I PIELIKUMS

VISPĀRĪGI NORĀDĪJUMI

SATURS

1.

Ievads

2.	Definīcijas

3.	Monitoringa un ziņošanas principi

4.	Siltumnīcefektu izraisošo gāzu monitorings

4.1.

Robežas

4.2.	Uz aprēķiniem un mērījumiem pamatotas metodoloģijas

4.3.	Monitoringa plāns

5.	Uz aprēķiniem pamatotas metodoloģijas CO2 emisijām

5.1.	Aprēķinu formulas

5.2.	Līmeņu pieejas

5.3.	Samazinājuma pieejas

5.4.	Darbības dati

5.5.	Emisijas koeficienti

5.6.	Oksidācijas un pārrēķināšanas koeficienti

5.7.	Nodotais CO2

6.	Uz mērījumiem pamatotas metodoloģijas

6.1.	Vispārīgi norādījumi

6.2.	Uz mērījumiem pamatotu metodoloģiju līmeņi

6.3.	Papildu procedūras un prasības

7.	Nenoteiktības noteikšana

7.1.

Aprēķini

7.2.

Mērījumi

8.

Ziņošana

9.	Informācijas glabāšana

10.	Kontrole un verifikācija

10.1.

Datu vākšana un apstrāde

10.2.

Kontroles sistēma

10.3.

Kontroles darbības

10.3.1.

Procedūras un atbildība

10.3.2.

Kvalitātes nodrošināšana

10.3.3.

Datu pārbaude un validācija

10.3.4.

Ārējā avota procesi

10.3.5.

Korekcijas un koriģējošā darbība

10.3.6.

Pieraksti un dokumentācija

10.4.

Verifikācija

10.4.1.

Vispārīgi principi

10.4.2.

Verifikācijas metodoloģija

11.	Emisijas koeficienti

12.	CO2 neitrāla biomasa

13.	Darbībai specifisku datu un koeficientu noteikšana

13.1.

Zemākās siltumspējas un emisijas koeficientu noteikšana kurināmajam

13.2.

Darbībai specifisko oksidācijas koeficientu noteikšana

13.3.

Procesa emisijas koeficientu, pārrēķināšanas koeficientu un sastāva datu noteikšana

13.4.

Biomasas daļas noteikšana

13.5.

Prasības kurināmā un materiālu īpašību noteikšanai

13.5.1.

Akreditētu laboratoriju izmantošana

13.5.2.

Neakreditētu laboratoriju izmantošana

13.5.3.

Nepārtrauktas darbības gāzu analizatori un gāzes hromatogrāfi

13.6.

Paraugu ņemšanas metodes un analīžu periodiskums

14.	Ziņošanas forma

14.1.

Iekārtas identifikācija

14.2.

Darbību pārskats

14.3.

Dedzināšanas emisijas (aprēķins)

14.4.

Procesa emisijas (aprēķins)

14.5.

Masas bilances pieeja

14.6.

Mērījumu pieeja

15.	Ziņošanas kategorijas

15.1.

IPCC ziņošanas forma

15.2.

Avota kategorijas kods

16.	Prasības par iekārtām ar nelielām emisijām

1.   IEVADS

Šajā pielikumā ir noteiktas vispārīgas pamatnostādnes par siltumnīcefektu izraisošo gāzu, kas radušās no I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK uzskaitītajām darbībām, emisiju monitoringu un ziņošanu. Papildu pamatnostādnes par emisijām attiecībā uz specifiskām darbībām ir norādītas II–XI pielikumā.

2.   DEFINĪCIJAS

Šajā un II līdz XII pielikumā izmanto Direktīvā 2003/87/EK noteiktās definīcijas.

1)

Papildus izmanto šādas pamatdefinīcijas: a) “darbības” ir I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK uzskaitītās darbības; b) “kompetentā iestāde” ir kompetentā iestāde vai iestādes, kas norādīta saskaņā ar 18. pantu Direktīvā 2003/87/EK; c) “emisijas avots” ir atsevišķi identificējama iekārtas daļa (vieta vai process), no kuras notiek attiecīgās siltumnīcefektu izraisošās gāzes emisijas; d) “materiāla plūsma” ir konkrēts kurināmā, izejmateriāla vai produkta veids, kas izraisa attiecīgo siltumnīcefekta gāzu emisiju vienā vai vairākos emisijas avotos saistībā ar tā patēriņu vai ražošanu; e) “monitoringa metodoloģija” ir pieeju kopums, ko operators izmanto konkrētās iekārtas emisiju noteikšanai; f) “monitoringa plāns” ir sīki izstrādāta, pilnīga un caurskatāma konkrētās iekārtas monitoringa metodoloģijas dokumentācija, iekļaujot datu apkopošanas un datu apstrādes darbības un to ticamības kontroles sistēmu; g) “līmenis” ir specifisks darbības datu, emisijas koeficientu un oksidācijas vai pārrēķināšanas koeficientu noteikšanas elements; h) “gada” attiecas uz laika posmu, kas ietver kalendāra gadu no 1. janvāra līdz 31. decembrim; i) “ziņošanas periods” ir kalendāra gads, kura laikā ir jāveic emisiju monitorings un jāziņo; j) “tirdzniecības periods” ir emisiju tirdzniecības shēmas vairāku gadu posms (piemēram, 2005.–2007. vai 2008.–2012. g.), par kuru dalībvalsts izdod kvotu sadales valsts plānu saskaņā ar Direktīvas 2003/87/EK 11. panta 1. un 2. punktu;

2)

attiecībā uz emisijām, kurināmo un materiāliem izmanto šādas definīcijas: a) “dedzināšanas emisijas” ir siltumnīcefektu izraisošu gāzu emisijas, kas rodas, notiekot kurināmā eksotermiskai reakcijai ar skābekli; b) “procesa emisijas” ir siltumnīcefektu izraisošu gāzu emisijas, izņemot dedzināšanas emisijas, kas notiek apzināti vadītu vai patvaļīgi notiekošu reakciju dēļ starp vielām vai tām pārveidojoties, tostarp metālu rūdu ķīmiskajā vai elektroķīmiskajā reducēšanā, vielu termiskās sadalīšanās procesos un vielu ieguvē izmantošanai par produktiem vai izejvielām; c) “raksturīgais CO2” ir CO2, kas ietilpst kurināmā sastāvā; d) “konservatīvs” nozīmē, ka pieņēmumu kopums ir definēts tā, lai nodrošinātu, ka gada emisiju aprēķinu rezultāti nav pazemināti; e) “partija” ir kurināmā vai materiāla daudzums, ko raksturo ar vienu reprezentatīvu paraugu un ko pārvieto kā vienu kravas sūtījumu vai nepārtraukti konkrētā laika posmā; f) “komerciāli tirgots kurināmais” ir noteikta sastāva kurināmais, ko regulāri brīvi pērk un pārdod, ja konkrētās partijas tirdzniecība notiek starp ekonomiski neatkarīgām pusēm, tostarp visi komerciālie standarta kurināmā veidi, dabasgāze, vieglā un smagā degvieleļļa, akmeņogles, naftas kokss; g) “komerciāli tirgoti materiāli” ir konkrēta sastāva materiāli, ko regulāri brīvi pērk un pārdod, ja konkrētās partijas tirdzniecība notiek starp ekonomiski neatkarīgām pusēm; h) “komerciālais standartkurināmais” ir starptautiski standartizēts kurināmais, kura siltumspējas 95 % ticamības intervāls ir ne lielāks par ± 1 % no norādītās siltumspējas, ieskaitot gāzeļļu, vieglo degvieleļļu, kā arī benzīnu, apgaismošanas eļļu, petroleju, etānu, propānu un butānu;

3)

attiecībā uz mērījumiem izmanto šādas definīcijas: a) “pareizība” ir mērījuma rezultāta sakritība ar attiecīgā lieluma patieso vērtību (vai pieņemto vērtību, kas empīriski noteikta, izmantojot starptautiski atzītus izsekojamus kalibrēšanas materiālus un standartmetodes), ņemot vērā nejaušos un sistemātiskos faktorus; b) “nenoteiktība” ir parametrs, kas saistīts ar daudzuma noteikšanas rezultātu un kas raksturo vērtību izkliedi, kuru pamatoti varētu attiecināt uz konkrēto lielumu, ņemot vērā sistemātisko un nejaušo faktoru ietekmi, ko izsaka procentos un kas apraksta vidējās vērtības ticamības intervālu ar 95 % varbūtību, ņemot vērā vērtību sadalījuma asimetriju; c) “aritmētiskais vidējais” ir vērtību kopas visu locekļu summa, kas dalīta ar šīs kopas locekļu skaitu; d) “mērījums” ir darbību kopums, kura mērķis ir konkrētā lieluma vērtības noteikšana; e) “mērīšanas instruments” ir ierīce, ko paredzēts izmantot mērījumu veikšanai vienu pašu vai apvienojumā ar papildierīcēm; f) “mērīšanas sistēma” ir visu mērīšanas instrumentu un cita aprīkojuma, piemēram, paraugu ņemšanas un datu apstrādes ierīču, kopums, ko izmanto, lai noteiktu mainīgos lielumus, tādus kā darbības dati, oglekļa saturs, siltumspēja vai CO2 emisijas koeficients; g) “kalibrēšana” ir darbību kopums, ar ko norādītos apstākļos nosaka sakarības starp mērīšanas instrumenta vai mērījumu sistēmas uzrādītajām vērtībām vai vērtībām, ko pārstāv materiāls mērs vai references materiāls, un atbilstošajām lieluma vērtībām, ko realizē ar etalonu; h) “emisijas nepārtraukti mērījumi” ir darbību kopums, kuru mērķis ir noteikt lieluma vērtību ar regulāriem mērījumiem (vairākiem mērījumiem stundā), izmantojot vai nu in-situ mērījumus plūsmā dūmenī, vai plūsmas paraugu ņemšanas procedūras ar dūmenim tuvu esošu mērīšanas instrumentu; tie neiekļauj mērījumu pieejas, kas pamatojas uz individuālu paraugu ņemšanu no dūmeņa; i) “standartapstākļi” ir 273,15 K (t. i., 0 oC) temperatūra un 101 325 Pa spiediens, nosakot normālos kubikmetrus (Nm3);

4)

attiecībā uz metodoloģijām, kas pamatojas uz aprēķiniem, un metodoloģijām, kas pamatojas uz mērījumiem, CO2 emisijām piemēro šādas definīcijas: a) “pārmērīgas izmaksas” ir izmaksas, ko kompetentā iestāde konstatējusi kā vispārējam ieguvumam neproporcionālas. Attiecībā uz līmeņu izvēli slieksni var definēt kā pielaides, kas atbilst pareizības līmeņa uzlabojumam. Pasākumiem, kas palielina ziņojamo emisijas datu kvalitāti, bet tieši neietekmē pareizību, pārmērīgas izmaksas var atbilst daļai, kas pārsniedz orientējošo slieksni par 1 % no to pieejamo emisijas datu vidējās vērtības, kas paziņoti par iepriekšējo tirdzniecības periodu. Iekārtām, kurām nav minēto iepriekšējo datu, salīdzināšanai izmanto datus no reprezentatīvām iekārtām, kurās veic tādas pašas vai salīdzināmas darbības, un koriģē atbilstoši jaudai; b) “tehniski realizējams” nozīmē, ka operators vajadzīgajā laikā var iegādāties tehniskos resursus, kas spēj atbilst piedāvātās sistēmas vajadzībām; c) “de-minimis avotu plūsmas” ir operatora izraudzītu nelielu avotu plūsmu grupa, kuras gada kopējā emisija ir viena kilotonna (1 kt) vai mazāk fosilā CO2 vai kas dod ieguldījumu mazāku par 2 % (līdz kopējam maksimālajam ieguldījumam 20 kt fosilā CO2 gadā) no attiecīgās iekārtas gada kopējās fosilā CO2 emisijas pirms nodotās CO2 atskaitīšanas atkarībā no tā, kurš lielums ir lielāks absolūto emisiju izteiksmē; d) “lielās avotu plūsmas” ir avotu plūsmu grupa, kas nepieder pie “nelielo avotu plūsmu grupas”; e) “nelielās avotu plūsmas” ir tās operatora izraudzītās avotu plūsmas, kas kopā emitē 5 kt vai mazāk fosilā CO2 vai dod mazāk par 10 % ieguldījumu (līdz kopējam maksimālajam ieguldījumam 100 kt fosilā CO2 gadā) no attiecīgās iekārtas gada kopējās fosilā CO2 emisijas pirms nodotā CO2 atskaitīšanas atkarībā no tā, kurš lielums ir lielāks absolūto emisiju izteiksmē; f) “biomasa” ir nepārakmeņojies un bioloģiski noārdāms organisks augu, dzīvnieku un mikroorganismu izcelsmes materiāls, tostarp lauksaimniecības, mežkopības un saistītu nozaru produkti, blakusprodukti, atlikumi un atkritumi, kā arī nepārakmeņojušās un bioloģiski noārdāmas rūpniecības un sadzīves atkritumu organiskās sastāvdaļas, tostarp gāzes un šķidrumi, kuri iegūti, sadaloties organiskajam materiālam, kas nav pārakmeņojies un ir bioloģiski noārdāms; g) “tīrs” attiecībā uz vielu nozīmē, ka no norādītās vielas vai elementa masas daļa attiecīgajā materiālā vai kurināmajā ir vismaz 97 % – atbilstoši komerciālajai purum tīrības klasei. Biomasas gadījumā tas attiecas uz kurināmā vai materiāla oglekļa kopējā satura biomasas oglekļa daļu; h) “enerģijas bilances metode” ir metode tā enerģijas daudzuma noteikšanai, ko izmanto kā kurināmo apkures katlā un ko aprēķina kā izmantojamā siltuma un visu attiecīgo starojuma, pārneses un dūmgāzu radīto enerģijas zudumu summu;

5)

attiecībā uz kontroli un verifikāciju izmanto šādas definīcijas: a) “kontroles riski” ir gada emisiju ziņojuma parametra atkarība no būtiskām nepareizībām, ko kontroles sistēma laikus nenovērš vai nekonstatē un neizlabo; b) “nekonstatēšanas risks” ir risks, ka verificētājs nekonstatēs būtiski nepatiesu paziņojumu vai būtisku neatbilstību; c) “raksturīgais risks” ir parametra atkarība gada emisiju ziņojumā no nepatiesiem būtiskiem paziņojumiem, pieņemot, ka nav veiktas attiecīgās kontroles darbības; d) “verifikācijas risks” ir risks, ka verificētājs sniedz neatbilstošu verifikācijas atzinumu. Verifikācijas risks ir raksturīgo risku, kontroles risku un nekonstatēšanas risku funkcija; e) “pietiekams nodrošinājums” ir augsta, bet ne absolūta garantija, kas pozitīvi izteikta verifikācijas atzinumā par to, ka verificējamais emisiju ziņojums nesatur būtiski nepatiesus paziņojumus un ka iekārtai nav būtisku neatbilstību; f) “būtiskuma līmenis” ir kvantitatīva robeža vai punkts, ko izmanto, lai sniegtu attiecīgo verifikācijas atzinumu par gada emisijas ziņojumā paziņotajiem emisiju datiem; g) “nodrošinājuma līmenis” ir pakāpe, kādā verifikācijas secinājumos verificētājs ir pārliecināts, ka ir pierādīts, ka gada emisijas ziņojumā paziņotā informācija satur vai nesatur būtiski nepatiesus paziņojumus; h) “neatbilstība” ir jebkura apzināta bezdarbība vai tīša rīcība ar verificējamo iekārtu, kas ir pretrunā prasībām monitoringa plānā, kuru kompetentās iestādes apstiprinājušas saskaņā ar iekārtas atļauju; i) “būtiska neatbilstība” nozīmē, ka neatbilstības dēļ monitoringa plānā noteiktajām prasībām, kuras kompetentās iestādes apstiprinājušas saskaņā ar iekārtas atļauju, kompetentās iestādes iekārtai var noteikt citu režīmu; j) “būtiski nepatiess paziņojums” ir tāds paziņojums (izlaidumi, nepatiesas interpretācijas un kļūdas, izņemot pieļaujamo nenoteiktību) gada emisiju ziņojumā, kas saskaņā ar verificētāja profesionālo spriedumu varētu ietekmēt kompetentās iestādes attieksmi pret gada emisiju ziņojumu, piemēram, ja nepatiesais paziņojums pārsniedz būtiskuma līmeni; k) “akreditācija” verifikācijas kontekstā ir akreditācijas iestādes izdots paziņojums, pamatojoties uz sīki izstrādātu vērtējumu par verificētāju, kurā oficiāli parādīta verificētāja kompetence veikt verifikāciju saskaņā ar noteiktajām prasībām; l) “verifikācija” ir darbības, ko veic verificētājs, lai varētu sniegt verifikācijas atzinumu saskaņā ar 15. pantu un V pielikumu Direktīvā 2003/87/EK; m) “verificētājs” ir kompetenta, neatkarīga, akreditēta verifikācijas struktūra vai persona, kas ir atbildīga par verifikācijas procesa veikšanu un ziņošanu saskaņā ar sīki izstrādātām prasībām, ko noteikusi dalībvalsts saskaņā ar V pielikumu Direktīvā 2003/87/EK.

3.   MONITORINGA UN ZIŅOŠANAS PRINCIPI

Lai nodrošinātu pareizu un verificējamu monitoringu un ziņošanu par siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijām saskaņā ar Direktīvu 2003/87/EK, monitorings un ziņošana pamatojas uz šādiem principiem:

Pilnīgums. Monitorings un ziņošana par iekārtu ietver visus procesus un dedzināšanas emisijas no visiem emisiju avotiem un avotu plūsmām, uz ko attiecas Direktīvas 2003/87/EK I pielikumā uzskaitītās darbības, un par visām siltumnīcefektu izraisošām gāzēm, kas noteiktas saistībā ar minētajām darbībām, izvairoties no divkāršas uzskaites.

Vienveidība. Monitorētās un paziņotās emisijas ir salīdzināmas laikā, izmantojot vienas un tās pašas monitoringa metodoloģijas un datu kopumus. Monitoringa metodoloģijas var mainīt saskaņā ar šo pamatnostādņu noteikumiem, ja uzlabojas ziņojamo datu pareizība. Monitoringa metodoloģijas apstiprina kompetentā iestāde, un tās pilnībā jādokumentē saskaņā ar šīm pamatnostādnēm.

Pārredzamība. Monitoringa datus, tostarp pieņēmumus, atsauces, darbības datus, emisijas koeficientus, oksidācijas un pārrēķināšanas koeficientus, iegūst, reģistrē, apkopo, analizē un dokumentē veidā, kas verificētājam un kompetentajai iestādei dod iespējas iegūt atkārtojamus emisiju noteikšanas rezultātus.

Patiesums. Nodrošina, lai emisijas sistemātiski nenoteiktu augstāk vai zemāk par patiesajām emisijām. Cik ir praktiski iespējams, identificē un samazina kļūdu avotus. Pienācīgi cenšas nodrošināt, lai emisiju aprēķiniem un mērījumiem būtu lielākā iespējamā pareizība. Operators nodrošina paziņojamo nosakāmo emisiju pienācīgu integritāti. Emisijas jānosaka, izmantojot šajās pamatnostādnēs norādītās attiecīgās monitoringa metodoloģijas. Visas mērīšanas vai citas testēšanas iekārtas, ko izmanto paziņojamo monitoringa datu iegūšanai, atbilstoši izmanto, kopj, kalibrē un pārbauda. Elektroniskajām tabulām un citiem monitoringa datu glabāšanas un apstrādes instrumentiem jābūt bez kļūdām. Paziņotās emisijas un ar tām sniedzamā informācija nesatur būtiski nepatiesus paziņojumus, jāizvairās no nereprezentatīvu datu izmantošanas informācijas atlasē un sniegšanā un jāsniedz ticams un līdzsvarots pārskats par iekārtas emisijām.

Ekonomiskā pamatotība. Izraugoties monitoringa metodoloģiju, no lielākas pareizības iegūstamos uzlabojumus līdzsvaro attiecībā pret papildu izmaksām. Tādējādi emisiju monitoringa un ziņošanas mērķis ir lielākā iespējamā pareizība, ja vien tā ir tehniski iespējama vai nerada pārmērīgas izmaksas. Pašā monitoringa metodoloģijā ir aprakstītas instrukcijas operatoram loģiskā un vienkāršā veidā, izvairoties no pasākumu dublēšanas un ņemot vērā iekārtā izmantojamās esošās sistēmas.

Uzticamība. Lietotāji var paļauties, ka verificētā emisiju ziņojumā ticami atspoguļots tas, kas tajā jāuzrāda vai kā uzrādīšanu var pamatoti sagaidīt.

Emisiju monitoringa un ziņošanas pilnveidošana. Emisijas ziņojumu verifikācijai jābūt efektīvam un drošam līdzeklim, kas papildina kvalitātes nodrošināšanas un kontroles procedūras, sniedzot informāciju, ko operators var izmantot emisiju monitoringa un paziņošanas pilnveidošanai.

4.   SILTUMNĪCEFEKTU IZRAISOŠO GĀZU MONITORINGS

4.1.   ROBEŽAS

Iekārtas monitoringa un ziņošanas process iekļauj attiecīgās siltumnīcefekta gāzes visas emisijas no visiem emisijas avotiem un/vai avotu plūsmām, kas piederīgas iekārtā veicamajām I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK uzskaitītajām darbībām, attiecībā uz siltumnīcefektu izraisošajām gāzēm saistībā ar minētajām darbībām, kā arī no darbībām un siltumnīcefektu izraisošām gāzēm, ko dalībvalsts iekļauj atbilstīgi 24. pantam Direktīvā 2003/87/EK.

Siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju atļaujās saskaņā ar 6. panta 2. punkta b) apakšpunktu Direktīvā 2003/87/EK jābūt iekārtas darbības un tās emisiju aprakstam. Tāpēc atļaujā jāuzskaita visi emisijas avoti un avotu plūsmas no darbībām, kas uzskaitītas I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK, par kurām jāveic monitorings un ziņošana. Direktīvas 2003/87/EK 6. panta 2. punkta c) apakšpunktā prasīts, ka siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju atļaujās saskaņā ar 6. panta 2. punkta c) apakšpunktu Direktīvā 2003/87/EK jābūt noteiktām monitoringa prasībām, norādot monitoringa metodoloģiju un periodiskumu.

Emisiju aprēķinos neiekļauj emisijas no mobiliem iekšdedzes dzinējiem, ko izmanto transportā.

Emisiju monitorings iekļauj emisijas no regulārām darbībām, emisijas iekārtas palaišanas un apturēšanas režīmā, kā arī avārijas situācijās ziņošanas periodā.

Ja atsevišķas vai apvienotas ražošanas jaudas vai izplūdes no vienas vai vairākām darbībām, uz kurām attiecas viens un tas pats darbības apakšpunkts I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK, vienā iekārtā vai vienā vietā pārsniedz minētajā pielikumā definēto attiecīgo slieksni, visām emisijām no visiem emisijas avotiem un/vai avotu plūsmām no visām darbībām, kas uzskaitītas minētajā pielikumā, attiecīgajā iekārtā vai vietā veic monitoringu un ziņo.

Ja papildu sadedzināšanas iekārtas darbība, piemēram, iekārta, kura ražo gan siltumenerģiju, gan elektroenerģiju, ir uzskatāma par daļu no iekārtas, kas veic citu I pielikumā norādītu darbību, vai arī kā atsevišķa iekārta ir atkarīga no vietējiem apstākļiem, tā jāiekļauj siltumnīcefekta gāzu emisijas atļaujā.

Visas emisijas no konkrētās iekārtas attiecina uz minēto iekārtu neatkarīgi no siltuma vai elektroenerģijas eksporta uz citām iekārtām. Emisijas, kuras saistītas ar elektroenerģijas vai siltuma ražošanu, kas importēta no citām iekārtām, uz importētāju iekārtu neattiecina.

4.2.   UZ APRĒĶINIEM UN MĒRĪJUMIEM PAMATOTAS METODOLOĢIJAS

Direktīvas 2003/87/EK IV pielikums atļauj noteikt emisijas, izmantojot:

—	uz aprēķiniem pamatotu metodoloģiju, ar kuru nosaka emisijas no avotu plūsmām, pamatojoties uz darbības datiem, kas iegūti, izmantojot mērīšanas sistēmas un papildu parametrus no laboratorijas analīzēm vai standarta koeficientus, vai

—	uz mērījumiem pamatotu metodoloģiju, ar ko nosaka emisijas no emisijas avota, izmantojot attiecīgās siltumnīcefektu izraisošās gāzes koncentrācijas mērījumus dūmgāzu plūsmā un dūmgāzu plūsmas mērījumus.

Operators var piedāvāt izmantot uz mērījumiem pamatotu metodoloģiju, ja viņš var parādīt, ka:

—	tā ticami sasniedz pareizāku iekārtas gada emisiju vērtību nekā alternatīvā uz aprēķiniem pamatotā metodoloģija, izvairoties no pārmērīgām izmaksām, un

—	uz mērījumiem pamatotas metodoloģijas salīdzinājums ar uz aprēķiniem pamatotu metodoloģiju pamatojas uz identiskiem emisijas avotu un avotu plūsmu kopumiem.

Uz mērījumiem pamatotas metodoloģijas izmantošana ir atkarīga no kompetentās iestādes apstiprinājuma. Saskaņā ar 6.3.c iedaļas noteikumiem par katru ziņošanas periodu operators izmērītās emisijas apstiprina ar metodoloģiju, kas pamatota uz aprēķiniem.

Operators ar kompetentās iestādes apstiprinājumu var apvienot uz mērījumiem un uz aprēķiniem pamatotas metodoloģijas dažādiem emisijas avotiem un avotu plūsmām, kas ir piederīgas vienai iekārtai. Operators nodrošina un parāda, ka attiecībā uz emisijām neparādās spraugas vai divkārša uzskaite.

4.3.   MONITORINGA PLĀNS

Atbilstīgi 6. panta 2. punkta c) apakšpunktam Direktīvā 2003/87/EK siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas atļaujās jānosaka monitoringa prasības, metodoloģija un periodiskums.

Monitoringa metodoloģija ir daļa no monitoringa plāna, ko apstiprina kompetentā iestāde saskaņā ar šajā iedaļā un tās apakšiedaļās izklāstītajiem kritērijiem. Dalībvalsts vai tās kompetentās iestādes nodrošina, lai iekārtām izmantojamā monitoringa metodoloģija būtu noteikta saskaņā ar atļaujas nosacījumiem vai vispārējos saistošajos noteikumos, ja tie ir saskanīgi ar Direktīvu 2003/87/EK.

Kompetentā iestāde pārbauda un apstiprina operatora sagatavoto monitoringa plānu pirms ziņošanas perioda sākuma un atkārtoti pēc jebkurām būtiskām monitoringa metodoloģijas izmaiņām, ko izmanto iekārtā, kā uzskaitīts trīs punktus tālāk.

Atbilstīgi 16. iedaļai monitoringa plānā ir šādas iedaļas:

a)	iekārtas, kurai jāveic monitorings, un tajā veicamo darbību apraksts;

b)	informācija par atbildību attiecībā uz monitoringu un ziņošanu par iekārtu;

c)	to emisijas avotu un avotu plūsmu saraksts, kurām jāveic monitorings attiecībā uz katru darbību, ko veic iekārtā;

d)	izmantojamās uz aprēķiniem pamatotas metodoloģijas vai uz mērījumiem pamatotas metodoloģijas apraksts;

e)	darbības datu līmeņu, emisijas koeficientu, oksidācijas un pārrēķināšanas koeficientu saraksts katrai materiāla plūsmai, kam jāveic monitorings;

f)	mērīšanas sistēmu apraksts un specifikācija un precīzā atrašanās vieta mērīšanas instrumentiem, kas izmantojami katrai no avotu plūsmām, kurai jāveic monitorings;

g)	liecības par atbilstību darbības datu un citu parametru (attiecīgā gadījumā) nenoteiktības robežvērtībām attiecībā uz katrai materiāla plūsmai izmantotajiem līmeņiem;

h)	attiecīgā gadījumā kurināmā un materiālu paraugu ņemšanai izmantojamās pieejas apraksts zemākās siltumspējas, oglekļa satura, emisijas koeficienta, oksidācijas un pārrēķināšanas koeficienta un biomasas satura noteikšanai katrā materiāla plūsmā;

i)	paredzēto avotu vai analītisko pieeju apraksts zemākās siltumspējas, oglekļa satura, emisijas koeficienta, oksidācijas koeficienta, pārrēķināšanas koeficienta vai biomasas daļas noteikšanai katrā materiāla plūsmā;

j)	attiecīgā gadījumā neakreditētu laboratoriju un attiecīgo analītisko procedūru saraksts un apraksts, tostarp visu attiecīgo kvalitātes nodrošināšanas pasākumu saraksts, piemēram, starplaboratoriju salīdzināšanas testēšanas rezultāti, kas aprakstīti 13.5.2. iedaļā;

k)

attiecīgā gadījumā emisijas avota monitoringam izmantojamo emisiju nepārtraukto mērījumu sistēmu apraksts, t. i., mērīšanas punkti, mērījumu biežums, izmantojamais aprīkojums, kalibrēšanas procedūras, datu vākšana un glabāšana un pieeja pamatotu aprēķinu un darbības datu, emisijas koeficientu un tamlīdzīgi ziņošanai;

l)	attiecīgā gadījumā, ja izmanto tā saukto “pamazinājuma pieeju” (5.3. iedaļa), aptverošs pieejas apraksts un nenoteiktības analīze, ja vēl nav iekļauti kā šā saraksta a) līdz k) punkts;

m)	datu apkopošanas un apstrādes procedūru un kontroles darbību apraksts, kā arī darbību apraksts (sk. 10.1.–10.3. iedaļu);

n)

attiecīgā gadījumā informācija par attiecīgām saitēm ar darbībām, kas uzsāktas atbilstīgi Kopienas vides vadības un audita shēmai (EMAS), un citām vides vadības sistēmām (piemēram, ISO 14001:2004), jo īpaši par procedūrām un kontroli saistībā ar siltumnīcefektu izraisošo gāzu monitoringu un ziņošanu.

Monitoringa metodoloģiju maina, ja tādējādi uzlabojas ziņojamo datu pareizība, ja vien tas ir tehniski realizējams vai nerada pārmērīgi lielas izmaksas.

Būtiskas monitoringa metodoloģijas izmaiņas kā daļa no monitoringa plāna ir atkarīgas no kompetentās iestādes apstiprinājuma, ja tās attiecas uz:

—	iekārtas kategorizācijas izmaiņām, kas noteiktas 1. tabulā,

—	izmaiņām starp uz aprēķiniem pamatotu vai uz mērījumiem pamatotu metodoloģiju, ko izmanto emisiju noteikšanai,

—	darbības datu vai citu parametru (attiecīgā gadījumā) nenoteiktības palielinājumu, kas nozīmē atšķirīgu līmeni.

Par visām citām izmaiņām un ierosinātām izmaiņām monitoringa metodoloģijā vai to pamatā esošajos datu kopumos nekavējoties paziņo kompetentajai iestādei pēc tam, kad operators par tām ir informēts vai viņam tas ir noteikti zināms, ja vien monitoringa plānā nav noteikts citādi.

Izmaiņas monitoringa plānā ir skaidri noteiktas, pamatotas un pilnīgi dokumentētas operatora iekšējos pierakstos.

Kompetentā iestāde operatoram pieprasa mainīt monitoringa plānu, ja viņa monitoringa plāns vairs neatbilst šajās pamatnostādnēs paredzētajiem noteikumiem.

Lai starp kompetentajām iestādēm un Komisiju notiktu informācijas apmaiņa par monitoringu, ziņošanu un pārbaudēm atbilstīgi šīm pamatnostādnēm un informācija tiktu saskaņoti izmantota, dalībvalstis atvieglo monitoringa, ziņošanas un verifikācijas kvalitātes nodrošināšanas un novērtēšanas gada procesu, ko ierosinājusi Komisija atbilstīgi 21. panta 3. punktam Direktīvā 2003/87/EK.

5.   UZ APRĒĶINIEM PAMATOTAS METODOLOĢIJAS CO2 EMISIJĀM

5.1.   APRĒĶINU FORMULAS

CO2 emisiju aprēķinu pamatā ir formula:

CO2 emisijas = darbības dati * emisijas koeficients * oksidācijas koeficients

vai arī kāda cita alternatīva pieeja, ja tā ir definēta darbībai specifiskās pamatnostādnēs.

Dedzināšanas emisijai un procesa emisijām izteiksmes šajā formulā ir norādītas šādi:

Dedzināšanas emisijas

Darbības dati pamatojas uz kurināmā patēriņu. Izmantoto kurināmā daudzumu izsaka kā enerģijas saturu TJ, ja šajās pamatnostādnēs nav norādīts citādi. Kurināmo patērējot, ne viss kurināmajā esošais ogleklis oksidējas līdz CO2. Degšanas procesa neefektivitātes dēļ, kas atstāj daļu oglekļa nesadegušu vai daļēji oksidētu kā kvēpus vai pelnus, notiek nepilnīga oksidācija. Neoksidēto vai daļēji oksidēto oglekli ņem vērā oksidācijas koeficientā, ko izsaka kā daļskaitli. Oksidācijas koeficientu izsaka daļskaitļa veidā. Rezultātā aprēķinu formula ir:

CO2 emisijas = kurināmā plūsma [t vai Nm3] * zemākā siltumspēja [TJ/t vai TJ/Nm3] * emisijas koeficients [tCO2/TJ] * oksidācijas koeficients

Dedzināšanas emisiju aprēķins turpmāk norādīts II pielikumā.

Procesa emisijas

Darbības dati pamatojas uz materiāla patēriņu, iekārtas ražību vai ražošanas apjomu, un datus izsaka t vai Nm3. Emisijas koeficientu izsaka [tCO2/t vai tCO2/Nm3]. Izejvielās esošo oglekli, kas procesa laikā nav pārvērsts par CO2, ņem vērā pārrēķināšanas koeficientā, ko izsaka kā daļskaitli. Gadījumā, ja pārrēķināšanas koeficientu ņem vērā emisijas koeficientā, atsevišķu pārrēķināšanas koeficientu neizmanto. Izmantoto izejmateriāla daudzumu izsaka kā masu vai tilpumu [t vai Nm3]. Rezultātā aprēķinu formula ir:

CO2 emisijas = darbības dati [t vai Nm3] * emisijas koeficients [tCO2/t vai Nm3] * pārrēķināšanas koeficients

Procesa emisiju aprēķins turpmāk norādīts darbībai specifiskās pamatnostādnēs II–XI pielikumā. Ne visās aprēķinu metodēs II–XI pielikumā izmanto pārrēķināšanas koeficientu.

5.2.   LĪMEŅU PIEEJAS

Darbībai specifiskās pamatnostādnes, kas izklāstītas II–XI pielikumā, satur specifiskas metodoloģijas, lai noteiktu šādus mainīgos lielumus: darbības datus (sastāv no diviem mainīgajiem lielumiem – kurināmā/materiālu plūsmas un zemākās siltumspējas), emisijas koeficientus, sastāva datus, oksidācijas un pārrēķināšanas koeficientus. Šīs atšķirīgās pieejas sauc par līmeņiem. Pieaugošais līmeņu skaits no 1 uz augšu atspoguļo pareizības paaugstināšanos, kur līmenis ar lielāko numuru ir vēlamākais līmenis.

Operators var izmantot dažādus apstiprinātos līmeņus dažādiem mainīgajiem lielumiem – kurināmā/materiālu plūsmai, zemākās siltumspējas vērtībai, emisijas koeficientiem, sastāva datiem, oksidācijas vai pārrēķināšanas koeficientam, ko izmanto vienā aprēķinā. Līmeņu izvēle atkarīga no kompetentās iestādes apstiprinājuma (sk. 4.3. iedaļu).

Līdzvērtīgi līmeņi ir minēti ar vienu un to pašu līmeņa numuru un specifisku alfabēta burtu (piemēram, 2.a un 2.b līmenis). Darbībām, kurām šajās pamatnostādnēs ir sniegtas alternatīvas aprēķinu metodes (piemēram, VII pielikumā “A metode – pamatota uz apdedzināšanas krāsns izejvielām” un “B metode – pamatota uz klinkera ražošanas apjomu”), operators var pāriet no vienas metodes uz citu, ja vien viņš kompetentajai iestādei var pietiekami pamatoti parādīt, ka tāda maiņa uzlabos attiecīgās darbības emisiju monitoringa un ziņošanas pareizību.

Augstākā līmeņa pieeju izmanto visi operatori, lai noteiktu visus mainīgos lielumus visu B un C kategorijas iekārtu visām avotu plūsmām. Tikai ja kompetentajai iestādei ir pietiekami parādīts, ka augstākā līmeņa pieeja nav tehniski realizējama vai radītu pārmērīgi augstas izmaksas, attiecīgajam mainīgajam lielumam monitoringa metodoloģijā var izmantot nākamā augstākā līmeņa pieeju. Attiecībā uz iekārtām ar gada emisijām, kas pārsniedz 500 kt fosilā CO2 (t. i., C kategorijas iekārtām), dalībvalsts paziņo Komisijai atbilstīgi 21. pantam Direktīvā 2003/87/EK, ja augstākā līmeņa pieeju apvienojums netiek izmantots visām lielajām avotu plūsmām.

Atbilstīgi 16. iedaļai dalībvalstis nodrošina, lai operatori visām lielajām avotu plūsmām izmantotu vismaz 1. tabulā parādītos līmeņus, ja vien tas tehniski ir realizējams.

Operators atkarībā no kompetentās iestādes apstiprinājuma var izraudzīties vismaz 1. līmeni mainīgajiem lielumiem, ko izmanto emisiju aprēķinos no nelielām avotu plūsmām, vai arī izmantot monitoringa un ziņošanas pieejas, de minimis avotu plūsmām pielietojot savu novērtēšanas metodi bez līmeņa.

Operators nekavējoties ierosina līmeņa izmaiņas, ja:

—	ir mainījušies pieejamie dati, kas ļauj emisijas noteikt ar lielāku pareizību,

—	ir sākusies agrāk nebijusi emisija,

—	būtiski mainījies kurināmā vai izejvielu sortiments,

—	ar monitoringa metodoloģiju iegūtajos datos ir konstatētas kļūdas,

—	kompetentā iestāde ir pieprasījusi izdarīt izmaiņas.

Biomasas kurināmajam un materiāliem, kas kvalificēti kā tīri, iekārtām vai to tehniski identificējamām daļām var izmantot pieeju bez līmeņa, ja vien attiecīgā vērtība nav jāizmanto no biomasas radušās CO2 atskaitīšanai no emisijām, kas noteiktas ar nepārtrauktiem emisijas mērījumiem. Minētās pieejas bez līmeņa iekļauj enerģijas bilances metodi. Par CO2 emisijām no tīras biomasas kurināmā un materiālu fosiliem piesārņotājiem ziņo atbilstīgi biomasas materiāla plūsmai, un to var novērtēt, neizmantojot līmeņus. Jaukta sastāva kurināmo un materiālus, kas satur biomasu, raksturo, piemērojot šā pielikuma 13.4. iedaļas noteikumus, ja vien materiāla plūsma nav kvalificēta kā de minimis.

Ja augstākā līmeņa metodoloģija vai mainīgajam lielumam specifisks apstiprinātais līmenis uz laiku tehnisku iemeslu dēļ nav realizējams, operators var izmantot augstāko sasniedzamo līmeni līdz laikam, kad būs atjaunoti iepriekšējā līmeņa izmantošanas nosacījumi. Operators nekavējoties sniedz kompetentajai iestādei līmeņu maiņas nepieciešamības pierādījumus un sīkus datus par monitoringa pagaidu metodoloģiju. Operators veic visas nepieciešamās darbības tūlītējai sākotnējā līmeņa atjaunošanai monitoringa un ziņošanas nolūkos.

Līmeņu maiņas pilnībā dokumentē. Rīcībā ar nelieliem datu pārtraukumiem, kas radušies no mērījumu sistēmu dīkstāves, ievēro labu profesionālo praksi, kas nodrošina emisiju konservatīvu novērtējumu, ņemot vērā 2003. gada jūlija (1) Integrēto piesārņojuma novēršanas un kontroles (IPPC) atsauces dokumentu par vispārējiem monitoringa principiem. Ja līmeņus maina ziņošanas periodā, ietekmētās darbības rezultātus par ziņošanas perioda attiecīgajām daļām aprēķina un ziņo kompetentajai iestādei kā gada ziņojuma atsevišķas iedaļas.

1. tabula

Minimālās prasības

(“n. p.” nozīmē “nav piemērojams”)

A sleja: “A kategorijas iekārtas” (nozīmē iekārtas, kuru gada vidējās paziņotās emisijas iepriekšējā tirdzniecības perioda laikā (vai konservatīvs novērtējums vai prognoze, ja paziņotās emisijas nav pieejamas vai vairs nav piemērojamas) ir vienādas ar vai mazākas par 50 kt fosilā CO2 pirms pārskaitītā CO2 atskaitīšanas).

B sleja: “B kategorijas iekārtas” (nozīmē iekārtas, kuru gada vidējās paziņotās emisijas iepriekšējā tirdzniecības perioda laikā (vai konservatīvs novērtējums vai prognoze, ja paziņotās emisijas nav pieejamas vai vairs nav piemērojamas) ir lielākas par 50 kt un vienādas ar vai mazākas par 500 kt fosilā CO2 pirms pārskaitītā CO2 atskaitīšanas).

C sleja: “C kategorijas iekārtas” (nozīmē iekārtas, kuru gada vidējās paziņotās emisijas iepriekšējā tirdzniecības perioda laikā (vai konservatīvs novērtējums vai prognoze, ja paziņotās emisijas nav pieejamas vai vairs nav piemērojamas) ir lielākas par 500 kt fosilā CO2 pirms pārskaitītā CO2 atskaitīšanas).

Darbības dati

Emisijas koeficienti

Sastāva dati

Oksidācijas koeficients

Pārrēķināšanas koeficients

Kurināmā plūsma

Zemākā siltumspēja

Pielikums/darbība

A

B

C

A

B

C

A

B

C

A

B

C

A

B

C

A

B

C

II: dedzināšana

Komerciālais standartkurināmais

2

3

4

2a/2b

2a/2b

2a/2b

2a/2b

2a/2b

2a/2b

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

1

n.p.

n.p.

n.p.

Cits gāzveida un šķidrais kurināmais

2

3

4

2a/2b

2a/2b

3

2a/2b

2a/2b

3

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

1

n.p.

n.p.

n.p.

Cietais kurināmais

1

2

3

2a/2b

3

3

2a/2b

3

3

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

1

n.p.

n.p.

n.p.

Masas bilances pieeja kvēpu ražošanai un gāzes pārstrādes termināļiem

1

2

3

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

1

2

2

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

Lāpas

1

2

3

n.p.

n.p.

n.p.

1

2a/b

3

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

1

n.p.

n.p.

n.p.

Slapjā atttīrīšana

Karbonāts

1

1

1

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

1

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

Ģipsis

1

1

1

n.p.

n.p.

n.p.

1

1

1

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

n.p.

	Darbības dati						Emisijas koeficients			Sastāva dati			Pārrēķināšanas koeficients
	Materiāla plūsma			Zemākā siltumspēja
	A	B	C	A	B	C	A	B	C	A	B	C	A	B	C
III: pārstrādes uzņēmumi
Katalītiskā krekinga katalizatoru reģenerācija	1	1	1	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.
Ūdeņraža ražošana	1	2	2	n.p.	n.p.	n.p.	1	2	2	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.
IV: koksēšanas krāsnis
Masas bilance	1	2	3	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	2	3	3	n.p.	n.p.	n.p.
Kurināmais kā procesa izejviela	1	2	3	2	2	3	2	3	3	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.
V: metālu rūdu apdedzināšana un aglomerācija
Masas bilance	1	2	3	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	2	3	3	n.p.	n.p.	n.p.
Karbonātu izejviela	1	1	2	n.p.	n.p.	n.p.	1	1	1	n.p.	n.p.	n.p.	1	1	1
VI: čuguns un tērauds
Masas bilance	1	2	3	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	2	3	3	n.p.	n.p.	n.p.
Kurināmais kā procesa izejviela	1	2	3	2	2	3	2	3	3	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.
VII: cements
Uz apdedzināšanas krāsns izejvielu pamatots	1	2	3	n.p.	n.p.	n.p.	1	1	1	n.p.	n.p.	n.p.	1	1	2
Klinkera ražošana	1	1	2	n.p.	n.p.	n.p.	1	2	3	n.p.	n.p.	n.p.	1	1	2.
CKD	1	1	2	n.p.	n.p.	n.p.	1	2	2	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.
Nekarbonāta ogleklis	1	1	2	n.p.	n.p.	n.p.	1	1	2	n.p.	n.p.	n.p.	1	1	2
VIII: kaļķi
Karbonāti	1	2	3	n.p.	n.p.	n.p.	1	1	1	n.p.	n.p.	n.p.	1	1	2
Sārmzemju metālu oksīdi	1	1	2	n.p.	n.p.	n.p.	1	1	1	n.p.	n.p.	n.p.	1	1	2.
IX: stikls
Karbonāti	1	1	2	n.p.	n.p.	n.p.	1	1	1	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.
X: keramika
Oglekļa izejvielas	1	1	2	n.p.	n.p.	n.p.	1	2	3	n.p.	n.p.	n.p.	1	1	2
Sārmu metālu oksīdi	1	1	2	n.p.	n.p.	n.p.	1	2	3	n.p.	n.p.	n.p.	1	1	2
Slapjā attīrīšana	1	1	1	n.p.	n.p.	n.p.	1	1	1	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.
XI: celuloze un papīrs
Standartmetode	1	1	1	n.p.	n.p.	n.p.	1	1	1	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.	n.p.

5.3.   SAMAZINĀJUMA PIEEJAS

Gadījumos, kuros nav tehniski realizējama vismaz 1. līmeņa prasību piemērošana visām (izņemot de minimis) avotu plūsmām vai tā izraisītu pārmērīgas izmaksas, operators izmanto tā saukto “samazinājuma pieeju”. Tā atbrīvo operatoru no šā pielikuma 5.2. iedaļas piemērošanas un ļauj izstrādāt pilnīgi individuālu monitoringa metodoloģiju. Operators kompetentajai iestādei pietiekami nodemonstrē, ka, izmantojot alternatīvu monitoringa metodoloģiju visai iekārtai, 2. tabulā dotie siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju gada līmeņa kopējās nenoteiktības sliekšņi visai iekārtai ir ievēroti.

Nenoteiktības analīzē kvantitatīvi nosaka nenoteiktības visiem mainīgajiem lielumiem un parametriem, ko izmanto gada emisijas līmeņa aprēķinos, ņemot vērā ISO Norādījumus par mērījumu nenoteiktību novērtēšanu un izteikšanu (1995) (2) un standartu ISO 5168:2005. Analīzi veic, pamatojoties uz iepriekšējā gada datiem, pirms kompetentā iestāde apstiprina monitoringa plānu, un katru gadu aktualizē. Minēto gadskārtējo aktualizāciju sagatavo kopā ar gada emisiju ziņojumu un tam veic pārbaudi.

Dalībvalstis par attiecīgajām iekārtām, kur izmanto samazinājuma metodi, paziņo Komisijai atbilstīgi 21. pantam Direktīvā 2003/87/EK. Operators nosaka un gada emisiju ziņojumā ziņo datus, ja tie pieejami, vai darbības datu labākos novērtējumus, datus par zemāko siltumspēju, emisijas koeficientiem, oksidācijas koeficientiem un citiem parametriem, attiecīgā gadījumā izmantojot laboratorijas analīzes. Attiecīgās pieejas paredz monitoringa plānā un apstiprina kompetentā iestāde. 2. tabulu neizmanto iekārtām, kuru siltumnīcefektu izraisošas gāzes nosaka, izmantojot emisiju nepārtraukta monitoringa sistēmas, kam piemēro XII pielikumu.

2. tabula

Samazinājuma vispārējo nenoteiktību robežvērtības

Iekārtas kategorija	Nenoteiktības robežvērtība, kas jāievēro attiecībā uz gada kopējo emisiju vērtību
A	±7,5 %
B	±5,0 %
C	±2,5 %

5.4.   DARBĪBAS DATI

Darbības dati sniedz informāciju par materiālu plūsmu, kurināmā patēriņu, izejvielām vai produkciju, kas izteikta ar enerģiju [TJ] (izņēmuma gadījumos arī kā masa vai tilpums [t vai Nm3], sk. 5.5. iedaļu) kurināmā gadījumā un kā masa vai tilpums izejvielu vai produkcijas gadījumā [t vai Nm3].

Nosakot darbības datus, operators var pamatoties uz faktūrrēķinos ierakstīto piegādātā kurināmā vai materiālu daudzumu, kā noteikts I pielikumā, un II līdz XI pielikumā noteiktajiem līmeņiem.

Ja darbības datus emisiju aprēķinam nevar tieši noteikt, tos nosaka, izmantojot krājumu izmaiņu vērtējumu:

materiāls C = materiāls P + (materiāls S – materiāls E) – materiāls O,

kur:

materiāls C	:	materiāls, kas pārstrādāts ziņošanas periodā;
materiāls P	:	materiāls, kas iegādāts ziņošanas periodā;
materiāls S	:	materiāla krājumi ziņošanas perioda sākumā;
materiāls E	:	materiāla krājumi ziņošanas perioda beigās;
materiāls O	:	materiāls, kas izmantots citos nolūkos (transportam vai atkalpārdošanai).

Gadījumos, kad “materiāla S” un “materiāla E” noteikšana ar tiešiem mērījumiem tehniski nav realizējama vai radītu pārmērīgas izmaksas, operators minētos divus daudzumus var novērtēt, pamatojoties uz:

—	iepriekšējo gadu datiem un savstarpējo saistību ar produkcijas apjomu ziņošanas periodā vai

—	dokumentētām metodēm un attiecīgiem datiem auditētos finanšu pārskatos par ziņošanas periodu.

Gadījumos, kad gada darbības datu noteikšana precīzi visam kalendāra gadam ir tehniski nerealizējama vai tā izraisītu pārmērīgas izmaksas, operators var izvēlēties nākamo tuvāko piemēroto darba dienu, lai atdalītu gadu, par kuru tiek sagatavots ziņojums, no nākamā gada. Novirzes, kas varētu būt piemērojamas vienai vai vairākām avotu plūsmām, skaidri reģistrē, veido pamatu kalendāra gadam reprezentatīvas vērtības noteikšanai un konsekventi ņem vērā attiecībā uz nākamo gadu.

5.5.   EMISIJAS KOEFICIENTI

Emisijas koeficienti pamatojas uz kurināmā un izejmateriālu oglekļa saturu, un tos izsaka kā tCO2/TJ (dedzināšanas emisijām) vai tCO2/t vai tCO2/Nm3 (procesa emisijām).

Lai sasniegtu iespējami lielāku pārredzamību un iespējami plašāku atbilstību valsts siltumnīcefektu izraisošu gāzu uzskaitei, kurināmā emisijas koeficientu, izteiktu kā tCO2/t, nevis kā tCO2/TJ, izmantošana degšanas emisijām ir ierobežota ar gadījumiem, kad operatoram citādi rastos pārmērīgas izmaksas.

Oglekļa konversijai par attiecīgo CO2 vērtību izmanto koeficientu 3,664 [tCO2/tC] (3).

Emisijas koeficienti un darbībai specifisku emisijas koeficientu izveidošanas noteikumi ir norādīti šā pielikuma 11. un 13. iedaļā.

Biomasu uzskata par CO2 neitrālu. Biomasai izmanto emisijas koeficientu 0 [tCO2/TJ vai Nm3]. Piemēri dažādu veidu materiāliem, ko akceptē kā biomasu, minēti šā pielikuma 12. iedaļā.

Kurināmajam vai materiāliem, kas satur gan fosilo, gan biomasas oglekli, izmanto svērto emisijas koeficientu, kas pamatojas uz fosilā oglekļa daļu degvielas kopējā oglekļa saturā. Šis aprēķins ir pārredzams un dokumentēts saskaņā ar šā pielikuma 13. iedaļas noteikumiem un procedūrām.

Raksturīgo CO2, ko pārvieto uz iekārtu atbilstīgi ES-ELS kā kurināmā daļu (piemēram, domnas gāzi, koksēšanas krāsns gāzi vai dabasgāzi), iekļauj attiecīgā kurināmā emisijas koeficientā.

Atbilstīgi kompetentās iestādes apstiprinājumam raksturīgo CO2, kura izcelsme ir materiāla plūsma, bet ko pēc tam izvada ārā no iekārtas kā kurināmā daļu, var atskaitīt no attiecīgās iekārtas emisijām neatkarīgi no tā, vai to piegādā vai nepiegādā citai ES-ELS iekārtai. Jebkurā gadījumā ziņojumā to norāda kā ārpusbilances posteni. Par attiecīgajām iekārtām dalībvalstis paziņo Komisijai atbilstīgi 21. pantā Direktīvā 2003/87/EK noteiktajiem pienākumiem.

5.6.   OKSIDĀCIJAS UN PĀRRĒĶINĀŠANAS KOEFICIENTI

Degšanas emisiju oksidācijas koeficientu degšanas emisijām vai pārrēķināšanas koeficientu procesa emisijām izmanto, lai atspoguļotu oglekļa daļu, kas nav oksidēta vai procesā pārveidota. Oksidācijas koeficientiem ir atcelta prasība piemērot augstāko līmeni. Ja iekārtā izmanto dažādu kurināmo un ir aprēķināti darbībai specifiski oksidācijas koeficienti, saskaņā ar kompetentās iestādes atļauju operators var noteikt darbībai vienu apvienotu oksidācijas koeficientu un to izmantot visam kurināmajam vai, ja vien neizmanto biomasu, attiecināt nepilnīgo oksidāciju uz vienu galveno kurināmā plūsmu un izmantot koeficienta vērtību 1 pārējām plūsmām.

5.7.   NODOTAIS CO2

Atbilstīgi kompetentās iestādes apstiprinājumam operators no iekārtai aprēķinātā emisiju līmeņa var atskaitīt jebkuru CO2, kas nav emitēts no iekārtas, bet izvadīts no iekārtas kā tīra viela, tieši izmantots un saistīts produktos vai kā izejviela ar nosacījumu, ka atskaitīšanu atspoguļo attiecīga samazināšana attiecībā uz iekārtu un darbību, ko attiecīgā dalībvalsts ziņo savā valsts uzskaitē, kuru iesniedz ANO Pamatkonvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam. Attiecīgo CO2 daudzumu ziņo kā ārpusbilances posteni. Par attiecīgajām iekārtām dalībvalstis paziņo ES Komisijai atbilstīgi 21. pantā Direktīvā 2003/87/EK noteiktajiem pienākumiem. Ārā no iekārtas “nodotā CO2” iespējamie gadījumi cita starpā iekļauj:

—	tīru CO2, ko izmanto dzērienu gāzēšanai,

—	tīru CO2, ko izmanto kā sauso ledu dzesēšanai,

—	tīru CO2, ko izmanto kā ugunsdzēšanas vielu, dzesējošu vielu vai laboratorijas gāzi,

—	tīru CO2, ko izmanto graudu dezinfekcijai,

—	tīru CO2, ko izmanto kā šķīdinātāju pārtikas vai ķīmiskajā rūpniecībā,

—	CO2, kas izmantots un saistīts ķīmiskās rūpniecības vai celulozes ražošanas produkcijā vai izejvielās ķīmiskajā, papīra masas rūpniecībā (piemēram, urīnviela vai nogulsnētie karbonāti),

—	karbonātus, kas saistīti ar smidzināšanas žāvētavā žāvētā dūmgāzu pusslapjās attīrīšanas absorbcijas produktā.

Gadā nodoto CO2 vai karbonātu masu nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas mazāka par 1,5 %, tieši, izmantojot tilpuma vai masas plūsmas mēriekārtas, svēršanu vai arī netieši pēc attiecīgā produkta (piemēram, karbonātu vai urīnvielas) masas attiecīgā gadījumā un ja tas ir piemēroti.

Ja daļa no nodotā CO2 ir ģenerēta no biomasas vai gadījumos, kad uz konkrēto iekārtu Direktīva 2003/87/EK attiecas tikai daļēji, operators atskaita tikai nodotā CO2 masas attiecīgo daļu, kura radusies no fosilā kurināmā un materiāliem darbībās, uz kurām attiecas minētā direktīva. Attiecināšanas metodēm jābūt konservatīvām, un tās ir atkarīgas no kompetentās iestādes apstiprinājuma.

6.   UZ MĒRĪJUMIEM PAMATOTAS METODOLOĢIJAS

6.1.   VISPĀRĪGI NORĀDĪJUMI

Kā norādīts 4.2. iedaļā, siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas var noteikt ar uz mērījumiem pamatotu metodoloģiju, izmantojot nepārtrauktu emisijas mērījumu sistēmas (NEMS) no visiem vai izraudzītiem emisijas avotiem, izmantojot standarta vai akceptētas metodes, ja operators pirms ziņošanas perioda ir saņēmis kompetentās iestādes apstiprinājumu, ka, izmantojot NEMS, sasniedz lielāku pareizību nekā ar emisiju aprēķiniem, izmantojot visprecīzākā līmeņa pieeju. Specifiskas pieejas uz mērījumiem pamatotām metodoloģijām ir noteiktas šo pamatnostādņu XII pielikumā. Par iekārtām, kurās NEMS izmanto kā monitoringa sistēmas daļu, dalībvalstīm ir jāpaziņo ES Komisijai atbilstīgi 21. pantam Direktīvā 2003/87/EK.

Koncentrāciju, kā arī masas vai tilpuma plūsmu mērīšanai izmantojamās procedūras ir saskaņā ar standarta metodi, ja tā ir pieejama, kura ierobežo paraugu ņemšanas un sistemātisko kļūdu un kurai ir zināma mērījumu nenoteiktība. Izmanto CEN standartus (t. i., tos, ko izdevusi Eiropas Standartizācijas komiteja), ja tie ir pieejami. Ja CEN standarti nav pieejami, izmanto piemērotus ISO standartus (t. i., Starptautiskās Standartizācijas organizācijas izdotos standartus) vai valsts standartus. Ja attiecīgu standartu nav, procedūras, kur iespējams, veic saskaņā ar piemērotiem standartu projektiem vai norādījumiem par nozares labāko praksi.

Attiecīgie ISO standarti cita starpā iekļauj:

—	ISO 12039:2001“Stacionāro avotu izmeši – Oglekļa monoksīda, oglekļa dioksīda un skābekļa noteikšana – Automātiskas mērīšanas metodes veiktspējas raksturlielumi un kalibrēšana”,

—	ISO 10396:2006“Stacionāro avotu izmeši – Paraugu ņemšana automātiskai gāzes koncentrācijas noteikšanai”,

—	ISO 14164:1999“Stacionāro avotu izmeši – Gāzu tilpuma plūsmas ātruma noteikšana cauruļvados – Automātiskā metode”.

Izmērītā CO2 emisijas biomasas daļa jāatņem, pamatojoties uz aprēķina pieeju, un ziņojumā jānorāda kā ārpusbilances postenis (sk. šā pielikuma 14. iedaļu).

6.2.   UZ MĒRĪJUMIEM PAMATOTU METODOLOĢIJU LĪMEŅI

Augstāko līmeni atbilstīgi XII pielikumam iekārtas operators izmanto katram emisijas avotam, kurš ir uzskaitīts siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju atļaujā un kura attiecīgās siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas nosaka, izmantojot NEMS.

Tikai tad, ja kompetentajai iestādei ir pierādīts, ka augstākā līmeņa pieeja nav tehniski realizējama vai izraisītu pārmērīgas izmaksas, attiecīgajam emisijas avotam var izmantot nākamo zemāko līmeni. Tādējādi izraudzītais līmenis katram emisijas avotam atspoguļo augstāko precizitātes līmeni, kas ir tehniski realizējams un neizraisa pārmērīgas izmaksas. Līmeņu izvēle ir atkarīga no kompetentās iestādes apstiprinājuma (sk. 4.3. iedaļu).

Ziņošanas periodos no 2008. līdz 2012. gadam izmanto vismaz XII pielikumā doto 2. līmeni, ja vien tas tehniski ir realizējams.

6.3.   PAPILDU PROCEDŪRAS UN PRASĪBAS

a)   Paraugu ņemšanas normas

Visiem emisijas noteikšanas elementiem aprēķina stundā vidējos lielumus (“derīgu datu stundu”) (attiecīgā gadījumā), kā norādīts XII pielikumā, izmantojot visus konkrētajai stundai pieejamos datu punktus. Ja aprīkojums daļā no stundas ir ārpus kontroles vai nedarbojas, stundā vidējo lielumu aprēķina proporcionāli palikušajiem konkrētās stundas datu punktiem. Ja emisijas noteikšanas elementam derīgo datu stundas datus nevar aprēķināt, jo pieejami ir mazāk par 50 % no maksimālā stundas datu punktu skaita (4), stunda ir zaudēta. Katram gadījumam, kad derīgu datu stundu nevar aprēķināt, aprēķina aizstājējas vērtības saskaņā ar šīs iedaļas noteikumiem.

b)   Trūkstošie dati

Ja derīgu datu stundu nevar nodrošināt vienam vai vairākiem emisijas aprēķināšanai vajadzīgajiem elementiem tāpēc, ka aparatūra ir bijusi ārpus kontroles (piemēram, kalibrēšanas dēļ vai traucējumu radītu kļūdu gadījumā) vai tā nav darbojusies, operators nosaka vērtības katras trūkstošās stundas aizstāšanai, kā parādīts turpmāk.

i)   Koncentrācijas

Ja derīgu datu stundu nevar nodrošināt par parametru, kuru tieši mēra kā koncentrāciju (piemēram, siltumnīcefektu izraisošas gāzes, O2), attiecīgajai stundai šādi aprēķina aizstājēju vērtību C*subst :

kur:

ir konkrētā parametra koncentrācijas aritmētiskais vidējais lielums;

σ C_ ir konkrētā parametra koncentrācijas standartnovirzes labākais novērtējums.

Vidējo aritmētisko vērtību un standartnovirzi aprēķina ziņošanas perioda beigās visam ziņošanas perioda laikā izmērīto emisijas datu kopumam. Ja tāds periods nav izmantojams iekārtas nozīmīgu tehnisku pārveidojumu dēļ, ar kompetento iestādi vienojas par reprezentatīvu laika periodu, kas, ja iespējams, ir viens gads.

Vidējās aritmētiskās vērtības un standartnovirzes aprēķini jāuzrāda verificētājam.

ii)   Citi parametri

Ja derīgu datu stundu nevar nodrošināt par parametriem, kurus tieši nemēra kā koncentrācijas, attiecīgo parametru aizstājējas vērtības iegūst ar procesa masas bilances modeli vai enerģijas bilances pieeju. Pārējie izmērītie elementi jāizmanto emisijas aprēķinu rezultātu validācijai.

Masas vai enerģijas bilances modeļi un to pamatā esošie pieņēmumi precīzi jādokumentē un jāuzrāda verificētājam kopā ar aprēķinātajiem rezultātiem.

c)   Apstiprinošs emisiju aprēķins

Paralēli emisiju noteikšanai, izmantojot uz mērījumiem pamatotu metodoloģiju, katras siltumnīcefektu izraisošas gāzes gada emisijas nosaka ar aprēķiniem, kas pamatojas uz vienu no šādām iespējām:

a)	emisiju aprēķins, kas attiecīgajām darbībām noteikts attiecīgajos pielikumos. Emisiju aprēķinos parasti var izmantot zemākos līmeņus (t. i., vismaz 1. līmeni); vai

b)	emisiju aprēķins, kas noteikts 2006. gada IPCC pamatnostādnēs, piemēram, var izmantot 1. līmeņa metodes.

Iespējamas atšķirības starp mērījumos un ar aprēķiniem iegūtajiem rezultātiem. Operators izpēta korelāciju starp mērījumu un aprēķina pieejas rezultātiem, ņemot vērā, ka atšķirības varētu rasties abu pieeju dažādības dēļ. Ņemot vērā attiecīgo korelāciju, operators aprēķinātos rezultātus izmanto mērījumu rezultātu kontrolpārbaudei.

Operators nosaka un ziņo gada emisiju ziņojumā attiecīgos darbības datus, zemāko siltumspēju, emisijas koeficientus, oksidācijas koeficientus un datus par citiem parametriem, kas izmantoti emisiju noteikšanai saskaņā ar II līdz XI pielikumu, attiecīgā gadījumā izmantojot laboratorijas analīzes. Attiecīgās pieejas, kā arī izraudzīto apstiprinošo aprēķinu metodi nosaka monitoringa plānā un apstiprina kompetentā iestāde.

Ja rezultātu salīdzinājums ar aprēķinu pieeju skaidri rāda, ka mērījumu rezultāti nav derīgi, operators izmanto šajā iedaļā aprakstītās aizstāšanas metodes.

7.   NENOTEIKTĪBAS NOTEIKŠANA

7.1.   APRĒĶINI

Uz šo iedaļu attiecas šā pielikuma 16. iedaļa. Emisiju aprēķināšanai operatoram jābūt izpratnei par galvenajiem nenoteiktību avotiem.

Atbilstīgi uz aprēķiniem pamatotai metodoloģijai, ievērojot 5.2. iedaļas noteikumus, kompetentā iestāde apstiprina līmeņu apvienojumu katrai materiāla plūsmai iekārtā un apstiprina visas citas monitoringa metodoloģijas detaļas saskaņā ar iekārtas atļauju. To darot, kompetentā iestāde apstiprina nenoteiktību, kas tieši rodas, pareizi izmantojot apstiprināto monitoringa metodoloģiju, un minētā apstiprinājuma pierādījums ir atļaujas saturs. Līmeņu apvienojuma paziņojums emisiju ziņojumā veido ziņošanas nenoteiktību Direktīvas 2003/87/EK nozīmē. Tādējādi nav turpmāk nepieciešams paziņot nenoteiktību, ja izmanto uz aprēķiniem pamatotu metodoloģiju.

Nenoteiktība, ko mērīšanas sistēmai nosaka līmeņu sistēmā, ietver izmantoto mērīšanas instrumentu norādīto nenoteiktību, kalibrēšanas nenoteiktību un papildu nenoteiktības, kas saistītas ar mērīšanas instrumentu praktisku izmantošanu. Noteiktās robežvērtības līmeņu sistēmā attiecas uz nenoteiktību, kas saistīta ar vērtību vienā ziņošanas periodā.

Attiecībā uz komerciāli tirgotu kurināmo vai materiāliem kompetentās iestādes var atļaut operatoram noteikt kurināmā/materiālu gada plūsmu, pamatojoties tikai uz kurināmā vai materiāla faktūrrēķinos uzrādīto daudzumu bez turpmākas individuālas ar to saistīto nenoteiktību pārbaudes ar nosacījumu, ka valsts tiesību akti vai parādītā attiecīgo valsts vai starptautisko standartu piemērošana nodrošina, ka attiecīgās prasības par nenoteiktību darbības datiem attiecībā uz komercdarījumiem ir izpildītas.

Visos citos gadījumos operators sniedz rakstiskas liecības par nenoteiktības līmeni, kas saistīts ar darbības datu noteikšanu katrai materiāla plūsmai, lai parādītu atbilstību šo pamatnostādņu II līdz XI pielikumā definētajām nenoteiktību robežvērtībām. Operators pamato aprēķinu uz specifikācijām, ko sniedzis mērīšanas instrumentu piegādātājs. Ja specifikācijas nav pieejamas, operators sniedz mērīšanas instrumenta nenoteiktības novērtējumu. Abos gadījumos jāņem vērā nepieciešamās korekcijas minētajās specifikācijās tādu faktiskās izmantošanas ietekmju dēļ kā novecošana, fiziskās vides apstākļi, kalibrēšana un apkope. Korekcijās var iekļaut konservatīvu eksperta slēdzienu.

Ja izmanto mērīšanas sistēmas, operators ņem vērā visu mērīšanas sistēmas sastāvdaļu kumulatīvo ietekmi uz gada darbības datu nenoteiktību, izmantojot nenoteiktības izplatīšanās likumu (5), kas sniedz divus piemērotus noteikumus nekorelējošu nenoteiktību apvienošanai, saskaitot vai reizinot attiecīgos konservatīvos tuvinājumus, ja nenoteiktības ir savstarpēji saistītas.

a)   Summas nenoteiktība (piemēram, individuālajiem ieguldījumiem gada vērtībā)

Nekorelējošām nenoteiktībām:

Savstarpēji saistītām nenoteiktībām:

kur:

Utotal ir procentos izteikta summas nenoteiktība;

xi un Ui ir attiecīgās vērtības un ar tām saistītās relatīvās nenoteiktības, kas izteiktas procentos.

b)   Reizinājuma nenoteiktība (piemēram, dažādiem parametriem, ko izmanto mēriekārtas rādījumu pārvēršanai masas plūsmas datos)

Nekorelējošām nenoteiktībām:

Savstarpēji saistītām nenoteiktībām:

kur:

Utotal ir ir procentos izteikta reizinājuma nenoteiktība;

Ui ir procentos izteiktas relatīvās nenoteiktības, kas saistītas ar attiecīgajām vērtībām.

Operators, izmantojot kvalitātes nodrošināšanas un pārvaldības procedūras, nosaka un samazina emisiju ziņojumā iekļaujamo emisijas datu nenoteiktības. Verifikācijas procesa laikā verificētājs pārbauda apstiprinātās monitoringa metodoloģijas izmantošanas pareizību un novērtē, kā, izmantojot operatora kvalitātes nodrošināšanas un pārvaldības procedūras, tiek noteiktas un samazinātas atlikušās nenoteiktības.

7.2.   MĒRĪJUMI

Kā norādīts 4.2. iedaļā, operators var pamatot uz mērījumiem pamatotas metodoloģijas izmantošanu, ja tādējādi tiek iegūti rezultāti ar mazāku nenoteiktību nekā pēc attiecīgas uz aprēķiniem pamatotas metodoloģijas (sal. ar 4.2. iedaļu). Lai sniegtu kompetentajai iestādei minēto pamatojumu, operators ziņo kvantitatīvos rezultātus par pilnīgāku nenoteiktību analīzi, kurā saskaņā ar EN 14181 ņemti vērā šādi nenoteiktību avoti:

—	nepārtraukto mērījumu iekārtai norādītā nenoteiktība,

—	ar kalibrēšanu saistītās nenoteiktības,

—	papildu nenoteiktība, kas saistīta ar monitoringa iekārtu praktisku izmantošanu.

Balstoties uz operatora pamatojumu, kompetentā iestāde var apstiprināt, ka operators var izmantot nepārtrauktās emisiju mērīšanas sistēmu visiem vai izraudzītiem emisijas avotiem iekārtā, un apstiprināt visas citas monitoringa metodoloģijas detaļas tiem emisijas avotiem, kas iekļauti iekārtas atļaujā. To izdarot, kompetentā iestāde ir apstiprinājusi nenoteiktību, kas tieši rodas, pareizi izmantojot apstiprināto monitoringa metodoloģiju, un minētā apstiprinājuma pierādījums ir atļaujas saturs.

Operators kompetentajai iestādei iesniedzamajā gada emisiju ziņojumā norāda nenoteiktību, kas noteikta, veicot nenoteiktību pilnu analīzi par attiecīgajiem emisijas avotiem un avotu plūsmām līdz laikam, kamēr kompetentā iestāde pārskata, vai mērīšanas vietā neveikt aprēķinus, un pieprasa nenoteiktību pārrēķināt. Minētās nenoteiktības norādīšana emisiju ziņojumā ir kļūdas ziņojums Direktīvas 2003/87/EK nozīmē.

Operators, izmantojot kvalitātes nodrošināšanas un kontroles procesu, pārvalda un samazina emisiju ziņojumā iekļaujamo emisijas datu atlikušās nenoteiktības. Veicot verifikāciju, verificētājs pārbauda apstiprinātās monitoringa metodoloģijas izmantošanas pareizību un novērtē, kā notiek atlikušo nenoteiktību pārvaldība un samazināšana, izmantojot operatora kvalitātes nodrošināšanas un kontroles procedūras.

8.   ZIŅOŠANA

Ziņošanas prasības par iekārtām ir norādītas Direktīvas 2003/87/EK IV pielikumā. Par pamatu kvantitatīvo datu ziņošanai izmanto šā pielikuma 14. iedaļā norādīto ziņošanas formu un tajā noteikto informāciju, ja vien ES Komisija nav publicējusi līdzvērtīgu gada ziņojuma elektronisku standartprotokolu.

Emisiju ziņojums ietver gada emisijas kalendāra gada laikā ziņošanas periodā.

Ziņojumu verificē saskaņā ar sīki izstrādātām prasībām, ko noteikusi dalībvalsts atbilstīgi Direktīvas 2003/87/EK V pielikuma prasībām. Operators verificēto ziņojumu iesniedz kompetentajai iestādei līdz katra gada 31. martam par emisijām iepriekšējā gada laikā.

Kompetentās iestādes rīcībā esošos emisiju ziņojumus minētā iestāde dara pieejamus sabiedrībai atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 28. janvāra Direktīvai 2003/4/EK par vides informācijas pieejamību sabiedrībai un par Padomes Direktīvas 90/313/EEK atcelšanu (6). Attiecībā uz minētās direktīvas 4. panta 2. punkta d) apakšpunktā noteiktā izņēmuma piemērošanu operatori var savā ziņojumā norādīt, kuru informāciju ziņojumā tie uzskata par komerciāli jutīgu.

Katra operatora ziņojumā par iekārtu iekļaujama šāda informācija:

1)	iekārtas identifikācijas dati saskaņā ar IV pielikumu Direktīvā 2003/87/EK un tās unikālais atļaujas numurs;

2)

visu emisijas avotu un/vai avotu plūsmu emisiju kopsumma, izraudzītā pieeja (mērījumu vai aprēķinu), izraudzītais līmenis un metodes (attiecīgā gadījumā), darbības dati (7), emisijas koeficienti (8) un oksidācijas/pārrēķināšanas koeficienti (9). Par šādiem posteņiem, ko neuzskaita emisijas izteiksmē, ziņo kā par ārpusbilances posteņiem: sadedzinātās [TJ] vai procesos izmantotās [t vai Nm3] biomasas daudzumi; CO2 emisijas [tCO2] no biomasas, ja emisiju noteikšanai izmanto mērījumus; no iekārtas nodotais CO2 [tCO2]; raksturīgais CO2, kas atstāj iekārtu kā kurināmā daļa;

3)

ja emisijas koeficienti un darbības dati par kurināmo ir attiecināti pret masu, nevis pret enerģiju, operators ziņo papildu aizstājējdatus par katra kurināmā veida gada vidējo zemāko siltumspēju un emisijas koeficientu. “Aizstājējdati” ir gada vērtības – empīriski dati vai ar atzītiem avotiem pamatotas vērtības, ko izmanto, lai aizstātu datus par mainīgajiem lielumiem (t. i., par kurināmā/materiālu plūsmu, zemāko siltumspēju vai emisiju, oksidācijas vai pārrēķināšanas koeficientus), kas vajadzīgi aprēķinu pieejās saskaņā ar I–XI pielikumu, lai nodrošinātu pilnīgu ziņošanu, ja monitoringa metodoloģija nesniedz visus vajadzīgos mainīgos lielumus;

4)	ja izmanto masas bilances pieeju, operatori paziņo masas plūsmu, katra kurināmā veida oglekļa un enerģijas saturu un materiālu plūsmu iekārtā un no tās, kā arī savus krājumus;

5)

ja veic emisiju nepārtraukto monitoringu (XII pielikums), operators ziņo fosilā CO2 gada emisijas, kā arī CO2 emisijas no biomasas izmantošanas. Turklāt operators ziņo papildu aizstājējdatus par katra kurināmā veida gada vidējo siltumspēju un emisijas koeficientu vai citiem attiecīgajiem materiālu un produktu parametriem, kas iegūti ar tos apstiprinošiem aprēķiniem;

6)	ja izmanto samazinājuma pieeju saskaņā ar 5.3. iedaļu, operators ziņo papildu aizstājējdatus par katru parametru, kuram pieeja nedod vajadzīgos datus saskaņā ar I–XI pielikumu;

7)	ja izmanto kurināmo, bet emisijas aprēķina kā procesa emisijas, operators ziņo papildu aizstājējdatus par attiecīgajiem mainīgajiem lielumiem šā kurināmā dedzināšanas emisiju aprēķinā;

8)	pagaidu vai pastāvīgas līmeņu izmaiņas, minēto izmaiņu pamatojums, izmaiņu sākuma datums un pagaidu izmaiņu sākuma un beigu datumi;

9)	jebkuras citas izmaiņas iekārtā ziņošanas perioda laikā, kas var attiekties uz emisiju ziņojumu.

Informācija, kas jāsniedz atbilstīgi 8. un 9. punktam, un papildu informācija, kas jāsniedz atbilstīgi 2. punktam, nav piemērota iesniegšanai ziņošanas formas tabulas veidā, un tāpēc to gada emisiju ziņojumā iekļauj teksta veidā.

Par kurināmo un tā radītajām emisijām ziņo, izmantojot IPCC degvielu kategorijas (sk. šā pielikuma 11. iedaļu), kas pamatojas uz Starptautiskās Enerģijas aģentūras definīcijām. Ja attiecīgā operatora dalībvalsts ir publicējusi degvielu kategoriju sarakstu, iekļaujot definīcijas un emisiju koeficientus, kas atbilst jaunākajam valsts pārskatam, kurš iesniegts Apvienoto Nāciju Organizācijas Pamatkonvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam, minētās kategorijas un to emisijas koeficientus izmanto, ja tas apstiprināts saskaņā ar attiecīgo monitoringa metodoloģiju.

Turklāt ziņo par atkritumu veidiem un emisijām, kas radušās, tos izmantojot par kurināmo vai izejmateriāliem. Par atkritumu veidiem ziņo, izmantojot Kopienas atkritumu sarakstu, kas noteikts Komisijas 2000. gada 3. maija Lēmumā 2000/532/EK, ar ko aizstāj Lēmumu 94/3/EK, ar kuru izveidots atkritumu saraksts saskaņā ar 1. panta a) punktu Padomes Direktīvā 75/442/EEK par atkritumiem, un Padomes Lēmumu 94/904/EK, ar kuru izveidots bīstamo atkritumu saraksts saskaņā ar 1. panta 4. punktu Padomes Direktīvā 91/689/EEK par bīstamajiem atkritumiem (10). Iekārtā izmantojamo attiecīgo atkritumu nosaukumiem pievieno atbilstošos sešciparu kodus.

Par emisijām, kas rodas no viena un tā paša darbības tipa dažādiem emisiju avotiem vai avotu plūsmām vienā iekārtā, var paziņot darbības veidam kopumā.

Par emisijām paziņo, noapaļojot līdz vienai tonnai CO2 (piemēram, 1 245 978 t). Darbības datus, emisijas koeficientus un oksidācijas vai pārrēķināšanas koeficientus noapaļo, norādot tikai emisijas aprēķiniem un ziņošanas nolūkiem izmantojamos zīmīgos ciparus.

Lai nodrošinātu atbilstību starp datiem, ko ziņo atbilstīgi Direktīvai 2003/87/EK, un datiem, kurus dalībvalstis ziņo atbilstīgi ANO Pamatkonvencijai par klimata izmaiņām, un citiem emisijas datiem, ko ziņo Eiropas Piesārņojošo vielu izplūdes un nodošanas reģistram (EPRTR), katru iekārtas veikto darbību apzīmē, izmantojot kodus no šādām divām ziņošanas shēmām:

a)	vienotā pārskatu forma siltumnīcefektu izraisošo gāzu valstu uzskaites sistēmām, ko apstiprinājušas Apvienoto Nāciju Organizācijas Pamatkonvencijas par klimata izmaiņām attiecīgās struktūras (sk. šā pielikuma 15.1. iedaļu);

b)	Regulas (EK) Nr. 166/2006 par Eiropas Piesārņojošo vielu izplūdes un nodošanas reģistru (EPRTR) I pielikumā sniegtie IPPC kodi (sk. turpmāk 15.2. iedaļu).

9.   INFORMĀCIJAS GLABĀŠANA

Iekārtas operators dokumentē un arhivē monitoringa datus par iekārtas emisijām no visiem emisiju avotiem un/vai avotu plūsmām, kas attiecas uz I pielikumā Direktīvā 2003/87/EK uzskaitītajām darbībām, par siltumnīcefektu izraisošām gāzēm, kuras norādītas saistībā ar minētajām darbībām.

Dokumentētajiem un arhivētajiem monitoringa datiem jābūt pietiekamiem, lai varētu verificēt ziņojumu par iekārtas gada emisiju, ko operators iesniedz atbilstīgi 14. panta 3. punktam Direktīvā 2003/87/EK saskaņā ar tās V pielikumā noteiktajiem kritērijiem.

Dati, kas nav jāiekļauj gada emisiju ziņojumā, nav jāziņo vai citādi jādara zināmi sabiedrībai.

Lai verificētājs vai cita trešā persona varētu reproducēt emisiju noteikšanu, iekārtas operatoram vismaz desmit gadus pēc ziņojuma iesniegšanas atbilstīgi 14. panta 3. punktam Direktīvā 2003/87/EK jāglabā šāda informācija.

Uz aprēķiniem pamatotām metodoloģijām:

—	visu avotu plūsmu saraksts, kurām veikts monitorings,

—	emisiju aprēķinos izmantotie darbības dati par katru materiāla plūsmu, iedalot kategorijās atbilstīgi procesam un kurināmā vai materiāla veidam,

—	dokumenti, kas pamato monitoringa metodoloģijas izvēli, un dokumenti, kas pamato kompetentās iestādes apstiprinātās pagaidu vai pastāvīgās monitoringa metodoloģiju un līmeņu izmaiņas,

—	monitoringa metodoloģijas dokumentācija un darbībai raksturīgo emisijas koeficientu izstrādāšanas rezultāti, un biomasas daļu konkrētiem kurināmā veidiem, oksidācijas un pārrēķināšanas koeficienti, kā arī liecības par kompetentās iestādes apstiprinājumu,

—	iekārtas un tās avotu plūsmu darbības datu vākšanas procesa dokumentācija,

—	darbības dati, emisijas, oksidācijas vai pārrēķināšanas koeficienti, kas iesniegti kompetentajai iestādei valsts sadales plānam par gadiem, kas ir pirms laika perioda, uz kuru attiecas tirdzniecības shēma,

—	atbildības dokumentācija saistībā ar emisiju monitoringu,

—	gada emisiju ziņojums un

—	visa pārējā informācija, kas identificēta kā nepieciešama gada emisiju ziņojuma pārbaudei.

Uz mērījumiem pamatotām metodoloģijām papildus jāglabā šāda papildu informācija:

—	visu emisijas avotu saraksts, kuriem veikts monitorings,

—	dokumenti, kas pamato uz mērījumiem pamatotas monitoringa metodoloģijas izvēli,

—	dati, kas izmantoti katra emisiju avota emisijas nenoteiktības analīzei, iedalot kategorijās atbilstīgi procesam,

—	apstiprinošiem aprēķiniem izmantotie dati,

—	nepārtraukto mērījumu sistēmas sīki izstrādāts tehniskais apraksts, tostarp kompetentās iestādes apstiprinājuma dokumentācija,

—	izejas dati un apkopotie dati no nepārtraukto mērījumu sistēmas, tostarp dokumentācija par izmaiņām laika gaitā, pārbaužu, dīkstāvju, kalibrēšanas, apkopju reģistrācijas žurnāls,

—	dokumentācija par visām nepārtraukto mērījumu sistēmas izmaiņām.

10.   KONTROLE UN VERIFIKĀCIJA

Uz kontroli un verifikāciju attiecas šā pielikuma 16. iedaļa.

10.1.   DATU VĀKŠANA UN APSTRĀDE

Operators izveido, dokumentē, ievieš un uztur efektīvas datu vākšanas un apstrādes darbības (turpmāk tekstā “datu plūsmas darbības”) siltumnīcefektu izraisošu gāzu monitoringam un ziņošanai saskaņā ar apstiprinātu monitoringa plānu, atļauju un šīm pamatnostādnēm. Pie šīm datu plūsmas darbībām pieskaitāmi mērījumi, monitorings, datu analīze, reģistrācija, apstrāde un parametru aprēķināšana, lai ziņotu par siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijām.

10.2.   KONTROLES SISTĒMA

Operators izveido, dokumentē, ievieš un uztur efektīvu kontroles sistēmu, lai nodrošinātu, ka gada emisiju ziņojumā, kas sagatavots, veicot datu plūsmas darbības, nebūtu nepatiesu apgalvojumu un tas būtu saskaņā ar apstiprināto monitoringa plānu, iekārtas atļauju un šīm pamatnostādnēm.

Operatora kontroles sistēmu veido procesi, kuru mērķis ir efektīvs monitorings un ziņošana, kā izprojektējuši un īstenojuši par gada emisiju ziņošanu atbildīgie. Kontroles sistēmai ir šādas sastāvdaļas:

a)	paša operatora veikts vērtēšanas process par raksturīgo un kontroles risku attiecībā uz kļūdām, nepatiesu interpretāciju vai izlaidumiem (nepatiesiem apgalvojumiem) gada emisiju ziņojumā un neatbilstību apstiprinātajam monitoringa plānam, iekārtas atļaujai un šīm pamatnostādnēm;

b)

kontroles darbības, kas palīdz mazināt identificētos riskus. Operators novērtē un uzlabo savu kontroles sistēmu, lai nodrošinātu, ka gada emisiju ziņojumā nav būtiski nepatiesu apgalvojumu vai būtisku neatbilstību. Vērtēšana iekļauj kontroles sistēmas un paziņoto datu iekšējos auditus. Kontroles sistēma var dot norādes uz citām procedūrām un dokumentiem, tostarp uz dokumentiem vadības sistēmās ES Vides pārvaldības un audita shēmā (EMAS), ISO 14001:2004 (“Vides pārvaldības sistēmas – Specifikācija ar pamatnostādnēm izmantošanai”), ISO 9001:2000 un finanšu kontroles sistēmās. Ja ir dota tāda norāde, operators nodrošina, lai prasības apstiprinātajā monitoringa plānā, iekārtas atļaujā un šajās pamatnostādnēs būtu sakārtotas attiecīgā izmantojamā sistēmā.

10.3.   KONTROLES DARBĪBAS

Raksturīgo un kontroles risku samazināšanai un mīkstināšanai atbilstīgi 10.2. iedaļai operators identificē un ievieš kontroles darbības saskaņā ar 10.3.1. līdz 10.3.6. iedaļu.

10.3.1.   PROCEDŪRAS UN ATBILDĪBA

Operators nosaka atbildību par visām datu plūsmas darbībām un visām kontroles darbībām. Nesavienojamus pretrunīgus pienākumus, tostarp apstrādes un kontroles darbības, iespēju robežās nošķir vai izmanto citas kontroles metodes.

Operators rakstiski dokumentē datu plūsmas darbības atbilstīgi 10.1. iedaļai un kontroles darbības atbilstīgi 10.3.2. līdz 10.3.6. iedaļai, iekļaujot:

—	datu vākšanas un apstrādes darbību secību un savstarpējo iedarbību atbilstīgi 10.1. iedaļai, tostarp izmantotās aprēķinu un mērīšanas metodes,

—	definētā riska vērtējumu un kontroles sistēmas vērtējumu saskaņā ar 10.2. iedaļu,

—	saskaņā ar 10.3.1. iedaļu piešķirtai atbildībai nepieciešamo kompetenču pārvaldību,

—	izmantojamo mērīšanas ierīču un (ja izmanto) informācijas tehnoloģijas kvalitātes nodrošinājumu saskaņā ar 10.3.2. iedaļu,

—	paziņoto datu iekšējo kontroli saskaņā ar 10.3.3. iedaļu,

—	ārējo avotu procesus saskaņā ar 10.3.4. iedaļu,

—	korekcijas un korektīvās darbības saskaņā ar 10.3.5. iedaļu,

—	pierakstus un dokumentāciju saskaņā ar 10.3.6. iedaļu.

Katrā no norādītajām procedūrām (attiecīgajā gadījumā) paredz šādus elementus:

—	atbildības sadalījumu,

—	pierakstus (elektroniskos un fiziskos, kas ir izmantojami un piemēroti),

—	izmantojamās informācijas sistēmas (attiecīgā gadījumā),

—	ievadi un izvadi, un skaidru saistību ar iepriekšējo un nākamo darbību,

—	biežumu (attiecīgā gadījumā).

Procedūrām jābūt piemērotām identificēto risku mazināšanai.

10.3.2.   KVALITĀTES NODROŠINĀŠANA

Operators nodrošina, lai attiecīgās mērīšanas ierīces būtu kalibrētas, noregulētas un regulāri pārbaudītas, tostarp arī pirms lietošanas, un pārbaudītas ar mērīšanas standartiem, kas izsekojami līdz starptautiskajiem mērīšanas standartiem, ja tie ir pieejami, saskaņā ar riskiem, kas identificēti saskaņā ar 10.2. iedaļu. Operators monitoringa plānā norāda, ja mērīšanas instrumenta sastāvdaļas nav iespējams kalibrēt, un ierosina alternatīvas kontroles darbības, kurām vajadzīgs kompetentās iestādes apstiprinājums. Ja ir konstatēts, ka iekārta neatbilst prasībām, operators nekavējoties sāk nepieciešamās korektīvās darbības. Kalibrēšanas rezultātu pieraksti un apstiprinājuma dokumenti jāglabā 10 gadus.

Ja operators izmanto informācijas tehnoloģijas, tostarp procesu datorizētu vadību, to plāno, dokumentē, pārbauda, ievieš, kontrolē un uztur tā, lai tiktu nodrošināta ticama, precīza un laicīga datu apstrāde atbilstīgi riskiem, kas identificēti saskaņā ar 10.2. iedaļu. Tas attiecas arī uz monitoringa plānā esošo aprēķina formulu pareizu izmantošanu. Informācijas tehnoloģijas kontrolē ir iekļauta pieejas kontrole, dublēšana, izgūšana, nepārtrauktības plānošana un drošība.

10.3.3.   DATU PĀRBAUDE UN VALIDĀCIJA

Datu plūsmas pārvaldībai operators izstrādā un ievieš datu pārbaudi un validāciju atbilstīgi riskiem, kas identificēti saskaņā ar 10.2. iedaļu. Minētajām pārbaudēm var izmantot rokas metodes vai to veikt elektroniskā veidā. Tās izveido tā, lai datu brāķēšanas robežas būtu iespējami stingras.

Darbības līmenī vienkāršu un efektīvu datu pārbaudi var izdarīt ar monitoringa vērtību salīdzināšanu, izmantojot vertikālo un horizontālo pieeju.

Pēc vertikālās pieejas salīdzina monitoringā iegūtos vienas un tās pašas iekārtas emisiju datus dažādos gados. Monitoringa kļūda ir iespējama, ja atšķirības starp atsevišķo gadu datiem nevar izskaidrot ar:

—	darbības līmeņu izmaiņām,

—	izmaiņām, kas saistītas ar kurināmo vai izejmateriālu,

—	izmaiņām, kas attiecas uz emitēšanas procesiem (piemēram, energoefektivitātes paaugstināšanos).

Pēc horizontālās pieejas salīdzina vērtības, kas iegūtas no dažādām datu vākšanas sistēmām, iekļaujot:

—	kurināmā vai materiālu iepirkuma datus ar krājumu izmaiņām (pamatojoties uz informāciju par krājumiem perioda beigās un sākumā) un datus par patēriņu attiecīgās avotu plūsmās,

—	emisijas koeficientu salīdzinājumu, kuri noteikti ar analīzēm, aprēķināti vai saņemti no piegādātāja, ar valsts vai starptautiskiem emisiju standarta koeficientiem salīdzināmiem kurināmā veidiem,

—	emisijas koeficientu salīdzinājumu, kas pamatojas uz kurināmā analīzēm, ar valsts vai starptautiskiem emisijas standarta koeficientiem salīdzināmiem kurināmā veidiem,

—	izmērīto un aprēķināto emisiju salīdzinājumu.

10.3.4.   ĀRĒJĀ AVOTA PROCESI

Ja operators izvēlas kādam datu plūsmas procesam izmantot ārēja avota pakalpojumus, operators kontrolē attiecīgo procesu kvalitāti saskaņā ar riskiem, kas identificēti saskaņā ar 10.2. iedaļu. Operators definē attiecīgās prasības attiecībā uz rezultātiem, metodēm un pārbauda tā nodrošināto kvalitāti.

10.3.5.   KOREKCIJAS UN KORIĢĒJOŠĀ DARBĪBA

Ja ir konstatēts, ka kāda datu plūsmas vai kontroles darbības daļa (ierīce, aprīkojums, personāla loceklis, piegādātājs, procedūra vai cita) efektīvi nedarbojas vai darbojas ārpus noteiktajām robežām, operators tūlīt izdara attiecīgās korekcijas un izlabo izbrāķētos datus. Operators novērtē veikto pasākumu rezultātu piemērotību, nosaka nepareizas darbības vai kļūdas galveno cēloni un veic atbilstošu koriģējošu darbību.

Šīs iedaļas darbības veic saskaņā ar 10.2. iedaļu (uz risku pamatota pieeja).

10.3.6.   PIERAKSTI UN DOKUMENTĀCIJA

Lai varētu parādīt un nodrošināt atbilstību un lai varētu rekonstruēt paziņotos emisijas datus, operators vismaz 10 gadus glabā pierakstus par visām kontroles darbībām (tostarp iekārtu un informācijas tehnoloģijas kvalitātes nodrošināšanu/kvalitātes kontroli, datu pārbaudi, validāciju un korekcijām) un visu informāciju, kas uzskaitīta šā pielikuma 9. iedaļā.

Operators nodrošina, ka attiecīgie dokumenti ir pieejami vienmēr, kad tie vajadzīgi datu plūsmas darbību, kā arī kontroles darbību veikšanai. Operatoram jābūt procedūrai minēto dokumentu versiju identifikācijai, sagatavošanai, izplatīšanai un kontrolei.

Šajā iedaļā minētās darbības veic atbilstīgi uz risku pamatotai pieejai saskaņā ar 10.2. iedaļu.

10.4.   VERIFIKĀCIJA

10.4.1.   VISPĀRĪGI PRINCIPI

Verifikācijas mērķis ir nodrošināt, lai emisiju monitorings tiktu veikts saskaņā ar pamatnostādnēm un lai būtu paziņoti ticami un pareizi emisiju dati atbilstīgi 14. panta 3. punktam Direktīvā 2003/87/EK. Dalībvalstis ņem vērā attiecīgās pamatnostādnes, ko izdevusi Eiropas Akreditācijas kooperācija (EA).

Atbilstīgi 10.4.2. nodaļas e) punktam verifikācijas rezultāts ir verifikācijas atzinums, kurā ar pietiekamu drošību konstatēts, ka dati emisijas ziņojumā nav būtiski nepatiesi un tie nesatur būtiskas neatbilstības.

Operators verificētājam iesniedz emisiju ziņojumu, sava apstiprinātā monitoringa plāna eksemplāru par visām savām iekārtām un citu attiecīgo informāciju.

Verifikācijas darbības jomu nosaka uzdevumi, kas verificētājam jāveic, lai sasniegtu šo mērķi. Verificētājs veic vismaz darbības, kas ir saskaņā ar nākamo 10.4.2. iedaļu.

10.4.2.   VERIFIKĀCIJAS METODOLOĢIJA

Verificētājs plāno un veic pārbaudi ar profesionālu piesardzību, atzīstot, ka var pastāvēt apstākļi, kuru dēļ gada emisiju ziņojumā esošā informācija ir būtiski nepatiesa.

Kā verifikācijas procesa daļu verificētājs veic šādus pasākumus.

a)   Stratēģijas analīze

Verificētājs:

—	pārbauda, vai monitoringa plānu ir apstiprinājusi kompetentā iestāde un vai tā ir pareizā versija. Ja tā nav, verificētājs drīkst turpināt verifikāciju tikai tiem elementiem, kurus neapstiprināšana acīmredzami neietekmē,

—

noskaidro un pārbauda katru iekārtas veikto darbību, avotus, avotu plūsmu iekārtā, darbības datu monitoringam vai mērīšanai izmantotās mērīšanas ierīces, emisijas koeficientu un oksidācijas/pārrēķināšanas koeficientu izcelsmi un izmantošanu, visus citus datus, ko izmanto emisiju aprēķināšanai vai mērīšanai, un vidi, kurā iekārta darbojas,

—	noskaidro un pārbauda operatora monitoringa plānu, datu plūsmu un tās kontroles sistēmu, tostarp vispārējo organizāciju attiecībā uz monitoringu un ziņošanu,

—	izmanto būtiskuma līmeni, kas noteikts turpmāk 3. tabulā. 3. tabula Būtiskuma līmeņi   Būtiskuma līmenis A un B kategorijas iekārtas 5 % C kategorijas iekārtas 2 %

Pārbaudītājs veic stratēģijas analīzi tā, lai varētu veikt riska analīzi, kā turpmāk norādīts. Vajadzības gadījumā tas paredz vizīti uz vietas.

b)   Riska analīze

Verificētājs:

—	analizē raksturīgos un kontroles riskus, kas attiecas uz operatora darbību un emisijas avotu un avotu plūsmu darbības jomu un sarežģītību un kas varētu radīt būtiskus nepatiesus apgalvojumus un neatbilstības,

—

sagatavo verifikācijas plānu, kas ir samērīgs ar riska analīzi. Verifikācijas plānā apraksta veidu, kā ir veicamas verifikācijas darbības. Tajā ir verifikācijas programma un datu atlases plāns. Verifikācijas programmā apraksta darbību būtību, to veikšanas termiņus un darbības jomas, lai izpildītu verifikācijas plānu. Datu atlases plānā norāda, kādi dati ir jāpārbauda, lai nonāktu pie verifikācijas atzinuma.

c)   Verifikācija

Veicot verifikāciju, verificētājs vajadzības gadījumā dodas vizītē uz vietas, lai inspicētu mērinstrumentu un monitoringa sistēmu darbību, izdarītu aptaujas un savāktu pietiekamu informāciju un liecības.

Turklāt verificētājs:

—	īsteno verifikācijas plānu, vācot datus saskaņā ar noteiktām paraugu ņemšanas metodēm, izdarot aptverošus testus, dokumentu pārskatu, analītiskās procedūras un datu izskatīšanas procedūras, iekļaujot visus papildu pierādījumus, uz kuriem pamatosies verificētāja atzinums,

—	apstiprina informācijas derīgumu, kas izmantota nenoteiktības līmeņa aprēķināšanai, kā noteikts apstiprinātajā monitoringa plānā,

—	verificē apstiprinātā monitoringa plāna īstenošanu un cenšas izprast, vai monitoringa plāns ir aktualizēts,

—

prasa operatoram sniegt trūkstošos datus vai aizpildīt trūkstošās audita rezultātu daļas, izskaidrot emisijas datu mainīšanos vai pārskatīt aprēķinus, vai koriģēt paziņotos datus pirms galīgā verifikācijas atzinuma. Verificētājam jebkurā formā ir jāziņo operatoram par visām konstatētajām neatbilstībām un nepatiesiem apgalvojumiem.

Operators izlabo visus paziņotos nepareizos apgalvojumus. Labo visu kopu, no kuras ņemts paraugs.

Visā verifikācijas procesā verificētājs nosaka nepatiesos apgalvojumus un neatbilstības, novērtējot, vai:

—	monitoringa plāns ir ieviests tā, lai veicinātu neatbilstību noteikšanu,

—	ir skaidri un objektīvi pierādījumi, kas iegūti, vācot datus, kuri pamato nepatiesu apgalvojumu konstatēšanu.

d)   Iekšējais verifikācijas pārskats

Verifikācijas procesa beigās verificētājs sagatavo iekšējo verifikācijas pārskatu. Verifikācijas pārskatā ieraksta pierādījumus, kas norāda, ka stratēģiskā analīze, riska analīze un pārbaudes plāns ir pilnīgi izpildīts, un sniedz pietiekamu informāciju verifikācijas atzinumu sagatavošanai. Iekšējam verifikācijas pārskatam ir arī jāatvieglo kompetentajai iestādei un akreditācijas struktūrai audita potenciālā novērtēšana.

Pamatojoties uz iekšējā verifikācijas pārskatā konstatētajiem faktiem, verificētājs spriež par to, vai gada emisiju ziņojumā ir kādi būtiski nepatiesi apgalvojumi, salīdzinot ar būtiskuma slieksni, būtiskas neatbilstības vai citi jautājumi, kas attiecas uz verifikācijas atzinumu.

e)   Verifikācijas ziņojums

Verificētājs norāda pārbaudes metodoloģiju, konstatētos faktus un verifikācijas atzinumu verifikācijas ziņojumā, kas adresēts operatoram, lai operators to kopā ar gada emisiju ziņojumu iesniegtu kompetentajai iestādei. Gada emisiju ziņojums ir verificēts kā pietiekams, ja kopējās emisijas nav būtiski nepatiesi apgalvojumi un ja atbilstīgi verificētāja atzinumam nav būtisku neatbilstību. Nebūtisku neatbilstību un nebūtisku nepatiesu apgalvojumu gadījumā verificētājs tos var iekļaut verifikācijas ziņojumā (“verificēts kā pietiekams ar nebūtiskām neatbilstībām vai nebūtiskiem nepatiesiem apgalvojumiem”). Verificētājs tos var arī paziņot ar atsevišķu rakstu.

Verificētājs var secināt, ka gada emisiju ziņojums nav verificēts kā pietiekams, ja verificētājs konstatē būtiskas neatbilstības vai būtiskus nepareizus apgalvojumus (ar būtiskām neatbilstībām vai bez tām). Verificētājs var secināt, ka gada emisiju ziņojums nav verificēts, ja ir bijis darbības jomas ierobežojums (ja aizkavē apstākļi vai ir uzlikts ierobežojums, kas kavē verificētāju iegūt vajadzīgos pierādījumus, lai līdz pieņemamam līmenim samazinātu pārbaudes risku) un/vai būtiskas kļūdas.

Dalībvalstis nodrošina, lai operators pēc kompetentās iestādes norādījumien novērstu neatbilstības un nepatiesus apgalvojumus kompetentās iestādes noteiktajā termiņā. Turklāt visas operatoru, verificētāju un kompetento iestāžu uzskatu atšķirības neietekmē pienācīgu ziņošanu un ir nokārtojamas saskaņā ar Direktīvu 2003/87/EK, šīm pamatnostādnēm, prasībām, kuras noteikušas dalībvalstis atbilstīgi minētās direktīvas V pielikumam, un attiecīgām valstu procedūrām.

11.   EMISIJAS KOEFICIENTI

Šajā iedaļā ir standarta emisijas koeficienti 1. līmenim, kas ļauj izmantot darbībai nespecifiskus emisijas koeficientus kurināmā dedzināšanai. Ja kurināmais nepieder ne pie vienas no esošajām kurināmā kategorijām, operators izmanto savu eksperta slēdzienu, lai izmantojamajam kurināmajam piešķirtu attiecīgu kategoriju, ko apstiprina kompetentā iestāde.

4. tabula

Kurināmā un degvielas emisijas koeficienti saistībā ar zemāko siltumspēju un kurināmā masas zemākā siltumspēja

Kurināmā vai degvielas veids	Emisijas koeficients (tCO2/TJ)	Zemākā siltumspējas vērtība (TJ/Gg)
	2006 IPCC pamatnostādnes (izņemot biomasu)	2006 IPCC pamatnostādnes
Jēlnafta	73,3	42,3
Orimulsija	76,9	27,5
Dabasgāzes šķidrumi	64,1	44,2
Motoru benzīns	69,2	44,3
Petroleja	71,8	43,8
Slānekļa eļļa	73,3	38,1
Gāzeļļa/dīzeļeļļa	74,0	43,0
Kurināmais mazuts	77,3	40,4
Sašķidrinātas naftas gāzes	63,0	47,3
Etāns	61,6	46,4
Ligroīns	73,3	44,5
Bitumens	80,6	40,2
Ziežeļļas	73,3	40,2
Naftas kokss	97,5	32,5
Naftas pārstrādes uzņēmumu izejvielas	73,3	43,0
Naftas pārstrādes uzņēmumu gāze	51,3	49,5
Cietais parafīns	73,3	40,2
Vaitspirts un SBP	73,3	40,2
Citi naftas produkti	73,3	40,2
Antracīts	98,2	26,7
Koksējamās akmeņogles	94,5	28,2
Citas bitumenogles	94,5	25,8
Pusbitumenogles	96,0	18,9
Brūnogles	101,1	11,9
Degslāneklis un bitumensmiltis	106,6	8,9
Akmeņogļu briketes	97,5	20,7
Koksēšanas krāšņu kokss un brūnogļu kokss	107,0	28,2
Gāzes kokss	107,0	28,2
Akmeņogļu darva	80,6	28,0
Gāzes ražotņu gāze	44,7	38,7
Koksēšanas krāšņu gāze	44,7	38,7
Domnas gāze	259,4	2,5
Tēraudkausēšanas konvertoru gāze	171,8	7,1
Dabasgāze	56,1	48,0
Rūpniecības atkritumi	142,9	n.p.
Atkritumeļļas	73,3	40,2
Kūdra	105,9	9,8
Koksne/koksnes atkritumi	0	15,6
Pārējā primāri cietā biomasa	0	11,6
Kokogles	0	29,5
Biobenzīns	0	27,0
Biodīzeļdegviela	0	27,0
Pārējās šķidrās biodegvielas	0	27,4
Atkritumu poligonu gāze	0	50,4
Notekūdeņu biogāze	0	50,4
Pārējā biogāze	0	50,4
	Citi avoti	Citi avoti
Nolietotas riepas	85,0	n.p.
Oglekļa monoksīds	155,2	10,1
Metāns	54,9	50,0

12.   CO2 NEITRĀLA BIOMASA

Šajā sarakstā ir materiāli, kurus uzskata par biomasu šo pamatnostādņu piemērošanai un kuru emisijas koeficients ir 0 [tCO2/TJ vai t, vai Nm3]. Turpmāk uzskaitīto materiālu kūdras un fosilo daļu neuzskata par biomasu. Ja vien piesārņojums ar citiem materiāliem vai kurināmā veidiem nav acīm redzams, nav jāizmanto nekādas analītiskas procedūras, lai apstiprinātu turpmāk dotās 1. un 2. grupas materiālu tīrību.

1. grupa – Augi un augu daļas:

—

salmi,

—	siens un zāle,

—	lapas, koksne, saknes, celmi, koka mizas,

—	labība, piemēram, kukurūza un tritikāle.

2. grupa – Biomasas atliekas, produkti un blakusprodukti:

—	rūpnieciskie koksnes atkritumi (koksnes atkritumi no koksnes apstrādes un koksnes pārstrādes darbībām un koksnes atkritumi no kokmateriālu rūpniecības darbībām),

—	lietota koksne (lietoti izstrādājumi no koksnes, kokmateriāli) un koksnes pārstrādes darbību produkti un blakusprodukti,

—	papīra un celulozes ražošanas koksnes atkritumi, piemēram, melnais atsārms (kurā ir tikai biomasas ogleklis),

—	neattīrīta taleļļa, taleļļa un darvas eļļa no papīra masas ražošanas,

—	mežizstrādes atliekas,

—	lignocelulozi saturošu augu pārstrādes lignīns,

—	dzīvnieku, zivju un pārtikas milti, tauki, eļļa un kausēti tauki,

—	pārtikas un dzērienu ražošanas pirmējās atliekas,

—	augu eļļas un tauki,

—	kūtsmēsli,

—	lauksaimniecības augu atliekas,

—	kanalizācijas dūņas,

—	biomasas noārdīšanā, fermentācijā vai gazifikācijā radusies biogāze,

—	ostu dūņas un citu ūdenstilpņu dūņas un nosēdumi,

—	atkritumu poligonu gāze,

—

kokogles.

3. grupa – Jauktu materiālu biomasas daļa:

—	ūdenstilpņu apsaimniekošanas peldošo atkritumu biomasas daļa,

—	pārtikas un dzērienu ražošanas jauktu atlieku biomasas daļa,

—	koksni saturošu kompozītu biomasas daļa,

—	tekstilatkritumu biomasas daļa,

—	papīra, kartona, papes biomasas daļa,

—	sadzīves un rūpniecības atkritumu biomasas daļa,

—	fosilo oglekli saturoša melnā atsārma biomasas daļa,

—	pārstrādātu sadzīves un rūpniecības atkritumu biomasas daļa,

—	etil-terc-butilētera (ETBE) biomasas daļa,

—	butanola biomasas daļa.

4. grupa – Degvielas, kuru visas sastāvdaļas un starpprodukti ir ražoti no biomasas:

—	bioetanols,

—	biodīzeļdegviela,

—	bioetanola ēteris,

—	biometanols,

—	biodimetilēteris,

—	bioeļļa (pirolīzes eļļas degviela) un biogāze.

13.   DARBĪBAI SPECIFISKU DATU UN KOEFICIENTU NOTEIKŠANA

Šī iedaļa ir obligāta tikai tām šo pamatnostādņu daļām, kurām ir skaidri izteikta norāde uz I pielikuma 13. iedaļu. Uz šīs iedaļas noteikumiem attiecas šā pielikuma 16. iedaļā izklāstītie noteikumi.

13.1.   ZEMĀKĀS SILTUMSPĒJAS UN EMISIJAS KOEFICIENTU NOTEIKŠANA KURINĀMAJAM

Par īpašo procedūru darbībai specifiskā emisijas koeficienta noteikšanai, kā arī paraugu ņemšanas procedūru konkrētam kurināmā veidam jāvienojas ar kompetento iestādi, pirms sācies attiecīgais ziņošanas periods, kurā to izmantos.

Procedūras, ko izmanto kurināmā paraugu ņemšanai un tā zemākās siltumspējas, oglekļa satura un emisijas koeficienta noteikšanai, ir saskaņā ar standartizētām metodēm, ja tās pieejamas, kuras ierobežo paraugu ņemšanas un mērīšanas novirzes un kurām mērījumu kļūda ir zināma. Ja iespējams, izmanto CEN standartus. Ja CEN standarti nav pieejami, izmanto piemērotus ISO standartus vai valsts standartus. Ja izmantojami standarti nepastāv, procedūras, cik iespējams, izdara saskaņā ar piemērotiem attiecīgu standartu projektiem vai nozares labākās prakses pamatnostādnēm.

Attiecīgie CEN standarti ir šādi:

—	EN ISO 6976:2005 “Dabasgāze – Siltumspējas, blīvuma, relatīvā blīvuma un Vobes indeksa aprēķināšana pēc sastāva”,

—	EN ISO 4259:1996 “Naftas produkti – Rezultātu precizitātes noteikšana un lietošana testēšanas metodēm”.

Attiecīgie ISO standarti ir šādi:

—	ISO 13909-1,2,3,4:2001 “Antracīts un kokss – Mehāniskā paraugu ņemšana” (Hard coal and coke – Mechanical sampling),

—	ISO 5069-1,2:1983 “Brūnogles un lignīti; paraugu ņemšanas principi” (Brown coals and lignites; Principles of sampling),

—	ISO 625:1996 “Cietais minerālais kurināmais – Oglekļa un ūdeņraža noteikšana – Lībiga metode” (Solid mineral fuels – Determination of carbon and hydrogen – Liebig method),

—	ISO 925:1997 “Cietais minerālais kurināmais – Karbonātu oglekļa satura noteikšana – Gravimetriskā metode” (Solid mineral fuels – Determination of carbonate carbon content – Gravimetric method),

—	ISO 9300:1990 “Gāzes caurplūduma mērīšana ar kritiska plūsmas režīma Venturi sprauslām” (Measurement of gas flow by means of critical flow Venturi nozzles),

—	ISO 9951:1993/94 “Gāzes plūsmas mērīšana noslēgtos cauruļvados – Turbīnu mērierīces” (Measurement of gas flow in closed conduits – Turbine meters).

Papildu valsts standarti kurināmā raksturošanai ir šādi:

—

DIN 51900-1:2000 “Cietā un šķidrā kurināmā testēšana – Augstākās siltumspējas noteikšana ar bumbas kalorimetru un zemākās siltumspējas aprēķināšana – 1. daļa. Principi, aparāti un metodes” (Testing of solid and liquid fuels – Determination of gross calorific value by the bomb calorimeter and calculation of net calorific value – Part 1: Principles, apparatus, methods),

—	DIN 51857:1997 “Gāzveida kurināmais un citas gāzes – Siltumspējas, blīvuma, relatīvā blīvuma un Vobes indeksa aprēķināšana tīrām gāzēm un gāzu maisījumiem” (Gaseous fuels and other gases – Calculation of calorific value, density, relative density and Wobbe index of pure gases and gas mixtures),

—	DIN 51612:1980 “Sašķidrināto naftas gāzu testēšana, tīrās siltumspējas vērtības aprēķināšana” (Testing of liquefied petroleum gases; calculation of net calorific value),

—	DIN 51721:2001 “Cietā kurināmā testēšana – Oglekļa un ūdeņraža satura noteikšana” (Testing of solid fuels – Determination of carbon and hydrogen content) (izmantojams arī šķidrā kurināmā analīzēm).

Laboratorijai, ko izmanto emisijas koeficienta, oglekļa satura un zemākās siltumspējas noteikšanai, jāatbilst šā pielikuma 13.5. iedaļā noteiktajām prasībām. Ir svarīgi atzīmēt, ka darbībai specifiskā emisijas koeficienta pietiekamas pareizības nodrošināšanai (papildus oglekļa satura un zemākās siltumspējas analītiskās procedūras pareizības nodrošināšanai) izšķirošs ir paraugu ņemšanas biežums, paraugu ņemšanas procedūra un paraugu sagatavošana. Tā lielā mērā ir atkarīga no kurināmā/materiāla stāvokļa un viendabīguma. Nepieciešamais paraugu skaits ir lielāks ļoti neviendabīgiem materiāliem, tādiem kā cietie sadzīves atkritumi, un ir daudz mazāks lielākajai daļai komerciālā gāzveida vai šķidrā kurināmā.

Analīžu paraugu ņemšanas procedūra un biežums oglekļa satura, zemākās siltumspējas un emisijas koeficientu noteikšanai atbilst 13.6. iedaļas prasībām.

Attiecīgajā laboratorijā emisijas koeficientu noteikšanai izmantotajām procedūrām un visiem rezultātiem jābūt pilnībā dokumentētiem, tie jāglabā, un tiem jābūt pieejamiem emisiju ziņojuma verificētājam.

13.2.   DARBĪBAI SPECIFISKO OKSIDĀCIJAS KOEFICIENTU NOTEIKŠANA

Par īpašo procedūru darbībai specifiskā oksidācijas koeficienta noteikšanai, iekļaujot arī paraugu ņemšanas procedūru konkrētam kurināmā veidam un iekārtai, jāvienojas ar kompetento iestādi, pirms sācies attiecīgais ziņošanas periods, kurā to izmantos.

Procedūras, ko izmanto reprezentatīvu darbībai specifisku oksidācijas koeficientu noteikšanai (piemēram, ar kvēpu, pelnu, notekūdeņu un citu atkritumu vai blakusproduktu oglekļa saturu) ir saskaņā ar standartizētām metodēm, ja tās pieejamas, kuru izmantošana samazina paraugu ņemšanas un mērīšanas sistemātisko kļūdu un kurām ir noteikta mērījumu nenoteiktība. Ja iespējams, izmanto CEN standartus. Ja CEN standarti nav pieejami, izmanto piemērotus ISO standartus vai valsts standartus. Ja izmantojami standarti nepastāv, procedūras, cik iespējams, izdara saskaņā ar piemērotiem standartu projektiem vai nozares labākās prakses pamatnostādnēm.

Laboratorijai, ko izmanto oksidācijas koeficienta vai pamatā esošo datu noteikšanai, jāatbilst šā pielikuma 13.5. iedaļā noteiktajām prasībām. Paraugu ņemšanas procedūrai un analīžu biežumam oksidācijas koeficienta aprēķinā izmantojamo attiecīgo mainīgo lielumu (piemēram, pelnu oglekļa satura) noteikšanai jāatbilst 13.6. iedaļas prasībām.

Organizācijā jāglabā pilnīga dokumentācija par izmantotajām oksidācijas koeficienta noteikšanas procedūrām un iegūtajiem rezultātiem, un tai jābūt pieejamai emisiju ziņojuma verificētājam.

13.3.   PROCESA EMISIJAS KOEFICIENTU, PĀRRĒĶINĀŠANAS KOEFICIENTU UN SASTĀVA DATU NOTEIKŠANA

Par īpašo procedūru darbībai specifiskā oksidācijas koeficienta, pārrēķināšanas koeficienta vai sastāva datu noteikšanai, iekļaujot paraugu ņemšanas procedūru specifiskam materiālam, jāvienojas ar kompetento iestādi, pirms sācies attiecīgais ziņošanas periods, kurā to izmantos.

Procedūras, ko izmanto attiecīgā materiāla paraugu ņemšanai un tā sastāva noteikšanai vai procesa emisijas koeficienta noteikšanai, ir saskaņā ar standartizētām metodēm, ja tās pieejamas, kuras samazina paraugu ņemšanas un mērīšanas sistemātisko kļūdu un kurām ir noteikta mērījumu nenoteiktība. Izmanto CEN standartus, ja tie ir pieejami. Ja CEN standarti nav pieejami, izmanto piemērotus ISO standartus vai valsts standartus. Ja izmantojami standarti nepastāv, procedūras, cik iespējams, izdara saskaņā ar piemērotiem standartu projektiem vai nozares labākās prakses pamatnostādnēm.

Izmantotajai laboratorijai jāatbilst šā pielikuma 13.5. iedaļā noteiktajām prasībām. Paraugu ņemšanas procedūrai un analīžu biežumam jāatbilst 13.6. iedaļas prasībām.

Pilnu dokumentāciju par organizācijas izmantotajām procedūrām un pilnu rezultātu kopumu glabā un dara pieejamu emisiju ziņojuma pārbaudītājam.

13.4.   BIOMASAS DAĻAS NOTEIKŠANA

Termins “biomasas daļa” šajās pamatnostādnēs attiecas uz biomasas oglekļa masas procentuālo daudzumu no kopējās oglekļa masas paraugā saskaņā ar biomasas definīciju (sk. šā pielikuma 2. un 12. iedaļu).

Ja masas, kas nav biomasa, saturs ir ne lielāks par 3 % no kopējā kurināmā vai attiecīgā materiāla daudzuma, kurināmo vai materiālu kvalificē kā tīru biomasu, kam ir vienkāršoti monitoringa un ziņošanas noteikumi, kā izklāstīts 5.2. iedaļā.

Par īpašo procedūru biomasas daļas noteikšanai konkrētā kurināmajā vai materiālā, iekļaujot arī paraugu ņemšanas procedūru, jāvienojas ar kompetento iestādi, pirms sācies attiecīgais ziņošanas periods, kurā to izmantos.

Procedūras, ko izmanto degvielas vai materiāla paraugu ņemšanai un biomasas daļas noteikšanai, ir saskaņā ar standartizētām metodēm, ja tās pieejamas, kuras ierobežo paraugu ņemšanas un mērīšanas sistemātisko kļūdu un kurām ir noteikta mērījumu nenoteiktība. Ja iespējams, izmanto CEN standartus. Ja CEN standarti nav pieejami, izmanto piemērotus ISO standartus vai valsts standartus. Ja izmantojami standarti nepastāv, procedūras, cik iespējams, izdara saskaņā ar piemērotiem standartu projektiem vai nozares labākās prakses pamatnostādnēm.

Metodes, kas izmantojamas biomasas daļas noteikšanai kurināmajā vai materiālā, atkarībā no attiecīgā kurināmā maisījuma specifiskajām īpašībām var būt dažādas – no jaukto materiālu sastāvdaļu šķirošanas ar rokām līdz diferencētām bināro maisījumu un abu to tīro sastāvdaļu siltumspējas noteikšanas metodēm un oglekļa-14 izotopu analīzei. Kurināmajam vai materiāliem, kuru izcelsme ir ražošanas procesi ar noteiktām un izsekojamām izejvielu plūsmām, operators alternatīvi var biomasas daļas noteikšanas pamatā likt fosilās un biomasas oglekļa masas bilanci procesa sākumā un beigās. Attiecīgās metodes ir jāapstiprina kompetentajai iestādei.

Biomasas daļas noteikšanai izmantotajai laboratorijai jāatbilst šā pielikuma 13.5. iedaļā noteiktajām prasībām.

Paraugu ņemšanas procedūrai un analīžu biežumam kurināmā un materiālu biomasas daļas noteikšanai jāatbilst 13.6. iedaļas prasībām.

Pilna dokumentācija par biomasas daļas noteikšanai attiecīgajā laboratorijā izmantotajām procedūrām un pilns rezultātu kopums jāsaglabā un jādara pieejams emisiju ziņojuma verificētājam.

Ja biomasas daļas noteikšana jauktā kurināmajā nav tehniski realizējama vai radītu pārmērīgas izmaksas, operators vai nu pieņem 0 % biomasas daļu (t. i., visa oglekļa pilnīgi fosilo izcelsmi attiecīgajā konkrētajā degvielā), vai iesniedz kompetentajai iestādei apstiprināšanai aprēķinu metodi.

13.5.   PRASĪBAS KURINĀMĀ UN MATERIĀLU ĪPAŠĪBU NOTEIKŠANAI

13.5.1.   AKREDITĒTU LABORATORIJU IZMANTOŠANA

Laboratorijai, ko izmanto emisijas koeficienta, zemākās siltumspējas, oksidācijas koeficienta, oglekļa satura, biomasas daļas vai sastāva datu noteikšanai, ir jābūt akreditētai saskaņā ar EN ISO 17025:2005“Testēšanas un kalibrēšanas laboratoriju kompetences vispārīgās prasības” (General requirements for the competence of testing and calibration laboratories).

13.5.2.   NEAKREDITĒTU LABORATORIJU IZMANTOŠANA

Priekšroka ir saskaņā ar EN ISO 17025:2005 akreditētu laboratoriju izmantošanai. Neakreditētu laboratoriju izmantošana ir ierobežota situācijās, kad operators var parādīt kompetentajai iestādei, ka laboratorija atbilst prasībām, kas līdzvērtīgas EN ISO 17025:2005 noteiktajām. Attiecīgās laboratorijas un analītiskās procedūras jānorāda iekārtas monitoringa plānā. Līdzvērtību attiecībā uz kvalitātes pārvaldību var parādīt saskaņā ar EN ISO 9001:2000 akreditētas laboratorijas sertifikātu. Sniedz papildu pierādījumus, ka laboratorija ir tehniski kompetenta un spēj iegūt tehniski pareizus rezultātus, izmantojot attiecīgas laboratorijas procedūras.

Operators ir atbildīgs par to, lai katra neakreditēta laboratorija, ko operators izmanto emisiju aprēķinā izmantojamo mērījumu rezultātu iegūšanai, veic turpmāk minētos pasākumus.

a)   Validācija

Visām attiecīgajām analītiskajām metodēm, ko izmanto neakreditēta laboratorija, jābūt validētām ar standarta metodi laboratorijā, kura akreditēta saskaņā ar standartu EN ISO 17025:2005. Validācijas procedūru veic pirms operatora līgumattiecībām ar laboratoriju vai to sākumā. Tā iekļauj pietiekamu skaitu analīžu atkārtojumu vismaz piecu paraugu kopai, kas ir reprezentatīva attiecībā uz katra nosakāmā kurināmā vai materiāla parametra sagaidāmo vērtību diapazonu, iekļaujot tukšo paraugu, lai raksturotu metodes atkārtojamību un konstruētu instrumenta kalibrēšanas līkni.

b)   Starplaboratoriju salīdzināšana

Analītisko metožu rezultātu starplaboratoriju salīdzināšanu vienu reizi gadā veic laboratorija, kas ir akreditēta saskaņā ar EN ISO 17025:2005, ar standarta metodēm vismaz piecos atkārtojumos nosakot attiecīgos parametrus katram kurināmā vai materiāla veidam reprezentatīvā paraugā.

Operators izmanto konservatīvas korekcijas (t. i., lai emisiju noteikšanas rezultāti nebūtu pazemināti) visiem konkrētā gada attiecīgajiem datiem gadījumos, kad starp neakreditētās un akreditētās laboratorijas datiem ir konstatēta atšķirība, kas varētu izraisīt emisiju pazeminātu novērtējumu. Par visām statistiski nozīmīgām (2σ) atšķirībām starp neakreditētās un akreditētās laboratorijas iegūtajiem rezultātiem (piemēram, sastāva datiem) ziņo kompetentajai iestādei un tūlīt to atrisina pēc standarta EN ISO 17025:2005 akreditētas laboratorijas uzraudzībā.

13.5.3.   NEPĀRTRAUKTAS DARBĪBAS GĀZU ANALIZATORI UN GĀZES HROMATOGRĀFI

Nepārtrauktas darbības gāzes hromatogrāfu un ekstraktīvu vai neekstraktīvu gāzu analizatoru izmantošanai emisiju noteikšanai atbilstīgi šīm pamatnostādnēm jāsaņem kompetentās iestādes apstiprinājums. Minētās sistēmas izmanto tikai gāzveida kurināmā un materiālu sastāva noteikšanai. Operatoram, kas izmanto šo sistēmu, jāatbilst EN ISO 9001:2000 noteiktajām prasībām. Apliecinājumam, ka sistēma atbilst šīm prasībām, var izmantot sistēmas akreditētu sertifikāciju. Kalibrēšanas pakalpojumiem un kalibrēšanas gāzu piegādātājiem jābūt akreditētiem pēc EN ISO 17025:2005.

Vajadzības gadījumā laboratorija, kas akreditēta pēc EN ISO 17025:2005, veic instrumenta sākotnējo un ikgadējo validāciju saskaņā ar standartu EN ISO 10723:1995“Dabasgāze – Nepārtrauktas darbības analītisko sistēmu veiktspējas novērtēšana” (Natural gas – Performance evaluation for on-line analytical systems). Visos citos gadījumos operators uzdod sākotnējo validāciju un ikgadējo starplaboratoriju salīdzināšanu.

a)   Sākotnējā validācija

Validāciju izdara pirms 2008. gada 31. janvāra vai kā jaunas sistēmas ekspluatācijā nodošanas daļu. Tā ietver atbilstošu analīzes atkārtojumu skaitu vismaz piecu reprezentatīvu paraugu kopai katrā sagaidāmajā vērtību diapazonā, iekļaujot tukšo paraugu katram attiecīgajam parametram un degvielai vai materiālam, lai raksturotu metodes atkārtojamību un iegūtu instrumenta kalibrēšanas līkni.

b)   Ikgadējā starplaboratoriju salīdzināšana

Analītisko metožu rezultātu starplaboratoriju salīdzināšanu katram parametram, kurināmā veidam vai materiālam vienu reizi gadā veic laboratorija, kas akreditēta saskaņā ar EN ISO 17025:2005, pēc standartmetodes vismaz piecos atkārtojumos analizējot attiecīgus reprezentatīvus paraugus.

Operators izmanto konservatīvas korekcijas (t. i., lai emisiju noteikšanas rezultāti nebūtu pazemināti) visiem attiecīgā gada attiecīgajiem datiem gadījumos, kad starp gāzu analizatora vai gāzes hromatogrāfa iegūtajiem rezultātiem un akreditētās laboratorijas rezultātiem ir novērota atšķirība, kas varētu izraisīt emisiju pārāk zemu novērtējumu. Par visām statistiski nozīmīgām (2σ) atšķirībām starp gāzu analizatora vai gāzes hromatogrāfa un akreditētās laboratorijas iegūtajiem galarezultātiem (piemēram, sastāva datiem) ziņo kompetentajai iestādei un to tūlīt atrisina saskaņā ar EN ISO 17025:2005 akreditētas laboratorijas uzraudzībā.

13.6.   PARAUGU ŅEMŠANAS METODES UN ANALĪŽU VEIKŠANAS PERIODISKUMS

Attiecīgā emisijas koeficienta, zemākās siltumspējas, oksidācijas koeficienta, pārrēķināšanas koeficienta, oglekļa satura, biomasas daļas vai sastāva datu noteikšanā ievēro vispārpieņemto reprezentatīvu paraugu ņemšanas praksi. Operators sniedz pierādījumus, ka iegūtie paraugi ir reprezentatīvi un bez sistemātiskās kļūdas. Attiecīgo vērtību izmanto tikai tās kurināmā vai materiāla partijas piegādes periodā, kurai vērtība tiek uzskatīta par reprezentatīvu.

Parasti analīzi izdara paraugam, kas iegūts, apvienojot laika gaitā (vienas dienas līdz vairāku mēnešu laikā) ņemtus lielāka skaita paraugus (piemēram, 10–100), ja kurināmā vai materiāla paraugu sastāvs glabāšanas laikā nemainās.

Paraugu ņemšanas procedūru un analīžu veikšanas periodiskumu nosaka, lai nodrošinātu, ka attiecīgā parametra gada vidējo lielumu nosaka ar maksimālo nenoteiktību, kas ir mazāka par 1/3 no maksimālās nenoteiktības, kuru prasa apstiprinātais līmenis tā paša materiāla plūsmas darbības datiem.

Ja operators nevar panākt atbilstību gada vērtības atļautajai maksimālajai nenoteiktībai vai nevar parādīt atbilstību attiecīgajām robežvērtībām, jāievēro 5. tabulā noteiktais analīžu minimālais biežums. Visos citos gadījumos analīžu periodiskumu nosaka kompetentā iestāde.

5. tabula

Analīžu orientējošais minimālais biežums

Kurināmais/materiāls	Analīžu biežums
Dabasgāze	Vismaz reizi nedēļā
Procesu gāze (naftas pārstrādes uzņēmumu iekārtu jaukta gāze, koksēšanas krāšņu gāze, domnas gāze un konvertora gāze)	Vismaz reizi dienā, dažādās dienas daļās izmantojot piemērotas procedūras
Degvieleļļa	No katrām 20 000 t un vismaz sešas reizes gadā
Akmeņogles, koksējamās ogles, naftas kokss	No katrām 20 000 t un vismaz sešas reizes gadā
Cietie atkritumi (tikai fosilie vai jauktie biomasas un fosilie)	No katrām 5 000 t un vismaz četras reizes gadā
Šķidrie atkritumi	No katrām 10 000 t un vismaz četras reizes gadā
Karbonātu minerāli (piemēram, kaļķakmens un dolomīts)	No katrām 50 000 t un vismaz četras reizes gadā
Māli un slānekļi	Materiāla daudzumi, kas atbilst 50 000 t CO2, un vismaz četras reizes gadā
Citas izejvielas un produkcijas plūsmas masas bilancē (neattiecas uz kurināmo vai reducētājiem)	No katrām 20 000 t un vismaz reizi mēnesī
Citi materiāli	Atkarībā no materiāla veida un paveida materiāla daudzumi, kas atbilst 50 000 t CO2, un vismaz četras reizes gadā

14.   ZIŅOŠANAS FORMA

Par pamatu ziņošanai izmanto turpmāk dotās tabulas, un tās var atbilstīgi pielāgot darbību skaitam, iekārtas veidam, monitorējamajiem kurināmā veidiem un procesiem. Pelēkā krāsā iekrāsotās ailes iezīmē lauciņus, kuros ir jāsniedz informācija.

14.1.   IEKĀRTAS IDENTIFIKĀCIJA

Iekārtas identifikācija	Atbilde
1. Uzņēmējsabiedrības nosaukums
2. Iekārtas operators
3. Iekārta:
3.1. Nosaukums
3.2. Atļaujas numurs (11)
3.3. Vai vajadzīga ziņošana atbilstīgi EPRTR?	Jā/nē
3.4. EPRTR identifikācijas numurs (12)
3.5. Iekārtas adrese/pilsēta
3.6. Pasta kods/valsts
3.7. Atrašanās vietas koordinātas
4. Kontaktpersona:
4.1. Vārds
4.2. Adrese/pilsēta/pasta kods/valsts
4.3. Tālrunis
4.4. Fakss
4.5. E-pasts
5. Pārskata gads
6. Veikto I pielikuma darbību veids (13)
1. darbība
2. darbība
N. darbība

14.2.   DARBĪBU PĀRSKATS

I pielikuma darbību emisijas

Kategorijas	IPCC CRF kategorija (14) – Degšanas emisijas	IPCC CRF kategorija (15) –Procesa emisijas	EPRTR kategorijas IPPC kods	Vai līmeņi mainīti? Jā/nē	Emisijas tCO2
Darbības
1. darbība
2. darbība
N. darbība
Kopā

Ārpusbilances posteņi

	Nodotais vai raksturīgais CO2			Biomasas emisijas (16)
	Nodotais vai raksturīgais daudzums	Nodotais materiāls vai degviela	Nodošanas veids (raksturīgā iekšā/ārā no iekārtas, nodotā iekšā/ārā no iekārtas)
Vienība	[tCO2]			[tCO2]
1. darbība
2. darbība
N. darbība

14.3.   DEDZINĀŠANAS EMISIJAS (APRĒĶINS)

Darbība
Kurināmā veids
IEA kategorija
Atkritumu kataloga numurs (attiecīgā gadījumā)
Parametrs	Atļautās mērvienības	Izmantotā mērvienība	Vērtība	Izmantotais līmenis
Patērētā kurināmā daudzums	t vai Nm3
Kurināmā zemākā siltumspēja	TJ/t vai TJ/Nm3
Emisijas koeficients	tCO2/TJ vai tCO2/t vai tCO2/Nm3
Oksidācijas koeficients
Fosilais CO2	tCO2	tCO2
Izmantotā biomasa	TJ vai t, vai Nm3

14.4.   PROCESA EMISIJAS (APRĒĶINS)

Darbība
Materiāla veids
Atkritumu kataloga numurs (attiecīgā gadījumā)
Parametrs	Atļautās mērvienības	Izmantotā mērvienība	Vērtība	Izmantotais līmenis
Darbības dati	t vai Nm3
Emisijas koeficients	tCO2/t vai tCO2/Nm3
Pārrēķināšanas koeficients
Fosilais CO2	tCO2	tCO2
Izmantotā biomasa	t vai Nm3

14.5.   MASAS BILANCES PIEEJA

Parametrs
Kurināmā vai materiāla nosaukums
IEA kategorija (attiecīgā gadījumā)
Atkritumu kataloga numurs (attiecīgā gadījumā)
	Atļautās mērvienības	Izmantotā mērvienība	Vērtība	Izmantotais līmenis
Darbības dati (masa vai tilpums): izvades plūsmām izmanto negatīvas vērtības	t vai Nm3
TSV (attiecīgā gadījumā)	TJ/t vai TJ/Nm3
Darbības dati (siltuma ievade) = masa vai tilpums * TSV (attiecīgā gadījumā)	TJ
Oglekļa saturs	tC/t vai tC/Nm3
Fosilais CO2	tCO2	tCO2

14.6.   MĒRĪJUMU PIEEJA

Darbība
Emisijas avota veids
Parametrs	Atļautās mērvienības	Vērtība	Izmantotais līmenis	Nenoteiktība
Fosilais CO2	tCO2
CO2 no biomasas	tCO2

15.   ZIŅOŠANAS KATEGORIJAS

Par emisijām ziņo saskaņā ar ziņošanas formas turpmāk dotajām kategorijām un EPRTR Regulas (EK) Nr. 166/2006 I pielikuma IPPC kodu (sk. šā pielikuma 15.2. iedaļu). Abu ziņošanas formu specifiskās kategorijas ir parādītas turpmāk. Ja darbību var klasificēt divās vai vairākās kategorijās, izraudzītā klasifikācija atspoguļo darbības primāro nolūku.

15.1.   IPCC ZIŅOŠANAS FORMA

Turpmāk dotā tabula ir izvilkums no Kopējās ziņošanas formas (CRF), kas ir daļa no UNFCCC ziņošanas pamatnostādnēm par ikgadējo uzskaiti (17). CRF emisijas attiecina uz septiņām galvenajām kategorijām:

1)

enerģiju;

2)	rūpniecības procesiem;

3)	šķīdinātāju un citu produktu izmantošanu;

4)	lauksaimniecību;

5)	izmaiņām zemes izmantošanā un mežsaimniecībā;

6)	atkritumiem;

7)

pārējo.

Turpmāk dotās CRF tabulas 1., 2. un 6. kategorija, kas ir Direktīvas 2003/87/EK attiecīgās kategorijas, ir reproducētas kopā ar attiecīgajām to apakškategorijām.

1. NOZARES ZIŅOJUMS PAR ENERĢIJU

A. Kurināmā dedzināšana (nozaru pieeja)

1. Enerģētiskā rūpniecība

a) Elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošana

b) Naftas produktu pārstrāde

c) Cietā kurināmā ražošana un citas enerģētiskās rūpniecības nozares

2. Apstrādes rūpniecība un būvniecība

a) Čuguns un tērauds

b) Krāsainie metāli

c) Ķīmiskās vielas

d) Celulozes un papīra ražošana, poligrāfija

e) Pārtikas rūpniecība, dzērienu un tabakas izstrādājumu ražošana

f) Citi

4. Pārējās nozares

a) Komerciālā/iestāžu

b) Mājokļu

c) Lauksaimniecība/mežsaimniecība/zivsaimniecība

5. Pārējās  (18)

a) Stacionārās

b) Mobilās

B. Kurināmā gaistošās emisijas

1. Cietās degvielas

a) Akmeņogļu ieguve

b) Cietā kurināmā transformācija

c) Pārējās

2. Nafta un dabasgāze

a) Nafta

b) Dabasgāze

c) Novadīšana atmosfērā un sadedzināšana lāpās

Novadīšana atmosfērā

Sadedzināšana lāpās

d) Pārējās

2. NOZARES ZIŅOJUMS PAR RŪPNIECISKIEM PROCESIEM

A. Minerālprodukti

1. Cementa ražošana

2. Kaļķu ražošana

3. Kaļķakmens un dolomīta izmantošana

4. Nātrija karbonāta ražošana un izmantošana

5. Asfalta jumtu segums

6. Ceļu asfaltēšana

7. Pārējās

B. Ķīmiskā rūpniecība

1. Amonjaka ražošana

2. Slāpekļskābes ražošana

3. Adipīnskābes ražošana

4. Karbīda ražošana

5. Pārējās

C. Metalurģija

1. Čuguna un tērauda ražošana

2. Ferosakausējumu ražošana

3. Alumīnija ražošana

4. SF6 izmantošana alumīnija un magnija lietuvēs

5. Pārējās

6. NOZARES ZIŅOJUMS PAR ATKRITUMIEM

C. Atkritumu sadedzināšana  (18)

ĀRPUSBILANCES POSTEŅI

CO2 emisijas no biomasas

15.2.   AVOTA KATEGORIJAS KODS

Datu ziņošanai jāizmanto šādi avotu kategoriju kodi.

Nr.	Darbība
1.	Enerģētikas nozare
a)	Naftas un gāzes pārstrādes uzņēmumi
b)	Gazifikācijas un sašķidrināšanas iekārtas
c)	Termoelektrostacijas un citas sadedzināšanas iekārtas
d)	Koksēšanas krāsnis
e)	Akmeņogļu drupināšanas iekārtas
f)	Iekārtas akmeņogļu produktu un cietā bezdūmu kurināmā ražošanai
2.	Metālu ražošana un apstrāde
a)	Metālu rūdu (tostarp sulfīdu rūdu) apdedzināšanas vai aglomerācijas iekārtas
b)	Čuguna vai tērauda ražošanas iekārtas (pirmējā vai otrējā kausēšana), iekļaujot nepārtraukto liešanu
c)	Melno metālu apstrādes iekārtas: i) karstās velmēšanas iekārtas ii) kaltuves ar veseriem iii) kausētu metāla aizsargpārklājumu pielietošana
d)	Melno metālu lietuves
e)	Iekārtas: i) neattīrītu krāsaino metālu ražošanai no rūdām, koncentrātiem vai otrreizējām izejvielām metalurģiskos, ķīmiskos vai elektrolītiskos procesos ii) krāsaino metālu kausēšanai, tostarp leģēšanai, iekļaujot reģenerētos produktus (attīrīšana, kausēšana utt.)
f)	Iekārtas metālu un plastmasu materiālu virsmas apstrādei, izmantojot elektrolītisku vai ķīmisku procesu
3.	Minerālu rūpniecība
a)	Derīgo izrakteņu ieguve šahtās un ar to saistītās darbības
b)	Derīgo izrakteņu ieguve atklātos karjeros
c)	Iekārtas, kurās ražo: — cementa klinkeru rotācijas krāsnīs — kaļķus rotācijas krāsnīs — cementa klinkeru vai kaļķus citās krāsnīs
d)	Iekārtas azbesta un azbesta izstrādājumu ražošanai
e)	Iekārtas stikla un stiklšķiedras ražošanai
f)	Iekārtas minerālvielu kausēšanai, iekļaujot minerālšķiedru ražošanu
g)	Keramikas izstrādājumu apdedzināšanas iekārtas, jo īpaši jumta kārniņu, ķieģeļu, ugunsizturīgo ķieģeļu, kārniņu, keramikas trauku vai porcelāna ražošanai
4.	Ķīmiskā rūpniecība
a)	Ķīmiskās iekārtas tādu organisko pamatvielu rūpnieciskai ražošanai kā: i) ogļūdeņraži (lineārie vai cikliskie, piesātinātie vai nepiesātinātie, alifātiskie vai aromātiskie) ii) skābekli saturošas organiskās vielas, piemēram spirti, aldehīdi, ketoni, karbonskābes, esteri, acetāti, ēteri, peroksīdi, epoksīdsveķi iii) sēru saturošas organiskās vielas iv) slāpekli saturošas organiskās vielas, piemēram, amīni, amīdi, nitrosavienojumi vai nitrāti, nitrili, cianāti, izocianāti v) fosfororganiskās vielas vi) halogēnogļūdeņraži vii) metālorganiskie savienojumi viii) galvenās plastmasas (polimēri, sintētiskās šķiedras un šķiedras uz celulozes bāzes) ix) sintētiskie sveķi x) krāsvielas un pigmenti xi) virsmaktīvās vielas un preparāti
b)	Ķīmiskās iekārtas tādu pamata neorganisko vielu rūpnieciska mēroga ražošanai kā: i) gāzes, tādas kā amonjaks, hlors vai hlorūdeņradis, fluors vai fluorūdeņradis, oglekļa oksīdi, sēra savienojumi, slāpekļa oksīdi, ūdeņradis, sēra dioksīds, karbonilhlorīds ii) skābes, piemēram, hromskābe, fluorūdeņražskābe, fosforskābe, slāpekļskābe, sālsskābe, sērskābe, oleums, sērpaskābes iii) bāzes, piemēram, amonija hidroksīds, kālija hidroksīds, nātrija hidroksīds iv) sāļi, piemēram, amonija hlorīds, kālija hlorāts, kālija karbonāts, nātrija karbonāts un perborāts, sudraba nitrāts v) nemetāli, metālu oksīdi un citas neorganiskās vielas, piemēram, kalcija karbīds, silīcijs, silīcija karbīds
c)	Ķīmiskās iekārtas fosfora, slāpekļa un kālija minerālmēslu (vienkāršo vai komplekso) ražošanai rūpnieciskā mērogā
d)	Ķīmiskās iekārtas galveno augu aizsardzības līdzekļu un biocīdu ražošanai rūpnieciskā mērogā
e)	Iekārtas, kurās izmanto ķīmiskus vai bioloģiskus procesus galveno farmaceitisko produktu ražošanai rūpnieciskā mērogā
f)	Iekārtas sprāgstvielu un pirotehnisko izstrādājumu ražošanai rūpnieciskā mērogā
5.	Atkritumu un notekūdeņu apsaimniekošana
a)	Iekārtas bīstamo atkritumu sadedzināšanai, pirolīzei, reģenerēšanai, ķīmiskajai apstrādei vai novietošanai atkritumu poligonos
b)	Iekārtas sadzīves atkritumu sadedzināšanai
c)	Iekārtas atkritumu, kas nav bīstamie atkritumi, apglabāšanai
d)	Atkritumu poligoni (izņemot inerto atkritumu poligonus)
e)	Iekārtas kritušo dzīvnieku un dzīvnieku atkritumu iznīcināšanai vai pārstrādei
f)	Sadzīves notekūdeņu attīrīšanas iekārtas
g)	Neatkarīgi rūpniecības notekūdeņu attīrīšanas uzņēmumi, kas apkalpo kādu no šajā pielikumā minētajām darbībām
6.	Papīra un koksnes ražošana un pārstrāde
a)	Rūpniecības uzņēmumi celulozes ražošanai no koksnes un citām šķiedrmateriālu izejvielām
b)	Rūpniecības uzņēmumi papīra, kartona un citu pirmējo koksnes produktu (tādu kā skaidu plātnes, kokšķiedru plātnes un saplāksnis) ražošanai
c)	Rūpniecības uzņēmumi koksnes un koksnes izstrādājumu ķīmiskai aizsardzībai
7.	Intensīva mājlopu audzēšana un akvakultūra
a)	Iekārtas intensīvai mājputnu vai cūku audzēšanai
b)	Intensīva akvakultūra
8.	Dzīvnieku un augu produkti no pārtikas rūpniecības un dzērienu ražošanas nozares
a)	Kautuves
b)	Apstrāde un pārstrāde, kas paredzēta pārtikas un dzērienu ražošanai no: — dzīvnieku izcelsmes izejvielām (izņemot pienu) — augu izcelsmes izejvielām
c)	Piena apstrāde un pārstrāde
9.	Pārējās darbības
a)	Šķiedru vai tekstilmateriālu pirmapstrādes uzņēmumi (kas veic tādas darbības kā mazgāšana, balināšana, merserizācija)
b)	Ādu apstrādes uzņēmumi
c)	Iekārtas virsmu, priekšmetu vai produktu virsmas apstrādei, izmantojot organiskos šķīdinātājus, jo īpaši apdarei, apdrukāšanai, pārklāšanai, attaukošanai, impregnēšanai, līmēšanai, krāsošanai, tīrīšanai vai piesūcināšanai
d)	Iekārtas ogles elektrodu (apdedzinātās ogles) vai elektrografīta ražošanai, izmantojot karsēšanu vai grafitizēšanu
e)	Iekārtas kuģu būvei, kuģu krāsošanai vai krāsas noņemšanai no tiem

16.   PRASĪBAS PAR IEKĀRTĀM AR NELIELĀM EMISIJĀM

Attiecībā uz iepriekšējo 4.3., 5.2., 7.1., 10. un 13. iedaļu iekārtām ar vidējām verificētām paziņotām emisijām, kas iepriekšējā tirdzniecības perioda laikā ir mazākas par 25 000 t CO2 gadā, piemēro šādus atbrīvojumus no šā pielikuma prasībām. Ja paziņotie emisiju dati nav turpmāk izmantojami, jo ir mainījušies darbības apstākļi pašā iekārtā, vai gadījumos, kad nav verificētu iepriekšējo emisijas datu, atbrīvojumus piemēro, ja kompetentā iestāde ir apstiprinājusi konservatīvu emisiju prognozi nākamajiem pieciem gadiem mazāku par 25 000 t fosilā CO2 katram gadam. Dalībvalstis var atteikties no verificētāja obligātajām gadskārtējām vizītēm uz vietas un verifikācijas procesā ļaut verificētājam pieņemt lēmumu, pamatojoties uz viņa veiktās riska analīzes rezultātiem.

—	Vajadzības gadījumā operators darbības datu nenoteiktības aprēķināšanai var izmantot informāciju, ko norādījis attiecīgo mērīšanas instrumentu piegādātājs neatkarīgi no konkrētajiem izmantošanas apstākļiem.

—	Dalībvalstis var atteikties no tiesībām sniegt apliecinājumus par atbilstību šā pielikuma 10.3.2. iedaļas prasībām attiecībā uz kalibrēšanu.

—	Dalībvalstis var atļaut izmantot zemāka līmeņa pieejas (1. līmeni kā minimālo līmeni) visām avotu plūsmām un attiecīgajiem mainīgajiem lielumiem.

—	Dalībvalstis var atļaut izmantot vienkāršotu monitoringa plānu, kurā ir vismaz šā pielikuma 4.3. iedaļas a), b), c), e), f), k) un l) punktā uzskaitītās sastāvdaļas.

—

Dalībvalstis var neievērot prasību par akreditāciju pēc standarta EN ISO 17025:2005, ja attiecīgā laboratorija: — sniedz neapgāžamus pierādījumus, ka tā ir tehniski kompetenta un var iegūt tehniski derīgus rezultātus, izmantojot attiecīgās analītiskās procedūras, un — katru gadu piedalās starplaboratoriju salīdzinošajā testēšanā un pēc tam vajadzības gadījumā veic korektīvos pasākumus.

—	Kurināmā vai materiālu izmantotos daudzumus var noteikt, pamatojoties uz iegādes dokumentiem un novērtētajām krājumu izmaiņām bez papildu nenoteiktības.

---

(1)  Pieejams: http://eippcb.jrc.es/

(2)  Guide to the Expression of Uncertainty in Measurement, ISO/TAG 4. Publicējusi Starptautiskā Standartizācijas organizācija (ISO) 1993. gadā (precizēts un atkārtoti publicēts 1995. gadā) pēc BIPM, IEC, IFCC, ISO, IUPAC, IUPAP un OIML pasūtījuma.

(3)  Pamatojas uz oglekļa atommasas (12,011) attiecību pret skābekļa atommasu (15,9994).

(4)  Maksimālais stundā vidējo datu punktu skaits izriet no mērījumu biežuma.

(5)  2000. gada Labas prakses pamatnostādnes (Good Practice Guidance) I pielikums un pārskatīto 1996. gada IPCC Vadlīniju I pielikums (Instrukcijas par ziņojuma sagatavošanu):

http://www.ipcc-nggip.iges.or.jp/public/public.htm.

Norādījumi par mērījumu nenoteiktību aprēķināšanu: Guide to the Expression of Uncertainty in Measurement), ISO/TAG 4. Publicējusi ISO 1993. gadā (precizēts un publicēts atkārtoti 1995. gadā) pēc BIPM, IEC, IFCC, ISO, IUPAC, IUPAP un OIML pasūtījuma.

ISO-5168:2005“Šķidrumu plūsmas mērīšana – Nenoteiktību novērtēšanas procedūras”.

(6)  OV L 41, 14.2.2003., 26. lpp.

(7)  Darbības datus par dedzināšanas darbībām ziņo kā enerģiju (zemāko siltumspēju) un masu. Arī par biomasas kurināmo vai izejvielām jāziņo kā par darbības datiem.

(8)  Dedzināšanas darbību emisijas koeficientus ziņo kā CO2 emisiju attiecībā pret enerģijas saturu.

(9)  Konversijas un oksidācijas koeficientus norāda kā bezdimensiju lielumus.

(10)  OV L 226, 6.9.2000., 3. lpp. Lēmumā jaunākie grozījumi izdarīti ar Padomes Lēmumu 2001/573/EK (OV L 203, 28.7.2001., 18. lpp.).

(11)  Kompetentā iestāde izsniedz identifikācijas numuru atļaujas izdošanas procesā.

(12)  Jāaizpilda tikai tad, ja par iekārtu ir jāziņo atbilstīgi EPRTR un saskaņā ar iekārtas atļauju nav vairāk par vienu EPRTR darbību. Informācija nav obligāta, un to izmanto papildu identifikācijas nolūkā papildus sniegtajiem nosaukuma un adreses datiem.

(13)  Piemēram, “naftas pārstrādes rūpnīcas”.

(14)  Piemēram, “1A2f Kurināmā sadedzināšana citās rūpniecības nozarēs”.

(15)  Piemēram, “2A2 Rūpnieciskie procesi – kaļķu ražošana”.

(16)  Jāaizpilda tikai tad, ja emisijas noteiktas ar mērījumiem.

(17)  UNFCCC (1999): FCCC/CP/1999/7.

(18)  Neiekļauj uzņēmumus, kas iegūst enerģiju no atkritumiem. Par emisijām no enerģijas ieguvei sadedzinātiem atkritumiem ziņo atbilstīgi enerģijas modulim 1A. Sk. Intergovernmental Panel on Climate Change; Greenhouse Gas Inventory Reporting Instructions. Revised 1996 IPCC Guidelines for national greenhouse gas inventories; 1997.