1

Prasītāja Vakakis kai Synergates – Symvouloi gia Agrotiki Anaptixi AE Meleton ir sabiedrība, kas galvenokārt darbojas tehniskās palīdzības nozarē jaunattīstības valstīs.

2

Tā piedalījās iepirkuma procedūrā “Uzturdrošības sistēmas nostiprināšana Albānijā” (EuropeAid/129820/C/SER/AL) saistībā ar pakalpojumu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, ko Eiropas Komisijas vārdā organizēja Eiropas Savienības delegācija Albānijā (turpmāk tekstā – “Savienības delegācija”). Līgumslēdzēja iestāde bija Eiropas Savienība, ko pārstāvēja Komisija, kura rīkojās ar tās delegācijas Albānijā starpniecību (turpmāk tekstā – “līgumslēdzēja iestāde”).

3

Šī iepirkuma procedūra, ko reglamentēja Padomes Regula (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 (2002. gada 25. jūnijs) par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV 2002, L 248, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Finanšu regula”), ir saistīta ar Savienības darbību, kuras mērķis ir veicināt uzturdrošības sistēmas institucionālo, tiesisko un administratīvo aspektu uzlabošanu šajā valstī, un 2007. gadā sabiedrībai A. tika piešķirtas pirmā publiskā pakalpojumu līguma slēgšanas tiesības ar mērķi izveidot šajā valstī pārtikas nekaitīguma iestādi.

4

2010. gada 17. martā tika publicēts iepriekšējs informatīvs paziņojums par iepirkuma procedūras rīkošanu tā paša gada jūlijā, lai piešķirtu pakalpojumu līguma slēgšanas tiesības attiecībā uz uzturdrošības sistēmas konsolidāciju Albānijā.

5

2010. gada jūnijā projekta vadītājs Savienības delegācijā lūdza P. – vienam no sabiedrības A. ekspertiem – sniegt viņam konkrētu informāciju, lai sagatavotu šo iepirkuma procedūru, it īpaši darba uzdevumu (turpmāk tekstā – “DU”). P. sniedza pieprasīto informāciju.

6

Pēc paziņojuma par publisku pakalpojumu līgumu EuropeAid/129820/C/SER/AL publicēšanas 2010. gada 16. jūlijā un pēc kandidātu pārbaudes tika iepriekš izraudzīti astoņi kandidāti, tostarp konsorciji, kuru locekļi bija sabiedrība A. un prasītāja.

7

Pēc uzaicinājuma iesniegt piedāvājumus nosūtīšanas 2010. gada 15. septembrī prasītāja 2010. gada oktobrī norādīja līgumslēdzējai iestādei, ka sabiedrība A. bija par pirmo projektu atbildīgais uzņēmums un ka šī iemesla dēļ neatkarīgi no tās dalības DU izstrādē tai bija informācija un priekšrocības salīdzinājumā ar citiem kandidātiem, kas bija iekļauti ierobežotajā sarakstā.

8

Savienības delegācija 2010. gada 22. oktobra paskaidrojuma paziņojumā attiecībā uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu tai atbildēja, ka godīgas konkurences nosacījumi bija izpildīti un DU tika izstrādāts ar mērķi sniegt pēc iespējas vairāk informācijas pretendentiem, lai tie varētu sagatavot piedāvājumus.

9

Seši atlasītie kandidāti, tostarp konsorciji, kuru locekļi bija attiecīgi sabiedrība A. un prasītāja, iesniedza līgumslēdzējai iestādei piedāvājumus.

10

2010. gada novembrī prasītāja un divi citi kandidāti Savienības delegācijai norādīja, ka sabiedrības A. eksperts P. bija minēts kā Word dokumenta, kas saturēja DU, autors un ka tas ir uzskatāms par interešu konfliktu Praktisko vadlīniju par Eiropas Savienības ārējo darbību līgumslēgšanas procedūrām (turpmāk tekstā – “PRAG”) izpratnē.

11

2010. gada 12. novembrī novērtēšanas komitejas priekšsēdētājs nosūtīja sabiedrībai A. lūgumu sniegt paskaidrojumus, uz kuru tā atbildēja 15. novembrī. Tā, pirmkārt, norādīja, ka P. dalība DU izstrādē attiecās tikai uz vispārējas informācijas sniegšanu saistībā ar šī dokumenta 1.4. un 1.5. iedaļu; otrkārt,P. sniegtā informācija bija pieejama visiem kandidātiem un attiecīgā situācija neizraisīja negodīgu konkurenci; un, treškārt, P. tika iecelts par projekta vadītāju tikai pēc tam, kad tika publicēts to kandidātu saraksts, kuriem tika atļauts iesniegt piedāvājumus.

12

2010. gada 19. un 23. novembrī prasītāja atkārtoti brīdināja Savienības delegāciju par to, ka P. bija Word dokumenta, kas ietvēra DU, autors un ka šī situācija ir interešu konflikts.

13

2011. gada 27. janvārī Savienības delegācija informēja neizraudzītos pretendentus, ka līguma slēgšanas tiesības ir piešķirtas konsorcijam, kura locekle bija sabiedrība A., un sniedza paskaidrojumus attiecībā uz apgalvojumiem par interešu konfliktu.

14

2011. gada 7. februārī prasītāja lūdza Savienības delegācijai veikt jaunu izmeklēšanu attiecībā uz apgalvojumiem par interešu konfliktu. 2011. gada 15. februārī Savienības delegācija atbildēja, ka interešu konflikta nav bijis un ka procedūrā nav pārkāpts negodīgas konkurences aizliegums.

15

2011. gada 3. maijā prasītāja iesniedza sūdzību Eiropas Ombudam, kurš secināja, ka, atļaujot izraudzītā pretendenta ekspertam piedalīties DU izstrādē, kas izraisīja vismaz pirmšķietamu interešu konfliktu, Komisija ir pieļāvusi administratīvu kļūmi.

16

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 3. jūnijā, prasītāja cēla šo prasību.

17

Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, lieta tika nodota jaunam tiesnesim referentam.

18

Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas trešajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

19

Pēc Vispārējās tiesas trešās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši tās Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.

20

Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (trešā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma uzsākt tiesvedības mutvārdu daļu.

21

Veicot Vispārējās tiesas Reglamenta 89. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, Vispārējā tiesa uzdeva Komisijai rakstveida jautājumus. Tā atbildēja noteiktajā termiņā.

22

Tiesas sēdi sākotnēji bija paredzēts rīkot 2016. gada 9. decembrī, taču pēc prasītājas lūguma tā tika pārcelta uz 2017. gada 10. janvāri.

23

Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausītas 2017. gada 10. janvāra tiesas sēdē.

24

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

25

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

26

Oficiāli neizvirzot iebildi par nepieņemamību, Komisija apgalvo, ka prasība nav pieņemama, jo prasītāja lūdz atlīdzināt zaudējumus tādā apmērā, ka gadījumā, ja prasība tiktu apmierināta, tā atrastos tādā situācijā, it kā tai būtu piešķirtas attiecīgā līguma slēgšanas tiesības. Prasības mērķis faktiski esot atcelt individuālu lēmumu, kas ir kļuvis galīgs, un, ja prasība tiktu apmierināta, tiktu novērstas tiesiskās sekas, kuras izraisīja galīgs lēmums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu konsorcijam, kura locekle ir sabiedrība A. Tādējādi ar prasību par zaudējumu atlīdzību esot apstrīdēts lēmums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, jo prasītājas apgalvotais prettiesiskums esot saistīts ar minēto lēmumu. Turklāt prasība esot nepieņemama, ciktāl, ja salīdzina zaudējumu atlīdzības summu un tās peļņu, kuru tā būtu guvusi gadījumā, ja tai tiktu piešķirtas līguma slēgšanas tiesības, šīs summas savstarpēji atbilst.

27

Prasītāja apstrīd Komisijas argumentāciju un apgalvo, ka prasība ir pieņemama. Šajā ziņā tā, pirmkārt, norāda, ka Komisija nav pierādījusi, ka prasība ir nepieņemama, lai gan tas ir tās pienākums. Otrkārt, tā norāda, ka prasības mērķis nav atcelt lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu konsorcijam, kura locekle ir sabiedrība A., bet konstatēt, ka ar šo lēmumu tai ir nodarīts kaitējums. Treškārt, prasītāja uzsver, ka spriedums par Savienības ārpuslīgumisko atbildību, ar kuru tai tiktu piešķirta zaudējumu atlīdzība, neradot nekādas sekas konsorcijam, kuras locekle ir sabiedrība A., ciktāl ar šo spriedumu netiktu apstrīdēta līguma slēgšanas tiesību piešķiršana un faktiski lēmums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu netiktu atcelts. Ceturtkārt, tā apgalvo, ka ikvienam, kas uzskata, ka tam ir nodarīts kaitējums, ir jābūt iespējai celt prasību par atbildības konstatēšanu un ka šajā lietā prasība ir pieņemama, jo ir acīmredzams pārkāpumu smagums un sliktas pārvaldības darbības. Piektkārt, prasītāja norāda, ka zaudējumu atlīdzība neatbilst tieši tai summai, kuru tā būtu saņēmusi, ja tai tiktu piešķirtas līguma slēgšanas tiesības, bet tā atbilst tās izdevumiem un aplēsēm par to, ko tā būtu daļēji nopelnījusi, ja tā būtu ieguvusi līguma slēgšanas tiesības.

28

Tā kā prasības par zaudējumu atlīdzību pieņemamībai ir absolūts raksturs un tā kā Vispārējai tiesai tā ir jāpārbauda pēc savas ierosmes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 17. oktobris, Astipesca/Komisija, T‑180/00, EU:T:2002:249, 139. punkts), prasītājas apgalvojums par to, ka Komisija šajā lietā nav izpildījusi pienākumu pierādīt prasības nepieņemamību, nav pamatots.

29

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai prasība par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar LESD 268. pantu un 340. panta otro daļu tika ieviesta kā autonoms tiesību aizsardzības līdzeklis, kuram ir īpaša funkcija tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā (spriedums, 1986. gada 26. februāris, Krohn/Komisija, 175/84, EU:C:1986:85, 26. punkts). Tādējādi jebkāda atkāpe no prasības par zaudējumu atlīdzību autonomijas principa salīdzinājumā ar citiem tiesību aizsardzības līdzekļiem ir izņēmums un ir piemērojama strikti (skat. spriedumu, 2015. gada 7. oktobris, Accorinti u.c./ECB, T‑79/13, EU:T:2015:756, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Tomēr, lai gan lietas dalībnieks var rīkoties, ceļot prasību sakarā ar atbildību, un neviena norma tam neuzliek pienākumu prasīt prettiesiskā akta, ar kuru tam ir nodarīts kaitējums, atcelšanu, tomēr šādā veidā tas nevar izvairīties no tādas prasības nepieņemamības, kas ir celta par to pašu nelikumību un ir vērsta uz tiem pašiem finansiālajiem mērķiem (spriedums, 1966. gada 15. decembris, Schreckenberg/Komisija, 59/65, EU:C:1966:60). Tādējādi, lai izvērtētu prasības par zaudējumu atlīdzību pieņemamību, ir jāpārbauda, vai šis lietas dalībnieks, ceļot šādu prasību par zaudējumu atlīdzību, vēlas panākt rezultātu, kas ir identisks tam, kuru tam būtu devis prasības atcelt tiesību aktu, ko tas pienācīgā laikā nav cēlis par tam nelabvēlīgu aktu, labvēlīgs iznākums (rīkojums, 2016. gada 29. septembris, Investigación y Desarrollo en Soluciones y Servicios IT/Komisija, C‑102/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:737, 80. punkts).

31

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka uzskats, ka prasība par zaudējumu atlīdzību ir nepieņemama tikai tāpēc, ka tās rezultāts varētu būt tāds pats kā prasības atcelt tiesību aktu iznākums, būtu pretrunā prasības par zaudējumu atlīdzību autonomajam raksturam un Līgumā nodibinātajai tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmas efektivitātei. Tikai tad, ja ar prasību par zaudējumu atlīdzību patiesībā būtu gribēts panākt prasītājam adresēta individuāla lēmuma, kas stājies likumīgā spēkā, atcelšanu, – tādējādi, ka tai būtu viens un tas pats priekšmets un tādas pašas sekas kā prasībai atcelt tiesību aktu – šo prasību par zaudējumu atlīdzību varētu uzskatīt par procedūras nepareizu izmantošanu (skat. rīkojumu, 2014. gada 13. janvāris, Investigación y Desarrollo en Soluciones y Servicios IT/Komisija, T‑134/12, nav publicēts, EU:T:2014:31, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Tādējādi izšķirošais apstāklis, kas ir jāņem vērā attiecībā uz šīs prasības pieņemamību, ir tas, vai prasība par zaudējumu atlīdzību ir celta ar mērķi panākt tādu pašu rezultātu, kāds tiktu sasniegts gadījumā, ja tiktu celta prasība atcelt tiesību aktu, un vai summa, kas prasīta, ceļot prasību par zaudējumu atlīdzību, tieši atbilst summai, kuru prasītāja būtu varējusi saņemt, ja šāda akta nebūtu. Turklāt Tiesa, lai konstatētu minētās prasības nepieņemamību, tikai aplūko šajā ziņā ciešu saikni starp prasību par zaudējumu atlīdzību un prasību atcelt tiesību (skat. rīkojumu, 2016. gada 29. septembris, Investigación y Desarrollo en Soluciones y Servicios IT/Komisija, C‑102/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:737, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Prasības pieņemamība ir jāvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus.

34

Izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka prasītāja neceļ prasību atcelt lēmumu par tās piedāvājuma noraidījumu un līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu konsorcijam, kura locekle ir sabiedrība A., jo šis akts attiecībā uz to ir kļuvis galīgs.

35

Taču ir jākonstatē, ka, ņemot vērā specifiskumu, kas raksturīgs tiesvedībām saistībā ar Savienības publiskajiem iepirkumiem, šai prasībai par zaudējumu atlīdzību nav nedz tāds pats priekšmets, nedz tai ir tādas pašas tiesiskas un finansiālas sekas kā 34. punktā minētajai prasībai atcelt lēmumu, tādējādi minētā lēmuma sekas ar to netiktu atceltas.

36

Proti, pirmkārt, ir jāatgādina, ka prasība atcelt tiesību tiek celta, lai sodītu par juridiski saistoša tiesību akta prettiesiskumu, savukārt prasības par zaudējumu atlīdzību mērķis ir lūgt atlīdzināt zaudējumus, kas nodarīti ar aktu vai prettiesisku rīcību, kurā ir vainojama kāda Savienības iestāde vai struktūra (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 7. oktobris, Accorinti u.c./ECB, T‑79/13, EU:T:2015:756, 61. punkts un tajā minētā judikatūra). Taču šajā lietā prasītājas prasība atcelt tiesību aktu attiektos tikai uz lēmumu par tās piedāvājuma noraidījumu un līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu citam pretendentam un, ja Vispārējā tiesa to apmierinātu, vienīgais iznākums būtu minētā lēmuma atcelšana. Savukārt, ceļot prasību par zaudējumu atlīdzību, prasītāja vēlas panākt nevis šī lēmuma atcelšanu, bet to zaudējumu atlīdzību, kas, iespējams, tai radušies tā pieņemšanas dēļ. Tātad prasītāja ar šo prasību par zaudējumu atlīdzību nevēlas sasniegt rezultātu, kas būtu salīdzināms vai pat identisks ar to, ko parasti vēlas panākt, ceļot prasību atcelt tiesību aktu.

37

Otrkārt, kā tiesas sēdē atzina Komisija, prasība atcelt tiesību aktu un prasība par zaudējumu atlīdzību neizraisa tās pašas tiesiskās sekas. Saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu prettiesiskuma konstatējumam un līdz ar to sprieduma, ar kuru tiek atcelts minētais tiesību akts, rezolutīvajai daļai ir ex tunc iedarbība, savukārt Vispārējās tiesas konstatējumam, ka akts pats par sevi ir prettiesisks, kas pamato Savienības atbildības iestāšanos, ir tikai ex nunc iedarbība un principā ar to netiek ar atpakaļejošu spēku atcelts minētā akta juridiskais pamats (spriedums, 2011. gada 16. decembris, Enviro Tech Europe un Enviro Tech International/Komisija, T‑291/04, EU:T:2011:760, 89. punkts).

38

It īpaši ir jāuzsver, ka tiesvedībās saistībā ar Savienības publiskajiem iepirkumiem, lai izpildītu spriedumu par tiesību akta atcelšanu, saskaņā uz LESD 264. un 266. pantu ir jāņem vērā ne tikai ar atcelto tiesību normu un minētā sprieduma tvērumu saistīti apstākļi, bet arī citi tādi apstākļi kā līguma parakstīšanas datums, līguma iespējama izpilde vai Finanšu regulas 103. panta īstenošana. Proti, nevar izslēgt, ka pēc lēmuma piešķirt līguma slēgšanas tiesības atcelšanas iestādei attiecīgais līgums būtu jāizbeidz un jārīko jauna publiskā iepirkuma procedūra (skat. spriedumu, 2013. gada 29. janvāris, Cosepuri/EFSA, T‑339/10 un T‑532/10, EU:T:2013:38, 26. punkts un tajā minētā judikatūra). Turpretim, pasludinot spriedumu par Savienības atbildības iestāšanos, prasītājai noteikti tiek atlīdzināti zaudējumi, ja tā ir lūgusi šādu atlīdzinājumu, nevis atlīdzinājumu jebkādā formā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 10. maijs, Galileo International Technology u.c./Komisija, T‑279/03, EU:T:2006:121, 63. punkts, un 2011. gada 8. novembris, Idromacchine u.c./Komisija, T‑88/09, EU:T:2011:641, 81.–83. punkts).

39

Ja šobrīd izskatāmā prasība tiktu apmierināta, prasītājai saskaņā ar tās prasījumiem tiktu piešķirta zaudējumu atlīdzība, bet ar Vispārējās tiesas spriedumu nekādā ziņā netiktu juridiski apšaubīta attiecīgā iepirkuma procedūra un minētā līguma slēgšanas tiesību piešķiršana konsorcijam, kura locekle ir sabiedrība A. Tādējādi prasītāja neatrastos juridiskajā situācijā, kas būtu salīdzināma ar situāciju gadījumā, ja lēmums par tās piedāvājuma noraidījumu un līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu citam pretendentam ar spriedumu tiktu atcelts.

40

No tā izriet, ka pretēji Komisijas apgalvotajam šai prasībai nav nedz tāds pats priekšmets, nedz arī tai ir tādas pašas sekas kā prasībai atcelt lēmumu par prasītājas piedāvājuma noraidījumu un līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu konsorcijam, kura locekle ir sabiedrība A. Komisijas izvirzītie argumenti neatspēko šo secinājumu.

41

Pirmkārt, apstāklim, saskaņā ar kuru prasītāja savas prasības pamatojumam norāda, ka lēmums par prasītājas piedāvājuma noraidījumu un līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu konsorcijam, kura locekle ir sabiedrība A., ir prettiesisks, nav nozīmes, ņemot vērā tiesību aizsardzības līdzekļu autonomijas principu un faktu, ka šis apstāklis pats par sevi nevar pamatot ciešas saiknes starp prasību par zaudējumu atlīdzību un prasību atcelt tiesību aktu pastāvēšanu. Proti, būtiski ir noskaidrot, vai, ceļot prasību par zaudējumu atlīdzību, prasītāja vēlas panākt rezultātu, kas ir identisks tam, kas pastāvētu, ja tās prasība atcelt tiesību aktu tiktu apmierināta (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2010. gada 4. oktobris, Ivanov/Komisija, C‑532/09 P, nav publicēts, EU:C:2010:577, 24. punkts). Taču, kā ir konstatēts šī sprieduma 36.–40. punktā, šai prasībai par zaudējumu atlīdzību nav nedz tāds pats priekšmets, nedz arī tādas pašas sekas kā prasībai atcelt lēmumu par konsorcija, kuram pieder prasītāja, piedāvājuma noraidījumu un līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu konsorcijam, kura locekle ir sabiedrība A.

42

Otrkārt, attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru prasītāja, vēloties saņemt tikpat lielu zaudējumu atlīdzību, kāda būtu tās iespējamā peļņa, ja tā iegūtu līguma slēgšanas tiesības, un procentus, mēģinot ar šo prasību novērst sekas, kuras radīja lēmums par tās piedāvājuma noraidījumu un līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu konsorcijam, kura locekle ir sabiedrība A., ir pietiekami konstatēt, ka šis arguments ir jānoraida, jo no šī sprieduma 36.–40. punkta izriet, ka šai prasībai par zaudējumu atlīdzību nav nedz tāds pats priekšmets, nedz tādas pašas sekas kā prasībai atcelt lēmumu par konsorcija, kuram pieder prasītāja, piedāvājuma noraidījumu un līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu konsorcijam, kura locekle ir sabiedrība A.

43

No tā izriet, ka prasība ir pieņemama.

44

Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka prasītāja neesot izvirzījusi nevienu argumentu, lai pamatotu pamatu, kas balstīts uz to, ka līgumslēdzēja iestāde ir pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, tāpēc šis pamats esot nepieņemams saskaņā ar Reglamenta 76. panta d) punktu.

45

Replikā prasītāja precizē, ka tiesiskās paļāvības aizsardzības princips tika pārkāpts, ciktāl tā bija informējusi Savienības delegāciju par interešu konfliktu un ciktāl tā varēja pamatoti paļauties, ka pēdējā minētā veiks atbilstošus pasākumus, lai pārbaudītu šo informāciju, un atbilstīgi rīkosies. Taču Savienības delegācijas rīcība neatbilda tās gaidām, jo, neraugoties uz šo informāciju, tā piešķīra līguma slēgšanas tiesības konsorcijam, kura locekle ir sabiedrība A.

46

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmajai daļai, to skatot kopsakarā ar minēto statūtu 53. panta pirmo daļu un 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu, visos pieteikumos par lietas ierosināšanu ir jānorāda strīda priekšmets un izvirzīto pamatu kopsavilkums. Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un Vispārējā tiesa – īstenot savu pārbaudi, ja iespējams, bez papildu informācijas iesniegšanas. Lai garantētu tiesisko noteiktību un pareizu tiesvedības norisi, prasības pieņemamībai ir nepieciešams, lai būtiskie faktiskie un tiesiskie apstākļi, uz kuriem tā ir balstīta, kaut kopsavilkuma veidā, bet saskanīgi un saprotami izrietētu no paša prasības pieteikuma teksta (spriedums, 2014. gada 18. septembris, Holcim (Romania)/Komisija, T‑317/12, EU:T:2014:782, 55. punkts).

47

Šajā lietā no prasības pieteikuma 19. un 42. punkta izriet, ka prasības par zaudējumu atlīdzību pamatojumam prasītāja ir norādījusi uz prettiesiskumu, it īpaši vienlīdzīgas attieksmes, labas pārvaldības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpuma dēļ. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka no prasības pieteikuma skaidri izriet, ka visi argumenti, kas minēti šī prettiesiskuma pamatojumam, attiecas uz iepriekš minēto principu, tostarp tiesiskās paļāvības aizsardzības principa, pārkāpumu iepirkuma procedūras laikā.

48

No tā izriet, ka Komisijas arguments ir jānoraida un ka prasītājas apgalvojumi, kas balstīti uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, ir pieņemami.

49

Otrkārt, Komisija apgalvo, ka prasītāja replikā pirmo reizi atsaucas uz savu pamattiesību, it īpaši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta, pārkāpumu, un secina, ka prasītāja replikas posmā nevar apgalvot, ka “ar sliktu pārvaldību tiek slēpti pamattiesību pārkāpumi”. Tā arī apgalvo, ka, izvirzot šo pamatu, kas balstīts uz pamattiesību pārkāpumu, nav ievēroti Reglamenta 76. panta d) punktā paredzētie noteikumi.

50

Saskaņā ar Reglamenta 84. panta 1. punktu tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Turklāt pamats, kas tieši vai netieši papildina agrāk prasības pieteikumā par lietas uzsākšanu izvirzītu pamatu un kam ar to ir cieša saikne, ir atzīstams par pieņemamu. Turklāt argumentus, kuru būtība ir cieši saistīta ar pieteikumā par lietas ierosināšanu norādītu pamatu, nevar uzskatīt par jauniem pamatiem un tos var iesniegt replikas stadijā vai tiesas sēdē (skat. spriedumu, 2012. gada 12. septembris, Itālija/Komisija, T‑394/06, nav publicēts, EU:T:2012:417, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

Šajā lietā vispirms ir jāatgādina, ka no prasības pieteikuma 39., 42., 43., 46. un 48. punkta izriet, ka, lai pamatotu šo prasību par zaudējumu atlīdzību, prasītāja min labas vai pareizas pārvaldības principa pārkāpumu.

52

Turpinājumā no iebildumu raksta 42. punkta izriet, ka Komisija ir uzsvērusi, ka saskaņā ar judikatūru labas pārvaldības princips pats par sevi nepiešķir privātpersonām tiesības, izņemot, ja tas ir īpašu tiesību izpausme, uz kurām prasītāja šajā lietā nav atsaukusies.

53

Visbeidzot, replikas 15. un 16. punktā prasītāja atbild uz šo Komisijas apgalvojumu, uzsverot, ka labas pārvaldības princips tika pārkāpts, jo nebija atbilstīgas rīcības attiecībā uz interešu konfliktu, un ka pēc tās sūdzības iesniegšanas netika sniegta pilnīga un pārskatāma informācija, lai arī saskaņā ar Hartas 41. panta 1. punktu tai bija tiesības uz to, lai Komisija taisnīgi izskatītu tās lietu.

54

No šiem apstākļiem izriet, ka replikā prasītāja ir tikai atbildējusi uz Komisijas argumentiem, it īpaši uz argumentu, saskaņā ar kuru tā neesot minējusi īpašu tiesību, kas izriet no labas pārvaldības principa, pārkāpumu. Tātad Komisija nevar pamatoti apgalvot, ka prasītāja tikai replikā pirmo reizi ir atsaukusies uz tās pamattiesību pārkāpumu.

55

Attiecībā uz Hartas 41. panta pārkāpumu vispirms ir jāatgādina, ka šajā tiesību normā nostiprinātās tiesības uz labu pārvaldību atspoguļo Savienības tiesību vispārēju principu (spriedumi, 2014. gada 8. maijs, N., C‑604/12, EU:C:2014:302, 49. punkts, un 2014. gada 19. jūnijs, Commune de Millau un SEMEA/Komisija, C‑531/12 P, EU:C:2014:2008, 97. punkts). Turpinājumā – saskaņā ar Paskaidrojumiem attiecībā uz Pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.) 41. pants ir balstīts uz Savienības kā tiesiskas kopienas pastāvēšanu, kuras pamatiezīmes ir nostiprinātas judikatūrā, nosakot inter alia labu pārvaldību kā vispārēju tiesību principu. Visbeidzot, no prasības pieteikuma 43. punkta izriet, ka prasītāja tostarp apgalvo, ka Komisijai bija jārīkojas ar rūpību un ka šis pienākums izriet no vispārēja labas pārvaldības principa. Taču ir jākonstatē, ka prasītāja tādējādi būtībā atsaucas uz īpašām tiesībām, kas atzītas ar Hartas 41. pantu. Proti, prasītājas apgalvojumi attiecas uz tiesībām, kas atzītas šī dokumenta 41. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru “ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās”, jo saskaņā ar judikatūru rūpības pienākums ir raksturīgs labas pārvaldības principam, kas vispārīgi piemērojams Savienības administrācijas darbībai tās attiecībās ar sabiedrību, un tas prasa, lai tā rīkotos rūpīgi un piesardzīgi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 16. decembris, Masdar (UK)/Komisija, C‑47/07 P, EU:C:2008:726, 92. un 93. punkts).

56

No tā izriet, ka, pirmkārt, šajā replikā iekļautajai norādei uz Hartas 41. pantu ir vismaz cieša saikne ar argumentiem, kas balstīti uz labas pārvaldības principa pārkāpumu, un, otrkārt, prasītāja, atsaucoties uz šim principam raksturīgo pienākumu ievērot pienācīgu rūpību, jau prasības pieteikumā ir atsaukusies uz Hartas 41. panta pārkāpumu. Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo Komisija, uz Hartas 41. pantu balstītie argumenti nav jauni argumenti un tāpēc tie ir pieņemami.

57

Attiecībā uz Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru šis pamats neesot pieņemams, jo prasītāja neesot norādījusi minēto pārkāpumu un argumentus šī pārkāpuma pamatojumam, ir jānorāda, ka prettiesiskums, kas minēts saistībā ar labas pārvaldības principa un Hartas 41. panta pārkāpumu, atbilst nosacījumiem, kas atgādināti šī sprieduma 46. punktā un kas ir mutatis mutandis piemērojami šajā lietā. Proti, prasītājas argumenti saistībā ar labas pārvaldības principa pārkāpumu ir uzskatāmi par tādiem, kas izvirzīti, lai pamatotu šo pārkāpumu, kā arī Hartas 41. panta pārkāpumu.

58

Treškārt, Komisija apgalvo, ka prasītāja replikā pirmo reizi esot izvirzījusi pamatu, kas balstīts uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2007/66/EK (2007. gada 11. decembris), ar ko Padomes Direktīvas 89/665/EEK un 92/13/EEK groza attiecībā uz pārskatīšanas procedūru efektivitātes uzlabošanu valsts līgumu piešķiršanas jomā (OV 2007, L 335, 31. lpp.), pārkāpumu, un tāpēc šis pamats esot nepieņemams.

59

Šajā ziņā ir pietiekami konstatēt, ka replikas 36. punktā prasītāja ir skaidri norādījusi, ka “Komisijas rīkotajiem iepirkumiem Direktīva 2007/66 nav piemērojama”. Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo Komisija, prasītāja ir norādījusi uz Direktīvu 2007/66, lai pamatotu savus apgalvojumus, tomēr tā neatsaucas uz šī tiesību akta pārkāpumu.

60

Līdz ar to Komisijas arguments ir jānoraida.

61

Saskaņā ar LESD 340. panta otro daļu ārpuslīgumiskās atbildības jomā Savienība saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām, novērš jebkādu kaitējumu, ko, pildot savus pienākumus, radījušas tās iestādes vai to darbinieki.

62

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības ārpuslīgumiskā atbildība par tās iestāžu nelikumīgu rīcību iepriekš minētās tiesību normas izpratnē iestājas tad, ja ir izpildīti trīs nosacījumi, proti, iestādei pārmestajai rīcībai ir jābūt prettiesiskai, nodarītajam kaitējumam ir jābūt reālam un ir jāpastāv cēloņsakarībai starp attiecīgo rīcību un norādīto kaitējumu (spriedumi, 2000. gada 4. jūlijs, Bergaderm un Goupil/Komisija, C‑352/98 P, EU:C:2000:361, 39.–42. punkts; 2008. gada 9. septembris, FIAMM u.c./Padome un Komisija, C‑120/06 P un C‑121/06 P, EU:C:2008:476, 106. un 164.–166. punkts, un 2014. gada 16. oktobris, Evropaïki Dynamiki/Komisija, T‑297/12, nav publicēts, EU:T:2014:888, 28. punkts).

63

Attiecībā uz iestādes prettiesiskas rīcības nosacījumu ir jāpierāda pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām (spriedumi, 2000. gada 4. jūlijs, Bergaderm un Goupil/Komisija, C‑352/98 P, EU:C:2000:361, 42. un 43. punkts, un 2008. gada 9. septembris, FIAMM u.c./Padome un Komisija, C‑120/06 P un C‑121/06 P, EU:C:2008:476, 173. punkts).

64

Tādējādi Savienības atbildība var iestāties tikai tad, ja iestāde ir pieļāvusi prettiesisku rīcību, kuras rezultātā ir izdarīts šāds pietiekami būtisks pārkāpums. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka izšķirošais kritērijs, lai varētu uzskatīt, ka Savienības tiesību pārkāpums ir pietiekami būtisks, ir tas, ka attiecīgā iestāde acīmredzami un būtiski nav ievērojusi tās rīcības brīvībai noteiktās robežas (spriedums, 2000. gada 4. jūlijs, Bergaderm un Goupil/Komisija, C‑352/98 P, EU:C:2000:361, 43. punkts). It īpaši no judikatūras izriet, ka sistēmā, ko Tiesa izveidojusi Savienības ārpuslīgumiskās atbildības jomā, tostarp tiek ņemta vērā risināmo situāciju sarežģītība, grūtības tekstu piemērošanā vai interpretācijā, un it īpaši konkrētā akta izdevēja rīcības brīvība (spriedumi, 2000. gada 4. jūlijs, Bergaderm un Goupil/Komisija, C‑352/98 P, EU:C:2000:361, 40. punkts; 2002. gada 10. decembris, Komisija/Camar un Tico, C‑312/00 P, EU:C:2002:736, 52. punkts, un 2003. gada 10. jūlijs, Komisija/Fresh Marine, C‑472/00 P, EU:C:2003:399, 24. punkts).

65

Runājot par nosacījumu attiecībā uz zaudējumu pastāvēšanu, ir jāatgādina, ka Savienības atbildība var iestāties tikai tad, ja prasītājam faktiski ir nodarīts “reāls un droši zināms” kaitējums. Šajā ziņā prasītājam ir jāsniedz Savienības tiesai pārliecinoši pierādījumi par kaitējuma pastāvēšanu un tā apmēru (skat. spriedumus, 2009. gada 16. jūlijs, SELEX Sistemi Integrati/Komisija, C‑481/07 P, nav publicēts, EU:C:2009:461, 36. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2011. gada 8. novembris, Idromacchine u.c./Komisija, T‑88/09, EU:T:2011:641, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

66

Nosacījums par cēloņsakarības pastāvēšanu ir izpildīts, ja ir tieša cēloņsakarība starp attiecīgās iestādes pieļauto pārkāpumu un norādīto kaitējumu, un pierādījumi par šo sakarību ir jāsniedz prasītājam. Savienība ir atbildīga tikai par kaitējumu, kas pietiekami tieši izriet no attiecīgās iestādes prettiesiskās rīcības (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2007. gada 5. jūlijs, Yedaş Tarim ve Otomotiv Sanayi ve Ticaret/Padome un Komisija, C‑255/06 P, nav publicēts, EU:C:2007:414, 61. punkts).

67

Ja nav izpildīts viens no trim nosacījumiem, lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, prasība par zaudējumu atlīdzību ir noraidāma, neizvērtējot, vai abi pārējie nosacījumi ir izpildīti (spriedumi, 1994. gada 15. septembris, KYDEP/Padome un Komisija, C‑146/91, EU:C:1994:329, 81. punkts, un 2014. gada 16. oktobris, Evropaïki Dynamiki/Komisija, T‑297/12, nav publicēts, EU:T:2014:888, 33. punkts).

68

Tādējādi ir jāpārbauda, vai šie nosacījumi šajā lietā ir izpildīti.

69

Prasītāja būtībā atsaucas uz diviem dažādiem pārkāpumiem, proti, pirmkārt, publiskā iepirkuma procedūras nepietiekamu uzraudzību un interešu konflikta par labu sabiedrībai A. pastāvēšanu un, otrkārt, novēlošanos, ar kādu tā tika informēta par lēmumu piešķirt līguma slēgšanas tiesības un par līguma parakstīšanu.

70

Sākotnēji ir jānorāda, ka prasītāja savas prasības pamatojumam un lai pierādītu tāda pārkāpuma pastāvēšanu, kura dēļ šajā lietā iestājas Savienības atbildība, atsaucas uz Ombuda 2014. gada 27. janvāra lēmumu, kurā ir secināts, ka, atļaujot izraudzītā pretendenta ekspertam piedalīties DU izstrādē, kas izraisīja vismaz pirmšķietamu interešu konfliktu, Komisija ir pieļāvusi administratīvu kļūdu. Šajā ziņā ir jāatgādina, tāpat kā uz to norāda Komisija, ka Savienības tiesai Ombuda secinājumi paši par sevi nav saistoši un tie ir tikai norāde par to, ka attiecīgā iestāde ir pārkāpusi labas pārvaldības principu. Proti, Ombuda, kuram nav pilnvaru pieņemt saistošus lēmumus, īstenotā procedūra ir Savienības pilsoņiem pieejams ārpustiesas līdzeklis, kas ir alternatīva prasībai Savienības tiesā un atbilst īpašiem kritērijiem, un tai ne vienmēr ir tāds pats mērķis kā prasības celšanai tiesā. Tādējādi Ombuda kvalifikācija “administratīva kļūda” pati par sevi nenozīmē, ka attiecīgās iestādes rīcība ir pietiekami būtisks tiesību normas pārkāpums judikatūras izpratnē (spriedums, 2007. gada 25. oktobris, Komninou u.c./Komisija, C‑167/06 P, nav publicēts, EU:C:2007:633, 44. punkts).

71

No šiem apsvērumiem izriet, ka, pirmkārt, veicot savu vērtējumu, Vispārējai tiesai ir jānosaka, vai šajā lietā minētās nelikumības ir pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, un, otrkārt, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šajā nolūkā Ombuda lēmumam ir nozīme, bet tas ir jāņem vērā tikai kā iespējama norāde uz Komisijas pieļauto labas pārvaldības principa pārkāpumu.

72

Attiecībā uz pirmo minēto pārkāpumu prasītāja izvirza divu veidu argumentus, kas balstīti uz vienlīdzīgas attieksmes, labas pārvaldības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, kuri minēti arī Finanšu regulā un PRAG, pārkāpumu. Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka nepietiekama iepirkuma procedūras uzraudzība un apgalvojumu par faktisku interešu konflikta pastāvēšanu izmeklēšana, it īpaši izmeklēšanas neveikšana pēc P. un sabiedrības A. paziņojumiem par interešu konflikta neesamību, nepilnības interešu konflikta izmeklēšanā, sabiedrībai A. ar P. dalības DU izstrādē starpniecību piešķirtās priekšrocības vērtējuma neveikšana, novērtēšanas komitejas objektivitātes trūkums un neprecizitātes, sniedzot informāciju par izmeklēšanu, neatbilst pienākumam ievērot pienācīgu rūpību un labas pārvaldības principam.

73

Otrkārt, prasītāja norāda, ka, pieļaujot pārkāpumus interešu konflikta izmeklēšanā, ir pārkāpts labas pārvaldības princips, nav izpildīts arī pienākums ievērot pienācīgu rūpību, ar ko ir noteikts pienākums nodrošināt Finanšu regulas 89. panta ievērošanu. Turklāt Finanšu regulas 94. pants esot bijis jāīsteno pēc sabiedrības A. un P. k–ga paziņojumu par interešu konflikta neesamību saņemšanas. Visbeidzot, prasītāja uzskata, ka P. dalības DU izstrādē dēļ esot radies interešu konflikts, kura rezultātā netika nodrošināta vienlīdzīga attieksme pret pretendentiem un kuru Komisija neesot novērsusi izmeklēšanā pieļauto pārkāpumu dēļ.

74

Komisija atgādina, ka saskaņā ar judikatūru pretendentam ir jāliedz piedalīties procedūrā, ja ir interešu konflikta risks, un ka šis risks ir jānovērtē konkrēti. Turklāt no PRAG izrietot, ka kandidāts, kurš ir piedalījies iepirkuma projekta sagatavošanā, ir jāizslēdz, izņemot, ja tiek pierādīts, ka tas neizraisa negodīgu konkurenci.

75

Komisija apgalvo, ka apstāklis, ka P. bija sabiedrības A. eksperts iepriekšējā līgumā, nerada interešu konfliktu, kas pamato tā izslēgšanu no iepirkumu procedūras, jo interešu konflikta pastāvēšana un attiecīgā gadījumā tā sekas ir jāvērtē konkrēti. Turklāt DU esot izstrādāts, lai nodrošinātu godīgu konkurenci. Tādējādi, pieļaujot, ka iepriekšējais izraudzītais pretendents, sabiedrība A., guva labumu no priekšrocības, arī citi kandidāti varēja iegūt tās pašas tehniskās zināšanas.

76

Lai arī Komisija pieļauj, ka līgumslēdzējas iestādes neapdomības dēļ varēja rasties pirmšķietams interešu konflikts, tā apgalvo, ka, ņemot vērā apstākļus, interešu konflikta nebija. Turklāt tā uzskata, ka līgumslēdzēja iestāde ir izpildījusi savu pienākumu veikt rūpīgu pārbaudi par iespējamā interešu konflikta pastāvēšanu.

77

Saskaņā ar šī sprieduma 63. un 64. punktā atgādināto judikatūru ir jānosaka, vai šajā lietā prasītāja ir pierādījusi, ka ir pieļauts pietiekami būtisks tiesību normas, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, pārkāpums.

78

Attiecībā uz nepieciešamību pierādīt, ka iestāde ir pārkāpusi tiesību normu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi vairākas tiesību normas, kuru mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, proti, tiesiskās paļāvības aizsardzības, vienlīdzīgas attieksmes un labas pārvaldības principus, kas ir minēti arī Finanšu regulā un PRAG 2.3.6. punktā, kā arī tā nav izpildījusi pienākumu ievērot pienācīgu rūpību, ar ko tai ir noteikts pienākums nodrošināt Finanšu regulas 89. panta ievērošanu, tā ir pārkāpusi minētās regulas 94. pantu un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) vadlīnijas attiecībā uz interešu konfliktu pārvaldību sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas jomā.

79

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir tiesību norma, ar ko tiek piešķirtas tiesības privātpersonām (skat. spriedumu, 2001. gada 6. decembris, Emesa Sugar/Padome, T‑43/98, EU:T:2001:279, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

80

Attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principu, kas ir pamatā Finanšu regulas 89. un 94. pantam, kā arī PRAG 2.3.6. punktam, no judikatūras izriet, ka ar to pašu par sevi tiek piešķirtas tiesības privātpersonām (spriedums, 1979. gada 4. oktobris, Ireks‑Arkady/EEK, 238/78, EU:C:1979:226, 11. punkts). Tādējādi Finanšu regulas 89. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru visos publiskajos iepirkumos, kuri pilnībā vai daļēji tiek finansēti no budžeta, ir jāievēro vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principi, un minētās regulas 94. pants, saskaņā ar kuru līguma slēgšanas tiesības nevar piešķirt kandidātiem vai pretendentiem, kas līguma piešķiršanas procedūras laikā ir iesaistīti interešu konfliktā vai ir vainojami sniegtās informācijas sagrozīšanā, tāpat ir jākvalificē kā tiesību normas, kuru mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, ciktāl to nolūks ir nodrošināt vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu iepirkuma procedūrās.

81

Attiecībā uz labas pārvaldības principu no judikatūras izriet, ka šim principam raksturīgais pienākums ievērot pienācīgu rūpību ir piemērojams vispārēji Savienības administrācijas rīcībai attiecībās ar sabiedrību (spriedumi, 2008. gada 16. decembris, Masdar (UK)/Komisija, C‑47/07 P, EU:C:2008:726,92. punkts; 2008. gada 9. septembris, MyTravel/Komisija, T‑212/03, EU:T:2008:315, 50. punkts, un 2015. gada 16. decembris, Chart/EĀDD, T‑138/14, EU:T:2015:981, 113. punkts) un uzliek pienākumu kompetentajai iestādei rūpīgi un objektīvi izvērtēt visus atbilstošos apstākļus konkrētajā lietā (skat. spriedumu, 2015. gada 16. decembris, Chart/EĀDD, T‑138/14, EU:T:2015:981, 113. punkts un tajā minētā judikatūra).

82

Turklāt judikatūrā ir atzīts, ka Savienības administrācijai var rasties ārpuslīgumiskā atbildība par nelikumīgu rīcību, ja tā nerīkojas ar visu atbilstīgo rūpību un tādējādi rada zaudējumus (skat. spriedumu, 2008. gada 16. decembris, Masdar (UK)/Komisija, C‑47/07 P, EU:C:2008:726, 91. punkts un tajā minētā judikatūra). To, ka iestādes darbība veido tādu pārkāpumu, kura rezultātā atbilstoši LESD 340. pantam var iestāties Savienības atbildība, it īpaši ļauj secināt konstatējums, ka līdzīgos apstākļos parasti piesardzīga un rūpīga iestāde šādu pārkāpumu nebūtu izdarījusi (spriedums, 2001. gada 12. jūlijs, Comafrica un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, T‑198/95, T‑171/96, T‑230/97, T‑174/98 un T‑225/99, EU:T:2001:184, 134. punkts).

83

Šajā lietā prasītāja apgalvo, ka pārkāpums, kas saistīts ar iepirkuma procedūras nepietiekamu uzraudzību, izriet no labas pārvaldības principa neievērošanas. Šajā ziņā, it īpaši prasības pieteikuma 28. un 43. punktā un replikas 15. punktā, tā apgalvo, ka šis pārkāpums ir pienākuma ievērot pienācīgu rūpību neizpildes sekas. Tādējādi, prasītājas skatījumā, Komisijai bija jāveic pietiekami rūpīga un taisnīga izmeklēšana, lai noteiktu, vai P. dalība DU izstrādē bija nodrošinājusi sabiedrībai A. priekšrocību iepirkuma procedūrā.

84

Taču, veidojot šādu satvaru, prasītāja neatsaucas tikai uz vispārēju Komisijas pienākumu, lai nodrošinātu, ka šī pēdējā minētā ievēro normas, kas garantē tiesību savienības respektēšanu. Gluži pretēji, prasītāja atsaucas uz pienākumu ievērot pienācīgu rūpību, ciktāl šī pienākuma pildīšana, garantējot, ka Komisija nopietni un rūpīgi pārbauda visus attiecīgos apstākļus, pirmkārt, P. iesaistīšanos DU izstrādē, un, otrkārt, līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu konsorcijam, kura locekle ir sabiedrība A., ir paredzēta ar mērķi aizsargāt privātpersonas un piešķirt tām tiesības.

85

Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka prasītājas minētais labas pārvaldības princips un Hartas 41. pants ir īpašu tiesību izpausme šīs tiesību normas izpratnē, proti, tās ir tiesības uz tās lietu objektīvu un taisnīgu izskatīšanu un tādējādi kompetentajai iestādei ir pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus atbilstošos konkrētās lietas apstākļus. Tāpēc labas pārvaldības princips un Hartas 41. pants šajā lietā ir jākvalificē kā tiesību normas, kuru mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām.

86

Visbeidzot, ciktāl Savienības iestādēm nav saistošas ESAO pamatnostādnes par interešu konfliktu pārvaldību sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā (spriedums, 2014. gada 11. jūnijs, Communicaid Group/Komisija, T‑4/13, nav publicēts, EU:T:2014:437, 82. punkts), tās nevar kvalificēt kā tiesību normu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām.

87

Runājot par pietiekami būtisku pārkāpumu esamību, prasītāja, lai pierādītu, ka Komisija ir izdarījusi pietiekami būtisku vienlīdzīgas attieksmes, labas pārvaldības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumu, kā arī nav ievērojusi Finanšu regulas 89. un 94. pantu, izvirza divu veidu argumentus attiecībā, pirmkārt, uz iepirkuma procedūras nepietiekamu uzraudzību un nepietiekamu izmeklēšanu saistībā ar apgalvojumiem par interešu konfliktu, kas turklāt līgumslēdzējai iestādei esot liedzis ievērot Finanšu regulu un vienlīdzīgas attieksmes principu, un, otrkārt, uz apstākli, ka sabiedrībai A. bija radies interešu konflikts.

88

Vispirms – apgalvojumi, kas balstīti uz pietiekami būtiska tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, ir jānoraida.

89

Proti, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai iespēja atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ir ikvienam uzņēmējam, kuram iestāde ir devusi pamatotas cerības (skat. spriedumu, 1995. gada 13. jūlijs, O’Dwyer u.c./Padome, T‑466/93, T‑469/93, T‑473/93, T‑474/93 un T‑477/93, EU:T:1995:136, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

90

Taču līguma slēgšanas tiesības tiek piešķirtas pēc tam, kad līgumslēdzēja iestāde ir veikusi piedāvājumu salīdzinošu novērtējumu, un nevienam pretendentam nav tiesību uz automātisku līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu.

91

Turklāt prasītāja šajā lietā nav norādījusi, ka līgumslēdzēja iestāde būtu devusi konkrētas cerības saistībā ar iepirkuma procedūras iznākumu vai izmeklēšanu attiecībā uz apgalvojumiem par interešu konfliktu.

92

Tādēļ prasītāja nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, un šis apgalvojums ir jānoraida kā nepamatots. Savukārt ir jānosaka, vai, izvirzot citus argumentus, prasītāja ir pierādījusi pietiekami būtiska Savienības tiesību pārkāpuma esamību šajā lietā.

93

Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka iepirkuma procedūras nepietiekama uzraudzība un nepietiekama izmeklēšana attiecībā uz apgalvojumiem par interešu konfliktu ir pietiekami būtisks Savienības tiesību, it īpaši pienākuma ievērot pienācīgu rūpību, kas ir labas pārvaldības principa un Hartas 41. panta sastāvdaļa, pārkāpums. Tā piebilst, ka šī pienākuma ievērot pienācīgu rūpību neizpilde ir Finanšu regulas 89. un 94. panta un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma pamatā. Sava apgalvojuma pamatojumam prasītāja apgalvo, ka izmeklēšana nevarēja būt objektīva novērtēšanas komitejas sastāva dēļ, ka informācija, kura tika sniegta attiecībā uz izmeklēšanu saistībā ar apgalvojumiem par interešu konfliktu, esot neprecīza, ka iepirkuma procedūra esot nepietiekami uzraudzīta un ka izmeklēšana attiecībā uz apgalvojumiem par interešu konfliktu esot bijusi nepietiekama.

94

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka līgumslēdzējai iestādei katrā publiskā iepirkuma procedūras posmā ir jānodrošina vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošana un līdz ar to jānodrošina vienādas iespējas visiem pretendentiem (skat. spriedumu, 2007. gada 12. jūlijs, Evropaïki Dynamiki/Komisija, T‑250/05, nav publicēts, EU:T:2007:225, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

95

Vienlīdzīgas attieksmes pret pretendentiem princips, kura mērķis ir veicināt veselīgas un efektīvas konkurences attīstību starp uzņēmumiem, kas piedalās publiskā iepirkuma procedūrā, paredz, ka visiem pretendentiem ir jābūt vienādām iespējām, formulējot savu piedāvājumu noteikumus, un tādējādi tas nozīmē, ka visu konkurentu piedāvājumi ir pakļauti vienādiem nosacījumiem (skat. spriedumu, 2009. gada 9. septembris, Brink’s Security Luxembourg/Komisija, T‑437/05, EU:T:2009:318, 114. punkts un tajā minētā judikatūra).

96

Turklāt vienlīdzīgas attieksmes princips nozīmē, ka pretendentiem ir jāatrodas vienlīdzīgā situācijā gan tad, kad viņi sagatavo savus piedāvājumus, gan arī tad, kad tos vērtē līgumslēdzēja iestāde (spriedums, 2014. gada 11. jūnijs, Communicaid Group/Komisija, T-4/13, nav publicēts, EU:T:2014:437, 580. punkts).

97

Taču, ja persona, kas piedalās attiecīgā publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, var, pat bez attiecīga nodoma, ietekmēt tā nosacījumus tai labvēlīgā veidā, šī persona var atrasties situācijā, kas var radīt interešu konfliktu. Šāda situācija var izkropļot konkurenci pretendentu vidū (spriedumi, 2005. gada 3. marts, Fabricom, C‑21/03 un C‑34/03, EU:C:2005:127, 30. punkts, un 2014. gada 11. jūnijs, Communicaid Group/Komisija, T‑4/13, nav publicēts, EU:T:2014:437, 53. punkts), un to raksturo pretendentu vienlīdzības pārkāpums.

98

It īpaši saskaņā ar judikatūru un PRAG 2.3.6. punktu interešu konflikta risks pastāv gadījumā, kad persona ir bijusi atbildīga par iepirkuma procedūras sagatavošanas darbiem un piedalās šajā procedūrā, jo šādā gadījumā minētā persona var atrasties situācijā, kas var radīt interešu konfliktu (spriedums, 2005. gada 3. marts, Fabricom, C‑21/03 un C‑34/03, EU:C:2005:127, 28.–30. punkts).

99

Tomēr, lai arī saskaņā ar Finanšu regulas 94. pantu kandidāti vai pretendenti, kuriem saistībā ar iepirkuma procedūru rodas interešu konflikts, ir izslēgti no šīs līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, ar šo tiesību normu pretendentu no iepirkuma procedūras ir atļauts izslēgt tikai tad, ja tajā paredzētais interešu konflikts ir reāls, nevis hipotētisks. Tāpēc interešu konflikta risks faktiski ir jākonstatē, novērtējot konkrēti pretendenta piedāvājumu un situāciju (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 3. marts, Fabricom, C‑21/03 un C‑34/03, EU:C:2005:127, 32.–36. punkts; 2009. gada 19. maijs, Assitur, C‑538/07, EU:C:2009:317, 26.–30. punkts, un 2007. gada 18. aprīlis, Deloitte Business Advisory/Komisija, T‑195/05, EU:T:2007:107, 67. punkts).

100

Tādējādi līgumslēdzējai iestādei ir jāizvērtē un jāpārbauda, vai pastāv reāls risks, ka izveidosies prakse, kas var apdraudēt pārskatāmību un izkropļot konkurenci pretendentu vidū, un pretendentam, kuru var izslēgt no dalības procedūrā, ir jādod iespēja pierādīt, ka viņa gadījumā nav reāla šāda interešu konflikta riska (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 3. marts, Fabricom, C‑21/03 un C‑34/03, EU:C:2005:127, 33.–35. punkts; 2009. gada 19. maijs, Assitur, C‑538/07, EU:C:2009:317, 30. punkts, un 2009. gada 23. decembris, Serrantoni un Consorzio stabile edili, C‑376/08, EU:C:2009:808, 39. punkts).

101

Tomēr, lai arī līgumslēdzējai iestādei nav noteikts absolūts pienākums sistemātiski izslēgt interešu konflikta situācijā esošus pretendentus, tomēr pretendenta, kurš atrodas interešu konflikta situācijā, izslēgšana ir nepieciešama, kad nav piemērotāka līdzekļa, lai izvairītos no jebkāda veida vienlīdzīgas attieksmes pret pretendentiem principa un pārskatāmības principa pārkāpuma (skat. spriedumu, 2013. gada 20. marts, Nexans France/Entreprise commune Fusion for Energy, T‑415/10, EU:T:2013:141, 116. un 117. punkts un tajos minētā judikatūra).

102

Šajā ziņā, tā kā līgumslēdzējai iestādei ir jānodrošina vienāda, nediskriminējoša un pārskatāma attieksme pret visiem uzņēmumiem, tai ir aktīvi jārīkojas, piemērojot un ievērojot minētos principus. It īpaši līgumslēdzējai iestādei katrā ziņā ir jāpārbauda, vai pastāv iespējami interešu konflikti, un ir jāveic pasākumi, lai nepieļautu un atklātu interešu konfliktus, kā arī novērstu to sekas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 12. marts, eVigilo, C‑538/13, EU:C:2015:166, 42. un 43. punkts).

103

No visa iepriekš minētā izriet, ka līgumslēdzējai iestādei katrā publiskā iepirkuma procedūras posmā, pirmkārt, ir jānodrošina vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošana un, otrkārt, katrā atsevišķā gadījumā pēc konkrēta novērtējuma veikšanas ir jānosaka, vai persona vai kandidāts atrodas interešu konflikta situācijā, un tikai pēc tam ir jāpieņem lēmums par izslēgšanu vai neizslēgšanu no iepirkuma procedūras un jāpiešķir līguma slēgšanas tiesības.

104

Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka, ja tiek konstatēts, ka parasti piesardzīga un rūpīga iestāde līdzīgos apstākļos šādu prettiesiskumu nebūtu pieļāvusi, ir iespējams secināt, ka iestādes rīcība veido tādu pārkāpumu, kura rezultātā atbilstoši LESD 340. pantam var iestāties Savienības atbildība (spriedums, 2001. gada 12. jūlijs, Comafrica un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, T‑198/95, T‑171/96, T‑230/97, T‑174/98 un T‑225/99, EU:T:2001:184, 134. punkts).

105

Tādējādi pienākums ievērot pienācīgu rūpību nozīmē, ka iestādēm ir jārīkojas rūpīgi un piesardzīgi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 16. decembris, Masdar (UK)/Komisija, C‑47/07 P, EU:C:2008:726, 92. un 93. punkts), un tas ietver pienākumu rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus izskatāmās lietas apstākļus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1991. gada 21. novembris, Technische Universität München, C‑269/90, EU:C:1991:438, 14. punkts; 2008. gada 6. novembris, Nīderlande/Komisija, C‑405/07 P, EU:C:2008:613, 56. punkts, un 2011. gada 9. septembris, DowAgroSciences u.c./Komisija, T‑475/07, EU:T:2011:445, 154. punkts).

106

It īpaši, ņemot vērā interešu konflikta risku publisko iepirkumu jomā, līgumslēdzējai iestādei, sagatavojot un pieņemot lēmumu par attiecīgās publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras iznākumu, jārīkojas ar pienācīgu rūpību un balstoties uz visu attiecīgo informāciju. Šāds pienākums it īpaši izriet no labas pārvaldības un vienlīdzīgas attieksmes principiem, jo līgumslēdzējai iestādei katrā publiskā iepirkuma procedūras posmā ir jānodrošina vienlīdzīga attieksme un līdz ar to vienlīdzīgas iespējas visiem pretendentiem (spriedums, 2005. gada 17. marts, AFCon Management Consultants u.c./Komisija, T‑160/03, EU:T:2005:107, 75. punkts).

107

Visbeidzot, ir jāatgādina, ka tad, kad administrācijai ir jāveic izmeklēšana, tai ir pienākums to veikt ar vislielāko uzcītību, lai kliedētu pastāvošās šaubas un noskaidrotu situāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1986. gada 11. novembris, Irish Grain Board, 254/85, EU:C:1986:422, 16. punkts).

108

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāizvērtē pārkāpums, kas balstīts uz nepietiekamu publiskā iepirkuma procedūras uzraudzību un interešu konflikta pastāvēšanu par labu sabiedrībai A.

109

Pirmkārt, vairāki prasītājas minētie apstākļi, lai pierādītu, ka pienākums ievērot pienācīgu rūpību netika izpildīts, ir jānoraida kā nepamatoti.

110

Tādējādi apgalvojums, saskaņā ar kuru izmeklēšana nebija objektīva novērtēšanas komitejas sastāva dēļ, kas veica izmeklēšanu par interešu konflikta pastāvēšanu un formulēja savus ieteikumus līgumslēdzējai iestādei, ir jānoraida, jo, pirmkārt, apstāklis, ka novērtēšanas komitejas sastāvā bija galvenokārt Komisijas darbinieki, pats par sevi nepierāda, ka izmeklēšana nebija objektīva, un, otrkārt, prasītāja nav sniegusi nevienu pierādījumu tam, ka šis apstāklis ir pienākuma ievērot pienācīgu rūpību pārkāpums.

111

Attiecībā uz apgalvojumu, saskaņā ar kuru informācija, kas tika sniegta par izmeklēšanu pēc tam, kad tika darīti zināmi apgalvojumi par interešu konfliktu, esot neprecīza un, pārkāpjot labas pārvaldības principu, neesot ļāvusi prasītājai saprast, kā tika pierādīta interešu konflikta neesamība, ir jāuzsver, ka no lietas materiāliem izriet, ka Savienības delegācija informēja prasītāju un visus kandidātus un pretendentus par šīs izmeklēšanas norisi un rezultātiem.

112

Tādējādi pēc prasītājas 2010. gada 15. oktobra lūguma sniegt paskaidrojumus saņemšanas Savienības delegācija 2010. gada 22. oktobrī tai atbildēja, ka DU bija sagatavojusi līgumslēdzēja iestāde, lai pēc iespējas labāk informētu visus pretendentus, nodrošinot tiem iespēju sagatavot savu piedāvājumu, un ka tādējādi godīgas konkurences nosacījumi tika izpildīti. Tāpat no 2011. gada 27. janvāra vēstules, ar ko prasītāja tika informēta par tās piedāvājuma noraidījumu, izriet, ka novērtēšanas komiteja bija izskatījusi apgalvojumus par interešu konfliktu. Šajā ziņā minētajā vēstulē ir minēta izmeklēšana un, precīzāk, dokumentu, sarakstes un paziņojumu pārbaude, un norādīti iemesli, kuru dēļ P. ir minēts kā Word dokumenta, kas satur DU, autors.

113

Ņemot vērā visu šo informāciju, nav nekādu šaubu, ka prasītāja varēja saprast to, uz kādu apstākļu pamata novērtēšanas komiteja un Savienības delegācija bija noraidījušas gan interešu konflikta risku, gan tā pastāvēšanu. Tāpēc un neatkarīgi no jautājuma par šo apstākļu pietiekamību, lai noraidītu apgalvojumus par interešu konfliktu, Komisijai nevar pārmest, ka tā ir sniegusi neprecīzu informāciju, kas prasītājai neesot ļāvis saprast, kā tika pierādīta interešu konflikta neesamība, un ka tā nebija izpildījusi pienākumu ievērot pienācīgu rūpību.

114

Otrkārt, tomēr ir jākonstatē, ka visi pārējie apstākļi, kurus ir minējusi prasītāja, pierāda, ka iepirkuma procedūrā ir pieļauts būtisks pienākuma ievērot pienācīgu rūpību pārkāpums.

115

Attiecībā uz nepietiekamu procedūras uzraudzību, jo netika veikta izmeklēšana pēc sabiedrības A. un vēlāk P. k‑ga paziņojumiem par interešu konflikta nepastāvēšanu, ir jānorāda, ka saskaņā ar Finanšu regulas 94. panta b) punktu kandidāti vai pretendenti, kas ir vainojami sniegtās informācijas sagrozīšanā, kuru līgumslēdzēja iestāde pieprasa kā nosacījumu dalībai publiskā iepirkuma procedūrā, tiek izslēgti no minētā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras.

116

Šajā lietā, kā apgalvo prasītāja, ir maz ticams, ka līgumslēdzēja iestāde nezināja par to, ka iepriekšējā publiskajā iepirkumā P. bija sabiedrības A. eksperts un ka Savienības delegācijas projekta vadītājs bija lūdzis viņam iesaistīties DU izstrādē.

117

Proti, pirmkārt, Savienības delegācijas projekta vadītājs bija lūdzis P. piedalīties DU izstrādē tieši tā iemesla dēļ, ka viņš bija sabiedrības A. eksperts pirmajā līgumā. Otrkārt, Komisija nekad nebija apgalvojusi, ka Savienības delegācija nezināja par to, ka P. tika lūgts izstrādāt DU.

118

Turklāt nav strīda, ka sabiedrība A. parakstīja pieteikuma veidlapu un zināja, ka kandidāts varētu tikt izslēgts no dalības procedūrā, ja tā piedāvātu ekspertu, kas bija piedalījies iepirkuma procedūras sagatavošanā, un ka P., kuru sabiedrība A. vēlējās iecelt kā savu ekspertu, iesniedza paziņojumu par interešu konflikta neesamību.

119

Taču, ciktāl Savienības delegācija nevarēja nezināt par P. dalību DU izstrādē, līgumslēdzējai iestādei bija jāpārbauda, vai Finanšu regulas 94. panta b) punkta piemērošanas nosacījumi bija izpildīti. Proti, pirmkārt, ir jākonstatē, ka par Finanšu regulas 94. panta b) punkta nozīmi nevar rasties neskaidrības, jo tajā ir noteikts, ka kandidāts vai pretendents, kas ir sniedzis sagrozītu informāciju, ir jāizslēdz no dalības procedūrā. Otrkārt, ņemot vērā izskatāmās lietas apstākļus, līgumslēdzēja iestāde nevarēja nezināt, ka P. bija iesaistīts DU izstrādē. Tādēļ līgumslēdzējai iestādei bija pienākums pārliecināties, ka šī tiesību norma nav piemērojama.

120

Attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru Savienības delegācijai šajā lietā bija pienākums pēc savas ierosmes pārbaudīt iespējamā interešu konflikta esamību, ir jānorāda, ka Komisija nav nedz pierādījusi, nedz kaut vai tikai apgalvojusi, ka Savienības delegācija pirms citu kandidātu vai pretendentu paustajiem apgalvojumiem par to, ka sabiedrībai A. ir radies interešu konflikts, būtu pieprasījusi sabiedrībai A. pierādīt, ka tā neatradās interešu konflikta situācijā tā iemesla dēļ, ka P. bija piedalījies DU izstrādē.

121

Šajā ziņā, lai arī saskaņā ar PRAG 2.3.6. punktu, pirmkārt, interešu konflikta risks pastāv personai, kas ir bijusi atbildīga par publiskā iepirkuma sagatavošanas darbiem un piedalās šajā pašā iepirkumā, un, otrkārt, no publiskā iepirkuma procedūras ir jāizslēdz kandidāts vai pretendents, kurš atrodas interešu konflikta situācijā, izņemot, ja tiek pierādīts, ka šis apstāklis neizraisa negodīgu konkurenci, un tajā nav skaidri noteikts, ka līgumslēdzējai iestādei ir pienākums pēc savas ierosmes veikt izmeklēšanu, tomēr ir jākonstatē, ka šajā tiesību normā šāds pienākums nav izslēgts.

122

Turklāt Finanšu regulas 94. panta un PRAG 2.3.6. punkta noteikumu ievērošana ir īpaši nepieciešama, jo šie noteikumi ir konkrēta pārskatāmības, samērīguma, vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu izpausme, kuri saskaņā ar Finanšu regulas 89. pantu ir jāievēro visos publiskajos iepirkumos, kuri pilnībā vai daļēji tiek finansēti no Savienības budžeta. Lai nodrošinātu šo tiesību normu ievērošanu un lietderīgo iedarbību, līgumslēdzējai iestādei var būt pienākums pēc savas ierosmes veikt izmeklēšanu, ja apstākļi līdzinās interešu konfliktam.

123

Taču šajā lietā, tā kā Savienības delegācijas projekta vadītājs pats bija lūdzis P. sagatavot DU, līgumslēdzēja iestāde nevarēja nezināt, ka P. bija iesaistīts DU izstrādē un ka šī iesaistīšanās iepriekšējos publiskā iepirkuma sagatavošanas posmos, varēja radīt interešu konfliktu un izraisīt negodīgas konkurences situāciju.

124

Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka šajā lietā Savienības delegācija nevarēja nepārbaudīt paziņojumus, kurus sniedza pretendents un viens no tā ekspertiem, un neveikt izmeklēšanu pēc savas ierosmes, lai noteiktu, vai minētais pretendents atradās interešu konflikta situācijā.

125

Attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru prasītāja apgalvo, ka izmeklēšana bija nepietiekama, jo tā bija vērsta uz P. dalības DU izstrādē apjomu, un ka netika izvērtēta stratēģiskā priekšrocība, kas bija dota sabiedrībai A. šīs dalības dēļ, lai gan no tās piedāvājumam piešķirtā punktu skaita izrietēja, ka šī priekšrocība bija reāla, ir jāatgādina, ka saskaņā ar šī sprieduma 106. punktā minēto judikatūru līgumslēdzējai iestādei, kurai katrā publiskā iepirkuma procedūras posmā ir jānodrošina vienlīdzīgas attieksmes ievērošana, pēc interešu konflikta atklāšanas ar nepieciešamo rūpību un, pamatojoties uz visu atbilstošo informāciju, ir jāsagatavo un jāpieņem lēmums par attiecīgās publiskā iepirkuma procedūras iznākumu.

126

Taču, tā kā līgumslēdzējai iestādei katrā iepirkuma procedūras posmā ir jāgādā par vienlīdzīgas attieksmes nodrošināšanu, šāds pienākums ievērot pienācīgu rūpību līgumslēdzējai iestādei ir jāpilda, kad tās rīcībā ir informācija par interešu konflikta risku, un tai tāpat kā šajā lietā ir jānosaka, vai šis risks ir pierādīts.

127

Šis pienākums vēl jo vairāk ir jāievēro šīs lietas apstākļos, ciktāl, pirmkārt, Savienības delegācijas projekta vadītājs bija lūdzis pretendenta – konsorcija sabiedrības locekļa – ekspertam piedalīties DU izstrādē un šis pēdējais minētais ir norādīts kā Word dokumenta, kas satur DU, autors, tādējādi radot acīmredzamu interešu konflikta risku, un, otrkārt, iepirkuma procedūrā vairāki citi kandidāti bija norādījuši, ka šāda situācija ir interešu konflikts.

128

No tā izriet, ka līgumslēdzējai iestādei, pildot pienākumu ievērot pienācīgu rūpību, bija kārtīgi, piesardzīgi un objektīvi jāpārbauda visi atbilstošie apstākļi, lai apstiprinātu vai, gluži pretēji, noraidītu interešu konflikta riska pastāvēšanu.

129

Šajā ziņā no novērtēšanas komitejas ziņojuma izriet, ka pēc tam, kad vairāki pretendenti bija izteikuši apgalvojumus par interešu konfliktu, šī komiteja, pamatojoties uz sabiedrības A. paziņojumu, Savienības delegācijas projekta vadītāja paziņojumiem, dokumentiem, kas parāda, ka pēc līgumslēdzējas iestādes un darījuma labuma guvēja sarakstes DU noteikumi par ekspertiem tika grozīti, specifikācijām attiecībā uz 1. un 2. ekspertu un piedāvājumu novērtējuma rezultātiem, uzskatīja, ka interešu konflikts nav radies.

130

Tāpat no 2011. gada 27. janvāra vēstules, ar ko prasītāja tika informēta par tās piedāvājuma noraidījumu, izriet, ka novērtēšanas komiteja izmeklēja apgalvojumus par interešu konfliktu. Šajā ziņā šajā vēstulē ir minēta izmeklēšana un, precīzāk, dokumentu, sarakstes un paziņojumu pārbaude, un norādīts, ka, lai gan P. ir minēts kā Word dokumenta, kas satur DU, autors, viņš ir sniedzis tikai vispārīgu informāciju attiecībā uz DU 1.4. un 1.5. iedaļu.

131

Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka līgumslēdzēja iestāde nav rīkojusies piesardzīgi un ar nepieciešamo rūpību, uz šo apstākļu pamata konstatēdama interešu konflikta neesamību.

132

Proti, no Finanšu regulas un PRAG 2.3.6. punkta noteikumiem, skatot tos kopsakarā, izriet, ka līgumslēdzējai iestādei katrā konkrētā gadījumā un pēc atsevišķa novērtējuma veikšanas ir jānosaka, vai persona vai kandidāts atrodas interešu konflikta situācijā, un tikai pēc tam ir jāpieņem lēmums par izslēgšanu vai neizslēgšanu no iepirkuma procedūras un jāpiešķir līguma slēgšanas tiesības.

133

Turpinājumā, tā kā ar interešu konfliktu ir aizskarta pretendentu vienlīdzība, lēmumu neizslēgt kandidātu, attiecībā uz kuru ir ticis pausts apgalvojums par interešu konfliktu, var pieņemt tikai tad, ja līgumslēdzējai iestādei ir bijusi iespēja pārliecināties par to, ka minētais kandidāts neatrodas šādā situācijā.

134

Šajā lietā novērtēšanas komitejas un līdz ar to līgumslēdzējas iestādes secinājumu pamatā ir paziņojumi un e‑pasta sarakste, kas liecina, ka dažas DU iedaļas tika grozītas, kā arī ekspertu novērtēšanas rezultāti.

135

Tādējādi no novērtēšanas komitejas ziņojuma izriet, ka sabiedrības A. un Savienības delegācijas projekta vadītāja paziņojumi ir balstīti uz premisu, ka P. dalība DU izstrādē attiecās tikai uz vispārīgas informācijas sniegšanu saistībā ar DU 1.4. un 1.5. iedaļu.

136

Tomēr saskaņā ar judikatūru dokumenta ticamība un līdz ar to pierādījuma spēks ir atkarīgs no tā izcelsmes, tā sagatavošanas apstākļiem, tā adresāta un tā satura saprātīgā rakstura un ticamības (spriedums, 2000. gada 15. marts, Cimenteries CBR u.c./Komisija, T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95, EU:T:2000:77, 1053. punkts). Turklāt ar zvērestu apliecinātam paziņojumam, un vēl jo vairāk paziņojumam, pierādījuma spēks var tikt piešķirts tikai tad, ja to apstiprina citi pierādījumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 12. marts, Globosat Programadora/ITSB – Sport TV Portugal (SPORT TV INTERNACIONAL), T‑348/12, nav publicēts, EU:T:2014:116, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

137

Taču šajā lietā ir jāņem vērā apstāklis, ka sabiedrības A. paziņojumu ir sniedzis subjekts, kas šajā lietā varētu būt tieši ieinteresēts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 3. marts, Siemens/Komisija, T‑110/07, EU:T:2011:68, 69. un 70. punkts).

138

Turklāt, tā kā paziņojumiem nebija pievienoti citi pierādījumi, kas ļautu pilnīgi droši izslēgt interešu konflikta pastāvēšanu, apstākli, ka P. piedalījās DU izstrādē, sniedzot tikai vispārīgu informāciju attiecībā uz DU 1.4. un 1.5. iedaļu, nevar uzskatīt par pierādītu.

139

Novērtēšanas komitejas ziņojumā ir precizēts, pirmkārt, ka pēc sarakstes starp līgumslēdzēju iestādi un darījuma labuma guvēju DU noteikumi attiecībā uz ekspertiem tika grozīti un ka šie grozījumi parāda, ka iepirkuma procedūras sagatavošanas gaitā prasības tika mainītas kvalitatīvi, un, otrkārt, ka piektais pretendents bija ieguvis vislielāko punktu skaitu attiecībā uz 3. un 4. ekspertu, savukārt sabiedrība A. bija ieguvusi vislielāko punktu skaitu attiecībā uz 1. un 2. ekspertu.

140

No šiem apstākļiem izriet, ka novērtēšanas komiteja un līgumslēdzēja iestāde mēģināja noteikt P. iesaistīšanās DU izstrādē apjomu un novērtēt iespējamo stratēģisko priekšrocību, kādu saistībā ar ekspertu novērtēšanu varēja dot šāda iesaistīšanās.

141

Proti, novērtēšanas komitejas ziņojumā ir uzsvērts, ka P. dalība attiecās tikai uz DU 1.4. un 1.5. iedaļu, kas ietver kontekstuālu informāciju par līgumu, nevis tostarp prasības ekspertiem. Turklāt šajā ziņojumā ir skaidri norādīti grozījumi, kuri pēc sarakstes starp līgumslēdzēju iestādi un darījuma labuma guvēju ir izdarīti DU iedaļās attiecībā uz prasībām ekspertiem, lai parādītu, ka šajās prasībās tika ieviestas būtiskas izmaiņas, ņemot vērā DU grozījumus. Visbeidzot – ziņojumā ir iekļauti piedāvājumu novērtēšanas rezultāti attiecībā uz ekspertiem.

142

Tomēr, lai arī šis apstāklis apliecina, ka novērtēšanas komiteja un līgumslēdzēja iestāde bija izvērtējušas ne tikai P. iesaistīšanos DU izstrādē un bija mēģinājušas noteikt, vai sabiedrība A. ir guvusi stratēģisku priekšrocību, tas tomēr pretēji PRAG prasībām neļauj nedz pierādīt, ka sabiedrība A. nav guvusi stratēģisku priekšrocību, nedz droši izslēgt interešu konflikta esamību un līdz ar to secināt, ka tās bija izpildījušas pienākumu ievērot pienācīgu rūpību.

143

Proti, no lietas materiāliem neizriet, ka novērtēšanas komiteja bija pārbaudījusi apstākļus, kādos Savienības delegācijas projekta vadītājs tika lūdzis P. sniegt viņam informāciju, lai varētu sagatavot DU. Tādēļ nedz novērtēšanas komiteja, nedz līgumslēdzēja iestāde nevarēja noteikt Savienības delegācijas lūguma apjomu un pārbaudīt, vai šis lūgums faktiski attiecās tikai uz vispārīgu, vienīgi DU 1.4. un 1.5. iedaļas izstrādei nepieciešamo informāciju.

144

Turklāt no lietas materiāliem neizriet, ka novērtēšanas komiteja būtu lūgusi piekļuvi Word dokumentam, ko bija sagatavojis P. un nosūtījis Savienības delegācijas projekta vadītājam, nedz arī ka tā varēja pārbaudīt šo dokumentu, lai arī runa bija ne tikai par būtisku, bet pat izšķirošu elementu, lai pārliecinātos, ka P. iesaistīšanās DU izstrādē attiecās tikai uz DU 1.4. un 1.5. iedaļas sagatavošanu, un noteiktu, vai pastāvēja interešu konflikts. Kad Komisijai tiesas sēdē par to tika uzdots jautājums, tā apstiprināja, ka tās rīcībā nebija USB zibatmiņas diska, kurā, kā tā atzina Vispārējā tiesā, būtu atradusies P. sniegtā informācija, un tas tika ierakstīts tiesas sēdes protokolā.

145

Tā kā šī dokumenta nebija, novērtēšanas komitejai un līgumslēdzējai iestādei nebija nekādas iespējas pārliecināties, pirmkārt, ka P. faktiski bija piedalījies tikai DU 1.4. un 1.5. iedaļas izstrādē, un, otrkārt, ka viņš nebija sagatavojis DU pirmo redakciju pilnībā. Tādējādi tās nevarēja droši izslēgt, ka P. nebija sagatavojis pirmo DU redakciju pilnībā un ka tādējādi viņa rīcībā bija īpaša informācija, lai arī pat citi elementi, uz kuriem bija balstījusies novērtēšanas komiteja, proti, dokumenti, kas liecina, ka DU noteikumi attiecībā uz ekspertiem tika grozīti pēc sarakstes starp līgumslēdzēju iestādi un darījuma labuma guvēju, kā arī specifikācijas attiecībā uz 1. un 2. ekspertu un piedāvājumu novērtēšanas rezultāti attiecībā uz ekspertiem, parāda, ka DU iedaļas attiecībā uz ekspertiem vēlāk tika grozītas. Tādēļ novērtēšanas komitejai un līgumslēdzējai iestādei nebija visas informācijas, lai droši noteiktu, vai sabiedrība A. bija guvusi stratēģisku priekšrocību, tādējādi apdraudot vienlīdzīgu attieksmi pret pretendentiem.

146

Šajos apstākļos novērtēšanas komiteja un līgumslēdzēja iestāde nav rūpīgi un piesardzīgi pārbaudījušas visus atbilstošos apstākļus, kas tām ļautu kliedēt radušās šaubas un noskaidrot sabiedrības A. situāciju.

147

Jāpiebilst, ka, tā kā līgumslēdzējas iestādes pienākumi attiecībā uz interešu konfliktu ir nepārprotami noteikti gan PRAG, gan Finanšu regulā, šo tiesību normu tvērums nerada īpašas interpretācijas un piemērošanas grūtības. Turklāt Komisija nav sniegusi nevienu pierādījumu tam, ka apstākļi būtu bijuši īpaši sarežģīti.

148

No visiem šiem apstākļiem izriet, ka izskatāmās lietas apstākļos, neveicot pārbaudes pēc sabiedrības A. un P. paziņojumiem, kuros tie apliecināja interešu konflikta neesamību, pēc savas ierosmes neveicot izmeklēšanu, lai noteiktu, vai minētā sabiedrība ir atradusies interešu konflikta situācijā, un neveicot izmeklēšanu, kas ļautu droši noteikt, ka P. iesaistīšanās DU izstrādē nav radījusi interešu konfliktu, Savienības delegācija pieļāva pārkāpumu, ko parasti piesardzīga un rūpīga iestāde līdzīgos apstākļos nebūtu pieļāvusi. Šāds pārkāpums ir jākvalificē kā acīmredzams un smags pienākuma ievērot pienācīgu rūpību pārkāpums un tādējādi tas ir pietiekami būtisks šī pienākuma, labas pārvaldības principa un Hartas 41. panta pārkāpums.

149

Turklāt, kā pamatoti apgalvo prasītāja, šāds pienākuma ievērot pienācīgu rūpību pārkāpums šīs lietas apstākļos ir arī pietiekami būtisks vienlīdzīgas attieksmes principa, kas minēts Finanšu regulas 89. pantā un PRAG, pārkāpums.

150

Proti, pienākuma ievērot pienācīgu rūpību pārkāpums, neveicot izmeklēšanu, kas ļautu droši izslēgt interešu konflikta pastāvēšanu iepirkuma procedūrā, vienlaikus ir arī vienlīdzīgas attieksmes pret pretendentiem principa pārkāpums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 17. marts, AFCon Management Consultants u.c./Komisija, T‑160/03, EU:T:2005:107, 90. un 91. punkts).

151

Kā Vispārējā tiesa ir atgādinājusi šī sprieduma 94.–103. punktā, līgumslēdzējai iestādei katrā iepirkuma procedūras posmā ir jānodrošina vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošana un līdz ar to arī vienādas iespējas visiem pretendentiem. Tādējādi, lai nodrošinātu vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu, katrā atsevišķā gadījumā un pēc konkrēta novērtējuma veikšanas tai ir jānosaka, vai persona vai kandidāts atrodas interešu konflikta situācijā, un tikai pēc tam tai ir jāpieņem lēmums par to izslēgšanu vai neizslēgšanu no iepirkuma procedūras un ir jāpiešķir līguma slēgšanas tiesības.

152

Taču šajā lietā, tā kā Savienības delegācija rūpīgi, piesardzīgi un objektīvi nepārbaudīja visus apstākļus, kas ļautu droši izslēgt interešu konflikta esamību attiecībā uz sabiedrību A. un atspēkot acīmredzama interešu konflikta riska esamību saistībā ar P. iesaistīšanos DU izstrādē saskaņā ar PRAG 2.3.6. punktu, tā nevarēja nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret visiem pretendentiem. Tādējādi tikai tas apstāklis vien, ka Savienības delegācija nav veikusi rūpīgu un pienācīgu izmeklēšanu, kas ļautu droši noraidīt apgalvotā acīmredzamā interešu konflikta riska pastāvēšanu, ir Finanšu regulas 89. pantā un PRAG minētā vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums un tādējādi pietiekami būtisks tiesību normu, kuru mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, pārkāpums, ņemot vērā to seku smagumu, kuras var izraisīt iespējamais interešu konflikts attiecībā uz publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru iznākumu.

153

Otrkārt, prasītāja atsaucas uz Finanšu regulas 89. un 94. panta un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ciktāl līgumslēdzējas iestādes attieksme pret visiem pretendentiem bija vienāda, lai gan P. dalība DU izstrādē bija izraisījusi interešu konflikta situāciju, nodrošinot priekšrocību sabiedrībai A. tās piedāvājuma sagatavošanā.

154

Šiem argumentiem nevar piekrist.

155

Proti, lai arī prasītājas minētie apstākļi un pierādījumi šajā lietā apliecina acīmredzamu interešu konflikta risku un ir pietiekami būtisks pienākuma ievērot pienācīgu rūpību un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, tie ir nepietiekami, lai Vispārējā tiesa varētu droši konstatēt interešu konflikta pastāvēšanu, tāpēc prasītājas arguments ir jānoraida. Šajā ziņā tomēr ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa nevar droši konstatēt vai izslēgt interešu konflikta pastāvēšanu šajā lietā Komisijas rīcības dēļ, kura publiskā iepirkuma procedūras laikā pienācīgi nepārbaudīja apgalvojumus par interešu konfliktu un nesniedza Vispārējai tiesai nevienu citu pierādījumu, kas tai ļautu veikt šādu pārbaudi.

156

Tāpēc prasītāja šajā lietā, pirmkārt, ir pierādījusi pienākuma ievērot pienācīgu rūpību un līdz ar to labas pārvaldības principa un Hartas 41. panta pietiekami būtiska pārkāpuma esamību, ciktāl Savienības delegācija nebija veikusi pārbaudi, saņemot sabiedrības A. paziņojumus par interešu konflikta neesamību, pēc savas ierosmes nebija veikusi pārbaudi, lai noteiktu, vai konsorcijs, kura locekle bija šī sabiedrība, atradās interešu konflikta situācijā, un nebija nedz pienācīgi izmeklējusi P. iesaistīšanos DU izstrādē, nedz rūpīgi un piesardzīgi pārbaudījusi visus atbilstošos apstākļus, lai droši konstatētu interešu konflikta un sabiedrībai A. piešķirtās stratēģiskās priekšrocības neesamību. Otrkārt, prasītāja ir pierādījusi pietiekami būtisku vienlīdzīgas attieksmes principa, kas ir minēts Finanšu regulas 89. pantā un PRAG, pārkāpumu, ciktāl līgumslēdzējas iestādes attieksme pret visiem pretendentiem bija vienāda, lai gan izmeklēšanā pieļautie trūkumi neļāva tai pilnīgi droši izslēgt interešu konflikta esamību par labu sabiedrībai A.

157

Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi PRAG 2.9.3. punktu, to “nekavējoties” neinformējot par lēmumu piešķirt līguma slēgšanas tiesības, lai arī šis lēmums tika pieņemts pirms līguma parakstīšanas. Turklāt, nesniedzot informāciju piecpadsmit kalendāro dienu laikā pēc parakstītā līguma saņemšanas, kā tas ir noteikts PRAG 2.9.3. punktā, Komisija esot pārkāpusi vispārējo labas pārvaldības principu piedāvājumu novērtēšanā.

158

Lai arī Komisija atzīst, ka prasītāja netika informēta par lēmumu piešķirt līguma slēgšanas tiesības noteiktajā termiņā, proti, piecpadsmit kalendāro dienu laikā no parakstītā līguma saņemšanas, tā apgalvo, ka šī novēlošanās neietekmēja prasītājas tiesības celt prasību tiesā un ka pati prasītāja nekādi nav norādījusi uz šādu kaitējumu.

159

Procesuālās ekonomijas apsvērumu dēļ un ņemot vērā, ka saskaņā ar šī sprieduma 67. punktā atgādināto judikatūru, ja nav izpildīts viens no trim nosacījumiem, lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, prasība par zaudējumu atlīdzību ir noraidāma un nav jāpārbauda, vai abi pārējie nosacījumi ir izpildīti, šī prasītājas argumentācija tiks izskatīta, ņemot vērā prasību par cēloņsakarības pastāvēšanu.

160

Kā izriet no šī sprieduma 66. punkta, prasītājai ir jāsniedz pierādījums par tiešas cēloņsakarības pastāvēšanu starp pārkāpumu un norādīto kaitējumu. Šajā lietā prasītāja apgalvo, ka tā ir cietusi šādus zaudējumus: saistībā ar dalību iepirkuma procedūrā radušās izmaksas un izdevumi, izmaksas saistībā ar iepirkuma procedūras tiesiskuma apstrīdēšanu, peļņas zaudēšana, iespējas zaudēšana, kā arī zaudēta iespēja piedalīties citās iepirkuma procedūrās un iegūt līguma slēgšanas tiesības, un ka šie zaudējumi tai esot radušies tāpēc, ka Komisija slikti veica pārvaldību, pārkāpa vispārējus vienlīdzīgas attieksmes, labas pārvaldības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus, kā arī Finanšu regulas 94. pantu un PRAG 2.3.6. punktu. Taču, lai arī tā uzsver tiešu cēloņsakarību starp, pirmkārt, lēmuma pieņemšanu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu konsorcijam, kura locekle ir sabiedrība A., un, otrkārt, tai nodarīto kaitējumu, prasītāja nedz pierāda, nedz pat apgalvo, ka kavēšanās, ar kādu tā tika informēta par novērtēšanas procesa rezultātiem, tieši un noteicošā veidā izraisīja apgalvoto kaitējumu. Turklāt no prasītājas izklāstītās argumentācijas kopuma izriet, ka apgalvotā kaitējuma pamatā ir līgumslēdzējas iestādes izdarītie pārkāpumi iepirkuma procedūras laikā, nevis apstāklis, ka par lēmumiem par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu un līguma parakstīšanu tā tika informēta novēloti.

161

No tā izriet, ka prasītājas prasījumi, kas ir balstīti uz novēlošanos, ar kādu tā tika informēta par lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu un līguma parakstīšanu, ir jānoraida cēloņsakarības neesamības dēļ un tādējādi nav jānosaka, vai prasītāja ir pierādījusi pietiekami būtiska to tiesību normu pārkāpuma esamību, kuru mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām.

162

Tā kā Vispārējā tiesa ir konstatējusi pārkāpumu, kas balstīts uz iepirkuma procedūras nepietiekamu uzraudzību, ir jānosaka, vai prasītājas apgalvotie zaudējumi ir reāli un droši zināmi un vai attiecīgā gadījumā ir tieša cēloņsakarība starp Vispārējās tiesas konstatēto pārkāpumu un minētajiem zaudējumiem.

163

Prasītāja uzskata, ka tā ir cietusi piecus dažādus zaudējumus, kas ir, pirmkārt, peļņas zaudēšana, otrkārt, saistībā ar iepirkuma procedūras tiesiskuma apstrīdēšanu radušies izdevumi, treškārt, zaudēta iespēja piedalīties citās iepirkumu procedūrās un iegūt līguma slēgšanas tiesības, ceturtkārt, zaudēta iespēja iegūt līguma slēgšanas tiesības un, piektkārt, saistībā ar dalību iepirkuma procedūrā radušies izdevumi un izmaksas.

164

Prasītāja apgalvo, ka pēc tās sūdzības iesniegšanas sabiedrību A. būtu bijis jāizslēdz no iepirkuma procedūras un tādā gadījumā tai tiktu piešķirtas līguma slēgšanas tiesības. Tādējādi, pat ja Vispārējā tiesa nekad nav noteikusi zaudējumu atlīdzību par peļņas zaudēšanu prettiesiskās iepirkuma procedūrās, tā uzskata, ka šīs lietas apstākļi un acīmredzami neatbilstošā Komisijas rīcība liek atkāpties no judikatūras.

165

Komisija iebilst pret šādu argumentāciju un apgalvo, ka šajā lietā neiegūtā peļņa nav atlīdzināms kaitējums. Tādējādi tā uzsver, ka līgumslēdzējai iestādei ir plaša rīcības brīvība, lemjot par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, un novērtēšanas komitejas ieteikumi tai neesot saistoši. Turklāt nav droši, ka prasītāja būtu ieguvusi līguma slēgšanas tiesības, ja sabiedrība A. nepiedalītos iepirkumā. Visbeidzot, peļņas daļu 33,3 % apmērā atlīdzības summas aprēķinā Komisija uzskata par nesamērīgu.

166

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka šajā lietā pretēji šī sprieduma 65. punktā atgādinātajai prasībai kaitējums, kura pamatā ir peļņas zaudēšana vai neiegūtā peļņa, ir nevis pastāvošs un faktisks, bet hipotētisks kaitējums, kurš varētu rasties nākotnē (spriedums, 2012. gada 22. maijs, Evropaïki Dynamiki/Komisija, T‑17/09, nav publicēts, EU:T:2012:243, 123. punkts). Proti, apgalvotie zaudējumi peļņas zaudēšanas vai neiegūtās peļņas dēļ nozīmē, ka, ja Komisija nebūtu pieļāvusi tai pārmesto prettiesisko rīcību, prasītāja, kuras piedāvājums tika noraidīts, iegūtu attiecīgā līguma slēgšanas tiesības. Taču, pat pieņemot, ka novērtēšanas komiteja būtu ierosinājusi piešķirt tai līguma slēgšanas tiesības, novērtēšanas komitejas priekšlikums līgumslēdzējai iestādei nav saistošs, bet tai ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz to, kas ir jāņem vērā, lai pieņemtu lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu (skat. spriedumu, 2011. gada 8. decembris, Evropaïki Dynamiki/Komisija, T‑39/08, nav publicēts, EU:T:2011:721, 47. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt no Finanšu regulas 101. panta izriet – kamēr līgums nav parakstīts, līgumslēdzēja iestāde var vai nu atteikties no iepirkuma, vai atcelt iepirkuma procedūru, par ko kandidātiem vai pretendentiem nav tiesību pieprasīt nekādu kompensāciju.

167

No tā izriet, ka prasītājas apgalvotie zaudējumi, kas atbilst peļņas zaudēšanai vai negūtajai peļņai un ir radušies tāpēc, ka attiecīgā līguma slēgšanas tiesības tika piešķirtas citam pretendentam, nav reāli un droši zināmi un līdz ar to prasība par zaudējumu atlīdzību šajā ziņā ir jānoraida.

168

Attiecībā uz izmaksām saistībā ar iepirkuma procedūras tiesiskuma apstrīdēšanu prasītāja apgalvo, ka būtiska Savienības tiesību pārkāpuma dēļ publiskā iepirkuma procedūras laikā tā ir cietusi zaudējumus, jo tai bija jālūdz advokāta palīdzība gan šīs procedūras laikā, gan procedūrā Ombudā.

169

Vispirms Komisija uzskata, ka prasītājas apgalvojums par to, ka juridiskos izdevumus, kas saistīti ar sūdzības iesniegšanu Ombudam par publiskā iepirkuma procedūru, var uzskatīt par “nepieciešamiem”, nav pierādīts. Turpinājumā tā uzsver, ka prasītājai nebija pienākuma vērsties pie Ombuda, bet tā varēja celt prasību Vispārējā tiesā. Visbeidzot tā apstrīd juridisko izdevumu summu, jo prasītājas iesniegtajā rēķinā nav precizēti ne sniegtie juridiskie pakalpojumi, ne cenas, saskaņā ar kurām tika izrakstīts rēķins par saņemtajiem pakalpojumiem. Komisija piebilst, ka saskaņā ar judikatūru izdevumi, kas prasītājai radušies saistībā ar aizstāvību, ir nevis mantisks kaitējums, bet izdevumi, un ka pirms tiesvedības uzsākšanas radušies izdevumi par advokāta pakalpojumiem izriet no prasītājas izvēles un tātad par tiem to tieši nevar vainot.

170

Šajā ziņā, lai pierādītu apgalvoto zaudējumu rašanos un apjomu, prasītāja ir iesniegusi Vispārējai tiesai rēķinu, kas iekļauts prasības pieteikuma A 12 pielikumā, kurā ir apliecināts, ka 2014. gada 29. janvārī tai bija jāsamaksā 10000 EUR par juridiskajiem pakalpojumiem, kas tika sniegti saistībā ar publiskā iepirkuma procedūru “Uzturdrošības sistēmas nostiprināšana Albānijā” (EuropeAid/129820/C/SER/AL) laikposmā no 2010. gada decembra līdzi 2014. gada janvārim.

171

Taču ir jākonstatē, ka šajā nolūkā prasītāja pretēji šī sprieduma 65. punktā atgādinātajām judikatūras prasībām nav nedz pierādījusi apgalvoto zaudējumu esamību, nedz noteikusi to apjomu.

172

Proti, prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas ļautu saprast, uz ko tieši attiecas šīs izmaksas, un pamatot to summu. Tādējādi prasības pieteikuma pielikumā A 12 iekļautajā rēķinā ir norādīta tikai kopējā summa 10000 EUR apmērā, kurā nav nedz precizētas, nedz detalizētas izmaksas, kas radušās saistībā ar publiskā iepirkuma procedūras tiesiskuma apstrīdēšanu attiecīgās procedūras laikā un procedūrā Ombudā.

173

Turklāt prasītājas lēmumi iesniegt sūdzību Ombudam un likt pārstāvēt to advokātam procedūrā Ombudā, lai arī šī procedūra ir izstrādāta tādējādi, ka vēršanās pie advokāta nav nepieciešama, ir atkarīgi no tās pašas izvēles. Tādējādi slikta pārvaldība, par ko, iespējams, ir vainojamas Savienības iestādes, nevar tikt uzskatīta par apgalvotā kaitējuma tiešu cēloni (šajā nozīmē skat. rīkojumu,2005. gada 11. jūlijs, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, T‑294/04, EU:T:2005:280, 48., 52. un 56. punkts, un spriedumu, 2010. gada 28. septembris, C‑Content/Komisija, T‑247/08, nav publicēts, EU:T:2010:409, 90. punkts un tajā minētā judikatūra).

174

No tā izriet, ka saistībā ar publiskā iepirkuma procedūras tiesiskuma apstrīdēšanu radušies izdevumi prasītājai nevar tikt atlīdzināti.

175

Prasītāja apgalvo, ka, ciktāl publiskā iepirkuma procedūras pārkāpumi un līguma slēgšanas tiesību piešķiršana konsorcijam, kura locekle ir sabiedrība A., ir lieguši tai piedalīties citās publisko iepirkumu procedūrās un iegūt līguma slēgšanas tiesības, Komisijai ir jāatlīdzina par šīs iespējas zaudēšanu.

176

Komisija uzskata, ka, pat pieņemot, ka prasītāja būtu ieguvusi attiecīgā līguma slēgšanas tiesības un būtu varējusi izpildīt citu publisko iepirkumu tehniskās prasības, nekas negarantē, ka tā būtu ieguvusi citu līgumu slēgšanas tiesības, tādējādi – pretēji judikatūras prasībām – zaudējumi nav “jau radušies un pastāvoši”.

177

Šajā ziņā vispirms ir jāuzsver, ka prasītāja atsaucas uz apstākli, ka pārkāpumi, kuru dēļ līguma slēgšanas tiesības tika piešķirtas konsorcijam, kura locekle ir sabiedrība A., liedza tai ne tikai piedalīties citās publisko iepirkumu procedūrās, bet arī iegūt tajās līguma slēgšanas tiesības.

178

Attiecībā uz zaudētu iespēju piedalīties citās publisko iepirkumu procedūrās ir jākonstatē, ka prasītājas apgalvotie zaudējumi tieši un droši neizriet no šajā lietā konstatētajiem pārkāpumiem. Proti, prasītāja uzskata, ka, tā kā publiskā iepirkuma procedūras laikā netika veikta rūpīga izmeklēšana, tā ir zaudējusi iespēju iegūt attiecīgā līguma slēgšanas tiesības un tādējādi atsaukties uz minētā līguma slēgšanas tiesību iegūšanu un līguma izpildi, lai apliecinātu, ka tā atbilda atlases kritērijiem, kas ļautu tai piedalīties citās nākamajās publiskā iepirkuma procedūrās. Šajā ziņā prasītāja atsaucas uz divām publisko iepirkumu procedūrām, kurās kandidātiem tehniskās spējas jomā bija noteikta prasība sniegt pakalpojumus vismaz divos projektos konkrētās darbības nozarēs. Tomēr prasītāja nav nekādi norādījusi, nedz arī pierādījusi, ka attiecīgā līguma slēgšanas tiesību iegūšana bija vienīgā iespēja gūt pietiekamu pieredzi, lai izpildītu šo secīgo publisko iepirkumu atlases kritērijus, un ka tā bija nepieciešama šajā nolūkā. Gluži pretēji, no prasītājas iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka šo pieredzi varēja gūt, īstenojot jebkādu projektu sarakstā iekļautajās darbību nozarēs. No tā izriet, ka zaudēta iespēja piedalīties citās publisko iepirkumu procedūrās drīzāk izriet no prasītājas pieredzes trūkuma, nevis no attiecīgā līguma slēgšanas tiesību neiegūšanas, un tādējādi attiecīgie pārkāpumi droši un tieši nevarēja izraisīt prasītājas apgalvotos zaudējumus.

179

Visbeidzot, attiecībā uz zaudētu iespēju uzvarēt citās publisko iepirkumu procedūrās pietiek konstatēt, ka, pat pieņemot, ka prasītāja varētu ciest zaudējumus, ja tai nav iespējas iegūt attiecīgā līguma slēgšanas tiesības, šāds apstāklis nav pietiekams, lai zaudējumi būtu reāli un droši zināmi un tie rastos tādēļ, ka ir zaudēta iespēja iegūt citu publisko līgumu slēgšanas tiesības (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2011. gada 22. jūnijs, Evropaïki Dynamiki/Komisija, T‑409/09, EU:T:2011:299, 86. punkts un tajā minētā judikatūra). Proti, tādā publisko iepirkumu sistēmā kā šajā lietā līgumslēdzējai iestādei ir plaša rīcības brīvība, pieņemot lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu. Tādējādi nevar prezumēt, ka prasītāja būtu izpildījusi visus nosacījumus, lai tai tiktu piešķirtas tiesības noslēgt šos citus līgumus. Tādējādi šie zaudējumi ir jāuzskata par nedrošiem un hipotētiskiem.

180

No tā izriet, ka prasītājai nevar tikt atlīdzināti zaudējumi, kas radušies, zaudējot iespēju piedalīties citos publiskajos iepirkumos un iegūt tajos līgumu slēgšanas tiesības.

181

Prasītāja apgalvo, ka tai ir jāatlīdzina par zaudēto iespēju iegūt attiecīgā līguma slēgšanas tiesības, ja Vispārējā tiesa noraidītu atlīdzību par neiegūto peļņu. Tā uzsver, ka tie ir atlīdzināmi zaudējumi un ka šajā lietā Komisijas rīcības trūkuma dēļ pēc tam, kad tai tika darīti zināmi apgalvojumi par interešu konfliktu, tai bija liegta iespēja iegūt līguma slēgšanas tiesības, lai arī tai nenoliedzami bija šāda iespēja.

182

Komisija apgalvo, ka prasītājas minētā judikatūra neattiecas uz strīdiem publisko iepirkumu jomā, un norāda, ka šajā kontekstā Vispārējā tiesa ir noraidījusi prasības par zaudējumu atlīdzību saistībā ar neiegūto peļņu vai iespējas zaudēšanu.

183

Prasītāja atzīst, ka saskaņā ar judikatūru zaudējumi saistībā ar dalību iepirkuma procedūrā principā nerodas, bet tā uzskata, ka šajā lietā ir jāpiemēro judikatūra, saskaņā ar kuru šīs izmaksas izņēmuma kārtā ir jāatlīdzina tad, ja kompetentā iestāde publiskā iepirkuma procedūras gaitā ir pārkāpusi Savienības tiesības un tas nelabvēlīgi ietekmējis pretendenta iespējas iegūt līguma slēgšanas tiesības. Proti, tā esot parādījusi, ka Komisija, rīkojot iepirkuma procedūru, ir izdarījusi pietiekami būtisku Savienības tiesību pārkāpumu, pieļaujot interešu konflikta rašanos un pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu, tādējādi mazinot tās iespējas iegūt līguma slēgšanas tiesības. Turklāt šai saistībā ar dalību vispārējā publiskā iepirkuma procedūrā radušos izmaksu un izdevumu summai esot jāpieskaita kompensācijas procenti.

184

Komisija atgādina, ka ar dalību publiskā iepirkuma procedūrā saistītās izmaksas neesot uzskatāmas par atlīdzināmiem zaudējumiem, ceļot prasību par zaudējumu atlīdzību, un uzskata, ka šajā lietā prasītājas minētā judikatūra nav piemērojama.

185

Attiecībā uz nosacījumiem, kas ir jāizpilda, lai varētu saņemt atlīdzību par iespējas zaudēšanu un ar dalību publiskā iepirkuma procedūrā saistītajām izmaksām un izdevumiem, Vispārējā tiesa uzskata, ka tie ir jāizskata secīgi. Turpinājumā tiks izskatīts jautājums par kompensācijas procentiem.

186

Pirmkārt, attiecībā uz zaudējumiem saistībā ar iespējas zaudēšanu vispirms ir jānoraida Komisijas argumentācija, saskaņā ar kuru prasītājas minētie zaudējumi saistībā ar iespējas zaudēšanu nav droši zināmi.

187

Proti, apgalvojot, ka Vispārējā tiesa vairākkārt esot noraidījusi prasības par zaudējumu atlīdzību, kas bija balstītas uz neiegūto peļņu vai iespējas zaudēšanu, jo līgumslēdzējai iestādei ir plaša rīcības brīvība, lai lemtu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, Komisija saistībā ar neiegūto peļņu radušos zaudējumus kļūdaini pielīdzina zaudējumiem saistībā ar iespējas zaudēšanu.

188

Taču, pirmkārt, šie divi zaudējumu veidi ir atšķirīgi. Proti, neiegūtās peļņas atlīdzināšana attiecas uz paša līguma zaudēšanas atlīdzināšanu, savukārt iespējas zaudēšanas atlīdzināšanas mērķis ir saņemt atlīdzību par zaudētu iespēju noslēgt minēto līgumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 21. maijs, Belfass/Padome, T‑495/04, EU:T:2008:160, 124. punkts, un 2011. gada 20. septembris, Evropaïki Dynamiki/EIB, T‑461/08, EU:T:2011:494, 210. punkts).

189

Otrkārt, apstāklis, ka līgumslēdzējai iestādei ir plaša rīcības brīvība piešķirt attiecīgā līguma slēgšanas tiesības, nenozīmē, ka zaudējumi saistībā ar iespējas zaudēšanu nevar būt reāli un droši zināmi judikatūras izpratnē (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2006. gada 9. novembris, Agraz u.c./Komisija, C‑243/05 P, EU:C:2006:708, 26.–42. punkts, un ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona [P. Cruz Villalón] secinājumus lietā Giordano/Komisija, C‑611/12 P, EU:C:2014:195, 60. un 61. punkts). Turklāt apstāklis, ka līgumslēdzējai iestādei nekad nav pienākuma piešķirt līguma slēgšanas tiesības, nerada šķērsli konstatējumam par iespējas zaudēšanu šajā lietā. Proti, lai arī šis apstāklis skar pretendenta pārliecību par līguma slēgšanas tiesības iegūšanu un tādējādi skar ar to saistītos zaudējumus, tas nevarētu nelabvēlīgi ietekmēt jebkādu iespēju iegūt minētā līguma slēgšanas tiesības un tātad iespējas zaudēšanu. Katrā ziņā, lai arī līgumslēdzēja iestāde līdz pat līguma parakstīšanai var atteikties no attiecīgā publiskā iepirkuma vai arī pasludināt līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru par spēkā neesošu – turklāt kandidātiem vai pretendentiem šajā ziņā nav nekādu tiesību saņemt kompensāciju –, tomēr šie iepirkuma procedūras izbeigšanas vai atcelšanas gadījumi nav konkrēti īstenojušies un publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību procedūrā pieļauto pārkāpumu dēļ prasītāja zaudēja iespēju iegūt šī līguma slēgšanas tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 29. oktobris, Vanbreda Risk & Benefits/Komisija, T‑199/14, EU:T:2015:820, 199. punkts).

190

Turpinājumā, kā izriet no šī sprieduma 156. punkta, Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka Komisija publiskā iepirkuma procedūrā ir pieļāvusi vairākus pārkāpumus izmeklēšanā par interešu konflikta esamību. Šādi publiskā iepirkuma procedūrā pieļauti pārkāpumi būtiski izkropļoja minēto procedūru un ietekmēja prasītājas, kuras piedāvājums bija ierindots otrajā vietā, iespēju iegūt līguma slēgšanas tiesības. Proti, ja Savienības delegācija būtu izpildījusi savu pienākumu ievērot pienācīgu rūpību un veiktu pietiekamu pārbaudi attiecībā uz P. iesaistīšanās apjomu DU izstrādē, nav izslēgts, ka tā būtu konstatējusi interešu konflikta esamību attiecībā uz sabiedrību A., kas pamatotu tās izslēgšanu no dalības procedūrā. Tādējādi, nolemjot piešķirt līguma slēgšanas tiesības konsorcijam, kura locekle bija sabiedrība A., un droši nekonstatējot, ka šī pēdējā minētā nav atradusies interešu konflikta situācijā, lai arī nopietni apstākļi liecināja par pirmšķietama interešu konflikta esamību, Savienības delegācija ietekmēja prasītājas iespējas iegūt līguma slēgšanas tiesības.

191

Šajos apstākļos šajā lietā apgalvotie zaudējumi saistībā ar iespējas zaudēšanu ir jāuzskata par reāliem un droši zināmiem, jo ir pierādīts, ka prasītāja kā noraidītais pretendents bija galīgi zaudējusi iespēju iegūt līguma slēgšanas tiesības un šī iespēja bija nevis hipotētiska, bet reāla.

192

Visbeidzot, zaudējumi tieši un nepastarpināti izriet no pārkāpumiem, kurus šajā lietā ir pieļāvusi Savienības delegācija. Proti, nosacījums attiecībā uz šādas cēloņsakarības esamību ir jāvērtē, ņemot vērā apgalvotos zaudējumus. Nepastāvot vajadzībai noteikt, vai šajā lietā bija radies interešu konflikts, ir skaidrs, ka, veicot nepietiekamu izmeklēšanu un piešķirot līguma slēgšanas tiesības konsorcijam, kura locekle ir sabiedrība A., Savienības delegācija ir pieļāvusi pārkāpumus publiskā iepirkuma procedūrā un tādējādi ir tieši ietekmējusi prasītājas iespējas iegūt līguma slēgšanas tiesības.

193

Tā kā prasītāja ir pierādījusi, ka Savienības delegācija ir pieļāvusi vairākus pārkāpumus izmeklēšanā par interešu konflikta esamību, ka prasītaja ir cietusi zaudējumus iespējas zaudēšanas dēļ, ka šie zaudējumi ir reāli un droši zināmi un ka tie tieši izriet no minētajiem pārkāpumiem, ir jākonstatē, ka nosacījumi, lai piešķirtu prasītājai atlīdzību par iespējas zaudēšanu, ir izpildīti.

194

Otrkārt, attiecībā uz izmaksām un izdevumiem saistībā ar dalību publiskā iepirkuma procedūrā ir jāatgādina, ka uzņēmējiem ir jāuzņemas ar to darbību saistītie riski. Iepirkuma procedūras ietvaros šie ekonomiskie riski tostarp ietver ar piedāvājuma sagatavošanu saistītās izmaksas. Šajā sakarā radušies izdevumi tātad ir jāuzņemas uzņēmumam, kurš ir nolēmis piedalīties procedūrā, un iespēja sacensties par iepirkuma līguma noslēgšanu nav saistīta ar pārliecību iegūt attiecīgā līguma slēgšanas tiesības (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 30. aprīlis, CAS Succhi di Frutta/Komisija, C‑497/06 P, nav publicēts, EU:C:2009:273, 79. punkts). Šajā ziņā Finanšu regulas 101. pantā ir paredzēts, ka Komisija var brīvi izlemt nepiešķirt līguma slēgšanas tiesības. Tādējādi pat pretendents, kas ir iesniedzis visizdevīgāko piedāvājumu, nevar būt pārliecināts par līguma slēgšanas tiesību iegūšanu.

195

Tādējādi izmaksas un izdevumi, kas pretendentam radušies saistībā ar tā dalību publiskā iepirkuma procedūrā, principā nevar būt atlīdzināmi zaudējumi, piešķirot zaudējumu atlīdzību (spriedumi, 2009. gada 30. aprīlis, CAS Succhi di Frutta/Komisija, C‑497/06 P, nav publicēts, EU:C:2009:273, 81. punkts; 1998. gada 17. decembris, Embassy Limousines & Services/Parlaments, T‑203/96, EU:T:1998:302, 97. punkts, un 2007. gada 8. maijs, Citymo/Komisija, T‑271/04, EU:T:2007:128, 165. punkts).

196

Tomēr šo principu, neriskējot pārkāpt tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus, nevar piemērot gadījumā, kad publiskā iepirkuma procedūras norisē pieļautais Savienības tiesību pārkāpums ir ietekmējis pretendenta iespējas iegūt līguma slēgšanas tiesības (spriedumi, 2009. gada 30. aprīlis, CAS Succhi di Frutta/Komisija, C‑497/06 P, nav publicēts, EU:C:2009:273, 82. punkts; 2005. gada 17. marts, AFCon Management Consultants u.c./Komisija, T‑160/03, EU:T:2005:107, 98. punkts, un 2007. gada 8. maijs, Citymo/Komisija, T‑271/04, EU:T:2007:128, 165. punkts).

197

Šajā lietā, tā kā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka prasītājas minētie pārkāpumi publiskā iepirkuma procedūras norisē bija ietekmējuši tās iespējas iegūt līguma slēgšanas tiesības un ka tādējādi tai ir jāpiešķir zaudējumu atlīdzība par iespējas zaudēšanu, izdevumi un izmaksas saistībā ar dalību publiskā iepirkuma procedūrā ir atlīdzināmi zaudējumi, piešķirot zaudējumu atlīdzību.

198

Tāpat attiecībā uz cēloņsakarību starp šiem zaudējumiem un Vispārējās tiesas konstatētajiem pārkāpumiem ir jāatgādina, ka minētie pārkāpumi izkropļoja publiskā iepirkuma procedūru. Tāpēc šo pārkāpumu dēļ prasītājai kā pretendentei bija jāuzņemas izmaksas un izdevumi saistībā ar dalību publiskā iepirkuma procedūrā kā tīrie zaudējumi. No tā izriet, ka prasītājas apgalvotie zaudējumi tieši izriet no Vispārējās tiesas konstatētajiem pārkāpumiem un ka nosacījumi, lai atlīdzinātu prasītājai saistībā ar dalību publiskā iepirkuma procedūrā radušās izmaksas un izdevumus, ir izpildīti.

199

Treškārt, runājot par kompensācijas procentiem, ir jāatgādina, ka, lai prasītājam varētu tikt piešķirti kompensācijas procenti, ir jābūt izpildītiem ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumiem (spriedumi, 1976. gada 2. jūnijs, Kampffmeyer u.c./EEK, no 56/74 līdz 60/74, EU:C:1976:78, un 1992. gada 26. februāris, Brazzelli u.c./Komisija, T‑17/89, T‑21/89 un T‑25/89, EU:T:1992:25, 35. punkts, atstāts negrozīts apelācijas tiesvedībā ar spriedumu, 1994. gada 1. jūnijs, Komisija/Brazzelli Lualdi u.c., C‑136/92 P, EU:C:1994:211, 42. punkts).

200

Proti, zaudējumu atlīdzināšanas mērķis saistībā ar ārpuslīgumisko atbildību ir cik vien iespējams atjaunot kapitālu lietas dalībniekam, kas lūdz zaudējumu atlīdzību. Tādējādi, ja ir izpildīti ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumi, nevar neņemt vērā nelabvēlīgās sekas, kas radušās saistībā ar laikposmu no kaitējumu izraisījušā notikuma brīža līdz atlīdzinājuma aprēķinam, jo ir jāņem vērā naudas vērtības samazināšanās (spriedumi, 2000. gada 27. janvāris, Mulder u.c./Padome un Komisija, C‑104/89 un C‑37/90, EU:C:2000:38, 51. punkts, un 2005. gada 13. jūlijs, Camar/Padome un Komisija, T‑260/97, EU:T:2005:283, 138. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 1994. gada 3. februāris, Grifoni/Komisija, C‑308/87, EU:C:1994:38, 40. punkts). Tādējādi kompensācijas procentu mērķis ir kompensēt laiku, kas pagājis līdz kaitējuma apmēra novērtējumam tiesā, neatkarīgi no jebkāda kavējuma, kurā ir vainojams parādnieks (spriedums, 2015. gada 12. februāris, Komisija/IPK International, C‑336/13 P, EU:C:2015:83, 37. punkts).

201

Šajā lietā, tā kā no šī sprieduma 197. un 198. punkta izriet, ka ir jāatlīdzina zaudējumi, kas prasītājai radušies, uzņemoties izdevumus un izmaksas saistībā ar dalību publiskā iepirkuma procedūrā, un ka atlīdzības mērķis ir cik vien iespējams atjaunot kapitālu lietas dalībniekam, kas lūdz zaudējumu atlīdzību, prasītājas prasība pieskaitīt kompensācijas procentus zaudējumiem, kas radušies, uzņemoties izdevumus un izmaksas saistībā ar dalību publiskā iepirkuma procedūrā, ir jāapmierina.

202

No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka prasītājas prasība par zaudējumu atlīdzību ir jāapmierina, ciktāl tās mērķis ir atlīdzināt zaudēto iespēju iegūt līguma slēgšanas tiesības, kā arī atlīdzināt saistībā ar dalību publiskā iepirkuma procedūrā radušos izdevumus un izmaksas, kā arī samaksāt kompensācijas procentus, un pārējā daļā prasība ir jānoraida.

203

Attiecībā uz to zaudējumu apmēra noteikšanu, kas radušies, uzņemoties izdevumus un izmaksas saistībā ar dalību publiskā iepirkuma procedūrā un saistībā ar iespējas zaudēšanu, prasītāja norāda, ka pirmie minētie zaudējumi ir 22916 EUR. Šī summa esot pamatota ar prasītājas oficiālajiem pārskatiem par 2010. gadu, kas iesniegti Grieķijas administrācijai. Turklāt šai summai esot jāpieskaita kompensācijas procenti, kas ir vienādi ar procentu likmi, kura attiecīgajā laikposmā bija spēkā Grieķijā, proti, 2010. gada oktobrī tā bija 3,67 %, tiem pieskaitot divus procentpunktus. Procenti esot jāmaksā, sākot no tā mēneša pirmā datuma, kas seko mēnesim, kurā prasītāja veica pēdējos pasākumus pirms tiesvedības uzsākšanas. Apsvērumi Ombudā tika iesniegti 2013. gada 27. februārī, tātad runa esot par 2013. gada 1. martu.

204

Attiecībā uz otrā veida zaudējumiem prasītāja apgalvo, ka, ciktāl tai bija nopietna iespēja iegūt līguma slēgšanas tiesības, šie zaudējumi esot jānosaka 1002125 EUR apmērā, proti, 50 % apmērā no summas, kuru saistībā ar minēto publisko iepirkumu savā piedāvājumā bija noteicis konsorcijs, kura locekle tā ir.

205

Prasītāja turklāt lūdz samaksāt ne tikai attiecīgo atlīdzības summu, bet arī nokavējuma procentus 8 % apmērā, kas esot jāmaksā, sākot no sprieduma pasludināšanas dienas līdz faktiskajai tās samaksai.

206

Komisija uzskata, ka prasītājas minētā izdevumu un izmaksu summa saistībā ar dalību publiskā iepirkuma procedūrā nav pierādīta un ka A 11 pielikumā iesniegtais dokuments nepierāda, ka tai faktiski ir radušās šīs izmaksas. Turklāt Komisija apgalvo, ka prasītāja nav precizējusi, uz kāda juridiskā pamata ir balstīts prasījums samaksāt nokavējuma procentus, un nav norādījusi nedz procentu likmes aprēķina veidu, nedz laikposmu, no kura ir jāaprēķina procenti.

207

Komisija piebilst, ka summa, kuru prasītāja min saistībā ar iespējas zaudēšanas dēļ radušos zaudējumu atlīdzību, ir acīmredzami nesamērīga. Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, atlīdzība 50 % apmērā no piedāvājuma neesot uzskatāma par taisnīgu un saprātīgu.

208

Pirmkārt, šajā ziņā ir jānorāda, ka, balstoties uz prasības pieteikuma A 11 pielikumu, nevar noteikt, kam šajā dokumentā atbilst kategorija “Vispārējās izmaksas”, nedz arī iemeslus, kuru dēļ izdevumi ir aprēķināti, sākot no 12, 14 vai 18 darba dienām. Iztaujāta par šo jautājumu tiesas sēdē, prasītāja nevarēja sniegt precīzāku informāciju.

209

Otrkārt, attiecībā uz kompensācijas procentiem ir jāuzsver, ka prasītāja nav sniegusi nevienu pierādījumu, kas apliecinātu, ka gadījumā, ja saistībā ar dalību publiskā iepirkuma procedūrā radušos izmaksu un izdevumu summa būtu tikusi ieguldīta, par to būtu varēts saņemt procentus, kuru likme būtu Grieķijā 2010. gada oktobrī spēkā esošā procentu likme, tai pieskaitot divus procentu punktus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 27. janvāris, Mulder u.c./Padome un Komisija, C‑104/89 un C‑37/90, EU:C:2000:38, 219. punkts, un 2008. gada 26. novembris, Agraz u.c./Komisija, T‑285/03, nav publicēts, EU:T:2008:526, 49. punkts).

210

Turklāt prasītāja nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas apliecinātu, ka apsvērumu iesniegšana Ombudā šajā lietā ir tās pēdējās veiktās pirmstiesas darbības.

211

Treškārt, ir jākonstatē, ka prasītāja savos rakstveida apsvērumos nav sniegusi nevienu pierādījumu, kas pamatotu iespējas zaudēšanas dēļ radīto zaudējumu aprēķinu. Turklāt, izjautāta šajā ziņā tiesas sēdē, tā nevarēja sīkāk paskaidrot Vispārējai tiesai elementus, kas pamatojuši tās aprēķinu.

212

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ir jākonstatē, ka, lai arī principā ir pienācīgi pierādīts, ka ir radušies zaudējumi saistībā ar iespējas zaudēšanu un ka saistībā ar dalību publiskā iepirkuma procedūrā ir radušās izmaksas un izdevumi kā atlīdzināmi zaudējumi, šo zaudējumu summa tomēr nav pietiekami precīzi nosakāma, lai Vispārējā tiesa varētu lemt par prasītājas prasītās summas bāzi vai noteikt citu summu, ņemot vērā šīs lietas materiālos iekļautos elementus.

213

Tā kā nav iespējams lemt par jautājumu attiecībā uz zaudējumu novērtējumu, procesuālās ekonomijas apsvērumu dēļ ir lietderīgi vispirms lemt par Savienības atbildību, pasludinot starpspriedumu. Par Komisijas pārkāpumiem izmaksājamās zaudējumu atlīdzības summas noteikšana ir veicama vēlākā stadijā, lietas dalībniekiem savstarpēji vienojoties, vai arī, ja šāda vienošanās netiek panākta, to nosakot Vispārējai tiesai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 16. septembris, ATC u.c./Komisija, T‑333/10, EU:T:2013:451, 199. punkts un tajā minētā judikatūra).

214

Tomēr šajā ziņā gan lietas dalībniekiem, gan Vispārējai tiesai ir jāņem vērā turpmāk norādītie aspekti.

215

Pirmkārt, ir jāņem vērā apstāklis, ka šajā lietā aplūkotajā publiskā iepirkuma procedūrā prasītāja bija konsorcija locekle, tāpēc atlīdzībai būtu jāatbilst tās dalībai minētajā konsorcijā.

216

Otrkārt, runājot par izmaksām un izdevumiem, kas radušies saistībā ar dalību publiskā iepirkuma procedūrā, pirmām kārtām, ir jāņem vērā tieši tā prasītājas iesniegtajās “vispārējās izmaksās” norādītā daļa, kas saistīta ar dalību publiskā iepirkuma procedūrā, kā arī precīzs šim nolūkam nepieciešamo darba dienu skaits.

217

Otrām kārtām, attiecībā uz kompensācijas procentiem ir jāņem vērā apstāklis, ka laikposma, kas dod tiesības uz naudas vērtības pārvērtēšanu, sākuma un beigu diena ir jānosaka attiecīgi tā mēneša pirmajā dienā, kas seko mēnesim, kurā prasītāja veica pēdējās pirmstiesas darbības, un dienā, kad pasludināts spriedums, kurā ir konstatēts pienākums atlīdzināt zaudējumus. Attiecībā uz kompensācijas procentiem ir jāņem vērā apstāklis, ka ar laika tecējumu saistīto naudas vērtības samazinājumu principā atspoguļo gada inflācijas likme, ko attiecīgajā laikposmā ir noteicis Eurostat (Eiropas Savienības Statistikas birojs) dalībvalstī, kurā prasītāja ir reģistrēta.

218

Treškārt, attiecībā uz iespējas zaudēšanu, pirmām kārtām, ir jāņem vērā tas, cik ticama ir iespējamā līguma slēgšanas tiesību piešķiršana prasītājai, ja nebūtu pieļauti Vispārējās tiesas konstatētie pārkāpumi. Šajā nolūkā vispirms ir jāņem vērā iespēja, ka pēc rūpīgas izmeklēšanas sabiedrības A. piedāvājums tiktu noraidīts, ciktāl interešu konflikta esamība pamato pretendenta izslēgšanu tikai ar nosacījumu, ka šis apstāklis izraisa negodīgu konkurenci, ka līgumslēdzēja iestāde var veikt pasākumus, lai neitralizētu priekšrocību, kas izriet no interešu konflikta, un ka tā var atcelt iepirkuma procedūru. Turpinājumā ir jāņem vērā, ka prasītājas piedāvājums tika ierindots otrajā vietā, un, ja sabiedrības A. piedāvājums tiktu izslēgts, tai bija ļoti lielas iespējas iegūt līguma slēgšanas tiesības. Visbeidzot, jāņem vērā, ka līgumslēdzēja iestāde šajā lietā neizmantoja Finanšu regulā paredzēto iespēju attiekties no iepirkuma vai atcelt līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru.

219

Otrām kārtām, ir jāņem vērā neto peļņa, ko varētu iegūt prasītāja, pildot līgumu. Šajā ziņā ir jānosaka neto peļņas daļa, kas parasti tiek gūta, izpildot līdzīgus līgumus.

220

Ņemot vērā visus šos apstākļus, lai noteiktu kopējo atlīdzināmo summu par iespējas zaudēšanu, būtu jāņem vērā neto peļņa, kā arī iespējamās līguma slēgšanas tiesību iegūšanas ticamības pakāpe.

221

Lietas dalībniekiem, ja vien netiek pieņemts vēlāks Vispārējās tiesas nolēmums, būtu jāvienojas par šo summu, ņemot vērā iepriekš minētos šī sprieduma apsvērumus, un trīs mēnešu laikā no šī sprieduma pasludināšanas būtu jānorāda Vispārējai tiesai maksājamā summa, kas noteikta, kopīgi vienojoties, vai, ja tas nav iespējams, šajā pašā termiņā jāiesniedz Vispārējai tiesai savi aprēķini (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 16. septembris, ATC u.c./Komisija, T‑333/10, EU:T:2013:451, 201. punkts).

222

Visbeidzot, kas attiecas uz prasītājas prasījumu šai atlīdzības summai pieskaitīt nokavējuma procentus 8 % apmērā no piešķirtās summas par laikposmu no sprieduma pasludināšanas dienas līdz faktiskai atlīdzības samaksas dienai, no judikatūras izriet, ka pienākums maksāt nokavējuma procentus rodas no dienas, kad tiek pasludināts spriedums, kurā ir konstatēts pienākums atlīdzināt zaudējumus, un pat no brīža, kad Vispārējā tiesa pirmajā posmā, pasludinot starpspriedumu, konstatē pienākumu atlīdzināt zaudējumus un atliek lēmuma pieņemšanu par zaudējumu atlīdzības summas noteikšanu uz vēlāku posmu (spriedumi, 1979. gada 4. oktobris, Dumortier u.c./Padome, 64/76, 113/76, 167/78, 239/78, 27/79, 28/79 un 45/79, EU:C:1979:223, 25. punkts; 1984. gada 13. novembris, Birra Wührer u.c./Padome un Komisija, 256/80, 257/80, 265/80, 267/80, 5/81, 51/81 un 282/82, EU:C:1984:341, 37. punkts, un 1990. gada 26. jūnijs, Sofrimport/Komisija, C‑152/88, EU:C:1990:259, 32. punkts).

223

Piemērojamo procentu likmi aprēķina, pamatojoties uz galvenajām refinansēšanas darbībām noteikto Eiropas Centrālās Bankas (ECB) likmi, kas piemērojama attiecīgajā laikposmā un kas palielināta par diviem punktiem (spriedumi, 2005. gada 17. marts, AFCon ManagementConsultants u.c./Komisija, T‑160/03, EU:T:2005:107, 133. punkts; 2008. gada 26. novembris, Agraz u.c./Komisija, T‑285/03, nav publicēts, EU:T:2008:526, 55. punkts, un 2014. gada 25. novembris, Safa Nicu Sepahan/Padome, T‑384/11, EU:T:2014:986, 151. punkts).

224

Tādējādi zaudējumu atlīdzībai par iespējas zaudēšanu, kā arī ar dalību iepirkuma procedūrā saistītajiem izdevumiem un izmaksām, tostarp kompensācijas procentiem par šo pēdējo minēto summu, ir jāpieskaita nokavējuma procenti, kas ir maksājami, sākot no šī sprieduma pasludināšanas dienas līdz pilnīgai minētās summas samaksai, un to likme ir galvenajām refinansēšanas darbībām noteiktā ECB likme, kas palielināta par diviem procentu punktiem.

225

Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

I. Tiesvedības priekšvēsture

II. Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

III. Juridiskais pamatojums

A. Par pieņemamību

1. Par prasības pieņemamību

2. Par prasītājas argumentācijas pieņemamību

B. Par lietas būtību

1. Par Savienības atbildības iestāšanās nosacījumiem

a) Par pārkāpumiem

1) Par apgalvoto pārkāpumu, kas balstīts uz iepirkuma procedūras nepietiekamu uzraudzību un interešu konflikta pastāvēšanu par labu sabiedrībai A.

i) Par tiesību normu, kuru mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, esamību

ii) Par pietiekami būtisku pārkāpumu esamību

2) Par apgalvoto pārkāpumu, kas ir balstīts uz novēlotu prasītājas informēšanu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas lēmumu un līguma parakstīšanu

b) Par kaitējumu un cēloņsakarību

1) Par cēloņsakarību starp apgalvoto pārkāpumu, kas balstīts uz novēlotu prasītājas informēšanu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas lēmumu un līguma parakstīšanu, un norādīto kaitējumu

2) Par apgalvoto kaitējumu un cēloņsakarību starp pārkāpumu, kas balstīts uz iepirkuma procedūras nepietiekamu uzraudzību, un minēto kaitējumu

i) Par zaudējumiem saistībā ar peļņas zaudēšanu

ii) Par zaudējumiem, kas radušies saistībā ar izmaksām iepirkuma procedūras tiesiskuma apstrīdēšanā

iii) Par zaudējumiem, kas radušies saistībā ar liegto iespēju piedalīties citos iepirkumos un iegūt līguma slēgšanas tiesības

iv) Par kaitējumu, ko radījusi zaudēta iespēja, kā arī izdevumi un izmaksas saistībā ar dalību publiskā iepirkuma procedūrā

2. Par zaudējumu atlīdzību

IV. Par tiesāšanās izdevumiem