—

Concurrence SARL vārdā – P. Ricard, avocat,

—

Amazon Services Europe Sàrl vārdā – A. Bénabent un M. Jéhannin, avocats,

—

Francijas valdības vārdā – D. Colas un C. David, pārstāvji,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kam palīdz D. Del Gaizo, avvocato dello Stato,

—

Luksemburgas valdības vārdā – D. Holderer, pārstāve, kam palīdz M. Thewes, avocat,

—

Eiropas Komisijas vārdā – C. Cattabriga un M. Heller, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.) 5. panta 3) punkta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Concurrence SARL, kas reģistrēta Francijā, no vienas puses, un Samsung Electronics France SAS (turpmāk tekstā –“Samsung”), kas arī reģistrēta Francijā, un Amazon Services Europe Sàrl (turpmāk tekstā – “Amazon”), kas reģistrēta Luksemburgā, no otras puses, jautājumā par apgalvotu pārdošanas ārpus selektīvās izplatīšanas tīkla un pārdošanas vietā, piedāvājot pārdošanu tiešsaistē vairākās interneta vietnēs, kas izmantotas dažādās dalībvalstīs, aizlieguma pārkāpumu.

3

No Regulas Nr. 44/2001 preambulas 2. apsvēruma izriet, ka tās mērķis pareizas iekšējā tirgus darbības interesēs ir ieviest “noteikum[us], lai vienādotu jurisdikcijas kolīziju normas civillietās un komerclietās un lai vienkāršotu formalitātes spriedumu ātrai un vienkāršai atzīšanai un izpildei dalībvalstīs, kurām ir saistoša šī regula”.

4

Šīs regulas preambulas 11., 12. un 15. apsvērumā bija noteikts:

[..]

5

Jurisdikcijas normas bija ietvertas minētās regulas II nodaļā.

6

Regulas Nr. 44/2001 2. panta 1. punkts, kas ietilpa minētās nodaļas 1. iedaļā “Vispārīgi noteikumi”, bija izteikts šādi:

“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.”

7

Šīs regulas 3. panta 1. punktā, kas ietilpst minētajā 1. iedaļā, bija noteikts:

“Personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā, vienīgi saskaņā ar šīs nodaļas 2. līdz 7. iedaļā izklāstītajiem noteikumiem.”

8

Minētās regulas 5. panta 3) punktā, kurš ietverts tās II nodaļas 2. iedaļā “Īpašā jurisdikcija”, bija paredzēts:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:

[..]

9

Regula Nr. 44/2001 tika atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 12. decembra Regulas (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.) 80. pantu. Saskaņā ar tās 81. panta otro daļu šī pēdējā minētā regula ir piemērojama tikai no 2015. gada 10. janvāra.

10

Pamatlietas faktu norises laikā code de commerce [Komerckodeksa] L. 442-6. panta 1. punkta 6° apakšpunktā bija paredzēts:

“Atbildību un pienākumu ikvienam ražotājam, komersantam, rūpniekam vai profesiju reģistrā reģistrētai personai atlīdzināt tā radītus zaudējumus izraisa:

[..]

11

No Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka Concurrence veic tādu elektropreču mazumtirdzniecību, kas paredzētas plašai sabiedrībai, ar Parīzē (Francija) esoša veikala starpniecību un interneta veikalā tiešsaistē ar nosaukumu “concurrence.fr”. 2012. gada 16. martāConcurrence noslēdza ar Samsung līgumu par selektīvu izplatīšanu ar nosaukumu “Détaillant Spécialiste Elite” par preču zīmes Samsung augstākās kvalitātes precēm, tas ir, segmentu ELITE. Šajā līgumā it īpaši bija paredzēts aizliegums pārdot attiecīgās preces internetā.

12

Pēc minētā līguma noslēgšanas starp pusēm radās strīds. Samsung pārmeta Concurrence, ka tā, pārdodot ELITE segmenta preces savā interneta vietnē, ir pārkāpusi selektīvās izplatīšanas līgumu. Savukārt Concurrence apstrīdēja šī līguma noteikumu likumību, tostarpā apgalvojot, ka tie netiekot piemēroti vienādi visiem izplatītājiem, no kuriem daži attiecīgās preces pārdodot dažādās Amazon vietnēs internetā, uz ko Samsung nereaģējot.

13

Ar 2012. gada 20. marta vēstuli Samsung paziņoja Concurrence par darījumu attiecību pārtraukšanu starp pusēm, sākot ar 2013. gada 30. jūniju.

14

2012. gada aprīlī, atsaucoties uz Samsung atteikumu tai piegādāt ELITE segmenta preces pretēji tās saistībām, Concurrence pret Samsung vērsās tribunal de commerce de Paris [Parīzes Komerctiesas] (Francija) pagaidu noregulējuma tiesneša.

15

Ar 2012. gada 18. aprīļa rīkojumu šī tiesa Concurrence pieteikumus noraidīja. Šo rīkojumu apstiprināja cour d’appel de Paris [Parīzes apelācijas tiesa] (Francija) ar 2012. gada 25. oktobra spriedumu pagaidu noregulējuma tiesvedībā.

16

2012. gada 3. decembrīConcurrence otro reizi vērsās pret Samsung pie tribunal de commerce de Paris pagaidu noregulējuma tiesneša, lai aizliegumu tirgot ELITE segmenta preces internetā, kas noteikts ar selektīvās izplatīšanas līgumu, atzītu par neizpildāmu un tādējādi uzdotu Samsung turpināt piegādāt tai preces, uz kurām attiecas šis līgums. Turklāt tajā pašā dienā Concurrence pirmo reizi iesūdzēja tiesā Amazon, lai tai tiktu uzdots izņemt no savām interneta vietnēm Amazon.fr, Amazon.de, Amazon.co.uk, Amazon.es un Amazon.it visus dažu Samsung preču modeļu piedāvājumus.

17

Pretrunīgajā 2013. gada 8. februāra rīkojumā tribunal de commerce de Paris pagaidu noregulējuma tiesnesis norādīja, ka viņa kompetencē nav tas, kas attiecas uz Amazon interneta vietnēm, kuras darbojas ārpus Francijas, un nolēma, ka nav pamata pagaidu noregulējumam attiecībā uz Concurrence prasījumiem pret Samsung, un noraidīja Concurrence prasījumus pret Amazon.

18

2013. gada 27. jūnijāConcurrence par šo nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību cour d’appel de Paris.

19

Ar 2014. gada 6. februāra spriedumu cour d’appel de Paris daļēji grozīja tribunal de commerce de Paris pagaidu noregulējuma tiesneša 2013. gada 8. februāra rīkojumu, Concurrence prasījumus pret Samsung atzīstot par nepieņemamiem un Concurrence prasījumus pret Amazon noraidot. Ar šo pašu spriedumu cour d’appel de Paris apstiprināja pārsūdzēto spriedumu, atgādinot, ka Francijas tiesām nav jurisdikcijas lemt par prasību pret Amazon vietnēm ārvalstīs.

20

Tādējādi Concurrence par pēdējo minēto spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā.

21

Savā kasācijas sūdzībā Concurrence apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā kļūdaini esot norādīts, ka Francijas tiesai nav jurisdikcijas attiecībā uz Amazon vietnēm, kas darbojas ārpus Francijas teritorijas, jo tās neattiecas uz Francijas sabiedrību. Pat ja pieņem, ka interneta vietnes pieejamības kritērijs nav pietiekams, cour d’appel de Paris esot prettiesiski atturējusies noskaidrot, vai pārdošanas sistēma Amazon interneta vietnēs ļauj pārdošanai piedāvātās preces piegādāt ne tikai attiecīgās interneta vietnes izcelsmes dalībvalstī, bet arī citās dalībvalstīs, un it īpaši Francijā, kas ļautu pamatot Francijas tiesas jurisdikciju.

22

Iesniedzējtiesa uzskata, ka strīdam, kas tai jāizskata, ir tāda raksturīga iezīme, ka tas neatbilst nevienam no gadījumiem, kas Tiesas judikatūrā jau ir skatīti attiecībā uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3) punktu. Uzsāktās tiesvedības mērķis esot izbeigt pilnvarotā izplatītāja, kurš ir reģistrēts Francijā un izmanto tiešsaistes tirdzniecības vietni, apgalvoto kaitējumu, kas izriet no attiecīgā selektīvās izplatīšanas līgumā ietvertā preču pārdošanas aizlieguma ārpus selektīvās izplatīšanas tīkla, pie kura tas pieder, pārkāpuma un no pārdošanas piedāvājumu izmantošanas tirdzniecības vietās tiešsaistē dažādās interneta vietnēs, kas tiek izmantotas Francijā un citās dalībvalstīs.

23

Šajos apstākļos Cour de cassation (Francija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja tiek apgalvots, ka noteiktais pārdošanas aizliegums ārpus selektīvās izplatīšanas tīkla un tirdzniecības vietā ir pārkāpts, ievietojot tiešsaistes tirdzniecības piedāvājumus vairākās vietnēs, ko izmanto dažādās dalībvalstīs, pilnvarotais izplatītājs, kurš savas tiesības uzskata par aizskartām, ir tiesīgs iesniegt prasību par prettiesiska traucējuma, kas no tā izriet, pārtraukšanu tās teritorijas, kurā tiešsaistē ievietotais saturs ir vai bija pieejams, tiesā, vai arī ir nepieciešams, lai būtu uzskatāmi parādīts kāds cits piesaistes aspekts?”

24

Uzdodot savu jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, kā ir jāinterpretē Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3) punkts, lai šajā tiesību normā noteikto tiesas jurisdikciju lemt par prasību sakarā ar atbildību par aizlieguma pārkāpumu pārdot ārpus selektīvās izplatīšanas tīkla, kas izriet no piedāvājuma, interneta vietnēs, kuras darbojas dažādās dalībvalstīs, preces, kas ir minētā tīkla priekšmets.

25

Vispirms jāatgādina, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3) punkts ir jāinterpretē autonomi un šauri un ka šajā tiesību normā ietvertā frāze “[vieta], kur kaitējums noticis vai varējis notikt” attiecas gan uz vietu, kur kaitējums ir materializējies, gan uz vietu, kur iestājies šo kaitējumu radījušais notikums, un tādējādi atbildētājs atkarībā no prasītāja izvēles var tikt iesūdzēts tiesā vienā vai otrā no šīm vietām (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 10. septembris, Holterman Ferho Exploitatie u.c., C‑47/14, EU:C:2015:574, 72. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

26

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru minētās regulas 5. panta 3) punktā paredzētais jurisdikcijas noteikums ir balstīts uz īpaši ciešu saikni starp strīdu un tās vietas tiesu, kurā iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu, un tas pareizas tiesvedības un procesa lietderīgas organizācijas apsvērumu dēļ attaisno jurisdikcijas piešķiršanu šai pēdējai minētajai tiesai (spriedums, 2015. gada 10. septembris, Holterman Ferho Exploitatie u.c., C‑47/14, EU:C:2015:574, 73. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

27

Lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu, tās vietas tiesa, kur noticis vai varējis notikt kaitējums, parasti ir vispiemērotākā lietas izskatīšanai, it īpaši tiesvedības tuvuma un pierādījumu iesniegšanas vienkāršības dēļ (spriedums, 2015. gada 10. septembris, Holterman Ferho Exploitatie u.c., C‑47/14, EU:C:2015:574, 74. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

28

Tā kā, lai identificētu vienu no piesaistes faktoriem, kas ir atzīti iepriekš šī sprieduma 25. punktā atgādinātajā judikatūrā, ir jāļauj noteikt tās tiesas jurisdikciju, kura objektīvi vislabāk var novērtēt, vai ir izpildīti personas, pret ko celta prasība, atbildību veidojošie nosacījumi, no tā izriet, ka var vērsties tikai tajā tiesā, kuras teritoriālajā jurisdikcijā atrodas attiecīgais piesaistes faktors (skat. spriedumu, 2015. gada 10. septembris, Holterman Ferho Exploitatie u.c., C‑47/14, EU:C:2015:574, 75. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

29

Pamatlietā, kā ģenerāladvokāts norādījis savu secinājumu 40. punktā, rodas jautājums, vai iesniedzējtiesai ir jurisdikcija tikai apgalvotā kaitējuma materializācijas vietas dēļ.

30

Runājot par šo piesaistes faktoru, Tiesa jau ir precizējusi ne tikai to, ka vieta, kur materializējies kaitējums, var būt mainīga atkarībā no tiesību rakstura, kuru pārkāpums tiek apgalvots, bet arī to, ka risks, ka kaitējums materializējas noteiktā dalībvalstī, ir pakārtots tam, ka tiesības, kuru pārkāpums tiek apgalvots, tiek aizsargātas šajā dalībvalstī (skat. spriedumu, 2015. gada 22. janvāris, Hejduk, C‑441/13, EU:C:2015:28, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Tādējādi, ja aizsardzība, kāda piešķirta tās tiesas dalībvalstī, kurā izskatīšanai ir iesniegts strīds, nepārsniedz minētās dalībvalsts teritoriju, šai tiesai ir jurisdikcija izskatīt tikai lietu par kaitējumu, kas radīts minētās dalībvalsts teritorijā (šajā ziņā skat. spriedumus, 2013. gada 3. oktobris, Pinckney, C‑170/12, EU:C:2013:635, 45. punkts, un 2015. gada 22. janvāris, Hejduk, C‑441/13, EU:C:2015:28, 36. punkts).

32

Šajā gadījumā, pirmkārt, aizlieguma pārdot ārpus tīkla pārkāpumam ir paredzēts sods tās dalībvalsts tiesībās, kuras tiesa izskata lietu, kā arī pastāv dabiska saikne starp minēto tiesu un pamatlietu, kas pamato jurisdikcijas piešķiršanu pēdējai minētajai.

33

Otrkārt, apgalvotais kaitējums ir materializējies minētās dalībvalsts teritorijā. Ja, izmantojot internetu, tiek pārkāpti selektīvas izplatīšanas tīkla nosacījumi, kaitējums, ko izplatītājs var apgalvot, ir tā pārdošanas apjoma samazināšanās to pārdošanu dēļ, kuras īstenotas, pārkāpjot tīkla nosacījumus, un no tā izrietošais peļņas zudums.

34

Šajā ziņā nav nozīmes interneta vietņu ārvalsts izcelsmei, kurās parādās preču piedāvājums, kas ir selektīvas pārdošanas priekšmets, jo citā dalībvalstī izdarīts pārkāpums ir izraisījis vai var izraisīt apgalvoto kaitējumu tās tiesas teritoriālajā jurisdikcijā, kas izskata lietu, un tas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 5. jūnijs, Coty Germany, C‑360/12, EU:C:2014:1318, 57. un 58. punkts).

35

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai piešķirtu šajā tiesību normā noteikto tiesas jurisdikciju lemt par prasību sakarā ar atbildību par preču, kas ir selektīvās izplatīšanas tīkla priekšmets, pārdošanas ārpus šī tīkla aizlieguma pārkāpumu, kurš izriet no piedāvājuma interneta vietnēs, kas darbojas dažādās dalībvalstīs, par vietu, kurā kaitējums radies, ir jāuzskata tās dalībvalsts teritorija, kas aizsargā minēto pārdošanas aizliegumu ar aplūkoto prasību, teritorija, kurā pieteicējs apgalvo, ka ir samazinājies tā pārdošanas apjoms.

36

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 5. panta 3) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai piešķirtu šajā tiesību normā noteikto tiesas jurisdikciju lemt par prasību sakarā ar atbildību par preču, kas ir selektīvās izplatīšanas tīkla priekšmets, pārdošanas ārpus šī tīkla aizlieguma pārkāpumu, kurš izriet no piedāvājuma interneta vietnēs, kas darbojas dažādās dalībvalstīs, par vietu, kurā kaitējums radies, ir jāuzskata tās dalībvalsts teritorija, kas aizsargā minēto pārdošanas aizliegumu ar aplūkoto prasību, teritorija, kurā pieteicējs apgalvo, ka ir samazinājies tā pārdošanas apjoms.