–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un G. Koós, kā arī E. Tóth, pārstāvji,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – S. Brandon, pārstāvis, kam palīdz M. Gray, barrister,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Condou‑Durande un I. Zaloguin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.) 4. panta 2. punktu un 5. punkta b) apakšpunktu, 9. panta 1. un 2. punktu un 10. panta 1. un 2. punktu, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013, L 180, 31. lpp.; turpmāk tekstā – “Dublinas III regula”), 3. panta 1. punktu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.) 46. panta 3. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Bahtiyar Fathi un predsedatel na Darzhavna agentsia za bezhantsite (Valsts bēgļu aģentūras direktors, turpmāk tekstā – “DAB”) par to, ka pēdējais minētais noraidīja B. Fathi iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

3

Konvencija par bēgļa statusu, kas parakstīta 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā (Recueil des traités des Nations unies, 189. sēj., 150. lpp., Nr. 2545 (1954)), stājās spēkā 1954. gada 22. aprīlī un tika papildināta un grozīta ar 1967. gada 31. janvārī Ņujorkā noslēgto Protokolu par bēgļa statusu, kas stājās spēkā 1967. gada 4. oktobrī (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”).

4

Saskaņā ar Ženēvas konvencijas 1. panta A daļas 2. punkta pirmo daļu vārds “bēglis” attiecas uz jebkuru personu, kas “sakarā ar labi pamatotām bailēm no vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības, piederības īpašai sociālai grupai pazīmēm vai politiskās pārliecības dēļ atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj vai sakarā ar šādām bailēm nevēlas izmantot šīs valsts aizsardzību; vai personu, kam nav pilsonības un kas, atrodoties ārpus savas iepriekšējās mītnes zemes, šādu notikumu rezultātā nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas tajā atgriezties”.

5

1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 15. pantā “Atkāpes ārkārtas stāvokļa laikā” ir paredzēts:

“1.   Kara vai cita ārkārtas stāvokļa gadījumā, kas apdraud nācijas dzīvi, jebkura Augstā Līgumslēdzēja Puse var veikt pasākumus, kas atkāpjas no Konvencijas ietvaros uzņemtajām saistībām, tiktāl, cik to nenovēršami prasa situācijas ārkārtas raksturs, ar nosacījumu, ka šie pasākumi nav pretrunā ar citām starptautisko tiesību noteiktajām saistībām.

2.   Iepriekšminētā norma nepieļauj atkāpes no Konvencijas 2. panta [“Tiesības uz dzīvību”], izņemot nāves gadījumus tiesiskas karadarbības rezultātā, un no 3. [panta] [“Spīdzināšanas aizliegums”], 4. [panta] (1. daļas) [“Verdzības un piespiedu darba aizliegums”] un 7. panta [“Sodīšanas nepieļaujamība bez likuma”].

[..]”

6

Ar Direktīvu 2011/95 no 2013. gada 21. decembra tika atcelta Padomes Direktīva 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par minimālajiem standartiem un statusu, lai trešo valstu pilsoņus vai bezvalstniekus atzītu par bēgļiem vai personām, kam kādā citā veidā vajadzīga starptautiska aizsardzība, un par sniegtās aizsardzības apjomu (OV 2004, L 304, 12. lpp.).

7

Direktīvas 2011/95 16. apsvērumā ir noteikts:

“Šī direktīva respektē pamattiesības un ievēro principus, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. [..]”

8

Saskaņā ar šīs direktīvas 2. pantu:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..].”

9

Minētās direktīvas 4. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis var uzskatīt par pieteikuma iesniedzēja pienākumu pēc iespējas ātrāk iesniegt visas sastāvdaļas, kas nepieciešamas, lai pamatotu starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Dalībvalsts pienākums ir, sadarbojoties ar pieteikuma iesniedzēju, novērtēt attiecīgās pieteikuma sastāvdaļas.

2.   Šā panta 1. punktā minētās sastāvdaļas ir pieteikuma iesniedzēja paziņojumi un visa dokumentācija, kas ir pieteikuma iesniedzēja rīcībā attiecībā uz pieteikuma iesniedzēja vecumu, izcelsmi, tostarp attiecīgo radinieku datiem, personu, valstspiederību(‑ām) un iepriekšējās dzīvesvietas valsti(‑īm) un vietu(‑ām), iepriekšējiem patvēruma pieteikumiem, ceļojumu maršrutiem, ceļošanas dokumentiem un iemesliem, kādēļ tiek iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.

3.   Starptautiskās aizsardzības pieteikuma novērtējums jāveic individuāli par katru pieteikuma iesniedzēju un, to darot, jāņem vērā:

[..]

4.   Fakts, ka pieteikuma iesniedzējs jau bijis pakļauts vajāšanai vai būtiskam kaitējumam vai tiešiem šādas vajāšanas vai šāda kaitējuma draudiem, ir nopietna norāde uz pieteikuma iesniedzēja pamatotajām bailēm no vajāšanas vai uz reālu risku ciest būtisku kaitējumu, ja vien nav dibinātu iemeslu uzskatīt, ka šāda vajāšana vai būtisks kaitējums netiks atkārtoti.

5.   Ja dalībvalstis piemēro principu, saskaņā ar kuru pieteikuma iesniedzēja pienākums ir pamatot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, un ja pieteikuma iesniedzēja paziņojumos norādīti aspekti nav pamatoti ar dokumentāriem vai citādiem pierādījumiem, šiem aspektiem nav nepieciešams apstiprinājums, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

10

Šīs pašas direktīvas 9. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Lai darbība tiktu uzskatīta par vajāšanas darbību Ženēvas konvencijas 1. panta A punkta [daļas] nozīmē, tai jābūt:

2.   Vajāšanas darbības, kas minētas 1. punktā, inter alia var notikt kā:

[..]

[..].”

11

Saskaņā ar Direktīvas 2011/95 10. pantu:

“1.   Novērtējot vajāšanas iemeslus, dalībvalstis ņem vērā šo:

[..]

[..]

2.   Novērtējot, vai pieteikuma iesniedzējam ir pamatotas bailes no vajāšanas, nav būtiski, vai pieteikuma iesniedzējam faktiski piemīt rases, reliģijas, valstspiederības, sociālās vai politiskās pazīmes, kas izraisa vajāšanu, ja vajāšanas dalībnieks attiecina uz pieteikuma iesniedzēju šādas pazīmes.”

12

Direktīvas 2013/32 12., 53. un 54. apsvērumā ir noteikts:

[..]

13

Saskaņā ar šīs direktīvas 2. pantu:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..].”

14

Minētās direktīvas 31. panta 8. punkts ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis var paredzēt, ka izvērtēšanas procedūra saskaņā ar pamatprincipiem un garantijām, kas minētas II nodaļā, tiek paātrināta un/vai veikta pie robežas vai tranzīta zonās saskaņā ar 43. pantu, ja:

[..]

[..].”

15

Šīs pašas direktīvas 32. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Nepamatotu pieteikumu gadījumos, uz kuriem attiecas jebkurš no apstākļiem, kas minēts 31. panta 8. punktā, dalībvalstis var arī uzskatīt pieteikumu par acīmredzami nepamatotu, ja tas ir noteikts kā tāds valsts tiesību aktos.”

16

Direktīvas 2013/32 46. panta 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējiem ir tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā saistībā ar:

[..]

3.   Lai izpildītu 1. punkta prasības, dalībvalstis nodrošina, ka ar efektīvu tiesisko aizsardzību ir nodrošināta faktiskā un juridiskā pamatojuma pilnīga un ex nunc pārbaude, tostarp attiecīgā gadījumā pārbaude par starptautiskās aizsardzības nepieciešamību saskaņā ar Direktīvu [2011/95], vismaz attiecībā uz pārsūdzības procedūrām pirmās instances tiesā.”

17

Dublinas III regulas 4., 5. un 19. apsvērumā ir noteikts:

[..]

18

Šīs regulas 1. pantā ir noteikts:

“Šajā regulā ir paredzēti kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kurš iesniegts kādā no dalībvalstīm [..].”

19

Minētās regulas 2. pants ir formulēts šādi:

“Šajā regulā:

[..]

[..]

[..].”

20

Šīs pašas regulas 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis izskata jebkuru starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko kādai no šīm valstīm tās teritorijā, tostarp pie robežas vai tranzīta zonās, iesniedz trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks. Pieteikumu izskata viena dalībvalsts, kas saskaņā ar III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir noteikta par atbildīgo.”

21

Dublinas III regulas 4. un 5. pantā attiecīgi ir paredzētas starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja tiesības uz informāciju, kā arī noteikumi par sarunas norisi ar minēto pieteikuma iesniedzēju.

22

Šīs regulas 17. panta 1. punkta pirmā un otrā daļa ir formulētas šādi:

“Atkāpjoties no 3. panta 1. punkta, katra dalībvalsts var nolemt izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko tai iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, pat ja saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem kritērijiem šāda izskatīšana nav attiecīgās dalībvalsts pienākums.

Dalībvalsts, kas nolemj saskaņā ar šo punktu izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kļūst par atbildīgo dalībvalsti un uzņemas ar minēto atbildību saistītos pienākumus. [..]”

23

Saskaņā ar minētās regulas 20. panta 1. punktu:

“Process, kurā nosaka atbildīgo dalībvalsti, sākas, tiklīdz kādā no dalībvalstīm pirmo reizi tiek iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.”

24

Dublinas III regulas 27. pantā ir paredzēti tiesību aizsardzības līdzekļi, kādi ir pieejami starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam, piemērojot šo regulu.

25

Bulgārijā starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu reglamentē Zakon za ubezhishteto i bezhantsite (Likums par patvērumu un bēgļiem), redakcijā, kas ir publicēta 2016. gada 27. decembraDV Nr. 103 (turpmāk tekstā – “ZUB”).

26

ZUB 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ar šo likumu piešķirtās pilnvaras īsteno Valsts bēgļu aģentūras ierēdņi. Viņi konstatē visus faktus un apstākļus, kas ir atbilstoši starptautiskās aizsardzības piešķiršanas procedūrai, un palīdz ārvalstniekiem, kuri ir šādas aizsardzības pieteikumu iesniedzēji.”

27

ZUB 8. un 9. pants attiecas uz bēgļa statusu Bulgārijā, kā arī uz humanitāro statusu.

28

ZUB 67.bis panta 2. punktā ir paredzēts:

“Šajā sadaļā paredzētā procedūra tiek uzsākta:

29

ZUB 68. pants ir formulēts šādi:

“Parastā procedūra tiek uzsākta:

[..]

[..]”

30

B. Fathi ir kurdu izcelsmes Irānas valstspiederīgais, kas 2016. gada 1. martāDAB iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kurš ir pamatots ar vajāšanu, ko attiecībā pret viņu esot īstenojušas Irānas iestādes ar reliģiju saistītu iemeslu dēļ un it īpaši tādēļ, ka laikposmā no 2008. gada beigām līdz 2009. gada sākumam viņš ir pārgājis kristīgajā ticībā.

31

Sarunās ar Bulgārijas iestādēm B. Fathi norādīja, ka viņam bija nelikumīga satelītantena, ar kuru viņš uztvēra aizliegtu kristiešu televīzijas kanālu Nejat TV, un ka vienreiz viņš, izmantojot tālruni, piedalījās kādā televīzijas raidījuma tiešraidē. Lai pierādītu šo apstākli, B. Fathi minētajās iestādēs iesniedza Nejat TV2012. gada 29. novembra vēstuli. B. Fathi atsaucās arī uz to, ka viņam ir Bībele valodā, ko viņš saprot, un paziņoja, ka sapulču laikā viņš bija sazinājies ar citiem kristiešiem, kaut arī nebija reliģiskas kopienas loceklis.

32

2009. gada septembrī viņš divas dienas esot atradies Irānas slepeno dienestu aizturējumā un esot ticis nopratināts par viņa dalību iepriekš minētajā televīzijas raidījumā. Aizturēšanas laikā viņš esot bijis spiests atzīt, ka ir pārgājis kristīgajā ticībā.

33

Ar 2016. gada 20. jūnija lēmumu DAB kā nepamatotu noraidīja B. Fathi starptautiskās aizsardzības pieteikumu, uzskatīdams, ka B. Fathi stāstījumā ir būtiskas pretrunas un ka nav pierādīta ne vajāšanas vai vajāšanas draudu nākotnē esamība, ne nāvessoda draudu esamība. Ņemot vērā visa ieinteresētās personas stāstījuma neticamo raksturu, DAB arī uzskatīja, ka 2012. gada 29. novembra dokuments, ko B Fathi bija iesniedzis, lai pierādītu savu pāriešanu kristīgajā ticībā, ir nepatiess.

34

B. Fathi lūdza iesniedzējtiesu Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija) atcelt šo lēmumu. Viņš apgalvo, ka DAB ir kļūdaini novērtējis iepriekšējā punktā paredzēto dokumentu, kas apliecinot viņa pāriešanu kristīgajā ticībā. Viņš arī uzskata, ka minētā iestāde nav pietiekami ņēmusi vērā informāciju, saskaņā ar kuru “islāma likums par apostāzi” (likums par atteikšanos no ticības) paredz nāvessodu par šādu pāriešanu [citā ticībā] kā par prozelītismu, “naidīgumu pret Dievu” un “apvainojumu pravietim”. Iesniedzējtiesa precizē, ka B. Fathi ir kurdu izcelsmes, bet viņa problēmas Irānā, viņaprāt, izraisīja viņa attiecības ar kristiešiem un viņa pāriešana kristīgajā ticībā.

35

Runājot par kristiešu situāciju Irānā, iesniedzējtiesa norāda, ka ir ziņots, ka Irānas valdība ar nāvi ir sodījusi vismaz 20 personas, kas bija apsūdzētas “naidīgumā pret Dievu”, kuru vidū ir zināms skaits kurdu sunītu. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 2015. gada 15. aprīļa ziņojumu personām, kas nesen ir pārgājušas kristīgajā ticībā, Irānā ir piespriesti viena gada brīvības atņemšanas sodi un divu gadu aizliegums pamest valsts teritoriju.

36

B. Fathi apgalvo, ka viņš ir jāatzīst par bēgli, pamatojoties uz viņa reliģisko piederību, un ka, runājot par pierādījumiem par attiecīgajiem faktiem, ir jāpiemēro princips, saskaņā ar kuru šaubas ir interpretējamas par labu pieteikuma iesniedzējam.

37

Šādos apstākļos Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

38

Vispirms ir jānorāda, ka iesniedzējtiesa sava lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojumā norāda, ka tajā iesniegtā prasība ir vērsta pret lēmumu, ar kuru DAB pēc būtības noraidīja B. Fathi starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

39

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa uzsver, ka pēc šī lūguma iesniegšanas tas tika reģistrēts un B. Fathi personīgi tika uzklausīts divas reizes. Tā piebilst, ka no formālā viedokļa tika pieņemts tikai lēmums, ar kuru pēc būtības tika lemts par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu, un ka netika pieņemts neviens tiešs lēmums, pamatojoties uz Dublinas III regulas 3. panta 1. punktu, ar kuru būtu noteikts, ka minēto pieteikumu Bulgārijas Republika izskatīja kā valsts, kura atbilstoši šīs regulas III nodaļā paredzētajiem kritērijiem ir noteikta par atbildīgo valsti. Tādējādi tā vēlas noskaidrot, vai Dublinas III regula ir piemērojama visiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas ir iesniegti kādas dalībvalsts teritorijā, vai tikai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pārsūtīšanas procedūrām.

40

Minētā tiesa šajā ziņā norāda, ka B. Fathi starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas dienā spēkā bija ZUB 67.bis pants, saskaņā ar kuru procedūra tās dalībvalsts noteikšanai, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, tiek uzsākta ar tās iestādes lēmumu, kurā notiek sarunas, “ja ir informācija, kas pierāda, ka atbildība par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir citai Eiropas Savienības dalībvalstij”.

41

Tā kā nebija informācijas, kas pierādītu, ka par B. Fathi starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga cita dalībvalsts, DAB saskaņā ar ZUB 68. panta 1. punktu uzsāka “parasto procedūru”, lai par šo pieteikumu lemtu pēc būtības. Šajā ziņā iesniedzējtiesa nenorāda ne to, ka B. Fathi netika informēts par minētās procedūras uzsākšanu, ne to, ka viņš būtu cēlis kādus iebildumus šajā ziņā.

42

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka ar pirmo un otro jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā Dublinas III regulas 3. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas nepieļauj, ka dalībvalsts iestādes pēc būtības izskata starptautiskās aizsardzības pieteikumu šīs regulas 2. panta d) punkta nozīmē, ja šīs iestādes nav pieņēmušas tiešu lēmumu, ar kuru, pamatojoties uz minētajā regulā paredzētiem kritērijiem, tiek konstatēts, ka atbildība izskatīt pieteikumu bija šai dalībvalstij.

43

Vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar šīs regulas 1. pantu tā paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm. Minētās regulas 2. panta b) punktā tās piemērošanas nolūkā “starptautiskās aizsardzības pieteikums” ir definēts kā starptautiskās aizsardzības pieteikums Direktīvas 2011/95 2. panta h) punkta izpratnē. Saskaņā ar šo pēdējo minēto tiesību normu šādu pieteikumu saprot kā “pieprasījumu, ko dalībvalstij iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas cenšas saņemt bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusu”.

44

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka trešās valsts valstspiederīgā B. Fathi pieteikums, ko DAB noraidīja, ir vērsts uz to, lai iegūtu bēgļa statusu vai humanitāro statusu, kurš atbilst alternatīvās aizsardzības statusam, kas ir paredzēti attiecīgi ZUB 8. un 9. pantā. No tā izriet, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis arī secinājumu 14. punktā, ka B. Fathi pieteikums kā pieteikums, ko Bulgārijā ir iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais, ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā saskaņā ar tās 1. pantu.

45

Saskaņā ar Dublinas III regulas 3. panta 1. punktu principā viena dalībvalsts, kas atbilstoši šīs regulas III nodaļā noteiktajiem kritērijiem ir noteikta par atbildīgo dalībvalsti, izskata starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kuru kādā no dalībvalstīm ir iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks. Minētās regulas IV nodaļā precīzi ir minētas situācijas, kad dalībvalsti var uzskatīt par atbildīgu par šāda pieteikuma izskatīšanu, atkāpjoties no šiem kritērijiem.

46

Turklāt dalībvalstij, kurā ir iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, ir jāievēro šīs pašas regulas VI nodaļā paredzētās procedūras, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par šī pieteikuma izskatīšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 16. februāris, C. K. u.c., C‑578/16 PPU, EU:C:2017:127, 58. punkts).

47

Dublinas III regulas VI nodaļā ietvertajos noteikumos, proti, tās 20. panta 1. punktā ir noteikts, ka šajā regulā paredzētais process, kurā nosaka atbildīgo dalībvalsti, sākas, “tiklīdz kādā no dalībvalstīm pirmo reizi tiek iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums”.

48

Tādējādi Dublinas III regulā ietvertos mehānismus šajā procedūrā nepieciešamo elementu apkopošanai ir paredzēts piemērot tūlīt pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas. Turklāt šīs regulas 4. panta 1. punktā ir skaidri noteikts, ka pēc šī pieteikuma iesniegšanas tā iesniedzējs tostarp ir jāinformē par atbildīgās dalībvalsts noteikšanas kritērijiem, personiskas sarunas organizēšanu un iespēju sniegt informāciju kompetentajām iestādēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Mengesteab, C‑670/16, EU:C:2017:587, 86. un 87. punkts).

49

Šajā gadījumā, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 20. punktā, no iesniedzējtiesas lēmuma nekādā ziņā neizriet, ka Bulgārijas iestādes, konstatējušas, ka atbildība par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu nav citai dalībvalstij atbilstoši ZUB 67.bis pantam, nav pierādījušas savu kompetenci, pamatojoties uz Dublinas III regulā paredzētajiem kritērijiem. Šaubas, ko iesniedzējtiesa šajā ziņā pauda savā lēmumā, ir saistītas tikai ar to, ka kompetentā Bulgārijas iestāde nebija pieņēmusi nekādu tiešu lēmumu pēc atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procesa.

50

Runājot par jautājumu, vai tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie minētais process ir jāpabeidz, pieņemot tiešu lēmumu, ar kuru, pamatojoties uz minētajā regulā paredzētajiem kritērijiem, ir pierādīta minētās dalībvalsts atbildība veikt šādu pieteikuma izskatīšanu, uz to ir jāatbild, ņemot vērā ne tikai Dublinas III regulas 3. panta 1. punkta tekstu, bet arī tā kontekstu un tā tiesiskā regulējuma vispārējo struktūru, kurā minētā tiesību norma ietilpst, kā arī tā mērķus (spriedums, 2018. gada 5. jūlijs, X, C‑213/17, EU:C:2018:538, 26. punkts).

51

Pirmkārt, runājot par Dublinas III regulas 3. panta 1. punkta formulējumu, ir jākonstatē, ka minētajā tiesību normā skaidri nav paredzēts ne dalībvalsts, kuras teritorijā ir iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, pienākums pieņemt tiešu lēmumu, ar kuru ir noteikta tās atbildība atbilstoši minētajā regulā paredzētajiem kritērijiem, ne forma, kādā ir jāpieņem šāds lēmums.

52

Otrkārt, runājot par kontekstu, kādā iekļaujas šī tiesību norma, vispirms ir jānorāda, ka Dublinas III regulas 3. panta 1. punkts ietilpst tās II nodaļā, kas attiecas uz vispārējiem principiem un garantijām šīs regulas piemērošanai. Viena no minētajām garantijām, kas dalībvalstīm, kuras nosaka atbildīgo dalībvalsti, ir jāievēro, ir minētās regulas 4. pantā paredzētās pieteikuma iesniedzēja tiesības uz informāciju. Šīs tiesības tikt informētam attiecas ne tikai uz atbildīgās dalībvalsts noteikšanas kritērijiem, uz šo kritēriju hierarhiju dažādos procedūras posmos un uz šīs procedūras ilgumu, bet arī uz to, ka vienā dalībvalstī iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums var izraisīt to, ka šī dalībvalsts kļūst atbildīga saskaņā ar šo pašu regulu, pat ja šāda atbildība nav pamatota ar šiem kritērijiem.

53

Vēl Dublinas III regulas 17. panta “Diskrecionārās klauzulas” 1. punktā konkrēti ir paredzēts, ka, atkāpjoties no tās 3. panta 1. punkta, ikviena dalībvalsts var nolemt izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko tai ir iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais, pat ja saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem kritērijiem šī izskatīšana tai nav jāveic, un tādējādi šāda dalībvalsts kļūst par atbildīgo dalībvalsti un uzņemas ar minēto atbildību saistītos pienākumus. Tiesa šajā ziņā ir norādījusi, ka šīs iespējas mērķis ir ļaut katrai dalībvalstij suverēni, atkarībā no politiskiem, humāniem vai praktiskiem apsvērumiem, nolemt piekrist izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, pat ja tā par to nav atbildīga saskaņā ar minētajiem kritērijiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 30. maijs, Halaf, C‑528/11, EU:C:2013:342, 37. punkts).

54

Visbeidzot, Dublinas III regulas VI nodaļas IV iedaļā “Procesuālās garantijas” ir paredzēts, ka gadījumā, ja tiek pieņemts lēmums par pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanu, šāds lēmums tiek paziņots pēdējam minētajam, iekļaujot tajā arī informāciju par pieejamajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Šajā regulā savukārt, ievērojot tās 4. un 5. pantā paredzētās garantijas, nav šādu specifisku procesuālu garantiju, ja – kā tas ir pamatlietā – dalībvalsts, kas nosaka atbildīgo dalībvalsti, secina, ka pieteikuma iesniedzējs nav jāpārsūta uz citu dalībvalsti, ņemot vērā, ka nav informācijas, kura pierādītu, ka atbildība par šī pieteikuma izskatīšanu ir citai dalībvalstij un ka dalībvalsts, kas veic minēto noteikšanu, pamatojoties uz minētajā regulā noteiktajiem kritērijiem, ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.

55

Treškārt, viens no Dublinas III regulas mērķiem ir ieviest organizatoriskus noteikumus, kas reglamentē dalībvalstu attiecības, lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti un, kā tas izriet no tās 4. un 5. apsvēruma, ļautu ātri noteikt atbildīgo dalībvalsti, lai garantētu efektīvu piekļuvi starptautiskās aizsardzības piešķiršanas procedūrām un nekavētu sasniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 16. februāris, C. K. u.c., C‑578/16 PPU, EU:C:2017:127, 57. punkts).

56

Ņemot vērā šos tekstuālos, kontekstuālos un teleoloģiskos elementus, uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā Dublinas III regulas 3. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas pieļauj, ka dalībvalsts iestādes pēc būtības izskata starptautiskās aizsardzības pieteikumu šīs regulas 2. panta d) punkta izpratnē, ja nav pieņemts tiešs šo iestāžu lēmums, ar ko, pamatojoties uz minētajā regulā paredzētajiem kritērijiem, ir noteikts, ka atbildība par šādas izskatīšanas veikšanu bija šai dalībvalstij.

57

Vispirms ir jāatzīmē, ka iesniedzējtiesa norāda, ka tā ir saņēmusi prasību, ko B. Fathi ir iesniedzis par DAB lēmumu, ar kuru pēc būtības tika noraidīts viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums, un ka tās kompetencē ir veikt Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktā paredzēto izskatīšanu. Tā piebilst, ka saskaņā ar valsts tiesībām tai ir pienākums novērtēt, vai ir ievērota minētā lēmuma pieņemšanas procedūra.

58

Iesniedzējtiesa šajā kontekstā norāda, ka no Direktīvas 2013/32 54. apsvēruma izriet, ka tā būtu jāpiemēro pieteikuma iesniedzējiem, uz kuriem attiecas Dublinas III regula, “papildus minētās regulas noteikumiem un neskarot tos”.

59

Tādējādi tā vēlas noskaidrot, vai kā pirmās instances tiesa, kurā ir iesniegta prasība par lēmumu atteikties piešķirt starptautisko aizsardzību, tai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vai ir ievēroti kritēriji un mehānismi, kuri Dublinas III regulā ir paredzēti, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.

60

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka saistībā ar prasību, ko starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs ir cēlis par lēmumu, kurā viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums ir uzskatīts par nepamatotu, dalībvalsts kompetentajai tiesai ir pienākums pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai ir pareizi piemēroti kritēriji un mehānismi, kas Dublinas III regulā ir paredzēti, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par minētā pieteikuma izskatīšanu.

61

Kā tas izriet no Direktīvas 2013/32 46. panta 1. punkta a) apakšpunkta, kas aplūkots kopā ar tās 2. panta b) punktu, dalībvalstis nodrošina, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā it īpaši pret lēmumu, kurā par nepamatotu ir uzskatīts aizsardzības pieteikums, ko tām ir iesniedzis šis pieteikuma iesniedzējs un ko var saprast kā tādu, kura mērķis ir iegūt bēgļa statusu vai alternatīvās aizsardzības statusu.

62

Šīs pašas direktīvas 46. panta 3. punktā ir precizēts tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību apjoms, kāds starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem ir jānodrošina saistībā ar lēmumiem, kas attiecas uz viņu pieteikumiem. Tādējādi tajā ir noteikts, ka, lai izpildītu šī panta 1. punktu, dalībvalstis nodrošina, ka ar efektīvu tiesisko aizsardzību ir nodrošināta faktiskā un juridiskā pamatojuma pilnīga un ex nunc pārbaude, tostarp attiecīgā gadījumā pārbaude par starptautiskās aizsardzības nepieciešamību saskaņā ar Direktīvu 2011/95, vismaz attiecībā uz pārsūdzības procedūrām pirmās instances tiesā.

63

Tiesa šajā ziņā saistībā ar frāzi “nodrošina, ka ar efektīvu tiesisko aizsardzību ir nodrošināta faktiskā un juridiskā pamatojuma pilnīga un ex nunc pārbaude”, ir uzsvērusi, ka, lai tā nezaudētu savu parasto nozīmi, tā ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktu ir pienākums pielāgot savas valsts tiesības tā, lai attiecīgo prasību izskatīšanas gaitā tiesa pārbaudītu visus faktiskos un tiesību elementus, kas tai ļauj veikt attiecīgās lietas aktualizētu vērtējumu (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Alheto, C‑585/16, EU:C:2018:584, 110. punkts).

64

Šajā ziņā frāze “ex nunc” izceļ tiesas pienākumu veikt vērtējumu, kurā vajadzības gadījumā tiek ņemti vērā jaunie elementi, kas atklājušies pēc pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas. Savukārt Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktā ietvertais apzīmētājs “pilnīga” apstiprina, ka tiesai ir pienākums pārbaudīt elementus, ko par noteikšanu atbildīgā iestāde ir ņēmusi vērā vai būtu varējusi ņemt vērā (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Alheto, C‑585/16, EU:C:2018:584, 111. un 113. punkts).

65

Kā to ir norādījusi arī Tiesa, Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktā paredzētais pienākums ir interpretējams visas šajā direktīvā reglamentētās starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas procedūras kontekstā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. jūlijs, Sacko, C‑348/16, EU:C:2017:591, 42. punkts), jo tiesību aizsardzības līdzekļi, kuri ir īpaši paredzēti Dublinas III regulas piemērošanas ietvaros, ir ietverti tās 27. pantā, kas izriet arī no šīs pašas regulas 19. apsvēruma.

66

Taču, kā izriet no Direktīvas 2013/32 12. apsvēruma, šīs direktīvas galvenais mērķis ir precīzāk izstrādāt standartus dalībvalstu procedūrām starptautiskās aizsardzības piešķiršanai un atņemšanai.

67

Protams, Direktīvas 2013/32 54. apsvērumā ir noteikts, ka tā būtu jāpiemēro pieteikuma iesniedzējiem, uz kuriem attiecas Dublinas III regula, papildus šīs regulas noteikumiem un neskarot tos.

68

No tā tomēr nevar secināt, ka, izskatot prasību, ko starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs saskaņā ar Direktīvas 2013/32 46. panta 1. punktu ir iesniedzis par lēmumu, kurā tā starptautiskās aizsardzības pieteikums ir uzskatīts par nepamatotu, dalībvalsts kompetentajai tiesai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vai pareizi ir piemēroti Dublinas III regulā paredzētie kritēriji un mehānismi tās dalībvalsts noteikšanai, kas ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.

69

Pirmkārt, no Direktīvas 2013/32 53. apsvēruma skaidri izriet, ka to nav paredzēts piemērot procedūrām starp dalībvalstīm, ko reglamentē Dublinas III regula.

70

Otrkārt, Dublinas III regulas 2. panta d) punktā ir noteikts, ka šajā regulā “starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšana” ir “jebkura pārbaude, lēmums vai nolēmums, ko attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumu izdara vai pieņem kompetentās iestādes saskaņā ar Direktīvu [2013/32] un Direktīvu [2011/95], izņemot procedūras atbildīgās dalībvalsts noteikšanai saskaņā ar [minēto] regulu”.

71

No tā izriet, kā ģenerāladvokāts to ir uzsvēris secinājumu 38. punktā, ka valsts tiesai, kurā ir celta prasība pret lēmumu, kas ir pieņemts starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūras beigās, kura ir definēta šajā tiesību normā, nav pēc savas ierosmes jāpārbauda, vai atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūra atbilstoši Dublinas III regulai ir piemērota pareizi.

72

Ņemot vērā iepriekš paustos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punkts ir interpretējams tādējādi, ka, izskatot prasību, ko starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs ir cēlis pret lēmumu, kurā viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums ir uzskatīts par nepamatotu, dalībvalsts kompetentajai tiesai nav pienākuma pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai ir pareizi piemēroti Dublinas III regulā paredzētie kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par minētā pieteikuma izskatīšanu.

73

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa norāda, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, par kuru ir runa pamatlietā, sevi vienkārši uzskata par “kristieti”, neidentificējot sevi tomēr kā kādas tradicionālas reliģiskās kopienas locekli, un ka viņš nav iesniedzis ne pierādījumus, ne sniedzis paziņojumus, kas ļautu noskaidrot, vai un kā viņš praktizē savu reliģiju. Tā arī norāda, ka nav īsti skaidrs, vai pieteikuma iesniedzēja pārliecība prasa veikt darbības publiskajā sfērā un vai ar pieteikuma iesniedzēja paziņojumiem pietiek, lai konkrētu pārliecību uzskatītu par reliģiju Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Tikai, ņemot vērā ar kristīgo reliģiju saistītus publiskus elementus, vajātājs varētu izveidot saikni starp starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju un šo reliģiju.

74

Iesniedzējtiesa arī norāda, ka Direktīvas 2013/32 32. panta 2. punkts, kas aplūkots kopā ar tās 31. panta 8. punkta e) apakšpunktu, ļauj noraidīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu kā acīmredzami nepamatotu, ja ir izpildīti šajās tiesību normās paredzētie nosacījumi. Tā tomēr uzskata, ka tas, ka nav paskaidroti atbilstošie apstākļi, kas starptautiskās aizsardzības pieteikumu liek uzskatīt par acīmredzami nepamatotu, nevar būt administratīvās iestādes nepietiekamas procesuālās rīcības rezultāts.

75

Tomēr šajā gadījumā elementi, kas ļauj pierādīt elementus, kuri veido “reliģijas” jēdzienu Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ir saistīti ar tiesībām uz privātās dzīves aizsardzību. Tiesa esot izslēgusi, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumu ietvaros var pieprasīt pierādījumus par dažiem ar privāto dzīvi saistītiem aspektiem. Tādējādi esot jāprecizē, vai, izskatot pieteikumu, ir likumīgi izjautāt pieteikuma iesniedzēju par viņa pārliecības paušanu vai par viņa uzvedību saistībā ar reliģiju, ar ko ir pamatots viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums.

76

Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka ar ceturto, piekto un septīto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam, kas sava pieteikuma pamatojumam atsaucas uz vajāšanas risku ar reliģiju saistītu iemeslu dēļ, lai pamatotu savus apgalvojumus par reliģisko pārliecību, ir jāsniedz paziņojumi vai jāiesniedz dokumenti, kuri attiecas uz visiem šajā tiesību normā paredzētā “reliģijas” jēdziena elementiem.

77

Saskaņā ar Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta b) apakšpunktu, “novērtējot vajāšanas iemeslus, dalībvalstis ņem vērā šo: [..] reliģijas jēdziens jo īpaši ietver teisma, neteisma un ateisma uzskatu esamību, piedalīšanos vai nepiedalīšanos oficiālos privātos vai publiskos dievkalpojumos vienatnē vai kopā ar citiem, citas reliģiskas darbības vai uzskatu izteikšanu vai arī personīgu vai grupas uzvedību, kuras pamatā ir vai kuru izraisa jebkāda reliģiska ticība”.

78

Tiesai, runājot par Direktīvas 2004/83 interpretāciju, jau ir bijusi iespēja uzsvērt, ka šajā tiesību normā ir sniegta plaša “reliģijas” jēdziena definīcija, kas ietver visus to veidojošos elementus, gan publiskus, gan privātus, gan kolektīvus, gan individuālus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 5. septembris, Y un Z, C‑71/11 un C‑99/11, EU:C:2012:518, 63. punkts).

79

Šajā ziņā no šīs tiesību normas teksta un it īpaši no frāzes “jo īpaši” izmantošanas skaidri izriet, ka tajā ietvertajā “reliģijas” jēdziena definīcijā ir sniegts tikai neizsmeļošs to elementu uzskatījums, kas var raksturot šo jēdzienu starptautiskās aizsardzības pieteikuma kontekstā, kurš ir pamatots ar bailēm no vajāšanas reliģijas dēļ.

80

Kā tas izriet no šīs definīcijas, “reliģijas” jēdziens ietver, pirmkārt, teisma, neteisma vai ateisma uzskatu esamību, kas, ņemot vērā izmantoto terminu vispārējo raksturu, norāda, ka tas attiecas gan uz “tradicionālajam” reliģijām, gan uz citu pārliecību, un, otrkārt, piedalīšanos vai nepiedalīšanos dievkalpojumos vienatnē vai kopā ar citiem, kas nozīmē, ka piederības reliģiskai kopienai neesamība pati par sevi nav noteicoša šī jēdziena vērtējumā.

81

Turklāt, runājot par “reliģijas” jēdzienu, kas ir paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 10. pantā, kurš, kā tas izriet no Direktīvas 2011/95 16. apsvēruma, ir jāņem vērā, arī interpretējot šo direktīvu, Tiesa uzsvēra šī jēdziena plašo izpratni, kas var ietvert gan forum internum, proti, uzskatu esamību, gan forum externum, proti, reliģiskas ticības publisku paušanu, jo reliģija var izpausties gan vienā, gan otrā formā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 29. maijs, Liga van Moskeeën enIslamitische Organisaties Provincie Antwerpen u.c., C‑426/16, EU:C:2018:335, 44. punkts, kā arī 2018. gada 10. jūlijs, Jehovantodistajat, C‑25/17, EU:C:2018:551, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

82

Ņemot vērā šos elementus, starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam, kas atsaucas uz vajāšanas draudiem ar reliģiju saistītu iemeslu dēļ, nevar prasīt, lai nolūkā pierādīt savu reliģisko pārliecību viņš sniedz paziņojumus vai iesniedz dokumentus par katru no elementiem, uz kuriem attiecas Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta b) apakšpunkts.

83

Kā ģenerāladvokāts to ir norādījis arī secinājumu 43. un 44. punktā, darbības, ko, pieteikuma iesniedzējam atgriežoties savā izcelsmes valstī, pret šo pieteikuma iesniedzēju varētu veikt šīs valsts iestādes ar reliģiju saistītu iemeslu dēļ, ir jānovērtē atkarībā no to smaguma. Tādējādi atbilstoši šim kritērijam tās var tikt kvalificētas kā “vajāšana”, un nav vajadzīgs, lai tās apdraudētu katru no reliģijas jēdziena elementiem.

84

Tomēr ir svarīgi, ka pieteikuma iesniedzējs pienācīgi pamato savus apgalvojumus par viņa iespējamo pāriešanu citā reliģijā, jo paziņojumi par reliģisko pārliecību vai piederību kādai reliģiskai kopienai vien ir tikai Direktīvas 2011/95 4. pantā paredzētā faktu un apstākļu pārbaudes procesa sākuma punkts (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2014. gada 2. decembris, A u.c., no C‑148/13 līdz C‑150/13, EU:C:2014:2406, 49. punkts, kā arī 2018. gada 25. janvāris, F, C‑473/16, EU:C:2018:36, 28. punkts).

85

Šajā ziņā no šīs direktīvas 4. panta 1. punkta izriet, ka dalībvalstis var uzskatīt, ka pieteikuma iesniedzējam pēc iespējas ātrāk ir jāiesniedz visi elementi, kas ir vajadzīgi, lai pamatotu starptautiskās aizsardzības pieteikumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 2. decembris, A u.c., no C‑148/13 līdz C‑150/13, EU:C:2014:2406, 50. punkts).

86

Ja daži starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja paziņojumu aspekti nav pamatoti ar dokumentāriem vai citiem pierādījumiem, kompetentās iestādes, veicot pārbaudes saskaņā ar minētās direktīvas 4. pantu, šos aspektus var ņemt vērā tikai tad, ja ir izpildīti šīs pašas direktīvas 4. panta 5. punkta a)–e) apakšpunktā noteiktie kumulatīvie nosacījumi.

87

Šo nosacījumu vidū it īpaši ir tas, ka pieteikuma iesniedzēja paziņojumi tiek uzskatīti par saskaņotiem un ticamiem un ka tie nav pretrunā specifiskai un vispārējai informācijai, kas ir pieejama par pieteikuma iesniedzēja lietu, kā arī apstāklis, ka ir konstatēts, ka pieteikuma iesniedzējam kopumā var uzticēties (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 25. janvāris, F, C‑473/16, EU:C:2018:36, 33. punkts). Kompetentajai iestādei attiecīgā gadījumā ir jāņem vērā arī paskaidrojumi, kas sniegti saistībā ar pierādījumu neesamību un pieteikuma iesniedzēja vispārēju uzticamību (spriedums, 2018. gada 25. janvāris, F, C‑473/16, EU:C:2018:36, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

88

Kā ģenerāladvokāts to ir uzsvēris secinājumu 47. punktā, izskatot starptautiskās aizsardzības pieteikumus, kas ir pamatoti ar bailēm no vajāšanas reliģisku iemeslu dēļ, papildus pieteikuma iesniedzēja individuālajam statusam un personiskajai situācijai it īpaši ir jāņem vērā viņa reliģiskā pārliecība un apstākļi, kādos tā ir iegūta, veids, kādā viņš saprot un praktizē savu ticību vai savu ateismu, viņa attiecības ar tās reliģijas doktrīnu, rituāliem vai preskriptīvajiem aspektiem, kurai, kā viņš apgalvo, viņš pieder vai no kuras viņš vēlas attālināties, viņa iespējamā loma savas ticības nodošanā vai arī reliģisko faktoru un identitātes, etnisko vai dzimuma faktoru kombinācija.

89

Visbeidzot, runājot par iesniedzējtiesas šaubām saistībā ar iespēju starptautiskās aizsardzības pieteikumu ietvaros sniegt pierādījumus par dažiem ar privāto dzīvi saistītiem aspektiem, ir jānorāda, ka, lai gan 2014. gada 2. decembra spriedumā A u.c. (no C‑148/13 līdz C‑150/13, EU:C:2014:2406) Tiesa, protams, uzskatīja, ka veidam, kādā kompetentās iestādes novērtē paziņojumus un dokumentārus vai citus pierādījumus, kas ir iesniegti šādu pieteikumu pamatojumam, ir jāatbilst tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, minētais spriedums konkrēti attiecās uz detalizētu iztaujāšanu par pieteikuma iesniedzēja dzimumdzīvi, kas īpaši ir saistīta ar indivīda privāto dzīvi. Iesniedzējtiesa tomēr nekādā ziņā pamatlietā nenorāda uz analoģiskiem apsvērumiem.

90

Ņemot vērā iepriekš paustos apsvērumus, uz ceturto, piekto un septīto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/95 10. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam, kas sava pieteikuma pamatojumam atsaucas uz vajāšanas draudiem ar reliģiju saistītu iemeslu dēļ, lai pamatotu savus apgalvojumus par savu reliģisko ticību, nav jāsniedz paziņojumi vai jāiesniedz dokumenti, kuri attiecas uz visiem šajā tiesību normā paredzētā “reliģijas” jēdziena elementiem. Pieteikuma iesniedzējam tomēr ir ticami jāpamato minētie apgalvojumi, iesniedzot elementus, kas kompetentajai iestādei ļauj pārliecināties par to patiesumu.

91

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar tai iesniegto informāciju Irānā “islāma likumā par apostāzi” (likums par atteikšanos no ticības) ir paredzēts nāvessods par Irānas valstspiederīgo reliģiskās piederības maiņu kā prozelītismu, “naidīgumu pret Dievu” un “apvainojumu pravietim”. Tā piebilst, ka, pat ja šādi tiesību akti konkrēti neparedz kristīgo reliģiju, personas, kas Irānā ir pārgājušas kristīgajā ticībā, ir tikušas sodītas ar viena gada brīvības atņemšanas sodiem un divu gadu aizliegumu pamest valsts teritoriju. Pamatlietā B. Fathi iesniegtais starptautiskās aizsardzības pieteikums esot pamatots ar vajāšanu, kas pret viņu ir bijusi vērsta šādas pāriešanas kristīgajā ticībā dēļ.

92

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka ar sesto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2011/95 9. panta 1. un 2. punkts ir interpretējami tādējādi, ka tādu darbību aizliegums – tā neievērošanas gadījumā saņemot nāvessodu vai brīvības atņemšanas sodu –, kas ir pretrunā starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valsts reliģijai, var būt “vajāšanas darbība” šī panta izpratnē.

93

Saskaņā ar Direktīvas 2011/95 9. panta 1. punktu, lai darbību uzskatītu par “vajāšanas darbību” Ženēvas konvencijas 1. panta A daļas izpratnē, tai ir jābūt pietiekami smagai tās rakstura vai biežuma dēļ, lai tā veidotu cilvēka pamattiesību smagu pārkāpumu, it īpaši tādu tiesību pārkāpumu, no kuru aizsardzības nevar atkāpties saskaņā ar ECPAK 15. panta 2. punktu, vai ir jābūt vairāku pasākumu, tostarp cilvēktiesību pārkāpumu, akumulācijai, kas ir pietiekami smagi, lai ietekmētu indivīdu līdzīgā veidā. Saskaņā ar šīs direktīvas 9. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktu “vajāšanas darbības” šī panta 1. punkta izpratnē var notikt kā “tiesiski, administratīvi, policijas un/vai tiesu iestāžu pasākumi, kas paši par sevi ir diskriminējoši vai kas tiek īstenoti diskriminējošā veidā” un kā “apsūdzība vai sods, kas ir nesamērīgs vai diskriminējošs”.

94

Kā to ir norādījusi Tiesa, no minētās direktīvas 9. panta 1. punkta izriet, ka, lai attiecīgās darbības varētu uzskatīt par vajāšanu, ir vajadzīga reliģijas brīvības “smaga pārkāpuma” esamība, kas būtiski ietekmē attiecīgo personu (spriedums, 2012. gada 5. septembris, Y un Z, C‑71/11 un C‑99/11, EU:C:2012:518, 59. punkts).

95

Šī prasība ir izpildīta tad, ja pastāv reāls risks, ka kāds no šīs pašas direktīvas 6. pantā paredzētajiem dalībniekiem pret starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju šīs brīvības īstenošanas savā izcelsmes valstī dēļ var īstenot vajāšanu vai piemērot necilvēcīgu vai degradējošu attieksmi vai sodus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 5. septembris, Y un Z, C‑71/11 un C‑99/11, EU:C:2012:518, 67. punkts).

96

Šajā gadījumā ir jāuzskata – tas, ka tādā tiesiskajā regulējumā kā pamatlietā aplūkotais likums par apostāzi kā sods ir paredzēts nāvessods vai brīvības atņemšanas sods, pats par sevi var būt “vajāšanas darbība” Direktīvas 2011/95 9. panta 1. punkta izpratnē ar nosacījumu, ka izcelsmes valstī, kurā ir pieņemti šādi tiesību akti, šāds sods faktiski tiek piemērots (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 7. novembris, X u.c., no C‑199/12 līdz C‑201/12, EU:C:2013:720, 56. punkts).

97

Šāds sods ir nesamērīgs vai diskriminējošs sods šīs direktīvas 9. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 7. novembris, X u.c., no C‑199/12 līdz C‑201/12, EU:C:2013:720, 57. punkts).

98

Kā ģenerāladvokāts to būtībā ir norādījis secinājumu 61. punktā, lietās, kuras attiecas uz kriminālatbildības noteikšanu par darbībām, kas saistītas ar reliģijas brīvības īstenošanu, to dalībvalstu iestādēm, kuru kompetencē ir izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumus, pamatojoties uz pieteikuma iesniedzēja paziņojumiem un viņa iespējami iesniegtajiem dokumentiem vai jebkuru no ticamiem avotiem iegūtu informāciju, ir jānosaka, vai šī pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valstī šajos tiesību aktos paredzētais nāvessods vai brīvības atņemšanas sods faktiski tiek piemērots. Ņemot vērā šo informāciju, valsts iestādēm ir jāizlemj, vai ir uzskatāms, ka pieteikuma iesniedzējs faktiski pamatoti baidās no tā, ka, atgriežoties savā izcelsmes valstī, viņš tiks vajāts (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 7. novembris, X u.c., no C‑199/12 līdz C‑201/12, EU:C:2013:720, 59. un 60. punkts).

99

Iesniedzējtiesas izvirzītajam jautājumam, vai aizliegums, par kura neievērošanu ir noteikta kriminālatbildība, izcelsmes valstī tiek uzskatīts par vajadzīgu, lai saglabātu sabiedrisko kārtību vai aizsargātu citu personu tiesības un brīvības, nav nozīmes. Izskatot pieteikumu par bēgļa statusa piešķiršanu, kompetentajai iestādei ir jānoskaidro, vai pastāv pamatotas bailes no vajāšanas Direktīvā 2011/95 paredzētajā izpratnē, un nav nozīmes, vai tās izcelsmes valsts pasākums, kurā rodas vajāšanas draudi, ir vai nav saistīts ar sabiedriskās kārtības vai šīs valsts tiesību un brīvību jēdzieniem.

100

Runājot par Hartas 10. un 18. pantu, ko arī ir minējusi iesniedzējtiesa, pietiek norādīt, ka saistībā ar atbildi, kas ir sniedzama uz šo prejudiciālo jautājumu, šīs tiesību normas nesniedz konkrētu papildu informāciju.

101

Ņemot vērā iepriekš paustos apsvērumus, uz sesto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2011/95 9. panta 1. un 2. punkts ir interpretējami tādējādi, ka tādu darbību aizliegums – tā neievērošanas gadījumā saņemot nāvessodu vai brīvības atņemšanas sodu –, kas ir pretrunā starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valsts reliģijai, var būt “vajāšanas darbība” šī panta izpratnē, ciktāl šis aizliegums faktiski ir saistīts ar šādiem sodiem, kurus piemēro šīs valsts iestādes, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

102

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: