18.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 17/28

1.

uzskata, ka pārtikas izšķērdēšana un atkritumi, kas rodas pārtikas ražošanā, pārstrādē, izplatīšanā un patēriņā, ir nopietna globāla problēma, kas būtiski kavē ekonomiskās, sociālās un ekoloģiskās attīstības mērķu sasniegšanu. Šo problēmu var risināt vienīgi ar plašu un apņēmīgu sadarbību dažādos pārvaldes līmeņos un politikas veidošanas jomās. Pasākumos pilnībā jāiesaista pilsoniskā sabiedrība un uzņēmēji;

2.

uzskata, ka pašreizējais stāvoklis nav ilgtspējīgs (1), jo:

3.

ir izstrādājusi šo pašiniciatīvas atzinumu, lai atbalstītu un veicinātu visas starptautiskās sabiedrības, kā arī ANO un tās specializēto aģentūru centienus uzlabot pašreizējo stāvokli, proti, virzīties uz 2. un 12. ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM) (bada izskaušana un atbildīgs patēriņš un ražošana), kas paredz līdz 2030. gadam uz pusi samazināt pārtikas izšķērdēšanu (2);

4.

uzskata, ka Eiropas Komisijas iniciatīvas attiecībā uz resursu izmantošanas efektivitāti un aprites ekonomiku arī paver labas iespējas izstrādāt projektus un tiesību aktus, lai uzlabotu pārtikas ražošanas un patēriņa ilgtspēju;

5.

rosina Eiropas Komisiju rīkoties, lai šajā jomā Eiropas līmenī izstrādātu standarta terminoloģiju un definīcijas, un mudina Komisiju piedalīties starptautiskā dialogā, veidot to un arī nodrošināt, ka ES rīcībā tiek ņemti vērā starptautiski novērojumi un ieteikumi. Tas atvieglotu problēmu apzināšanu un salīdzināšanu, kā arī ļautu attiecīgos jautājumus ņemt vērā pašas ES tiesību aktos un sadarbībā ar ES tirdzniecības un attīstības partneriem (3). Cita starpā Eiropas Savienība ir arī iekšējs tirgus, un tai ir kopēja lauksaimniecības politika, un tādēļ ir vajadzīgi kopīgi jēdzieni, procedūras un salīdzināmi rādītāji. Tas varētu būt pamats salīdzināmu kritēriju ieviešanai reģionālā un starpreģionālā līmenī ar mērķi samazināt un novērst pārtikas atkritumu rašanos;

6.

Priekšlikums attiecībā uz Atkritumu direktīvas (Direktīva 2008/98/EK) pārskatīšanu liecina par mēģinājumu vēl vairāk ierobežot atkritumu radīšanu, tostarp pārtikas izmešanu atkritumos.

7.

Īstenojot kopējo lauksaimniecības politiku, būtu jāpieliek lielākas pūles, lai nodrošinātu, ka par atsevišķām un patstāvīgām darbības jomām tiek uzskatīta gan resursu izmantošanas ziņā efektīva pārtikas ražošana, gan dabas un vides aizsardzības pasākumi. “Lauksaimnieciskā darbība, kuras vienīgais mērķis ir subsīdiju saņemšana,” un ražošanas ierobežošana ir prakse, kurai raksturīga zema ražība un ražas nenovākšana, un tā ir izšķērdība, jo galarezultāts ir slikts un ražošanā ieguldītie pūliņi ir izniekoti;

8.

gan vietējā tirgū, gan starptautiskajā tirdzniecībā ar tirdzniecības politiku un patērētāju aizsardzības politiku būtu jāveicina tādu metožu un procesu ieviešana, kas rada mazāk atkritumu. Piemēram, mazumtirdzniecībā apstiprinātie iepakojuma izmēri un standarti, kas attiecas uz pārtikas produktu formu un lielumu, būtiski veicina uzturā lietojamās pārtikas izšķērdēšanu; sekmēt neiesaiņotu produktu pārdošanu, kurā izmanto vairākkārt lietojamu mājsaimniecības taru, samazinot izmaksas patērētājam un motivējot viņu iegādāties sev vajadzīgo, nevis iepriekš noteiktu daudzumu, kas bieži vien ir pārmērīgi liels vai pievilcīgs lētuma dēļ;

9.

ne visiem produktiem ir piemērota pārtikas derīguma termiņa noteikšana un marķējuma izmantošana ar mērķi aizsargāt patērētāju tiesības un sabiedrības veselību, un tādējādi uzturā lietojama pārtika tiek nevajadzīgi izmesta. Komisijai ir jāuzņemas nozīmīga funkcija centienos noskaidrot, vai ir iespējams izstrādāt pamatnostādnes par resursu efektīvāku izmantošanu, piemēram, attiecībā uz pārtikas produktu, kam beidzies derīguma termiņš, ziedošanu labdarības organizācijām un pārtikas bankām un izmantošanu lopu barošanai, ja tas nav pretrunā pārtikas nekaitīguma prasībām. Visas ieinteresētās personas, ražotāji, mazumtirgotāji un patērētāji ir jāizglīto, lai vairotu izpratni par derīguma termiņa marķējumu; ir nepieciešams, piemēram, ieviest lielāku skaidrību attiecībā uz norādi “ieteicams izlietot līdz”, kas nenorāda uz pārtikas toksicitāti pēc paredzētā termiņa iestāšanās.

10.

īstenojot attīstības politiku, Eiropas Savienībai ir jāapvieno spēki ar citiem nozīmīgiem līdzekļu devējiem, lai nodrošinātu, ka tiek noslēgti reģionāli nolīgumi par sadarbību tautsaimniecībā un tirdzniecībā, un lai ieguldītu līdzekļus procesos, kas uzlabo patērētāju un rūpniecības saikni, infrastruktūrā un tehnoloģijās un it īpaši ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanā tādās jomās kā dabas resursi un lauksaimniecība. Šajā saistībā noderīgs instruments var būt taisnīgas tirdzniecības programmas, tostarp vietējo un reģionālo pašvaldību atbalstītās programmas. Ir svarīgi uzlabot vietējo tirgu darbību un vietējo produktu piekļuvi tiem, tostarp nodrošinot ārējo izmaksu internalizāciju (piemēram, saistībā ar pārtikas pārvadāšanu);

11.

pasākumi, kuru mērķis ir atbalsts maznodrošinātiem cilvēkiem, būtu jāturpina, sniedzot arī pārtikas palīdzību, un tiem būtu jāuzlabo palīdzības organizāciju un vietējo ražotāju, kā arī mazumtirgotāju un ēdināšanas uzņēmumu sadarbība, paredzot arī tādu pārtikas produktu tiešu pārdošanu par “simbolisku” cenu, kuru derīgums termiņš tuvojas beigām, vienlaikus garantējot to personu cieņu un privātumu, kuras saņem vai iegādājas pārtiku šādā veidā. Sadarbībai ar trešo sektoru būtu jāorientējas uz vietējo tīklu tuvumu un ziedojumiem vai piegādēm dzīvesvietā atsevišķo komūnu vai komūnu tīklu ietvaros, lai pēc iespējas izvairītos no ziedoto preču uzglabāšanas un izplatīšanas ar lieltirgotavu starpniecību plašos teritoriālos tīklos. Atkritumos izmestās pārtikas daudzums samazināsies, dažādojot pārtikas produktus un iekļaujot vietējos produktus un sezonas produktus šādās programmās (4).

12.

Publiskā iepirkuma noteikumos varētu iekļaut normas, kuru mērķis ir ierobežot pārtikas izšķērdēšanu.

13.

atgādina Eiropas Komisijai jau agrāk izteikto aicinājumu izvirzīt konkrētākus mērķus, lai līdz 2025. gadam atkritumos izmestās pārtikas apjomu samazinātu par 30 % (5), un rosina Komisiju izstrādāt vienotas stāvokļa novērtēšanas metodes, kas ļauj pārbaudīt, vai tiek sasniegti pārtikas izšķērdēšanas samazināšanas mērķi;

14.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas apņemšanos atbalstīt ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu, izmantojot atbilstošus pasākumus, iesaistot ieinteresētās personas, apmainoties ar vērtīgiem un sekmīgiem inovācijas piemēriem un veicot atbilstošu salīdzinošo novērtēšanu (6);

15.

mudina Komisiju apsvērt iespēju izvirzīt individuālus atkritumu apjoma samazināšanas mērķus katram pārtikas ražošanas ķēdes posmam: ražošanai, apstrādei, tirdzniecībai un izplatīšanai, ēdināšanas nozarei, mājsaimniecībām un pārtikas atkritumu utilizācijai. Šie mērķi visi kopā varētu veidot vispārēju kopējo ES mērķi, kura sasniegšanai būtu piemērotas katras dalībvalsts izstrādātas programmas un mērķi, kas balstīti uz attiecīgās dalībvalsts raksturīgajām iezīmēm katrā konkrētajā posmā, līdzīgi kā, piemēram, klimata pārmaiņu ierobežošanas politikā. Lai pilnībā ņemtu vērā tehnisko, ekonomisko un vides kontekstu, konkrētās valstu programmas un plāni būtu jāizstrādā, sadarbojoties visiem pārvaldes līmeņiem;

16.

iesaka Eiropas Komisijai izveidot Eiropas platformu, kas pulcētu dažādus pārvaldes līmeņus un attiecīgas ieinteresētās personas ar mērķi novērst un samazināt pārtikas izšķērdēšanu un uzlabot pārtikas atkritumu pārvaldības metodes; pauž ieinteresētību iesaistīties pasākumos, kas saistīti ar praktisko pasākumu salīdzinošu novērtēšanu un labas prakses piemēru popularizēšanu;

17.

aicina Eiropas Komisiju popularizēt un sekmēt vienošanās noslēgšanu starp pārtikas produktu mazumtirdzniecības nozari un labdarības organizācijām ES dalībvalstīs (kā paraugu izmantojot iniciatīvu, kas tika īstenota Francijā, kurā nesen tika pieņemts tiesību akts, kas lielveikaliem neļauj izmest atkritumos kvalitatīvu pārtiku, kuras derīguma termiņš tuvojas beigām, kā arī iznīcināt nerealizēto pārtiku, kas ir derīga lietošanai uzturā). Pārtikas ziedošanas rokasgrāmatas pārtikas nozarei un labdarības organizācijām ir vajadzīgas arī tādēļ, lai precizētu atbildības jomas un mudinātu uzņēmumus integrēt pārdales mehānismus savu piegādes ķēžu darbības procesos. Līdzīgas procedūras būtu jāizveido arī citās pārtikas nozares jomās, piemēram, sabiedriskās ēdināšanas un tūrisma pakalpojumu jomā. Nekaitīguma un sabiedrības veselības jautājumi būtu jāvērtē katrā piemērošanas jomā, izmantojot kritērijus, kas īpaši pielāgoti šīm jomām;

18.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības izveidot efektīvas sekundārās izplatīšanas ķēdes pārtikas produktiem, kas izņemti no primārās izplatīšanas ķēdes (līdzīgi pārtikas preču sociālo veikalu modelim), un nodrošināt nelabvēlīgā situācijā esošiem cilvēkiem piekļuvi pārtikai, kas joprojām ir lietojama uzturā; iesaka sniegt finansiālu atbalstu labdarības organizācijām un pārtikas bankām, lai palielinātu to darbības spējas;

19.

vērš uzmanību arī uz zivju izmetumiem, kas ir viens no būtiskiem pārtikas atkritumu avotiem; aicina Eiropas Komisiju izstrādāt vispusīgu plānu (ieteikumus/pamatnostādnes) to zivju produktu pārstrādei un tirdzniecībai, kas iegūti piezvejas veidā. Šādā plānā varētu iekļaut ieteikumus par to, kā izmantot neplānotas nozvejas ceļā iegūtās zivis, kas ir derīgas lietošanai pārtikā;

20.

mudina vietējās un reģionālās pašvaldības, kas sniedz ēdināšanas pakalpojumus, izstrādāt pašām savas programmas, kuru mērķis ir novērst pārtikas atkritumu rašanos un efektīvi utilizēt radušos pārtikas atkritumus. Komiteja uzsver, ka prasība īstenot šādus pasākumus jāizvirza arī tiem uzņēmumiem, kam uzticēts sniegt ēdināšanas pakalpojumus iestādēm (7);

21.

uzsver, ka ir svarīgi veicināt labas prakses apmaiņu plašā mērogā. Ar šo procesu pirmām kārtām vajadzētu popularizēt programmas, kas paredzētas vietējo ražotāju tirgoto produktu vietējā patēriņa paplašināšanai īsas piegādes ķēdes ietvaros, kā arī ziedojumu veidā. Izmantojot labas prakses metodi un balstoties uz gūto pieredzi, ir iespējams veicināt piemērotu paņēmienu izvēli, jo tādējādi vietējām administratīvajām iestādēm tiek sniegts pietiekami daudz informācijas, lai tās varētu īstenot šādu attīstības programmu, un vienlaikus dot stimulu arī tām administratīvajām iestādēm, kuras nekādu darbību šajā virzienā vēl nav uzsākušas;

22.

iesaka ēdināšanas pakalpojumu nodrošināšanā (tostarp sabiedriskās ēdināšanas iestādēs, tūrisma infrastruktūrās, kā arī viesu namos, restorānos un citos līdzīga rakstura uzņēmumos) kā izejvielas, cik vien iespējams, izmantot vietējos un reģionālos produktus un sezonas produktus un atbalsta lobēšanu saistībā ar vietējās pārtikas lietošanu, lai saīsinātu ražošanas un patēriņa ķēdi; šāda rīcība mazinātu apstrādes posmu skaitu un tādā veidā arī dažādos posmos radīto atkritumu apjomu;

23.

iesaka īstenot labas prakses kodeksu pārtikas, ēdināšanas un viesnīcu nozares uzņēmumos, kuri tiecas panākt optimālu produktu izmantošanu, lai pārtikas pārpalikumus izmantotu sociāliem mērķiem ar efektīvu sadales tīklu starpniecību un ar visām garantijām, lai tos varētu izmantot sociālās struktūras un nelabvēlīgos apstākļos nonākušās ģimenes;

24.

rosina par pamatizglītības un citu izglītības pakalpojumu nodrošināšanu atbildīgās pašvaldības un vietējās iestādes mācību programmās iekļaut pārtikas izšķērdēšanas un izšķērdēšanas mazināšanas jautājumu, paredzot, piemēram, “tematiskās dienas”, mācību apmeklējumus un skolēnu iepazīstināšanu ar pārtikas apsaimniekošanu attiecīgās mācību iestādes ēdnīcā, kā arī skolēnu un citu ēdināšanas uzņēmu klientu iesaistīšanu ēdināšanas pakalpojumu pilnveidošanā. Ir svarīgi, lai pēc iespējas vairāk skolēnu un studentu mācību laikā gūtu visaptverošu priekšstatu par pārtikas ražošanas un patēriņa ietekmi uz ekonomiku un vidi un par sociāli un ētiski ilgtspējīgiem patēriņa ieradumiem;

informācijas un apmācības kampaņas par atbildīgu patēriņu jārīko ne tikai skolēniem, bet gan visiem patērētājiem, īpašu uzmanību tajās pievēršot produktu iegādei atbilstīgi faktiskajām vajadzībām un produktu uzglabāšanai;

25.

atbalsta arī pārtikas atkritumu apjoma samazināšanas un to rašanās novēršanas jautājuma iekļaušanu mūžizglītības programmās, kurās iespējams izstrādāt dažādām vecuma grupām un dzīves posmiem pielāgotas mācību metodes un pieejas;

26.

aicina pašvaldības un vietējās iestādes sadarbībā ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām rīkot kampaņas, lai vairotu izpratni, cik svarīga mājsaimniecībās ir ēdienreižu plānošana;

27.

uzsver to pilsoniskās sabiedrības organizāciju un dalībnieku no dažādiem reģioniem svarīgo lomu un iesaisti, kuri piedalās pārtikas izšķērdēšanas rezultātā pieejamo pārtikas produktu savākšanā un sadalē; uzskata, ka no subsidiaritātes viedokļa ir vajadzīga ciešāka sadarbība starp reģionālajām un vietējām pašvaldībām un organizācijām, kuras veic pārtikas izšķērdēšanas rezultātā pieejamo pārtikas produktu savākšanu un izplatīšanu;

28.

iesaka vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas atbild par atkritumu apsaimniekošanu, izveidot atkritumu šķirošanas un pārstrādes sistēmas, skaidrāk norādīt pārtikas atkritumu īpatsvaru un padarīt savāktos datus visiem pieejamus, lai palīdzētu paaugstināt pārtikas atkritumu pārstrādes līmeni, piemēram, ražojot biogāzi un kompostu. Tas varētu arī pozitīvi ietekmēt vietējo ekonomiku, nodarbinātību un inovāciju;

29.

mudina visus RK locekļus savās vietējās reģionālajās pašvaldībās informēt par šā atzinuma mērķiem un īstenot savas pārtikas atkritumu samazināšanas un novēršanas programmas. Tā ir viena no efektīvākajām un ātrākajām metodēm, ko vietējās un reģionālās pašvaldības var tieši izmantot, lai panāktu ekoloģiski un ekonomiski ilgtspējīgu attīstību.