1.

Eiropas Prokuratūra (European Public Prosecutor’s Office, turpmāk tekstā – “EPPO”), kam ir pilnvaras veikt izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par noziedzīgiem nodarījumiem, kuri skar Eiropas Savienības finanšu intereses, savu darbību sāka 2021. gada 1. jūnijā. Šajā lietā Tiesai pirmoreiz tiek lūgts interpretēt juridisko instrumentu, ar kuru ir izveidota šī iestāde un paredzēti tās darbības noteikumi, proti, EPPO regulu ( 2 ).

2.

Noziedzīgajos nodarījumos, kuri skar Eiropas Savienības finanšu intereses, bieži vien ir iesaistīti dalībnieki vairākās dalībvalstīs. Tāpēc, lai EPPO varētu izpildīt savu uzdevumu, tai ir jāspēj veikt pārrobežu izmeklēšanas. Šādās izmeklēšanās ir iesaistīts Eiropas deleģētais prokurors, kurš nodarbojas ar lietu (turpmāk tekstā – “EDP, kurš nodarbojas ar lietu”) ( 3 ) un kurš veic izmeklēšanu vienā dalībvalstī, un asistējošais Eiropas deleģētais prokurors (turpmāk tekstā – “asistējošais EDP”) ( 4 ), kam ir uzdota izmeklēšanas pasākuma izpilde citā dalībvalstī. Šajā lietā Tiesai ir jāprecizē daži EPPO regulas aspekti, kuri attiecas uz šādām pārrobežu izmeklēšanām.

3.

Trīs iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi var tikt analizēti kopā. Būtībā šī tiesa jautā, kurai valsts tiesai (vai tiesām) ir jāpiešķir tiesas atļauja izmeklēšanas pasākumam dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā notiek galvenā EPPO izmeklēšana. Ja atļauja ir jāizsniedz asistējošā EDP valsts tiesai, kādam ir jābūt šīs tiesas veiktās pārbaudes apjomam un vai šajā procesā ir nozīme jebkādai iepriekšējai tiesas atļaujai citā dalībvalstī?

4.

Tas noteikti nav vienkāršs jautājums. Šīs lietas dalībnieki ierosina divas savstarpēji izslēdzošas EPPO regulas 31. un 32. panta interpretācijas. Kā minēšu turpmāk, šie divi pretrunīgie risinājumi pamatojas uz Tiesas izmantotajām standarta interpretācijas metodēm: EPPO regulas teksta, konteksta, mērķu un izstrādes vēstures interpretāciju ( 5 ). Neviens no piedāvātajiem rezultātiem nav pilnībā pamatots ar visām šīm interpretācijas metodēm. Tomēr viens Tiesai būs jāizvēlas.

5.

EPPO ar tās Eiropas deleģētā prokurora starpniecību Vācijas Federatīvajā Republikā (Minhenē) īsteno pirmstiesas izmeklēšanas pret G.K., S.L. un B.O.D. GmbH (“apsūdzētie”). Tie tiek turēti aizdomās par nepatiesas informācijas norādīšanu saistībā ar biodīzeļdegvielas (ASV izcelsmes) ievešanu Eiropas Savienībā, lai izvairītos no muitas noteikumu ievērošanas, nodarot zaudējumus aptuveni 1295000 EUR. Šie iespējamie zaudējumi ir uzskatāmi par Eiropas Savienības finanšu interesēm un tādējādi ietilpst EPPO jurisdikcijā ( 6 ).

6.

Lai gan galvenā izmeklēšana notiek Vācijā, EPPO uzskatīja, ka ir jāsavāc pierādījumi citās dalībvalstīs. Tādējādi tika atzīts, ka ir jāveic pārrobežu izmeklēšana citās dalībvalstīs, tostarp Austrijā. Konkrētāk, EDP, kurš nodarbojas ar lietu, uzdeva veikt kratīšanu apsūdzēto īpašumā Austrijā un uzlikt tam arestu.

7.

Saskaņā ar Austrijas tiesībām šādam izmeklēšanas pasākumam ir nepieciešama iepriekšēja tiesas atļauja. Tādējādi asistējošais EDP pieprasīja un saņēma tiesas rīkojumus veikt kratīšanu apsūdzēto dzīvesvietā un uzņēmuma telpās un izņemt iespējami inkriminējošus dokumentus un datu nesējus.

8.

Kā paskaidrots tiesas sēdē, Vācijas tiesām netika prasīts un tās neveica pieprasīto kratīšanu un aresta pasākumu iepriekšēju pārbaudi tiesā, lai gan tā būtu nepieciešama salīdzināmā iekšzemes situācijā. Tas izriet no veida, kādā Vācija ir īstenojusi EPPO regulas 31. panta 3. punktu. Atbilstoši šim īstenošanas veidam, tiesas atļauja nav jādod pārrobežu izmeklēšanās, ja izmeklēšanas pasākums ir jāveic dalībvalstī, kuras tiesību aktos arī ir pieprasīta iepriekšēja tiesas atļauja ( 7 ). Tādā gadījumā šīs citas dalībvalsts tiesai ir jurisdikcija atļaut izmeklēšanas pasākumu. Tāpēc EDP, kurš nodarbojas ar lietu, Vācijā nepieprasīja tiesas atļauju.

9.

2021. gada 1. decembrī apsūdzētie iesniedza iesniedzējtiesā, proti, Oberlandesgericht Wien (Apelācijas tiesa Vīnē, Austrija), apelācijas sūdzības par tādiem rīkojumiem veikt kratīšanu, kurus ir apstiprinājušas četras Austrijas tiesas. Tie apgalvo, ka atļautie kratīšanas un aresta pasākumi nebija nedz nepieciešami, nedz samērīgi.

10.

Iesniedzējtiesa paskaidro, ka asistējošais Austrijas EDP tiesvedībā pamatlietā apgalvoja, ka ar EPPO regulu ir izveidots jauna veida tiesiskais regulējums pārrobežu izmeklēšanas pasākumiem, saskaņā ar ko to pamatotība ir jāpārbauda tikai EDP, kurš nodarbojas ar lietu, dalībvalstī. Asistējošā EDP valsts tiesa nevarot izvērtēt izmeklēšanas pasākuma materiāltiesisku spēkā esamību. Tā varot vienīgi pārbaudīt, vai pasākums atbilst formālajām un procesuālajām prasībām tā izpildei. Tāpēc asistējošais EDP uzskata, ka apelācijas sūdzības būtu jānoraida.

11.

Tātad iesniedzējtiesai ir jālemj par jautājumu, vai asistējoša EDP dalībvalsts tiesām ir atļauja veikt pilnīgu pārbaudi, kā tās to darītu iekšzemes situācijā, vai arī EPPO pārrobežu izmeklēšanu gadījumā to pārbaudei būtu jāaprobežojas tikai ar procedūras aspektiem saistībā šādu izmeklēšanas pasākumu izpildi. Tā uzskata, ka atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga no EPPO regulas 31. un 32. panta interpretācijas.

12.

EPPO regulas 31. panta “Pārrobežu izmeklēšanas” 1.–3. punktā ir paredzēts:

“1.   Eiropas deleģētie prokurori rīkojas ciešā sadarbībā, sniedzot savstarpēju atbalstu un regulāri savstarpēji apspriežoties pārrobežu lietās. Ja pasākums ir jāīsteno dalībvalstī, kas nav tā Eiropas deleģētā prokurora dalībvalsts, kurš nodarbojas ar lietu, minētais Eiropas deleģētais prokurors lemj par vajadzīgā pasākuma pieņemšanu un to uzdod Eiropas deleģētajam prokuroram, kas atrodas dalībvalstī, kurā šis pasākums ir jāveic.

2.   Eiropas deleģētais prokurors, kurš nodarbojas ar lietu, var uzdot jebkādus pasākumus, kas viņam ir pieejami saskaņā ar 30. pantu. Šādu pasākumu pamatošanu un pieņemšanu reglamentē tā Eiropas deleģētā prokurora dalībvalsts tiesību akti, kurš nodarbojas ar lietu. Ja Eiropas deleģētais prokurors, kurš nodarbojas ar lietu, izmeklēšanas pasākumu uzdod veikt vienam vai vairākiem Eiropas deleģētajiem prokuroriem no citas dalībvalsts, viņš vienlaikus par to ziņo savam uzraugošajam Eiropas prokuroram.

3.   Ja saskaņā ar asistējošā Eiropas deleģētā prokurora dalībvalsts tiesību aktiem šim pasākumam ir vajadzīga tiesas atļauja, asistējošais Eiropas deleģētais prokurors šādu atļauju saņem saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesību aktiem.

Ja tiesas atļauja uzdotajam pasākumam tiek atteikta, Eiropas deleģētais prokurors, kurš nodarbojas ar lietu, pasākuma uzdevumu atsauc.

Tomēr, ja asistējošā Eiropas deleģētā prokurora dalībvalsts tiesību aktos netiek prasīta šāda tiesas atļauja, bet tāda tiek prasīta tā Eiropas deleģētā prokurora dalībvalsts tiesību aktos, kurš nodarbojas ar lietu, šādu atļauju saņem pēdējais minētais Eiropas deleģētais prokurors un iesniedz kopā ar pasākuma uzdevumu.”

13.

EPPO regulas 32. pantā “Uzdoto pasākumu izpilde” ir paredzēts:

“Uzdotos pasākumus veic saskaņā ar šo regulu un asistējošā Eiropas deleģētā prokurora dalībvalsts tiesību aktiem. Tiek ievērotas formalitātes un procedūras, ko nepārprotami norādījis Eiropas deleģētais prokurors, kurš nodarbojas ar lietu, ja vien šādas formalitātes un procedūras nav pretrunā asistējošā Eiropas deleģētā prokurora dalībvalsts tiesību pamatprincipiem.”

14.

Tādos apstākļos Oberlandesgericht Wien (Apelācijas tiesa Vīnē) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

15.

Pamatlietas puses, Austrijas, Vācijas, Francijas, Nīderlandes un Rumānijas valdības, EPPO, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. 2023. gada 27. februāra tiesas sēdē visi minētie dalībnieki, izņemot Franciju, sniedza mutvārdu apsvērumus.”

16.

Lai ieteiktu Tiesai, kādu atbildi sniegt uz iesniedzējtiesas jautājumiem, rīkošos šādi. Vispirms īsumā aprakstīšu EPPO un tās izveides procesu, kas (neapšaubāmi) ietekmēja EPPO regulas galīgā teksta izvēli (A). Tālāk iepazīstināšu ar diviem interpretācijas ceļiem, kurus Tiesai piedāvā pamatlietas dalībnieki, kā arī izklāstīšu to argumentus (B). Pēdējā sadaļā ieteikšu Tiesai, kuru interpretācijas iespēju izvēlēties, ņemot vērā abu iespēju priekšrocības un trūkumus. Tajā tiks ietvertas arī pārdomas par pamattiesību aizsardzību EPPO darbā (C).

17.

EPPO izveide patiešām ir jaunums un nozīmīgs sasniegums Eiropas integrācijas procesā. Tā ir vienota un, lai gan ar decentralizētu uzbūvi ( 8 ), tā ir nedalāma Eiropas Savienības (ES) struktūra ( 9 ), kurai ir piešķirtas noziedzīgu nodarījumu, kas skar Eiropas Savienības finanšu intereses, izmeklēšanas un kriminālvajāšanas pilnvaras ( 10 ).

18.

EPPO ir izveidota atbilstoši LESD 86. pantam, kas tika ieviests ar Lisabonas līgumu. Darbības, kuras varētu būt uzskatāmas par kaitējošām Eiropas Savienības finanšu interesēm un kuras ietilpst EPPO jurisdikcijā, ir paredzētas FIA direktīvā. Tomēr dalībvalstīm joprojām ir kompetence kvalificēt minētās darbības par noziedzīgiem nodarījumiem un definēt šādu noziedzīgo nodarījumu elementus saskaņā ar savas valsts tiesībām.

19.

Turklāt EPPO regula tikai daļēji regulē EPPO procedūras. Attiecībā uz visām situācijām, kurās Savienības noteikumu nav, šajā regulā ir paredzēts vienīgi tas, kuras dalībvalsts noteikumi ir piemērojami ( 11 ).

20.

Tādējādi EPPO patiešām ir vienota un nedalāma struktūra, taču tā darbojas bez kopīgām materiāltiesiskajām vai procesuālajām krimināltiesībām. Šie aspekti pārsvarā ir atkarīgi no dalībvalstu tiesību aktiem, kas var atšķirties atkarībā no tajos pieņemtajiem risinājumiem. Gan EPPO vienotība, no vienas puses, gan tās atkarība no valstu tiesību aktiem, no otras puses, ir svarīgi faktori EPPO regulas interpretācijā.

21.

Ceļš uz EPPO izveidi nebija nedz viegls, nedz ātrs. Pēc vairāku gadu ilgas sagatavošanās ( 12 ) un sākotnējā priekšlikuma, kas datēts ar 2013. gadu ( 13 ) un par ko neizdevās panākt vienprātīgu vienošanos, EPPO galu galā tika izveidota kā ciešākas sadarbības mehānisms saskaņā ar LES 20. panta 2. punktu un LESD 329. panta 1. punktu. Tomēr jaunais projekts nebija pieņemams visām dalībvalstīm, un tāpēc ne visas tajā piedalās ( 14 ).

22.

Sarunas, kuru noslēgumā tika pieņemta EPPO regula, bija īpaši sarežģītas saistībā ar pārrobežu izmeklēšanas pasākumiem ( 15 ).

23.

2013. gada priekšlikuma 26. pantā bija uzskaitīts 21 dažāds izmeklēšanas pasākums. Desmit no tiem, tostarp telpu pārmeklēšanai, par ko ir runa šajā lietā, būtu vajadzīga atļauja no kompetentās tiesu iestādes dalībvalstī, kurā šie izmeklēšanas pasākumi jāveic ( 16 ).

24.

Atbildot uz šo priekšlikumu, 14 parlamenti iesniedza Komisijai argumentētus atzinumus, tādējādi iedarbinot subsidiaritātes kontroles mehānismu saskaņā ar Protokola Nr. 2 7. panta 2. punktu ( 17 ). Dažu valstu parlamenti savos argumentētajos atzinumos pauda bažas, ka izmeklēšanas pasākumu uzskaitīšana samazinātu procesuālos standartus un ka, tā kā dažu dalībvalstu tiesībās daži izmeklēšanas pasākumi nav paredzēti, netiktu nodrošināts nepieciešamais pamattiesību aizsardzības līmenis ( 18 ).

25.

Galu galā šis priekšlikums tika noraidīts ( 19 ) un tika iesniegti vairāki pretpriekšlikumi. Priekšlikums, kuru kopīgi iesniedza Austrijas un Vācijas delegācijas, ir īpaši interesants šajā tiesvedībā ( 20 ).

26.

Vācijas delegācija iesniedza šādus rakstveida komentārus ( 21 ): “Pašreizējā 26.a panta koncepcija nav pārliecinoša, lai tā būtu pieņemama, tā ir jāpārskata. Mums būs nepieciešama funkcionējoša un efektīva sistēma, kas darbosies vismaz tikpat labi kā pārrobežu sadarbība saskaņā ar savstarpējas tiesiskās palīdzības un savstarpējas atzīšanas procedūrām. Kā paskaidrots iepriekš: mēs uzskatām, ka ir jāizveido sistēma, kurā kā sākumpunkts tiek izmantots savstarpējas atzīšanas jēdziens, un jāveic piemērotie pielāgojumi, lai risinātu “vienotas iestādes” ideju.”

27.

Tātad Austrijas un Vācijas kopīgajā priekšlikumā bija pārņemti savstarpējās atzīšanas risinājumi no Eiropas izmeklēšanas rīkojuma direktīvas ( 22 ): “ja pasākums ir jāīsteno dalībvalstī, kas nav Eiropas deleģētā prokurora, kurš nodarbojas ar lietu, dalībvalsts, minētais Eiropas deleģētais prokurors pieņem rīkojumu par pasākumu saskaņā ar Eiropas deleģētā prokurora, kurš nodarbojas ar lietu, dalībvalsts tiesību aktiem un, vajadzības gadījumā, pieprasa attiecīgo tiesas atļauju vai pieprasa tiesas rīkojumu par šo pasākumu” ( 23 ).

28.

Arī šis kopīgais priekšlikums neiekļuva EPPO regulas galīgajā tekstā.

29.

Izvēlētais likumdošanas risinājums, kas atspoguļots pašreizējā EPPO regulas 31. panta 3. punktā, radīja tieši tās problēmas, par kurām Vācijas delegācija brīdināja saistībā ar iepriekšējiem priekšlikumiem ( 24 ). Tajā nav skaidri norādīts, pēc kuras dalībvalsts tiesību aktiem ir nosakāms, vai pasākuma izpildei ir nepieciešama iepriekšēja tiesas atļauja, kā arī tas, kura tiesa ir atbildīga par šādas atļaujas izsniegšanu. Tātad šī lieta lieliski atspoguļo šos problēmjautājumus.

30.

Tomēr vienu jautājumu likumdošanas procedūras laikā atbalstīja visas delegācijas: ņemot vērā EPPO kā struktūras vienoto raksturu, EPPO regulai vajadzētu būt vienkāršākai par to, kas paredzēts EIR direktīvā, kura tās pieņemšanas laikā arī bija jauns instruments sadarbībai krimināllietās ( 25 ).

31.

EPPO regula klusē par iepriekšējas tiesas atļaujas nepieciešamību pārrobežu izmeklēšanas pasākumiem, atstājot to dalībvalstu krimināltiesību ziņā. Īpaši problemātiska ir situācija, kad iepriekšēja tiesas atļauja ir prasīta gan EDP, kurš nodarbojas ar lietu, dalībvalsts tiesību aktos, gan asistējošā EDP dalībvalsts tiesību aktos. EPPO regulas 72. apsvērumā ir paskaidrots, ka šajā instrumentā būtu skaidri jānorāda, kurā dalībvalstī atļauja būtu jāsaņem, bet ka jebkurā gadījumā vajadzētu būt tikai vienai atļaujai. Vai šī apņemšanās ir izteikta EPPO regulas 31. panta 3. punktā, un ja ir, tad kā?

32.

Šīs lietas dalībnieki piedāvā divas pretējas šīs tiesību normas interpretācijas iespējas.

33.

Pirms izklāstīt un analizēt to nostājas, uzskatu, ka ir jāatkārto viedoklis, kuru jau esmu paudusi citur ( 26 ). Manā skatījumā, gramatiska interpretācija kā tāda nepastāv, jo vārdi vienmēr ir ietverti kontekstā. Vārdi juridiskajos noteikumos, protams, ir būtiski tiesnešiem, jo tiesības pārsvarā ir izteiktas vārdos. Tie gan virza, gan ierobežo tiesnešus ( 27 ). Taču to nozīme, tostarp tiesību aktos, ir atkarīga no konteksta, kādā tie tiek lietoti. Tādējādi ir grūti, pat neiespējami, nodalīt gramatisko un kontekstuālo interpretāciju.

34.

Runājot par kontekstuālo interpretāciju, Tiesa to izprot dažādi. Visbiežāk Tiesa atsaucas uz tiesību normām, kas atrodas blakus tiesību normai, kuras interpretācija tiek lūgta, vai arī uz dokumentu kopumā ( 28 ). Tomēr Tiesa ir uzskatījusi, ka arī tiesību normas izstrādes vēsture ietilpst kontekstā, interpretējot primāro ( 29 ) un sekundāro Savienības tiesību normas ( 30 ). Visbeidzot, dažkārt arī sociāla realitāte tiek uzskatīta par būtisku tiesību normu izpratnei ( 31 ). Attiecīgā konteksta izvēle un tas, kā šis konteksts tiek interpretēts, ietekmē konkrētas tiesību normas formulējuma izpratni. Tas ir acīmredzams no pamatlietas dalībnieku argumentiem.

35.

Austrijas un Vācijas valdība apgalvo, ka tad, ja asistējošā EDP valsts tiesību aktos ir prasīta iepriekšēja tiesas atļauja izmeklēšanas pasākuma izpildei, šādai atļaujai būtu jāietver pilnīga pārbaude. Tas ietver ne tikai procedūras aspektus (pasākuma izpilde), bet arī materiāltiesiskus aspektus, kuri sākotnēji ir pamatojuši pasākumu. Tātad asistējošā EDP dalībvalsts tiesai ir jāizvērtē, vai pastāv pietiekamas aizdomas par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu; vai pieprasītais izmeklēšanas pasākums dos kriminālvajāšanai nepieciešamos pierādījumus; un vai tos pašus pierādījumus nevar iegūt ar mazāk ierobežojošu pasākumu.

36.

Austrijas un Vācijas valdības pārsvarā atsaucas uz EPPO regulas 31. panta tekstu, kas, to skatījumā, ir skaidrs. Abas valdības uzstāj, ka tiesību normas formulējums ir vissvarīgākais interpretācijas instruments. Ja formulējums ir skaidrs, tiesas nevarot no tā atkāpties.

37.

To skatījumā, Tiesas radošajai interpretācijai ir ierobežojumi. Interpretācija, kura atšķiras no tās, kas skaidri izriet no pašreizējā EPPO regulas 31. panta teksta gramatiska formulējuma, pārkāptu pieļaujamās tiesas interpretācijas robežas. Tas būtu arī pretrunā tiesiskās drošības prasībai. Izsakoties Vācijas valdības pārstāvja vārdos, Tiesa nav bojātu ražojumu remontdarbnīca. Tā vietā bojātais ražojums būtu jāatdod ražotājam, šajā gadījumā – likumdevējam, lai tas to uzlabotu.

38.

EPPO, Komisija, kā arī Francijas, Rumānijas un Nīderlandes valdības apgalvo, ka pretēji pirmajai iespējai, ja izmeklēšanas pasākumam asistējošā EDP valsts tiesību aktos ir prasīta tiesas atļauja, šāda atļauja var ietvert tikai ar pasākuma izpildi saistīto formālo un procedūras aspektu pārbaudi. Attiecīgi EPPO regulā ir noteikts skaidrs uzdevumu sadalījums starp EDP, kurš nodarbojas ar lietu, tiesu un attiecīgās dalībvalsts asistējošā EDP tiesu. Tas esot acīmredzams, lasot 31. panta 3. punktu kontekstā ar 31. pantu, kas ir skatīts kopumā.

39.

Ja tiesas atļauja ir prasīta gan EDP, kurš nodarbojas ar lietu, dalībvalsts tiesību aktos, gan asistējošā EDP dalībvalsts tiesību aktos, ir jāizsniedz divas atļaujas. EDP, kurš nodarbojas ar lietu, dalībvalsts tiesai būtu jāatļauj pasākums, ja tā uzskata to par pamatotu, savukārt asistējošā EDP dalībvalsts tiesai būtu jāatļauj tā izpildes kārtība.

40.

Asistējošā EDP dalībvalsts tiesas pilnvaras veikt pārbaudi esot ierobežotas tikai ar pasākuma izpildes procedūras aspektiem pat tādā gadījumā, ja EDP, kurš nodarbojas ar lietu, dalībvalsts tiesību aktos nav prasīta iepriekšēja tiesas atļauja salīdzināmā iekšzemes situācijā. Tādā veidā tiktu ievērota EDP, kas nodarbojas ar lietu, dalībvalsts tiesību aktos, kuri reglamentē pasākuma pamatošanu saskaņā ar 31. panta 2. punktu, izdarītā izvēle nepieprasīt iepriekšēju tiesas atļauju pasākuma pamatošanai.

41.

Abas iespējas piedāvā atšķirīgus un savstarpēji izslēdzošus interpretācijas rezultātus. Uzskatu, ka saskaņā ar šo iespēju pamatojumam izvirzīto argumentāciju, ievietojot šo argumentāciju tās izvēlētajās interpretācijas sistēmās, tiek piedāvātas divas vienādi pieņemamas EPPO regulas interpretācijas. Tajā pašā laikā abas ir saistītas ar zināmiem trūkumi un nekonsekvencēm. Turpinājumā salīdzināšu tās katrā no to izmantotajām interpretācijas metodēm.

42.

Saskaņā ar Austrijas valdības viedokli, kuras argumentus atkārto Vācijas valdība, EPPO regulas 31. pants ir skaidrs. Tā 2. punktā ir noteikts, ka izmeklēšanas pasākumu pamatošanu un pieņemšanu reglamentē tā EDP dalībvalsts tiesību akti, kurš nodarbojas ar lietu. Tomēr pēc tam nākamais 3. punkts izmaina piemērojamos tiesību aktus, ja asistējošā EDP dalībvalsts tiesību aktos ir prasīta tiesas atļauja. Tādā gadījumā EPPO regulas 31. panta 3. punkta pirmajā teikumā ir skaidri noteikts, ka atļauju izsniedzošās tiesas pilnvaras un pienākumus reglamentē asistējošā EDP dalībvalsts tiesību akti.

43.

Vienīgais izņēmums ir paredzēts EPPO 31. panta 3. punkta trešajā teikumā, kas ir piemērojams tad, ja asistējošā EDP dalībvalsts tiesību aktos netiek prasīta atļauja, bet atļauja tiek prasīta tā EDP dalībvalsts tiesību aktos, kurš nodarbojas ar lietu. Vienīgi šādā gadījumā tiesas atļauju reglamentē tā EDP dalībvalsts tiesību akti, kurš nodarbojas ar lietu. Arī no vārda “tomēr” lietojuma teikuma sakumā izriet, ka šī situācija ir izņēmums no skaidra noteikuma, saskaņā ar kuru ir piemērojami asistējošā EDP dalībvalsts ( 32 ).

44.

Turpretī pēc otrās iespējas atbalstītāju domām EPPO regulas 31. panta 3. punkta pirmajā teikumā ir skaidri noteikts, kurām tiesām ir jāpiešķir tiesas atļauja un kādam mērķim, divās iespējamās situācijās: ja šāda atļauja ir prasīta gan tā EDP dalībvalsts tiesību aktos, kurš nodarbojas ar lietu, gan asistējošā EDP dalībvalsts tiesību aktos, un situācijā, kad tā EDP dalībvalsts tiesību aktos, kurš nodarbojas ar lietu, netiek prasīta iepriekšēja tiesas atļauja, taču šāda atļauja tiek prasīta asistējošā EDP dalībvalsts tiesību aktos. Abās situācijās asistējošā EDP dalībvalsts tiesa var vienīgi pārbaudīt aspektus, kuri ir saistīti ar pasākuma izpildi.

45.

EPPO regulas 31. panta 3. punkta trešais teikums regulē atlikušo iespējamo situāciju, kad asistējošā EDP dalībvalsts tiesību aktos pasākumam netiek prasīta tiesas atļauja, bet šāda atļauja tiek prasīta tā EDP dalībvalsts tiesību aktos, kurš nodarbojas ar lietu. Šādā situācijā EDP, kurš nodarbojas ar lietu, dalībvalsts tiesa izsniegs atļauju, kura aptvers gan pasākuma pamatošanu, gan izpildi.

46.

Komisija arī norādīja, ka EPPO regulas 32. panta formulējums precizē, ka uz aspektiem, kas saistīti ar pieprasītā pasākuma izpildi un procedūru, attiecas asistējošā EDP dalībvalsts tiesību akti.

47.

Lai pamatotu savu apgalvojumu, ka EPPO regulas 31. panta 3. punkta formulējums ir skaidrs, Vācija valdība koncentrējas uz tā tiešo kontekstu. Tā apgalvo, ka 31. panta 3. punkta trešajam teikumam nebūtu jēgas, ja atbilstoši Komisijas lasījumam galvenais noteikums, kas reglamentē uzdevumu sadali tiesu atļauju ietvaros, būtu 31. panta 2. punkts. Ja tas tā būtu, vienmēr būtu skaidrs, ka tiesas atļaujas nepieciešamību konkrētam izmeklēšanas pasākumam regulē tā EDP dalībvalsts tiesību akti, kurš nodarbojas ar lietu. Tāpēc nebūtu jēgas atkārtot to pašu 31. panta 3. punkta trešajā teikumā. Šai tiesību normai ir jēga vienīgi tad, ja tā maina 31. panta 2. punktā izteikto noteikumu situācijā, kad arī asistējošā EDP dalībvalsts tiesību aktos tiek prasīta tiesas atļauja.

48.

Gan Austrijas, gan Vācijas valdība atsaucās arī uz EPPO regulas 72. apsvērumu kā uz tādu, kas sniedz atbilstošu interpretācijas kontekstu. To skatījumā, uzstājība uz vienotu tiesas atļauju, kas izteikta šajā apsvērumā, lasot to kopā ar 31. panta 3. punktu, var nozīmēt tikai to, ka tiesas atļaujas nepieciešamību un kontekstu nosaka asistējošā EDP dalībvalsts tiesību akti. Tiesas atļaujas sadalīšana dažādos uzdevumos un starp EDP, kurš nodarbojas ar lietu, un asistējošā EDP dalībvalstu tiesām, neatbilstu lēmumam par tikai vienu tiesas atļauju.

49.

Komisijas skatījumā – un to pašu pozīciju būtībā atbalsta visi otrās iespējas ierosinātāji – EPPO regulas 31. pantā kopumā ir sekots izmeklēšanas hronoloģijai. Tajā ir paredzēti dažādi EDP, kurš nodarbojas ar lietu, un asistējošā EDP, kā arī to dalībvalstu tiesu uzdevumi. Šī panta 1. punktā ir vispārīgi paredzēts uzdevumu sadalījums abu EDP starpā.

50.

Komisijas skatījumā, centrālā loma ir 31. panta 2. punktam. Tajā ir skaidri noteikts, ka izmeklēšanas pasākumu pamatošanu un pieņemšanu reglamentē tā EDP dalībvalsts tiesību akti, kurš nodarbojas ar lietu. Tas nozīmē arī to, ka gadījumā, ja EDP, kurš nodarbojas ar lietu, dalībvalsts tiesību aktos tiek prasīta iepriekšēja tiesas atļauja, tās valsts tiesai ir jāvērtē, vai konkrētas izmeklēšanas kontekstā pasākums ir pamatots un nepieciešams.

51.

Komisija arī uzsvēra, ka 31. panta 2. punkts klusē par pasākuma izpildi. Tai ir piemērojams EPPO regulas 32. pants, kurā noteikts, ka izpildi reglamentēs asistējošā EDP dalībvalsts tiesību akti.

52.

EPPO regulas 31. panta 3. punkts, kas ir vienīgā tiesību norma, kura tieši attiecas uz tiesas atļauju, nemaina, Komisijas skatījumā, šādai atļaujai piemērojamos tiesību aktus, kas ir pretrunā Austrijas un Vācijas valdības izvirzītajam argumentam. To drīzāk būtu jāuzskata par pakārtotu 31. panta 2. punktam. Tāpēc minētās tiesību normas 3. punktā nav reglamentēta izmeklēšanas pasākuma pamatojuma pārbaude, jo šiem jautājumiem ir piemērojams 2. punkts.

53.

Komisijas skatījumā, 3. punkta pirmais teikums attiecas uz situāciju, kurā asistējošā EDP dalībvalsts tiesību aktos ir pieprasīta tiesas atļauja. Šādā gadījumā šīs dalībvalsts tiesai būs jāizsniedz atļauja pirms pasākuma izpildes. Tomēr, pieņemot minēto lēmumu, šai tiesai ir jāpievērš uzmanība vienīgi pieprasītā izmeklēšanas pasākuma izpildes veidam, nevis tā pamatojumam.

54.

Runājot par EPPO regulas 72. apsvēruma lomu, Komisija apzinās, ka vēlme pēc vienas tiesas atļaujas nebija ideāli izteikta tās 31. pantā. Tomēr, pat ja dažās situācijās būs vajadzīgas divas tiesas atļaujas, ņemot vērā skaidru uzdevumu sadalījumu, katram jautājumam joprojām būs vajadzīga tikai viena atļauja. Ar šādu izpratni otrās iespējas atbalstītāji izvairās no pretrunas starp EPPO regulas 31. panta 3. punktu – to piedāvātajā interpretācijā – un 72. apsvērumu ( 33 ).

55.

Pievēršoties EPPO mērķiem, gan Austrija, gan Vācija apzinās, ka pilnīga pārbaude asistējošā EDP dalībvalstī var radīt grūtības. Lai varētu izlemt, vai pieprasītais pasākums ir pamatots, asistējošā EDP dalībvalsts tiesai būtu jābūt pieejamiem visiem lietas materiāliem. Tā kā galvenā izmeklēšana notiek citā dalībvalstī un lai uzsākt tiesvedību šīs valsts tiesā – ja tiek iegūti pietiekami pierādījumi –, lietas materiāli var būt citā valodā. To tulkošana, kas varētu būt nepieciešama, lai ļautu asistējošā EDP tiesai lemt par materiāltiesiskiem jautājumiem saistībā ar izmeklēšanas pasākuma likumību, prasīs laiku vai ne tikai to ( 34 ). Tas patiešām padarītu EPPO pārrobežu izmeklēšanas apgrūtinošākas nekā izmeklēšanas saskaņā ar EIR direktīvu.

56.

Abas valdības piekrīt, ka šāds iznākums neatbilst EPPO mērķim izveidot vienkāršāku sistēmu cīņai pret noziedzīgiem nodarījumiem, kuri skar Savienības finanšu intereses, nekā tas bija iepriekš. Tās norādīja, ka diemžēl likumdošanas procesā to priekšlikums netika apstiprināts.

57.

Otrās iespējas atbalstītāji uzsver, ka EPPO izveide bija nepieciešama, lai izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par noziedzīgiem nodarījumiem, kuri skar Savienības finanšu intereses, padarītu efektīvāku nekā gadījumos, kad attiecīgā kriminālvajāšana norisinātos vienā dalībvalstī. EPPO kā vienotas struktūras rīcībā tāpēc vajadzētu būt instrumentiem, kas nepieciešami, lai sasniegtu mērķi efektīvi apkarot noziedzīgus nodarījumus, kuri skar Savienības budžetu. Tāpēc EPPO regulas 31. panta interpretācijā būtu jāvadās pēc efektivitātes. Katrā ziņā EPPO veiktās pārrobežu izmeklēšanas nevarot tikt interpretētas kā izmeklēšanas, kurām ir piemērojami apgrūtinošāki nosacījumi nekā EIR direktīvā.

58.

EPPO un Komisija vairāk koncentrējas uz efektivitātes aspektu, uzsverot loģistikas grūtības, pārsūtot un tulkojot lielu daudzumu dokumentu, kuri ietilpst lietas materiālos ( 35 ). Tas apstiprina argumentu par labu interpretācijai, saskaņā ar kuru pasākuma pamatojums ir vērtējams tikai tā EDP dalībvalstī, kurš nodarbojas ar lietu. Turklāt izmeklēšanas pasākuma pamatojuma uzticēšana tā EDP, kurš nodarbojas ar lietu, valsts tiesību aktiem un tiesām ir saderīga ar faktu, ka šo tiesu rīcībā būtu visi materiāli, kas nepieciešami pilnīgai pārbaudei. Galu galā izmeklēšana tiek veikta no šīs valsts, un tiesvedība, visticamāk, notiks tās tiesās ( 36 ).

59.

Visbeidzot, EPPO norāda arī uz grūtībām, kādas rastos, ja tiesas dažādās dalībvalstīs, kurās notiek pārrobežu izmeklēšanas, pieņemtu pretrunīgus lēmumus par pasākuma pamatotību. Ierosinātā interpretācija, saskaņā ar kuru pasākuma pamatojums vienmēr ir atkarīgs no tā EDP dalībvalsts tiesību aktiem, kas nodarbojas ar lietu, novērš pretrunīgus lēmumus pat tad, ja pierādījumu vākšanā konkrētai lietai ir iesaistīts liels skaits dalībvalstu.

60.

Gan Austrijas, gan Vācijas valdība uzsvēra nepieciešamību ņemt vērā EPPO regulas 31. panta izstrādes vēsturi. Austrijas skatījumā, šī vēsture liecinot, ka dalībvalstu vairākums apzinājās problēmas, kādas varētu izraisīt pretrunīga mijiedarbība starp EPPO regulas 31. panta otro un trešo punktu. Tomēr Austrijas un Vācijas valdības kopīgais priekšlikums novērst šo problēmu, izmantojot savstarpējas atzīšanas modeli, netika apstiprināts EPPO regulas galīgajā tekstā. Tāpēc ir skaidrs, ka 31. panta 3. punktā nav, kā to ierosina otrās iespējas atbalstītāji, prasīts, lai asistējošā EDP dalībvalsts tiesa atzītu EDP, kurš nodarbojas ar lietu, lēmumu, ka asistējošajā EPD dalībvalstī ir nepieciešams izmeklēšanas pasākums. Minētajā tiesību normā drīzāk ir prasīts, lai tiesa valstī, kurā pasākums ir jāizpilda, pārbaudītu pasākuma likumību, tostarp tā pamatojumu.

61.

Tiesas sēdes laikā Komisija pievērsās dažām neskaidrībām, kuras ir saistītas ar EPPO regulas izstrādes vēsturi, un precizēja Komisijas pašreizējo nostāju. Jāatgādina, ka tās 2013. gada priekšlikumā bija paredzēts, ka asistējošā EDP dalībvalsts tiesai ir jāveic pilnīga pārbaude tiesā par tādiem pasākumiem kā kratīšana un aresta uzlikšana. Šobrīd šajā lietā Komisijai ir cita nostāja.

62.

Lai pamatotu savu pašreizējo nostāju, Komisija paskaidro, ka 2013. gada priekšlikums tika izstrādāts pirms EIR direktīvas stāšanās spēkā. Minētajā direktīvā ir paredzēts, ka pārrobežu izmeklēšanas pasākuma pamatojums ir to izdevušās dalībvalsts kompetencē un var tikt apstrīdēts vienīgi tās dalībvalsts tiesās ( 37 ). Šis risinājums šajā savstarpējās atzīšanas instrumentā izrādījās labi funkcionējošs. Tādējādi Komisija uzskata, ka par laimi likumdevējas iestādes nav apstiprinājušas tās sākotnējo priekšlikumu, ka tiesas atļaujai ir jābūt atkarīgai tikai no asistējošā EPD dalībvalsts tiesību aktiem, un tā vietā ir mainījušas šo priekšlikumu tekstā, kas šobrīd veido EPPO regulas 31. pantu. Tātad likumdošanas process uzlaboja tās sākotnējo priekšlikumu un padarīja to par atbilstošāku tam, kas nepieciešams EPPO īstenotajai sadarbībai pārrobežu izmeklēšanās.

63.

Rezumējot: divas iespējas piedāvā dažādus rezultātus. Tomēr abas vieno viena kopīga izpratne: EPPO sistēma bija paredzēta kā efektīvs mehānisms cīņai pret noziedzīgiem nodarījumiem, kuri skar Savienības finanšu intereses. Tas ietver pārrobežu izmeklēšanas mehānismu. Šis likumdevēja mērķis ir atbalstīts EPPO regulā ( 38 ).

64.

Saskaņā ar Tiesas izmantoto interpretācijas noteikumu, “ja Kopienu tiesību normai ir iespējamas vairākas interpretācijas, priekšroka jādod tai, kas var saglabāt tās lietderīgo iedarbību” ( 39 ). Ar šo interpretācijas noteikumu ir atbalstīta otrā iespēja.

65.

Tomēr saskaņā ar Austrijas un Vācijas valdības viedokli, pat ja normatīvi tā ir vēlama, otrā iespēja nav pieejama interpretācijai, jo EPPO regulas 31. panta 3. punkta formulējums ir skaidrs.

66.

Patiešām, ja formulējums būtu skaidrs, citas nozīmes piešķiršana tam varētu tikt uzskatīta par Tiesas nelikumīgu iejaukšanos, citiem vārdiem, interpretāciju contra legem. Tomēr – vai 31. panta 3. punkta formulējums tiešām ir tik skaidrs?

67.

Nav šaubu, ka Austrijas un Vācijas valdība uzskata, ka 31. panta 3. punkta pareizā nozīme ir tāda, ka asistējošā EDP dalībvalsts tiesa ir subjekts, kas izsniedz iepriekšēju atļauju šajā valstī izpildāmai kratīšanai un aresta uzlikšanai, veicot pilnīgu pārbaudi. Nav brīnums, ka Tiesā Austrijas un Vācijas valdība aizstāvēja šādu interpretāciju, jo abas valstis ir grozījušas savus tiesību aktus, lai atspoguļotu šādu EPPO regulas interpretāciju ( 40 ). Tomēr salīdzinot ar konkurējošu un tikpat ticamu interpretāciju, kuru piedāvā otrās iespējas atbalstītāji, kļūst skaidrs, ka otrā iespēja ir tikai viena no iespējamām interpretācijas izvēlēm. Saskaņā ar Līgumiem šīs izvēles izdarīšana ir Tiesas uzdevums. Ja Tiesa atbalstīs otro iespēju, nevis pirmo, tā nevar tikt uzskatīta par interpretāciju contra legem.

68.

Manuprāt, pārliecinošākais arguments, kuru piedāvā Austrijas un Vācijas valdība, ir tas, ka saskaņā ar otro iespēju EPPO regulas 31. panta 3. punktam nebūtu jēgas. Patiešām, ja 31. panta 2. punktā ir noteikts, ka izmeklēšanas pasākuma pamatojumu reglamentē tā EDP valsts tiesību akti, kurš nodarbojas ar lietu, un 32. pantā ir noteikts, ka pasākuma izpildi reglamentē asistējošā EDP valsts tiesību akti, kāds ir 31. panta 3. punkta mērķis? Tajā ir vienīgi atkārtots tāds pats norobežojums starp piemērojamajiem tiesību aktiem attiecībā uz iepriekšējas tiesas atļaujas jautājumu. Citiem vārdiem, ja 31. panta 3. punkts tiktu svītrots, 31. panta pārējā daļa, lasot to kopā ar 32. pantu, novestu pie tā paša secinājuma, kuru kā 31. panta 3. punkta pareizo izpratni piedāvā otrā iespēja. Tādējādi pirmā iespēja piešķir 31. panta 3. punktam zināmu nozīmi, kura atšķiras no citām šī paša panta un blakusesošo pantu tiesību normām.

69.

Saskaņā ar citu Tiesas izmantoto interpretācijas noteikumu, juridisko noteikumu vārdisko formulējumu nevar vienkārši ignorēt, tam ir jāpiešķir kāda nozīme ( 41 ). Šķiet, ka šis interpretācijas noteikums atbalsta pirmo iespēju.

70.

Tomēr, manuprāt, 31. panta 3. punktam var piešķirt nozīmi, kura pārsniedz EPPO regulas 31. panta 2. punkta un 32. panta nozīmi. Tā ir tiesību norma, kura izsaka piemērojamās tiesiskās kārtības izvēli īpaši attiecībā uz tiesas atļaujām uzdotajam pasākumam, pat ja tāds pats rezultāts tiktu sasniegts, piemērojot abas tiesību normas. Noteikuma, kas attiecas uz tiesas atļaujām piemērojamajiem tiesību aktiem, atsevišķa izteikšana varēja tikt uzskatīta par nepieciešamu, ņemot vērā grūtības, ko šis konkrētais jautājums radīja likumdošanas sarunu laikā. Tādējādi dublēšana 31. panta 3. punktā nevar tikt izmantota kā arguments pret otrās iespējas apstiprināšanu.

71.

Ja skatāmies uz sekām, kādas rastos tad, ja Tiesa izvēlētos vienu vai otru interpretāciju, ir skaidrs, ka, izvēloties pirmo iespēju, EPPO pārrobežu izmeklēšana kļūtu par mazāk efektīvu sistēmu nekā sistēma, kas ir izveidota saskaņā ar EIR direktīvu. Tātad, ja likumdevēja griba patiešām bija radīt efektīvāku sistēmu, apstiprinot pirmo iespēju, EPPO regulu būtu nepieciešams grozīt, lai nodrošinātu efektīvas pārrobežu izmeklēšanas. Tātad, ja Tiesa izvēlētos pirmo iespēju, tas varētu būt uzskatāms par Savienības likumdevējam vērsto aicinājumu reaģēt. Vācijas valdība uzskata, ka tikai šāds risinājums atbilstu tiesiskās drošības prasībām.

72.

Tomēr tiesiskā nenoteiktība pastāv, jo ir iespējamas vairākas interpretācijas iespējas. Tiklīdz Tiesa precizēs EPPO regulas 31. panta 3. punkta nozīmi, izvēloties pirmo vai otro iespēju, tiesiskā neskaidrība izzudīs. Tāpēc likumdevēja iejaukšanās man nešķiet nepieciešama, lai atjaunotu tiesisko drošību ( 42 ).

73.

Iepriekš minētais liek man secināt, ka Tiesai būtu jāizvēlas otrā iespēja. Attiecīgi EPPO regulas 31. panta 3. punkts būtu jāsaprot kā tāds, kas ļauj asistējošā EDP dalībvalsts tiesai pārbaudīt tikai ar izmeklēšanas pasākuma izpildi saistītos aspektus, vienlaikus pieņemot EDP, kurš nodarbojas ar lietu, izdarīto vērtējumu, ka pasākums ir pamatots, neatkarīgi no tā, vai šim vērtējumam ir pievienota EDP, kurš nodarbojas ar lietu, dalībvalsts tiesas iepriekšēja atļauja. Šāda interpretācija nav pretrunā 31. panta 3. punkta formulējumam un labāk atbilst EPPO regulas mērķim izveidot efektīvu sistēmu cīņai pret noziedzīgiem nodarījumiem, kuri skar Savienības finanšu intereses.

74.

Efektīvas pārrobežu izmeklēšanas neapšaubāmi ir svarīgs EPPO regulas mērķis. Tomēr efektivitāte nevar tikt panākta uz pamattiesību aizsardzības rēķina. Tāpēc Tiesa var izvēlēties otro iespēju kā pareizo EPPO regulas 31. panta 3. punkta interpretāciju vienīgi tad, ja tā nodrošina pamattiesību aizsardzību atbilstoši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) prasībām.

75.

Austrijas un Vācijas valdības uzstājība, ka asistējošā EDP dalībvalsts tiesām ir jābūt pilnvarotām veikt pilnīgu pārbaudi tiesā, var tikt saprasta kā bažas par pamattiesību aizsardzību. Savienības dalībvalstis ir izveidojušas saskaņotas krimināltiesību sistēmas. Pamattiesību aizsardzība tika rūpīgi iestrādāta to tiesiskajā regulējumā noziedzīgu nodarījumu kriminālvajāšanas un sodīšanas jomā – jomā, kurā valstis izmanto savas piespiedu pilnvaras, ietekmējot personu privāto dzīvi un brīvības.

76.

Tātad pamattiesību garantijas ir iebūvētas valstu krimināltiesību sistēmās, to krimināltiesību materiāltiesiskajos un procesuālajos noteikumos. Šie noteikumi ir savstarpēji atkarīgi un aizsargā pamattiesības kopumā ( 43 ). Tomēr, ja atsevišķs noteikums tiek izņemts no vienas sistēmas un ievietots citā sistēmā, pamattiesību aizsardzība var vājināties: lai gan noteikums, kas labi darbojās tā sākotnējā tiesiskajā ietvarā, ne vienmēr darbosies citā ( 44 ).

77.

Tāpēc paļaušanās uz savstarpējo atzīšanu, kas nozīmē tikai dažu vienas tiesību sistēmas tiesību noteikumu pārnešanu uz otru, rada bažas par iespējamo pamattiesību aizsardzības vājināšanos ( 45 ). Tomēr, ņemot vērā, ka Savienības tiesībās to pašreizējā attīstības stadijā nav saskaņota noteikumu kopuma, kas reglamentētu vai nu visus noziedzīgo nodarījumu, kuru kriminālvajāšana ir EPPO jurisdikcijā, aspektus, vai nu procesuālus noteikumus, kuri reglamentē EPPO īstenotas kriminālvajāšanas ( 46 ), savstarpējas atzīšanas princips ir nākamais labākais risinājums, lai novērstu šķēršļus pārrobežu izmeklēšanām.

78.

Tāpēc man ir jāpievēršas otrās iespējas atbalstītāju argumentiem, saskaņā ar kuriem EPPO ir nevis savstarpējas atzīšanas sistēma, bet kaut kas vairāk. Apgalvošu pretējo: kamēr nav vienotu Savienības krimināltiesību noteikumu, EPPO var vienīgi darboties, balstoties uz savstarpēju atzīšanu. Tomēr savstarpējas atzīšanas līmeņi atšķiras, un sadarbībā krimināllietās EPPO var tikt uzskatīta par līdz šim progresīvāko savstarpējas atzīšanas instrumentu (a apakšiedaļa).

79.

Tādējādi rodas jautājums, vai šo secinājumu 73. punktā ierosinātā EPPO regulas 31. panta 3. punkta interpretācija, kura daļēji ir balstīta uz savstarpējo atzīšanu, aizsargā aizdomās turēto un apsūdzēto personu pamattiesības pārrobežu izmeklēšanās. Apgalvošu, ka tas tā patiešām ir, it īpaši, raugoties plašākā EPPO regulas kontekstā (b apakšiedaļa).

80.

Rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē lietas dalībnieki pauda savus viedokļus par savstarpējo atzīšanu. EIR direktīva tika izmantota kā savstarpējas atzīšanas mehānisma piemērs, bet tika apgalvots, ka EPPO regula ir kaut kas vairāk. Atbildot uz tiesas sēdes laikā uzdoto jautājumu, ko tieši nozīmē kaut kas vairāk, lietas dalībnieki galvenokārt koncentrējās uz EPPO raksturu: tā ir vienota, nedalāma struktūra, un nevajadzētu būt iespējai neatzīt tās lēmumus (kā tas ir iespējams saskaņā ar EIR direktīvu) ( 47 ).

81.

Termins “savstarpēja atzīšana” tika izmantots, lai aprakstītu situāciju, kad vienā dalībvalstī izdots individuāls lēmums (piemēram, spriedums, apcietināšanas orderis vai izmeklēšanas rīkojums) tiek atzīts citā dalībvalstī. EPPO sistēma neprasa, lai asistējošā EDP dalībvalsts “atzītu” izmeklēšanas pasākuma pieprasījumu, lai tas varētu tikt izpildīts, kas ir ierastais posms instrumentos, kuri reglamentē pārrobežu kriminālprocesus. Tātad tiek argumentēts, ka EPPO mehānisms ir nevis savstarpējas atzīšanas sistēma, bet kaut kas vairāk.

82.

Patiešām, ņemot vērā, ka EPPO ir vienota struktūra ( 48 ), tās decentralizētie prokurori ir šīs struktūras daļa. Būtu dīvaini, ja vienotai struktūrai tiktu lūgts atzīt savus lēmumus. Tāpēc asistējošajam EDP uzdod pasākumu, nevis pieprasa atzīt izmeklēšanas rīkojumu.

83.

Tomēr citā dalībvalstī izdota dokumenta (un tā juridisko seku) atzīšanas darbība ir nevis savstarpējas atzīšanas principa būtība, bet tikai tā izpausme. Savstarpējas atzīšanas principa pamatideja ir tāda, ka vienas dalībvalsts juridiskie noteikumi tiek atzīti un stājas spēkā citā dalībvalstī, pat ja tie atšķiras no risinājumiem šajā otrajā valstī. Šāda “citas” sistēmas pieņemšana prasa augstu uzticēšanos šai citai sistēmai.

84.

Tā kā jautājumam, kas radies pamatlietā, pašreiz nav Savienības likumdošanas risinājuma, EPPO tā vietā katrā pārrobežu situācijā ir jāpamatojas uz vienas iesaistītās dalībvalsts tiesību aktiem, kuriem pēc tam citai dalībvalstij ir jāuzticas.

85.

Savstarpējo atzīšanu krimināllietās iedvesmoja šī principa izmantošana iekšējā tirgū ( 49 ). Jāatgādina, ka savstarpēja atzīšana kā galvenais princips ar Līgumiem izveidotajā iekšējā tirgū tika iestrādāta ar Tiesas spriedumu Cassis de Dijon ( 50 ). Tas bija iespējams, jo starp attiecīgo valstu tiesību aktiem pastāvēja noteikts salīdzināmības pamatlīmenis ( 51 ).

86.

Ar savstarpējo atzīšanu iekšējā tirgū tika mazināts regulējums un paplašinātas personu tiesības, samazinot valsts regulēšanas brīvību ( 52 ).

87.

Lai gan savstarpējai atzīšanai krimināllietās ir nepieciešama arī citas dalībvalsts likumdošanas izvēļu pieņemšana, tā neseko precīzai šī principa loģikai, kas tiek piemērota iekšējā tirgus kontekstā. Atzīšanas objekts šeit ir tiesu nolēmumi un citi suverēni individuāli dalībvalstu lēmumi, kad vienas dalībvalsts spēka monopols tiek iedarbināts citā dalībvalstī ( 53 ). Persona kļūst par brīvas pārvietošanās starp dalībvalstīm objektu, nevis subjektu ( 54 ). Regulējuma samazināšanās, kas izriet no savstarpējās atzīšanas iekšējā tirgū, pārvēršas krimināllietās par dalībvalsts pienākumu aktīvi izmantot savu spēka monopolu ( 55 ).

88.

Lai krimināllietās darbotos savstarpēja atzīšana, ir nepieciešama augsta savstarpējā uzticēšanās. Šī uzticēšanās ir saistīta ar otras valsts apņemšanos aizsargāt valsts piespiedu spēka objekta pamattiesības ( 56 ).

89.

Tas ir visu savstarpējas atzīšanas instrumentu kā, piemēram, EIR direktīvas, sākumpunkts. Tomēr, pat ja savstarpēja uzticēšanās ir nepieciešama, to nevar uzspiest ( 57 ). Tāpēc pašreizējie savstarpējas uzticēšanās instrumenti atspoguļo arī zināmu neuzticības līmeni. To atspoguļo noteikumi, kuri zināmos apstākļos pieļauj neatzīšanu ( 58 ), kriminālprocesa aspektu saskaņošana Savienības līmenī ( 59 ) un judikatūras attīstība šajā jomā ( 60 ).

90.

Šajā lietā dalībnieki atsaucās uz EIR direktīvu, lai apspriestu tās savstarpējās atzīšanas sistēmas atšķirības un līdzības salīdzinājumā ar EPPO regulu. Tādēļ īsumā aplūkošu EIR direktīvu.

91.

EIR direktīva tika pieņemta saskaņā ar LESD 82. pantu, lai veicinātu pārrobežu izmeklēšanas, un tās pamatā ir savstarpēja atzīšana. Atbilstoši tās sistēmai dalībvalsts iestāde ( 61 ) var izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu (turpmāk tekstā – “EIR”), ja tas ir nepieciešams, lai veiktu izmeklēšanu valstī notiekošajā kriminālprocesā. Nav nosacījuma, ka noziedzīgam nodarījumam ir jābūt tādam, kas negatīvi ietekmē Eiropas Savienības finanšu intereses: svarīgi ir tikai tas, ka izmeklēšanas pasākums ir jāveic dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā notiek galvenā izmeklēšana, tostarp, ja pierādījums jau ir izpildvalsts kompetento iestāžu rīcībā ( 62 ).

92.

Dalībvalsts iestāde EIR var izdot ar diviem nosacījumiem. Pirmkārt, EIR ir jābūt vajadzīgam un samērīgam ar kriminālprocesa nolūku, ievērojot aizdomās turētā vai apsūdzētā tiesības; un, otrkārt, ir jābūt iespējamam EIR norādīto pasākumu tādos pašos apstākļos norīkot līdzīgā vietējā lietā ( 63 ).

93.

Šie EIR izsniegšanas materiāltiesiskie nosacījumi var tikt apstrīdēti vienīgi, ceļot prasību izdevējvalstī ( 64 ). Tādējādi intuitīvi šķiet, ka materiāltiesiskie novērtējumi attiecas tikai uz izdevējvalsti, kas ir risinājums, kurš ievērojami vienkāršo EIR izmantošanu un neapšaubāmi parāda augstu savstarpējo uzticēšanos. Vai tas tiešām tā ir?

94.

Vispirmām kārtām – EIR direktīvas 14. panta 2. punktā patiešām ir paredzēts, ka EIR izdošanas iemeslus var apstrīdēt tikai izdevējvalstī, bet, “neskarot pamattiesību ievērošanas garantijas izpildvalstī” ( 65 ). Tas ir sīkāk precizēts EIR direktīvas 11. panta 1. punkta f) apakšpunktā, atbilstoši kuram izpildvalstī EIR atzīšanu vai izpildi var atteikt, ja “pastāv būtiski iemesli, kas liek ticēt, ka EIR norādītā izmeklēšanas pasākuma izpilde būtu pretrunā ar izpildvalsts pienākumiem saskaņā ar LES 6. pantu un hartu” ( 66 ). Atkarībā no jēdziena “būtiski iemesli” interpretācijas, šķiet, ka iepriekš minētā tiesību norma ļauj izpildvalstij kontrolēt pamattiesību ievērošanu izdevējvalstī. Turklāt, kā noteikts EIR direktīvas 10. panta 3. punktā, izpildiestādei ir atļauts mainīt izmeklēšanas pasākumu, kas ir pieprasīts ar EIR, ja ar šo citu pasākumu var sasniegt tādu pašu rezultātu, taču ar mazāku iejaukšanos.

95.

Iepriekš sniegtais īsais pārskats apgrūtina argumentāciju, ka EIR direktīva uztur augstu savstarpējo uzticēšanos. Izpildiestādei joprojām paliek samērā plaša rīcības brīvība, lai apšaubītu pamattiesību aizsardzības līmeni vai samērīguma principa piemērošanu izdevējvalstī.

96.

Salīdzinot, piemēram, ar Eiropas apcietināšanas ordera (turpmāk tekstā – “EAO”) sistēmu ar ierobežotiem obligātajiem un fakultatīvajiem iemesliem tā izpildes atteikumam, EIR direktīva piešķir izpildiestādei lielāku rīcības brīvību. Salīdzinājumam mēs varam atsaukties uz EAO sistēmu kā uz nedaudz spēcīgāku savstarpējās atzīšanas formu. Neviena no tām nav pilnīga, jo tās joprojām ir vērstas uz atsevišķu lēmumu atzīšanu un izpildes dalībvalstī joprojām pastāv atteikuma iespēja ( 67 ).

97.

Tātad savstarpēja atzīšana ir atkarīga no [atzīšanas] līmeņa.

98.

Šajā kontekstā argumentam, ka EPPO sistēma ir kaut kas vairāk par savstarpējo atzīšanu, varētu piekrist, ja tas būtu saprotams kā apgalvojums, ka EPPO sistēma paredz atšķirīgu – augstāku – savstarpējas atzīšanas līmeni.

99.

Tomēr kaut kas vairāk nevar nozīmēt kaut kas cits. Citiem vārdiem, tas nevar nozīmēt, ka EPPO sistēma nebalstās uz savstarpējas atzīšanas principu, kas prasa uzticēšanos citu dalībvalstu tiesību sistēmām. Tieši šis sistēmā iebūvētais princips ļauj pieņemt citu dalībvalstu noteikumus, pat ja tie ir atšķirīgi. Iespēja piemērot šo principu, tāpat kā visos citos savstarpējās atzīšanas instrumentos, prasa uzticēšanos, ka visas dalībvalstis aizsargā pamattiesības.

100.

Rezumējot: savstarpēja atzīšana krimināllietās nav vienots jēdziens, bet tai ir atšķirīgi līmeņi dažādos brīvības, drošības un tiesiskuma telpas mehānismos.

101.

Ja akceptējam, ka savstarpējai atzīšanai krimināllietās ir dažādi līmeņi, EPPO regula patiešām ir līdz šim visprogresīvākais tiesību akts, taču pat tas neietver pilnīgu savstarpēju atzīšanu ( 68 ). EPPO ir vienota struktūra, un uzdotie pārrobežu pasākumi patiešām nav jāatzīst, bet tikai jāizpilda. Tomēr, tā kā nav panākta saskaņošana, aizdomās turēto un apsūdzēto pamattiesībām ir jābūt nodrošinātām kontekstā, kurā EPPO“aizņemas” dažādus valstu materiāltiesiskos un procesuālos krimināltiesību noteikumus, kā pārrobežu izmeklēšanu gadījumā.

102.

Tā kā vienas dalībvalsts noteikumi tiek piemēroti tiesas atļaujai izmeklēšanas pasākumiem, kuri tiks veikti citā dalībvalstī, var rasties pamattiesību aizsardzības samazināšanās vai pat atšķirības.

103.

EPPO regulas 5. panta 1. punktā ir paredzēts, ka EPPO“nodrošina, lai tās darbībās tiktu ievērotas hartā nostiprinātās tiesības” ( 69 ). Vai EPPO regula ļauj izpildīt šo pienākumu pārrobežu izmeklēšanu gadījumā? Manā skatījumā, jā.

104.

Man nāk prātā vairāki EPPO regulas mehānismi, kuri apstiprina šo konstatējumu. Pirmkārt, sadarbības mehānisms starp EDP, kurš nodarbojas ar lietu, un asistējošo EDP (EPPO regulas 31. panta 5. punkts) ( 70 ); otrkārt, EPPO regulas 41. pants, kas attiecas uz pamattiesību aizsardzības apjomu; un, treškārt, prasība, lai visas dalībvalstis nodrošinātu EPPO procesuālo aktu pārbaudi tiesā (EPPO regulas 42. panta 1. punkts). Pēc kārtas īsumā aplūkošu katru no tiem.

105.

Vispirms – kā uzsvēra EPPO un Komisija, EPPO regulā nav ietverti neatzīšanas pamati. Drīzāk, lai ņemtu vērā asistējošā EDP dalībvalsts tiesību aktu prasības un labotu iespējamās nepilnības izmeklēšanas pasākuma pieprasījumā, EPPO sistēmas pamatā ir iekšējais dialogs starp EDP, kurš nodarbojas ar lietu, un asistējošo EDP. Saskaņā ar EPPO regulas 31. panta 5. punktu abi EDP strādā kopā, lai efektīvi veiktu izmeklēšanu, atbilstoši pamattiesību aizsardzībai ( 71 ). Šī iekšējās sadarbības sistēma ir viens no svarīgiem elementiem, lai nodrošinātu pamattiesību aizsardzību EPPO sistēmā.

106.

Konkrētāk, ja saistībā ar uzdoto pasākumu rodas problēmas, asistējošais EDP var ziņot uzraugošajam Eiropas prokuroram un apspriesties ar EDP, kurš nodarbojas ar lietu. Īpaši būtiskas ir EPPO regulas 31. panta 5. punkta c) un d) apakšpunktā minētās situācijas: ja ar mazāk ierobežojošu pasākumu var sasniegt tādu pašu rezultātu un ja uzdotais pasākums nepastāv vai nebūtu pieejams līdzīgā iekšzemes lietā.

107.

Novērtējums par to, ka ar mazāk ierobežojošu pasākumu var sasniegt tādu pašu rezultātu, atbilst EIR direktīvas 10. panta 3. punktam, saskaņā ar kuru izpildiestāde var mainīt EIR pieprasīto pasākumu. Vēl svarīgāk, tas nozīmē, ka asistējošais EDP ir aicināts veikt uzdotā pasākuma samērīguma analīzi, paredzot papildu pārbaudi.

108.

Tāda paša pasākuma nepieejamība līdzīgā iekšzemes lietā arī ir apsvērums, kas ietverts EIR direktīvas 10. panta 1. punkta b) apakšpunktā un darbojas kā neizpildes iemesls noteiktos gadījumos saskaņā ar EIR direktīvas 11. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Gadījumā, ja septiņu dienu laikā abi EDP nevar panākt vienošanos, jautājumu nodod Pastāvīgajai palātai galīgā lēmuma pieņemšanai, kā noteikts EPPO regulas 31. panta 7. punktā. Galu galā pasākums var turpināties neatkarīgi no asistējošā EDP paustajām bažām. Tomēr EPPO interesēs ir, lai pārrobežu izmeklēšanas rezultātā iegūtie pierādījumi varētu tikt izmantoti procesa tiesas posmā ( 72 ). Tāpēc ir maz ticams, ka Pastāvīgā palāta apstiprinātu pasākumu, kas nav pieņemams kādā no iesaistītajām tiesību sistēmām.

109.

Lai arī iekšējās sadarbības sistēma starp EDP, kurš nodarbojas ar lietu, un asistējošo EDP varētu zināmā mērā mazināt pamattiesību pārkāpuma risku ( 73 ), EPPO nevar uzskatīt par nevainojamu.

110.

Šajā ziņā EPPO regulā ir iekļauti papildu mehānismi, kuri ļauj kontrolēt EPPO darbības pārrobežu izmeklēšanās.

111.

Pirmkārt, EPPO regulas 41. pantā ir sīkāk noteiktas konkrētas aizdomās turēto un apsūdzēto tiesības EPPO procedūrās. Tajā ir atsauce uz Hartā noteiktajiem aizsardzības standartiem (1. punkts); uz aizsardzību, kas garantēta dažādos ES mehānismos, ar kuriem ir saskaņoti dalībvalstu kriminālprocesu aspekti (2. punkts) ( 74 ); un uz visām procesuālajām tiesībām, kuras pieejamas saskaņā ar piemērojamajiem valsts tiesību aktiem (3. punkts) ( 75 ).

112.

Otrkārt, EPPO regulas 42. panta 1. punktā ir noteikts, ka vienmēr ir pieejama izmeklēšanas pasākumu pārbaude tiesā. Tādējādi, ja iepriekšējas pārbaudes tiesā nav bijis vai ja divu tiesību sistēmu kombinēta piemērošana (vienas – pasākuma pamatošanai un otras – tā izpildei) radījusi zināmu nevērību pamattiesību aizsardzībā, pasākuma a posteriori pārbaude tiesā kalpotu kā jebkura iespējama pārkāpuma korekcija ( 76 ).

113.

EPPO regulā ir nodrošināta augsta līmeņa pamattiesību aizsardzība. Tā ir taisnība, ka noteiktās situācijās un no atsevišķu dalībvalstu viedokļa tā var izraisīt iepriekš aizsargātā individuālo tiesību līmeņa pazemināšanos. Tomēr šīs tiesības ir aizsargātas vismaz Hartas un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) līmenī. Galu galā saskaņošana neizbēgami noved pie pamattiesību aizsardzības samazināšanas dalībvalstīs ar augstāku aizsardzības līmeni ( 77 ), ja vien augstākais standarts netiek pieņemts kā vispārējs noteikums.

114.

Tomēr tāda ir kopīgas nākotnes veidošanas cena.

115.

Visbeidzot, runājot par pārrobežu izmeklēšanām, ar EPPO regulu ir izveidota augsti attīstīta savstarpējas atzīšanas sistēma. Pat ja tajā nav paredzēta iespēja atteikt izpildīt EDP, kurš nodarbojas ar lietu, lēmumu par to, ka izmeklēšanas pasākums ir jāīsteno dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā notiek galvenā izmeklēšana, tajā ir ietverti vairāki aizsardzības pasākumi, kuri nodrošina pamattiesību aizsardzību. Tātad EPPO regulas 31. panta 3. punkta interpretācija tādā izpratnē, ka pārrobežu izmeklēšanas pasākuma pārbaudes kompetences ir sadalītas starp EDP, kurš nodarbojas ar lietu, un asistējošā EDP dalībvalstu tiesu tiesisko kārtību, neapdraud pamattiesību aizsardzību. Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai interpretēt EPPO regulas 31. un 32. pantu tādējādi, kā atspoguļots šo secinājumu 73. punktā.

116.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Oberlandesgericht Wien (Apelācijas tiesa Vīnē, Austrija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: