I. Ievads

II. Tiesiskais regulējums

III. Faktiskie apstākļi, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

IV. Vērtējums

A. Ievads

B. Otrais prejudiciālais jautājums – “vieta, kurā radies kaitējums”

1. “Notikums, kas rada kaitējumu” un “zaudējumi”

2. Konkurences izkropļojumi un “vieta, kurā radies kaitējums”

a) Ar regulu sniegtās aizsardzības piemērošanas joma un atbilstība piemērojamajiem tiesību aktiem

b) Jebkurš ietekmētais tirgus?

c) Konkrētā kaitējuma raksturs un vieta

1) Vispārīgā norma: finansiālie zaudējumi ir notikuma, kas rada kaitējumu, “sekas”

2) “Vieta, kurā radies kaitējums” konkurences lietās

3. Piemērošana izskatāmajā lietā

4. Secinājumi par otro jautājumu

C. Pirmais prejudiciālais jautājums – notikuma, kas rada kaitējumu, iestāšanās vieta (un atbildētāju identitāte)

1. Atšķirības starp cēloņsakarību attiecībā uz jurisdikciju un attiecībā uz materiālajām tiesību normām

2. Cēloņsakarība attiecībā uz jurisdikcijas noteikšanu lietās ar sarežģītiem faktiem

3. Vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu, zaudējumu atlīdzināšanas prasībās konkurences tiesību aktu pārkāpumu gadījumos

a) LESD 101. pants

b) LESD 102. pants

4. Piemērošana izskatāmajā lietā

a) Vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu

b) Atbildētāju identificēšana

5. Secinājumi par pirmo jautājumu

D. Trešais prejudiciālais jautājums

1. 5. panta 5. punkta ratio legis un nosacījumi

2. Vai pastāv “filiāle”?

3. Saikne ar strīdu

V. Secinājumi

1.

AB flyLAL – Lithuanian Airlines (turpmāk tekstā – “flyLAL”) veica lidojumus no Viļņas lidostas Lietuvā līdz brīdim, kad tā tika nodota likvidācijai.

2.

Kā apgalvo flyLAL, tās sabrukumu izraisīja Latvijas aviosabiedrības Air Baltic Corporation A/S (turpmāk tekstā – “Air Baltic”) plēsonīgās cenas (t.i., cenas, kas zemākas par izmaksām). Plēsonīgās cenas esot bijusi daļa no pretkonkurences stratēģijas, par ko bija vienojušies Air Baltic un Starptautiskās lidostas “Rīga” (turpmāk tekstā – “lidosta “Rīga””) Latvijā apsaimniekotājs. Tādējādi lidosta “Rīga” un Air Baltic vienojās krasi samazināt cenas, kuras Air Baltic maksā par lidostā “Rīga” saņemtajiem pakalpojumiem. Ietaupītos līdzekļus Air Baltic pēc tam izmantoja, lai finansētu plēsonīgās cenas, tādējādi izstumjot flyLAL no Viļņas tirgus Lietuvā.

3.

flyLAL tiesā Viļņā iesniedza prasību pret Air Baltic un lidostu “Rīga” par zaudējumu atlīdzināšanu. Pirmās instances tiesa konstatēja, ka Air Baltic un lidosta “Rīga” ir pārkāpušas Eiropas Savienības un valsts konkurences tiesību normas, un piesprieda Air Baltic (bet ne lidostai “Rīga”) atlīdzināt zaudējumus 16,1 miljonu EUR apmērā un procentus. Air Baltic un lidosta “Rīga” (turpmāk tekstā – “atbildētājas”) Lietuvos apeliacinis teismas (Lietuvas Augstākā administratīvā tiesa) iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu, apstrīdot Lietuvas tiesu jurisdikciju minētā strīda izskatīšanai.

4.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzdod Tiesai trīs jautājumus par jurisdikciju saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 44/2001 ( 2 ). Tie būtībā attiecas uz kaitējumu radījušā notikuma vietu, jautājumu par to, vai negūto peļņu var uzskatīt par “kaitējumu” jurisdikcijas noteikšanas mērķiem, kā arī jautājumu par to, vai šo strīdu var uzskatīt par tādu, kas izriet no Air Baltic Lietuvas filiāles darbībām.

5.

Regulas Nr. 44/2001, kas bija piemērojama attiecīgajā laikā, preambulas 11. un 12. apsvērumā bija noteikts, ka:

6.

Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 2. panta 1. punktu:

“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.

7.

Regulas Nr. 44/2001 5. pantā, kas ietilpst 2. iedaļā “Īpašā jurisdikcija”, ir noteikts, ka:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:

[..]

[..]

8.

2004. gadā flyLAL bija galvenais gaisa pārvadātājs, kas darbojās Viļņas lidostā. 2004. gadā Air Baltic, galvenais gaisa pārvadātājs, kas darbojās lidostā “Rīga”, uzsāka lidojumus no Viļņas lidostas. Vismaz dažiem no šiem lidojumiem bija tāds pats galamērķis kā flyLAL veiktajiem lidojumiem.

9.

Pēc tam flyLAL stāvoklis Viļņas tirgū pasliktinājās, savukārt Air Baltic stāvoklis nostiprinājās. flyLAL cieta ievērojamus finansiālus zaudējumus, un tika uzsākta tās likvidācija.

10.

flyLAL uzskata, ka tās sabrukumu izraisīja Air Baltic piemērotās plēsonīgās cenas maršrutos no Viļņas lidostas, tādējādi izstumjot flyLAL no tirgus. Saskaņā ar flyLAL apgalvoto plēsonīgās cenas tika finansētas no lidostas “Rīga” piešķirtajām atlaidēm Air Baltic par lidostā “Rīga” sniegtajiem pakalpojumiem.

11.

Attiecībā uz šīm atlaidēm Latvijas Republikas Konkurences padome 2006. gada 22. novembra lēmumā, kas pieņemts atsevišķā tiesvedībā, konstatēja, ka lidosta “Rīga” ir ieviesusi atlaižu sistēmu, kas stājusies spēkā 2004. gada 1. novembrī, paredzot atlaides līdz pat 80 % no maksas par gaisa kuģu pacelšanos, nosēšanos un drošības pasākumiem. Latvijas Republikas Konkurences padome norādīja, ka minētā atlaižu sistēma ir EK līguma 82. panta c) punkta (tagad – LESD 102. panta c) punkts) pārkāpums. Tā noteica lidostai “Rīga” pārtraukt šīs sistēmas piemērošanu.

12.

flyLAL iesniedza prasību Vilniaus apygardos teismas (Viļņas apgabaltiesa, Lietuva), lūdzot atzīt, ka atbildētāju darbības ir uzskatāmas par aizliegtu vienošanos un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kas ir pretrunā EK līguma 81. un 82. pantam (tagad – LESD 101. un 102. pants ( 3 )), un piespriest atbildētājām solidāri atlīdzināt mantisko kaitējumu 57874768,30 EUR apmērā.

13.

Atbildot uz to, atbildētājas norādīja, ka tās ir Latvijas Republikā reģistrētas juridiskas personas un tādēļ strīds bija jāizskata Latvijas tiesās.

14.

Vilniaus apygardos teismas (Viļņas apgabaltiesa, Lietuva) ar 2016. gada 27. janvāra spriedumu prasību apmierināja daļēji, piespriežot Air Baltic maksāt flyLAL zaudējumu atlīdzību 16121094 EUR apmērā un ikgadējos procentus par minēto summu ar likmi 6 % apmērā. Tā noraidīja atsevišķās prasības, ko bija iesniegušas trešās personas – ŽIA Valda AB un VA Reals AB (turpmāk tekstā – “flyLAL akcionāri”). Tā arī nosprieda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. un 5. punktu strīds bija jāizskata Lietuvas tiesās.

15.

flyLAL, Air Baltic un lidosta “Rīga” iesniedza apelācijas sūdzības par šo spriedumu Lietuvos apeliacinis teismas (Lietuvas apelācijas tiesa). flyLAL savā apelācijas sūdzībā prasa atcelt Vilniaus apygardos teismas (Viļņas apgabaltiesa, Lietuva) spriedumu un prasību apmierināt pilnībā. Atbildētāja Air Baltic prasa atcelt pirmās instances spriedumu, pamatojoties uz jurisdikcijas noteikumu pārkāpumu, un prasību atstāt bez izskatīšanas. Air Baltic norāda, ka strīds nav saistīts ar tās Lietuvas filiāles darbību un tādēļ Regulas Nr. 44/2001 5. panta 5. punkts neesot piemērojams. Minētās regulas 5. panta 3. punkts tāpat neesot piemērojams, jo prettiesiskās darbības neesot veiktas Lietuvā. Turklāt ar pēdējo tiesību normu neesot paredzētas tiesības celt prasību tās valsts tiesās, kur radušies netiešie zaudējumi, kas izpaudušies kā finanšu līdzekļu samazinājums. Lidosta “Rīga” savā apelācijas sūdzībā būtībā izvirza tādus pašus argumentus saistībā ar strīda jurisdikciju kā Air Baltic.

16.

Iesniedzējtiesa norāda, ka Tiesa savā spriedumā lietā flyLAL I ( 4 ), kurā tika aplūkots jautājums par to, vai lietas dalībnieku strīds ietilpst Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomā, jau ir noteikusi, ka tas ir civiltiesiska un komerciāla rakstura strīds. Tāpēc iesniedzējtiesai nav šaubu par to, ka šajā lietā Regula Nr. 44/2001 ir piemērojama. Tomēr tā atzīmē, ka spriedumā lietā flyLAL I tika izskatīts vienīgi jautājums par Lietuvos apeliacinis teismas (Lietuvas apelācijas tiesa) piemēroto pagaidu aizsardzības pasākumu piemērošanu un izpildi Latvijas Republikā. Tomēr par jurisdikciju strīda izskatīšanai pēc būtības netika spriests.

17.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Lietuvos apeliacinis teismas (Lietuvas apelācijas tiesa) uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

18.

Rakstveida apsvērumus iesniedza flyLAL, Air Baltic, lidosta “Rīga”, ŽIA Valda un VA Reals, Latvijas un Lietuvas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Attiecīgie lietas dalībnieki, kuri piedalījās tiesvedības rakstveida daļā, izņemot ŽIA Valda un VA Reals, 2017. gada 16. novembra tiesas sēdē sniedza arī mutvārdu paskaidrojumus.

19.

Izskatāmajā lietā rodas jautājumi par jurisdikciju izskatīt prasību par zaudējumu atlīdzināšanu, kuras pamatā ir samērā sarežģīta faktu virkne. Valsts tiesa un lietas dalībnieki atsaucas uz trim apgalvotiem konkurences tiesību pārkāpumiem: i) dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kuru veido lidostas “Rīga” piemērotā atlaižu sistēma; ii) pret konkurenci vērstu aizliegtu vienošanos starp lidostu “Rīga” un Air Baltic, un iii) Air Baltic dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, piedāvājot plēsonīgas cenas. Tiek apgalvots, ka šie pārkāpumi bija savstarpēji saistīti un ka tie bija daļa no stratēģijas flyLAL izstumšanai no Viļņas tirgus un pasažieru pārcelšanai uz lidostu “Rīga”, no kā labumu gūst gan lidosta “Rīga”, gan Air Baltic.

20.

Vispirms vēlos skaidri uzsvērt, ka šajos secinājumos tiks aplūkoti vienīgi jurisdikcijas jautājumi, nevis Savienības konkurences tiesību materiāltiesiskā piemērošana izskatāmajā lietā. Pēdējie minētie apsvērumi neattiecas uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem.

21.

Turklāt šajos secinājumos sniegtie vispārīgie norādījumi par jurisdikcijas jautājumu arī ir uzskatāmi drīzāk par abstraktiem. Tā tas ir, ne tikai pamatojoties uz pienākumu sadalījumu starp Tiesu un valsts tiesām, bet arī tādēļ, ka saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu trīs iespējamo pārkāpumu mijiedarbība joprojām ir savā ziņā neskaidra. It īpaši iesniedzējtiesa savā pirmajā jautājumā, kā arī tā pamatojumā norāda uz to, ka ir bijusi vienošanās, ar ko ir pārkāpts LESD 102. panta c) punkts, lai arī pēdējais minētais noteikums pēc definīcijas attiecas uz vienpusēju rīcību. Tādējādi šie secinājumi, kuru mērķis ir sniegt dažas noderīgas norādes iesniedzējtiesai, nebūs nekas vairāk kā pieņēmumi un iespējas, kas iesniedzējtiesai būtu jāpārbauda un atbilstoši jāpiemēro lietā.

22.

Attiecībā uz starptautisko jurisdikciju Regulā Nr. 44/2001 ietvertais vispārējais noteikums ir tāds, ka strīds ir izskatāms tās vietas tiesā, kur ir atbildētāja domicils (2. panta 1. punkts). Minētās regulas 5. panta 3. punktā ir paredzēts, ka personu var iesūdzēt “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu – tās vietas tiesās, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu”.

23.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru frāze “vieta [..], kur iestājies [..] notikums, kas rada kaitējumu”, attiecas gan uz “vietu, kurā radies kaitējums”, gan uz “vietu, kurā radušies zaudējumi”, tā ka atbildētājs var tikt iesūdzēts jebkurā no šo abu vietu tiesām ( 5 ).

24.

Galvenais izskatāmajā lietā izvirzītais jautājums ir tāds, kā šīs divas alternatīvas – “vieta, kurā radies kaitējums” un “vieta, kur iestājies notikums, kas šo kaitējumu izraisa” – ir jāsaprot izskatāmās lietas kontekstā. Šie jautājumi atbilst attiecīgi iesniedzējtiesas pirmajam un otrajam jautājumam. Vispirms es izskatīšu tos (B un C daļa) un tad pievērsīšos trešajam jautājumam par filiāles darbību saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 5. punktu (D daļa).

25.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta piemērošanas nolūkā vēlas noskaidrot jēdziena “kaitējums” (“notikuma, kas rada kaitējumu” aspektā) nozīmi. It īpaši tā jautā, vai flyLAL iespējamie finansiālie zaudējumi (ienākumu zudums) šajā nozīmē ir uzskatāmi par “kaitējumu”.

26.

Es saprotu, ka šī jautājuma pamatmērķis ir noteikt, vai saskaņā ar minēto noteikumu pastāv īpašs noteikums par jurisdikciju vietā, kur netika gūti ienākumi, netieši norādot Lietuvu.

27.

Manuprāt, finansiālo zaudējumu vieta (ienākumu zudums) šajā gadījumā nav “vieta, kurā radušies zaudējumi”. Tādā gadījumā kā šis “vieta, kurā radušies zaudējumi” ir vieta tirgos, kurus ietekmējis konkurences tiesību pārkāpums un par kuriem prasītājs apgalvo, ka ir samazinājušies tā pārdošanas apjomi.

28.

Izskatot iesniedzējtiesas otro jautājumu, es vispirms aplūkošu atšķirību starp “notikumu, kas rada kaitējumu” attiecībā uz jurisdikcijas noteikšanu, no vienas puses, un “zaudējumus” materiāltiesiskā vērtējuma kontekstā, no otras puses (1). Pēc tam es aplūkošu “vietu, kurā radušies zaudējumi” jurisdikcijas noteikšanas nolūkā attiecībā uz prasībām konkurences tiesību aktu pārkāpumu gadījumos (2) un piemērošu šos konstatējumus izskatāmajā lietā (3).

29.

Kopš iepriekš minētā sprieduma lietā Bier Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā iekļautais jēdziens “vieta [..] kur iestājies [..] notikums, kas rada kaitējumu” ietver gan “vietu, kurā radušies zaudējumi”, gan “vietu, kurā iestājies notikums, kas tos izraisa” ( 6 ), tātad spriedumā lietā Bier jēdziens “notikums, kas rada kaitējumu” efektīvi ir sadalīts divos atsevišķos jēdzienos, kas apzīmē cēloni un sekas – “zaudējumi” un “notikums, kas rada zaudējumus”. No tā izriet, ka “zaudējumi” (vai kaitējums) ( 7 ) šajā kontekstā ir “notikuma, kas rada kaitējumu” aspekts, un tas ir Savienības tiesību jēdziens, ko izmanto, lai noteiktu jurisdikciju, identificējot vietas, kuras ir cieši saistītas ar strīdu.

30.

Tādējādi jēdziens zaudējumi kā “notikuma, kas rada kaitējumu” aspekts atšķiras no jēdziena “zaudējumi”, kas ir daļa no materiāltiesiskā vērtējuma un identificē konkrētam prasītājam radušās nelabvēlīgās sekas, uz kuru pamata tiek aprēķināta finansiālo zaudējumu atlīdzība ( 8 ). Zaudējumi šajā pēdējā nozīmē (lielā mērā ( 9 )) ir definēti valstu tiesību aktos.

31.

Tiesa tātad savā judikatūrā ir skaidri nošķīrusi jēdzienu “zaudējumi” kā daļu no vērtējuma par lietas būtību no jurisdikcijas jautājumu jēdziena “zaudējumi”“notikuma, kas rada kaitējumu” aspektā. “Zaudējumus” jurisdikcijas noteikšanas nozīmē Tiesa ir kvalificējusi divos nozīmīgos veidos. Pirmkārt, “zaudējumi” principā attiecas uz “konkrētiem zaudējumiem”, kas ir pretstatā “vispārējiem zaudējumiem”. Otrkārt, tas attiecas tikai uz “sākotnējiem” zaudējumiem.

32.

Neatļautas darbības un kvazidelikti var aizsargāt pret nelabvēlīgu ietekmi gan uz sabiedrības interesēm (vispārējs kaitējums), gan attiecīgo personu privātajām interesēm (konkrēts kaitējums). Piemēram, ar “vidi” saistītu neatļautu darbību jēdziens var sniegt tiesisku aizsardzību gan pret atmosfēras piesārņojumu kopumā, gan konkrēti pret kaitējumu cilvēka veselībai. Tas izvirza jautājumu, vai, nosakot “vietu, kurā radies kaitējums” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta piemērošanas nolūkā, “zaudējumi” ir jāsaprot kā vispārēji zaudējumi vai konkrēti zaudējumi, pret ko minētajā noteikumā ir paredzēta aizsardzība.

33.

Tiesas judikatūra apstiprina, ka uz “vietu, kurā radušies zaudējumi”, attiecas nosacījums, ka šāda vieta atrodas dalībvalstī, kas reāli aizsargā iespējami pārkāptās tiesības ( 10 ). Minētās aizsardzības teritoriālajā darbības jomā “vieta, kurā radušies zaudējumi” precīzāk attiecas uz konkrēto zaudējumu vietu.

34.

Šajā ziņā ir lietderīgi aplūkot lietas Bier faktus un kontekstu. Minētajā lietā apgalvotais notikums, kas radīja kaitējumu, bija liela daudzuma sāls šķīduma izgāšana Milūzā (Mulhouse, Francija) (cēlonis), kādēļ tika piesārņota Reina un līdz ar to nodarīti zaudējumi prasītāja dārzkopības uzņēmumam Roterdamā (sekas). Tādēļ atkritumu izgāšana izraisīja vispārēju kaitējumu vairāku simtu kilometru garā posmā Reinas upē Francijā, Vācijā un Nīderlandē. Savā pamatojumā Tiesa norādīja, ka “atkarībā no lietas apstākļiem vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu, no jurisdikcijas viedokļa var būt tikpat būtisks piesaistes faktors kā vieta, kur ir radušies zaudējumi. Atbildība par neatļautu darbību vai kvazideliktu var iestāties tikai tad, ja var tikt konstatēta cēloņsakarība [sic] starp zaudējumiem un notikumu, kura dēļ šie zaudējumi ir izcēlušies” ( 11 ).

35.

Citiem vārdiem sakot, “vieta, kurā radušies zaudējumi” neattiecas uz vispārēju kaitējumu, bet gan uz konkrētiem individuālajiem prasītājiem nodarītu kaitējumu. Attiecībā uz prasību par zaudējumu atlīdzināšanu tiek prasīts, lai cēloņsakarība tiktu noteikta konkrēti ar prasītājam nodarīto kaitējumu, saistībā ar kuru tiek prasīta kompensācija. Ģenerāladvokāts F. Kapotorti [F. Capotorti] savos secinājumos minētajā lietā tiešām ir daudz konkrētāks, atsaucoties uz “vietu, kurā ir radušies zaudējumi, par ko tiek prasīta kompensācija” ( 12 ).

36.

Šāds secinājums par to, ka “vieta, kurā radušies zaudējumi”, būtu cieši saistīta ar strīdu (pretēji vispārējai saiknei ar neatļautu darbību), ir apstiprināts arī ar spriedumā lietā Bier un jaunākos spriedumos ietverto argumentāciju ( 13 ).

37.

Turklāt konkrēts kaitējums ir vienīgi viens no “notikuma, kas rada kaitējumu” aspektiem un pamats jurisdikcijas noteikšanai saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu tikai tad, ja tas ir “sākotnējais kaitējums”, pretēji vēlākām negatīvām sekām. Minētā pieeja ir saderīga ar jēdzienu “notikums, kas rada kaitējumu” kā konkrētu notikumu, ko var nošķirt no netiešām sekām ( 14 ).

38.

Šo punktu var ilustrēt ar Tiesas spriedumu lietā Marinari ( 15 ). Minētajā lietā uz banku Apvienotajā Karalistē tika nosūtīti vekseļi, banka tos konfiscēja, un tie tika nodoti policijai. Marinari tika arestēts. Pēc tam viņš Itālijas tiesā cēla prasību pret Apvienotajā Karalistē reģistrēto banku, pamatojoties uz to, ka konfiskācijas dēļ viņam Itālijā bija radušies finansiāli zaudējumi.

39.

Atbildot uz iesniedzējtiesas jautājumiem par to, kā interpretēt Briseles konvencijas ( 16 ) 5. panta 3. punktu, kas ir Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta priekštecis, Tiesa vispirms apstiprināja, ka jēdziens ““vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” nevar tikt interpretēts tik plaši, lai ar to aptvertu ikvienu vietu, kurā var izjust negatīvās tāda notikuma sekas, kas jau ir izraisījis kaitējumu, kurš faktiski ir radies citā vietā” ( 17 ).

40.

Tiesa secināja, ka “sākotnējais kaitējums” (vekseļu konfiskācija un prasītāja apcietināšana) ir radies Apvienotajā Karalistē un no tā izrietošie (finansiālie) zaudējumi Itālijā nebija pietiekams apstāklis, lai piešķirtu jurisdikciju Itālijas tiesām: “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu, [..] neietver [..] vietu, kur, kā apgalvo cietušais, viņam ir nodarīti finansiāli zaudējumi pēc sākotnējā kaitējuma, kas ir radies un kas viņam ir nodarīts citā [dalīb]valstī” ( 18 ).

41.

Iepriekš minētie punkti ir skaidri redzami arī Tiesas spriedumā Dumez. Minētajā lietā Tiesa apstiprināja, ka kaitējuma rašanās vieta ir “vieta, kur tāds kaitējumu radījušais notikums, kura rezultātā rodas atbildība par neatļautu darbību vai kvazideliktu, personai, kas ir tiešā cietusī, ir radījis nepastarpinātas sekas” ( 19 ).

42.

Esmu šādi samērā plaši aplūkojis terminu “kaitējums” kā vienu no jēdziena “notikums, kas rada kaitējumu” aspektiem tā īpašās nozīmes saistībā ar otro iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu dēļ.

43.

Izskatāmā lieta attiecas uz apgalvotiem konkurences tiesību aktu pārkāpumiem. Līdzīgi kā iepriekš aplūkotais piemērs par kaitējumu videi, konkurences tiesību aktiem ir gan publiska, gan privāta dimensija. Privātie tirgus dalībnieki konkurences tiesību aktu pārkāpumu gadījumos ceļ zaudējumu atlīdzināšanas prasības, lai saņemtu atlīdzinājumu par kaitējumu viņu individuālajām interesēm. Tomēr konkurences tiesību aktu galvenais mērķis, iespējams, ir novērst konkurences izkropļojumus un izrietošo kaitējumu vispārējai ekonomiskajai labklājībai.

44.

Turklāt attiecībā uz ekonomiska rakstura neatļautām darbībām, kur atsevišķiem tirgus dalībniekiem nodarītie zaudējumi principā ir finansiāla rakstura, manuprāt, pastāv vēl lielāks risks sajaukt jurisdikcijas jēdzienu “kaitējums” (“notikuma, kas rada kaitējumu” aspektā) un materiāltiesisko jēdzienu “zaudējumi” (kā nelabvēlīgas sekas, kas saistītas ar atbildības noteikšanu un apmēra aprēķināšanu). Šī iemesla dēļ iepriekš minētos precizējumus kā pamatu noteiktajām atšķirībām uzskatu par īpaši nozīmīgiem. Pieņemu, ka iesniedzējtiesas otrā jautājuma pamatā patiešām vismaz daļēji ir vēlme izvairīties no šādas neskaidrības.

45.

Šos jautājumus apskatīšu arī nākamajā sadaļā.

46.

Publiskās un privātās dimensijas līdzāspastāvēšana Savienības konkurences tiesībās rada neskaidrību par to, kas varētu būt “vieta, kurā radies kaitējums” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta piemērošanas nolūkos prasībās atlīdzināt zaudējumus, kas ir pamatotas ar konkurences tiesību normām. To varētu interpretēt kā vietu, kur ir nodarīts “vispārējs” kaitējums tirgum (konkurences izkropļojumus), vai vietu, kur nodarīts “konkrēts” kaitējums atsevišķiem uzņēmumiem ( 20 ). Tā arī rosina jautājumu par to, uz kāda veida “konkrētu” kaitējumu minētais konteksts attiecas.

47.

Tādā gadījumā kā izskatāmajā lietā, kur pret konkurenci vērsto darbību ietekmē uzņēmumi tiek izslēgti no tirgiem, kavējot vai apgrūtinot to uzņēmējdarbības veikšanu ( 21 ), es teiktu, ka par “vietu, kur radies kaitējums” ir uzskatāma vieta tirgū, kuru ietekmējis pārkāpums ( 22 ), par kuru cietušais apgalvo, ka ir samazinājušies tā pārdošanas apjomi.

48.

Šis secinājums ir saderīgs ar iepriekš izklāstīto analīzi (1. sadaļa), un to apstiprina trīs turpmākie apsvērumi. Pirmkārt, a) vajadzība pēc atbilstības starp aizsardzības līmeni, kāds tiek sniegts ar konkurences tiesību normām vispār un normām par piemērojamajiem tiesību aktiem, b) nepieciešamība pēc īpaši ciešas saiknes ar strīdu un c) fakts, ka “sākotnējais kaitējums” attiecībā uz konkrētu kaitējumu cietušajam ir pārdošanas apjomu samazinājums, nevis no tā izrietošie finansiālie zaudējumi.

49.

Uzskatu, ka, vispārīgi runājot, noteikumu par godīgu konkurenci pārkāpumu gadījumos “vietai, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” jēdziena “vieta, kur radušies zaudējumi” izpratnē jāatrodas šāda pārkāpuma ietekmētajos tirgos. Šajā ziņā un saskaņā ar to, kas iepriekš tika ierosināts kā vispārēja ideja ( 23 ), “konkrēts kaitējums” arī ģeogrāfiskā ziņā ir loģiska “vispārēja kaitējuma” apakškopa.

50.

Tiesas judikatūra patiešām apstiprina, ka, identificējot “vietu, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu”, 5. panta 3. punkta piemērošanas nolūkā ir jāņem vērā attiecīgā ar tiesību aktu materiālajām normām sniegtās aizsardzības piemērošanas joma. Tādējādi lietā Concurrence Tiesa nosprieda, ka “vieta, kur radušies zaudējumi, var mainīties atkarībā no tiesību rakstura, kuru pārkāpums tiek apgalvots”, kā arī to, ka “iespēja, ka kaitējums rodas noteiktā dalībvalstī, ir pakārtota nosacījumam, ka tiesības, kuru pārkāpums tiek apgalvots, tiek aizsargātas šajā dalībvalstī” ( 24 ).

51.

Savienības konkurences tiesību aktu galveno noteikumu – LESD 101. un 102. panta – galvenais mērķis ir nodrošināt neizkropļotu konkurenci. Pamatojoties uz šo iemeslu vien, man šķiet neiespējami uzskatīt, ka jurisdikcija, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu un “vietu, kur radies kaitējums”, tiek piešķirta tādu vietu tiesām, kas atrodas ārpus tirgiem, kurus ietekmējis pārkāpums.

52.

Turklāt iepriekš minētais ierobežojums attiecībā uz “vietu, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” konkurences tiesību lietās ir saderīgs ar attiecīgajām Savienības tiesību normām par piemērojamajām tiesību normām ( 25 ). Tādējādi Romas II Regulas 6. panta 3. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka konkurences tiesību aktos paredzēto zaudējumu atlīdzināšanas prasību gadījumā piemērojami ir “tās valsts tiesību akti, kuras tirgus ir vai varētu tikt ietekmēts”.

53.

Visbeidzot, identificējot vietu, kur ir radušies zaudējumi (konkrēts kaitējums), par tādu, kas atrodas tirgū, ko ietekmē šādi pārkāpumi (vispārējs kaitējums), tiek nodrošināta lielāka paredzamība. Uzņēmumam, kas iesaistās pretkonkurences rīcībā, ir jārēķinās, ka tas var tikt iesūdzēts to vietu tiesās, kuru tirgus ir ietekmējušas tā darbības. Principā tomēr tam nav jāparedz, ka prasība tiks celta ārpus šiem tirgiem.

54.

Tas rosina jautājumu par to, vai prasītājs konkurences tiesību aktu pārkāpumu gadījumos prasību par zaudējumu atlīdzināšanu var celt jebkurā vietā, kur tirgu ir ietekmējis pārkāpums ( 26 ). Manuprāt, šāda iespēja ir apšaubāma vairāku iemeslu dēļ.

55.

Pirmkārt, šāda jēdziena “vieta, kur radies notikums, kas rada kaitējumu” interpretācija konkurences tiesību lietās, ja pārkāpumi ir ar plašu ģeogrāfisku ietekmi, varētu ļaut gandrīz neierobežoti izvēlēties vietu, kuras tiesās celt prasību. Šāds risinājums pats par sevi šķiet grūti samierināms ar faktu, ka 5. panta 3. punkts ir speciāla norma un izņēmums, kas ir jāinterpretē šauri ( 27 ).

56.

Otrkārt, jurisdikcijas piešķiršana “vietai, kur radies kaitējums”, ir balstīta uz loģiku, ka pastāv “īpaši cieš[a] saikn[e] starp strīdu un [tās vietas] tiesu” ( 28 ). “Strīds”, proti, konkrēta prasība par zaudējumu atlīdzināšanu, parasti nav saistīts ar kaitējumu tirgiem. Tas īpaši attiecas uz kaitējumu, kas attiecīgajam prasītājam esot nodarīts minētajā konkrētajā lietā.

57.

Treškārt, interpretācija, kas prasītājam ļautu celt prasību jebkuras tādas vietas tiesā, kuras tirgus ir ietekmēts, manuprāt, arī nesaskan ar Tiesas pastāvošo judikatūru, kura kā uz “vietu, kurā radies kaitējums”, koncentrējas uz to vietu, kur konkrētiem cietušajiem ir nodarīts sākotnējais kaitējums. Šajā ziņā es norādu uz lietā Bier ( 29 ) veikto analīzi. Papildu pamatojumu var atrast arī nesenākā judikatūrā.

58.

Lieta Concurrence ( 30 ) attiecās uz selektīvās izplatīšanas līgumu, kas aizliedza pārdošanu internetā. Prasītājs – izplatītājs selektīvās izplatīšanas tīklā – būtībā apgalvoja, ka aizliegums netika piemērots vienādi visā tīklā. Tādēļ tas bija zaudējis potenciālus pārdošanas apjomus tiešsaistes mazumtirgotājam “Amazon”. Tiesa nosprieda, ka “par vietu, kurā kaitējums radies, ir jāuzskata tās dalībvalsts teritorija, kas aizsargā minēto pārdošanas aizliegumu ar aplūkoto prasību, teritorija, kurā pieteicējs apgalvo, ka ir samazinājies tā pārdošanas apjoms” ( 31 ).

59.

Tādējādi Tiesa neapsprieda to, vai par “vietu, kurā radies kaitējums” varētu tikt uzskatīta jebkura vieta, kur konkurenci vai tirgu varētu ietekmēt selektīvās izplatīšanas līguma noteikumu diskriminējoša piemērošana. Tā vietā tā nešaubīgi kā vietu, kurā radies kaitējums, atzina vietu, kur noticis pārdošanas apjomu samazinājums.

60.

Līdzīgi arī lietā CDC, kas attiecās uz aizliegtu vienošanos ūdeņraža peroksīda tirgū, Tiesa nosprieda, ka vieta, kurā radies kaitējums, ir tā vieta, kurā radušās “papildu izmaks[as], kas radušās mākslīgi paaugstinātas cenas dēļ [..]” ( 32 ).

61.

Iepriekš minēto iemeslu dēļ uzskatu, ka par “vietu, kurā radies kaitējums” tādā lietā kā izskatāmā lieta ir jāuzskata vieta pārkāpuma ietekmētajā tirgū, par kuru cietušais apgalvo, ka tam ir nodarīts kaitējums.

62.

Pamatojoties uz iepriekš izklāstīto definīciju, rodas atsevišķs jautājums, kas ir izvirzīts ar iesniedzējtiesas otro jautājumu. Kas ir “kaitējums”? Vai, nosakot “vietu, kurā radies kaitējums”, ir jāņem vērā finansiālais kaitējums, kas esot nodarīts prasītājai, vai kāds cits kaitējums?

63.

Manuprāt, ir jāņem vērā vieta, kur noticis apgalvotais pārdošanas apjomu samazinājums, nevis vieta, kur ir radušies finansiāli zaudējumi.

64.

Kā jau iepriekš norādīts ( 33 ), noteikti ne vienmēr, lai identificētu “notikuma, kas rada kaitējumu [vietu]” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta izpratnē, var pamatoties uz finansiālo zaudējumu rašanās vietu. No Tiesas judikatūras drīzāk izriet, ka finansiālie zaudējumi parasti ir “notikuma, kas rada kaitējumu” sekas. Šajā ziņā Tiesa lietā Marinari apstiprināja, ka vieta, kurā radušies netieši finansiālie zaudējumi, kas izriet no sākotnējā kaitējuma (īpašuma atsavināšana un apcietināšana), nav uzskatāma par “vietu, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” ( 34 ). Iepriekš minētajā lietā Concurrence Tiesa konstatēja, ka “notikums, kas rada kaitējumu” nepārprotami bija pārdošanas apjomu samazinājums. Finansiālos zaudējumus izraisīja minētais pārdošanas apjomu samazinājums. Tomēr tas šajā ziņā bija “vienīgi” secinājums par pārdošanas apjomu samazinājumu, un uz to sprieduma rezolutīvajā daļā netika norādīts ( 35 ).

65.

Nesenākā spriedumā lietā Universal Music Tiesa atkārtoti apstiprināja, ka tiešo finansiālo zaudējumu rašanās vieta var arī nebūt “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” ( 36 ).

66.

Lietā Universal Music Tiesa nosprieda, ka “citu sasaistes faktoru neesamības gadījumā par “vietu, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu”, [ne]var uzskatīt vietu dalībvalstī, kurā ir radies kaitējums, ja šo kaitējumu veido vienīgi finansiālie zaudējumi, kas tieši materializējas prasītāja bankas kontā un kas tieši izriet no citā dalībvalstī veiktas prettiesiskas darbības” ( 37 ). “Tikai situācijās, kad citi lietas īpašie apstākļi, kuri tāpat liecina par labu tam, lai jurisdikcija tiktu piešķirta tās vietas tiesām, kur ir materializējies tikai finansiāls kaitējums, šāds kaitējums attaisnoti varētu ļaut prasītājam celt prasību šajā tiesā” ( 38 ).

67.

Tādējādi svarīga ir prasītāja aizsargātajām interesēm nodarītā sākotnējā kaitējuma rašanās vieta. Ja tiek secināts, ka sākotnējais kaitējums ir finansiāli zaudējumi, kas tieši materializējas prasītāja bankas kontā, par “vietu, kurā radies kaitējums”, varēs tikt uzskatīta minēto finansiālo zaudējumu rašanās vieta tikai tad, ja pastāv arī citi faktori, kas to piesaista šai vietai.

68.

Ja pretkonkurences darbību ietekmē uzņēmumi (daļēji vai pilnībā) tiek izslēgti no tirgiem, kavējot vai apgrūtinot to uzņēmējdarbības īstenošanu, šāds sākotnējais kaitējums konkrēta kaitējuma nozīmē gandrīz noteikti nebūs finansiāli zaudējumi. Tas drīzāk, ļoti iespējams, būs pārdošanas apjomu samazinājums.

69.

Manuprāt, to skaidri apstiprina iepriekš minētā lieta Concurrence ( 39 ), kurā Tiesa atsaucās uz faktu, ka finansiālos zaudējumus ir izraisījis pārdošanas apjomu samazinājums, bet jurisdikciju skaidri pamatoja ar pašu pārdošanas apjomu samazinājumu. Lai gan lietā Concurrence celtās prasības tiesiskais pamats nav skaidri noteikts kā Savienības konkurences tiesību aktu pārkāpums, es neredzu iemeslu, kādēļ šo risinājumu nevarētu piemērot šajā lietā.

70.

Protams, vispārīgi runājot, šķiet ir pamatoti pieņemt, ka finansiāli zaudējumi bieži “izrietēs” no pārdošanas apjomu samazinājuma ( 40 ). Tomēr tas nenozīmē, ka abi minētie notikumi iestāsies vienā un tajā pašā vietā. Tās var lielā mērā pārklāties, bet ne katrā ziņā.

71.

Tādējādi saistībā ar neatļautu darbību konkurences tiesību aktu pārkāpuma izraisītās finansiālās sekas cietušo visvairāk (vai pat pilnā apmērā) skar tā juridiskajā adresē (finansiālā kaitējuma rašanās). Tomēr šie zaudējumi var arī būt saistīti ar neīstenotiem pārdošanas apjomiem dažādās vietās.

72.

Papildus iepriekš minētajam es atgādinu, ka 5. panta 3. punktā paredzētajam īpašās jurisdikcijas noteikumam, kā norādīts preambulas 11. un 12. apsvērumā, ir jābalstās uz to, ka starp strīdu un tās vietas tiesām, kur kaitējums noticis vai varējis notikt, pastāv cieša saikne, kas pamato jurisdikcijas piešķiršanu šīm tiesām tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar pareizu tiesvedību. Minētās tiesas parasti ir vispiemērotākās attiecīgās lietas izskatīšanai, pamatojoties arī uz pierādījumu iesniegšanas vienkāršību. Ja prasītājs sūdzas par pārdošanas apjomu samazinājumu (konkurences izkropļojuma ietekmētajā(‑os) tirgū(‑os)) un no tā izrietošu ienākumu zudumu (ko galvenokārt piedzīvo tā finanšu centrs, kas var atrasties ārpus ietekmētā tirgus), manuprāt, kopumā varētu šķist, ka pirmo minēto vietu tiesas ir labāk vai vismaz tikpat labi piemērotas lietas izskatīšanai kā pēdējo minēto vietu tiesas ( 41 ).

73.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir pamatoti atzīt, ka šī argumentācija nav viegli sasaistāma ar vienu no sprieduma iepriekš minētajā lietā CDC ( 42 ) aspektiem. Šī lieta attiecās uz aizliegtu vienošanos ūdeņraža peroksīda tirgū. Tiesa minētajā lietā nosprieda, ka kaitējumā ietilpa “papildu izmaks[as], kas radušās mākslīgi paaugstinātas cenas dēļ”. Tādējādi Tiesa noteica, ka “vieta, kurā radies kaitējums” ir vieta, kurā cietušais visvairāk izjutis finansiālās sekas, proti, viņa juridiskā adrese ( 43 ).

74.

Savos rakstveida apsvērumos izskatāmajā lietā, kaut arī nenorādot, ka lietā CDC tika pieņemts nepareizs lēmums, Komisija pauda nopietnas šaubas par to, ka praksē minētais spriedums varētu veidot plašu forum actoris noteikumu. Tas pilnībā mainītu Regulas Nr. 44/2001 2. panta 1. punktā paredzēto vispārīgo normu par to, ka jurisdikcija ir tās vietas tiesām, kur ir atbildētāja domicils.

75.

Man arī ir lieli iebildumi pret konkrēto aspektu spriedumā lietā CDC. Šīs secinājumu daļas mērķis bija paskaidrot, kāpēc, lūkojoties pēc principiālas atbildes uz jautājumu par jurisdikciju attiecībā uz privātām zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar konkurences noteikumu pārkāpumiem, pieejai zināmā mērā būtu jābūt atšķirīgai. Ņemot vērā sprieduma lietā CDC iespējamo tālejošo raksturu, Tiesa var tikt aicināta nākotnē šo jautājumu izlemt citādi ( 44 ).

76.

Tomēr un katrā ziņā izskatāmā lieta vismaz zināmā mērā ir citāda. Lieta CDC attiecās uz aizliegtu vienošanos par cenām, proti, vienošanos, kuras mērķis bija, piemērojot augstākas cenas, nodrošināt klientu līdzekļu pārnešanu aizliegtās vienošanās dalībniekiem. Tādējādi viens no veidiem, kā izvērtēt aizliegto vienošanos, ir tas, ka tā tika īpaši izstrādāta, lai radītu tiešus finansiālus zaudējumus. Līdz ar to īpašais kaitējuma izpausmes veids lietā CDC ir iespējamais pamats izskatāmās lietas nošķiršanai. Izskatāmajā lietā nav aizliegtas vienošanās par cenām. Konkurences ierobežojumam ir drīzāk izslēdzošs raksturs (pārdošanas apjomu samazinājums un tirgus daļu samazinājums), nevis ekspluatējošs raksturs (mākslīgi palielinātu aizliegtās vienošanās cenu iekasēšana no klientiem).

77.

Izskatāmajā lietā flyLAL apgalvo, ka Air Baltic un lidosta “Rīga” bija slepeni vienojušās par tirgus izkropļošanu attiecībā uz lidojumiem no un uz Viļņu, piemērojot plēsonīgas cenas, un tas izraisīja ievērojamu flyLAL pārdošanas apjomu samazināšanos. Pārdošanas apjomu samazinājuma dēļ flyLAL zaudēja ienākumus un neguva peļņu, un tas savukārt galu galā izraisīja bankrotu.

78.

Saskaņā ar iepriekšējā sadaļā izklāstīto pamatojumu kā “vietu, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” jēdziena “vieta, kurā radies kaitējums” nozīmē parasti var identificēt tirgu(‑s), ko ietekmējuši iespējamie pārkāpumi.

79.

Nosakot jurisdikciju konkrēti attiecībā uz flyLAL, “vieta, kurā radies kaitējums”, ir vieta tādā(‑os) iespējamo pārkāpumu ietekmētajā(‑os) tirgū(‑os), kurā(‑os) flyLAL ir radies sākotnējais kaitējums (konkrēts kaitējums) – pārdošanas apjomu samazinājums. Tā nav vieta, kur flyLAL pārdošanas apjomu samazinājuma dēļ ir radušies finansiāli zaudējumi.

80.

Pamatojoties uz Tiesai iesniegtajiem faktiem, bet, protams, ņemot vērā iesniedzējtiesas veikto faktu novērtējumu, šķiet, ka pārdošanas apjomu samazinājums koncentrējās Viļņā, kas ir dažādo flyLAL apkalpoto lidojumu maršrutu kopīgais sākumpunkts/galamērķis un, kā es saprotu, arī Air Baltic salīdzinošās reklāmas kampaņas un iespējamo plēsonīgo cenu mērķis.

81.

Tātad izskatāmajā lietā “vieta, kurā radies kaitējums”, 5. panta 3. punkta piemērošanas nolūkā varētu būt Lietuva. Tas nenozīmē, ka tā ir vienīgā šāda veida vieta, bet attiecībā uz pārdošanas apjomu samazinājumu patiešām šķiet, ka tā ir uzskatāma par galveno.

82.

Tādējādi esmu nonācis līdz savam pēdējam punktam attiecībā uz iesniedzējtiesas otro jautājumu. Šis jautājums attiecas uz nodarīto kaitējumu, kas radies “norādīto atbildētāju [daudzskaitlī, proti, Air Baltic un lidostas “Rīga”] prettiesisko darbību dēļ”. Iepriekš sniegtais pamatojums attiecas uz kāds un kur iesniedzējtiesas jautājumā: kāds notikums radīja kaitējumu (nodarītais sākotnējais kaitējums) un kur tas iestājies? Tomēr, kritiski vērtējot, tas nesniedz atbildi par jautājumā netieši ietverto kas: kas būtu uzskatāmi par atbildētājiem?

83.

Šis jautājums tiks izskatīts nākamajā sadaļā, kurā tiks sniegta atbilde uz iesniedzējtiesas pirmo uzdoto jautājumu būtībā par to, kāds notikums radīja kaitējumu un kur tas notika?

84.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz iesniedzējtiesas otro jautājumu atbildēt šādi:

Tādā lietā kā izskatāmā lieta, lai noteiktu jurisdikciju saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu, par prasītājai nodarīto “kaitējumu” ir uzskatāms prasītājas pārdošanas apjomu samazinājums, ko izraisīja konkurences izkropļojums, par kuru tika iesniegta sūdzība. Lai noteiktu jurisdikciju saskaņā ar minēto noteikumu, par “vietu, kurā radies kaitējums”, ir uzskatāma vieta tirgū, kuru ir ietekmējis pārkāpums un par kuru cietušais apgalvo, ka ir samazinājušies tā pārdošanas apjomi.

85.

Es saprotu, ka ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, kā noteikt vietu, kur ir iestājies notikums, kas rada kaitējumu.

86.

Iesniedzējtiesa piedāvā divas iespējas: vietu, kur tika noslēgta vienošanās starp Air Baltic un lidostu “Rīga”, un minētās vienošanās izpildes vietu (tas ir, vietu, kur Air Baltic esot piemērojusi plēsonīgās cenas ( 45 )).

87.

Pamatojoties uz iesniedzējtiesas sniegtajiem faktiem, es uzskatu, ka atbilde ir tāda, ka abas minētās vietas varētu tikt uzskatītas par vietu, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu. Šī secinājuma pamatā galvenokārt ir fakts, ka Air Baltic veiktās darbības vienošanās izpildei pašas par sevi ir uzskatāmas par LESD 102. panta pārkāpumu ( 46 ).

88.

Attiecībā uz pirmo iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu es vispirms analizēšu atšķirības starp cēloņsakarību attiecībā uz jurisdikciju un cēloņsakarību attiecībā uz materiāltiesisko vērtējumu (1). Tālāk es aplūkošu kaitējumu radījušā notikuma identificēšanu sarežģītu faktu gadījumā (2). Pēc tam apsvēršu, kā konkrēti konkurences tiesību aktu pārkāpumu gadījumos noteikt, kurš notikums ir radījis kaitējumu (3), un visbeidzot piemērošu minētos principus izskatāmajā lietā (4).

89.

Cēloņsakarība attiecībā uz jurisdikciju un kaitējumu radījušā notikuma identificēšanu atšķiras no cēloņsakarības jēdziena attiecībā uz materiāltiesisko vērtējumu. Šajā ziņā mani apsvērumi ir šādi.

90.

Pirmkārt, “notikums, kas rada zaudējumus” ir “notikuma, kas rada kaitējumu” aspekts, kas ir Savienības tiesību jēdziens, ko izmanto, lai noteiktu jurisdikciju, identificējot tās vietas, kas ir cieši saistītas ar strīdu. Tādējādi tas atšķiras no cēloņsakarības jēdziena kā daļas no materiāltiesiskā vērtējuma, ko galvenokārt izmanto, lai noteiktu atbildību. Zaudējumu atlīdzināšanas prasībās par Savienības konkurences tiesību aktu pārkāpumiem cēloņsakarības jēdziena definīcija materiāltiesiskā vērtējuma veikšanai lielā mērā ir atstāta dalībvalstu ziņā, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus, kā tos ir interpretējusi Tiesa ( 47 ).

91.

Otrkārt, Tiesa jau ir skaidri noraidījusi, ka jurisdikcijas noteikšanas nolūkos saskaņā ar 5. panta 3. punktu būtu izmantojams cēloņsakarības jēdziens valstu materiālo tiesību normu izpratnē. Tādējādi lietā Melzer Tiesa nosprieda, ka “risinājums, kas piesaistes faktora identificēšanu padara atkarīgu no valsts materiālajās tiesībās paredzēto novērtēšanas kritēriju izpildes, būtu pretrunā tiesiskās noteiktības mērķim, jo atkarībā no piemērojamajām tiesībām personas darbības, kas ir veiktas dalībvalstī, kura nav tā, kuras tiesā tika celta prasība, varētu vai arī nevarētu tikt kvalificētas par tādām, kuru dēļ ir ticis nodarīts kaitējums, lai piešķirtu jurisdikciju saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu. Šāds risinājums neļautu atbildētājam pienācīgi paredzēt tiesu, kurā pret viņu varētu tikt celta prasība” ( 48 ).

92.

Treškārt, cēloņsakarības jēdziens attiecībā uz jurisdikciju a fortiori atšķiras no cēloņsakarības jēdziena attiecībā uz būtību, jo to piemērošana ietver atšķirīgu pierādījumu iegūšanas veidu un līmeni. Jurisdikcijas noteikšanai būtu jānotiek, cik vien iespējams, ātri un vienkārši ( 49 ). Tādējādi jurisdikcijas novērtējumam kā tādam ir jābūt ar prima facie raksturu. Tiesa, kurā ir celta prasība, to pieņem un tikai cenšas identificēt “sasaistes ar tiesas valsti faktorus, kas pamato tās jurisdikciju atbilstoši šai tiesību normai [5. panta 3. punktam]” ( 50 ). Pretstatā tam cēloņsakarības materiāltiesiskais vērtējums faktiski ir detalizētāks, un tajā ir jāņem vērā visi būtiskie iemesli (tostarp, piemēram, pašas prasītājas veiktās darbības, kas varētu būt veicinājušas kaitējuma rašanos).

93.

Neraugoties uz šīm būtiskajām atšķirībām starp jurisdikcijas un materiāltiesisko novērtējumu un tajos izmantotajiem jēdzieniem, tie abi tiek veikti, pamatojoties uz vieniem un tiem pašiem faktiem. Tādēļ tiem ir dažas kopīgas iezīmes.

94.

Praksē, novērtējot jurisdikciju, būs abstraktā līmenī jāpārskata galvenie faktiskie un tiesiskie lietas apstākļi. Šāds pārskats būs jāveic, lai noteiktu, vai uz lietu ir attiecināms jēdziens “neatļauta darbība vai kvazidelikts” ( 51 ). Saistībā ar šo kategoriju ir jāidentificē iespējamā neatļautā darbība, jo tas mainīs pamata pieeju, lai starp vairākām vietām identificētu vietu, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu. Tādējādi attiecībā uz konkrēta veida neatļautu darbību, kas ietver notikumu ķēdi, kāds no notikumiem tiks uzskatīts par īpaši svarīgu ( 52 ).

95.

Piemēram, lietas par neslavas celšanu būtība ir nepatiesu ziņu publiskošana, nodarot kaitējumu personas reputācijai. Šādas neatļautas darbības īstenošana var ietvert sarežģītu darbību kopumu. Šādas darbības tostarp ir, piemēram, rakstisku paziņojumu sacerēšana, nosūtīšana izdevējam, drukāšana, publicēšana, izplatīšana, un visbeidzot to ir izlasījuši sabiedrības locekļi. Principā no faktiskās cēloņsakarības viedokļa ir nepieciešami visi minētie notikumi. Tomēr no jurisdikcijas viedokļa saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu par “vietu, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” ir uzskatāma izdevēja reģistrācijas vieta ( 53 ).

96.

Izvēloties konkrētu notikumu par svarīgu jurisdikcijas noteikšanai, tiek novērsta jurisdikciju pārklāšanās. Tas ir saskaņā ar jurisdikcijas īpašo raksturu atbilstīgi 5. panta 3. punktam un vajadzību to interpretēt šauri. Tādējādi arī tiek veicināta prognozējamība. Turklāt saskaņā ar 5. panta 3. punktu īpašā jurisdikcija balstās uz tāda faktora esamību, kas īpaši cieši saista strīdu ar, šajā gadījumā, tās vietas tiesām, kur iestājies kaitējumu radījušais notikums. Ļoti iespējams, ka daži vai varbūt vairums no neslavas celšanas pamatā esošiem notikumiem iestāsies tādā vietā, kuras tiesas noteikti nebūtu vispiemērotākās šādas lietas izskatīšanai.

97.

Piemēram apskatīsim Francijas iedzīvotāju apmelojošu paziņojumu, kas pirms tā izplatīšanas un izlasīšanas visā Eiropā sākotnēji rakstveidā bija sacerēts Vācijā, no Apvienotās Karalistes tika nosūtīts izdevējam Luksemburgā un pāri robežai uz Slovākiju papīra formāta kopiju drukāšanai. Arī (vai jo īpaši) šādos ārkārtējos apstākļos “kā no mācību grāmatas” jurisdikcijas noteikšanas nolūkos ir jāveic atlase. Ideālā gadījumā, ja vien nav ļoti specifiska un nepārvarama iemesla, minētajos nolūkos būtu jāatlasa viens notikums. Tas ir saskaņā ar īpašās jurisdikcijas raksturu, kā arī attaisno vienskaitļa formas (“kaitējumu radījušais notikums”) lietojumu judikatūrā.

98.

Visbeidzot, nosakot (vietu, kur iestājies) notikums, kas rada kaitējumu, ir svarīgi neaizmirst vienu no galvenajiem iemesliem, kādēļ Tiesa vispār nošķīra vietu, kurā radies kaitējums, un vietu, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu, un noteikt jurisdikciju, ņemot vērā abas minētās vietas.

99.

Tādējādi jau lietā Bier Tiesa nosprieda, ka, “izlemjot par labu vienīgi vietai, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu, daudzos gadījumos sakristu [Briseles] konvencijas 2. pantā un 5. panta 3. punktā noteiktā jurisdikcija, līdz ar to pēdējais minētais noteikums šajā ziņā zaudētu efektivitāti” ( 54 ). Citiem vārdiem sakot, nav nekas ārkārtējs, ka vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu, bieži vien sakrīt ar atbildētāja domicilu. Judikatūrā tas jau ir līdzsvarots, kā alternatīvu identificējot kaitējuma rašanās vietu. Tādēļ tas principā nav neizdevīgs stāvoklis, kas būtu jākompensē, plaši interpretējot jēdzienu “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu”.

100.

Vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu, zaudējumu atlīdzināšanas prasībās, kas ir pamatotas ar konkurences tiesību pārkāpumiem, visticamāk, atšķirsies atkarībā no tā, vai iespējamais pārkāpums ir pretkonkurences vienošanās (LESD 101. panta pārkāpums) vai pret konkurenci vērsta vienpusēja rīcība (dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana saskaņā ar LESD 102. pantu).

101.

Vispārīgi LESD 101. panta pārkāpumu gadījumā “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu”, varētu būt: i) vienošanās noslēgšanas vieta vai ii) tās izpildes vieta, vai iii) abas iepriekš minētās vietas ( 55 ).

102.

Lietā CDC Tiesa izvēlējās i) variantu ( 56 ), ko es principā vairāku iemeslu dēļ uzskatu par pareizu izvēli.

103.

Pirmkārt, būtu jāizvairās no “īpašo” jurisdikciju pārklāšanās. Tas pats par sevi ir spēcīgs iemesls, lai neizvēlētos iii) variantu.

104.

Otrkārt, pamatojoties uz plašu judikatūras interpretāciju, man šķiet, ka par “notikumu, kas rada kaitējumu” bieži tiek uzskatīta likumpārkāpēja pirmā īstenotā darbība, ar kuru “rodas neatļauta darbība”, piemēram, efektīvi nododot informāciju auditorijai (publikācija ( 57 )) vai uzsākot notikumu virkni, kas rada vai varētu radīt tādu kaitējumu, kuru tiesību aktos ir paredzēts novērst (tehniskā procesa aktivizēšana, lai internetā rādītu reklāmu ( 58 ); paziņojums par protesta akciju ( 59 )). Pamatojoties uz to, es par pirmo svarīgo cēloņsakarības saikni uzskatu vienošanās noslēgšanu.

105.

Treškārt, i) variants, protams, var tikt kritizēts. Piemēram, varētu apgalvot, ka pretkonkurences vienošanās dalībnieki vienošanās noslēgšanas vietu var izvēlēties apzināti, tādējādi sagraujot īpašās jurisdikcijas apakšpunktu – “notikums, kas rada kaitējumu”. Varētu arī minēt grūtības pierādīt noslēgšanas vietu. Tomēr ir jāuzsver, ka prasītājs vienmēr var iesniegt prasību tās dalībvalsts tiesā, kurā ir atbildētāja domicils. Īpašā jurisdikcija saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu nesniedz absolūtas tiesības uz alternatīvu jurisdikciju Eiropas Savienībā. Šajā ziņā es vēlreiz atsaucos uz iemesliem, kuru dēļ “vieta, kurā radies kaitējums” tika konceptuāli sadalīta vietā, kur radies kaitējums, un vietā, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu ( 60 ). Tas netika darīts tādēļ, lai nodrošinātu, ka pēdējā minētā vieta vienmēr atšķiras no domicila, un lai būtu papildus alternatīva vieta, kuras tiesā iesniegt prasību. Tieši pretēji – mērķis bija nodrošināt, lai gadījumos, kad abas minētās vietas nesakrīt, kā alternatīva varētu tikt izmantota vieta, kur radies kaitējums.

106.

Ceturtkārt, man šķiet, ka tiktāl, ciktāl prasītājam pret konkurenci vērstas vienošanās rezultātā patiešām ir nodarīts kaitējums, vieta, kurā ir radies kaitējums, kā noteikts iepriekš 2. iedaļā, ļoti iespējams, ir izpildes vieta.

107.

Iepriekš minēto iemeslu dēļ uzskatu, ka LESD 101. panta pārkāpumu gadījumos kā vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu, būtu jāinterpretē vieta, kur tika noslēgta vienošanās ( 61 ).

108.

Tā kā nepastāv vienošanās saskaņā ar LESD 102. pantu, attiecīgi nav arī vienošanās noslēgšanas vietas. Ir nepieciešams cits risinājums, tomēr tāds, kas balstās uz tādu pašu loģiku: kā (un attiecīgi kad un kur) radusies neatļauta darbība, kad tā nonāca ārējā forumā?

109.

Manuprāt, notikums, kas rada kaitējumu, ļaunprātīgas izmantošanas gadījumos ir tās īstenošana. Citiem vārdiem sakot, darbības, ar kuru palīdzību dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums ļaunprātīgi izmanto savu stāvokli tirgū, pretstatā jebkādai iekšējai šī uzņēmuma ļaunprātīgas tirdzniecības politikas attīstībai.

110.

Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana ir objektīvs jēdziens, kas definē uzvedību tirgū ( 62 ). Jau pēc savas būtības tā ir jāīsteno. “Tikai” nodoms ļaunprātīgi izmantot nav ļaunprātīga izmantošana. Tādas komerciālas stratēģijas vai politikas izstrāde, kas, ja tā tiktu īstenota, būtu ļaunprātīga izmantošana, pati par sevi nav ļaunprātīga izmantošana.

111.

Šī iemesla dēļ es uzskatu, ka pirms īstenošanas veiktās darbības, tostarp attiecīgās tirdzniecības stratēģijas izstrāde, piemēram, izveidojot cenu sarakstu, nevar būt “notikumi, kas rada kaitējumu”. No faktu viedokļa tie var būt nepieciešami cēloņsakarīgi elementi, bet Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta izpratnē tie ir tikai sagatavošanās darbi.

112.

Protams, rodas jautājums: kādas īstenošanas darbības ir uzskatāmas par notikumiem, kas rada kaitējumu?

113.

Nav izsmeļoša tādu darbību saraksta, kas varētu tikt uzskatītas par ļaunprātīgu izmantošanu, un tās, kuras ir identificētas, izkristalizējas ļoti atšķirīgos veidos. Tādējādi konkrētais novērtējums par to, kādas darbības konkrētā lietā ir uzskatāmas par īstenošanu, var atšķirties atkarībā gan no attiecīgā pārkāpuma veida, gan katras lietas konkrētajiem faktiem. Piemēram, plēsonīgu cenu politika ietver preču vai pakalpojumu piedāvāšanu un pārdošanu par noteiktu cenu (zemāku par izmaksām); sasaistīšana būtībā ietver atteikumu konkrētu produktu piedāvāt atsevišķi; atteikums piešķirt atļauju varētu izpausties kā piedāvājums iegūt atļauju saskaņā ar noteikumiem, kas uzskatāmi par nepieņemamiem.

114.

Izskatāmajā lietā Tiesai tiek lūgts identificēt “vietu, kur iestājies kaitējumu radījušais notikums” plēsonīgu cenu piemērošanas gadījumos. Tā kā plēsonīgu cenu politikas īstenošana ietver preču vai pakalpojumu piedāvāšanu un pārdošanu par cenām, kas ir zemākas par izmaksām, manuprāt, vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu, ir tā vieta, kur tiek piedāvātas un piemērotas plēsonīgās cenas.

115.

Kā jau iepriekš minēts ( 63 ), izskatāmās lietas materiāltiesiskais vērtējums un fakti ir sarežģīti. Turklāt nav pilnīgi skaidra trīs iespējamo pārkāpumu mijiedarbība. Tādēļ fakti un juridiskais novērtējums tiek pieņemti tā, kā tos izklāstījusi iesniedzējtiesa, kā rezultātā attiecībā uz “vietu, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” pastāv šādas alternatīvas, kas ir atsevišķi izceltas attiecībā uz rīcību, uz kuru, iespējams, attiecas LESD 101. pants, no vienas puses, un LESD 102. pants, no otras puses.

116.

Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem principiem, attiecībā uz iespējamo pretkonkurences vienošanos starp Air Baltic un lidostu “Rīga”, kas noslēgta, pārkāpjot LESD 101. pantu, vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu (proti, flyLAL pārdošanas apjomu samazinājums), ir tā vieta, kur noslēgta vienošanās. Pieņemot, ka visi pārējie nosacījumi ir izpildīti, izskatīt prasību pret abiem minētajiem tiesību subjektiem par tādu zaudējumu atlīdzināšanu, kas radušies minētās pret konkurenci vērstās vienošanās rezultātā, būtu minētās vietas tiesu jurisdikcijā, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu.

117.

Attiecībā uz iespējamo Air Baltic īstenoto plēsonīgo cenu piemērošanu, pārkāpjot LESD 102. pantu, vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu, ir tā vieta, kur tika piedāvātas un piemērotas plēsonīgās cenas. Pieņemot, ka visi pārējie nosacījumi ir izpildīti, izskatīt pret Air Baltic iesniegto prasību par minēto plēsonīgo cenu piemērošanas rezultātā radušos zaudējumu atlīdzināšanu, pamatojoties uz regulas 5. panta 3. punktu, būtu minētās vietas tiesu jurisdikcijā.

118.

Ir svarīgi uzsvērt, ka katrā no diviem iespējamajiem scenārijiem – LESD 101. vai 102. panta pārkāpums – notikumā, kas rada kaitējumu, ir iesaistīti dažādi dalībnieki. Attiecībā uz LESD 101. pantu tiek teikts, ka gan Air Baltic, gan lidosta “Rīga” ir noslēgušas pret konkurenci vērstu vienošanos. Turpretī plēsonīgas cenas piemēroja vienīgi Air Baltic.

119.

Tādējādi attiecībā uz iespējamo dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu plēsonīgu cenu noteikšanas veidā vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu, ir tā vieta, kur Air Baltic piedāvāja un piemēroja plēsonīgās cenas. Tā kā lidosta “Rīga” šīs ļaunprātīgās rīcības īstenošanas darbības neveica, to, pamatojoties uz iepriekš minēto, nevar iesūdzēt saskaņā ar 5. panta 3. punktu.

120.

Turpretī iespējamo pretkonkurences vienošanos, kā apgalvots, esot noslēgušas Air Baltic un lidosta “Rīga”. Tādējādi principā tās abas, pamatojoties uz 5. panta 3. punktu, var būt atbildētājas tās vietas tiesās, kur tika noslēgta vienošanās.

121.

Jāatzīst, ka minētais risinājums varētu šķist sarežģīts. Tomēr tas lielā mērā ir saistīts ar izskatāmās lietas sarežģītības pakāpi un faktu, ka vairākas darbības šķietami ir apvienotas. Šādā kontekstā “vienkāršāki” risinājumi, kas paredzēti, lai taisītu spriedumu šādā neparastā lietā, var radīt problēmas attiecībā uz piemērošanu turpmākās lietās.

122.

Tādējādi, piemēram, varētu apgalvot, ka arī attiecībā uz prasību pret lidostu “Rīga” jurisdikcija, pamatojoties uz 5. panta 3. punktu, būtu jāpiešķir tās vietas tiesām, kur tika piedāvātas un piemērotas plēsonīgās cenas. Tomēr tas būtu tas pats kā atzīt, ka pretkonkurences vienošanās gadījumā jurisdikcija ir tās vietas tiesām, kur noslēgta un īstenota vienošanās, neatkarīgi no tā, kas to īsteno. Šāda pieeja nav pieņemama iepriekš 101. un nākamajos punktos izklāstīto iemeslu dēļ.

123.

Alternatīvi varētu apgalvot, ka par “vietu, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu”, būtu jāatzīst vienīgi vienošanās noslēgšanas vieta, izslēdzot plēsonīgu cenu piedāvāšanas un piemērošanas vietu. Tā, manuprāt, arī nebūtu pareiza pieeja. Lai gan ir taisnība, ka zināmā veidā plēsonīgo cenu politiku šajā gadījumā var interpretēt kā pret konkurenci vērstas vienošanās īstenošanas darbību, tā ir īpaša ar to, ka tā pati par sevi ir konkurences tiesību pārkāpums. Tas patiešām ir ļoti specifisks un atšķirīgs aspekts šajā lietā. Minētā iemesla dēļ, manuprāt, būtu nepareizi secināt, ka par “vietu, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” nevar uzskatīt vietu, kur tiek piedāvātas un piemērotas plēsonīgās cenas. Var uzskatīt, bet, atkārtoju, attiecībā uz citiem Savienības tiesību aktu konkurences noteikumu pārkāpumiem (vienpusēja dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana), kas savukārt var ietekmēt atbildētāja(‑u) identitāti.

124.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu uz iesniedzējtiesas pirmo jautājumu atbildēt šādi:

Tādos apstākļos kā izskatāmajā lietā saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu ar jēdzienu “vieta, kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu” attiecībā uz apgalvoto pretkonkurences vienošanos ir jāsaprot vieta, kur ir noslēgta vienošanās, un attiecībā uz iespējamo dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu – vieta, kur tika piedāvātas un piemērotas plēsonīgās cenas.

125.

Uzdodot trešo jautājumu, iesniedzējtiesa jautā, vai Air Baltic filiāles Lietuvā darbības ir uzskatāmas par “filiāles darbību” ( 64 ) Regulas Nr. 44/2001 5. panta 5. punkta izpratnē.

126.

Šīs Tiesas atbildi uz iesniedzējtiesas trešo jautājumu būtībā ierobežo tas, ka faktu konstatēšana un novērtēšana ir jāveic valsts tiesai. Tādējādi par jautājumu, vai Air Baltic filiāle efektīvi darbojās kā filiāle saskaņā ar regulas 5. panta 5. punktu, ir jālemj valsts tiesai.

127.

Atbilde, kādu tomēr Tiesa var sniegt, ir sniegt vispārīgus norādījumus par nosacījumiem un kritērijiem, kas jāņem vērā šāda jautājuma izvērtēšanā. Vienkārši sakot, atbilde uz iesniedzējtiesas trešo jautājumu tiktāl, ciktāl ir konstatēts, ka filiāle ir piedalījusies iespējamā plēsonīgu cenu politikas īstenošanā, ir “jā”.

128.

Es vēlētos piebilst, ka, manuprāt, šis jautājums ir skaidrs pamats strīdam saistībā ar iespējamo Air Baltic īstenoto plēsonīgo cenu politiku, kas izriet no tās filiāles Lietuvā darbības. Tas neattiecas uz iespējamo aizliegto vienošanos starp Air Baltic un lidostu “Rīga”. Šajā ziņā es piekrītu Komisijai, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nekas neliecina par to, ka Air Baltic filiāle Lietuvā jebkādā veidā bija saistīta ar minēto vienošanos.

129.

No tā izriet, ka iespējamā jurisdikcija, pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 5. punktu, ir jurisdikcija attiecībā uz prasību pret Air Baltic par plēsonīgu cenu politikas īstenošanu, pārkāpjot LESD 102. pantu. Lidosta “Rīga”, pamatojoties vienīgi uz minēto noteikumu un attiecībā uz tai piedēvēto pret konkurenci vērsto rīcību, nevar būt atbildētāja Lietuvas tiesās.

130.

Regulas Nr. 44/2001 5. panta 5. punktā paredzētā norma par īpašo jurisdikciju var tikt saprasta kā minētās regulas 2. pantā paredzētās normas par domicilu paplašinājums. Gadījumos, kad atbildētājs meitasuzņēmumu ir reģistrējis jurisdikcijā, pret meitasuzņēmumu vērstu prasību izskatīšana ir tiešā attiecīgās vietas tiesu jurisdikcijā, pamatojoties uz 2. pantu. Tomēr tas nav attiecināms uz filiāli, kam nav atsevišķa juridiskas personas statusa. Tādējādi tā ir īpašā jurisdikcija saskaņā ar 5. panta 5. punktu, kas paredzēta tādiem gadījumiem, kad atbildētājs ir paplašinājis savas darbības ārpus sava domicila, izveidojot pastāvīgus uzņēmumus, bet neizveidojot meitasuzņēmumus, un strīds attiecas uz minēto uzņēmumu darbībām ( 65 ).

131.

Lai ietilptu 5. panta 5. punkta piemērošanas jomā un pamatotu jurisdikcijas paplašināšanu uz filiāles atrašanās vietu, filiālei ir jāatbilst noteiktiem obligātiem nosacījumiem. Tie it īpaši attiecas uz filiāles pastāvīgumu un trešo personu uztveri, ka tām nav jāvēršas tieši mātesuzņēmumā, bet tās var veikt darījumus filiāles atrašanās vietā ( 66 ).

132.

5. panta 5. punktā ir arī noteikts, ka tas attiecas uz “strīdiem, kas rodas kādas filiāles [..] darbību dēļ”. Citiem vārdiem sakot, ir jāpastāv saiknei starp filiāles darbībām un strīdu.

133.

Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa skaidri norāda, ka tai nav šaubu par to, ka “Air Baltic Corporation filiāle Lietuvas Republikā ir filiāle saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 5. punktu”. Šajā ziņā iesniedzējtiesa min vairākus faktorus, kas ļauj izdarīt šādu secinājumu, tostarp filiāles tiesības nodibināt ekonomiskās un tirdzniecības attiecības ar trešajām personām, attīstīt komercdarbību un noteikt pakalpojumu un resursu cenas. Turklāt iesniedzējtiesa apstiprina, ka filiāles darbības objekts tostarp ir starptautiskie pasažieru, kravu un pasta gaisa pārvadājumi.

134.

Lai noteiktu, vai pastāv “filiāle” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 5. punkta izpratnē, ir jāveic faktu novērtējums. Tā kā iesniedzējtiesa jau ir izdarījusi secinājumus par faktiem, minētais punkts ir jāpieņem par pierādītu.

135.

Manā ieskatā iesniedzējtiesas trešais jautājums līdz ar to drīzāk attiecas uz to, vai filiāles darbībām ir pietiekama saikne ar attiecīgo strīdu.

136.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa īpaši uzsver faktu, ka filiāle nesagatavo no AS Air Baltic Corporation atsevišķus finanšu pārskatus. Tā vietā attiecīgajā laika posmā filiāles finanšu darbības rezultāti bija iekļauti mātesuzņēmuma finanšu pārskatu dokumentos. Turklāt, lai gan iesniedzējtiesa apstiprina, ka filiālei ir piešķirtas tiesības noteikt lidojumu cenas, nekas neliecina par to, ka tā to patiešām darīja.

137.

Attiecībā uz prasībām saistībā ar neatļautu darbību, lai strīds izrietētu no filiāles darbības, filiālei ir jāpiedalās vismaz dažās no darbībām, kas veido neatļautu darbību.

138.

Pēc manām domām, tas, ka filiāles finanšu darbības rezultāti tika iekļauti mātesuzņēmuma finanšu pārskatu dokumentos, principā neietekmē atbildi uz jautājumu par to, vai strīds izriet no filiāles darbības. Atsevišķu finanšu pārskatu sagatavošana varētu būt viens no faktoriem, kas jāņem vērā, novērtējot, vai pastāv “filiāle”, un tas arī varētu palīdzēt noteikt, kādas darbības filiāle ir veikusi. Tomēr vismaz šajā gadījumā es neredzu, kā tam varētu būt izšķiroša nozīme, vērtējot, vai filiāle ir piedalījusies neatļautā darbībā. Tomēr izmantoto atsevišķu grāmatvedības sistēmas aspektu pierādījuma vērtība galu galā ir jautājums, kas ir iesniedzējtiesas ziņā.

139.

Otrs minētais faktors – neskaidrība par to, vai filiāle patiešām noteica cenas, – neapšaubāmi, ir daudz būtiskāks.

140.

Ja var tikt konstatēts, ka filiāle patiešām noteica iespējamās plēsonīgās cenas, tad, manuprāt, strīds patiesi var tikt uzskatīts par tādu, kas radies filiāles darbības dēļ. Iepriekš paskaidroto iemeslu dēļ ( 67 ) plēsonīgu cenu noteikšana, ciktāl tā ir dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma iekšēja darbība, nevar tikt uzskatīta par “notikumu, kas rada kaitējumu”. Tomēr tas ir obligāts priekšnosacījums ( 68 ) ļaunprātīgai izmantošanai. Tā ir saistīta ar piedalīšanos un savā ziņā līdzdalību attiecīgo pret konkurenci vērsto darbību īstenošanā. Tādējādi cenu noteikšana ir pietiekama dalība pārkāpumā, lai pamatotu Regulas Nr. 44/2001 5. panta 5. punkta piemērošanu.

141.

Es saprotu, ka problēma, ar kuru saskaras iesniedzējtiesa, ir neskaidrība par to, vai filiāle patiešām noteica attiecīgās cenas. Kā rīkoties, ja šis fakts netiek noskaidrots atbilstoši nepieciešamajam pierādījumu standartam?

142.

Manuprāt, joprojām var tikt uzskatīts, ka filiāle ir piedalījusies plēsonīgu cenu noteikšanā, tā ka strīds izriet no filiāles darbības, pat ja tā pati nav noteikusi plēsonīgās cenas, bet ja tā būtu piedāvājusi minētās cenas tirgū vai citādi palīdzējusi noslēgt līgumus par pakalpojumu sniegšanu par minētajām cenām. Šādā gadījumā filiāle vēlreiz būtu piedalījusies darbības īstenošanā, un tas ir obligāts priekšnosacījums ļaunprātīgai izmantošanai.

143.

Vai tā tas ir, galu galā ir faktu jautājums, kas ir jāizlemj iesniedzējtiesai. Šāda faktu novērtējuma mērķis ir pārbaudīt, vai filiāle ir piedalījusies pretkonkurences rīcības īstenošanā. Ja tas tā patiešām ir, tad ir jāatzīst, ka strīds izriet no filiāles darbības.

144.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu uz iesniedzējtiesas trešo jautājumu atbildēt šādi:

Tādos gadījumos kā izskatāmajā lietā strīds par iespējamām plēsonīgām cenām ir jāuzskata par tādu, kas izriet no filiāles darbības Regulas Nr. 44/2001 5. panta 5. punkta izpratnē, ja tā ir piedalījusies darbībās, kas ir obligāts priekšnosacījums ļaunprātīgai izmantošanai, tostarp nosakot plēsonīgas cenas, piedāvājot minētās cenas tirgū vai kā citādi palīdzot noslēgt līgumus par pakalpojumu sniegšanu, piemērojot minētās cenas.

145.

Ierosinu Tiesai uz Lietuvos apeliacinis teismas (Lietuvas apelācijas tiesa) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: