1. 

Ar Vācijas tiesību aktiem, kuri ir spēkā kopš 2012. gada 1. janvāra, ir ieviests mehānisms atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas (turpmāk tekstā – “EEG elektroenerģija”) izmantošanas veicināšanai. Proti, ir izveidota shēma, lai atbalstītu šāda veida enerģijas ražotājus, kuriem, pamatojoties uz iepirkuma tarifiem un tirgus prēmijām, tiek garantēta cena, kas ir augstāka nekā tirgū pārdotās elektroenerģijas cena.

2. 

Lai finansētu šo atbalsta shēmu, tika noteikta piemaksa (turpmāk tekstā – “EEG piemaksa”), kura faktiski būtu jāmaksā galapatērētājiem. EEG piemaksa sākotnēji attiecās arī uz dzelzceļa uzņēmumiem un energoietilpīgiem ražošanas nozares uzņēmumiem (turpmāk tekstā – “energorijīgie uzņēmumi”) ( 2 ). Tomēr Vācijas likumdevējs izvēlējās tiem samazināt šīs piemaksas summu, šādi veicinot šo uzņēmumu izmaksu samazināšanu, līdz ar to saglabājot to konkurētspēju.

3. 

2014. gada 25. novembrī Eiropas Komisija pauda viedokli, ka EEG piemaksas samazināšana minētajiem uzņēmumiem ir valsts atbalsts, kas ar iekšējo tirgu būtu saderīgs tikai tad, ja tas atbilstu noteiktiem priekšnosacījumiem, kuri precizēti Lēmuma (ES) 2015/1585 par atbalsta shēmu SA.33995 (2013/C) (ex 2013/NN) (ko Vācija īstenojusi atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas un energoietilpīgu lietotāju atbalstam) ( 3 ) 3. pantā.

4. 

Atbalsts (EEG piemaksas samazināšanas veidā), kas neatbilda Lēmumā 2015/1585 paredzētajiem nosacījumiem, tika atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu. Tā kā tas attiecās uz dažiem Georgsmarienhütte GmbH grupas uzņēmumiem, Vācijas iestādes, izpildot minēto lēmumu, pieprasīja tiem nekavējoties atmaksāt attiecīgo summu.

5. 

Daži no uzņēmumiem, kuriem bija pienākums atmaksāt atbalsta summu, pārsūdzēja Vācijas iestāžu lēmumu iesniedzējtiesā, apgalvojot, ka Lēmums 2015/1585 neesot spēkā. Savukārt Vācijas valdība par šo lēmumu cēla prasību atcelt tiesību aktu (lieta T‑47/15) Vispārējā tiesā, kura ar 2016. gada 10. maija spriedumu ( 4 ) tās prasību noraidīja.

6. 

Tiesa a quo – piekrītot argumentiem, ko izklāsta uzņēmumi, kuri tajā vērsušies, lai apstrīdētu Lēmumu 2015/1585 – ir iesniegusi prejudiciālā nolēmuma lūgumu par šā lēmuma spēkā esamību, tomēr šis lūgums sagādā zināmas grūtības gan procesuāli, gan pēc būtības.

7. 

Runājot par procesuālajiem aspektiem, Tiesai būtu jāpauž savs viedoklis par TWD Textilwerke Deggendorf ( 5 ) judikatūras piemērošanu tādā lietā kā šī, kurā vairāki uzņēmumi valsts tiesā ir nolēmuši apstrīdēt valsts iestāžu lēmumus atgūt atbalstu, kuru Komisija ir atzinusi par nelikumīgu.

8. 

Tiesai it īpaši būtu jāizšķir: a) vai tiešā prasība atcelt tiesību aktu ir prioritāra un padara līdzīga satura prejudiciālos jautājumus par nepieņemamiem b) vai, gluži pretēji, atstāt uzņēmumiem rīcības brīvību vērsties valsts tiesās, lūdzot tās iesniegt prejudiciālā nolēmuma lūgumu par Komisijas lēmuma, ar kuru atbalsts ir atzīts par nelikumīgu, spēkā esamību.

9. 

Materiāltiesiskajā ziņā šis ir vēl viens no strīdiem, kas iekļaujas garajā virknē lietu par valsts atbalstu enerģētikas nozarē. EEG piemaksas samazinājums noteiktiem energorijīgiem uzņēmumiem atrodas žākļstājā pa vidu starp pasākumiem, kuri ir analizēti spriedumā PreussenElektra ( 6 ), un tiem, kuri aplūkoti spriedumā Association Vent De Colère! u.c. ( 7 ). Šajā gadījumā Tiesai ir jāatrisina jautājums par lielāku vai mazāku valsts kontroli attiecībā uz privāto operatoru izmantotajiem līdzekļiem, kura ir viens no valsts atbalsta jēdziena definējošiem elementiem.

10.

Saskaņā ar 1. pantu:

“Valsts atbalsts elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamiem energoresursiem un raktuvju gāzes, ietverot finansējuma mehānismu, kas piešķirts, pamatojoties uz Erneuerbare‑Energien‑Gesetz 2012 (2012. gada EEG likumu), ko Vācija nelikumīgi īstenoja, pārkāpjot Līguma 108. panta 3. punktu, ir saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar I pielikumā noteikto Vācijas saistību īstenošanu.”

11.

Saskaņā ar 3. pantu:

“1.   Valsts atbalsts, ko veido piemaksas samazinājumi, lai 2013. un 2014. gadā finansētu atjaunojamu energoresursu elektroenerģijas atbalstu (EEG piemaksa) energoietilpīgiem lietotājiem (Besondere Ausgleichsregelung, BesAR), un ko Vācija nelikumīgi īstenoja, pārkāpjot Līguma 108. panta 3. punktu, ir saderīgs ar iekšējo tirgu, ja iekļaujas kādā no četrām šajā punktā minētajām kategorijām.

Ja valsts atbalsts tika piešķirts uzņēmumam, kas ir piederīgs nozarei, kura iekļauta nozaru sarakstā Pamatnostādņu par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 2014.–2020. gadam (2014. gada pamatnostādnes) 3. pielikumā, tas ir saderīgs ar iekšējo tirgu, ja uzņēmums samaksāja vismaz 15 % no papildu izmaksām, kas elektroenerģijas piegādātājiem jāmaksā, pamatojoties uz saistībām pirkt atjaunojamu energoresursu enerģiju, ko pēc tam novirzīja saviem klientiem. Ja uzņēmums samaksāja mazāk par 15 % no šīm papildu izmaksām, valsts atbalsts tomēr ir saderīgs, ja uzņēmums samaksāja summu, kas atbilst vismaz 4 % no tā bruto pievienotās vērtības vai – attiecībā uz uzņēmumiem ar elektroietilpību vismaz 20 % – vismaz 0,5 % no bruto pievienotās vērtības.

Ja valsts atbalsts tika piešķirts uzņēmumam, kas nav piederīgs nozarei, kura iekļauta nozaru sarakstā 2014. gada pamatnostādņu 3. pielikumā, bet tā elektroietilpība 2012. gadā bija vismaz 20 % un šajā gadā tas bija piederīgs nozarei ar tirdzniecības intensitāti vismaz 4 % Savienības līmenī, tas ir saderīgs ar iekšējo tirgu, ja uzņēmums samaksāja vismaz 15 % no papildu izmaksām, kas elektroenerģijas piegādātājiem jāmaksā, pamatojoties uz saistībām pirkt atjaunojamu energoresursu enerģiju, ko pēc tam novirzīja elektroenerģijas patērētājiem. Ja uzņēmums samaksāja mazāk par 15 % no šīm papildu izmaksām, valsts atbalsts tomēr ir saderīgs, ja uzņēmums samaksāja summu, kas atbilst vismaz 4 % no tā bruto pievienotās vērtības vai – attiecībā uz uzņēmumiem ar elektroietilpību vismaz 20 % – vismaz 0,5 % no bruto pievienotās vērtības.

Ja valsts atbalsts tika piešķirts uzņēmumam, kurš ir tiesīgs saņemt saderīgu valsts atbalstu, pamatojoties uz punkta otro vai trešo daļu, bet uzņēmuma samaksātā EEG piemaksas summa nesasniedza līmeni, kādu nosaka šīs punkta daļas, saderīgas ir šādas atbalsta daļas:

Ja valsts atbalsts tika piešķirts uzņēmumam, kurš nav tiesīgs saņemt saderīgu valsts atbalstu, pamatojoties uz punkta otro vai trešo daļu, un uzņēmums samaksāja mazāk nekā 20 % no piemaksas papildu izmaksām bez samazinājuma, saderīgas ir šādas atbalsta daļas:

2.   Jebkurš 1. punktā neietvertais atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu.”

12.

Saskaņā ar 6. panta 1. punktu:

“Vācija atgūs 3. panta 2. punktā norādīto nesaderīgo atbalstu no atbalsta saņēmējiem saskaņā ar III pielikumā aprakstīto metodi.”

13.

Lēmuma 7. pantā Vācijai ir noteikts pienākums nesaderīgo atbalstu atgūt nekavējoties un efektīvi, veicot to četru mēnešu laikā no šā lēmuma paziņošanas datuma.

14.

Likuma 40. pantā ir paredzēts:

“Federālais tautsaimniecības un eksporta kontroles birojs, pamatojoties uz pieteikumu, ierobežo piegādes vietai EEG piemaksu, ko elektroapgādes uzņēmums pārnes tālāk galapatērētājiem, kuri ir energoietilpīgas ražošanas uzņēmumi ar lielu elektroenerģijas patēriņu vai dzelzceļa uzņēmumi, saskaņā ar 41. un 42. pantu. Ierobežošanas mērķis ir samazināt šādu uzņēmumu elektroenerģijas izmaksas un tādējādi veicināt to starptautiskās un intermodālās konkurētspējas saglabāšanu, ja vien tādējādi netiek apdraudēta likuma mērķu sasniegšana un ierobežošana nav pretrunā elektroenerģijas patērētāju kopuma interesēm.”

15.

Likuma 41. pants ir izteikts šādā redakcijā:

[..]

16.

Likuma 43. pantā ir noteikts:

[..]

17.

Sīkāks regulējums attiecībā uz EEG piemaksu ir paredzēts it īpaši 2009. gada 17. jūlijaVerordnung zur Weiterentwicklung des bundesweiten Ausgleichsmechanismus (Noteikumi par federālā mēroga kompensācijas mehānisma turpmāko attīstību) ( 9 ), kas grozīti 2012. gada 17. augustaGesetz zur Änderung des Rechtsrahmens für Strom aus solarer Strahlungsenergie und zu weiteren Änderungen im Recht der erneuerbaren Energien (Likums, ar ko groza no saules enerģijas iegūtai elektroenerģijai piemērojamo tiesisko regulējumu un groza Likumu par atjaunojamo energoresursu enerģiju) ( 10 ) 2. pantā, kā arī 2010. gada 22. februāraVerordnung zur Ausführung der Verordnung zur Weiterentwicklung des bundesweiten Ausgleichsmechanismus (Noteikumu par kompensācijas mehānismu īstenošanas noteikumi) ( 11 ), kuri grozīti ar 2013. gada 19. februāraZweite Verordnung zur Änderung der Ausgleichsmechanismus-Ausführungsverordnung (Otrie noteikumi, ar ko groza Noteikumus par federālā mēroga kompensācijas mehānisma turpmāko attīstību) ( 12 ).

18.

2013. gada 18. decembrī Komisija paziņoja Vācijas Federatīvajai Republikai savu lēmumu par procedūras uzsākšanu saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu saistībā ar atbalsta pasākumu atjaunojamo energoresursu elektroenerģijai un samazinātu EEG piemaksu energoietilpīgiem lietotājiem ( 13 ).

19.

Deviņi Georgsmarienhütte grupas uzņēmumi Vispārējā tiesā cēla prasības par šā (sākotnējā) lēmuma atcelšanu ( 14 ).

20.

Ar 2015. gada 9. jūnija rīkojumiem Vispārējā tiesa,

21.

Šie četri tērauda ražošanas, tēraudlietuvju un tērauda apstrādes jomā strādājošie Georgsmarienhütte grupas uzņēmumi šos Vispārējās tiesas 2015. gada 9. jūnija rīkojumus Tiesā nepārsūdzēja. Atšķirībā no pārējiem uzņēmumiem, kuri atradās tādā pašā situācijā ( 18 ), un atšķirībā no pašas Vācijas valdības ( 19 ) tie arī necēla Tiesā prasību par Lēmuma 2015/1585 atcelšanu.

22.

Četru Georgsmarienhütte grupas uzņēmumu tiesvedības stratēģija izpaudās tādējādi, ka tie vērsās Vācijas tiesās, lai apstrīdētu (valsts) administratīvos aktus, kuros tiem, piemērojot Lēmumu 2015/1585, bija noteikts atmaksāt par nelikumīgu atzītā atbalsta summu.

23.

2012. un 2013. gadā attiecībā uz šiem četriem uzņēmumiem pieņemtajos administratīvajos lēmumos bija noteikts samazināt tiem EEG piemaksu, ņemot vērā, ka tie ir energoietilpīgi lietotāji. Šie lēmumi ar 2014. gada 25. novembra (proti, tā paša datuma, kad tika pieņemts Lēmums 2015/1585) lēmumiem daļēji tika atcelti ar atpakaļejošu spēku, un Vācijas iestādes vienlaikus pieprasīja uzņēmumiem atmaksāt to atbalsta daļu, kuru Komisija bija atzinusi par nelikumīgu ( 20 ).

24.

Prasītāji pamata lietā apstrīdēja lēmumus par daļēju atcelšanu Bundesamt für Wirtschaft und Ausfuhrkontrolle (Federālais tautsaimniecības un eksporta kontroles birojs; turpmāk tekstā – “BAFA”). Tā kā uz savu pārsūdzību tie nesaņēma skaidru atbildi, 2015. gada 26. martā tie cēla prasību Verwaltungsgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas Administratīvā tiesa, Vācija), kura uzdod šādu prejudiciālu jautājumu par tiesību akta spēkā esamību:

“Vai Eiropas Komisijas 2014. gada 25. novembra Lēmums (ES) 2015/1585 par atbalsta shēmu SA.33995 (2013/C) (ex 2013/NN) (ko Vācija īstenojusi atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas un energoietilpīgu lietotāju atbalstam), C(2014) 8786 final, ir pretrunā Līgumam par Eiropas Savienības darbību tāpēc, ka Komisija kvalificē EEG piemaksas ierobežojumu kā atbalstu LESD 107. panta izpratnē?”

25.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Georgsmarienhütte grupas uzņēmumi, Vācijas valdība un Komisija, tiem piedaloties 2017. gada 5. decembra tiesas sēdē. Lieta tika nodota izskatīšanai Tiesas virspalātai.

26.

Komisija uzskata, ka prejudiciālais jautājums ir nepieņemams divu iemeslu dēļ, proti:

27.

Vācijas valdība un Georgsmarienhütte grupas uzņēmumi nepiekrīt šiem Komisijas argumentiem un turpretim uzskata, ka prejudiciālais jautājums ir pieņemams.

28.

“TWD izņēmums” ierobežo lietas dalībnieku iespējas pieprasīt, lai valsts tiesas, iesniedzot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, apšaubītu Savienības tiesību aktu spēkā esamību. Pirms pārbaudīt, vai šis izņēmums iederas šajā lietā, manuprāt, ir sīkāk jāizanalizē tā būtiskās iezīmes.

29.

Ceļot prasību kādas dalībvalsts tiesā, jebkuram ir tiesības lūgt šo tiesu vērsties Tiesā, lai tā sniegtu prejudiciālu nolēmumu “par Savienības iestāžu vai struktūru aktu spēkā esamību” gadījumā, ja uz tiem ir balstīti prasībā apstrīdētie valsts iestāžu lēmumi.

30.

Prejudiciālā nolēmuma tiesvedības uzsākšana ir vienīgi valsts tiesas kompetencē ( 22 ), kura var secināt, ka Savienības tiesību akts ir spēkā esošs, taču nevar to atzīt par spēkā neesošu ( 23 ).

31.

Spriedumā TWD Tiesa nolēma, ka “tiesiskās noteiktības prasības [..] liek izslēgt iespēju tādam atbalsta saņēmējam, attiecībā uz kuru Komisija, pamatojoties uz Līguma 93. pantu, ir pieņēmusi lēmumu un kurš varēja apstrīdēt šo lēmumu, bet nav ievērojis obligāto termiņu, kāds tālab paredzēts Līguma 173. panta trešajā daļā, valsts tiesās apstrīdēt šā lēmuma likumību, ceļot prasību par šā lēmuma īstenošanas pasākumiem, ko veikušas valsts iestādes” ( 24 ).

32.

Kopš 1994. gada Tiesa vairākkārt ir apstiprinājusi TWD judikatūras spēkā esamību. Pēdējo reizi tā ir apstiprināta un precizēta virspalātas pieņemtajā spriedumā A u.c. ( 25 ), kurā būtībā ir atkārtoti formulēta iepriekš pieņemtajos spriedumos rodamā Tiesas judikatūra.

33.

Tādējādi, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, TWD judikatūra nosaka robežas iespējai apstrīdēt Savienības tiesību aktus, kuriem ir juridiska iedarbība ( 26 ). Šis ierobežojums attiecas arī uz dalībvalstīm ( 27 ). Tādējādi iespēja apstrīdēt Savienības tiesību aktus netiek izslēgta, bet šo tiesību īstenošana atgriežas pie to pirmavota: personai, kurai nešaubīgi ir tiesības tos pārsūdzēt, tas ir jādara noteiktajā termiņā (principā, divu mēnešu laikā) un tiesā, kuras kompetencē ir tos atzīt par spēkā neesošiem (proti, Vispārējā tiesā) ( 28 ).

34.

Tādējādi TWD judikatūra attiecas uz gadījumiem, kad indivīda prasība par tiesību akta atcelšanu būtu acīmredzami pieņemama Vispārējā tiesā. Līdz šim šāda situācija ir bijusi retos gadījumos ( 29 ) neapšaubāmi tāpēc, ka LESD 263. pantā ( 30 ) ir noteikti ierobežojumi attiecībā uz indivīdu tiesībām celt prasību ( 31 ) par tiesību akta atcelšanu Vispārējā tiesā. Ja prasītāju tiesības celt prasību nav skaidras, nepārprotamas un acīmredzamas, Tiesa izvairās piemērot TWD izņēmumu ( 32 ).

35.

Vēlos arī uzsvērt, ka spriedumā Banco Privado Português un Massa Insolvente do Banco Privado Português ( 33 ) Tiesa noraidīja atsaukšanos uz to, ko varētu kvalificēt kā apgrieztu TWD izņēmumu. Šajā lietā Portugāles valdība Vispārējā tiesā necēla prasību par Lēmuma 2011/346/ES ( 34 ), kuru gan (nesekmīgi) bija centušās apstrīdēt ( 35 ) divas privātas bankas, atcelšanu, tomēr pēc tam tā šajā tiesā atsaucās gan uz to, ka šis lēmums ir galīgs, gan uz TWD izņēmumu, valsts tiesā notiekošās tiesvedības ( 36 ) ietvaros iesniedzot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

36.

TWD izņēmums neliedz valsts tiesām jebkurā brīdī pēc savas ierosmes vai kādas puses lūguma (kurai nav neapstrīdamu tiesību celt prasību par tiesību akta atcelšanu) uzdot prejudiciālu jautājumu par kāda Savienības tiesību akta spēkā esamību ( 37 ). Izņēmuma pamatmērķis ir novērst pušu Savienības tiesībās paredzēto tiesību aizsardzības līdzekļu ļaunprātīgu izmantošanu.

37.

Atkārtoju, ka, šādi traktēta, TWD judikatūra neliedz valsts tiesai iesniegt prejudiciālā nolēmuma lūgumu, ja tai ir šaubas par to, vai ir spēkā Savienības tiesību akts, kura valsts īstenošanas pasākumi tai ir jāizvērtē ( 38 ). TWD izņēmumam nav jātraucē valsts tiesas un Tiesas parasto sadarbības mehānisms prejudiciālās tiesvedības veidā.

38.

Īsumā sakot, TWD izņēmuma piemērošanai ir vajadzīgs, lai būtu: i) Savienības tiesību akts; ii) prasības par tiesību akta atcelšanu neesamība; iii) indivīda skaidras un nepārprotamas tiesības celt prasību par Savienības tiesību akta atcelšanu Vispārējā tiesā un iv) valsts īstenošanas pasākumi, par kuriem ir uzsākta tiesvedība valsts tiesā, kurā ir izvirzīts jautājums par Savienības tiesību akta spēkā neesamību.

39.

Šādi veidots TWD izņēmums, neraugoties uz kritiku, ko tas ir izpelnījies ( 39 ), manuprāt, ir pilnīgi pamatots, un es neredzu iemeslu ierosināt Tiesai no tā atteikties. Gluži pretēji, uzskatu, ka šī ir viena no doktrīnām, kurā pilnībā īstenojas princips stare decisis.

40.

TWD izņēmums, manuprāt, atbilst diviem mērķiem, kuri abi sakrīt:

41.

Ceļot tiešu prasību, pēc procesuālo rakstu apmaiņas starp prasītāju un Savienības iestādi vai struktūru, kura ir tiesību akta autors, Vispārējā tiesā tiek uzsākta apstrīdēšanas procedūra, kurā ir plašas iespējas veikt pierādījumu savākšanas pasākumus. Šis mehānisms nodrošina pierādījumus, lai precīzi noskaidrotu faktus, kā arī ļauj iesaistīties procesā citiem lietas dalībniekiem (piemēram, konkurējošiem uzņēmumiem, kuri nav saņēmuši atbalstu) personu, kas iestājušās lietā, statusā ( 42 ).

42.

Strīdos par valsts atbalstu, kuri faktu un tehnisko aspektu ziņā ir ļoti sarežģīti, prasības par tiesību akta atcelšanu priekšrocības ir vēl skaidrāk redzamas ( 43 ). Tajos pilnībā apstiprinās TWD izņēmuma (kas ne velti tika noteikts kādā lietā par valsts atbalstu) loģika, kuras būtība ir likt indivīdam, kuram ir nepārprotamas tiesības celt prasību, izmantot šāda veida prasību. Tādējādi pusēm ir papildus divu instanču garantija, jo par Vispārējās tiesas spriedumu ir iespējams iesniegt apelācijas sūdzību Tiesā.

43.

Turklāt uzdrošinot sacīt, ka šajā īpašajā valsts atbalsta jomā (un līdzīgās jomās, kuras savos apsvērumos min Komisija) ( 44 ) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu var radīt vairāk problēmu, nekā ar tā iesniegšanu mēģina atrisināt. Ja ir jāizvērtē kāda atsevišķa lēmuma (nevis vispārpiemērojamu noteikumu) spēkā esamība, saistībā ar kuru ir jāveic sarežģīta faktisko apstākļu un pierādījumu analīze ar būtiskiem tehniskiem elementiem, valsts procedūra nav pietiekama, lai, neiesaistoties Savienības tiesību akta autorei iestādei, valsts tiesa pirms prejudiciālā nolēmuma lūguma iesniegšanas “pietiekami precīzi” varētu noteikt šīs analīzes rezultātu ( 45 ).

44.

Varētu iebilst, ka šie trūkumi ir novēršami Tiesā notiekošās prejudiciālās tiesvedības gaitā. Jā, protams, tikai tas nozīmētu padarīt tās uzdevumu par funkciju, kura saskaņā ar Savienības tiesiskās sistēmas uzbūvi ir uzticēta Vispārējai tiesai. Kā pareizi atgādina Komisija, mērķis, izveidojot Vispārējo tiesu, bija, lai tā izskatītu prasības, “kas prasa sarežģītu faktu detalizētu izmeklēšanu, [attiecībā uz kurām] otras tiesas izveide uzlabos individuālo interešu tiesisko aizsardzību”. Un piebilst, ka tās izveide dos “Tiesai iespēju koncentrēt darbību uz savu pamatuzdevumu nodrošināt Kopienas tiesību vienādu interpretāciju” ( 46 ).

45.

Šādi raugoties, TWD judikatūras kritika, kurā ir akcentētas indivīdu tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību, man nešķiet pārliecinoša. Būtībā indivīdiem nav tiesību prasīt, lai valsts tiesa uzdotu prejudiciālo jautājumu, bet – atkārtoju, ja tiem ir nepārprotamas tiesības celt prasību, – viņi ir tiesīgi apstrīdēt Savienības tiesību aktu Vispārējā tiesā, proti, īstajā vietā, kurā tiem tiek sniegta šī aizsardzība.

46.

Es arī nepiekrītu viedoklim, ka pusēm vajadzētu ļaut brīvi izvēlēties tiesvedības stratēģiju tā, ka LESD 263. pantā paredzētajā termiņā tās varētu izvēlēties starp: a) prasības par tiesību akta atcelšanu celšanu Vispārējā tiesā un b) atsaukšanos uz tiesību akta spēkā neesamību valsts tiesā, pieprasot tai iesniegt prejudiciālā nolēmuma lūgumu Tiesā.

47.

Uzskatu, ka šāda brīvība izvēlēties tiesu nav vēlama, turklāt tādējādi netiek ievērota arī prioritāte, kas piemīt prasībai par tiesību akta atcelšanu, kura ir LESD 263. pantā paredzētais atbilstošais tiesību aizsardzības līdzeklis, lai lemtu par Savienības tiesību aktu, kurus apstrīdējuši prasītāji, kuriem ir nepārprotamas tiesības celt prasību, spēkā esamību. Šāda izvēles iespēja vairotu procesuāli sarežģītas situācijas (tādas kā šajā lietā), kas traucē Savienības tiesībās paredzētās tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēmas darbību ( 47 ).

48.

TWD izņēmums ir vērsts ne tikai uz to, lai nepieļautu prasības par tiesību akta atcelšanu iesniegšanas termiņa apiešanu. Atkārtoju, ka tā mērķis ir arī piešķirt prasībai par tiesību akta atcelšanu prioritāti attiecībā pret prejudiciālo tiesvedību, jo tā ir parastais Savienības tiesību aktu pārsūdzības instruments, lai gan teorētiski indivīdam ir tiesības izmantot abus šos tiesību aizsardzības līdzekļus.

49.

Šādi raugoties, brīdis, kad indivīds kā alternatīvu prasībai par tiesību akta atcelšanu izvēlas vērties valsts tiesā, rosinot to iesniegt prejudiciālā nolēmuma lūgumu, nav vienīgais būtiskais aspekts. Lietās TWD un Nachi Europe ( 48 ) prasītāji vērsās valsts tiesā pēc tam, kad bija beidzies termiņš prasības par tiesību akta atcelšanu iesniegšanai, kas ir parasta situācija TWD judikatūras piemērošanai. Bet, manuprāt, tā ir jāpiemēro arī tad, ja indivīds, netieši apšaubot Savienības tiesību akta spēkā esamību, vēršas valsts tiesā termiņā, kura ietvaros viņš būtu varējis izmantot tiesības celt Vispārējā tiesā prasību par šī tiesību akta atcelšanu.

50.

Nebūtu loģiski, ja TWD izņēmums būtu atkarīgs no tā, kad indivīdi, kuriem ir nepārprotamas tiesības celt prasību, izlemtu vērties valsts tiesā, vai no tā, cik ātri vai lēni valsts iestādes īstenotu administratīvās darbības, pieņemot lēmumus par Savienības tiesību akta piemērošanu. Noteicošais, gluži pretēji, ir tas, ka šie indivīdi nav cēluši prasību Vispārējā tiesā, apzinoties, ka tā ir tiesa, kurā tiem saskaņā ar LESD 263. pantu vajadzēja vērsties.

51.

Georgsmarienhütte un pārējie trīs uzņēmumi pārsūdzēja iesniedzējtiesā BAFA2014. gada 3. decembra lēmumus (kuros tiem bija noteikts atmaksāt atbalstu), pirms vēl šī iestāde bija pieņēmusi lēmumu saistībā ar to sūdzībām. Izmantojot savas valsts tiesību sistēmā paredzētos procesuālos tiesību aizsardzības līdzekļus, lai reaģētu uz administratīvo iestāžu klusēšanu, tie 2015. gada 26. martā, ja tā varētu teikt, pasteidzās iesniegt pārsūdzību tiesā, atsaucoties uz Lēmuma 2015/1585 spēkā neesamību. Jau tika minēts, ka tie necēla prasību par šā lēmuma atcelšanu, lai gan iepriekš tie Vispārējā tiesā bija apstrīdējuši lēmumu par procedūras uzsākšanu saistībā ar valsts atbalstu (kas, saprotams, bija jāizdara pirms galīgā lēmuma pieņemšanas).

52.

Šī faktu (un neveikto darbību) secība liek koncentrēt uzmanību uz diviem faktoriem: a) minēto uzņēmumu tiesībām celt prasību un b) nozīmi, kāda ir termiņam, kurā bija iespējams Vispārējā tiesā pārsūdzēt Lēmumu 2015/1585.

53.

Vai Georgsmarienhütte un pārējiem trim uzņēmumiem bija nepārprotamas tiesības celt prasību par Lēmuma 2015/1585 atcelšanu?

54.

Lēmums 2015/1585 – kā noteikts tā 10. pantā – ir adresēts Vācijas Federatīvajai Republikai. Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu fiziska vai juridiska persona var celt prasību par tiesību akta, kas nav adresēts šai personai, atcelšanu tikai tad, ja šis akts viņu skar tieši un individuāli. Tādējādi ir jānoskaidro, vai šis nosacījums ir izpildīts prasītāju uzņēmumu gadījumā.

55.

Pirmkārt, Lēmums 2015/1585 prasītājus uzņēmumus pamata tiesvedībā skartu tieši, ja tas – kā noteikts Tiesas pastāvīgajā judikatūrā ( 49 ) – tieši skartu šo personu tiesisko situāciju un nepieļautu jebkādas izvērtēšanas iespējas šā pasākuma adresātam (Vācijai), kurai tas jāievieš gluži automātiski, nepiemērojot citus pastarpinātus noteikumus.

56.

Lēmuma 2015/1585 6. un 7. pantā Vācijai ir noteikts pienākums iepriekš izklāstītajā kārtībā atgūt nesamaksāto EEG piemaksas summu, kura ir kvalificēta kā nesaderīgs atbalsts. Abos šajos pantos ir paredzēta atgūšanas metode (atsaucoties uz III pielikumu), procenti un to aprēķināšanas kārtība, kā arī Vācijai noteikts pienākums nesaderīgo atbalstu atgūt nekavējoties un pilnībā, ne vēlāk kā četru mēnešu laikā no lēmuma paziņošanas datuma. Vācijas valdībai nav piešķirta rīcības brīvība, un Lēmums 2015/1585 rada juridiskas sekas uzņēmumiem ar to vien, ka valsts iestādes šo lēmumu administratīvi īsteno.

57.

Otrkārt, ir jānosaka, vai Lēmums 2015/1585 šos uzņēmumus skar individuāli saskaņā ar Tiesas judikatūru, kurā ir noteikts, ka:

58.

Valsts atbalsta gadījumā uzņēmums principā nevar apstrīdēt Komisijas lēmumu, ar kuru tiek aizliegti atbalsta pasākumi konkrētā nozarē, ja šis lēmums skar to tikai tāpēc, ka tas pieder pie attiecīgās nozares un ir iespējams atbalsta saņēmējs ( 52 ). Tomēr Tiesa ir lēmusi, ka:

59.

Četriem prasītājiem uzņēmumiem pamata tiesvedībā, kuri guva labumu no BAFA noteiktā EEG piemaksas samazinājuma, bija jāatmaksā tā summa, jo ar Lēmumu 2015/1585 šis samazinājums, kvalificēts kā valsts atbalsts, tika atzīts par daļēji nelikumīgu, nosakot pienākumu to atgūt (saskaņā ar tā 6. un 7. pantu). Vācijas iestādes nevilcinoties noteica attiecīgus atgūšanas pasākumus, kuri pamatojās uz Lēmumu 2015/1585. Tādējādi šis lēmums minētos četrus uzņēmumus tādā nozīmē, kā iepriekš izklāstīts, skāra individuāli, un tāpēc tie tika skaidri apveltīti ar tiesībām pārsūdzēt šo lēmumu Vispārējā tiesā.

60.

Šiem četriem uzņēmumiem šajā ziņā nevarēja būt nekādu šaubu, un to pierāda fakts, ka iepriekš tie bija cēluši prasību atcelt Komisijas lēmumu, ar kuru tika uzsākta procedūra, lai pārbaudītu atbalsta likumību. Turklāt tie mēģināja paplašināt savu sākotnējo prasību priekšmetu, vēlēdamies apstrīdēt arī Komisijas galīgo lēmumu pēc tam, kad tas tiktu pieņemts ( 54 ). Paradoksāli, bet pēc tam tie, pretēji Vispārējās tiesas ieteikumiem, necēla prasību par Lēmuma 2015/1585 atcelšanu ( 55 ). Pārējie energorijīgie uzņēmumi, kuri bija tādā pašā situācijā, cēla prasības par šā lēmuma atcelšanu, kuras atrodas izskatīšanā Vispārējā tiesā, kura gaida galīgo spriedumu pilotlietā Vācija/Komisija.

61.

Uzskatu, ka šajos apstākļos attiecībā uz četriem uzņēmumiem, kuri Vispārējā tiesā necēla prasību par Lēmuma 2015/1585 atcelšanu, lai gan tiem bija skaidras un nepārprotamas tiesības celt prasību, ir piemērojams TWD izņēmums.

62.

Tiesas sēdē tika apstiprināts, ka Lēmuma 2015/1585 “pilno, galīgo tekstu” prasītāji uzņēmumi saņēma 2015. gada 6. janvārī prasību par procedūras uzsākšanu saistībā ar valsts atbalstu izskatošajā Vispārējā tiesā notiekošās tiesvedības ietvaros ( 56 ).

63.

Tā kā Lēmuma 2015/1585 publicēšana (kas bija ļoti novēlota, ņemot vērā tā pieņemšanas datumu) nebija tā iedarbības priekšnosacījums, bet pietika ar to, ka uzņēmumi, kurus tas skāra tieši un individuāli, varēja ar to pietiekamā apmērā iepazīties, kā tas bija šajā gadījumā, termiņš lēmuma apstrīdēšanai saskaņā ar tiesas sēdē apstiprināto informāciju ( 57 ) šiem uzņēmumiem sākās 2015. gada 6. janvārī.

64.

Pamatojoties uz šo pieņēmumu, minētie uzņēmumi bija pārsnieguši LESD 263. pantā noteikto divu mēnešu (un desmit dienu, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu) ( 58 ) termiņu, kad tie 2015. gada 26. martā cēla prasību iesniedzējtiesā. Tā kā minētais termiņš bija beidzies, tie nevarēja “izvairīties no tā, ka [Lēmums 2015/1585] attiecībā [pret tiem] ir kļuvis galīgs” ( 59 ), ceļot valsts tiesā prasību nolūkā apstrīdēt šā lēmuma spēkā esamību.

65.

Pat ja šis termiņš nebūtu pārsniegts, pamatojoties uz manis iepriekš paustajiem apsvērumiem, būtu piemērojams TWD izņēmums. Es jau minēju, ka Vācijas iestādes rīkojās ārkārtīgi ātri, nosakot valsts pasākumus atbalsta atgūšanai tajā pašā dienā, kad lēmums tika pieņemts, proti, 2014. gada 25. novembrī. Pieņēmums, ka TWD izņēmums šiem uzņēmumiem būtu piemērots, ja tie būtu vērsušies Vācijas tiesās divus mēnešus pēc tam, kad tie varēja pietiekamā apmērā iepazīties ar Lēmumu 2015/1585, nevis tad, ja to prasība, ņemot vērā valsts administratīvo iestāžu ātro rīcību, tiesās būtu celta pirms šā termiņa beigām, man nešķiet pietiekami loģisks.

66.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uzskatu, ka attiecībā uz šo prejudiciālā nolēmuma lūgumu ir piemērojama spriedumā TWD iedibinātā judikatūra, tāpēc ierosinu atzīt šo lūgumu par nepieņemamu.

67.

Pamatojot savu otro iebildi par nepieņemamību, Komisija atsaucas uz Adiamix judikatūru ( 60 ). Pēc tās domām, iesniedzējtiesa nav ne patstāvīgi izvērtējusi, ne paskaidrojusi iemeslus, kāpēc tā šaubās par Lēmuma 2015/1585 spēkā esamību, bet atsaucas tikai uz prasītāju argumentiem.

68.

Tiesa ir lēmusi, ka “ir būtiski, ka valsts tiesa norāda konkrēti precīzus iemeslus, kādēļ tā šaubās par konkrētu Savienības tiesību normu spēkā esamību, un izklāsta spēkā neesamības iemeslus, uz kuriem tā varētu atsaukties (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumu, 2000. gada 21. marts, Greenpeace France u.c., C‑6/99, EU:C:2000:148, 55. punkts, kā arī rīkojumu, 2013. gada 18. aprīlis, Adiamix, C‑368/12, EU:C:2013:257, 22. punkts). Šāda prasība izriet arī no Tiesas Reglamenta 94. panta c) punkta” ( 61 ).

69.

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru lēmumos par prejudiciālu jautājumu uzdošanu sniegtā informācija ne tikai ļauj Tiesai sniegt lietderīgas atbildes, bet arī dod iespēju dalībvalstu valdībām, kā arī citiem ieinteresētajiem lietas dalībniekiem iesniegt apsvērumus saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantu. Tiesai ir jāuzrauga, lai šī iespēja tiktu nodrošināta, ņemot vērā, ka saskaņā ar šo pantu ieinteresētajiem lietas dalībniekiem tiek paziņoti tikai lēmumi par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, kuriem ir pievienots tulkojums katras dalībvalsts oficiālajā valodā, taču netiek paziņoti valsts tiesā notiekošās tiesvedības materiāli, ko Tiesai, iespējams, pārsūtījusi iesniedzējtiesa ( 62 ). Tāpēc tas, ka iesniedzējtiesa atsaucas uz pamatlietas dalībnieku apsvērumiem, kuri var atšķirties atkarībā no to interesēm, negarantē dalībvalstu valdībām, Savienības iestādēm un citām ieinteresētajām personām iespēju iesniegt atbilstošus apsvērumus prejudiciālajās tiesvedībās ( 63 ).

70.

Šajā lietā iesniedzējtiesa nepauž pati savas šaubas par Lēmuma 2015/1585 spēkā esamību, šajā ziņā aprobežojoties ar šādiem apgalvojumiem:

“Aplūkojamajā gadījumā prasītāji ir pauduši šaubas attiecībā uz to, kā Komisija ir interpretējusi Savienības tiesības (LESD 107. un 108. pantu). [..].

Lai sīkāk iepazītos ar prasītāju argumentiem un izvairītos no atkārtošanās, tiesa norāda uz izklāstu, kas ietverts 2015. gada 26. marta prasības pieteikumā [..]

Prasītāji attiecībā uz to ir pauduši būtiskas šaubas, un ar to pietiek, lai iesniegtu šo jautājumu Tiesai, lūdzot sniegt prejudiciālu nolēmumu [..]

Tādējādi šā lūguma priekšnoteikums nav, vai tiesa pievienojas prasītāju paustajām šaubām par to, kā Komisija ir interpretējusi LESD 107. un 108. pantu. Katrā ziņā tiesa uzskata [prasītāju] paustās šaubas par Komisijas lēmumu par svarīgām.” ( 64 )

71.

Izlasot šos lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu fragmentus, uzskatu, ka, stingri piemērojot iepriekšējos punktos minēto judikatūru, ir jāsecina, ka prejudiciālais jautājums ir nepieņemams tāpēc, ka nav pietiekams iesniedzējtiesas pašas pamatojums.

72.

Tomēr jāatzīst, ka citos gadījumos Tiesa šo judikatūru ir piemērojusi ne tik stingri, ņemot vērā, ka prejudiciālo nolēmumu mehānisms pamatojas uz domu par sadarbību tiesu starpā. Šādi raugoties, iebilde par nepieņemamību varētu tikt noraidīta, ņemot vērā, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa pauž savas šaubas, pārņemot pušu argumentus par Lēmuma 2015/1585 spēkā neesamību.

73.

Pakārtoti gadījumā, ja Tiesa lemtu, ka prejudiciālā nolēmuma lūgums ir pieņemams, izvērtēšu, vai Lēmums 2015/1585 nav spēkā, jo kvalificē EEG piemaksas ierobežojumu kā valsts atbalstu LESD 107. panta izpratnē.

74.

Šā panta 1. punktā ir noteikts, ka ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

75.

Tātad, lai atbalstu kvalificētu kā nesaderīgu, ir jābūt izpildītiem četriem nosacījumiem: a) jāpastāv valsts iejaukšanās vai valsts līdzekļu piesaistīšanas faktam; b) šādi iejaucoties jāiespaido tirdzniecība starp dalībvalstīm; c) šādi iejaucoties jāsniedz priekšrocības tās saņēmējam; d) šādi iejaucoties jārada vai jādraud radīt konkurences izkropļojumi ( 65 ).

76.

Šķiet, nav šaubu, ka uz EEG piemaksas samazinājumu energorijīgiem uzņēmumiem attiecas otrais (iespējams iespaids uz tirdzniecību starp dalībvalstīm) un ceturtais (konkurences izkropļojumu radīšana vai draudi tos radīt) nosacījums. Turpretim ir domstarpības par pārējiem diviem nosacījumiem, tāpēc ir jānoskaidro, vai šis samazinājums sniedz selektīvas priekšrocības tā saņēmējiem uzņēmumiem un, galvenais, vai par šo pasākumu ir atbildīga valsts un vai tas ir saistīts ar valsts līdzekļu izmantošanu.

77.

Tā kā iesniedzējtiesa nav sniegusi pati savus apsvērumus par dažiem būtiskiem strīda aspektiem (it īpaši, par Vācijas iestāžu kontroles un uzraudzības funkcijām saistībā ar līdzekļu, kas gūti no EEG piemaksas, pārvaldību), ir jābalstās uz to, kas šajā ziņā ir minēts Lēmumā 2015/1585, ja vien skaidri netiek pierādīts, ka Komisija ir kļūdījusies, to pieņemot.

78.

Priekšrocība šīs lietas izpratnē ir ikviens ekonomisks labums, ko uzņēmums nebūtu guvis parastos tirgus apstākļos, proti, bez valsts iejaukšanās ( 66 ). Var runāt par priekšrocību, ja uzņēmuma finansiālais stāvoklis uzlabojas valsts rīcības tiešā rezultātā, nevis brīvā tirgus spēku ietekmē.

79.

Ar atbalsta jēdzienu saprot ne tikai pozitīvas priekšrocības (piemēram, subsīdijas), bet arī valsts pasākumus, kuri dažādos veidos atvieglo vai samazina izdevumus, kas parasti tiek segti no uzņēmuma budžeta ( 67 ).

80.

Manuprāt, samazinot EEG piemaksu energoietilpīgiem uzņēmumiem, Vācijas iestādes tiem nenoliedzami piešķir ekonomisku priekšrocību, liedzot pārvades sistēmas operatoriem (turpmāk tekstā – “PSO”) un elektroenerģijas piegādātājiem atgūt papildu izmaksas par šo uzņēmumu patērēto EEG elektroenerģiju, ko tiem citādi nāktos maksāt.

81.

2012. gada EEG likuma 40. pantā ir paredzēts EEG piemaksas summas ierobežojums, kuru elektroenerģijas piegādātāji var pārnest uzņēmumiem ar lielu elektroenerģijas patēriņu: pēc pieprasījuma BAFA izdod administratīvu aktu, kas aizliedz elektroenerģijas piegādātājam pārnest visu EEG piemaksu galalietotājam, ja galalietotājs ir energorijīgs uzņēmums. 2012. gada EEG likuma 41. pantā šis samazinājums ir pakārtots nosacījumam, ka šie uzņēmumi atbilst noteiktām prasībām, kuras galvenokārt ir saistītas ar to patērētās elektroenerģijas daudzumu.

82.

Vācijas valdība atzīst, ka šajos pantos paredzēto izņēmuma noteikumu mērķis ir samazināt ekonomisko slogu, kas energorijīgiem uzņēmumiem rodas no atbalsta EEG elektroenerģijas ražošanai. Ar tiem vēlas samazināt izmaksas, kas parasti rodas šo uzņēmumu budžetam.

83.

Tomēr prasītāji un Vācijas valdība apgalvo, ka EEG piemaksas ierobežojums ne tik daudz piešķir energorijīgiem uzņēmumiem priekšrocību, kā drīzāk kompensē tiem nelabvēlīgākos konkurences apstākļus salīdzinājumā ar citu dalībvalstu uzņēmumiem.

84.

Šis arguments neliedz šo pasākumu kvalificēt kā priekšrocību, kaut vai tikai tāpēc, ka tas ir pretrunā Tiesas judikatūrai: tā apstākļa rezultātā, ka dalībvalsts, veicot vienpusējus pasākumus, konkrētā ekonomikas nozarē pastāvošus konkurences nosacījumus cenšas tuvināt tiem, kas dominē citās dalībvalstīs, šie pasākumi nezaudē savu atbalstam piemītošo raksturu ( 68 ).

85.

Turklāt Komisija ir sniegusi informāciju ( 69 ), kas atspēko faktu pieņēmumu, uz kura pamatojas šis arguments: nešķiet, ka elektroenerģijas cenas, kas šiem uzņēmumiem, pat ar EEG piemaksu, ir jāmaksā Vācijā, būtu augstākas nekā attiecīgās vidējās cenas Savienības citās valstīs. Tādējādi nav pierādīts, ka šiem uzņēmumiem būtu nelabvēlīgāki konkurences apstākļi.

86.

Prasītāji arī apgalvo, ka ar “parastiem tirgus apstākļiem” būtu jāsaprot apstākļi bez jebkādas EEG piemaksas, nevis apstākļi, kas ir izveidojušies pēc tās ieviešanas. Ja tā, tad EEG piemaksas samazinājums tiem kā priekšrocība izzustu, jo nebūtu EEG piemaksas, kura ir jāierobežo.

87.

Šis apgalvojums arī nav pārliecinošs. EEG piemaksa ir mehānisms, kas uzliek slogu visiem Vācijas elektroenerģijas sistēmas dalībniekiem, tāpēc, lai noskaidrotu, vai pastāv priekšrocība, parastos tirgus apstākļos ir jāietver arī apstākļi, kas radušies pēc EEG piemaksas ieviešanas. Lai samazinātu šīs izmaksas energorijīgiem uzņēmumiem, ir vajadzīgs izņēmuma režīms, kas tiem piešķir īpašas priekšrocības, jo cena, kura tiem citā gadījumā būtu jāmaksā par patērēto elektroenerģiju, tiek samazināta.

88.

Lai runa būtu par valsts atbalstu, uzņēmumiem piešķirtajai priekšrocībai ir arī jābūt selektīvai. Prasītāji apgalvo, ka piemaksas ierobežojumam attiecībā uz tiem nepiemīt šāds selektīvums, jo tas ir objektīvi pamatots un ir vajadzīgs, lai nodrošinātu pamattiesību aizsardzību.

89.

Ņemot vērā Tiesas judikatūru ( 70 ), šis arguments arī neiztur kritiku. Es piekrītu Komisijai, ka EEG piemaksas ierobežojumam piemīt selektīvums, jo tas sniedz ieguvumus tikai noteiktiem ražošanas nozares uzņēmumiem ar lielu elektroenerģijas patēriņu.

90.

Priekšrocības selektivitāte ir vieglāk nosakāma pozitīvo pasākumu gadījumā, kuri sniedz ieguvumus vienam vai vairākiem pēc nosaukuma identificējamiem uzņēmumiem. Grūtāk to ir konstatēt, ja dalībvalstis pieņem noteikumus, kas ir piemērojami attiecībā uz tiem, kuri atbilst noteiktiem kritērijiem un kuru ekonomiskais slogs tiek atvieglots šo noteikumu rezultātā. EEG piemaksas ierobežojums energorijīgiem uzņēmumiem iekļaujas šajā (otrajā) gadījumā.

91.

Šajos gadījumos selektivitātes analīze parasti tiek veikta trīs posmos:

92.

Ar 2012. gada EEG likumu ieviestajā sistēmā vispārējā režīmā EEG piemaksu sedz visi elektroenerģijas patērētāji (būtībā Likums paredz iespēju pārnest uz tiem šo piemaksu, kas praksē tiek darīts vienmēr).

93.

EEG piemaksas samazināšana tādiem noteiktiem ražošanas nozares uzņēmumiem kā prasītāji ir izņēmums no vispārējā režīma, sniedzot ieguvumus tikai tiem, nevis elektroenerģiju patērējošajiem uzņēmumiem citās ražošanas nozarēs. Līdz ar to EEG piemaksas ierobežojums šiem energorijīgajiem uzņēmumiem ir selektīvs.

94.

Prasītāji apgalvo, ka EEG piemaksas, kura tiem jāmaksā, samazinājums veicina klimata un vides aizsardzību, kā arī nodrošina energoapgādes ilgtspējīgu attīstību. Tomēr šie vispārējo interešu iemesli labākajā gadījumā varētu tikt attiecināti uz vispārējo EEG piemaksas režīmu, nevis tās samazinājumu īpašai rūpniecības uzņēmumu kategorijai. Turklāt, (daļēji) atbrīvojot tos no vispārējā ar EEG piemaksu saistītā sloga, vienlaikus tiek veicināts, ka šīs kategorijas uzņēmumi patērē vairāk enerģijas, samazinot ieņēmumus, kuri varētu tikt izmantoti atjaunojamo enerģijas avotu finansēšanai. Tādējādi saskaņā ar Tiesas judikatūru ( 72 ) tas nav pamats izņēmumam.

95.

Šis pasākums arī nav pamatots ar apgalvoto pamattiesību aizsardzību, uz kuru atsaucas prasītāji uzņēmumi. Tie norāda, ka pilnīga EEG piemaksas samaksa tā palielinātu to ražošanas izmaksas, ka liegtu tiem īstenot savu saimniecisko darbību, tādējādi pārkāpjot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. pantu, kas garantē brīvību veikt uzņēmējdarbību.

96.

Pat nerunājot par to, ka šis ir ārējs, nevis ar vispārējo EEG piemaksas režīmu nedalāmi saistīts vispārējo interešu iemesls, ne uzņēmumi, ne Vācijas valdība nav snieguši precīzu informāciju, kas pamatotu, ka šīs piemaksas samaksa saskaņā ar Lēmuma 2015/1585 nosacījumiem padarītu tos dzīvotnespējīgus. Šis pierādījumu trūkums ir pietiekams iemesls atspēkot attiecīgo apgalvojumu, bez nepieciešamības padziļināti izvērtēt saistību starp uzņēmējdarbības brīvību un nozares regulējuma pasākumiem.

97.

Visbeidzot jāatceras, ka Lēmumā 2015/1585 Eiropas Komisija ir atzinusi, ka 2012. gada EEG likumā paredzētais atbalsts (proti, no atbalsta EEG izrietošo izmaksu samazinājums) ir pieļaujams, ja ir izpildīti “atbilstības kritēriji, kas noteikti 2014. gada pamatnostādņu 185., 186. un 187. punktā” ( 73 ), un šis samazinājums “ir samērīgs saskaņā ar 2014. gada pamatnostādņu 188. un 189. punktā minētajiem kritērijiem” ( 74 ).

98.

Šādi tiek atzīts, ka, ja EEG piemaksa patiesi apdraudētu uzņēmumu ar lielu elektroenerģijas patēriņu konkurētspēju, ievērojot 2014. gada pamatnostādņu nosacījumus, tā būtu saderīga ar iekšējo tirgu. Līdz ar to runa nav par aizliegumu samazināt šo piemaksu vispār, bet gan par aizliegumu samazināt to vairāk, nekā pieļauj minētās pamatnostādnes. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav apstiprināts, ka Lēmumā 2015/1585 paredzētās prasības neatbilstu šim nosacījumam.

99.

Īsumā sakot, 2012. gada EEG likumā noteiktais piemaksas samazinājums piešķir uzņēmumiem, kuri saņem atbalstu saskaņā ar izņēmuma režīmu, selektīvu priekšrocību salīdzinājumā ar pārējiem patērētājiem, uz kuriem attiecas vispārējais režīms.

100.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru priekšrocības kvalificēšanai par “atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta nozīmē ir nepieciešams, lai tā, pirmkārt, būtu tieši vai netieši piešķirta no valsts līdzekļiem un, otrkārt, būtu attiecināma uz valsti ( 75 ). Runa ir par diviem kumulatīviem nosacījumiem ( 76 ), kuri parasti tomēr tiek skatīti kopā, lai izvērtētu pasākumu saskaņā ar šo noteikumu.

101.

Prasītāji uzņēmumi un Vācijas valdība būtībā uzskata, ka šiem uzņēmumiem piemērotais EEG piemaksas ierobežojums nav attiecināms uz valsti un nav saistīts ar valsts līdzekļu nodošanu.

102.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai izvērtētu, vai pasākums ir attiecināms uz valsti, pirmkārt, ir jāpārbauda, vai tā noteikšanā ir iesaistītas valsts iestādes. Tā tas nenoliedzami ir gadījumā, ja selektīvas priekšrocības kādai uzņēmumu kategorijai ir ieviestas ar likumu ( 77 ).

103.

Gan EEG piemaksa, gan tās samazinājums noteiktiem energorijīgiem ražošanas nozares uzņēmumiem ir paredzēti 2012. gada EEG likumā (40.–44. pantā). Elektroenerģijas piegādātājas kompānijas pašas no sevis nepiešķir samazinājumu šiem uzņēmumiem, bet tas pamatojas uz Vācijas pieņemtiem tiesību un normatīvajiem aktiem, kuros ir noteikts šiem uzņēmumiem piemērojamais tiesiskais regulējums. Manuprāt, šīs priekšrocības piešķiršana nenoliedzami ir attiecināma uz minēto valsti.

104.

Pasākumam ir ne tikai jābūt attiecināmam uz valsti, bet arī jābūt saistītam ar valsts līdzekļu nodošanu atbalsta saņēmējiem uzņēmumiem.

105.

Tiesa ir plaši interpretējusi jēdzienu “valsts līdzekļi”, ietverot tajā ne tikai šaurā nozīmē publiskā sektora līdzekļus, bet zināmos apstākļos arī dažu privātu struktūru līdzekļus.

106.

Par valsts līdzekļu nodošanu nav uzskatāma netieša valsts ieņēmumu samazināšanās valsts pieņemtu noteikumu vai pasākumu rezultātā, ja šādas sekas ir nedalāmi saistītas ar šo noteikumu vai pasākumu būtību ( 78 ). Piemēram, atkāpe no darba tiesību noteikumiem, ar ko maina uzņēmumu un darba ņēmēju līgumattiecību regulējumu, nav uzskatāma par valsts līdzekļu nodošanu, lai gan tās ietekmē var samazināties valstij maksājamās sociālā nodrošinājuma iemaksas vai nodokļi ( 79 ).

107.

Vislielākās grūtības, vērtējot, vai ir notikusi valsts līdzekļu nodošana, rodas, ja valstis nosaka intervences mehānismus attiecībā uz ekonomisko jomu, kuru rezultātā noteikti uzņēmumi var saņemt selektīvu priekšrocību. Konkrēti, pelēkā zona attiecas uz valsts iejaukšanās gadījumiem, kad, pārsniedzot vienkāršus nozares vispārējā regulējuma noteikumus, tie neizpaužas kā tieša līdzekļu nodošana. Šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā runa ir par vienu no šādiem gadījumiem, kura pareizā izvērtēšanā vispirms ir jāizanalizē sarežģītā (un ne vienmēr lineārā) Tiesas judikatūra šajā ziņā.

108.

Valsts iejaukšanās vai valsts līdzekļu nodošana attiecas ne tikai uz atbalstu, kuru tieši ir piešķīrusi valsts, bet arī uz atbalstu, ko ir piešķīrušas atbalsta pārvaldībai valsts izveidotas vai valsts noteiktas publisko vai privāto tiesību struktūras ( 80 ). Savienības tiesībās netiek pieļauts, ka, vienkārši izveidojot autonomas struktūras atbalsta sadalei, ir iespējams apiet valsts atbalstu reglamentējošās tiesību normas ( 81 ).

109.

Valsts pasākums, kas ir īpaši labvēlīgs dažiem uzņēmumiem vai dažiem ražojumiem, nezaudē savas bezatlīdzības priekšrocību īpašības tāpēc vien, ka tos daļēji vai pilnīgi finansē no valsts iestādes noteiktām iemaksām, kas tiek ieturētas no attiecīgajiem uzņēmumiem ( 82 ).

110.

Būtībā LESD 107. panta 1. punkts aptver visus finanšu līdzekļus, ko valsts iestādes var faktiski izmantot, lai atbalstītu uzņēmumus, un nav nozīmes, vai šie līdzekļi ir pastāvīgā valsts īpašumā vai nav. Pat ja summas, kas atbilst attiecīgajam pasākumam, pastāvīgi nav Valsts kases īpašumā, ar to, ka tās pastāvīgi paliek valsts kontrolē un tādējādi valsts kompetento iestāžu rīcībā, pietiek, lai tās tiktu kvalificētas par “valsts līdzekļiem” ( 83 ).

111.

Attiecībā uz elektroenerģijas nozari 2013. gada 19. decembra spriedumā Association Vent De Colère! u.c. Tiesa apstiprināja, ka “fondi, kas tiek finansēti ar dalībvalsts tiesību aktos noteiktiem obligātiem maksājumiem un pārvaldīti un sadalīti atbilstoši šiem tiesību aktiem, var tikt uzskatīti par valsts līdzekļiem LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, pat ja tos pārvalda no valsts iestādēm nošķirtas vienības” ( 84 ).

112.

Kā izriet no minētās judikatūras, galvenais uzsvars jautājumā, vai attiecīgie līdzekļi ir valsts līdzekļi LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ir likts uz to, cik lielā mērā valsts iestādes iejaucas un veic kontroli attiecībā uz tiem.

113.

Valsts iestāžu kontroles neesamība izskaidro, kāpēc Tiesa par atbalstu neuzskata, piemēram, gadījumus, kad profesionālas organizācijas locekļu līdzekļi tiek atvēlēti kā finansējums konkrētam mērķim organizācijas locekļu interesēs, par ko privāta organizācija ir lēmusi tīri komerciāla mērķa labā, un ja dalībvalsts ir tikai instruments, lai profesionālās organizācijas ieviestās iemaksas padarītu obligātas. Šādu gadījumu piemēri rodami lietās Pearle ( 85 ) un Doux Élevage ( 86 ).

114.

Valsts kontroles neesamība attiecībā uz līdzekļu piešķiršanu pamato arī, kāpēc Tiesa par atbalstu neuzskata regulējumus, kas izraisa finanšu līdzekļu pārdali, kuras rezultātā tie pāriet no viena privāttiesību subjekta pie otra bez jebkādas valsts iesaistes. Principā nevar runāt par valsts līdzekļu piešķiršanu, ja nauda no viena privāttiesību subjekta nepastarpināti nonāk pie otra subjekta, neizejot caur publisku vai privātu subjektu, kuru valsts norīkojusi pārveduma pārvaldībai ( 87 ).

115.

Valsts līdzekļu piešķiršana nav konstatējama arī gadījumā, kad uzņēmumus, galvenokārt privātus uzņēmumus, valsts nav pilnvarojusi pārvaldīt valsts līdzekļus, bet tiem tikai ir pirkšanas pienākums, izmantojot pašiem savus finanšu līdzekļus ( 88 ). Šāda situācija tika izvērtēta spriedumā PreussenElektra, kurā tika atzīts, ka pienākums, ko dalībvalsts bija uzlikusi privātajiem apgādes uzņēmumiem, iepirkt par minimālām noteiktām cenām elektroenerģiju, kas saražota no atjaunojamiem enerģijas avotiem, nav saistīts ar nekādu tiešu vai netiešu līdzekļu pārnešanu no valsts uzņēmumiem, kas ražo šāda veida elektroenerģiju, šo secinājumu nemainot apstāklim, ka mazāki uzņēmumu, kam šis pienākums uzlikts, ieņēmumi, iespējams, var izraisīt nodokļu ieņēmumu samazināšanos, jo šādas sekas ir nedalāmi saistītas ar šāda pasākuma būtību ( 89 ). Šajā gadījumā skartajiem uzņēmumiem (proti, privātajiem elektroenerģijas piegādātājiem) bija uzlikts pienākums par saviem finanšu līdzekļiem iegādāties konkrēta veida elektroenerģiju, bet valsts tos nebija norīkojusi atbalsta shēmas pārvaldībai.

116.

Tāpat arī Tiesa neatzina, ka pastāv valsts kontrole (un līdz ar to – valsts līdzekļu nodošana) Polijas mehānismā, saskaņā ar kuru elektroenerģijas piegādātājiem bija noteikts pienākums pārdot tādu koģenerācijas režīmā iegūtas elektroenerģijas apjomu, kas veido 15 % no to ikgadējā galalietotājiem pārdotā elektroenerģijas apjoma ( 90 ).

117.

Turpretim ir konstatējama valsts kontrole un valsts līdzekļu nodošana, ja privātpersonu maksājumi iziet caur kādu publisku vai privātu subjektu, kurš norīkots tos novirzīt saņēmējiem. Tā tas bija lietā Essent Netwerk Noord, kurā privātam subjektam bija ar likumu dots uzdevums valsts vārdā iekasēt papildmaksu (tarifu) par elektroenerģiju un novirzīt to saņēmējiem, bez atļaujas izmantot šo summu citos nolūkos kā vien likumā paredzētajos. Tas, ka šīs papildmaksas kopsummu (kuru Tiesa kvalificēja par nodokli) kontrolēja valsts, bija pietiekams pamats, lai to atzītu par valsts līdzekļiem ( 91 ).

118.

Tiesa konstatēja valsts kontroli arī lietā Vent De Colère! u.c., kurā runa bija par visu galapatērētāju finansētu mehānismu, saskaņā ar kuru pilnībā tika kompensētas uzņēmumu, kam bija pienākums iepirkt vēja ģeneratoru ražotu elektroenerģiju (par cenu, kura ir augstāka par tirgus cenu), veiktās papildu izmaksas. Iejaukšanās ar valsts līdzekļu izmantošanu bija konstatējama, lai gan šis mehānisms daļēji balstījās uz tiešu līdzekļu sadali privātu subjektu starpā ( 92 ).

119.

Šāda nostāja ir pausta arī Tiesas rīkojumā lietā Elcogás, kurā strīds bija par to, vai “par valsts iejaukšanos vai valsts līdzekļu izmantošanu ir atzīstamas privātam elektroenerģijas ražotājam uzņēmumam piešķirtās summas, kuras finansē visi elektroenerģijas galalietotāji valsts teritorijā” ( 93 ).

120.

Tiesas atbilde bija, ka papildu maksājuma kompensācijas mehānisms, no kura guva labumu šis uzņēmums (kas tika finansēts no elektroenerģijas gala tarifa, ko piemēroja visiem Spānijas patērētājiem un pārvades un sadales sistēmu lietotājiem valsts teritorijā), ir atzīstams par valsts iejaukšanos vai valsts līdzekļu izmantošanu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Šajā ziņā “nav nozīmes tam, ka papildizmaksu kompensācijai paredzētās summas nerodas no īpaša elektroenerģijas tarifam pievienotā papildu maksājuma un ka atbilstoši valsts tiesībām aplūkotais mehānisms, stingri ņemot, nepieder nodokļu, nodokļiem pielīdzināmu maksājumu vai netiešo nodokļu kategorijai” ( 94 ).

121.

Valsts kontrole ir novērojama arī gadījumā ar ieņēmumiem, kuri, pamatojoties uz Dānijas regulējumu, rodas, lai kompensētu valsts uzņēmumam (TV2 Reklame) atbalsta pārvaldīšanu, kas izpaužas kā tiesības pārdot TV2 reklāmas laikus, un tāpēc Tiesa uzskata, ka tie ir valsts līdzekļi ( 95 ).

122.

Vācijas valdība un prasītāji uzņēmumi norāda, ka EEG piemaksa un tās ierobežojums noteiktiem energorijīgiem uzņēmumiem ir ar likumu noteikti mehānismi, kas tomēr nav saistīti ar valsts līdzekļu nodošanu un nav pakļauti Vācijas iestāžu kontrolei. Tie uzskata, ka šim mehānismam ir piemērojama PreussenElektra judikatūra, jo ar 2012. gada EEG likumu saistībā ar to nav ieviestas būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar Vācijas 1990. gada tiesību aktiem, kuros noteikto mehānismu Tiesa nav uzskatījusi par valsts atbalstu.

123.

Turpretim Komisija, tāpat kā tā to ir darījusi Lēmumā 2015/1585, apgalvo, ka šajā gadījumā Vācijas iestāžu kontrolē tiek veikta resursu nodošana energoietilpīgajiem uzņēmumiem. Pēc tās domām, šis mehānisms atjaunojamu energoresursu veicināšanai atšķiras no spriedumā PreussenElektra aplūkotā un ir drīzāk pielīdzināms citās dalībvalstīs (Beļģijā, Francijā, Spānijā, Austrijā) īstenotajam, kuru Tiesa ir kvalificējusi kā valsts atbalstu, jo tas ir saistīts ar valsts iestāžu kontrolētu līdzekļu plūsmu par labu noteiktiem uzņēmumiem ( 96 ).

124.

Tiesas judikatūras analīze šajā jomā liek man piekrist Komisijas viedoklim. Iesākumā atgādināšu, ka PSO saņemto un pārvaldīto EEG piemaksu noteica Vācijas iestādes, lai segtu 2012. gada EEG likumā paredzētās izmaksas, kuras radušās regulēto tarifu un tirgus prēmiju rezultātā, kas garantēja zaļās elektroenerģijas (EEG) ražotājiem cenu, kura pārsniedz tirgus cenu. Tādējādi EEG piemaksa ir daļa no Vācijas politikas, kas ir vērsta uz EEG elektroenerģijas ražotāju atbalstu un ir noteikta 2012. gada EEG likumā un tā papildu noteikumos. Šīs piemaksas samazinājuma noteiktiem energorijīgiem uzņēmumiem ražošanas nozarē mērķis bija mazināt šā atbalsta izmaksu ietekmi uz to budžetu.

125.

Galvenie elementi, kuri pierāda, ka Vācijas iestādes īsteno kontroli pār ieņēmumiem, kas gūti no EEG piemaksas (tai skaitā, no tās samazinājuma noteiktiem energorijīgiem uzņēmumiem), un līdz ar to apliecina šo ieņēmumu “valsts līdzekļu” raksturu, ir šādi:

126.

Elektroenerģijas ražotājiem, kuri izmanto atjaunojamos energoresursus, tiek garantēts, ka vietējo sadales tīklu operatori to iegādājas prioritārā kārtībā un norēķinās par to (tiesību aktos paredzēto prēmiju veidā). Tie pārvada elektroenerģiju, kas ražota no atjaunojamiem energoresursiem, PSO, kuru pienākums ir atlīdzināt tiem prēmijas, ko tie ir samaksājuši. EEG piemaksa tiek aprēķināta, pamatojoties uz elektroenerģijas pārdošanu elektroenerģijas biržai. Pēc tam EEG piemaksa tīri finansiālā veidā tiek sadalīta starp PSO, kas to pārnes uzņēmumiem, kuri piegādā elektroenerģiju galapatērētājiem.

127.

EEG piemaksas pārnešana ir piegādātāju uzņēmumu ar savu saimniecisko darbību saistīts lēmums, tomēr de facto tā tiek veikta sistemātiski un atbilst 2012. gada EEG likuma pamatmērķim. Piemaksas ierobežojums noteiktiem energorijīgiem uzņēmumiem tiek kompensēts ar attiecīgu piemaksas palielinājumu pārējiem patērētājiem ( 97 ), proti, tiem, kuri negūst labumu no šā ierobežojuma.

128.

Vācijas valdība un prasītāji uzņēmumi norāda, ka EEG piemaksa (un attiecīgi – tās ierobežošana) ir saistīta tikai ar privāto līdzekļu plūsmu starp uzņēmumiem, kuri arī ir privāti un kuru attiecības, pamatojoties vienīgi uz līgumu, reglamentē civiltiesiskie akti. Runa esot par sistēmu, ar kuru, pamatojoties uz likumu, privātie uzņēmumi nosaka ražojuma minimālo pārdošanas cenu.

129.

Es nepiekrītu šim viedoklim, jo EEG piemaksa nav vienkārši PSO iniciatīvas rezultāts, bet pamatojas uz Vācijas tiesību aktiem, kuros ir identificēti priekšrocības saņēmēji (EEG elektroenerģijas ražotāji un noteikti energorijīgi uzņēmumi), tā sauktie “atbilstības kritēriji” un atbalsta līmenis ar mērķi iekasēt finanšu līdzekļus, lai segtu maksājumus par EEG elektroenerģijas atbalstu.

130.

PSO nav tiesīgi uzlikt tādu EEG piemaksu, kādu tie vēlas, un Vācijas iestādes uzrauga tās aprēķina kārtību, iekasēšanu un pārvaldību, kā arī piemērojamo ierobežojumu energorijīgiem uzņēmumiem, kas ir atkarīgs no iepriekšēja administratīva akta. Noteikumi, kuri reglamentē šo piemaksu, nodrošina, ka ar to tiek iegūts pietiekams finansiālais segums maksājumiem par EEG elektroenerģijas atbalstu, tostarp par tās samazinājumu energorijīgiem uzņēmumiem. Šie noteikumi nepieļauj iekasēt papildu ieņēmumus, kuri pārsniegtu šo maksājumu segšanai nepieciešamos, un PSO nedrīkst izmantot EEG piemaksu, lai finansētu cita veida darbības.

131.

EEG piemaksas finansēšana, kā arī tās ierobežojums ir izstrādāti tā, ka maksājumi par EEG elektroenerģijas ražošanu pēc kaskādes principa tiek pārnesti uz Vācijas elektroenerģijas tirgus dalībniekiem. Kā jau iepriekš minēju, sistēmas būtība ir šāda:

132.

Tādējādi EEG piemaksa pēc sava rakstura ir valsts līdzekļi, ar kuriem sniedz atbalstu zaļās elektroenerģijas ražošanai, nevis tikai uzņēmumu un patērētāju privāti līdzekļi, kurus tie var nodot viens otram.

133.

Šo raksturu nemaina fakts, ka Vācijā nav īpaši izveidotas valsts iestādes šo līdzekļu pārvaldīšanai, jo šis uzdevums ir uzticēts elektroenerģijas tirgus operatoriem (it īpaši, kolektīvi – PSO). Kā jau minēju, Tiesa ir lēmusi, ka atbilstīgi LESD 107. pantam, lai runa būtu par valsts līdzekļu nodošanu, nav obligāti, lai šie līdzekļi nāktu no valsts budžeta vai būtu valsts īpašumā vai lai tos iekasētu, novirzītu un pārvaldītu valsts iestāde.

134.

Lai līdzekļi pēc sava rakstura būtu valsts līdzekļi, pietiek ar to, ka vieni indivīdi tos nodod citiem, novirzot tos atbalsta gala saņēmējiem, pat ja to pārvaldību īsteno kādas citas, nevis valsts iestādes, ja vien šo finanšu līdzekļu nodošana (šajā gadījumā – no galapatērētājiem zaļās elektroenerģijas ražotājiem uzņēmumiem) tiek veikta, pamatojoties uz likumiski noteiktu pienākumu un administratīvā kontrolē. Šāds ir 2012. gada EEG likumā noteiktais atbalsta mehānisms, kurš man šķiet pielīdzināms mehānismam, par kuru ir Association Vent De Colère! u.c. ( 98 ) judikatūra.

135.

Atbalsta shēmu ir izstrādājis Vācijas likumdevējs, tādējādi šī situācija nav pielīdzināma spriedumā Doux Élevage ( 99 ) aplūkotajai. Turklāt pats likumdevējs ir noteicis šo maksājumu mērķi (atbalsts EEG elektroenerģijas ražošanai), un PSO nevar brīvi lemt par to izmantošanu ( 100 ).

136.

Pretēji Vācijas valdības un prasītāju uzņēmumu viedoklim šajā lietā aplūkotais gadījums nav pielīdzināms spriedumā PreussenElektra iztirzātajam. Tajā Tiesa nosprieda, ka Vācijas tiesību aktos paredzētā iespēja uzņēmumiem, kas ražo elektroenerģiju no atjaunojamiem enerģijas avotiem, pārdot to par cenu, kas ir augstāka nekā tirgus cena, nav saistīta ar valsts līdzekļu pārvešanu. Abu šo lietu galvenās atšķirības, manuprāt, ir šādas:

137.

Šīs šajā lietā aplūkotās sistēmas īpatnības liedz to kvalificēt par vienkāršu mehānismu, ar kādu privāti uzņēmumi nosaka ražojuma (EEG elektroenerģijas) minimālo pārdošanas cenu, spriedumu PreussenElektra un Van Tiggele izpratnē. Gluži pretēji, runa ir par daudz plašāku atjaunojamās enerģijas veicināšanas sistēmu, kuras ražotājiem tiek garantēta valsts līdzekļu plūsma, kuru avots galu galā ir galapatērētāji un kurus centralizēti pārvalda PSO trīs Vācijas iestāžu, proti, Bundesnetzagentur (Federālā tīklu aģentūra, turpmāk tekstā – “BNetzA”), BAFA un Umweltbundesamt (Federālā vides aģentūra), kontrolē un uzraudzībā. Šīm funkcijām es pievērsīšos turpinājumā.

138.

Vācijas valdība un prasītāji uzņēmumi, pretēji Lēmumā 2015/1585 paustajam vērtējumam, nepiekrīt, ka PSO ir kolektīvi izraudzīti valsts līdzekļu pārvaldībai. Pēc to domām, dažādie operatori, uz kuriem attiecas 2012. gada EEG likums, tāpat kā citi tautsaimniecībā iesaistītie operatori tikai savstarpēji kārto privātus prasījumus, kas izriet no likumā tiem piešķirtām tiesībām. Tas tos atšķir no valsts vai privātām struktūrām, kuru iesaistīšanās EEG elektroenerģijas atbalsta mehānismos tika analizēta spriedumā Association Vent De Colère! u.c.

139.

Es, gluži pretēji, uzskatu, ka saskaņā ar 2012. gada EEG likumā noteikto pienākumu PSO ir obligāti jāpārvalda EEG piemaksa (un tās samazinājums energorijīgiem uzņēmumiem), tiem kļūstot par EEG elektroenerģijas atbalsta sistēmas darbības centrālo elementu. Tas izriet no uzdevumiem, kas paredzēti it īpaši 2012. gada EEG likuma 34.–39. pantā ( 102 ).

140.

EEG piemaksa pārtop līdzekļos, kuri ir paredzēti Vācijas likumdevēja iepriekš konkrēti definētiem mērķiem un kuru iekasēšanai ir nepieciešama noteiktu starpnieku, kuru uzdevums ir to iekasēšana un pārvaldība, iesaistīšanās. Šīs summas, kuras netiek iekļautas PSO vispārējā budžetā, tiek iegrāmatotas atsevišķi, un PSO nav tiesīgi brīvi ar tām rīkoties. PSO, pamatojoties tieši uz valsts dotu uzdevumu, nodrošina finanšu plūsmu no galapatērētājiem līdz ražotājiem, pildot pienākumu, kas tiem ir noteikts likumā. Tādējādi tie nevis kārto privātus prasījumus, bet gan valsts uzraudzībā pārvalda publiski tiesiskas iedabas piemaksu.

141.

Vācijas valdība un prasītāji uzņēmumi apgalvo, ka valsts iestāžu, it īpaši, BNetzA un BAFA, pilnvaras ir pārāk ierobežotas, lai tās varētu īstenot būtisku kontroli pār EEG piemaksu (un attiecīgi – tās ierobežojumu energorijīgiem uzņēmumiem). Vācija uzskata, ka, tā kā 2012. gada EEG likums nosaka piemaksas aprēķina metodi un pārredzamības prasības, kā arī BNetzA veikto uzraudzību, šo procedūru mērķis ir tikai novērst iespēju kādam privātajam operatoram netaisnīgi iedzīvoties maksājumu procesa rezultātā.

142.

Tomēr Vācijas iestādes ne tikai uzrauga EEG piemaksas iekasēšanā iesaistīto operatoru rīcības likumību, bet vajadzības gadījumā arī piemēro sodus (BNetzA) vai pārliecinās par energorijīgo uzņēmumu tiesībām saņemt samazināto piemaksu (BAFA). Administratīvā kontrole pār EEG piemaksu un tās uzraudzība, manuprāt, ir nenoliedzamas.

143.

Konkrēti, atbilstoši 2012. gada EEG likuma 61. pantam BNetzA, pildot savus uzraudzības uzdevumus, ir jākontrolē, ka PSO EEG elektroenerģiju tirgo atbilstoši 2012. gada EEG likuma 37. panta noteikumiem un ka tie EEG piemaksu aprēķina, nosaka, publisko un iekasē no elektroenerģijas piegādātājiem, ievērojot tiesību normas. Otrkārt, atbilstoši 2012. gada EEG likuma 48. pantam PSO sniedz BNetzA datus, kas tiek izmantoti kompensācijas mehānismam ( 103 ).

144.

BNetzA ir īstenošanas pilnvaras un funkcijas, kas ir saistītas ar dažādiem izmaksu un ieņēmumu posteņiem, kurus PSO var iekļaut EEG piemaksas aprēķinā. Šī aģentūra var pieņemt īstenošanas lēmumus, lai veiktu piemaksas līmeņa korekciju, kā arī uzlikt naudas sodus sistēmā iesaistītajiem operatoriem, lai garantētu 2012. gada EEG likuma īstenošanu.

145.

Administratīvās darbības ir būtiskas arī energorijīgo uzņēmumu gadījumā: šīm kompānijām ir pienākums iesniegt kompetentajai ministrijai informāciju, kas nepieciešama, lai novērtētu, vai tiks sasniegti 2012. gada EEG likuma 40. pantā noteiktie mērķi. BNetzA ir jānodrošina, ka EEG piemaksa tiek samazināta tikai tiem elektroenerģijas piegādātājiem, kas atbilst 2012. gada EEG likuma 39. panta nosacījumiem. Turklāt BAFA lemj, vai energorijīgie uzņēmumi, kuri to ir pieprasījuši, ir tiesīgi maksāt tikai samazinātu EEG piemaksu, un šo lēmumu var apstrīdēt vienīgi Vācijas administratīvajās tiesās, bet ne civillietu tiesās.

146.

Ņemot vērā šo Vācijas iestāžu kontroles un uzraudzības pilnvaru saistībā ar līdzekļiem no EEG piemaksas neizsmeļošo uzskaitījumu, es neredzu pietiekamus iemeslus apgalvot, ka Lēmums 2015/1585 nav spēkā tāpēc, ka tajā ir atzīts, ka šie līdzekļi bija minēto valsts iestāžu kontrolē.

147.

Tādējādi uzskatu, ka EEG piemaksas ierobežojums tā, kā tas piemērots prasītājiem uzņēmumiem, ir uzskatāms par valsts līdzekļu nodošanu šiem uzņēmumiem LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

148.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, piedāvāju Tiesai:

“–

iepirkt savā teritorijā ražoto EEG elektroenerģiju tieši no ražotāja, ja tas ir tieši savienots ar pārvada līniju, vai no sadales sistēmas operatoriem (SSO) par regulētiem tarifiem vai maksāt tirgus prēmiju. Rezultātā EEG elektroenerģija un saskaņā ar 2012. gada EEG likumu sniegtā atbalsta finanšu slogs ir centralizēts katra no četru PSO līmenī,

–

piemērot zaļās elektroenerģijas atvieglojumu piegādātājiem, kuri to lūdz un kuri atbilst attiecīgajiem nosacījumiem, kas izklāstīti 2012. gada EEG likuma 39. panta 1. punktā,

–

izlīdzināt savstarpēji EEG elektroenerģijas apjomu tā, lai katrs operators pirktu vienādu EEG elektroenerģijas daļu,

–

pārdot EEG elektroenerģiju tūlītējā tirgū saskaņā ar noteikumiem, kas definēti 2012. gada EEG likumā un tā īstenošanas noteikumos, un to operatori var darīt kopīgi,

–

kopīgi aprēķināt EEG piemaksu, kam jābūt vienādai par katru Vācijā patērēto kWh, kā starpību starp ieņēmumiem no EEG elektroenerģijas pārdošanas un izdevumiem, kuri saistīt ar EEG elektroenerģijas pirkšanu,

–

kopīgi publicēt EEG piemaksu noteiktā formātā kopīgā tīmekļa vietnē,

–

publicēt arī vispārīgo informāciju par EEG elektroenerģiju,

–

salīdzināt prognozēto EEG piemaksu ar to, kādai tai patiesībā vajadzēja būt konkrētajā gadā, un pielāgot piemaksu nākamajā gadā,

–

publicēt prognozes vairākiem nākamajiem gadiem,

–

iekasēt EEG piemaksu no elektroenerģijas piegādātājiem,

–

(katram) uzskaitīt ar 2012. gada EEG likumu saistītās finanšu plūsmas (izdevumus un ieņēmumus) atsevišķos bankas kontos”.

“–

PSO pārdod tūlītējā tirgū elektroenerģiju, par kuru saskaņā ar piemērojamiem noteikumiem [..] tiek maksāti regulētie tarifi,

–

PSO pareizi nosaka, piemēro un publicē EEG piemaksu,

–

PSO pareizi pieprasa no elektroenerģijas piegādātājiem EEG piemaksu,

–

tīkla operatori pareizi pieprasa no PSO regulēto tarifu un prēmiju maksājumus,