1

ITD, Brancheorganisation for den danske vejgodstransport A/S (turpmāk tekstā – “ITD”), ir profesionāla apvienība, kurā ir apvienotas saskaņā ar Dānijas tiesībām dibinātas sabiedrības, kas valsts un starptautiskā līmenī darbojas preču autopārvadājumu un loģistikas pakalpojumu tirgū.

2

Danske Fragtmænd A/S ir saskaņā ar Dānijas tiesībām dibināta sabiedrība, kas konkrēti darbojas preču autopārvadājumu un paku piegādes pakalpojumu Dānijas tirgū.

3

Ar 2010. gada 21. decembrapostloven, lov nr. 1536 (Pasta likums Nr. 1536) (Lovtidende 2010 A), kurā izdarīti grozījumi, Post Danmark A/S tika izraudzīta par pasta sūtījumu piegādes universālā pakalpojuma sniedzēju Dānijā. Piemērojot šo likumu, Dānijas Transporta ministrija 2016. gada 30. maijā izdeva sabiedriskā pakalpojuma pilnvarojumu, ar kuru Post Danmark tika uzticētas universālā pakalpojuma saistības (turpmāk tekstā – “UPS”) laikposmā no 2016. gada 1. jūlija līdz 2019. gada 31. decembrim (turpmāk tekstā – “universālā pakalpojuma pilnvarojums”). Post Danmark pilnībā pieder PostNord AB, kuras pamatkapitāls 40 % apmērā pieder Dānijas Karalistei un 60 % apmērā – Zviedrijas Karalistei un kuras balsstiesības direktoru padomē ir sadalītas 50 % apmērā katrai no abām akcionārēm valstīm.

4

Saskaņā ar universālā pakalpojuma pilnvarojuma 2. punktu šāds pakalpojums ir jānodrošina gan valsts, gan starptautiskā līmenī un jāgarantē vismaz piecas darba dienas nedēļā. Tajā ir ietverti šādi pakalpojumi:

5

Runājot it īpaši par UPS attiecībā uz sūtījumiem, kuri nosūtīti no starptautiskajiem galamērķiem un uz tiem, universālā pakalpojuma pilnvarojumā ir precizēts, ka tie ir reglamentēti Pasaules Pasta konvencijā.

6

Kopš 2000. gadu sākuma vispārēja elektronisko sūtījumu izmantošana ir izraisījusi vēstuļu pasta sūtījumu samazināšanos tiktāl, ka galvenokārt šī iemesla dēļ Post Danmark apgrozījums ir samazinājies par 38 % laikposmā no 2009. līdz 2016. gadam. Tieši šajā kontekstā PostNord 2017. gada 23. februārī par labu Post Danmark veica kapitāla palielināšanu viena miljarda Dānijas kronu (DKK) (aptuveni 134 miljoni EUR) apmērā (turpmāk tekstā – “2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšana”).

7

Turklāt, ņemot vērā korespondences digitalizācijas sekas, Dānijas Karaliste un Zviedrijas Karaliste 2017. gada 20. oktobrī noslēdza nolīgumu par Post Danmark ražošanas modeļa pārveidi (turpmāk tekstā – “2017. gada 20. oktobra nolīgums”), kuru bija sagatavojusi PostNord un kurš bija formalizēts tās direktoru padomes 2017. gada 29. septembra priekšlikumā.

8

Saskaņā ar 2017. gada 20. oktobra nolīgumu līgumslēdzējas puses bija vienojušās par nepieciešamību pieņemt šo jauno ražošanas modeli, lai “risinātu ar digitalizāciju saistītās problēmas Dānijā” un nodrošinātu Post Danmark ekonomisko dzīvotspēju. Saskaņā ar šo pašu nolīgumu PostNord izstrādātais jaunais ražošanas modelis bija jābalsta uz Post Danmark kapitāla palielināšanu un tajā nodarbināto darbinieku skaita samazināšanu saistībā ar apmēram 4000 darbiniekiem, un visu šo izmaksu kopums tika novērtēts aptuveni 5 miljardu Zviedrijas kronu (SEK) (aptuveni 491 miljons EUR) apmērā.

9

Konkrētāk, jaunā Post Danmark ražošanas modeļa īstenošana ietvēra Post Danmark bijušo ierēdņu, kuri bija kļuvuši par Post Danmark darbiniekiem brīdī, kad tā no neatkarīga valsts uzņēmuma tika pārveidota par sabiedrību ar ierobežotu atbildību, īpašu atlaišanas pabalstu izmaksāšanu. Šajā ziņā 2017. gada 20. oktobra nolīgumā bija paredzēts, ka Dānijas Karalistei šīs izmaksas ir jākompensē, PostNord labā veicot kapitālieguldījumu 1,533 miljardu SEK (aptuveni 150 miljoni EUR) apmērā.

10

Post Danmark jaunais ražošanas modelis bija jāīsteno ar trim atsevišķiem pasākumiem, proti:

11

Dānijas iestādes 2017. gada 3. novembrī iesniedza Eiropas Komisijai iepriekšēju paziņojumu par pirmo no šiem trim pasākumiem, proti, kompensācijas piešķiršanu 1,533 miljardu SEK apmērā, kas Post Danmark tika izmaksāta ar PostNord starpniecību par universālā pasta pakalpojuma sniegšanu Dānijā laikposmā no 2017. līdz 2019. gadam, un šī summa tika piešķirta, lai finansētu daļu no izmaksām saistībā ar darbinieku atlaišanu, kuras aprakstītas šī sprieduma 9. punktā.

12

2017. gada 27. novembrīITD iesniedza Komisijai sūdzību, apgalvojot, ka ar dažādiem agrākiem pasākumiem vai pasākumiem, kuri tiks veikti nākotnē, Dānijas un Zviedrijas iestādes bija piešķīrušas vai piešķiršot Post Danmark nelikumīgu valsts atbalstu.

13

Saskaņā ar sūdzību šis atbalsts izrietēja no:

14

Komisija 2017. gada 30. novembrī nosūtīja ITD sūdzību Dānijas un Zviedrijas iestādēm, kuras 2017. gada 20. decembrī iesniedza savus kopīgos apsvērumus par atsevišķiem šīs sūdzības iebildumiem. 2017. gada 21. decembrī Dānijas iestādes iesniedza savus apsvērumus par pārējiem minētās sūdzības iebildumiem.

15

Dānijas iestādes 2018. gada 8. februārī paziņoja Komisijai par kompensācijas piešķiršanu Post Danmark 1,533 miljardu SEK apmērā par universālā pasta pakalpojuma sniegšanu laikposmā no 2017. līdz 2019. gadam (turpmāk tekstā – “attiecīgā kompensācija”).

16

Dānijas iestādes 2018. gada 7. maijā norādīja, ka attiecīgās kompensācijas maksimālā summa galu galā būšot 1,683 miljardi SEK (aptuveni 160 miljoni EUR).

17

Komisija 2018. gada 28. maijā pieņēma Lēmumu C(2018) 3169 final par valsts atbalstu SA.47707 (2018/N) – Valsts kompensācijas, kas izmaksātas PostNord par universālā pasta pakalpojuma sniegšanu – Dānija (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

18

Apstrīdētajā lēmumā, pirmām kārtām, Komisija precizēja, ka tās pārbaude attiecas, pirmkārt, uz attiecīgo kompensāciju un, otrkārt, uz iebildumiem, kurus ITD ir izvirzījusi savā sūdzībā – izņemot tomēr 2017. gada 20. oktobra nolīgumā paredzētos kapitāla palielinājumus (apstrīdētā lēmuma 73. punkts), par kuriem tiks pieņemts vēlāks lēmums.

19

Otrām kārtām, runājot par attiecīgo kompensāciju, Komisija vispirms uzskatīja, ka šī kompensācija neatbilst ceturtajam no kritērijiem, kuri noteikti 2003. gada 24. jūlija spriedumā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415), jo tā netika piešķirta konkursa procedūrā un tās summa netika noteikta, pamatojoties uz vidēja lieluma uzņēmuma, kas ir labi pārvaldīts, izmaksām. Komisija no tā secināja, ka šis pasākums ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē un ka šī atbalsta saderība ir jāvērtē saistībā ar LESD 106. panta 2. punktu, kas īstenots Komisijas Paziņojumā par Eiropas Savienības nostādnēm par valsts atbalstu, ko piešķir kā kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu (2011) (OV 2012, C 8, 15. lpp.; turpmāk tekstā – “VTNP nostādnes”).

20

Turpinājumā, izvērtējot attiecīgās kompensācijas saderību ar iekšējo tirgu, Komisija it īpaši pārbaudīja neto izmaksu, kas nepieciešamas UPS izpildei, aprēķinu, kuru Dānijas iestādes bija veikušas, izmantojot novērsto neto izmaksu metodi (turpmāk tekstā – “NNI”). Šajā aprēķina metodē Dānijas iestādes ir paredzējušas faktisku scenāriju, saskaņā ar kuru Post Danmark, nodrošinot UPS laikposmā no 2017. līdz 2019. gadam, cerēja, pirmkārt, būtiski palielināt uzņēmumu sūtījumus patērētājiem tiešsaistes tirdzniecības pieauguma dēļ, otrkārt, pastāvīgi samazināt vēstuļu sūtījumus pēc vēstuļu apmaiņas pieaugošās digitalizācijas, treškārt, ievērojami samazināt laikrakstu un žurnālu sūtījumus un, ceturtkārt, īstenot jaunu ražošanas modeli, kas ietver darbinieku atlaišanu. Saskaņā ar Dānijas iestāžu piedāvāto hipotētisko scenāriju, ja Post Danmark nebūtu uzticētas UPS šajā pašā laikposmā, tā sekas būtu tādas, ka, pirmkārt, Post Danmark atteiktos no nerentablām darbībām, piemēram, laikrakstu un žurnālu piegādes, neadresētiem sūtījumiem un starptautiskajiem pasta sūtījumiem, otrkārt, tā optimizētu komerciālo vēstuļu piegādi, proti, to piegāde dzīvesvietā būtu pieejama tikai lielākajās pilsētās, treškārt, tā atteiktos no paku piegādēm dzīvesvietā noteiktos lauku apvidos un, ceturtkārt, tā samazinātu pasta nodaļu skaitu.

21

Dānijas iestādes no tā ir atskaitījušas izmaksas, kuras tiktu novērstas, ja nebūtu UPS, un kuras aprēķinātas, pamatojoties uz izmaksām, tostarp personāla izmaksām, kas saistītas, pirmkārt, ar pastkastīšu tīkla saglabāšanu visā valsts teritorijā, kā arī ar pastmarku ražošanu, otrkārt, ar Kopenhāgenas starptautisko sūtījumu centra (Dānija) darbību, kurš tiktu slēgts pēc atteikšanās no starptautiskajiem pasta sūtījumiem, treškārt, ar vēstuļu šķirošanas centriem un piegādes platformām, kuri tiktu slēgti pēc komerciālo vēstuļu piegādes optimizācijas, ceturtkārt, ar pasta sūtījumu piegādi dzīvesvietā noteiktās teritorijās un, piektkārt, ar pasta nodaļu, kas tiktu slēgtas, darbību.

22

Savukārt no novērstajām izmaksām Dānijas iestādes ir atskaitījušas, pirmkārt, ienākumus, kas saistīti ar pakalpojumiem, no kuriem Post Danmark būtu atteikusies vai kurus tā būtu optimizējusi, ja nebūtu UPS, un, otrkārt, ieguvumus, kuri izriet no pieprasījuma pieauguma saistībā ar atbrīvojumu no PVN, ko tā bija saņēmusi kā universālā pakalpojuma sniedzēja, un no intelektuālā īpašuma aktīviem, kuri saistīti ar UPS, it īpaši reklāmas saistībā ar tās redzamību kontaktpunktos un uz pastkastītēm.

23

Komisija uzskatīja, ka Dānijas iestāžu piedāvātā metode ir uzticama, un norādīja, ka saskaņā ar šo metodi NNI, lai izpildītu UPS, bija 2,571 miljards DKK (aptuveni 345 miljoni EUR), proti, summa, kas ir ievērojami lielāka par attiecīgo kompensāciju, kura noteikta ne vairāk kā 1,192 miljardu DKK (aptuveni 160 miljoni EUR) apmērā.

24

Visbeidzot, noraidījusi ITD sūdzībā izvirzītos iebildumus, kas it īpaši vērsti pret attiecīgo kompensāciju, Komisija secināja, ka minētā kompensācija ir saderīga ar iekšējo tirgu.

25

Trešām kārtām, attiecībā uz pārējiem iebildumiem, kuri izvirzīti ITD sūdzībā, Komisija uzskatīja, pirmkārt, ka attiecīgā garantija var būt valsts atbalsts. Šajā ziņā tā uzskatīja, ka šī garantija var radīt priekšrocību, kaut arī ļoti netiešu, jo brīdī, kad Post Danmark 2002. gadā tika pārveidota par sabiedrību ar ierobežotu atbildību, tā bija ļāvusi tai saglabāt daļu no tās personāla. Tomēr Komisija uzskatīja, ka, pieņemot, ka attiecīgā garantija ir valsts atbalsts, tā ir tikusi piešķirta 2002. gadā, jo tā attiecās tikai uz tiem darbiniekiem, kuri šajā datumā bija atteikušies no sava ierēdņa statusa. Tādējādi attiecīgā garantija esot piešķirta vairāk nekā desmit gadus pirms tam, kad Komisija ar ITD sūdzību tika informēta par šo pasākumu, un tādējādi tā esot pastāvošs atbalsts atbilstoši Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus LESD 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 1. panta b) punkta iv) apakšpunktam un 17. panta 1. punktam.

26

Otrkārt, attiecībā uz Dānijas administratīvo praksi, kuras rezultātā Post Danmark klientiem tika piešķirts atbrīvojums no PVN, Komisija uzskatīja, ka ar šo pasākumu Post Danmark varēja tikt piešķirta netieša priekšrocība. Tomēr Komisija uzskatīja, ka attiecīgais atbrīvojums izriet no Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “PVN direktīva”) 132. panta 1. punkta a) apakšpunkta, kurā ir noteikts obligāts atbrīvojums no nodokļa tiem pakalpojumiem, uz kuriem attiecas UPS. Līdz ar to saskaņā ar apstrīdēto lēmumu atbrīvojums no PVN Post Danmark labā nav attiecināms uz Dānijas valsti un tādējādi nevar tikt uzskatīts par valsts atbalstu.

27

Treškārt, attiecībā uz to izmaksu attiecināšanu, kuras saistītas ar Post Danmark darbībām, un iespējamo to šķērssubsidēšanu, Komisija pievienojās Dānijas iestāžu paskaidrojumiem, secinot, ka Post Danmark darbību, uz kurām attiecas UPS, un darbību, uz kurām tās neattiecas, kopējo izmaksu sadalījums ir piemērots. Komisija piebilda, ka katrā ziņā ITD apgalvotā izmaksu kļūdainā attiecināšana, šķiet, visupirms neietver valsts līdzekļu nodošanu. Turpinot, apstrīdētajā lēmumā ir uzskatīts, ka Dānijas iestādes nevarēja būt atbildīgas par šādu attiecināšanu, jo, lai gan ir taisnība, ka tās bija pieņēmušas grāmatvedības tiesisko regulējumu, kas piemērojams Post Danmark, ITD tomēr nebija pierādījusi, kādā ziņā tās būtu bijušas iesaistītas Post Danmark cenu noteikšanā saistībā ar tās darbībām, uz kurām neattiecās UPS. Visbeidzot Komisija uzskatīja, ka apgalvotā Post Danmark komercdarbību šķērssubsidēšana no līdzekļiem, kas saņemti saskaņā ar UPS, nav priekšrocība, jo Post Danmark nekad nav saņēmusi kompensāciju par UPS izpildi, kas aprēķināta, pamatojoties uz izmaksu sadalījumu, kuru kritizē ITD.

28

Ceturtkārt, attiecībā uz 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanu Komisija uzskatīja, ka, protams, ņemot vērā PostNord kapitāla struktūru un tās direktoru padomes locekļu iecelšanas kārtību, Dānijas Karaliste un Zviedrijas Karaliste varēja īstenot dominējošu ietekmi uz šo sabiedrību. Tomēr Komisija uzskatīja, ka ITD norādītie fakti tās sūdzības pamatojumam nav ļāvuši pierādīt, ka Dānijas Karaliste vai Zviedrijas Karaliste faktiski būtu bijusi iesaistīta šādā kapitāla palielināšanā. Komisija no tā secināja, ka minētā kapitāla palielināšana nav attiecināma uz valsti un tādējādi tā nav uzskatāma par valsts atbalstu.

29

Turklāt Komisija uzskatīja, ka tādos apstākļos, kādos atradās PostNord, privātais ieguldītājs drīzāk būtu nolēmis veikt 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanu, nevis ļāvis tā meitasuzņēmumam, šajā gadījumā Post Danmark, bankrotēt.

30

Galu galā apstrīdētā lēmuma noslēdzošie punkti ir formulēti šādi:

“(205) Komisija nolemj [..] uzskatīt, ka paziņotais atbalsta pasākums attiecībā uz UPS kompensāciju par laikposmu no 2017.–2019. gadam ir saderīgs ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz LESD 106. panta 2. punktu, un nolemj necelt iebildumus attiecībā uz šo pasākumu.

(206) Komisija turklāt nolemj, ka:

31

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 20. septembrī, prasītājas ITD un Danske Fragtmænd cēla šo prasību.

32

Komisija iebildumu rakstu iesniedza 2018. gada 7. decembrī.

33

Prasītājas 2019. gada 15. februārī iesniedza repliku. Komisija atbildi uz repliku iesniedza 2019. gada 17. aprīlī.

34

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 16. janvārī, Dānijas Karaliste lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar 2019. gada 11. aprīļa lēmumu Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētājs šo lūgumu apmierināja.

35

Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2019. gada 17. un 21. janvārī, Dansk Distribution A/S un Jørgen Jensen Distribution A/S lūdza atļauju iestāties lietā prasītāju prasījumu atbalstam. Ar 2019. gada 12. aprīļa rīkojumu Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētājs šos lūgumus apmierināja.

36

Dānijas Karaliste iesniedza iestāšanās rakstu 2019. gada 1. jūlijā. Jørgen Jensen Distribution un Dansk Distribution savus iestāšanās rakstus iesniedza 2019. gada 3. jūlijā. Komisija un prasītājas apsvērumus par iestāšanās rakstiem iesniedza attiecīgi 2019. gada 15. novembrī un 18. novembrī.

37

Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 27. panta 5. punktu, tiesnesis referents tagad darbojas septītajā palātā, kurai līdz ar to 2019. gada 17. oktobrī tika pārdalīta šī lieta.

38

Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

39

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

40

Dānijas Karalistes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

41

Jørgen Jensen Distribution un Dansk Distribution prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

42

Pamatojot prasību, prasītājas ir izvirzījušas vienu vienīgu prasības pamatu, kas attiecas uz to, ka Komisija nav uzsākusi formālo izmeklēšanas procedūru, kas paredzēta LESD 108. panta 2. punktā, lai gan, novērtējot attiecīgo kompensāciju un citus pasākumus, par kuriem iesniegta ITD sūdzība, bija radušās nopietnas grūtības.

43

Iesākumā ir jāatgādina, ka paziņoto atbalsta pasākumu iepriekšējās izskatīšanas posma, kas paredzēts LESD 108. panta 3. punktā un kas reglamentēts Regulas 2015/1589 4. pantā, mērķis ir ļaut Komisijai formulēt sākotnējo viedokli par šiem pasākumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 43. punkts).

44

Šī posma noslēgumā Komisija konstatē, ka paziņotais pasākums vai nu nav uzskatāms par atbalstu, un šādā gadījumā tā pieņem lēmumu necelt iebildumus saskaņā ar Regulas 2015/1589 4. panta 2. punktu, vai arī tas ietilpst LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Ja pēc iepriekšējas izskatīšanas Komisija konstatē, ka paziņotais pasākums – ciktāl tas ietilpst LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā – nerada šaubas par tā saderību ar iekšējo tirgu, tā saskaņā ar Regulas 2015/1589 4. panta 3. punktu pieņem lēmumu necelt iebildumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 43. un 44. punkts).

45

Ja Komisija pieņem lēmumu necelt iebildumus, tā ne tikai atzīst, ka attiecīgais pasākums nav atbalsts vai ir atbalsts, kas ir saderīgs ar iekšējo tirgu, bet arī netieši atsakās uzsākt LESD 108. panta 2. punktā un Regulas 2015/1589 6. panta 1. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 45. punkts).

46

Ja pēc iepriekšējas izskatīšanas Komisija konstatē, ka paziņotais pasākums rada šaubas par tā saderību ar iekšējo tirgu, tai, pamatojoties uz Regulas 2015/1589 4. panta 4. punktu, ir jāpieņem lēmums par LESD 108. panta 2. punktā un minētās regulas 6. panta 1. punktā paredzētās formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu (spriedums, 2011. gada 24. maijs, Komisija/Kronoply un Kronotex, C‑83/09 P, EU:C:2011:341, 46. punkts).

47

Turklāt Regulas 2015/1589 24. panta 2. punkta pirmajā teikumā ikvienai ieinteresētajai personai ir piešķirtas tiesības iesniegt sūdzību, lai informētu Komisiju par jebkādu iespējami nelikumīgu atbalstu, kas saskaņā ar šīs pašas regulas 15. panta 1. punkta pirmo teikumu izraisa LESD 108. panta 3. punktā paredzētā iepriekšējās izskatīšanas posma uzsākšanu, kas nozīmē, ka Komisija pieņem lēmumu saskaņā ar Regulas 2015/1589 4. panta 2., 3. vai 4. punktu.

48

Tas, ka pastāv šaubas, kas var pamatot LESD 108. panta 2. punktā paredzētās formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu, izpaužas kā objektīva nopietnu grūtību esamība, ar kurām Komisija ir saskārusies, pārbaudot attiecīgā pasākuma atbalsta raksturu vai tā saderību ar iekšējo tirgu. Proti, no judikatūras izriet, ka nopietnu grūtību jēdziens ir objektīvs (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Club Hotel Loutraki u.c./Komisija, C‑131/15 P, EU:C:2016:989, 31. punkts). Tas, vai šādas grūtības pastāv, ir jānoskaidro, objektīvi ņemot vērā gan apstākļus, kādos apstrīdētais akts ir ticis pieņemts, gan akta saturu, salīdzinot lēmuma pamatojumu ar informāciju, kura bija vai kura varēja būt Komisijas rīcībā brīdī, kad tā pieņēma lēmumu par apstrīdētā atbalsta saderību ar kopējo tirgu (skat. spriedumu, 2012. gada 28. marts, Ryanair/Komisija, T‑123/09, EU:T:2012:164, 77. punkts un tajā minētā judikatūra), šajā ziņā atgādinot, ka informācija, kura “varēja būt” Komisijas rīcībā, ir tā, kurai, šķiet, ir nozīme vērtējumā, kas jāveic, un kuru tā, iesniedzot pieteikumu, varēja iegūt iepriekšējās izskatīšanas posmā (spriedums, 2017. gada 20. septembris, Komisija/Frucona Košice, C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 71. punkts).

49

No tā izriet, ka Vispārējās tiesas veiktā tiesiskuma pārbaude attiecībā uz nopietnu grūtību pastāvēšanu pēc būtības nevar aprobežoties tikai ar acīmredzamas kļūdas vērtējumā meklēšanu (skat. spriedumus, 2011. gada 27. septembris, 3F//Komisija, T‑30/03 RENV, EU:T:2011:534, 55. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2012. gada 10. jūlijs, Smurfit Kappa Group/Komisija, T‑304/08, EU:T:2012:351, 80. punkts un tajā minētā judikatūra). Proti, ja šādas grūtības pastāv, lēmums, ko Komisija ir pieņēmusi, neuzsākot formālo izmeklēšanas procedūru, var tikt atcelts šī iemesla dēļ vien, jo nav veikta LESD paredzētā uz sacīkstes principu balstītā un padziļinātā pārbaude, pat ja nav pierādīts, ka Komisijas pēc būtības veiktais vērtējums ir juridiski vai faktiski kļūdains (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 9. septembris, British Aggregates u.c./Komisija, T‑359/04, EU:T:2010:366, 58. punkts).

50

Ir jāatgādina, ka atbilstoši LESD 108. panta 3. punkta mērķim un Komisijas labas pārvaldības pienākumam tā it īpaši var uzsākt sarunas ar valsti, kas paziņojusi par atbalstu, vai ar trešām personām, lai tādējādi iepriekšējās izskatīšanas gaitā pārvarētu visas grūtības, ar kurām tā, iespējams, ir sastapusies. Šādas pilnvaras nozīmē to, ka Komisija savu viedokli var pieskaņot uzsākto sarunu rezultātam, bet šāda pieskaņošana nav a priori jāvērtē kā pierādījums nopietnām grūtībām (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Club Hotel Loutraki u.c./Komisija, C‑131/15 P, EU:C:2016:989, 35. punkts). Tikai tad, ja šīs grūtības nevar tikt pārvarētas, tās ir izrādījušās nopietnas un tām ir jāliek Komisijai rasties šaubām, tādējādi liekot tai uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru (spriedumi, 2009. gada 2. aprīlis, Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija, C‑431/07 P, EU:C:2009:223, 61. punkts, un 2011. gada 27. oktobris, Austrija/Scheucher‑Fleisch u.c., C‑47/10 P, EU:C:2011:698, 70. punkts).

51

Tieši prasītājam ir jāpierāda nopietnu grūtību esamība, un šāds pierādījums var tikt sniegts, pamatojoties uz savstarpēji atbilstošu netiešu pierādījumu kopumu (skat. spriedumu, 2018. gada 19. septembris, HH Ferries u.c./Komisija, T‑68/15, EU:T:2018:563, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāizvērtē prasītāju argumentācija, kuras mērķis ir pierādīt nopietnu grūtību esamību, kuru dēļ Komisijai būtu bijis jāuzsāk formālā izmeklēšanas procedūra.

53

Šajā lietā prasītājas atsaucas uz netiešu pierādījumu kopumu, kas, pēc to domām, pierāda nopietnu grūtību esamību un kas izriet, pirmkārt, no iepriekšējās izskatīšanas posma ilguma un ar tā norisi saistītiem apstākļiem un, otrkārt, no apstrīdētā lēmuma satura un Komisijas vērtējuma par dažādajiem pasākumiem, kuri izvērtēti šajā lēmumā.

54

Pirmkārt, prasītājas, kuras atbalsta Jørgen Jensen Distribution un Dansk Distribution, apgalvo, ka iepriekšējās izskatīšanas posma ilgums pierāda nopietnas grūtības, ar kurām ir saskārusies Komisija. Šajā ziņā tās uzsver, ka Dānijas iestādes par attiecīgo kompensāciju ir paziņojušas 2018. gada 8. februārī un apstrīdētais lēmums ir ticis pieņemts 2018. gada 28. maijā, proti, pārsniedzot divu mēnešu termiņu, kas ir paredzēts Regulas 2015/1589 4. panta 5. punktā, lai pieņemtu lēmumu uzsākt vai neuzsākt formālo izmeklēšanas procedūru.

55

Prasītājas piebilst, ka šāda termiņa pārsniegšana ir vēl jo vairāk pārsteidzoša saistībā ar attiecīgās kompensācijas pirmspaziņošanas datumu, proti, 2017. gada 3. novembri. Šajā ziņā, pirmām kārtām, tās apgalvo, ka 2018. gada 15. novembra spriedumā Tempus Energy un Tempus Energy Technology/Komisija (T‑793/14, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2018:790) Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka pirmspaziņošanas posms ir jāņem vērā, lai novērtētu nopietnu grūtību esamību. Otrām kārtām, prasītājas norāda, ka ar pirmspaziņošanas posma ilgumu, kas pārsniedz trīs mēnešus, netiek ievērots divu mēnešu termiņš, kas paredzēts Paraugprakses kodeksa par valsts atbalsta kontroles procedūru izpildi (OV 2009, C 136, 13. lpp.; turpmāk tekstā – “Paraugprakses kodekss”) 14. punktā. Tās uzskata, ka šāds ilgums izriet no tā, ka Komisija ir sākusi savu vērtēšanu par attiecīgās kompensācijas saderību pirmspaziņošanas posmā.

56

Turklāt Komisija esot pārsniegusi noteikto termiņu, pieņemot apstrīdēto lēmumu sešus mēnešus pēc ITD sūdzības iesniegšanas.

57

Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka vēstuļu apmaiņa starp Komisiju un Dānijas un Zviedrijas iestādēm gan pirmspaziņošanas posmā, gan iepriekšējās izskatīšanas posmā pierāda nopietnu grūtību esamību. Tās lūdz Vispārējo tiesu noteikt procesa organizatorisko pasākumu, lai šī sarakste tiktu iesniegta.

58

Komisija, kuru atbalsta Dānijas Karaliste, apstrīd prasītāju argumentus.

59

Pirmām kārtām, attiecībā uz prasītāju argumentu par iepriekšējās izskatīšanas pārmērīgo ilgumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šāds ilgums kopā ar citiem pierādījumiem var būt norāde par nopietnām grūtībām, ar kurām saskārusies Komisija, ja tas ievērojami pārsniedz to, kas parasti ir saistīts ar pasākuma iepriekšēju izskatīšanu (skat. spriedumu, 2014. gada 3. decembris, Castelnou Energía/Komisija, T‑57/11, EU:T:2014:1021, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

60

Šajā ziņā ir jānošķir procedūra pēc dalībvalsts paziņojuma iesniegšanas no procedūras, kuras laikā Komisija pēc sūdzības iesniegšanas izskata no jebkura avota iegūtu informāciju par iespējami nelikumīgu valsts atbalstu. Proti, Regulas 2015/1589 4. panta 5. punktā ir paredzēts, ka pirmās procedūras ilgums nedrīkst pārsniegt divus mēnešus, skaitot no dienas pēc pilnīga paziņojuma saņemšanas. Savukārt Eiropas Savienības tiesībās nav paredzēts nekāds termiņš otrās procedūras pabeigšanai, jo Regulas 2015/1589 12. panta 1. punktā ir vienīgi precizēts, ka Komisija “bez liekas kavēšanās izskata ikvienu sūdzību” (spriedums, 2019. gada 6. maijs, Scor/Komisija, T‑135/17, nav publicēts, EU:T:2019:287, 106. punkts).

61

Šajā lietā Komisija, pirmkārt, ir saņēmusi ITD2017. gada 27. novembra sūdzību un, otrkārt, tā ir saņēmusi Dānijas Karalistes pilnīgu paziņojumu par pasākumu saistībā ar attiecīgās kompensācijas piešķiršanu, kas notika 2018. gada 8. februārī. Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, kas attiecas uz abām procedūrām, 2018. gada 28. maijā.

62

Līdz ar to iepriekšējās izskatīšanas posms ilga trīs mēnešus un deviņpadsmit dienas, ja par sākuma datumu uzskata dienu pēc Dānijas iestāžu paziņojuma, vai sešus mēnešus un vienu dienu, ja par sākuma datumu uzskata ITD sūdzību.

63

Tādējādi, pirmkārt, runājot par trīs mēnešiem un deviņpadsmit dienām, kas pagājušas no Dānijas iestāžu paziņojuma iesniegšanas līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai, Regulas 2015/1589 4. panta 5. punktā paredzētais divu mēnešu termiņš ir pārsniegts par vairāk nekā vienu mēnesi. Tomēr šādu termiņa, kas paredzēts šajā tiesību normā, pārsniegšanu var viegli izskaidrot ar to, ka Komisija, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 72. punkta, ir vienlaikus izvērtējusi Dānijas iestāžu paziņoto pasākumu un četrus no pieciem pasākumiem, kurus Dānijas iestādes esot īstenojušas Post Danmark labā un kuri ir norādīti ITD sūdzībā (skat. šī sprieduma 13. punktu). Līdz ar to Komisijai bija jāizvērtē ievērojams informācijas apjoms, ko iesnieguši lietas dalībnieki. Turklāt pirms Regulas 2015/1589 4. panta 5. punktā paredzētā divu mēnešu termiņa beigām Dānijas iestādes ir informējušas Komisiju, ka tās plāno mainīt attiecīgās kompensācijas apmēru – no fiksētās kompensācijas 1,533 miljardu SEK apmērā uz maksimālo kompensāciju 1,683 miljardu SEK apmērā.

64

Līdz ar to apstāklis, ka iepriekšējās izskatīšanas posma ilgums par vienu mēnesi un deviņpadsmit dienām ir pārsniedzis Regulas 2015/1589 4. panta 5. punktā paredzēto termiņu, nav uzskatāms par norādi, ka ir pastāvējušas nopietnas grūtības.

65

Otrkārt, runājot par sešiem mēnešiem un vienu dienu, kas pagājuši no ITD sūdzības iesniegšanas līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai, prasītājas vienīgi apgalvo, nesniedzot sīkākus precizējumus, ka šāds ilgums “skaidri pārsniedz [termiņu], kurā Komisijai ir jāpabeidz iepriekšējā izskatīšana”. Kā atgādināts šī sprieduma 60. punktā, atbilstošajās tiesību normās nav paredzēts nekāds saistošs termiņš sūdzības, kas adresēta Komisijai valsts atbalsta jomā, izskatīšanai.

66

Turklāt jau ir ticis nospriests, ka, lai izvērtētu, vai izskatīšanas ilgums ir uzskatāms par norādi uz nopietnām grūtībām, ir jāatsaucas uz iekšējiem noteikumiem, kurus pati sev noteikusi Komisija (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2001. gada 15. marts, Prayon-Rupel/Komisija, T‑73/98, EU:T:2001:94, 94. punkts, un 2016. gada 9. jūnijs, Magic Mountain Kletterhallen u.c./Komisija, T‑162/13, nav publicēts, EU:T:2016:341, 146. punkts). Šajā ziņā Paraugprakses kodeksa 47. punktā ir paredzēts, ka “Komisija pieliks visas pūles, lai sūdzību izskatītu orientējoši 12 mēnešu laikā no tās saņemšanas”, ka “šis atvēlētais laiks nav saistošs termiņš” un ka “atkarībā no konkrētās lietas apstākļiem sūdzības izskatīšana var prasīt ilgāku laiku, ja jāpieprasa papildu informācija no sūdzības iesniedzēja, dalībvalsts vai ieinteresētām personām”.

67

Šajā lietā, pieņemot apstrīdēto lēmumu sešus mēnešus un vienu dienu pēc ITD sūdzības iesniegšanas, Komisija ir ievērojusi tās iekšējos noteikumos paredzētos principus.

68

Prasītājas nevar lietderīgi atsaukties uz 2009. gada 10. februāra spriedumu Deutsche Post un DHL International/Komisija (T‑388/03, EU:T:2009:30), jo no minētā sprieduma 96.–98. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka septiņu mēnešu laikposms pēc pasākuma paziņošanas, ko veikusi dalībvalsts, nevis pēc sūdzības iesniegšanas, ievērojami pārsniedza divu mēnešu termiņu, kas Komisijai principā bija jāievēro, lai pabeigtu iepriekšējo izskatīšanu atbilstoši Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), 4. panta 5. punktam, kura saturs ir identisks Regulas 2015/1589 4. panta 5. punkta saturam. Šim spriedumam nav nozīmes arī attiecībā uz iepriekšējās izskatīšanas posma ilguma, skaitot no dienas, kad Dānijas iestādes bija paziņojušas par attiecīgo kompensāciju, vērtējumu šajā lietā, jo šis ilgums – trīs mēneši un viena diena – ir ticis uzskatīts par saprātīgu iepriekš 63. punktā izklāstīto iemeslu dēļ.

69

Šādos apstākļos iepriekšējās izskatīšanas ilgums nav norāde par nopietnu grūtību pastāvēšanu.

70

Otrām kārtām, attiecībā uz apstākļiem, kas ir saistīti ar iepriekšējās izskatīšanas posmu, prasītājas pamatojas uz daudzām iespējamām vēstuļu apmaiņām, kas esot notikušas starp Komisiju un Dānijas un Zviedrijas iestādēm.

71

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tas vien, ka ir sāktas pārrunas starp Komisiju un attiecīgo dalībvalsti iepriekšējās izskatīšanas posma laikā un ka šajā saistībā Komisija varēja pieprasīt papildu informāciju par pasākumiem, uz kuriem attiecas tās kontrole, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par pierādījumu, ka šī iestāde ir saskārusies ar nopietnām grūtībām vērtējumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 15. marts, Naviera Armas/Komisija, T‑108/16, EU:T:2018:145, 69. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr nevar tikt izslēgts, ka starp Komisiju un paziņotāju dalībvalsti šajā iepriekšējās izskatīšanas posmā notikušo pārrunu saturs zināmos apstākļos var sniegt norādi par šādu grūtību esamību, tāpat kā lielais skaits informācijas pieprasījumu, kurus Komisija ir adresējusi paziņotājai dalībvalstij (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 9. decembris, Netherlands Maritime Technology Association/Komisija, T‑140/13, nav publicēts, EU:T:2014:1029, 74. punkts, un 2015. gada 8. janvāris, Club Hotel Loutraki u.c./Komisija, T‑58/13, nav publicēts, EU:T:2015:1, 47. punkts).

72

Šajā lietā no apstrīdētā lēmuma 1.–10. punkta izriet, ka vispirms 2017. gada 30. novembrī Komisija ITD sūdzību ir nosūtījusi Dānijas un Zviedrijas iestādēm, par kuru tās iesniedza savus apsvērumus 2017. gada 20. un 21. decembrī. Pēc tam 2018. gada 5. februārī Komisija ir nosūtījusi informācijas pieprasījumu Dānijas iestādēm par ITD 2018. gada 2. februārī iesniegto sūdzības papildinājumu. Dānijas iestādes uz to ir atbildējušas 2018. gada 13. februārī. Visbeidzot, pēc attiecīgās kompensācijas pilnīgas paziņošanas 2018. gada 8. februārī Dānijas iestādes 2018. gada 7. maijā ir informējušas Komisiju, ka tās ir mainījušas šīs kompensācijas maksimālo apmēru.

73

Taču šāda vēstuļu apmaiņa nevar tikt uzskatīta par īpaši biežu vai intensīvu, jo Komisija vērsās pie Dānijas iestādēm tikai tādēļ, lai saņemtu to apsvērumus par ITD sūdzību. Tādējādi tā nav norāde par nopietnu grūtību pastāvēšanu.

74

Trešām kārtām un visbeidzot, pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, pirmspaziņošanas posmam principā nav nozīmes, lai izvērtētu nopietnu grūtību pastāvēšanu, jo šādu grūtību esamība tiek novērtēta, ņemot vērā iepriekšējās izskatīšanas posmu, kas sākas no pasākuma pilnīgas paziņošanas brīža, kā tas izriet no Regulas 2015/1589 4. panta 5. punkta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 28. marts, Ryanair/Komisija, T‑123/09, EU:T:2012:164, 168. punkts).

75

Tikai īpašos apstākļos, piemēram, iepriekš paziņotā pasākuma sarežģītība un novitāte, pirmspaziņošanas posma ilgums un šāda pasākuma saderīguma novērtējums šajā posmā, Vispārējā tiesa 2018. gada 15. novembra spriedumā Tempus Energy un Tempus Energy Technology/Komisija (T‑793/14, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2018:790) ir nospriedusi, ka pirmspaziņošanas posma norise var būt norāde par to, ka pastāv nopietnas grūtības.

76

Taču šajā lietā prasītājas nevar pierādīt šāda veida īpašu apstākļu esamību.

77

Pirmkārt, lai gan tās izvirza argumentu par pirmspaziņošanas posma ilgumu, kas pārsniedz trīs mēnešus, tas tomēr nav pārmērīgs, pat ja tas pārsniedz divu mēnešu termiņu, kas minēts Paraugprakses kodeksā. Proti, pirmspaziņošanas posmā Komisija arī ir lūgusi Dānijas un Zviedrijas iestādēm sniegt to apsvērumus par ITD sūdzību un par tās papildu apsvērumiem (skat. šī sprieduma 14. punktu).

78

Otrkārt, runājot par sarakstes starp Komisiju un Dānijas un Zviedrijas iestādēm saturu, prasītājas tikai pieņem, ka attiecīgās kompensācijas saderība ir tikusi apspriesta pirmspaziņošanas posmā, nesniedzot konkrētu norādi šajā ziņā.

79

Līdz ar to, pat ņemot vērā pirmspaziņošanas posmu, ilgums un apstākļi, kuri ir saistīti ar iepriekšējās izskatīšanas posma norisi, paši par sevi neliecina par nopietnām grūtībām, kas liktu Komisijai uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru.

80

Tā kā Vispārējā tiesa varēja lemt par prasītāju argumentiem, kuri attiecas uz iepriekšējās izskatīšanas posma ilgumu un apstākļiem, to pieteikums par procesa organizatorisko pasākumu, ar kuru tiek lūgts iekļaut lietas materiālos visu saraksti, kas iepriekšējās izskatīšanas posmā un pirms tās ir notikusi starp Komisiju, no vienas puses, un Dānijas un Zviedrijas iestādēm, no otras puses, nav jāapmierina. Katrā ziņā prasītājas sava pieteikuma par procesa organizatorisko pasākumu pamatojumam nav iesniegušas nevienu pierādījumu, kas ļautu apstiprināt šāda pasākuma lietderību tiesvedības vajadzībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 11. jūlijs, Europa Terra Nostra/Parlaments, T‑13/17, nav publicēts, EU:T:2018:428, 103. punkts un tajā minētā judikatūra).

81

Līdz ar to ir jāizvērtē pārējie argumenti, kurus prasītājas ir izvirzījušas, lai pamatotu vienīgo pamatu un pierādītu, ka pašā apstrīdētā lēmuma saturā šajā ziņā ir sniegtas norādes par to, ka, pārbaudot attiecīgos pasākumus, radās nopietnas grūtības, kam būtu bijis jāizraisa tas, ka Komisija sāk formālo izmeklēšanas procedūru.

82

Vienīgā pamata otrās daļas pamatojumam prasītājas būtībā uzsver, ka Komisija ir pieļāvusi vairākas kļūdas, kas pierāda nopietnu grūtību esamību, apstrīdētajā lēmumā uzskatot, ka:

83

Prasītājas, ko atbalsta Jørgen Jensen Distribution un Dansk Distribution, norāda, ka, secinot, ka attiecīgā kompensācija ir saderīga ar iekšējo tirgu, Komisija ir pieļāvusi vairākas kļūdas, kuras pierāda, ka šajā ziņā tā bija saskārusies ar nopietnām grūtībām.

84

Vispirms prasītājas apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka, nepastāvot UPS, Post Danmark būtu atteikusies no atsevišķu darbību veikšanas.

85

Pirmkārt, attiecībā uz ierakstīto un apdrošināto sūtījumu vienas vienības vēstuļu un paku sūtījumiem un bezmaksas pakalpojumu neredzīgām personām prasītājas uzsver, ka šie pakalpojumi ir rentabli pilsētu teritorijās, kā tas izriet no sabiedrības BDO sagatavotā ziņojuma, kas ir iesniegts prasības pieteikuma atbalstam (turpmāk tekstā – “BDO ziņojums”). Taču, novērtējot hipotētisko scenāriju, kas nepieciešams NNI aprēķināšanai, Komisija neesot nodalījusi pilsētu teritorijas un lauku apvidus saistībā ar šiem pakalpojumiem.

86

Replikā prasītājas precizē, ka lēmumam pārtraukt vai saglabāt noteiktu pakalpojumu sniegšanu ir jābūt balstītam uz ilgtermiņa scenāriju un ka šī sprieduma 85. punktā minētie pakalpojumi ir rentabli ilgtermiņā. Tomēr prasītājas uzskata, ka, ņemot vērā Post Danmark ekonomisko situāciju un izmaksas, kas tai radušās saistībā ar tās pārstrukturēšanu, attiecīgie pakalpojumi nevar tikt uzskatīti par rentabliem īstermiņā. Tādējādi, tā kā kompensācijas aprēķins attiecas uz īstermiņa laikposmu, proti, laikposmu no 2017. līdz 2019. gadam, Komisijai esot bijis jāuzskata, ka Post Danmark turpinātu sniegt šādus pakalpojumus, pat ja nebūtu UPS, lai gan attiecīgajā laikposmā minētie pakalpojumi būtu radījuši zaudējumus.

87

Otrkārt, prasītājas pārmet Komisijai, ka tā ir uzskatījusi, ka bez UPS Post Danmark pārtrauktu vēstuļu un paku starptautisko sūtījumu pakalpojumus. Šajā ziņā tās uzsver, ka PostNord brošūrā ir minēti stratēģiskie mērķi, kuri vērsti uz “globalizāciju” un “starptautisku klātbūtni”, “sniedzot pilnīgus loģistikas risinājumus”. Līdz ar to, pat ja UPS nebūtu, esot maz ticams, ka Post Danmark atteiktos sniegt minētos starptautiskos pakalpojumus.

88

Turpinājumā prasītājas pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā noteiktus nemateriālos ieguvumus, kurus, pateicoties UPS, ir saņēmusi Post Danmark.

89

Pirmkārt, Komisija kļūdaini neesot ņēmusi vērā Post Danmark reputācijas nostiprināšanu UPS izpildes dēļ. Proti, ar UPS Post Danmark tiekot piešķirts monopols uz pasta pakalpojumiem un tiekot ļauts tai drukāt pastmarkas ar vārdu “Danmark”, kā arī izmantot simbolu – zelta pasta ragu ar kroni – valsts pasta nodaļās. Prasītājas uzskata, ka no BDO ziņojuma, kurā ir minēts pētījums, ko 2010. gadā veica WIK Consult pēc Elektronisko sakaru un pasta regulatīvās iestādes (ARCEP, Francija) lūguma (turpmāk tekstā – “WIK 2010. gada pētījums”), izriet, ka šī nemateriālā ieguvuma vērtība varētu sasniegt 81 % no UPS summas.

90

Replikā prasītājas piebilst, ka parasti tiek uzskatīts, ka pasta pakalpojumu sniegšana uzlabo tā uzņēmuma reputāciju, kurš par tiem ir atbildīgs, un tas tā ir pat tad, ja minētais uzņēmums saskaras ar finansiālām grūtībām. Šī argumenta pamatojumam prasītājas C.2. pielikumā ir iesniegušas United States Postal Service Office of Inspector General (Amerikas Savienoto Valstu pasta pakalpojumu ģenerālinspektora birojs) 2015. gada 28. janvāra ziņojumu, kas attiecas uz operatora US Postal zīmola vērtību (turpmāk tekstā – “US Postal ziņojums”), C.3. pielikumā – WIK 2010. gada pētījumu un C.4. pielikumā – Commission for Communications Regulation (Sakaru regulatīvā iestāde, Īrija) 2017. gada 20. decembra ziņojumu par operatora An Post stratēģiju pasta jomā attiecībā uz laikposmu no 2018. līdz 2020. gadam. Šos dokumentus Jørgen Jensen Distribution un Dansk Distribution ir iesniegušas savu iestāšanās rakstu pielikumos.

91

Otrkārt, prasītājas uzskata, ka ar Post Danmark, kuras pakalpojumi aptver visu Dānijas teritoriju, visuresamību tai tiekot piešķirta būtiska priekšrocība un tā veidojot pārdošanas faktoru, it īpaši attiecībā uz tiešsaistes tirdzniecības sabiedrībām. Šādas priekšrocības esamība esot atzīta PostNord gada un dzīvotspējas pārskatā attiecībā uz 2017. gadu. Taču NNI aprēķinā, ko akceptējusi Komisija, nekāda summa, kas saistīta ar šo visuresamību, neesot atskaitīta.

92

Replikā prasītājas norāda, ka US Postal ziņojumam arī ir nozīme saistībā ar visuresamību, tāpat kā Economic and Social Research Council (ESRC, Ekonomikas un sociālās pētniecības padome, Apvienotā Karaliste) 2014. gadā izstrādātajam dokumentam, kas saistīts ar sabiedrisko apspriešanu par konkurenci pastā nozarē Apvienotajā Karalistē, kurš ir iesniegts kā replikas C.5. pielikums un kuru arī ir iesniegušas Jørgen Jensen Distribution un Dansk Distribution savu iestāšanās rakstu pielikumā. Turklāt šīs pēdējās minētās uzsver, ka ikviens pakalpojumu sniedzējs, kam uzticētas UPS, izmanto zīmola vērtību, kas ir saistīta ar visuresamību, jo “UPS pieprasa sniegt pilnīgu universālo pakalpojumu jebkurā vietā”.

93

Turklāt prasītājas uzskata, ka, pārkāpjot VTNP nostādņu 39.–43. punktu, attiecīgajā kompensācijā nav ņemti vērā efektivitāti veicinoši pasākumi. Šajā ziņā prasītājas uzsver, ka Komisija ir aprēķinājusi UPS izmaksas, pamatojoties uz Post Danmark reālajām izmaksām un paredzamajām izmaksām. Taču šī pēdējā minētā esot bijusi uz bankrota robežas laikposmā, kas saistīts ar attiecīgo kompensāciju, un tai esot bijusi nepieciešama būtiska pārveide, lai kļūtu par efektīvu sabiedrību. Līdz ar to šīs kompensācijas aprēķins neesot veikts, pamatojoties uz efektīvu pakalpojumu sniedzēju. Prasītājas piebilst, ka minētā kompensācija, kas attiecas uz UPS par laikposmu no 2017. līdz 2019. gadam, tika piešķirta “a posteriori” attiecībā uz pirmo šī laikposma daļu – no 2017. gada līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai 2018. gada 28. maijā. Tādējādi, runājot par šo pirmo konkrētā laikposma daļu, universālā pakalpojuma pilnvarojumā noteikto kvalitātes normu ievērošanu nav bijis iespējams pārbaudīt.

94

Visbeidzot prasītājas norāda uz “tiesību kļūdu”, kuru ir pieļāvusi Komisija, jo attiecīgo kompensāciju ir uzskatījusi par saderīgu ar iekšējo tirgu, vienlaikus skaidri piekrītot, ka tā tiek izmantota, lai finansētu daļu no izmaksām, kas saistītas ar atsevišķu Post Danmark darbinieku, kuri nebija norīkoti darbā UPS izpildei, atlaišanu, lai gan šī kompensācija bija jāpiešķir tikai UPS izpildei. Komisijai esot pienākums pārbaudīt atbalsta saderību attiecībā uz tā mērķi, ko šajā gadījumā tā nav izdarījusi, jo nav izvērtējusi, vai mērķis, kas ir saistīts ar Post Danmark darbinieku atlaišanu, bija saderīgs ar iekšējo tirgu. Šādos apstākļos prasītājas uzskata, ka Komisija esot akceptējusi attiecīgās kompensācijas ļaunprātīgu izmantošanu.

95

Prasītājas arī uzsver, ka Komisija nepamatoti ir piekritusi tam, ka NNI aprēķinā tiek ņemtas vērā izmaksas, kas saistītas ar Post Danmark darbinieku atlaišanu, lai gan netika pierādīts, ka konkrētie darbinieki bija strādājuši UPS ietvaros. Prasītāju argumentāciju apstiprinot Eiropas Regulatoru grupas pasta pakalpojumu jomā (ERGP) 2012. gada augusta ziņojums par NNI aprēķinu (turpmāk tekstā – “ERGP ziņojums”).

96

Apsvērumos par Dānijas Karalistes iestāšanās rakstu prasītājas apgalvo, ka Komisijai esot bijis jāpamatojas uz Pamatnostādnēm par valsts atbalstu grūtībās nonākušu nefinanšu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (OV 2014, C 249, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes par valsts atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai”), lai atļautu attiecīgo kompensāciju izmantot Post Danmark bijušo ierēdņu atlaišanai. Šo argumentu tiesas sēdē atkārtoja gan prasītājas, gan Dansk Distribution.

97

Komisija, kuru atbalsta Dānijas Karaliste, apstrīd prasītāju argumentāciju.

98

Konkrētāk, pirmkārt, Komisija apstrīd C.2.–C.5. pielikuma pieņemamību, kuru iesniegšanu pirmo reizi tikai replikas stadijā prasītājas neesot pamatojušas.

99

Otrkārt, Komisija atsaucas uz dažādu argumentu, kuri izvirzīti pēc pirmās procesuālo rakstu apmaiņas, nepieņemamību saskaņā ar Reglamenta 84. pantu. Tā tas esot, pirmām kārtām, tā argumenta gadījumā, ar kuru prasītājas replikas stadijā uzsver, ka hipotētiskais scenārijs ir jāizstrādā, pamatojoties uz konkrētu darbību ilgtermiņa rentabilitāti. Otrām kārtām, atbildot uz jautājumu, ko Vispārējā tiesa uzdeva procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros, Komisija ir apstrīdējusi tā argumenta pieņemamību, saskaņā ar kuru Post Danmark darbinieku, uz kuriem attiecas atlaišanas plāns, norīkošana darbā UPS izpildei nebija pierādīta, pamatojoties uz to, ka šādu argumentu prasītājas ir izvirzījušas tikai replikas stadijā un vēlāk – to apsvērumos par Dānijas Karalistes iesniegto iestāšanās rakstu. Trešām kārtām un visbeidzot, tiesas sēdē Komisija ir apstrīdējusi argumentācijas, kas ir apkopota šī sprieduma 96. punktā un kas ir saistīta ar attiecīgās kompensācijas pārbaudi Pamatnostādņu par valsts atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai gaismā, pieņemamību.

100

Saskaņā ar Reglamenta 76. panta f) punktu ikvienā prasības pieteikumā attiecīgā gadījumā ietver ziņas par pierādījumiem un piedāvātajiem pierādījumiem.

101

Turklāt Reglamenta 85. panta 1. punktā ir noteikts, ka pierādījumus un piedāvātos pierādījumus iesniedz pirmajā procesuālo rakstu apmaiņā. Saskaņā ar šī paša Reglamenta 85. panta 2. punktu replikas rakstā un atbildes rakstā uz repliku puses savas argumentācijas atbalstam var sniegt papildu pierādījumus vai izteikt pierādījumu piedāvājumus ar nosacījumu, ka kavēšanās šo ziņu iesniegšanā ir attaisnota.

102

Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka uz pierādījumu atspēkojumiem un uz pierādījumu papildinājumiem, kas iesniegti, atbildot uz pretējās puses iebildumu rakstā ietvertajiem pierādījumu atspēkojumiem, neattiecas Reglamenta 85. panta 1. punktā paredzētais noteikums par noilguma termiņu. Šī tiesību norma attiecas uz jauniem pierādījumiem, un tā ir jāaplūko no Reglamenta 92. panta 7. punkta, kurā ir skaidri noteikts, ka ir iespējams iesniegt pierādījumu atspēkojumus un papildināt iepriekš iesniegtos pierādījumus, skatpunkta (skat. spriedumu, 2017. gada 22. jūnijs, Biogena Naturprodukte/EUIPO (ZUM wohl), T‑236/16, EU:T:2017:416, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

103

Šajā lietā replikas C.2.–C.5. pielikumā prasītājas ir iesniegušas dažādus dokumentus, kuru pieņemamību Komisija apstrīd, pamatojoties uz to novēloto raksturu.

104

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka iebildumu rakstā Komisija iebilst pret to, pirmkārt, ka parasti pasta operatoriem, kas ir atbildīgi par UPS, šī fakta dēļ ir labāka reputācija un, otrkārt, ka šie paši operatori var izmantot priekšrocības, kuras ir saistītas ar visuresamību, ja tie papildus pasta darbībai piedāvā plašu komercdarbību klāstu. Taču C.2.–C.5. pielikumā iesniegto dokumentu mērķis būtībā ir pierādīt, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, reputācijas un visuresamības uzlabošana ir ar UPS saistītas nemateriālas priekšrocības, kuras vispārīgi ir atzītas pasta nozarē. Tādējādi, kā prasītājas ir norādījušas, atbildot uz jautājumu, ko Vispārējā tiesa ir uzdevusi procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros, šo pielikumu iesniegšana replikas stadijā var būt pamatota ar mērķi nodrošināt sacīkstes principa ievērošanu saistībā ar konkrētiem argumentiem, kas izvirzīti iebildumu rakstā, saskaņā ar šī sprieduma 102. punktā atgādināto judikatūru.

105

Šādos apstākļos C.2.–C.5. pielikums ir pieņemams.

106

LESD 106. panta 2. punktā ir paredzēts, ka uz uzņēmumiem, kuriem uzticēti vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi (VTNP), attiecas konkurences noteikumi, ciktāl šo noteikumu piemērošana de iure vai de facto netraucē veikt tiem uzticētos konkrētos uzdevumus, un ka nedrīkst tikt ietekmēta tirdzniecības attīstība tiktāl, lai kaitētu Savienības interesēm (skat. spriedumu, 2010. gada 1. jūlijs, M6 un TF1/Komisija, T‑568/08 un T‑573/08, EU:T:2010:272, 136. punkts un tajā minētā judikatūra).

107

LESD 106. panta 2. punktā, ievērojot zināmus nosacījumus, ir pieļautas atkāpes no Līguma vispārējiem noteikumiem, un tā mērķis ir saskaņot dalībvalstu intereses izmantot noteiktus uzņēmumus, it īpaši valsts sektorā, kā ekonomiskās vai sociālās politikas instrumentus un Savienības intereses ievērot konkurences noteikumus un saglabāt iekšējā tirgus vienotību. LESD 106. panta 2. punktā ir paredzēts, vērtējot atbalsta samērību, nepieļaut, ka tirgus dalībnieks, kam uzdots sniegt sabiedrisko pakalpojumu, saņemtu finansējumu, kas pārsniedz sabiedriskā pakalpojuma neto izmaksas (spriedumi, 2012. gada 7. novembris, CBI/Komisija, T‑137/10, EU:T:2012:584, 293. punkts; 2013. gada 16. oktobris, TF1/Komisija, T‑275/11, nav publicēts, EU:T:2013:535, 131. punkts, un 2015. gada 24. septembris, Viasat Broadcasting UK/Komisija, T‑125/12, EU:T:2015:687, 87. punkts).

108

Tādējādi, veicot LESD 106. panta 2. punktā paredzēto samērīguma pārbaudi, Komisijai ir jāsalīdzina paredzētā valsts atbalsta summa ar neto izmaksām, ko rada sabiedriskā pakalpojuma uzdevumi, kurus uzņēmies šī atbalsta saņēmējs (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 10. jūlijs, TF1 u.c./Komisija, T‑520/09, nav publicēts, EU:T:2012:352, 121. punkts).

109

Tāds ir NNI metodes mērķis, saskaņā ar kuru atbilstoši VTNP nostādņu 25. punkta pirmajam teikumam “vajadzīgās neto izmaksas vai neto izmaksas, kas tiek prognozētas kā vajadzīgas, lai izpildītu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu, aprēķina kā starpību starp neto izmaksām pakalpojuma sniedzējam, kuram ir pienākums sniegt sabiedrisko pakalpojumu, un neto izmaksām vai ieņēmumiem tam pašam pakalpojuma sniedzējam, ja tam nav pienākuma sniegt sabiedrisko pakalpojumu”. Līdz ar to NNI metode nozīmē izstrādāt hipotētisku scenāriju, proti, hipotētisku situāciju, kurā universālā pakalpojuma sniedzējam vairs nebūtu uzticēts šāds pakalpojums, un tas jāsalīdzina ar faktisko scenāriju, kurā minētais pakalpojumu sniedzējs nodrošina UPS.

110

Tieši šo apsvērumu gaismā ir jāpārbauda prasītāju dažādie argumenti, kuri attiecas uz to, ka Komisija esot saskārusies ar nopietnām grūtībām, izvērtējot attiecīgās kompensācijas saderību ar iekšējo tirgu.

111

Šajā gadījumā prasītājas izvirza četras norāžu virknes par nopietnu grūtību pastāvēšanu, no kurām pirmā ir saistīta ar kļūdainu atteikšanos no noteiktām darbībām hipotētiskajā scenārijā, kuras ir NNI aprēķina pamatā, otrā – ar to, ka NNI aprēķinā nav atskaitīti atsevišķi nemateriāli ieguvumi, trešā virkne ir balstīta uz to, ka šādā aprēķinā nav ņemti vērā efektivitāti veicinoši pasākumi VTNP nostādņu 39.–43. punkta izpratnē, un ceturtā norāžu virkne ir saistīta ar attiecīgās kompensācijas izmantošanu citiem mērķiem, nevis UPS izpildei.

112

Prasītājas apstrīd hipotētiskā scenārija izstrādi, jo tajā nav ņemtas vērā noteiktas darbības. Šajā ziņā tās pārmet Komisijai, ka tā ir akceptējusi hipotētisko scenāriju, ko tai ir nosūtījušas Dānijas iestādes, lai gan tajā bija norādīts uz atteikšanos no noteiktām darbībām, kuras patiesībā Post Danmark, iespējams, būtu turpinājusi īstenot, ja nebūtu UPS.

113

Iesākumā ir jāatgādina, ka VTNP nostādņu 21.–23. punktā, kuri ir ietverti 2.8. iedaļā “Kompensācijas summa”, ir norādīts:

114

No VTNP nostādņu 21.–23. punkta izriet, ka dalībvalstīm, kurām ir jāpaziņo Komisijai savi projekti, lai piešķirtu atbalstu, ir zināma novērtējuma brīvība, izvēloties datus, kuriem ir nozīme NNI aprēķināšanā, un ka tad, ja šāds aprēķins ir balstīts uz plānotiem datiem, Komisija pārbauda tā ticamību un pārliecinās, ka tas nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs, lai segtu sabiedriskā pakalpojuma sniegšanas neto izmaksas, ieskaitot saprātīgu peļņu.

115

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka plānotie dati pēc savas būtības ietver kļūdas pielaidi un ka šis apstāklis vien nevar būt norāde par nopietnām grūtībām, ar kurām Komisija būtu saskārusies valsts atbalsta iepriekšējās izskatīšanas laikā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 10. jūlijs, TF1 u.c./Komisija, T‑520/09, nav publicēts, EU:T:2012:352, 103. un 139. punkts).

116

Šajā lietā apstrīdētā lēmuma 148. punktā Komisija norādīja, ka faktiskais scenārijs ir balstīts uz paredzamajām izmaksām un ieņēmumiem laikposmā no 2017. līdz 2019. gadam, pamatojoties uz Post Danmark finanšu pārskatiem attiecībā uz 2017. gada pirmajiem desmit mēnešiem, uz prognozēm par minētā gada pēdējiem diviem mēnešiem un Post Danmark uzņēmējdarbības plānu 2018. un 2019. gadam. Apstrīdētā lēmuma 151. punktā Komisija precizēja, ka hipotētiskais scenārijs ir balstīts uz Post Danmark komercdarbības izmaksu un ienākumu aplēsi scenārijā, kad tai nebūtu uzticētas UPS.

117

No apstrīdētā lēmuma 151. un 160. punkta izriet, ka Dānijas iestādes ir uzskatījušas, ka tad, ja nebūtu UPS, Post Danmark būtu atteikusies no vienas vienības vēstuļu un paku sūtījumiem, kas universālā pakalpojuma pilnvarojuma 3. punktā ir definēti kā “apzīmogotas vēstules un pakas, kuras ir ietvertas UPS, kuras tiek sūtītas neregulāri un/vai nelielos daudzumos un kuras [nebija] ietvertas līgumā, kas noslēgts ar Post Danmark”, no ierakstītiem un apdrošinātiem sūtījumiem, bezmaksas pakalpojuma neredzīgām personām, laikrakstu, žurnālu un katalogu piegādes, kā arī no vēstuļu un pasta paku starptautiskajiem pasta sūtījumiem.

118

Pirmām kārtām, prasītājas uzsver faktu, ka vienas vienības vēstuļu un paku sūtījumi, ierakstīti un apdrošināti sūtījumi, bezmaksas pakalpojums neredzīgām personām, laikrakstu un žurnālu piegāde un vēstuļu un pasta paku starptautiskie pasta sūtījumi ir rentabli pilsētu teritorijās un ka līdz ar to, pat ja Post Danmark vairs nebūtu atbildīga par UPS, tā būtu turpinājusi nodrošināt šīs darbības šādās teritorijās.

119

Vispirms ir jānorāda, ka attiecīgo darbību apgalvotais rentablais raksturs izriet no BDO ziņojuma.

120

Šajā ziņā, pirmkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesas un Vispārējās tiesas darbību reglamentē pierādījumu brīvas novērtēšanas princips un vienīgais kritērijs iesniegto pierādījumu vērtības novērtēšanai ir to ticamība. Lai novērtētu dokumenta pierādījuma spēku, ir jāpārbauda tajā ietvertās informācijas ticamība, ir jāņem vērā it īpaši dokumenta izcelsme, tā izstrādes apstākļi un tā adresāts un ir jānoskaidro, vai, ņemot vērā tā saturu, tas šķiet pārdomāts un ticams (skat. spriedumu, 2016. gada 15. septembris, Ferracci/Komisija, T‑219/13, EU:T:2016:485, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

121

Otrkārt, kā ir atgādināts šī sprieduma 48. punktā, lēmuma valsts atbalsta jomā tiesiskums ir jāizvērtē atkarībā no informācijas, kas varēja būt Komisijas rīcībā tad, kad tā pieņēma šo lēmumu.

122

Taču šajā lietā BDO ziņojums tika sagatavots pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas un pēc ITD lūguma. Tādējādi šāda ziņojuma pierādījuma spēks, lai pierādītu nopietnu grūtību esamību, kas ir jādara prasītājām, ir jāuzskata par ļoti ierobežotu.

123

Turpinājumā, kā ir uzsvērusi Komisija, ar rentablu darbību iekļaušanu hipotētiskajā scenārijā tiktu palielināta Post Danmark gūtā peļņa šādā scenārijā un tādējādi tiktu palielināta starpība, kas nepieciešama NNI aprēķināšanai, starp ienākumiem, kas gūti no UPS, un ienākumiem, kurus Post Danmark būtu guvusi, ja nebūtu UPS. Tādējādi, ja hipotētiskajā scenārijā būtu minēta citu rentablu darbību turpināšana, iespēja, ka NNI aprēķins varētu izraisīt pārmērīgu kompensēšanu, būtu bijusi vēl vairāk samazināta, tāpat kā līdz ar to attiecīgās kompensācijas nesaderības ar iekšējo tirgu risks.

124

Šādu secinājumu neatspēko prasītāju replikā norādītais arguments, ka darbības, kuras tās uzskata par rentablām, patiesībā tādas ir tikai ilgtermiņā, tāpēc attiecībā uz hipotētiskā scenārija sagatavošanu, kas izstrādāts saistībā ar īstermiņu no 2017. līdz 2019. gadam, šādas darbības radītu zaudējumus.

125

Pat pieņemot, ka šāds arguments ir pieņemams, tas ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka NNI aprēķins, kura mērķis ir nodalīt universālā pakalpojuma sniegšanai raksturīgās izmaksas, nozīmē izstrādāt hipotētisku scenāriju, proti, hipotētisku situāciju, kurā šādam pakalpojuma sniedzējam šis pienākums vairs nebūtu uzticēts (skat. šī sprieduma 109. punktu). Šīs metodes mērķis, pirmām kārtām, ir izvērtēt, vai tad, ja nav UPS, operators, kurš sākotnēji ir bijis atbildīgs par UPS, mainītu rīcību un izbeigtu sniegt zaudējumus nesošus pakalpojumus vai mainītu zaudējumus nesošu pakalpojumu sniegšanas kārtību, un, otrām kārtām, novērtēt šīs rīcības maiņas ietekmi uz šī operatora izmaksām un ieņēmumiem, lai no tiem atskaitītu un aprēķinātu iespējamās NNI. Citiem vārdiem, ir jānovērtē UPS neto izmaksas, izvērtējot, kādā mērā par UPS atbildīgais operators palielinātu savu peļņu, ja tam nebūtu pienākuma sniegt universālo pakalpojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 15. oktobris, První novinová společnost/Komisija, T‑316/18, nav publicēts, EU:T:2020:489, 272. un 273. punkts).

126

Tādēļ šajā nolūkā, kā ir norādījusi Komisija, ir nepieciešams, lai hipotētiskajā scenārijā tiktu aprakstīta stabila situācija, neņemot vērā izmaksas, kuras attiecībā uz universālā pakalpojuma sniedzēju ir saistītas ar pāreju uz situāciju, kurā tam vairs nav uzticēta UPS izpilde. Prasītāju argumentācijai nevar piekrist, jo ar to tiek prezumēts, ka rentablu darbību turpināšana vairāk rada zaudējumus nekā peļņu.

127

Otrām kārtām, prasītājas apgalvo, ka Dānijas iestāžu piedāvātais hipotētiskais scenārijs nebija reālistisks, jo tajā bija paredzēts, ka Post Danmark atteiktos no vēstuļu un pasta paku starptautiskajiem pasta sūtījumiem tad, ja nebūtu UPS, lai gan Post Danmark norādītie stratēģiskie mērķi liecina par “stabilu starptautisku klātbūtni” un pilnīgu loģistikas risinājumu sniegšanu ārvalsts preču piegādei līdz gala klientam.

128

Tomēr, kā pamatoti ir norādījusi Dānijas Karaliste, hipotētiskais scenārijs attiecas tikai uz Post Danmark atteikšanos no darbībām, kuras ir ietvertas universālā pakalpojuma pilnvarojumā, ja nav UPS, proti, saskaņā ar Pasaules Pasta savienības konvenciju, uz kuru ir atsauce universālā pakalpojuma pilnvarojuma 2. punktā (skat. šī sprieduma 5. punktu), privātpersonām paredzētu “vēstuļu pasta sūtījumiem” un “pasta paku sūtījumiem”, kuru svars nepārsniedz 20 kilogramus.

129

Līdz ar to no hipotētiskā scenārija neizriet, ka Dānijas iestādes ir uzskatījušas, ka tad, ja Post Danmark vairs nebūtu atbildīga par UPS, tā vājinātu savu starptautisko klātbūtni vai vairs nespētu nodrošināt preču piegādi starptautiskā līmenī. No tā izriet, ka hipotētiskais scenārijs nav pretrunā Post Danmark mērķiem attiecībā uz tās starptautiskās klātbūtnes pastiprināšanu un pilnīgu loģistikas risinājumu piedāvāšanu līdz gala klientam.

130

Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītāju kritika par hipotētiskā scenārija izstrādi neliecina par nopietnu grūtību esamību, ar kurām būtu saskārusies Komisija.

131

Saskaņā ar VTNP nostādņu 25. punkta pēdējo teikumu, “aprēķinot neto izmaksas, jāizvērtē, kādus ieguvumus, tostarp pēc iespējas iekļaujot nemateriālus ieguvumus, VTNP sniedzējs saņem”.

132

Runājot konkrētāk par universālo pasta pakalpojumu, ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/6/EK (2008. gada 20. februāris), ar ko Direktīvu 97/67/EK groza attiecībā uz Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus pilnīgu izveidi (OV 2008, L 52, 3. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 97/67/EK (1997. gada 15. decembris) par kopīgiem noteikumiem Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstībai un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai (OV 1998, L 15, 14. lpp.) tika ieviests I pielikums “Norādījumi par vispārējā pakalpojuma tīro izmaksu aprēķināšanu, ja tādas būtu”. Šī pielikuma B daļas trešajā un ceturtajā daļā ir paredzēta nemateriālo ieguvumu ņemšana vērā universālā pakalpojuma neto izmaksu aprēķinā.

133

Tādējādi principā ikvienā NNI aprēķinā ir jāatskaita nemateriālie ieguvumi, kuri ir attiecināmi uz UPS (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 25. marts, Slovenská pošta/Komisija, T‑556/08, nav publicēts, EU:T:2015:189, 373. punkts), precizējot, ka nevienā tiesību normā nav uzskaitīti nemateriālo ieguvumu veidi, kas vispārīgi ir attiecināmi uz VTNP vai it īpaši uz UPS pasta jomā.

134

Šajā lietā apstrīdētā lēmuma 157. punktā Komisija ir atgādinājusi, ka nemateriālie ieguvumi pasta nozarē ietver apjoma un mēroga radītus ietaupījumus, ar intelektuālo īpašumu saistītas reklāmas priekšrocības, ietekmi uz pieprasījumu atbrīvojuma no PVN dēļ, priekšrocības, kas saistītas ar pilnīgu teritoriālo pārklājumu, spēju aizstāvēt savas intereses sarunās, kā arī klientu labāku piesaistīšanu.

135

Apstrīdētā lēmuma 158. punktā Komisija ir norādījusi, ka Dānijas iestāžu piedāvātajā NNI aprēķinā ir ietvertas divas nemateriālo ieguvumu kategorijas. Pirmkārt, šajā aprēķinā ir ņemts vērā Post Danmark pieprasījuma pieaugums attiecībā uz klientiem, kuri ir PVN maksātāji un kuri nevar to atskaitīt atbrīvojuma no šī nodokļa dēļ pakalpojumiem, uz kuriem attiecas UPS. Otrkārt, Komisija ir norādījusi, ka Dānijas iestādes ir atskaitījušas ar UPS saistītos intelektuālā īpašuma aktīvus, it īpaši tos, kas izriet no reklāmas ieguvumiem, kuri saistīti ar tādiem redzamiem kontaktpunktiem kā pastkastītes un pašapkalpošanās paku izņemšanas vietas.

136

Apstrīdētā lēmuma 159. punktā Komisija ir norādījusi, ka Dānijas iestādes savukārt no UPS neto izmaksu aprēķina ir izslēgušas trīs nemateriālo ieguvumu kategorijas, kuras attiecīgi izriet no apjomradītiem ietaupījumiem, palielinātas spējas aizstāvēt savas intereses sarunās un pilnīga teritoriālā pārklājuma laikrakstu, žurnālu un katalogu pasta piegādes tirgū.

137

Būtībā prasītājas pārmet Komisijai, ka tā ir akceptējusi NNI aprēķināšanas metodi, kurā nav veikts nekāds atskaitījums attiecībā uz nemateriālo ieguvumu, kas saistīts ar Post Danmark reputācijas uzlabošanu un tās visuresamību Dānijas teritorijā.

138

Prasītājas apgalvo, ka universālā pakalpojuma sniedzēja reputācijas uzlabošana vienmēr tiek uzskatīta par nemateriālu ieguvumu pasta nozarē un ka tā var sasniegt 81 % no UPS izmaksām. Post Danmark gadījumā UPS tai ļaujot drukāt pastmarkas ar vārdu “Danmark” un izmantot simbolu – zelta pasta ragu ar kroni – valsts pasta nodaļās, tādējādi pastiprinot šī uzņēmuma zīmola vērtību, kas tika radīta tad, kad tas bija monopola stāvoklī.

139

Iesākumā ir jānorāda, tāpat kā to ir darījusi Komisija, ka skaitlis 81 % no UPS izmaksām, kuru ir uzsvērušas prasītājas, izriet no WIK Consult 1997. gadā veiktā pētījuma par telekomunikācijām un ir pārņemts WIK 2010. gada pētījuma 2.2. iedaļā “Nemateriālas priekšrocības elektronisko sakaru nozarē”. Līdz ar to no šāda skaitļa, kurš neattiecas uz universālo pasta pakalpojumu, nevar secināt, ka Komisija bija saskārusies ar nopietnām grūtībām tādēļ, ka netika ņemta vērā UPS ietekme uz Post Danmark reputāciju.

140

Tomēr no dažādajiem prasītāju iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka universālā pakalpojuma sniedzēja reputācijas uzlabošanu var uzskatīt par nemateriālu ieguvumu, kas ir attiecināms uz UPS pasta nozarē. Konkrētāk, WIK 2010. gada pētījumā un ERGP ziņojumā identiski ir norādīts:

“Lielākā daļa vēsturisko operatoru/[universālā pakalpojuma sniedzēju] sniedz augstas kvalitātes pasta pakalpojumus, aptverot visu (valsts) teritoriju. Šī iemesla dēļ tiem ir izcila reputācija un tādējādi to zīmolam ir augsta vērtība. Klientiem, kas saņem šo augsto kvalitāti (vienlaikus atzīstot arī to, ka [universālā pakalpojuma sniedzējs] sniedz tiem zaudējumus nesošus pakalpojumus), būs tendence iegādāties citus pakalpojumus (kuri nav saistīti ar UPS) no [universālā pakalpojuma sniedzēja] par sliktu citam operatoram. Pakalpojumu kvalitātes samazināšana zem UPS standartiem varētu izraisīt uzņēmuma reputācijas un zīmola vērtības zaudēšanu.”

141

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka šis citāts ir atrodams WIK 2010. gada pētījuma un ERGP ziņojuma daļās, kas veltītas tās dokumentācijas un publikāciju izpētei, kuras ir pieejamas saistībā ar priekšrocībām, kādas saņem universālā pakalpojuma sniedzējs pasta nozarē. Šajos dokumentos ir precizēts, ka priekšrocības, kas saistīta ar universālā pakalpojuma sniedzēja reputācijas uzlabošanu, noteikšana ir balstīta uz 2001., 2002. un 2008. gada pētījumiem.

142

Šajā lietā prasītājas nespēj izskaidrot, kādā veidā iepriekš 140. punktā atgādinātie apsvērumi, ar kuriem var pierādīt, ka UPS uzlabo par tām atbildīgā operatora reputāciju, ir piemērojami Post Danmark, attiecībā uz kuru elektronisko sūtījumu vispārējā izmantošana laikposmā no 2009. līdz 2016. gadam ir izraisījusi apgrozījuma samazināšanos par 38 %. Runājot par šo pēdējo minēto aspektu, kā ir uzsvērusi Komisija, finansiālās grūtības, ar kurām šajā laikposmā bija saskārusies Post Danmark, ir izraisījušas, pirmkārt, to pakalpojumu sniegšanas samazināšanos, kuri tiek piedāvāti atbilstoši UPS, un, otrkārt, ar šiem pakalpojumiem saistīto tarifu paaugstināšanos, un ar to var izslēgt nopietnu grūtību esamību attiecībā uz to, ka NNI aprēķinā nav atskaitīti ieguvumi, kuri saistīti ar Post Danmark reputācijas uzlabošanu.

143

Šādu secinājumu neliek apšaubīt US Postal ziņojums, no kura izriet, ka, lai gan ir bijušas finansiālās grūtības, operatora US Postal, kas Amerikas Savienotajās Valstīs ir atbildīgs par UPS, uzņēmuma zīmola vērtība ir saglabājusies ļoti augstā līmenī, kas ir līdzvērtīga UPS izmaksām. Šajā ziņā, pat pieņemot, ka konteksts, kādā darbojas US Postal, ir attiecināms uz Post Danmark situāciju, uzņēmuma zīmola vērtībai un salīdzinājumam ar UPS izmaksām nav nekādas nozīmes, lai pierādītu, ka uzņēmuma reputācija tiktu ietekmēta bez UPS. Proti, lai atskaitītu nemateriālos ieguvumus NNI aprēķinā, ir nevis jānovērtē universālā pakalpojuma sniedzēja uzņēmuma zīmola vērtība, bet gan ir jānosaka, vai universālā pakalpojuma sniedzēja reputācija ir uzlabojusies tādēļ, ka tas nodrošina šādu pakalpojumu.

144

Turklāt prasītāju norādītais apstāklis, ka UPS ļauj Post Danmark izdot pastmarkas, kurās ir norādīts vārds “Danmark”, un izmantot logotipu – zelta pasta ragu ar kroni –, arī nevar tikt uzskatīts par norādi uz nopietnām grūtībām, kas saistītas ar to, ka netika ņemts vērā nemateriālais ieguvums, kas saistīts ar Post Danmark reputācijas uzlabošanu. Lai gan šāds apstāklis var pierādīt saikni starp Dānijas valsti un Post Danmark, prasītājas nav pierādījušas, ka šāda saikne tiktu pārrauta, ja nebūtu UPS. Tomēr, ņemot vērā faktu, ka vārds “Danmark” ir Post Danmark, kas ir Dānijas vēsturiskais operators un kas šajā statusā ir ieguvis monopola stāvokli valsts teritorijā, sabiedrības nosaukuma sastāvdaļa un ka Dānijas valsts ir viena no diviem Post Danmark mātesuzņēmuma akcionāriem, ir iespējams, ka, pat ja šis operators vairs nebūtu atbildīgs par UPS, tā tēls joprojām asociētos ar Dānijas valsti.

145

Visbeidzot prasītājas nevar pamatoti atsaukties uz WIK 2010. gada pētījumu par Francijas operatoru La Poste un ziņojumu par Īrijas operatoru An Post.

146

Pirmkārt, lai gan WIK 2010. gada pētījumā ir secināts, ka fakts, ka operators La Poste ir universālā pakalpojuma sniedzējs, varēja uzlabot tā reputāciju, šis secinājums bija saistīts ar to, ka pastāv attiecīgajam pakalpojumu sniedzējam raksturīgi apstākļi, kā tas izriet no konstatējuma, ka “La Poste ir pilsoņu uzņēmuma reputācija attiecībās ar klientiem”, ka “visam, kas Francijā ir saistīts ar jēdzienu “sabiedriskais pakalpojums”, tradicionāli ir ļoti nozīmīga vieta un loma sabiedrībā”, ka “cilvēki paļaujas uz La Poste pasta un finanšu pakalpojumiem un ir ļoti jutīgi pret jebkurām izmaiņām šo pakalpojumu piedāvājumā”. Taču prasītājas nav pierādījušas un nav pat apgalvojušas, ka šādi apstākļi būtu attiecināmi uz Post Danmark.

147

Otrkārt, attiecībā uz ziņojumu par operatoru An Post prasītāju minētā rindkopa, saskaņā ar kuru universālā pakalpojuma sniegšana ļauj uzlabot reputāciju, ir ņemta no daļas, kas attiecas uz “korespondences nosūtīšanu”. Tikai attiecībā uz šo pakalpojumu no iepriekš minētās rindkopas varētu secināt reputācijas uzlabošanos UPS dēļ.

148

Tomēr no apstrīdētā lēmuma 151. un 160. punkta izriet, ka tad, ja nebūtu UPS, Post Danmark pārtrauktu nodrošināt vēstuļu nosūtīšanu šāda pakalpojuma zaudējumus nesošā rakstura dēļ. Līdz ar to jebkāda reputācijas samazināšanās, kas aprobežojas ar vēstuļu nosūtīšanas sektoru, neietekmētu Post Danmark situāciju, ja nebūtu UPS, ņemot vērā, ka tā vairs nebūtu pārstāvēta minētajā sektorā.

149

No iepriekš minētā izriet, ka neviens no prasītāju izvirzītajiem apstākļiem neļauj uzskatīt, ka tam, ka Dānijas iestādes, aprēķinot NNI, nav ņēmušas vērā zīmola tēla uzlabojumu UPS dēļ, Komisijai būtu vajadzējis radīt šaubas, izvērtējot attiecīgās kompensācijas saderību ar iekšējo tirgu.

150

Prasītājas uzskata, ka Komisija arī esot kļūdaini akceptējusi Dānijas iestāžu piedāvāto NNI aprēķinu, lai gan šajā aprēķinā nebija atskaitīta nekāda summa, kas atbilst visuresamībai.

151

Šajā ziņā no dažādiem dokumentiem, it īpaši no WIK 2010. gada pētījuma un ERGP ziņojuma, kurus iesniegušas prasītājas, izriet, ka pasta nozarē visuresamība nozīmē patērētāju piesaistīšanu un uzticības saglabāšanu, kuri vairāk sliecas izraudzīties universālā pakalpojuma sniedzēju nekā tā konkurentus, jo tie zina, ka UPS dēļ šis pakalpojumu sniedzējs pakalpojumus sniedz visā teritorijā.

152

Tādējādi uzreiz ir jānorāda, pirmkārt, ka, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, priekšrocību, kas izriet no visuresamības, nesaņem tikai tie tirgus dalībnieki, kuri piedāvā banku vai apdrošināšanas pakalpojumus, lai gan šāda priekšrocība var būt vēl jo svarīgāka, ja tiek piedāvāti daudzi un dažādi pakalpojumi. Otrkārt, pretēji tam, ko apgalvo Dānijas Karaliste, ar visuresamību saistītā priekšrocība atšķiras no reklāmas efektivitātes, kas norāda uz to, ka ar UPS saistītā teritoriālā klātbūtne sniedz universālā pakalpojuma sniedzējam redzamību visā teritorijā, lai gan jebkuram citam tirgus dalībniekam būtu jāsedz reklāmas izdevumi, lai iegūtu līdzvērtīgu redzamību.

153

Šādos apstākļos tas, ka visuresamība varētu tikt uzskatīta par nemateriālu ieguvumu, kas saistīts ar universālo pakalpojumu pasta jomā, nav pretrunā apstrīdētā lēmuma saturam, jo tā 157. punktā Komisija ir norādījusi, ka tipiski nemateriālie un komerciālie ieguvumi ietver “priekšrocības, [kas saistītas ar] vispārēju pārklājumu”, kā arī “klientu labāku piesaistīšanu”.

154

Turklāt, kā ir uzsvērusi Dānijas Karaliste, nemateriāla priekšrocība, kas saistīta ar visuresamību, netiek sistemātiski atskaitīta no NNI aprēķina, kā par to liecina prasītāju iesniegtais WIK 2010. gada pētījums, kurā ir uzskatīts, ka ar UPS Francijas operatoram La Poste netika sniegta nekāda nemateriāla priekšrocība, kas saistīta ar visuresamību.

155

Šajā lietā apstrīdētā lēmuma 159. punkta iii) apakšpunktā Komisija norādīja, ka katalogu, žurnālu un laikrakstu izplatītāji, kā uzskata Dānijas iestādes, ir pilnībā gatavi izvēlēties piegādātājus, kuri nepiedāvā vispārēju teritoriālo pārklājumu. Šis apsvērums, ko prasītājas neapstrīd, pierāda to, ka Post Danmark, ņemot vērā tās universālā pakalpojuma sniedzējas statusu, nav saņēmusi nemateriālu priekšrocību, kas saistīta ar visuresamību.

156

Runājot par apstākļiem, kurus ir norādījušas prasītājas un kuru mērķis ir pierādīt, ka ar UPS Post Danmark ir piešķirts nemateriālais ieguvums saistībā ar tās visuresamību, ir jākonstatē, ka, protams, savā gada un dzīvotspējas pārskatā attiecībā uz 2017. gadu PostNord ir norādījusi, ka UPS uzņemšanās Zviedrijā un Dānijā tai ir ļāvusi piekļūt visām mājsaimniecībām šajās abās valstīs, kas ir spēka faktors attiecībā uz tiešsaistes tirdzniecības pieaugumu.

157

Tomēr šāds izvilkums nav pretrunā apstrīdētā lēmuma saturam saistībā ar to, ka nav atskaitīts nemateriālais ieguvums, kas saistīts ar visuresamību. Proti, pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 149. punkta i) apakšpunktā Komisija ir norādījusi, ka Post Danmark laikposmā no 2017. līdz 2019. gadam paredzēja būtiski palielināt uzņēmumu sūtījumus patērētājiem, ņemot vērā tiešsaistes tirdzniecības pieaugumu. Otrkārt, no apstrīdētā lēmuma 151. punkta izriet, ka tad, ja nebūtu UPS, Post Danmark būtu turpinājusi piegādāt pakas, kas nav vienas vienības pakas, veicot dažas korekcijas attiecībā uz piegādi dzīvesvietā, kura tiktu pārtraukta noteiktos lauku apvidos, it īpaši mazapdzīvotos. Līdz ar to, kā uzsvērusi Komisija un Dānijas Karaliste, pat ja nebūtu UPS, Post Danmark visuresamība nebūtu būtiski mainījusies attiecībā uz pakalpojumiem, kuri saistīti ar tiešsaistes tirdzniecību, ņemot vērā, ka Post Danmark visā Dānijas teritorijā būtu turpinājusi piedāvāt tādu paku piegādāšanu, kas nav vienas vienības pakas, ar piegādi dzīvesvietā vai bez tās atkarībā no teritorijām.

158

Turklāt, kā pamatoti ir atzīmējusi Komisija, izvilkumi no US Postal ziņojuma un no ESRC izstrādātā dokumenta, kurus ir minējušas prasītājas, attiecas uz universālā pakalpojuma sniedzēja uzņēmuma zīmola visuresamību, proti, uz pilnīga teritoriālā pārklājuma ietekmi uz šī pakalpojumu sniedzēja reputāciju. Kā norādīts šī sprieduma 142.–149. punktā, Post Danmark situācija bija tāda, ka Komisija varēja izslēgt, ka UPS uzlabo tās reputāciju.

159

Šādos apstākļos prasītāju norādītie apstākļi neļauj uzskatīt, ka tam, ka Dānijas iestāžu iesniegtajā NNI aprēķinā nav veikts īpašs atskaitījums attiecībā uz nemateriālo ieguvumu, kas saistīts ar visuresamību, būtu bijis jārada Komisijai nopietnas grūtības saistībā ar attiecīgās kompensācijas saderību ar iekšējo tirgu.

160

Prasītājas pārmet Komisijai, ka tā ir uzskatījusi, ka attiecīgā kompensācija bija saderīga ar iekšējo tirgu, lai gan, pēc prasītāju domām, NNI aprēķinā, kas ir šādas kompensācijas pamatā, divos aspektos nav ievērots VTNP nostādņu 39.–43. punkts saistībā ar efektivitāti veicinošiem pasākumiem. Pirmkārt, NNI aprēķins neesot izstrādāts, pamatojoties uz efektīvu pakalpojumu sniedzēju, un, otrkārt, neesot bijis iespējams veikt nekādu universālā pakalpojuma kvalitātes kontroli, jo attiecīgā kompensācija daļēji tika samaksāta a posteriori.

161

VTNP nostādņu 39.–43. punkts ir izteikti šādi:

162

Šajā lietā apstrīdētā lēmuma 166.–169. punktā, kā arī tā 181. punkta vi) apakšpunktā Komisija uzskatīja, ka Dānijas iestādes ir ieviesušas pietiekamus universālā pakalpojuma efektivitāti veicinošus pasākumus. Pirmkārt, Komisija uzskatīja, ka būtisku efektivitāti veicinošu pasākumu var secināt no apstākļa, ka attiecīgā kompensācija tiktu samaksāta priekšlaicīgi un ka tā atbilst 46 % no NNI, kas ļāva Post Danmark saglabāt visu efektivitātes pieaugumu ar nosacījumu, ka tas neizraisa pārmērīgu kompensāciju. Otrkārt, Komisija norādīja, ka kvalitātes normas, kas Post Danmark noteiktas universālā pakalpojuma pilnvarojumā, un sankciju sistēma, kas ieviesta šo normu neievērošanas gadījumā, ir tādas, kas izslēdz iespēju, ka šis efektivitātes pieaugums ietekmētu universālā pakalpojuma kvalitāti.

163

Prasītāju izvirzītie argumenti neļauj secināt, ka šādi apsvērumi ietver norādi par nopietnu grūtību pastāvēšanu saistībā ar attiecīgās kompensācijas saderības vērtējumu.

164

Pirmām kārtām, prasītājas kļūdaini apgalvo, ka attiecīgajā kompensācijā nebija ietverti efektivitāti veicinoši pasākumi, jo tās saņēmēja Post Danmark bija uz bankrota robežas un tādējādi to nevarēja uzskatīt par efektīvu pakalpojumu sniedzēju. Proti, šāds arguments izriet no tā, ka ir sajaukti, pirmkārt, efektivitāti veicinoši pasākumi, kuri ir noteikti VTNP nostādņu 39.–43. punktā un kuru mērķis ir panākt to, lai VTNP sniegšana radītu efektivitātes pieaugumu, vienlaikus nodrošinot kvalitatīvu pakalpojumu, un, otrkārt, ideja, ka NNI aprēķins tiek veikts, pamatojoties uz efektīvu pakalpojumu sniedzēju.

165

Šajā ziņā jautājumam par to, vai nepieciešamās kompensācijas apmērs ir jānosaka, pamatojoties uz izmaksu analīzi, kas būtu radušās efektīvam pakalpojuma sniedzējam, lai izpildītu UPS, nav nozīmes, izvērtējot atbalsta saderību saistībā ar LESD 106. panta 2. punkta piemērošanu. Proti, universālā pakalpojuma sniedzēja ekonomiskās efektivitātes ņemšana vērā nozīmētu pieprasīt, lai šāds pakalpojums vienmēr tiktu sniegts parastos tirgus apstākļos, un tas radītu risku, ka uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt VTNP, juridiski vai faktiski tiktu traucēta konkrēta uzdevuma izpilde. Taču šāda situācija ir tieši tāda situācija, kuru paredzēts nepieļaut ar LESD 106. panta 2. punktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 24. septembris, Viasat Broadcasting UK/Komisija, T‑125/12, EU:T:2015:687, 90. punkts un tajā minētā judikatūra).

166

Otrām kārtām, prasītāju arguments, ka daļa no attiecīgās kompensācijas ir tikusi izmaksāta, lai gan nav bijis iespējams pārbaudīt universālā pakalpojuma kvalitātes normu ievērošanu, nav pamatots ar faktiem. Proti, šādas kvalitātes normas, kā arī kontroles un sankciju mehānisms tika noteikti 2016. gada 30. maija universālā pakalpojuma pilnvarojumā, proti, pirms tā laikposma sākuma, ar kuru saistīta attiecīgā kompensācija.

167

Pirmām kārtām, prasītājas pārmet Komisijai, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, jo ir uzskatījusi, ka attiecīgā kompensācija bija saderīga ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz VTNP nostādnēm, vienlaikus skaidri pieļaujot, ka šāda kompensācija tiek izmantota nevis UPS izpildei, bet gan lai segtu izmaksas, kas saistītas ar bijušo ierēdņu atlaišanu.

168

Šajā ziņā nav strīda par to, kā apstrīdētā lēmuma 23. punktā ir norādījusi Komisija, ka attiecīgā kompensācija ir Post Danmark jaunā ražošanas modeļa sastāvdaļa. Konkrētāk, Dānijas iestādes ir paredzējušas, ka summa, kas atbilst attiecīgajai kompensācijai, tiek izmantota, lai finansētu daļu no Post Danmark bijušo ierēdņu īpašajiem atlaišanas pabalstiem.

169

Saskaņā ar šī sprieduma 106.–108. punktā atgādināto judikatūru LESD 106. panta 2. punkta pamatā esošais mērķis ir izvairīties no tā, ka konkurences noteikumi traucētu uzņēmumiem, kam ir uzdots sniegt sabiedrisko pakalpojumu, pildīt savus uzdevumus, ļaujot dalībvalstīm piešķirt tiem finansējumu ar nosacījumu, ka tas nepārsniedz neto izmaksas, kuras ir attiecināmas uz šo sabiedrisko pakalpojumu, ņemot vērā saprātīgu peļņu.

170

Tādējādi kompensācijas par sabiedrisko pakalpojumu saderības ar iekšējo tirgu pārbaude, ko veic Komisija, neatkarīgi no tai atbilstošās summas faktiskas izmantošanas, nozīmē pārbaudīt, vai šāds sabiedriskais pakalpojums pastāv un vai tas uzņēmumam, kuram tas ir jānodrošina, rada neto izmaksas.

171

Šādu vērtējumu apstiprina apstāklis, ka kompensācijā par sabiedrisko pakalpojumu var ņemt vērā saprātīgu peļņu un tādējādi tā var pārsniegt sabiedriskā pakalpojuma stingro neto izmaksu summu.

172

Tas tā ir vēl jo vairāk pasta jomā, jo Direktīvas 97/67 I pielikuma C daļas pirmās daļas noteikumos ir paredzēts, ka “jebkādu universālā pakalpojuma saistību tīro izmaksu atgūšanai vai finansēšanai norādītie universālā pakalpojuma sniedzēji var prasīt kompensāciju par pakalpojumiem, ko tie nodrošina saskaņā ar nekomerciāliem nosacījumiem”. Proti, šajā tiesību normā izmantotais izteiciens “atgūšanai vai finansēšanai” izslēdz jebkādu prasību, ka līdzekļu pārskaitījums, kas atbilst kompensācijai par universālo pakalpojumu, faktiski ir jāizmanto šāda pakalpojuma sniegšanai.

173

Līdz ar to apstāklis, ka summa, kas piešķirta kā attiecīgā kompensācija, tiek izmantota kādam citam mērķim, nevis UPS, pats par sevi nenozīmē, ka Komisija būtu saskārusies ar nopietnām grūtībām šāda pasākuma saderības vērtējumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 15. oktobris, První novinová společnost/Komisija, T‑316/18, nav publicēts, EU:T:2020:489, 187. punkts).

174

Šādu secinājumu nevar atspēkot ar prasītāju argumentu par tiesību normām, kurās ir aizliegts ļaunprātīgi izmantot valsts atbalstu.

175

Šajā ziņā no Regulas 2015/1589 1. panta g) punkta izriet, ka ļaunprātīgi izmantots atbalsts ir atbalsts, ko tā saņēmējs izmanto, pārkāpjot Komisijas lēmumu.

176

Šajā lietā apstrīdētā lēmuma priekšmets ir attiecīgās kompensācijas, kas piešķirta, lai segtu ar UPS saistītās neto izmaksas, kā ir paredzēts universālā pakalpojuma pilnvarojumā, saderīguma vērtējums. Tomēr netiek apstrīdēts, ka Dānijā UPS nodrošina Post Danmark. Tādējādi tikai tad, ja tiktu pierādīts, ka Post Danmark nebija izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar UPS, varētu tikt konstatēta attiecīgās kompensācijas ļaunprātīga izmantošana.

177

Otrām kārtām, prasītājas būtībā apgalvo, ka Komisija nedrīkstēja pieņemt, ka attiecīgās kompensācijas aprēķinā ir iekļauta tādu izmaksu summa, kuras saistītas ar Post Danmark bijušo ierēdņu atlaišanu. Konkrētāk, neesot pierādīts, ka bijušie ierēdņi, kuru atlaišana tiktu segta ar attiecīgo kompensāciju, faktiski bija nodarbināti, lai izpildītu UPS (skat. šī sprieduma 95. punktu).

178

Šajā ziņā vispirms, kā jau ir izklāstīts šī sprieduma 114. punktā, dalībvalstīm ir novērtējuma brīvība, izvēloties datus, kuri ir atbilstoši, aprēķinot NNI, un tām nekas neliedz, tāpat kā Dānijas iestādēm šajā lietā, balstīties uz izmaksām, kas iepriekš radušās universālā pakalpojuma sniedzējam, vai uz tā uzņēmējdarbības plānu. Turpinot, kā tas izriet no 2017. gada 20. oktobra nolīguma 1. un 10. punkta un apstrīdētā lēmuma 2.2. iedaļas, pirmkārt, jauna ražošanas modeļa ieviešana Post Danmark ir bijusi padarīta par nepieciešamu pasta tirgus rakstura izmaiņu dēļ saistībā ar pieaugošo vēstuļu apmaiņas digitalizāciju Dānijā, un, otrkārt, konkrētais jaunais modelis lielā mērā ir vērsts uz atsevišķu personāla izmaksu racionalizāciju saistībā ar pasta sūtījumu piegādi. Tādējādi ir pierādīts, ka, pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, Post Danmark bijušie ierēdņi, kuru atlaišana bija paredzēta, bija nesaraujami saistīti ar pasta sūtījumu piegādi, kas ir UPS centrālā darbība. Visbeidzot, kā to ir uzsvērusi Komisija un ko prasītājas šajā ziņā nav apstrīdējušas, Dānijas iestādes ir izvēlējušās piesardzīgu pieeju, hipotētiskajā scenārijā uzskatot, ka, pat ja Post Danmark nebūtu uzticētas UPS, tai būtu jāsedz arī bijušo ierēdņu atlaišanas izmaksas tādā pašā apmērā, kāds bija paredzēts faktiskajā scenārijā, kas samazina minēto atlaišanas izmaksu ietekmi uz NNI summu.

179

Visu šo iemeslu dēļ ir jāsecina, ka tas, ka NNI aprēķinā tika ņemtas vērā izmaksas, kas saistītas ar Post Danmark bijušo ierēdņu atlaišanu, nepierāda, ka Komisija bija saskārusies ar nopietnām grūtībām šajā ziņā.

180

Šādu secinājumu nevar atspēkot ar ERGP ziņojumu. Saskaņā ar izvilkumu no šī ziņojuma, uz kuru atsaucas prasītājas, “ierobežojumi darbinieku skaita samazināšanai [..] nebūtu jādefinē kā daļa no UPS pasta nozarē”. Taču šajā lietā, kā uzsver Komisija, Post Danmark nav ticis noteikts nekāds ierobežojums attiecībā uz darbinieku skaita samazināšanu UPS dēļ. Tieši pretēji, šis uzņēmums ir paredzējis samazināt savu darbinieku skaitu faktiskajā scenārijā.

181

Līdz ar to iebildums par izmaksu, kas saistītas ar atlaišanu, ņemšanu vērā, aprēķinot NNI summu, ir jānoraida un nav jālemj par tā pieņemamību, ko ir apstrīdējusi Komisija, atbildot uz jautājumu, kuru Vispārējā tiesa ir uzdevusi procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros.

182

Trešām kārtām, prasītājas un Dansk Distribution norāda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, jo nav izvērtējusi attiecīgās kompensācijas saderību, pamatojoties uz Pamatnostādnēm par valsts atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai.

183

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 84. panta 1. punktu tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskiem un faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Tomēr pamats, kas papildina iepriekš prasības pieteikumā tieši vai netieši norādītu pamatu un kam ar to ir cieša saikne, ir jāatzīst par pieņemamu. Lai jaunu argumentu varētu uzskatīt par iepriekš izvirzīta pamata vai iebilduma paplašinājumu, tam ir jābūt pietiekami ciešai saiknei ar prasības pieteikumā sākotnēji izvirzītajiem pamatiem vai iebildumiem, lai varētu uzskatīt, ka tas izriet no dabiskas diskusijas attīstības tiesvedības ietvaros (skat. spriedumu, 2017. gada 20. novembris, Petrov u.c./Parlaments, T‑452/15, EU:T:2017:822, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

184

Tomēr ir jākonstatē, ka tikai apsvērumu stadijā par Dānijas Karalistes iestāšanās rakstu prasītājas pirmo reizi ir apgalvojušas, ka Komisijai esot bijis pienākums piemērot Pamatnostādnes par valsts atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai, un ka prasības pieteikumā nav nevienas atsauces uz minētajām pamatnostādnēm. Tādējādi, pretēji tam, ko tās apgalvojušas tiesas sēdē, šāds arguments nav saistāms ar iebildumu, kas ietverts prasības pieteikuma daļā “Līdzekļu izmantošana”, kurā tās ir pārmetušas Komisijai, ka tā ir kļūdaini atzinusi attiecīgo kompensāciju par saderīgu ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz VTNP nostādnēm, vienlaikus atļaujot daļu no tās iztērēt Post Danmark bijušo ierēdņu atlaišanai.

185

Tādējādi minētais arguments, kas saistīts ar to, ka nav piemērotas Pamatnostādnes par valsts atbalstu glābšanai un pārstrukturēšanai, nevar tikt uzskatīts par prasības pieteikumā izvirzītā pamata papildinājumu Reglamenta 84. panta 1. punkta izpratnē un tādēļ ir uzskatāms par jaunu argumentu šīs pašas tiesību normas izpratnē. Tā kā šis arguments nav pamatots ar apstākļiem, kuri ir kļuvuši zināmi pēc šīs prasības celšanas, tas ir jāuzskata par novēlotu un līdz ar to ir jānoraida kā nepieņemams. Arī tam, ka Dansk Distribution tiesas sēdē ir pārņēmusi minēto argumentu, nevar piekrist, jo tā nebija to izvirzījusi iestāšanās rakstā.

186

No visiem iepriekš izskatītajiem faktiem izriet, ka prasītājas nav iesniegušas pierādījumus par nopietnu grūtību pastāvēšanu saistībā ar attiecīgās kompensācijas saderību ar iekšējo tirgu.

187

Šo secinājumu apstiprina apstāklis, kas norādīts apstrīdētā lēmuma 160. punktā, ka aprēķinātā NNI summa 2,571 miljarda DKK (aptuveni 345 miljoni EUR) apmērā bija ievērojami lielāka par attiecīgās kompensācijas maksimālo summu 1,192 miljardu DKK (aptuveni 160 miljoni EUR) apmērā. Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka prasītājas nav cēlušas nekādus iebildumus, lai apšaubītu šīs summas, kas ir ietvertas apstrīdētā lēmuma publiskajā versijā. Tāpat, lai gan Komisija iebildumu rakstā ir uzsvērusi atšķirību starp attiecīgās kompensācijas summu un NNI summu, prasītājas nav apstrīdējušas šādu atšķirību replikā.

188

Prasītājas, kuras atbalsta Jørgen Jensen Distribution un Dansk Distribution, apgalvo, ka attiecīgā garantija, saskaņā ar kuru Dānijas valsts ir apņēmusies samaksāt Post Danmark bijušo ierēdņu atlaišanas pabalstus tās bankrota gadījumā, nevar tikt uzskatīta par tādu, kas ir tikusi piešķirta tās pieņemšanas brīdī 2002. gadā. Tādējādi šāda garantija neesot uzskatāma par pastāvošu atbalstu Regulas 2015/1589 17. panta izpratnē.

189

Pirmkārt, prasītājas uzskata, ka atbalsta būtība nav priekšrocībā, kas piešķirta ar pašas garantijas esamību, bet gan tajā, ka Post Danmark nav samaksājusi prēmiju valstij kā atlīdzību par attiecīgās garantijas sniegto priekšrocību. Šajā ziņā tās uzsver, ka no Komisijas Paziņojuma par [LESD 107.] un [108.] panta piemērošanu valsts atbalstam garantiju veidā (OV 2008, C 155, 10. lpp., turpmāk tekstā – “Paziņojums par garantijām”) 2.2. punkta izriet, ka ikviena garantija ir jāatlīdzina, maksājot atbilstošu prēmiju, pretējā gadījumā garantijas saņēmējs, proti, šajā gadījumā Post Danmark, saņem priekšrocību.

190

Tā kā garantijas prēmija parasti tiek piemērota atkārtoti un vismaz reizi gadā, prasītāju norādītais atbalsta pasākums kopš 2002. gada esot piešķirts Post Danmark vismaz reizi gadā. Tas, ka par attiecīgo garantiju atkārtoti netika veikti ikgadēji prēmijas maksājumi, tādējādi radot periodisku priekšrocību piešķiršanu 2011. gada 8. decembra sprieduma France Télécom/Komisija (C‑81/10 P, EU:C:2011:811, 82. punkts) izpratnē.

191

Atbildot uz jautājumu, ko Vispārējā tiesa uzdeva procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros, prasītājas ir precizējušas, ka, pēc to domām, attiecīgā garantija ir atbalsta shēma un, pat pieņemot, ka tas tā nav, Tiesas 2011. gada 8. decembra spriedumā France Télécom/Komisija (C‑81/10 P, EU:C:2011:811) izklāstītie apsvērumi joprojām ir atbilstoši.

192

Otrkārt, prasītājas norāda, ka ar to vien, ka Komisija ir paudusi šaubas par priekšrocības esamību, pietiek, lai pierādītu, ka tā ir saskārusies ar nopietnām grūtībām attiecībā uz to, vai Post Danmark piešķirtais atbalsts garantiju veidā ir pastāvošs vai jauns atbalsts.

193

Treškārt, Jørgen Jensen Distribution un Dansk Distribution apgalvo, ka saskaņā ar privātā ieguldītāja tirgus ekonomikā principu garantijas piešķiršana bez prēmijas ir ekonomiska priekšrocība, ko tirgus dalībnieks nebūtu guvis parastos tirgus apstākļos. Šāds secinājums būtu jāizdara neatkarīgi no iemesla, kādēļ garantija ir tikusi piešķirta, pat pieņemot, ka no tās negūst labumu neviens kreditors. Šajā ziņā Jørgen Jensen Distribution un Dansk Distribution uzsver, ka jebkurš atbrīvojums no pamatdarbības izmaksām, kuras parasti sedz uzņēmums, saskaņā ar judikatūru ir priekšrocība.

194

Komisija, ko atbalsta Dānijas Karaliste, apstrīd šos argumentus.

195

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru attiecībā uz pastāvošu atbalstu vajadzības gadījumā var tikt pieņemts vienīgi lēmums par nesaderību, kuram ir iedarbība nākotnē (spriedumi, 2009. gada 11. marts, TF1/Komisija, T‑354/05, EU:T:2009:66, 166. punkts, un 2018. gada 15. novembris, Stichting Woonlinie u.c./Komisija, T‑202/10 RENV II un T‑203/10 RENV II, EU:T:2018:795, 120. punkts).

196

Šajā ziņā Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta iv) apakšpunktā ir noteikts, ka pastāvošs atbalsts ir atbalsts, ko uzskata par pastāvošu atbalstu saskaņā ar šīs pašas regulas 17. pantu.

197

Atbilstoši Regulas 2015/1589 17. panta 3. punktam jebkāds atbalsts, attiecībā uz kuru ir beidzies desmit gadu noilguma termiņš, ir uzskatāms par pastāvošu atbalstu. Savukārt šī paša panta 1. un 2. punktā ir precizēts, ka uz Komisijas tiesībām atgūt atbalstu attiecas desmit gadu noilguma termiņš un ka šis termiņš sākas tikai dienā, kad nelikumīgais atbalsts ir piešķirts saņēmējam vai nu kā individuāls atbalsts, vai arī kā atbalsts saskaņā ar atbalsta shēmu.

198

No šīm tiesību normām izriet, ka kvalificēšana par pastāvošu atbalstu ir atkarīga no tā, vai ir beidzies Regulas 2015/1589 17. pantā minētais noilguma termiņš, kura sākuma brīdis ir šī atbalsta piešķiršanas datums.

199

Saskaņā ar judikatūru atbalsts ir uzskatāms par piešķirtu brīdī, kad tiesības to saņemt ir piešķirtas saņēmējam saskaņā ar piemērojamo valsts tiesisko regulējumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 21. marts, Magdeburger Mühlenwerke, C‑129/12, EU:C:2013:200, 40. un 41. punkts, un 2018. gada 29. novembris, ARFEA/Komisija, T‑720/16, nav publicēts, EU:T:2018:853, 177. un 178. punkts).

200

Šajā lietā tiesības saņemt attiecīgo garantiju, ar kuru Dānijas valsts ir apņēmusies Post Danmark bankrota gadījumā segt darbinieku, kuri bija saglabājuši ierēdņu statusu 2002. gada 1. janvārī – dienā, kad tā tika pārveidota par sabiedrību ar ierobežotu atbildību –, atlaišanas pabalstus, ir tikušas piešķirtas saskaņā ar 2002. gada 6. jūnijalov nr. 409 om Post Danmark A/S (Likums Nr. 409 par Post Danmark) (Lovtidende 2002 A) 9. pantu.

201

Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir uzskatījusi, ka tieši šajā datumā ir tikusi piešķirta vienīgā priekšrocība, kas var izrietēt no šīs garantijas un kas Post Danmark ļautu izvairīties no tā, ka brīdī, kad tā tika pārveidota par sabiedrību ar ierobežotu atbildību, no darba aizietu tās personāla locekļi (minētā lēmuma 187. punkts). Komisija no tā ir secinājusi, ka, tā kā ITD nosūtīja sūdzību par attiecīgo garantiju 2017. gada 27. novembrī, jebkurš atbalsts, kas, iespējams, piešķirts ar šo garantiju, būtu pastāvošs atbalsts Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta iv) apakšpunkta izpratnē (apstrīdētā lēmuma 189.–192. punkts).

202

Prasītājas apstrīd faktu, ka Likuma Nr. 409 par Post Danmark pieņemšanas datums varētu būt noilguma termiņa sākuma datums tā atbalsta atgūšanai, kas izriet no attiecīgās garantijas. Prasītājas uzskata, ka ar attiecīgo garantiju tiek uzlabota Post Danmark finansiālā situācija, atbrīvojot to no garantijas prēmijas samaksas vismaz reizi gadā, kas nozīmējot tādu periodisku priekšrocību piešķiršanu, kas var atsākt noilguma termiņa ritējumu attiecībā uz katru šāda veida atbrīvojumu.

203

Šajā ziņā, kā uzsver prasītājas, atbalsta piešķiršanas datuma noteikšana var atšķirties atkarībā no minētā atbalsta rakstura (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 8. decembris, France Télécom/Komisija, C‑81/10 P, EU:C:2011:811, 82. punkts, un rīkojumu, 2016. gada 5. oktobris, Diputación Foral de Bizkaia/Komisija, C‑426/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:757, 29. punkts). Tādējādi 2011. gada 8. decembra spriedumā France Télécom/Komisija (C‑81/10 P, EU:C:2011:811, 80.–84. punkts), uz kuru atsaucas prasītājas, Tiesa ir nospriedusi, ka daudzgadu atbalsta shēmu gadījumā, kas izpaužas kā periodiski maksājumi vai periodiska priekšrocību piešķiršana, atbalsts ir jāuzskata par piešķirtu saņēmējam tikai tajā datumā, kurā tas faktiski ir piešķirts šim saņēmējam, un tādējādi noilguma termiņš sākas no jauna ar katru faktisko priekšrocības piešķiršanu, attiecīgajā gadījumā – katru gadu.

204

Šādu risinājumu pamato fakts, ka atbalsta shēmu, it īpaši nodokļu atbalsta shēmu, ietvaros starp atbalsta shēmas ieviešanas datumu un datumu, kurā individuāls atbalsts tiek piešķirts, piemērojot šo shēmu, var paiet ievērojams laika sprīdis. Līdz ar to noilguma termiņš var sākties no jauna ikreiz, kad individuāls atbalsts no jauna tiek piešķirts saskaņā ar atbalsta shēmu, kas nodokļu atbalsta shēmas ietvaros atbilst katram atbrīvojumam, kas piešķirts tad, ja ir jāmaksā nodoklis, proti, parasti katru gadu.

205

Šajā ziņā atbilstoši Regulas 2015/1589 1. panta d) punktam “atbalsta shēma” ir visi akti, pamatojoties uz kuriem bez turpmākiem izpildes pasākumiem var piešķirt individuālu atbalstu uzņēmumiem, kuri vispārīgi un teorētiski definēti attiecīgajos aktos, un visi akti, pamatojoties uz kuriem vienam vai vairākiem uzņēmumiem uz nenoteiktu laika periodu un/vai nenoteiktā apmērā var piešķirt atbalstu, kas nav saistīts ar kādu konkrētu projektu.

206

Taču šajā gadījumā attiecīgā garantija aprobežojas ar to, ka konkrētai juridiskai personai Post Danmark bez prēmijas tiek piešķirta valsts garantija noteiktu tās darbinieku atlaišanas pabalstu izmaksai bankrota gadījumā. Tātad runa ir par individuālu pasākumu, uz kuru neattiecas daudzgadu atbalsta shēma.

207

Neatkarīgi no attiecīgās garantijas kvalifikācijas par atbalsta shēmu vai par individuālu atbalstu situācija izskatāmajā lietā nav salīdzināma ar situāciju, kas bija pamatojusi to, ka 2011. gada 8. decembra spriedumā France Télécom/Komisija (C‑81/10 P, EU:C:2011:811) Tiesa ir uzskatījusi, ka noilguma termiņš katru gadu ir sācies no jauna. Minētajā lietā attiecīgā priekšrocība katru gadu bija atkarīga no īpašiem apstākļiem, jo šāda priekšrocība attiecīgajā gadījumā izrietēja no nodokļu starpības starp, pirmkārt, summu, kas France Télécom būtu bijis jāmaksā kā profesionālās darbības nodoklis, par kura līmeni un likmi katru gadu bija nobalsojusi katra Francijas teritoriālā pašvaldība, un, otrkārt, summu, kas tai faktiski bija jāmaksā saskaņā ar nodokļu atkāpes režīmu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 30. novembris, Francija un France Télécom/Komisija, T‑427/04 un T‑17/05, EU:T:2009:474, 200.–203. punkts un 321.–324. punkts, apstiprināts apelācijas kārtībā ar spriedumu, 2011. gada 8. decembris, France Télécom/Komisija, C‑81/10 P, EU:C:2011:811). Taču šajā lietā prasītājas nav norādījušas nevienu apstākli, ar kuru varētu pierādīt, ka prēmijas summa, kas Post Danmark būtu bijis jāmaksā katru gadu kā atlīdzība par attiecīgo garantiju, būtu jānosaka periodiski atkarībā no katra laikposma īpašajiem apstākļiem, ne arī to, ka tas tā parasti būtu garantijas prēmijas summas gadījumā.

208

Tādējādi prasītāju argumentācija izriet no tā, ka ir sajaukta, pirmkārt, secīgu priekšrocību periodiska piešķiršana pēc atbalsta shēmas atkārtotas individuālas piemērošanas un, otrkārt, individuālas garantijas piešķiršana, kuras rezultātā var tikt nepārtraukti uzlabota tās saņēmēja situācija. Pēdējā minētajā gadījumā atbalsta piešķiršanas datums ir tā pieņemšanas datums, precizējot, ka gadījumā, ja šis pasākums būtu pastāvošs atbalsts, atbilstoši šī sprieduma 195. punktā minētajai judikatūrai par to nākotnē varētu tikt pieņemts Komisijas lēmums.

209

Turklāt Paziņojumā par garantijām, uz kuru atsaucas prasītājas, 2.1. punkta beigās Komisija ir norādījusi:

“Atbalstu uzskata par piešķirtu garantijas izsniegšanas brīdī, nevis garantijas izmantošanas brīdī vai tad, kad tiek veikts maksājums saskaņā ar garantijas noteikumiem. Tas, vai garantija nozīmē valsts atbalstu, un, ja nozīmē, tad tas, kāds var būt valsts atbalsta apmērs, jāvērtē garantijas izsniegšanas laikā.”

210

Tādējādi Komisija varēja noteikt attiecīgās garantijas piešķiršanas datumu un līdz ar to noilguma termiņa sākuma brīdi attiecībā uz jebkuru atbalstu, kas, iespējams, piešķirts ar šo garantiju, tās pieņemšanas datumā, proti, 2002. gada 6. jūnijā (skat. šī sprieduma 201. punktu), un tas nav uzskatāms par nopietnu grūtību pastāvēšanu.

211

Katrā ziņā prasītāju arguments, kas izklāstīts iepriekš 202. punktā, ir balstīts uz kļūdainu premisu, saskaņā ar kuru attiecīgā garantija sniedz Post Danmark priekšrocību, kas izriet vienīgi no tā, ka vismaz reizi gadā netiek veikti garantijas prēmijas maksājumi.

212

Šajā ziņā ir taisnība, kā uzsver prasītājas un kā tas izriet no Paziņojuma par garantijām 2.1. un 2.2. punkta, ka atbilstīgas prēmijas kā atlīdzības par valsts garantiju nemaksāšana ir nepieciešams nosacījums priekšrocībai, ko šī garantija sniedz tās saņēmējam.

213

Tomēr, nosakot, vai maksājums par garantijas piešķiršanu būtu bijis nepieciešams, lai šādu piešķiršanu nekvalificētu par valsts atbalstu, vispirms ir jāpārbauda, vai minētā garantija sniedz priekšrocību, uzlabojot tās saņēmēja situāciju. Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka priekšrocība, kas Francijas publiskajai iestādei La Poste tika sniegta ar neierobežotu valsts garantiju, bija balstīta, pirmkārt, uz atlīdzības par šo garantiju neesamību un, otrkārt, uz šīs publiskās iestādes kredīta nosacījumu uzlabošanos (spriedums, 2014. gada 3. aprīlis, Francija/Komisija, C‑559/12 P, EU:C:2014:217, 102. punkts).

214

Tādējādi, pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, kā arī Jørgen Jensen Distribution un Dansk Distribution, nevar abstrahēties no valsts garantijas priekšmeta, pārbaudot tās ietekmi uz tās saņēmēja situāciju.

215

Šādu vērtējumu apstiprina prasītāju minētā Paziņojuma par garantijām 2.2. punkts, no kura izriet, ka priekšrocības, kas piešķirta ar valsts garantiju bez atlīdzības, esamības identificēšana nozīmē izvērtēt attiecīgās garantijas konkrēto ietekmi uz tās saņēmēja situāciju salīdzinājumā ar tā konkurentu situāciju.

216

Šajā lietā ir jāuzsver, pirmkārt, ka attiecīgā garantija Dānijas valstij uzliek pienākumu segt bijušo ierēdņu, kuri 2002. gada 1. janvārī bija kļuvuši par Post Danmark darbiniekiem, īpašos atlaišanas pabalstus tikai tās bankrota gadījumā. Taču nešķiet, ka šāda garantija uzlabo Post Danmark situāciju, jo to var īstenot tikai gadījumā, ja šis uzņēmums būtu beidzis pastāvēt. Citiem vārdiem, kamēr Post Danmark ir maksātspējīga, tai ir jāmaksā īpašie pabalsti saistībā ar tās bijušo ierēdņu atlaišanu.

217

Otrkārt, ir arī jāuzsver, ka konkrētā garantija attiecas vienīgi uz Post Danmark bijušajiem ierēdņiem, kuri laikā, kad tā 2002. gada 1. janvārī tika pārveidota par sabiedrību ar ierobežotu atbildību, bija piekrituši kļūt par tās darbiniekiem. Tādējādi šī garantija nevar sniegt labumu darbiniekiem, kuri pieņemti darbā pēc šī datuma, un līdz ar to nevar arī uzskatīt, ka minētā garantija pastiprina Post Danmark pievilcību potenciālo jauno darbinieku vidū.

218

Treškārt, protams, kā norāda Jørgen Jensen Distribution un Dansk Distribution, par atbalstu tiek uzskatīti pasākumi, kuri dažādos veidos samazina izdevumus, kas parasti tiek segti no uzņēmuma budžeta, un šādi izdevumi ietver ar darbinieku atalgojumu saistītās izmaksas (spriedums, 2002. gada 12. decembris, Beļģija/Komisija, C‑5/01, EU:C:2002:754, 32. un 39. punkts). Tomēr šajā gadījumā ne šīs iepriekš minētās sabiedrības, ne prasītājas nav apgalvojušas, un no lietas materiāliem arī neizriet, ka attiecīgā garantija atbrīvo Post Danmark no regulāras iemaksas, kas ir jāmaksā tās konkurentiem, lai nodrošinātu atlaišanas atlīdzību bankrota gadījumā, ne arī to, ka šīs garantijas dēļ tiktu atvieglotas tās regulārās izmaksas personāla jomā.

219

Šādos apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, kā pamatoti ir uzsvērusi arī Komisija, ka attiecīgā garantija visupirms sniedz priekšrocību Post Danmark bijušajiem ierēdņiem, kuri kļuvuši par Post Danmark darbiniekiem laikā, kad tā tika pārveidota par sabiedrību ar ierobežotu atbildību, jo šiem darbiniekiem ir pārliecība, ka Post Danmark bankrota gadījumā viņi pilnībā saņems visus īpašos atlaišanas pabalstus.

220

No iepriekš minētā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, tās nav pierādījušas, ka ar attiecīgo garantiju nepārtraukti tiek uzlabota Post Danmark situācija. Šo pašu iemeslu dēļ nevar atbalstīt Jørgen Jensen Distribution un Dansk Distribution izvirzīto argumentu, ka, piemērojot privātā ieguldītāja tirgus ekonomikā kritēriju, jebkurš galvotājs būtu pieprasījis maksāt regulāru prēmiju par attiecīgās garantijas piešķiršanu, un nav jālemj par šāda argumenta pieņemamību, ko ir apstrīdējusi Komisija.

221

Visbeidzot prasītāju arguments, ka Komisija esot paudusi šaubas par to, vai pastāv priekšrocība, kas izriet no attiecīgās garantijas, arī nav pamatots. Proti, Komisija ir noraidījusi sūdzību, ciktāl tā attiecās uz konkrēto garantiju, pamatojoties uz to, ka priekšrocības esamība šādas garantijas dēļ bija ļoti nenoteikta un katrā ziņā, pieņemot, ka šāda priekšrocība būtu pastāvējusi, no tās izrietošais atbalsts esot pastāvošs atbalsts, kura atgūšana vairs nevar tikt uzdota (skat. šī sprieduma 201. punktu).

222

No visa iepriekš minētā izriet, ka neviena no tām norādēm par apstrīdētā lēmuma saturu, kuras izvirzījušas prasītājas, neliecina par nopietnu grūtību pastāvēšanu, kas pamatotu formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu saistībā ar attiecīgo garantiju.

223

Prasītājas, kuras atbalsta Jørgen Jensen Distribution un Dansk Distribution, apstrīd Komisijas secinājumu, ka Post Danmark veikto preču pārvadājumu pakalpojumu atbrīvojums no PVN darījumos starp sabiedrību, kas nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, un gala klientu (turpmāk tekstā – “attiecīgā administratīvā prakse”) nebija valsts atbalsts, jo tas bija attiecināms uz PVN direktīvas 132. panta 1. punkta a) apakšpunktu, nevis uz Dānijas valsti. Šajā ziņā tās apgalvo, ka Komisijas veiktā pārbaude bija nepietiekama vai nepilnīga un tādēļ radīja nopietnas grūtības.

224

Vispirms prasītājas norāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nav apstrīdējusi, ka ar attiecīgo administratīvo praksi Post Danmark tika piešķirta ekonomiska priekšrocība, kas izriet no pieprasījuma pieauguma tās labā, un pēc tam tās precizē, ka ar to, ka šis uzņēmums tikai netieši guva labumu no šīs prakses, pietiek, lai to kvalificētu par priekšrocību noteikumu par valsts atbalstu izpratnē. Tādējādi prasītājas norāda, ka tās savu argumentāciju koncentrē uz jautājumu par atbrīvojuma, kas izriet no attiecīgās administratīvās prakses, attiecināmību.

225

Šajā ziņā prasītājas uzsver, ka tieši Dānijas administrācija ir ieviesusi attiecīgo administratīvo praksi ar Administratīvo lēmumu Nr. 1306/90 un ar 1990. gada Administratīvajiem noteikumiem F 6742/90, pēc tam tos no 2017. gada 1. janvāra atceļot ar 2016. gada 30. jūnija Instrukciju Nr. 14‑2926872/SKM2016.306.SKAT.

226

Prasītājas arī uzsver, ka attiecīgās administratīvās prakses juridiskais pamats bija nevis 2013. gada 23. janvāralov om merværdiafgift (momsloven) nr. 106 (Likums Nr. 106 par PVN) (Lovtidende 2013 A) (turpmāk tekstā – “Dānijas likums par PVN”) 13. panta 13. punkta a) apakšpunkts, ar kuru PVN direktīvas 132. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir transponēts valsts tiesībās, bet šī likuma 27. panta 3. punkta 3) apakšpunkts, ar kuru ir transponēts PVN direktīvas 79. panta pirmās daļas c) punkts, kurā ir ļauts izslēgt no PVN bāzes summas, kuras sabiedrība saņēmusi no sava klienta kā tādu izmaksu atmaksāšanu, kuras veiktas tā vārdā un interesēs. Tādējādi tās norāda, ka, tieši pamatojoties uz šīm pēdējām minētajām tiesību normām, attiecīgā administratīvā prakse ļāva sabiedrībām, kuras nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, uzskatīt maksājumus, kurus tās veikušas preču pārvadājumu sabiedrībām, tostarp Post Danmark, kā izmaksas, kas veiktas to gala klientu vārdā un interesēs. Tādējādi prasītājas uzskata, ka attiecīgās administratīvās prakses dēļ tika prezumēts, ka darījums par preču pārvadāšanu ir īstenots starp sabiedrību, kuras nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, gala klientiem un pārvadātāju, lai gan starp tiem nepastāvēja nekādas tiesiskās attiecības.

227

Šādā situācijā Post Danmark sniegtie pārvadājumu pakalpojumi esot tikuši atbrīvoti no PVN, piemērojot tādu obligāto atbrīvojumu no PVN attiecībā uz darbībām, ko veic valsts pasta dienesti, kurš noteikts PVN direktīvas 132. panta 1. punkta a) apakšpunktā, kas transponēts Dānijas likuma par PVN 13. panta 13. punktā. Līdz ar to sabiedrību, kuras nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, pieprasījums esot mehāniski pārcelts uz Post Danmark nodrošināto pārvadājumu pakalpojumu. Savukārt, ja attiecīgās administratīvās prakses nebūtu, pārvadājumu pakalpojums, kuru sabiedrība, kas nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, pasūtījusi Post Danmark, būtu atbrīvots no PVN, bet PVN likme būtu jāpiemēro transportēšanas izmaksām, kuras šī sabiedrība iekļāva rēķinā gala klientam.

228

Prasītājas uzskata, ka ir acīmredzams, ka ar attiecīgo administratīvo praksi netika īstenots Dānijas likuma par PVN 13. panta 13. punkta a) apakšpunkts un tai nebija nekādas saiknes ar minēto tiesību normu, ar kuru ir transponēts PVN direktīvas 132. panta 1. punkta a) apakšpunkts. Prasītājas apgalvo, ka, konstatējot šādu saikni, Komisija ir sajaukusi atbrīvojumu no PVN, kas ar attiecīgo administratīvo praksi īpaši piešķirts sabiedrību, kuras nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, darījumiem, ar obligātu atsevišķu atbrīvojumu no PVN attiecībā uz pakalpojumiem, ko sniedz valsts pasta dienesti.

229

Prasītājas piebilst, ka attiecīgā administratīvā prakse tika ieviesta ar lēmumu un administratīvajiem noteikumiem, kuri vēlāk tika atcelti ar instrukciju. Tās norāda, ka tādējādi šī prakse izriet no juridiskā instrumenta, kuru tieši ir pieņēmušas Dānijas nodokļu iestādes, un ka līdz ar to tā ir attiecināma uz Dānijas valsti.

230

Visbeidzot prasītājas uzsver, ka attiecīgā administratīvā prakse, protams, bija balstīta uz PVN direktīvas 79. panta pirmās daļas c) punktā paredzēto noteikumu, bet tajā šis noteikums nav ne interpretēts, ne izskaidrots, ne arī piemērots. Šajā ziņā tās uzsver, ka Dānijas nodokļu iestādes pašas ir atzinušas, ka attiecīgās administratīvās prakses atcelšana bijusi pamatota ar šīs prakses juridiskā pamata neesamību Dānijas likumā par PVN vai PVN direktīvā.

231

Līdz ar to prasītājas apgalvo, ka Post Danmark bija atbrīvojuma no PVN netieša saņēmēja attiecībā uz pārvadājumu pakalpojumiem, kurus tai bija pasūtījušas sabiedrības, kas nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, un ka šis atbrīvojums bija attiecināms vienīgi uz attiecīgo administratīvo praksi un tātad uz Dānijas valsti. Tādējādi tās uzskata, ka šī pasākuma, kas varētu būt valsts atbalsts par labu Post Danmark, pārbaudi Komisija ir veikusi nepietiekami vai nepilnīgi un tādēļ tā ir radījusi nopietnas grūtības.

232

Komisija, ko atbalsta Dānijas Karaliste, apstrīd šos argumentus.

233

Pirmkārt, tā uzsver, ka atbrīvojums no PVN, kuru saņēmusi Post Danmark par tās pakalpojumiem, kuri saistīti ar UPS, izriet tieši no PVN direktīvas 132. panta 1. punkta a) apakšpunkta. Šis atbrīvojums no PVN esot attiecināms nevis uz Dānijas valsti, bet gan uz šo direktīvu. Šajā ziņā Dānijas Karaliste piebilst, ka neatkarīgi no attiecīgās administratīvās prakses Post Danmark nebija jāiekasē PVN no sabiedrībām, kuras nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, par to sūtījumiem, uz kuriem attiecas UPS.

234

Otrkārt, Komisija apgalvo, ka attiecīgā administratīvā prakse bija pasākums, kas attiecās uz sabiedrībām, kuras nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, un patērētājiem kā galvenajiem labuma guvējiem, nevis uz Post Danmark. Šajā pašā ziņā Dānijas Karaliste, pamatojoties uz darbu, kas norisinājās pirms attiecīgās administratīvās prakses pieņemšanas, norāda, ka tās mērķis bija nevis nodrošināt vairāk klientu Post Danmark, bet gan īstenot PVN direktīvas mērķi nodrošināt patērētājiem lētākus pasta sūtījumus. Lai to izdarītu, minētā prakse esot ļāvusi patērētājiem un sabiedrībām, kas nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, izmantot priekšrocību no atbrīvojuma, kas paredzēts PVN direktīvā attiecībā uz sūtījumiem, uz kuriem attiecas UPS.

235

Komisija norāda, ka, lai gan sabiedrības, kas nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, saviem klientiem varēja piedāvāt zemākas transportēšanas izmaksas, ja tās izvēlējās, lai šo pakalpojumu nodrošinātu Post Danmark, tas tā ir tikai tādēļ, ka Post Danmark jau bija saņēmusi atbrīvojumu no PVN saistībā ar UPS tās universālā pakalpojuma sniedzējas statusa dēļ.

236

Līdz ar to Komisija un Dānijas Karaliste uzskata, ka “netiešā un nejaušā” priekšrocība, kuras saņēmēja bija Post Danmark, proti, pieprasījuma pieaugums tās labā, bija tikai attiecīgās administratīvās prakses un ar UPS saistītā atbrīvojuma no PVN kombinācijas sekundāras sekas, kas ir attiecināmas uz PVN direktīvu un tātad – uz Savienību.

237

Visbeidzot Dānijas Karaliste uzsver, pirmkārt, ka Post Danmark nebija attiecīgās administratīvās prakses faktiskā labumguvēja, jo ar to tā netika atbrīvota no izdevumiem, kas parasti tiek segti no tās budžeta. Otrkārt, Dānijas Karaliste uzskata, ka attiecīgā administratīvā prakse nav likusi tai atteikties no līdzekļiem, ņemot vērā šīs prakses nelielo ietekmi uz Post Danmark apgrozījumu.

238

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru valsts pasākuma kvalificēšanai par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē tiek prasīta visu šajā noteikumā paredzēto nosacījumu izpilde. Pirmkārt, pasākumam jābūt saistītam ar valsts iejaukšanos vai tajā ir jāizmanto valsts līdzekļi. Otrkārt, šai iejaukšanās darbībai jābūt tādai, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, ar to ir jāsniedz selektīva priekšrocība tā saņēmējam. Ceturtkārt, tam jābūt tādam, ar ko tiek izkropļota konkurence vai tiek radīti draudi to izkropļot (skat. spriedumu, 2010. gada 10. jūnijs, Fallimento Traghetti del Mediterraneo, C‑140/09, EU:C:2010:335, 31. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumi, 2016. gada 21. decembris, Komisija/Hansestadt Lübeck, C‑524/14 P, EU:C:2016:971, 40. punkts, kā arī 2016. gada 21. decembris, Komisija/World Duty Free Group u.c., C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981, 53. punkts).

239

Šajā ziņā tad, ja Komisija uzreiz var izslēgt to, ka pasākums ir kvalificējams kā valsts atbalsts, pēc tam, kad tā ir konstatējusi, ka nav izpildīts kāds no LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas pamatnosacījumiem, ir pieļaujams, ka Komisija attiecīgā gadījumā iepriekšējās izskatīšanas procedūras noslēgumā atstāj sūdzību bez virzības (skat. spriedumu, 2018. gada 15. marts, Naviera Armas/Komisija, T‑108/16, EU:T:2018:145, 113. punkts un tajā minētā judikatūra).

240

Attiecībā it īpaši uz pirmo no nosacījumiem, kuri minēti šī sprieduma 238. punktā, ir jāatgādina – lai priekšrocības varētu kvalificēt kā “atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, tām, pirmkārt, jābūt piešķirtām tieši vai netieši no valsts līdzekļiem un, otrkārt, tām ir jābūt attiecināmām uz valsti, un šie divi nosacījumi ir atsevišķi un kumulatīvi (skat. spriedumu, 2020. gada 16. janvāris, Iberpotash/Komisija, T‑257/18, EU:T:2020:1, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

241

Saistībā ar nosacījumu par attiecināmību uz valsti – ar to tiek prasīts pārbaudīt, vai valsts iestādes ir uzskatāmas par iesaistītām attiecīgā pasākuma noteikšanā (spriedumi, 2013. gada 19. decembris, Association Vent De Colère! u.c., C‑262/12, EU:C:2013:851, 17. punkts; 2017. gada 13. septembris, ENEA, C‑329/15, EU:C:2017:671, 21. punkts, un 2014. gada 11. decembris, Austrija/Komisija, T‑251/11, EU:T:2014:1060, 86. punkts).

242

Šajā ziņā tad, ja priekšrocība ir paredzēta valsts tiesību normā, prasība par attiecināmību uz valsti ir uzskatāma par izpildītu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 19. decembris, Association Vent De Colère! u.c., C‑262/12, EU:C:2013:851, 18. punkts, un 2017. gada 13. septembris, ENEA, C‑329/15, EU:C:2017:671, 22. punkts). Tāpat šāda prasība ir izpildīta, ja nodokļu režīmu ir pieņēmusi valsts valdība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 22. jūnijs, Beļģija un Forum 187/Komisija, C‑182/03 un C‑217/03, EU:C:2006:416, 128. punkts).

243

It īpaši attiecībā uz valsts pasākumu, kas veikts, lai nodrošinātu direktīvā noteikta pienākuma transponēšanu valsts tiesībās, šāda pasākuma attiecināmību uz valsti a priori nevar izslēgt. Proti, jau ir ticis nospriests, ka iestādes lēmums, ar kuru dalībvalstij tiek atļauts atbilstoši direktīvai ieviest nodokļu atbrīvojumu, nevar kavēt Komisijai īstenot pilnvaras, kas tai piešķirtas ar Līgumu, un līdz ar to īstenot LESD 108. pantā paredzēto procedūru, lai izvērtētu, vai šis atbrīvojums ir uzskatāms par valsts atbalstu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 10. decembris, Komisija/Īrija u.c., C‑272/12 P, EU:C:2013:812, 49. punkts).

244

Savukārt situācija ir atšķirīga tāda atbrīvojuma no nodokļa gadījumā, kas paredzēts valsts pasākumā, ar kuru tiek īstenota direktīvas norma, kurā dalībvalstīm ir noteikts skaidrs un precīzs pienākums neaplikt ar nodokli noteiktu darījumu. Proti, līdzīgā gadījumā atbrīvojuma transponēšana valsts tiesībās ir vienkārša Līgumos paredzēto valsts pienākumu izpilde. No tā izriet, ka pasākums, kas veikts, piemērojot direktīvā paredzētu skaidru un precīzu pienākumu, nav attiecināms uz dalībvalsti, bet tas patiesībā izriet no Savienības likumdevēja akta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 5. aprīlis, Deutsche Bahn/Komisija, T‑351/02, EU:T:2006:104, 102. punkts).

245

Rezumējot – valsts administratīvā prakse, ar kuru ir ieviests atbrīvojums no nodokļa, ir attiecināma uz Savienību, ja tajā ir tikai pārņemts skaidrs un precīzs pienākums, kas paredzēts direktīvā, savukārt tā ir jāuzskata par tādu, kas ir attiecināma uz valsti LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ja valsts to ir paredzējusi, direktīvas transponēšanā izmantojot savu novērtējuma brīvību.

246

Šajā lietā lietas dalībnieki atzīst, ka Dānijas nodokļu administrācija attiecīgo administratīvo praksi ir pieņēmusi, pamatojoties uz Dānijas likuma par PVN 27. panta 3. punkta 3) apakšpunktu, kas savukārt tika pieņemts, lai nodrošinātu PVN direktīvas 79. panta pirmās daļas c) punkta transponēšanu valsts tiesībās. Tāpat nav strīda par to, ka šīs administratīvās prakses mērķis bija izmaksas, ko sabiedrības, kas nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, samaksājušas pārvadājumu uzņēmumiem par pārvadāšanas pakalpojumiem, pielīdzināt izmaksām, kas veiktas šo sabiedrību gala klientu vārdā un interesēs. Tādējādi neviens no lietas dalībniekiem neapstrīd, ka šāds mehānisms ir ļāvis sabiedrībām, kas nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, uz saviem gala klientiem attiecināt atbrīvojumu no PVN, kuru tās bija izmantojušas saskaņā ar PVN direktīvas 132. panta 1. punkta a) apakšpunktu tad, ja tās lūdza Post Danmark sniegt pakalpojumus, lai nodrošinātu preču pārvadāšanu minētajiem klientiem, ar nosacījumu, ka šāds pārvadājums ietilpst UPS jomā.

247

Pirmām kārtām, apstrīdētā lēmuma 193. punktā Komisija uzskatīja, ka ir iespējams, ka ar attiecīgo administratīvo praksi Post Danmark ir sniegta netieša priekšrocība, kas izriet no tās pieprasījuma pieauguma, ņemot vērā faktu, ka, piemērojot minēto praksi, sabiedrību, kuras nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, gala klienti guva labumu no tā, ka rēķinos netika piemērots PVN par transportēšanas izmaksām tad, ja pārvadājumu pakalpojumu bija nodrošinājusi Post Danmark.

248

Otrām kārtām, apstrīdētā lēmuma 194. punktā Komisija uzskatīja, ka šī netiešā priekšrocība galvenokārt izriet no atbrīvojuma no PVN, kuru saņēmusi Post Danmark saistībā ar pakalpojumiem, uz kuriem attiecas UPS, saskaņā ar PVN direktīvas 132. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Komisija no tā secināja, ka atbrīvojums no PVN saistībā ar preču, kuras gala klienti pasūtījuši sabiedrībām, kas nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, pārvadāšanu, ko veikusi Post Danmark, nav attiecināms uz Dānijas valsti, un pēc tam apstrīdētā lēmuma 195. punktā secināja, ka attiecīgā administratīvā prakse nav valsts atbalsts.

249

Iesākumā ir jāuzsver, ka, tā kā apstrīdētajā lēmumā Komisija ir noraidījusi valsts atbalsta esamību tāpēc, ka attiecīgās administratīvās prakses sekas nav attiecināmas uz Dānijas valsti, Dānijas Karaliste, lai panāktu prasības noraidīšanu, būtībā nevar lietderīgi apgalvot, ka ar minēto praksi Post Danmark nav piešķirta priekšrocība un tā nav izraisījusi Dānijas valsts atteikšanos no līdzekļiem. Proti, šādi argumenti, ja tie tiktu atbalstīti, liktu Vispārējai tiesai grozīt apstrīdētā lēmuma pamatojumu, neievērojot pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru Savienības tiesa, izskatot atcelšanas prasību, nevar ar savu argumentāciju aizstāt apstrīdētā tiesību akta autora pamatojumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 26. oktobris, PT Musim Mas/Padome, C‑468/15 P, EU:C:2016:803, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

250

Prasītājas apstrīd secinājumu, kuru Komisija ir izdarījusi apstrīdētajā lēmumā saistībā ar attiecīgo administratīvo praksi, un apgalvo, ka ar to Post Danmark tiešām ir piešķirta priekšrocība, kas ir attiecināma uz Dānijas valsti.

251

Šajā ziņā, pirmām kārtām, ir jānorāda, ka attiecīgā administratīvā prakse 1990. gadā tika ieviesta ar Dānijas nodokļu administrācijas pieņemto Administratīvo lēmumu Nr. 1306/90 un Administratīvajiem noteikumiem F 6742/90 un ka no 2017. gada 1. janvāra šī prakse tika izbeigta ar šīs pašas administrācijas Instrukciju Nr. 14‑2926872/SKM2016.306.SKAT. Tādējādi atbilstoši tam, kas noteikts šī sprieduma 241. un 242. punktā, šķiet, ka attiecīgā administratīvā prakse no formālā viedokļa ir attiecināma uz Dānijas valsti.

252

Otrām kārtām, ir jāpārbauda, vai Komisija varēja uzskatīt, ka atbrīvojums no PVN attiecībā uz Post Danmark nodrošinātajiem pārvadājumu pakalpojumiem no būtības skatpunkta bija attiecināms uz Savienību, jo šāds atbrīvojums izrietēja no PVN direktīvas, lai gan tas neliecina par nopietnu grūtību pastāvēšanu.

253

Pirmkārt, ir jāatgādina, ka PVN direktīvas 132. panta 1. punkta a) apakšpunktā, uz kuru Komisija ir balstījusi savu analīzi, kas ir ietverta apstrīdētā lēmuma 194. punktā, ir noteikts atbrīvojums no PVN attiecībā uz pakalpojumiem, ko sniedz valsts pasta dienesti.

254

Šajā ziņā, no vienas puses, Tiesa jau ir nospriedusi, ka jēdziens “valsts pasta dienesti” PVN direktīvas 132. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē nozīmē pārvaldes iestādes, kas sniedz pakalpojumus, kuriem ir piešķirams atbrīvojums, un ka, lai uz pakalpojumiem attiektos šī tiesību norma, ir nepieciešams, ka tos sniedz tāds pakalpojumu sniedzējs, kas var tikt kvalificēts kā “valsts pasta dienests” šī jēdziena pamatizpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 23. aprīlis, TNT Post UK, C‑357/07, EU:C:2009:248, 27. punkts un tajā minētā judikatūra). No otras puses, Tiesa ir nospriedusi, ka to pakalpojumu sniegšana, uz kuriem attiecas PVN direktīvas 132. panta 1. punkta a) apakšpunkts, ir pakalpojumi, kurus sniedz valsts pasta dienesti kā tādi, proti, saskaņā ar savu valsts pasta dienestu statusu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 23. aprīlis, TNT Post UK, C‑357/07, EU:C:2009:248, 44. punkts).

255

Tādējādi PVN direktīvas 132. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējums ir skaidrs un precīzs, ciktāl ar to ir noteikts atbrīvojums no PVN attiecībā uz darījumiem, kurus veic universālā pakalpojuma sniedzējs un kuri ietilpst UPS jomā, atkāpjoties no vispārējā noteikuma, saskaņā ar kuru PVN tiek iekasēts par katru pakalpojumu, ko pret atlīdzību ir sniedzis nodokļa maksātājs.

256

Tieši šī iemesla dēļ, kā to atzīst lietas dalībnieki, ja sabiedrība, kas nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, izmanto Post Danmark pakalpojumus preces pārvadāšanai, šai pēdējai minētajai kā universālā pakalpojuma sniedzējai Dānijā nav jāiekasē PVN no šīs sabiedrības, ja pieprasītais pakalpojums ietilpst UPS jomā.

257

Tomēr, ja pēc tam par šo pašu konkrēto preces pārvadājumu pakalpojumu sabiedrība, kas nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, izraksta rēķinu savam gala klientam, šāds pakalpojums ir minētās preces pārdošanas galvenā darījuma papildu darījums, ko veikusi šī sabiedrība, un nav pielīdzināms pakalpojumam, “ko sniedz valsts pasta dienesti” PVN direktīvas 132. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

258

Citiem vārdiem, saskaņā ar PVN direktīvas 132. panta 1. punkta a) apakšpunktu sabiedrībai, kas nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, Post Danmark nav jāmaksā PVN par preces pārvadājumu pakalpojumu tās gala klientam, ja šis pakalpojums ietilpst UPS. Savukārt, ja vēlāk par šo pašu pakalpojumu sabiedrība, kas nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, izraksta rēķinu savam gala klientam, tas vairs neietilpst atbrīvojuma no nodokļa, kas paredzēts šajā tiesību normā, piemērošanas jomā, un līdz ar to gala klientam ir jāmaksā PVN par piegādes izdevumiem, kurus tas maksā šai sabiedrībai.

259

Tādējādi, pretēji tam, kas izriet no apstrīdētā lēmuma un ko šajā tiesvedībā liek saprast Komisija un Dānijas Karaliste, atbrīvojumu no PVN, kas ir atļauts ar attiecīgo administratīvo praksi saistībā ar preču pārvadājumu pakalpojumiem, kurus sniegusi Post Danmark, bet par kuriem sabiedrības, kuras nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, ir izrakstījušas rēķinus saviem gala klientiem, nevar uzskatīt par tādu, kas tieši izriet no PVN direktīvas 132. panta 1. punkta a) apakšpunkta.

260

Otrkārt, ir jāizvērtē prasītāju arguments, saskaņā ar kuru tādu preču pārvadājumu pakalpojumu atbrīvojumu no PVN, par kuriem sabiedrības, kuras nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, ir izrakstījušas rēķinus saviem gala klientiem, ja šos pakalpojumus sniedza Post Danmark, nevar uzskatīt par attiecināmu uz Savienību saskaņā ar PVN direktīvas 79. panta pirmās daļas c) punktu.

261

Saskaņā ar PVN direktīvas 79. panta pirmās daļas c) punktu no nodokļa bāzes ir jāizslēdz summas, ko nodokļa maksātājs ir saņēmis no pircēja vai pakalpojumu saņēmēja kā tādu izmaksu atmaksāšanu, kuras veiktas pircēja vai pakalpojumu saņēmēja vārdā un interesēs un kuras iegrāmatotas šī nodokļu maksātāja pagaidu kontos.

262

Tādējādi PVN direktīvas 79. panta pirmās daļas c) punktā ir noteikts pienākums no PVN bāzes izslēgt summas, kas atbilst nevis nodokļa maksātāja piedāvātajai pakalpojuma cenai, bet gan tāda maksājuma atmaksāšanai, ko pēdējais minētais ir veicis sava klienta vārdā un interesēs. Šajā ziņā ir jānorāda, tāpat kā to ir darījuši lietas dalībnieki, ka šis skaidrais un precīzais pienākums Dānijas tiesībās ir transponēts ar Dānijas likuma par PVN 27. panta 3. punkta 3) apakšpunktu.

263

Tomēr pretēji tam, ko būtībā apgalvo Komisija un Dānijas Karaliste, no PVN direktīvas 79. panta pirmās daļas c) punkta nevar secināt, ka dalībvalstīm būtu jāuzskata, ka transportēšanas izmaksas, par kurām sabiedrība, kas nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, ir izrakstījusi rēķinu savam gala klientam, katrā ziņā veido tādu izmaksu atmaksāšanu, kuras šai sabiedrībai ir radušās gala klienta vārdā un interesēs, un kuras līdz ar to ir jāizslēdz no PVN bāzes.

264

Gluži pretēji, PVN direktīvas 78. panta pirmās daļas b) punktā ir noteikts, ka PVN bāzē ir jāiekļauj papildu izdevumi, piemēram, komisijas maksas, iepakošanas, transportēšanas un apdrošināšanas izmaksas, ko piegādātājs iekasē no preces pircēja.

265

Turklāt, kā pamatoti norāda prasītājas un kā ir atzinusi Dānijas Karaliste, atbildot uz jautājumu, ko Vispārējā tiesa uzdeva procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros, Dānijas nodokļu administrācija 2016. gada 30. jūnija Instrukcijā Nr. 14‑2926872/SKM2016.306.SKAT par attiecīgās administratīvās prakses atcelšanu ir uzskatījusi, ka šī prakse “[nebija] juridiski pamatota ne ar Dānijas likumu par PVN, ne arī [PVN] direktīvu, ar kuru prakse tiek atcelta”, un pēc tam ir secinājusi, ka “esošo sistēmu [nebija] iespējams saglabāt”. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 49. punkta, Komisija bija zinājusi par šādu atcelšanu, kuru ITD bija minējusi savā sūdzībā.

266

Šādos apstākļos nevar izslēgt, ka, ar attiecīgo administratīvo praksi ļaujot transportēšanas izmaksas, par kurām sabiedrības, kuras nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, ir izrakstījušas rēķinus saviem gala klientiem, pielīdzināt tādu summu atmaksāšanai, kuras šīs sabiedrības ir samaksājušas šo gala klientu vārdā un interesēs, Dānijas nodokļu administrācija nav tikai pārņēmusi skaidru un precīzu prasību, kas noteikta Savienības tiesībās, bet tā drīzāk ir izmantojusi savu novērtējuma brīvību saistībā ar direktīvas transponēšanu. Šāds apstāklis varētu pierādīt šī pasākuma attiecināmību uz Dānijas valsti, nevis uz Savienību atbilstoši principiem, kuri ir atgādināti šī sprieduma 243.–245. punktā. Šādu vērtējumu apstiprina Komisijas un Dānijas Karalistes procesuālie raksti, no kuriem izriet, ka attiecīgā administratīvā prakse izrietēja no Dānijas iestāžu veiktās PVN direktīvas 79. panta pirmās daļas c) punktā paredzētā noteikuma “interpretācijas” (skat. iebildumu raksta 86. punktu, Dānijas Karalistes iestāšanās raksta 65. punktu un tās atbilžu uz Vispārējās tiesas procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros uzdotajiem jautājumiem 28. punktu).

267

Tieši piemērojot attiecīgo administratīvo praksi, sabiedrībām, kuras nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, tika atļauts uz saviem gala klientiem attiecināt tādu atbrīvojumu no PVN saistībā ar Post Danmark sniegtajiem pārvadājumu pakalpojumiem, kuru šīs sabiedrības bija saņēmušas saskaņā ar PVN direktīvas 132. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Turklāt iebildumu raksta 89. punktā, kā arī atbildes uz repliku 67. punktā Komisija uzsver, ka pieprasījuma pieaugums, ko netieši varēja saņemt Post Danmark, ir ticis padarīts par iespējamu, “kombinējot” atbrīvojumu no PVN, kas paredzēts PVN direktīvas 132. panta 1. punkta a) apakšpunktā, no vienas puses, un šī atbrīvojuma attiecināšanu uz sabiedrību, kuras nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, gala klientiem, kā tas ir atļauts saskaņā ar attiecīgo administratīvo praksi, no otras puses. Citiem vārdiem, kā pamatoti izklāsta prasītājas, ja nebūtu attiecīgās administratīvās prakses, sabiedrībām, kuras nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, būtu bijis jāpiemēro PVN transportēšanas izmaksām, par kurām tiek izrakstīti rēķini to gala klientiem, neatkarīgi no tā, kuram operatoram ir uzticēts veikt šādu pārvadājumu. Līdz ar to līdzīgā gadījumā sabiedrības, kuras nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, nebūtu motivētas lūgt Post Danmark pakalpojumus, un tādējādi šī pēdējā minētā nebūtu varējusi gūt labumu no tās pieprasījuma pieauguma.

268

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija nevarēja izslēgt, ka pastāv nopietnas grūtības saistībā ar jautājumu, vai attiecīgās administratīvās prakses ietekme uz pieprasījumu Post Danmark labā ir attiecināma uz Dānijas valsti, tikai atgādinot PVN direktīvas 132. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu no PVN attiecībā uz pakalpojumiem, ko sniedz valsts pasta dienesti, par kuru turklāt tika konstatēts, ka to nevarēja piemērot preces transportēšanas izmaksām, ja sabiedrības, kuras nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, par tām bija izrakstījušas rēķinu saviem gala klientiem (skat. šī sprieduma 257. punktu). Šādi rīkojoties, lai izvērtētu, vai attiecīgās administratīvās prakses sekas bija attiecināmas uz Savienību vai Dānijas valsti, Komisija nav pārbaudījusi saikni starp šo praksi un noteikumu, kas paredzēts PVN direktīvas 79. panta pirmās daļas c) punktā, uz kura pamata tā bija balstīta. Tāpat Komisija nav ņēmusi vērā to, ka Dānijas nodokļu administrācija bija atcēlusi minēto praksi, jo tās pamatā nebija Savienības tiesības, lai gan šāda atcelšana bija minēta ITD sūdzībā.

269

Šādu vērtējumu nevar atspēkot ar Dānijas Karalistes izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru attiecīgās administratīvās prakses mērķis katrā ziņā bija nodrošināt patērētājiem pasta sūtījumus ar mazākām izmaksām, nevis palielināt pieprasījumu Post Danmark labā. Proti, LESD 107. panta 1. punktā valsts iejaukšanās pasākumi nav nošķirti atkarībā no to iemesliem vai mērķiem, bet gan ir definēti pēc to sekām, un atbalsta jēdziens tādējādi ir objektīvs jēdziens (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 15. marts, Naviera Armas/Komisija, T‑108/16, EU:T:2018:145, 86. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi valsts iejaukšanās pasākumu mērķa raksturs nekādi neietekmē to atzīšanu par valsts atbalstu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 8. decembris, France Télécom/Komisija, C‑81/10 P, EU:C:2011:811, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

270

Līdz ar to ir jāsecina, ka prasītājas pamatoti apgalvo, ka Komisija nav veikusi pilnīgu un pietiekamu pārbaudi par to, vai pieprasījuma pieaugums, ko netieši ir varējusi izmantot Post Danmark, piemērojot attiecīgo administratīvo praksi, bija attiecināms uz Dānijas valsti.

271

No tā izriet, ka izskatāmā prasība ir jāapmierina, ciktāl tā ir vērsta pret apstrīdētā lēmuma daļu, kurā Komisija, neuzsākot LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru, ir secinājusi, ka attiecīgā administratīvā prakse nebija attiecināma uz Dānijas valsti un līdz ar to šāda prakse nebija uzskatāma par valsts atbalstu.

272

Prasītājas, kuras atbalsta Jørgen Jensen Distribution un Dansk Distribution, uzskata, ka Komisija ir kļūdaini secinājusi, pirmkārt, ka izmaksu sadalījums starp Post Danmark komercdarbībām un UPS darbībām ir atbilstošs un, otrkārt, ka šāds sadalījums katrā ziņā neietvēra nedz attiecināmību uz valsti, nedz valsts līdzekļus, nedz arī priekšrocības piešķiršanu.

273

Šo apgalvojumu pamatojumam, pirmām kārtām, prasītājas norāda, ka argumentācija, pēc kuras Komisija ir izdarījusi šādu secinājumu, apstrīdētajā lēmumā nav ietverta un, tā kā šāda argumentācija nav publicēta, bija jāuzskata, ka ar grāmatvedības tiesisko regulējumu, kas Post Danmark bija piemērojams laikposmā no 2006. līdz 2013. gadam, tai bija noteikts kļūdains pakalpojumu, kuri ir saistīti ar UPS, un pakalpojumu, kuri ar tām nav saistīti, kopējo izmaksu sadalījums (turpmāk tekstā – “kopējās izmaksas”).

274

Otrām kārtām, prasītājas būtībā apgalvo, ka grāmatvedības tiesiskais regulējums, kas bija piemērojams laikposmā no 2006. līdz 2013. gadam, ir ļāvis Post Danmark attiecināt uz UPS visas kopējās izmaksas, nepārbaudot, vai daļa no šīm izmaksām bija vai nebija dalīta ar pakalpojumiem, kuri nav saistīti ar UPS. Līdz ar to prasītājas uzskata, ka nav iespējams secināt, ka kopējās izmaksas praktiski ir tikušas iedalītas, pamatojoties uz to izcelsmes tiešu analīzi, pārkāpjot Direktīvas 97/67 14. panta 3. punkta b) apakšpunkta i) punktu, saskaņā ar kuru, “ja iespējams, kopējās izmaksas iedala, pamatojoties uz pašu izmaksu izcelsmes tiešu analīzi”. Konkrētāk, Post Danmark piemērojamais grāmatvedības tiesiskais regulējums esot grozīts 2014. gadā ar konkrētu mērķi izbeigt agrāko versiju nesaderību ar Direktīvu 97/67.

275

Prasītājas piebilst, ka Komisijas argumenti, kas vērsti uz to, lai pierādītu Post Danmark piemērojamā grāmatvedības tiesiskā regulējuma likumību, kļūdaini ir balstīti uz tā versiju, kas bija piemērojama no 2014. gada. Tomēr savā sūdzībā ITD esot apšaubījusi abus grāmatvedības tiesiskos regulējumus, kuri secīgi bija piemērojami no 2006. līdz 2011. gadam (turpmāk tekstā – “2006. gada grāmatvedības tiesiskais regulējums”) un pēc tam no 2011. līdz 2013. gadam (turpmāk tekstā – “2011. gada grāmatvedības tiesiskais regulējums”) un kuri tika atcelti, 2014. gadā pieņemot jaunu grāmatvedības tiesisko regulējumu.

276

Trešām kārtām, prasītājas uzskata, ka ar tādu izmaksu sadalījumu saistībā ar dažādām Post Danmark darbībām, kurš izriet no grāmatvedības tiesiskā regulējuma, kas bija piemērojams laikposmā no 2006. līdz 2013. gadam, Post Danmark ir piešķirta priekšrocība, ļaujot tai mākslīgi samazināt tās komercdarbību, uz kurām neattiecas UPS, izmaksas un tādējādi noteikt plēsonīgas cenas par šādām darbībām. Šajā ziņā šāds Post Danmark darbību izmaksu sadalījums esot izraisījis cenu, kas piedāvātas par pasta pakalpojumiem, uz kuriem attiecas UPS, palielināšanos par 280 miljoniem DKK (aptuveni 37,5 miljoni EUR) gadā. Turklāt grāmatvedības gada, kas sekoja pēc jaunā grāmatvedības tiesiskā regulējuma pieņemšanas 2014. gadā, pārbaude pierādot to, ka 4,2 % no izmaksām, kas agrāk radušās atbilstoši UPS, tika novirzītas uz izmaksām, kas radušās saistībā ar darbībām, uz kurām neattiecas UPS.

277

Ceturtām kārtām, prasītājas apgalvo, ka kļūdainais kopējo izmaksu sadalījums ir ietvēris valsts līdzekļu nodošanu Post Danmark labā. Proti, Dānijas valsts esot varējusi dot norādījumus un virzīt Post Danmark līdzekļu izmantošanu. Šajā ziņā prasītājas uzsver, ka iekšēja nodošana juridiskai vienībai var būt valsts atbalsts.

278

Turklāt prasītājas apgalvo, ka kļūdainais kopējo izmaksu sadalījums ir ļāvis Post Danmark izmantot tās “zīmognodevu” palielinājumu. Šajā ziņā prasītājas norāda, ka Post Danmark kā universālā pakalpojuma sniedzēja izdod pastmarkas, kuru cena ir noteikta, lai segtu UPS radītās izmaksas, un ka ieņēmumus no pastmarku pārdošanas tā var paturēt tikai, ciktāl šie ieņēmumi sedz vienīgi UPS radītās izmaksas, jo ikviens pārpalikums ir jāatmaksā Dānijas valstij. Tādējādi, pārāk augstu novērtējot šādas izmaksas, Post Danmark esot saņēmusi pārāk lielas zīmognodevas, kas Dānijas valstij radīja negūto peļņu un valsts līdzekļu nodošanu Post Danmark labā. Savos apsvērumos par Dānijas Karalistes iestāšanās rakstu prasītājas precizē, ka transporta ministram ir jāapstiprina pastmarku cena attiecībā uz apzīmogotām iekšzemes vēstulēm, tādējādi piešķirot ieņēmumiem no šo pastmarku pārdošanas valsts līdzekļu kvalifikāciju.

279

Piektām kārtām, prasītājas apgalvo, ka Komisijai esot bijis padziļināti jāizvērtē pasākuma attiecināmība uz valsti, kas ir šī iebilduma priekšmets. Šajā ziņā Komisija neesot pārbaudījusi nevienu no judikatūrā izstrādātajām atbilstošajām norādēm, lai noteiktu, vai lēmums, kuru ir pieņēmis valsts uzņēmums, bija attiecināms uz valsti. Turklāt prasītājas uzsver, ka tieši Dānijas iestādes ir pieņēmušas 2006. gada un 2011. gada grāmatvedības tiesiskos regulējumus un ka ar šo grāmatvedības tiesisko regulējumu Post Danmark ir noteikts pienākums izmantot sadales metodi, kas paredz kopējo izmaksu iekļaušanu ar UPS saistītajās izmaksās.

280

Tādējādi prasītājas uzskata, ka šīs kļūdas nozīmē, ka Komisijas veiktā pārbaude iepriekšējās izmeklēšanas procedūras laikā bija nepietiekama vai nepilnīga, un ka tās pierāda nopietnu grūtību esamību, kuru gadījumā Komisijai būtu bijis jāuzsāk formālā izmeklēšanas procedūra.

281

Komisija, ko atbalsta Dānijas Karaliste, apstrīd prasītāju argumentāciju.

282

Vispirms jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 196. punktā Komisija uzskatīja, ka Post Danmark piemērojamie grāmatvedības noteikumi ļauj atbilstoši nodalīt darbības, uz kurām attiecas UPS, un darbības, uz kurām tās neattiecas. Šajā ziņā tā ir atsaukusies uz apstrīdētā lēmuma daļu, kas attiecas uz tās pārbaudi par šādu noteikumu atbilstību tās Direktīvai 2006/111/EK (2006. gada 16. novembris) par dalībvalstu un publisku uzņēmumu finansiālo attiecību pārredzamību, kā arī par dažu uzņēmumu finanšu pārredzamību (OV 2006, L 318, 17. lpp.), kura tika veikta, izvērtējot attiecīgās kompensācijas saderību ar iekšējo tirgu. Šī paša lēmuma 197. punktā Komisija precizēja, ka laikposmā no 2006. līdz 2013. gadam Post Danmark reglamentētā uzskaite katru gadu tika pārbaudīta attiecībā uz tās atbilstību grāmatvedības tiesiskajam regulējumam, ko veica valsts akreditēts grāmatvedības eksperts, un to regulāri pārbaudīja valsts regulatīvā iestāde, kā arī attiecībā uz to tika veikts neatkarīga biroja audits, kura ziņojumā, kas publicēts 2014. gada 4. decembrī, tika konstatēta izmaksu sadales principa pamatotība Post Danmark grāmatvedības uzskaitē.

283

Turpinājumā apstrīdētā lēmuma iedaļas “Attiecināmība un valsts līdzekļi” 198. punktā Komisija uzskatīja, pirmkārt, ka apgalvotais nepareizais izmaksu sadalījums, šķiet, neietver valsts līdzekļu nodošanu, otrkārt, ka Dānijas iestāžu iesaistīšanās pakalpojumu, uz kuriem neattiecas UPS, cenu noteikšanā nav pierādīta un, treškārt, ka ar apgalvoto šķērssubsidēšanu, šķiet, Post Danmark nav piešķirta priekšrocība, it īpaši ņemot vērā, ka tā nebija saņēmusi nekādu kompensāciju, pamatojoties uz apšaubīto izmaksu sadalījumu attiecīgajā laikposmā. Apstrīdētā lēmuma 199. punktā Komisija no tā secināja, ka apgalvotais nepareizais kopējo izmaksu sadalījums Post Danmark grāmatvedības uzskaitē nav uzskatāms par valsts atbalstu.

284

Visbeidzot apstrīdētā lēmuma 206. punkta iii) apakšpunktā Komisija secināja, ka komercpakalpojumu šķērssubsidēšana faktiski nav tikusi apstiprināta un ka katrā ziņā tā nav uzskatāma par valsts atbalstu (skat. šī sprieduma 30. punktu).

285

Tādējādi no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija savu secinājumu galvenokārt ir balstījusi uz tā apgalvojuma kļūdaino raksturu, saskaņā ar kuru Post Danmark piemērojamie grāmatvedības noteikumi bija izraisījuši nepareizu kopējo izmaksu sadalījumu, un katrā ziņā uz to, ka nav izpildīti vairāki kritēriji, kuri paredzēti LESD 107. panta 1. punktā.

286

Tādējādi prasītājas kļūdaini pārmet Komisijai, ka tā nav pamatojusi savu secinājumu, kura dažādos elementus līdz ar to tās ir varējušas apstrīdēt savā prasības pieteikumā.

287

Attiecībā uz Komisijas veiktās pārbaudes, iespējams, nepietiekamo un nepilnīgo raksturu vispirms ir jāatgādina Direktīvas 97/67 14. panta 2.–4. punkts, kuri ir formulēti šādi:

“2.   Universālā pakalpojuma sniedzēji savās iekšējās uzskaites sistēmās uztur atsevišķus kontus, lai skaidri nošķirtu pakalpojumus un produktus, kas ir daļa no universālā pakalpojuma, un tos, kas nav. Šādu uzskaites nošķiršanu izmanto kā izejas datus, dalībvalstīm aprēķinot universālā pakalpojuma tīrās [neto] izmaksas. Šādas iekšējās uzskaites sistēmas darbojas, pamatojoties uz konsekventi piemērotiem un objektīvi pamatojamiem izmaksu uzskaites principiem.

3.   Neskarot 4. punktu, 2. punktā minētajās uzskaites sistēmās izmaksas iedala šādi:

4.   Citas izmaksu uzskaites sistēmas drīkst piemērot tikai tad, ja tās ir saderīgas ar 2. punktu un ir apstiprinātas dalībvalsts regulatīvajā iestādē. Pirms to piemērošanas par to jāinformē Komisija.”

288

Saskaņā ar 2011. gada grāmatvedības tiesiskā regulējuma 4. panta 3. punktu tajā bija paredzēts:

289

2011. gada grāmatvedības tiesiskā regulējuma 4. panta 3. punkta a)–e) apakšpunkts bija identisks 2006. gada grāmatvedības tiesiskā regulējuma 4. panta 4. punkta a)–e) apakšpunktam.

290

Uzreiz jānorāda, ka, protams, nav strīda par to, ka 2011. gada grāmatvedības tiesiskā regulējuma 4. panta 3. punkta c) apakšpunkts nav formulēts tāpat kā Direktīvas 97/67 14. panta 3. punkta daļa, kurā ir noteikti grāmatvedības principi, kas ir jāievēro dalībvalstīs izraudzītajiem universālā pakalpojuma sniedzējiem.

291

Tomēr tikai ar šo atšķirību vien nepietiek, lai pierādītu, ka ar 2006. gada un 2011. gada grāmatvedības tiesiskajiem regulējumiem netika ievēroti grāmatvedības principi, kuri paredzēti Direktīvā 97/67. Turklāt Direktīvas 97/67 14. panta 4. punktā dalībvalstīm ir paredzēta iespēja noteikt universālā pakalpojuma sniedzējam pienākumu izmantot citas uzskaites sistēmas, kuras nav tās, kas paredzētas šīs pašas tiesību normas 3. punktā.

292

Konkrētāk, pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, kuras ir tikai izteikušas apgalvojumu šajā ziņā, no 2006. gada grāmatvedības tiesiskā regulējuma 4. panta 4. punkta c) apakšpunkta un 2011. gada grāmatvedības tiesiskā regulējuma 4. panta 3. punkta c) apakšpunkta formulējuma, kas atspoguļots šī sprieduma 288. punktā, neizriet, ka ar šīm tiesību normām Post Danmark būtu noteikts pienākums vai pat atļauts visas kopējās izmaksas attiecināt uz izmaksām, kas radušās, lai nodrošinātu UPS. Runājot par kopējām izmaksām, princips, kas noteikts šajās tiesību normās, bija sadales princips, pamatojoties uz šo izmaksu izcelsmes tiešu analīzi.

293

Šajā ziņā Dānijas Karaliste pamatoti norāda, ka šie noteikumi bija uzskatāmi par paskaidrojumu par veidu, kādā izmaksas bija jāreģistrē Post Danmark iekšējā uzskaites sistēmā pēc tam, kad tās būtu tikušas attiecinātas uz UPS. Konkrētāk, no Dānijas Karalistes sniegtajiem precizējumiem, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros, izriet, ka Post Danmark izmaksu grāmatvedības uzskaites sadalījums bija balstīts uz iedalījuma metodi saistībā ar “papildu izmaksām”, kuras grāmatvedības tiesiskā regulējuma pielikumos ir definētas “gan kā fiksētās izmaksas, gan kā mainīgās izmaksas, kuras īsā vai vidējā termiņā (trīs līdz pieci gadi) vairs nepastāv pakalpojuma izbeigšanas gadījumā”, un šīs izmaksas, kas tādējādi tiek uzskatītas par papildu izmaksām, ir jāaplūko kā uz konkrēto pakalpojumu, ar kuru tās ir saistītas, tieši attiecināmās izmaksas. 2006. gada grāmatvedības tiesiskā regulējuma 4. panta 4. punkta c) apakšpunktā un 2011. gada grāmatvedības tiesiskā regulējuma 4. panta 3. punkta c) apakšpunktā, kurus ir apstrīdējušas prasītājas, bija tikai norādīts, ka tad, ja izmaksas tiek attiecinātas uz UPS, pamatojoties uz papildu izmaksu metodi, šīs izmaksas UPS ietvaros ir jāattiecina uz atbilstošo pakalpojumu, ievērojot noteikumu, kas paredzēts a) apakšpunktā, vai uz atbilstošo pakalpojumu grupu saskaņā ar b) apakšpunktā paredzēto noteikumu. Citiem vārdiem, 2006. gada grāmatvedības tiesiskā regulējuma 4. panta 4. punkta c) apakšpunkts un 2011. gada grāmatvedības tiesiskā regulējuma 4. panta 3. punkts c) apakšpunkts bija tikai principu, kuri ir paredzēti šo pašu tiesību normu a) un b) apakšpunktā, specifiska piemērošana UPS.

294

Kopējo izmaksu grāmatvedības uzskaites sadalījuma piemēroto raksturu apstiprina apstāklis, ko Komisija ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 197. punktā, ka valsts akreditēts neatkarīgs grāmatvedis un valsts regulatīvā iestāde veica regulāras Post Danmark grāmatvedības uzskaites pārbaudes (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 15. oktobris, První novinová společnost/Komisija, T‑316/18, nav publicēts, EU:T:2020:489, 253. punkts).

295

Tāpat prasītājas, kurām ir jāpierāda nopietnu grūtību esamība (skat. šī sprieduma 51. punktu), nav izvirzījušas nevienu apstākli, kas ļautu pamatot apgalvojumu, ka praksē Post Danmark kopējās izmaksas ir sistemātiski attiecinājusi uz izmaksām, kuras saistītas ar UPS. Šajā ziņā prasītājas vienīgi apgalvo, ka pēc jaunā grāmatvedības tiesiskā regulējuma pieņemšanas 2014. gadā, kurā precīzi ir pārņemts Direktīvas 97/67 14. panta 3. punkta formulējums, ar UPS saistītās izmaksas ir samazinājušās salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, savukārt ar citām Post Danmark darbībām saistītās izmaksas ir palielinājušās. Tomēr, pirmkārt, šāds arguments ir balstīts uz apgalvojumu, kas nav pamatots. Otrkārt, pat pieņemot, ka tas ir pierādīts, ar to vien, ka pastāv variācijas dažādu izmaksu sadalījumā dažādos gados, uz ko norāda prasītājas, nepietiek, lai prezumētu, ka iepriekšējā laikposmā kopējās izmaksas sistemātiski tika attiecinātas uz izmaksām, kas saistītas ar UPS.

296

Šādos apstākļos Komisija varēja uzskatīt, ka kopējo izmaksu attiecināšana uz UPS izmaksām nav pierādīta un ka Post Danmark laikposmā no 2006. līdz 2013. gadam piemērojamā grāmatvedības tiesiskā regulējuma rezultātā tika veikts atbilstošs dažādu veidu izmaksu sadalījums.

297

Līdz ar to ir jāsecina, ka prasītājas nav pierādījušas, ka Komisija ir saskārusies ar nopietnām grūtībām, kuras tā nebūtu pārvarējusi, izslēdzot, ka Post Danmark grāmatvedības tiesiskais regulējums laikposmā no 2006. līdz 2013. gadam ietver valsts atbalsta esamību galvenokārt tādēļ, ka nav pierādīts iespējamais pārkāpums kopējo izmaksu grāmatvedības uzskaites sadalījumā. Līdz ar to nav jāizvērtē iebildumi, kas vērsti pret argumentāciju, kuru Komisija izvirzījusi pakārtoti un kura ir saistīta ar to, ka katrā ziņā nepastāv valsts atbalsts, kas izriet no izmaksu sadalījuma Post Danmark grāmatvedības uzskaitē.

298

Prasītājas, kuras atbalsta Jørgen Jensen Distribution un Dansk Distribution, apgalvo, ka secinājums, saskaņā ar kuru 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšana nav uzskatāma par valsts atbalstu, pierāda Komisijas veiktās pārbaudes nepietiekamo un nepilnīgo raksturu saistībā ar šo pasākumu.

299

Pirmām kārtām, prasītājas apstrīd Komisijas secinājumu, ka 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšana nav attiecināma uz Dānijas valsti.

300

Šajā ziņā vispirms tās atgādina, ka savā sūdzībā ITD ir norādījusi, ka Dānijas un Zviedrijas iestādes bija mudinājušas PostNord veikt šādu kapitāla palielināšanu tādu pašu iemeslu dēļ, kādi ir norādīti 2017. gada 20. oktobra nolīgumā. Turklāt iepriekšējās izskatīšanas posma laikā ITD esot iesniegusi divas prezentācijas, kuras Dānijas Transporta ministrija ir sagatavojusi 2017. gada 9. un 22. februārī, saskaņā ar kurām Post Danmark dzīvotspēja bija atkarīga no PostNord veiktās kapitāla palielināšanas, kas varot pierādīt to, ka Dānijas iestādes bija informētas par 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanu, un līdz ar to tā esot norāde par šāda pasākuma attiecināmību uz valsti.

301

Turpinājumā prasītājas pārmet Komisijai, ka tā ir secinājusi, ka 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšana nav attiecināma uz valsti, vienīgi norādot, ka ar to vien, ka PostNord ir publisks uzņēmums, kuru kontrolē valsts, nepietiek, lai tā veiktos pasākumus attiecinātu uz tā akcionārēm valstīm. Komisijai esot bijis jāizvērtē 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanas iespējamā attiecināmība uz valsti saistībā ar kritērijiem, kuri izstrādāti judikatūrā, it īpaši 2002. gada 16. maija spriedumā Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294).

302

Visbeidzot prasītājas pārmet Komisijai, ka tā nav informējusi ITD par tās nostāju attiecībā uz tādu apstākļu neesamību, ar kuriem var pierādīt 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanas attiecināmību uz valsti, un nav aicinājusi ITD iesniegt savus apsvērumus šajā ziņā, tādējādi neievērojot Regulas 2015/1589 24. panta 2. punktu.

303

Otrām kārtām, prasītājas apstrīd ideju, ka privātais ieguldītājs būtu veicis 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanu.

304

Šajā ziņā, pirmkārt, Komisija esot kļūdaini secinājusi, ka 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšana bija ļāvusi izvairīties no Post Danmark bankrota, jo šis bankrots esot tikai atlikts uz dažiem gadiem.

305

Otrkārt, attiecībā uz iespējamām negatīvajām sekām, no kurām 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšana esot ļāvusi izvairīties, vispirms prasītājas apstrīd PostNord direktoru padomes piezīmi (turpmāk tekstā – “direktoru padomes piezīme”), par kuru tās nav bijušas informētas un uz kuru ir balstījusies Komisija. Konkrētāk, neviens apstāklis neļaujot apliecināt datu, kuri ir izmantoti šajā piezīmē ietvertajā novērtējumā, datumu, atbilstību vai ticamību. Tādējādi prasītājas lūdz Vispārējo tiesu noteikt procesa organizatorisko pasākumu, lai šī piezīme tiktu iesniegta.

306

Turpinājumā prasītājas uzsver, ka negatīvās sekas, no kurām 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšana esot ļāvusi izvairīties, apstrīdētajā lēmumā ir apkopotas ļoti vispārīgi un ka ar tām nepietiek, lai pamatotu secinājumu, ka privātais ieguldītājs būtu izvēlējies izvairīties no šādām sekām, veicot minēto kapitāla palielināšanu. Proti, Komisija neesot veikusi visu atbilstošo faktoru vispārēju novērtējumu, kas ļautu noteikt, vai attiecīgo pasākumu valsts ir veikusi akcionāres statusā vai valsts varas īstenotājas statusā, ņemot vērā, ka tā esot balstījusies vienīgi uz Zviedrijas un Dānijas iestāžu paskaidrojumiem.

307

Prasītājas arī uzsver, ka Komisijas vērtējums nevar tikt balstīts uz ekonomisko racionalitāti, izņemot, ja tiek uzskatīts, ka privātā ieguldītāja princips attiecas uz jebkādu mātesuzņēmuma veiktu kapitāla palielināšanu tā meitasuzņēmuma labā, kas ir uz bankrota robežas. Tas tā esot vēl jo vairāk tādēļ, ka, ņemot vērā Post Danmark būtiskās ekonomiskās grūtības gados pirms 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanas, pēc Post Danmark gada beigu pārskata publicēšanas neesot pastāvējusi nekāda steidzamība.

308

Turklāt attiecībā uz šīm negatīvajām sekām, kādas tās ir apkopotas apstrīdētajā lēmumā, prasītājas norāda, ka Komisija nav ievērojusi judikatūru par privātā ieguldītāja tirgus ekonomikā kritēriju, un tas nozīmē objektīvu un pārbaudāmu apstākļu ņemšanu vērā. Proti, Komisija esot aprobežojusies ar vispārīgiem paziņojumiem un neesot identificējusi, pirmkārt, dalībniekus, kuru uzticību PostNord grupā būtu ietekmējis Post Danmark bankrots, otrkārt, PostNord grupas finansēšanas līgumus, kuri varētu tikt izbeigti Post Danmark bankrota gadījumā, treškārt, PostNord noslēgtos līgumus ar nekustamā īpašuma īpašniekiem vai piegādātājiem, kurus būtu ietekmējis Post Danmark bankrots, kā arī garantijas, kuras šādā gadījumā PostNord būtu bijis jāīsteno, un, ceturtkārt, uzdevumus, kurus būtu zaudējusi PostNord grupas atlikusī Dānijas puse. Prasītājas piebilst, ka neviens no šiem apgalvotajiem zaudējumiem nav ticis aprēķināts un tādējādi tos nevar izmantot, lai noteiktu zaudējumus, kas PostNord grupai rastos Post Danmark bankrota gadījumā.

309

Tāpat prasītājas apgalvo, ka negatīvās sekas, no kurām 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšana esot ļāvusi izvairīties, ir cieši saistītas ar PostNord grupas zīmola tēla pasliktināšanos kopumā iespējamā Post Danmark bankrota dēļ. Taču no judikatūras izrietot, ka tikai izņēmuma kārtā īpašos apstākļos kaitējums valsts tēlam valsts uzņēmuma bankrota gadījumā var attaisnot kapitāla palielināšanu, lai izvairītos no šāda bankrota. Šajā ziņā prasītājas uzsver, ka ir vispārzināms, ka Dānijas Karaliste un Zviedrijas Karaliste ir divas PostNord akcionāres, un tādējādi 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanu pamatoja tieši šo valstu tēla aizsardzība.

310

Visbeidzot prasītājas pārmet Komisijai, ka tā nav izvērtējusi, vai starp izmaksām, kas radušās Post Danmark iespējamā bankrota dēļ, dažas no tām ir radušās no valsts atbalsta piešķiršanas. Tā tas it īpaši esot bijis PostNord izsniegto aizdevumu vai garantiju gadījumā, kurus, ņemot vērā Post Danmark finansiālās grūtības, iespējams, nebūtu piešķīris saprātīgs tirgus ekonomikas dalībnieks.

311

Komisija, kuru atbalsta Dānijas Karaliste, apstrīd prasītāju argumentāciju.

312

Pirmām kārtām, Komisija norāda, ka tā ir paudusi savu sākotnējo nostāju par ITD sūdzību 2018. gada 19. janvāra sanāksmē un ka šī sākotnējā nostāja ir tikusi apspriesta arī ar prasītāju pārstāvi vēlākas telefonsarunas laikā. Tādējādi Komisijai nevar pārmest, ka tā nav izpildījusi pienākumu sniegt informāciju, kas izriet no Regulas 2015/1589 24. panta 2. punkta.

313

Otrām kārtām, tā uzsver, ka ir izpildījusi savu pienākumu rūpīgi izskatīt ITD sūdzību, pieprasot Dānijas iestādēm informāciju, kas nepieciešama, lai izvērtētu ne tikai šajā sūdzībā norādītos apstākļus, bet arī apstākļus, kuri ir norādīti ITD iesniegtajā papildu procesuālajā rakstā. Komisija piebilst, ka tas vien, ka prasītājas apšauba šī vērtējuma rezultātu, nevarot liecināt par nopietnu grūtību pastāvēšanu.

314

Trešām kārtām, Komisija noraida prasītāju sniegtās norādes, kas vērstas uz to, lai pierādītu 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanas attiecināmību uz valsti. It īpaši Dānijas Transporta ministrijas prezentācijas pierādot, ka Dānijas valsts bija šāda darījuma “pasīvs skatītājs”. Proti, šajās prezentācijās nekas neesot teikts par draudošo Post Danmark bankrota risku, un tajās esot paredzēti tikai ilgtermiņa risinājumi attiecībā uz šo sabiedrību, kuri neatbilst 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanai. Komisija atsaucas arī uz lojālas sadarbības principu, lai apgalvotu, ka dalībvalstīm ir pienākums nosūtīt tai visu vajadzīgo informāciju, lai tā varētu pārbaudīt, vai pasākums ir atbalsts un, attiecīgā gadījumā, vai tas ir saderīgs ar iekšējo tirgu. Tādējādi Komisija, precizējot, ka formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšana tai nebūtu ļāvusi iegūt vairāk informācijas, esot varējusi balstīties uz Dānijas un Zviedrijas iestāžu paziņojumiem, saskaņā ar kuriem 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšana uz tām nebija attiecināma, lai secinātu, ka, nepastāvot pretējai norādei, tas tā patiešām ir bijis.

315

Savukārt Dānijas Karaliste, apstiprinot, ka tā ir uzzinājusi par 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanu tikai pēc tam, kad tā tika veikta, norāda, ka nekas neliecina par to, ka PostNord darījumi vispārīgi būtu jāattiecina uz Dānijas vai Zviedrijas iestādēm. Šajā ziņā tā uzsver, ka šī sabiedrība rīkojas neatkarīgi ar plašu autonomiju tirgū, ka tā tiek vadīta saskaņā ar komercprincipiem un konkurē ar privātiem tirgus dalībniekiem pilnīgi liberalizētā tirgū, ka tai nav nekāda pienākuma likt tās īpašniekiem apstiprināt atsevišķus darījumus un ka visi tās darījumi atbilst tīri ekonomiskai loģikai.

316

Ceturtām kārtām, attiecībā uz prasītāju argumentiem par privātā ieguldītāja tirgus ekonomikā kritēriju Komisija apgalvo, ka 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšana bija PostNord gada beigu pārskata, kurš publicēts 2017. gada 10. februārī un kurā esot atklāts draudošais Post Danmark bankrota risks, tiešas sekas. Tādējādi daudzi tādi iemesli kā laika ieguvums meitasuzņēmuma pārstrukturēšanai – kas bija PostNord pozīcija attiecībā pret Post Danmark –, kā arī profesionālo attiecību un finansēšanas nosacījumu finanšu tirgos saglabāšana varot pamatot to, ka, saskaroties ar šādu risku savam meitasuzņēmumam, privātais ieguldītājs īsā termiņā palielina tā kapitālu ierobežotā apmērā.

317

Tādējādi Komisija apstrīd to, ka tās argumentācija liek uzskatīt, ka jebkāda mātesuzņēmuma veikta kapitāla palielināšana meitasuzņēmuma labā būtu pamatota.

318

Šajā ziņā, pamatojoties uz 2015. gada 25. jūnija spriedumu SACE un Sace BT/Komisija (T‑305/13, EU:T:2015:435), Komisija uzsver, ka, lai novērtētu, vai dalībvalsts ir rīkojusies kā privāts tirgus dalībnieks, ir jānosaka attiecīgā pasākuma ekonomiskā racionalitāte, aplūkojot to kontekstā, kurā tas ir ticis veikts. Lai to izdarītu, Komisijas rīcībā būtu jābūt pēc iespējas pilnīgākai un uzticamākai informācijai, un šāda informācija ir atkarīga no lietas apstākļiem, kā arī no minētā pasākuma rakstura un sarežģītības.

319

Tādējādi, pēc Komisijas domām, ar to vien, ka PostNord pirms 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanas nav veikusi padziļinātu ekonomisko analīzi, ko būtu īstenojuši neatkarīgi eksperti, nepietiek, lai uzskatītu, ka tā nav rīkojusies kā privātais ieguldītājs, ņemot vērā, ka nevienai sabiedrībai, saskaroties ar pēkšņu un nenovēršamu sava meitasuzņēmuma bankrota risku, nebūtu bijis laika rīkoties šādā veidā.

320

Tādējādi Komisija secina – uzskatot, ka ar 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanu nevarēja tikt piešķirta priekšrocība Post Danmark, tā ir saskārusies ar Dānijas un Zviedrijas iestāžu sniegtās informācijas ekonomisko racionalitāti un loģiku, no vienas puses, un ITD sniegtās informācijas ekonomisko racionalitāti un loģiku, no otras puses. Konkrētāk, Komisija esot uzskatījusi, ka šī kapitāla palielināšana atspoguļoja mātesuzņēmuma saprātīgu rīcību, ņemot vērā izmaksas, kas tai būtu bijis jāsedz, lai ļautu Post Danmark bankrotēt, un iespēju to pārveidot par efektīvu uzņēmumu nākotnē. Līdz ar to būtu kļūdaini apgalvot, ka Komisija ir akli paļāvusies uz Dānijas un Zviedrijas iestāžu apgalvojumu, un it īpaši uz informāciju, kura ir ietverta direktoru padomes piezīmē un kura ir aprakstīta apstrīdētā lēmuma 80. punktā.

321

Šajā ziņā Dānijas Karaliste uzsver, ka, pirmkārt, laikposmā no 2016. gada beigām līdz 2017. gada sākumam Post Danmark aktīvu vērtība bija būtiski samazinājusies, attiecīgajā gadā izraisot tās darbības rezultātu pasliktināšanos par 733 miljoniem DKK, kas kopā arī ar Post Danmark ciestajiem pamatdarbības zaudējumiem ir izraisījis to, ka tā pēkšņi zaudēja vairāk nekā pusi no tās pašas kapitāla. Otrkārt, Dānijas Karaliste apgalvo, ka 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšana tika veikta, ņemot vērā faktu, ka Post Danmark pārveidošanai bija jāļauj tai gūt efektivitātes pieaugumu, pat ja šīs pārveidošanas finansēšanas kārtība tika noteikta tikai pēc 2017. gada 20. oktobra nolīguma noslēgšanas.

322

Visbeidzot Komisija uzskata, ka prasītāju argumentācijas premisa, saskaņā ar kuru tā ir uzskatījusi un piekritusi, ka PostNord bija veikusi 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanu, lai saglabātu savu tēlu, ir kļūdaina. Katrā ziņā analoģija ar judikatūru par dalībvalsts kā ekonomikas dalībnieka tēla saglabāšanu neesot attiecināma uz PostNord gadījumu, kas ir tirgus dalībnieks, kuram ir pašam savs zīmols.

323

Prasītājas apgalvo, ka Komisija nav ievērojusi Regulas 2015/1589 24. panta 2. punktu, jo tā nav informējusi ITD par savu nodomu noraidīt tās sūdzību, tāpēc ka nav pierādījumu, ar kuriem var pierādīt 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanas attiecināmību uz valsti, un nav aicinājusi to iesniegt jaunus apsvērumus par šo jautājumu.

324

Saskaņā ar Regulas 2015/1589 24. panta 2. punkta otrās daļas pirmo teikumu, “ja Komisija uzskata, ka ieinteresētā persona nav pienācīgi aizpildījusi sūdzības iesnieguma obligāto veidlapu vai ka faktiskie un tiesiskie apstākļi, ko norādījusi ieinteresētā persona, nav pietiekams pamats, lai, balstoties uz sākotnējo pārbaudi, pierādītu nelikumīga atbalsta esību vai atbalsta ļaunprātīgu izmantošanu, Komisija par to informē ieinteresēto personu un aicina to iesniegt apsvērumus noteiktā termiņā, kas parasti nepārsniedz vienu mēnesi”.

325

Turklāt šīs pašas regulas 24. panta 2. punkta trešajā daļā ir precizēts, ka “Komisija sūdzības iesniedzējam nosūta ar sūdzību saistītās lietas lēmuma kopiju”.

326

No Regulas 2015/1589 24. panta 2. punkta otrās un trešās daļas, kurās ir reglamentētas ieinteresēto personu tiesības, izriet, ka Komisija, saņēmusi no šādas ieinteresētās personas informāciju par iespējami nelikumīgu atbalstu, vai nu uzskata, ka nav pietiekama pamata lemt par attiecīgo gadījumu, un par to informē šo ieinteresēto pusi, vai pieņem lēmumu par izskatīšanai iesniegto gadījumu, pamatojoties uz sniegtās informācijas saturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 18. novembris, NDSHT/Komisija, C‑322/09 P, EU:C:2010:701, 55. punkts).

327

Taču šajā lietā attiecībā uz jautājumu par 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanas attiecināmību uz valsti Komisija, izskatījusi ITD sūdzību, pieņēma lēmumu un uzskatīja, ka tā neļauj konstatēt šādu attiecināmību.

328

Šādos apstākļos Komisijai nebija jāpaziņo ITD par savu nodomu noraidīt tās sūdzību pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Līdz ar to iebildums par Regulas 2015/1589 24. panta 2. punkta pārkāpumu ir jānoraida.

329

Kā izriet no judikatūras, kas ir atgādināta šī sprieduma 239. un 240. punktā, pasākuma attiecināmība uz dalībvalsti ir autonoms nosacījums tā kvalificēšanai par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, un, ja Komisija var izslēgt šādu attiecināmību saistībā ar pasākumu, kas tai ir iesniegts izskatīšanai, tā var pieņemt lēmumu necelt iebildumus pret to.

330

Šajā ziņā saskaņā ar Tiesas judikatūru pasākuma attiecināmību uz valsti nevar secināt tikai no tā vien, ka attiecīgo pasākumu ir veicis valsts uzņēmums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 51. un 57. punkts).

331

Proti, pat ja valsts var kontrolēt valsts uzņēmumu un īstenot noteicošu ietekmi attiecībā uz tā darījumiem, automātiski nevar pieņemt, ka šī kontrole konkrētajā gadījumā tiešām ir notikusi. Valsts uzņēmums var darboties vairāk vai mazāk neatkarīgi atkarībā no autonomijas pakāpes, ko tam ir piešķīrusi valsts. Tādējādi, lai tā veiktos pasākumus attiecinātu uz valsti, nepietiek ar to vien, ka valsts uzņēmumu kontrolē valsts. Vēl ir jāizvērtē, vai var uzskatīt, ka šo pasākumu īstenošanā tā vai citādi ir bijušas iesaistītas valsts iestādes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 52. punkts).

332

Šajā ziņā nevar prasīt, lai, pamatojoties uz precīzām instrukcijām, tiktu pierādīts, ka valsts iestādes praktiski ir mudinājušas valsts uzņēmumu veikt attiecīgos atbalsta pasākumus. Proti, pirmkārt, ņemot vērā ciešo saikni starp valsti un valsts uzņēmumiem, pastāv reāls risks, ka valsts atbalsts ir piešķirts ar šo uzņēmumu starpniecību nepārskatāmā veidā, pārkāpjot Līgumā noteikto valsts atbalsta sistēmu. Otrkārt, parasti tieši tāpēc, ka starp valsti un valsts uzņēmumu pastāv privileģētas attiecības, trešai personai būs ļoti grūti konkrētā gadījumā pierādīt, ka šāda uzņēmuma veiktie atbalsta pasākumi tiešām ir pieņemti, izpildot valsts iestāžu instrukcijas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 53. un 54. punkts).

333

Šo iemeslu dēļ 2002. gada 16. maija sprieduma Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294) 55. punktā Tiesa ir uzskatījusi, ka valsts uzņēmuma veikta atbalsta pasākuma attiecināmību uz valsti var secināt no netiešu pierādījumu kopuma, kurš izriet no attiecīgā gadījuma apstākļiem un konteksta, kādā šis pasākums ir īstenots. Šajā ziņā jau ir ticis ņemts vērā fakts, ka attiecīgā iestāde nevarēja pieņemt apstrīdēto lēmumu, neņemot vērā valsts iestāžu prasības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1988. gada 2. februāris, Kwekerijvan der Kooy u.c./Komisija, 67/85, 68/85 un 70/85, EU:C:1988:38, 37. punkts), vai ka papildus dabiskajiem apstākļiem, kuri saista valsts uzņēmumus ar valsti, tiem, izmantojot starpnieku, ar kura palīdzību tika piešķirts atbalsts, bija jāņem vērā valdības sniegtie norādījumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1991. gada 21. marts, Itālija/Komisija, C‑303/88, EU:C:1991:136, 11. un 12. punkts, un 1991. gada 21. marts, Itālija/Komisija, C‑305/89, EU:C:1991:142, 13. un 14. punkts).

334

Turklāt attiecīgā gadījumā, lai izsecinātu valsts uzņēmuma veikta atbalsta pasākuma attiecināmību uz valsti, varētu būt nozīme arī citām norādēm, piemēram, tā integrācijai valsts administrācijas struktūrās, uzņēmuma darbības raksturam un darbībai tirgū parastos konkurences ar citiem privātajiem uzņēmējiem apstākļos, uzņēmuma juridiskajam statusam – vai uz to attiecas publiskās tiesības vai vispārējās komerctiesības, tam, kādā mērā valsts iestādes uzrauga uzņēmuma pārvaldību, vai jebkurai citai norādei, kas konkrētā gadījumā norāda uz valsts iestāžu iesaistīšanos vai neiespējamību, ka tās varētu nebūt iesaistītas pasākuma veikšanā, ņemot vērā arī tā apmēru, tā saturu vai tā nosacījumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 56. punkts).

335

Tomēr tikai ar apstākli, ka valsts uzņēmums ir izveidots kā vispārējo tiesību kapitālsabiedrība, nepietiek, lai, ņemot vērā autonomiju, kādu šī juridiskā forma tam var sniegt, izslēgtu, ka šādas sabiedrības īstenots atbalsta pasākums ir attiecināms uz valsti. Situācija, kurā pastāv kontrole un praksē pastāvošas reālas iespējas īstenot dominējošu ietekmi, uzreiz liedz izslēgt jebkādu šādas sabiedrības īstenota pasākuma saistību ar valsti un līdz ar to risku, ka ir pārkāpti Līguma noteikumi attiecībā uz valsts atbalstu, neraugoties uz valsts uzņēmuma juridiskās formas atbilstību kā vienu no norādēm, kura konkrētā gadījumā ļauj noteikt, vai valsts ir vai nav iesaistīta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

336

Šajā lietā apstrīdētā lēmuma 200.–202. punktā, atkārtojot 2002. gada 16. maija sprieduma Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294) 52. punktu, kas ir atgādināts šī sprieduma 331. punktā, Komisija vispirms norādīja, ka PostNord kapitāla struktūra un tās direktoru padomes iecelšanas veids liecina par to, ka Dānija un Zviedrija esot varējušas īstenot dominējošu ietekmi attiecībā uz šo sabiedrību. Turpinājumā Komisija uzskatīja, ka šie apstākļi neļauj pierādīt ne to, ka šīs valstis 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanas brīdī faktiski kontrolēja PostNord, ne arī to, ka valsts iestādes tā vai citādi būtu bijušas iesaistītas šī pasākuma veikšanā. Visbeidzot Komisija uzskatīja, ka ITD nav norādījusi nevienu apstākli, ar kuru var pierādīt, ka 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšana ir attiecināma uz Dāniju vai Zviedriju.

337

Prasītājas apgalvo, ka šāds vērtējums liecina par Komisijas veiktās pārbaudes nepietiekamo un nepilnīgo raksturu.

338

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Komisija pamatoti ir norādījusi, ka tikai ar to vien, ka sabiedrība ir valsts uzņēmums, nepietiek, lai prezumētu, ka jebkurš tās pieņemts lēmums būtu attiecināms uz valsti akcionāres statusā atbilstoši principiem, kurus Tiesa ir izstrādājusi 2002. gada 16. maija spriedumā Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294) (skat. šī sprieduma 330. un 331. punktu).

339

Tomēr no 2002. gada 16. maija sprieduma Francija/Komisija (C‑482/99, EU:C:2002:294) arī izriet, ka tāda uzņēmuma gadījumā, attiecībā uz kuru dalībvalsts var īstenot dominējošu ietekmi, Komisijai, pamatojoties uz pietiekami precīzu un saskanīgu netiešu pierādījumu kopumu, ir jāpārbauda, vai valsts līdzdalība šī uzņēmuma veiktā pasākumā ir konkrēta vai arī šādas līdzdalības neesamība ir maz ticama, ņemot vērā lietas apstākļus un kontekstu (skat. šī sprieduma 334. punktu) (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 51. un 52. punkts).

340

Tādējādi šajā lietā, tā kā Komisija ir konstatējusi, ka PostNord ir uzņēmums, attiecībā uz kuru Dānija un Zviedrija varēja īstenot dominējošu ietekmi, Komisija nevarēja tikai konstatēt, ka tā nevar prezumēt to, ka 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšana ir attiecināma uz valsti. Saskaņā ar šī sprieduma 339. punktā atgādināto principu Komisijai attiecīgā gadījumā, pamatojoties uz norādēm, kuras tā būtu varējusi apkopot, balstoties uz tās rīcībā esošo informāciju, bija konkrēti jāpierāda, vai ir vai nav iespējams, ka 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšana bija attiecināma uz Dāniju un Zviedriju.

341

No tā izriet, ka, konstatējot vienīgi PostNord valsts uzņēmuma raksturu, Komisija ir veikusi nepietiekamu analīzi par valsts iesaistīšanos strīdīgā pasākuma veikšanā. Šāda pieeja nozīmē, ka tiek izslēgta 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanas attiecināmība uz valsti, pamatojoties tikai uz to, ka PostNord bija izveidota kā komercsabiedrība, un ar to ir pārkāpts Tiesas izstrādātais un šī sprieduma 335. punktā atgādinātais princips.

342

Turklāt jānorāda, ka savas sūdzības pamatojumam ITD bija minējusi divas prezentācijas, kuras Dānijas Transporta ministrija bija izstrādājusi 2017. gada 9. un 22. februārī.

343

Ir taisnība, kā uzsver Komisija un Dānijas Karaliste, ka šajās prezentācijās bija paredzēti ilgtermiņa risinājumi, kas ļāva ieviest jaunu ražošanas modeli Post Danmark, neminot tādu tūlītēju kapitāla palielināšanu kā 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšana. Tomēr no šīm pašām prezentācijām izriet, ka, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, Dānijas valdība apzinājās gan to finansiālo grūtību apmēru, ar kurām Post Danmark bija saskārusies 2016. gadā, gan to finansiālo grūtību apmēru, kuras bija sagaidāmas attiecībā uz 2017. gadu, šī uzņēmuma bankrota risku, kā arī šāda bankrota izmaksas valstij. Taču, kā Komisija ir norādījusi gan apstrīdētajā lēmumā, gan procesuālajos rakstos, tieši šie pēdējie minētie apstākļi ir pamatojuši 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanu.

344

Tādējādi tas, ka Dānijas valsts ir zinājusi par šiem apstākļiem, pamatoja arī to, ka Komisija ir padziļināti izvērtējusi jautājumu par 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanas attiecināmību, jo, ņemot vērā valsts un valsts uzņēmumu attiecību ciešo saikni, nebija jāpierāda, ka valsts iestādes, pamatojoties uz precīzām instrukcijām, praktiski bija mudinājušas PostNord veikt šo pasākumu (skat. šī sprieduma 332. punktu).

345

Šajā ziņā ir arī jāatgādina, ka zināmos apstākļos Komisijai var būt pienākums izmeklēt sūdzību, pārbaudot arī citus apstākļus, nevis tikai faktiskos un tiesiskos apstākļus, ko tai ir darījis zināmus sūdzības iesniedzējs. Proti, Komisijai Līguma pamatnoteikumu par valsts atbalstu labas pārvaldības interesēs ir pienākums rūpīgi un objektīvi izskatīt sūdzību, kas var likt tai veikt to apstākļu pārbaudi, kurus sūdzības iesniedzējs nav skaidri norādījis (skat. spriedumu, 2018. gada 15. marts, Naviera Armas/Komisija, T‑108/16, EU:T:2018:145, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).

346

Taču no lietas materiāliem izriet, ka Komisija ir vienīgi nosūtījusi Dānijas un Zviedrijas iestādēm ITD sūdzību un ir aprobežojusies ar šo iestāžu sniegto 2017. gada 20. decembra atbildi, saskaņā ar kuru tās kā akcionāres bija uzzinājušas par 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanu tikai pēc tās īstenošanas.

347

Šajā ziņā Komisija nevar lietderīgi atsaukties uz lojālas sadarbības principu, kas ir interpretēts 2016. gada 21. decembra spriedumā Club Hotel Loutraki u.c./Komisija (C‑131/15 P, EU:C:2016:989, 34. punkts). Minētajā spriedumā Tiesa ir nospriedusi, ka, ņemot vērā no LES 4. panta 3. punkta izrietošo lojālās sadarbības starp dalībvalstīm un iestādēm principu un lai neaizkavētu procedūru, dalībvalstij, kas uzskata, ka pasākums, kas iesniegts Komisijai iepriekšējai izskatīšanai, nav atbalsts, ir pēc iespējas drīzāk – no brīža, kad Komisija uzzina par šiem pasākumiem, – jāiesniedz Komisijai informācija, kas pamato šo nostāju. Ir taisnība, ka dalībvalstu sniegtie paziņojumi paši par sevi nav nenozīmīgi valsts atbalsta kontroles procedūrās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 26. jūnijs, SIC/Komisija, T‑442/03, EU:T:2008:228, 104. punkts). Tomēr šajā lietā no lojālas sadarbības principa, kā to ir interpretējusi Tiesa, nevar secināt, ka Komisija iepriekšējās izskatīšanas posmā varēja galvenokārt pamatoties uz Dānijas un Zviedrijas iestāžu iesniegtajiem apgalvojumiem, lai secinātu, ka 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšana nav attiecināma uz valsti, lai gan šādu pasākumu bija veikusi PostNord, par kuru Komisija bija konstatējusi, ka tā ir valsts uzņēmums, attiecībā uz kuru Dānijas valsts un Zviedrijas valsts varēja īstenot dominējošu ietekmi.

348

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka prasītājas pamatoti apgalvo, ka Komisija nav veikusi pilnīgu un pietiekamu pārbaudi par to, vai 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšana bija attiecināma uz Dānijas valsti un Zviedrijas valsti.

349

Šādu secinājumu nevar atspēkot ar Dānijas Karalistes argumentu, saskaņā ar kuru PostNord darījumi atbilst tīri ekonomiskai loģikai un nav jāapstiprina valstīm, kurām pieder tās kapitāldaļas, tāpat kā tas ir jebkura privāta uzņēmuma gadījumā. Proti, Komisija šo apstākli nekādi nav ņēmusi vērā, uzskatot, ka 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšana nav attiecināma uz valsti, ņemot vērā, ka Komisija ir tikai norādījusi, ka PostNord kapitāla struktūra un tās direktoru padomes iecelšanas veids neļāva pierādīt tās akcionāru valstu iesaistīšanos minētajā kapitāla palielināšanā. Katrā ziņā Dānijas Karalistes arguments par PostNord darbību veikšanas nosacījumiem nav pamatots ne ar vienu dokumentu.

350

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāizvērtē otrais iemesls, kuru Komisija ir norādījusi, lai pamatotu savu secinājumu, saskaņā ar kuru 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšana nav uzskatāma par valsts atbalstu, un kurš izriet no priekšrocības neesamības, ko radījis šāds pasākums, jo ar to ir ievērots privātā ieguldītāja tirgus ekonomikā kritērijs.

351

Saskaņā ar judikatūru jautājumu par to, vai Komisija ir kļūdaini piemērojusi privātā ieguldītāja tirgus ekonomikā kritēriju, nedrīkst jaukt ar jautājumu par to, vai pastāv nopietnas grūtības, kuru dēļ būtu jāuzsāk formālā izmeklēšanas procedūra. Proti, vērtējums par to, vai pastāv nopietnas grūtības, ir paredzēts, nevis lai uzzinātu, vai Komisija ir pareizi piemērojusi LESD 107. pantu, bet gan lai noteiktu, vai dienā, kurā tā pieņēma apstrīdēto lēmumu, tās rīcībā bija pietiekama informācija, lai izvērtētu valsts atbalsta esamību un, attiecīgā gadījumā, tā saderību ar iekšējo tirgu (skat. spriedumu, 2012. gada 28. marts, Ryanair/Komisija, T‑123/09, EU:T:2012:164, 129. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumu, 2014. gada 12. jūnijs, Sarc/Komisija, T‑488/11, nav publicēts, EU:T:2014:497, 93. punkts).

352

Principi, kurus Savienības tiesa ir izstrādājusi savā judikatūrā attiecībā uz privātā ieguldītāja tirgus ekonomikā kritērija piemērošanu, tomēr nav mazāk lietderīgi, lai izvērtētu, vai iepriekšējās izskatīšanas posmā Komisija ir saskārusies ar nopietnām grūtībām, kuras tā nebūtu pārvarējusi, uzskatot, ka ar 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanu nevarēja tikt piešķirta priekšrocība Post Danmark.

353

Iesākumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījumi, kuriem ir jāatbilst pasākumam, lai tam būtu piemērojams jēdziens “atbalsts” LESD 107. panta izpratnē, nav izpildīti, ja uzņēmums, kas saņem labumu, tādu pašu priekšrocību kā to, kura nodota tā rīcībā no valsts līdzekļiem, varētu saņemt apstākļos, kas atbilst parastiem tirgus apstākļiem, un šis novērtējums principā notiek, piemērojot privātā ieguldītāja tirgus ekonomikā kritēriju (skat. spriedumu, 2013. gada 24. janvāris, Frucona Košice/Komisija, C‑73/11 P, EU:C:2013:32, 70. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Club Hotel Loutraki u.c./Komisija, C‑131/15 P, EU:C:2016:989, 71. punkts).

354

Privātā ieguldītāja tirgus ekonomikā kritērija piemērošana tādējādi nozīmē, ka ir jāizvērtē, vai līdzīgos apstākļos privāts ieguldītājs, kurš darbojas parastos tirgus ekonomikas apstākļos un kura lielums ir salīdzināms ar publiskā sektora subjekta lielumu, varētu būt spiests veikt tāda paša apmēra kapitālieguldījumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 4. septembris, SNCM un Francija/Corsica Ferries France, C‑533/12 P un C‑536/12 P, EU:C:2014:2142, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

355

Šajā nolūkā ir svarīgi atgādināt, ka privāta ieguldītāja rīcība, kas ir jāsalīdzina ar valsts ieguldītāja rīcību, ne vienmēr ir tāda parasta ieguldītāja rīcība, kurš iegulda kapitālu, lai īsākā vai ne tik īsā laikā padarītu to rentablu, tomēr šai rīcībai ir jābūt vismaz tādai, kāda būtu privātai holdinga sabiedrībai vai privātai uzņēmumu grupai, kas savā darbībā īsteno strukturālu – vispārēju vai nozares – politiku un ievēro ilgāka termiņa rentabilitātes perspektīvas (spriedumi, 1991. gada 21. marts, Itālija/Komisija, C‑305/89, EU:C:1991:142, 20. punkts, un 2008. gada 24. septembris, Kahla/Thüringen Porzellan/Komisija, T‑20/03, EU:T:2008:395, 238. punkts). Tādējādi, ja valsts ieguldītāja kapitāls tiek ieguldīts pilnīgi neatkarīgi no jebkādām ienesīguma perspektīvām, pat ilgtermiņā, šāds ieguldījums ir jāuzskata par atbalstu LESD 107. panta izpratnē un tā saderība ar iekšējo tirgu ir jānovērtē vienīgi atbilstoši šajā tiesību normā paredzētajiem kritērijiem (skat. spriedumu, 2014. gada 4. septembris, SNCM un Francija/Corsica Ferries France, C‑533/12 P un C‑536/12 P, EU:C:2014:2142, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

356

Konkrētāk, Tiesa ir nospriedusi, ka privāts akcionārs var pamatoti ieguldīt kapitālu, kas nepieciešams, lai nodrošinātu izdzīvošanu uzņēmumam, kurš nonācis pagaidu grūtībās, taču kurš attiecīgā gadījumā pēc pārstrukturēšanas spētu atjaunot rentabilitāti. Tādējādi mātesuzņēmums var arī ierobežotā laikposmā uzņemties kāda sava meitasuzņēmuma zaudējumus, lai tas varētu pārtraukt darbību ar vislabākajiem nosacījumiem (spriedumi, 1991. gada 21. marts, Itālija/Komisija, C‑303/88, EU:C:1991:136, 21. un 22. punkts; 2008. gada 18. decembris, Componenta/Komisija, T‑455/05, nav publicēts, EU:T:2008:597, 87. punkts, un 2016. gada 28. janvāris, Slovēnija/Komisija, T‑507/12, nav publicēts, EU:T:2016:35, 221. punkts).

357

Šajā ziņā dalībvalstij vai attiecīgajai valsts struktūrvienībai ir jāsniedz Komisijai objektīvi un pārbaudāmi pierādījumi, kas apliecina, ka tās lēmums iesaistīties uzņēmuma kapitālā ir pamatots ar iepriekšējiem ekonomiskiem vērtējumiem, kas ir salīdzināmi ar tiem, ko līdzīgos apstākļos pirms attiecīgā pasākuma veikšanas būtu licis izstrādāt saprātīgs privāts ieguldītājs, kurš ir iespējami vistuvākajā situācijā tai, kādā ir šī valsts vai šī struktūrvienība, lai noskaidrotu šī pasākuma ienesīgumu nākotnē. Tomēr dalībvalstij prasītā iepriekšējā ekonomiskā novērtējuma elementiem ir jābūt piemērotiem atkarībā no attiecīgā darījuma rakstura un sarežģītības, aktīvu vērtības, attiecīgajām precēm vai pakalpojumiem un lietas apstākļiem (spriedumi, 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 97. un 98. punkts, un 2018. gada 11. decembris, BTB Holding Investments un Duferco Participations Holding/Komisija, T‑100/17, nav publicēts, EU:T:2018:900, 79. un 80. punkts).

358

Tāpat šādu iepriekšēju ekonomisko novērtējumu saturs un precizitātes pakāpe var būt atkarīgi it īpaši no konkrētās lietas apstākļiem, tirgus situācijas un ekonomikas konjunktūras, un tādējādi atsevišķos gadījumos meitasuzņēmuma detalizētas uzņēmējdarbības plāna, kurā ir ietvertas precīzas un pilnīgas tā rentabilitātes nākotnē aplēses un izdevumu/ieņēmumu detalizēta analīze, neesamība pati par sevi neļauj secināt, ka valsts ieguldītājs nav rīkojies tā, kā to būtu darījis privātais ieguldītājs (spriedums, 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 178. un 179. punkts).

359

Šādos apstākļos ir ticis nospriests, ka saprātīgs privātais ieguldītājs, saskaroties ar neiespējamību veikt detalizētas un pilnīgas prognozes, nenolemtu ieguldīt papildu kapitālu kādā no saviem meitasuzņēmumiem, kurš ir cietis būtiskus zaudējumus, neveicot iepriekšējus – kaut vai aptuvenus – novērtējumus, kuri ļautu izsecināt saprātīgu peļņas iespēju nākotnē, un neizanalizējot dažādus scenārijus un dažādus variantus, tostarp attiecīgajā gadījumā meitasuzņēmuma iespējamo atsavināšanu vai likvidāciju. Tādējādi neiespējamība noteikt detalizētas un pilnīgas prognozes nevar atbrīvot valsts ieguldītāju no pienākuma veikt atbilstošu iepriekšēju tā ieguldījuma rentabilitātes novērtējumu, kas ir līdzīgs tam, kādu, ņemot vērā pieejamo un paredzamo informāciju, būtu izstrādājis līdzīgā situācijā esošs privātais ieguldītājs (spriedums, 2015. gada 25. jūnijs, SACE un Sace BT/Komisija, T‑305/13, EU:T:2015:435, 180.–182. punkts).

360

Konkrētāk, no judikatūras izriet, ka, saskaroties ar vairākām alternatīvām, pirms tiek veikts darījums, saprātīgam privātajam ieguldītājam ir jānovērtē katras no tām priekšrocības un trūkumi, lai izraudzītos visizdevīgāko alternatīvu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2013. gada 24. janvāris, Frucona Košice/Komisija, C‑73/11 P, EU:C:2013:32, 79. un 80. punkts, un 2013. gada 21. marts, Komisija/Buczek Automotive, C‑405/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:186, 56.–58. punkts).

361

Tieši šo apsvērumu gaismā ir jāizvērtē, vai šajā lietā Komisija ir veikusi pilnīgu un pietiekamu pārbaudi par to, vai privātais ieguldītājs būtu veicis 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanu, un tādējādi jānosaka, vai šajā ziņā tā ir saskārusies ar nopietnām grūtībām, kuras tā nebūtu pārvarējusi.

362

Apstrīdētā lēmuma 203. punktā Komisija uzskatīja, ka privātais ieguldītājs, kas atrastos PostNord situācijā, drīzāk būtu veicis 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanu, nevis ļāvis savam meitasuzņēmumam bankrotēt. Šī vērtējuma pamatojumam, pirmkārt, tā uzsvēra, ka nav nekādu šaubu, ka Post Danmark būtu bankrotējusi bez šīs kapitāla palielināšanas, jo šīs sabiedrības pašas kapitāls bija samazinājies no 1,29 miljardiem DKK 2015. gada beigās līdz 108 miljoniem DKK nākamā gada beigās kopā ar jauniem zaudējumiem, kas bija paredzēti attiecībā uz 2017. gadu. Otrkārt, atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma 5.1. iedaļā aprakstītajiem Dānijas un Zviedrijas iestāžu paskaidrojumiem, Komisija norādīja, ka Post Danmark bankrota izmaksas PostNord grupai būtu bijušas daudz lielākas nekā 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanas izmaksas.

363

No apstrīdētā lēmuma 5.1. iedaļas un it īpaši tā 80. punkta izriet, ka administratīvā procesa laikā Dānijas un Zviedrijas iestādes, atsaucoties uz direktoru padomes piezīmi, ir apgalvojušas, ka Post Danmark bankrots būtu radījis šādas negatīvas sekas:

364

Tādējādi Komisija savu secinājumu ir balstījusi uz faktu, ka Post Danmark bankrots attiecībā uz PostNord grupu būtu radījis noteiktu skaitu negatīvo seku.

365

Šajā ziņā nevar izslēgt, ka meitasuzņēmuma bankrota radītās negatīvās sekas liek privātam ieguldītājam, kurš darbojas, pamatojoties uz ekonomisko racionalitāti, veikt kapitālieguldījumus, kas ļautu nodrošināt šī meitasuzņēmuma izdzīvošanu.

366

Tomēr, lai iepriekšējās izskatīšanas posmā noraidītu valsts atbalsta kvalifikāciju attiecībā uz valsts ieguldījumu, kura mērķis ir nodrošināt meitasuzņēmuma izdzīvošanu, pamatojoties uz to, ka tas atbilst saprātīga privātā ieguldītāja rīcībai, Komisijai saskaņā ar šī sprieduma 355.–360. punktā atgādināto judikatūru ir jāspēj pierādīt šāda ieguldījuma pārākumu pār jebkuru alternatīvu pasākumu, piemēram, minētā meitasuzņēmuma bankrota atzīšanu. Lai to izdarītu, kā tas izriet no šīs pašas judikatūras, Komisijai ir rūpīgi jāpārbauda, pamatojoties uz tās rīcībā esošiem ticamiem pierādījumiem, pirmkārt, iespējas, kas ietver meitasuzņēmuma bankrota atzīšanu, un, otrkārt, iespējas veikt publisku ieguldījumu, lai nodrošinātu uzņēmuma izdzīvošanu, priekšrocības un trūkumi, it īpaši šajā pēdējā gadījumā pārbaudot rentabilitātes perspektīvas, uz kurām var cerēt valsts ieguldītājs.

367

Tomēr šajā lietā, lai gan Komisija ir uzskatījusi, ka 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanas izmaksas attiecībā uz PostNord būtu bijušas zemākas par Post Danmark bankrota izmaksām, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka patiesībā tā ir balstījusies vienīgi uz bankrota procedūras attiecībā uz Post Danmark negatīvajām sekām, neizslēdzot, ka šāda procedūra, neraugoties uz visu, varētu būt izdevīgāka par kapitāla palielināšanu, ar kuru, piemēram, netiktu piedāvāta nekāda rentabilitātes perspektīva pat ilgtermiņā.

368

Šajā ziņā Komisija nevar pamatoti apgalvot, ka tās secinājums, saskaņā ar kuru 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšana atbilst privāta ieguldītāja rīcībai, bija balstīts nevis uz direktoru padomes piezīmi un uz šī sprieduma 363. punktā minētajiem faktiem, bet gan uz ekonomisko loģiku, kas ietvertu to, ka mātesuzņēmums, kam pēkšņi un nenovēršami jāsaskaras ar kāda no tā meitasuzņēmumiem bankrotu, nolemtu nodrošināt tā izdzīvošanu, uzņemoties tā zaudējumus.

369

Proti, pirmkārt, ar šādu argumentu Komisija ir nonākusi pretrunā savam vērtējumam, kas ir ietverts apstrīdētā lēmuma 203. punktā, kurš vienīgais ir veltīts priekšrocības, kas izriet no 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanas, esamības vērtējumam un kurā tā ir atsaukusies uz Dānijas un Zviedrijas iestāžu izvirzītajiem argumentiem, kas ietverti šī paša lēmuma 5.1. iedaļā.

370

Otrkārt, no apstrīdētā lēmuma neizriet, ka Komisija būtu ņēmusi vērā ārkārtas situāciju saistībā ar Post Danmark bankrota risku, kas parādījās pēc PostNord gada beigu pārskata publicēšanas 2017. gada 10. februārī. Turklāt, pat pieņemot, ka no apstrīdētā lēmuma varētu secināt, ka Komisija ir pamatojusies uz šādu ārkārtas situāciju, nav pierādīts, ka tā būtu parādījusies ar iepriekš minētā gada beigu pārskata publicēšanu. Šajā ziņā šī pārskata ievaddaļā PostNord priekšsēdētājs–ģenerāldirektors ir norādījis, ka tās darbības rezultātus “joprojām ietekmē[ja] pasta sūtījumu apjoma ievērojamā samazināšanās it īpaši Dānijā”, ka “ātrais digitalizācijas ritms [bija] izraisījis tendenci, kas saistīta ar apjomu un ienākumu strauju samazināšanos Dānijas tirgū”, un pēc tam ir paziņojis par lēmuma pieņemšanu ieviest jaunu ražošanas modeli, kas ir finansiāli dzīvotspējīgs nākotnē. Tādējādi, kā uzsver prasītājas, Post Danmark bankrota risks bija tikai finansiālo grūtību, kas šim uzņēmumam bija jau sen, sekas pasta sūtījumu samazināšanās dēļ pēc vispārīgas elektronisko sūtījumu izmantošanas (skat. šī sprieduma 6. punktu).

371

Treškārt, katrā ziņā fakts, ka PostNord ir saskārusies ar ārkārtas situāciju, neatbrīvotu Komisiju no pienākuma pārbaudīt, vai 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšana pat ilgtermiņā varēja būt rentabls darījums. Proti, no šī sprieduma 355.–359. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka pirms kapitāla ieguldīšanas sabiedrībā saprātīgam privātajam ieguldītājam principā ir jānovērtē šāda darījuma rentabilitāte pat tad, ja pirms tā īstenošanas nevar noteikt detalizētas un pilnīgas prognozes.

372

Šajā ziņā Komisija netieši piekrīt, ka tā nav ņēmusi vērā apsvērumus par 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanas rentabilitāti, iebildumu rakstā atzīdama, ka, saskaroties ar pēkšņu un nenovēršamu meitasuzņēmuma bankrotu, privātais ieguldītājs var nodrošināt meitasuzņēmuma izdzīvošanu “vismaz tādā veidā, lai iegūtu laiku, kas nepieciešams situācijas novērtēšanai”.

373

Ceturtkārt, pat uzskatot, ka 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšana bija nepieciešams priekšnosacījums Post Danmark pārstrukturēšanai, nešķiet, ka Komisija pat kopsavilkuma veidā būtu izvērtējusi apgalvojuma, ka jaunais Post Danmark ražošanas modelis būtu ļāvis atjaunot šī uzņēmuma ekonomisko efektivitāti, ticamību.

374

Šādos apstākļos nevar secināt, ka Komisija ir veikusi pilnīgu un pietiekamu pārbaudi, kas tai ir likusi konstatēt 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanas pasākuma pārākumu pār Post Danmark bankrotu.

375

Kā norāda prasītājas, risinājums, kuru apstrīdētajā lēmumā ir izmantojusi Komisija, nozīmē atzīt, ka jebkāds valsts kapitālsabiedrības veikts kapitālieguldījums tās meitasuzņēmumā, kas saskaras ar pēkšņu bankrota risku, principā atbilst privātā ieguldītāja tirgus ekonomikā kritērijam.

376

Līdz ar to šī prasība ir jāapmierina, ciktāl tā ir vērsta pret apstrīdētā lēmuma daļu, kurā Komisija, neuzsākot LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru, ir secinājusi, ka 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšana nav valsts atbalsts, jo tā nav attiecināma uz Dānijas valsti un Zviedrijas valsti un neietver priekšrocības esamību.

377

Tādējādi nav jāapmierina prasītāju pieteikums par procesa organizatorisko pasākumu, lai tiktu iesniegta direktoru padomes piezīme.

378

Saskaņā ar judikatūru tas vien, ka Vispārējā tiesa uzskata par pamatotu kādu prasības pamatu, kuru prasītājs izvirzījis savas atcelšanas prasības atbalstam, vēl neļauj tai automātiski pilnībā atcelt apstrīdēto tiesību aktu. Aktu pilnībā nevar atcelt, ja ir acīmredzams, ka šis pamats, kas attiecas vienīgi uz kādu konkrētu apstrīdētā tiesību akta aspektu, ir tāds, kas var būt par pamatu tikai daļējai atcelšanai (spriedums, 2008. gada 11. decembris, Komisija/Département du Loiret, C‑295/07 P, EU:C:2008:707, 104. punkts).

379

Tomēr Savienības tiesību aktu var daļēji atcelt tikai tad, ja no pārējās akta daļas ir iespējams nodalīt tos elementus, kurus tiek lūgts atcelt. Šāda nodalāmības prasība nav izpildīta, ja, daļēji atceļot tiesību aktu, tiktu grozīta tā būtība (skat. spriedumu, 2008. gada 11. decembris, Komisija/Département du Loiret, C‑295/07 P, EU:C:2008:707, 105. un 106. punkts un tajos minētā judikatūra).

380

Šajā lietā apstrīdētajā lēmumā Komisija ir izvērtējusi piecus atsevišķus pasākumus, proti, attiecīgo kompensāciju, attiecīgo garantiju, attiecīgo administratīvo praksi, Post Danmark izmaksu grāmatvedības uzskaites sadalījumu un 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanu. Šie pasākumi, no kuriem katru Komisija tiesas sēdē ir atzinusi par autonomu, apstrīdētajā lēmumā ir tikuši izskatīti atsevišķi, un par katru no tiem apstrīdētā lēmuma 205. un 206. punktā ir sniegts atsevišķs secinājums, kas ir izklāstīts šī sprieduma 30. punktā.

381

Šajā ziņā šī sprieduma 271. un 376. punktā ir uzskatīts, ka šī prasība bija pamatota, ciktāl tā ir vērsta pret tām apstrīdētā lēmuma daļām, kurās Komisija, neuzsākot LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru, ir secinājusi, ka attiecīgā administratīvā prakse un 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšana nav valsts atbalsts. Līdz ar to apstrīdētais lēmums šajā ziņā ir daļēji jāatceļ un pārējā daļā prasība ir jānoraida.

382

Saskaņā ar Reglamenta 134. panta 3. punktu, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši, vai arī tiesāšanās izdevumus sadalīt.

383

Tā kā prasība tika daļēji apmierināta, Vispārējā tiesa, taisnīgi izvērtējot lietas apstākļus, nolemj, ka prasītājas sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem, bet pārējos to tiesāšanās izdevumus atlīdzina Komisija, turklāt Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

384

Piemērojot Reglamenta 138. panta 1. punktu, Dānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati. Atbilstoši Reglamenta 138. panta 3. punktam Jørgen Jensen Distribution un Dansk Distribution sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)

nospriež:

I. Tiesvedības priekšvēsture

II. Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

III. Juridiskais pamatojums

A. Par norādēm saistībā ar iepriekšējās izskatīšanas posma ilgumu un norisi

B. Par norādēm saistībā ar apstrīdētā lēmuma saturu

1. Par attiecīgo kompensāciju

a) Par C.2.–C.5. pielikuma pieņemamību

b) Par nopietnu grūtību esamību saistībā ar attiecīgo kompensāciju

1) Par hipotētisko scenāriju

2) Par nemateriālo ieguvumu atskaitīšanu

i) Par Post Danmark reputācijas uzlabošanu

ii) Par visuresamību

3) Par efektivitāti veicinošo pasākumu ņemšanu vērā

4) Par attiecīgās kompensācijas izmantošanu

5) Secinājumi

2. Par attiecīgo garantiju

3. Par atbrīvojumu no PVN

4. Par Post Danmark darbību, uz kurām attiecas UPS, un darbību, uz kurām tās neattiecas, kopējo izmaksu grāmatvedības uzskaites sadalījumu

5. Par 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanu

a) Par Regulas 2015/1589 24. panta 2. punkta pārkāpuma esamību

b) Par 2017. gada 23. februāra kapitāla palielināšanas attiecināmību

c) Par privātā ieguldītāja tirgus ekonomikā kritēriju

IV. Secinājumi par prasību kopumā

V. Par tiesāšanās izdevumiem