Lieta C‑3/16

Lucio Cesare Aquino

pret

Belgische Staat

(hof van beroep te Brussel lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Savienības tiesības – Privātpersonām piešķirtās tiesības – Tiesas pieļauts pārkāpums – Prejudiciāli jautājumi – Vēršanās Tiesā – Valsts tiesa, kas lietu izskata pēdējā instancē

Kopsavilkums – Tiesas (pirmā palāta) 2017. gada 15. marta spriedums

1. Prejudiciāli jautājumi–Vēršanās Tiesā–Interpretācijas jautājumi–Pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu–Tiesa, kas pieņem lēmumu, par kuru var celt prasību tiesā atbilstoši valsts tiesībām–Minētā pienākuma neesamība–Kasācijas sūdzības neizskatīšana tāpēc, ka tās iesniedzējs no tās ir atteicies–Ietekmes neesamība

   (LESD 267. panta trešā daļa)

2. Prejudiciāli jautājumi–Vēršanās Tiesā–Interpretācijas jautājumi–Pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu–Kasācijas sūdzības noraidījums nepieņemamības iemeslu dēļ, kas ir saistīti ar tiesvedību attiecīgajā tiesā–Minētā pienākuma neesamība–Līdzvērtības un efektivitātes principa ievērošana

   (LESD 267. panta trešā daļa)

1.  LESD 267. panta trešā daļa ir interpretējama tādējādi, ka tiesu, par kuras lēmumiem var iesniegt prasību tiesā atbilstoši valsts tiesībām, nevar uzskatīt par pēdējās instances tiesu, ja kasācijas sūdzība, kas ir iesniegta par šīs tiesas lēmumu, nav izskatīta tāpēc, ka kasācijas sūdzības iesniedzējs no tās ir atteicies.

   Kā Tiesa to vairākkārt ir uzsvērusi, tiesa, kas izskata lietu pēdējā instancē, pēc definīcijas ir pēdējās instances tiesa, kurā privātpersonas var atsaukties uz tiesībām, ko tām piešķir Savienības tiesības. Tiesām, kas izlemj lietu pēdējā instancē, valsts mērogā ir jānodrošina tiesību normu vienveidīga interpretācija (šajā ziņā skat. spriedumus, 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 34. punkts, un 2006. gada 13. jūnijs, Traghettidel Mediterraneo, C‑173/03, EU:C:2006:391, 31. punkts).

   No tā izriet, ka Raad voor Vreemdelingenbetwistingen (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome) nevar uzskatīt par pēdējās instances tiesu, ciktāl tās nolēmumus var pārbaudīt kāda augstāka instance, kurā privātpersonas var atsaukties uz tiesībām, kas tām ir atzītas Savienības tiesībās. Turklāt nolēmumi, ko tā pieņem, nav tādas valsts tiesas nolēmumi, par kuras lēmumiem nevar iesniegt prasību tiesā atbilstoši valsts tiesībām LESD 267. panta trešās daļas izpratnē.

   Tas, ka saskaņā ar Karaļa 2006. gada 30. novembra dekrēta, ar ko nosaka kasācijas procedūru Valsts padomē, 18. panta noteikumiem tiek neatspēkojami uzskatīts, ka persona, kura ir iesniegusi kasācijas sūdzību par Raad voor Vreemdelingenbetwistingen (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome) lēmumu, no kasācijas sūdzības ir atteikusies, ja tā nav lūgusi turpināt procedūru trīsdesmit dienu laikā no dienas, kad tai tika paziņots par revidenta ziņojumu, kurā ir secināts, ka kasācijas sūdzība ir nepieņemama vai noraidāma, nekādā veidā neietekmē to, ka Raad voor Vreemdelingenbetwistingen (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome) lēmumi var tikt apstrīdēti augstākā instancē, un tādējādi tos ir pieņēmusi tiesa, kas nav pēdējās instances tiesa.

   (skat. 34. un 36.–38. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.  LESD 267. panta trešā daļa ir interpretējama tādējādi, ka pēdējās instances tiesa var atturēties uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu, ja kasācijas sūdzība ir noraidīta tādu nepieņemamības iemeslu dēļ, kas saistīti ar tiesvedību šajā tiesā, ja vien ir ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi.

   Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka, ciktāl nepastāv nekādas valsts tiesas nolēmuma pārsūdzēšanas iespējas, tai principā ir pienākums vērsties Tiesā LESD 267. panta trešās daļas izpratnē, ja tai ir jāizskata jautājums par LESD interpretāciju (spriedums, 2013. gada 18. jūlijs, Consiglio Nazionale deiGeologi, C‑136/12, EU:C:2013:489, 25. punkts).

   No LESD 267. panta otrās un trešās daļas savstarpējās saiknes izriet, ka LESD 267. panta trešajā daļā minētajām tiesām ir tāda pati rīcības brīvība kā jebkurai citai valsts tiesai, lai lemtu par to, vai sprieduma pieņemšanai ir nepieciešams lēmums par kādu Savienības tiesību jautājumu. Šīm tiesām tāpēc nav pienākuma vērsties Tiesā, lai noskaidrotu jautājumu, kas ir ierosināts saistībā ar Savienības tiesību interpretāciju, ja šis jautājums nav būtisks, t.i., ja atbilde uz šo jautājumu, lai kāda tā arī būtu, nekādi nevarētu ietekmēt lietas atrisinājumu (spriedums, 2013. gada 18. jūlijs, ConsiglioNazionale dei Geologi, C‑136/12, EU:C:2013:489, 26. punkts).

   Tādējādi, ja saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts procesuālajām tiesību normām pamati, kas ir izvirzīti LESD 267. panta trešajā daļā paredzētajā tiesā, ir jāatzīst par nepieņemamiem, lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nevar uzskatīt par tādu, kurš ir vajadzīgs un atbilstošs, lai šī tiesa varētu pieņemt lēmumu.

   (skat. 42.–44. un 56. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)