brīvības šķēršļus nevar likvidēt, tikai paļaujoties uz LESD 49. panta tiešo piemērošanu, jo tos izskatīt katrā gadījumā atsevišķi būtu ļoti sarežģīti. Ja atzītu, ka atbilstoši šīs direktīvas 14. pantam “neatļautās” darbības varētu tomēr tikt pamatotas ar primārām tiesībām, tiktu darīts tieši tas, ka atkārtoti tiktu ieviesta šāda pārbaude katrā gadījumā atsevišķi atbilstoši LESD attiecībā uz visiem uzņēmējdarbības brīvības ierobežojumiem.

    39

    Turklāt ir jāuzsver, ka Direktīvas 2006/123 3. panta 3. punkts neliedz interpretēt tās 14. pantu tādējādi, ka neatļautās darbības, kas uzskaitītas šajā pēdējā minētajā normā, nevar tikt pamatotas. Proti, šāda aizlieguma bez pamatošanas iespējām mērķis ir nodrošināt atsevišķu uzņēmējdarbības brīvības ierobežojumu, kurus Savienības likumdevējs un Tiesas judikatūrā uzskata par tādiem, kas būtiski ietekmē iekšējā tirgus raitu darbību, sistemātisku un ātru atcelšanu. Šāds mērķis atbilst LESD.

    40

    Tāpēc, pat ja LESD 52. panta 1. punktā dalībvalstīm ir ļauts kāda no tajā norādītajiem iemesliem dēļ pamatot valsts pasākumus, kas ierobežo brīvību veikt uzņēmējdarbību, tas tomēr nenozīmē, ka Savienības likumdevējs, pieņemot tādu sekundāro tiesību aktu kā Direktīvu 2006/123, kas konkretizē LESD noteiktu pamatbrīvību, nevar ierobežot atsevišķas atkāpes, vēl jo vairāk, ja, kā šajā lietā, attiecīgā atvasināto tiesību norma tikai atkārto pastāvīgo judikatūru, atbilstoši kurai tāda prasība, par kādu ir pamatlieta, ir nesaderīga ar pamattiesībām, uz kurām var atsaukties tirgus dalībnieki (skat. šajā ziņā it īpaši spriedumu Komisija/Francija, C‑334/94, EU:C:1996:90, 19. punkts).

    41

    Šādos apstākļos uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2006/123 14. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā ir noteikts, ka SOA ir jābūt juridiskai adresei valsts teritorijā.

    Par tiesāšanās izdevumiem

    42

    Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

     

    Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

     

    1)

    LESD 51. panta pirmā daļa jāinterpretē tādējādi, ka tiesību veikt uzņēmējdarbību izņēmums, kas ir noteikts šajā normā, neattiecas uz sertifikācijas darbībām, kuras veic sabiedrības, kas ir kvalitātes sertifikācijas organizācijas;

     

    2)

    Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvas 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū 14. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā ir noteikts, ka sabiedrībām, kas ir kvalitātes sertifikācijas organizācijas, ir jābūt juridiskai adresei valsts teritorijā.

     

    [Paraksti]


    ( *1 ) Tiesvedības valoda – itāļu.

    Top