1. 

Vai smagi slima trešās valsts valstspiederīgā, kurš nelikumīgi uzturas dalībvalstī pēc tam, kad ir celta prasība par atgriešanas lēmumu, pamatvajadzību apmierināšana laikā, kad izraidīšana ir apturēta, ir jāpaplašina par labu tā tēvam, trešās valsts valstspiederīgajam, kura klātbūtne līdzās savam bērnam ir atzīta par nepieciešamu medicīnisku iemeslu dēļ?

2. 

Tāds būtībā ir jautājums, kas adresēts Tiesai, kurai būs jāinterpretē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi ( 2 ), noteikumi par tādas pārsūdzības efektivitāti, kas vērsta pret atgriešanas lēmumu, un garantijām pirms atgriešanas, lasot tos Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. panta gaismā.

3.

Direktīvas 2008/115 12. apsvērums ir formulēts šādi:

“Būtu jārisina situācija, kādā atrodas trešo valstu valstspiederīgie, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, bet kurus nevar izraidīt. Nosacījumi attiecībā uz viņu pamata iztikas līdzekļiem jānosaka saskaņā ar valsts tiesību aktiem. [..]”

4.

Šīs direktīvas 3. panta 3.–5. punktā ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro turpmāk minētās definīcijas:

[..]

5.

Minētās direktīvas 5. pantā ir precizēts:

“Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstis pilnībā ņem vērā:

[..].”

6.

Šīs pašas direktīvas 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis atliek izraidīšanu:

“[..]

7.

Direktīvas 2008/115 13. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam nodrošina efektīvus līdzekļus, lai pārsūdzētu vai lūgtu pārskatīt ar atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 12. panta 1. punktā, kompetentā tiesā vai administratīvā iestādē, vai kompetentā struktūrā, kuras locekļi ir objektīvi un kuru neatkarība ir garantēta.

2.   1. punktā minētā iestāde vai struktūra ir pilnvarota pārskatīt ar atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 12. panta 1. punktā, tostarp iespēju uz laiku pārtraukt to izpildi, ja vien jau nepiemēro pagaidu pārtraukšanu saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.”

8.

Šīs direktīvas 14. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis, izņemot 16. un 17. pantā minēto situāciju, nodrošina, ka attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem laika posmā, kas saskaņā ar 7. pantu noteikts brīvprātīgai izceļošanai, un laika posmā, uz kādu izraidīšana atlikta saskaņā ar 9. pantu, pēc iespējas ņem vērā šādus principus:

9.

1976. gada 8. jūlijaloi organique des centres publics d’action sociale [Konstitutīvā likuma par valsts sociālās palīdzības centriem] (1976. gada 5. augustaMoniteur belge, 9876. lpp.) 57. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Atkāpjoties no citiem šī likuma noteikumiem, Valsts sociālās darbības centra uzdevums ir tikai:

[..].”

10.

2012. gada 20. augustā LM iesniedza savā un savas tolaik nepilngadīgās meitas R vārdā uzturēšanās atļaujas pieteikumus medicīnisku iemeslu dēļ, kas bija pamatoti ar to, ka viņa cieš no vairākām smagām slimībām.

11.

2013. gada 6. martā šis pieteikums tika atzīts par pieņemamu, un LM šī iemesla dēļ saņēma sociālo palīdzību no centre public d’action sociale de Seraing [Serēnas Valsts sociālās palīdzības centra] (turpmāk tekstā – “CPAS”).

12.

Pēc tam kompetentā iestāde pieņēma un vēlāk atcēla trīs lēmumus, ar kuriem tika noraidīti LM iesniegtie uzturēšanās atļaujas pieteikumi. 2016. gada 8. februārī tika pieņemts ceturtais lēmums noraidīt šos pieteikumus. Turklāt šim lēmumam bija pievienots rīkojums atstāt Beļģijas teritoriju.

13.

2016. gada 25. martā LM cēla conseil du contentieux des étrangers [Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padomē] (Beļģija) prasību atcelt un apturēt pēdējo noraidošo lēmumu un rīkojumu atstāt valsts teritoriju.

14.

CPAS atsauca LM sociālo palīdzību no 2016. gada 26. marta, kas ir tam piešķirtā brīvprātīgas izceļošanas termiņa beigu datums, un, ņemot vērā uzturēšanās Beļģijas teritorijā nelikumīgo raksturu, ieinteresētajai personai ir tiesības saņemt tikai neatliekamo medicīnisko palīdzību, kas tai tika piešķirta no 2016. gada 22. marta.

15.

Pēc tam, kad tribunal du travail de Liège [Ljēžas Darba un sociālo lietu tiesā] (Beļģija) tika celta prasība par pagaidu noregulējumu par lēmumu, ar kuru LM tika atņemta sociālā palīdzība, tās izmaksa tika atjaunota.

16.

Ar diviem 2017. gada 16. maija lēmumiem CPAS no jauna atsauca LM sociālo palīdzību no 2017. gada 11. aprīļa, jo viņa meita šajā datumā bija kļuvusi pilngadīga. Kopš 2017. gada 11. aprīļa prasītāja pamatlietā meita saņem sociālo palīdzību, kas atbilst atsevišķai integrācijas ienākumu likmei, kurai pieskaitīti ģimenes pabalsti viņas invaliditātes dēļ.

17.

2017. gada 16. maijā LM cēla prasību tribunal du travail de Liège par CPAS lēmumu. Ar 2018. gada 16. aprīļa spriedumu šī tiesa noteica, ka sociālās palīdzības atsaukums ir tiesiski pamatots no dienas, kad R kļuva pilngadīga, jo pašam prasītājam nebija tāds veselības stāvoklis, kas attaisnotu Beļģijas likuma neievērošanu.

18.

2018. gada 22. maijā LM par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā.

19.

Šī tiesa uzsver, ka no Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūras izriet, ka attiecības starp vecākiem un pieaugušajiem bērniem var tikt aizsargātas ar tiesībām uz ģimenes dzīvi, ja tiek pierādīts, ka starp viņiem pastāv papildu atkarības elementi. Tā konstatē, ka paredzamā R veselības stāvokļa pasliktināšanās gadījumā, ja viņa atgrieztos savā izcelsmes valstī, šķiet, visos aspektos atbilst smaguma pakāpei, kāda ir nepieciešama, lai uzskatītu, ka viņas izraidīšana novestu pie necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes. Turklāt tā norāda, ka, ņemot vērā šo veselības stāvokli, viņas tēva klātbūtne viņai blakus joprojām ir tikpat būtiska kā tad, kad viņa bija nepilngadīga.

20.

Šajā kontekstā tā uzskata, ka, lai gan atteikums piešķirt sociālo palīdzību LM pats par sevi nevar būt šo tiesību aizskārums, tomēr šis atteikums var atņemt LM nepieciešamos līdzekļus, lai saglabātu tā atbalstu un fizisko klātbūtni līdzās R.

21.

Šādos apstākļos cour du travail de Liège (Beļģija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“Vai Beļģijas 1976. gada 8. jūlija Likuma par valsts sociālās palīdzības centriem 57. panta 2. [punkta] pirmās daļas 1. apakšpunkts ir pretrunā Direktīvas [2008/115] 5. un 13. pantam, lasot tos kopsakarā ar [Hartas] 19. panta 2. [punktu] un 47. pantu, kā arī šīs direktīvas 14. panta 1. [punkta] b) [apakšpunktu] un [Hartas] 7. un 12. pantu, kā tas ir interpretēts spriedumā lietā [2014. gada 18. decembris, Abdida (C‑562/13, EU:C:2014:2453)]:

22.

Apsvērumus iesniedza Beļģijas un Nīderlandes valdības, kā arī Eiropas Komisija.

23.

Pirmkārt, Beļģijas valdība apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams, jo tas attiecas uz valsts tiesību normas saderību ar dažādām Direktīvas 2008/115 un Hartas normām, lai gan nepastāv nekāda saikne starp prasītāja situāciju un Savienības tiesībām, jo uz to neattiecas nedz šīs direktīvas 14. pants, nedz Hartas 19. pants.

24.

Lai gan ir taisnība, ka iesniedzējtiesas uzdotā jautājuma formulējums liek Tiesai lemt par valsts tiesību normas saderību ar Savienības tiesībām, kas neietilpst Tiesas kompetencē prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Tiesai šādā situācijā ir jāsniedz iesniedzējtiesai Savienības tiesību interpretācijas elementi, kas tai ļaus spriest par valsts tiesību normas saderību ar Savienības tiesībām ( 3 ).

25.

Turklāt ir jānorāda, ka ar savu jautājumu iesniedzējtiesa galvenokārt vēlas noskaidrot, vai prasītāja pamatlietā situācija ietilpst vai neietilpst Direktīvas 2008/115 14. panta piemērošanas jomā. Tādējādi Beļģijas valdības argumentācija par šīs tiesību normas nepiemērojamību un, vispārīgāk, par jebkādas saiknes ar Savienības tiesībām neesamību ir nesaraujami saistīta ar atbildi, kāda ir jāsniedz uz minēto jautājumu pēc būtības, un tādējādi tā nevar izraisīt lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību ( 4 ).

26.

Otrkārt, ir jānorāda, ka Beļģijas valdība savos apsvērumos ir precizējusi, ka 2019. gada 17. maijā LM un viņa meitai galu galā tika izsniegta atjaunojama uzturēšanās atļauja uz vienu gadu, minētajai valdībai no šīs situācijas neizdarot nekādus secinājumus attiecībā uz prejudiciālā jautājuma pieņemamību.

27.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no LESD 267. panta teksta, gan no tā sistēmas izriet, ka prejudiciāla nolēmuma tiesvedības priekšnoteikums ir tas, ka valsts tiesā faktiski norit tiesvedība, kurā tai ir jāpieņem lēmums, kurā var tikt ņemts vērā Tiesas spriedums sakarā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tātad Tiesai pat pēc savas iniciatīvas ir jāpārbauda, vai pamatlieta joprojām pastāv ( 5 ).

28.

Šajā lietā ir jāuzsver, ka lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegusi sociālo lietu tiesa, kas izskata prasību par CPAS lēmumiem, ar kuriem prasītājam pamatlietā ir liegta sociālā palīdzība no 2017. gada 11. aprīļa, kad viņa meita kļuva pilngadīga. Neviens no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem neļauj uzskatīt, ka LM un viņa meitas uzturēšanās legalizēšana ir stājusies spēkā pirms 2019. gada 17. maija, kas ir datums, kad ieinteresētajām personām tika izsniegta uzturēšanās atļauja, un līdz ar to LM sociālo tiesību atzīšana ar atpakaļejošu spēku tika atzīta no 2017. gada 11. aprīļa, kas izpaudās kā pabalstu izmaksa par laikposmu starp diviem iepriekšminētajiem datumiem.

29.

Līdz ar to var uzskatīt, ka tādējādi pamatlietas priekšmets pastāv, kas šajā gadījumā ir LM atzīšana par sociālās palīdzības saņēmēju no 2017. gada 11. aprīļa, par ko iesniedzējtiesai ir jālemj, un ka Tiesas atbilde uz uzdoto jautājumu joprojām ir noderīga šīs lietas atrisināšanai ( 6 ). Tādēļ ir jālemj par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

30.

Treškārt, nav strīda par to, ka iesniedzējtiesa tajā pašā lēmumā Tiesai, kā arī Beļģijas Cour constitutionnelle [Konstitucionālajai tiesai] uzdeva prejudiciālus jautājumus, lai izvērtētu pamatlietā aplūkoto Beļģijas tiesību aktu saderību ar Beļģijas konstitūciju, un atbilstoši nolēmumam par prejudiciāla jautājuma uzdošanu valsts tiesai uzdotajam jautājumam ir prioritāra nozīme. Tādējādi šķiet, ka minētā tiesiskā regulējuma neatbilstības konstitūcijai atzīšanas rezultātā šai lietā vispār zustu tās priekšmets. Jākonstatē, ka šajā tiesvedības stadijā nav pieņemts neviens Beļģijas Konstitucionālās tiesas nolēmums.

31.

Izlasot Tiesai uzdoto prejudiciālo jautājumu, prima facie izriet, ka iesniedzējtiesa šaubās par valsts tiesību normas saderību ar nosacījumiem, kādos trešās valsts valstspiederīgais var saņemt Savienības tiesībās atzītās garantijas pirms atgriešanas, šajā gadījumā – Direktīvas 2008/115 14. pantā, un it īpaši, lai tiktu apmierinātas viņa pamatvajadzības laikā, kad tiek izskatīta prasība, ko viņš cēlis savā un tolaik vēl nepilngadīgā sava bērna vārdā par lēmumu, ar kuru viņiem ir uzdots atstāt dalībvalsts teritoriju.

32.

Lai noteiktu lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu precīzu piemērojamību, kas, spriežot pēc tā formulējuma, ir diezgan sarežģīta, tomēr ir jāņem vērā visas tajā minētās Savienības tiesību normas, proti, Direktīvas 2008/115 5., 13. un 14. pants un Hartas 7., 12., 19. un 47. pants, kā arī citētais 2014. gada 18. decembra Tiesas spriedums Abdida (C‑562/13, EU:C:2014:2453).

33.

Šajā spriedumā Tiesa nosprieda, pirmkārt, ka ir jāatzīst ipso iure apturoša iedarbība prasībai, ko trešās valsts valstspiederīgais ir cēlis par atgriešanas lēmumu, kura izpilde viņam var radīt nopietnu viņa veselības stāvokļa smagas un neatgriezeniskas pasliktināšanās risku, un, otrkārt, ka minētajam valstspiederīgajam ir jābūt iespējai apmierināt savas pamatvajadzības izraidīšanas atlikšanas laikā pēc minētās prasības celšanas.

34.

Tādējādi šķiet, ka ar garantijām saistītā problemātika pirms Direktīvas 2008/115 14. pantā definētās atgriešanas ir nesaraujami saistīta ar problemātiku, kas attiecas uz šīs direktīvas 13. pantā paredzētajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību pret atgriešanas lēmumu, jo saiknes pamatā ir minētās direktīvas 9. panta 1. punkta b) apakšpunkta formulējums, saskaņā ar kuru dalībvalstis atliek izraidīšanu tik ilgi, kamēr ir noteikta apturoša iedarbība, kas ir piešķirta saskaņā ar šīs pašas direktīvas 13. panta 2. punktu.

35.

Līdz ar to, lai atbildētu uz Tiesai uzdoto jautājumu, vispirms ir jānosaka, vai prasībai, ko ir cēlis smagi slima bērna vecāks par atgriešanas lēmumu, kura izpilde šo bērnu var pakļaut nopietnam viņa veselības stāvokļa smagam un neatgriezeniskam pasliktināšanās riskam, ir jāatzīst ipso iure apturoša iedarbība, ja ir pierādīts, ka viņa klātbūtne pie sava bērna ir nepieciešama ( 7 ).

36.

Pirms izvērtēt šādas ietekmes atzīšanas iespējamos juridiskos pamatus, ir jāanalizē Beļģijas valdības apsvērumi par lietas būtību saistībā ar šo jautājumu.

37.

Pirmām kārtām, Beļģijas valdības apsvērumu gramatiskā interpretācija atspoguļo tās vēlmi pierādīt valsts tiesību aktu pilnīgu atbilstību Savienības tiesībām.

38.

Pirmkārt, tiek apgalvots, ka 1976. gada 8. jūlija Konstitucionālā likuma 57. panta 2. punkts, kā to ir interpretējusi Cour constitutionnelle, nav pretrunā Direktīvas 2008/115 mērķiem, jo minētā tiesa, nosakot sociālās palīdzības piešķiršanu ieinteresētajai personai, paredz ņemt vērā bērna – nepilngadīga vai pilngadīga – īpašo ģimenes situāciju.

39.

Otrkārt, ir norādīts, ka iekšējās procedūras nodrošina efektīvu tiesisko aizsardzību Savienības tiesību izpratnē, ko Cour constitutionnelle ir atzinusi 2019. gada 18. jūlija spriedumā, ņemot vērā, ka conseil du contentieux des étrangers bija ārkārtas steidzamības kārtā, ar ipso iure apturošu iedarbību celta prasība par izraidīšanas pasākumiem.

40.

Šī Beļģijas valdības argumentācija mani mudina paust turpinājumā minēto.

41.

Vispirms jānorāda – no minētās valdības apsvērumiem skaidri izriet, ka valsts tiesībās nepilngadīga vai pilngadīga bērna, kurš nelikumīgi uzturas valstī, vecāks nevar personīgi pieprasīt nekādu sociālo palīdzību, ja tā nav neatliekama medicīniskā palīdzība. Taču tieši par šādu tiesību aktu atbilstību Savienības tiesībām iesniedzējtiesa uzdod Tiesai jautājumu attiecībā uz smagi slima bērna vecāka situāciju, kurš savā un bērna vārdā ir cēlis prasību par atgriešanas lēmumiem, kas uz viņiem attiecas.

42.

Runājot par atsaucēm uz Beļģijas Cour constitutionnelle lēmumiem, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu valstu tiesām ir piešķirtas visplašākās iespējas vērsties Tiesā, ja tās uzskata, ka lietā, kuru tās izskata, rodas jautājumi par Savienības tiesību normu, kas nepieciešamas to izskatīšanā esošā strīda atrisināšanai, interpretāciju vai spēkā esamības vērtējumu. Tiesa no tā secināja, ka valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru tiesām, kas nelemj pēdējā instancē, ir saistoši augstākas instances tiesas sniegtie vērtējumi, nevar liegt šīm tiesām iespēju uzdot jautājumus par to Savienības tiesību normu interpretāciju, uz kurām attiecas šie vērtējumi tiesību jautājumos. Tiesa būtībā ir secinājusi, ka tiesai, kas nelemj pēdējā instancē, ir jābūt iespējai brīvi uzdot to interesējošos jautājumus, ja tā uzskata, ka vērtējums tiesību jautājumos, ko veikusi augstākas instances tiesa, varētu tai likt pieņemt Savienības tiesībām neatbilstošu spriedumu ( 8 ).

43.

Visbeidzot, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā nav jāinterpretē valsts tiesības, lai šajā gadījumā noteiktu precīzu Beļģijas procesuālo tiesību stāvokli attiecībā uz prasībām, ko cēluši migranti, kas gaida izraidīšanu.

44.

Jāatgādina, ka LESD 267. pantā noteiktās prejudiciālā nolēmuma procedūras pamatā ir funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu un ka Tiesa ir pilnvarota vienīgi lemt par šajā pantā noteikto Savienības tiesību aktu interpretāciju vai spēkā esamību. Tādēļ Tiesai nav jāvērtē valsts tiesību normu interpretācija vai arī jāspriež par to, vai iesniedzējtiesas sniegtā interpretācija ir pareiza ( 9 ).

45.

Tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas lēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, novērtē gan prejudiciālā nolēmuma nepieciešamību sprieduma taisīšanai, gan Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību. Līdz ar to, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību normas interpretāciju, uz tiem attiecas atbilstības pieņēmums un Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu ( 10 ).

46.

Otrām kārtām, no Beļģijas valdības apsvērumiem var secināt, ka pastāv argumentācija par Direktīvas 2008/115 13. panta rationae temporis piemērojamību.

47.

Tādējādi Beļģijas valdība apgalvo ( 11 ) – no 2014. gada 18. decembra sprieduma Abdida (C‑562/13, EU:C:2014:2453) izriet, ka pārsūdzības efektivitātes garantija ir jānodrošina izraidīšanas brīdī, proti, tad, kad tiek izpildīts atgriešanas lēmums, un norāda, ka uz LM tieši neattiecas nekādi pasākumi attiecībā uz atgriešanas lēmuma piespiedu izpildi. Šādas pieejas rezultātā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa īstenošana, pieņemot atgriešanas lēmumu, tiktu atlikta līdz brīdim, kad izraidīšana ir nenovēršama, un līdz ar to Direktīvas 2008/115 14. pantā paredzēto garantiju pirms atgriešanas piemērošana notiktu pēc tam, kad ir tikusi celta prasība par atgriešanas lēmumu.

48.

Šādai argumentācijai nevar piekrist, jo tās pamatā ir kļūdaina 2014. gada 18. decembra sprieduma Abdida (C‑562/13, EU:C:2014:2453) un ar Direktīvu 2008/115 ieviestās rezolutīvās daļas interpretācija, lai nodrošinātu efektīvu izraidīšanas un atgriešanas politiku, pilnībā ievērojot pamattiesības, kā arī attiecīgo personu cieņu. Jākonstatē, ka Beļģijas valdība tikai uzsvēra vārda “izpilde” izmantošanu minētā sprieduma rezolutīvajā daļā, neapskatot Tiesas argumentāciju, kuras rezultātā tika rasts risinājums, kas ietverts rezolutīvajā daļā, un vēlāk sniegtos precizējumus.

49.

Tiesai uzdotais jautājums it īpaši bija par Direktīvas 2008/115 13. panta interpretāciju Hartas 47. panta gaismā, lai noteiktu “tās pārsūdzības pazīmes, ko var celt par atgriešanas lēmumu”, šīs direktīvas 3. panta 4. punkta izpratnē, proti, administratīvu aktu, ar kuru attiecīgā migranta uzturēšanās ir atzīta par nelikumīgu un ir norādīts tāds pats atgriešanās pienākums kā LM 2016. gada 8. februārī. Lai prasība, kas ir celta par atgriešanas lēmumu, kura izpilde attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam var radīt būtisku viņa veselības stāvokļa smagas un neatgriezeniskas pasliktināšanās risku, būtu efektīva, šajos apstākļos ir prasīts, lai šim trešās valsts valstspiederīgajam būtu pieejams tiesību aizsardzības līdzeklis ar apturošu iedarbību, lai garantētu, ka atgriešanas lēmums netiks izpildīts, pirms kompetentā iestāde būs pārbaudījusi iebildumu par Direktīvas 2008/115 5. panta, kas aplūkots kopā ar Hartas 19. panta 2. punktu, pārkāpumu ( 12 ).

50.

Tiesa precizēja savu judikatūru spriedumā Gnandi ( 13 ), atkārtojot pienākumu noteiktos gadījumos paredzēt ipso iure apturošu atgriešanas lēmuma pārsūdzību, bet arī piebilstot, ka tas tā ir “a fortiori gadījumos, kad runa ir par iespējamo izraidīšanas lēmumu [Direktīvas 2008/115] 8. panta 3. punkta izpratnē”. No minētā sprieduma pamatojuma izriet, ka izraidīšanas lēmuma pieņemšana ir uzskatāma par neskaidru un papildu situāciju, attiecībā uz kuru var atzīt ipso iure apturošu iedarbību par labu prasībai, ko cēlis attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais.

51.

Šī pieeja ir izskaidrojama ar to, ka, pirmkārt, saskaņā ar Direktīvas 2008/115 8. panta 3. punktu izraidīšanas lēmuma pieņemšana atšķirībā no atgriešanas lēmuma, kas ir paredzēts šīs direktīvas 6. panta 1. punktā, ir hipotētiska un, otrkārt, ka šis pēdējais minētais lēmums, ņemot vērā tā juridisko raksturu, kāds ir definēts minētās direktīvas 3. panta 4. punktā, pats par sevi var izraisīt attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā izraidīšanu. Direktīvas 2008/115 13. panta 1. punktā minētajam valstspiederīgajam ir piešķirtas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, lai pārsūdzētu ar atgriešanu saistītos lēmumus, kuri savukārt šīs direktīvas 12. panta 1. punktā ir definēti kā atgriešanas lēmumi un “attiecīgā gadījumā” lēmumi par ieceļošanas aizliegumu, kā arī izraidīšanas lēmumi.

52.

Ir jāuzsver, ka iepriekš minētajā 13. pantā, lasot to Hartas 47. panta gaismā, paredzētā pārsūdzības efektivitātes garantija pēc definīcijas nozīmē, ka ir jāpieņem akts, kas var tikt iesniegts tiesā, lai apstrīdētu tā tiesiskumu. No Direktīvas 2008/115 6. un 8. panta, 12. panta 1. punkta un 13. panta 1. punkta kopīgas interpretācijas izriet, ka šāds akts var būt tikai atgriešanas lēmums.

53.

Tādējādi šķiet, ka Beļģijas valdības argumentācija, saskaņā ar kuru atbilstoši Savienības tiesībām pārsūdzība ar ipso iure apturošu iedarbību ir jāceļ tikai no brīža, kad izraidīšana ir nenovēršama, nevis tiklīdz pieņemts atgriešanas lēmums, neatbilst Direktīvas 2008/115 vispārējai sistēmai un līdz ar to ir jānoraida.

54.

Lai gan iesniedzējtiesa aicina Tiesu ņemt vērā tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību, kas izriet no Hartas 7. panta un Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 8. panta, ir jānorāda, ka Komisija atsaucas uz pilnīgi citu juridisku pamatojumu, lai secinātu, ka ir jāatzīst prasītāja pamatlietā celtās prasības ipso iure apturoša iedarbība.

55.

Tā būtībā piedāvā īstenot argumentāciju pēc analoģijas ar Tiesas judikatūru par atvasinātu uzturēšanās tiesību piešķiršanu trešās valsts valstspiederīgajam, pamatojoties uz LESD 20. un 21. pantu, lai neatņemtu lietderīgo iedarbību nepilngadīga bērna, kuram ir Eiropas Savienības pilsoņa statuss, uzturēšanās tiesībām šī valstspiederīgā, kas ir bērna vecāks, izraidīšanas gadījumā. Līdz ar to ir jāatzīst, ka prasītāja pamatlietā celtajai prasībai ir apturoša iedarbība, lai saskaņā ar 2014. gada 18. decembra spriedumu Abdida (C‑562/13, EU:C:2014:2453) neatņemtu viņa meitai piešķirtā atgriešanas lēmuma izpildes apturēšanas lietderīgo iedarbību.

56.

Tiesa faktiski ir uzskatījusi, ka uzturēšanās tiesības trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir minētā pilsoņa ģimenes loceklis, ir jāpiešķir, jo citādi netiktu ievērota Savienības pilsonības lietderīgā iedarbība, ja šādu tiesību atteikuma dēļ šis pilsonis faktiski būtu spiests atstāt Savienības teritoriju kopumā, tādējādi liedzot viņam iespēju efektīvi izmantot būtiskās tiesības, kas piešķirtas ar šo statusu. Tā ir skaidri precizējusi, ka minēto atvasināto tiesību, kas nav šo valstspiederīgo personīgās tiesības, mērķis un pamatojums ir balstīts uz konstatējumu, ka atteikums tās atzīt var aizskart tostarp Savienības pilsoņa pārvietošanās brīvību ( 14 ).

57.

Tādējādi šķiet, ka judikatūra, uz kuru atsaucas Komisija, iekļaujas no šīs lietas skaidri atšķirīgā juridiskā un faktiskā kontekstā, kā to atzīst pati Komisija, ko raksturo fakts, ka gan prasītājs pamatlietā, gan viņa meita ir trešo valstu valstspiederīgie, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi un uz kuriem attiecas atgriešanas lēmums, kas manā skatījumā ir šķērslis šīs judikatūras piemērošanai pēc analoģijas.

58.

Tomēr jānorāda, ka “ģimenes dzīves neaizskaramības”, kā arī bērna “prioritāro interešu” jēdzienu Tiesa skaidri izmanto kā dažādu Savienības tiesību normu, kas izriet no primārajām vai sekundārajām tiesībām, interpretācijas parametrus, kas var pamatot atvasinātu uzturēšanās tiesību piešķiršanu trešās valsts valstspiederīgajam Savienības teritorijā vai nodrošināt trešo valstu valstspiederīgo, kas likumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā, tiesību uz ģimenes atkalapvienošanos efektivitāti ( 15 ).

59.

Savukārt šie īpašie Tiesas apsvērumi par Hartas 7. pantu, lasot to kopā ar minētās Hartas 24. pantu, var tikt transponēti šajā lietā, lai noteiktu juridisko pamatu, lai atzītu ipso iure apturošu iedarbību prasībai, ko prasītājs pamatlietā, kurš ir smagi slima bērna tēvs, ir cēlis par atgriešanas lēmumu, kas uz viņu attiecas.

60.

Runājot par tās prasības īpašībām, kādu ir jābūt iespējai celt par atgriešanas lēmumu, kāds ir aplūkots pamatlietā, no Direktīvas 2008/115 13. panta 1. punkta, kas aplūkots kopā ar tās 12. panta 1. punktu ( 16 ), izriet, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir jānodrošina efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai pārsūdzētu attiecībā uz viņu pieņemtu atgriešanas lēmumu ( 17 ).

61.

Šīs direktīvas 13. panta 2. punktā savukārt ir paredzēts, ka iestāde vai struktūra, kas ir kompetenta lemt par šo prasību, var uz laiku pārtraukt apstrīdētā atgriešanas lēmuma izpildi, ja vien jau netiek piemērota pagaidu pārtraukšana saskaņā ar valsts tiesību aktiem. No tā izriet, ka minētajā direktīvā nav paredzēts, ka tās 13. panta 1. punktā minētajai prasībai noteikti būtu apturoša iedarbība ( 18 ).

62.

Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka Direktīvas 2008/115 normu interpretācija, kā tas ir atgādināts tās preambulas 2. apsvērumā, ir jāveic, pilnībā ievērojot attiecīgo personu pamattiesības un cieņas neaizskaramību ( 19 ).

63.

Direktīvas 2008/115 13. panta 1. punktā paredzētās tiesību aizsardzības iezīmes tātad ir jānosaka saskaņā ar, pirmkārt, Hartas 47. pantu, kurā ir nostiprināts efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips un saskaņā ar kuru ikvienai personai, kuras Savienības tiesībās garantētās tiesības un brīvības ir tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ievērojot minētajā pantā paredzētos nosacījumus, un, otrkārt, saskaņā ar Hartas 7. pantu, kurā ir atzītas tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību ( 20 ).

64.

Savukārt Hartas 7. pants ir jālasa kopā ar pienākumu ņemt vērā bērna prioritārās intereses, kas atzītas minētās Hartas 24. panta 2. punktā, un ņemot vērā bērna pamattiesības uz viņa labklājībai nepieciešamo aizsardzību un gādību, kā arī tiesībām regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar saviem vecākiem, kuru ievērošana neapšaubāmi sakrīt ar bērna interesēm ( 21 ). Prasība interpretēt Direktīvu 2008/115 Hartas 7. panta un 24. panta gaismā turklāt izriet no paša šīs direktīvas 5. panta a) un b) punkta formulējuma, kurā dalībvalstīm ir noteikts pienākums, īstenojot minēto direktīvu, pienācīgi ņemt vērā bērna intereses un ģimenes dzīvi ( 22 ).

65.

Kā izriet no Paskaidrojumiem attiecībā uz Hartu ( 23 ), saskaņā ar šī akta 52. panta 3. punktu tās 7. pantā garantētajām tiesībām ir tāda pati nozīme un tvērums kā ECPAK 8. pantā garantētajām tiesībām, kā tas interpretēts ECT judikatūrā ( 24 ).

66.

Šajā ziņā Beļģijas valdība savos apsvērumos norāda, ka, aicināta lemt par īpašās kārtības, kas paredzēta attiecībā uz lēmumiem par nogādāšanu līdz Gviānas (Francijas aizjūras reģions un departaments) robežai, saderību ar ECPAK 13. pantu kopā ar ECPAK 8. pantu, ECT spriedumā De Souza Ribeiro pret Franciju ( 25 ) norādīja, ka “attiecībā uz apstrīdētajām ārzemnieku izraidīšanām, pamatojoties uz apgalvoto kaitējumu privātajai un ģimenes dzīvei, efektivitātei nav nepieciešams, lai ieinteresētajām personām būtu pieejams tiesību aizsardzības līdzeklis ar ipso iure apturošu iedarbību”. Gadījumā, ja tiek apgalvots, ka ir apdraudēta privātā un ģimenes dzīve, ar efektivitātes kritēriju tātad netiek prasīts, lai ieinteresētajām personām būtu tiesību aizsardzības līdzeklis ar ipso iure apturošu iedarbību, atšķirībā no izraidīšanas gadījumiem, kuri tiek apstrīdēti, pamatojoties uz necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku, kas ir pretrunā ECPAK 3. pantam ( 26 ).

67.

Šī vienīgā atsauce uz attiecīgo ECT spriedumu neatspoguļo tās judikatūras dažādību jomā, kurā ir apvienota imigrācija un ģimenes dzīves aizsardzība ( 27 ). Turklāt ir jākonstatē, ka apstākļi, kas raksturo lietu, kurā pasludināts iepriekš minētais spriedums, būtiski atšķiras no šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu apstākļiem, kā rezultātā minētā atsauce uz judikatūru šajā lietā nav būtiska. Proti, minētā lieta attiecās uz pilngadīgu indivīdu brīdī, kad tika iesniegts pieteikums par pagaidu noregulējumu izraidīšanas pasākuma apturēšanai un prasībai pēc būtības, kurš dzīvoja kopā ar savu ģimeni Gviānā un uzturēja ar tās locekļiem attiecības, kas neatklāja nekādu īpašu situāciju, vienīgi normālu emocionālo saikni. Turklāt ieinteresētā persona varēja atgriezties Gviānā kādu laiku pēc viņa izraidīšanas un iegūt uzturēšanās atļauju.

68.

Ir jāuzsver, ka juridiskā problemātika, kas izvirzīta šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, attiecas uz iespēju atzīt ipso iure apturošu iedarbību prasībai, kas celta par atgriešanas lēmumu Direktīvas 2008/115 3. panta izpratnē, kas, manuprāt, nozīmē to, ka ir jāizvērtē prasītāja pamatlietā ģimenes stāvoklis un iespējamais tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību aizskārums datumā, kurā viņš ir cēlis minēto prasību.

69.

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka 2016. gada 25. martā prasītājs pamatlietā savā vārdā un savas tolaik gandrīz 17 gadu vecās nepilngadīgās meitas vārdā kā viņas likumīgais pārstāvis cēla prasību par lēmumu, ar kuru noraidīts pieteikums piešķirt uzturēšanās atļauju, kam pievienots rīkojums atstāt valsts teritoriju ( 28 ), jo abas ieinteresētās personas kopš 2012. gada 8. aprīļa uzturējās Beļģijā un kopš šī datuma dzīvoja zem viena jumta. Šī situācija neapstrīdami raksturo “ģimenes dzīves” esamību, kā to savā judikatūrā par ECPAK 8. pantu ir prasījusi ECT, ņemot vērā, ka jēdziens “ģimenes dzīve” var ietvert attiecības starp likumīgā laulībā dzimušu bērnu vai bērnu, kas nav dzimis laulībā, un viņa tēvu neatkarīgi no tā, vai māte ir vai nav klātesoša, un ka šajā tiesību normā garantētā aizsardzība attiecas uz visiem ģimenes locekļiem ( 29 ).

70.

Lietās, kurās ir apvienota ģimenes dzīve un imigrācija, kas it īpaši attiecas uz jautājumu par ārvalstnieku, tostarp tādu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, izraidīšanu, ECT veic esošo interešu izsvēršanu, proti, attiecīgo indivīdu personisko interesi īstenot ģimenes dzīvi attiecīgajā teritorijā un valsts vispārējās intereses, šajā gadījumā – imigrācijas kontroli. Vērā ņemamie faktori ir tas, cik lielā mērā faktiski pastāv šķērslis ģimenes dzīvei, saiknes, kas attiecīgajām personām ir attiecīgajā līgumslēdzējā valstī, apjoms; jautājums par to, vai pastāv nepārvarami šķēršļi tam, ka ģimene dzīvo attiecīgā ārvalstnieka izcelsmes valstī, ir saistīts ar to, vai pastāv apstākļi, kas attiecas uz imigrācijas kontroli, vai sabiedriskās kārtības apsvērumi, kas liek sliekties par labu izslēgšanai ( 30 ).

71.

Ja runa ir par bērniem, ECT uzskata, ka ir jāņem vērā viņu prioritārās intereses. Attiecībā uz šo konkrēto jautājumu tā atgādina – par ideju, ka bērnu prioritārajām interesēm ir jābūt pārākām visos lēmumos, kas uz viņiem attiecas, pastāv liela vienprātība, it īpaši starptautiskajās tiesībās. Šīs intereses, protams, nav vienīgais noteicošais faktors, taču tām noteikti ir jāpiešķir būtiska nozīme. Tādējādi lietās par ģimenes atkalapvienošanos ECT īpašu uzmanību pievērš attiecīgo nepilngadīgo situācijai, it īpaši viņu vecumam, viņu situācijai attiecīgajā valstī vai valstīs un tam, cik lielā mērā viņi ir atkarīgi no saviem vecākiem ( 31 ).

72.

Šajā ziņā norādīšu, ka šo pašu atkarības attiecību jēdzienu Tiesa izmanto, lai pamatotu trešās valsts valstspiederīgā atvasinātās uzturēšanās tiesības Savienības teritorijā, ja šīs tiesības viņam ir, pateicoties ģimenes loceklim, kuram ir Savienības pilsoņa statuss saskaņā ar LESD 20. pantu. Tiesa uzskata, ka atteikums uzturēšanās tiesības piešķirt trešās valsts valstspiederīgajam var apdraudēt Savienības pilsonības lietderīgo iedarbību tikai tad, ja starp šo trešās valsts valstspiederīgo un Savienības pilsoni, viņa ģimenes locekli, ir tādas atkarības attiecības, kuru rezultātā Savienības pilsonis būtu spiests pavadīt attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo un atstāt Savienības teritoriju kopumā ( 32 ).

73.

Šajā vērtējumā kompetentajām iestādēm ir jāņem vērā tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pantā, un šis pants ir jāskata kopsakarā ar pienākumu ņemt vērā bērna prioritārās intereses, kā tas ir atzīts minētās Hartas 24. panta 2. punktā. Tātad atkarības attiecību konstatējumam, ņemot vērā bērna prioritārās intereses, ir jābalstās uz visiem lietas apstākļiem, konkrētāk, bērna vecumu, fizisko un emocionālo attīstību, emocionālās saiknes pakāpi gan ar vecāku, kas ir Savienības pilsonis, gan ar vecāku, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, kā arī uz risku, kādu nošķiršana no šī pēdējā vecāka radītu bērna iekšējam līdzsvaram. Tādējādi fakts, ka vecāks, trešās valsts valstspiederīgais, dzīvo kopā ar nepilngadīgu bērnu, Savienības pilsoni, ir viens no atbilstošajiem elementiem, kas ir jāņem vērā, lai noteiktu, vai starp viņiem pastāv atkarības attiecības, taču tas nav nepieciešams nosacījums ( 33 ).

74.

Kā jau iepriekš minēts, šie apsvērumi var tikt transponēti saistībā ar problēmu par iespējamu trešās valsts valstspiederīgā, kas ir smagi slima bērna vecāks, tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību iespējamo aizskārumu, to novērtējot kopā ar bērna interesēm, minētā valstspiederīgā izraidīšanas gadījumā.

75.

Šajā gadījumā man šķiet, ka no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet patiesas atkarības attiecības starp prasītāju pamatlietā un viņa meitu, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

76.

Proti, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka LM meita cieš, pirmkārt, no smagas sirpjveida šūnu anēmijas, kas ir smaga patoloģija, kura jebkurā brīdī var izraisīt sāpīgu lēkmi, kas var radīt sarežģījumus un būt letāla, un tās dēļ jau vairākkārt bijis nepieciešams hospitalizēt ieinteresēto personu, kad tai bijušas lēkmes, un, otrkārt, no smagas kifozes, kuras dēļ ir nepieciešama operācija paralīzes novēršanai. Šīs situācijas dēļ prasītājs pamatlietā pameta Kongo kopā ar savu meitu un 2012. gada 20. augustā iesniedza kompetentajām Beļģijas iestādēm uzturēšanās atļaujas pieteikumu, kas pamatots ar viņas veselības stāvokli.

77.

Tā kā ģimene bija tikai prasītājs un viņa meita, prasītājs prasības celšanas brīdī nodrošināja un turpina nodrošināt nepieciešamo fizisko klātbūtni, lai meitu pavadītu katru reizi, kad viņa tiek hospitalizēta, un lai ievērotu ārstniecības kursu, kā arī lai sniegtu emocionālo atbalstu, lai psiholoģiski palīdzētu viņai pārvarēt dažādus pārbaudījumus, ar kuriem viņai nākas saskarties savu slimību dēļ. Ir jāuzsver – mediķi ir skaidri norādījuši, ka prasītāja pamatlietā meitai “ir nepieciešams, lai vecāks nodrošinātu savu klātbūtni, dzīvojot ar viņu kopā pastāvīgi viņas veselības stāvokļa dēļ (atkārtotas sirpjveida šūnu anēmijas lēkmes)”.

78.

Šādā kontekstā attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā izraidīšanai, kas ir tāda bērna tēvs, kurš ir smagi slims un kuram ir ipso iure apturoša iedarbība attiecībā uz prasību, kas ir celta par atgriešanas lēmumu, kura izpilde varētu viņam radīt būtisku veselības stāvokļa smagas un neatgriezeniskas pasliktināšanās risku, var būtiski un neatgriezeniski apdraudēt Hartas 7. pantā nostiprināto ģimenes dzīves aizsardzību, lasot to kopā ar pienākumu ņemt vērā bērna intereses, kas atzītas Hartas 24. panta 2. punktā. Tā kā LM piespiedu atgriešanas Kongo rezultātā viņa smagi slimajai meitai viņa klātbūtne netiktu nodrošināta, ko mediķi uzskata par nepieciešamu, neievērojot bērna pamattiesības uz viņa labklājībai nepieciešamo aizsardzību un aprūpi, kā arī šī paša 24. panta 1. un 3. punktā paredzētās tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar saviem vecākiem.

79.

Lai efektīvi pārsūdzētu atgriešanas lēmumu, kura izpilde var izraisīt iepriekš aprakstīto situāciju, šajos apstākļos ir nepieciešams, lai šim trešās valsts valstspiederīgajam būtu tiesību aizsardzības līdzeklis ar apturošu iedarbību, nodrošinot, ka atgriešanas lēmums netiktu izpildīts, pirms kompetentā iestāde nav varējusi izskatīt iebildumu par Direktīvas 2008/115 5. panta, lasot to kopā ar Hartas 7. un 24. pantu, pārkāpumu ( 34 ). Tas tā ir a fortiori gadījumos, kad runa ir par iespējamo izraidīšanas lēmumu šīs direktīvas 8. panta 3. punkta izpratnē ( 35 ).

80.

Pretējas interpretācijas rezultātā, manuprāt, netiktu ievērotas pamattiesības, kas izklāstītas minētajās Hartas tiesību normās, kurai LES 6. panta 1. punktā ir atzīts tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem un kuras ievērošanu nodrošina Tiesa. Jāatgādina, ka dalībvalstīm savas valsts tiesības ir jāinterpretē ne tikai tā, lai tās atbilstu Savienības tiesībām, bet arī jārūpējas, lai par pamatu netiktu izvēlēta tādu sekundāro tiesību normu interpretācija, kas būtu konfliktā ar Savienības tiesību sistēmā aizsargātajām pamattiesībām ( 36 ).

81.

Turklāt norādīšu, ka tāds pats secinājums, manuprāt, būtu jāizdara gadījumā, ja tiktu ņemta vērā prasītāja meitas pilngadības iestāšanās 2017. gada 11. aprīlī, veicot analīzi, kurā būtu jāņem vērā ģimenes attiecību pastāvēšana starp vecāku un pieaugušu bērnu.

82.

Jānorāda, ka, runājot par ECT judikatūru migrācijas lietās, tā vairākās lietās, kurās iesaistīti gados jauni pieaugušie, kas vēl nav izveidojuši savu ģimeni, ir atzinusi, ka arī viņu attiecības ar vecākiem un citiem tuviem ģimenes locekļiem ir jāskata “ģimenes dzīves” kontekstā ( 37 ). Šī tiesa norādīja, ka “ģimenes dzīve” starp vecākiem un pieaugušajiem bērniem nepastāv, ja vien netiek pierādīts, ka pastāv papildu atkarības elementi, kas nav normāla emocionālā saikne ( 38 ).

83.

Iepriekš atgādinātā vērtējuma ietvaros par to, vai pastāv stabilas attiecības kā nosacījums atvasināto uzturēšanās tiesību atzīšanai par labu trešo valstu valstspiederīgajiem saskaņā ar LESD 20. pantu, Tiesa nošķir arī nepilngadīgos un pieaugušos indivīdus, kuri principā var dzīvot neatkarīgi no savas ģimenes locekļiem. Līdz ar to Tiesa uzskata, ka tādu atkarības attiecību atzīšana starp diviem pieaugušajiem, vienas ģimenes locekļiem, kas rada šādas atvasinātas uzturēšanās tiesības, ir iedomājama tikai izņēmuma gadījumos, kad, ņemot vērā visus atbilstošos apstākļus, persona nekādi nevarētu tikt nošķirta no sava ģimenes locekļa, no kura tā ir atkarīga ( 39 ).

84.

Šķiet, ka arī šie apsvērumi var tikt transponēti šajā lietā un ka Tiesai iesniegtie lietas materiāli ļauj uzskatīt, ka runa ir par izņēmuma gadījumu. Faktu konstatējumi par prasītāja pamatlietā meitas medicīnisko stāvokli un to ietekmi uz šo abu personu attiecību raksturu man liek secināt, ka ir pastāvējusi gan aizsargājama ģimenes dzīve, jo attiecīgās attiecības pārsniedz parasto emocionālo saikni, gan tādas atkarības attiecības, kurās pieaugušais bērns nekādā veidā nevarētu tikt nošķirts no sava tēva, no kura viņš ir atkarīgs saskaņā ar mediķu izdarītajiem secinājumiem.

85.

Ir skaidrs, ka, lai šādas personas izvairītos no tiesiskā vakuuma, Komisija sākotnēji bija ierosinājusi nodrošināt minimālo uzturēšanās nosacījumu līmeni trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri pirms izraidīšanas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, atsaucoties uz virkni nosacījumu, kas pārsniedz vienkāršu neatliekamo medicīnisko aprūpi un pamatvajadzības un kas jau ir izvirzīti Padomes Direktīvā 2003/9/EK (2003. gada 27. janvāris), ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai ( 40 ).

86.

Jākonstatē, ka Direktīvas 2008/115 galīgajā redakcijā vairs nav atsauces uz Direktīvu 2003/9 pēc likumdošanas procesa laikā paustajām bažām par to, ka minētā atsauce varētu tikt uztverta kā tāda, kas “mākslīgi uzlabo” to migrantu situāciju, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalstī, un tādējādi varētu raidīt neatbilstošu politisko signālu. Direktīvas 2008/115 14. panta 1. punktā ir tikai minēts, ka “dalībvalstis nodrošina, ka [..] pēc iespējas ņem vērā [dažus] principus”, bet šīs direktīvas 12. apsvērumā ir uzsvērts, ka migrantu, kas gaida izraidīšanu, pamatvajadzības “būtu jānosaka saskaņā ar valsts tiesību aktiem”.

87.

Veikdama Direktīvas 2008/115 9. un 14. panta dinamisku kombinētu interpretāciju, ņemot vērā šīs direktīvas vispārējo sistēmu, Tiesa spriedumā Abdida ( 41 ) vispirms atzina plašu tvērumu šīs direktīvas 9. panta 1. punkta b) apakšpunktam, kurā ir paredzēta izraidīšanas atlikšana tik ilgi, kamēr tiek apturēta saskaņā ar minētās direktīvas 13. panta 2. punktu piešķirtā apturošā iedarbība, uzskatot, ka pirmajai minētajai tiesību normai ir jāattiecas uz “visām situācijām”, kurās dalībvalstij ir pienākums apturēt atgriešanas lēmuma izpildi pēc tam, kad pret to ir celta prasība. No iepriekš izklāstītā izriet, ka dalībvalstīm bija “pienākums” piedāvāt smagi slimam trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir cēlis prasību par atgriešanas lēmumu, kura izpilde viņam var radīt būtisku viņa veselības stāvokļa smagas un neatgriezeniskas pasliktināšanās risku, garantijas pirms atgriešanas, kas ir ieviestas ar Direktīvas 2008/115 14. pantu.

88.

Tiesa precizēja, ka iepriekš minētajos īpašajos apstākļos attiecīgajai dalībvalstij, piemērojot Direktīvas 2008/115 14. panta 1. punkta b) apakšpunktu, bija pienākums, cik vien iespējams, apmierināt ar smagu slimību sirgstoša trešās valsts valstspiederīgā pamatvajadzības, gaidot, kad tiek izskatīta viņa celtā prasība par atgriešanas lēmumu, ja šim valstspiederīgajam nav līdzekļu, lai apmierinātu viņa vajadzības, un šī pienākuma pamatojums attiecībā uz medicīnisko aprūpi garantē reālu neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu un slimību nepieciešamo ārstēšanu, kā paredzēts iepriekšminētajā pantā ( 42 ).

89.

Tādējādi šķiet, ka saskaņā ar deduktīvu argumentāciju, kas balstīta uz Direktīvas 2008/115 9. un 14. panta noteikumiem, Tiesa uzskatīja, ka ipso iure apturošas iedarbības atzīšana prasībai, kas vērsta pret atgriešanas lēmumu, obligāti rada tās autoram atgriešanas garantijas, jo pamata vajadzību apmierināšana ir nepieciešama, lai neatņemtu reālu iedarbību īpašajai garantijai, kas saistīta ar attiecīgā migranta pasliktināto veselības stāvokli.

90.

Šajā kontekstā prasītāja pamatlietā celtās prasības par atgriešanas lēmumu, kas uz viņu attiecas, ipso iure apturošas iedarbības iepriekšēja atzīšana, manuprāt, noteikti liek secināt, ka attiecīgajai dalībvalstij ir jāsniedz attiecīgajai personai garantijas pirms atgriešanas, kas ir ieviestas ar Direktīvas 2008/115 14. pantu ( 43 ). Attiecībā uz to, ka attiecīgā dalībvalsts, cik vien iespējams, uzņemas LM pamatvajadzības, ir jājautā, vai loģika, uz kuru Tiesa ir balstījusies, lai noteiktu minēto aprūpi smagi slimai personai, var tikt piemērota attiecībā uz vecāku, no kura šī persona ir atkarīga.

91.

Šajā ziņā starp Direktīvas 2008/115 14. panta 1. punktā minētajiem principiem ir minēta ģimenes vienotības saglabāšana ar attiecīgajā teritorijā esošajiem ģimenes locekļiem, kā arī tādu neaizsargātu personu īpašo vajadzību ņemšana vērā, kuru faktiskā īstenošana, manuprāt, arī rada vienlaicīgu prasību apmierināt prasītāja pamatlietā pamatvajadzības.

92.

Neatkarīgi no prasītāja pamatlietā meitas pilngadības iestāšanās 2017. gada 11. aprīlī man šķiet, ka viņas īpaši smagais medicīniskais stāvoklis un ar to saistītā atkarības attiecību pastāvēšana ar tēvu var pamatot secinājumu, saskaņā ar kuru gan ģimenes vienotības saglabāšana ar teritorijā esošajiem ģimenes locekļiem, gan mazāk aizsargātu personu īpašo vajadzību ņemšana vērā, proti, kategorija, kurā ietilpst smagi slims bērns, varētu zaudēt faktiskās sekas, ja tām nesekotu minētā prasītāja pamatvajadzību apmierināšana, lai ļautu tam nodrošināt sev pārtiku, apģērbu un mājokli ( 44 ).

93.

Kā praksē var tikt saprasta ģimenes vienotības saglabāšana un bērna, kam ir smagas slimības izraisīta atkarība, īpašo vajadzību ņemšana vērā, ja nekādi netiek ņemta vērā viena no diviem šīs ģimenes locekļiem, kurš ikdienā sniedz šai personai nepieciešamo atbalstu, materiālā situācija? Citiem vārdiem sakot, prasītāja pamatlietā pamatvajadzību apmierināšana ir uzskatāma par priekšnoteikumu efektīvai garantiju īstenošanai pirms atgriešanas, kas ir paredzēta Direktīvas 2008/115 14. panta 1. punkta a) un d) apakšpunktā, kura ir jāinterpretē, ņemot vērā Hartas 7. pantu.

94.

Turklāt, tieši atsaucoties uz to pašu argumentāciju, kas izmantota 2014. gada 18. decembra spriedumā Abdida (C‑562/13, EU:C:2014:2453), manuprāt, ir jāuzskata, ka Direktīvas 2008/115 14. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā neatliekamās medicīniskās aprūpes un slimību obligātas ārstēšanas nodrošināšanai, ko prasītāja pamatlietā smagi slimā meita saņēma laikposmā, kad tika apturēta izraidīšana, pēc tam, kad tika celta prasība ar apturošu iedarbību par atgriešanas lēmumu, vairs nebūtu faktisko seku, ja vienlaikus netiktu nodrošinātas pamatvajadzības viņas tēvam, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, uz kuru attiecas tā pati apturēšana un kura klātbūtne viņa meitai ir atzīta par nepieciešamu medicīnisku iemeslu dēļ ( 45 ).

95.

Tomēr ir jāuzsver, ka attiecībā uz dalībvalstu pienākumu apmierināt tāda trešās valsts valstspiederīgā pamatvajadzības, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi pirms izraidīšanas, Tiesa iepriekš minētajā spriedumā ir pieļāvusi divus izņēmumus.

96.

Pirmais ir tas, ka šī atbalsta sniegšana ir atkarīga no secinātā, ka attiecīgais migrants nespēj pats sevi nodrošināt ( 46 ), kas šajā gadījumā ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, tomēr Tiesa var sniegt norādes par apstākļiem, kādi ir jāņem vērā, veicot šādu pārbaudi.

97.

Galvenais jautājums, protams, ir par to, vai ieinteresētajai personai vēl ir ienākumu avots, un šķiet, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāsecina noraidoša atbilde. Tādējādi nav strīda par to, ka kopš 2017. gada 11. aprīļa prasītājs pamatlietā vairs nesaņem sociālo palīdzību, kas būtu līdzvērtīga integrācijas ienākumiem, kuri aprēķināti tādā apmērā, kādu piešķir personām, kuras dzīvo kopā ar apgādājamu nepilngadīgo bērnu, un ka ieinteresētajai personai piešķirtā sociālā palīdzība kopš šī datuma ir vien neatliekamā medicīniskā palīdzība.

98.

Ir jāpārbauda arī prasītāja pamatlietā iespējamā piekļuve likumīgajam darba tirgum Beļģijas teritorijā. Šajā ziņā, lai gan Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/52/EK (2009. gada 18. jūnijs), ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi ( 47 ), 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis aizliedz nodarbināt trešo valstu valstspiederīgos, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, minētā panta 3. punktā ir noteikts, ka “dalībvalsts var pieņemt lēmumu nepiemērot 1. punktā minēto aizliegumu tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kas dalībvalstīs uzturas nelikumīgi, kuru izraidīšana ir atlikta un kuriem ir atļauts strādāt saskaņā ar valsts tiesību aktiem” ( 48 ). Turklāt jautājums par prasītāja pamatlietā piekļuvi nodarbinātībai neaprobežojas ar tā juridisko pusi, bet ir jāizvērtē in concreto, ņemot vērā ieinteresētās personas aprūpētāja statusu un pieejamību, kas šajā situācijā ir nepieciešama.

99.

Otrais izņēmums atbilst Tiesas skaidrajai norādei, ka dalībvalstīm pašām ir jānosaka forma, kādā tiks apmierinātas attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā pamatvajadzības ( 49 ).

100.

Ar šo precizējumu tiek atgādināta dalībvalstīm ar Direktīvu 2008/115 paredzētā rīcības brīvība attiecībā uz migrantu pamatvajadzībām pirms izraidīšanas vai vismaz attiecībā uz veidu, kādā minētās vajadzības var apmierināt. No tā, manuprāt, ir jāsecina, ka secinājums, saskaņā ar kuru attiecīgajai dalībvalstij ir pienākums, cik vien iespējams, apmierināt prasītāja pamatlietā pamatvajadzības, pieņemot, ka viņš pats nevar nodrošināt savas vajadzības, obligāti nenozīmē, ka ieinteresētajai personai ir jāsaņem pabalsts tāda naudas pabalsta veidā, kāds tiek prasīts iesniedzējtiesā.

101.

Šajā sakarā norādīšu – Beļģijas valdība savos apsvērumos apgalvo, ka prasītāja pamatlietā meita saņem piemērotu sociālo palīdzību, kur tās apjomā tiek ņemta vērā viņas vecāka klātbūtne kopā ar viņu. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu top zināms, ka jauniete kopš pilngadības sasniegšanas saņem sociālo palīdzību, kas atbilst “izolētai” integrācijas ienākumu likmei, kurai pieskaitīti ģimenes pabalsti, uz kuriem viņa var pretendēt savas invaliditātes dēļ.

102.

Iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai šajos apstākļos prasītāja pamatlietā, kurš dzīvo kopā ar savu meitu, pamatvajadzības tiek apmierinātas, tādējādi apstiprinošas atbildes gadījumā ļaujot secināt, ka Beļģijas tiesību akti atbilst Savienības tiesībām ( 50 ).

103.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz cour du travail de Liège (Beļģija) jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, 5. un 13. pants, kas aplūkoti kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 24. un 47. pantu, kā arī šīs direktīvas 9. pants un 14. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj valsts tiesību aktus: