–

Repsol Petróleo SA vārdā – sākotnēji F. Bonastre Capell un M. Muñoz Pérez, pēc tam F. Bonastre Capell un M. Linares Gil, abogados,

–

Spānijas valdības vārdā – L. Aguilera Ruiz, pārstāvis,

–

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek, O. Serdula un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – P. Arenas un A. Armenia, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2003/96/EK (2003. gada 27. oktobris), kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (OV 2003, L 283, 51. lpp.), 21. panta 3. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Repsol Petróleo SA (turpmāk tekstā – “Repsol”) un Administración General del Estado (Vispārējā valsts pārvalde, Spānija) par pēdējās minētās lēmumu akcīzes nodokli minerāleļļām uzlikt ražošanas nolūkos īstenotam to minerāleļļu patēriņam, ko Repsol pats ir saražojis, ciktāl šīs ražošanas rezultātā ir radušies blakusprodukti, kuri nav energoprodukti.

3

Padomes Direktīvas 92/81/EEK (1992. gada 19. oktobris) par to, kā saskaņojams akcīzes nodoklis minerāleļļām (OV 1992, L 316, 12. lpp.), 4. panta 3. punktā bija noteikts:

“Minerāleļļu patēriņš tāda uzņēmuma robežās, kurš ražo minerāleļļu, netiek uzskatīts par akcīzes nodokļa iekasējamības gadījumu, ja tas ir veikts ražošanas vajadzībām.

Tomēr, ja šis patēriņš tiek veikts citos nolūkos, kas nav ražošana, tostarp transportlīdzekļu darbināšanai, tas tiek uzskatīts par akcīzes nodokļa iekasējamības gadījumu.”

4

Direktīvas 2003/96 3.–5. apsvērumā ir noteikts:

5

Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis uzliek nodokļus energoproduktiem un elektroenerģijai saskaņā ar šo direktīvu.”

6

Direktīvas 2003/96 piemērošanas nolūkā tās 2. panta 1. punktā ir uzskaitīti produkti, ko uzskata par “energoproduktiem”.

7

Saskaņā ar Direktīvas 2003/96 2. panta 4. punkta b) apakšpunkta pirmo ievilkumu tā neattiecas uz energoproduktiem, kurus izmanto citiem nolūkiem, nevis par motordegvielu vai kurināmo.

8

Minētās direktīvas 21. panta 3. punkts ir formulēts šādi:

“Energoproduktu patēriņu uzņēmuma robežās, kurā ražo energoproduktus, neuzskata par nodokļa uzliekamības [iekasējamības] gadījumu, kas rada pamatu nodokļa uzlikšanai, ja patērē uzņēmuma robežās ražotus energoproduktus. Dalībvalstis var arī atzīt šāda uzņēmuma robežās neražotas elektroenerģijas patēriņu un citu energoproduktu patēriņu, un energoproduktu un elektroenerģijas patēriņu tāda uzņēmuma robežās, kurā ražo degvielu, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, par tādu, kas nerada nodokļa [iekasējamības] gadījumu. Ja patēriņu veic nolūkā, kas nav saistīts ar energoproduktu ražošanu, jo īpaši transportlīdzekļu darbināšanai, to uzskata par nodokļa [iekasējamības] gadījumu, radot pamatu nodokļa uzlikšanai.”

9

1992. gada 28. decembraLey 38/1992 de Impuestos Especiales (Likums 38/1992 par speciālajiem nodokļiem) (1992. gada 29. decembraBOE Nr. 312, 44305. lpp.), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “LIE”), 47. panta “Atbrīvojuma gadījumi” 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts:

“Nodoklis netiek uzlikts pašpatēriņam, kurš ietver:

[..]

10

Spānijas uzņēmums Repsol veic arī energoproduktu ražošanu jēlnaftas rafinēšanas procesā. Papildus energoproduktiem rafinēšanas procesā rodas arī citi produkti, kas tiek pārdoti un izmantoti ķīmiskajā rūpniecībā un atkārtoti daļēji izmantoti ražošanas procesā.

11

2012. gada 2. aprīlī pēc 2011. gadā veiktas pārbaudes Spānijas nodokļu iestāde izdeva paziņojumu par nodokli, liekot Repsol attiecībā uz 2007. un 2008. taksācijas gadu samaksāt akcīzes nodokli minerāleļļām par minerāleļļām, ko šis uzņēmums pats ir saražojis un pēc tam izmantojis pats savās iekārtās ražošanas nolūkos, ciktāl šī ražošana radīja blakusproduktus, kuri nav energoprodukti, konkrēti, sēru un oglekļa dioksīdu.

12

Spānijas nodokļu iestāde uzskata, ka šis pašpatēriņš nedod tiesības uz LIE 47. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu no akcīzes nodokļa minerāleļļām attiecībā uz to pašpatēriņa daļu, kuras rezultātā tiek iegūti produkti, kam nepiemīt minerāleļļu īpašības.

13

2012. gada 25. aprīlīRepsol par šo paziņojumu iesniedza sūdzību Tribunal Económico‑Administrativo Central (Centrālā nodokļu pārsūdzības iestāde, Spānija), it īpaši norādot, ka šis pašpatēriņš ir atbrīvots no akcīzes nodokļa minerāleļļām, tostarp attiecībā uz to pašpatēriņa daļu, kuras rezultātā tiek iegūti produkti, kam nepiemīt minerāleļļu īpašības.

14

2015. gada 6. novembrī pēc šīs sūdzības noraidīšanas Repsol šo noraidījumu administratīvā kārtībā pārsūdzēja Audiencia Nacional (Valsts mēroga lietu tiesa, Spānija), norādot, ka minerāleļļu ražošanas procesā kā blakusprodukti neizbēgami tiek iegūti produkti, ko nevar kvalificēt kā energoproduktus, piemēram, sērs. Sēra ražošana izriet no darbības, kuras ietvaros šis produkts tiek iegūts no minerāleļļām, un šī procesa mērķis esot izpildīt minerāleļļām piemērojamās tehniskās specifikācijas, kurās ir noteikta maksimālā pieļaujamā sēra koncentrācija.

15

Ar 2016. gada 12. decembra lēmumu Audiencia Nacional (Valsts mēroga lietu tiesa) noraidīja Repsol pārsūdzību, ciktāl tajā bija apstrīdēta nodokļa uzlikšana minerāleļļu pašpatēriņam, kas ir radījis produktus, kuri nav energoprodukti.

16

2017. gada 10. jūlijāRepsol par šo lēmumu iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā – Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija). Iesniedzējtiesā Repsol apgalvo, ka Direktīvas 2003/96 21. panta 3. punkta mērķis ir nodokli uzlikt tikai tiem energoproduktiem, kas ir nodoti patēriņam, izslēdzot tos, kuri ir paredzēti pašpatēriņam, proti, tos, kuri tiek izmantoti citu energoproduktu ražošanai, pat ja šī ražošanas procesa laikā neizbēgami tiek iegūti blakusprodukti, kas nav energoprodukti. Tādējādi Spānijas nodokļu iestādes prakse uzlikt nodokli tai pašpatēriņa daļai, kurā ir radušies šie blakusprodukti, esot pretrunā Direktīvas 2003/96 mērķim.

17

Repsol uzskata, ka šo praksi varētu attaisnot saskaņā ar Direktīvas 92/81 4. panta 3. punktu, kurā no nodokļa uzlikšanas esot bijis izslēgts minerāleļļu patēriņš, kas ir veikts minerāleļļu ražošanai. Savukārt Direktīvas 2003/96, ar ko tika atcelta Direktīva 92/81, 21. panta 3. punktā esot tikai paredzēts, ka energoproduktu patēriņam neuzliek nodokli, ja tas notiek tāda uzņēmuma robežās, kurš ražo energoproduktus.

18

Iesniedzējtiesa uzskata, ka rodas jautājums, vai Direktīvas 92/81 4. panta 3. punktā ietvertās frāzes “tiek veikts ražošanas nolūkā” izslēgšana no Direktīvas 2003/96 21. panta 3. punkta teksta ir jāuzskata par leģislatīvu grozījumu, kas nozīmē, ka energoproduktu patēriņš tā uzņēmuma robežās, kas tos ražo, kurš tiek veikts gala energoproduktu ražošanai un kura laikā neizbēgami tiek iegūti produkti, kas nav energoprodukti, arī ir atbrīvots no akcīzes nodokļa.

19

Šajos apstākļos Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas 2003/96 21. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar to akcīzes nodokli minerāleļļām drīkst uzlikt ražošanas uzņēmuma iekārtās veiktajām energoproduktu pašpatēriņa darbībām tādā apmērā, kādā tiek iegūti produkti, kas nav energoprodukti?

Vai, gluži pretēji, šīs tiesību normas mērķis neaplikt ar akcīzes nodokli tādu energoproduktu izmantošanu, kas ir uzskatāmi par nepieciešamiem, lai iegūtu gala energoproduktus, liedz uzlikt akcīzes nodokli šai pašpatēriņa daļai, kuras rezultātā tiek iegūti produkti, kas nav energoprodukti, tostarp, ja tiek iegūti blakusprodukti kā neizbēgamas šī paša ražošanas procesa sekas?”

20

Ar abām prejudiciālā jautājuma daļām iesniedzējtiesa būtībā cenšas noskaidrot, vai Direktīvas 2003/96 21. panta 3. punkta pirmais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja uzņēmums, kas ražo energoproduktus, kurus ir paredzēts izmantot par motordegvielu vai kurināmo, patērē energoproduktus, ko tas pats ir saražojis, un ja šajā procesā tas neizbēgami iegūst arī produktus, kas nav energoprodukti, uz patēriņa daļu, kuras rezultātā tiek iegūti šādi produkti, kas nav energoprodukti, attiecas šajā tiesību normā paredzētais izņēmums no nodokļa iekasējamības par energoproduktiem.

21

Vispirms ir jāatgādina, ka Direktīvas 2003/96 mērķis, kā izriet no tās 3.–5. apsvēruma un 1. panta, ir noteikt saskaņotu režīmu nodokļu uzlikšanai energoproduktiem un elektroenerģijai, atbilstoši kuram nodokļi parasti tiek iekasēti saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem.

22

Saskaņā ar Direktīvas 2003/96 21. panta 3. punkta pirmo teikumu energoproduktu patēriņu uzņēmuma robežās, kurā ražo energoproduktus, neuzskata par nodokļa iekasējamības gadījumu, kas rada pamatu nodokļa uzlikšanai energoproduktiem, ja tiek patērēti uzņēmuma robežās ražoti energoprodukti. Šī punkta trešajā teikumā ir precizēts, ka tad, ja energoproduktu patēriņu veic nolūkā, kas nav saistīts ar energoproduktu ražošanu, to uzskata par nodokļa iekasējamības gadījumu, kas rada pamatu nodokļa uzlikšanai.

23

Direktīvas 2003/96 21. panta 3. punkta tekstā nav skaidri norādīts, kādā mērā par nodokļa iekasējamības par energoproduktiem gadījumu būtu jāuzskata energoproduktu patēriņš tādā ražošanas procesā, kurā vienlaikus tiek iegūti gan energoprodukti, gan produkti, kas nav energoprodukti.

24

Nosakot, ka energoproduktu patēriņš tā uzņēmuma robežās, kurā tie tiek ražoti, ar dažiem nosacījumiem netiek uzskatīts par šī nodokļa iekasējamības gadījumu, minētās direktīvas 21. panta 3. punkta pirmais teikums ir atkāpes noteikums šī nodokļu uzlikšanas režīma ietvaros, un tas ir jāinterpretē šauri (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 7. novembris, Petrotel‑Lukoil, C‑68/18, EU:C:2019:933, 37. punkts).

25

Šajā ziņā ir jāprecizē, pirmkārt, ka uz energoproduktu patēriņu tā uzņēmuma robežās, kurā tie tiek ražoti, izņēmums no nodokļa iekasējamības gadījuma saskaņā ar minētās direktīvas 21. panta 3. punkta pirmo teikumu attiecas tikai tad, ja patēriņš notiek tādu energoproduktu ražošanas nolūkā, uz kuriem pašiem attiecas ar Direktīvu 2003/96 izveidotais saskaņotais nodokļa uzlikšanas režīms, ņemot vērā to izmantošanu par motordegvielu vai kurināmo (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 6. jūnijs, Koppers Denmark, C‑49/17, EU:C:2018:395, 32. un 37. punkts).

26

Šajā gadījumā šķiet, ka netiek apstrīdēts, ka iegūtos energoproduktus pamatlietā ir paredzēts izmantot par motordegvielu vai kurināmo, bet tas tomēr ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Turklāt no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka pamatlietā iegūtos produktus, kas nav energoprodukti, Repsol reģenerē, tos pārdodot vai atkārtoti izmantojot ražošanas procesā. Uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, pamatojoties uz šiem apsvērumiem.

27

Otrkārt, Tiesa jau ir konstatējusi, ka gadījumā, ja uzņēmumā tiek saražoti vairāki produkti, lai novērtētu, vai uz energoproduktu patēriņu attiecas Direktīvas 2003/96 21. panta 3. punkta pirmajā teikumā paredzētais izņēmums, ir jāievēro dažādi šāda patēriņa mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 7. novembris, Petrotel‑Lukoil, C‑68/18, EU:C:2019:933, 25. punkts).

28

Šādā patēriņā, lai noskaidrotu, vai energoproduktu daļām, kas tiek patērētas, ir piemērojams akcīzes nodoklis, tās ir jānošķir atkarībā no to izmantošanas. Minētās direktīvas 21. panta 3. punkta pirmajā teikumā paredzētais izņēmums no nodokļa iekasējamības gadījuma attiecas tikai uz to energoproduktu daļas patēriņu, kurš ir paredzēts, lai ražotu energoproduktus, ko ir paredzēts izmantot par motordegvielu vai kurināmo (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 7. novembris, Petrotel‑Lukoil, C‑68/18, EU:C:2019:933, 26. un 27. punkts).

29

Šāds izņēmums savukārt nevar attiekties uz šo energoproduktu daļas patēriņu, kas notiek, lai ražotu produktus, kuri nav energoprodukti, vai energoproduktus, kurus nav paredzēts izmantot par motordegvielu vai kurināmo. Tādējādi Tiesa nosprieda, ka šāds izņēmums neattiecas uz energoproduktu daļu, kas tiek patērēta, lai ražotu siltumu, kuru izmanto uzņēmuma telpu apsildīšanai, vai kas ir vajadzīga elektrības ražošanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 7. novembris, Petrotel‑Lukoil, C‑68/18, EU:C:2019:933, 26. un 33. punkts).

30

No tā izriet, ka tad, ja ražošanas procesā vienlaikus tiek iegūti, pirmkārt, energoprodukti, ko ir paredzēts izmantot par motordegvielu vai kurināmo, un, otrkārt, produkti, kas nav energoprodukti, principā ir jāuzskata, ka uz to energoproduktu daļu, kura tiek patērēta šī procesa ietvaros, lai ražotu citus energoproduktus, ko ir paredzēts izmantot par motordegvielu vai kurināmo, attiecas Direktīvas 2003/96 21. panta 3. punkta pirmajā teikumā paredzētais izņēmums, savukārt otras daļas patēriņš nolūkā ražot produktus, kas nav energoprodukti, ir jāuzskata par nodokļa iekasējamības gadījumu attiecībā uz energoproduktiem.

31

Ņemot vērā iepriekš konstatēto, ir jāpārbauda, vai tā tas ir arī gadījumā, kad – kā tas ir šajā lietā – produktu, kas nav energoprodukti, iegūšana ir nevis ražošanas procesa mērķis, bet neizbēgamas šī procesa blakussekas, vai kad to paredz tiesiskais regulējums, kura mērķis ir aizsargāt vidi, un kad šiem produktiem, kas nav energoprodukti, ir ekonomiska vērtība.

32

Protams, Tiesa 2019. gada 7. novembra sprieduma Petrotel‑Lukoil (C‑68/18, EU:C:2019:933) 30. punktā atzina, ka no Direktīvas 2003/96 21. panta 3. punkta trešā teikuma negatīvā formulējuma var secināt, ka ar to tikai ir gribēts no izņēmuma no nodokļa iekasējamības par energoproduktiem izslēgt tādu energoproduktu patēriņu, kuram nav nekāda sakara ar energoproduktu ražošanu.

33

Tomēr minētā lieta attiecās uz Direktīvas 2003/96 21. panta 3. punkta piemērošanu energoproduktiem, ko izmanto, lai ražotu tvaiku, kurš pēc tam tiek izmantots tostarp energoproduktu ražošanai. Tādējādi pašpatēriņa mērķis bija ražot energoproduktus, saražojot siltumenerģiju, kas ir vajadzīga minēto produktu ražošanas tehnoloģiskajam procesam.

34

Šādā kontekstā šī secinājuma mērķis bija izslēgt interpretāciju, saskaņā ar kuru energoproduktu ražošana, kas notiek, ražojot starpproduktu, piemēram, tvaiku, tikai šī starpprodukta esamības dēļ padara nepiemērojamu šajā tiesību normā paredzēto izņēmumu no nodokļa iekasējamības gadījuma. Tiesa šajā ziņā precizēja, ka energoproduktu patēriņam tikai šī patēriņa nianšu dēļ nevar liegt piemērot minēto izņēmumu, ciktāl tas sekmē energoproduktu ražošanas tehnoloģisko procesu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 7. novembris, Petrotel‑Lukoil, C‑68/18, EU:C:2019:933, 28. un 30. punkts).

35

Tomēr atšķirībā no lietas, kurā ir taisīts minētais spriedums, pamatlieta nav saistīta ar pašpatēriņu, kas, ražojot starpproduktu, tiek izmantots energoproduktu ražošanai. Tā ir saistīta ar pašpatēriņu, kurš vienlaikus izraisa gan energoproduktu ražošanu, gan tādu produktu ražošanu, kas nav energoprodukti, bet kam ir ekonomiska vērtība.

36

Jākonstatē, ka Repsol, ņemot vērā šo ekonomisko vērtību, ir izvēlējies šos produktus, kas nav energoprodukti, vēlāk pārdot vai tos izmantot ražošanas procesā. Šādā kontekstā, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 40. punktā, nav nozīmes tam, ka produktu, kas nav energoprodukti, iegūšana, kā tas ir pamatlietā, ir neizbēgams blakusprocess, ciktāl tā ir neizbēgamas ražošanas procesa sekas vai ciktāl tā ir noteikta tiesiskajā regulējumā, kura mērķis ir aizsargāt vidi.

37

Interpretācija, saskaņā ar kuru, lai gan no šādi saražotiem produktiem, kas nav energoprodukti, tiek iegūta ekonomiska vērtība, uz visu energoproduktu patēriņu ražošanas procesā pretēji šī sprieduma 30. punktā minētajiem principiem attiektos izņēmums no nodokļa iekasējamības gadījuma, varētu apdraudēt Direktīvas 2003/96 mērķa sasniegšanu. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, paredzot saskaņotu nodokļu uzlikšanas režīmu energoproduktiem un elektroenerģijai, šīs direktīvas mērķis, kā tas izriet no tās 3.–5. apsvēruma, ir veicināt iekšējā tirgus pareizu darbību enerģētikas nozarē, tostarp novēršot konkurences izkropļojumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Autoservizi Giordano, C‑513/18, EU:C:2020:59, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 26.–28. punktā, nodokļa neuzlikšana energoproduktiem, kas tiek izmantoti ražošanas procesā, ja iegūtie produkti nav energoprodukti, radītu trūkumu ar Direktīvu 2003/96 izveidotajā nodokļu uzlikšanas režīmā, jo nodoklis netiktu uzlikts energoproduktiem, kam principā tas ir jāuzliek. Šim energoproduktu daļas patēriņam, lai gan tam būtu jāuzliek nodoklis, būtu piemērojams minētās direktīvas 21. panta 3. punkta pirmajā teikumā paredzētais izņēmums no nodokļa iekasējamības gadījuma. Turklāt nodokļa neuzlikšana minētās energoproduktu daļas patēriņam netiktu kompensēta ar vēlāku nodokļa uzlikšanu galaproduktiem, kas tiek iegūti no pēdējiem minētajiem, jo no šī patēriņa izrietošie galaprodukti vai nu nav energoprodukti Direktīvas 2003/96 2. panta 1. punkta izpratnē, vai arī tos nav paredzēts izmantot par motordegvielu vai kurināmo tās 2. panta 4. punkta b) apakšpunkta pirmā ievilkuma izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 12. februāris, OilTrading Poland, C‑349/13, EU:C:2015:84, 30. punkts, un 2018. gada 6. jūnijs, Koppers Denmark, C‑49/17, EU:C:2018:395, 24. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

39

Tādējādi, ja tiktu uzskatīts, ka minētās direktīvas 21. panta 3. punkta pirmajā teikumā paredzētais izņēmums tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā, ir jāpiemēro visu energoproduktu patēriņam, tas varētu apdraudēt iekšējā tirgus pareizu darbību enerģētikas nozarē, kas – kā ir atgādināts šī sprieduma 37. punktā – ir viens no mērķiem, kuri ir izvirzīti, ieviešot šādu režīmu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 6. jūnijs, Koppers Denmark, C‑49/17, EU:C:2018:395, 31. punkts).

40

Tādējādi viss ar Direktīvu 2003/96 ieviestais saskaņotais režīms nodokļa uzlikšanai energoproduktiem kopumā prasa, lai tad, ja energoproduktu patēriņš uzņēmuma robežās, kurā tie tiek ražoti, vienlaikus izraisa energoproduktu, ko ir paredzēts izmantot par motordegvielu vai kurināmo, un produktu, kas nav energoprodukti, bet kam ir vērtība, ražošanu, šīs direktīvas 21. panta 3. punkta pirmajā teikumā paredzētā izņēmuma no nodokļa iekasējamības gadījuma piemērošana attiecas tikai uz to patērēto energoproduktu daļu, kas atbilst to energoproduktu daļai, kurus ir paredzēts izmantot par motordegvielu vai kurināmo un kuri ir iegūti šajā ražošanas procesā. Tā kā Direktīvā 2003/96 nav precizējumu šajā ziņā, dalībvalstīm ir jānosaka noteikumi, kas ļauj novērtēt to energoproduktu daudzumu, kāds ir vajadzīgs, lai saražotu konkrētu cita energoprodukta daudzumu, kuru ir paredzēts izmantot par motordegvielu vai kurināmo (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 7. marts, Cristal Union, C‑31/17, EU:C:2018:168, 45. punkts).

41

Visbeidzot, nevar piekrist Repsol argumentam, ka šīs direktīvas 21. panta 3. punkta pirmajā teikumā paredzētā izņēmuma no nodokļa iekasējamības gadījuma nepiemērošana izraisītu dubultas nodokļu uzlikšanas situāciju. Tā kā energoproduktu patēriņš uzņēmuma robežās, kurā tie ir saražoti, notiek, lai ražotu energoproduktus, ko ir paredzēts izmantot par motordegvielu vai kurināmo, šis izņēmums ir pilnībā piemērojams to energoproduktu daļai, kuri tiek patērēti šajā nolūkā.

42

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/96 21. panta 3. punkta pirmais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja uzņēmums, kas ražo energoproduktus, kurus ir paredzēts izmantot par motordegvielu vai kurināmo, patērē energoproduktus, ko tas pats ir saražojis, un ja šajā procesā tas neizbēgami iegūst arī produktus, kas nav energoprodukti, bet kam ir ekonomiska vērtība, uz patēriņa daļu, kura izraisa šādu produktu, kas nav energoprodukti, iegūšanu, neattiecas šajā tiesību normā paredzētais izņēmums no nodokļa iekasējamības par energoproduktiem.

43

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 2003/96/EK (2003. gada 27. oktobris), kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai, 21. panta 3. punkta pirmais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja uzņēmums, kas ražo energoproduktus, kurus ir paredzēts izmantot par motordegvielu vai kurināmo, patērē energoproduktus, ko tas pats ir saražojis, un ja šajā procesā tas neizbēgami iegūst arī produktus, kas nav energoprodukti, bet kam ir ekonomiska vērtība, uz patēriņa daļu, kura izraisa šādu produktu, kas nav energoprodukti, iegūšanu, neattiecas šajā tiesību normā paredzētais izņēmums no nodokļa iekasējamības par energoproduktiem.