28.6.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 157/1

1.1

Pamatprincipi, kas regulē apdrošināšanas līgumu sastādīšanu un derīgumu, ES dalībvalstu dažādajās tiesību sistēmās atšķiras par spīti tam, ka tiem ir kopīga izcelsme un ļoti līdzīga struktūra.

1.2

Pieņemot, ka šis ir ļoti svarīgs vienotā tirgus darbības komponents, jo sniedz papildu nodrošinājumu tirgus attiecībām starp apdrošināšanas nozares speciālistiem un patērētājiem, atšķirīgie tiesību akti, kas regulē būtiskus apdrošināšanas līgumu aspektus dažādu valstu tiesību sistēmās, visticamāk, traucēs pabeigt vienotā tirgus izveidi un radīs papildu šķēršļus šī finanšu instrumenta pārrobežu tirgvedībai.

1.3

Tādējādi šī pašiniciatīvas atzinuma mērķis ir vērst kompetento valstu un Kopienu iestāžu uzmanību uz to, ka būtu nepieciešami un lietderīgi:

1.4

Uzsākot sagatavošanās darbu pie šī pašiniciatīvas atzinuma izstrādes, šķita būtiski nodrošināt sadarbību ar “Eiropas apdrošināšanas līgumu tiesību normu piemērošanas principa” [“Restatement of European Insurance Contract Law”] grupu, ko vadīja un koordinēja Fricis Raiherts-Fasilide [Fritz Reichert-Facilides], Insbrukas Universitātes tiesībzinātņu goda profesors, un iesaistīt tās locekļus darba procesā. Šo grupu veido ievērojami juristi un apdrošināšanas tiesību normu speciālisti no 15 Eiropas valstīm.

1.4.1

Tādējādi ar lielu gandarījumu tika uzņemts fakts, ka profesors Raiherts-Fasilide nevilcinoties pieņēma mūsu uzaicinājumu kļūt par referenta ekspertu. Šajā nolūkā viņš nekavējoties sniedza savu pirmo ieguldījumu (I Rakstveida ziņojums).

1.4.2

Darbu pie šī atzinuma projekta pārtrauca profesora Raiherta-Fasilide pēkšņā aiziešana aizsaulē.

1.4.3

Viņa mūža ieinteresētība un iespaidīgais akadēmiskais darbs apdrošināšanas tiesību normu nozarē, līdz ar viņa izstrādāto “piemērošanas principa” projektu, ar uzviju pamato viņa pieminēšanu šajā dokumentā, kas ir īpaša pateicība par viņa ievērojamo ieguldījumu, godinot viņa piemiņu.

1.4.4

Tas pilnībā izskaidro un attaisno to, ka šim dokumentam pievienota būtiska viņa izstrādātā “I Rakstveida ziņojuma” daļa, kas tika izstrādāts kā šī atzinuma ievaddaļa un kas acīmredzot bija viens no pēdējiem darbiem, ko viņš uzrakstījis.

1.5

Lai izstrādātu šo atzinumu, tika rīkotas vairākas tikšanās ar Eiropas Komisijas pārstāvjiem, kas strādā apdrošināšanas un vienotā tirgus izveides jomā, CEA (Eiropas Valstu apdrošināšanas apvienību federāciju) un BEUC (Eiropas Patērētāju organizāciju); tas ļāvis apkopot idejas, viedokļus un ierosinājumus saistībā ar konkrēto jautājumu.

1.6

Tāpat tika nolemts sastādīt anketu, ko nosūtīt daudzām vietējām un Kopienas — gan valsts, gan privātām — organizācijām, kas pārstāv galvenās mērķgrupas. Vienlaikus tika rīkota arī noklausīšanās sēde, kurā piedalījās galvenie iesaistīto interešu grupu pārstāvji (apdrošinātāji, rūpniecības uzņēmumi un citi speciālisti, patērētāji) līdz ar tiesību ekspertiem un zinātniekiem, kas kvalificējas atšķirīgās tiesību sistēmās.

1.7

Šajā atzinumā īsumā izklāstītas atbildes uz anketas jautājumiem, kā arī 2004. gada 16. aprīļa sēdē uzklausītie viedokļi un ierosinājumi.

2.1

EESK šis jautājums ir pazīstams. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja jau ir publicējusi atzinumu par patērētājiem apdrošināšanas tirgū [“Consumers in the insurance market”] (1); tas vērsa uzmanību uz “Priekšlikumu Padomes Direktīvai par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz apdrošināšanas līgumiem” (2), kas, galvenokārt, bija vērsts uz atsevišķu apdrošināšanas līgumu pamatnosacījumu un tiesību normu saskaņošanu. Turklāt Komitejas atzinumā ar nožēlu tika konstatēts, ka līdz šim Komisija nav vēlreiz aplūkojusi šo jautājumu, “kaut gan apdrošinātāju un patērētāju vidū dominē viedoklis, ka pilnīgi visu to šķēršļu cēlonis, kas kavē vienotā tirgus izveidi, ir apdrošināšanas līgumu regulējošu Kopienu tiesību aktu (obligāta materiālo tiesību saskaņošanas līmeņa) trūkums”. (3)

2.1.1

Sava atzinuma turpmākajā izklāstā Komiteja akcentēja pirmo no atzītiem vispārējiem šķēršļiem, kas kavē efektīvi ieviest vienotu apdrošināšanas tirgu, raksturojot to kā “pilnīgu saskaņošanas trūkumu materiālo tiesību līmenī, citiem vārdiem, apdrošināšanas līgumu tiesību normu obligātas saskaņošanas trūkumu Eiropas Savienībā” (4).

2.1.2

Turklāt Komiteja vērsa uzmanību uz to, ka “Kopienu līmenī nepastāv tiesiska pamata, kas paredz noteikumus obligātai apdrošināšanas, tostarp nedzīvības apdrošināšanas, līgumu caurredzamības pakāpei kopumā, vai, jo īpaši, sniedz apdrošināšanas līgumu negodīgu vispārējo nosacījumu aprakstu, vai pat formulē vispārīgos labticības vai līgumiskā līdzsvara principus apdrošināšanas nozarē.” (5)

2.1.3

Jo īpaši tika uzsvērts, ka: “tas, cik atšķirīgi katra dalībvalsts ir regulējusi šos jautājumus vai — tieši pretēji — nav tos regulējusi, atstāj visu plašo tirgu pašplūsmā apstākļos, kad konkurence ir tālu no pilnības un viena puse kopīgiem spēkiem cenšas kaitēt otrai pusei. Tas nozīmē, ka pastāv daudz un dažādi risinājumi identiskām situācijām vienotā tirgū, jo īpaši attiecībā uz pārrobežu darījumiem, ko veikt kļūst aizvien vienkāršāk, pateicoties informācijas tehnoloģiju attīstībai.” (6)

2.1.4

Izanalizējot jomas, ko varētu un vajadzētu saskaņot, atzinuma noslēgumā Komisija un dalībvalstis tika brīdinātas, ka “vēlams atkārtoti pārskatīt Komisijas 1979. gada Direktīvas projektu par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz apdrošināšanas līgumiem subsidiaritātes principa kontekstā” (7); Komiteja mudināja Komisiju nežēlot spēkus, lai Kopienu līmenī formulētu uz apdrošināšanas līgumiem attiecinātu prasību minimumu (direktīvas projekts) (8).

2.2

Turklāt patērētāju organizācijas un apdrošināšanas profesionāļu apvienības jau ilgu laiku uzsver, ka jāturpina apdrošināšanas līgumus regulējošu tiesību aktu saskaņošana.

2.2.1

Jau 1986. gadā Eiropas Patērētāju tiesību grupa [European Consumer Law Group] vērsa uzmanību uz to, ka nepieciešams “zināmā mērā saskaņot Kopienas tiesību aktus apdrošināšanas līgumu jomā”, un ļoti precīzi formulēja tos apdrošināšanas līgumattiecību aspektus, ko, viņuprāt, vajadzētu saskaņot. (9)

2.2.2

BEUC, savukārt, vismaz jau kopš 1994. gada turpina norādīt uz to, ka vēlams izveidot “vienkāršotu tiesisku pamatu” apdrošināšanas līgumu galvenajiem aspektiem, kas varētu veidot “kopēju obligātu tiesisku pamatu”.

2.2.3

Līdzīgu viedokli 1998. gada decembrī pauda virkne patērētāju pārstāvības organizāciju.

2.2.4

Nesen komentējot Komisijas paziņojumu par Eiropas saistību tiesību saskaņošanu, Eiropas Valstu apdrošināšanas apvienību federācija (CEA) vispirms uzsvēra, ka Komisijai ir taisnība, izsakot pieņēmumu, ka “dažādie valstu tiesību akti, kas regulē apdrošināšanas līgumu slēgšanu ar patērētājiem, bremzē pārrobežu darījumu attīstību apdrošināšanas nozarē”, un pēcāk norādīja, ka “attiecībā uz tā saucamo” saskaņoto “acquis communautaire reālas problēmas rada atšķirīgos saistību tiesību aktos formulēto noteikumu skaits un komplicētība, kas attiecināmi uz apdrošināšanas nozari”.

2.2.4.1

Pēc tam, kad bija aprakstītas vairākas situācijas, kur dažādos Kopienu dokumentos bezjēdzīgi pārklājās identiski vai nepamatoti atšķirīgi noteikumi, tā noslēgumā izteica atbalstu “šim priekšlikumam uzlabot acquis communautaire” ar nosacījumu, ka pirms tam tiek veikta pienācīga izdevumu un ieguvumu analīze un ieinteresēto pušu viedokļu saskaņošana par to, kas kavē vienotā tirgus izveidi (10).

2.3

Savukārt, Komisija savā paziņojumā par “Eiropas saistību tiesībām” (11) un “Saskaņotas Eiropas saistību tiesības — rīcības plāns” (12) šajā sakarā akcentē, ka saskaņā ar vairāku apzināto organizāciju viedokli apdrošināšanas līgumi ir viena no jomām, kas finanšu pakalpojumu sfērā rada vairāk problēmu tādēļ, ka tiek piemēroti “dažādi valstu normatīvie akti”. Šajā nolūkā jāņem vērā iespēja, ka “varētu būt nepieciešama turpmāka šādu pasākumu konverģence, lai līdzsvarotu vajadzību pēc valstu tiesisko aktu lielākas vienveidības ar vajadzību saglabāt produktu jaunievedumus un izvēli”, pat par prioritāru padarot “papildu rīcību labāka regulējuma rīcības plānam”. (13)

2.4

Visbeidzot, Eiropas Parlaments savā Rezolūcijā par Komisijas paziņojumu saistībā ar iepriekšminēto Rīcības plānu, izsakot nožēlu par to, ka “sākotnēji netika veikti pasākumi, lai izstrādātu izvēles instrumentus piemērošanai konkrētās nozarēs, tādās kā patērētāju darījumi un apdrošināšana, kas radītu būtisku ieguvumu, gan palīdzot iekšējam tirgum droši funkcionēt, gan palielinot darījumu un tirdzniecības apjomu Kopienas teritorijā”, pauž pārliecību, ka “lai veicinātu pārrobežu tirdzniecību iekšējā tirgū, sākotnēji priekšroka dodama izvēles instrumentu izveidei konkrētās nozarēs, jo īpaši patērētāju līgumu un apdrošināšanas līgumu jomā, un tādējādi uzskatāms par Komisijas prioritāti, vienlaikus nodrošinot augstu patērētāju aizsardzības līmeni un atbilstošu obligāto noteikumu integrāciju, lai izveidotu izvēles instrumentu patērētāju līgumu un apdrošināšanas līgumu jomā”. (14)

3.1

Uz anketām, kas savlaicīgi tika nosūtītas vairākām organizācijām, kopumā tika saņemtas 27 atbildes gan no vairāku valstu regulatīvām iestādēm, gan apdrošināšanas kompāniju, ražotāju, tirgotāju un patērētāju pārstāvjiem.

3.1.1

Atbildes tika saņemtas no Austrijas, Beļģijas, Francijas, Lietuvas, Lihtenšteinas, Maltas, Norvēģijas, Polijas, Slovākijas, Slovēnijas, Somijas, Vācijas un Zviedrijas.

3.1.2

“Eiropas apdrošināšanas līgumu tiesību normu piemērošanas principa” projekta grupas locekļi nosūtīja vienu kopīgu atbildes vēstuli.

3.2

Pārliecinošs un nepārprotams vairākums uzskatīja, ka:

3.3

Noklausīšanās sēdē piedalījās 46 pārstāvji no 17 valstu 36 iestādēm.

3.4

Vairums uz anketas jautājumiem sniegto atbilžu, kā arī diskusijas noklausīšanās sēdē, norāda uz vienprātību, ko varētu rezumēt šādi:

3.4.1

Pastāv pārsteidzošas atšķirības starp atsevišķu valstu apdrošināšanas līgumu tiesisko regulējumu.

3.4.2

Ievērojami trūkst apdrošināšanas tiesību saskaņošanas ES līmenī, kas atsaucas uz iekšējā tirgus izveidi šajā nozarē.

3.4.3

Ir vēlama/nepieciešama zināma saskaņotība, jo īpaši maziem un vidējiem apdrošinātājiem (individuāliem patērētājiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem), lai izvairītos no nevienlīdzības un diskriminācijas (masveida riskiem).

3.4.4

Pakāpeniski jāveic apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošana, izvairoties no pārmērīgas stingrības, jo saskaņošana pati par sevi nav galamērķis, bet drīzāk līdzeklis vienotā tirgus sasniegšanai, un kā tādam tam jābūt samērojamam ar vajadzības un proporcionalitātes principu.

3.4.5

Saskaņošanas primārajam mērķim jābūt:

3.4.6

Saskaņošanas rezultātā izveidotā līguma parauga forma varētu “nebūt obligāta”, tomēr pusēm visi tā nosacījumi un sastāvdaļas kļūst obligātas, tiklīdz šāds līguma paraugs tiek pieņemts.

3.4.7

Kopienas instruments, ko izmanto šāda parauga apstiprināšanai, ir regula, lai nodrošinātu pilnīgu saskaņošanu.

3.4.8

Priekšlikumi, kas ietverti Komisijas 1979.-1980. gada direktīvā, kas grozīta, lai iestrādātu EP un EESK ierosinājumus, varētu veidot atspēriena punktu regulas projekta izstrādei, tomēr tos vajadzētu pamatīgi pārbaudīt, ņemot vērā notikumus, kas starpposmā risinājušies apdrošināšanas tiesību jomā.

3.4.9

Kā minēts iepriekš, saskaņošana varētu stimulēt pārrobežu apdrošināšanu un sekmēt turpmāku vienotā tirgus attīstību konkrētajā nozarē.

3.4.10

EK Līguma 95. pants varētu nodrošināt tiesisku pamatu šādai iniciatīvai.

3.5

Daži respondenti un dalībnieki piebilda, ka:

3.5.1

Saskaņošanai var “nebūt obligāta” un aprobežoties ar pamatjēdzienu formulēšanu.

3.5.2

Saskaņošanu varētu piemērot tikai pārrobežu līgumiem un tikai fiziskām personām.

3.5.3

Saskaņošana nav brīnumlīdzeklis mazattīstītam vienotajam tirgum apdrošināšanas jomā.

3.5.4

Īpaša uzmanība jāpievērš abpusējai apdrošināšanai un labklājības un sociālās apdrošināšanas institūcijām tām raksturīgo specifisko iezīmju dēļ.

4.1.1.1

Eiropas iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite (EK Līguma 14. panta 2. punkts). “Apdrošināšana” ietilpst pakalpojumu sniegšanas brīvības jomā (EK Līguma 49.–55. pants) vai pieder tiesībām veikt uzņēmējdarbību, atkarībā no apstākļiem konkrētā gadījumā. Apdrošinātāji, kas sniedz pārrobežu pakalpojumus vai veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, liek vietējam apdrošināšanas piedāvājumam konkurēt ar viņu pašu polisēm.

4.1.1.2

Rezultātā palielinās potenciālo apdrošinājuma ņēmēju izvēles iespējas. Ideālā gadījumā klientu izvēle par labu konkrētiem apdrošinātāju piedāvājumiem būtu “neredzamā roka”, kas stūrētu iekšējo apdrošināšanas tirgu.

4.1.1.3

Turpmāku brīvību ietekmē apdrošināšanas specifika — apdrošināšanas prēmiju un peļņas brīva aprite ir garantēta (skat. EK Līguma 56. pantu). Bez tam, apdrošinājuma ņēmējiem, kas izmanto šo brīvību saskaņā ar EK Līguma 18. pantu, nevajadzētu piedzīvot pretēju efektu attiecībā uz savām polisēm, mainot pastāvīgo dzīvesvietu un līdz ar to pārejot citā jurisdikcijā.

4.1.2.1

Plašais apdrošināšanas (tiesību) un EK Līgumā formulēto brīvību sasaistes spektrs liek EK saskaņot svarīgas apdrošināšanas tiesību jomas iekšējā tirgus (pienācīgai) darbībai. Pamatīgi tiek saskaņoti tiesību akti apdrošināšanas uzraudzībai visā EK un EEZ teritorijā, izmantojot tā sauktās “triju paaudžu” direktīvas apdrošināšanas nozarē.

4.1.2.2

Pamatojoties uz šiem sasniegumiem, ir ieviesta vienota licencēšanas un mītnes zemes kontroles sistēma — kā to savā 1986. gada 4. decembra nolēmumā jau paredzēja Eiropas Kopienu Tiesa (15). Apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošanu lielākā vai mazākā mērā ierobežo starptautisko privāttiesību un starptautisko procesuālo tiesību jautājumi. (16)

4.1.2.3

Apdrošināšanas līgumu materiālās tiesību normas ir saskaņotas tikai konkrētās nozarēs, un arī tajās — tikai konkrētos jautājumos. Piemēram, pastāv ievērojams saskaņotu tiesību normu kopums motorizēto transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskajā apdrošināšanā. (17) Vienoti noteikumi pastāv arī juridisko izdevumu apdrošināšanā. (18)

4.1.2.4

Neskatoties uz to, lielais vairums apdrošināšanas līgumu materiālo tiesību normu, piem., vispārējā sadaļa, kas paredz noteikumus piemērošanai visām apdrošināšanas apakšnozarēm, vēl arvien ir valsts tiesību aktu subjekts. Šis novērojums nenovēršami liek uzdot jautājumu — vai ir vai nav vajadzīga apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošana, lai ļautu iekšējam apdrošināšanas tirgum pienācīgi darboties? Atbildei uz šo jautājumu jābūt pozitīvai, ja valstu apdrošināšanas līgumu tiesību normu atšķirības kavē iekšējā tirgus darbību.

4.2.1.1

Empīriski dati liecina, ka EK līdz šim veiktie pasākumi (19) būtiski uzlabojuši, tomēr nav līdz galam pilnveidojuši iekšējā apdrošināšanas tirgus darbību. (20) Šis secinājums ir pareizs, piemēram, attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību masveida risku apdrošināšanas jomā, ko garantē EK Līguma 49. un tam sekojošie panti un paredz direktīvas apdrošināšanas tiesību jomā, ko patiesībā tomēr īsti neizmanto ne apdrošināšanas nozares pārstāvji, ne klienti.

4.2.2.1

Iepriekš aprakstīto faktisko situāciju varētu izskaidrot, aplūkojot tās vispārējo tiesisko pamatu. Galvenais faktors ir tas, ka apdrošināšana bieži vien tiek saukta par “tiesību preci”. Tas saistīts ar faktu, ka produkts, ko pārdod apdrošināšanas kompānija, ir pats apdrošināšanas līgums, kura formu veido pušu pašnoteikšanas tiesības un līgumam piemērojami (obligāti) tiesību akti.

4.2.2.2

Protams, nav jāraizējas par pienācīgu iekšējā tirgus darbību, ja apdrošināšanas līgumu tiesību normu jomā pastāv pušu pašnoteikšanas tiesības, kas ļauj pusēm veidot apdrošināšanas produktu formu atbilstoši abpusējām vēlmēm.

4.2.2.3

Tomēr apdrošināšana lielā mērā ir pakļauta obligātu noteikumu prasībām. (21) Daži no šiem noteikumiem vienlaikus ir saistoši starptautiskā līmenī.

4.2.2.4

Būtībā, konkrēta apdrošinātāja piedāvātās preces formu lielā mērā nosaka apdrošināšanas līgumam piemērojamais tiesiskais regulējums. Šī iemesla dēļ atšķirīgi valstu apdrošināšanas tiesību akti var būt par šķērsli iekšējā tirgus izveidei. Komisijas rīcības plāns Eiropas saistību tiesību saskaņošanai atklāti atzīst šo faktu. (22) Tas gūs apstiprinājumu arī turpmāk, aplūkojot apdrošinātāja (4.2.3 apakšpunkts), apdrošinājuma ņēmēja (4.2.4 apakšpunkts) un apdrošināšanas starpnieku (4.2.5 apakšpunkts) perspektīvas.

4.2.3.1

Apdrošinātāji nodrošina apdrošināšanas segumu. Savas polises tie izstrādā, pamatojoties uz risku aprēķinu, kas ņem vērā tiesisko vidi, kurā polise tiek pārdota. Apdrošinātājs, kas spēj pārdot savu preci viena un tā paša tiesiskā regulējuma ietvaros visā Kopienu teritorijā, var summēt EK segtos riskus bez izkropļojumiem, ko rada valstu atšķirīgie apdrošināšanas tiesību akti. Tādējādi atšķirīgie apdrošināšanas tiesību akti neierobežo apdrošinātāja brīvības.

4.2.3.2

Turpretim ja tiesību akti, ko piemēro polisēm, mainās atkarībā no tā, kur polise tiek pārdota, atšķirīga tiesiskā vide katrā dalībvalstī ietekmēs risku aprēķinu un tādējādi iespaidos to tiesību aktu darbību, uz kuriem pārsvarā balstās apdrošināšanas darījumi.

4.2.3.3

Tā rezultāta apdrošinātājiem, kas pārdod savus pakalpojumus pārrobežu mērogā, nāktos pielāgot savas polises atšķirīgām formām un aprēķiniem atkarībā no piemērojamiem tiesību aktiem. Tas nopietni kavētu iekšējā tirgus darbību.

4.2.3.4

Īsumā pārskatot Kopienu noteikumus attiecībā uz starptautiskajām privāttiesībām apdrošināšanas nozarē, kļūst skaidrs, ka apdrošinātājs, faktiski, ir spiests pielāgot polises tās dalībvalsts tiesiskajai videi, kurā tās tiek pārdotas. Saskaņā ar Otrās Nedzīvības apdrošināšanas direktīvas 7. panta 1. punkta a) un h) apakšpunktu (23) tieši dalībvalsts tiesību aktos slēpjas risks, un saskaņā ar Dzīvības apdrošināšanas direktīvas 32. panta 1. punkta pirmo daļu (24) tieši saistību dalībvalsts ir tā, kas attiecas uz apdrošināšanas līgumu. Riska atrašanās vietu vai saistību vietu vairumā gadījumu nosaka pēc apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgās dzīvesvietas. (25)

4.2.3.5

Apdrošinātājs var no tā izvairīties, izvēloties tiesisko regulējumu, ko piemēro apdrošināšanas līgumam (visticamāk — paša rezidences tiesību aktus), vienojoties ar apdrošinājuma ņēmēju. Tomēr šo iespēju būtiski ierobežo starptautisko privāttiesību noteikumi apdrošināšanas direktīvās. Nedzīvības apdrošināšanas jomā direktīvas piešķir brīvu tiesiskā regulējuma izvēli tikai apdrošināšanas līgumiem ar lielu risku segumu. (26) Dalībvalstīm — t.i., dalībvalstij, kur atrodas risks — tiek dota rīcības brīvība attiecībā uz pušu pašnoteikšanas tiesību apjoma palielināšanu. (27) Visos pārējos gadījumos direktīvas nodrošina pušu pašnoteikšanas tiesības tikai ierobežotā apjomā (28) un tādējādi nenovērš minētās problēmas, ar ko saskaras apdrošinātāji, veicot apdrošināšanas līgumu pārrobežu tirdzniecību. Dzīvības apdrošināšanas jomā saistību dalībvalsts var piešķirt pusēm pašnoteikšanas tiesības. (29) Pretējā gadījumā pušu tiesiskā regulējuma izvēle ir stipri ierobežota. (30)

4.2.3.6

Šie novērojumi par situāciju Eiropas starptautisko apdrošināšanas līgumu tiesību normās skaidri liecina, ka masveida risku apdrošināšanā apdrošinātājam vairumā gadījumu sava prece jāpielāgo apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgās dzīvesvietas tiesiskajai videi. (31) Šo nastu vēl smagāku padara tas, ka apdrošinājuma ņēmējs pēc līguma noslēgšanas var mainīt pastāvīgo dzīvesvietu. (32)

4.2.3.7

Vienīgais izņēmums Eiropas starptautisko apdrošināšanas līgumu tiesību normās ir lielu risku apdrošināšana nedzīvības apdrošināšanā. Šajā gadījumā apdrošinātājs un apdrošinājuma ņēmējs var izvēlēties tiesisko regulējumu, kas tiks piemērots. Tomēr pat liela riska apdrošināšanas gadījumā tās dalībvalsts, kurā atrodas apdrošinājuma ņēmēja dzīvesvieta, tiesa (kam ir piekritība Briseles I Regulas 9. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē (33)) var uzlikt savus saistošus noteikumus (34).

4.2.3.8

Līdz ar to apdrošinātāji vilcināsies sniegt pakalpojumus pārrobežu mērogā vismaz masveida risku apdrošināšanas gadījumā. Var strīdēties par to, vai starptautisko privāttiesību regulējuma maiņa varētu atrisināt šo jautājumu. Protams, varētu likties, ka minētie šķēršļi izzustu, ja puses varētu brīvi izvēlēties tiesisko regulējumu un — ja šādas izvēles nebūtu — piemērojamo tiesisko regulējumu noteiktu pēc apdrošinātāja reģistrācijas vietas. Tomēr šādas pārmaiņas starptautiskajās privāttiesībās nopietni apdraudētu apdrošinājuma ņēmēja un patērētāju aizsardzības pamatjēdzienus starptautisko privāttiesību izpratnē, piešķirot tiesības brīvi izvēlēties tiesisko regulējumu apdrošināšanas nozarē pat darījumos ar klientiem, kur citās nozarēs patērētāju aizsargā Romas Konvencijas 5. pants. Vienlaikus tas pilnībā neatrisinātu problēmu — tās dalībvalsts, kurā atrodas apdrošinājuma ņēmēja dzīvesvieta, tiesas tāpat piemērotu savus starptautiski saistošus noteikumus. Turklāt apdrošinājuma ņēmēji vilcinātos iepirkties ārzemēs zinot, ka tie zaudēs aizsardzību savā mītnes zemē un būs pakļauti nezināmām ārvalstu apdrošināšanas tiesību normām. (35)

4.2.4.1

Pie pašreizējā starptautisko privāttiesību regulējuma apdrošinājuma ņēmēji var samērā brīvi pieprasīt apdrošināšanas segumu ārvalstīs. Zinot, ka (vairumā gadījumu) tos aizsargās tās dalībvalsts likumi, kurā atrodas viņu dzīvesvieta, tie varēs brīvi iegādāties apdrošināšanu pārrobežu mērogā. Tomēr apdrošinājuma ņēmēji nevarēs iegādāties ārvalstu preci, pat ja to vēlēsies — piemērojot viņu mītnes zemes tiesisko regulējumu, nopirktās polises vienmēr tiks pārvērstas līgumos, ko lielākā vai mazākā mērā regulē viņu pašu mītnes zemes tiesību akti. Un, pat ja viņi tomēr vēlēsies iegādāties ārvalstu apdrošināšanas preci, tiem būs darīšana ar ārvalstu apdrošinātājiem, kas vilcinās piešķirt šādu segumu.

4.2.4.2

Kā jau minēts, no šādas vilcināšanās, iespējams, varētu izvairīties, mainot starptautisko apdrošināšanas līgumu tiesību normas. (36) Tomēr šādi mainot starptautiskās privāttiesības, apdrošinātāja vilcināšanos piešķirt segumu aizstātu vismaz tikpat spēcīga apdrošinājuma ņēmēja vilcināšanās meklēt segumu ārvalstīs. Šādi iekšējais apdrošināšanas tirgus nespēs veidoties.

4.2.4.3

Jāpiemin vēl viens aspekts. Iekšējā tirgū apdrošinājuma ņēmējam ir tiesības brīvi pārvietoties (skat., jo īpaši, EK Līguma 18. pantu). Tomēr pastāvīgās dzīvesvietas maiņa var negatīvi ietekmēt apdrošinājuma ņēmēja apdrošināšanas situāciju. Pirmkārt, tās dalībvalsts, uz kuru pārceļas apdrošinājuma ņēmējs, tiesas var uzlikt jaunus starptautiski saistošus noteikumus, kas ietekmē iepriekšējās dzīvesvietas valstī nopirkto apdrošināšanas polisi. Otrkārt, tiesību akti obligātās apdrošināšanas jomā var pieprasīt segumu, kas atšķiras no tā, ko apdrošinājuma ņēmējs iegādājies savā iepriekšējā dzīvesvietā. Treškārt, apdrošinājuma ņēmējs var vēlēties, lai riski vienas apdrošināšanas polises ietvaros atrastos dažādās dalībvalstīs.

4.2.4.4

Pašreizējā situācija tiesību jomā neļauj pilnībā veidot šādas eiropolises, tā vietā tiek slēgti tā saucamie “jumta līgumi”, ko būtībā veido tikpat daudz līgumu, cik ir attiecīgo dalībvalstu. Tas, kas tādējādi pietrūkst, ir pārnēsājama “Euromobile” polise apdrošinājuma ņēmējam (37), kas savas dzīves laikā uzturas un strādā dažādās EK daļās.

4.2.5.1

Starpnieki spēlē galveno lomu apdrošināšanas līgumu sadalē. Tie ir iekšējā apdrošināšanas tirgus izveides pamatelements. Šis apgalvojums ir jo īpaši patiess attiecībā uz apdrošināšanas brokeriem. Izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, ko garantē EK Līguma 49.-55. pants un ko ievieš ar Direktīvu par apdrošināšanas starpniekiem (38), starpnieki sniedz pamatīgu ieguldījumu iekšējā apdrošināšanas tirgus izveidē un darbībā. Jo īpaši masveida risku apdrošināšanas jomā, visticamāk, nevis pats klients, bet gan brokeris būs tas, kurš mēģinās izvietot risku ārvalstu apdrošināšanas tirgū.

4.2.5.2

Tomēr jebkura informācija par ārvalstu apdrošināšanas tirgu un tajā pieejamiem produktiem diez vai būs nozīmīga brokerim, kas nepārzina vietējo likumdošanu. Tā kā ārvalstu apdrošināšanas tirgū pieejamie produkti tiek izstrādāti, ņemot vērā vietējo likumdošanu, brokeris nedrīkst pieņemt, ka polises saturs un cena paliks nemainīgi tā (ārvalstu) klienta tiesiskajā vidē. Tādējādi brokeriem nav viegli pašiem piedāvāt savus pakalpojumus ārvalstu apdrošināšanas tirgū masveida risku izvietošanai, bet tiem nākas vest sarunas par katru atsevišķu līgumu. Tas, visticamāk, radīs pārmērīgi augstas darījumu izmaksas un līdz ar to kavēs iekšējā apdrošināšanas tirgus darbību.

4.2.6.1

Ļoti bieži tiek pieminēts, ka pati apdrošināšanas būtība pieprasa, lai apdrošinātājs ģeogrāfiski atrastos tuvāk klientam. Nākotnē šis novērojums varētu liecināt, ka pārrobežu tirdzniecība apdrošināšanas nozarē būs retāka parādība nekā citās nozarēs (piem., grāmatu tirdzniecība ar Interneta tīkla starpniecību u. c.). Lai uzturētu saikni ar klientu, apdrošinātāji var dot priekšroku darbībai citās dalībvalstīs ar filiāļu vai meitas uzņēmumu starpniecību.

4.2.6.2

Tie, kas pārstāv šādu viedokli, principā neiebilst pret apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošanu. Tie drīzāk cenšas parādīt, ka tas atstās iespaidu tikai uz konkrētu apdrošināšanas līgumu daļu, kuru tirdzniecība faktiski notiks pārrobežu mērogā vai kuri tiks piedāvāti klientiem, kas pārvietojas un maina dzīvesvietu no vienas dalībvalsts uz citu.

4.2.6.3

Tomēr patiesā ietekme būs krietni ievērojamāka. Ja apdrošināšanas līgumi citās dalībvalstīs tiek pārdoti ar filiāļu (“pārstāvniecību”) vai pat meitas uzņēmuma starpniecību, klientiem, starpniekiem un apdrošinātājiem rodas tieši tās pašas problēmas. Apdrošinātājiem nākas pielāgot savus produktus vietējiem apstākļiem, tostarp tiesiskajai videi. Līdz ar to tiem nākas pārstrādāt savus produktus. Tādējādi polisi, kas izstrādāta vienā no dalībvalstīm, nav iespējams pārdot citā dalībvalstī ar filiāles starpniecību, neveicot tajā būtiskas izmaiņas atšķirīgas (tiesiskās) vides dēļ. Starpniekiem un klientiem nāksies saskarties ar problēmu, ka tie vienkārši nevarēs savā tirgū atrast ārvalstu apdrošināšanas produktus.

4.2.6.4

Apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošana ievērojami samazinātu produktu izstrādes izmaksas iekšējā tirgū. Apdrošinātāji, kas veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, varētu aprobežoties ar konsultāciju sniegšanu klientam ar aģentu starpniecību, pretenziju izskatīšanu to kompetentajos reģionālajos birojos u. tml. Pat ja apdrošinātāji darbotos ar meitas uzņēmumu starpniecību, apdrošinātāju grupas varētu apvienot spēkus un produktu izstrādes izmaksas.

4.2.6.5

Līdz ar to ieguvēji iekšējā tirgus situācijā būtu klienti. Iekšējā tirgū, kas balstās uz saskaņotām apdrošināšanas līgumu tiesību normām, jaunievedumi apdrošināšanas nozarē varētu vienkāršāk šķērsot robežas. Eiropas klientiem būtu pieejami apdrošināšanas produkti, kas izstrādāti ārvalstīs.

4.3.1

2004. gada 1. maijā EK pievienojās 10 jaunas dalībvalstis, astoņas no kurām ir pārejas periodā. To apdrošināšanas tiesību akti jāsaskaņo ar acquis communautaire, kas ir obligāts priekšnoteikums, lai iestātos EK. (39) Apdrošināšanas tirgus darbības obligāts priekšnoteikums šajās valstīs ir mūsdienīgu tiesību aktu izstrāde apdrošināšanas līgumu tiesību normu jomā. Kaut gan atsevišķas jaunās dalībvalstis jau ir ieviesušas mūsdienīgus tiesību aktus, citām šis uzdevums vēl jāpilda.

4.3.2

Tādējādi apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošana acīmredzami kalpo paplašināta iekšējā apdrošināšanas tirgus interesēm, palīdzot jaunajām dalībvalstīm modernizēt savus tiesību aktus un izvairīties no jaunu būtisku atšķirību veidošanās valstu tiesību sistēmās. Šķiet, būtu noderīgi, ja EK Komisija pēc iespējas drīzāk darītu attiecīgajām valstīm zināmu, kad tā plāno saskaņot apdrošināšanas līgumu tiesību normas.

5.1

Kā jau minēts iepriekš, Komisija 1979. gadā iesniedza sākotnējo priekšlikumu direktīvai par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz apdrošināšanas līgumiem. (40) Šis priekšlikums tika izstrādāts, aizsākot “Vispārējo programmu pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu likvidēšanai”, kas — jautājumos, kuri attiecās uz tiešo apdrošināšanu — paredzēja to tiesisko un administratīvo instrumentu koordinēšanu, kuri regulē apdrošināšanas līgumus, “tiktāl, cik to būtiskās atšķirības kaitē apdrošinājuma ņēmējiem un trešajām personām”. (41)

5.2

No priekšlikuma izriet, ka netika nodrošināta atbilstoša tajā laikā spēkā esošo Direktīvu koordinēšana; tajā tika pausts viedoklis, ka nepietiek ar Līgumu aizliegt diskriminējošu attieksmi pret pakalpojumu sniegšanu, ja attiecīgā kompānija nav dibināta dalībvalstī, kurā tā sniedz pakalpojumus.

5.2.1

Šajā sakarā tika apgalvots, ka būtu vēlams regulēt “konkrētus vispārējos jautājumus, kas jo īpaši saistīti ar segumu, kurš pastāv atkarībā no prēmiju maksājumiem, līguma darbības termiņa un to apdrošināto personu stāvokļa, kas nav apdrošinājuma ņēmēji”, kā arī “sekas, ko, pirmkārt, rada apdrošināšanas ņēmēja uzvedība līguma slēgšanas brīdī un tā darbības laikā saistībā ar riska un pretenziju deklarēšanu, un, otrkārt, tā attieksme pret pasākumiem, kas jāveic pretenziju gadījumā”.

5.2.2

Priekšlikumā tāpat tika pausta pārliecība, ka “dalībvalstis var būt pilnvarotas pieņemt atšķirīgus risinājumus tikai tādā gadījumā, ja to skaidri paredz direktīvas teksts”; jebkura cita pieeja liktu apšaubīt mērķus, ko ar šo priekšlikumu vēlas sasniegt. Tādējādi tas būtu nozīmīgs solis ceļā uz šīs jomas pilnīgu saskaņotību. (42)

5.3

Komiteja, vienbalsīgi apstiprinot atzinumu par šo priekšlikumu (43), izdarīja šādus galvenos secinājumus:

5.4

Turpinājumā Komiteja kritiski izanalizēja katru atsevišķu priekšlikuma punktu; ar tās piezīmēm šajā sakarā vēl arvien ir vērts rēķināties, izstrādājot jaunas iniciatīvas konkrētajā jomā.

5.5

Vienlaikus arī Eiropas Parlaments sniedza atzinumu par šo priekšlikumu (44). Tostarp, tas izteica viedokli, ka “saskaņošana garantētu vienotu apdrošinājuma ņēmēju aizsardzības standartu neatkarīgi no izvēlētajiem tiesību aktiem”.

5.5.1

Konkrēti, Parlaments piedāvāja virkni grozījumu, jo īpaši saistībā ar direktīvas piemērošanas jomu (atkāpšanās izņēmuma gadījumos), apdrošināšanas līgumu pamatelementiem, apdrošinājuma ņēmēja pienākumu darīt zināmus konkrētus apstākļus, no tā izrietošās sekas, kas ietekmē apdrošināšanas līguma derīgumu atkarībā no sākotnējiem apstākļiem vai to izmaiņām līguma darbības periodā, pierādījumiem, ko apdrošinājuma ņēmējam jāsniedz pretenziju gadījumā, un nosacījumiem, ar ko līgumu var lauzt.

5.5.2

Parlamenta izteikto piezīmju mērķis nepārprotami ir uzsvērt — “apdrošinātāja un apdrošinātā interesēm ir jābūt taisnīgā līdzsvarā”.

5.6

Ņemot vērā šīs piezīmes, Komisijai bija iespēja sastādīt jaunu, grozītu priekšlikumu (45), kurā tika iestrādāti Komitejas un Parlamenta izteiktie ierosinājumi un priekšlikumi. Šajā dokumentā pirmo reizi tika vērsta uzmanību uz to, ka “tiesību aktu koordinēšana attiecībā uz apdrošināšanas līgumiem sekmētu tādu pakalpojumu sniegšanu dalībvalstīs, ko nodrošina citas dalībvalsts pakalpojumu sniedzējs”. Tādējādi pirmo reizi tika minēts mērķis izveidot vienotu tirgu finanšu pakalpojumu jomā. (46)

5.6.1

Šim Komisijas priekšlikumam direktīvas izstrādei bija jāstājas spēkā 1983. gada 1. jūlijā. Tomēr tas, galu galā, netika pieņemts Dalībvalstu politiskās gribas trūkuma dēļ.

5.7.1

Atbildes uz šajā sakarā nosūtītās anketas jautājumiem un 2004. gada 16. aprīļa noklausīšanās sēdes rezultāti liecina, ka pastāv vienprātība par to, ka šo priekšlikumu, par spīti tam, ka tas sastādīts pirms divdesmit gadiem, ir nopietni jāapsver kā joprojām vērtīgu ieguldījumu un labu atspēriena punktu jaunas iniciatīvas izstrādei šajā jomā.

5.7.2

Neskatoties uz to, tāpat tika norādīts, ka pašreizējās prasības apdrošināšanas līgumu saskaņošanai krietni pārsniedz tās, kas formulētas 1980. gada priekšlikumā, un noteikumi, kuri tiks piedāvāti, jāizstrādā, balstoties uz diskusiju par salīdzināmu tiesību aktu padziļinātu izpēti.

6.1.1

Jebkuram mēģinājumam saskaņot Eiropas apdrošināšanas līgumu tiesību normas vispirms pienācīgi jāsagatavojas, veicot tiesību aktu salīdzināšanu. Šis darbs jau labu laiku tiek veikts akadēmiskā līmenī. Faktiski, jau ir paveikts salīdzinoši liels darbs vispārējo saistību tiesību jomā, izstrādājot Eiropas Saistību tiesību principus. Apdrošināšanas līgumu tiesību normu jomā jau ir publicēti un vēl tiks publicēti daudzi tiesību aktu salīdzinošā pētījuma rezultāti. (47) 1999. gadā profesors Raiherts-Fasilide [Professor Reichert-Facilides] izveidoja Projekta darba grupu ar nosaukumu “Eiropas apdrošināšanas līgumu tiesību normu piemērošanas princips” [“Restatement of European Insurance Contract Law”]. Šīs darba grupas locekļi ir apdrošināšanas līgumu tiesiskā regulējuma eksperti un pārstāv atšķirīga tiesiskā regulējuma valstis (gan EK, gan ārvalstis).

6.1.2

Vadlīnijas, meklējot “labāko risinājumu” apdrošināšanas līgumu tiesību normām, varētu būt šādas: pirmkārt, pienācīga uzmanība jāvelta ikvienas apdrošināšanas līgumu tiesību normas pamatuzdevumam — paredzēt tiesisku pamatu efektīvai riska apdrošināšanai no apdrošinātāja puses, tādējādi garantējot pašu apdrošināšanas darījumu veiksmīgu funkcionēšanu; otrkārt, ir svarīgi rūpīgi līdzsvarot pušu pretrunīgās intereses. Šajā nolūkā pienācīgi jānovērtē mūsdienu tendence piešķirt apdrošinājuma ņēmējam salīdzinoši augstu aizsardzības pakāpi.

6.1.3

Pamatojoties uz minētajiem novērojumiem, vajadzētu mērķtiecīgi censties uzlabot situāciju iekšējā apdrošināšanas tirgū ar obligātu noteikumu palīdzību. Šādi noteikumi veido saistošu tiesisko pamatu pušu autonomai līgumu slēgšanai un vienlaikus arī šķērsli iekšējā apdrošināšanas tirgus izveidei, ja tie netiek saskaņoti. Rezultātā nepieciešamība regulēt apdrošināšanas jomu ir pielīdzināma nepieciešamībai saskaņot iekšējo apdrošināšanas tirgu.

6.2.1

Apdrošināšanas līgumu tiesību normu — vismaz to daļēji obligāto noteikumu — mērķis ir vājākās puses aizsardzība, un no funkcionālā viedokļa tās var saukt par patērētāju aizsardzības tiesību normām. Tomēr parasti apdrošinājuma ņēmēja aizsardzība sniedzas tālāk nekā vispārējā patērētāju tiesību aizsardzība — līdz ar privātiem klientiem apdrošināšanas gadījumā ir aizsargāti arī mazie uzņēmumi.

6.2.2

Saskaņojot Eiropas Patērētāju aizsardzības likumu, EK pienākums ir sniegt patērētājiem augstu aizsardzības līmeni (skat., piem., EK Līguma 95. panta 3. punktu). Šī koncepcija tāpat tiek piemērota tiesību aktiem, balstītiem uz EK Līguma pantiem, kas piešķir EK likumdevēja pilnvaras (apdrošināšanas tiesību jomā parasti EK Līguma 47. panta 2. punkts kopā ar 55. pantu). Līdz ar to apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošanas pasākumi nodrošinātu augstāku apdrošinājuma ņēmēju aizsardzības līmeni.

6.3.1

Izanalizējot pašreizējās problēmas saistībā ar iekšējo apdrošināšanas tirgu, ir skaidri redzams, ka vajadzīga pilnīga apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošana. Prasību minimums saskaņošanas jomā ļautu dalībvalstīm piemērot augstāku aizsardzības standartu, nekā to paredz Eiropas tiesību akti, tādējādi radot jaunus šķēršļus iekšējā apdrošināšanas tirgus darbībai.

6.3.2

Prasību minimuma piemērošana nekaitētu iekšējā tirgus darbībai, ja pašreizējo starptautisko privāttiesību režīmu varētu aizstāt ar noteikumiem, kas novestu pie tās valsts tiesību aktu piemērošanas, kurā ir dibināts apdrošinātājs. Šādi ikviens apdrošinātājs izstrādātu produktus atbilstoši savas valsts tiesību aktiem (nodrošinot vismaz zemāko pieļaujamo Eiropas aizsardzības standartu) un varētu tos pārdot, balstoties uz “pašmāju” tiesību aktu piemērošanu visās pārējās dalībvalstīs. Apdrošinājuma ņēmējs varētu paļauties uz to, ka saņems zemāko pieļaujamo aizsardzības pakāpi, pat nebūdams ārvalstu tiesību subjekts.

6.3.3

Tomēr šāda starptautisko privāttiesību režīma nomaiņa ir nedz ticama, nedz vēlama. Pirmkārt, šādas pārmaiņas liegtu apdrošināšanas pakalpojumu patērētājiem aizsardzību, ko paredz Romas Konvencijas 5. pants, kas aizsargā “pasīvo” patērētāju pat tajās lomās, kur ievērojama daļa patērētāju aizsardzības likumu ir saskaņota. Otrkārt, apdrošināšanas ņēmēja dzīvesvietas likuma obligātos noteikumus var uzlikt tiesas; tādējādi vienmēr saglabāsies šķēršļi iekšējā tirgus darbībai. Treškārt, ir jāpiemin, ka atbilstoši Regulai par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi apdrošinātājs var iesūdzēt apdrošinājuma ņēmēju tikai tiesās pēc apdrošinājuma ņēmēja dzīvesvietas (skat. 12. panta 1. punktu, ar atsevišķiem izņēmumiem), un atbilstoši 9. panta 1. punktam apdrošinājuma ņēmējs, visticamāk, izvēlēsies tieši tās pašas tiesas savu prasību izskatīšanai.

6.3.4

Tādējādi starptautisko privāttiesību režīma nomaiņa radītu situāciju, kurā piekritības tiesām vairumā gadījumu nāktos piemērot ārvalstu tiesību aktus. Tas padarītu tiesvedību apdrošināšanas lietās vēl apgrūtinošāku un dārgāku, pat ja būtu jāsaskaņo paši apdrošināšanas tiesību akti. Līdz ar to šāda pieeja nav ieteicama. Starptautisko privāttiesību režīmam principā būtu jāpaliek nemainīgam, un apdrošināšanas līgumu tiesību normām jābūt pilnībā saskaņotām. Tomēr šāds apgalvojums neliedz iespēju uzlabot pašreizējo starptautisko privāttiesību režīmu, piem., kamēr nav saskaņotas apdrošināšanas līgumu tiesību normas, “eiromobilam” pilsonim varētu ļaut izvēlēties starp viņa dzīvesvietas valsts likumdošanu un pilsonības valsts tiesību aktiem.

6.4.1

Pēc klasifikācijas apdrošināšanas līgumu tiesību normas ir vispārējo saistību tiesību kategorija. Tādējādi rodas jautājums — vai apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošana var sasniegt tai nospraustos mērķus tikai tādā gadījumā, ja tiek saskaņotas visas pārējās saistību tiesību normas (vai vismaz to vispārējā sadaļa), vai arī attiecīgie mērķi tiek sasniegti neatkarīgi no tā? Patiesāks izrādās otrais no pieņēmumiem.

6.4.2

Kā jau minēts iepriekš, tieši obligātie noteikumi ir tie, kas kavē iekšējā apdrošināšanas tirgus darbību, tādēļ tos jāsaskaņo. Kopumā saistību tiesības tomēr pēc savas būtības nav obligātas. Pastāv daži obligāti noteikumi. Izrādās, šie noteikumi dalībvalstu tiesiskajā regulējumā būtībā nav nedz tik atšķirīgi, lai to saskaņošanas trūkums traucētu iekšējā apdrošināšanas tirgus darbību, nedz arī tiem ir noteicoša ietekme uz pašu apdrošināšanas produktu.

6.4.3

Ir vērojami izņēmumi. Tomēr šādus izņēmuma gadījumus var risināt apdrošināšanas nozares saskaņošanas procesā. Viens no šādiem gadījumiem, faktiski, ir risināts Direktīvā par negodīgiem nosacījumiem patērētāju līgumos (48), ko piemēro arī patērētāju apdrošināšanas polisēm. (49) Apdrošināšanas līgumu likumam Eiropas līmenī vajadzētu vienīgi paplašināt tā piemērošanas jomu, attiecinot uz visiem masveida riskiem, lai apmierinātu iekšējā apdrošināšanas tirgus prasības.

6.4.4

Minēto argumentu mērķis nav apstrīdēt saistību tiesību saskaņošanu kopumā. Tie pilnībā atstāj šī jautājuma izlemšanu EK iestāžu pārziņā. Patiesībā, vispārējo saistību tiesību saskaņošana atvieglotu apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošanu. Ar konkrēto argumentu palīdzību tiek mēģināts parādīt, ka apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošana arī pati par sevi var sasniegt tai nospraustos mērķus.

6.5.1.1

Rīcības plāns Eiropas saistību tiesību saskaņošanai ir izvirzījis iespēju ieviest izvēles instrumentu tā vietā, lai saskaņotu vai apvienotu valsts saistību tiesību aktus. Galvenā atšķirība starp šīm divām pieejām jāskata faktā, ka izvēles instrumenta gadījumā valsts saistību tiesību akti paliktu nemainīgi vienalga, vai līgumslēdzējas puses izvēlas tā pielietošanu vai izvairās no tās atkarībā no tā, vai instruments paredzēs šādu izvēles vai izvairīšanās pieeju. Tādējādi tiek radīts paralēls tiesiskais regulējums (Eiropas un valstu līmenī), un pusēm ļauts izvēlēties starp šiem diviem režīmiem.

6.5.1.2

Turpretim valsts saistību tiesību aktu saskaņošana vai apvienošana nomainītu tradicionālās valstu saistību tiesību koncepcijas ar Eiropas risinājumu. Pusēm nebūtu iespējas izvēlēties starp savas valsts vai Eiropas modeli.

6.5.2.1

Raugoties no iekšējā apdrošināšanas tirgus perspektīvas viedokļa, abiem risinājumiem kopīga acīmredzama priekšrocība — tie patiesi nojauc tiesiskos šķēršļus polišu tirdzniecībai visā Eiropā un ļauj apdrošinājuma ņēmējam brīvi pārvietoties Kopienā, apdrošināšanas līgumu tiesību normu atšķirībām nekaitējot viņa polisei. Tieši tāpēc šodienas situācijā ir vēlama jebkura no abām pieejām, un konkrētas pieejas izvēle galu galā ir polises, nevis principa jautājums.

6.5.2.2

Valsts apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošana varētu izrādīties apgrūtinošāka nekā izvēles instrumenta ieviešana. Tā kā saskaņošanas rezultātā valstu “tradīcijas” varētu nomainīt Eiropas risinājums, valstu tiesību elite (gan praktizējošie profesijas pārstāvji, gan mācībspēki) varētu vilcināties sekot aicinājumam veikt saskaņošanu.

6.5.2.3

Neviennozīmīgs faktors ir savstarpējā saistība, kas pastāv starp iejaukšanās intensitāti valsts tiesību aktos un rezultātu sasniegšanas ātrumu iekšējā tirgū. Tā kā izvēles instruments neatcels valsts tiesību aktus, to var uzskatīt par mīkstinātu pieeju un tādējādi — par krietni vieglāk pieņemamu tirgum. No otras puses, pastāv bažas, ka izvēles instruments varētu likt vienotā tirgus dalībniekiem (piem., apdrošināšanas kompānijām un brokeriem) nogaidīt — vilcinoties kļūt par skrējiena līderi, katrs gaidītu, kad kāds cits mēģinās to darīt pirmais, un censtos mācīties no konkurentu (bēdīgās) pieredzes. Vai varbūt izvēles instrumentu uzskatīs par izdevīgu logu, ko ikviens vēlēsies atvērt pirmais, t.i., pārdodot apdrošināšanu Internetā? Protams, saskaņošanai uzreiz būtu rezultāti, jo neviens no dalībniekiem nevarētu izvairīties no tās piemērošanas. No otras puses, iejaukšanos varētu uzskatīt par ļoti vai pat pārāk spēcīgu.

6.5.2.4

No tehniskā viedokļa bažas par izvēles instrumentu ir saistītas ar to, ka šāds instruments nespēj pilnībā aizstāt saskaņošanu. Par to var viegli pārliecināties, aplūkojot motorizēto transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu. Transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas tiesību normu saskaņošanai ir būtiska nozīme, ņemot vērā EK pilsoņu pārvietošanās brīvību, jo tā nodrošinātu obligāto aizsardzību negadījumos cietušajiem. Ir skaidrs, ka cietušā aizsardzība nedrīkst būt atkarīga no apdrošināšanas līguma slēdzēju izvēles par labu Eiropas instrumentam. Tādējādi izvēles instruments nevarētu aizstāt valsts transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas tiesību normas.

6.5.2.5

Visbeidzot, tiek uzdots jautājums, vai izvēles instruments dos efektīvus rezultātus tādā jomā kā apdrošināšanas tiesības, ko raksturo pušu nelīdzsvarotas pozīcijas. Vai puses savu izvēli izdarīs prasmīgi, vai to vienpusēji izdarīs apdrošinātāji, paredzot izvēles un izvairīšanās nosacījumus savos vispārējos apdrošināšanas noteikumos?

6.5.2.6

Galvenā nozīme nav tam, vai Eiropas Apdrošināšanas līguma likums sasniegs mērķi, saskaņojot valstu tiesību aktus vai izveidojot izvēles instrumentu. Tomēr jautājums rūpīgi jāapsver.

6.6.1

Visbeidzot var uzdot jautājumu — vai tiesību aktu saskaņošanu var aizstāt ar viseiropas apdrošināšanas noteikumu izstrādi? Bez šaubām, apdrošinātāju, kam jāņem vērā ikvienu katras dalībvalsts tiesību aktu, rūpes mazinātos (lai gan neizzustu), ja saskaņošanu veiktu kopīgiem spēkiem ar EK iestāžu atbalstu.

6.6.2

Neskatoties uz to, šī pieeja nav apsveicama. Pirmkārt, viseiropas noteikumos ir iespējams ņemt vērā valstu likumdošanu atšķirības, tomēr tik un tā būs vajadzīgs atsevišķs riska aprēķins, un šādi noteikumi var traucēt pilsonim, kurš pārvietojas ES.

6.6.3

Turklāt, izmantojot šādu pieeju, tiktu izstrādāti paraugnoteikumi, kas kaitētu konkurencei apdrošināšanas tirgū. Jāatceras, ka viens no galvenajiem soļiem ceļā uz vienota apdrošināšanas tirgus izveidi bija dalībvalstu tiesību atcelšana sistemātiski kontrolēt vispārējos apdrošināšanas noteikumus, pirms tie tiek ieviesti tirgū (50). Šāda veida kontroles rezultātā zūd apdrošināšanas produktu daudzveidība, samazinās klientu izvēles iespējas un līdz ar to arī konkurences iespējas. Viseiropas vispārējo apdrošināšanas noteikumu izstrāde pēc būtības ietver sevī līdzīgu risku.

7.1

Iepriekš jau tika norādīts, ka jāsaskaņo tieši apdrošināšanas līgumu obligātās tiesību normas. Nākamais jautājums ir par to, vai jāsaskaņo visas vai tikai konkrētas apdrošināšanas līgumu tiesību jomas.

7.2

Parasti apdrošināšanas līguma tiesību normas iedalās divās daļās: vispārējā daļa, ko veido noteikumi, kas piemērojami visiem apdrošināšanas līgumiem, un specifisku apdrošināšanas nozaru īpašie noteikumi. Jautājums — vai iekšējam apdrošināšanas tirgum vajadzīga vispārējo noteikumu, specifisku apdrošināšanas nozaru īpašo noteikumu vai abu šo noteikumu saskaņošana?

7.3

Teorētiski, vajadzētu saskaņot abus — vispārējie noteikumi, tāpat kā specifisku apdrošināšanas nozaru īpašie noteikumi ietekmē produktu un tādējādi traucē iekšējā apdrošināšanas tirgus darbību, piem., noteikumi par vekseļu galvojumiem, kas regulāri atrodami vispārējā sadaļā, ietekmē riska un prēmijas proporciju tikpat lielā mērā, cik īpašie noteikumi, piem., dzīvības apdrošināšanā, kas regulē šo konkrēto apdrošināšanu. Tādējādi saskaņošanai principā nevajadzētu nošķirt šīs noteikumu sadaļas.

7.4

Tomēr saskaņošanu var veikt pakāpeniski. Tādā gadījumā jāsastāda prioritāšu saraksts. Šim nolūkam varētu būt noderīgi vispirms saskaņot vispārējos noteikumus. Pie pašreizējā valstu apdrošināšanas līgumu tiesību normu režīma daudzas apdrošināšanas apakšnozares nav pakļautas īpašiem vai obligātiem (51) noteikumiem, bet gan tikai vispārējiem noteikumiem. Tādēļ vissteidzamāk veicamais pasākums ir apdrošināšanas līgumu vispārējo tiesību normu saskaņošana, ja vien tās ir obligātas. Šī saskaņošana nekavējoties ļautu izveidoties iekšējam apdrošināšanas tirgum visās apakšnozarēs, ko neregulē īpašas vai obligātas tiesību normas. Tiklīdz šis uzdevums būs izpildīts, tas pats būs jāveic arī regulētām nozarēm, tādām kā dzīvības un veselības apdrošināšana.

7.5

Noteikumu veidi, ko varētu saskaņot pirmkārt, ir šādi:

8.1

Mūsdienās apdrošināšana ir būtisks pakalpojums tirgus attiecībās, kas veidojas starp pašiem nozares profesionāļiem, kā arī viņiem un patērētājiem.

8.2

Atsevišķi pamatprincipi, kas regulē apdrošināšanas līgumu slēgšanu un derīgumu, ES dalībvalstu tiesību sistēmas parasti atšķiras.

8.3

Šāds lietu stāvoklis kavē konkrētā finanšu instrumenta pārrobežu tirgvedību un līdz ar to traucē pabeigt iekšējā tirgus izveidi šajā nozarē.

8.4

Obligāto noteikumu, kas pazīstami kā apdrošināšanas tiesību normu “vispārējā sadaļa”, daļējai saskaņošanai varētu būt izšķiroša nozīme, lai novērstu veselu virkni šķēršļu un sarežģījumu, ar ko nākas saskarties apdrošināšanas kompānijām, apdrošināšanas starpniekiem, apdrošinātajām personām un apdrošinājuma ņēmējiem — gan speciālistiem, gan individuāliem klientiem, veicot pārrobežu apdrošināšanas darījumus.

8.5

Par šo bija vienisprātis visas ieinteresētās puses, kuru viedoklis tika apzināts gan aptaujas, gan noklausīšanās sēdes laikā.

8.6

Pastāv uzskats, ka saskaņošana jāveic pakāpeniski, par sākotnējo mērķi izvirzot iespējamu tāda apdrošināšanas līguma izvēles modeļa pieņemšanu, kura visi nosacījumi un sastāvdaļas tomēr būtu obligātas.

8.7

Veicot sagatavošanās darbu, jāņem vērā Komisijas 1979.-1980. gada direktīvā formulētie priekšlikumi ieinteresēto pušu, pilsoniskās sabiedrības pārstāvju un dalībvalstu pārvaldības iestāžu izteikto piezīmju un analīzes kontekstā, veltot pienācīgu vērību pārmaiņām, kas starpposmā norisinājušās šajā nozarē.

8.8

Kopienas instrumentam, ko šajā nolūkā jālieto, vajadzētu būt regulai, kuras tiesisko pamatu veido EK Līguma 95. pants.

8.9

Balstoties uz šajā atzinumā sniegtajiem apsvērumiem, EESK mudina Komisiju atkārtoti ķerties pie šīs lietas izskatīšanas un sākt salīdzināmo tiesību normu un valstu prakses izpēti apdrošināšanas līgumu jomā, lai apliecinātu, ka ir vajadzīgs, ieteicams un iespējams turpināt apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošanu Kopienu līmenī.

8.10

To darot, jāņem vērā šajā nozarē jau veikto akadēmisko pētījumu rezultāti.

8.11

EESK iesaka Komisijai darbu pie šī jautājuma publiskot un nodot to sabiedrības apspriešanai ar īpaša zaļās grāmatas dokumenta palīdzību, kura pamatu veidotu piemērotākā Kopienu instrumenta iestrādes.

8.12

EESK apzinās, ka tikai ar skaidri izteiktu dalībvalstu politisku gribu sekmēt apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošanas iniciatīvu iespējams īstenot šo nozīmīgo ieguldījumu finanšu pakalpojumu iekšējā tirgus izveidē.

8.13

EESK aicina Eiropas Parlamentu pievienoties šai iniciatīvai un piešķirt tai attiecīgu prioritāti savā politiskajā darba kārtībā, atkārtoti paužot atbalstu mērķim saskaņot apdrošināšanas līgumu tiesību normu vispārējās sadaļas obligātos noteikumus.

a)

apdrošināšanas polises oficiālā uzbūve;

b)

tiesības deklarēt garantijas, noslēdzot līgumu, līdz ar obligāto prasību minimumu, kas uz tām attiecas;

c)

valoda, kādā līgums tiek noslēgts;

d)

noteikumi, kas regulē apdrošinātās personas deklarācijas, noslēdzot līgumu, attiecībā uz apstākļiem, kuri varētu ietekmēt apdrošinātāja riska novērtējumu un akceptēšanu, un sekām gadījumā, ja apdrošinātajai personai šādu deklarēšanu neizdodas veikt vai tā tīšuprāt to nedara;

e)

noteikumi, kas regulē apdrošinātās personas deklarācijas pēc līguma noslēgšanas attiecība uz faktiem vai apstākļiem, kas var palielināt risku, līdz ar sekām, ko rada šādu saistību nepildīšana;

f)

noteikumi par pierādīšanas pienākumu gadījumā, ja netiek pildītas augšminētās saistības;

g)

noteikumi, kas regulē prēmijas riska samazināšanās gadījumā;

h)

sekas, ko rada apdrošināšanas prēmiju pilnīga vai daļēja neizmaksāšana;

i)

apdrošinājuma ņēmēja pienākumi prasījuma gadījumā;

j)

noteikumi par apdrošināšanas līguma laušanu;

k)

līgumslēdzēju iespējamā atkāpšanās no direktīvas noteikumiem gadījumā, ja tas ir izdevīgāk apdrošinājuma ņēmējam, apdrošinātai personai vai trešai personai, kam nodarīti zaudējumi.

a)

dzelzceļa ritošo sastāvu;

b)

aviācijas transportu;

c)

jūras, ezeru un upju, un kanālu kuģiem;

d)

tranzītprecēm;

e)

atbildības apdrošināšanu aviācijas transportam, jūras, ezeru un upju, un kanālu kuģiem;

f)

kredītu un galvojumu apdrošināšanu, pievēršot uzmanību īpašām iezīmēm, kas raksturo šīs apdrošināšanas jomas.

a)

apdrošināšanas pret slimībām svītrošanu, kā to ierosināja Komiteja;

b)

detalizētāku procedūru līguma laušanai, pārāk lielu nozīmi piešķirot iespējai saglabāt grozītus līgumus tā vietā, lai tos vienkārši anulētu;

c)

precīzāku formulējumu noteikumiem par pierādīšanas pienākumu.

28.6.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 157/15

1.1

Tūrisms un sports ir divi sektori, kas, paredzams, nākotnē sniegs aizvien nozīmīgāku ieguldījumu Eiropas ekonomiskajā uzplaukumā un sociālajā labklājībā. To svarīgā loma ir vispāratzīta visā pasaulē.

1.2

Valstis un sabiedrības aizvien vairāk šos sektorus uzlūko kā galvenos kanālus pozitīvu vērtību un vēstījumu izplatīšanā un ekonomikas attīstībā, kas būtu ilgspējīga no sociālā un vides aspekta.

1.3

Sports vienmēr piesaistījis lielas cilvēku masas, kuriem ir kopīga aizraušanās, iesaistot viņus pastāvīgos ceļojumos, lai vērotu kā lielus, tā mazus sporta pasākumus.

1.4

Mūsdienās tūrisms piedāvā veselu sporta pasākumu amplitūdu, kas jo īpaši beidzamajos gados bijuši ļoti sekmīgi, dažkārt palīdzot atdzīvināt rajonus, kas ir daļēji vai krasi panīkuši (1).

1.5

Tādējādi daži sporta ceļu galamērķi kļuvuši par tūristu ceļu galamērķiem un otrādi, tiem abiem kļūstot savstarpēji cieši saistītiem un katram atrodot otrā jaunas pakalpojumu sniegšanas un izaugsmes iespējas.

1.6

Tas padarījis atsevišķus galamērķus pievilcīgākus ne tikai jauniem (un ne tik jauniem) cilvēkiem, bet arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kuri beidzot var baudīt lielāku, līdz šim nepazītu prieku par brīvdienām saistībā ar sportu.

1.7

2002. gadā Eiropu apmeklējuši četri simti vienpadsmit miljonu cilvēku, pārstāvot vairāk kā 5 % IKP un paaugstinot Eiropas daļu pasaules tūrisma tirgū līdz pat aptuveni 58 %. Tomēr Pasaules Tūrisma organizācija (PTO) /WTO (World Tourism Organisation) lēš, ka līdz 2020. gadam Eiropas daļa pasaules tūrisma tirgū pazemināsies līdz 46 %, neraugoties uz faktu, ka tūristu skaits gandrīz divkāršosies, kas notiks jaunu konkurentu konkurences dēļ.

1.8

Šī atzinuma sakarā EESK atbalstīja Romā organizēto publisko noklausīšanos par tūrismu un sportu: nākotnes izaicinājumiem Eiropai, kurā piedalījās vadošie Itālijas un Eiropas tūrisma un sporta sektora pārstāvji un Eiropas Komisijas tūrisma un sporta struktūrvienību vadītāji. Notikušais dialogs bija vērtīgs un sniedza daudzus priekšlikumus un vielu pārdomām (2).

1.9

Balstoties uz Romā notikušo publisko noklausīšanos un ņemot vērā faktu, ka šogad PTO Pasaules Tūrisma diena (2004. gada 27. septembris) bija veltīta sporta un tūrisma tēmai: diviem dzīviem savstarpējas sapratnes, kultūras un sabiedrības attīstības spēkiem, EESK ir galvenajās līnijās ieskicējusi dažus punktus debatēm nākotnē, integrētāku analīzes un darbības politiku abos sektoros.

1.10

Eiropai, kura jau būs uzņēmusi Eiropas Futbola čempionātu Portugālē un XXVIII Olimpiskās spēles un Paralimpiskās spēles Grieķijā 2004. gadā, nākamo piecu gadu laikā būs jāuzņem virkne pasaules sporta notikumu, un tā ietekme tūristu un ekonomikas plūsmas izpratnē būs milzīga, nodrošinot visus Eiropas tūristu ceļu galamērķus ar unikālu iespēju, starptautiskajiem viesiem ceļojot pāri kontinentam.

2.1

Turpmākajos gados pasaules plašsaziņas līdzekļi savu uzmanību pievērsīs Eiropai uz ilgstošiem laika periodiem. Eiropas Savienība būs plašsaziņas līdzekļu uzmanības centrā visos šajos gadījumos (3), dažādos kanālos un dažādos līmeņos. Tādēļ Eiropu apspriedīs, vismaz vadošajos līmeņos, politiskā un sociāli kulturālajā izpratnē, tūrisma un, protams, sporta izpratnē.

2.2

Tādēļ Eiropas sabiedrībai šis lielāko sporta notikumu periods jāuzlūko ne tikai kā ekonomiska izdevība, bet gan, pirmkārt un galvenokārt, kā kultūras un sociālo vērtību atspoguļošanas un izplatīšanas iespēja, ievērojot izaugsmi un ilgspējīgu attīstību.

2.3

Nepārprotami, šie notikumi nodrošina milzīgu attīstības un mācību un izglītošanās pasākumu ieviešanas lauku cilvēkiem dalībvalstīs un plašākā sabiedrībā. Īpaša uzmanība jāpievērš jauniešiem un tiem, kuri mazāk integrēti sabiedrības dzīvē, tādiem kā cilvēki ar īpašām vajadzībām.

2.4

Kas attiecas uz konkurētspēju tūrisma sektorā, nākamie gadi ar šo lielāko pasaules sporta notikumu bagātību varētu būt krietna iespēja Eiropai, kas tādējādi varēs attīstīt un īstenot tirgus piedāvājumu attiecībā uz augstas kvalitātes viesu uzņemšanas telpām un vietām un ilgspējīgu pakalpojumu sniegšanu.

2.5

Eiropas Savienību šobrīd veido 25 valstis ar visām priekšrocībām, ko tas sniedz 450 miljoniem jaunās Kopienas iedzīvotāju. Tādēļ būs lielāks skaits pieejamu galamērķu, cilvēku, kuri vēlas ceļot, kā arī sportistu un notikumu, ko pēc iespējas ātrāk iekļaut Eiropas programmās un apritē.

3.1

Tūrisms ir nozare, kas sekmē mieru, rosina integrāciju cilvēku starpā un tādējādi veicina mierīgu līdzāspastāvēšanu, ko raksturo iecietība un savstarpēja cieņa.

3.2

Tūrisms ir pierādījis, ka var palīdzēt paaugstināt dzīves līmeni miljoniem cilvēku visā pasaulē, sekmējot taisnīgāku un aptverošāku ekonomisko attīstību.

3.3

Tā ietekme uz nodarbinātību ir ievērojama. Eiropā tūrisma sektorā strādā vairāk kā divi miljoni uzņēmumu, nodarbinot pāri par 8 miljoniem cilvēku, nemaz nerunājot par palīgpersonālu.

3.4

Patiesi, tūrisms ir starpsektorāls pēc sava rakstura, un tam ir lielāka spēja vairot nodarbinātību, nekā citiem ražošanas veidiem.

3.5

Tomēr tas ir arī sektors, kurš vairāk cieš no ekonomikas lejupslīdes, starptautiskajām krīzēm un sezonas faktoriem, kas nozīmē, ka tā ieguldījums ilgtermiņa nodarbinātībā ir ierobežots, lai gan tas pastāvīgi apliecinājis noteiktu pretestības spēju kopumā, pateicoties piedāvāto produktu dažādībai, kuru daudzējādība izlīdzina strukturālo un eventuālo problēmu ietekmi un ļauj sektoram tās absorbēt.

3.6

Nākamajos gados risināms jautājums būs radīt un saglabāt sociāli un ekonomiski stabilu sistēmu visās 25 Eiropas dalībvalstīs, novēršot jebkādas sociālas izslēgšanas formas. Tūrisms, sports un kultūra jāpadara praktiski pieejami visu priekam, ar vismaznodrošinātākajām sociālajām grupām paredzētiem atvieglinājumiem.

3.7

Eiropas Komisija jau galvenajos vilcienos iezīmējusi šo procesu savā 2001. gada novembra paziņojumā “Strādājot kopā Eiropas tūrisma nākotnei” (4) un tam sekojošajā 2003. gada novembra paziņojumā ar nosaukumu “Pamatorientācija uz Eiropas tūrisma ilgspējību” (5). Tagadējais uzdevums ir piešķirt būtību šajos dokumentos paustajām idejām.

3.8

Tomēr, ja sasniedzams augstvērtīgs tūrisms, to nepieciešams integrēt citos sabiedrības ražošanas un/vai izklaides sektoros. Sports, ko raksturo vērtību, kultūras, likumu un principu bagātība, ir ideāls partneris ilgspējīgas izaugsmes veicināšanā visos līmeņos.

3.9

Sports, līdzīgi kā tūrisms, mūsdienās ir būtiska cilvēku brīvā lika nodarbošanās un vienlaikus arī sociālās izaugsmes un ekonomiskās attīstības virzītājspēks ar lielu potenciālu.

3.10

Vērtības, ko tas popularizē un kas — tas ir labi zināms fakts — datējamas jau ar pirmajām grieķu Olimpiskajām spēlēm astotajā gadsimtā p. m. ē., ir ļoti atbilstošas un aizvien vairāk rod savu izpausmi jauniešu izglītības politikā.

3.11

Beidzamajos gados sporta ekonomiskā dimensija ir augusi visās proporcijās. Lielākie sporta pasākumi ir kļuvuši par vispārēju liela mēroga sociālu pulcēšanos, kas raida savus vēstījumus un popularizē vērtības visās vecumu grupās visā pasaulē.

3.12

Sporta pasākumi ir radījuši arī jaunas tūrisma formas, kas apvieno tradicionālās brīvdienas ar iespēju nodarboties ar kādu noteiktu sporta veidu. Šajā nozīmē liela mēroga sporta pasākumi kalpo kā katalizatori un mudina cilvēkus nodarboties ar jauniem sporta veidiem.

3.13

No vienas puses, sports izmanto tūrisma infrastruktūras priekšrocības un pakalpojumus un, no otras puses, veicina tūrismu, kas gūst ievērojamu labumu no sporta pasākumiem, kuri notiek tūristu ceļu galamērķos: ievērojiet cilvēku skaitu, kuri ceļo, lai noskatītos Pasaules Futbola čempionātus vai Olimpiskās spēles, un, kas svarīgāk, iztēlojieties to popularitāti, kādu no šādiem pasākumiem var iemantot tos uzņemošā valsts.

3.14

Šajā atzinumā pirmkārt un galvenokārt tiks runāts par galvenajiem sporta pasākumiem, kuri vispārēji runājot, sniedz Eiropas ceļojumu virzieniem vislielāko peļņu un kultūras un sociāla rakstura priekšrocības, kā arī nodrošina to lielāko publicitāti, taču ne tikai par tiem.

3.15

Tīri vispārējā izpratnē “galvenais sporta pasākums” jāuztver kā notikums, kas spēj piesaistīt vērā ņemamu tūristu plūsmu, kuri paliek pasākuma vietā pa nakti un tādējādi sekmē šīs vietas tūrisma ekonomiku.

3.16

Galvenie pasākumi var būt vērtību, uzvedības un prakses formu izcelšanas iespējas, ko iespējams ieviest un pilnveidot neskaitāmos pasākumos, kādi notiek vietējā līmenī (6).

3.17

Tomēr kompleksās saites starp tūrismu un sportu ir daļa no plašākām attiecībām, kas sevī ietver arī sociālo, kultūras un vides sektoru. Mūsdienu tūrists tiecas pēc arvien visaptverošākām brīvdienām, kas var apmierināt viņa atpūtas, kultūras un sporta vajadzības vienā piedāvājumu paketē.

4.1

Pagātnē vienīgā Kopienas tūrisma politikas tiesiskā bāze bija EK līguma 3. panta u) apakšpunkts, kas saturēja vispārēju atsauci uz pasākumiem tūrisma jomā. Sektoram ar tik spēcīgu ietekmi uz ekonomiku daudzās ES valstīs tas bija smags ierobežojums īstas Eiropas tūrisma politikas sasniegšanas ceļā.

4.2

Patiesi, tūrisms pēc savas dabas ir ļoti starpsektorāla nozare: tas aptver gandrīz visus ražošanas sektorus un pakalpojumus un prasa efektīvu liela mēroga ekonomiku, kas attiecas gan uz reģionālo pārvaldību, gan to pamatojošo lēmumu pieņemšanas un politikas veidošanas procesu.

4.3

Tomēr, jo īpaši kopš 1999. gada, Kopienas institūcijas ir parādījušas atjaunotu un arvien pieaugošu interesi par tūrismu (7). EESK ir aktīvi novērojusi šo jauno tendenci un ar entuziasmu apsveic ad hoc tūrisma normas iekļaušanu Eiropas Konstitūcijā (8).

4.4

Šis pagrieziena punkts iezīmē ilgstošas un dažkārt kaitējošas tūrisma atbīdīšanas malā beigas un nodrošina nepieciešamos apstākļus sektoram, kas jāatzīst un oficiāli jāintegrē ES politikā.

4.5

EESK cer, ka no šī brīža tūrisms varēs rēķināties ar patiesi pārdomātiem, specifiskiem Eiropas pasākumiem, programmām un iniciatīvām. Šajā sakarā tam nepieciešama vienotas vadošas institūcijas izveide Kopienas līmenī, kuras modelis atbilstu specifisku sektoru Eiropas aģentūru iestrādnēm (9).

4.6

Jebkādā gadījumā EESK priecājas par faktu, ka Eiropas Savienība jau strādā pie tūrisma politikas, kas sekmētu visu veidu ilgspējīgu attīstību (10).

4.7

Pievēršoties Eiropas politikai sportā, to pamato virkne pamatdokumentu, ieskaitot Eiropas Sporta hartu (1992), Amsterdamas līgumu, kas noteica sporta sociālo nozīmību, un Nicas līgumam pievienotā deklarācija, kas piešķīra sportam specifisku vietu Kopienas kompetences jomu vidū.

4.8

Daļēji pateicoties stimulam, ko tas saņēma Nicas samitā, sportam tika piešķirta tam pienācīgā vieta 2004. gada jūnijā pieņemtajā Eiropas Konstitūcijā, kur tas ir specifisku nosacījumu priekšmets (11).

4.9

Lai uzsvērtu sporta sociālo un izglītojošo nozīmību, Komisija ir 2004. gadu nosaukusi par Eiropas Izglītības caur sportu gadu. Tas ir veids, kā pievērst uzmanību sektoram, kā arī apmācību finansēšanai, apziņas celšanai un attīstības projektiem skolās un izglītības organizācijās visā Savienībā.

4.10

Šī iniciatīva ir rosinājusi arī studentu mobilitāti, kas, lai gan ar ierobežotu finansējumu, devusi studentiem iespēju apmeklēt vietas prom no mājām un apmierināt gan viņu ceļojumu un jaunu vietu atklāšanas kāri, gan vēlmi nodarboties ar iemīļoto sporta veidu.

4.11

Kā integrēt tūrismu, sportu un kultūru, ir viens no risināmiem jautājumiem, kam mums turpmākajos gados jāpievēršas, lai veicinātu Eiropas ekonomiku un palīdzētu panākt augstāku dzīves kvalitāti visiem.

4.12

Iepriekš minēto Lisabonas mērķu gaismā tas ieņem prioritātes statusu, kurā jebkādā gadījumā ir jāņem vērā mainīgā ekonomiskā situācija ES valstīs, lai garantētu ilgstošu, ilgspējīgu izaugsmi un attīstību.

4.13

Eiropas Tūrisma forumā un Eiropas Sporta forumā varētu organizēt īpašus seminārus un popularizēt novatoriskas iniciatīvas kā daļu no novatoriskas stratēģijas veidošanas Eiropas līmenī, kuras uzdevums ir integrēt tūrisma, sporta un kultūras sektorus. Novatoriskās iniciatīvas varētu ietvert studentu apmaiņas, apziņas paaugstināšanas kampaņas, lai iesaistītu “sportojošo” tūristu kultūras un sociālajā dzīvē tajā vietā, kur notiek sporta pasākums, vai kursus, kas veidoti, lai attīstītu jaunas prasmes. No šīs perspektīvas raugoties, ir būtiski, pirmkārt un galvenokārt, iesaistīt gan pilsonisko sabiedrību, gan privāto sektoru.

4.14

Tiesiska divu sektoru — tūrisma un sporta — atzīšana Konstitucionālā līguma projektā ir liels solis uz priekšu, pretim šo mērķu sasniegšanai, jo īpaši attiecībā uz šajos divos sektoros strādājošo Eiropas uzņēmumu konkurētspējas veicināšanu un attīstību.

5.1

Kā jau minēts, turpmākie gadi būs sporta notikumiem bagāti, un miljoniem cilvēku saplūdīs no visas pasaules tos noskatīties.

5.2

Šis lielu attālumu ceļošanas, lielu sporta notikumu un izvērstas plašsaziņas līdzekļu uzmanības periods izvirza neatliekamu jautājumu par drošību. Šim jautājumam jāpievēršas ar atbildības sajūtu, neizplatot nevajadzīgu trauksmi, taču pārdomājot visus aizsardzības un uzraudzības pasākumus, kādi nepieciešami, lai nodrošinātu ikviena sporta pasākuma gludu norisi.

5.3

Sadarbība un iepriekšēja kopīgas darbības stratēģiju izveide attiecībā uz minēto ir izšķirošie lielu sporta pasākumu organizācijas elementi.

5.4

Tādēļ turpmākajos gados drošībai jābūt visu pasākumu organizācijas pamatā, un tai pēc būtības jābalstās uz iepriekšēju novēršanu.

5.5

Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālasambleja 2000. gada 6. septembrī pieņēma deklarāciju, kuras 10. punktā teikts: “Mēs mudinām dalībvalstis, katru atsevišķi un visas kopā, tagad un nākotnē, ievērot olimpisko pamieru un atbalstīt Starptautisko Olimpisko komiteju tās pūliņos sekmēt mieru un cilvēku saprašanos ar sporta un olimpisko ideālu starpniecību.”

5.6

Gan nesenā Briseles Eiropas Padome (2003. gada 12. decembrī), gan Eiropas Parlaments (2004. gada 1. aprīlī) pieņēma līdzīgus aicinājumus. Jo īpaši Eiropas Parlaments apsveica Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) izveidoto Starptautisko fondu olimpiskajam pamieram, organizāciju, kas turpinās miera ideālu un saprašanās ar sporta starpniecību veicināšanu.

5.7

Savā rakstā debatēs par drošību EESC uzsver nepieciešamību sekmēt olimpisko pamieru kā universālu vēstījumu, kas attiecas uz visiem pasaules sporta notikumiem turpmākajos gados. Tā vēlreiz uzsver, ka sports var sniegt savu ieguldījumu dialoga kultūras izplatīšanā un cilvēku satikšanās iespēju palielināšanā.

6.1

Kā jau minēts, tūrisma un sporta starpā ir izveidotas kompleksas saites, kam ir sociāla, ekonomiska un vides ietekme. Attiecības ir vēl sarežģītākas, ja runa ir par liela mēroga (galvenajiem) pasākumiem.

6.2

Tādēļ pasākumu organizēšanā jāņem vērā visi ilgspējības principi — sociālie un kultūras, ekonomikas un vides. Vadlīnijas attiecībā uz ilgspējīgu tūrismu, ko pieņēmusi Komisija tās iepriekš minētajā nesenajā paziņojumā par pamatorientāciju attiecībā uz Eiropas tūrisma ilgspējību (12) un kas novērtētas EESK atzinumā par sociāli ilgspējīgu tūrismu ikvienam (13) jāpiemēro sportam un sporta norises vietām.

6.3

Sociālajā un kultūras izpratnē sporta notikumiem, pirmkārt un galvenokārt, jābūt pasākumiem, kas veicina identitāšu un kultūras apmaiņu. Tāpēc tiek ierosināts atbalstīt tūrisma/sporta rakstura iniciatīvas un pasākumus, kuros iesaistīti vairāki dažādu Eiropas valstu reģioni (pēc Interreg programmas parauga).

6.4

No sociālā un ekonomiskā viedokļa mēs gribam norādīt, ka pasākuma organizēšanā lielāka uzmanība jāpievērš vietējai sabiedrībai. Visi pakalpojumi un infrastruktūra jāplāno, paturot prātā potenciālu to lietojumu nākotnē no vietējo iedzīvotāju puses. Vietējās sabiedrības intereses jāņem vērā arī attiecībā uz darba vietu radīšanu un apmācības kas saistīta ar pasākumiem, īstenošanu.

6.5

Jau ir izveidoti noteikti paraugi, kā novērtēt pasākumu norises vietu un ar pasākumiem saistīto pakalpojumu kapacitāti vides ilgspējības un citu kritēriju izpratnē. Būtu vietā veicināt šo paraugu un to piemērošanas izplatīšanu arī attiecībā uz sporta pasākumu jomu, aizstāvot, kā jau tika teikts, integrētu pieeju trijiem atzariem: sabiedrībai, ekonomikai un videi.

6.6

Tādēļ šo pasākumu plānošanas, vadības un izveides paraugi jāidentificē un jāpopularizē, lai maksimāli palielinātu iegūto peļņu un pievienoto vērtību, īpaši uzņemošajam reģionam un sabiedrībai, kas jebkādā gadījumā cieš no problēmām, kas saistītas ar šādiem pasākumiem un tikai retumis izjūt kādu būtisku ieguvumu.

6.7

Liela mēroga sporta pasākumi var būt iespējas, kā attīstīt augsta līmeņa prasmes un pieredzi, kas var būt vērtīga sporta/tūrisma norises vietā arī vidēji ilgā un ilgā laika posmā, ciktāl tas attiecas uz telpu izveidi un viesu vajadzību ievērošanu. Tie var kalpot arī labākās prakses popularizēšanai integrētas sporta un tūrisma pārvaldības jomā.

6.8

Kompleksu pasākumu organizācija prasa sākotnēju iespējamo konfliktu vietējo iedzīvotāju un īslaicīgu viesu starpā izpēti attiecībā uz resursu, pakalpojumu, telpu un vietu izmantojumu un to kvalitāti.

6.9

Būtiska būs cieša sadarbība popularizētāju, organizatoru, vietējo pārstāvju, gala lietotāju pārstāvju un sociālo ieinteresēto pušu pārstāvju, kā arī visu kopumā iesaistīto pušu starpā.

6.10

Sporta notikumi jāiekļauj vidējā un ilgstoša laika posma plānošanā uzņemošajā pasākuma norises vietā un valstī. It īpaši jāapsver, kāda būs to ietekme uz vispārējo tūrisma/sporta pasākumu norises vietas tēlu.

6.11

Labi zināms fakts ir tas, ka tūrisma sezonālais raksturs bieži vien ir šķērslis tā attīstībā. Arī sporta notikumi palīdz virzīt attīstībā esošā tūrisma politiku un tūrisma ekonomiku visa gada garumā, maksimāli palielinot peļņu un nodrošinot stabilas ilgtermiņa darba vietas.

6.12

Ir vērts noteikt nepārtrauktu pašreizējās un nākamās pieredzes novērošanu, lai palīdzētu definēt pieredzes modeli attiecībā uz sporta pasākumu plānošanu un vadīšanu, kurā pilnībā ņemti vērā iepriekš minētie sociālie, vides un ekonomiskie faktori. Jo īpaši vērtīgi būtu novērot telpu un vietu lietojumu un tam sekojošo atsevišķam pasākumam izveidoto struktūrvienību un pakalpojumu lietojumu pēc tam, kad šis pasākums beidzies.

6.13

Vispārinot, EESK gribētu uzsvērt ilgspējīga Eiropas tūrisma daudzgadu programmā noteikto pasākumu, rīcības un ieteikumu pieņemšanas iespēju, radot 21. darba kārtību sportam un populārākajām noises vietām attiecībā uz sporta notikumu organizēšanu un uzņemšanu.

6.14

Laba prakse un pozitīva pieredze sporta notikumu plānošanā un pārvaldīšanā ar tūrisma dimensiju ir sistemātiski jāprotokolē, jāizplata un jāapkopo, lai gaidāmo galveno ES pasākumu organizāciju padarītu tik sekmīgu, cik vien tas iespējams.

7.1

EESK gribētu atkārtot nepieciešamību visos līmeņos stiprināt mācību un izglītošanās kā sporta un tūrisma politikas daļas uzdevumu.

7.2

Aicinājums uz šādu pieeju tika izteikts arī deklarācijā par specifiskajiem sporta raksturlielumiem, kas tika pievienota 2000. gada decembra Nīcas Eiropas Padomes secinājumiem, kur uzsvērts, ka “Kopienai … jāņem vērā sportam raksturīgās sociālās, izglītošanas un kultūras funkcijas …, lai varētu cienīt un kopt tā sociālās lomas saglabāšanai būtiski svarīgo ētikas kodeksu un solidaritāti”.

7.3

Pozitīvu vērtību, kas kopīgas tūrismam un sportam, integrēšana un veicināšana var būt efektīvs veids, kā integrāciju pacelt kopienu, vietu un valstu līmenī.

7.4

Tādējādi ierosinātā uzdevuma dēļ — izmantot galvenos notikumus, kas saņems milzīgu plašsaziņas līdzekļu atspoguļojumu un uzmanību, kā līdzekļus mācību principu un vadlīniju popularizēšanai — 2004. gadā uzsākto pasākumu virkne iegūst vēl jo lielāku nozīmību.

7.5

Tā kā ES paplašinās, lai uzņemtu vēl 10 jaunas valstis, šīs iespējas palielināsies. Plašsaziņas līdzekļu lietojums padarīs iespējamu izvērst un dalīties ar jaunajām dalībvalstīm šajos izglītošanas projektos, lai iepazīstinātu tās ar Savienību un tās cilvēkiem un mainītos vērtībām, kas balstītas uz sportisku garu, taisnīgu spēli un sacensību.

7.6

Galvenās vērtības, ko varētu attīstīt un nodot, ietver iecietību, atklātu, sirsnīgu attieksmi un atvērtību, kurā dalīties dažādiem cilvēkiem un etniskajām grupām. Šo vērtību īstenošanai ES ir nepieciešama, no vienas puses, attiecīga skolas izglītība kā arī pieaugušo izglītošana visiem tūrismā un sportā nodarbinātajiem un, no otras puses, intensīva pieredzes apmaiņa, kas ir jāveicina. Tūristi ar ceļojumiem saista arī gaidas saistībā ar augšā minētajām vērtībām.

7.7

Gadījumos, kas saistīti ar sporta un tūrisma pasākumiem, īpaša uzmanība jāvērš uz tiesību visām iedzīvotāju grupām principu — un jo īpaši vājākām grupām: jauniešiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām — nodarboties ar dažādiem sporta veidiem un piedalīties šī sporta veida pasākumos.

7.8

Kā noteikts iepriekš minētajā deklarācijā par sporta specifiskajiem raksturlielumiem, kas pievienota 2000. gada Nicas Eiropadomes secinājumiem, “fiziski vai garīgi nespējīgajiem fizisku un sporta nodarbību prakse sniedz jo īpaši labvēlīgu pavērsienu uz individuāla talanta, rehabilitācijas, sociālās integrācijas un solidaritātes attīstību …”.

7.9

Šie pasākumi, kas tiecas sniegt labumu vājākajām sabiedrības grupām, jāievieš centrālajām valdībām un vietējām pašvaldībām, nacionālajām federācijām, sporta sabiedrībām un apvienībām, amatieru klubiem un skolām.

7.10

Skolas ir visauglīgākā augsne pozitīvu vērtību izplatīšanai un savstarpējas sapratnes attīstīšanai, jo kompleksās attiecības sporta, tūrisma un mācību starpā iespējams izmantot pilnībā, sākot ar skolas vecuma bērniem.

7.11

Tāpēc tiek ierosināts turpināt studentu mobilitātes un apmaiņas veicināšanu, organizējot sporta pasākumus, kas sevī ietver iespējas iepazīties ar vietējo kultūru un dzīvi.

7.12

Tiek ierosināts stiprināt sadarbību starp dalībvalstīm īpaši informācijas apmaiņā par labāko praksi un iesaistīt sporta tūristus sporta pasākumu uzņemošo sabiedrību kultūras un sociālajā dzīvē, lai gan mazinātu jebkāda veida vardarbību un neiecietību, gan radītu iespējas abpusējai izaugsmei.

7.13

Būtu vērts noskaidrot arī to, vai ir nepieciešamība pēc kursiem, kas attīsta jaunas prasmes, kādas vajadzīgas tūrisma/sporta pasākumu organizēšanā, kuros tiktu ņemti vērā visi sociālās izaugsmes, integrētas ilgspējības, saziņas un mārketinga aspekti, kas saistīti ar tūrismu.

8.1

Tūrisms un sports var kļūt par pozitīvo vērtību, ko iedvesmo cieņa pret citiem un kas vērstas uz savstarpēju sapratni, iecietību un abpusēju pieņemšanu, attīstības, apmaiņas un izplatīšanas laboratorijām. Šie sektori ir dabiski piemēroti šādam uzdevumam, un to nozīme iegūst īpašu svarīgumu sabiedrības, kas kļūst aizvien dinamiskāka un ko raksturo pamatīgas sociālas un kultūras, ģeopolitiskas un tehnoloģiskas pārmaiņas, kontekstā.

8.2

Tūrisms un sports var sniegt lielu ieguldījumu arī Lisabonas stratēģijā noteikto uzdevumu īstenošanā. Patiesi, to pieaugošā ekonomiskā ietekme varētu kļūt par īstu ekonomikas virzītājspēku Eiropas Savienībā, īpaši tajā gadījumā, ja visas ar šim diviem sektoriem saistīto prasmju attīstīšanas un izplatīšanas iespējas tiktu izmantotas pilnībā.

8.3

Tūrisma un sporta iekļaušana Eiropas Konstitūcijas galīgajā versijā apliecina vēsturisku pagrieziena punktu šiem diviem sektoriem. Tagad EESK cer uz ievērojamu aktivitāti Kopienas līmenī šajās divās nozarēs un iesaka izmantot atklātu saskaņošanas metodi, lai garantētu savstarpējo apmaiņu ar prasmēm un zināšanām un salīdzinājumu Eiropas līmenī.

8.4

Sports un tūrisms ir divi kompleksi, atšķirīgi sektori, ir ļoti grūti pētīt tos kopā un izdarīt ekonomiskus un sociālus salīdzinājumus. Tāpēc EESK ierosina izveidot kopēju Eiropas monitoringa aģentūru un datu banku, lai vāktu un klasificētu zināšanas un labāko praksi un izplatītu tās dalībvalstīs nolūkā sekmēt šo divu sektoru attīstību.

8.5

Tāpat EESK cer, ka Eiropas Savienība veicinās pētījumus un zinātnisko izpēti, lai būtu iespējama tūrisma-sporta apvienojuma sociālās, ekonomiskās un vides ietekmes salīdzinošā analīze Eiropas līmenī.

8.6

Tādas kultūras kā piekļuve tūrismam un sportam visiem izplatība un politikas noteikšanai šādas kultūras atbalstā jābūt prioritātei visos attīstības pasākumos šajos divos sektoros, ņemot vērā vājāku iedzīvotāju grupu — jauniešu, vecāka gadagājuma cilvēku un cilvēku ar īpašām vajadzībām — vajadzības, kā arī to cilvēku vajadzības, kuriem nav daudz naudas tēriņiem. Šajā sakarā EESK gribētu redzēt kampaņu, kas popularizētu tā fakta apziņu, ka pieejamība un ilgspējība ir tie nepieciešamie raksturlielumi, kas tirgus dalībniekus padara konkurētspējīgākus.

8.7

Tiek ierosināts, ka jāizveido Eiropas Tūrisma aģentūra, kuras uzdevums būs sargāt šī sektora specifiskos raksturlielumus, analizēt tā problēmas, noteikt iespējamās attīstības virzības līnijas un identificēt novatoriskus instrumentus ilgspējīgai izaugsmei, kas iekļaujami ES strukturālajos plānos.

8.8

Tūrisms un sports ir daudzpusīgas, sarežģītas parādības ar lielu attīstības potenciālu. Šis atzinums uztur spēkā horizontālas integrācijas nepieciešamību šajos sektoros Eiropas līmenī, tā, lai to potenciālu būtu iespējams īstenot gan sociāli ekonomiskajā, gan kultūras jomā. Turklāt EESK uzsver nepieciešamību, ieviešot ierosinātos pasākumus, vērst nedalītu uzmanību uz to ilgspējību gan šajās jomās, gan arī vides izpratnē.

8.9

Šo atzinumu EESK sauc par “Romas deklarāciju par tūrismu un sportu”, lai to būtu iespējams vieglāk identificēt un izplatīt visos Eiropas līmeņa nozīmīgākajos pasākumos tūrisma un sporta jomā.

28.6.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 157/22

1.1

EESK apzinās faktu, ka sekojošais atzinums skar daļēji jaunu tematisko nozari, kuras terminoloģija nereti ir gandrīz nepazīstama vai tikpat kā netiek lietota. Šī iemesla dēļ tika uzskatīts par nepieciešamu sākumā prezentēt īsu jēdzienu skaidrojumu un aprakstīt nanotehnoloģijas attīstības līmeni, kā arī pielietojumu Amerikā un Āzijā.

1.2

Atzinuma saturs

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

2.1

Nano-: ir kāda veseluma miljardā daļa. Sakarā ar to, ka mūsu gadījumā ir runa par mēriem, lietosim “nano-” kā miljardo daļu no metra.

2.2

Mikro-: apzīmē kāda veseluma miljono daļu. Mūsu gadījumā tā ir miljonā daļa no metra.

2.3

Nanozinātnes: nanozinātnes attiecas matērijas pamatstruktūru un sastāvu atomu un molekulu līmenī, veido jaunu bāzi tradicionālajām zinātnēm (ķīmijai, fizikai, elektroniskajai bioloģijai...). Tās ir zinātnes, kas pēta atomu iespējas atsevišķās disciplīnās. (1)

2.4

Nanotehnoloģijas: Tās ir tehnoloģijas, kas ļauj manipulēt ar atomiem un molekulām tā, lai tiktu radītas jaunas virsmas un objekti. Pateicoties cita veida sastāvam un jaunajam atomu izvietojumam, tādējādi tiek sasniegtas sevišķas īpašības, kas ir izmantojamas ikdienas dzīvē. (2) Respektīvi, tās ir tehnoloģijas, kas izmanto metra miljardās daļiņas.

2.5

Šeit iederētos augstākminētās definīcijas papildināšana ar vēl vienu, kas ir kodolīgāka no zinātniskā viedokļa. Nanotehnoloģija ir multidisciplināra bāze materiālu, kopumu un sistēmu radīšanai ar matērijas kontroles palīdzību nanometriskā līmenī.

2.6

Nanomehānika: Objekta īpašībām izmēri kļūst svarīgi jau tad, ja mērvienība viens nanometrs tiek nomainīta pret vairākiem dučiem nanometru (tas attiecas uz objektiem, kas sastāv no dažiem desmitiem līdz dažiem tūkstošiem atomu). Šajā dimensiju līmenī kādam no 100 dzelzs atomiem sastāvošam objektam piemīt pilnīgi citas fizikāli ķīmiskās īpašības, nekā citam objektam, kas sastāv no 200 atomiem, — arī tad, ja abi šie objekti ir veidoti no viebtiem un tiem pašiem atomiem. Analoģiski — no nanodaļiņām sastāvošam cietķermenim piemīt pilnīgi citādas mehāniskās un elektromagnētiskās īpašības nekā tradicionāli veidotiem cietajiem ķermeņiem ar tādu pašu ķīmisko sastāvu. Šīs īpašības ir atkarīgas no atsevišķām vienībām, no kurām sastāv attiecīgais cietais ķermenis.

2.7

Tas ir principiāls zinātniskais un tehnoloģiskais jaunievedums, kas mainīs mūsu pieeju materiālu radīšanai un apstrādei visās zinātnes un tehnoloģijas jomās. Respektīvi, nanotehnoloģija nav jauna zinātne, kas pievienojas ķīmijai, fizikai vai bioloģijai, bet gan jauns veids, kādā ar ķīmiju, fiziku vai bioloģiju darboties.

2.8

No augstāk minētā izriet, ka materiāls vai nanostrukturēta sistēma veidojas no vienībām ar nanometriskiem izmēriem (no atsevišķiem atomiem konstruētās struktūras, pie kurām tradicionāli esam pieraduši, vairs nav piemērojamas) un tāpēc ir apveltīts ar sevišķām īpašībām, kas ietilpst kompleksās struktūrās. Tātad, ir skaidrs, ka produktīvie paraugi, kas balstās uz atsevišķu, savā starpā pilnīgi vienādu atomu vai molekulu savienojumiem, tiks mainīti un aizstāti ar pamatprincipiem, kur galvenos parametrus nosaka izmēri.

2.9

Lai pilnā apmērā uzskatāmi parādītu nanotehnoloģiju revolucionāro būtību, to, kas tas ir aptuveni tas pats, kā, ja tiktu atklāta jauna elementu periodiskā sistēma, kas tikai būtu daudz lielāka un sarežģītāka par mums jau pazīstamo, un rastos iespēja pārvarēt stāvokļa diagrammu uzliktos ierobežojumus (piemēram, attiecībā uz iespēju sajaukt kopā divas vielas).

2.10

Tas nozīmē, ka runa ir par Bottom-up tehnoloģijām, ar kuru palīdzību no atsevišķu funkciju dinamikas iespējams nokļūt pie vienota veseluma. To pielietojums kļūst arvien plašāks un cita starpā tiek izmantots arī sekojošās jomās: veselības aizsardzībā, informācijas tehnoloģijās, zinātnē par materiāliem, apstrādājošā rūpniecībā, enerģētikā, drošībā, kosmosa izpētē, optikā, akustikā, ķīmijā, pārtikas rūpniecībā un vides zinātnēs.

2.11

Raugoties uz šīm jomām, dažās no kurām pielietojums jau ir kļuvis iespējams un pilsoņi to izmanto (3), reālistisks ir apgalvojums, ka “nanotehnoloģijas var ievērojami uzlabot dzīves kvalitāti, apstrādājošās rūpniecības konkurētspēju un ilgspējīgu attīstību.” (4)

2.12

Mikroelektronika. Elektronikas daļa, kas nodarbojas ar integrēto elektrisko shēmu izstrādāšanu, kas darbojas vienā “vienīgajā pusvadītāja diapazonā”, ļoti mazās mērvienībās. Šodien mikroelektroniskās tehnoloģijas spēj konstruēt atsevišķus komponentus ar izmēriem, kas ir mazāki par 0,1 mikrometru vai 100 nanometriem. (5)

2.13

Nanoelektronika. Tā ir zinātne, kas nodarbojas ar elektrisko shēmu izpēti un izgatavošanu, kas ar dažādu tehnoloģiju un materiālu palīdzību tiek veidotas no “silīcija” un pašos pamatos funkcionē pēc citiem principiem nekā patreizējās. (6)

2.13.1

Nanoelektronika gatavojas kļūt par nanotehnoloģiju galveno jomu. Tā pretendē uz apmēram tādu pašu lomu, kāda patlaban visās zinātnes nozarēs un industriālajos procesos ir elektronikai. (7)

2.13.2

Elektrisko/elektronisko detaļu attīstība ir bijusi ļoti strauja. Tikai dažu gadu desmitu laikā, sākot ar caurulēm, no pusvadītājiem ir radīts čips un mikročips, lai šodien varētu nonākt līdz nanočipam, kura daļas sastāv tikai no dažiem simtiem atomu. Nanočipā var būt ietverta informācija, kas apjoma ziņā atbilst 25 enciklopēdijas Britannica sējumiem. (8)

2.13.3

Zinātniekiem un elektronisko detaļu ražotājiem jau sen bija skaidrs tas, ka informācijas plūsma kļūs arvien ātrāka, samazinoties čipa izmēriem. (9) Tātad, nanoelektronika ļauj pārvaldīt informāciju ļoti ātri, izmantojot ārkārtīgi minimālu telpu.

2.14

Rastra tuneļa mikroskops: Šis instruments savam izgudrotājam nodrošināja Nobela prēmiju un tiek dēvēts arī par “21. gadsimta lēcu”. Tas ļauj “skatīt” matēriju atomārā līmenī. Funkcionēšanas princips ir sekojošs: mikroskopa smaile tiek bīdīta paralēli kādai virsmai. Virsmas elektroni (nevis atomi), pateicoties tuneļa efektam, virzās no virsmas uz smaili. Tā rezultātā rodas strāva. Samazinoties atstatumam starp virsmu un smaili, tā kļūst arvien intensīvāka. Šī strāva tiek pārvērsta ar augstuma aprēķina palīdzību, un tā ļauj saglabāt kāda materiāla virsmas topogrāfiju nanometriskā līmenī.

2.14.1

Tuneļa efekts: Daļiņa, kas atrodas kādā atverē un kam piemīt noteikta enerģija, klasiskajā mehānikā nevar no turienes izkļūt — vismaz tad, ja ar esošo enerģiju nepietiek, lai pārlēktu atveres malām. Turpretī kvantu mehānikā situācija saskaņā ar “Heizenberga nenoteiktības principu” ir ļoti atšķirīga. Ja daļiņa ir iesprostota atverē, tās atrašanās vietas nenoteiktība būs loti neliela un izraisītu palielinātu ātruma nenoteiktību. Tas nozīmē, kas pastāv zināma varbūtība, ka šai daļiņai būs pietiekošs daudzums enerģijas, lai izkļūtu no atveres arī tādā gadījumā, ja ar tai piemītošo vidējo enerģijas daudzumu šķēršļa pārvarēšanai nepietiek. (10)

2.15

Ogļūdeņraža nanocaurules: Tās veido īpašs ogļūdeņraža atomu izkārtojums. Nanocaurules ir pieskaitāmas visstabilākajiem un vieglākajiem materiāliem, kādi šodien ir pazīstami. Tās ir sešas reizes vieglākas un simtreiz stabilākas par tēraudu. To diametrs ir tikai daži nanometri, un to garums var pārsniegt pat vairākus mikronus. (11)

2.16

Makromolekulu pašsaplūšana: Tas ir process, ko izmanto laboratorijās, lai imitētu dabu: “Viss dzīvai ir pašsaplūšana”. Pašsaplūšanas process kalpo kā pieslēgvieta starp elektroniskajām sistēmām un bioloģiskiem audiem un atbalsta centienus savienot informātiku un bioloģiju. Mērķis, ko zinātnieki uzskata par sasniedzamu jau tuvākajā nākotnē, ir atdot dzirdi kurlajiem un redzi aklajiem. (12)

2.17

Biomimētika:  (13) Zinātne, kas pēta likumus, uz kuriem balstās dabā sastopamā molekulu saplūšana. Šo likumu pārzināšana ļautu izgatavot mākslīgus nanomotorus, kas balstītos uz tādiem pašiem principiem, kādi valda dabā. (14)

3.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja apsveic skaidrību, ar kādu ir sastādīts Ziņojums par nanotehnoloģijām, atbalsta iemeslus, uz kuriem Komisija balsta nepieciešamību priekšlaicīgi sagatavot labus ierosinājumus par šo tēmu, un apsveic daudzās, tai skaitā kompaktdiskos pieejamās publikācijas, kas orientētas gan uz ekspertu aprindām, gan jaunatni.

3.1.1

Sevišķi kompaktdiski ar pedagoģisku ievirzi ir uzskatāmi par ārkārtīgi lietderīgiem izglītības medijiem, kas palīdz nodot nepieciešamo informāciju par nanotehnoloģijām plašai, līdz šim nekādas priekšzināšanas neapguvušai un bieži vien gados jaunai publikai.

3.2

EESK uzskata, ka šī tēma sakarā ar to, ka no tās var izrietēt jauni un lietderīgi atklājumi daudzās pilsoņu dzīves jomās, ir jāpopularizē valodā, kas iespēju robežās ir saprotama ikvienam. Bez tam pētījumiem ir jābūt orientētiem uz produktiem, kas atbilst pret ilgspējīgu attīstību jūtīgām patērētāju vajadzībām un prasībām.

3.2.1

Īpaša loma var būt arī žurnālistiem un masu mediju izdevējiem, sevišķi, strādājot ar specializētajiem preses izdevumiem, kuru uzdevums, pirmkārt, ir publicēt ziņas par zinātnieku panākumiem un rūpēties par to, lai zinātne sniegtu konkrētus rezultātus.

3.2.2

Pašreizējie nanotehnoloģiju attīstības indikatori galvenokārt koncentrējas uz četriem aspektiem: 1) publikācijām (15); 2) patentiem; 3) uzņēmumu dibināšanu (Start-ups); 4) apgrozījumu. Publikācijas nodrošina ES pirmo vietu ar procentuālo īpatsvaru 33 %, tai seko ASV ar 28 %. Precīzi procentuālie rādītāji par Ķīnu nav pieejami, taču šķiet, ka arī šajā valstī publikāciju skaits palielinās. Patentu jomā pirmo vietu ieņem ASV ar 42 %, otrajā vietā ir ES ar 36 %. Kas attiecas uz uzņēmumu dibināšanu, no 1.000 uzņēmumiem, kas patiešām nodarbojas ar nanotehniku, 600 ir izveidoti ASV un 350 Eiropas Savienībā. Apgrozījuma rādītāji liecina par pieaugumu no pašreizējiem 50 miljardiem eiro līdz 350 miljardiem 2010. gadā, lai līdz 2015. gadam sasniegtu 1.000 miljardus eiro. (16)

3.3

Nanotehnoloģijas un nanozinātnes ne tikai veido jaunu bāzi dabas zinātnēs un materiālu izpētē, bet, pirmkārt, ir arī viens no daudzsološākajiem un svarīgākajiem multidisciplinārajiem instrumentiem, lai radītu augsta inovatīvā līmeņa ražošanas sistēmas un atklājumus, kā arī daudzveidīgu pielietojumu visdažādākajās nozarēs lielā skaitā sabiedrības dzīves jomu.

3.3.1

Nanometrikas līmenī tradicionāli materiāli iegūst īpašības, kas atšķiras no to makroskopiskajiem līdziniekiem un tādējādi ļauj izgatavot sistēmas ar uzlabotu funkcionalitāti un efektivitāti. Nanotehnoloģijas ir pilnībā jaunas ar to, ka, samazinot kāda materiāla izmērus, izmainās tā fizikālās un ķīmiskās īpašības. “Tas ļauj izstrādāt ražošanas stratēģijas, kas ir līdzīgas tiem pamatprincipiem, kurus kompleksu sistēmu radīšanai izmanto daba — ar racionālu enerģijas patēriņu un nepieciešamā izejvielu, kā arī radītā atkritumu daudzuma minimumu.” (17)

3.3.2

Tātad ar nanotehnoloģiju saistītajiem ražošanas procesiem ir jābalstās uz jauniem pamatprincipiem, kas pilnā apjomā respektē un garantē šīs jaunās īpašības, nodrošinot maksimālu labumu Eiropas ekonomiskajai un sociālajai sistēmai.

3.4

Nanotehnoloģijas pamatprincips caurauž visus ražošanas sektorus. Patlaban nanotehnoloģija ražošanas procesos jau tiek pielietota sekojošās nozarēs: elektronikā (18), ķīmijā (19), farmācijā (20), mehānikā (21), autorūpniecībā, aviācijā un kosmosa lidojumos (22) un apstrādājošā rūpniecībā (23) un kosmētikas jomā.

3.5

Ar nanotehnoloģiju palīdzību Eiropas Savienība, attīstoties uz zināšanām balstītai sabiedrībai, var dot izšķirošu ieguldījumu Eiropas Padomes Lisabonas konferencē izvirzīto mērķu sasniegšanā un padarīt Eiropu par dinamiskāko un konkurētspējīgāko pasaules reģionu. Tā ietvaros šim reģionam ir jāizceļas ar ekoloģisko apziņu, vienotību, uzņēmumu dibināšanas vilni, augstāku darbaspēka kvalifikāciju, kā arī jaunām profesionālajām ievirzēm un izglītības programmām.

3.6

Komisija uzskata, ka Eiropai nanotehnoloģiju jomā ir izdevīgas starta pozīcijas, tomēr tām vēl ir jārada noturīgas konkurences priekšrocības Eiropas rūpniecībai un Eiropas sabiedrībai, lai nodrošinātu kārtīgus ienākumus no ieguldītā kapitāla, ņemot vērā zinātnei nepieciešamo investīciju lielo apjomu.

3.6.1

Galvenā problēma ir šo tik plašajai ekonomikas un sabiedrības jomai pielietojamo tehnoloģiju stratēģiskās nozīmes apzināšanās. Tikpat svarīgi ir arī izstrādāt patiešām integrētu politiku nanotehnoloģiju un nanozinātņu jomā, kam tiek piešķirti ievērojami līdzekļi un ko pilnībā atbalsta privātais sektors, rūpnieki, finansu pasaule un izglītības sektors.

4.1

Ar paziņojumu par nanotehnoloģiju Komisija vēlas institucionālā līmenī rosināt pārdomas par Kopienas iniciatīvu, kas orientēta uz sekojošiem mērķiem:

4.2

Konkrēti Komisija ierosina veikt sekojošas aktivitātes:

5.1

Lai koordinētu daudzās amerikāņu aģentūras, kas darbojas nanotehnoloģiju jomā, Amerikā 2001. gadā tika aizsākta pamatizpētes un pielietojuma pētniecības programma. Šī Nacionālā nanotehnoloģijas iniciatīva (NNI) 2005. budžeta gadam saņēma finansējumu vairāk nekā miljarda dolāru apmērā — tas bija divreiz vairāk par sākotnējo budžetu 2001. gadā. Šo finansu līdzekļu konkrētais pielietojums bija sekojošs: pamatizpētei un pielietojuma pētniecībai, High-Tech centriem un infrastruktūrai, kā arī, lai novērtētu un konstatētu ietekmi uz sabiedrību, sevišķi, ņemot vērā ētikas, tiesību, sabiedriskās drošības un veselības aizsardzības aspektus, kā arī no cilvēkresursu viedokļa.

5.1.1

NNI tiešā veidā finansē desmit federālās aģentūras un koordinē vēl dažas. National Science Foundation (NSF), Enerģētikas Ministrijas (DOE — Department of Energy) Zinātnes pārvalde (Office of Science), Aizsardzības Ministrija un Nacionālais Veselības institūts (NIH) ieguldīja arvien lielākus finansu līdzekļus, kas bija paredzēti tieši nanotehnoloģijai. DOE investēja sevišķi milzīgas summas un spēja īstenot piecus lielus infrastruktūras pasākumus, proti, ierīkot pētniecības centrus “Nano”- līmenī, kas ir pieejami visiem, kas darbojas zinātniskās pētniecības jomā. Aizsardzības Ministrijas nanotehnoloģijas programma gadu gaitā saņēma ievērojamu atbalsta ieguldījumus, starp kuriem bija arī ASV armijas pasūtījumi.

5.1.2

Tik lielu šāda veida progresu bija iespējams sasniegt, pateicoties tam, ka 2003. gada decembrī tika pieņemts pamata likums par Amerikas politiku nanotehnoloģijas jomā — “21st Century Nanotechnology Research and Development Act”. Ar šo Likumu cita starpā tika izveidota Nacionālā Nanotehnoloģijas koordinēšanas pārvalde ar sekojošiem uzdevumiem:

5.1.3

Lai atbalstītu augstākminēto likumu, Nacionālais Standartizācijas un tehnoloģiju institūts (NIST) sastādīja speciālu programmu ražošanas attīstībai nanotehnoloģiju jomā. Tā koncentrējas uz mērījumu tehniku, drošumu un kvalitātes standartiem, ražošanas procesu kontroli un industriālās prakses uzlabošanu. Pateicoties “Manufacturing Extension Partnership”, minētās programmas rezultātus var pielietot arī attiecībā uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

5.1.4

Augstākminētais likums paredz arī informācijas administrēšanas institūciju. Tās uzdevumi ir sekojoši:

5.1.5

Plānots ierīkot arī Amerikas centru, kas nodarbosies ar sagatavošanos nanotehnoloģijām. Tā uzdevums būs sagatavot, koordinēt, apkopot un izplatīt pētījumus par nanotehnoloģijas radītajām sekām ētikas, tiesību, skolu, ekoloģijas un nodarbinātības politikas jomā. Bez tam, tā uzdevums būs prognozēt problemātiku ar eventuāli negatīvām sekām.

5.1.6

Visbeidzot, Likumā paredzētais organizatoriskais ietvars tiek pilnveidots ar nanomateriālu ražotāju centra izveidi. Šis centrs atbild par jauno pārstrādes tehnoloģiju atbalstīšanu, koordinēšanu un uzskaitīšanu, kā arī par rezultātu apkopošanu, lai atvieglotu to nodošanu amerikāņu rūpniecības rīcībā.

5.1.7

Bez tam, Likums nosaka, kāds būs attiecīgais finansiālais nodrošinājums ASV nozīmīgākajām federālajām aģentūrām un ministrijām, piemēram, NSF, DOE, NASA un NIST, laikposmā no 2005. līdz 2008. gadam. (24)

5.2

Pēc tam, kad amerikāņi bija nākuši klajā ar iniciatīvu NNI, Āzijas un Klusā okeāna piekrastes reģiona zinātnes politikas tehnoloģiskās izpētes un attīstības daļā notika fundamentālas pārmaiņas. Tika pieņemti lēmumi, kuru mērķis bija nodrošināt reģionam vadošās pozīcijas nanotehnoloģiju attīstības jomā. Tā daudzās Āzijas un Klusā okeāna valstīs kļuva par “visu prioritāšu prioritāti”, un tai iedalītā finansējuma kopējais apjoms 2003. gadā pārsniedza 1,4 miljardus USD: šai summā 70 % īpatsvars pieder Japānai. Tomēr ievērojamas investīcijas ir reģistrētas arī Ķīnā, Dienvidkorejā, Taivānā, Honkongā, Indijā, Malaizijā, Taizemē, Singapūrā un — ko nedrīkst aizmirst — arī Austrālijā un Jaunzēlandē.

5.3

Kopš astoņdesmito gadu vidus Japāna ir pieņēmusi dažādas daudzgadīgas programmas (uz 5-10 gadiem) nanozinātnes un nanotehnoloģijas jomā. 2003. gadā finansējums zinātnes un tehnoloģiju attīstības programmai nanotehnoloģiju un nanomateriālu jomā sasniedza 900 miljonus USD, taču dažādas tēmas, kas skar nanotehnoloģijas, ir iekļautas arī citās bioloģisko, ekoloģisko un informācijas zinātņu programmās: tā rezultātā 2003. gadā fondi, kas ir šīs jomas rīcībā, sasniedza gandrīz 1,5 miljardus USD un 2004. gadā palielinājās vēl par apmēram 20 %. Pateicoties diviem lielajiem komercuzņēmumiem Mitsui & Co un Mitsubishi Corporation, ir ļoti spēcīgi pārstāvēts arī Japānas privātais sektors. Ievērojamas investīcijas nanotehnoloģijās izdara lielākie Japānas uzņēmumi — NEC, Hitachi, Fujitsu, NTT, Toshiba, Sony, Sumitono Electric, Fuji Xerox un citi.

5.3.1

Ķīna aktuālajā piecgades plānā 2001. līdz 2005. gadam ir paredzējusi nanotehnoloģijām apmēram 300 miljonus USD lielus izdevumus. Pēc Ķīnas Zinātnes un tehnoloģiju ministra teiktā, šajā jomā darbojas apmēram 50 universitātes, 20 institūti un vairāk nekā 100 uzņēmumi. Lai nodrošinātu atbilstošu platformu nanotehnoloģijas komercializācijai, starp Pekinu un Šanhaju tika izveidots Inženiercentrs un industriālais nanotehnikas parks. Bez tam Ķīnas valdība ir piešķīrusi 33 miljonus USD nacionālā nanozinātnes un nanotehnoloģiju pētniecības centra izveidei ar mērķi uzlabot zinātniskās izpētes koncentrāciju šajā jomā.

5.3.2

Ķīnas Zinātņu akadēmija (CAS) 2002. gadā nodibināja Casnec (CAS nanotehnoloģiskās inženierijas centru ar kopējo finansējuma apjomu 6 milj. USD) kā platformu nanozinātņu un nanotehnoloģiju marketinga paātrināšanai. Honkongā divi galvenie nanotehnikas finansējuma avoti ir Grant Research Council un Innovation and Technology Fund, kuru finansējums laikposmā no 1998. līdz 2002. gadam izlietots 20,6 miljonu USD apmērā. Hong Kong University of Science and Technology (HKUST) un Politehnikums 2003. un 2004. gadā ir atbalstījuši paši savus nanotehnikas centrus ar gandrīz 9 miljonus USD lielu summu.

5.3.3

Austrālijā un Jaunzēlandē Australia Research Council (ARC) piecu gadu laikā ir dubultojusi savus konkurētspējīgiem projektiem paredzētos finansējuma avotus. Tā ietvaros tās programmā ietilpst astoņu elitāru centru ierīkošana dažādos reģionos, lai padziļināti pētītu tādas tāmas kā kvantu datortehnoloģijas, kvantu atomāro optiku, fotovoltaiku, progresīvo fotoniku un progresīvās optiskās sistēmas.

5.3.4

Jaunzēlandes MacDiarmid Institute for Advanced Materials and Nanotechnology savukārt koordinē izpēti un profesionālo papildapmācību materiālu zinātnēs un nanotehnoloģijā Jaunzēlandē. Tas notiek, balstoties uz spēcīgu sadarbību starp universitātēm un dažādiem partneriem, starp kuriem ir arī Industry Research Ltd. (IRL) un Institute of Geological and Nuclear Sciences (IGNS).

5.3.5

MacDiarmid Institute koncentrē savas aktivitātes uz sekojošām jomām: nanoinženiertehniku materiālu izstrādē, optoelektroniku (25), supervadītājiem, ogļūdeņraža nanocaurulēm, kompleksiem vieglajiem un šķidrajiem materiāliem, taustes un attēlu sistēmām un, visbeidzot, uz jauniem enerģijas akumulēšanas materiāliem.

6.1

Nanotehnoloģijas spēcīgā ekspansija visā pasaulē — gan Amerikā, gan Āzijā un Okeānijā — liecina par to, ka laiks sistemātiskai un koordinētai rīcībai Eiropā ir vairāk nekā klāt. Ar šīs rīcības palīdzību ir jānodrošina pamatzinātņu un pielietojuma izpētes finansēšana Kopienu un nacionālā līmenī un bez tam jārūpējas par jaunu produktu, procesu un pakalpojumu izplatīšanu.

6.2

Kopīgā Eiropas stratēģijā jāiekļauj sekojoši elementi:

6.3

Ievērojamas kritiskās virsvērtības masas izveidei jānoved pie kopīgas stratēģijas rašanās un tālākās attīstības. Ražojošiem rūpniecības sektoriem un pakalpojumu sniedzējiem, sevišķi, nelielākiem uzņēmumiem, no vienas puses, būtu jāvar izmantot šādas stratēģijas rezultātus savas konkurētspējas un inovāciju potenciāla palielināšanā, bet no otras puses, jāspēj dot arī savs ieguldījums, izmantojot priviliģētus Eiropas tīklus, kuros iesaistītas universitātes, sabiedriskie un privātie pētījumu centri, kā arī finansu institūcijas.

6.4

Šīs stratēģijas attīstībai jābūt cieši saistītai ar visas sabiedrības attīstību. Tas nozīmē, ka stratēģijas svarīgākais ieguldījums, kas tai jādod ne tikai uz zināšanām balstītas Eiropas ekonomikas konkurētspējas ziņā, bet arī — un jo sevišķi — veselības, vides aizsardzības un drošības, kā arī Savienības pilsoņu dzīves kvalitātes uzlabošanas jomā, ir jābalsta uz ticamiem pamatojumiem. Respektīvi, ir jārūpējas arī par pilsoņu, uzņēmumu un organizāciju pieprasījumu pēc nanotehnoloģijām, jo noteicošais ir spēja sniegt uz šādu pieprasījumu konkrētas atbildes.

6.5

Visas sabiedrības mobilizācija nanotehnoloģiju ieviešanai jānodrošina ar caurredzama un droša nanotehnoloģiju attīstības procesa palīdzību. Tas ietver visu pamatizpētes norisi — līdz pat rezultātu pielietošanai, to demonstrēšanai un tirgum piemērotu, inovatīvu produktu un pakalpojumu attīstībai. Šeit ir nepieciešamas viennozīmīgas un visiem pilsoņiem izprotamas vienošanās, ar kurām tiek apliecināts, ka visā ar šo jauno tehnoloģiju palīdzību izgatavoto produktu lietošanas un utilizācijas ciklā tiek nodrošināta atbilstoša uzraudzība un nepārtraukta iespējamo risku novērtēšana.

6.6

Atšķirībā no tā, kā tas bija citu jauno tehnoloģiju izplatīšanās gadījumos, radot labvēlīgu klimatu zinātnes un sabiedrības attiecībās, ir jānovērš barjeru un šķēršļu veidošanās nanotehnoloģiju attīstībā.

6.7

Gan Eiropas struktūru izveidei, gan jaunu starpdisciplināro zinātnieku un universitāšu profilu attīstībai ir vienlīdz liela nozīme. Arī šī iemesla dēļ ir jāiegūst pilnīga uzticēšanās no nodokļu maksātāju un politisko lēmumu pieņēmēju puses, viņiem ir jāatzīst milzīgās iespējas, ko piedāvā nanotehnoloģiskā revolūcija.

6.8

Tādēļ nanotehnoloģiju attīstība ir liels izaicinājums ne tikai intelektuāļu un zinātnieku aprindām, bet arī visai sabiedrībai, jo fenomeni, kuru dabas zinātņu pamatotās likumsakarības ir pazīstamas makro- līmenī, nano- līmenī izmainās, samazinās vai tiek likvidēti. Tam var būt ievērojamas — arī dramatiskas — sekas pielietojuma ziņā, un tas var novest pie jaunu ražošanas tehniku, jaunu pamatprincipu, dažādu pakalpojumu sniegšanas veidu un jaunu profesionālo ieviržu rašanās.

6.8.1

Priekšnoteikums šādam straujam apvērsumam ir jaunu vadības spēku radīšanas un/vai esošo pārkvalificēšanas stratēģija, kas spētu pārvaldīt šo apvērsumu, īstenot šī procesa jauno ielietojumu, veicināt jaunu profesionālo ieviržu rašanos un piesaistīt visas pasaules “gaišākos prātus”.

6.9

Komisijas nesen iesniegtās finansiālās prognozes 2007. līdz 2013. gadam ir jāpārbauda un jāmaina līdzekļu piešķiršanas daļā, lai tās atbilstu jaunās tehnoloģiskās revolūcijas izaicinājumam. Piemēram, Savienoto Valstu Kongress tikai 2004. gadā vien piešķīra šai jomai vairāk nekā 700 miljonus eiro. Saskaņā ar ASV Federālās pamatizpētes veicināšanas iestādes (National Science Foundation — NSF) vērtējumu 2003. gadā visā pasaulē tehnoloģijās no civilās puses ir investēta vairāk nekā 2,7 miljardus eiro liela summa, kuras sadalījums ir sekojošs:

6.10

Globālā industriālās ražošanas izaugsme nanotehnoloģiju jomā nākamajiem desmit līdz piecpadsmit gadiem tiek novērtēta 1.000 miljardu eiro apmērā un būs saistīta ar nepieciešamību pēc jauniem cilvēkresursiem ar šim sektoram atbilstošu kvalifikāciju, kas kopumā veido vairāk kā divus miljonus nodarbināto.

6.10.1

Arī šī premisa apstiprina to, ka spēkā princips: “Nanotehnoloģijas ir nodarbinātības stratēģijas progress (28)”. Uz zināšanām balstītas sabiedrības attīstību, pirmkārt, patiešām var novērtēt pēc tās spējas iejūtīgi un apzinīgi iekļauties jaunajās jomās, kas ir saistītas ar darbavietu radīšanu un progresu.

6.11

ES finansiālo un humāno resursu palielināšanai un koordinēšanai Kopienu līmenī līdz ar to ir principiāla nozīme veiksmīgai Kopienu stratēģijas īstenošanai šajā sektorā.

6.12

Āzijas un Amerikas pieredze parādīja, ka nav iespējams iztikt bez integrētas bāzes, uz kuras tiek īstenoti dažādie, ar šī sektora attīstību tieši vai netieši saistīti pasākumi, lai nodrošinātu proaktīvu pieeju nepieciešamībai pēc uzņēmumu dibināšanas, jaunām izglītības programmām un jauna tiesiskā, normatīvā un tehniskās standartizācijas ietvara.

6.13

Kā uzsvērts daudzos līdz šim veiktos pētījumos (29), nanotehnoloģijas ļauj ražot, apstrādāt un izvietot daļiņas, vienlaikus nodrošinot proaktīvu tehnoloģisko bāzi un konkurētspējīgas apstrādes un ražošanas izmaksas.

6.14

Ilgtermiņā zinātne spēs nodrošināt instrumentus, ar kuriem samontēt nanoobjektus, kas veidos kompleksas sistēmas un pildīs tādas funkcijas, ko nespēj atsevišķi komponenti. Taču tas ir tālākās nākotnes mērķis, kura gatavību tirgum vēl nav iespējams novērtēt, bet kura sasniegšanu obligāti nepieciešams veicināt ar atbilstošu pasākumu palīdzību.

6.15

Daži “inteliģenti” materiāli (30) jau ir realizēti un pieejami patērētājiem:

6.15.1

Augstāk uzskaitītās pielietojuma jomas papildina vēl daudzas citas, kas jau tiek izmantotas vai atrodas izstrādes nobeiguma fāzē un pavisam drīz kļūs par ikdienas dzīves sastāvdaļu. Tās iezīmē evolūciju un/vai revolūciju “domotikā” (33) un tādējādi veicina pilsoņu dzīves kvalitātes uzlabošanos.

6.16

Pateicoties biomimētikai, kas pēta iespēju savienot elektroniskas sistēmas ar bioloģiskiem audiem, tuvā nākotnē būs iespējams nodrošināt jaunus stimulus organismiem ar bojātām dzirdes funkcijām vai dāvāt acu gaismu organismiem ar bojātu redzi.

6.16.1

Laboratorijā jau ir realizēti dažāda veida mikromotori (34), kas spēj sasniegt iepriekš noteiktu mērķi, piemēram, neitralizēt inficētu šūnu, lai tā nepārnes infekciju uz citām šūnām. Patlaban operatīvā iejaukšanās skar ne tikai slimās, bet arī veselās šūnas un tādējādi nereti nodara organismam ievērojamu kaitējumu.

6.16.2

Zinātnē pielietotā tehnika jau šodien spēj demonstrēt daudzus konkrētus rezultātus, kas varētu būt izmantojami ikdienas dzīvē, kaut arī izmaksas patlaban ir ļoti lielas. Lai izmaksas kļūtu pieejamas, zināšanām par jaunajām iespējām ir jākļūst par visas sabiedrības kulturālu vērtību un tādējādi jārada iespēja mainīt iesakņojušos procesus un ieradumus, jo tie vairumā gadījumu kavē un novilcina pārmaiņas.

6.17

Tekstilrūpniecība, apģērbu un apavu ražošana tās tradicionālajā formā visā Eiropas Savienībā atrodas krīzes priekšā arī tādēļ, ka šo krīzi rada konkurence no to valstu puses, kurās netiek ņemtas vērā fundamentālas darba tiesības un cenā netiek ierēķinātas ne vides piesārņojuma, ne darba vietas higiēnas un drošības izmaksas.

6.17.1

Inteliģenti un/vai tehniski audumi, kas tiek izgatavoti ar nanotehnoloģisku pulveru palīdzību, izplatītās daudzās Eiropas valstīs, un to izplatības pieaugums gadā ir apmēram 30 %. Šiem no jauna izstrādātajiem audumiem ir īpaša loma drošības ziņā visos aspektos: sākot no ceļu satiksmes drošības, līdz vides piesārņojuma novēršanai, saskarē ar ķimikālijām, alerģiju izraisošiem produktiem, atmosfēras iedarbībā utt. (35)

6.18

Sakarā ar nanotehnoloģijām fundamentālas izmaiņas patlaban notiek arī medicīnā, sevišķi, smagu audzēju un vecuma izraisītu slimību diagnostikas un savlaicīgas ārstēšanas jomā. Mērķtiecīgi pielietotas nanodaļiņas var izmantot kā ļoti efektīvus indikatorus infekcijas izraisītāju vai īpašu vielmaiņas produktu noteikšanai vai kā medijus medikamentu ievadīšanai īpašās orgānu zonās vai lokāli ierobežotās slimības skartajās daļās. Šāda veida sistēmas jau tiek izmantotas dažādos izmēģinājumos.

7.1

Nanotehnoloģiskā pieeja jauniem materiāliem ir vērsta uz jaunu funkciju radīšanu, lietojot sastāvdaļas no nanometriskā diapazona. Iespaidīgs piemērs ir cēlies no ilgmūžīgu un efektīvu materiālu ražošanas un transformācijas tehnikas automobiļu un aviācijas sektoros, respektīvi, sektoros, kuros Eiropa ieņem labākas pozīcijas nekā galvenie konkurenti. Tika izsmeļoši parādīts, ka nanostrukturētas sistēmas var ievērojami mazināt divu savstarpējā saskarē esošu virsmu berzi un, tātad, aizkavēt arī to nolietošanos.

7.1.1

Kā piemēru (kas noteikti pilnībā nenosedz dažādās nanotehnoloģiju pielietojuma jomas produktu izgatavošanā) var minēt no nanodaliņām sastāvošu virsmu un materiālu izstrādāšanu berzes un nolietojuma mazināšanai. Šīm sistēmām ir fundamentāla loma, attīstoties jauniem industriālajiem procesiem ar augstu efektivitātes līmeni un minimālu kaitējumu apkārtējai videi. Apmēram 25 % no visā pasaulē patērētās enerģijas tiek izšķērdēti berzes izraisīto zudumu rezultātā. (36) Zaudējumi, kas saistīti ar mehānisko daļu nolietošanos, veido 1,3 līdz 1,6 % no industrializētas valsts iekšzemes kopprodukta (IKP). Saskaņā ar novērtējumu berzes, nolietošanās un eļļošanas radītās izmaksas gadā sastāda 350 miljardus eiro. To dalījums pa sektoriem ir sekojošs: sauszemes transports — 46,6 %, rūpnieciskās ražošanas procesi — 33 %, energoapgāde — 6,8 %, aviācija — 2,8 %, sadzīves patēriņš — 0,5 %, citi — 10,3 %. (37)

7.1.2

Tātad, jaunas tehnoloģiskās platformas ir jābalsta uz pamatprincipiem, kuros tiek ņemtas vērā nanotehnoloģiju specifiskās īpašības un, sevišķi, fakts, ka atbilst funkcijas un izmēri jeb izmēru kontrole atbilst funkciju kontrolei. Apgaismojošs ir piemērs par smērvielām: Ja kādā virsmā ir iekļautas atbilstoša izmēra nanometriskās daļiņas, vairs nav nepieciešams lietot smērvielas, jo šo funkciju, pateicoties jaunajiem izmēriem, jau pilda nanodaļiņas.

7.1.3

Nanostrukturētie, t.i., nanometriska izmēra daļiņas saturošie, materiāli un apšuvumi spēj ievērojami samazināt iepriekš aprakstītos procentuālos rādītājus. Piemēram, berzes koeficienta samazināšana par 20 % vieglās automašīnas pārnesumkārbā var par 0,64 % līdz 0,80 % mazināt enerģijas zudumus. Transporta sektorā vien tas katru gadu palīdzētu ietaupīt 26 miljardus eiro.

7.1.4

Virsmu kontrole un inženiertehniskā modificēšana ir atslēgas tehnoloģija ilgspējīgas izaugsmes nodrošināšanai. Britu Tirdzniecības un rūpniecības Ministrijas izklāstīts rūpniecības attīstības statuss virsmu modifikācijas jomā laikposmā no 1995. līdz 2005. un 2010. gadam. (38) No ziņojuma izriet, ka Lielbritānijā virsmu modifikāciju tirgus apjoms 1995. gadā bija apmēram 15 miljardi eiro un preču ražošanas vērtība sastādīja apmēram 150 miljardus eiro, no kuriem 7 miljardi bija saistīti ar tehnoloģiju izstrādi virsmu aizsardzībai pret nodilumu. Šajā sektorā Apvienotā Karaliste 2005. gadam prognozē apmēram 32 miljardus eiro lielu ieguldījumu, kas ietekmēs industriālos procesus apmēram 215 miljardu eiro vērtībā .

7.1.5

Atbilstošo rādītāju aprēķins Eiropas tirgum ir 240 miljardi eiro virsmu apstrādei ar ietekmi uz citiem ražošanas sektoriem apmēram 1.600 miljardu eiro vērtībā.

7.2

Lai industriālais progress varētu gūt labumu no nanotehnoloģijām (39), tam jābūt balstītam uz spēju nodrošināt tradicionālo ražošanas metožu un tehnoloģiju (top-down) apvienošanu ar inovatīvām metodēm uz jau eksistējošām vai vēl izveidojamām platformām, kas nodrošina iespēju nanometriskā līmenī izgatavot, mainīt un integrēt jaunas daļas.

7.2.1

Fundamentāla nozīme ir principam, kas balstās uz vadību. Līdzās vispārējām, uz patērētāju orientētajām iniciatīvām nepieciešams īstenot iniciatīvas, kas vērstas uz nozaru asociācijām, vietējo pārvaldi un bezpeļņas sektoru, lai tādējādi iesaistītu procesā ekonomiskos, politiskos un sociālos tīklus. Šeit svarīgu lomu varētu spēlēt kompetenču centri (40), kas rada priekšnoteikumus uzlabotai koordinācijai starp vietējā un Kopienu līmeņa iniciatīvām un nodrošina labvēlīgu klimatu inovācijām nanotehnoloģiju jomā. Šeit būtu jāiekļauj arī iniciatīvas, kas saistītas ar nanotehnoloģijas ietekmes novērtēšanu no veselības un vides aizsardzības aspekta. Bez tam, būtu mērķtiecīgi nodrošināt saistību starp ES atbalstītajiem pasākumiem (top-down) un iniciatīvām, kas radušās un tiek veicinātas vietējā līmenī (bottom-up).

7.3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja vēlas apstiprināt, ka tā apzinās ievērojamo nanozinātnes un nanotehnoloģijas attīstības potenciālu Lisabonas stratēģijas kontekstā. Zinātņu apvienošana uz dabas materiālās vienotības bāzes nano- līmenī nozīmē jauna pamatakmens ielikšanu zināšanu, inovāciju, tehnoloģiju un attīstības apvienošanai.

7.4

Neskatoties uz Sestajā Pētniecības ietvara programmā noteikto centienu īstenošanu, koordinācijas mēģinājumi Eiropas līmenī nav spējuši izkļūt no sadrumstalotības stāvokļa. Šķiet, ka koncentrēšanās šeit notiek uz resursu izmantošanas racionalizāciju. Kaut arī pamatizpēte un jaunu industriālo procesu izstrādāšana saņem spēcīgu atbalstu, tādu iniciatīvu veicināšana un atbalstīšana, kuru mērķis ir masveida produkcijas ražošanai izmantojamu tehnoloģiju attīstība, ir izrādījusies nepietiekama. Vēl mazākā mērā ir izdevies ievirzīt sliedēs šajā jomā Eiropas līmeņa vadību.

7.5

Efektīvai koordinācijai dalībvalstu līmenī ir fundamentāla nozīme. Taču līdz šim tā praksē netika pielietota, sevišķi, izpētes rezultātu īstenošanas jomā. Uzņēmumi — jo īpaši, mazie un vidējie uzņēmumi — daudzās Eiropas valstīs bija spiesti cīnīties ar sekojošām grūtībām:

7.6

EESK uzskata, ka ir loti svarīgi ar pētniecības palīdzību radīt lietderīgu sistēmu sabiedrības veselības aizsardzības un pilsoņu ikdienas dzīves jomā, vienmēr sekojot “mimesis” principam — dabas atdarināšanai.

7.7

EESK ar prieku uzņem ziņu par tematiskā tīkla “Nanoforums” (41) nodibināšanu un cer, ka šī tīkla publikācijas tiks pārtulkotas visu dalībvalstu valodās un izplatītas šajās valstīs. Publikācijās izmantotajai valodai ir jābūt pēc iespējas vienkāršai un saprotamai plašai publikai. Universitātēm un pētniecības centriem ir jānodrošina iespēja izmantot tematiskā tīkla darbības rezultātus.

7.7.1

Bez tam, EESK ir pārliecināta, ka augsta ranga grupas ierosinātās Eiropas tehnoloģiskā Nanoelektronikas platformas (42) panākumi būs atkarīgi no tā, kā tā, izmantojot nepārtrauktu informācijas apmaiņu ar Komisiju, spēs nodrošināt, lai nenotiktu nevajadzīga un dārga pētījumu pārklāšanās.

7.8

EESK viedoklis ir arī tāds, ka investīcijas šajos sektoros ES ir jāpalielina no patreizējiem trim miljardiem eiro līdz astoņiem miljardiem 2008. gadā. Tam jānotiek regulārā Komisijas kontrolē, ņemot vērā sekojošus aspektus:

8.1

Komiteja pilnībā pievienojas Padomes (Konkurence) 2004. gada 24. septembra secinājumiem attiecībā uz nanozinātnes un nanotehnoloģijas nozīmīgo lomu. No līdz šim sasniegtajiem rezultātiem var secināt, ka ir svarīgi padziļināt zināšanas un izveidot instrumentus, kas ļautu iejaukties atomu uzbūvē, lai radītu jaunas struktūras un mainītu esošo struktūru īpašības.

8.2

Šai sakarā Komiteja iesaka nekavējoties īstenot kopīgu, integrētu un uz atbildību balstītu stratēģiju Eiropas līmenī, kas īpaši orientēta uz kopīgu centienu izstrādi pētniecības un tehnoloģiju jomā, zinātnisko un tehnoloģisko demonstrāciju un izglītību, rūpniecības un zinātnes mijiedarbību; paātrinātu industriālā un multisektorālā pielietojuma izstrādāšanu un pastiprinātu politikas, pasākumu, struktūru un iesaistīto personu tīklu “atvērtu koordinēšanu” Kopienu līmenī. Šīs stratēģijas ietvaros jau no paša sākuma un visā dzīvescikla laikā arī starptautiskā līmenī ir jānodrošina ētisko pamatprincipu ievērošana, vides un veselības aizsardzības un zinātnisko pielietojumu drošības garantēšana, kā arī atbilstoša tehniskā standartizācija.

8.3

Komiteja nepārprotami akcentē, ka šādai stratēģijai jābūt cieši saistītai ar visas sabiedrības attīstību. Tai jādod ne tikai ieguldījums Eiropas ekonomikas konkurētspējā, bet arī — un jo sevišķi — veselības, vides aizsardzības un drošības, kā arī Savienības pilsoņu dzīves kvalitātes uzlabošanas jomā.

8.3.1

Šai sakarā Komiteja uzsver, ka ir svarīgi jau no paša sākuma nodrošināt atbildības pilnu un ilgspējīgu nanotehnoloģiju attīstību, kas atbilstu tam, ko pilsoniskā sabiedrība pamatoti cer no tās sagaidīt vides aizsardzības, veselības, ētikas, rūpniecības un ekonomikas jomās.

8.3.2

Komiteja iestājas par ievērojamu pamatizpētei piešķirto līdzekļu palielināšanu, jo radikāli tehnoloģiskie un industriālie sasniegumi vienmēr balstās uz zinātnes sasniegumiem.

8.3.3

Jāīsteno Barselonā nospraustais 3 % (43) mērķis, un noteikta daļa šo līdzekļu jāizmanto nanotehnoloģijām, to pielietošanas attīstīšanai un nano-, bio-, informācijas un zināšanu tehnoloģiju konverģencei.

8.3.4

Komisijas nesen iesniegtās finansiālās prognozes 2007. līdz 2013. gadam ir jāpārbauda un jāmaina līdzekļu piešķiršanas daļā, lai tās atbilstu jaunās, nanotehnoloģiskās revolūcijas izaicinājumam.

8.3.5

Paredzētā līdzekļus palielināšana ir jāīsteno, piešķirot atbilstošu finansējumu ar gaidāmās Septītās ietvara programmas starpniecību. Summas apmēram jebkurā gadījumā ir jālīdzinās tam, kāds tiek piešķirts citās valstīs, piemēram, ASV.

8.4

Komiteja uzskata, ka Eiropai būtu jāpieņem ambiciozs rīcības plāns, kam pievienots konkrēts darbības un laika grafiks un kas balstās uz integrēta pamatprincipa. Tādējādi būtu jāiegūst nepieciešamā visu iesaistīto personu piekrišana kopīgai vīzijai. Tai būtu jāietver viennozīmīgi un caurredzami mērķi un jāsniedz atbildes uz ekonomiskā un sabiedriskā progresa nepieciešamības, dzīves kvalitātes uzlabošanas, kā arī visas sabiedrības drošības un veselības aizsardzības jautājumiem.

8.5

Pēc Komitejas domām, ir jāizveido tehnoloģiskās platformas ar ievērojamu kritisko masu un augstu Eiropas virsvērtību, kas apvieno sabiedriskos un privātos spēkus (zinātni, rūpniecību, finanses, pārvaldi), kas darbojas dažādās specifiskās pielietojuma jomās.

8.6

Komiteja apstiprina, ka ir nepieciešams steidzami ierīkot Eiropas infrastruktūras augstā līmenī un izveidot kompetenču centrus. Šādu centru izvietošana un specializācija jānosaka ciešā sadarbībā starp Eiropas institūcijām un vietējiem spēkiem. Tādējādi vienoti rūpnieciskie reģioni varētu orientēties uz noteiktām, reģionam atbilstošām precēm, izmantojot jau eventuāli to rīcībā esošās konsolidētās pētniecības un tehnoloģiju iestādes ar zināmu kritisko masu.

8.6.1

Kompetenču centriem būtu jāgarantē jaudas kvalitatīvi augstvērtīga, uz pielietojumu un inovācijām orientēta pētnieciskā darba veikšanai un realizēšanai, un, proti, pielietojot nanotehnoloģiju — sevišķi, nanoelektronikas, nanobiotehnoloģijas un nanomedicīnas jomās.

8.7

Tik delikātā jomā, pirmkārt, ir nepieciešams garantēt zinātniekiem drošību un autortiesības. EESK ir pārliecināta, ka ir jāizdodas atrisināt patentu problēmu skaidrā un apmierinošā veidā, lai garantētu lietišķās nanotehnoloģijas izpētes panākumus. Taču ir nekavējoties jāparūpējas par “ Nano-IPR-Helpdesk ” izveidi Eiropas līmenī, lai apmierinātu zinātnieku, uzņēmumu un pētniecisko centru vajadzības.

8.8

Komisijai, saskaņojot ar dalībvalstīm, ir jāintensificē centieni un jāveicina padziļināti pētījumi, ko veic universitātes un pētnieciskie centri, lai šajā tik novatoriskajā sektorā ar vienkāršām procedūrām un nelielām izmaksām padarītu patenta saņemšanu šķietami vieglu.

8.8.1

Attiecībā uz starptautisko sadarbību jāveic darbs drošības un pasākumu un procedūru standartizācijas jomā kopā ar trešajām valstīm. Īpaša uzmanība jāvelta Ķīnai, jo tā ir izdarījusi ievērojamas investīcijas nanotehnoloģiju jomā. Starp citu, arī ASV un Japāna šai ziņā īsteno ļoti agresīvu politiku (jāatceras kaut vai starp Ķīnu un Kaliforniju noslēgtā vienošanās par High-Tech centru izveidi nanotehnoloģiju pielietošanai biomedicīnas jomā).

8.8.2

EESK uzskata, ka bez tam ir jācenšas (piemēram, ar 2003. gada Izaugsmes iniciatīvas palīdzību) panākt nanotehnikas uzņēmumu skaita palielināšanos Savienībā. Šai nolūkā ir jāveicina un jāuzlabo noturīgs apmaiņas darbs starp universitātēm, nanotehnoloģiju inovācijas centriem un uzņēmumiem.

8.8.3

Ir nepieciešamas akcijas, kas vērstas uz industriālo procesu attīstību, kas balstās uz nanotehnoloģijām (no nanotehnoloģijām līdz nanoražošanai) — gan lielajos, gan ari mazajos uzņēmumos. ASV piemēram (plāna izveide federālo programmu izmantošanai, piemēram, “Small Business Innovation Research Program” un “Small Business Technology Transfer Research Program”) būtu jāseko arī Eiropas līmenī, lai radītu blīvu nanotehnoloģiju attīstības tīklu visu — arī mazāko — uzņēmumu darbības vidē..

8.8.4

Svarīgu lomu var spēlēt nacionālā un vietējā līmeņa profesionālās asociācijas. Dažas akcijas, kas orientētas uz “intensīvu” sensibilizāciju, varētu veicināt sadarbībā ar Zinātnes ģenerāldirekciju un Uzņēmumu ģenerāldirekciju, iesaistot visus ekonomikas un sabiedrības pārstāvjus un pielietojot Triestā radīto pārbaudītās praktiskās pieredzes modeli. (44)

8.8.5

Svarīgs instruments Eiropas līmenī, pēc Komitejas domām, varētu būt Eiropas informācijas dienesta ierīkošana (45) (Clearing-House), kas atvieglotu sekojošas darbības:

8.9

Līdzās Eiropas platformām un saistībā ar tām būtu jānodibina dažas vispasaules platformas. Tās veidotu saikni ar ANO valstīm un spētu risināt problēmas sekojošos jautājumos:

8.10

Eiropas Investīciju bankai (EIB) arī ar konkrētiem Eiropas Investīciju fonda (EIF) pasākumiem būtu jārada procentu ziņā izdevīgi kredīta ietvari, kas tiktu pārvaldīti kopā ar reģionālo finanšu sabiedrību kredītinstitūcijām, kas specializējas uzņēmumu kredītu jomā, riska kapitāla sabiedrībām un “pilsoņu apvienībām”, lai veicinātu tādu uzņēmumu dibināšanu un attīstību, kas specializējas nanotehnoloģisko produktu ražošanā.

8.10.1

Pozitīvā pieredze, kas pagātnē nesusi labākos rezultātus, tāpat kā Izaugsmes un vides programma, kura gan vairāk bija veltīta vides jomai, būtu jāatkārto, lai veicinātu jaunās, uz nanotehnoloģijas balstītās ražošanas izaugsmi. (46)

8.11

Izpēte un tās ietekme uz produktiem jāveido tā, lai tā, pirmkārt, tiktu vērsta uz pilsoņu prasību izpildi un ilgspējīgu attīstību. Šajā jomā būtu jāiekļauj iniciatīvas, kas saistītas ar nanotehnoloģijas ietekmes novērtēšanu no veselības un vides aizsardzības aspekta. Bez tam, būtu mērķtiecīgi nodrošināt saistību starp ES atbalstītajiem pasākumiem (top-down) un iniciatīvām, kas radušās un tiek veicinātas vietējā līmenī (bottom-up)..

8.12

Dialogam ar sabiedrību jābūt zinātniski pamatotam un konstantam. Jaunās tehnoloģijas, kas rodas atomu izmantošanas rezultātā, jāatspoguļo caurredzamā veidā un jārada pilsoņos drošības sajūta, ka tās neslēpj riska potenciālu, kas apdraud veselību vai vidi. Vēsture māca, ka bažas un bailes no jauniem produktiem visbiežāk izraisa nezināšana un tās neatbilst īstenībai.

8.12.1

Šī iemesla dēļ EESK vēlas redzēt noturīgu un tiešu saistību starp pētījumu rezultātiem un vispāratzītajiem ētikas principiem, kam nepieciešams dialogs starptautiskā līmenī.

8.13

Galvenokārt tehnoloģijas platformas (47) izveides un attīstības fāzē Eiropas Savienības jaunajām dalībvalstīm ir jāvelta īpaša uzmanība, lai nodrošinātu tām gan apjomīgu pārstāvību, gan tiešu iesaistīšanu Eiropas priviliģēto centru darbībā.

8.14

EESK uzskata, ka pētniecības koordinēšana plašā nanozinātnes jomā joprojām ir jāatstāj Komisijas rokās, lai tā kopā ar Parlamentu un Padomi varētu garantēt Eiropas pilsoņiem vislabāko iespējamo pievienoto vērtību, kā arī plašāk izplatītu, blīvāku un objektīvāku izpētes rezultātu pielietojumu savukārt par pamatpētniecību būtu jāatbild šim nolūkam izveidojamajai neatkarīgai Eiropas Zinātnes padomei.

8.15

Komiteja lūdz Komisiju reizi divos gados sniegt tai ziņojumu par progresu nanotehnoloģiju jomā, lai tā varētu novērtēt pieņemtā rīcības plāna izpildes rezultātus un nepieciešamības gadījumā sagatavot ierosinājumus tā izmaiņām un aktualizēšanai.

(a)

National Science Foundation

(b)

Department of Energy

(c)

National Aeronautics and Space Administration

(d)

National Institute of Standards and Technology

(e)

Environmental Protection Agency

28.6.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 157/34

1.1

2004. gada 29. janvāra sēdē EESK pieņēma TEN darba grupas prasību izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par Eiropas satiksmes noteikumiem.

1.2

Ņemot vērā faktu, ka (a) brīva personu pārvietošanās ir viena no pamatbrīvībām, kas ir Līguma (1) pamatos, (b) robežkontroles atcelšana starp dalībvalstīm ir viens no ES mērķiem (2), kā to paredz Šengenas acquis  (3) un (c) transports ir viena no sfērām, kur Kopienai ir vienota politika (4), ceļu satiksmes likumdošanas saskaņošanu varētu uzskatīt par īpaši svarīgu jautājumu, īpaši, lai nokomplektētu iekšējo tirgu (5).

1.3

Ir jārēķinās arī ar pasažieru autotransporta un kravas autotransporta apjomu Eiropā –15, kas pēdējos gados ir attiecīgi audzis.

Beidzamā statistika norāda, sevišķi, ka:

1.4

Pasažieru un kravu autopārvadājumus regulē daudzi dažādi valsts noteikumi, pat ciktāl tas attiecas uz braukšanas noteikumiem un principiem.

1.4.1

Bez šī, ir spēkā arī dažas starptautiskās konvencijas, katra ar atšķirīgu darbības lauku un pretrunīgiem noteikumiem.

1.4.2

Vienkāršs brauciens cauri Eiropai pakļauj vadītājus dažādiem statūtiem un noteikumiem, pakļaujot viņus dažādiem, un dažreiz, pretrunīgiem noteikumiem.

1.4.3

Šī situācija ir kļuvusi vēl sarežģītāka sakarā ar neseno ES paplašināšanos un jaunajām dalībvalstīm, kurām arī ir savi īpaši braukšanas noteikumi.

1.5

Šī pašiniciatīvas atzinuma mērķis ir mudināt Komisiju izskatīt likumdošanas nepieciešamību un lietderību, lai saskaņotu braukšanas noteikumus Eiropas Savienībā, lai gan ar dažiem izņēmumiem, veikt salīdzinošo tiesību analīzi, lai izceltu nesaskaņas noteikumos, kas ietverti dažādu dalībvalstu satiksmes noteikumos, un ierosināt iespējamos risinājumus saskaņošanai Eiropas līmenī.

1.6

Sagatavojot šo atzinumu, tika uzskatīts par būtisku, ņemt vērā galveno ieinteresēto pušu viedokļus (caur ceļu izmantotāju pārstāvjiem, transportlīdzekļu ražotājiem un reglamentējošām iestādēm). Tādēļ 2004. gada 17. maijā tika organizēta atklāta izskatīšana paralēli otrajai specializētās nodaļas sanāksmei un to apmeklēja sektorā iesaistītās personas.

1.6.1

Lai sekmētu diskusijas un, tai pašā laikā, savāktu informāciju, tika sagatavotas aptaujas lapas un iesniegtas grupu locekļiem, lai tie izteiktu savus viedokļus.

2.1

Ideja izstrādāt vispārējus satiksmes noteikumus nav jauna; patiesi, jo īpaši, kur ir bijusi iesaistīta Eiropa, ir bijušas jau ierosmes šajā sfērā, piemēram, aicinājums kodificēt esošos noteikumus VIII Starptautiskajā kongresā par satiksmi (7).

2.2

Arī Vācijas Transporta iestāžu padomes 38. konferences laikā, kas notika 2000. gada janvārī, IV darba grupa uzsvēra Eiropas satiksmes noteikumu saskaņošanu kā galveno mērķi (8).

2.3

Komisija ir sekojusi dažādām ierosmēm, kas saistītas ar šo lietu un tēmējusi uz to pašu mērķi, bet līdz šim tā nav pilnībā pieņēmusi ideju par Eiropas satiksmes noteikumu izstrādāšanu kā tādu (9).

2.4

Īpaša uzmanība jāpievērš pētījuma secinājumiem, kas nesen tika veikts Eiropas Kopienas ĢD Enerģija un Transports, kas izvirzīja argumentus satiksmes noteikumu saskaņošanai un pasākumu ieviešanai caur ES nākotnes likumdošanas iniciatīvām (10).

2.5

EESK vairākos atzinumos pēc kārtas ir pievērsusi uzmanību nepieciešamībai “atļaut vairāk brīvu transporta kustību Savienības robežās”, uzstādot “pienākumu valsts iestādēm atcelt konkrētus valsts iekšējos noteikumus, kas sagādā grūtības to pilsoņiem izmantot transportlīdzekļus, kas reģistrēti citā dalībvalstī”  (11).

3.1

Starptautiskie ceļu satiksmes noteikumi ir iekļauti vairāku konvenciju pamatos, vissvarīgākās no kurām ir: 1926. gada Parīzes konvencija, 1949. gada Ženēvas konvencija un 1968. gada Vīnes konvencija.

3.2

Satrptautisko konvenciju, kas attiecas uz autotransporta kustību , parakstīja 40 valstis, 1926. gada 24. aprīlī, Parīzē. Konvencijas mērķis bija veicināt starptautisko tūrismu un pašreiz tā ir spēkā vairāk nekā 50 valstīs.

3.2.1

Šīs konvencijas galvenie mērķi ir:

3.2.2

Lai gan šī konvencija vienkāršoja muitas procedūras, tā neatbrīvoja vadītājus no valsts iekšējo ceļu satiksmes noteikumu zināšanas un ievērošanas.

3.2.3

Turklāt, konvencija nestājās spēkā, pirms to nebija ratificējusi katra dalībvalsts un attiecīgā ratificētā konvencija iesniegta. Parasti, konvencija ir spēkā tikai līgumslēdzējas valsts galvenajā teritorijā; ir nepieciešama precīzi formulēta deklarācija, lai tā darbotos pārējās teritorijās, kas ir tās pārvaldīšanā.

3.3

Konvenciju par ceļu satiksmi parakstīja 17 valstis, 1949. gada 19. septembrī, Ženēvā. Pašreiz tā ir spēkā 120 valstīs un aizstāj 1926. gada konvenciju starp līgumslēdzējām valstīm un parakstītājvalstīm.

3.3.1

Šajā konvencijā tika izklāstīti principi, kas bija iekļauti agrākās konvencijas pamatos, saskaņā ar notikumiem automašīnu rūpniecībā, un tā atklāja pieaugošās bažas par ceļu satiksmes drošību.

3.3.2

Kamēr tā nebija izvirzījusi par noteikumu izmantot specifiskas ceļa zīmes, tā pieprasīja, ka valstis pieņem homogēnu ceļa zīmju un signālu sistēmu, un izmantot tos, kur stingri nepieciešams.

3.3.3

Šī konvencija nenoteica daudz braukšanas noteikumus, kā arī neieviesa neko daudz jaunu, izņemot piesardzību, kas jāievēro, braucot garām pretim nākošam transportam, noteikumus par priekšroku un gaismu izmantošanu.

3.3.4

Konvencijas spēkā stāšanās bija pakļauta tiem pašiem nosacījumiem kā iepriekš, turpretim mēģinājumus ieviest saskaņošanu slāpēja fakts, ka valstis nebija gatavas pieņemt konkrētus noteikumus un varētu arī noraidīt grozījumus.

3.4

1968. gada 8. novembraKonvenciju par ceļu satiksmi parakstīja 37 valstis, Vīnē, un pašreiz tā ir spēkā aptuveni 100 valstīs. Tiklīdz tā tika ratificēta un iesniegta, šī konvencija aizstāja 1926. gada un 1949. gada konvencijas, līgumslēdzēju valstu attiecībās.

3.4.1

Šī konvencija ir visaptverošākā ceļu satiksmes noteikumu izteiksmē, tajā tiek veltīta vesela 30 pantu nodaļa ceļa noteikumiem un nosaka noteikumus par galvenajiem manevriem, kas atrodami mūsdienu satiksmes noteikumos. 1968. gada konvencija bija daudz plašāka kā iepriekšējās — minimālisma — konvencijas, kurās tika aplūkota tikai braukšana garām pretī braucošam transportam un saistītās zīmes un signāli; tā ne tikai noteica principus, kas šoferiem jāievēro, kad tiek izpildīti visbīstamākie manevri (piemēram, apdzīšana, braukšanas virziena maiņa, piesardzība, kas jāievēro attiecībā uz gājējiem, u.c.), bet arī regulēja stāvēšanu un automašīnas novietošanu stāvvietā, pasažieru iekāpšanu un izkāpšanu no transportlīdzekļiem, braukšanu tuneļos — īsumā, visu tipisko situāciju klāstu, ar ko autovadītāji saskaras.

3.4.2

Šī konvencija bija tālāk attīstīta nekā iepriekšējie teksti, pieprasot līgumslēdzējas un parakstītājvalstis pielāgot vietējās likumdošanas saturu braukšanas noteikumiem, kas noteikti konvencijā. Autovadītāji no tā guva labumu, proti, viņi labāk varētu pārzināt galvenos braukšanas noteikumus, braucot parakstītājvalstīs.

3.4.3

Tomēr, valstīm vēl arvien bija iespējas noraidīt konvencijas grozījumus.

3.5

Šis pārskats skaidri norāda, ka Eiropas Savienībā (kurā tagad ietilpst vēl desmit jaunas valstis) ir spēkā trīs starptautiskās konvencijas, lai gan ne katra dalībvalsts ir parakstījusi visas trīs konvencijas (12). Tādēļ, ES vēl joprojām ir tālu no pilnīgas ceļu satiksmes noteikumu saskaņošanas, jo īpaši, ja divdesmit pieci valsts iekšējie likumu kopumi, kas pastāvīgi attīstās, tiek pievienoti iepriekš minētajām konvencijām (13).

3.6

Ir pārvarēti vairāki — vai ir pārvarēšanas procesā — šķēršļi, piemēram, robežkontroles atcelšana, nosacījumi transportlīdzekļa un to sastāvdaļu apstiprinājumam, un autovadītāju apliecību savstarpējā atzīšana un noteikumu saskaņošana attiecībā uz tām. Lai kā, ceļu satiksmes pamataspekti paliek neatrisināti: braukšanas noteikumi un ceļa zīmes, un signāli.

3.7

Ciktāl tas attiecas uz pārējo pasaules daļu, kamēr šīs konvencijas atvieglo muitas procedūras un braukšanu Kopienas robežās, tajā pašā laikā trešo valstu pilsoņi, kas apmeklē ES, saskaras ar tikpat daudz un dažādiem braukšanas noteikumiem, cik valstis tie apmeklē.

4.1

Salīdzinošo tiesību īsa izpēte atklāj, ka ir trīs svarīgas atšķirības ceļu satiksmes likumdošanā dažādās dalībvalstīs, vairākos galvenajos virzienos. Šādas neatbilstības rada īstu barjeru brīvai apritei un iespējams apdraud cilvēku un preču drošību, un tā rezultātā rodas vairāk negadījumu visā Eiropā.

4.2

Sekojošajās piezīmēs sevišķi, bet ne tikai, tiek ņemti vērā novērojumi, kas veikti iepriekšējā izpētē, kas tika veikta Komisijai, kas pamatīgi iztirzā šos aspektus (14).

4.3

Zemāk ir daži (no vairākiem) īpaši nozīmīgi un satraucoši likumdošanu atšķirību pēdējie piemēri:

Ātruma ierobežojums ārpus apbūvētām teritorijām uz ceļiem, kur ir atdalošā barjera, kas atdala divas brauktuves

Smagie pārkāpumi

Alkohols

Prasība vieglajiem automobiļiem būt aprīkotiem ar aptieciņu

Sarkanā + dzeltenā gaisma: gatavošanās virzīties uz priekšu

Prasība dot ceļu riteņbraucējiem uz apļa

Prasība dot ceļu sabiedriskajam transportam, kas izbrauc no autobusu vai tramvaju pieturām

Prasība lietot gaismas ārpus apbūvētām teritorijām

Automašīnas novietošanas aizlieguma zīme

Aizliegums pasažieriem izkāpt uz brauktuves

4.4

Lai kā, kā iepriekšminētā izpēte uzskatāmi parāda, līdzīgas neatbilstības ir novērojamas arī tādās sfērās kā, prasības attiecībā uz autovadītāju apliecībām, ceļa zīmes un signāli, obligātais drošības aprīkojums, gājēju pārejas, priekšrocības noteikumi, gaismu izmantošana, noteikumi, saskaņā ar kādiem pasažieri drīkst iekāpt un izkāpt no transportlīdzekļa, speciālo joslu izmantošana, apdzīšana, transportlīdzekļu klasifikācija, riepu veids, vilkšana un pat ceļazīmju un luksoforu forma. Izpēte kopumā norāda uz četrdesmit piecām neatbilstībām ikdienas pamat satiksmes noteikumos.

4.5

Turklāt, lai gan ir būtiskas atšķirības satiksmes pamatnoteikumu formulējumos, vēl nopietnāks ir fakts, ka šie noteikumi tiek interpretēti un piemēroti atšķirīgi dažādās dalībvalstīs. Tas ir ne tikai tādēļ, ka cilvēki uztver šo noteikumu neievērošanu dažādi, bet arī tādēļ, ka arī sodi par braukšanas pārkāpumiem ievērojami atšķiras.

5.1

Pateicoties ieguldījumu kvalitātei, šis atklātās izskatīšanas process — ko apmeklēja pārstāvji no i) dažādām privātām organizācijām, kas pārstāv šoferu intereses, automobiļu industriju, ceļu drošības un negadījumu novēršanu un ii) AIT–FIA un TIS-PT valdes, kas ir kompānija, kas koordinē izpēti, kas minēta iepriekš (15) — kas notika 2004. gada 17. maijā, palīdzēja noskaidrot un izskaidrot dažādus jautājumus, kas saistīti ar šo atzinumu, atspoguļojot pilsoniskās sabiedrības galveno ieinteresēto pušu viedokļus.

Daudzas puses arī papildināja savus izklāstus, iesūtot atbildes uz aptaujas lapām, ko viņi saņēma par šo tematu.

5.2

Izklāstu un rakstisko ieguldījumu apkopojums parāda, ka ir plaši izplatīta būtības pieņemšana un EESK iniciatīvu iekļaušanās laikā, ieviešot konkrētas pakāpes Eiropas mēroga ceļu satiksmes noteikumu saskaņošanu. Dažas puses ir bijušas atvērtas arī iespējai un vēlamībai pakāpeniski sakārtot transportlīdzekļu reģistru un transportlīdzekļu reģistrāciju.

5.3

Šajā sakarā, īpaši tika uzsvērti sekojošie punkti:

5.4

Daži līdzīgi un papildus aspekti, kas minēti jebkurai iniciatīvai šajās jomās, ietver:

6.1

Pēc atklātās izskatīšanas, kas minēta iepriekš, tika izteikta skaidra vēlme virzīties pretim ceļu satiksmes noteikumu saskaņošanai, ne tikai aprobežoties ar jautājumiem, kas saistīti ar satiksmi, bet arī attiecībā uz tādām lietām, kas ietekmē ceļu infrastruktūru un satiksmes drošību.

6.2

Kopš dibināšanas, Eiropas Savienība ir izdevusi neskaitāmus likumdošanas apkopojumus par ceļu satiksmi: par autovadītāja apliecībām, transportlīdzekļu un to sastāvdaļu apstiprinājumu, noteikumiem, kas attiecas uz transporta līdzekļu apdrošināšanu, u.c. Uz spēles tiek likta ceļu satiksmes noteikumu ieviešana, ar nolūku saskaņot šos noteikumus; tas nākotnē varētu palīdzēt citās interešu jomās, piemēram, satiksmes drošība, ko ietekmē autovadītāja drošība un zināšanas attiecībā uz to, kādu virzienu pieņemt dažādos braukšanas apstākļos.

6.3

Kā jau iepriekš minēts, 1968. gada Vīnes konvencija satur vispilnīgāko tekstu attiecībā uz ceļu satiksmi; tajā tiek apskatīti šie jautājumi vissīkākajās detaļās, un — tā kā tā ir starptautisks dokuments, ko pieņem lielākā daļa Eiropas valstu — tai ir īpaša iezīme, tā pieprasa parakstītājvalstīm ieviest to valsts likumus saskaņā ar Konvencijas noteikumiem. Pieņemot, ka šis ir visplašāk pazīstamais un pieņemtais teksts starp Eiropas valstīm, šī konvencija varētu kalpot kā pamats plašākām pārrunām par Eiropas satiksmes noteikumiem..

6.4

Tādējādi, priekšlikumam, kas ir izvirzīts, ir jāsaskaņo satiksmes noteikumi, kas veido lielākās daļas mūsdienu Eiropas satiksmes noteikumu kodolu — jo īpaši, bet ne tikai:

6.5

Satiksmes noteikumiem ir jābūt papildinātiem un precizētiem, un ir jāizskaidro jebkādi izņēmumi, izmantojot ceļa zīmes, lai nodrošinātu informācijas daudzveidību, kas iespējams palielinās ceļu satiksmes drošību. Tādējādi, ir jābūt standarta ceļa zīmēm, formas, būtības, izvietojuma un priekšrocības ziņā, attiecībā uz satiksmes noteikumiem, pie kam ir jāraugās, lai tās saistībā ar to skaitu un drošību varētu tikt labāk izmantotas.

6.6

Ceļa zīmes nav vienīgā joma, uz kuru tiek mērķēts. Būtu arī lietderīgi saskaņot ceļu policijas signālus, gaismu signālus, autovadītāju signālus un ceļa apzīmējumus.

6.7

Satiksmes noteikumu vai ceļa zīmju neievērošana ir pārkāpums; tas ietver standarta noteikumus kontroles procedūrām, īpaši, lai noteiktu ātrumu, alkohola un psihotropo vielu līmeni asinīs. Lai kā, pirms šī, dalībvalstīm ir jāvienojas par to, kas ir pārkāpums, lai izvairītos no tā, ka viena darbība ir pārkāpums vienā dalībvalstī, bet citā — nē. Tādējādi, ir jāizveido pārkāpuma definīcija.

6.8

No tā izriet, ka ir svarīgi izpētīt un izveidot vienkāršotus mehānismus, lai veicinātu vienādu Eiropas satiksmes noteikumu interpretāciju, pieņemot, ka procedūrām, kas attiecas uz satiksmes noteikumu pārkāpumiem, ir jābūt ātrām, lai to standarti būtu efektīvi — pamatā ir nepieciešams vienkāršots process attiecībā uz jautājumiem, kas nosūtīti tiesai prejudiciālam nolēmumam.

7.1

Transportlīdzekļu reģistrācijas prasības, dokumenti un procedūras arī būtiski atšķiras starp dalībvalstīm. Iespēja virzīties pretim vienotam Eiropas transportlīdzekļu reģistram tika apspriesta atklātajā izskatīšanā, tika saņemts atbalsts no vairākām pusēm.

7.2

Turklāt, atklātajā izskatīšanā tika novērtēti arī centrālā Eiropas transportlīdzekļu īpašnieku reģistra plusi un mīnusi, kas varētu fiksēt arī citus galvenos punktus, kas attiecas uz transportlīdzekļiem, piemēram, nodevas, nodokļi un citas saistītās izmaksas, kopā ar dažādām īpašumtiesību/izmatošanas formām. Šajā kontekstā tika uzsvērtas šāda veida risinājuma priekšrocības tirdzniecībai ar transportlīdzekļiem, krāpšanai un transportlīdzekļu zādzību novēršanai Kopienas robežās, un lietas ierosināšanai autovadītājiem no citām dalībvalstīm, kuri ir izdarījuši satiksmes pārkāpumus.

7.3

Ir nojauta, ka ir nepieciešamie apstākļi, lai virzītos pretim vienota autotransporta reģistra ieviešanai, kas saistīts ar pašiem transportlīdzekļiem un nevis transportlīdzekļu īpašniekiem vai lietotājiem. Tā varētu pielietot pieredzi, kas jau iegūta no informācijas sistēmām par reģistrācijas numuriem un īpašnieku noteikšanu transportlīdzekļu apdrošināšanai (3. Direktīva).

7.4

Tādējādi būtu lielāka iespēja pirkt, apdrošināt un reģistrēt transportlīdzekli jebkurā dalībvalstī un tas būtu galvenais devums, lai atbalstītu pārrobežu tirdzniecību ar transportlīdzekļiem, cilvēku mobilitāti, tūrismu un vienota tirgus attīstību (18).

7.5

Bez tam, vienota Eiropas transportlīdzekļu reģistrācijas sistēma izrādās ir ārkārtīgi noderīga, papildus faktam, ka būs iespējams to uzstādīt bez pārmērīgi augstām izmaksām; tā sākotnēji piesaistīs milzīgas priekšrocības no viedokļa, ka: noteikt transportlīdzekļa dokumentu īpašnieku (īpašumtiesības vai cita likumīga vienošanās); likumīga drošība transportlīdzekļu darījumos; zādzības un krāpšanas novēršana; un vieglāk kontrolēt sodus par pārkāpumiem, kas veikti kādā no dalībvalstīm.

8.1

Pašreizējos apstākļos, EESK uzskata, ka vispiemērotākais juridiskais dokuments, lai izvērstu šā mēroga iniciatīvu, kas ir izklāstīta, būtu direktīva minimālai saskaņošanai.

8.2

Tiesiskajā pamatā šādas direktīvas pieņemšanai ir jāņem vērā iniciatīvas ietekme, kā līdzekli, lai pilnveidotu vienoto tirgu un palielinātu Eiropas cilvēku kustības brīvību Kopienas robežās.

9.1

EESK pieturās pie viedokļa, ka zināmā mērā ceļu satiksmes noteikumu likumdošanas saskaņošana ir ne tikai efektīvs veids, kā paātrināt vienota tirgus izveidi, bet arī padara drošāku automašīnu satiksmi.

9.2

Bez tam, EESK uzskata, ka šāda saskaņošana varētu arī veikt galveno ieguldījumu satiksmes drošības paaugstināšanā un negadījumu novēršanas sekmēšanā, tādējādi, nodrošināt daudz noturīgāku Eiropas cilvēku kustības brīvību.

9.3

EESK uzskata, ka ir nepieciešamie apstākļi, lai uzsāktu sagatavošanas darbus Kopienas likumdošanas iniciatīvai, ar iepriekš minētiem mērķiem, ņemot vērā dažādos viedokļus un grūtības, kas izklāstītas šajā atzinumā.

9.4

Komiteja saprot, ka pašreizējā situācijā, iespēju izmantot direktīvu minimālai saskaņošanai ir jāuzskata kā pirmo soli pretim Eiropas satiksmes noteikumu izveidei, izmantojot Vīnes konvenciju kā paraugu, definējot pamata satiksmes noteikumus, autovadītāju kvalifikāciju un autovadītāja tiesības, un pārkāpumu veidus un saistītos sodus.

9.5

EESK arī uzskata, ka likumīgā drošība autotransporta izmantošanā, jo tas atvieglo transportlīdzekļu izsekošanu, ievērojami iegūs no vienota Eiropas transportlīdzekļu reģistra izveides, kas būtu saistīts ar pašiem transportlīdzekļiem.

9.6

EESK arī uzskata, ka saistošais Kopienas dokuments varētu noteikt pamatu vienotas sistēmas izveidei Eiropas transportlīdzekļu reģistram, transportlīdzekļu reģistra sistēmas izveidei Eiropā, kas pamatā balstīta uz esošo pieredzi sadarbībā starp atbildīgajām valsts iestādēm.

9.7

Rezultātā, tā mudina Komisiju sākt izpēti, kas nepieciešama izmaksu un labuma analīzei attiecībā uz dažādām jomām, kas jāsaskaņo.

9.8

Tā iesaka Komisijai izmanot “Zaļo grāmatu”, lai uzsāktu publisku diskusiju par šo jautājumu, ar nolūku iegūt pēc iespējas vairāk ieinteresēto pušu viedokļus.

9.9

Pa to laiku, tā steidzina Komisiju, savukārt, turpināt iesāktās izpētes, ar nolūku pilnībā saskaņot lietas, kas attiecas uz braukšanu kopumā kā arī uzlabotu automašīnu drošību..

9.10

EESK vēlas pievērst dalībvalstu uzmanību nepieciešamībai un iekļaušanās laikā veikt aizvien vairāk spiedīgos pasākumus sadarbībai un saskaņošanai lietās, attiecībā uz ceļu satiksmes noteikumiem, negadījumu novēršanu, pirmo palīdzību/sākotnējiem pasākumiem, kas veicami nelaimes gadījumā un zaudējumu atlīdzināšanu.

9.11

EESK cer, ka Eiropas Parlaments pilnībā atbalstīs šo iniciatīvu un mudinās Komisiju un Padomi veikt pasākumus, kas nepieciešami šo mērķu sasniegšanai.

28.6.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 157/42

1.1

1996. gadā Eiropas Komisija un ES Ministru Padomes Īrijas prezidentūra organizēja Dublinā starptautisku konferenci ar nosaukumu “Vai Eiropas Savienības jūrnieks ir apdraudēta suga?” Konference atzina, ka Eiropas jūrnieki ir būtiski nozīmīgi Eiropas jūrniecības nozare ilgtspējas nodrošināšanā. Tika izvirzīta virkne priekšlikumu, kā atjaunot pietiekamā skaitā augsti profesionālu jūrnieku bāzi. Tajā pašā gadā Komisija savā paziņojumā “Ceļā uz jaunu jūras transporta stratēģiju” (1) sniedza situācijas analīzi. Tās pārdomas tika iekļautas arī 1997. gada 24. marta Rezolūcijā par jaunu stratēģiju, kā palielināt Kopienas kuģniecības konkurētspēju (2). Eiropas Savienības Ministru Padome apstiprināja Komisijas paziņojumu un cita starpā atzina, ka nepieciešami pozitīvi pasākumi, lai veicinātu Kopienas jūrnieku nodarbinātību.

1.2

Komisija Paziņojumā par jūrnieku apmācību un komplektēšanu (3) ir atzinusi krasu samazinājumu labi apmācīta personāla, īpaši virsnieku, piedāvājumā beidzamo divu dekāžu laikā. Kopš 1980-to gadu sākuma gan ES flote, gan ES jūrnieku skaits ir ievērojami samazinājies. Tomēr plāna pasažieru un prāmju nozare ES ir izņēmums, ko turpina apkalpot galvenokārt ES karoga kuģi, kuru komandas pārsvarā veido ES pilsoņi. Nozare, dalībvalstis un Komisija ir pievērsusies jautājumam par sarūkošo ES jūrnieku skaitu līdz ar augsti kvalificētu jūrnieku trūkumu virknē gadījumu, tomēr pasākumi, kas noteikti, lai apturētu un vērstu par labu šādu samazinājumu, lielākoties bijuši neefektīvi.

1.3

Virkne pētījumu un pētniecības projektu ir mēģinājuši noteikt un adresēt ES jūrnieku skaita samazināšanos. Tie sevī ietvēruši: