(1)

Komisijas sagatavoto tiesību aktu priekšlikumu par kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) laikposmam pēc 2020. gada mērķis ir izveidot spēcīgu Savienības regulējumu, kas ir būtisks, lai nodrošinātu, ka KLP turpina būt kopēja politika ar vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem, vienlaikus arī piešķirot dalībvalstīm lielāku atbildību par to, kādā veidā sasniegt mērķus un izpildīt noteiktos mērķrādītājus. Attiecīgi dalībvalstīm ir jāizstrādā KLP stratēģiskie plāni un tie jāīsteno pēc tam, kad tos ir apstiprinājusi Komisija.

(2)

Likumdošanas procedūra attiecībā uz Komisijas sagatavotajiem tiesību aktu priekšlikumiem par KLP laikposmam pēc 2020. gada netika pabeigta pietiekami laicīgi, lai dalībvalstis un Komisija varētu sagatavot visus elementus, kas ir vajadzīgi, lai atbilstoši Komisijas sākotnējam priekšlikumam jauno tiesisko regulējumu un KLP stratēģiskos plānus sāktu piemērot no 2021. gada 1. janvāra. Minētā kavēšanās ir radījusi nenoteiktību un riskus lauksaimniekiem Savienībā un visā Savienības lauksaimniecības nozarē. Lai mazinātu minēto nenoteiktību un saglabātu lauku apvidu un reģionu vitalitāti, kā arī veicinātu vides ilgtspēju, šajā regulā būtu jāparedz, ka tiek turpināta pašreizējā KLP regulējuma, kas aptver laikposmu no 2014. līdz 2020. gadam (“pašreizējais KLP regulējums”), piemērošana un ka lauksaimniekiem un citiem labuma guvējiem tiek veikti nepārtraukti maksājumi, un tādējādi pārejas laikā 2021. un 2022. gadā (“pārejas laiks”) tiek nodrošināta paredzamība un stabilitāte līdz dienai, kad sāk piemērot jauno tiesisko regulējumu, kas aptver laikposmu, kurš sākas 2023. gada 1. janvārī (“jaunais tiesiskais regulējums”).

(3)

Tā kā vēl ir jāpabeidz likumdošanas procedūra attiecībā uz Komisijas tiesību aktu priekšlikumiem par KLP pēc 2020. gada un dalībvalstīm vēl ir jāizstrādā KLP stratēģiskie plāni, un ir jāapspriežas ar ieinteresētajām personām, pašreizējais KLP regulējums būtu jāturpina piemērot vēl divus gadus. Pārejas laika mērķis ir atvieglot labuma guvējiem vienmērīgu pāreju uz jaunu plānošanas periodu un nodrošināt iespēju ņemt vērā Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumu par Eiropas zaļo kursu (“Eiropas zaļais kurss”).

(4)

Lai nodrošinātu, ka lauksaimnieki un citi labuma guvēji 2021. un 2022. gadā var saņemt atbalstu no Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda (ELGF) un Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA), Savienībai pārejas laikā būtu jāturpina šādu atbalstu piešķirt saskaņā ar pašreizējo KLP regulējumu. Pašreizējais KLP regulējums ir izveidots jo īpaši ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1303/2013 (4), (ES) Nr. 1305/2013 (5), (ES) Nr. 1306/2013 (6), (ES) Nr. 1307/2013 (7) un (ES) Nr. 1308/2013 (8).

(5)

Ar šo regulu būtu jādod dalībvalstīm pietiekami daudz laika, lai tās varētu sagatavot savus attiecīgos KLP stratēģiskos plānus, kā arī jāveicina tādu administratīvo struktūru izveide, kas ir vajadzīgas sekmīgai jaunā tiesiskā regulējuma īstenošanai, jo īpaši ļaujot palielināt tehnisko palīdzību. Lai nodrošinātu tik ļoti nepieciešamo stabilitāti un noteiktību lauksaimniecības nozarē, visiem KLP stratēģiskajiem plāniem vajadzētu būt gataviem stāties spēkā pēc pārejas laika beigām.

(6)

Savienībai būtu jāturpina atbalstīt lauku attīstību visā pārejas laikā, un tāpēc dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai savas pagarinātās lauku attīstības programmas finansēt no atbilstošā budžeta piešķīruma 2021. un 2022. gadam. Pagarinātajās programmās būtu jānodrošina, ka vismaz tāda pati kopējā ELFLA ieguldījuma daļa tiek rezervēta Regulas (ES) Nr. 1305/2013 59. panta 6. punktā minētajiem pasākumiem saskaņā ar jaunajiem mērķiem, kas noteikti Eiropas zaļajā kursā.

(7)

Regula (ES) Nr. 1303/2013 nosaka kopīgus noteikumus, kas piemērojami ELFLA un citiem fondiem, kuri darbojas vienotā sistēmā. Minēto regulu būtu jāturpina piemērot programmām, kuras no ELFLA atbalsta 2014.–2020. gada plānošanas periodā un 2021. un 2022. plānošanas gadā.

(8)

Termiņi, kas Regulā (ES) Nr. 1303/2013 noteikti attiecībā uz īstenošanas ziņojumiem, ikgadējām izvērtēšanas sanāksmēm, ex post novērtējumiem un kopsavilkuma ziņojumiem, izdevumu atbilstību un saistību atcelšanu, kā arī budžeta saistībām attiecas tikai uz 2014.–2020. gada plānošanas periodu. Minētie termiņi būtu jāpielāgo, lai ņemtu vērā tā laikposma pagarinājumu, kurā būtu jāīsteno no ELFLA atbalstītas programmas.

(9)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1310/2013 (9) un Komisijas Deleģētajā regulā (ES) Nr. 807/2014 (10) ir noteikts, ka izdevumus par dažām ilgtermiņa saistībām, ko uzņēmās saskaņā ar konkrētiem noteikumiem, ar kuriem lauku attīstības atbalsts tika piešķirts, pirms sāka piemērot Regulu (ES) Nr. 1305/2013, būtu jāturpina apmaksāt no ELFLA saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem 2014.–2020. gada plānošanas periodā. Šiem izdevumiem uz attiecīgo juridisko saistību laiku būtu jāturpina ar tādiem pašiem nosacījumiem būt atbalsttiesīgiem arī 2021. un 2022. plānošanas gadā. Turklāt juridiskās skaidrības un noteiktības labad būtu arī jāprecizē, ka juridiskās saistības, kuru uzņemšanās notikusi saistībā ar iepriekšējiem pasākumiem, kas atbilst Regulas (ES) Nr. 1305/2013 pasākumiem, kuriem piemēro integrētu administrācijas un kontroles sistēmu, būtu iekļaujamas minētajā integrētajā administrācijas un kontroles sistēmā un ka maksājumi, kas saistīti ar minētajām juridiskajām saistībām, būtu veicami laikposmā no 1. decembra līdz nākamā kalendārā gada 30. jūnijam.

(10)

ELFLA būtu jāspēj atbalstīt izmaksas spēju veidošanai un sagatavošanas darbībām, ar ko atbalsta sabiedrības virzītu vietējo attīstības stratēģiju izstrādi un īstenošanu nākotnē saskaņā ar jauno tiesisko regulējumu.

(11)

2015. gadā, kad saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1307/2013 notika maksājumtiesību piešķiršana vai kad tika pārrēķinātas maksājumtiesības tām dalībvalstīm, kas bija paturējušas esošās tiesības, dažas dalībvalstis pieļāva maksājumtiesību skaita vai vērtības noteikšanas kļūdas. Daudzas no šīm kļūdām, pat tad, ja tās attiecās tikai uz vienu lauksaimnieku, ietekmē maksājumtiesību vērtību visiem lauksaimniekiem visos gados. Dažas dalībvalstis, kad tās piešķīra maksājumtiesības no rezerves, kļūdas, piemēram, vidējās vērtības aprēķina kļūdas, pieļāva arī pēc 2015. gada. Šādai neatbilstībai parasti piemēro finanšu korekciju, līdz attiecīgā dalībvalsts veic korektīvus pasākumus. Ņemot vērā laiku, kas pagājis kopš pirmā piešķīruma, dalībvalstu centienus maksājumtiesības noteikt un – attiecīgā gadījumā – koriģēt, kā arī juridiskās noteiktības labad no konkrētas dienas maksājumtiesību skaits un vērtība būtu jāuzskata par likumīgu un pareizu.

(12)

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1307/2013 24. panta 6. punktu dalībvalstīm tika dota iespēja maksājumtiesību piešķiršanai piemērot samazinājuma koeficientu atbalsttiesīgiem hektāriem, ko veido ilggadīgo zālāju platības skarbu klimatisko apstākļu apvidos. Alpu ganības bieži tiek apsaimniekotas kolektīvi, tāpēc platības tiek piešķirtas katru gadu, tādējādi attiecīgo dalībvalstu lauksaimniekiem radot ievērojamu nenoteiktību. Minētās sistēmas īstenošana ir izrādījusies ļoti sarežģīta, jo īpaši attiecībā uz precīzu attiecīgo platību noteikšanu. Tā kā maksājumtiesību vērtība platībās, kurās nepiemēro samazinājuma koeficientu, ir atkarīga no maksājumtiesību summas noteiktajās platībās, šī nenoteiktība vēlāk skar visus lauksaimniekus attiecīgajās dalībvalstīs. Lai stabilizētu sistēmu, ko pašlaik piemēro minētajās dalībvalstīs, un lai pēc iespējas ātrāk nodrošinātu juridisko noteiktību visiem lauksaimniekiem attiecīgajās dalībvalstīs, attiecīgajām dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai par likumīgu un pareizu uzskatīt visu to tiesību vērtību un skaitu, kas visiem lauksaimniekiem piešķirtas pirms 2020. gada 1. janvāra. Minēto tiesību vērtība, neskarot individuāliem labuma guvējiem pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, ir 2019. kalendārā gada vērtība, kas ir spēkā 2019. gada 31. decembrī.

(13)

Maksājumtiesību apstiprināšana neatceļ dalībvalstu atbildību, ko ELGF dalītā pārvaldība tām uzliek, lai nodrošinātu Savienības budžeta aizsardzību pret neatbilstoši veiktiem izdevumiem. Tāpēc to maksājumtiesību apstiprinājumam, kuras lauksaimniekiem piešķirtas pirms 2021. gada 1. janvāra, vai, atkāpjoties no tā, pirms 2020. gada 1. janvāra, nebūtu jāskar Komisijas pilnvaras pieņemt Regulas (ES) Nr. 1306/2013 52. pantā minētus lēmumus par nepamatotiem maksājumiem, kas minēto maksājumtiesību skaita vai vērtības kļūdainas noteikšanas rezultātā piešķirti par katru kalendāro gadu līdz 2020. gadam ieskaitot vai, atkāpjoties no tā, līdz 2019. gadam ieskaitot.

(14)

Ņemot vērā to, ka jaunais tiesiskais regulējums attiecībā uz KLP vēl nav pieņemts, būtu skaidri jānosaka, ka ir jāparedz pārejas kārtība nolūkā regulēt pāreju no esošajām daudzgadu atbalsta shēmām uz jauno tiesisko regulējumu.

(15)

Lai ierobežotu ievērojamu saistību pārnešanu no pašreizējā lauku attīstības plānošanas perioda uz KLP stratēģiskajiem plāniem, būtu jānosaka, ka jauno daudzgadu saistību ilgums attiecībā uz agrovidi un klimatu, bioloģisko lauksaimniecību un dzīvnieku labturību parasti ir ierobežots līdz maksimāli trim gadiem. No 2022. gada esošo saistību pagarinājumi būtu jāierobežo līdz vienam gadam.

(16)

Regulas (ES) Nr. 1305/2013 31. panta 5. punktā bija paredzēta pārejas kārtība, lai vieglāk pakāpeniski pārtrauktu maksājumus apgabalos, kurus jauno robežu noteikšanas kritēriju piemērošanas dēļ vairs neuzskata par apgabaliem, kuros ir dabas ierobežojumi. Šādi maksājumi bija jāveic līdz 2020. gadam un, ilgākais, četrus gadus. Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/2393 (11) sākotnējais termiņš jaunai šādu apgabalu robežu noteikšanai tika pagarināts līdz 2019. gadam. Lauksaimniekiem dalībvalstīs, kas jaunas robežas noteica 2018. un 2019. gadā, pakāpeniska maksājumu pārtraukšana nevarēja sasniegt maksimālo četru gadu laikposmu. Lai turpinātu pakāpenisku maksājumu pārtraukšanu, būtu jāļauj dalībvalstīm attiecīgos gadījumos turpināt tos maksāt 2021. un 2022. gadā. Lai saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1305/2013 31. panta 5. punktu nodrošinātu pienācīgu maksājumu līmeni par hektāru, maksājumu līmenis 2021. un 2022. gadam būtu jānosaka 25 EUR apmērā par hektāru.

(17)

Tā kā lauksaimnieki ir pakļauti arvien lielākiem ekonomiskiem un vides riskiem, ko izraisa klimata pārmaiņas un pieaugošā cenu nestabilitāte, Regulā (ES) Nr. 1305/2013 ir paredzēts riska pārvaldības pasākums, ar ko palīdzēt lauksaimniekiem novērst minētos riskus. Minētajā pasākumā ir ietverti finansiāli ieguldījumi kopfondos un ienākumu stabilizācijas instruments. Saskaņā ar minēto pasākumu piešķirtam atbalstam tika paredzēti īpaši nosacījumi, lai nodrošinātu, ka pret lauksaimniekiem visā Savienībā ir vienlīdzīga attieksme, ka netiek kropļota konkurence un ka tiek ievērotas Savienības starptautiskās saistības. Lai vēl vairāk veicinātu minētā pasākuma izmantošanu visu nozaru lauksaimniekiem, būtu jānodrošina iespēja dalībvalstīm samazināt 30 % slieksni, kas lauksaimniekiem paredz kompensāciju par ražošanas apjoma vai ienākumu samazinājumu, ko piemēro attiecīgajam instrumentam, tomēr ne mazāk par 20 %.

(18)

Covid-19 uzliesmojuma sekas ir ietekmējušas lauksaimniekus un lauku uzņēmumus vēl nepieredzētā veidā. Dalībvalstīs ieviesto plašo pārvietošanās ierobežojumu pagarināšana, kā arī veikalu, āra tirgu, restorānu un citu viesmīlības iestāžu obligāta slēgšana ir izraisījuši ekonomikas traucējumus lauksaimniecības nozarē un lauku kopienās un radījuši likviditātes un naudas plūsmas problēmas lauksaimniekiem un tiem mazajiem uzņēmumiem, kas nodarbojas ar lauksaimniecības produktu pārstrādi, tirdzniecību vai izstrādi. Lai mazinātu Covid-19 uzliesmojuma rezultātā izraisītās krīzes ietekmi, būtu jāpagarina Regulas (ES) Nr. 1305/2013 39.b pantā minētais pasākums nolūkā novērst likviditātes problēmas, kas apdraud lauksaimniecības darbību nepārtrauktību un mazo uzņēmumu, kuri nodarbojas ar lauksaimniecības produktu pārstrādi, tirdzniecību vai izstrādi, darbības turpināšanos. Atbalsts minētajam pasākumam būtu jāfinansē līdz 2 % no ELFLA piešķirtajiem līdzekļiem dalībvalstīm 2014.–2020. gada plānošanas periodā.

(19)

Lai novērstu situāciju, kad sabiedrības virzītai vietējai attīstībai paredzēti līdzekļi 2021. un 2022. plānošanas gadā paliek neizlietoti, dalībvalstīm, kuras izmanto iespēju pārvietot līdzekļus no tiešajiem maksājumiem uz lauku attīstību, sabiedrības virzītai vietējai attīstībai paredzēto 5 % – un Horvātijas gadījumā 2,5 % – piešķīruma minimumu būtu jāvar piemērot tikai attiecībā uz to ELFLA ieguldījumu lauku attīstībā, kas pagarināts līdz 2022. gada 31. decembrim un aprēķināts pirms ir veikts tiešo maksājumu apropriāciju pārvietojums.

(20)

Saskaņā ar Padomes Regulu (ES) 2020/2094 (12), ar ko izveido Eiropas Savienības Atveseļošanas instrumentu (“ESAI”) atveseļošanas atbalstam pēc Covid-19 krīzes (“ESAI regula”), 2021. un 2022. gadam būtu jādara pieejami papildu resursi, lai novērstu Covid-19 krīzes ietekmi un sekas, ko tā ir atstājusi uz Savienības lauksaimniecības nozari un lauku apvidiem.

(21)

Ņemot vērā nepieredzētās problēmas, ar kurām Covid-19 krīzes dēļ saskaras Savienības lauksaimniecības nozare un lauku apvidi, ESAI nodrošinātie papildu resursi būtu jāizmanto pasākumu finansēšanai saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1305/2013, tādējādi paverot ceļu noturīgai, ilgtspējīgai un digitālai ekonomikas atveseļošanai saskaņā ar Savienības vides un klimata saistību mērķiem un jaunajiem mērķiem, kas izklāstīti Eiropas Zaļajā kursā.

(22)

Tāpēc dalībvalstīm nevajadzētu samazināt savu pašreizējo lauku attīstības programmu mērķus vides jomā. Tām būtu jānodrošina tāda pati kopējā daļa papildu resursiem, kā tā daļa, ko tās savās lauku attīstības programmās ir rezervējušas pasākumiem, kas ir īpaši labvēlīgi videi un klimatam saskaņā ar ELFLA ieguldījumu (“regresa nepieļaušanas princips”). Turklāt vismaz 37 % no papildu resursiem, ko sniedz ESAI, būtu jāatvēlē pasākumiem, kas ir īpaši labvēlīgi videi un klimatam, kā arī dzīvnieku labturībai un Kopienas iniciatīvai lauku attīstībai (LEADER). Turklāt vismaz 55 % no šiem papildu resursiem būtu jāatvēlē pasākumiem, kas veicina ekonomisko un sociālo attīstību lauku apvidos, proti, ieguldījumiem materiālajos aktīvos, lauku saimniecību un uzņēmējdarbības attīstībā, atbalsta sniegšanā pamatpakalpojumiem un ciematu atjaunošanai lauku apvidos un sadarbībai.

(23)

Ja dalībvalstis citādi nespēj ievērot “regresa nepieļaušanas principu”, tām vajadzētu būt iespējai atkāpties no pienākuma vismaz 55 % no ESAI papildu resursiem piešķirt pasākumiem ekonomiskās un sociālās attīstības lauku apvidos veicināšanai un tām būtu vēlams atbalstīt pasākumus, kas ir īpaši labvēlīgi videi un klimatam. Tomēr, lai nodrošinātu dalībvalstīm pietiekamu elastību, dalībvalstīm vajadzētu būt arī iespējai atkāpties no regresa nepieļaušanas principa attiecībā uz minētajiem papildu resursiem, cik tas ir nepieciešams, lai izpildītu minēto 55 % pienākumu.

(24)

Uz papildu resursiem no ESAI attiecas īpaši nosacījumi. Tādējādi minētie papildu resursi būtu jāplāno un jāuzrauga atsevišķi no Savienības lauku attīstības atbalsta, vienlaikus vispārēji piemērojot Regulā (ES) Nr. 1305/2013 izklāstītos noteikumus. Tāpēc šos papildu resursus būtu jāapgūst, izmantojot Regulu (ES) Nr. 1305/2013, un saistībā ar minēto regulu jāuzskata par summām, ar kurām finansē ELFLA pasākumus. Tāpēc, ja vien šajā regulā nav paredzēts citādi, būtu jāpiemēro noteikumi, kas izklāstīti Regulā (ES) Nr. 1305/2013, tostarp noteikumi par lauku attīstības programmu grozījumiem, Regulā (ES) Nr. 1306/2013, tostarp noteikumi par saistību automātisku atcelšanu, un Regulā (ES) Nr. 1307/2013.

(25)

Būtu jānosaka konkrēta maksimālā Savienības līdzfinansējuma likme, kā arī palielināta atbalsta likme investīcijām, kas veicina noturīgu, ilgtspējīgu un digitālu ekonomikas atveseļošanos, un atbalsts gados jaunajiem lauksaimniekiem, lai ESAI sniegtajiem papildu resursiem nodrošinātu pienācīgu sviras efektu.

(26)

Lai pārejas laikā nodrošinātu nepārtrauktību, 2021. un 2022. gadā būtu jāsaglabā rezerve krīzes situācijām lauksaimniecības nozarē. Minētajā rezervē būtu jāiekļauj attiecīgā rezerves summa 2021. un 2022. gadam.

(27)

Attiecībā uz ELFLA priekšfinansējuma kārtību būtu jāprecizē, ka saskaņā ar šo regulu ne no ELFLA atbalstīto programmu pagarināšana līdz 2022. gada 31. decembrim, ne papildu resursi, kas darīti pieejami, pamatojoties uz ESAI regulu, nedrīkst radīt jebkādu papildu priekšfinansējuma piešķiršanu attiecīgajām programmām.

(28)

Regulas (ES) Nr. 1307/2013 11. pantā dalībvalstu pienākums paziņot par lēmumiem, kurus tās ir pieņēmušas saskaņā ar minēto pantu, un par tās tiešo maksājumu summas daļas samazinājuma aplēses rezultātu, kura lauksaimniekam piešķirama par konkrētu kalendāro gadu un pārsniedz 150 000 EUR, patlaban paredzēts vienīgi attiecībā uz 2015.–2020. gadu. Lai nodrošinātu esošās sistēmas nepārtrauktību, lēmumi, ko dalībvalstis ir pieņēmušas saskaņā ar minēto pantu, un samazinājuma summas aplēses rezultāts dalībvalstīm būtu jāpaziņo arī par 2021. un 2022. kalendāro gadu.

(29)

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1307/2013 14. pantu līdzekļu pārvietošana no tiešajiem maksājumiem uz lauku attīstību un otrādi dalībvalstīm ir atļauta attiecībā uz 2014.–2020. kalendāro gadu. Lai nodrošinātu, ka dalībvalstis var ievērot savu stratēģiju, elastība starp pīlāriem būtu jāpadara pieejama arī par 2021. kalendāro gadu (2022. finanšu gadu) un par 2022. kalendāro gadu (2023. finanšu gadu).

(30)

Lai Komisija saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1307/2013 22. panta 1. punktu, 36. panta 4. punktu, 42. panta 2. punktu, 49. panta 2. punktu, 51. panta 4. punktu un 53. panta 7. punktu varētu noteikt maksimāli pieļaujamo budžeta apjomu, dalībvalstīm savi lēmumi par katrai shēmai paredzētajiem finanšu piešķīrumiem jāpaziņo līdz 2021. gada 19. februārim par 2021. kalendāro gadu un līdz 2021. gada 1. augustam par 2022. kalendāro gadu.

(31)

Regulas (ES) Nr. 1307/2013 22. panta 5. punkts prasa lineāri koriģēt maksājumtiesību vērtību, ja pamata maksājuma shēmas maksimālais apjoms, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir mainījies tāpēc, ka dalībvalstis ir pieņēmušas noteiktus lēmumus, kuri šo maksimālo apjomu ietekmē. Minētās regulas II pielikuma attiecināšana arī uz maksimālajiem apjomiem, kas valstīm noteikti laikposmam pēc 2020. kalendārā gada, un vēlākām iespējamām ikgadējām izmaiņām varētu ietekmēt pamata maksājuma shēmas maksimālo apjomu. Tāpēc, lai dalībvalstis spētu ievērot minētās regulas 22. panta 4. punktā noteikto pienākumu par maksājumtiesību un rezervju summas atbilstību pamata maksājuma shēmas maksimālajam apjomam, ir lietderīgi paredzēt lineāru korekciju, kas vajadzīga, lai pielāgotos minētās regulas II pielikuma tvēruma paplašināšanai vai grozījumiem pārejas laikā. Turklāt, lai dalībvalstīm dotu lielāku elastību, šķiet lietderīgi atļaut tām – iespējams, ar atšķirīgām korekcijas likmēm – pielāgot maksājumtiesību vai rezerves vērtību.

(32)

Saskaņā ar pašreizējo tiesisko regulējumu dalībvalstis savus lēmumus par gada valsts maksimālā apjoma sadalījumu reģioniem saskaņā ar pamata maksājuma shēmu un iespējamām ikgadējām pakāpeniskām sākotnējās vērtības izmaiņām laikposmā, ko aptver Regula (ES) Nr. 1307/2013, 2014. gadā ir paziņojušas par laikposmu līdz 2020. kalendārajam gadam. Ir nepieciešams, ka dalībvalstis paziņo šādus lēmumus arī par 2021. un 2022. kalendāro gadu.

(33)

Iekšējās konverģences mehānisms ir galvenais process, kas nodrošina taisnīgāku tiešā lauksaimnieku ienākumu atbalsta sadali. Uz vēsturiskām atsaucēm balstītas ievērojamas individuālas atšķirības kļūst arvien grūtāk pamatojamas. Regulā (ES) Nr. 1307/2013 paredzētais galvenais iekšējās konverģences modelis ir dalībvalstu veikta vienotas fiksētas likmes piemērošana visām maksājumtiesībām valsts vai reģionālā līmenī, sākot no 2015. gada. Tomēr, lai nodrošinātu vienmērīgāku pāreju uz vienotu vērtību, tika noteikta atkāpe jeb t. s. tuneļa metode, kas dalībvalstīm ļauj maksājumtiesību vērtības diferencēt, 2015.–2019. gadā piemērojot daļēju konverģenci. Dažas dalībvalstis minēto atkāpi ir izmantojušas. Lai turpinātu virzīties uz taisnīgāku tiešo maksājumu sadali, pēc 2019. gada dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izvēlēties nevis panākt vienotu fiksētu likmi vai saglabāt maksājumtiesību vērtību 2019. gada līmenī, bet gan tuvināties valsts vai reģionālam vidējam rādītājam. Minētajai iespējai dalībvalstīm būtu jātiek piemērotai no 2021. gada 1. janvāra. Dalībvalstīm katru gadu būtu jāpaziņo Komisijai savs lēmums par nākamo gadu.

(34)

Ar šo regulu grozītās Regulas (ES) Nr. 1307/2013 noteikumi par visu maksājumtiesību pielāgošanu ar atpakaļejošu spēku būtu jāpiemēro no 2020. gada 1. janvāra, lai tiktu būtu precizēts, ka dalībvalstis varēja īstenot konverģenci pēc 2019. gada.

(35)

Regulas (ES) Nr. 1307/2013 30. pantā ir paredzētas ikgadējas pakāpeniskas no rezerves piešķirto maksājumtiesību vērtības izmaiņas, kas atspoguļotu minētās regulas II pielikumā noteiktā valsts maksimālā apjoma ikgadējās izmaiņas, kuras savukārt atspoguļo rezerves daudzgadu pārvaldību. Šie noteikumi būtu jāpielāgo tā, lai atspoguļotu, ka ir iespējams gan grozīt visu piešķirto maksājumtiesību vērtību, gan koriģēt rezervi atbilstoši minētās regulas II pielikumā norādītās summas izmaiņām divos gados. Dalībvalstīs, kuras nolemj turpināt iekšējo konverģenci, minētā iekšējā konverģence tiek īstenota katru gadu. Par 2020., 2021. un 2022. kalendāro gadu piešķīruma gadā jānosaka tikai kārtējā gada maksājumtiesību vērtība. To maksājumtiesību vienības vērtība, kas attiecīgajā gadā piešķiramas no rezerves, būtu jāaprēķina pēc iespējamas rezerves koriģēšanas saskaņā ar minētās regulas 22. panta 5. punktu. Visos turpmākajos gados no rezerves piešķirto maksājumtiesību vērtība būtu jāpielāgo saskaņā ar minētās regulas 22. panta 5. punktu.

(36)

Regulas (ES) Nr. 1307/2013 36. pants paredz vienotā platībmaksājuma shēmas piemērošanu līdz 2020. gada 31. decembrim. Ir lietderīgi atļaut vienotā platībmaksājuma shēmas pagarināšanu 2021. un 2022. gadā.

(37)

Ņemot vērā to, ka Regulas (ES) Nr. 1307/2013 II pielikuma grozījums, kas izklāstīts šajā regulā, stāsies spēkā pārāk vēlu un dalībvalstīm nebūs iespējams ievērot sākotnējo termiņu attiecībā uz konkrētiem paziņošanas pienākumiem 2020. gadā, ir nepieciešams atlikt termiņu, kurā dalībvalstīm jāpieņem lēmums pirmo reizi ieviest pārdalošo maksājumu no 2021. vai 2022. gada, un minētā lēmuma paziņošanu Komisijai. Ir lietderīgi noteikt minēto termiņu vienlaikus ar termiņu lēmumiem par elastīgumu starp pīlāriem.

(38)

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1307/2013 37. pantu dalībvalstis, kuras piemēro vienotā platībmaksājuma shēmu, var pieņemt lēmumu laikposmā no 2015. līdz 2020. gadam piešķirt pārejas posma valsts atbalstu, lai izvairītos no pēkšņa un būtiska atbalsta samazinājuma tajās nozarēs, kuras līdz 2014. gadam guva labumu no pārejas posma valsts atbalsta. Lai nodrošinātu, ka pārejas laikā ar šādu atbalstu joprojām var atbalstīt lauksaimnieku ienākumus minētajās konkrētajās nozarēs, būtu jāparedz minētā atbalsta turpināšana ar tādiem pašiem nosacījumiem un ierobežojumiem kā laikposmā no 2015. līdz 2020. gadam.

(39)

Juridiskās noteiktības labad būtu jāprecizē, ka Regulas (ES) Nr. 1307/2013 41. un 42. pants dalībvalstīm ļauj katru gadu pārskatīt savus lēmumus par pārdalošo maksājumu. Pārskatīšanas termiņš, kas piemērojams 2021. un 2022. gadā, būtu jānosaka vienlaikus ar termiņu lēmumiem par elastīgumu starp pīlāriem.

(40)

Ar Regulas (ES) Nr. 1307/2013 52. panta 10. punktu Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus, kuri dalībvalstīm ļauj nolemt, ka brīvprātīgo saistīto atbalstu var turpināt izmaksāt līdz 2020. gadam, pamatojoties uz ražošanas vienībām, par kurām šāds atbalsts tika piešķirts iepriekšējā atsauces laikposmā. Minētā pilnvarojuma nolūks ir nodrošināt vislielāko iespējamo saskanību starp Savienības shēmām, kuras ir vērstas uz tām nozarēm, ko var skart strukturāli tirgus traucējumi. Tāpēc ir lietderīgi šo pilnvarojumu pagarināt tā, lai tas aptvertu arī 2021. un 2022. gadu.

(41)

Ņemot vērā to, ka Regulas (ES) Nr. 1307/2013 II pielikuma grozījums, kas izklāstīts šajā regulā, stāsies spēkā pārāk vēlu un dalībvalstīm nebūs iespējams ievērot sākotnējo termiņu attiecībā uz konkrētiem paziņošanas pienākumiem 2020. gadā, ir nepieciešams atlikt termiņu, kurā dalībvalstīm jāpieņem lēmums pirmo reizi ieviest brīvprātīgo saistīto atbalstu no 2021. vai 2022. gada, un minētā lēmuma paziņošanu Komisijai. Ir lietderīgi noteikt minēto termiņu vienlaikus ar termiņu lēmumiem par elastīgumu starp pīlāriem. Tāpat arī termiņš dalībvalstu lēmumam turpināt vai pārtraukt brīvprātīga saistītā atbalsta piešķiršanu 2021. un 2022. gadā un minētā lēmuma paziņošanai Komisijai būtu jāatliek līdz tam pašam termiņam.

(42)

Regulas (ES) Nr. 1307/2013 54. pantā ir noteikti elementi dalībvalstu paziņojumiem par brīvprātīgu saistīto atbalstu. Ir lietderīgi precizēt, ka minētajos paziņojumos par 2021. un 2022. kalendāro gadu būtu jāiekļauj procentuālā daļa no valsts maksimālā apjoma, ko izmanto minētā atbalsta finansēšanai 2021. un 2022. gadā.

(43)

Regula (ES) Nr. 1308/2013 paredz noteikumus par lauksaimniecības tirgu kopīgo organizāciju un ietver konkrētas atbalsta shēmas. Komisijas tiesību aktu priekšlikumi par KLP pēc 2020. gada paredzēja, ka minētās atbalsta shēmas jāiestrādā turpmākajos dalībvalstu KLP stratēģiskajos plānos. Lai nodrošinātu minēto atbalsta shēmu vienmērīgu integrāciju turpmākajā KLP, būtu jāparedz noteikumi par katras minētās atbalsta shēmas ilgumu, kad to paredzēts atjaunot pārejas laikā. Tādēļ pēc spēkā esošajām darba programmām attiecībā uz atbalsta shēmu olīveļļas un galda olīvu nozarē, kas izstrādātas laikposmam no 2018. gada 1. aprīļa līdz 2021. gada 31. martam, būtu jāseko jaunām darba programmām, kuru darbības ilgums būtu no 2021. gada 1. aprīļa līdz 2022. gada 31. decembrim. Spēkā esošās darbības programmas augļu un dārzeņu nozarē, kuras nav sasniegušas maksimālo piecu gadu ilgumu, var pagarināt tikai līdz 2022. gada 31. decembrim. Jaunas darbības programmas augļu un dārzeņu nozarē būtu jāapstiprina tikai uz laiku, kas nepārsniedz trīs gadus. Spēkā esošās valsts programmas biškopības nozarē, kas izstrādātas laikposmam no 2019. gada 1. augusta līdz 2022. gada 31. jūlijam, būtu jāpagarina līdz 2022. gada 31. decembrim.

(44)

Ņemot vērā Covid-19 pandēmijas izraisīto krīzi, vīnkopjiem, kuriem bija stādīšanas atļaujas jauniem stādījumiem vai atkārtotai apstādīšanai, kuru termiņš beidzas 2020. gadā, lielā mērā tika liegta iespēja šīs atļaujas plānoti izmantot pēdējā to derīguma gadā. Lai izvairītos no minēto atļauju zaudēšanas un samazinātu risku, ka varētu pasliktināties apstākļi, saskaņā ar kuriem būtu jāveic stādīšana, ir nepieciešams atļaut pagarināt to jaunu stādījumu vai atkārtotas apstādīšanas stādīšanas atļauju derīguma termiņu, kuru termiņš beidzas 2020. gadā. Tāpēc visas stādīšanas atļaujas jauniem stādījumiem vai atkārtotai apstādīšanai, kuru termiņš beidzas 2020. gadā, būtu jāpagarina līdz 2021. gada 31. decembrim. Turklāt, ņemot vērā izmaiņas tirgus perspektīvās, tādu stādīšanas atļauju turētājiem, kuru termiņš beidzas 2020. gadā, vajadzētu būt iespējai neizmantot savas atļaujas, nesaņemot administratīvu sodu.

(45)

Ņemot vērā Covid-19 pandēmijas radītos traucējumus un grūtības, ko tā ir radījusi attiecībā uz jaunu vīnogulāju stādīšanas vai atkārtotas apstādīšanas atļaujām, ar šo regulu grozītais Regulas (ES) Nr. 1308/2013 noteikums par jaunu vīnogulāju stādīšanas atļaujām vai atkārtotas apstādīšanas atļaujām, kuru termiņš beidzās 2020. gadā, būtu jāpiemēro ar atpakaļejošu spēku no 2020. gada 1. janvāra.

(46)

2013. gadā tika paredzēti pārejas noteikumi, lai nodrošinātu vienmērīgu pāreju no agrākā vīna vīnogu stādīšanas tiesību režīma uz jauno stādīšanas atļauju sistēmu, jo īpaši, lai izvairītos no pārmērīgiem stādījumiem pirms minētās jaunās sistēmas sākuma. Pēdējais pieteikumu iesniegšanas termiņš stādīšanas tiesību pārvēršanai atļaujās beidzas 2020. gada 31. decembrī. Tomēr atļaujas ir jāizmanto pieteikuma iesniedzējam, un tās nav tirgojamas kā iepriekšējās stādīšanas tiesības. Turklāt varētu pieprasīt, lai atļaujas pieteikuma iesniedzējiem būtu atbilstoša vīna dārza platība; tas var radīt situācijas, kad stādīšanas tiesību īpašnieki vēl nav varējuši iegādāties attiecīgās vīna dārza platības, lai izmantotu atļaujas, kas izrietētu no viņu stādīšanas tiesību pārveidošanas. Covid-19 pandēmijas smagā ekonomiskā ietekme uz vīna nozari ir radījusi naudas plūsmas problēmas vīnkopjiem, kā arī neskaidrību par turpmāko pieprasījumu pēc vīna. Vīnkopjiem, kuriem joprojām ir stādīšanas tiesības, nevajadzētu būt spiestiem izlemt, vai viņi vēlas pārveidot savas stādīšanas tiesības par atļaujām, vienlaikus saskaroties ar ārkārtas grūtībām Covid-19 pandēmijas izraisītās krīzes dēļ, jo īpaši tāpēc, ka viņiem tiktu piemērots administratīvs sods, ja viņi neizmantotu savas no pārveidošanas radušās stādīšanas atļaujas. Tāpēc tām dalībvalstīm, kuras vīnkopjiem ļāvušas līdz 2020. gada 31. decembrim iesniegt pieteikumus par stādīšanas tiesību pārveidošanu, būtu jādod iespēja pagarināt šādu pieprasījumu iesniegšanas termiņu līdz 2022. gada 31. decembrim. Tāpēc šādu pārveidotu atļauju derīguma termiņš būtu jāpielāgo, un tam būtu jābeidzas 2025. gada 31. decembrī.

(47)

Ar Regulas (ES) Nr. 1308/2013 214.a pantu Somijai ir dota iespēja, saņemot Komisijas atļauju, ar konkrētiem nosacījumiem līdz 2020. gadam piešķirt valsts atbalstu Dienvidsomijā. Lai nodrošinātu minētā atbalsta maksājumu nepārtrauktību pārejas laikā, šā valsts atbalsta piešķiršanai arī turpmāk ir jābūt atļautai ar tādiem pašiem nosacījumiem un tādām pašām summām kā 2020. gadā.

(48)

Lai uzlabotu olīveļļas tirgus darbību, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai lemt, kā īstenot tirdzniecības noteikumus piedāvājuma regulēšanai. Tomēr no šo lēmumu darbības jomas būtu jāizslēdz metodes, kas varētu kropļot konkurenci.

(49)

Nesenie notikumi ir apliecinājuši, ka lauksaimnieki aizvien vairāk saskaras ar ienākumu nepastāvības riskiem– daļēji tirgus risku dēļ un daļēji tādēļ, ka Savienības lopkopības un zemkopības resursus ietekmē ekstrēmi laikapstākļu notikumi un biežas sanitārās un fitosanitārās krīzes. Lai ienākumu nepastāvību mazinātu, iedrošinot lauksaimniekus labajos gados uzkrāt līdzekļus tērēšanai sliktajos gados, valsts nodokļu pasākumi, ar kuriem lauksaimniekiem piemērojamo ienākuma nodokļa bāzi aprēķina, pamatojoties uz daudzgadu periodu, nebūtu jāattiecina uz valsts atbalsta noteikumiem.

(50)

Tā kā šīs Regulas mērķi, proti, paredzēt pašreizējā KLP regulējuma noteikumu turpmāku piemērošanu un nepārtrauktu maksājumu lauksaimniekiem un citiem labuma guvējiem veikšanu, un tādējādi pārejas laikā nodrošināt paredzamību un stabilitāti, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet rīcības mēroga vai iedarbības dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(51)

Šai regulai piemēro horizontālos finanšu noteikumus, ko Eiropas Parlaments un Padome pieņēmuši, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 322. pantu. Minētie noteikumi ir izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES, Euratom) 2018/1046 (13) un jo īpaši nosaka procedūru budžeta izveidei un izpildei, izmantojot dotācijas, iepirkumu, godalgas, netiešu izpildi, kā arī paredz finanšu dalībnieku atbildības pārbaudes. Noteikumi, kas pieņemti, pamatojoties uz LESD 322. pantu, iekļauj arī vispārēja nosacījuma mehānisma režīmu Savienības budžeta aizsardzībai.

(52)

Tāpēc Regula (ES) Nr. 1305/2013, (ES) Nr. 1306/2013, (ES) Nr. 1307/2013 un (ES) Nr. 1308/2013 būtu attiecīgi jāgroza.

(53)

Lai nodrošinātu, ka papildus resursi, kas darīti pieejami, pamatojoties uz ESAI regulu, ir pieejami no 2021. gada 1. janvāra, noteikumiem par ESAI atbalstu šajā regulā būtu jātiek piemērotiem ar atpakaļejošu spēku no minētā datuma.

(54)

Ņemot vērā primāro nepieciešamību nodrošināt tiesisko noteiktību lauksaimniecības nozarē pašreizējos apstākļos, šai regulai būtu jāstājas spēkā steidzamības kārtā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī,