–

Union des industries de la protection des plantes vārdā – J.‑P. Chevallier, advokāts,

–

Union nationale de l’apiculture française (UNAF) vārdā – B. Fau, advokāts,

–

Syndicat national de l’apiculture vārdā – F. Lafforgue un H. Baron, advokāti,

–

Francijas valdības vārdā – A.‑L. Desjonquères un E. Leclerc, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – F. Castilla Contreras un M. Jáuregui Gómez, kā arī A. Dawes un I. Naglis, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/1535 (2015. gada 9. septembris), ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko noteikumu un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā (OV 2015, L 241, 1. lpp.), 5. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1107/2009 (2009. gada 21. oktobris) par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, ar ko atceļ Padomes Direktīvas 79/117/EEK un 91/414/EEK (OV 2009, L 309, 1. lpp.), 69. un 71. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Union des industries de la protection des plantes [Augu aizsardzības rūpniecības nozaru savienību], no vienas puses, un Premjerministru, ministre de la Transition écologique et solidaire [ekoloģiskās un solidārās pārejas ministru], ministre des Solidarités et de la Santé [solidaritātes un veselības ministru], ministre de l’Agriculture et de l’Alimentation [lauksaimniecības un pārtikas lietu ministru], kā arī Agence nationale de sécurité sanitaire de l’alimentation, de l’environnement et du travail [Valsts pārtikas nekaitīguma, vides un arodveselības drošuma aģentūru] (Francija), no otras puses, par augu aizsardzības līdzekļu, kuros ir viena vai vairākas neonikotinoīdu grupas darbīgās vielas, kā arī sēklu, kas apstrādātas ar šiem līdzekļiem, izmantošanas aizliegumu.

3

Direktīvas 2015/1535 5. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Saskaņā ar 7. pantu dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu jebkuru tehnisko noteikumu projektu [..]; tās paziņo Komisijai pamatojumu šādu tehnisku noteikumu pieņemšanas vajadzībai, ja minētais pamatojums jau nav paskaidrots projektā.

[..]

Jo īpaši, ja tehnisko noteikumu projekts paredz ķīmiskas vielas, preparāta vai ražojuma tirdzniecības vai izmantošanas ierobežošanu, pamatojoties uz sabiedrības veselības aizsardzību vai patērētāju vai vides aizsardzību, dalībvalstis nosūta arī vai nu kopsavilkumu, vai norādes par visiem datiem, kas attiecas uz konkrēto vielu, preparātu vai ražojumu un tās zināmajiem vai pieejamajiem aizvietotājiem, ja šāda informācija ir pieejama, un ziņo par pasākuma paredzamo ietekmi uz veselības aizsardzību un patērētāju un vides aizsardzību kopā ar iespējamā kaitējuma analīzi [..].

Komisija nekavējoties informē citas dalībvalstis par tehnisko noteikumu projektu un visiem dokumentiem, kas tai iesniegti [..]

[..]

2.   Komisija un dalībvalstis var izteikt komentārus dalībvalstij, kas iesniegusi tehnisko noteikumu projektu, un minētā dalībvalsts iespēju robežās ņem šādus komentārus vērā tālākā tehnisko noteikumu sagatavošanā.”

4

Šīs direktīvas 6. pantā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis atliek tehnisko noteikumu projekta pieņemšanu uz trīs mēnešiem no dienas, kad Komisija saņēmusi 5. panta 1. punktā minēto paziņojumu.

[..]

3.   Izņemot projektu noteikumiem par pakalpojumiem, dalībvalstis atliek tehnisko noteikumu projekta pieņemšanu uz 12 mēnešiem no dienas, kad Komisija saņēmusi šīs direktīvas 5. panta 1. punktā minēto paziņojumu, ja trīs mēnešu laikā no minētās dienas Komisija paziņo par savu nodomu ierosināt vai pieņemt direktīvu, regulu vai lēmumu par šo jautājumu [..].

4.   Dalībvalstis atliek tehnisko noteikumu projekta pieņemšanu uz 12 mēnešiem no dienas, kad Komisija saņēmusi šīs direktīvas 5. panta 1. punktā minēto paziņojumu, ja trīs mēnešu laikā no minētās dienas Komisija paziņo secinājumu, ka tehnisko noteikumu projekts attiecas uz jautājumu, ko aptver direktīvas, regulas vai lēmuma priekšlikums [..].

[..]

7.   Panta 1. līdz 5. punktu nepiemēro, ja:

[..].

Dalībvalsts 5. pantā minētajā paziņojumā informē par iemesliem, kas rada pasākumu steidzamību. Komisija, cik vien ātri iespējams, sniedz viedokli par paziņojumu. Tā veic nepieciešamos pasākumus gadījumos, kad šī kārtība izmantota nepareizi. Komisija informē Eiropas Parlamentu.”

5

Minētās direktīvas 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts:

“Direktīvas 5. un 6. pants neattiecas uz tiem dalībvalstu normatīvajiem un administratīvajiem aktiem vai brīvprātīgiem nolīgumiem, ar kuru palīdzību dalībvalstis:

[..]

6

Regulas Nr. 1107/2009 8. apsvērums ir formulēts šādi:

“Šīs regulas mērķis ir nodrošināt augstu cilvēku un dzīvnieku veselības un vides aizsardzības pakāpi, vienlaikus saglabājot Kopienas lauksaimniecības konkurētspēju. [..]”

7

Šīs regulas 21. panta 1. punktā ir noteikts:

“Komisija var jebkurā brīdī pārskatīt darbīgās vielas apstiprinājumu. Tā ņem vērā attiecīgās dalībvalsts lūgumu, pamatojoties uz jaunām zinātnes un tehnikas atziņām un monitoringa datiem, pārskatīt darbīgās vielas apstiprinājumu [..].”

8

Šīs regulas 49. panta 2. punkts ir formulēts šādi:

“Ja pastāv pamatotas bažas, ka [..] apstrādātās sēklas var izraisīt nopietnu apdraudējumu cilvēku vai dzīvnieku veselībai vai videi un ka šādu apdraudējumu nevar pietiekami novērst ar attiecīgās(-o) dalībvalsts(-u) veiktiem pasākumiem, saskaņā ar 79. panta 3. punktā minēto regulatīvo procedūru nekavējoties veic pasākumus, lai ierobežotu vai aizliegtu šādi apstrādātu sēklu lietošanu un/vai pārdošanu. [..]”

9

Šīs pašas regulas 69. pantā ir paredzēts:

“Ja ir skaidri redzams, ka apstiprināta darbīgā viela [..] vai augu aizsardzības līdzeklis, kuram ir piešķirta atļauja saskaņā ar šo regulu, var radīt nopietnus draudus cilvēku vai dzīvnieku veselībai vai videi, un attiecīgās dalībvalstis nespēj šos draudus pietiekami novērst, tūlīt veic pasākumus, lai ierobežotu vai aizliegtu šīs vielas vai līdzekļa lietošanu un/vai pārdošanu saskaņā ar 79. panta 3. punktā minēto regulatīvo procedūru vai nu pēc Komisijas pašas iniciatīvas, vai pēc dalībvalsts lūguma [..]”

10

Regulas Nr. 1107/2009 70. pantā ir noteikts:

“Atkāpjoties no 69. panta, Komisija neatliekamos gadījumos var pieņemt pagaidu ārkārtas pasākumus, apspriedusies ar attiecīgo dalībvalsti vai dalībvalstīm un informējot par to pārējās dalībvalstis.

Cik ātri vien iespējams un vēlākais pēc desmit darba dienām šos pasākumus apstiprina, groza, atsauc vai paplašina saskaņā ar 79. panta 3. punktā minēto regulatīvo procedūru.”

11

Šīs regulas 71. pantā ir precizēts:

“1.   Ja dalībvalsts oficiāli informē Komisiju par nepieciešamību veikt ārkārtas pasākumus un nav veiktas nekādas darbības saskaņā ar 69. vai 70. pantu, dalībvalsts drīkst pieņemt pagaidu aizsardzības pasākumus. Šajā gadījumā tā tūlīt informē pārējās dalībvalstis un Komisiju.

2.   Trīsdesmit darba dienu laikā Komisija izvirza šo jautājumu 79. panta 1. punktā minētajā komitejā saskaņā ar 79. panta 3. punktā minēto regulatīvo procedūru, lai valsts pagaidu aizsardzības pasākumu paplašinātu, grozītu vai atceltu.

3.   Dalībvalsts drīkst saglabāt savu valsts pagaidu aizsardzības pasākumu, kamēr tiek pieņemti Kopienas pasākumi.”

12

Komisijas Īstenošanas regulā (ES) 2018/783 (2018. gada 29. maijs), ar ko attiecībā uz darbīgās vielas imidakloprīda apstiprināšanas nosacījumiem groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011 (OV 2018, L 132, 31. lpp.), ir izklāstīti imidakloprīda laišanas tirgū un izmantošanas nosacījumi.

13

Komisijas Īstenošanas regulā (ES) 2018/784 (2018. gada 29. maijs), ar ko attiecībā uz darbīgās vielas klotianidīna apstiprināšanas nosacījumiem groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011 (OV 2018, L 132, 35. lpp.), ir izklāstīti klotianidīna laišanas tirgū un izmantošanas nosacījumi.

14

Komisijas Īstenošanas regulā (ES) 2018/785 (2018. gada 29. maijs), ar ko attiecībā uz darbīgās vielas tiametoksama apstiprināšanas nosacījumiem groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 540/2011 (OV 2018, L 132, 40. lpp.), ir izklāstīti tiametoksama laišanas tirgū un izmantošanas nosacījumi.

15

Code rural et de la pêche maritime [Lauku un jūras zvejas kodeksa] L. 253‑8, II pantā ir noteikts:

“No 2018. gada 1. septembra aizliegts lietot augu aizsardzības līdzekļus, kuros ir viena vai vairākas neonikotinoīdu grupas darbīgās vielas, kā arī sēklas, kas apstrādātas ar šiem līdzekļiem.

[..]

Atkāpes no aizlieguma, kas minēts II panta pirmajā un otrajā daļā, var noteikt līdz 2020. gada 1. jūlijam ar kopīgu lauksaimniecības, vides un veselības ministru lēmumu.

[..]”

16

Šī kodeksa D. 253‑46‑1. pantā, kas ieviests ar 2018. gada 30. jūlijadécret no 2018‑675 relatif à la définition des substances actives de la famille des néonicotinoïdes présentes dans les produits phytopharmaceutiques [Dekrētu Nr. 2018‑675 par augu aizsardzības līdzekļos esošo neonikotinoīdu grupas darbīgo vielu definēšanu] (2018. gada 1. augustaJORF, 7. teksts), ir paredzēts:

“L. 253‑8. pantā minētās neonikotinoīdu grupas darbīgās vielas ir šādas:

17

Lauku un jūras zvejas kodeksa L. 253‑8. pantā ir paredzēts aizliegums no 2018. gada 1. septembra izmantot augu aizsardzības līdzekļus, kas satur vienu vai vairākas neonikotinoīdu grupas darbīgās vielas, kā arī sēklas, kas apstrādātas ar šiem līdzekļiem. Tomēr tajā ir atļauts noteikt konkrētas atkāpes no šī aizlieguma līdz 2020. gada 1. jūlijam.

18

2017. gada 2. februārī Francijas Republika nosūtīja Komisijai dekrēta projektu, kurā bija uzskaitītas šajā pantā minētās darbīgās vielas. Šis paziņojums bija skaidri balstīts uz Direktīvas 2015/1535 5. panta 1. punkta ceturto daļu un tajā nebija atsauces uz Regulu Nr. 1107/2009. Minētajā paziņojumā bija minēti dažādi pētījumi, kas norādīja uz neonikotinoīdu būtisku ietekmi uz vidi un draudiem cilvēku veselībai.

19

2017. gada 3. augustā Komisija atbildēja uz šo pašu paziņojumu, ka tā piekrīt Francijas Republikas paustajām bažām par noteiktām neonikotinoīdu grupas vielām. Turklāt šī iestāde precizēja, ka Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) ir publicējusi secinājumus par trim vielām, uz kurām attiecas paziņotais dekrēta projekts, kas to mudina apsvērt nepieciešamību ieviest citus ierobežojumus.

20

Pēc tam ar Īstenošanas regulām 2018/783, 2018/784 un 2018/785 no 2018. gada 19. decembra tika aizliegts izmantot imidakloprīdu, klotianidīnu un tiametoksamu, izņemot to kultūraugu apstrādi pastāvīgās siltumnīcās, kuri visā dzīves cikla laikā tiek turēti šādā siltumnīcā.

21

2018. gada 30. jūlijā premjerministrs, pamatojoties uz Lauku un jūras zvejas kodeksa L. 253‑8. pantu, pieņēma Dekrētu Nr. 2018‑675, kura mērķis ir definēt šajā pantā minēto neonikotinoīdu grupas darbīgās vielas. Ar šo dekrētu minētajā kodeksā tika iekļauts D. 253‑46‑1. pants, saskaņā ar kuru šīs aizliegtās vielas ir acetamiprīds, klotianidīns, imidakloprīds, tiakloprīds un tiametoksams.

22

2018. gada 1. oktobrī Augu aizsardzības rūpniecības nozaru savienība iesniedza Conseil d’État (Francija) prasību atcelt minēto dekrētu, jo tas neesot saderīgs ar Regulu Nr. 1107/2009.

23

Ņemot vērā procedūras norisi pirms Dekrēta Nr. 2018‑675 pieņemšanas, iesniedzējtiesa uzskata, ka tā tiesiskums ir atkarīgs no tā, vai Francijas Republikai saskaņā ar Regulas Nr. 1107/2009 71. pantu bija iespēja pieņemt šo dekrētu kā ārkārtas pasākumu pēc paziņojuma veikšanas, pamatojoties uz Direktīvu 2015/1535, lai gan Komisija bija veikusi virkni pasākumu saistībā ar noteiktu minētajā dekrētā paredzēto neonikotinoīdu izmantošanu.

24

Šādos apstākļos Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25

Augu aizsardzības rūpniecības nozaru savienība apstrīd lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību.

26

Tā apgalvo, ka pamatlietā aplūkoto valsts pasākumu nevarēja pieņemt, piemērojot Regulas Nr. 1107/2009 71. pantu, jo tas esot galīgs aizliegums, nevis pagaidu pasākums, kas ieviests, gaidot pasākumu noteikšanu Savienības līmenī. Šim pasākumam neesot arī ārkārtas rakstura, jo tas izriet no 2016. gada likuma, kura iedarbība tika pagarināta līdz 2018. gadam. Turklāt minētā pasākuma paziņošana neizrietot no Direktīvā 2015/1535 paredzētās steidzamības procedūras.

27

Šādos apstākļos pirmais jautājums, kas attiecas uz Regulas Nr. 1107/2009 71. pantā paredzēto procesuālo nosacījumu ievērošanu, neietekmējot pamatlietas iznākumu. Tas pats attiecoties uz otro un trešo jautājumu, jo tie ir uzdoti tikai gadījumam, ja atbilde uz pirmo jautājumu būtu apstiprinoša. Turklāt otrajam jautājumam neesot nekādas saistības ar pamatlietas priekšmetu.

28

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā iedibinātās sadarbības starp Tiesu un valsts tiesām ietvaros tikai valsts tiesai, kas iztiesā lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj (spriedums, 2018. gada 4. decembris, Minister for Justice and Equality un Commissioner of An Garda Síochána, C‑378/17, EU:C:2018:979, 26. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

29

No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām ir attiecināms atbilstības pieņēmums. Atteikties lemt par valsts tiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2018. gada 4. decembris, Minister for Justice and Equality un Commissioner of An Garda Síochána, C‑378/17, EU:C:2018:979, 27. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

30

Augu aizsardzības rūpniecības nozaru savienības izvirzītie argumenti nav pietiekami, lai atspēkotu atbilstības pieņēmumu, kas ir attiecināms uz uzdotajiem jautājumiem.

31

Pirmkārt, šķiet, ka iesniedzējtiesa šajā stadijā nav noteikusi pamatlietā aplūkotā valsts pasākuma tvērumu. Šādos apstākļos nevar izslēgt, ka šī tiesa, vajadzības gadījumā veicot šī pasākuma interpretāciju atbilstoši Savienības tiesībām, var uzskatīt, ka tam ir pagaidu raksturs un līdz ar to tas var būt “pagaidu aizsardzības pasākums” Regulas Nr. 1107/2009 71. panta izpratnē.

32

Otrkārt, valsts procedūras, kas norisinājās pirms pamatlietā aplūkotā valsts pasākuma pieņemšanas, ilgums nevar būt izšķirošs, jo ar šo ilgumu nepietiek, lai izslēgtu, ka šīs procedūras noslēguma stadijā šis pasākums varēja izrādīties “ārkārtas pasākums” šīs tiesību normas izpratnē, jo tā pieņemšana tobrīd bija nepieciešama, lai steidzami novērstu nopietnus draudus cilvēku vai dzīvnieku veselībai vai videi.

33

Treškārt, attiecībā uz to, ka nav izmantota Direktīvā 2015/1535 paredzētā steidzamības procedūra, lai veiktu pamatlietā aplūkotā valsts pasākuma paziņošanu, ir jānorāda, ka pirmā jautājuma mērķis ir sniegt iesniedzējtiesai nepieciešamos Savienības tiesību elementus, lai noteiktu, vai un, attiecīgā gadījumā, ar kādiem nosacījumiem atbilstoši šai direktīvai veikta paziņošana var tikt ņemta vērā Regulas Nr. 1107/2009 71. pantā paredzētajā procedūrā. Līdz ar to šī Augu aizsardzības rūpniecības nozaru savienības argumenta vērtējums ir nesaraujami saistīts ar atbildi, kas ir jāsniedz uz šo jautājumu, un tādēļ tas nevar izraisīt šā jautājuma nepieņemamību (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2019. gada 17. janvāris, KPMG Baltics, C‑639/17, EU:C:2019:31, 11. punkts, un 2019. gada 3. decembris, Iccrea Banca, C‑414/18, EU:C:2019:1036, 30. punkts).

34

Ceturtkārt, runājot par saikni starp otro jautājumu un pamatlietas priekšmetu, ir jākonstatē, ka šī jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai atsevišķi pasākumi, kurus Komisija ir veikusi pēc Francijas Republikas paziņojuma, var tikt uzskatīti par tādiem, kas veikti, atbildot uz šo paziņojumu. Līdz ar to, pirmkārt, tā kā iesniedzējtiesai, lai izspriestu pamatlietu, ir jānosaka, vai Francijas Republika varēja pieņemt Dekrētu Nr. 2018‑675, piemērojot Regulas Nr. 1107/2009 71. pantu, un, otrkārt, tā kā šajā tiesību normā dalībvalstu rīcībai ir izvirzīts nosacījums, ka Komisija nav veikusi noteiktus pasākumus, nevar uzskatīt, ka otrajam jautājumam acīmredzami nav nekādas saiknes ar pamatlietas priekšmetu.

35

No tā izriet, ka prejudiciālie jautājumi ir pieņemami.

36

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2015/1535 5. pants un Regulas Nr. 1107/2009 71. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka paziņošana, kas veikta saskaņā ar šīs direktīvas 5. pantu, par tādu valsts pasākumu, ar kuru ir aizliegts izmantot konkrētas darbīgās vielas, uz kurām attiecas šī regula, var tikt uzskatīta par oficiālu informēšanu par nepieciešamību veikt ārkārtas pasākumus minētās regulas 71. panta 1. punkta izpratnē, ja šajā paziņojumā ir skaidri izklāstīts, ka, pirmkārt, šīs darbīgās vielas var radīt nopietnus draudus cilvēku vai dzīvnieku veselībai vai videi un, otrkārt, ka šos draudus pietiekami novērst var tikai ar attiecīgās dalībvalsts veiktiem pasākumiem.

37

Regulas Nr. 1107/2009 71. panta 1. punktā ir noteikts – ja dalībvalsts oficiāli informē Komisiju par nepieciešamību veikt ārkārtas pasākumus un nav veiktas nekādas darbības saskaņā ar 69. vai 70. pantu, dalībvalsts drīkst pieņemt pagaidu aizsardzības pasākumus. Tomēr tai par šādiem faktiem nekavējoties ir jāinformē pārējās dalībvalstis un Komisija.

38

Ar minētās regulas 69. pantu Komisijai tiek dotas tiesības veikt ārkārtas pasākumus, lai aizliegtu darbīgās vielas vai augu aizsardzības līdzekļa izmantošanu vai tirdzniecību, ja ir skaidri redzams, ka darbīgā viela vai augu aizsardzības līdzeklis, kuram ir piešķirta atļauja saskaņā ar šo regulu, var radīt nopietnus draudus cilvēku vai dzīvnieku veselībai vai videi, un šos draudus nav iespējams pietiekami novērst ar attiecīgās dalībvalsts vai attiecīgo dalībvalstu veiktiem pasākumiem. Regulas Nr. 1107/2009 70. pantā Komisijai ir paredzēta iespēja veikt šādus ārkārtas pasākumus pēc vienkāršotas procedūras ārkārtas neatliekamos gadījumos.

39

Tādējādi ar šīs regulas 71. pantu ieviestās procedūras mērķis ir ļaut Komisijai vai, ja tas nav iespējams, dalībvalstij pieņemt ārkārtas pasākumus, kas reglamentē noteiktu vielu vai līdzekļu lietošanu vai tirdzniecību, ja šādi pasākumi šķiet nepieciešami cilvēku vai dzīvnieku veselības vai vides aizsardzībai.

40

Direktīvas 2015/1535 5. pantā savukārt ir paredzēts, ka dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu jebkuru tehnisko noteikumu projektu. Pēc šī paziņojuma, piemērojot šīs direktīvas 6. pantu, principā ir jāatliek šī projekta pieņemšana, lai ļautu šai iestādei un citām dalībvalstīm izteikt apsvērumus par minēto projektu.

41

Lai gan minētajā direktīvā paredzētā procedūra saskaņā ar tās 5. panta 1. punkta ceturto daļu var attiekties uz dalībvalsts pasākumiem, ar ko ierobežo ķīmiskas vielas vai līdzekļa tirdzniecību vai izmantošanu sabiedrības veselības vai vides aizsardzības apsvērumu dēļ, tomēr abas pirmajā jautājumā minētās procedūras ir atšķirīgas.

42

Pirmkārt, lai gan šīs pašas direktīvas 5. pants principā ir piemērojams jebkuram tehnisko noteikumu projektam, Regulas Nr. 1107/2009 71. panta 1. punkts attiecas uz pasākumiem, kas piemērojami vielām un līdzekļiem, kuri apstiprināti vai atļauti saskaņā ar šo regulu.

43

Otrkārt, paziņojumam, kas ir šīs direktīvas 5. pantā paredzētās procedūras sākums, nav tāda pati funkcija kā oficiālajai informēšanai, ar kuru tiek uzsākta Regulas Nr. 1107/2009 71. pantā paredzētā procedūra, jo šī paziņojuma mērķis ir ļaut Komisijai un citām dalībvalstīm izteikt apsvērumus, taču šīs informēšanas galvenais mērķis ir mudināt Komisiju reaģēt uz minēto informāciju, veicot ārkārtas pasākumus, kas nepieciešami, lai kontrolētu attiecīgās dalībvalsts identificēto risku.

44

Treškārt, paziņošanas un informēšanas sekas, kādas Savienības likumdevējs ir paredzējis attiecīgi Direktīvas 2015/1535 5. pantā un Regulas Nr. 1107/2009 71. pantā, nav vienādas. Tādējādi, kamēr šis paziņojums principā nozīmē attiecīgā projekta pieņemšanas atlikšanu, Regulas Nr. 1107/2009 71. panta 1. punktā minētā informēšana noteiktos apstākļos var ļaut attiecīgajai dalībvalstij nekavējoties veikt pagaidu aizsardzības pasākumus valsts līmenī.

45

Šajā ziņā, lai gan pēc Direktīvas 2015/1535 5. pantā paredzētās procedūras, protams, var nekavējoties veikt valsts pasākumus, ja attiecīgā dalībvalsts izmanto šīs direktīvas 6. panta 7. punkta a) apakšpunktā šim nolūkam paredzēto iespēju, šī iespēja ir tikai izņēmums, kura piemērojamība turklāt ir atkarīga no nosacījuma, kurš nav ietverts Regulas Nr. 1107/2009 71. panta 1. punktā, proti, situācijas, uz kuru attiecas veiktais ārkārtas pasākums, neparedzamības.

46

Ceturtkārt, ir jānorāda, ka šīs regulas 71. panta 1. punkts, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 58. punktā, ir jāpielīdzina drošības klauzulai.

47

Procedūru, kas paredzētas attiecīgi minētās direktīvas 5. pantā un minētās regulas 71. pantā, nošķiršanu tādējādi apstiprina šīs pašas direktīvas 7. panta 1. punkta c) apakšpunkts, kurā ir paredzēts, ka tās 5. un 6. pants nav piemērojami dalībvalstu tiesību normām, ar kurām tās īsteno Savienības saistošajos tiesību aktos paredzētās drošības klauzulas.

48

Šādā situācijā, lai gan no Tiesas judikatūras izriet, ka, lai dalībvalsts varētu izmantot Savienības tiesību aktā paredzētu iespēju veikt ārkārtas pasākumus, tai ir jāievēro šajā aktā noteiktie materiālie un procesuālie nosacījumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 8. septembris, Monsanto u.c., no C‑58/10 līdz C‑68/10, EU:C:2011:553, 69. punkts, kā arī 2017. gada 13. septembris, Fidenato u.c., C‑111/16, EU:C:2017:676, 32. punkts), ir jākonstatē – lai vērstos Komisijā atbilstoši Regulas Nr. 1107/2009 71. panta 1. punktam, attiecīgajai dalībvalstij ir vienīgi “oficiāli jāinformē” šī iestāde, un šai informēšanai nav jānotiek īpašā veidā.

49

Šajā ziņā turklāt ir jāatgādina, ka atbilstoši LES 4. panta 3. punktā nostiprinātajam lojālas sadarbības principam Savienība un dalībvalstis ar patiesu savstarpēju cieņu palīdz cita citai, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Līgumiem. Šajā ziņā Tiesa tostarp ir nospriedusi, ka šis princips uzliek pienākumu dalībvalstīm ne vien veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu Savienības tiesību piemērojamību un efektivitāti, bet nosaka arī pienākumu Savienības iestādēm lojāli sadarboties ar dalībvalstīm (spriedumi, 2014. gada 4. septembris, Spānija/Komisija, C‑192/13 P, EU:C:2014:2156, 87. punkts, un 2019. gada 19. decembris, Amoena, C‑677/18, EU:C:2019:1142, 55. punkts).

50

Tāpat ir jāatgādina, ka viena no Savienības tiesību sistēmā sniegtajām garantijām ir labas pārvaldības princips, ar kuru ir saistīts kompetentās iestādes pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus atbilstošos lietas apstākļus (spriedums, 2012. gada 29. marts, Komisija/Igaunija, C‑505/09 P, EU:C:2012:179, 95. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

Šādos apstākļos, neraugoties uz atšķirību starp procedūrām, kas paredzētas attiecīgi Direktīvas 2015/1535 5. pantā un Regulas Nr. 1107/2009 71. panta 1. punktā, Komisija, ņemot vērā cilvēku un dzīvnieku veselības un vides aizsardzības mērķi, kas minēts šīs regulas 8. apsvērumā, nevar noliegt, ka atbilstoši minētā 5. panta prasībām sniegtais tehnisko noteikumu paziņojums 71. panta 1. punkta piemērošanas nolūkā ir svarīgs, ja šajā paziņojumā ietvertā informācija ir pietiekama, lai šī iestāde varētu saprast, kādēļ attiecīgajai dalībvalstij bija jāvēršas pie tās atbilstoši minētās regulas 71. panta 1. punktam.

52

Pēdējais minētais nosacījums ir izpildīts, ja attiecīgajā paziņojumā ir norādīts, pirmkārt, uz draudiem saistībā ar apstiprinātu darbīgo vielu vai atļautu augu aizsardzības līdzekli, kurus ir paredzēts novērst ar paziņoto projektu, un, otrkārt, uz neiespējamību novērst šos draudus, steidzamības kārtā nepievienojot spēkā esošajiem tiesību aktiem papildu pasākumus.

53

Šādā gadījumā Komisijai ir jāvaicā attiecīgajai dalībvalstij, vai ir jāuzskata, ka šis paziņojums ir oficiāla informēšana atbilstoši Regulas Nr. 1107/2009 71. panta 1. punktam.

54

Gadījumā, ja Komisija pie attiecīgās dalībvalsts ar šādu lūgumu nav vērsusies, ir jāuzskata, ka šī iestāde ar minētā paziņojuma palīdzību ir tikusi oficiāli informēta par nepieciešamību veikt ārkārtas pasākumus minētās regulas 71. panta 1. punkta izpratnē.

55

Šajā gadījumā no pirmā jautājuma formulējuma jau izriet, ka iesniedzējtiesa, kura ir vienīgā, kas izvērtē faktus LESD 267. pantā paredzētajā procedūrā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 14. maijs, Azienda Municipale Ambiente, C‑15/19, EU:C:2020:371, 26. punkts un tajā minētā judikatūra), uzskata, ka šī sprieduma 52. punktā minētā informācija no Francijas Republikas paziņojuma tik tiešām ir secināma.

56

Turklāt no iesniedzējtiesas lēmuma vai Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka Komisija būtu jautājusi Francijas Republikai, vai ir jāuzskata, ka šis paziņojums ir uzskatāms par oficiālu informēšanu atbilstoši Regulas Nr. 1107/2009 71. panta 1. punktam.

57

Katrā ziņā ir jāuzsver, ka apstāklis, ka dalībvalsts Komisijai nosūtītā oficiālā informācija jau ietver pasākuma projektu, neatbrīvo šo dalībvalsti no Regulas Nr. 1107/2009 71. panta 1. punkta otrajā teikumā ietvertā pienākuma nekavējoties informēt pārējās dalībvalstis un Komisiju par šī pasākuma galīgo pieņemšanu.

58

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2015/1535 5. pants un Regulas Nr. 1107/2009 71. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka atbilstoši šīs direktīvas 5. pantam veikta valsts pasākuma, ar kuru tiek aizliegts izmantot noteiktas darbīgās vielas, uz kurām attiecas šī regula, paziņošana ir uzskatāma par oficiālu informēšanu par nepieciešamību veikt ārkārtas pasākumus minētās regulas 71. panta 1. punkta izpratnē, ja:

59

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1107/2009 71. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Īstenošanas regulas 2018/783, 2018/784 un 2018/785 var uzskatīt par pasākumiem, ko Komisija noteikusi, atbildot uz Francijas Republikas 2017. gada 2. februārī sniegto paziņojumu.

60

Regulas Nr. 1107/2009 71. panta 1. punktā ir precizēts, ka pēc tam, kad dalībvalsts ir oficiāli informējusi Komisiju par nepieciešamību veikt ārkārtas pasākumus, tā var veikt pagaidu aizsardzības pasākumus, ja “nav veiktas nekādas darbības saskaņā ar [šīs regulas] 69. vai 70. pantu”.

61

Tātad no paša 71. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka vienīgi tas, ka Komisija rīkojas, pamatojoties uz minētās regulas 69. vai 70. pantu, var izslēgt jebkādu iespēju attiecīgajai dalībvalstij veikt ārkārtas pasākumus.

62

Šo secinājumu apstiprina šīs pašas regulas vispārējā sistēma.

63

Šajā ziņā ir jāatgādina, kā tas izriet no šī sprieduma 39. punkta, ka dalībvalsts veiktas oficiālās informēšanas saskaņā ar Regulas Nr. 1107/2009 71. panta 1. punktu mērķis ir uzsākt procedūru, kuras nolūks ir nodrošināt, ka Komisija vai, ja tā nerīkojas, attiecīgā dalībvalsts veic ārkārtas pasākumus.

64

Tādējādi Savienības likumdevējs ir ieviesis īpašu procedūru ārkārtas gadījumiem, kas ir cieši saistīta ar ārkārtas procedūrām, kuras ir noteiktas šīs regulas 69. un 70. pantā un kuras, tāpat kā tās 71. pants, ietilpst minētās regulas IX nodaļā. Savukārt tiesību normās, ar kurām ir ieviestas šīs procedūras ārkārtas gadījumiem, nav atsauces uz citām šajā pašā regulā paredzētajām procedūrām un līdz ar to tās ir jāuzskata par neatkarīgām no pēdējām minētajām.

65

Regulas Nr. 1107/2009 71. pantā paredzētā procedūra īpaši atšķiras no šīs regulas 21. pantā paredzētās procedūras darbīgās vielas apstiprinājuma pārskatīšanai, kas var tikt uzsākta arī pēc dalībvalsts šajā nolūkā iesniegta pieteikuma.

66

Taču Īstenošanas regulas 2018/783, 2018/784 un 2018/785 tika pieņemtas, pamatojoties nevis uz Regulas Nr. 1107/2009 69. vai 70. pantu, bet gan uz citām šīs regulas tiesību normām.

67

Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1107/2009 71. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Īstenošanas regulas 2018/783, 2018/784 un 2018/785 nevar uzskatīt par pasākumiem, ko Komisija veikusi, atbildot uz Francijas Republikas 2017. gada 2. februārī sniegto paziņojumu.

68

Ņemot vērā uz otro jautājumu sniegto atbildi, uz trešo jautājumu nav jāatbild.

69

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: