1.

Svaigpiena tirgu Lietuvā raksturo sadrumstalots piedāvājums, proti, ir tūkstošiem mazu svaigpiena ražotāju, un ļoti koncentrēts pieprasījums, proti, ir tikai nedaudz lielu iepircējuzņēmumu. Mazie ražotāji nav organizēti. Tādējādi iepircējuzņēmumiem bija iespēja tiem noteikt iepirkuma cenas, kā rezultātā svaigpiens tika iepirkts par ļoti zemām cenām.

2.

Reaģējot uz šo situāciju, Lietuva, lai novērstu negodīgu komercpraksi svaigpiena nozarē, ir pieņēmusi īpašus tiesību aktus. Šajos tiesību aktos ir noteikts, ka ražotāji ir klasificējami atkarībā no svaigpiena pārdošanas apjoma dienā un svaigpiena pircējiem ir pienākums piedāvāt to pašu cenu visiem vienā grupā ietilpstošiem ražotājiem. Svaigpiena pircējiem arī ir aizliegts pazemināt cenas, nesniedzot pamatojumu. Cenas samazinājums par 3 % vai vairāk no pirkuma cenas ir pieļaujams tikai tad, ja kompetentā administratīvā iestāde to ir atļāvusi.

3.

Pamatlietā Lietuvas parlamenta deputātu grupa vērsās ar sūdzību Lietuvos Respublikos Konstitucinis Teismas (Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa, turpmāk tekstā – “Lietuvas Konstitucionālā tiesa”), apstrīdot minēto valsts tiesību normu atbilstību Lietuvas konstitūcijai. Saistībā ar šo lietu tika paustas bažas arī par šo normu atbilstību Regulas (ES) Nr. 1308/2013 ( 2 ) 148. panta 4. punktam, it īpaši prasībai, ka pusēm ir brīvi jāvienojas par visām līguma sastāvdaļām, tostarp par iepirkuma cenu.

4.

Ņemot vērā iepriekš minēto, galvenais jautājums šajā lietā ir, kā novērtēt, ir vai nav konstatējama “pilnīga saskaņošana” jeb “ES leģislatīvais pirmtiesīgums” kādā konkrētā jomā vai attiecībā uz kādu konkrētu jautājumu. Kādi kritēriji un apsvērumi ir jāņem vērā? Lai arī jautājums par dalībvalstu kompetences tvērumu jomās, uz kurām attiecas ES tiesības, noteikti nav jauns, jaunākās likumdošanas paņēmienu un pieeju izmaiņas attiecībā uz kopējo lauksaimniecības politiku un lauksaimniecības produktu tirgus kopīgu organizāciju, kā to nesen parādīja lēmums lietā Scotch Whisky Association ( 3 ), arī ir ietekmējušas tradicionālo judikatūru par jautājumiem šajā jomā.

5.

Regulas Nr. 1308/2013 148. pants ir formulēts šādi:

“1.   Ja dalībvalsts nolemj, ka par katru lauksaimnieka tās teritorijā veiktu svaigpiena piegādi svaigpiena pārstrādātājam ir jābūt starp abām pusēm noslēgtam rakstiskam līgumam, un/vai nolemj, ka pirmajam pircējam jāiesniedz rakstisks piedāvājums līguma noslēgšanai par lauksaimnieka veiktu svaigpiena piegādi, šāds līgums un/vai šāds piedāvājums noslēgt līgumu atbilst 2. punktā izklāstītajiem nosacījumiem.

[..]

2.   Līgums un/vai līguma piedāvājums, kas minēts 1. punktā:

[..]

4.   Puses brīvi pārrunā visus lauksaimnieku, savācēju vai svaigpiena pārstrādātāju par svaigpiena piegādi noslēgto līgumu elementus, tostarp tos elementus, kas norādīti 2. punkta c) apakšpunktā.

Neatkarīgi no pirmās daļas piemēro vienu vai abus no turpmāk minētajiem noteikumiem:

Otrā daļa neskar lauksaimnieka tiesības noraidīt šādu minimālo darbības ilgumu ar noteikumu, ka tas par noraidījumu paziņo rakstiski. Šādā gadījumā puses var brīvi apspriest visus līguma elementus, tostarp tos, kas norādīti 2. punkta c) apakšpunktā.”

6.

Ar Regulu (ES) 2017/2393 ( 4 ), ar kuru ir grozīta Regula Nr. 1308/2013, 148. panta 4. punkta a) apakšpunkts ir grozīts šādi:

[..].”

7.

Saskaņā ar Lietuvos Respublikos Konstitucija (Lietuvas Republikas Konstitūcija) 46. panta 1. punktu “Lietuvas ekonomika ir balstīta uz tiesībām uz privātīpašumu, personas saimnieciskās darbības brīvību un iniciatīvu”.

8.

Saskaņā ar 2. panta 5. punktu likumā Lietuvos Respublikos Ūkio subjektų, perkančių-parduodančių žalią pieną ir prekiaujančių pieno gaminiais, nesąžiningų veiksmų draudimo įstatymas (Likums par saimnieciskās darbības subjektu, kuri pērk un pārdod svaigpienu un piena produktus, negodīgas prakses aizliegumu) ( 5 ), kas grozīts ar Likumu Nr.°XII‑2230, (turpmāk tekstā – “Likums par negodīgas prakses aizliegumu”) ( 6 ) svaigpiena pārdevēji ir iedalīti desmit grupās atbilstoši pārdodamā svaigpiena ar dabisku tauku saturu apjomam (kilogramos) dienā. Likuma par negodīgas prakses aizliegumu 2. panta 7. punktā ir noteikts, ka svaigpiena iepirkuma cena ir naudas summa, par kādu svaigpiena pircējs un pārdevējs vienojušies un kas ir maksājama par pārdodamo svaigpienu, kuram ir piena sastāva pamatrādītāji, neieskaitot uzcenojumus, piemaksas un atskaitījumus. Šie rādītāji ir noteikti lauksaimniecības ministra 2001. gada 9. maija rīkojumā Nr. 146 “Par piena iepirkuma noteikumu apstiprināšanu”.

9.

Likuma par negodīgas prakses aizliegumu 3. panta virsraksts ir “Saimnieciskās darbības subjektu negodīgas prakses aizliegums”. Saskaņā ar šā likuma 3. panta 3. punkta 1. apakšpunktu “svaigpiena pircējam ir aizliegts īstenot šādu negodīgu praksi: 1) pērkot Lietuvas Republikas lauksaimniecības ministra rīkojumā noteiktajām kvalitātes prasībām atbilstošu svaigpienu no tās pašas svaigpiena pārdevēju grupas un piegādājot to svaigpiena pircējam tādā pašā veidā (svaigpiens tiek piegādāts svaigpiena iepirkšanas punktā, svaigpiens tiek paņemts tieši no lauku saimniecības, svaigpiens tiek piegādāts tieši svaigpiena pārstrādes uzņēmumā), svaigpiena pirkuma līgumos piemērot atšķirīgu svaigpiena iepirkuma cenu, izņemot gadījumus, kad piens tiek pirkts no svaigpiena pārdevējiem, kuri pārdod pašu saražoto pienu un kuri ietilpst piena ražotāju organizācijās, kas ir atzītas saskaņā ar procedūrām, kuras noteiktas ar Lietuvas Republikas lauksaimniecības ministra rīkojumu. Tomēr tādā gadījumā nevar tikt piemērota zemāka svaigpiena iepirkuma cena par cenu, kādu būtu noteikusi svaigpiena pārdevēju grupa.”

10.

Savukārt Likuma par negodīgas prakses aizliegumu 3. panta 3. punkta 3. apakšpunktā ir noteikts, ka “svaigpiena pircējam ir aizliegts īstenot šādu negodīgu praksi: 3) nepamatoti samazināt svaigpiena iepirkuma cenu [..]”.

11.

Likuma par negodīgas prakses aizliegumu 5. pantā ir noteikts, ka:

“1.   Gadījumā, ja svaigpiena pircējs samazina pirkuma līgumā noteikto svaigpiena iepirkuma cenu vairāk nekā par 3 procentu punktiem, tam ir jāpamato šīs cenas samazinājums un šāds pamatojums jāiesniedz Tirgus regulēšanas aģentūrai.

2.   Tirgus regulēšanas aģentūra, balstīdamās uz procedūru aprakstu, kas apstiprināts ar Lietuvas Republikas lauksaimniecības ministra rīkojumu, 5 darbadienu laikā izvērtējusi šī panta 1. punktā sniegto svaigpiena pircēja svaigpiena iepirkuma cenas samazinājuma pamatotību, 3 darbadienu laikā pieņem lēmumu par svaigpiena iepirkuma cenas samazinājuma vairāk nekā par 3 procentu punktiem pamatotību.

3.   Ja Tirgus regulēšanas aģentūra atbilstoši šī panta 2. punktā noteiktajai procedūrai pieņem lēmumu, ka svaigpiena iepirkuma cenas samazinājums par vairāk nekā 3 procentu punktiem nav pamatots, tad svaigpiena pircējam ir aizliegts samazināt svaigpiena iepirkuma līgumā noteikto svaigpiena iepirkuma cenu.”

12.

Lietuvos Respublikos Seimo narių grupė (Lietuvas Republikas parlamenta deputātu grupa; turpmāk tekstā – “sūdzības iesniedzēji”) lūdza Lietuvos Respublikos Konstitucinis Teismas (Lietuvas Konstitucionālā tiesa) pārbaudīt Likuma par negodīgas prakses aizliegumu, it īpaši tā 3. un 5. panta, atbilstību Lietuvas Konstitūcijai, it īpaši tās 46. panta 1. punktam. Viņi apgalvoja, ka Likums par negodīgas prakses aizliegumu ir antikonstitucionāls, jo ierobežojot līgumslēdzēju pušu tiesības vienoties par būtiskām līguma sastāvdaļām, kas attiecas uz svaigpiena pirkšanu un pārdošanu. Tas esot pretrunā konstitucionālajai līgumu slēgšanas brīvībai, kas garantēta Lietuvas Konstitūcijas 46. panta 1. punktā.

13.

Iesniedzējtiesa norāda, ka Lietuvā svaigpiena tirgum (Lietuvas piena nozare ir viena no lielākajām pārtikas rūpniecības nozarēm, kas veido apmēram 2 % no valsts iekšējā kopprodukta) raksturīgi ir tas, ka ir daudz mazu ražotāju (aptuveni 25000 ražotāju, no kuriem 74 % pieder no 1 līdz 5 govīm) un tikai daži pārstrādātāji (seši piena pārstrādes uzņēmumi pārstrādā 97 % piena). Dažādas metodes, kas tika ieviestas, lai veicinātu svaigpiena ražotāju sadarbību, ir bijušas neveiksmīgas. Nav svaigpiena ražotāju organizāciju, kas atbilstu definīcijai un būtu atzītas saskaņā ar Regulas Nr. 1308/2013 152.–154. pantu. No sīkajiem svaigpiena ražotājiem svaigpiens tiek iepirkts, izmantojot piena iepirkuma punktus. Kamēr nebija pieņemts Likums par negodīgas prakses aizliegumu, pircēji, nevienodamies ar svaigpiena ražotājiem, vienkārši informēja, par kādu cenu tie pērk svaigpienu. Tādējādi saskaņā ar Eiropas Komisijas datiem svaigpiena vidējā iepirkuma cena Lietuvā bija viena no zemākajām visā Eiropas Savienībā.

14.

Turklāt iesniedzējtiesa atzīmē, ka Likuma par negodīgas prakses aizliegumu mērķis ir aizliegt svaigpiena pircēju un svaigpiena pārdevēju negodīgu praksi. Šī likuma projekta paskaidrojuma rakstā bija norādīts, ka ar Likumu par negodīgas prakses aizliegumu ir paredzēts nodrošināt svaigpiena pircēju un pārdevēju leģitīmo interešu līdzsvaru, ierobežot to, ka piena pārstrādes uzņēmumi, kuriem ir būtiska ietekme tirgū, izmanto savu ietekmi, un ierobežot negodīgas priekšrocības, ko saimnieciskās darbības subjekti, kuri tirgo piena produktus, gūst no piena produktu vairumtirdzniecības cenu samazināšanās.

15.

Saskaņā ar viedokļiem, kas tika izteikti, izskatot lietu Lietuvos Respublikos Konstitucinis Teismas (Lietuvas Konstitucionālajā tiesā), Likuma par negodīgas prakses aizliegumu 3. panta 3. punkta 1. un 3. apakšpunkts un 5. pants rada problēmas par saderību ar Regulas Nr. 1308/2013 148. panta 4. punktu. Lietuvos Respublikos Konstitucinis Teismas (Lietuvas Konstitucionālā tiesa) atzīmē, ka Regulas Nr. 1308/2013 148. panta 4. punkta interpretācija ir patiešām svarīga, lai noteiktu, vai apstrīdētās normas atbilst Lietuvas Konstitūcijas 46. panta 1. punktam. Eiropas Savienības tiesības ir avots, kas tiek izmantots, lai interpretētu Lietuvas tiesības, tostarp Konstitūciju, tajās jomās, kurās Lietuva vai nu dala savu valsts iestāžu kompetenci ar Eiropas Savienību, vai tai uztic šo kompetenci, kā tas ir lauksaimniecības un iekšējā tirgus jomās.

16.

Šādos apstākļos Lietuvos Respublikos Konstitucinis Teismas (Lietuvas Konstitucionālā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

17.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Vācijas, Francijas un Lietuvas valdības, kā arī Komisija. Minētās ieinteresētās personas, kā arī sūdzības iesniedzēji un Nīderlandes valdība sniedza mutvārdu paskaidrojumus 2018. gada 5. decembra tiesas sēdē.

18.

Šie secinājumi tiks strukturēti šādi. Pirmkārt, sākšu ar ierosinājumu, kādi apsvērumi būtu jāņem vērā, novērtējot, vai Savienības tiesības liedz dalībvalstīm veikt noteiktus pasākumus (A). Otrkārt, ņemot vērā šos apsvērumus, analizēšu iesniedzējtiesas jautājumus, secinot, ka tādas valsts tiesību normas kā šīs lietas pamatlietā minētās, patiešām ir aizliegtas (B). Treškārt, es sniegšu arī dažas noslēguma piezīmes, kas ir pamatotas, aplūkojot šo lietu plašākā kontekstā (C).

19.

Šajā lietā rodas būtisks jautājums, kas ir tikpat vecs kā pats Eiropas integrācijas projekts, proti, cik lielā mērā (vēl joprojām) dalībvalstis var pieņemt valsts tiesību normas jomā, uz kuru “attiecas” Savienības tiesības? Kopējās lauksaimniecības politikas regulējuma mainīgais raksturs (un agrākā Tiesas judikatūra, kurā šis jautājums ir skatīts) piešķir šim jautājumam jaunu pavērsienu.

20.

Vēsturiski jautājums par ES veiktās saskaņošanas tvērumu kopējās lauksaimniecības politikas jomā, ņemot vērā ES tiesību plašo un detalizēto darbību šajā jomā, bija izraisījies bieži vien. Lai arī šeit nav iespējams izsekot Tiesas apjomīgās judikatūras visām niansēm šajā jomā ( 7 ), īsumā var norādīt, ka Tiesa uz šo jautājumu ir sniegusi niansētu atbildi, ievērojot: 1) normatīvo telpu, ko ieņem ES tiesību akti; 2) valsts tiesību aktu un ES tiesiskā regulējuma īpašo mijiedarbību normatīvo pretrunu specifiskuma ziņā, kā arī 3) mērķus, ko cenšas panākt ar dažādiem noteikumiem.

21.

Tādējādi situācijās, kad ES tiesību akti plaši regulē kādu jomu (ko dažkārt apzīmē kā “pilnīgu” saskaņošanu), dalībvalstis vairs nevar rīkoties saskaņā ar vienpusēji pieņemtām valsts tiesību normām, kas var ietekmēt ES līmenī izveidotu sistēmu. ES tiesiskais regulējums, ar ko tiek radīta sistēma vai pilnīga normatīva vide, var neietvert visu “jomu” jeb “jomas pirmtiesīgumu”, taču tā sekas ir tuvu tam – ir aizliegtas jebkādas valsts tiesību normas, kas to var ietekmēt ( 8 ). Attiecīgi nebūtu pieļaujami valsts noteikumi, kas skar šo jomu.

22.

Šķiet, agrāk tas attiecās uz kopējo cenu noteikšanas sistēmu, kas bija dažādās nozarēs īstenotās tirgus kopīgās organizācijas “vecā” tiesiskā regulējuma pamatelements. Lai arī var diskutēt par jautājumu, vai faktiski ir pastāvējis absolūts [ES tiesību] pirmtiesīgums attiecībā uz visu jomu ( 9 ), Tiesa ir norādījusi, ka “nozarēs, ko aptver kopīgā organizācija, it īpaši, ja šī organizācija ir balstīta uz kopēju cenu režīmu, dalībvalstis, pat ne ražošanas stadijā, pieņemot vienpusējas valsts normas, nevar ietekmēt cenas veidošanas mehānismu, ko nosaka kopīgā organizācija” ( 10 ).

23.

Tomēr, turpmāk reformējot kopējo lauksaimniecības politiku, tika izveidota uz tirgu vairāk orientēta pieeja, cenšoties stiprināt nozares konkurētspēju un tās ilgtspējību saistībā ar globalizēto tirdzniecību ( 11 ). Pieejas maiņas rezultātā savukārt tika “atkārtoti kalibrēts” pirmtiesīguma līmenis attiecībā uz valsts tiesību telpu. Patiesi, vienotā tirgus kopīgā organizācija vairs nebalstās uz kopīgo cenu noteikšanas sistēmu ( 12 ).

24.

Tādējādi var teikt, ka šie elementi ir (pilnībā) nonākuši atpakaļ dalītās kompetences vispārējā režīmā. Atbilstīgi LESD 4. panta 2. punkta d) apakšpunktam Eiropas Savienības un dalībvalstu dalītā kompetence attiecas uz kopējo lauksaimniecības politiku. Tāpēc saskaņā ar LESD 2. panta 2. punktu dalībvalsts var īstenot savu likumdošanas kompetenci tiktāl, ciktāl Eiropas Savienība neregulē šo jautājumu ( 13 ).

25.

Ņemot to vērā, valsts noteikumiem nevar tikt automātiski piemērots [ES] pirmtiesīgums tādēļ vien, ka šie noteikumi attiecas uz pienu, t.i., produktu, ko aptver vienota tirgu kopīgā organizācija. Tas nevar tikt aizliegts arī tādēļ, ka tie skar cenu veidošanos. Citiem vārdiem sakot, “jomas saskaņošanas” vai “bloka pirmtiesīguma” pieeja, saskaņā ar kuru valsts līmenī abstrakti definētā jomā vispār nevar tikt pieņemti noteikumi, netiek piemērota (vai vairs netiek piemērota, ja arī kādreiz faktiski vispār ir bijusi).

26.

Lai pareizi novērtētu ES leģislatīvā pirmtiesīguma (ne‑)esamību šajā lietā, ir svarīgi ņemt vērā trīs apsvērumus, – kādā analīzes vai abstrakcijas līmenī būtu pareizi salīdzināt un pretstatīt ES noteikumus un valsts noteikumus (a); kāda veida un apmēra pretruna var rasties (b), un; visbeidzot, noteikt ar dažādiem noteikumiem panākamos mērķus (c).

27.

Pirmtiesīguma pārbaude saskaņošanas “pilnīguma” ziņā ārpus skaidri definētiem lietas apstākļiem, manuprāt, nav piemērots analīzes ietvars. Tas tā ir tāpēc, ka analīze attiecībā uz to, vai ES tiesību akti pilnīgi regulē konkrētu jautājumu, protams, būs atkarīga no tā, cik iedomāti šaurs vai plašs ir atsauces ietvars.

28.

Piemēram, pieņemsim, ka ar patērētāju aizsardzību saistītā direktīvā ir izstrādāta ES tiesību norma attiecībā uz kādu (iedomātu) noteikumu. Šis iedomātais noteikums paredz, ka, “ja tirgotājs, apspriežot līguma nosacījumus ar pircēju, nav savās uzņēmuma telpās un ja vismaz divreiz aizdomīgi piemiedz aci, apspriežot sava pārdodamā produkta kvalitāti, tas ir pietiekams iemesls, lai pasludinātu līgumu par spēkā neesošu”. Tas diez vai varētu tikt interpretēts tā, ka šāds noteikums (vai vairāki ar šo jautājumu saistīti noteikumi konkrētajā tiesību normā) būtu izstrādāts, lai censtos (pilnīgi) saskaņot “visas patērētāju līgumu veidošanas sastāvdaļas”, vai, pavirzoties augstākā abstrakcijas līmenī, “(patērētāju) līgumu veidošanu” vai pat “līgumtiesības” kopumā.

29.

Tādējādi ir loģiski, ka gadījumā, kad aplūkojamais jautājums attiecas uz valsts noteikuma saderību ar Savienības tiesību normu, par sākuma punktu saderības novērtēšanai jābūt ES tiesību aktos noteiktajai noteikuma piemērošanas jomai. Kā jau tika ierosināts citviet, jautājumu par to, vai uz konkrēto valsts tiesību normu attiecas ES pirmtiesības, būtu piemēroti risināt mikroanalīzes līmenī, aplūkojot konkrēto noteikumu vai konkrētu un labi definētu ES tiesību aspektu ( 14 ). Tāpēc pirmtiesīgums ir jāanalizē, izpētot konkrēto normatīvo pretrunu.

30.

Aplūkojot attiecīgo Savienības tiesību normu pareizā abstrakcijas līmenī, nākamais solis ir novērtēt, vai tiesību normas būtības un tvēruma līmenī nepastāv pretruna starp Savienības tiesību normu un kādu valsts regulējumu. Var rasties divu veidu pretrunas.

31.

Pirmkārt, acīmredzama normatīva pretruna rodas, kad starp Savienības tiesību normu un vienu vai vairākiem valsts tiesību aktu noteikumiem pastāv tieša tekstuāla “sadursme”. Normatīvo paziņojumu līmenī vienlaikus nevar tikt nodrošināts ES tiesību normā ietvertais nodoms un valsts tiesību normā ietvertais nodoms, proti, ES noteikumos teikts “tas ir A”, savukārt valsts noteikumos norādīts “tas (pilnīgi vai daļēji) nav A”.

32.

Otrkārt, normatīvās pretrunas var būt arī funkcionāla rakstura; tas attiecas uz gadījumiem, kad valsts un ES tiesību akti nav saderīgi tādēļ, ka noteikti dalībvalsts noteikumi ir pretrunā ES tiesiskajam regulējumam piemērošanas vai darbības līmenī, lai arī pats noteikums nav skaidri pretrunīgs ( 15 ). Šāda ir mana izpratne par Tiesas apgalvojumu, ka, lai arī tirgus kopīgā organizācija pilnīgi neregulē kādu jautājumu, ar ES tiesību normām ir aizliegti noteikumi, kuri traucē tirgus kopīgās organizācijas pareizu darbību ( 16 ).

33.

Tomēr ir skaidrs, ka šīs abas kategorijas nebūt nav divas skaidri nošķirtas situācijas. Tās drīzāk ir divi viena spektra punkti. Skaidrs ir arī tas, ka iespēja, ka radīsies tiešas formulējumu sadursmes, ir visai reta ( 17 ). Pretrunas biežāk varētu rasties gadījumos, kad valsts tiesību normās ir paredzēts nejauši atšķirīgs noteikums vai tajās tiek ieviesti izņēmumi, atkāpes vai papildu nosacījumi, kas nav skaidri noteikti ES tiesību aktos. Tāpēc it īpaši ir jāaplūko šīs tiesību normas plašāks konteksts, tostarp vispārējā shēma, kurā tā ietilpst, un tās mērķi.

34.

Lai noteiktu, vai uz valsts noteikumu attiecas pretrunā esošās ES tiesību normas pirmtiesīgums, Tiesa ir atzinusi, ka valsts līmenī sasniedzamiem mērķiem šajā jautājumā ir būtiska nozīme, atstājot iespēju pamatot valsts tiesību normu saskaņā ar samērīguma prasībām ( 18 ).

35.

Tomēr šādu nacionālās diferencēšanas iespēju dabiski iegrožo ES pirmtiesīguma tvērums un pilnīgums (dēvēts arī par “saskaņošanas pilnīgumu” ( 19 )). Tas izskaidro konstatējumu, ka valstu pasākumi, kas ietekmē cenas veidošanas mehānismu ražošanas un tirdzniecības posmā tirgus kopīgajā organizācijā, kas darbojās vecajā režīmā, būtu aizliegti, “neraugoties uz tā apgalvoto vai faktisko mērķi” ( 20 ) vai “pat ja tie pēc būtības var atbalstīt [ES] kopējo politiku” ( 21 ).

36.

Savukārt tādās regulējuma jomās, kuras ES tiesību akti pilnībā neaptver vai kuras ir kļuvušas “neregulētas” ES līmenī, izvērtējot valsts tiesību normu saderību ar ES tiesību aktiem, var tikt ņemti vērā abos līmeņos sasniedzamie mērķi. Tādējādi tika atzīts, ka valsts tiesību normas, kurām ir vispārējo interešu mērķis, kas nav konkrētā ES tiesību akta mērķis, piemēram, cilvēka veselības aizsardzība, ņemot vērā samērīguma principa prasības, ir saderīgas ar ES tiesību normām, pat ja tās ietekmē tirgus kopīgo organizāciju ( 22 ). Atbilstoši Tiesas norādītajam “tikai kopīgas tirgus organizācijas izveidošana vien nerada sekas, ka lauksaimniecības produktu ražotājiem netiek piemērots valsts tiesiskais regulējums, kuram ir citi mērķi nekā kopīgai organizācijai, pat ja [šis regulējums] var ietekmēt tirgus darbību attiecīgajā nozarē” ( 23 ).

37.

Tomēr gadījumos, kad strīdīgo normu mērķis ir tāds pats kā pretrunā esošās ES tiesību normas mērķis, valsts noteikumi ir aizliegti ( 24 ). Pieeja ir diferencēta tādēļ, ka gadījumā, ja pretrunā esošajām normām ir viens un tas pats mērķis, pretrunā esošās valsts normas saduras ar ES tiesību normām, jo tās ir vērstas uz atšķirīga likumdošanas līdzsvara izveidošanu, pamatojoties uz tāda paša veida apsvērumiem. Citiem vārdiem sakot, ņemot vērā visus attiecīgos faktorus, ES likumdevējs ir izvēlējies konkrētu normatīvo risinājumu, ar kuru ir paredzēts panākt dažādu aplūkojamo interešu un apsvērumu līdzsvaru. Ja valsts tiesību norma ir vērsta uz to pašu mērķi, bet tas tiek darīts, izmantojot atšķirīgu normatīvo struktūru, tad tas nozīmē, ka viens un tas pats jautājums tiek izvērtēts atkārtoti.

38.

Savukārt atšķirīgu mērķu esamība nozīmē, ka apsvērumi, kas abiem likumdevējiem bija padomā, bija atšķirīgi pēc veida. Piemēram, tie var attiekties uz dažādām tiesību jomām, kurām ir tikai nejauša saikne ar Savienības tiesību aktu, vai, pat ja jomu regulē ES tiesību akti, tie var attiekties uz dažādiem ražošanas/izplatīšanas ķēdes posmiem vai dažādiem dalībniekiem. Valsts likumdevējam ir dota zināma brīvības pakāpe sasniegt tādus sabiedrības interešu mērķus, ko Eiropas likumdevējs vai nu nevarēja, vai nevēlējās ņemt vērā, izstrādādams aplūkojamos ES noteikumus.

39.

Vēlos uzsvērt vienu būtisku precizējumu, proti, sasniedzamajiem mērķiem ir jāatšķiras pēc veida, ne tikai pēc pakāpes. Tādējādi, piemēram, kad tika pieņemts Savienības akts, kas ir vērsts uz patērētāju aizsardzību un kurā konkrēti tika panākts līdzsvars starp patērētāju aizsardzību, no vienas puses, un konkurenci un līgumu slēgšanas brīvību, no otras puses, ir pilnīgi ticams, ka mērķis aizsargāt sabiedrības veselību vai vidi netika apsvērts. Tas atšķiras no situācijas, kurā ES pasākumi un valstu pasākumi ir vērsti uz viena veida mērķu sasniegšanu, taču šiem mērķiem ir atšķirīgs nozīmīgums. Tā tas būtu gadījumā, ja valsts tiesību aktos, kas minēti manā iepriekšējā piemērā, lielāks uzsvars būtu likts uz patērētāju aizsardzību, nekā tas ir ES tiesību aktos tajā konkrētajā gadījumā, pieņemot, piemēram, precīzākus un detalizētākus aizliegumus. Tādā gadījumā atšķirtos pakāpe jeb precizitāte, taču aplūkojamie noteikumi joprojām attiektos uz viena veida mērķiem.

40.

Visbeidzot, pat ja mērķa veids patiesi atšķiras, jau tika uzsvērts, ka nav nepamatotas rīcības brīvības pieņemt valsts noteikumus atšķirīgu mērķu sasniegšanai, lai arī kāda būtu to “ietekme” uz kopīgajiem noteikumiem. Ierobežojumi, kas izriet no samērīguma principa, noteikti nozīmē, ka šie mērķi ir jālīdzsvaro ar kopējas lauksaimniecības politikas mērķiem un tirgus kopīgas organizācijas mērķiem, kā arī pasākumam ir jābūt atbilstošam un jāietver tikai tas, kas ir obligāti nepieciešams ( 25 ).

41.

Šis ir analītiskais satvars, kādā es izprotu Tiesas nesenās atziņas lietā Scotch Whisky Association ( 26 ). Minētā lieta attiecās uz valsts tiesību normām, kurās alkoholiskajiem dzērieniem, lai aizsargātu cilvēku veselību, tika noteiktas minimālās cenas mazumtirdzniecības līmenī. Tiesa konstatēja, ka valsts tiesiskais regulējums var apdraudēt konkurenci, neļaujot dažiem ražotājiem vai importētājiem gūt labumu no zemākām cenām. Tā konstatēja, ka valsts tiesību akti nav saderīgi ar principu par lauksaimniecības produktu cenu brīvu veidošanu, pamatojoties uz godīgu konkurenci, kas ir Regulas Nr. 1308/2013 pamatā. Tomēr, tā kā valsts tiesību normas mērķis bija saistīts ar citām vispārējām interesēm, nevis tām, ko aptver Regula Nr. 1308/2013, Tiesa norādīja, ka šāda norma nebūtu aizliedzama, ja tā atbilst samērīguma principam.

42.

Šķiet, ka tieši sabiedrības veselības aizsardzības mērķis nebija daļa no līdzsvara vienādojuma, ko ES likumdevējs bija panācis ES līmenī, kad tas izstrādāja kopīgā tirgus darbības noteikumus attiecībā uz vīna produktiem ( 27 ). Šis mērķis bija atšķirīga valsts regulatīvā režīma daļa, uz kuru attiecās citi apsvērumi, kuri tikai nejauši pārklājās ar ES mērķi. Attiecīgais valsts tiesiskais regulējums bija pasākums, kas bija piemērojams vienīgi mazumtirdzniecības posmā. Tādējādi, lai gan mazumtirdzniecība, dabiski, arī ir tirdzniecības ķēdes (pēdējais) posms, pārklāšanās un līdz ar to pretrunas starp ES noteikumiem un valstu noteikumiem patiešām bija nenozīmīgas.

43.

Paturot prātā šos vispārīgos precizējumus, tagad pievērsīšos konkrētās lietas izskatīšanai.

44.

Ar saviem jautājumiem valsts tiesa vēlas noskaidrot, vai Likuma par negodīgas prakses aizliegumu 3. panta 3. punkta 1. un 3. apakšpunkts un 5. pants atbilst Regulas Nr. 1308/2013 148. panta 4. punktam. Regulas saturs un piemērošanas joma tādējādi loģiski ir sākumpunkts, kas izmantojams atsaucei uz ES līmeni, lai novērtētu jebkuru iespējamo pretrunu, vienlaikus nosakot, kādā atbilstošā abstrakcijas līmenī ir jāveic pirmtiesīguma analīze.

45.

Tāpēc nav pārliecinošs Francijas valdības arguments, kurā tā piedāvā kā atskaites punktu saskaņotības pilnīguma novērtēšanai izmantot “līgumisko attiecību” vispārējo jomu vai komerctiesības, vienlaikus apgalvojot, ka visai līgumisko attiecību jomai piemērojamie noteikumi nevarot tikt izslēgti, jo no Regulas Nr. 1308/2013 neizriet šāda saskaņošana. Ja neņem vērā “jomas” pirmtiesīguma gadījumus, kuriem šis piena tirgus kopīgās organizācijas elements nepieder (vai vairs nepieder), ir jākoncentrējas uz faktisko normatīvo pretrunu. Pieņemot šo atsauces sistēmu, Vācijas valdība un Komisija, manuprāt, ir pareizi vērsusi savu uzmanību uz konkrētu noteikumu – Regulas Nr. 1308/2013 148. panta 4. punktu, kas attiecas uz visu ar svaigpiena piegādi saistīto līguma elementu (tostarp cenas) brīvu apspriešanu.

46.

Lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, ir jānoskaidro, pirmkārt, Regulas Nr. 1308/2013 148. panta 4. punktā ietvertā noteikuma precīza piemērošanas joma un interpretācija (1). Otrkārt, ir jāpārbauda, vai strīdīgās valsts tiesību normas ir pretrunā šai tiesību normai (2). Ja tas tā ir, pretrunā esošā valsts tiesību norma, ievērojot proporcionalitātes principu, varētu būt saderīga ar ES tiesību aktiem vienīgi tad, ja šī norma būtu vērsta uz citu veidu mērķiem (3).

47.

Veicot šo analīzi, esmu spiests secināt, ka – tā kā Likuma par negodīgas prakses aizliegumu 3. panta 3. punkta 1. un 3. apakšpunktam un 5. pantam, šķiet, patiešām ir tāda paša veida mērķi, kādus ES likumdevējs jau bija izvērtējis un iestrādājis, ieviesdams Regulas Nr. 1308/2013 148. panta 4. punktu, – ar Savienības tiesību aktiem attiecīgās apstrīdētās valsts tiesību normas netiek pieļautas (4).

48.

Regulas Nr. 1308/2013 148. pants ir jāaplūko kontekstā ar tirgus kopīgas organizācijas regulējuma attīstību piena un piena produktu nozarē ( 28 ). Pakāpeniski reformējot kopējo lauksaimniecības politiku, ir mainījusies pieeja, lielāku uzsvaru liekot uz tirgus orientāciju un konkurētspēju ( 29 ).

49.

Tomēr, lai risinātu sarežģīto tirgus situāciju šajā nozarē, tika uzskatīts par nepieciešamu veikt papildu pasākumus saskaņā ar ieteikumiem, ko sniegusi Augsta līmeņa ekspertu grupa piensaimniecības jautājumos. Šajos (atbalsta) pasākumos bija iekļauts ieteikums pieņemt noteikumus attiecībā uz līgumattiecībām. Tādējādi 2012. gadā Regulā (EK) Nr. 1234/2007 tika ieviests noteikums, kas atbilst pašreizējam 148. pantam ( 30 ).

50.

Par šādu atbalsta pasākumu piena nozarē tika uzskatīta noteikuma par oficiāliem rakstiskiem līgumiem pieņemšana, paturot prātā, ka kopīgas cenu noteikšanas sistēma vairs netika piemērota un ka kvotu sistēmas darbības termiņš tuvojās beigām. ES likumdevējs uzskatīja, ka oficiāli rakstiski līgumi varētu “palielināt piena produktu ķēdē iesaistīto dalībnieku atbildību un paaugstināt izpratni par to, ka nepieciešams labāk ņemt vērā tirgus signālus, uzlabot cenu pārnesi un pielāgot piedāvājumu pieprasījumam, kā arī palīdzēt izvairīties no dažiem negodīgas komercdarbības prakses veidiem” ( 31 ). Noteikums par līgumattiecībām, kas sākotnēji bija pagaidu noteikums, vēlāk kļuva par pastāvīgu pasākumu ( 32 ) un tika attiecināts arī uz citām nozarēm, ne tikai uz pienu un piena produktiem ( 33 ).

51.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1308/2013 148. pantu, ja dalībvalsts nolemj, ka par lauksaimnieka veiktu svaigpiena piegādi pārstrādātājam ir jābūt noslēgtam rakstiskam līgumam (kā Lietuvas gadījumā, atbilstoši iesniedzējtiesas norādītajam), šiem līgumiem saskaņā ar šā noteikuma 1. punktu ir jāatbilst noteiktiem nosacījumiem. Kā paskaidrots Regulas 127. apsvērumā, šajā regulā ir paredzēti daži pamatnosacījumi šādu līgumu izmantošanai, lai nodrošinātu gan šādiem līgumiem atbilstīgus minimālos standartus, gan iekšējā tirgus un tirgu kopīgās organizācijas atbilstīgu darbību. Nolūkā pildīt šo funkciju, Regulas Nr. 1308/2013 148. panta 2. punktā ir noteikts minimālais saturs, kas jāietver šajos līgumos, tostarp cena ( 34 ).

52.

Turklāt 148. panta 2. punktā ir noteikts, ka līgums tiek sagatavots pirms piegādes rakstveidā; tajā ir, inter alia, tādas sastāvdaļas kā cena, piegādātā piena apjoms un piegāžu grafiks, līguma darbības ilgums, informācija par maksājumiem, piegādes un saņemšanas kārtība un noteikumi, kas piemērojami nepārvaramas varas gadījumos. Regulas 148. panta 2. punkta c) apakšpunkta i) punktā ir noteikts, ka rakstiskajā līgumā obligāti iekļaujamā sastāvdaļas “cena”, var tikt izteikta dažādos veidos, proti, cena ir nemainīga un noteikta līgumā un/vai cena tiek aprēķināta, apvienojot līgumā noteiktos dažādos faktorus (kas var ietvert tirgus rādītājus, kuri atspoguļo izmaiņas tirgus nosacījumos, piegādāto apjomu un piegādātā svaigpiena kvalitāti vai sastāvu).

53.

Tomēr, pat ja dalībvalstis Regulā Nr. 1308/2013 sniegto iespēju slēgt rakstiskus līgumus padara par obligātu prasību, visas sastāvdaļas, kas tiek iekļautas šajos pārdevēju un pircēju noslēgtajos līgumos, tostarp cena, joprojām ir brīvi jāapspriež. Tādējādi un kā izriet no šīs regulas 127. apsvēruma, Regulas Nr. 1308/2013 148. panta 4. punktā ir noteikti ierobežojumi dalībvalstu pilnvarām iejaukties šajā nozarē, padarot par obligātu rakstisku līgumu noslēgšanu. Pašā tiesību normā ir pieļautas tikai divas īpašas atkāpes no [līgumslēdzēju] brīvas vienošanās principa. Pirmkārt, dalībvalstis var noteikt pienākumu pusēm vienoties par sakarību starp konkrētu piegādāto daudzumu un cenu, kas maksājama par minēto piegādi. Otrkārt, dalībvalstis var noteikt minimālo termiņu līgumiem starp lauksaimnieku un pirmo pircēju.

54.

Lai apkopotu patiešām visai sarežģīto šā noteikuma struktūru, jaunā tirgus kopīgās organizācijas noklusējuma noteikums ir brīva pārdošanas cenu veidošana, pamatojoties uz godīgu konkurenci, kas arī “ir preču brīvas aprites principa izpausme efektīvas konkurences apstākļos” ( 35 ). Izņēmuma kārtā dalībvalstis var uzstāt uz vairākām uzskaitītām līguma formalitātēm, kas pamatā ir atbalsta pasākums, lai labotu nelīdzsvarotību šajā konkrētajā nozarē. Tomēr, pat ja dalībvalstis paredz šādas atkāpes, pastāv izņēmuma ārējā robeža, proti, dalībvalstis nedrīkst pārkāpt robežu, kas grautu visu līguma sastāvdaļu, tostarp cenas, brīvas apspriešanas principu – ar nelieliem izņēmumiem saskaņā ar 148. panta 4. punktu.

55.

Šīs konkrētās strīdīgās valsts tiesību normas ir jānovērtē, paturot prātā piemērojamā ES noteikuma būtību un darbības jomu.

56.

Uzdodama pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ar Regulas Nr. 1308/2013 148. panta 4. punktu netiek pieļauta tāda valsts tiesību norma kā Likuma par negodīgas prakses aizliegumu 3. panta 3. punkta 1. apakšpunkts. Saskaņā ar šo pēdējo minēto normu svaigpiena pircējam ir aizliegts piemērot atšķirīgas svaigpiena cenas vienā grupā ietilpstošiem svaigpiena pārdevējiem. Šīs grupas ir izveidotas atkarībā no pārdotā piena daudzuma, un tajās tiek iekļauti tikai ražotāji, kuri nepieder atzītai piena ražotāju organizācijai. Katrai grupai par vienādas kvalitātes un sastāva pienu, kas piegādāts pircējam, izmantojot vienu metodi, ir jāpiemēro viena cena.

57.

Iesniedzējtiesa turklāt norāda, ka līguma pusēm nav iespējas vienoties par svaigpiena iepirkuma cenu, ņemot vērā citus faktorus, kas nav paredzēti tiesību aktā. Saskaņā ar šīs tiesas sniegto informāciju pienu saskaņā ar Piena iepirkuma noteikumiem iepērk, ja tā sākotnējie kvalitātes rādītāji (piena krāsa, smarža, konsistence, temperatūra, garša, skābums, tīrība, blīvums, neitralizējošie līdzekļi un inhibitorvielas) atbilst šajos noteikumos sniegtajiem rādītājiem. Ja piens neatbilst citiem piena kvalitātes rādītājiem (piemēram, kopējam baktēriju skaitam, somatisko šūnu skaitam, inhibitorvielām, piena sasalšanas temperatūrai), ir piemērojami atskaitījumi, kuru apmērs paredzēts šajos noteikumos. Attiecīgi svaigpiena ražotājiem var tikt izmaksātas piemaksas vai prēmijas saskaņā ar līgumā noteiktajiem nosacījumiem un tādējādi arī par labākas kvalitātes pienu.

58.

Rezultātā svaigpiena pircējam nav aizliegts piemērot atšķirīgas svaigpiena iepirkuma cenas svaigpiena pārdevējiem, kuri ietilpst vienā grupā, bet to var darīt tikai tad, ja atšķiras piegādātā piena sastāvs un kvalitāte. Saraksts, kurā ir noteikti faktori, kas ietekmē svaigpiena iepirkuma cenu, tomēr ir izsmeļošs. Tāpēc līgumslēdzējas puses nevar brīvi izvēlēties attiecīgos cenas noteikšanas faktorus.

59.

Ņemot vērā šo divējādo ierobežojumu, esmu spiests piekrist Komisijai un Vācijas valdībai, ka valsts tiesību normas nav saderīgas ar tiesībām brīvi vienoties par visām rakstisko līgumu sastāvdaļām, kā tas ir paredzēts Regulas Nr. 1308/2013 148. panta 4. punktā. Turklāt, kā norādījusi arī Vācijas valdība, 148. panta 4. punktā nepārprotami ir noteikti brīvas vienošanās par līguma sastāvdaļām principa izņēmumi. Ierobežojumi, kas paredzēti Likuma par negodīgas prakses aizliegumu 3. panta 3. punkta 1. apakšpunktā, neietilpst nevienā no šiem izņēmumiem.

60.

Lietuvas valdība tomēr ir norādījusi, ka līgumslēdzējas puses brīvi vienojoties par “bāzes cenu” atkarībā no piena sastāva rādītājiem. Saskaņā ar Likuma 3. panta 3. punkta 1. apakšpunktu šī bāzes cena esot jāpiemēro visiem grupas locekļiem. Šādā gadījumā cena varot atšķirties atkarībā no piegādes metodes. Turklāt galīgo cenu ietekmēšot papildmaksas, atlaides vai prēmijas, kas noteiktas, pamatojoties uz kvalitātes kritērijiem. Tādējādi Lietuvas valdība uzskata, ka ar šo mehānisms tiekot ievērotas tiesības brīvi vienoties par cenu, vienlaikus novēršot negodīgu praksi.

61.

Lietuvas valdības argumenti nav pārliecinoši.

62.

Pirmkārt, Lietuvas valdība uzstāj, ka puses varot brīvi vienoties par bāzes cenu. Tomēr, pat ja tas tā ir attiecībā uz vienu ražotāju, iespējams, attiecībā uz to, ar kuru pircējs noslēdzis pirmo līgumu noteiktā grupā ( 36 ), Likuma par negodīgas prakses aizliegumu 3. panta 3. punkta 1. apakšpunktā ir noteikts, ka viena bāzes cena ir obligāti piemērojama visiem pārējiem šīs grupas ražotājiem. Es neredzu, kā varētu tikt ievērots tiesību uz brīvu vienošanos princips attiecībā uz visiem pārējiem noslēgtajiem līgumiem, ja viena bāzes cena tiek piemērota visiem ražotāju grupas dalībniekiem. Attiecībā uz visiem citiem šīs grupas ražotājiem faktiski tiek fiksēta bāzes cena.

63.

Otrkārt, Lietuvas valdības argumenti, saskaņā ar kuriem cena varot atšķirties arī atkarībā no citiem tiesību aktos noteiktiem faktoriem, nav pamats, lai nonāktu pie cita secinājuma. Ar tiem drīzāk tikai ir uzsvērts, ka, tiklīdz tiek noteikta bāzes cena, tiek noteikti arī visi faktori, kuri var tikt ņemti vērā, nosakot konkrētu cenu par katru atsevišķu piegādi, tādējādi faktiski nepastāv brīvas vienošanās par cenu.

64.

Regulas Nr. 1308/2013 148. panta 2. punkta c) apakšpunkta i) punktā ir norādīts minimālais saturs, kas ir jāietver līgumā attiecībā uz cenu par piegādi. Līgumā ir jābūt norādei uz nemainīgu cenu, un/vai tā ir jāaprēķina, apvienojot dažādus faktorus, kuriem ir jābūt noteiktiem līgumā. Piemēram, šajā tiesību normā ir paredzēts, ka šie faktori “var ietvert tirgus rādītājus, kuri atspoguļo izmaiņas tirgus nosacījumos, piegādāto apjomu un piegādātā svaigpiena kvalitāti vai sastāvu”.

65.

Saikļu “un/vai” lietojums Regulas Nr. 1308/2013 148. panta 2. punkta c) apakšpunkta i) punktā, šķiet, liecina, ka šī regula ir neitrāla attiecībā uz to, kādu cenu noteikšanas mehānismu puses līgumā ir izvēlējušās. Turklāt vārdi “kas var ietvert” norāda, ka faktori, kas uzskaitīti 148. panta 2. punkta c) apakšpunkta i) punktā, ir tikai indikatīvi un ka varētu tikt iekļauti citi elementi vai mazāk elementu.

66.

Tomēr katrā ziņā 148. panta 4. punkta pamatdoma nemainās, proti, pusēm ir jābūt iespējai brīvi vienoties par visām līguma sastāvdaļām. Šādam priekšlikumam nav viegli pieskaņot situāciju, kurā ar dalībvalsts rīkojumu ir noteikts negrozāms saraksts ar faktoriem, kuri ir vienīgi vērā ņemamie faktori, aprēķinot precīzu cenu katrai piegādei, un kuri ir obligāti piemērojami visām pusēm.

67.

Tādējādi ir jāsecina, ka ar šajā lietā aplūkoto strīdīgo noteikumu tiek ierobežota līgumslēdzēju pušu tiesības brīvi apspriest svaigpiena iepirkuma cenu un šis ierobežojums izpaužas divējādi, – grupai tiek uzspiesta bāzes cena, un līgumslēdzējām pusēm nav iespēju vienoties par atšķirīgu svaigpiena iepirkuma cenu, ņemot vērā faktorus, kas nav noteikti valsts tiesību aktos.

68.

Uzdodama otro jautājumu, valsts tiesa vēlas noskaidrot, vai ar Regulas Nr. 1308/2013 148. panta 4. punktu netiek pieļauti tādi valsts tiesību noteikumi, saskaņā ar kuriem svaigpiena iepircējiem ir aizliegts nepamatoti samazināt svaigpiena iepirkuma cenu. Ja cenu samazinājums ir lielāks par 3 %, tas kļūst iespējams tikai tad, ja kompetentā iestāde (Tirgus regulēšanas aģentūra) ir konstatējusi, ka šāda samazināšana ir pamatota.

69.

Lietuvas valdība uzskata, ka Likuma par negodīgas prakses aizliegumu 3. panta 3. punkta 3. apakšpunkta un 5. panta mērķis esot nodrošināt garantijas, lai nepieļautu cenas nepamatotas izmaiņas pēc līguma noslēgšanas. Ar šīm normām neesot ierobežotas tiesības brīvi vienoties par cenu, bet gan tiekot garantēts, ka cena netiks mainīta, ja vien netiek norādīti objektīvi iemesli.

70.

Vācijas valdība apgalvo, ka Likuma par negodīgas prakses aizliegumu 3. panta 3. punkta 3. apakšpunkts neesot pretrunā Regulas Nr. 1308/2013 148. panta 4. punktam. Tā norāda, ka noteikums attiecoties uz vienas līguma puses vienpusēju rīcību pēc līguma noslēgšanas un tādējādi uz to neattiecoties 148. panta 4. punkta darbības joma, jo noteikums skar aspektu, kas tajā netiek regulēts, proti, negodīgas prakses novēršanu.

71.

Komisija uzskata, ka šis noteikums līdzīgi Likuma par negodīgas prakses aizliegumu 3. panta 3. punkta 1. apakšpunktam esot uzskatāms par ierobežojumu tiesībām brīvi vienoties par cenu, kā noteikts Regulas Nr. 1308/2013 148. panta 4. punktā, un tādēļ ar šo regulu tas netiekot pieļauts.

72.

Šajā jautājumā es piekrītu Komisijai.

73.

Vispirms jāatzīst, ka mani nedaudz mulsina Likuma par negodīgas prakses aizliegumu 3. panta 3. punkta 3. apakšpunkts un 5. pants. Tas vien, ka šādas normas pastāv, šķiet, nozīmē, ka, lai arī obligāti ir jābūt rakstiskiem līgumiem (un pat pēc kopīgu cenu noteikšanas grupā saskaņā ar šā likuma 3. panta 3. punkta 1. apakšpunktu), joprojām var būt diezgan lielas cenu svārstības pēc šāda rakstiska līguma noslēgšanas, lai arī tā mērķis bija ieviest stabilitāti līgumattiecībās.

74.

Tiesas sēdē Lietuvas valdība paskaidroja, ka šīs tiesību normas pamatā esot Lietuvas tirgus īpašie apstākļi. Tā kā svaigpiena pircēju un ražotāju spēja aizstāvēt savas intereses sarunās ir nelīdzsvarota, svaigpiena pircēji varot noteikt zemāku cenu ražotājiem, piedraudot ar atteikšanos no iepirkumiem nākotnē. Lietuvas valdība uzskata, ka līguma noteikumi nedarbojoties tā, kā tiem būtu jādarbojas attiecībā uz svaigpiena pircējiem.

75.

Ņemot vērā šo realitāti, es uzskatu, ka Vācijas valdības arguments, – kurš ir balstīts uz to, ka tiek nošķirts līguma noslēgšanas precīzs laiks, uz ko attiecas brīvas apspriešanas princips, un šā līguma turpmāka darbība, uz ko neattiecas neviens no šiem noteikumiem, – ir savā ziņā formāls un nepārliecinošs. Lietuvas valdības sniegtajos skaidrojumos drīzāk ir akcentēts, ka asimetriska spēja aizstāvēt savas intereses sarunās, kas pastāv posmā, kurā norisinās vienošanās par līgumu, var viegli pāriet arī uz līguma izpildes turpmāko posmu. Tas var notikt oficiāli (iekļaujot līguma klauzulas, ar kurām tiek pieļautas šādas cenu svārstības un kas, lieki teikt, acīmredzami kaitētu tikai vienai pusei) vai arī faktiski (vienas un tās pašas līgumslēdzējas puses, visticamāk, noslēdz vairākus secīgus līgumus, kuros Lietuvas valdības norādītajā veidā “nesadarbošanās” viena līguma “neizpildē” var izpausties kā “mazāk labvēlīgi nosacījumi” nākamajā abu šo pušu līgumā).

76.

Tomēr, izvērtējot abus šos viedokļus, man arī ir visai skaidrs, ka attiecīgie noteikumi tik tiešām ir vērsti uz to, lai ierobežotu tiesības brīvi vienoties par līguma sastāvdaļām, un ar to tiek apdraudēta regulas 148. panta 4. punkta darbība. Ar šiem noteikumiem tiek ierobežota iespēja brīvi vienoties par cenu samazinājumu. Likuma par negodīgas prakses aizliegumu 3. panta 3. punkta 3. apakšpunktā ir noteikts nepamatota samazinājuma pilnīgs aizliegums, tādējādi skaidri ierobežojot līgumslēdzēju pušu līgumu slēgšanas brīvību. Likuma 5. pantā šī loģika ir paplašināta un institucionāli ierāmēta, nosakot, ka, lai cenu samazinātu par vairāk nekā 3 %, ir jāsaņem attiecīgās administratīvās struktūras atļauja.

77.

Visbeidzot, pat zinot, kāda ir ekonomiskā realitāte, kas nosaka svaigpiena tirgus darbību Lietuvā, es nekādi nevaru saskaņot šādas valsts normas ar nepārprotamo noteikumu, ka līguma pusēm ir jāspēj brīvi vienoties par visām līguma sastāvdaļām.

78.

Tiesas sēdē Nīderlandes valdība, balstoties uz spriedumu lietā Scotch Whisky Association ( 37 ), norādīja, ka, lai arī ar strīdīgajiem noteikumiem tiekot ierobežotas Regulas Nr. 1308/2013 148. panta 4. punktā paredzētās tiesības brīvi vienoties, tie tomēr esot jāizskata, atsaucoties uz samērīguma principa prasībām, jo šo noteikumu mērķi atšķiroties no Regulas mērķiem. Šajā ziņā Nīderlandes valdība uzskata, ka Likuma par negodīgas prakses aizliegumu mērķis – novērst negodīgu tirdzniecības praksi – neesot minētās regulas autonoms mērķis, bet tam esot tīri papildu apsvēruma nozīme.

79.

Līdzīgi Francijas valdība tiesas sēdē norādīja, ka šajā lietā esot piemērojams Scotch Whisky Association lietas risinājums, jo strīdīgajā noteikumā neesot ietverta pilnīga saskaņošana. Atbildi uz jautājumu, vai, balstoties uz šo, ir pieļaujamas valsts tiesību normas, kas ietekmē skaidrus ES tiesību aktu noteikumus, esot iespējams noskaidrot, izskatot tikai katru gadījumu atsevišķi.

80.

Vācijas valdībai ir pretējs viedoklis. Tā uzskata, ka šī lieta atšķiroties no Scotch Whisky Association. Pretēji minētajai lietai, kurā apstrīdētais jautājums netika regulēts Regulā Nr. 1308/2013, šī lieta skarot skaidri formulētu normu, kurā ir reglamentēti ierobežojumi, kurus dalībvalsts var noteikt attiecībā uz tiesībām brīvi vienoties par visām līguma sastāvdaļām.

81.

Piemērojot šo secinājumu 26.–42. punktā minēto analītisko struktūru, galvenais jautājums šajā novērtējuma posmā ir šāds – tieši kādi bija ES tiesību noteikuma un valsts noteikuma attiecīgie mērķi, kuru pretrunas tikko tika apstiprinātas?

82.

Attiecībā uz Regulas Nr. 1308/2013 148. panta 4. punktu ir saskatāmi divi mērķi. Pirmkārt, ir mērķis veicināt piena ražotāju spēju aizstāvēt savas intereses konkrētajā piena nozarē. Kā Komisija pareizi norāda, ar šo regulu, kā postulēts tās 128. apsvērumā, ir noteikti pasākumi, lai stiprinātu piena lopkopju spēju aizstāvēt savas intereses sarunās ar pārstrādātājiem ar mērķi nodrošināt pietiekami augstu dzīves līmeni šiem lauksaimniekiem. Regulas Nr. 1308/2013 149. pantā ražotāju organizācijām, kuras veido piena lopkopji, vai to apvienībām ir dotas tiesības kolektīvi apspriest līguma noteikumus par svaigpiena piegādi, paredzot šo kā izņēmumu no konkurences noteikumu piemērošanas. Turklāt šī regula kopumā (ne tikai piena nozarē) balstās uz šo ražotāju organizāciju spēju koncentrēt piedāvājumu un tādējādi veicināt ražotāju spēju aizstāvēt savas intereses, un tas savukārt veicina šādu organizāciju izveidi un atzīšanu ( 38 ).

83.

Otrkārt, saskaņā ar Regulas Nr. 1308/2013 138. apsvērumu rakstisku līgumu izmantošana, kā norādīts Regulas Nr. 1308/2013 148. un 168. pantā, kopumā ir uzskatāma par rīku, kas var palīdzēt izvairīties no dažiem negodīgas komercdarbības prakses veidiem. Šīs regulas 148. pantam līdzvērtīgs noteikums ar Regulu Nr. 261/2012 tika iekļauts Regulā Nr. 1234/2007 ar nepārprotamu mērķi, ka oficiālu rakstisku līgumu izmantošana varētu veicināt dažu negodīgas komercdarbības prakses veidu novēršanu ( 39 ). Proti, Regulas Nr. 261/2012 preambulas apsvērumos ir skaidri norādīts, ka apsvērumi, kuru rezultātā tika pieņemts noteikums, kas atbilst pašreizējam Regulas Nr. 1308/2013 148. pantam, bija šādi – neraugoties uz dalībvalstu ļoti atšķirīgajām situācijām piensaimniecības un piena pārstrādes jomā, daudzos gadījumos piegādes koncentrācija ir ļoti zema, kas rada nelīdzsvarotību lauksaimnieku un piena pārstrādes uzņēmumu spējā aizstāvēt savas intereses piegādes ķēdē, un šāda nelīdzsvarotība var izraisīt negodīgu komercdarbības praksi ( 40 ).

84.

Attiecībā uz Likumā par negodīgas prakses aizliegumu izvirzītajiem mērķiem Lietuvas valdība ir norādījusi, ka strīdīgo noteikumu mērķis bija aizliegt negodīgu tirdzniecības praksi, tādējādi veicinot konkurenci un stiprinot lauksaimnieku spēju aizstāvēt savas intereses. Ar šā likuma 3. panta 3. punkta 1. apakšpunktu tiekot nodrošināta ražotāju sadarbība noteiktā pakāpē attiecībā uz svaigpiena cenu noteikšanu kā līdzekli, lai nostiprinātu ražotāju spējas aizstāvēt savas intereses. Tādējādi Likuma par negodīgas prakses aizliegumu mērķis esot uzlabot piena ražotāju spēju aizstāvēt savas intereses un novērst negodīgu tirdzniecības praksi piena nozarē.

85.

Tātad ir skaidrs, ka strīdīgo valsts tiesību normu mērķi ir tādi paši kā šajā regulā. Tiesas sēdē Lietuvas valdība pati to atzina. ES likumdevējs izstrādāja Regulas Nr. 1308/2013 148. pantu tieši pēc tam, kad tika ņemti vērā tādas pašas dabas apsvērumi kā tie, kas motivēja Lietuvas likumdevēju pieņemt strīdīgās Likuma par negodīgas prakses aizliegumu normas. Iespējams, ar to tika sasniegts atšķirīgs vienu un to pašu vērtību līdzsvars, proti, cenzdamies saskaņot brīvas konkurences mērķus ar kopējās lauksaimniecības politikas konkrētajiem mērķiem, tostarp mērķi nodrošināt piena nozares lauksaimniekiem pietiekami augstu dzīves līmeni, stiprinot viņu spējas aizstāvēt savas intereses un aizsargājot viņus pret negodīgu komercpraksi, ES likumdevējs – atšķirībā no Lietuvas likumdevēja, kas noteica, iespējams, stingrākus pasākumus, – izvēlējās dot tikai iespēju dalībvalstīm noteikt, ka rakstisks līgums ir obligāta prasība.

86.

Tagad tas, cik lielā mērā un vai vispār šis pasākums faktiski ir piemērots un efektīvs, lai sasniegtu minētos mērķus, ir diezgan atšķirīgs jautājums, uz kuru es atbildēšu šo secinājumu noslēguma sadaļā. Tomēr gandrīz nav šaubu, ka ES likumdevējs ir izdarījis skaidru, uz vērtībām balstītu izvēli, t.i., ņemot vērā tos pašus mērķus un panākot ar regulējumu to pašu situāciju tieši tajā pašā ražošanas ķēdes posmā. Šo iemeslu dēļ ES tiesību normu un valstu tiesību normu pretruna šajā gadījumā nav uzskatāma par vienkārši divu režīmu, kas daļēji pārklājas, marginālu sastopamību, attiecībā uz kuru varētu apsvērt turpmāku samērīguma pārbaudi. Tā vietā ir būtiska divu regulēšanas veidu funkcionāla sadursme par to, kā regulēt precīzi vienu un to pašu jautājumu, un tā parāda, ka vieniem un tiem pašiem mērķiem ir izvēlētas atšķirīgas vērtības.

87.

Fakts, uz ko ir norādījusi arī iesniedzējtiesa, ka joprojām nav īpašu ES tiesību aktu par pārtikas piegādes ķēdes uzņēmumu negodīgu tirdzniecības praksi, bet ir tikai sagatavošanas pasākumi ( 41 ), iznākumu daudz nemaina.

88.

Priekšlikums direktīvai par netaisnīgu tirdzniecības praksi starpuzņēmumu attiecībās pārtikas piegādes ķēdē tika publicēts 2018. gada aprīlī ( 42 ). Tas tiesa – kamēr likumdošanas telpa ir vakanta, dalībvalstis drīkstēja pieņemt valsts tiesību normas līdz brīdim, kamēr tiek pieņemts ES tiesību akts attiecīgajā jomā.

89.

Tiesa ir arī tas, ka pasākumi, ko dalībvalstis varēja noteikt šajā starpposmā, nedrīkst būt pretrunā tiem ES tiesību aktiem, kas jau ir spēkā saskaņā ar Regulu Nr. 1308/2013, vai jebkuriem citiem spēkā esošiem ES tiesību aktiem.

90.

Tiesas sēdē Nīderlandes valdība tomēr norādīja, ka minētais priekšlikums nozīmējot, ka Regulas Nr. 1308/2013 148. pantā ietvertā ES tiesību norma nevarēja jau pilnībā aptvert jautājumu par (aizsardzību pret) negodīgu tirdzniecības praksi piena nozarē. Ja tā būtu, kā Komisija varētu tagad ierosināt jaunus tiesību aktus šajā jomā? Tādējādi, ierosinādama jaunus tiesību aktus tieši par šo jautājumu, Komisija faktiski esot nepārprotami atzinusi, ka tiesību aktos pastāv zināmi robi.

91.

Lai cik izsmalcināts minētais arguments varētu šķist no pirmā acu uzmetiena, tuvāk aplūkojot, tas neiztur kritiku. Pirmkārt, faktiskais ES pirmtiesīgums, kā raksturots iepriekš ( 43 ), izriet no noteikuma, atbilstoši kuram pusēm ir tiesības brīvi vienoties par visām līguma sastāvdaļām. Tas neizslēdz citus iespējamos pasākumus, kuru mērķis ir novērst nelīdzsvarotību un kas nekavē šā konkrētā noteikuma darbību. Taču pamatlietā skatītie pasākumi acīmredzami to dara. Otrkārt, pat tad, ja būtu jāuzskata, ka darbības joma jaunajiem ES noteikumiem, kurus gatavojas ierosināt, un 148. panta un citu Regulas Nr. 1308/2013 normu pašreizējā darbības joma precīzi saskan, quod non, tas, ka jaunie noteikumi tiek ierosināti šajā pašā jomā, varētu arī vienkārši nozīmēt, ka tas, kas jau pastāv, tiek grozīts. Turpmākās ES tiesību normas tad būtu lex posterior tajā pašā normatīvajā līmenī kā Regula Nr. 1308/2013.

92.

Ņemot vērā iepriekš minēto, manuprāt, Regulas Nr. 1308/2013 148. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir aizliegts paredzēt tādu tiesisko regulējumu, kāds tiek šeit aplūkots, ar kuru, lai nostiprinātu svaigpiena ražotāju spējas apspriest darījumus un novērstu negodīgu komercpraksi:

93.

Līdz ar reglamentējošo noteikumu izmaiņām kopējā lauksaimniecības politikā un lauksaimniecības produktu tirgus kopīgajā organizācijā, kā arī saistībā ar Tiesas nolēmumu lietā Scotch Whisky Association varētu būt radušās šaubas par to, cik plašas ir valsts noteikumu iespējas, īstenojot leģitīmus mērķus, kurus neaptver kopējās lauksaimniecības politikas instrumenti.

94.

Ņemot vērā mainīto regulatīvo pieeju un loģiku, ko esmu apspriedis šajos secinājumos, valstu atšķirībām pastāv zināmas iespējas, it īpaši tirgus šķautnēs, kur tirgus spēki ir jāsaskaņo ar citiem mērķiem un vērtībām. Tomēr nedomāju, ka “atļauja atšķirties”, pat ja to diktē visai leģitīmi mērķi, var sniegties tik tālu, lai sāktos vienotā tirgus kopīgās organizācijas reglamentējošā pamata nojaukšana.

95.

Šie apgalvojumi nekādi nenoliedz leģitimitāti un pamatojumu, ko Lietuvas likumdevējs bija vēlējies sasniegt ar apstrīdētajām Likuma par negodīgas prakses aizliegumu normām. Patiesībā es personīgi lielā mērā izjūtu simpātijas attiecībā uz šiem mērķiem. Strīdīgo valsts tiesību normu mērķis ir censties reaģēt uz valsts īpašo kontekstu, kurā, šķiet, regulēšanas pieeja, balstoties uz ražotāju organizāciju un asociāciju potenciālu, izskatās, ka nav darbojusies pareizi. Jaunākajā Komisijas ziņojumā par to, kā tiek īstenotas Regulas Nr. 1308/2013 attiecīgās normas, šī realitāte atbalsojas uz vietas valsts līmenī, vēstot, ka dažās dalībvalstīs novērotā pretestība “asociatīvajai pieejai” ir viens no iemesliem, kāpēc īstenošana nav pietiekami veiksmīga ( 44 ).

96.

Tomēr, lai lauksaimniecības produktu tirgus organizācija nelīdzinātos Ementāles sieram, pat šie apsvērumi neļauj dalībvalstij vienpusēji atkāpties no skaidrām ES tiesību aktu prasībām. Pirmkārt, Regulā Nr. 1308/2013 ir sniegti konkrēti pasākumi, kas jāveic īpašu problēmu risināšanai ( 45 ). Otrkārt, tajā ir iestrādāti centieni nodrošināt ES likumdevēja reakciju, pievienojot paziņošanas un ziņojumu sniegšanas pienākumus ( 46 ).

97.

Treškārt un galvenokārt, vispārīgi runājot, dalībvalstīm ir pienākums, izmantojot lojālas sadarbības pienākumu, ievērot ES tiesību aktus. Saskaroties ar piemērošanas grūtībām un problēmām, dalībvalstīm, – ja tās uzskata, ka ir jārisina šīs problēmas, – ir jāizmanto attiecīgās institucionālās iespējas ES līmenī, lai veicinātu tiesību aktu izmaiņas un pakāpeniski pielāgotos mainīgajiem apstākļiem ( 47 ).

98.

Tomēr lojālas sadarbības pienākums darbojas abos virzienos. Ne tikai dalībvalstīm, bet arī iestādēm ir pienākums “godprātīgi sadarboties, lai pārvarētu grūtības, vienlaikus pilnībā ievērojot Līguma un citus [ES] noteikumus, it īpaši tos, kas regulē tirgus kopīgo organizāciju attiecīgajā nozarē” ( 48 ).

99.

Šādā satvarā ES likumdevēja pienākums ir savlaicīgi reaģēt uz šādu attīstības gaitu ( 49 ). Kā jau esmu uzsvēris citviet, tas, ka ES likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, it īpaši kopējās lauksaimniecības politikas jomā, nenozīmē “blanko čeku”, kur pagātnes regulatīvās iespējas par tirgus organizāciju būtu jāuztver kā pastāvīgs un pietiekams pamatojums to nepārtrauktai piemērošanai būtiski mainītā sociālā un tirgus vidē ( 50 ). Patiesi, arī samērīguma princips paredz, lai ES tiesību normas tiktu piemērotas, ņemot vērā mērķus, kuru sasniegšanai tās ir izstrādātas, pretējā gadījumā to derīgums eventuāli var tikt apstrīdēts ( 51 ). Jebkāda šāda apstrīdēšana tomēr būtu atšķirīga lieta, kuras izskatīšanai Tiesā būtu jāiesniedz atšķirīgi argumenti un pierādījumi.

100.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Lietuvos Respublikos Konstitucinis Teismas (Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1308/2013 (2013. gada 17. decembris), ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007, 148. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds tiesiskais regulējums, kāds tiek šeit aplūkots, ar kuru, lai nostiprinātu svaigpiena ražotāju spējas apspriest darījumus un novērstu negodīgu komercpraksi: