1. 

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir formulēts saistībā ar Eiropas apcietināšanas ordera, kuru ir izdevusi Polijas tiesa attiecībā uz P. Dworzecki, izpildi Nīderlandē. Eiropas apcietināšanas orderis ir vērsts uz triju brīvības atņemšanas sodu izpildi, no kuriem viens ir ticis piespriests, pabeidzot tiesvedību, kurā P. Dworzecki personiski nav piedalījies.

2. 

Izskatāmā lieta galvenokārt ir par to, vai pavēstes izsniegšana pilngadīgam mājsaimniecības loceklim (šajā gadījumā P. Dworzecki vectēvam) adresē, kuru ir norādījusi pieprasītā persona, var tikt uzskatīta par tādu, ar kuru ir izpildīts 4.a panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta nosacījums Pamatlēmumā 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm ( 2 ), kas grozīts ar Pamatlēmumu 2009/299/TI ( 3 ) (turpmāk tekstā – “Pamatlēmums”).

3. 

Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa tiek aicināta pievērsties atsevišķu Pamatlēmuma 4.a pantā ietverto jēdzienu interpretācijai. Atbilde uz uzdotajiem jautājumiem ļaus precizēt izpildes tiesas uzdevumu tādu apstākļu noskaidrošanā, kuri rada pamatu Pamatlēmuma 4.a panta 1. punktā minēto alternatīvo iespēju piemērošanai.

4.

Saskaņā ar Pamatlēmuma 1. panta 2. punktu “dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem”. Atbilstoši šīs pašas tiesību normas 3. punktam pamatlēmums “[ne]groza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā”.

5.

Ar Pamatlēmumu 2009/299 ir grozīts Pamatlēmums 2002/584. Ar to ir atcelts 5. panta 1. punkts un ir iekļauts jauns, 4.a pants, kurš attiecas uz aizmuguriskiem nolēmumiem.

6.

Pamatlēmuma 2009/299 preambulas 4. apsvērumā ir norādīts, ka ir “nepieciešams noteikt skaidrus un kopīgus pamatojumus aizmugurisku nolēmumu neatzīšanai. Šā pamatlēmuma mērķis ir precizēt šādus kopīgus pamatojumus, lai dotu izpildes iestādēm iespēju izpildīt nolēmumu, kaut arī persona tiesā nav piedalījusies personiski, vienlaikus pilnīgi ievērojot personas tiesības uz aizstāvību. Šis pamatlēmums nav paredzēts, lai reglamentētu veidu un metodes, tostarp procesuālās prasības, kas tiek izmantotas, lai sasniegtu šajā pamatlēmumā minētos rezultātus, un tos nosaka katras dalībvalsts tiesību aktos”.

7.

Pamatlēmuma 2009/299 preambulas 7. apsvērumā ir precizēts:

“Aizmuguriska nolēmuma atzīšanu un izpildi nedrīkstētu atteikt, vai nu ja attiecīgajai personai tika izsniegta pavēste un tādējādi šī persona tika informēta par tās lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu, kurā pieņemts nolēmums, vai arī ja attiecīgā persona ar citiem līdzekļiem saņēma oficiālu informāciju par lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu tā, ka ir nepārprotami konstatēts, ka attiecīgā persona zināja par paredzēto lietas izskatīšanu. Šajā sakarā ar to saprot, ka attiecīgajai personai šādu informāciju vajadzētu būt saņēmušai “savlaicīgi”, proti, pietiekamu laiku iepriekš, lai dotu tai iespēju piedalīties lietas izskatīšanā tiesā un efektīvi īstenot savas tiesības uz aizstāvību”.

8.

Atbilstoši Pamatlēmuma 2009/299 preambulas 8. apsvērumam:

“Apsūdzētas personas tiesības uz taisnīgu tiesu ir garantētas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kā to interpretē Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Šīs tiesības ietver attiecīgās personas tiesības personiski piedalīties lietas izskatīšanā tiesā. Lai attiecīgā persona varētu īstenot šīs tiesības, tai ir jābūt informētai par plānoto lietas izskatīšanu. Saskaņā ar šo pamatlēmumu prasības par to, ka personai jābūt informētai par lietas izskatīšanu, izpilde būtu jānodrošina katrai dalībvalstij atbilstīgi saviem tiesību aktiem, ar to saprotot, ka tam ir jānotiek saskaņā ar iepriekšminētās konvencijas prasībām. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību judikatūru, apsverot, vai informācijas sniegšanas veids ir pietiekams, lai nodrošinātu, ka persona ir informēta par lietas izskatīšanu, īpašu uzmanību vajadzības gadījumā varētu pievērst arī attiecīgās personas centieniem saņemt tai adresēto informāciju.”

9.

Pamatlēmuma 4.a pants ir izteikts šādi:

“1.   Tāpat izpildes tiesu iestāde drīkst atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas izdots, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu vai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, ja nolēmums pieņemts aizmuguriski, izņemot gadījumus, kad Eiropas apcietināšanas orderī norādīts, ka saskaņā ar turpmākām izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos paredzētām procesuālajām prasībām attiecīgā persona:

vai arī

vai arī

vai arī

[..]”

10.

Nīderlandes tiesībās Pamatlēmums ir transponēts ar Likumu par personu nodošanu (Overleveringswet; turpmāk tekstā – “OLW”). Ar OLW 12. pantu tiek īstenots Pamatlēmuma 4.a panta 1. punkts, un tajā ir noteikts:

“Nodošana nav atļauta, ja Eiropas apcietināšanas orderis ir paredzēts, lai izpildītu spriedumu, lai gan apsūdzētais personiski nav piedalījies tās lietas izskatīšanā, kurā pieņemts minētais spriedums, izņemot gadījumus, kad Eiropas apcietināšanas orderī ir norādīts, ka saskaņā ar izsniegšanas dalībvalsts procesuālajām prasībām:

[..].”

11.

2015. gada 30. novembrīofficier van justitie bij de rechtbank (valsts prokurors tiesā) iesniedza pieteikumu Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) par Eiropas apcietināšanas ordera, kuru 2015. gada 4. februārī izdevusi Sąd Okręgowy w Zielonej Górze (Zelona Guras apgabaltiesa, Polija), izpildi, lai aizturētu un nodotu P. Dworzecki.

12.

Apcietināšanas orderis ir ticis izdots, lai Polijā izpildītu trīs brīvības atņemšanas sodus, kas piespriesti ar trīs spriedumiem, kuri pasludināti 2007. gada 12. martā (I spriedums), 2010. gada 22. jūnijā (II spriedums) un 2011. gada 2. jūnijā (III spriedums). Sodu ilgums ir attiecīgi divi gadi (no kuriem ir atlicis izciest septiņus mēnešus un divpadsmit dienas), astoņi mēneši un seši mēneši ( 4 ).

13.

No Eiropas apcietināšanas ordera d) punkta izriet, ka P. Dworzecki personiski nav piedalījies tās lietas izskatīšanā, kurā tika pieņemts II spriedums. Izsniegšanas tiesas iestāde ir arī izdarījusi atzīmi lodziņā apcietināšanas ordera veidlapas 1. punkta b) apakšpunktā (kas atbilst Pamatlēmumam pievienotās veidlapas 3.1.b punktam), kurš piemērojams gadījumos, ja “personai pavēste netika izsniegta, bet [..] [tā] ar citiem līdzekļiem saņēma oficiālu informāciju par tās lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu, kurā pieņemts nolēmums, tādā veidā, ka ir nepārprotami konstatēts, ka attiecīgā persona zināja par paredzēto lietas izskatīšanu un bija informēta par to, ka nolēmums var tikt pieņemts aizmuguriski”.

14.

Atbilstoši “informācijai par to, kā ir ticis izpildīts attiecīgais nosacījums”, kura paredzēta Pamatlēmumam pievienotās veidlapas d) punkta 4. apakšpunktā, izsniegšanas tiesu iestāde precizēja šādi:

“Pavēste tika nosūtīta uz adresi, kuru Paweł Dworzecki ir norādījis attiecībā uz paziņojumiem, un to ir pieņēmusi pieaugusi persona, kura dzīvo šajā adresē, proti, Paweł Dworzecki vectēvs, atbilstoši Kriminālprocesa kodeksa 132. pantam, kurā ir paredzēts, ka “adresāta prombūtnes gadījumā procesuālais dokuments ir jāizsniedz pieaugušam adresāta mājsaimniecības loceklim un pieauguša mājsaimniecības locekļa prombūtnes gadījumā arī var tikt izsniegts īpašniekam vai durvju sargam, vai māju ciemata pārvaldniekam, ar nosacījumu, ka šīs personas apņemas nodot paziņojumu tā adresātam”. Arī sprieduma kopija tika nosūtīta uz to pašu adresi, un to saņēma šajā adresē dzīvojoša pieaugusi persona. Turklāt Paweł Dworzecki“ir atzinis sevi par vainīgu un iepriekš piekritis prokuratūras piedāvātajam sodam.”

15.

P. Dworzecki atrodas apcietinājumā Nīderlandē, gaidot, pirmkārt, faktisku nodošanu, kas jau atļauta attiecībā uz I un III spriedumu, un, otrkārt, iesniedzējtiesas nolēmumu saistībā ar II spriedumu.

16.

Iesniedzējtiesa norāda, ka pretēji Pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta normām OLW 12. pantā ir paredzēts obligāts izpildes atteikuma pamats gadījumā, ja pieprasītā persona personiski nav piedalījusies tās lietas izskatīšanā, kurā tika pieņemts nolēmums, kas ir apcietināšanas ordera pamatā.

17.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka agrāk Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) teikuma daļu “saskaņā ar izsniegšanas dalībvalsts procesuālajām prasībām”, kas ir pirms OLW 12. panta a)–d) punkta ( 5 ), ir interpretējusi tādējādi, ka izsniegšanas dalībvalsts tiesībās ir jānosaka, vai aplūkotās faktiskās situācijas ietilpst kādā no šajā tiesību normā uzskaitītajiem gadījumiem. Tomēr tagad, kā to apliecina iesniedzējtiesas prejudiciālie jautājumi, tā šaubās par šādas interpretācijas saderīgumu ar Pamatlēmumu.

18.

Šādos apstākļos Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

ir autonomi Savienības tiesību jēdzieni?

ietilpst vienā no abiem autonomajiem jēdzieniem, kuri minēti pirmajā jautājumā?”

19.

Iesniedzējtiesa šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu lūdza piemērot steidzamības tiesvedību, kas ir paredzēta Tiesas Reglamenta 107. pantā. Tā pamatoja šo pieteikumu, uzsverot, ka P. Dworzecki pašlaik ir atņemta brīvība, gaidot, pirmkārt, viņa faktisku nodošanu, kuru jau ir atļāvusi iesniedzējtiesa saistībā ar diviem spriedumiem, un, otrkārt, tās nolēmumu attiecībā uz atlikušo spriedumu. Iesniedzējtiesa uzsver, ka Tiesas atbildes termiņam ir tieša un izšķiroša ietekme uz P. Dworzecki apcietinājuma ilgumu.

20.

2016. gada 10. martā Tiesas ceturtā palāta nolēma apmierināt iesniedzējtiesas pieteikumu lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot steidzamības tiesvedību.

21.

P. Dworzecki, Nīderlandes valdība un Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Tiesas sēdē, kas notika 2016. gada 14. aprīlī, papildus iepriekš minētajiem arī Polijas valdība un Apvienotās Karalistes valdība izteica mutvārdu apsvērumus.

22.

Uzdodot savu pirmo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesas mērķis būtībā ir noskaidrot, vai atsevišķu Pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā ietverto jēdzienu interpretācija ir jānosaka, atsaucoties vienīgi uz izsniegšanas dalībvalsts valsts tiesībām, vai arī runa ir par autonomiem Savienības tiesību jēdzieniem. Šajā otrajā gadījumā iesniedzējtiesa jautā Tiesai par to, kā interpretējami iepriekš minētajā tiesību normā ietvertie jēdzieni, ņemot vērā lietas apstākļus.

23.

Vispirms ir jāuzsver, ka šīs lietas pamatā ir jautājums par fakultatīva neizpildes pamata pārveidošanu ar valsts tiesību aktiem par obligātu neizpildes pamatu. Šādu vērienīgu jautājumu Tiesa vēl nav izvērtējusi, un tai ir bijusi iespēja izteikties vienīgi par iespēju dalībvalstīm ierobežot situācijas, kurās izpildes tiesu iestādes var atteikties pieprasīto personu izdot ( 6 ). Tomēr, tā kā, pirmkārt, šajā jautājumā dalībvalstis nav sniegušas pamatotu argumentāciju un, otrkārt, tas nav nepieciešams elements, lai sniegtu noderīgu atbildi iesniedzējtiesai šajā lietā, šajos secinājumos es neizskatīšu šo jautājumu.

24.

Iesniedzējtiesas uzdotajā pirmajā jautājumā viena no otras ir nošķirtas divas šķietami izslēdzošas iespējas: vai nu runa ir par “autonomiem Savienības tiesību” jēdzieniem – tādējādi to saturu un interpretāciju Savienības tiesībās nosaka vienveidīgi, ar ko netieši tiek saskaņotas valsts tiesības –, vai arī šie jēdzieni ir tikuši paredzēti, atsaucoties uz valsts tiesībām ( 7 ).

25.

Visos rakstveida un mutvārdu apsvērumos, kuri iesniegti Tiesā, ir apgalvots, ka Pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā ietvertie jēdzieni ir autonomi Savienības tiesību jēdzieni.

26.

Manuprāt, tomēr veiktais nošķīrums starp, no vienas puses, autonomiem Savienības tiesību jēdzieniem un, no otras puses, jēdzieniem, kuri atsaucas uz valsts tiesībām, neļauj pareizi izprast šī prejudiciālā jautājuma problemātiku. Proti, nešķiet, ka strīdīgā tiesību norma acīmredzami pakļaujas šādai dihotomijai. Iesniedzējtiesas uzdotais jautājums attiecas uz jēdzienu kopumu, kuri iekļauti Pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā, kas veido pirmo no izņēmumiem attiecībā uz šajā tiesību normā norādīto fakultatīvās neizpildes pamatu. Būtu mākslīgi saskatīt šajā tiesību normā pretstatītu autonomu jēdzienu kopumu. Drīzāk tajā ir noteikti neatkarīgi vai autonomi Savienības tiesību standarti vai garantijas, kas detalizētu faktisko situāciju veidā ietver izņēmumus, kuri ir saistīti ar 4.a panta 1. punktā minēto neatzīšanas iespēju. Kā norāda Komisija, Pamatlēmuma 2009/299 preambulas apsvērumi liecina par likumdevēja vēlmi noteikt “skaidrus un kopīgus pamatojumus neatzīšanai” un “kopīgus risinājumus” ( 8 ) attiecībā uz aizmuguriski pieņemtiem nolēmumiem.

27.

Proti, Pamatlēmuma 4.a panta 1. punktā ir paredzēts fakultatīvas neizpildes pamats, ja attiecīgā persona nav piedalījusies savas lietas izskatīšanā. Tomēr pastāv četri izņēmumi, kad izpildes tiesu iestādei nav iespējas atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi ( 9 ). Šie gadījumi ir minēti Pamatlēmuma 4.a panta 1. punktā, kurā ir precizēti apstākļi, kuros izpildes iestādei ir jāizpilda nolēmums, kaut arī persona lietas izskatīšanā nav piedalījusies ( 10 ).

28.

Šī sistēma prasa sadarbību starp izsniegšanas un izpildes tiesu iestādēm, pamatojoties uz savstarpēju uzticēšanos. Praktiski izsniegšanas tiesu iestādei – atbilstoši Pamatlēmumam, kas grozīts ar Pamatlēmumu 2009/299, pievienotajai veidlapai – apcietināšanas orderī ir jānorāda veidi, kādos 4.a pantā paredzētās garantijas tiek ievērotas. Ja izsniegšanas iestāde veic atzīmi lodziņā, norādot, ka attiecīgā persona personiski nav piedalījusies tās lietas izskatīšanā, kurā pieņemts nolēmums, tai ir skaidri jāprecizē, vai attiecīgajai personai tika izsniegta pavēste (Pamatlēmumam pievienotās veidlapas 3.1.a punkts) vai, ja tas tā nav, vai attiecīgā persona ar citiem līdzekļiem saņēma oficiālu informāciju (veidlapas 3.1.b punkts). Šajā otrajā gadījumā izsniegšanas iestādei ir jānorāda (atbilstoši veidlapas 4. punktam) veids, kā šis nosacījums ir izpildīts. Tam nepieciešams faktisko apstākļu apraksts, kā arī atsevišķu apstākļu juridiskā kvalifikācija atbilstoši izsniegšanas iestādes vērtējumam.

29.

Tas, ka veidlapas 4. punktā izsniegšanas iestādei ir jānorāda šī faktiskā informācija, apstiprina atzīto izpildes iestādes kontroles jeb pārbaudes lomu. Tādējādi Eiropas apcietināšanas orderī ietvertā informācija attiecībā uz veidu, kā attiecīgā persona ir tikusi informēta, ļauj izpildes iestādei īstenot savas pilnvaras izpildes atteikšanā, izmantojot Pamatlēmuma 4.a panta 1. punktā paredzēto nosacījumu un garantiju neatkarīgu pārbaudi. Šī neatkarīgā kontrole, ko veic izpildes iestāde, ir jānodrošina atbilstoši to precīzo un kopīgo garantiju saturam, kuras minētas 4.a panta izņēmumos attiecībā uz fakultatīvo neatzīšanas pamatu.

30.

Ir jāuzsver, ka izpildes iestādes veiktās neatkarīgās kontroles loma aprobežojas ar faktu, kurus ir sniegusi izsniegšanas iestāde (veidlapas 4. punkts), juridiskās kvalifikācijas pārbaudi (veidlapas 3.1.b, 3.2. vai 3.3. punkts). Pretēji argumentiem, kurus tiesas sēdē ir izvirzījusi Nīderlandes valdība un Apvienotās Karalistes valdība, tas nenozīmē, ka izpildes iestāde varētu apstrīdēt faktus, kurus ir konstatējusi izsniegšanas iestāde. No savstarpējas uzticēšanās principa – un arī no līdzekļu sistēmas tiesvedības jomā – principā izriet, ka izpildes iestādei ir saistoši fakti, kurus ir norādījusi izsniegšanas iestāde.

31.

Saistībā ar praktiskajām sekām, kuras izriet no garantijām, kas paredzētas Pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā ietvertajā otrajā alternatīvā, var tikt secināts, ka neatkarīgi no tā, ka Eiropas apcietināšanas ordera veidlapas 3. punktā izsniegšanas iestāde ir norādījusi, ka attiecīgā persona, kurai nav tikusi izsniegta pavēste, ar citiem līdzekļiem ir saņēmusi oficiālu informāciju, izpildes iestāde joprojām ir tiesīga pārbaudīt, vai šajā tiesību normā minētie kopīgie īpašie nosacījumi ir izpildīti, ņemot vērā informāciju, kuru izsniegšanas iestāde ir sniegusi veidlapas 4. punktā.

32.

Tādējādi no sistēmas, kas izveidota ar Pamatlēmumu, tās praktiskajā norisē izriet, ka Pamatlēmuma 4.a panta 1. panta a) apakšpunkta i) punktā uzskaitītie izņēmumi veido autonomas garantijas, kas neatkarīgā veidā atspoguļo minimālos nosacījumus, kuri noteikti Savienības tiesībās un kuru ievērošanu pārbauda izpildes iestādes. Šajā ziņā Pamatlēmumā šīs prasības ir definētas autonomi un dalībvalstīm kopīgi.

33.

Tādējādi 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā noteikto kopīgo autonomo garantiju esamība tieši ir elements, kas padara sistēmas, kura veicina savstarpēju atzīšanu, vienlaikus ievērojot tiesības uz aizstāvību, ieviešanu ar 4.a pantu par iespējamu. Tieši ņemot vērā šos abus mērķus, Pamatlēmumā ir definētas dalībvalstu procesuālo dokumentu juridiskās sekas, tomēr neparedzot konkrētu procesuālo kārtību.

34.

Proti, no Pamatlēmuma, kā arī no Pamatlēmuma 2009/299 preambulas apsvērumu satura skaidri izriet, ka ar Savienības tiesībām ieviestā režīma attiecībā uz savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu in absentia pieņemtajiem nolēmumiem mērķis nav saskaņot dalībvalstu procesuālās normas. Pirmkārt, atsauce Pamatlēmuma 4.a panta 1. punktā uz “turpmākām procesuālajām prasībām” norāda, ka šajā tiesību normā ir paredzēts tikai minimālais procesuālais saturs, ko aicina aizpildīt ar valsts procesuālajām tiesībām ( 11 ). Otrkārt, Pamatlēmuma 2009/299 preambulas 4. apsvērumā skaidri ir uzsvērts tas, ka šis Pamatlēmums “nav paredzēts, lai reglamentētu veidu un metodes, tostarp procesuālās prasības, kas tiek izmantotas, lai sasniegtu šajā pamatlēmumā minētos rezultātus, un tos nosaka katras dalībvalsts tiesību aktos” ( 12 ).

35.

No tā izriet, ka procesuāla kārtība, it īpaši tā, kas saistīta ar tiesvedības dokumentu izsniegšanu vai paziņošanu, joprojām tiek noteikta valsts tiesībās, turklāt atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam un pamatlēmumu juridiskajam raksturam. Tādējādi Pamatlēmuma 4.a panta 1. punktā ir noteikti tikai minimālie standarti faktisko apstākļu veidā, un tas atstāj valsts tiesību ziņā izraudzīties procesuālo kārtību.

36.

Līdz ar to uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir ietvertas autonomas minimālās garantijas, kuru ievērošana neatkarīgā veidā ir jāpārbauda izpildes tiesu iestādei Eiropas apcietināšanas ordera mērķiem, kas izdots pieņemtā nolēmuma izpildei, attiecīgajai personai personiski nepiedaloties savas lietas izskatīšanā.

37.

Savā otrajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā Tiesai, pirmkārt, par interpretāciju, kas vispārīgi ir jāsniedz attiecībā uz Pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā ietvertajiem jēdzieniem. Otrkārt, iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai tāda situācija kā šajā lietā ietilpst kādā no abiem gadījumiem, kuri paredzēti šajā tiesību normā. Pēc dažiem vispārīga rakstura apsvērumiem es izvērtēšu to gadījumu īpatnības, kuri ir minēti strīdīgajā tiesību normā saistībā ar šīs lietas apstākļiem.

38.

Nav nekādu šaubu, ka savstarpējas uzticēšanās principam un savstarpējas atzīšanas principam – kas ar to ir cieši saistīts – ir fundamentāla nozīme Savienības tiesībās vispār un Pamatlēmuma sistēmā it īpaši ( 13 ). Tiesa vairākkārt ir atgādinājusi, ka savstarpējas atzīšanas princips, kas ir tiesu iestāžu sadarbības “stūrakmens”, it īpaši nozīmē, ka dalībvalstīm principā ir jāizpilda Eiropas apcietināšanas orderis ( 14 ). Līdz ar to tās var atteikties šādu orderi izpildīt vienīgi obligātās vai fakultatīvās neizpildes gadījumos, kuri izsmeļoši uzskaitīti Pamatlēmuma 3.–4.a pantā. Turklāt Eiropas apcietināšanas ordera izpilde var tikt pakļauta vienīgi kādam no 5. pantā ierobežoti paredzētajiem nosacījumiem ( 15 ). Tādējādi, pat ja dalībvalstīm, transponējot Pamatlēmuma normas savās valsts tiesībās, ir noteikta rīcības brīvība, tās šīm normām nevar piešķirt plašāku nozīmi par to, kāda izriet no vienveidīgas interpretācijas ( 16 ).

39.

Attiecībā uz 4.a panta 1. punktu no Pamatlēmuma 2009/299 preambulas 3. apsvēruma izriet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies izbeigt situāciju, kas paredzēta Pamatlēmuma 2002/584 sākotnējās redakcijas 5. pantā, saskaņā ar kuru izpildes iestādei bija jāizvērtē, vai garantijas, kas sniegtas attiecībā uz iespēju lūgt lietas atkārtotu izskatīšanu, ir pietiekamas ( 17 ).

40.

Tomēr neizpildes pamatu esamība liecina par to, ka savstarpējas atzīšanas princips neparedz absolūtu Eiropas apcietināšanas ordera izpildes pienākumu ( 18 ). Konkrētāk, Pamatlēmuma 4.a pants ir neizpildes pamats, kas skaidri ir saistīts ar tiesībām uz aizstāvību tiesvedībā, kuras beigās ir taisīts aizmugurisks notiesājošs spriedums ( 19 ). Šajā kontekstā ar Pamatlēmuma 4.a panta 1. punktu tiek īstenoti autonomas tiesību uz aizstāvību aizsardzības prasības, kas ļauj nodrošināt apcietināšanas ordera izpildi, attiecīgajai personai pat nepiedaloties tās lietas izskatīšanā. Tādējādi, kaut gan Pamatlēmums 2009/299 zināmā mērā ir ļāvis attīstīties savstarpējai atzīšanai, šī attīstība ir tikusi padarīta par iespējamu, ieviešot būtiskas minimālās un autonomās garantijas, kuras noteiktas Savienības tiesībās.

41.

Līdz ar to 4.a panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretācijā nebūtu jāvadās vien no savstarpējas atzīšanas principa, ņemot vērā to, ka šī tiesību norma ir izņēmums attiecībā uz iespēju piemērot neizpildes pamatu, kura esamība ir skaidri saistīta ar pamattiesību ievērošanu. Tās interpretāciju nosaka arī šīs īpašās normas specifiskie noteikumi.

42.

Pirmkārt, ir skaidrs, ka runa ir par tiesību normu, kas detalizēti apraksta atsevišķus izpildāmos nosacījumus.

43.

Otrkārt, nevar neņemt vērā, ka šī tiesību norma ietilpst specifiskajā krimināltiesību jomā, kas izpaužas ar lielāku garantiju esamību ( 20 ).

44.

Treškārt, šī tiesību norma ir nesaraujami saistīta ar pamattiesībām, kas ir Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. un 48. pantā iekļautās tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību.

45.

Šajā ziņā, kā norāda Komisija, 4.a panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkts vispirms ir jāinterpretē, ņemot vērā mērķi ievērot apsūdzēto tiesības, vienlaikus uzlabojot tiesu nolēmumu savstarpējo atzīšanu ( 21 ). Apsūdzēto tiesību aizsardzības mērķis izriet arī no Pamatlēmuma 2009/299 preambulas 1. un 8. apsvēruma, kas atspoguļo vēlmi izveidot sistēmu atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai.

46.

Saskaņā ar šo judikatūru tiesības piedalīties tiesvedībā – kas izriet no Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta priekšmeta un mērķa kopumā ( 22 ) – nav absolūtas un zināmos apstākļos apsūdzētais drīkst, skaidri paužot savu brīvu gribu vai klusējot, nepārprotami atteikties no minētajām tiesībām. Tādējādi tā ir nospriedusi, ka tiesvedība, kas notiek, apsūdzētajam klāt neesot, pati par sevi nav neatbilstoša ECPAK 6. pantam. Tas it īpaši ir tad, ja apsūdzētais vēlāk var saņemt jaunu tiesas nolēmumu pēc tam, kad ir ticis uzklausīts, un ja ir pierādīts, ka viņš ir atteicies no savām tiesībām piedalīties tiesvedībā un sevi aizstāvēt vai ka viņam ir bijis nodoms izvairīties no tiesas ( 23 ).

47.

Tiesai jau ir bijusi iespēja izteikties par Pamatlēmuma 4.a pantā definētās sistēmas saderīgumu ar Hartas 47. un 48. pantu. Spriedumā Melloni Tiesa ir uzsvērusi faktu, ka Savienības likumdevējs ir izvēlējies risinājumu izsmeļoši paredzēt gadījumus, kad Eiropas apcietināšanas ordera, kurš izsniegts, lai izpildītu aizmugurisku nolēmumu, izpilde būtu jāuzskata par tādu, kas neapdraud tiesības uz aizstāvību ( 24 ).

48.

Pamatlēmuma vispārējais mērķis, – proti, atvieglot un paātrināt tiesu iestāžu sadarbību ( 25 ) – tātad ir jālīdzsvaro ar īpašo mērķi ievērot apsūdzētā tiesības personiski piedalīties lietas izskatīšanā, kas ir ar Pamatlēmumu 2009/299 ieviestā 4.a panta pamatā.

49.

Rezumējot, iepriekš minēto trīs iemeslu dēļ nav iespējams, kā to norāda Nīderlandes valdība, izmantot argumentu, pamatojoties uz Pamatlēmuma lietderīgo iedarbību, vienīgi, lai uzlabotu savstarpējo atzīšanu. Šādu argumentāciju nevar izvirzīt, pārkāpjot tiesības uz aizstāvību kriminālprocesa ietvaros, lai gan varētu rasties situācija, kurā būtu jāatsakās izpildīt apcietināšanas orderi.

50.

Atbildot uz otrā prejudiciālā jautājuma a) apakšpunktu, es uzskatu, ka, lai interpretētu Pamatlēmuma 4.a pantā ietvertās kopīgās garantijas, attiecībā uz šo tiesību normu ir jāpiemēro gramatiska interpretācija, pilnībā liekot uzsvaru uz pamattiesībām.

51.

Otrā prejudiciālā jautājuma b) apakšpunkta mērķis ir noskaidrot, vai tādā situācijā kā pamatlietā ir izpildītas Pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta prasības.

52.

Nīderlandes, Polijas un Apvienotās Karalistes valdības uzskata, ka šajā lietā Pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta prasības ir izpildītas. Turpretī Komisija uzskata, ka otrajā iespējā, kas ir paredzēta šajā tiesību normā, tiek prasīts, lai attiecīgā persona patiesi būtu zinājusi par lietas izskatīšanas dienu un vietu, ko nevar balstīt uz juridisku fikciju. Tādēļ Komisija uzskata, ka no izsniegšanas tiesu iestādes sniegtajām norādēm neizriet, ka nepārprotami ir ticis konstatēts, ka attiecīgā persona zināja par lietas izskatīšanas plānoto vietu un dienu. Savukārt P. Dworzecki norāda, ka no izsniegšanas iestādes sniegtā pamatojuma neizriet, ka arī Polijas Kriminālprocesa kodeksa 132. pantā minētie nosacījumi ir tikuši izpildīti.

53.

Vispirms ir jānorāda, ka vienīgi valsts tiesai ir jāizvērtē tās rīcībā esošie faktiskie apstākļi. Tomēr ir jāatgādina, kā uzskata Nīderlandes valdība un Polijas valdība, ka tādā situācijā kā pamatlietā, ja izpildes tiesa uzskata, ka izsniegšanas dalībvalsts nosūtītā informācija ir nepietiekama, tai ir jālūdz izsniegšanas tiesu iestāde pēc iespējas ātrāk nosūtīt papildu informāciju ( 26 ) atbilstoši Pamatlēmuma 15. panta 2. punktam ( 27 ).

54.

Šajā kontekstā manis veiktajā pārbaudē tiks precizēti kritēriji, kuri var tikt secināti no Pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta, lai ļautu iesniedzējtiesai izvērtēt lietas apstākļus.

55.

Pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā ir skaidra atsauce uz diviem gadījumiem: attiecīgajai personai ir jābūt vai nu “[personiski] saņēm[ušai] pavēsti”, vai arī “ar citiem līdzekļiem saņēm[ušai] oficiālu informāciju [..]”. Pamatlēmuma 2009/299 preambulas 7. apsvērums, kā arī pati pievienotās veidlapas struktūra apstiprina šo nošķīrumu.

56.

Saskaņā ar pirmo alternatīvu attiecīgajai personai ir jābūt personiski saņēmušai pavēsti un tādējādi ir jābūt informētai par lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu. Kā izriet no 4.a panta 1. punkta formulējuma, personiski saņemtas pavēstes subjekts neapšaubāmi ir attiecīgā persona.

57.

Tādējādi tas, ka procesuālās kārtības noteikšana attiecībā uz pavēsti ir dalībvalstu kompetencē, neļauj atzīt tādu jēdziena “pavēstes personiska saņemšana” interpretāciju, kas būtu balstīta uz fikciju, ka tās izsniegšana citai personai, kas nav attiecīgā persona, varētu tikt uzskatīta par pavēstes personisku saņemšanu.

58.

Kā to norāda Komisija, Nīderlandes valdība un Polijas valdība, netieša pavēstes nodošana nevar tikt uzskatīta par pavēstes personisku saņemšanu. Tas būtu pretrunā ne tikai izteiciena lietojumam un ierastajai jēgai gan ikdienas, gan juridiskajā valodā (kas ietver to, ka pavēstes personiska saņemšana ir notikusi “tiešā” veidā), bet, kā norāda Polijas valdība, tas būtu arī pretrunā Pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta loģikai, kurā ir paredzēta otra situācija, lai informētu “ar citiem līdzekļiem”.

59.

Visbeidzot, ir skaidrs, ka pierādīšanas pienākums par pavēstes personisku saņemšanu ir izsniegšanas dalībvalsts iestādēm. Līdz ar to, kā norāda Komisija, Polijas izsniegšanas tiesu iestāde pamatoti ir veikusi atzīmi lodziņā veidlapas 3.1.b punktā, jo tā nav uzskatījusi, ka attiecīgā persona pamatlietā bija saņēmusi pavēsti.

60.

Otrā alternatīva, kas minēta Pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a) apakšpunktā, attiecas uz situāciju, kurā attiecīgā persona “ar citiem līdzekļiem saņēma oficiālu informāciju par minētās lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu tādā veidā, ka ir nepārprotami konstatēts, ka attiecīgā persona zināja par paredzēto lietas izskatīšanu”.

61.

Šīs tiesību normas saturs skaidri pauž to, ka tiek prasīts tāds faktiskais rezultāts, kas ir nepārprotams.

62.

Tādējādi šajā tiesību normā paredzētās īpašās garantijas attiecas uz informēšanas kārtību – tai ir jābūt oficiālai, nevis tikai netiešai vai neoficiālai –, tās saturu – tai ir jāietver lietas izskatīšanas diena un vieta – un tās rezultātu – attiecīgajai personai patiešām ir jābūt informētai tādējādi, ka plānotās lietas izskatīšanas zināšanas fakts ir ticis konstatēts nepārprotami.

63.

Līdz ar to visi šie elementi ir sniegti kumulatīvā veidā. Tas, ka ir bijis “zināms” par lietas izskatīšanu, neizslēdz vajadzību pēc oficiālas un precīzas informācijas par tās dienu un vietu.

64.

Turklāt nav nekādu šaubu, kā tiesas sēdē to ir atzinusi Nīderlandes valdība, ka pierādīšanas pienākums attiecībā uz oficiālu un precīzu informāciju ir uzlikts izsniegšanas dalībvalsts iestādēm. Tālāk, kā izriet no Komisijas apsvērumiem tiesas sēdē, šai otrajai alternatīvai piemēro augstas prasības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, jo tā piedāvā daudzas iespējas rezultāta sasniegšanai.

65.

Dalībvalstis, kuras ir sniegušas apsvērumus izskatāmajā lietā, ir secinājušas, ka 4.a panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta otrās daļas prasības ir izpildītas šajā lietā, pirmkārt, P. Dworzecki bezrūpības dēļ un, otrkārt, tās informācijas dēļ, kas ietverta apcietināšanas orderī, ka P. Dworzecki ir “atzinis sevi par vainīgu un iepriekš piekritis prokuratūras piedāvātajam sodam”.

66.

Lai nonāktu pie šāda secinājuma, šīs dalībvalstis pamatojas vienīgi uz Pamatlēmuma 2009/299 preambulas 8. apsvērumu, kurā, veicot atsauci uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, ir minēts, ka, “[..] apsverot, vai informācijas sniegšanas veids ir pietiekams, lai nodrošinātu, ka persona ir informēta par lietas izskatīšanu, īpašu uzmanību vajadzības gadījumā varētu pievērst arī attiecīgās personas centieniem saņemt tai adresēto informāciju”. Kā uzskata Apvienotās Karalistes valdība, šis apsvērums apliecina likumdevēja vēlmi nepārsniegt Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijā garantēto aizsardzības standartu. Savukārt Komisija uzskata, ka 8. apsvērums pauž dalībvalstu kompromisu, ar kuru attiecīgais atteikuma pamatojums neapšaubāmi ir ticis izstrādāts kā fakultatīvs pamats, tomēr tas nenozīmē, ka tiek mazinātas Pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā paredzētās garantijas.

67.

Es nepiekrītu Apvienotās Karalistes valdības viedoklim. 4.a panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta formulējumā nav paredzēta neviena atkāpe attiecībā uz prasību par oficiālu un precīzu informāciju par lietas izskatīšanas dienu un vietu gadījumā, ja attiecīgajai personai par to būtu bijušas kādas zināšanas, kas gūtas ar līdzekļiem, kuri neatbilst šīs tiesību normas prasībām. Šādi 8. apsvēruma interpretatīvā vērtība netiek apšaubīta. Proti, ņemot vērā to, ka 4.a panta 1. punktā ir paredzēts fakultatīvs atteikuma pamatojums, izpildes iestādes, iespējams, vēl varētu veikt nodošanu, ja strīdīgā situācija neietvertu nevienu no gadījumiem, kuri minēti šī panta a)–d) apakšpunktā. Taču, kā pamatoti uzsver Komisija, tad dalībvalstīm vēl būtu jāievēro Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijā minētās prasības atbilstoši tam, kas izriet no Pamatlēmuma 2009/299 preambulas 8. un 15. apsvēruma.

68.

Kā norāda Komisija, informācija par to, ka P. Dworzecki bija “atzinis sevi par vainīgu un iepriekš piekritis prokuratūras piedāvātajam sodam”, nenorāda uz lietas izskatīšanas dienu vai vietu un nenozīmē atteikšanos piedalīties lietas izskatīšanā tiesā.

69.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir nospriedusi, ka “paziņošana kādam par to, ka pret viņu ir uzsākta vajāšana, ir tik nozīmīga juridiska darbība, ka tai būtu jāatbilst formas un materiāltiesiskajiem nosacījumiem, kuri garantē efektīvu apsūdzētās personas tiesību īstenošanu, un ka ar neskaidru un neoficiālu informētību vien nepietiek” ( 28 ). Tādējādi Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, kas pavisam noteikti ir kazuistiska, ir sniegti piemēri, kuros teoretizēšana par privātiem paziņojumiem vai neoficiālu informāciju nav tikusi uzskatīta par tādu, ar ko ir izpildītas garantijas attiecībā uz pietiekamu informētību ( 29 ). Tāpat attiecībā uz paziņošanu citai personai (piemēram, advokātam) atbilstoši valsts tiesību aktiem tiek prasīta īpaša rūpība, lai pārliecinātos, ka attiecīgā persona ir atteikusies no savām tiesībām piedalīties tiesvedībā ( 30 ).

70.

Protams, Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā netiek izslēgts, ka atsevišķi konstatētie fakti varētu nepārprotami liecināt, ka apsūdzētais zināja, ka norisinās kriminālprocess, un ka viņam nebija nodoma piedalīties tiesvedībā vai viņš paredzēja izvairīties no kriminālvajāšanas ( 31 ). Tomēr, kā norāda Komisija, personiskas nepaziņošanas gadījumā atteikšanās piedalīties tiesvedībā nevar tikt izsecināta no personas nepiedalīšanās lietas izskatīšanā ( 32 ). Tāpat attiecīgās personas bezrūpība obligāti nenozīmē atteikšanos no tās tiesībām piedalīties tiesvedībā ( 33 ). Turpretī valsts tiesām ir jāpalielina rūpība, ja apsūdzētais nav personiski saņēmis pavēsti ( 34 ).

71.

Katrā ziņā ar Pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā ietvertajām prasībām tiek garantētas Hartas 47. un 48. pantā minētās tiesības. Kaut gan atbilstoši paskaidrojumiem saistībā ar Hartu, tās tiesību normām ir tāda pati nozīme un piemērojamība kā ECPAK 6. pantam, tas nerada šķērsli tam, lai Savienības tiesībās tiktu sniegta plašāka aizsardzība saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu.

72.

Tiesa dažādos kontekstos ir uzskatījusi, ka apsūdzētās personas tiesības personīgi piedalīties tiesas procesā nav absolūtas ( 35 ).

73.

Attiecībā uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas paredzētas Hartas 47. pantā, kā arī tiesībām uz aizstāvību, kas garantētas tās 48. panta 2. punktā, spriedumā lietā Melloni Tiesa ir precizējusi, ka 4.a panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajā gadījumā ir norādīti “nosacījumi, kad var uzskatīt, ka attiecīgā persona brīvprātīgi un nepārprotami ir atteikusies piedalīties tiesvedībā, tādējādi Eiropas apcietināšanas ordera, kas izsniegts, lai izpildītu sodu personai, kas tikusi notiesāta aizmuguriski, izpildi vairs nevar pakļaut nosacījumam, ka tai jānodrošina iespēja piedalīties lietas atkārtotā izskatīšanā viņas klātbūtnē izsniegšanas dalībvalstī” ( 36 ). No tā izriet, ka īpašajā Pamatlēmuma kontekstā tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpums nepastāv, ja, lai gan apsūdzētais nav piedalījies personīgi tiesas sēdē, viņš ir bijis informēts par tiesas sēdes dienu un vietu ( 37 ).

74.

Tādējādi no 4.a panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta formulējuma skaidri izriet, ka šajā īpašajā jautājumā Savienības tiesības nodrošina augstāku aizsardzības līmeni salīdzinājumā ar ECPAK, jo tajās ir noteikta tieša garantija attiecībā uz paziņošanas, kurā tādējādi ir jāietver informācija par lietas izskatīšanas dienu un vietu, rezultātu. Ar vispārējo informētību par kriminālvajāšanu netiek izpildīti šīs tiesību normas nosacījumi.

75.

Tādējādi Pamatlēmuma 4.a panta 1. punktā paredzētie izņēmumi attiecībā uz iespēju atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi ir balstīti uz skaidrām un precīzām prasībām, garantējot augstu aizsardzības līmeni tieši tāpēc, ka tajos ir noteikta obligāta Eiropas apcietināšanas ordera izpilde gadījumā, ja nolēmums ir ticis pasludināts aizmuguriski.

76.

Nobeigumā jāatgādina, ka no sistēmiskā viedokļa 4.a panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošana rada atteikšanās no tiesībām piedalīties lietas izskatīšanā prezumpciju un atšķirībā no šīs tiesību normas d) apakšpunkta negarantē tiesības uz lietas atkārtotu izskatīšanu vai pārsūdzību.

77.

Kā jau tika uzsvērts, pamatojoties uz tai zināmajiem faktiskajiem apstākļiem un atbilstoši iepriekš minētajiem kritērijiem, iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai nepārprotami ir ticis konstatēts, ka P. Dworzecki laikus zināja par lietas izskatīšanu, izmantojot oficiālu un precīzu informāciju par lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu. Tomēr, lai sniegtu noderīgu atbildi iesniedzējtiesai un neskarot papildu informāciju, saņemtu atbilstoši Pamatlēmuma 15. panta 2. punktam, man šķiet, ka pavēstes nodošanu, kas veikta lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu otrajā jautājumā aprakstītajā veidā, nevar uzskatīt par tādu, ar kuru ir izpildīts nosacījums, ka attiecīgā persona “ar citiem līdzekļiem saņēma oficiālu informāciju” 4.a panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta izpratnē, ciktāl nevar tikt nepārprotami konstatēts, ka pavēste patiešām ir tikusi nodota pieprasītajai personai.

78.

Tomēr ir jānorāda, ka dažādās situācijas, kuras paredzētas Pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā, ir normatīvs kopums, kas darbojas kā saskaņot sistēma. Tādēļ, ja nodošana nevar tikt veikta, pamatojoties uz a) apakšpunktu, paliek iespēja balstīties uz citiem gadījumiem, kuri ļauj ievērot tiesības uz aizstāvību, vienlaicīgi nodrošinot tiesības uz pārsūdzību vai lietas atkārtotu izskatīšanu.

79.

Polijas valdība paskaidroja, ka tās valsts tiesību sistēmā ir paredzēta iespēja lūgt jaunas tiesvedības uzsākšanu. Šis apstāklis, kā to uzsver Komisija, iespējams, varētu likt izsniegšanas tiesai uzskatīt, ka šajā lietā ir izpildīti 4.a panta 1. punkta d) apakšpunkta nosacījumi.

80.

Visbeidzot lietderības labad ir arī jāpiebilst, ka Pamatlēmuma 2009/299 4.a panta 1. punktā, kā arī tā preambulas 6. apsvērumā ir noteikts, ka runa ir par neobligātiem nosacījumiem. Nekas neliedz izsniegšanas iestādei norādīt, ka ir izpildīti vairāki nosacījumi, ņemot vērā, ka šie nosacījumi nevar tikt uzskatīti par savstarpēji izslēdzošiem. Tādējādi šāda papildu informācija veicinātu savstarpējo atzīšanu un sadarbības ātrumu.

81.

Nobeigumā – no strīdīgās tiesību normas formulējuma, kā arī no Pamatlēmuma vispārējās sistēmas un mērķa izriet, ka attiecībā uz Pamatlēmuma 4.a panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta piemērošanu tiek prasīts, lai attiecīgā persona pavēsti būtu saņēmusi tieši vai, ja tas tā nav, lai nepārprotami izrietētu, ka attiecīgā persona zināja par paredzēto lietas izskatīšanu, izmantojot oficiālu un precīzu informāciju par lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu.

82.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: