1.

Dalībvalstu tiesu iestādes, pamatojoties uz Pamatlēmumu 2002/584/TI ( 2 ), var izdot Eiropas apcietināšanas orderus, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodus. Tomēr, vai tas attiecas arī uz tāda sprieduma izpildi, kas ir pasludināts trešajā valstī un, pamatojoties uz starptautisku nolīgumu, atzīts pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī?

2.

Turklāt notiesāšana trešajā valstī rada jautājumu par apcietināšanas ordera izpildes atteikuma pamatu, ko Tiesa līdz šim vēl nav izskatījusi. Proti, saskaņā ar Pamatlēmuma 4. panta 7. punkta b) apakšpunktu pieprasījuma saņēmēja valsts var atteikt izpildi, ja noziedzīgais nodarījums ir izdarīts ārpus pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts un pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesību akti neļauj veikt kriminālvajāšanu par tādiem pašiem noziedzīgiem nodarījumiem, ja tie izdarīti ārpus tās teritorijas. Lai gan šajā lietā nodarījums tika izdarīts trešajā valstī, tomēr sagatavošanās šim nodarījumam notika pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī. Tāpēc ir jānoskaidro, kāda tam ir nozīme saistībā ar minētā atteikuma pamata piemērošanu.

3.

Kopš 2011. gada 5. aprīļa ir spēkā Nolīgums starp Lietuvas Republiku un Norvēģijas Karalisti par tādu spriedumu atzīšanu un izpildi krimināllietās, ar kuriem tiek piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi. Nolīgumā ir reglamentēta izsniegšanas valsts tiesu spriedumu atzīšana (7. pants) un norādīti to neatzīšanas pamati izpildes valstī (8. pants).

4.

Nolīgums starp Eiropas Savienību un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par nodošanas procedūru starp Eiropas Savienības dalībvalstīm un Islandi un Norvēģiju ( 3 ) ir spēkā kopš 2019. gada 1. novembra ( 4 ).

5.

Nolīguma preambulā ir noteikts:

“[..]

Izsakot savstarpēju uzticību savu tiesību sistēmu uzbūvei un darbībai, un visu Līgumslēdzēju pušu spējai nodrošināt taisnīgu tiesu,

[..].”

6.

Nolīguma 1. panta 3. punktā ir paredzēts:

“Šis Nolīgums nemaina pienākumu ievērot pamattiesības un pamattiesību principus, kas paredzēti Eiropas Konvencijā par cilvēktiesībām vai, gadījumā, ja izpildi veic dalībvalsts tiesu iestāde, tos principus, kas minēti Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā.”

7.

Kopumā nolīguma noteikumi par nodošanas procedūru lielā mērā atbilst Pamatlēmuma 2002/584 noteikumiem.

8.

Pamatlēmuma 2002/584 6. apsvērumā ir noteikts:

“Eiropas apcietināšanas orderis, kuru paredz šis pamatlēmums, ir pirmais konkrētais pasākums, ar kuru krimināltiesību jomā īsteno savstarpējas atzīšanas principu, kuru Eiropadome raksturojusi kā tiesu iestāžu sadarbības “stūrakmeni”.”

9.

Pamatlēmuma 2002/584 1. pantā ir definēts Eiropas apcietināšanas orderis un noteikts tā izpildes pienākums:

“1.   Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.

2.   Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.

3.   Šis pamatlēmums groza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti 6. pantā Līgumā par Eiropas Savienību.”

10.

Pamatlēmuma 2002/584 2. pantā ir noteikta Eiropas apcietināšanas ordera piemērošanas joma:

“1.   Eiropas apcietināšanas orderi var izsniegt par darbībām, par kurām izsniegšanas dalībvalsts tiesībās paredzēts brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, kura maksimālais ilgums ir vismaz 12 mēneši[,] vai par jau piespriestu sodu vai jau piemērotu drošības līdzekli, kuru ilgums ir vismaz četri mēneši.

2.   Šādi nodarījumi, ja par tiem izsniegšanas dalībvalstī var piemērot brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, kura maksimālais ilgums ir vismaz trīs gadi, un tādi, kā tie definēti izsniegšanas dalībvalsts tiesībās, saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem un nepārbaudot darbības abpusējo sodāmību ir pamats nodošanai, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi:

3.   [..]

4.   Tādu nodarījumu gadījumā, uz ko neattiecas 2. punkts, nodošanu var pakļaut nosacījumam, ka darbības, par kurām izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, uzskata par nodarījumu saskaņā ar izpildes valsts tiesībām neatkarīgi no tā sastāva elementiem vai kvalifikācijas.”

11.

Pamatlēmuma 2002/584 4. pantā noteiktos gadījumos ir atļauts atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi:

“Izpildes tiesu iestāde var atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu:

[..]

12.

Pamatlēmuma 2002/584 8. pantā ir noteikts Eiropas apcietināšanas ordera saturs:

“1.   Eiropas apcietināšanas orderis ietver šādu informāciju, kas izkārtota formā, kas norādīta pielikumā:

[..]

[..].”

13.

Īrija ieviesa Pamatlēmumu 2002/584 ar 2003. gada Likumu par Eiropas apcietināšanas orderi. Tā 5. pantā ir precizēts, kad runa ir par sodāmību Īrijā:

“Šā likuma izpratnē Eiropas apcietināšanas orderī norādīts noziedzīgs nodarījums atbilst [Īrijas] tiesību aktos paredzētam noziedzīgam nodarījumam, ja noziedzīgā nodarījuma sastāvu veidojošā darbība vai bezdarbība, ja tā tiktu veikta [Īrijā] Eiropas apcietināšanas ordera izdošanas dienā, ir noziedzīgs nodarījums saskaņā ar [Īrijas] tiesību aktiem.”

14.

Ar 2003. gada Likuma par Eiropas apcietināšanas orderi 44. pantu Īrija ieviesa Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 7. punkta b) apakšpunktu:

“Saskaņā ar šo likumu personu nedrīkst nodot, ja attiecībā uz šo personu izdotajā Eiropas apcietināšanas orderī norādītais noziedzīgais nodarījums nav izdarīts izsniegšanas valstī vai tiek apgalvots, ka tas nav izdarīts izsniegšanas valstī, un noziedzīgā nodarījuma sastāvu veidojošā darbība vai bezdarbība nav uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar [Īrijas] tiesību aktiem tādēļ, ka tā nav izdarīta [Īrijā].”

15.

Īrijas 1977. gada Narkotisko vielu aprites pārkāpumu likuma ( 5 ) 15. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ikvienai personai, kuras valdījumā likumīgi vai citā veidā ir kontrolētas narkotiskās vielas realizēšanas vai piegādāšanas nolūkā, pārkāpjot šā likuma 5. panta noteikumus, ir piemērojams sods.”

16.

JR ir Lietuvas valstspiederīgais. 2014. gada janvārī viņš Lietuvā vienojās ar trešo personu par narkotisko vielu nogādāšanu Norvēģijā, par to saņemot atlīdzību 570 EUR apmērā. Viņš veda narkotiskās vielas no Lietuvas, šķērsojot vairāku valstu robežas, līdz visbeidzot no Zviedrijas iebrauca Norvēģijā. 2014. gada 19. janvārī viņš tika aizturēts Norvēģijā aptuveni piecus kilometrus no robežas ar aptuveni 4,6 kg metamfetamīna.

17.

2014. gada 28. novembrīHeggen og Frøland tingrett (Hegenas un Frolandas rajona tiesa) (Norvēģija) notiesāja JR (turpmāk tekstā – “notiesātais”) par noziedzīgu nodarījumu “narkotisko vielu nelikumīga piegāde ļoti lielā apmērā” saskaņā ar Norvēģijas Kriminālkodeksa 162. pantu, piespriežot brīvības atņemšanas sodu uz četriem gadiem un sešiem mēnešiem. Notiesātā iesniegtā apelācijas sūdzība tika noraidīta.

18.

2015. gada 18. jūnijāJurbarko rajono apylinkės teismas (Jurbarkas rajona apriņķa tiesa, Lietuva) atzina Norvēģijas spriedumu, pamatojoties uz Norvēģijas un Lietuvas nolīgumu par spriedumu atzīšanu un izpildi krimināllietās, un tādējādi to varēja izpildīt saskaņā ar Lietuvas tiesību aktiem. Notiesātā iesniegtā apelācijas sūdzība par šo nolēmumu tika noraidīta.

19.

2016. gada 7. aprīlī Norvēģija nogādāja notiesāto Lietuvā.

20.

2016. gada 15. novembrīKaišiadorių rajono apylinkės teismas (Kaišadores rajona apriņķa tiesa, Lietuva) pieņēma lēmumu par notiesātā nosacītu atbrīvošanu. Tomēr 2018. gada 5. februārī Marijampolės apylinkės teismo Jurbarko rūmai (Marijampoles apriņķa tiesa, Jurbarkas palāta, Lietuva) noteica, ka par nosacītas atbrīvošanas noteikumu neizpildi notiesātajam ir jāizcieš atlikušais sods vienu gadu, septiņus mēnešus un 24 dienas.

21.

Tā kā notiesātais tikmēr bija aizbēdzis uz Austriju, 2018. gada 24. maijā Lietuvas iestādes izdeva Eiropas apcietināšanas orderi, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu par vienotu noziedzīgo nodarījumu – narkotisko vai psihotropo vielu nelikumīga glabāšana, transportēšana, pārsūtīšana, pārdošana vai cita veida izplatīšana ļoti lielā apmērā.

22.

2019. gada 21. janvārī notiesātais tika apcietināts Īrijā. Tur viņš vispirms līdz 2019. gada oktobrim izcieta Īrijas brīvības atņemšanas sodu par citu nodarījumu.

23.

High Court (Augstā tiesa, Īrija) ir jālemj par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, tāpēc 2019. gada 26. jūnijā tā uzdeva Tiesai šādus jautājumus:

24.

High Court (Augstā tiesa) lūgumu sniegt atbildi uz šiem jautājumiem steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesa noraidīja steidzamības neesamības dēļ.

25.

Par jautājumiem rakstveida apsvērumus iesniedza notiesātais, Īrija un Eiropas Komisija.

26.

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai var tikt izdots Eiropas apcietināšanas orderis, lai izpildītu trešās valsts tiesas piespriestu un izsniegšanas dalībvalsts atzītu brīvības atņemšanas sodu.

27.

Saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 1. punktu Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.

28.

Šajā lietā izsniegšanas dalībvalsts vēlas izpildīt brīvības atņemšanas sodu. Tomēr to ir piespriedusi nevis pati dalībvalsts, bet gan trešā valsts, un izsniegšanas valsts to vēlāk ir atzinusi. Līdz ar to ir jānoskaidro, vai trešās valsts pasludināts spriedums vai atzīšana izsniegšanas valstī var būt atbilstīgs Eiropas apcietināšanas ordera priekšmets.

29.

Trešajās valstīs piespriestie brīvības atņemšanas sodi principā nav izpildāmi ar Eiropas apcietināšanas orderi (par to 1. sadaļā). Citādi ir tad, ja izsniegšanas dalībvalsts atzīst brīvības atņemšanas sodu (par to 2. sadaļā). Tad izpildes dalībvalsts pārbauda, vai ir spēkā Eiropas apcietināšanas orderis (par to 3. sadaļā).

30.

Pamatlēmums 2002/584 attiecas tikai uz dalībvalstīm, nevis uz trešajām valstīm ( 6 ). Tāpēc trešajā valstī piespriestu brīvības atņemšanas sodu kā tādu principā nevar izpildīt, izmantojot Eiropas apcietināšanas orderi.

31.

Saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 8. panta 1. punkta c) apakšpunktu pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts drīkst izdot Eiropas apcietināšanas orderi tikai tad, ja pastāv izpildāms tiesas nolēmums ( 7 ). Šādus izpildāmus tiesas nolēmumus pasludina dalībvalstu iestādes ( 8 ).

32.

Starp dalībvalstīm ir spēkā savstarpējas atzīšanas princips, kas ir balstīts uz savstarpējas uzticēšanās principu un kas konkrēti tiek īstenots ar Eiropas apcietināšanas orderi saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 2. punktu un sesto apsvērumu ( 9 ).

33.

Konkrētāk, ar savstarpējas uzticēšanās principu katrai dalībvalstij ir noteikts pienākums – izņemot ārkārtas apstākļus – uzskatīt, ka visas pārējās dalībvalstis ievēro Savienības tiesības un it īpaši šajās tiesībās atzītās pamattiesības ( 10 ).

34.

Taču šos principus nevar automātiski attiecināt uz trešajām valstīm. Ja nav šādas savstarpējas uzticēšanās, nevar pieņemt, ka trešā valsts ir ievērojusi pieprasītās personas pamattiesības. Tomēr saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punktu pamattiesības ir jāievēro. To ne vienmēr kompensē apstāklis, ka trešā valsts ir noslēgusi starptautiskus līgumus, kuros principā tiek prasīts ievērot pamattiesības ( 11 ).

35.

Tāpēc Norvēģijas tiesas spriedums pats par sevi nevarēja būt Eiropas apcietināšanas ordera pamats.

36.

Tomēr šajā lietā Lietuva ir atzinusi Norvēģijas tiesas notiesājošo spriedumu un sodu.

37.

Kamēr nepastāv nekāds starptautisks nolīgums starp Savienību un trešo valsti, izdošanas noteikumi attiecībās starp šīm abām valstīm ir dalībvalsts kompetencē. Tomēr dalībvalstīm šī kompetence izdošanas jomā ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības ( 12 ).

38.

Tā kā nolīgums starp Savienību, Islandi un Norvēģiju vēl nebija spēkā brīdī, kad Norvēģija izdeva notiesāto Lietuvai, Lietuva varēja pilnībā piemērot savu nolīgumu ar Norvēģiju.

39.

Tātad jautājums ir par to, vai Eiropas apcietināšanas ordera nosacījums ir tāds, ka izpildāmais brīvības atņemšanas sods ir piespriests dalībvalstī, vai arī izsniegšanas dalībvalsts var “legalizēt” trešās valsts piespriestu brīvības atņemšanas sodu, atzīstot notiesājošo spriedumu.

40.

Šķiet, ka šāds gadījums netika paredzēts Pamatlēmuma 2002/584 pieņemšanas laikā. Tomēr tādā situācijā kā šajā lietā Eiropas apcietināšanas orderis var būt piemērojams, ja ir izpildīti Pamatlēmuma nosacījumi. Proti, tajā šāda iespēja nav skaidri izslēgta.

41.

Atskaites punkts ir jau minētais Pamatlēmuma 2002/584 8. panta 1. punkta c) apakšpunkts. Saskaņā ar to Eiropas apcietināšanas orderim ir jābūt balstītam uz citu izpildāmu tiesas nolēmumu, kas pasludināts pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī ( 13 ). Tas var būt izpildāms spriedums, lēmums par apcietinājuma piemērošanu vai jebkurš cits izpildāms tiesas nolēmums ar tādu pašu spēku, kas ietilpst 1. un 2. panta piemērošanas jomā.

42.

Šajā ziņā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Jurbarkas rajona apriņķa tiesa ar 2015. gada 18. jūnija spriedumu ir atzinusi spriedumu, ko 2014. gada 28. novembrī ir pasludinājusi Norvēģijas tiesa, kā rezultātā to varēja izpildīt saskaņā ar Lietuvas tiesībām. Pēc izpildes pagaidu apturēšanas Marijampoles apriņķa tiesas Jurbarkas palāta 2018. gada 5. februārī noteica, ka notiesātajam ir jāizcieš atlikušais sods. Tātad pastāv izpildāms tiesas nolēmums.

43.

Automātiski nevar noteikt, kā ir jānovērtē, vai nolēmumam ir tāds pats spēks atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 1. un 2. pantam. Tomēr it īpaši Pamatlēmuma 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta versijas angļu un franču valodā liecina, ka ir jāpārbauda, vai nolēmums ietilpst 1. un 2. panta piemērošanas jomā ( 14 ). Tas atbilst minētā 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta funkcijai. Pamatlēmuma 8. pantā prasītās informācijas mērķis ir tikai precizēt, ka ir ievēroti Eiropas apcietināšanas ordera nosacījumi ( 15 ). Tie it īpaši ir izklāstīti 1. un 2. pantā.

44.

Savukārt Pamatlēmuma 2002/584 1. un 2. panta piemērošanas joma tiek noteikta, ņemot vērā nevis valsts tiesu nolēmumu uzskaitījumu, bet gan nolēmuma mērķi un priekšmetu.

45.

Lai gan Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 1. punktā Eiropas apcietināšanas orderis ir definēts kā dalībvalstī izsniegts tiesas nolēmums, tomēr tas nav nolēmums, kas tiek izpildīts ar Eiropas apcietināšanas orderi. Runājot par šo pēdējo minēto nolēmumu, attiecībā uz šo lietu no Pamatlēmuma 1. panta 1. punkta izriet tikai tas, ka apcietināšanas ordera mērķim ir jābūt brīvības atņemšanas soda izpildei. Šis sods – vismaz atbilstoši tiesību normas formulējumam – nedrīkst būt piespriests dalībvalstī. Šajā ziņā trešajā valstī pasludināta sprieduma atzīšanai ir tāda pati funkcija kā notiesāšanai, jo tā prasa šā sprieduma izpildi dalībvalstī, kas to atzīst.

46.

Saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 1. punktu Eiropas apcietināšanas orderi var izdot, ja ir piespriests brīvības atņemšanas sods vismaz uz četriem mēnešiem. Arī šajā tiesību normā netiek prasīts, lai notiesājošais spriedums būtu pasludināts dalībvalstī. Drīzāk trešās valsts pasludināta notiesājoša sprieduma atzīšana ietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā, ja tas attiecas uz pietiekami ilgu brīvības atņemšanas sodu.

47.

Līdz ar to Pamatlēmums 2002/584 ir piemērojams situācijā, kad pieprasītā persona ir notiesāta un sodīta trešajā valstī, bet izsniegšanas dalībvalsts ir atzinusi trešās valsts tiesas pasludināto spriedumu, pamatojoties uz starptautisku nolīgumu ar šo trešo valsti, un tas tiek izpildīts saskaņā ar izsniegšanas valsts tiesību aktiem.

48.

Lai gan Pamatlēmums ir piemērojams, vēl ir jānoskaidro, kādā mērā brīvības atņemšanas soda atzīšana pieprasījuma iesniedzējas tiesu iestādes dalībvalstī ir saistoša izpildes tiesu iestādei.

49.

Lai leģitimētu sprieduma savstarpēju atzīšanu citās dalībvalstīs, ir jāievēro procesuālo tiesību un pamattiesību aizsardzība ( 16 ). Tāpēc Pamatlēmuma 2002/584 interpretācijai ir jābūt tādai, ka ar to tiek nodrošināta attiecīgo personu pamattiesību ievērošana, nevājinot dalībvalstu sadarbības sistēmas – kurā Eiropas apcietināšanas orderis, kā to ir paredzējis Savienības likumdevējs, ir viens no būtiskajiem elementiem – efektivitāti ( 17 ).

50.

Šajā ziņā Eiropas apcietināšanas ordera sistēma ietver pieprasītās personas procesuālo tiesību un pamattiesību aizsardzību divos līmeņos. Pirmajā līmenī, pieņemot izpildāmu tiesas nolēmumu, pieprasītajai personai ir jābūt pieejamai tiesību aizsardzībai tiesā. Otrajā līmenī, izdodot Eiropas apcietināšanas orderi, ir jāgarantē tiesību aizsardzība tiesā ( 18 ).

51.

Šajā nozīmē iepriekšēja tiesvedība, kurā tiek lemts par pieprasītās personas vainu, ļauj izpildes tiesu iestādei uzskatīt, ka lēmums izdot Eiropas apcietināšanas orderi soda izpildei ir pieņemts valsts tiesvedībā, kurā notiesātajai personai tika nodrošinātas visas garantijas, kādas pienākas šāda veida lēmumu pieņemšanā, it īpaši tās, kas izriet no Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punktā minētajām pamattiesībām un tiesību pamatprincipiem ( 19 ).

52.

Šajā lietā Lietuva ir atzinusi Norvēģijas tiesas spriedumu, pamatojoties uz nolīgumu ar Norvēģiju, un notiesātajam bija pieejamas tiesības pārsūdzēt šo atzīšanu tiesā. Ņemot vērā dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos, ir jāuzskata, ka šajā lietā pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī tika ievērotas notiesātā procesuālās tiesības un pamattiesības.

53.

Tomēr ārkārtas apstākļos ir iespējams ierobežot savstarpējās atzīšanas un dalībvalstu savstarpējās uzticēšanās principu ( 20 ).

54.

Šādu ārkārtas apstākļu noteikšanas sākumpunkts ir Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punkts, saskaņā ar kuru tas neskar pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kas minēti LES 2. un 6. pantā ( 21 ).

55.

Tomēr ne katrs pamattiesību pārkāpums pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī neizbēgami ir jāuzskata par ārkārtas apstākli, jo savstarpējas uzticēšanas princips būtībā nozīmē, ka parasti pietiek ar to, ka attiecīgās personas šajā saistībā saņem tiesību aizsardzību šajā valstī ( 22 ).

56.

Par ārkārtas apstākli ir jāuzskata tikai būtisku pamattiesību pārkāpumu risks. Šāds pieņēmums Tiesai vispirms ir bijis attiecībā uz risku, ka pieprasītā persona tiks pakļauta necilvēciskai vai pazemojošai attieksmei Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. panta izpratnē ( 23 ). Tāda pati kvalitāte būtu reālam riskam, ka personas, pret kuru ir izdots Eiropas apcietināšanas orderis (kriminālvajāšanas veikšanai), nodošanas gadījumā izsniegšanas tiesu iestādei tiks pārkāptas tās pamattiesības uz neatkarīgu tiesu, tādējādi kaitējot Hartas 47. panta otrajā daļā nostiprināto šīs personas pamattiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu būtiskajam saturam ( 24 ).

57.

Ja dalībvalsts atzīst un izpilda trešās valsts tiesas piespriestu sodu, būtiska pamattiesību pārkāpuma risks var attiekties, no vienas puses, uz notiesāšanu šajā trešajā valstī, piemēram, tiesvedību, noziedzīgā nodarījuma sastāvu vai soda apmēru, bet, no otras puses, arī uz tiesvedību un apcietinājuma apstākļiem pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī.

58.

Šajā ziņā var būt gadījumi, kad vispārzināmas informācijas dēļ attiecīgie riski ir acīmredzami ( 25 ) vai attiecīgā persona norāda uz nopietnu risku, ka izdošanas gadījumā tiks būtiski pārkāptas pamattiesības ( 26 ).

59.

Tāpēc šādos gadījumos izpildes tiesu iestādei pēc konkrēta un precīza attiecīgās lietas izvērtējuma ir jāpārbauda, vai pastāv nopietni un pierādīti iemesli uzskatīt, ka pieprasītā persona ir pakļauta būtiska pamattiesību pārkāpuma riskam ( 27 ). Šim nolūkam izpildes tiesu iestādei, kāda ir iesniedzējtiesa pamatlietā, it īpaši saskaņā ar Pamatlēmuma 15. panta 2. punktu ir jālūdz izsniegšanas tiesu iestādei visa papildu informācija, kuru tā uzskata par nepieciešamu, lai izvērtētu šāda riska pastāvēšanu ( 28 ).

60.

Tomēr līdz šim šajā lietā nav norādīts uz pamattiesību pārkāpumu, nemaz nerunājot par būtisku pārkāpumu. Drīzāk ir jāņem vērā, ka nav runas par kādas trešās valsts sprieduma atzīšanu.

61.

Protams, nepietiek ar to, ka Norvēģija ir ECPAK līgumslēdzēja puse ( 29 ). Tomēr šī valsts ar Savienību ir noslēgusi nolīgumu par nodošanas procedūru, kas stājās spēkā 2019. gada 1. novembrī. Minētā nolīguma preambulā līgumslēdzējas puses ir izteikušas savstarpēju uzticību savu tiesisko sistēmu uzbūvei un darbībai, kā arī savai spējai nodrošināt taisnīgu tiesu ( 30 ). Tādējādi Savienība attiecībā uz Norvēģiju ir izteikusi uzticību, kas līdzinās dalībvalstu savstarpējai uzticībai. Tāpēc attiecībā uz šo trešo valsti vienkārši ir jāpieņem, ka pamattiesības jau ir ievērotas un tiks ievērotas arī turpmāk.

62.

Līdz ar to Pamatlēmums 2002/584 ir piemērojams situācijā, kad pieprasītā persona ir notiesāta un sodīta Norvēģijā, bet izsniegšanas dalībvalsts atzīst šo spriedumu, pamatojoties uz starptautisku nolīgumu ar Norvēģiju, un tas tiek izpildīts saskaņā ar izsniegšanas valsts tiesību aktiem.

63.

Tomēr izpildes tiesu iestāde izbeidz nodošanas procedūru, ja tai ir nopietni un pierādīti iemesli uzskatīt, ka Lietuvas atzītā Norvēģijā piespriestā brīvības atņemšanas soda izpilde izraisītu būtisku pamattiesību pārkāpumu.

64.

Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas zināt, vai izpildes tiesu iestāde var atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 1. punktu un 7. punkta b) apakšpunktu, jo noziedzīgais nodarījums tika izdarīts trešajā valstī, kad noziedzīgā nodarījuma izdarītājs tam bija sagatavojies izsniegšanas valstī.

65.

Saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 1. punktu izpildes tiesu iestāde var atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, ja kādā no 2. panta 4. punktā minētajiem gadījumiem darbība, kas ir Eiropas apcietināšanas ordera pamatā, netiek uzskatīta par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesībām.

66.

Šķiet neiespējami, ka šajā lietā var atteikt izdošanu ar šādu pamatojumu, jo attiecīgais noziedzīgais nodarījums – narkotisko vielu tirdzniecība – ir sodāma darbība saskaņā ar Īrijas Narkotisko vielu aprites pārkāpumu likuma 15. pantu un turklāt nešķiet, ka uz to attiektos Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 4. punkts. Drīzāk runa ir par sarakstā norādītu noziedzīgu nodarījumu atbilstoši 2. panta 2. punkta piektajam ievilkumam, par kuru nav paredzēta abpusēja sodāmība.

67.

Tāpēc Tiesai nav jāizsakās par Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 1. punktu.

68.

Savukārt Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 7. punkta b) apakšpunkta interpretācijai ir nozīme lietas izspriešanā. Saskaņā ar šo tiesību normu izpildes tiesu iestāde var atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, ja tas attiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti ārpus izsniegšanas dalībvalsts teritorijas un izpildes dalībvalsts tiesību akti neļauj veikt kriminālvajāšanu par tādiem pašiem noziedzīgiem nodarījumiem, ja tie izdarīti ārpus tās teritorijas.

69.

Tātad atteikums ir atkarīgs no diviem kumulatīviem nosacījumiem: noziedzīgais nodarījums, uz kuru attiecas Eiropas apcietināšanas orderis, ir izdarīts ārpus izsniegšanas dalībvalsts teritorijas, un izpildes dalībvalsts tiesību akti neļauj veikt kriminālvajāšanu par tādiem pašiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti ārpus tās teritorijas.

70.

Šīs atkāpes jēga un mērķis ir ļaut izpildes tiesu iestādei, izpildot Eiropas apcietināšanas orderi, ņemt vērā pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts pamatlēmumus par tās pilnvaru noteikt kriminālsodus apjomu. Tomēr Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 7. punkta b) apakšpunktā šim mērķim nav piešķirta neierobežota piemērojamība.

71.

Attiecībā uz otro iepriekš minēto nosacījumu tikai Īrijas tiesas var izskaidrot atbilstošo Īrijas krimināltiesību normu piemērojamību. Tiktāl izpildes atteikums ir pieprasījuma saņēmējas tiesu iestādes ziņā.

72.

Savukārt Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 7. punkta b) apakšpunktā pie noziedzīgo nodarījumu, kas izdarīti ārpus izsniegšanas dalībvalsts teritorijas, jēdziena nav minēta atsauce uz pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesībām. Tāpēc tas ir Savienības tiesību jēdziens, kas Tiesai ir jāinterpretē, ņemot vērā tā interpretāciju gadījumā, kad noziedzīgā nodarījuma izdarītājs tam bija sagatavojies izsniegšanas dalībvalstī ( 31 ).

73.

Pretēji Īrijas uzskatam atzīšanai, ko veikusi izsniegšanas dalībvalsts, nav ietekmes uz šo jautājumu, jo šī atzīšana neko nemaina attiecībā uz noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas vietu. Tomēr Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 7. punkta b) apakšpunktā tiek ņemta vērā vieta, kur noziedzīgais nodarījums ir “veikts”. Tādējādi konkrēti izskatāmajā lietā noziedzīgajam nodarījumam bija jābūt ekstrateritoriālam.

74.

Šajā lietā notiesātais Lietuvā vienojās ar trešo personu par narkotisko vielu nogādāšanu Norvēģijā par atlīdzību. Viņš veda narkotiskās vielas no Lietuvas, šķērsojot vairāku valstu robežas, līdz visbeidzot no Zviedrijas iebrauca Norvēģijā. Tur viņš tika aizturēts aptuveni piecus kilometrus no robežas ar vairākiem kilogramiem metamfetamīna. Viņš tika notiesāts par “narkotisko vielu nelikumīgu piegādi ļoti lielā apmērā”. Tas, ka notiesāšanas priekšmets bija Lietuvā veiktās darbības, Tiesai netika izklāstīts.

75.

Tiktāl pamatlietā rodas trīs jautājumi, proti, pirmkārt, vai nedrīkst atsaukties uz Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 7. punkta b) apakšpunktu jau tad, ja tikai dažas, nevis visas noziedzīgās darbības ir veiktas izsniegšanas valstī, otrkārt, kādā mērā noziedzīgā nodarījuma jēdziens ietver sagatavošanos šim nodarījumam, un, treškārt, vai ir nozīme izpildāmā soda apmēram.

76.

Runājot par izsniegšanas valstī izdarīto noziedzīgo darbību nepieciešamo apjomu, Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 7. punkta b) apakšpunkts ir jālasa kopā ar šīs tiesību normas a) apakšpunktu.

77.

Pamatlēmuma 4. panta 7. punkta a) apakšpunktā runa ir par to, ka nodarījums “pilnīgi vai daļēji” ir izdarīts izpildes valstī. Tādējādi ar daļēji izdarītu nodarījumu izpildes valstī ir pietiekami, lai saskaņā ar šo tiesību normu tā varētu atteikt izdošanu.

78.

Turpretim Pamatlēmuma 4. panta 7. punkta b) apakšpunktā runa ir tikai par nodarījuma izdarīšanu “ārpus” izsniegšanas valsts, sīkāk neprecizējot. Tāpēc b) apakšpunktā minētā atkāpe ir piemērojama tikai tad, ja nodarījums pilnīgi ir izdarīts ārpus pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts, un nav pietiekami, ja tas ir izdarīts tikai daļēji.

79.

Šo secinājumu apstiprina apsvērums, ka Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 7. punkta b) apakšpunkts attiecas ne tikai uz brīvības atņemšanas soda izpildi, kam ir nozīme šajā lietā, bet arī uz kriminālvajāšanu. Tomēr tai būtu jābūt iespējamai arī tad, ja pieprasījuma iesniedzēja valsts iesaistās tāpēc, ka savu teritoriālo jurisdikciju tā balsta tikai uz kādu daļu no noziedzīgajām darbībām.

80.

Iesniedzējtiesa jautā arī, ciktāl noziedzīgais nodarījums, saistībā ar kuru tiek lūgta izdošana, ietver sagatavošanos šim nodarījumam.

81.

Šajā ziņā var atsaukties uz Pamatlēmuma 2002/584 3. panta 2. punktu. Atbilstoši tam kā Hartas 50. pantā paredzētā ne bis in idem principa izpausmei Eiropas apcietināšanas ordera izpilde ir jāatsaka, ja pieprasītā persona jau ir notiesāta par tādu pašu darbību. Šajā saistībā, interpretējot “tādas pašas darbības” jēdzienu, Tiesa ir ņēmusi vērā nodarījuma būtību neatkarīgi no tā juridiskās kvalifikācijas vai aizsargājamām tiesiskajām interesēm un atzinusi, ka tas ietver konkrētu apstākļu, kas ir savstarpēji nedalāmi saistīti, kopumu ( 32 ).

82.

Tādējādi arī, lai noteiktu izdarīto noziedzīgo nodarījumu, ir jāņem vērā nodarījuma būtība. Nozīme ir konkrētajiem apstākļiem, kas ir savstarpēji nedalāmi saistīti.

83.

Runājot par kriminālsodāmām darbībām nelikumīgu narkotisko vielu tirdzniecības jomā, tādu pašu narkotisko vielu ievešana un izvešana dažādās valstīs var būt tādu faktu kopums, kas būtībā ir savstarpēji nedalāmi saistīti ( 33 ).

84.

Ņemot to vērā, ir iespējams, ka līdztekus noziedzīgiem nodarījumiem, ko veido narkotisko vielu piegāde un ievešana Norvēģijā, notiesātais ir veicis noziedzīgas darbības Lietuvā, it īpaši narkotisko vielu izvešanu. Tādējādi noziedzīgais nodarījums būtu ticis izdarīts ne tikai ārpus izsniegšanas dalībvalsts. Tāpēc nav nepieciešams galīgais vērtējums par to, vai vienošanās ar citu personu pārvadāt narkotiskās vielas par atlīdzību arī ir daļa no šāda nodarījumu kopuma. Tomēr šī vienošanās liek domāt, ka notiesātais izveda narkotiskās vielas no Lietuvas, lai tās ievestu Norvēģijā, tātad rīkojās ar vienotu noziedzīgu nodomu.

85.

Taču galīgais vērtējums šajā ziņā ir jāveic kompetentajām valsts tiesām, kurām ir jākonstatē, vai attiecīgais nodarījums pēc būtības veido tādu apstākļu kopumu, kas ir savstarpēji nedalāmi saistīti laikā, vietā un arī pēc to objekta ( 34 ). Šajā izdošanas lietā par šo konstatējumu primāri ir atbildīgas Īrijas tiesas, kurām tomēr ir pienācīgi jāņem vērā Lietuvā atzītie Norvēģijas tiesu konstatējumi. Turklāt, ja izrādās, ka ir vajadzīgi papildu precizējumi, saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 15. panta 2. punktu tām varētu būt jālūdz Lietuvas tiesām papildu informācija.

86.

Šajā lietā izpildes tiesu iestāde nedrīkst atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi arī tāpēc, ka notiesājošais spriedums Norvēģijā ir saistīts nevis ar robežas šķērsošanu, bet tas tika pasludināts tikai par narkotisko vielu piegādi.

87.

Šajā lietā – cik var spriest – notiesāšanas priekšmets ir tikai noziedzīgais nodarījums, kas izdarīts ārpus izsniegšanas dalībvalsts teritorijas. Tomēr Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 7. punkta b) apakšpunkta formulējumā tiek ņemta vērā vieta, kur ir “veikts” noziedzīgais nodarījums. Ja likumdevējs būtu vēlējies atsaukties uz darbībām, par ko persona ir notiesāta, tiktu lietots jēdziens “[par kuriem] pasludināts spriedums” kā, piemēram, 3. panta 2. punktā vai 4. panta 5. punktā.

88.

Ja tiktu ņemta vērā notiesāšana, tas arī nesamērīgi apgrūtinātu Pamatlēmuma piemērošanu. Tas tādēļ, ka notiesāšanas brīdī parasti nav iespējams paredzēt, kurām noziedzīgajām darbībām vēlāk varētu būt nozīme Pamatlēmuma piemērošanā un kas tāpēc būtu jāņem vērā. Tas it īpaši attiecas uz trešajās valstīs pasludinātiem notiesājošiem spriedumiem, jo šo valstu tiesām Pamatlēmums vispār nav jāpiemēro.

89.

Visbeidzot, tas pats izriet arī no Tiesas judikatūras par abpusējo sodāmību. Protams, abpusējā sodāmība galvenokārt ir saistīta ar faktiskajiem apstākļiem, kas ir noziedzīgā nodarījuma pamatā un kas ir atspoguļoti izsniegšanas valstī pasludinātajā spriedumā ( 35 ). Tomēr arī abpusējās sodāmības gadījumā tiek ņemta vērā noziedzīgā nodarījuma izdarīšana, nevis notiesāšana. Tas tādēļ, ka saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/909/TI ( 36 ) 7. panta 3. punktu izpildes dalībvalsts sprieduma atzīšanu var pakļaut nosacījumam, ka tas attiecas uz darbību, ko atzīst par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem.

90.

Līdz ar to izpildes tiesu iestāde nedrīkst atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, pamatojoties uz Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 7. punkta b) apakšpunktu, ja ir pierādīts, ka pieprasītā persona izsniegšanas valstī ir veikusi kriminālsodāmas sagatavošanās darbības, kas ir konkrēti nedalāmi saistītas ar nodarījumu, par kuru pieprasītā persona tika notiesāta.

91.

Tāpēc es iesaku Tiesai uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi: