–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, kā arī S. Šindelková, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Goddin un K. Herbout‑Borczak, kā arī N. Ruiz García, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) 3. panta 1. punktu, 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Direktīvu 87/102/EEK (OV 2008, L 133, 66. lpp., un labojumi – OV 2009, L 207, 14. lpp., OV 2010, L 199, 40. lpp., OV 2011, L 234, 46. lpp., OV 2015, L 36, 15. lpp.), noteikumus.

2

Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar tiesvedību starp Profi Credit Polska S.A., no vienas puses, un Bogumiła Włostowska, Mariusz Kurpiewski, Kamil Wójcik, Michał Konarzewski, Elżbieta Kondracka‑Kłębecka, Monika Karwowska, Stanisław Kowalski, Anna Trusik, kā arī Adam Lizoń un Włodzimierz Lisowski, no otras puses, un tiesvedību starp Profi Credit Polska S.A., no vienas puses, un OH, no otras puses, par parādu, kas izriet no vekseļa, maksājumu pieprasījumiem atbilstoši aizdevuma līgumiem, pamatojoties uz blanko vekseļiem, kurus izsnieguši [aizņēmēji].

3

Direktīvas 93/13 divdesmitais un divdesmit ceturtais apsvērums ir formulēti šādi:

“tā kā līgumus būtu jāsastāda vienkāršā, skaidri saprotamā valodā, patērētājam būtu jādod iespēja faktiski izskatīt visus noteikumus un, ja rodas šaubas, priekšroka dodama interpretācijai, kas ir vislabvēlīgākā patērētājam;

[..]

tā kā dalībvalstu tiesām un administratīvām iestādēm jābūt to rīcībā adekvātiem un efektīviem līdzekļiem, lai novērstu tālāku negodīgu noteikumu piemērošanu patērētāju līgumos.”

4

Šīs direktīvas 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šīs direktīvas mērķis ir saskaņot [tuvināt] dalībvalstu normatīvus un administratīvus aktus, kas attiecas uz negodīgiem noteikumiem līgumos, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju.”

5

Minētās direktīvas 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.”

6

Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā ir noteikts:

“Noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī ar cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.”

7

Saskaņā ar šīs direktīvas 5. pantu:

“Līgumos, kuros visi vai atsevišķi patērētājam piedāvāti noteikumi ir rakstveidā, šiem noteikumiem vienmēr jābūt sastādītiem vienkāršā, skaidri saprotamā valodā. Ja rodas šaubas par kāda noteikuma nozīmi, priekšroka dodama interpretācijai, kas ir vislabvēlīgākā patērētājam. [..]”

8

Minētās direktīvas 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

9

Direktīvas 93/13 7. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

10

Kā precizēts Direktīvas 2008/48 1. pantā, tās mērķis ir saskaņot dažus dalībvalstu normatīvo aktu un administratīvo procedūru aspektus saistībā ar līgumiem, kas attiecas uz patēriņa kredītu.

11

Šīs direktīvas 10. panta 2. punktā tostarp ir uzskaitīti informācijas elementi, kuriem jābūt skaidri un lakoniski norādītiem kredītlīgumos.

12

Minētās direktīvas 14. pantā saistībā ar kredītlīgumiem par labu patērētājiem ir ieviestas atteikuma tiesības bez pienākuma tās pamatot.

13

Direktīvas 2008/48 17. panta “Tiesību cesija” 1. punktā ir noteikts:

“Gadījumā, ja kreditora tiesības saskaņā ar kredītlīgumu vai līgumu kā tādu cedē trešajai personai, patērētājam ir tiesības vērsties tiesā pret cesionāru, izmantojot jebkuru aizsardzību, kas viņam bija pieejama pret sākotnējo kreditoru, tostarp ieskaitu, ja tāds ir atļauts attiecīgajā dalībvalstī.”

14

Šīs direktīvas 19. pantā ir precizēta patēriņa kredīta gada procentu likmes aprēķināšanas kārtība.

15

Minētās direktīvas 22. pantā “Saskaņošana un šīs direktīvas obligāta piemērošana” ir noteikts:

“1.   Ciktāl šajā direktīvā iekļauti saskaņoti noteikumi, dalībvalstis savos tiesību aktos nedrīkst saglabāt vai ieviest noteikumus, kas atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāji nevar atteikties no tiesībām, kas viņiem piešķirtas ar valstu tiesību aktiem, ar kuriem īsteno šo direktīvu vai kuri atbilst šai direktīvai.

3.   Turklāt dalībvalstis nodrošina, ka noteikumus, ko tās pieņem, īstenojot šo direktīvu, nevar apiet, izmantojot veidu, kā līgumi formulēti, jo īpaši kredītu izņemšanu vai kredītlīgumus, uz ko attiecas šīs direktīvas darbības joma, integrējot kredītlīgumos, kuru būtība vai mērķis ļautu izvairīties no tās piemērošanas.

4.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka patērētāji nezaudē šīs direktīvas piešķirto aizsardzību tādēļ, ka par kredītlīgumiem piemērojamiem tiesību aktiem ir izvēlēti trešās valsts tiesību akti, ja kredītlīgumam ir cieša saistība ar vienas vai vairāku dalībvalstu teritorijām.”

16

Atbilstoši šīs pašas direktīvas 23. pantam “Sankcijas”:

“Dalībvalstis pieņem noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas par valsts noteikumu, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, pārkāpumiem, un veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu sankciju īstenošanu. Paredzētajām sankcijām ir jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām.”

17

1936. gada 28. aprīļaustawa – Prawo wekslowe (Vekseļu likums), redakcijā ar grozījumiem (2016. gada Dz. U., 160. poz.; turpmāk tekstā – “Vekseļu likums”), 10. pantā ir noteikts, ka tad, ja pārvedu vekselis, kurš nav aizpildīts tā izsniegšanas brīdī, vēlāk ticis aizpildīts neatbilstoši noslēgtajiem nolīgumam, tā uzrādītājam nevar pārmest šo nolīgumu neievērošanu, ja vien viņš nav ieguvis vekseli ļaunticīgi vai, to iegūstot, nav pieļāvis rupju nolaidību.

18

Šī tiesību norma ir piemērojama vienkāršajam vekselim atbilstoši šā likuma 103. panta otrajai daļai.

19

Saskaņā ar šā likuma 17. pantu personas, pret kurām tiek vērstas no vekseļa izrietošās tiesības, tā uzrādītājam nevar izvirzīt pamatus, kas balstīti uz viņu personiskām saiknēm ar izsniedzēju vai iepriekšējiem vekseļa turētājiem, ja vien turētājs, iegūstot vekseli, nav apzināti rīkojies par ļaunu parādniekam.

20

Saskaņā ar Vekseļu likuma 101. pantu:

“Vekselī ir ietverts:

21

Saskaņā ar 1964. gada 17. novembraustawa – Kodeks postępowania cywilnego (Civilprocesa kodekss), konsolidētajā redakcijā ar grozījumiem (2018. gada Dz. U., 155. poz.; turpmāk tekstā – “kpc”), 233. panta 1. un 2. punktu tiesa, pamatojoties uz padziļinātu ievākto datu analīzi, izvērtē izvirzīto pierādījumu ticamību un vērtību. Uz šā paša pamata tiesa izvērtē, kā interpretēt atteikumu iesniegt pierādījumu vai jebkādu lietas dalībnieka rīcību, kas rada šķērsli tai iesniegtās lietas izskatīšanai.

22

Saskaņā ar kpc 248. panta 1. punktu ikvienam pēc tiesas pieprasījuma noteiktajā termiņā un vietā ir jāiesniedz jebkurš tā rīcībā esošais dokuments, kas veido atbilstošu pierādījumu faktam, kuram ir nozīmē lietas pabeigšanā, ja vien šis dokuments neietver konfidenciālu informāciju.

23

No kpc 321. panta 1. punkta izriet, ka tiesai ir aizliegts “pieņemt nolēmumus par priekšmetu, uz kuru neattiecas prasība, un pārsniegt prasījuma robežas”.

24

Saskaņā ar šā kodeksa 339. panta 1. un 2. punktu tiesa pasludina aizmugurisku spriedumu, ja atbildētājs nav ieradies tiesas sēdē un nav iesniedzis lietā mutvārdu vai rakstveida paskaidrojumus. Šajā gadījumā prasītāja iesniegtā informācija tiek uzskatīta par patiesiem apgalvojumiem, kas balstīti uz prasītāja prasībā vai pirms tiesas sēdes atbildētājam nosūtītajos procesuālajos rakstos minētajiem faktiem, ja vien tie nerada šaubas vai nav uzskatāmi par tādiem, kas vērsti uz likuma apiešanu.

25

Direktīvas 2008/48 noteikumi ir transponēti Polijas tiesībās ar 2011. gada 12. maijaustawa o kredycie konsumenckim (Likums par patēriņa kredītu), konsolidētajā redakcijā ar grozījumiem (2016. gada Dz. U., 1528. poz.; turpmāk tekstā – “Likums par patēriņa kredītu”). Šā likuma 41. pantā ir noteikts:

“1.   Patērētāja vekselī [..], kurš iesniegts kreditoram tāda maksājuma veikšanas vai nodrošināšanas nolūkā, kas izriet no patēriņa kredītlīguma, ir jābūt ietvertai atzīmei “ne orderam” vai citai līdzīgas nozīmes atzīmei.

2.   Ja kreditors pieņem vekseli [..], kurā nav ietverta atzīme “ne orderam”, un šis vekselis [..] tiek nodots citai personai, kreditoram ir jāatlīdzina patērētāja zaudējumi saistībā ar vekseļa samaksu [..].

3.   2. punktu piemēro arī tad, ja vekselis vai čeks ir nonācis citas personas īpašumā pret kreditora gribu.

[..]”

26

Profi Credit Polska ir Polijā reģistrēta sabiedrība, kuras saimnieciskās darbības priekšmets galvenokārt ir kredītu izsniegšana. Šī sabiedrība ar katru no parādniekiem noslēdza patēriņa kredītlīgumu, no kura izrietošo prasījumu nodrošinājumam tika izrakstīts nepilnīgi noformēts vekselis, tā saucamais “blanko vekselis”, uz kā sākotnēji nebija uzrakstīta nekāda summa. Tā kā aizņēmēji nebija izpildījuši savas līgumsaistības, Profi Credit Polska, kas ir arī šo vekseļu saņēmēja, tos aizpildīja, ierakstot summu.

27

Kopš 2016. gada Profi Credit Polska ir vērsusies iesniedzējtiesā ar dažādiem maksājuma pieprasījumiem par minētajos vekseļos ierakstītajām summām.

28

Šī tiesa norāda, ka visos tajā izskatāmajos strīdos prasītāja lūdz piedzīt savus prasījumus, pamatojoties tikai uz vekseļiem (turpmāk tekstā – “vekseļa saistības”). Tā kā prasītāja nav iesniegusi kredītlīgumus, tikai pirmajā pamatlietā, pateicoties atbildētājai, minētās tiesas rīcībā ir līgums, kas veido vekseļa saistību pamatā esošās tiesiskās attiecības (turpmāk tekstā – “pamatsaistības”). Citās lietās atbildētāji nav ieņēmuši nekādu nostāju. Līdz ar to šī pati tiesa nolēma neapmierināt prasītājas lūgumu izskatīt lietas procedūrā par maksājuma rīkojuma izdošanu, bet gan parastā tiesvedībā.

29

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, pirmām kārtām, vai saskaņā ar Direktīvām 93/13 un 2008/48 pārdevējs vai piegādātājs, kam ir aizdevēja statuss, var likumīgi nodrošināt atlīdzību prasījumam, kurš izriet no patēriņa kredītlīguma, attiecībā pret aizņēmēju patērētāju, ar blanko vekseli, ko izsniedzis nupat minētais.

30

Šī tiesa precizē, ka pēc vekseļa izsniegšanas tiek radīts abstrakts pienākums. No valsts tiesiskā regulējuma izrietot, ka gadījumā, ja maksājuma pieprasījums ir balstīts uz vekseli, tiesā tiek pārbaudītas tikai vekseļa saistības un nevar tikt pārbaudītas arī pamatsaistības, kas ir vekseļa saistību pamatā. Minētās tiesas ieskatā, tas, ka nav iespējams pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai līguma noteikumi, kas veido pamata tiesiskās attiecības, kuras ir vekseļa saistību pamatā, var tikt atzīti par negodīgiem, izriet nevis no tiesvedības robežām, bet gan tikai no konkrētā vekseļa – kā parādnieka saistību apliecinoša dokumenta – pierādījuma spēka.

31

Iesniedzējtiesa norāda, ka, lai izpildītu no Vekseļu likuma 10. un 103. panta izrietošās prasības, blanko vekselis vienmēr nozīmē, ka tā parakstītājs un saņēmējs ir noslēguši nolīgumu, kurā ir precizēta šā vekseļa aizpildīšanas kārtība (turpmāk tekstā – “vekseļa nolīgums”). Saskaņā ar valsts judikatūru šī nolīguma sekas ir “tiesību piešķiršana parādniekam iebilst” kreditoram, “ka viņš nav aizpildījis vekseli atbilstoši nolīguma noteikumiem, kas it īpaši apliecina vekseļa abstraktā rakstura pavājināšanu”.

32

Tādējādi, minētās tiesas ieskatā, nav nekādu šaubu, ka tiesa, kurā ir iesniegti tādi strīdi kā pamatlietās aplūkotie, var pārbaudīt, vai vekselis ir aizpildīts atbilstoši noslēgtajam nolīgumam, tikai tad, ja parādnieks ceļ iebildumu. Vekseļu procedūrās valsts tiesai tātad nav juridiskā pamata pēc savas ierosmes izvērtēt pamata tiesiskās attiecības, izņemot, ja atbildētājs ceļ iebildumus, kā rezultātā tiktu paplašināts strīds, tajā iekļaujot arī pamatsaistības.

33

Otrām kārtām, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādā mērā tā var rīkoties pēc savas ierosmes, ja pārdevējs vai piegādātājs, pamatojoties uz vekseli, ir cēlis prasību pret patērētāju, lai piedzītu samaksu. Proti, ievērojot Tiesas judikatūru par to valstu tiesu pilnvarām un pienākumiem, kas izskata strīdus, kuri ietilpst Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā, un it īpaši par pienākumu pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai kāds no tās vērtējumam iesniegtā līguma noteikumiem nav negodīgs, šī tiesa vēlas noskaidrot, vai šāda judikatūra ir piemērojama arī ar patērētāju noslēgta līguma noteikumiem strīdā, kurā pārdevējs vai piegādātājs vēlas piedzīt savu prasījumu, pamatojoties uz blanko vekseli, ar ko ir nodrošināta minētā prasījuma izpilde. Minētās tiesas jautājumi attiecas arī uz šāda vērtējuma sekām tā dispozitivitātes principa aspektā, kas noteikts kpc 321. panta 1. punktā, atbilstoši kuram tiesa nevar pieņemt nolēmumus par priekšmetu, uz ko neattiecas prasība, un pārsniegt prasījuma robežas.

34

Šajos apstākļos Sąd Rejonowy dla Warszawy Pragi‑Południe w Warszawie (Dienvidprāgas Varšavas rajona tiesa Varšavā, Polija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

35

Pamatlieta starp Profi Credit Polska un OH attiecas uz līdzīgiem apstākļiem kā lietā C‑419/18 esošie.

36

Ar 2017. gada 15. maija spriedumu Sąd Okręgowy w Opolu (Opolas apgabaltiesa, Polija) noraidīja prasību, ko Profi Credit Polska cēla pret OH saistībā ar 9494,21 Polijas zlotu (PLN) (apmēram 2211,69 EUR) samaksu.

37

Lai arī tika izpildīti nosacījumi aizmuguriska sprieduma pasludināšanai, pirmās instances tiesa noraidīja Profi Credit Polska pieteikumu tādēļ, ka tai bija šaubas par abu pušu līgumiskās saiknes patieso saturu, jo tā nevarēja izvērtēt aizdevuma līguma noteikumus. Proti, lai arī šī tiesa bija lūgusi Profi Credit Polska iesniegt vekseļa nolīgumu, kā arī aizdevuma līgumu, šis lūgums bija palicis bez atbildes. Turklāt no citiem šīs sabiedrības noslēgtajiem standarta līgumiem izrietot, ka ir liela starpība starp aizdevuma summu un atmaksājamo summu.

38

Profi Credit Polska, uzskatīdama, ka, lai vekselis tiktu apmaksāts, tai pietiek tikai to iesniegt pienācīgi aizpildītu un parakstītu, iesniedza apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas nolēmumu.

39

Iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai tiesa, kurā, pamatojoties uz vekseli, pārdevējs vai piegādātājs (turpmāk tekstā – “saņēmējs”) ir cēlis prasību pret patērētāju, pēc savas ierosmes var izvērtēt iebildumus par pamatsaistībām, ja tai ir informācija par iespējamu šo saistību prettiesiskumu, bet nav patēriņa kredītlīguma. Atgādinājusi, ka valsts judikatūrā īpaša nozīme tiek piešķirta vekseļa nolīgumam gadījumā, ja tiek izsniegts blanko vekselis, minētā tiesa uzsver, ka vekseļa saistības avots ir šis līgums, pat ja tam atbilstošais pienākums un tiesības rodas tikai pēc tam, kad saņēmējs ir aizpildījis vekseļa veidlapu.

40

Šajos apstākļos Sąd Okręgowy w Opolu, II Wydział Cywilny Odwoławczy (Opolas apgabaltiesa, II apelācijas civillietu nodaļa, Polija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas 93/13 noteikumi, it īpaši tās 3. panta 1. un 2. punkts, 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, kā arī Direktīvas 2008/48 noteikumi, it īpaši tās 22. pants 3. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz tādu Vekseļu likuma 10. panta, lasot to kopsakarā ar tā 17. pantu, interpretāciju, saskaņā ar kuru tiesa nedrīkst rīkoties pēc savas ierosmes situācijā, kad tai ir liela un pamatota pārliecība, pamatojoties uz materiāliem, kas nav iegūti no lietas pusēm, ka līgums, no kura izriet pamatsaistības, ir vismaz daļēji spēkā neesošs, bet prasītājs piesaka prasījumu, kas izriet no blanko vekseļa, savukārt atbildētājs neceļ iebildes un paliek pasīvs?”

41

Vispirms jānorāda, ka ar Direktīvu 2008/48 netika saskaņota vekseļu lietošana no patēriņa kredīta izrietošo prasījumu nodrošināšanai un tādēļ tās 22. pants nav piemērojams tādos apstākļos kā pamatlietā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17, EU:C:2018:711, 34.–37. punkts).

42

Turklāt pamatlietas nav par atteikuma tiesībām vai gada procentu likmes aprēķināšanu, tādēļ arī šīs direktīvas 14. un 19. pants nav piemērojami šādos apstākļos.

43

Visbeidzot, minētās direktīvas 17. pantam arī nav nozīmes, jo prejudiciālie jautājumi neattiecas uz kreditora tiesību cedēšanu trešajai personai, uz ko attiecas šis pants.

44

Līdz ar to, tā kā Direktīvas 2008/48 14., 17., 19. un 22. pantam nav nozīmes pamatlietās, uz uzdotajiem jautājumiem tiks atbildēts tikai saistībā ar Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktu, 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu, kā arī Direktīvas 2008/48 10. pantu.

45

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkts, 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, kā arī Direktīvas 2008/48 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietās aplūkotais, kurā ir ļauts nodrošināt no patēriņa kredītlīguma, ko pārdevējs vai piegādātājs ir noslēdzis ar patērētāju, izrietošo prasījumu, izmantojot blanko vekseli.

46

Ievadam jānorāda, ka Savienības politikas kontekstā patērētāju aizsardzībai – kuri atrodas vājākā pozīcijā salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju, jo patērētāji ir atzīstami par mazāk informētiem, ekonomiski vājākiem un juridiski mazāk pieredzējušiem salīdzinājumā ar to līgumpartneriem, – ir veltīts LESD 169. pants, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 38. pants (spriedums, 2019. gada 27. marts, slewo, C‑681/17, EU:C:2019:255, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

Šajā kontekstā ir jāatgādina, pirmkārt, ka atbilstoši Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktam iesniedzējtiesām ir jāatturas piemērot negodīgus noteikumus, lai tie neradītu saistošas sekas patērētājam, izņemot gadījumu, kad patērētājs pret to iebilst (spriedums, 2019. gada 26. marts, Abanca Corporación Bancaria un Bankia, C‑70/17 un C‑179/17, EU:C:2019:250, 52. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Otrkārt, saskaņā ar šīs direktīvas 7. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar tās divdesmit ceturto apsvērumu, dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju konkurentu interesēs ir pieejami atbilstīgi un iedarbīgi līdzekļi, ar kuriem iespējams novērst negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju līgumos, kas noslēgti ar patērētāju (spriedums, 2019. gada 3. aprīlis, Aqua Med, C‑266/18, EU:C:2019:282, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Pirmām kārtām, ir jānorāda, ka, lai arī pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums ļauj izsniegt vekseli, lai nodrošinātu no patēriņa kredītlīguma izrietošā prasījuma samaksu, pienākums izsniegt šādu vekseli izriet nevis no šī regulējuma, bet no kredītlīgumiem, ko noslēgušas puses.

49

Tāpat ir jāuzsver, ka pamatlietā aplūkotajiem vekseļiem ir īpašas iezīmes. Proti, ir jākonstatē, ka šie vekseļi sākotnēji ir nepilnīgi un tiek izsniegti blanko, proti, nenorādot tajos summu. Vēlāk summas šajos vekseļos vienpusēji ieraksta pārdevējs vai piegādātājs.

50

Šajā ziņā no Vekseļu likuma 10. un 101. panta izriet, ka, lai arī parasti summas norādīšana ir viens no vekseļa spēkā esamības nosacījumiem, blanko vekseli var izsniegt ar nosacījumu, ka vekseļa nolīgumā tiek noteikta kārtība, kādā aizdevējam vēlāk pareizi ir jāaizpilda minētais vekselis.

51

Saskaņā ar Direktīvas 93/13 1. panta 1. punktu un 3. panta 1. punktu šī direktīva ir piemērojama tādiem noteikumiem līgumos, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, par kuriem nav bijusi atsevišķa apspriešanās (spriedumi, 2004. gada 9. septembris, Komisija/Spānija, C‑70/03, EU:C:2004:505, 31. punkts; 2010. gada 9. novembris, VB Pénzügyi Lízing, C‑137/08, EU:C:2010:659, 50. punkts, kā arī rīkojums, 2016. gada 14. septembris, Dumitraș, C‑534/15, EU:C:2016:700, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Ciktāl, pirmkārt, no patēriņa kredītlīguma izrietošā prasījuma samaksa tiek nodrošināta, paredzot noteikumu, atbilstoši kuram ir jāizsniedz blanko vekselis, un, otrkārt, valsts tiesiskajā regulējumā ir prasīts, ka ir jānoslēdz vekseļa nolīgums, uz šo noteikumu un šo nolīgumu var attiekties Direktīva 93/13.

53

Otrām kārtām, Direktīvā 93/13 dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt mehānismu, kas nodrošinātu, ka var tikt pārbaudīti visi līguma noteikumi, par kuriem nav notikusi atsevišķa apspriešanās, lai novērtētu to iespējamo negodīgumu. Šajā ziņā valsts tiesai, ņemot vērā Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktā un 5. pantā noteiktos kritērijus, ir jānosaka, vai, ievērojot šim gadījumam raksturīgos apstākļus, šāds noteikums atbilst šajā direktīvā izvirzītajām prasībām par labticību, līdzsvaru un pārskatāmību (spriedums, 2019. gada 26. marts, Abanca Corporación Bancaria un Bankia, C‑70/17 un C‑179/17, EU:C:2019:250, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

54

Saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta 1. punktu līguma noteikumu, par kuru nav bijusi atsevišķa apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja – pretēji prasībai pēc godprātības – tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.

55

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai noskaidrotu, vai noteikums ir kvalificējams par “negodīgu”, valsts tiesai ir jāpārbauda, vai pārdevējs vai piegādātājs, godīgi un līdzvērtīgi izturoties pret patērētāju, varēja pamatoti pieņemt, ka patērētājs būtu piekritis attiecīgajam noteikumam arī tad, ja tas būtu ticis individuāli apspriests (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 69. punkts, kā arī rīkojumu, 2018. gada 22. februāris, Lupean, C‑119/17, nav publicēts, EU:C:2018:103, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Vēl ir jānorāda, ka nedz noteikums, kurā aizņēmējam ir noteikts pienākums izsniegt blanko vekseli, lai nodrošinātu aizdevēja prasījumu atbilstoši šim līgumam, nedz vekseļa nolīgums nav uzskatāmi par tādiem, kas attiektos uz līguma galvenā priekšmeta definīciju vai uz cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta izpratnē.

57

Turklāt, lai novērtētu šā noteikuma un vekseļa nolīguma iespējami negodīgo raksturu, ir jāņem vērā gan prasība par ievērojamu nelīdzsvarotību, gan pārskatāmības prasība, kas izriet no Direktīvas 93/13 5. panta. Proti, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai pirms līguma noslēgšanas informācija par līguma nosacījumiem un līguma noslēgšanas sekām patērētājam ir būtiski svarīga. Tieši uz šādas informācijas pamata viņš izlems, vai vēlas tikt saistīts atbilstoši pārdevēja vai piegādātāja jau iepriekš formulētiem nosacījumiem (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

58

Līdz ar to tiesai, kurā izskatīšanai ir iesniegti tādi strīdi kā pamatlietās, ir jānosaka, vai patērētājs ir saņēmis visu informāciju, kam var būt ietekme uz viņa saistību apjomu un kas tam ļauj tostarp izvērtēt procesuālās sekas no patēriņa kredītlīguma izrietošā prasījuma nodrošinājumam ar blanko vekseli, un iespēju vēlāk atgūt parādu, pamatojoties tikai uz šo vekseli. Šā vērtējuma ietvaros atbilstoši Direktīvas 93/13 divdesmitajam apsvērumam noteicošais ir tas, vai attiecīgais līguma noteikums ir formulēts skaidri un saprotami un vai patērētājam patiešām ir bijusi iespēja iepazīties ar tā saturu.

59

Vēl jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkts valsts tiesai, kas izskata strīdu par prasījumiem, kuri izriet no kredītlīguma šīs direktīvas izpratnē, uzliek pienākumu pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai ir izpildīts šajā tiesību normā paredzētais pienākums sniegt informāciju, un ir jāizdara visi secinājumi, kuri saskaņā ar valsts tiesībām izriet no šī pienākuma neizpildes, ar nosacījumu, ka ar sankcijām tiek izpildītas minētās direktīvas 23. panta prasības (spriedums, 2016. gada 21. aprīlis, Radlinger un Radlingerová, C‑377/14, EU:C:2016:283, 74. punkts).

60

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu lietā C‑419/18 ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 1. panta 1. punkts, 3. panta 1. punkts, 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā, lai nodrošinātu prasījuma, kas izriet no patēriņa kredītlīguma, kurš noslēgts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, samaksu, ir ļauts šajā līgumā paredzēt pienākumu aizņēmējam izsniegt blanko vekseli un kurā šāda vekseļa izdošana ir pakārtota nosacījumam, ka iepriekš ir jāslēdz vekseļa nolīgums, ar ko tiek paredzēta kārtība, kādā šo vekseli var aizpildīt, ja vien šis noteikums un šis nolīgums atbilst šīs direktīvas 3. un 5. pantam, kā arī Direktīvas 2008/48 10. pantam, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

61

Ar otro jautājumu lietā C‑419/18 un jautājumu lietā C‑483/18 iesniedzējtiesas būtībā jautā, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, kā arī Direktīvas 2008/48 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja tādos apstākļos kā pamatlietās valsts tiesai ir nopietnas šaubas par tāda pieteikuma pamatotību, kas balstīts uz vekseli, kura mērķis ir nodrošināt prasījumu, kas izriet no patēriņa kredītlīguma, un ja šo vekseli, sākotnēji neaizpildītu, ir izdevis vekseļa parakstītājs un vēlāk aizpildījis saņēmējs, šai tiesai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vai noteikumi, par kuriem ir vienojušās līgumslēdzējas puses, ir negodīgi, un šajā ziņā var prasīt, lai pārdevējs vai piegādātājs iesniedz dokumentu, kurā ir konstatēti šie noteikumi, tā, lai minētā tiesa spētu pārliecināties, ka ir ievērotas patērētāju tiesības, kas izriet no šīm direktīvām.

62

Šajā gadījumā iesniedzējtiesu jautājumi attiecas uz divām dažādām situācijām, jo pirmajā pamatlietā C‑419/18 valsts tiesas rīcībā ir patēriņa kredītlīgums, bet pārējās pamatlietās – nav.

63

Pirmajā situācijā no Tiesas judikatūras izriet, ka tad, ja tiesas rīcībā ir vajadzīgais juridiskais un faktiskais pamatojums, tai ir pienākums pēc savas ierosmes izvērtēt noteikumus, kuri var būt negodīgi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17, EU:C:2018:711, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Otrajā situācijā, it īpaši runājot par iesniedzējtiesas sniegtajiem precizējumiem lietā C‑483/18, kura norāda, ka tās rīcībā nav līguma, kas saistītu pamatlietas puses, bet ir informācija par citu līgumu, ko parasti izmanto pārdevējs vai piegādātājs, saturu, ir jāatgādina, ka, lai gan saskaņā ar Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktu šī direktīva ir piemērojama noteikumiem, par kuriem nav notikusi atsevišķa apspriešanās, kas tostarp ietver standarta līgumus, nevar uzskatīt, ka tiesai “ir faktiskais un juridiskais pamatojums” iepriekš minētās judikatūras izpratnē tikai tāpēc vien, ka tai ir zināmi noteikti pārdevēja vai piegādātāja izmantoto līgumu veidi, bet tās rīcībā nav instrumenta, kurā būtu konstatēts līgums, kas noslēgts starp lietas pusēm tajā izskatāmajā lietā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17, EU:C:2018:711, 47. punkts).

65

Šajā ziņā Polijas valdība Tiesā iesniegtajos apsvērumos precizē, ka diezgan bieži vekseļa nolīgums, lai arī tā ir no kredītlīguma atsevišķa vienošanās, tiek parakstīts šā līguma ietvaros.

66

Katrā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāveic pierādījumu savākšanas pasākumi, lai konstatētu, vai noteikums līgumā, uz kuru attiecas tās izskatāmā lieta un kurš tika noslēgts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, ietilpst direktīvas piemērošanas jomā, un, ja tas tā ir, jāizvērtē, vai šis noteikums nav negodīgs (spriedumi, 2010. gada 9. novembris, VB PénzügyiLízing, C‑137/08, EU:C:2010:659, 56. punkts; 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 44. punkts, un 2013. gada 21. februāris, Banif Plus Bank, C‑472/11, EU:C:2013:88, 24. punkts). Proti, bez efektīvas kontroles pār iespējami negodīgiem attiecīgā līguma noteikumiem netiktu nodrošināta ar Direktīvu 93/13 piešķirto tiesību ievērošana (spriedums, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17, EU:C:2018:711, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

67

No minētā izriet, ka tad, ja valsts tiesā tiek iesniegts pieteikums, pamatojoties uz vekseli, kurš sākotnēji ticis izsniegts neaizpildīts, bet vēlāk ticis aizpildīts un kurš ir paredzēts, lai nodrošinātu prasījumu atbilstoši patēriņa kredītlīgumam, un ja šai tiesai ir nopietnas šaubas par šāda pieteikuma pamatotību, saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu minētā tiesa var pieprasīt iesniegt dokumentus, kas ir šā pieteikuma pamatā, tostarp vekseļa nolīgumu, ja atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam šāds nolīgums ir priekšnosacījums šāda veida vekseļa izsniegšanai.

68

Vēl ir jāuzsver, ka iepriekš izklāstītie apsvērumi nav pretrunā dispozitivitātes principam, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa. Proti, tas, ka valsts tiesa prasītājam pieprasa iesniegt dokumenta vai dokumentu, kas ir tā pieteikuma pamatā, saturu, ir saistīts tikai ar pierādīšanas procesu tiesvedībā, jo šāds lūgums ir vērsts tikai uz to, lai pārbaudītu prasības pieteikuma pamatu.

69

Runājot par Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punktu, ja valsts tiesa pēc savas ierosmes ir konstatējusi šīs tiesību normas pārkāpumu, tai, negaidot, ka patērētājs iesniegs attiecīgu pieteikumu, ir jākonstatē visas no šāda pārkāpuma izrietošās sekas atbilstoši valsts tiesībām, ievērojot sacīkstes principu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. aprīlis, Radlinger un Radlingerová, C‑377/14, EU:C:2016:283, 71. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

70

Pēc tam, kad, pamatojoties uz informāciju par faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kas valsts tiesai tikusi paziņota pēc pierādījumu iegūšanas pasākumiem, kurus tā pēc savas ierosmes veikusi šajā nolūkā, tā ir atzinusi, ka noteikums ir direktīvas piemērošanas jomā, ja šī konstatē, ka šis noteikums ir negodīgs, tad tās pienākums parasti ir informēt lietas dalībniekus un aicināt tos atbilstoši sacīkstes principam apspriest šo noteikumu, ievērojot valsts procesuālajos noteikumos šajā ziņā paredzētās formalitātes (spriedums, 2013. gada 21. februāris, Banif Plus Bank, C‑472/11, EU:C:2013:88, 31. punkts).

71

Šajā gadījumā Polijas valdība norāda, ka Vekseļu likuma 10. pants neradot šķērsli tam, lai valsts tiesa konstatētu, ka prasījums, kurš balstīts uz vekseli, nepastāv attiecībā uz apmēru, kas pārsniedz no vekseļa nolīguma izrietošo summu. Šāds konstatējums varētu tikt izdarīts ne tikai pēc patērētāja iebilduma, bet arī pēc savas ierosmes, piemērojot Tiesas judikatūru šajā jomā. Tāpat – tā kā vekseļa nolīgums ir nosacījums blanko vekseļa izsniegšanai, kurš vēlāk tiek aizpildīts, tas pastāv tieši tādēļ, lai būtu iespēja pārbaudīt šāda veida vekseļa lietojumu un vēlāk tajā ierakstīto summu.

72

Tomēr, kā norādījušas iesniedzējtiesas, pārbaudīt, vai vekselis ir aizpildīts atbilstoši noslēgtajam nolīgumam, tās var tikai tad, ja parādnieks ir cēlis iebildumus.

73

Šajā ziņā jāatgādina, ka dalībvalstu pienākums veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai sasniegtu ar kādu direktīvu noteikto rezultātu, ir līgumiska saistība, ko paredz LESD 288. panta trešā daļa un pati direktīva. Šis pienākums veikt visus nepieciešamos pasākumus – gan vispārējos, gan īpašos – ir obligāts visām dalībvalstu iestādēm, tai skaitā arī tiesām, jautājumos, kas ir to kompetencē (spriedums, 2016. gada 21. aprīlis, Radlinger un Radlingerová, C‑377/14, EU:C:2016:283, 76. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

74

Šajā gadījumā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka pienākums pēc savas ierosmes pārbaudīt atsevišķu noteikumu negodīgumu un kredītlīgumā obligāti minētās informācijas esamību ir procesuāla norma, kura ir jāizpilda tiesu iestādēm (spriedums, 2016. gada 21. aprīlis, Radlinger un Radlingerová, C‑377/14, EU:C:2016:283, 77. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

75

Tādējādi, piemērojot valsts tiesības, valsts tiesām tās ir jāinterpretē, cik vien iespējams atbilstoši attiecīgās direktīvas tekstam un mērķim, lai sasniegtu tajā paredzēto rezultātu (spriedums, 2016. gada 21. aprīlis, Radlinger un Radlingerová, C‑377/14, EU:C:2016:283, 79. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

76

Šajā kontekstā no Tiesas judikatūras izriet, ka gadījumā, ja valsts tiesisko regulējumu nav iespējams interpretēt un piemērot atbilstoši Direktīvas 93/13 prasībām, valsts tiesām ir pienākums pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai noteikumi, par kuriem ir vienojušās līgumslēdzējas puses, nav negodīgi, vajadzības gadījumā nepiemērojot nekādas šādu izvērtējumu kavējošas valsts tiesību normas vai judikatūru (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 4. jūnijs, Pannon GSM, C‑243/08, EU:C:2009:350, 32., 34. un 35. punkts; 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 42. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2016. gada 18. februāris, Finanmadrid EFC, C‑49/14, EU:C:2016:98, 46. punkts).

77

Līdz ar to uz otro jautājumu lietā C‑419/18 un jautājumu lietā C‑483/18 ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, kā arī Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja tādos apstākļos kā pamatlietās valsts tiesai ir nopietnas šaubas par tāda pieteikuma pamatotību, kas balstīts uz vekseli, kura mērķis ir nodrošināt prasījumu, kas izriet no patēriņa kredītlīguma, un ja šo vekseli, sākotnēji neaizpildītu, ir izdevis vekseļa parakstītājs un vēlāk aizpildījis saņēmējs, šai tiesai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vai noteikumi, par kuriem ir vienojušās līgumslēdzējas puses, nav negodīgi, un šajā ziņā tā var prasīt, lai pārdevējs vai piegādātājs iesniedz dokumentu, kurā konstatēti šie noteikumi, tā, lai minētā tiesa spētu pārliecināties, ka ir ievērotas patērētāju tiesības, kas izriet no šīm direktīvām.

78

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: