1

Ar apelācijas sūdzību lietā C‑588/15 P LG Electronics Inc. (turpmāk tekstā – “LGE”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 9. septembra spriedumu LG Electronics/Komisija (T‑91/13, nav publicēts, turpmāk tekstā – “I pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2015:609), ar ko minētā tiesa ir noraidījusi LGE prasību atcelt Komisijas 2012. gada 5. decembra Lēmumu C(2012) 8839 final par procedūras atbilstīgi Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. pantam un EEZ līguma 53. pantam piemērošanu (Lieta COMP/39.437 – TV un datoru monitoru kineskopi) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ciktāl tas attiecas uz LGE, un pakārtoti – samazināt apmēru naudas sodam, kas tai piemērots ar minēto lēmumu.

2

Ar apelācijas sūdzību lietā C‑622/15 P Koninklijke Philips Electronics NV (turpmāk tekstā – “Philips”) lūdz atcelt Vispārējās tiesas 2015. gada 9. septembra spriedumu Philips/Komisija (T‑92/13, nav publicēts, turpmāk tekstā – “II pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2015:605), ar ko minētā tiesa ir noraidījusi Philips prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz Philips, un pakārtoti – samazināt apmēru naudas sodam, kas tai piemērots ar minēto lēmumu.

3

No I pārsūdzētā sprieduma 9. punkta un II pārsūdzētā sprieduma 10. punkta (turpmāk tekstā kopā – “pārsūdzētie spriedumi”) izriet, ka ar apstrīdēto lēmumu Eiropas Komisija ir konstatējusi, ka vadošie katodstaru lampu (“cathode ray tubes”, turpmāk tekstā – “CRT”) ražotāji pasaules tirgū ir pārkāpuši LESD 101. pantu un 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu 53. pantu (OV 1994, L 1, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “EEZ līgums”), piedaloties divos atsevišķos pārkāpumos, kuri katrs veido vienotu un turpinātu pārkāpumu. Šie pārkāpumi attiecās, pirmkārt, uz datoru monitoru krāsu kineskopu (“colour display tubes”, turpmāk tekstā – “CDT”) tirgu un, otrkārt, televizoru krāsu kineskopu (“colour picture tubes”, turpmāk tekstā – “CPT”) tirgu.

4

Kā Vispārējā tiesa ir norādījusi gan I pārsūdzētā sprieduma, gan II pārsūdzētā sprieduma 2. punktā, CRT ir stikla vakuuma caurules ar elektronu lielgabalu un luminiscējošu ekrānu, kuras parasti ir aprīkotas ar iekšēju vai ārēju ierīci, lai paātrinātu un novirzītu elektronu plūsmu. Kad elektronu lielgabala raidītie elektroni pieskaras luminiscējošajam ekrānam, tiek ģenerēta gaisma un radīts attēls uz ekrāna. CDT un CPT bija vienīgie divi CRT veidi, kādi pastāvēja laikā, kad radās fakti, kas attiecas uz apstrīdēto lēmumu.

5

No I pārsūdzētā sprieduma 1. punkta izriet, ka LGE ir plaša patēriņa elektroierīču, mobilo sakaru ierīču un sadzīves elektrotehnikas piegādātāja. LGE un tai pilnībā piederošais tās meitasuzņēmums LG Electronics Wales Ltd (Apvienotā Karaliste) ražoja un pārdeva CRT līdz 2001. gada 1. jūlijam.

6

Turklāt no II pārsūdzētā sprieduma 1. punkta izriet, ka Philips ir galvenais mātesuzņēmums Philips grupā, kura specializējas elektroniskajās precēs, it īpaši medicīniskajās ierīcēs, apgaismojuma sistēmās un plaša patēriņa elektronikā. Līdz 2001. gada 1. jūlijam šī grupa arī ražoja CRT.

7

Pārsūdzēto spriedumu 3. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka kopš 2001. gada 1. jūlijaLGE un Philips savas darbības pasaules mērogā CRT jomā ir apvienojuši kopuzņēmumā – LPD grupā, kuru vadīja sabiedrība LG Philips Displays Holding BV. LGE un Philips nodeva visas savas darbības CRT jomā šim kopuzņēmumam.

8

No I pārsūdzētā sprieduma 15. punkta un II pārsūdzētā sprieduma 16. punkta izriet, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir uzskatījusi, ka, no vienas puses, LGE, kā arī tās meitasuzņēmumi un, no otras puses, Philips meitasuzņēmumi piedalījās aizliegtajās vienošanās attiecībā uz CDT un CPT, līdz 2001. gada 1. jūlijā darbība attiecībā uz CRT tika nodota LPD grupai. Tādēļ LGE un Philips tika atzītas par atbildīgām par pārkāpumu, kas izdarīts saistībā ar CDT, – LGE gadījumā no 1996. gada 24. oktobra un Philips gadījumā no 1997. gada 29. jūnija, abos gadījumos līdz 2001. gada 30. jūnijam, kā arī par pārkāpumu, kas izdarīts saistībā ar CPT, – LGE gadījumā no 1997. gada 3. decembra un Philips gadījumā no 1997. gada 29. janvāra, abos gadījumos līdz 2001. gada 30. jūnijam. Turklāt Komisija uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas kā mātesuzņēmumi ir jāuzskata par solidāri līdzatbildīgām par LPD grupas dalību aizliegtu vienošanos darbībās attiecībā uz CDT un CPT no 2001. gada 1. jūlija līdz 2006. gada 30. janvārim.

9

Tādējādi Komisija apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta attiecīgi c) un d) apakšpunktā konstatēja, ka Philips aizliegtajās vienošanās attiecībā uz CDT piedalījās no 1997. gada 28. janvāra līdz 2006. gada 30. janvārim, bet LGE tajā pašā aizliegtajā vienošanās piedalījās no 1996. gada 24. oktobra līdz 2006. gada 30. janvārim. Tāpat Komisija minētā lēmuma 1. panta 2. punkta attiecīgi f) un g) apakšpunktā konstatēja, ka Philips aizliegtajās vienošanās attiecībā uz CPT piedalījās no 1999. gada 21. septembra līdz 2006. gada 30. janvārim un ka LGE tajā pašā aizliegtajā vienošanās piedalījās no 1997. gada 3. decembra līdz 2006. gada 30. janvārim.

10

Saistībā ar pārkāpumu attiecībā uz CDT Komisija ar apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punkta attiecīgi c) līdz e) apakšpunktu uzlika naudas sodu Philips EUR 73185000 apmērā, LGE – EUR 116536000 apmērā un šīm abām sabiedrībām, solidāri līdzatbildīgām, – EUR 69048000 apmērā. Par pārkāpumu attiecībā uz CPT Komisija ar apstrīdētā lēmuma 2. panta 2. punkta attiecīgi c) līdz e) apakšpunktu uzlika naudas sodu Philips EUR 240171000 apmērā, LGE – EUR 179061000 apmērā un šīm abām sabiedrībām, solidāri līdzatbildīgām, – EUR 322892000 apmērā.

11

Ar pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts attiecīgi 2013. gada 14. un 15. februārī, LGE un Philips katra cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz katru no tām, vai pakārtoti samazināt apmēru naudas sodiem, kas tām ir uzlikti ar minēto lēmumu.

12

Pamatojot savus prasījumus atcelt apstrīdēto lēmumu, LGE Vispārējā tiesā izvirzīja septiņus pamatus, tostarp:

13

I pārsūdzētā sprieduma 67.–91. punktā Vispārējā tiesa analizēja pirmo pamatu un noraidīja to kā nelietderīgu un katrā ziņā nepamatotu. Abas piektā pamata daļas tika analizētas attiecīgi tā paša sprieduma 166.–171. un 172.–181. punktā, un arī tās tika noraidītas. Visbeidzot sestā pamata trīs daļas tika analizētas attiecīgi I pārsūdzētā sprieduma 183.–188., 189. un 190. punktā, kā arī 191.–193. punktā, un visas tika noraidītas.

14

Tā kā Vispārējā tiesa ir noraidījusi arī visus pārējos pamatus, ko LGE izvirzījusi gan prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu, gan prasījumu samazināt tai uzliktā naudas soda apmēru pamatojumam, Vispārējā tiesa ir pilnībā noraidījusi LGE prasību.

15

Philips Vispārējā tiesā izvirzīja astoņus pamatus savu prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu pamatojumam, tostarp:

16

Vispārējā tiesa analizēja otrā pamata pirmo daļu II pārsūdzētā sprieduma 74.–89. punktā un to noraidīja. Minētā pamata otrā daļa tika analizēta tā paša sprieduma 90.–99. punktā, un arī tā tika noraidīta.

17

Piektā pamata trīs daļas tika izskatītas attiecīgi II pārsūdzētā sprieduma 144. un 145., 146.–180., kā arī 181.–188. punktā, un tās visas tika noraidītas.

18

Visbeidzot Vispārējā tiesa izskatīja astotā pamata četras daļas attiecīgi II pārsūdzētā sprieduma 224.–226., 227.–234., 235.–238. un 239.–252. punktā un tās visas noraidīja.

19

Tā kā tā ir noraidījusi arī visus pārējos pamatus, ko Philips izvirzījusi gan prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu, gan prasījumu samazināt tai uzliktā naudas soda apmēru pamatojumam, Vispārējā tiesa ir pilnībā noraidījusi Philips prasību.

20

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2017. gada 7. februāra rīkojumu lietas C‑588/15 P un C‑622/15 P tika apvienotas mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai.

21

LGE prasījumi Tiesai ir šādi:

22

Philips prasījumi Tiesai ir šādi:

23

Komisija lūdz Tiesu:

24

Apelācijas sūdzības pamatojumam LGE izvirza četrus pamatus, no kuriem pirmais ir balstīts uz tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, otrais – uz Vispārējās tiesas pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā ir kļūdaini ņēmusi vērā tiešo pārdošanu EEZ, izmantojot pārveidotus izstrādājumus, kuru tā pati un Philips ir veikušas neatkarīgi, lai gan jautājums ir par uzņēmumiem, kas ir neatkarīgi no grupas LPD, trešais – uz Vispārējās tiesas pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā ir ņēmusi vērā tiešo pārdošanu EEZ, izmantojot pārveidotus izstrādājumus, kuru veikusi Philips, lai gan šis uzņēmums ir neatkarīgs no LGE, un ceturtais – uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

25

Apelācijas sūdzības pamatojumam Philips izvirza trīs pamatus. Pirmais attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, jo, aprēķinot tai uzliktā naudas soda pamatsummu, ir ņemta vērā tiešā pārdošana EEZ, izmantojot pārveidotus izstrādājumus. Tas atbilst otrajam un trešajam LGE izvirzītajam pamatam. Philips otrais pamats būtībā ir par tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un atbilst LGE pirmajam pamatam. Visbeidzot Philips trešais pamats ir balstīts uz kļūdu tiesību piemērošanā un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi Komisijas lēmumu, – aprēķinot pamatsummu naudas sodam, kas uzlikts Samsung, neņemt vērā tiešo pārdošanu EEZ, izmantojot pārveidotus izstrādājumus, ko veikusi SEC ar Samsung starpniecību, – un uz nolēmuma nepieņemšanu. Šis pamats būtībā atbilst LGE ceturtajam pamatam.

26

LGE un Philips norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot, ka Komisija, izlemdama paziņojumu par iebildumiem nenodot LPD grupai, nav pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību un nav pieļāvusi procesuālu pārkāpumu.

27

Pirmkārt, LGE apstrīd to, ka I pārsūdzētā sprieduma 83. punktā pirmais pamats pirmajā instancē ir noraidīts kā nelietderīgs. Tā apgalvo, ka minētā sprieduma 73.–82. punktā izklāstītais pamatojums skar atšķirīgu jautājumu, kas netika izvirzīts Vispārējā tiesā, proti, vai Komisija ir pieļāvusi kļūdu, uzskatīdama, ka LGE ir atbildīga par pārkāpumu. Saskaņā ar tās viedokli secinājums, ka Komisija varēja saukt pie atbildības LGE, nepadara tās pamatu, kas balstīts uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, nelietderīgu.

28

LGE pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir atzinusi Komisijai neierobežotu rīcības brīvību lemt, vai paziņojums par iebildumiem ir jāadresē mātesuzņēmumam vai tā meitasuzņēmumam, lai gan zināmos apstākļos, kā šajā lietā, šīs rīcības brīvības izmantošanu ierobežo tiesību uz aizstāvību ievērošana. No 2013. gada 22. janvāra sprieduma Komisija/Tomkins (C‑286/11 P, EU:C:2013:29, 39. punkts) izrietot, ka, ja meitasuzņēmums sniedz attaisnojošus pierādījumus, kas iegūti no tā reģistriem vai intervijām ar darbiniekiem, mātesuzņēmums automātiski gūst labumu no šiem pierādījumiem. Tādējādi mātesuzņēmuma spēja izmantot savas tiesības uz aizstāvību esot atkarīga no tā meitasuzņēmuma iesaistes tiesvedībā.

29

LGE, atsaukdamās uz 2011. gada 25. oktobra spriedumu Solvay/Komisija (C‑109/10 P, EU:C:2011:686, 62. punkts), apgalvo, ka nevarot tikt izslēgts, ka, ja Komisija būtu adresējusi paziņojumu par iebildumiem LPD grupai, LPD grupa būtu varējusi sniegt noderīgus pierādījumus savai aizstāvībai.

30

Prakse vērsties gan pie meitasuzņēmuma, gan pie mātesuzņēmuma turklāt izrietot no Komisijas procedūru rokasgrāmatas attiecībā uz LESD 101. un 102. panta piemērošanu. Tam, ka Komisija nosūtīja anketas LPD grupai, neesot nozīmes, jo kā attaisnojošu elementu avots anketas neesot pielīdzināmas paziņojumam par iebildumiem. Atbildētājam esot jāzina iebildumi, pirms tas var pilnībā izmantot savas tiesības uz aizstāvību.

31

Otrkārt, LGE kritizē I pārsūdzētā sprieduma pamatojumu, kura dēļ tās pirmais pamats tika noraidīts kā nepamatots.

32

Saskaņā ar LGE viedokli ar to, ka tā varēja sniegt apsvērumus par Komisijas izmantotajiem elementiem, un to, ka Komisija ieguva informāciju no LPD grupas, neesot bijis pietiekami, lai nodrošinātu tās tiesību uz aizstāvību ievērošanu. Turklāt LGE kritizē Vispārējās tiesas konstatējumu I pārsūdzētā sprieduma 86. punktā, ka tai bija jānodrošina pienācīga savu grāmatvedības dokumentu un elementu arhīvu saglabāšana, kas ļautu izsekot kopuzņēmuma darbībai. Tā uzskata, ka šis pienākums attiecas vienīgi uz gadījumiem, kad mātesuzņēmums nodod meitasuzņēmumu trešajai personai un, noslēdzot līgumu, var efektīvi sev nodrošināt piekļuvi dokumentiem. Šajā lietā LGE paskaidro, ka bija zaudējusi kontroli pār savu meitasuzņēmumu tā bankrota dēļ, jo bankrota administratoram nav pienākuma tai nodrošināt nepārtrauktu piekļuvi dokumentiem.

33

Savukārt Philips neapstrīd Komisijas spēju pie atbildības par pārkāpumu saukt mātesuzņēmumu, kurš ir īstenojis izšķirošu ietekmi uz meitasuzņēmuma rīcību. Tomēr tā apgalvo, ka tās atbildība ir “tikai atvasināta” no tās meitasuzņēmuma atbildības un, tā kā pie atbildības nav tikusi tieši saukta LPD grupa, tās atbildība kā mātesuzņēmumam “pārsniedz” attiecīgā meitasuzņēmuma atbildību. 2015. gada 17. septembra spriedumā Total/Komisija (C‑597/13 P, EU:C:2015:613, 35. un 38. punkts) Tiesa ir nospriedusi, ka situācijā, kad mātesuzņēmuma atbildība ir tikai atvasināta no tā meitasuzņēmuma atbildības un kad neviens cits apstāklis individuāli neraksturo mātesuzņēmumam inkriminēto rīcību, šī mātesuzņēmuma atbildība nevar pārsniegt tā meitasuzņēmuma atbildību.

34

Tāpat kā LGE, Philips norāda, ka tās meitasuzņēmums administratīvajā procesā vairs neietilpa tajā pašā uzņēmumā, jo kopš 2006. gada 30. janvāra uz to attiecās maksātnespējas administratora kontrole. Philips apliecina, ka, tā kā tās meitasuzņēmums nebija iesaistīts administratīvajā procesā, it īpaši nebija saņēmis paziņojumu par iebildumiem, tam nebija nedz iespējas, nedz pienākuma aizstāvēties pret Komisijas apgalvojumiem. Turklāt, ņemot vērā tās meitasuzņēmuma bankrotu, Philips apliecina, ka tai nebija iespējams nodrošināt piekļuvi šai dokumentācijai, lai sniegtu savai aizstāvībai nepieciešamos pierādījumus. Tikai LPD grupas maksātnespējas administratora rīcībā esot bijusi dokumentācija par šīs grupas darbību, un tikai tam esot bijusi piekļuve attiecīgajiem darbiniekiem.

35

Saskaņā ar Philips viedokli Komisijai bija jāņem vērā, ka Philips bija zaudējusi kontroli pār savu meitasuzņēmumu un tai vairs nebija piekļuves LPD grupas dokumentācijai. Philips apliecina, ka, ja Komisija būtu iekļāvusi LPD grupu administratīvajā procesā, LPD grupa būtu varējusi sevi aizstāvēt un tādējādi Philips arī būtu varējusi labāk nodrošināt savu aizstāvību. Komisijas lēmums izslēgt LPD grupu no administratīvās procesa tādējādi esot liedzis Philips pilnībā izmantot savas tiesības uz aizstāvību.

36

Komisija galvenokārt uzskata, ka gan LGE pirmais pamats, gan Philips otrais pamats nav pieņemami, jo ar šiem pamatiem apelācijas sūdzības iesniedzējas patiesībā apstrīd Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu, kas ietverts I pārsūdzētā sprieduma 83.–91. punktā, kā arī II pārsūdzētā sprieduma 86., 97. un 98. punktā. Katrā ziņā Komisija uzskata, ka iepriekš minētie apelācijas sūdzības iesniedzēju pamati nav pamatoti.

37

Saskaņā ar Komisijas viedokli, ja apelācijas sūdzības iesniedzējas pašas būtu norādījušas, ka to atbildība par apstrīdēto pārkāpumu ir “atvasināta”, tad Vispārējai tiesai nevarētu pārmest, ka tā ir atbildējusi uz minēto argumentu. Apelācijas sūdzības iesniedzēju norādītā judikatūra neesot atbilstīga. It īpaši šīs lietas apstākļi esot ļoti atšķirīgi no apstākļiem lietā, kurā taisīts 2011. gada 25. oktobra spriedums Solvay/Komisija (C‑109/10 P, EU:C:2011:686).

38

Attiecībā uz 2013. gada 22. janvāra spriedumu Komisija/Tomkins (C‑286/11 P, EU:C:2013:29) Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa to ir interpretējusi pareizi. Šajā ziņā tā norāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru (spriedums, 2013. gada 11. jūlijs, Team Relocations u.c./Komisija, C‑444/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:464, 159. punkts un tajā minētā judikatūra), lai sauktu vienu uzņēmuma vienību pie atbildības par pārkāpumu, ko izdarījis šis uzņēmums, Tiesai nav pienākuma nedz par atbildīgām par šo pārkāpumu uzskatīt pārējās šī paša uzņēmuma vienības, nedz vērsties pret šīm pārējām vienībām.

39

Attiecībā uz savu procedūru rokasgrāmatu aizliegto vienošanos jomā Komisija precizē, ka šī rokasgrāmata nav lēmums, tajā nav Komisijas personālam saistošu norādījumu un tajā paredzētās procedūras var tikt pielāgotas katras lietas apstākļiem. Tādējādi iespējamā atšķirība procesā konkrētā lietā salīdzinājumā ar rokasgrāmatu neesot pietiekama, lai pierādītu kļūdu tiesību piemērošanā.

40

No pārsūdzētajiem spriedumiem izriet, ka grupa LPD – apelācijas sūdzības iesniedzēju kopējais meitasuzņēmums, kura vadībā atradās LG Philips Displays Holding, – piedalījās aizliegtajās vienošanās attiecībā uz CDT un CPT no 2001. gada 1. jūlija līdz 2006. gada 30. janvārim. Pēdējā minētajā dienā tika pasludināts LG Philips Displays Holding bankrots. Tāpat saskaņā ar pārsūdzētajiem spriedumiem Komisija nav nosūtījusi grupai LPD nedz paziņojumu par iebildumiem, nedz apstrīdētos lēmumus un tātad nav saukusi to pie atbildības par tās rīcību tādēļ, ka minētā grupa bija iesaistīta bankrota procedūrā.

41

Ar pirmo un otro pamatu LGE un Philips attiecīgi apgalvo, ka, lai ievērotu to tiesības uz aizstāvību, Komisijai bija pienākums apstākļos, kādi ir šajā lietā, paziņojumu par iebildumiem nosūtīt arī LPD grupai – to kopējam meitasuzņēmumam –, jo LPD grupa arī bija iesaistīta aizliegtajās vienošanās attiecībā uz CDT un CPT.

42

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka ar šiem diviem pamatiem apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai kļūdu tiesību piemērošanā un neapstrīd tās veikto faktu vērtējumu. Tātad, pretēji Komisijas apgalvojumam, šie divi pamati nevar uzreiz tikt noraidīti kā nepieņemami.

43

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tiesību uz aizstāvību ievērošanai ir nepieciešams, lai ieinteresētajam uzņēmumam Komisijā īstenotajā procedūrā, kuras mērķis ir uzlikt uzņēmumam naudas sodu par konkurences tiesību normu pārkāpumu, būtu bijusi iespēja pienācīgi darīt zināmu savu viedokli par norādīto faktu un apstākļu patiesumu un atbilstību, kā arī par dokumentiem, ko Komisija izmantojusi, lai pamatotu konkurences tiesību pārkāpuma esamību. Šīs tiesības ir minētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā (spriedums, 2011. gada 25. oktobris, Solvay/Komisija, C‑110/10 P, EU:C:2011:687, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Tādējādi Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktā ir paredzēts, ka pirms tāda lēmuma pieņemšanas, ar ko tiek konstatēts konkurences tiesību normu pārkāpums un tiek uzlikts naudas sods, Komisija dod personām, kuras skar attiecīgā procedūra, iespēju paust viedokli par iebildumiem, ko tā apstiprinājusi, un savus lēmumus tā pamato tikai ar iebildumiem, par kuriem attiecīgajiem lietas dalībniekiem ir bijusi iespēja sniegt savus apsvērumus.

45

No tā izriet, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 57. punktā, – ka paziņojuma par iebildumiem mērķis ir ļaut ikvienai juridiskai personai, uz kuru attiecas administratīvais process konkurences jomā, izmantot tiesības uz aizstāvību.

46

Savukārt, ja Komisijai nav nolūka attiecībā uz kādu sabiedrību konstatēt pārkāpumu, tiesības uz aizstāvību nerada pienākumu nosūtīt šai sabiedrībai paziņojumu par iebildumiem. Paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas konkrētai sabiedrībai mērķis ir nodrošināt tiesību uz aizstāvību ievērošanu šai pašai sabiedrībai, nevis trešajai personai, pat ja uz šo trešo personu attiektos minētais administratīvais process.

47

Šajā gadījumā Komisija ir izvēlējusies vērsties tikai pret apelācijas sūdzības iesniedzējām – LPD grupas mātesuzņēmumiem, nevis pret LPD grupu, kura bija to kopējais meitasuzņēmums.

48

No judikatūras, uz kuru norādījušas apelācijas sūdzības iesniedzējas, nevar izdarīt citādu secinājumu.

49

Pirmkārt, nevar konstatēt nekādu līdzību starp šīs lietas apstākļiem un apstākļiem lietā, kurā taisīts 2011. gada 25. oktobra spriedums Solvay/Komisija (C‑109/10 P, EU:C:2011:686).

50

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 66. punktā, šī judikatūra attiecas uz piekļuvi attaisnojošiem elementiem Komisijas lietas materiālos. Šajās lietās apelācijas sūdzības iesniedzējas nav apstrīdējušas to, ka tām ir bijusi piekļuve visiem Komisijas lietas materiāliem, tostarp elementiem, ko Komisija ieguvusi no grupas LPD pēc informācijas pieprasījumiem un pārbaudēm tās telpās.

51

Otrkārt, no Tiesas konstatējumiem 2013. gada 22. janvāra sprieduma Komisija/Tomkins (C‑286/11 P, EU:C:2013:29) 39. punktā nevar izdarīt citādu secinājumu. Šis spriedums attiecas uz gadījumu, kurā Komisija reizē bija ierosinājusi lietu pret mātesuzņēmumu un tā meitasuzņēmumu par konkurences tiesību normu pārkāpumu un kurā abas attiecīgās sabiedrības bija apstrīdējušas Komisijas lēmumu.

52

Iepriekš sniegtie apsvērumi ir pietiekami, lai atbildētu arī uz Philips argumentu, kas īsumā izklāstīts šī sprieduma 33. punktā un kas balstīts uz 2015. gada 17. septembra spriedumu Total/Komisija (C‑597/13 P, EU:C:2015:613), jo arī pēdējais minētais spriedums attiecas uz gadījumu, kurā tika ierosināta lieta gan pret mātesuzņēmumu, gan tā meitasuzņēmumu par to dalību konkurences tiesību normu pārkāpumā.

53

Šajos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzēju papildu argumenti, kuru mērķis ir apstrīdēt pamatu – ko Vispārējā tiesa izvirzījusi pārsūdzētajos spriedumos, lai pamatotu šo noraidījumu un pierādītu to, ka šie pamati, iespējams, nav pietiekami, – pamatotību, ir jāatzīst par nelietderīgiem, jo, kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 70. punktā, šie argumenti, pieņemot, ka tie ir pamatoti, nevar izraisīt pārsūdzēto spriedumu atcelšanu.

54

Tātad LGE pirmais pamats un Philips otrais pamats ir jānoraida.

55

Ar attiecīgi otro un pirmo pamatu LGE un Philips norāda, ka kļūdas tiesību piemērošanā dēļ Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka tiešajā pārdošanā EEZ, izmantojot pārveidotus izstrādājumus, kuru LGE un Philips ir veikušas neatkarīgi, LPD grupa varēja tikt vainota tādēļ vien, ka tā piederēja tai pašai ekonomiskajai vienībai, kurai tās mātesuzņēmumi.

56

Apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir ignorējusi 2013. gada 26. septembra sprieduma EI du Pont de Nemours/Komisija (C‑172/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:601, 47. punkts) principus. No šīs judikatūras tās secina, ka secinājums, saskaņā ar kuru kopuzņēmums un akcionāri, kuri to kontrolē, veido vienu uzņēmumu, [kura] vienīgais mērķis ir saukt minētos akcionārus pie solidāras atbildības par kopuzņēmuma pārkāpjošo rīcību. Tādējādi, pēc to uzskatiem, pret LGE, Philips un LPD grupu pret katru vajadzēja izturēties kā pret atsevišķu uzņēmumu, kuram ir citi mērķi, nevis tie, uz kuriem attiecas mātesuzņēmumu atbildība. Šāda pieeja turklāt atbilstu 2015. gada 9. jūlija spriedumam InnoLux/Komisija (C‑231/14 P, EU:C:2015:451, 56. un 57. punkts). Analīzē, pamatojoties uz šo judikatūru, Vispārējai tiesai būtu bijis jāsecina, ka LGE, Philips un LPD grupa nebija vertikāli integrēts uzņēmums, tādējādi nevar uzskatīt, ka pārdošana to starpā būtu veikta vienas grupas iekšienē.

57

Šajā ziņā Philips uzsver, – kā kopuzņēmums, kas ilgstoši pilda visas autonomas ekonomiskas vienības funkcijas, LPD grupa ir uzskatāma par autonomu ekonomisku vienību tirgū un tādējādi par uzņēmumu, kas ir nošķirts no saviem mātesuzņēmumiem. Ja tiktu uzskatīts, ka šāds kopuzņēmums ietilpst tajā pašā uzņēmumā, kurā abi tā mātesuzņēmumi, LESD 101. pants nebūtu piemērojams nolīgumiem starp šo kopuzņēmumu un tā mātesuzņēmumiem, kas būtu pretrunā Padomes 2004. gada 20. janvāra Regulai (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (EK Apvienošanās Regula) (OV 2004, L 24, 1. lpp.), kā arī Komisijas paziņojumam par ierobežojumiem, kas tieši saistīti un nepieciešami koncentrāciju īstenošanai (OV 2005, C 56, 24. lpp.).

58

Philips no iepriekš minētā secina, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apstiprinādama LPD grupas pašai Philips vai LGE veikto CRT pārdošanu, uz ko attiecas aizliegta vienošanās, kvalifikāciju par “pārdošanu grupas iekšienē”. Aprēķinot naudas soda apmēru, attiecībā uz CRT tiešo pārdošanu EEZ, izmantojot pārveidotus izstrādājumus, Komisija ir ņēmusi vērā tikai pirmo pārveidoto izstrādājumu, kuri atbilst CRT, kas ietilpst tajā pašā galaprodukta grupā, pārdošanu EEZ.

59

LGE savukārt pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ņēmusi vērā faktu, ka tiešā pārdošana EEZ, izmantojot pārveidotus izstrādājumus, bija nevis CRT pārdošana, uz ko attiecas aizliegta vienošanās, bet gan pārveidotu izstrādājumu pārdošana, proti, televizoru un datoru monitoru pārdošana. Tādējādi, pēc tās uzskatiem, Vispārējā tiesa I pārsūdzētā sprieduma 167. punktā ir kļūdaini atsaukusies uz “CRT, ko LPD grupa ir pārdevusi katram no saviem mātesuzņēmumam”. LGE norāda, ka tiešā pārdošana EEZ, izmantojot pārveidotus izstrādājumus, ir pārveidoto izstrādājumu lejupēja pārdošana, ko veic LGE un Philips, un nevarot tikt attiecināta uz LPD grupu. [LGE] uzskata, ka, lai gan tā var tikt uzskatīta par atbildīgu par pārkāpumu, ko izdarījusi LPD grupa, pret minēto grupu ir jāattiecas kā pret nošķirtu uzņēmumu.

60

Ar trešo pamatu LGE norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un ir pārkāpusi sodu un sankciju individualizācijas principu, I pārsūdzētā sprieduma 171. punktā apstiprinādama Komisijas lēmumu saukt LGE pie kopīgas un solidāras atbildības par LPD grupas veikto tiešo pārdošanu EEZ, izmantojot pārveidotus izstrādājumus, lai gan šī pārdošana ir veikta ar Philips starpniecību. LGE šajā saistībā apgalvo, ka, pat atzīstot, ka pārdošana starp LPD grupu un Philips ir pārdošana grupas iekšienē, tai šis statuss piemīt tikai starp LPD grupu un Philips. Pat pieņemot, ka pastāv vertikāla integrācija starp LPD grupu un Philips, LGE neietilpstot šajā vertikāli integrētajā uzņēmumā. Tādējādi, pēc LGE uzskatiem, Vispārējai tiesai vajadzēja atcelt apstrīdēto lēmumu vismaz, ciktāl tajā LGE ir atzīta par atbildīgu par naudas sodu, jo naudas sods ir aprēķināts, pamatojoties uz tiešo pārdošanu EEZ, izmantojot pārveidotus izstrādājumus, ko veikusi LPD grupa ar Philips starpniecību.

61

Šajā ziņā LGE atkārto argumentāciju, ko tā izvirzījusi, pamatojot savu otro pamatu, un piebilst, ka saskaņā ar tās viedokli Vispārējā tiesa ir pārkāpusi sodu un sankciju individualizācijas principu, kuru Tiesa atzinusi 2014. gada 10. aprīļa spriedumā Komisija u.c./Siemens Österreich u.c. (no C‑231/11 P līdz C‑233/11 P, EU:C:2014:256, 91. punkts). Tiešā pārdošana EEZ, izmantojot pārveidotus izstrādājumus, esot ņemta vērā, lai atspoguļotu šī pārkāpuma kopējo smagumu. LGE neesot atbildīga par smagumu, ko atspoguļo šī Philips veiktā pārdošana. Tādējādi LGE esot ticis uzlikts naudas sods, kurš pareizi neatspoguļojot pārkāpuma, kurā tā tiek vainota, smagumu. Šajā saistībā LGE sniedz šifrētas ziņas par tiešās pārdošanas EEZ, izmantojot pārveidotus izstrādājumus, – kuru grupa LPD veikusi attiecīgi ar pašas LGE un Philips starpniecību – apjomu, lai pierādītu, ka pārdošanas, kas veikts ar Philips starpniecību, apjoms bija 26 reizes lielāks.

62

Komisija atbild, ka LGE otrais un trešais pamats, kā arī Philips pirmais pamats ir pamatoti uz kļūdaino premisu, saskaņā ar kuru ekonomiskas vienības pastāvēšanai starp LPD grupu un tās mātesuzņēmumiem esot nozīme vienīgi, kad minētie mātesuzņēmumi tiek saukti pie atbildības par LPD grupas izdarīto pārkāpumu. Ar šo argumentāciju apelācijas sūdzības iesniedzējas vēloties apstrīdēt Vispārējās tiesas veikto faktu konstatējumu, nenorādot ne uz kādu pierādījumu sagrozīšanu. Tādējādi saskaņā ar Komisijas viedokli šie pamati ir nepieņemami.

63

Katrā ziņā Komisija uzskata, ka minētie pamati ir jānoraida kā nepamatoti, jo tie ir balstīti uz 2013. gada 26. septembra sprieduma EI du Pont de Nemours/Komisija (C‑172/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:601) 47. punkta kļūdainu interpretāciju. Turklāt naudas soda aprēķināšanas metode, kas izmantota apstrīdētajā lēmumā, atbilstot principiem, kādi pausti Tiesas judikatūrā šajā jomā.

64

It īpaši attiecībā uz trešo pamatu Komisija norāda, ka, saucot mātesuzņēmumu pie atbildības par pārkāpumu, ko izdarījis tā meitasuzņēmums, netiek pārkāpts sodu un sankciju individualizācijas princips, jo mātesuzņēmums un meitasuzņēmums ietilpst tajā pašā ekonomiskajā vienībā un veido vienu uzņēmumu. Vērtējumā par pārkāpuma smagumu, pamatojoties uz pārdošanu, kas veikta tiešā vai netiešā saistībā ar pārkāpumu, tiek ņemta vērā visa pārdošana, kuru veicis attiecīgais uzņēmums, ko šajā gadījumā veido gan mātesuzņēmumi, proti, LGE un Philips, gan meitasuzņēmums, proti, LPD grupa.

65

Ir kopā jāizskata LGE otrais un trešais pamats, kā arī Philips pirmais pamats, jo tie būtībā attiecas uz to pašu jautājumu par LPD grupas veiktās tiešās pārdošanas EEZ, izmantojot pārveidotus izstrādājumus, ņemšanu vērā, aprēķinot naudas sodu.

66

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, kā apelācijas sūdzības iesniedzējas ir precizējušas savos replikas rakstos, ka ar šiem pamatiem tās pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, analizēdama to, vai iepriekš minētā pārdošana ir tiesiski ņemta vērā, aprēķinot naudas soda apmēru. Tādējādi minēto pamatu mērķis nav apstrīdēt Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu pamatotību un tātad tie ir pieņemami.

67

Turpinājumā no Tiesas judikatūras izriet, ka, lai gan ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu Komisijai naudas soda apmēra noteikšanā ir atstāta rīcības brīvība, regulā šīs brīvības izmantošana tomēr ir ierobežota, ieviešot objektīvus kritērijus, kas Komisijai ir jāievēro. Pirmkārt, uzņēmumam varbūtēji piemērojamam naudas soda apmēram ir skaitlisks un absolūts maksimālais apmērs, tādējādi naudas soda maksimālais apmērs, kāds var tikt piemērots kādam uzņēmumam, ir iepriekš nosakāms. Otrkārt, šīs rīcības brīvības izmantošanu ierobežo arī ētikas normas, ko Komisija pati sev ir noteikusi konkrēti Pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai (spriedums, 2015. gada 9. jūlijs, InnoLux/Komisija, C‑231/14 P, EU:C:2015:451, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

68

Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir piemērojusi Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai. Atbilstoši minēto pamatnostādņu 13. punktam, “lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija izmanto pārkāpumā tieši vai netieši [..] iesaistīto uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu atbilstošajā EEZ teritorijā”. To pašu pamatnostādņu 6. punktā ir precizēts, ka “pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu [vērtību] saistībā ar pārkāpuma izdarīšanas ilgumu uzskata par piemērotu kompensācijas vērtību, kur parādās gan pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums, gan katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma vainas īpatsvars”.

69

Lai arī Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 13. punktā ietvertais “pārdošanas apjoma” jēdziens nevar tikt piemērots tādējādi, lai tas ietvertu attiecīgā uzņēmuma pārdošanas apjomu, kurš nekādi neietilpst inkriminētās aizliegtās vienošanās piemērošanas jomā, Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta mērķim būtu pretrunā tas, ka vertikāli integrēti aizliegtās vienošanās dalībnieki tikai tādēļ, ka viņi preces, kas ir pārkāpuma priekšmets, galaproduktos iemontējuši ārpus EEZ, varētu izslēgt no naudas soda aprēķina to daļu no viņu veiktās minēto galaproduktu pārdošanas EEZ, kas varētu atbilst preču, kuri ir pārkāpuma priekšmets, vērtībai (spriedums, 2015. gada 9. jūlijs, InnoLux/Komisija, C‑231/14 P, EU:C:2015:451, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

70

Vertikāli integrēti uzņēmumi var arī gūt labumu no vienošanās par cenu horizontālu noteikšanu, kas noslēgta, pārkāpjot LESD 101. pantu, ne tikai no pārdošanas neatkarīgām trešajām personām, kas tiek īstenota tās preces tirgū, kura ir šī pārkāpuma priekšmets, bet arī no šādas vienošanās lejupējā pārstrādāto preču tirgū, kuru sastāvā ir minētās preces, un tas ir iespējams divējādi. Vai nu šie uzņēmumi izejmateriālu cenu pieaugumu, kas izriet no pārkāpuma, novirza uz pārstrādāto preču cenu, vai arī tie to nenovirza, kas tādējādi rada tiem izmaksu priekšrocību salīdzinājumā ar konkurentiem, kuri šos pašus izejmateriālus iepērk pārkāpuma skarto preču tirgū (spriedums, 2015. gada 9. jūlijs, InnoLux/Komisija, C‑231/14 P, EU:C:2015:451, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

71

Pārsūdzētajos spriedumos Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi Komisijas secinājumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas ir kopīgi īstenojušas izšķirošu ietekmi uz LPD grupas rīcību. No šī secinājuma, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas savās apelācijās nav apstrīdējušas, izriet, ka iepriekš minētajā laikposmā apelācijas sūdzības iesniedzējas un to kopējais meitasuzņēmums ietilpa tajā pašā uzņēmumā un tātad veidoja vienu ekonomisku vienību.

72

Tā kā LPD grupa iesaistījās pārkāpuma skartās preces tirgū, bet LGE un Philips darbojās pārveidoto izstrādājumu – kuru sastāvā šīs preces ietilpst – tirgū, ir jākonstatē, ka, pretēji Philips apgalvojumam, LPD grupa un tās mātesuzņēmumi tiešām veidoja vertikāli integrētu uzņēmumu 2015. gada 9. jūlija sprieduma InnoLux/Komisija (C‑231/14 P, EU:C:2015:451, 56. un 57. punkts) izpratnē.

73

Šajos apstākļos Vispārējā tiesa, nepieļaudama kļūdu tiesību piemērošanā, I pārsūdzētā sprieduma 170. punktā un II pārsūdzētā sprieduma 164. punktā varēja atzīt, ka Komisija bija tiesīga apelācijas sūdzības iesniedzējām piemērotā naudas soda pamatsummas aprēķinā iekļaut tiešo pārdošanu EEZ, izmantojot pārveidotus izstrādājumus, ko veikusi ekonomiskā vienība, kuru veido LPD grupa un tās mātesuzņēmumi.

74

Par šo secinājumu nerada šaubas apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācija, kas balstīta uz 2013. gada 26. septembra spriedumu EI du Pont de Nemours/Komisija (C‑172/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:601, 47. punkts), saskaņā ar kuru tad, ja diviem mātesuzņēmumiem katram pieder 50 % kopuzņēmuma, kurš izdarījis konkurences tiesību normu pārkāpumu, vienīgi atbildības konstatēšanai par dalību šo tiesību pārkāpumā un tikai, ciktāl Komisija, pamatodamās uz faktisko apstākļu kopumu, ir pierādījusi, ka abi mātesuzņēmumi ir faktiski īstenojuši izšķirošu ietekmi uz kopuzņēmumu, var tikt uzskatīts, ka šīs trīs vienības ietilpst tajā pašā ekonomiskajā vienībā, tādējādi veidojot vienu uzņēmumu.

75

Jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas kļūdaini interpretē un izrauj no konteksta 2013. gada 26. septembra sprieduma EI du Pont de Nemours/Komisija (C‑172/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:601) 47. punktu, saistībā ar kuru Tiesa ir apliecinājusi, ka vienīgi, lai konstatētu atbildību par dalību konkurences tiesību pārkāpumā, Komisija no tā, ka divi mātesuzņēmumi faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz kopuzņēmumu, var secināt, ka pastāv viena vienīga vienība.

76

Tiesa to ir apliecinājusi, lai atbildētu uz argumentu, kurš atšķiras no šajā lietā aplūkotā argumenta, kas īsumā izklāstīts tā paša sprieduma 36. punktā, saskaņā ar kuru apstāklis, ka divas savstarpēji neatkarīgas sabiedrības abas īsteno izšķirošu ietekmi uz kopuzņēmumu, nenozīmējot, ka tās veido vienu uzņēmumu konkurences tiesību izpratnē. Šādi izraujot no konteksta, šķiet, ka minētā apliecinājuma mērķis būtu vienīgi uzsvērt, ka konstatējumu par kopuzņēmuma pastāvēšanu, ko Komisijai šajā ziņā var nākties izdarīt, ir spēkā tikai attiecībā uz konkurences tiesībām un pārkāpuma skarto tirgu.

77

Tāpat nevar būt sekmīgs LGE arguments, saskaņā ar kuru tiešā pārdošana EEZ, izmantojot pārveidotus izstrādājumus, nebija jāņem vērā, jo jautājums nebija par CRT pārdošanu, uz ko attiecas aizliegta vienošanās, bet gan par televizoru un datoru monitoru pārdošanu. Tā kā LPD grupa, kā arī tās mātesuzņēmumi, proti, LGE un Philips, bija ekonomiska vienība un tātad bija jāuzskata, ka tie ietilpst tajā pašā uzņēmumā pārkāpuma skartajos tirgos, naudas soda apmērs ir jāaprēķina saskaņā ar Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 13. punktu, pamatojoties uz šī uzņēmuma minētajos tirgos veiktās pārdošanas, uz ko attiecas aizliegta vienošanās, vērtību. Kā Vispārējā tiesa ir konstatējusi I pārsūdzētā sprieduma 135. punktā un II pārsūdzētā sprieduma 148. punktā, attiecīgajos televizoros un datoru monitoros bija iekļautas CRT, ko LPD grupa piegādā abiem saviem mātesuzņēmumiem. Turklāt no I pārsūdzētā sprieduma 137. punkta un II pārsūdzētā sprieduma 157. punkta izriet, ka šī pārdošana ir ņemta vērā tikai līdz vērtības daļai, kura varēja atbilst televizoros un datoru monitoros iekļauto CRT, uz ko attiecas aizliegta vienošanās, vērtībai.

78

Ir jānoraida arī Philips arguments, kas īsumā izklāstīts šī sprieduma 57. punktā, saskaņā ar kuru būtībā, ja tiktu uzskatīts, ka kopuzņēmums ietilpst tajā pašā uzņēmumā, kurā tā mātesuzņēmumi, tiktu izslēgta LESD 101. panta piemērojamība nolīgumiem starp šo uzņēmumu un tā mātesuzņēmumiem, kas būtu pretrunā Regulai Nr. 139/2004. Šajā ziņā jāatgādina, ka no šīs regulas 2. panta 4. punkta izriet, ka, tā kā kopuzņēmuma veidošanas, kas rada koncentrāciju minētās regulas 3. panta nozīmē, mērķis vai sekas ir to uzņēmumu konkurētspējīgas darbības koordinēšana, kuri saglabā neatkarību, šāda koordinēšana tiek izvērtēta saskaņā ar LESD 101. panta 1. un 3. punkta kritērijiem, lai noskaidrotu, vai šāda koncentrācija ir saderīga ar iekšējo tirgu vai nav.

79

Fakts, ka tiek uzskatīts, ka kopuzņēmums un tā mātesuzņēmumi ietilpst tajā pašā uzņēmumā, lai konstatētu pārkāpumu noteiktā tirgū, neliedz šiem mātesuzņēmumiem palikt neatkarīgiem visos pārējos tirgos Regulas Nr. 139/2004 2. panta 4. punkta izpratnē.

80

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka arī LGE trešais pamats, kas balstīts uz Vispārējās tiesas iespējamo kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā ir atbalstījusi to, ka, aprēķinot naudas sodu, kas uzlikts LGE, Komisija ir ņēmusi vērā arī Philips veiktās tiešās pārdošanas EEZ, izmantojot pārveidotus izstrādājumus, vērtību, nevar būt sekmīgs.

81

Tādējādi ir jānoraida LGE otrais un trešais pamats, tāpat Philips pirmais pamats.

82

Attiecīgi ar ceturto un trešo pamatu LGE un Philips būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pēc nepilnīgas un nepietiekami pamatotas analīzes ir noraidījusi LGE prasības sesto pamatu un Philips prasības astotā pamata pirmās trīs daļas un tādējādi, pretēji šo divu prasītāju apgalvojumiem, ir atzinusi, ka Komisijai nebija pienākuma uzskatīt starp SEC un Samsung veikto pārdošanu par pārdošanu grupas iekšienē un iekļaut tās summu naudas soda, kas uzlikts Samsung, apmēra aprēķinā kā tiešo pārdošanu EEZ, izmantojot pārveidotus izstrādājumus, kas veikta ar SEC starpniecību.

83

It īpaši LGE un Philips pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, lai noraidītu iespējamību, ka SEC un Samsung varēja veidot vienu uzņēmumu, ir tikai pārbaudījusi, vai SEC varēja īstenot izšķirošu ietekmi uz Samsung, necenzdamās noskaidrot, vai to, ka pastāvēja šāds vienots uzņēmums, nebija iespējams secināt no tā, ka šīs divas sabiedrības bija to pašu fizisko personu galīgajā kontrolē, kas izrietot no pierādījumiem, uz kuriem tā norādījusi Vispārējā tiesā. Šajā ziņā tās uzsver, ka nelūdz Tiesai jaunu vērtējumu par minētajiem pierādījumiem, bet gan pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārbaudījusi šos pierādījumus nepilnīgi un nepietiekami pamatoti.

84

Šīs Komisijas pieļautās kļūdas dēļ tā esot likusi tai piemērot naudas sodiem, kas uzlikti, pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējām un, otrkārt, Samsung, divas dažādas metodikas, ņemot vērā tiešo pārdošanu EEZ, izmantojot pārveidotus izstrādājumus, attiecībā uz pirmajiem minētajiem, bet ne attiecībā uz otro minēto. Vispārējā tiesa neesot piemērojusi sodu par šo diskriminējošo attieksmi un tādējādi esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

85

Philips piebilst, ka, pretēji tam, kas ir norādīts II pārsūdzētā sprieduma 233. punktā, judikatūra, saskaņā ar kuru uzņēmums, tiklīdz tas ar savu rīcību ir pārkāpis LESD 101. pantu, nevar izvairīties no jebkāda soda, pamatojoties uz to, ka citam saimnieciskās darbības subjektam neesot uzlikts naudas sods, pat ja Savienības tiesā nav celta prasība par pēdējā minētā situāciju, šajā lietā nav piemērojama, jo Samsung ir nevis izvairījies no jebkāda soda, bet gan pret to ir bijusi mazāk labvēlīga attieksme.

86

Komisija galvenokārt apgalvo, ka LGE ceturtais pamats un Philips trešais pamats ir nepieņemami un nelietderīgi, jo, pirmkārt, to mērķis ir panākt, lai Tiesa veiktu jaunu pierādījumu vērtējumu, un, otrkārt, tie ir balstīti uz iespējamu nelikumību, kāda pieļauta par labu citai personai, kura katrā ziņā nevarot dot labumu apelācijas sūdzības iesniedzējām.

87

Pakārtoti Komisija precizē, ka apstrīdētajā lēmumā tā par pārdošanu grupas iekšienē ir uzskatījusi vienīgi pārdošanu starp vienībām, no kurām viena īsteno izšķirošu ietekmi uz otru. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējas nenorādīja uz Samsung izšķirošu ietekmi pār SEC vai otrādi, tās nevarot Komisijai pārmest, ka tā būtu pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu. Komisija piebilst, ka var nolemt viena vai vairāku meitasuzņēmumu atbildību attiecināt uz to mātesuzņēmumu, un nedz Regulā Nr. 1/2003, nedz judikatūrā nav noteikts, kura juridiskā vai fiziskā persona uzņēmumā Komisijai ir jāsauc pie atbildības par pārkāpumu un jāsankcionē, uzliekot naudas sodu.

88

Iesākumā ir jānorāda, ka, tā kā ar attiecīgi ceturto un trešo pamatu LGE un Philips pārmet Vispārējai tiesai kļūdu tiesību piemērošanā, vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, kā arī nolēmuma nepieņemšanu, šie pamati nevar uzreiz tikt noraidīti kā nepieņemami, pretēji Komisijas apgalvojumam.

89

Turpinājumā ir jākonstatē, ka minētie pamati ir balstīti uz premisu, ka tad, ja apelācijas sūdzības iesniedzējām būtu izdevies Vispārējā tiesā pierādīt, ka Samsung un SEC ietilpst tajā pašā ekonomiskajā vienībā un ka tādējādi Komisija ir pieļāvusi nelikumību, Vispārējai tiesai būtu bijis pienākums samazināt apmēru naudas sodiem, kas tiem ir uzlikti par to dalību apstrīdētajos pārkāpumos, lai novērstu nevienlīdzīgo attieksmi, kura izriet no tā, ka Komisija, noteikdama apmēru naudas sodam, kas uzlikts Samsung par dalību tajos pašos pārkāpumos, kādos vainotas LGE un Philips, nav ņēmusi vērā tiešo pārdošanu EEZ, izmantojot pārveidotus izstrādājumus, ko Samsung veikusi ar SEC starpniecību.

90

Jākonstatē, ka šī premisa ir kļūdaina.

91

Vienlīdzīgas attieksmes princips, uz kuru norādījušas apelācijas sūdzības iesniedzējas, ir jāievēro atbilstoši tiesiskumam, saskaņā ar kuru persona savās interesēs nevar atsaukties uz citas personas interesēs izdarītu nelikumību (spriedums, 2016. gada 16. jūnijs, Evonik Degussa un AlzChem/Komisija, C‑155/14 P, EU:C:2016:446, 58. punkts).

92

Ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējas savā labā norāda uz iespējamām nelikumībām, kādas Komisija pieļāvusi, noteikdama naudas soda, kas uzlikts Samsung, apmēru, apelācijas sūdzības iesniedzējas katrā ziņā nevar atsaukties uz vienlīdzīgas attieksmes principu, lai Vispārējā tiesā apstrīdētu apmēru naudas sodiem, kurus Komisija tām uzlikusi.

93

Patiešām, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru attiecībā uz naudas soda apmēra noteikšanu nedrīkst, piemērojot atšķirīgas aprēķina metodes, pieļaut diskrimināciju starp uzņēmumiem, kuri piedalījušies tajā pašā LESD 101. panta pārkāpumā (spriedums, 2014. gada 12. novembris, Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, C‑580/12 P, EU:C:2014:2363, 62. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

94

Tomēr šajā lietā, kā izriet no I pārsūdzētā sprieduma 135. un 159. punkta, kā arī no II pārsūdzētā sprieduma 148. un 187. punkta, Komisija ir piemērojusi to pašu metodiku visiem uzņēmumiem, attiecībā uz katru no tiem ņemdama vērā “pirmo reālo pārdošanu” un no šī paša kritērija nošķirdama trīs kategorijas, proti, “tiešo pārdošanu EEZ”, kura atbilst CRT, ko kāds no apstrīdētā lēmuma adresātiem ir tieši pārdevis EEZ klientiem, tiešo pārdošanu EEZ, izmantojot pārveidotus izstrādājumus, un “netiešo pārdošanu”, kura atbilst CRT, ko kāds no apstrīdētā lēmuma adresātiem ir pārdevis klientiem ārpus EEZ, kuros CRT ir iekļautas galaproduktos – televizoros vai datoru monitoros – un pēc tam ir pārdotas EEZ. Aprēķinot naudas soda apmēru, ir ņemtas vērā vienīgi tiešā pārdošana EEZ un tiešā pārdošana EEZ, izmantojot pārveidotus izstrādājumus. Šajos apstākļos fakts, ka tiešās pārdošanas EEZ, izmantojot pārveidotus izstrādājumus, kategorija ir piemērota tikai attiecībā uz atsevišķiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, proti, attiecībā uz aizliegtās vienošanās dalībniekiem, kuriem Komisijai bija izdevies pierādīt, ka tie ietilpst vertikāli integrētā uzņēmumā, nav diskriminācija, jo Komisija šīs kategorijas piemērojamību katram dalībniekam ir izvērtējusi, pamatodamās uz vienādiem objektīviem kritērijiem.

95

Tādējādi šīs lietas atšķiras no lietas, kurā taisīts 2014. gada 12. novembra spriedums Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija (C‑580/12 P, EU:C:2014:2363). Ar minēto spriedumu Tiesa ir samazinājusi pārkāpuma dalībniekam uzliktā naudas soda apmēru, lai ņemtu vērā faktu, ka, kļūdaini piemērodama metodi, ko tā bija izvēlējusies naudas soda apmēra noteikšanai, Komisija citam tās pašas aizliegtās vienošanās dalībniekam bija uzlikusi naudas sodu, kas mazināja šī cita dalībnieka relatīvo svaru pārkāpumā (spriedums, 2014. gada 12. novembris, Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, C‑580/12 P, EU:C:2014:2363, 70.–80. punkts).

96

Savukārt apelācijas sūdzības iesniedzējas savos iepriekš minētajos pamatos Vispārējā tiesā pārmeta Komisijai nevis to, ka, nosakot naudas soda apmēru, Komisija ir piemērojusi atšķirīgu juridisko kritēriju, bet gan to, ka Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka tirgos, uz kuriem attiecas apstrīdētais pārkāpums, Samsung pati ar saviem meitasuzņēmumiem veidoja neatkarīgu uzņēmumu, un to, ka Komisija nav identificējusi plašāku ekonomisku vienību, kas aptvertu ne tikai Samsung un tās meitasuzņēmumus, bet arī SEC un būtu ekonomiskā vienība, kura ir piedalījusies apstrīdētajā pārkāpumā.

97

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējai tiesai nevar pārmest nedz kļūdu tiesību piemērošanā, nedz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, jo tā nav samazinājusi apelācijas sūdzības iesniedzējām uzlikto naudas sodu apmēru, lai kompensētu, iespējams, labvēlīgāku attieksmi, kāda esot bijusi attiecībā uz Samsung.

98

Attiecībā uz Philips argumentu, saskaņā ar ko Vispārējā tiesa būtībā neesot izskatījusi daļu apgalvojumu, kurus tā esot izvirzījusi Vispārējā tiesā, proti, apgalvojumus, ar kuriem tā norādījusi, ka, aprēķinot naudas soda apmēru, neņemdama vērā Samsung veikto pārdošanu grupas iekšienē, Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, tādēļ, lai atjaunotu vienlīdzīgu attieksmi, Vispārējai tiesai esot arī bijis pienākums attiecībā uz to izslēgt tiešo pārdošanu EEZ, izmantojot pārveidotus izstrādājumus, šis arguments ir nelietderīgs, jo no iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka šie apgalvojumi bija pamatoti ar kļūdainu premisu, un tātad tiem bija lemts tikt noraidītiem.

99

Tādējādi ir jānoraida LGE ceturtais pamats un Philips trešais pamats, un rezultātā pilnībā jānoraida apelācijas sūdzība.

100

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minētā reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

101

Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tām spriedums ir nelabvēlīgs, tām ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež: