—

New Valmar BVBA vārdā – P. Devos, advocaat,

—

Beļģijas valdības vārdā – J. Van Holm un L. Van den Broeck, pārstāves, kurām palīdz H. De Bauw un B. Martel, advocaten,

—

Lietuvas valdības vārdā – D. Kriaučiūnas un R. Dzikovič, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – E. Manhaeve, M. van Beek un G. Wilms, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz LESD 45. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp New Valmar BVBA un Global Pharmacies Partner Health Srl (turpmāk tekstā – “GPPH”) jautājumā par vairāku rēķinu neapmaksāšanu.

3

Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes 2010. gada 13. jūlija Direktīvu 2010/45/ES (OV 2010, L 189, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2006/112”), 226. pantā ir noteikts, kādas ziņas obligāti jānorāda rēķinā.

4

Šīs direktīvas 248.a pantā ir paredzēts:

“Kontroles nolūkos un attiecībā uz rēķiniem par preču piegādēm un pakalpojumiem, kas veikti to teritorijā, kā arī attiecībā uz tiem rēķiniem, ko saņem nodokļa maksātāji, kuri veic uzņēmējdarbību to teritorijā, dalībvalstis dažiem nodokļa maksātājiem vai konkrētos gadījumos var pieprasīt rēķinu tulkojumu to oficiālajās valodās. Tomēr dalībvalstis nevar noteikt vispārēju prasību, ka rēķini jātulko.”

5

Grondwet (Konstitūcija) 4. pantā, 1994. gada 17. februāra koordinētajā redakcijā (Belgisch Staatsblad, 1994. gada 17. februāris, 4054. lpp.), ir noteikts:

“Beļģijā ir četri valodu reģioni: franču valodas reģions, holandiešu valodas reģions, galvaspilsētas Briseles divvalodu reģions un vācu valodas reģions.

Katra Karalistes pašvaldība pieder kādai no šiem valodu reģioniem.

[..]”

6

Konstitūcijas 129. panta 1. punkta 3. apakšpunktā ir noteikts:

“Franču kopienas un Flāmu kopienas parlamenti katrs, ciktāl tas tos skar, federālā likumdevēja vietā ar dekrētu noregulē valodu lietojumu saistībā ar:

[..]

7

Atbilstoši wetten op het gebruik van talen in bestuurszaken (Likumi par valodas lietojumu valsts pārvaldē), kuri ir koordinēti ar Karaļa 1966. gada 18. jūlija dekrētu (Belgisch Staatsblad, 1966. gada 2. augusts, 7798. lpp.; turpmāk tekstā – “Likums par valodas lietojumu”), 52. panta 1. punkta pirmajai daļai:

“Privātie rūpniecības, komerciālie un finanšu uzņēmumi likumos un noteikumos [..] paredzētajos aktos un dokumentos izmanto tā reģiona valodu, kurā to uzņēmumam vai vairākiem uzņēmumiem ir juridiskā adrese.”

8

Pamatojoties uz Konstitūcijas 129. panta 1. punkta 3. apakšpunktu Vlaamse Gemeenschap (Flāmu kopiena, Beļģija) 1973. gada 19. jūlijā pieņēma decreet tot regeling van het gebruik van de talen voor de sociale betrekkingen tussen de werkgevers en de werknemers, alsmede van de door de wet en de verordeningen voorgeschreven akten en bescheiden van de ondernemingen (Dekrēts par valodu lietojumu darba tiesiskajās attiecībās starp darba devējiem un darbiniekiem, kā arī likumā un noteikumos paredzētajos uzņēmuma aktos un dokumentos, 1973. gada 6. septembraBelgisch Staatsblad, 10089. lpp.; turpmāk tekstā – “Dekrēts par valodu lietojumu”).

9

Šā dekrēta 1. pantā ir noteikts:

“Šo dekrētu piemēro fiziskajām un juridiskajām personām, kuru uzņēmējdarbības vieta ir holandiešu valodas reģionā. Ar to regulē valodu lietojumu darba tiesisko attiecību starp darba devējiem un darbiniekiem, kā arī likumā paredzēto uzņēmuma aktu un dokumentu jomā.

[..]”

10

Minētā dekrēta 2. pantā ir precizēts, ka “darba tiesiskajās attiecībās starp darba devējiem un darbiniekiem, kā arī likumā paredzētajos uzņēmuma aktos un dokumentos ir jālieto holandiešu valoda.”

11

Tā paša dekrēta 10. pantā ir noteikts:

“Dokumentus vai aktus, kas neatbilst šī dekrēta noteikumiem, uzskata par spēkā neesošiem. Spēkā neesamību pēc savas ierosmes atzīst tiesa.

[..]

Ar spriedumu pēc tiesas ierosmes konkrētos dokumentus tiek uzdots aizstāt.

Spēkā neesamības atcelšana notiek tikai ar aizstāšanas dienu: attiecībā uz rakstveida dokumentiem ar aizstājošo dokumentu iesniegšanas dienu Darba tiesas kancelejā.

[..]”

12

2010. gada 12. novembrīNew Valmar, Beļģijas sabiedrība, kas nodibināta Evergemā [Evergem] (Beļģija), un GPPH, Itālijas sabiedrība, kas nodibināta Milānā (Itālija), noslēdza līgumu, kurā šī pēdējā minētā sabiedrība tika norādīta kā New Valmar ekskluzīvā koncesionāre Itālijā bērnu preču izplatīšanai. Šim līgumam bija jābeidzas 2014. gada 31. decembrī.

13

Atbilstoši koncesijas līguma 18. pantam līgumam bija jāpiemēro Itālijas tiesības, un Gentes (Beļģija) tiesām tika paredzēta piekritība izskatīt pušu starpā radušos strīdus.

14

Ar ierakstītu 2011. gada 29. decembra vēstuli New Valmar izbeidza šo līgumu priekšlaicīgi – no 2012. gada 1. jūnija.

15

Ar 2012. gada 30. marta pieteikumu New Valmar vērsās rechtbank van koophandel te Gent (Gentes Tirdzniecības tiesa, Beļģija) nolūkā piespriest GPPH samaksāt tai EUR 234192 kā samaksu par vairākiem neapmaksātiem rēķiniem.

16

GPPH cēla pretprasību, lūdzot piespriest New Valmar samaksāt tai zaudējumus EUR 1467448 apmērā sakarā ar nepamatotu starp tām noslēgtā koncesijas līguma laušanu.

17

Lai atspēkotu New Valmar prasību, GPPH norādīja, ka rēķini pamatlietā nav spēkā, jo tie, lai gan tie ir “likumos un noteikumos paredzētie akti” likuma par valodas lietojumu un dekrēta par valodu lietojumu (turpmāk tekstā – “regulējums pamatlietā”) izpratnē, tajos netiek ievēroti šajā regulējumā ietvertie absolūtie noteikumi, jo papildus datiem par New Valmar PVN un banku visas citas ziņas šajos rēķinos, ieskaitot vispārējos nosacījumus, ir izteiktas citā valodā, nevis holandiešu, proti, itāliski, lai gan New Valmar ir reģistrēta Beļģijas Karalistes holandiešu valodas reģionā.

18

2014. gada 14. janvārī tiesvedības laikā New Valmar iesniedza GPPH konkrētos rēķinu, iztulkotus holandiešu valodā. Tomēr no Tiesas rīcībā esošiem lietas materiāliem izriet, ka šie rēķini ir un paliek absolūti spēkā neesoši, ņemot vērā regulējumu pamatlietā.

19

New Valmar neapstrīd, ka konkrētie rēķini neatbilst regulējumam pamatlietā. Tomēr tā it īpaši uzsver, ka šis regulējums ir pretrunā Savienības tiesībām par preču brīvu apriti, it īpaši LESD 26. panta 2. punktam un arī 34. un 35. pantam.

20

Iesniedzējtiesa jautā, vai, ņemot vērā 2013. gada 16. aprīļa spriedumu Las (C‑202/11, EU:C:2013:239), uzņēmumiem ar juridisko adresi Beļģijas Karalistes holandiešu valodas reģionā noteiktais pienākums savus rēķinus izrakstīt holandiešu valodā, pretējā gadījumā tos uzskatot par absolūti spēka neesošiem, var būt šķērslis starptautiskai tirdzniecībai, ja šādu iespējamo šķērsli var pamatot ar vienu vai vairākiem vispārējo interešu mērķiem, piemēram, veicināt un stimulēt vienas oficiālās valodas izmantošanu vai garantēt administratīvo pārbaužu efektivitāti, un vai šāds iespējamais šķērslis ir samērīgs ar izvirzītajiem mērķiem.

21

Šādos apstākļos rechtbank van koophandel te Gent (Gentes Tirdzniecības tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai LESD 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas aizliedz dalībvalsts federālas vienības, kā šajā lietā Beļģijas federālās valsts Flandrijas reģiona, tiesisko regulējumu, kas nosaka katram uzņēmumam, kuram ir uzņēmējdarbības vieta šīs vienības teritorijā, atbilstoši [Likuma par valodas lietojumu] 52. pantam kopsakarā ar [Dekrēta par valodu lietojumu] 10. pantu pienākumu sagatavot rēķinus, kam ir pārrobežu raksturs, vienīgi šīs federālās vienības oficiālajā valodā, pretējā gadījumā paredzot, ka tiesa pēc savas ierosmes atzīst šos rēķinus par spēkā neesošiem?”

22

Pirmkārt, no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka pamatlietā aplūkojamajā līgumā bija skaidri paredzēts, ka to regulē Itālijas tiesības. Taču jautājums balstās uz premisu, ka, lai gan līgumam ir piemērojamas šīs tiesības, pamata tiesvedībā ir piemērojams regulējums pamatlietā.

23

Šajā ziņā jāatgādina, ka, lai gan vienīgi valsts tiesai, kura iztiesā lietu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, tai, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jāizvērtē gan Tiesai uzdodamo jautājumu nepieciešamība, gan to atbilstība (skat. it īpaši spriedumu, 2016. gada 18. februāris, Finanmadrid EFC, C‑49/14, EU:C:2016:98, 27. punkts), uz jautājumu, kas uzdots uz šādas premisas, kuras pamatotība iesniedzējtiesai jāpārbauda, pamata, jāatbild, ņemot vērā it īpaši, kā norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 25.–28. punktā, Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regulu (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV 2008, L 177, 6. lpp.).

24

Otrkārt, gan savos rakstveida apsvērumos, gan tiesas sēdē Beļģijas valdība uzsvēra, ka, pretēji iesniedzējtiesas norādītajam tās lēmumā, regulējums pamatlietā nosaka, ka holandiešu valoda jāizmanto nevis visām ziņām, kas ir rēķinā, bet tikai juridiski saistošām ziņām no PVN jomā piemērojamā tiesiskā regulējuma viedokļa. Tā kā šīs pēdējās minētās ziņas ir uzskaitītas Direktīvas 2006/112 226. pantā, būtu viegli tās visas iztulkot visās Eiropas Savienības valodās.

25

Šajā ziņā jāatgādina, ka Tiesai saskaņā ar kompetences sadalījumu starp Savienības tiesām un valsts tiesām drīzāk ir jāņem vērā faktiskais un tiesiskais konteksts, kāds ir iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu pamatā. Līdz ar to, lai arī kāda būtu Beļģijas valdības paustā kritika par iesniedzējtiesas veikto valsts tiesību interpretāciju, izskatāmais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāizvērtē, ņemot vērā tādu šo tiesību interpretāciju, kādu ir sniegusi šī tiesa (šajā ziņā skat. it īpaši spriedumu, 2009. gada 29. oktobris, Pontin, C‑63/08 P, EU:C:2009:666, 38. punkts).

26

Šajā lietā tātad uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu jāatbild, balstoties uz premisu, ka visām rēķinā minētajām ziņām atbilstoši regulējumam pamatlietā jābūt izteiktām holandiešu valodā.

27

Treškārt, savos rakstveida apsvērumos Beļģijas valdība apgalvo, ka, tā kā situācijai pamatlietā nav saistības ar darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu neesot pieņemams, vai katrā ziņā uz to nav jāatbild, jo tas ir par LESD 45. panta interpretāciju.

28

Šajā ziņā tikai jāatgādina, ka LESD 267. pantā noteiktās valstu tiesu un Tiesas sadarbības ietvaros Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai lietderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo lietu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi. Tiesas uzdevums ir interpretēt visas Savienības tiesību normas, kas valsts tiesām vajadzīgas, lai izskatītu šajās tiesās iesniegtās lietas, pat ja šīs tiesību normas nav skaidri norādītas jautājumos, kurus tai ir nosūtījušas šīs tiesas (skat. it īpaši spriedumu, 2015. gada 17. decembris, Szemerey, C‑330/14, EU:C:2015:826, 30. punkts).

29

Līdz ar to, pat ja iesniedzējtiesa savus jautājumus formāli ir uzdevusi tikai par LESD 45. panta interpretāciju, šāds apstāklis neliedz Tiesai sniegt valsts tiesai visus Savienības tiesību interpretācijas elementus, kuri tai var būt noderīgi, izspriežot iztiesājamo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa ir vai nav uz tiem atsaukusies savu jautājumu formulējumā. Šajā ziņā Tiesai no visas valsts tiesas iesniegtās informācijas un tostarp no lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu pamatojuma ir tiesības izdalīt tos Savienības tiesību elementus, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu (skat. it īpaši pēc analoģijas spriedumu, 2015. gada 17. decembris, Szemerey, C‑330/14, EU:C:2015:826, 31. punkts).

30

Šajā lietā, lai gan LESD 45. pants ir pieminēts prejudiciālajā jautājumā, no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu pamatojuma skaidri izriet, ka iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai regulējums pamatlietā atbilst LESD noteiktajām normām preču brīvas aprites jomā, jo šī tiesa šajā ziņā skaidri ir norādījusi, ka New Valmar pamatlietā ir atsaukusies uz LESD 26. panta 2. punktu, kā arī uz 34. un 35. pantu.

31

Tā kā pamatlieta attiecas nevis uz preču importu, bet gan uz preču eksportu no Beļģijas uz citu dalībvalsti, šajā gadījumā – uz Itāliju, jākonstatē, ka ir piemērojams tikai LESD 35. pants, kurā ir aizliegti pasākumi ar eksporta kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību.

32

Tomēr Beļģijas valdība apgalvo, ka regulējums pamatlietā ir jānovērtē, ņemot vērā nevis Savienības primārās tiesības, bet tikai Direktīvu 2006/112, jo ar to tika veikta pilnīga saskaņošana šajā jomā. Šīs direktīvas 248.a pantā dalībvalstīm esot sniegta atļauja savos tiesību aktos noteikt, ka pārrobežu kontekstā izrakstītiem faktūrrēķiniem jābūt izrakstītiem citā valodā, kas nav pakalpojumu saņemšanas vai preču piegādes mērķa dalībvalsts. Paredzot dalībvalstīm tiesības attiecībā uz preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu to teritorijā pieprasīt rēķinu tulkojumu to oficiālajā valodā, šī norma turklāt nozīmē, ka rēķini parasti tiek izrakstīti tās dalībvalsts oficiālajā valodā, kuras teritorijā rēķinu izrakstošais uzņēmums ir reģistrēts.

33

Šajā ziņā tomēr jāatgādina, ka ar Savienības sistēmu PVN jomā tiek veikta tikai pakāpeniska valsts tiesību aktu saskaņošana (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 26. februāris, VDP Dental Laboratory u.c., C‑144/13, C‑154/13 un C‑160/13, EU:C:2015:116, 60. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

34

Tādējādi nedz Direktīvas 2006/112 226. pants, kurš attiecas uz rēķinu saturu, nedz šīs direktīvas 248.a pants, kurš ļauj galamērķa dalībvalstīm konkrētos gadījumos noteikt, ka jāveic rēķina par piegādi ar pārrobežu raksturu tulkojums vienā no to oficiālajām valodām, neregulē – kā to savu secinājumu 45.–48. punktā ir uzsvēris ģenerāladvokāts – iespēju dalībvalstīm noteikt uzņēmumiem, kuri ir reģistrēti to teritorijā, pienākumu izrakstīt visus rēķinus tās oficiālajā valodā vai šīs teritorijas oficiālajā valodā.

35

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesniegtais jautājums ir jāpārformulē tādējādi, ka ar to iesniedzējtiesa jautā, vai LESD 35. pants ir jāinterpretē tā, ka tas nepieļauj dalībvalsts tādas federālās vienības, kāda ir Beļģijas Karalistes Flāmu kopiena, tiesisko regulējumu, ar ko visiem uzņēmumiem ar juridisko adresi šīs vienības teritorijā visas ziņas rēķinos par pārrobežu darījumiem jānorāda vienīgi šīs vienības oficiālajā valodā, pretējā gadījumā tiesai rēķini jāatzīst par spēkā neesošiem pēc savas ierosmes.

36

Tiesa ir nospriedusi, ka uz valsts pasākumu, kas ir piemērojams visiem tirgus dalībniekiem, kuri darbojas valsts teritorijā, un kas faktiski vairāk ietekmē preču eksportu no eksportētājdalībvalsts tirgus, nevis preču tirdzniecību minētās dalībvalsts tirgus ietvaros, ir attiecināms LESD 35. pantā noteiktais aizliegums (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 16. decembris, Gysbrechts un Santurel Inter, C‑205/07, EU:C:2008:730, 40.–43. punkts).

37

Turklāt jāatgādina, ka Līgums aizliedz jebkuru vienas no LESD paredzēto pamatbrīvību ierobežojumu, pat maznozīmīgu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 1. aprīlis, Gouvernement de la Communauté française un Gouvernement wallon, C‑212/06, EU:C:2008:178, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Šajā lietā no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka atbilstoši regulējumam pamatlietā rēķiniem, ieskaitot par pārrobežu darījumiem, kurus izrakstījuši uzņēmumi ar juridisko adresi Beļģijas Karalistes holandiešu valodas reģionā, noteikti ir jābūt izrakstītiem holandiešu valodā un tikai šai valodā tie ir saistoši, pretējā gadījumā tiesa pēc savas ierosmes tos atzīst par spēkā neesošiem.

39

Beļģijas valdība uzskata, ka šāds regulējums nevar tikt uzskatīts par preču brīvas aprites ierobežojumu, jo rēķini, kuri vienīgie ir šī regulējuma priekšmets, tikai apstiprina parādu, kāds izriet no starp attiecīgajām pusēm noslēgtā līguma. Taču šāds regulējums atšķirībā no tā, kurš tika aplūkots 2013. gada 16. aprīļa spriedumā lietā Las (C‑202/11, EU:C:2013:239), neietekmē pušu brīvību sagatavot šādu līgumu sevis izvēlētā valodā un līdz ar to tas nekaitē tirdzniecībai, par kuru puses ir vienojušās. Tātad nevar uzskatīt, ka regulējums pamatlietā ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm.

40

Tomēr, liedzot attiecīgajiem uzņēmējiem iespēju savu rēķinu izrakstīšanai brīvi izvēlēties valodu, kuru tie abi pārvalda, un tiem nosakot par obligātu šajā ziņā valodu, kura ne vienmēr ir tā, par kuras izmantošanu tie ir vienojušies savās līgumattiecībās, tāds regulējums kā pamatlietā palielina rēķinu apstrīdēšanas un neapmaksāšanas risku, jo to adresāti var sākt atsaukties uz savu patieso vai varbūtēju nespēju saprast šo rēķinu saturu, lai iebilstu pret to apmaksu.

41

Turpretim citā valodā, kas nav holandiešu, izrakstīta rēķina adresāts, ņemot vērā šāda rēķina absolūto spēkā neesamību, var sākt apstrīdēt tā spēkā esamību tikai šī vienīgā iemesla dēļ, lai gan šis rēķins tika izrakstīts viņam saprotamā valodā. Turklāt šāda spēkā neesamība rēķina izdevējam var radīt būtiskas neērtības, kā, piemēram, nokavējuma procentu zaudēšanu, jo no Tiesai iesniegtajiem materiāliem izriet, ka, ja līgumā nav ietverts pretēja rakstura noteikums, tad šie procenti principā jāsāk rēķināt tikai no jaunā rēķina, kas izrakstīts holandiešu valodā, izrakstīšanas dienas.

42

No tā izriet, ka tāds regulējums kā pamatlietā, pat ja tas attiecas uz valodas versiju, kurā ir jāraksta rēķinā iekļaujamās ziņas, nevis uz tās pamatā esošo līgumtiesisko attiecību saturu, tā radītās tiesiskās nedrošības dēļ ietver komercdarījumus ierobežojošas sekas, kuras var atturēt no līgumtiesisko attiecību noslēgšanas vai turpināšanas ar uzņēmumu, kas ir nodibināts Beļģijas Karalistes holandiešu valodas reģionā.

43

Taču, lai gan patiešām šāds regulējums, tā kā tas ir piemērojams bez atšķirības visiem rēķiniem, kurus izrakstījis uzņēmums ar juridisko adresi šajā reģionā, var ietekmēt tirdzniecību attiecīgajā dalībvalstī un arī pārrobežu tirdzniecību, tas var kaitēt šai tirdzniecībai, kā to savu secinājumu 61.–68. punktā arī ir norādījis ģenerāladvokāts, jo ir maz ticams, ka citā dalībvalstī, nevis Beļģijas Karalistē reģistrēts uzņēmējs varēs saprast holandiešu valodu, ja vien tas nav šajā pēdējā minētajā dalībvalstī reģistrēts pircējs, kur šī valoda ir viena no oficiālajām valodām.

44

Ņemot vērā Beļģijas valdības argumentāciju par regulējuma pamatlietā piemērojamību, kas pieminēta šī sprieduma 24. punktā, jāprecizē, ka šāda regulējuma ierobežojošais raksturs nav apšaubāms, ja izrādītos – un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, ka tikai obligātās ziņas, kas uzskaitītas Direktīvas 2006/112 226. pantā, ir jāraksta holandiešu valodā, jo šādā gadījumā rastos tāda pati juridiskā nedrošība, kāda tika konstatēta šī sprieduma 42. punktā.

45

Turklāt ar šo regulējumu radītās ierobežojošas sekas nevar uzskatīt par pārāk nejaušām un pārāk netiešām, lai atbilstoši Tiesas judikatūrai, it īpaši 1990. gada 7. marta spriedumam Krantz (C‑69/88, EU:C:1990:97, 10. un 11. punkts) un 1993. gada 13. oktobra spriedumam CMC Motorradcenter (C‑93/92, EU:C:1993:838, 10.–12. punkts), tās nebūtu ierobežojums LESD 35. panta izpratnē.

46

Faktiski, kā izriet no šī sprieduma 40.–43. punkta, šāds regulējums var ietekmēt, arī pavisam nedaudz, līgumiskās attiecības un tas – kā norādīts tiesas sēdē – ir jo vairāk tādēļ, ka nereti šīs attiecības izpaužas tikai kā viena rēķina izrakstīšana. Kā to savu secinājumu 69. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, šāda ietekme ir atkarīga nevis no hipotētiska notikuma nākotnē, bet no tiesību uz preču brīvu apriti īstenošanas (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2008. gada 1. aprīlis, Gouvernement de la Communauté française un Gouvernement wallon, C‑212/06, EU:C:2008:178, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

No tā izriet, ka regulējums pamatlietā ir ierobežojums, uz kuru attiecas LESD 35. pants.

48

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts pasākumi, kas rada šķēršļus pamatbrīvībām, ir attaisnojami tikai ar nosacījumu, ka tie ir paredzēti vispārējo interešu mērķa sasniegšanai, ka tie ir piemēroti, lai garantētu tā sasniegšanu, un ka tie nepārsniedz tā sasniegšanai vajadzīgo (šajā ziņā skat. tostarp spriedumu, 2015. gada 1. oktobris, Trijber un Harmsen, C‑340/14 un C‑341/14, EU:C:2015:641, 70. punkts).

49

Šajā lietā Beļģijas valdība norāda, ka regulējuma pamatlietā mērķis ir, pirmkārt, stimulēt attiecīgā valodas reģiona oficiālās valodas izmantošanu un, otrkārt, nodrošināt PVN jomā kompetento iestāžu pārbaužu efektivitāti.

50

Šajā ziņā jāatgādina, ka kādas dalībvalsts oficiālās valodas izmantošanas veicināšana un stimulēšana ir leģitīms mērķis, kas principā var attaisnot Savienības tiesībās noteikto pienākumu ierobežošanu (šajā ziņā skat. spriedumus, 1989. gada 28. novembris, Groener, C‑379/87, EU:C:1989:599, 19. punkts; 2011. gada 12. maijs, Runevič‑Vardyn un Wardyn, C‑391/09, EU:C:2011:291, 85. punkts, un 2013. gada 16. aprīlis, Las, C‑202/11, EU:C:2013:239, 25.–27. punkts).

51

Turklāt Tiesa jau ir atzinusi, ka vajadzība saglabāt nodokļu pārbaužu efektivitāti ir vispārējo interešu mērķis, ar ko var attaisnot Līgumā atzīto pamatbrīvību īstenošanas ierobežojumus (šajā ziņā skat. tostarp spriedumus, 1979. gada 20. februāris, Rewe‑Zentral, 120/78, EU:C:1979:42, 8. punkts, kā arī 1997. gada 15. maijs, Futura Participations un Singer, C‑250/95, EU:C:1997:239, 31. punkts).

52

Jāuzskata, ka tāds regulējums kā pamatlietā ir piemērots šo divu mērķu sasniegšanai, jo, pirmkārt, tas ļauj saglabāt holandiešu valodas sistemātisku izmantošanu tādu oficiālu dokumentu kā rēķinu sagatavošanai un, otrkārt, tas atvieglo šo dokumentu pārbaudi, ko veic kompetentās valsts iestādes.

53

Tomēr, lai izpildītu Savienības tiesībās noteiktās prasības, tādam tiesiskajam regulējumam, par kādu ir runa pamatlietā, ir jābūt samērīgam ar šiem mērķiem.

54

Šajā lietā – kā tos savu secinājumu 90.–92. punktā arī ir norādījis ģenerāladvokāts – tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā būtu ne tikai noteikts, ka rēķinos par pārrobežu darījumiem ir obligāti jālieto šīs valsts oficiālā valoda, bet turklāt arī ļauts noformēt šādu rēķinu saistošo versiju arī kādā valodā, kas ir zināma pusēm, preču aprites brīvība būtu aizskarta mazāk nekā ar pamatlietā aplūkoto tiesisko regulējumu, vienlaicīgi spējot nodrošināt šī tiesiskā regulējuma mērķu sasniegšanu (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2013. gada 16. aprīlis, Las, C‑202/11, EU:C:2013:239, 32. punkts).

55

Tādējādi, runājot par mērķi nodrošināt nodokļu pārbaužu efektivitāti, pati Beļģijas valdība tiesas sēdē norādīja, ka atbilstoši 2013. gada 23. janvāra administratīvajam apkārtrakstam nodokļu administrācija nevar atteikt tiesības uz PVN atskaitīšanu tikai tādēļ, ka juridiskās ziņas rēķinā ir norādītas citā valodā, nevis holandiešu, kas norāda uz to, ka šāda citas valodas izmantošana būtībā nevar traucēt šī mērķa sasniegšanai.

56

Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāuzskata, ka tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais pārsniedz to, kas ir noteikti nepieciešams šī sprieduma 49.–51. punktā minēto mērķu sasniegšanai, un tātad nevar tikt uzskatīts par samērīgu.

57

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka LESD 35. pants ir jāinterpretē tā, ka tas nepieļauj dalībvalsts tādas federālās vienības, kāda ir Beļģijas Karalistes Flāmu kopiena, tiesisko regulējumu, ar ko visiem uzņēmumiem ar juridisko adresi šīs vienības teritorijā visas ziņas rēķinos par pārrobežu darījumiem jānorāda vienīgi šīs vienības oficiālajā valodā, pretējā gadījumā tiesai rēķini jāatzīst par spēkā neesošiem pēc savas ierosmes.

58

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

LESD 35. pants ir jāinterpretē tā, ka tas nepieļauj dalībvalsts tādas federālās vienības, kāda ir Beļģijas Karalistes Flāmu kopiena, tiesisko regulējumu, ar ko visiem uzņēmumiem ar juridisko adresi šīs vienības teritorijā visas ziņas rēķinos par pārrobežu darījumiem jānorāda vienīgi šīs vienības oficiālajā valodā, pretējā gadījumā tiesai rēķini jāatzīst par spēkā neesošiem pēc savas ierosmes.