1.

Šis Rechtbank van Koophandel te Gent (Ģentes Tirdzniecības tiesa, Beļģija) iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši uzdotā prejudiciālā jautājuma formulējumam attiecas uz LESD 45. panta par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos interpretāciju.

2.

Tomēr no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka pamatlieta un tātad šā lūguma priekšmets īstenībā attiecas uz preču brīvu apriti, konkrētāk, uz pasākumu ar eksporta kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību aizliegumu starp dalībvalstīm, kas nostiprināts LESD 35. pantā.

3.

Proti, šis lūgums ir iesniegts tiesvedības ietvaros starp sabiedrību, kas reģistrēta Beļģijas Karalistes holandiešu valodas reģionā, un Itālijā reģistrētu sabiedrību sakarā ar to, ka šī pēdējā, kuru ar Beļģijas sabiedrību saista koncesijas līgums, nav apmaksājusi vairākus rēķinus. Konkrētie rēķini ir tikuši sagatavoti itāliešu valodā, lai gan, pēc iesniedzējtiesas ieskata, saskaņā ar tiem piemērojamo Beļģijas tiesisko regulējumu šos rēķinus esot bijis pieļaujams noformēt vienīgi holandiešu valodā, pretējā gadījumā tiesai tie esot jāatzīst par spēkā neesošiem pēc savas ierosmes.

4.

Ņemot vērā spriedumu Las ( 2 ), kurā Tiesa ir nospriedusi, ka līdzvērtīgas šā paša regulējuma normas attiecībā uz darba līgumiem neatbilst Savienības tiesībām, iesniedzējtiesa vaicā, vai šim regulējumam piemīt atturoša iedarbība arī attiecībā uz pārrobežu komercdarījumiem, ko veic tādas Beļģijas sabiedrības, kuras reģistrētas Flandrijas reģionā, un vai tādējādi tas ir uzskatāms par nepieļaujamu brīvas aprites un brīvas pārvietošanās izmantošanas ierobežojumu. Gadījumā, ja tas tā izrādītos, tā arī vaicā, vai šie iespējamie ierobežojošie pasākumi varētu tikt attaisnoti ar vienu vai vairākiem vispārējo interešu mērķiem un, apstiprinošas atbildes gadījumā, vai šie pasākumi ir vai nav samērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem.

5.

Beļģijas konstitūcijas ( 3 ) 4. pantā ir paredzēts, ka “Beļģiju veido četri valodu reģioni: franču valodas reģions, holandiešu valodas reģions, bilingvālais Briseles reģions un vācu valodas reģions”.

6.

Saskaņā ar Konstitūcijas 129. panta 1. punktu “Franču kopienas un Flāmu kopienas parlamenti katrs, ciktāl tas tos skar, federālā likumdevēja vietā ar dekrētu regulē valodu lietojumu saistībā ar: [..] darba tiesiskajām attiecībām starp darba devējiem un to personālu, kā arī likumā un noteikumos paredzētajiem uzņēmumu aktiem un dokumentiem”. Minētās kopienas ir Beļģijas valsts federatīvās vienības.

7.

Wetten op het gebruik van talen in bestuurszaken (Likums par valodas lietojumu valsts pārvaldē) ( 4 ) 52. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “rūpniecības, komerciālie un finanšu uzņēmumi likumos un noteikumos [..] paredzētajos aktos un dokumentos izmanto tā reģiona valodu, kurā to uzņēmumam vai vairākiem uzņēmumiem ir juridiskā adrese”.

8.

1973. gadā Parlement van de Vlaamse Gemeenschap (Flāmu kopienas parlaments), pamatojoties uz Beļģijas konstitūcijas 129. panta 1. punkta 3. apakšpunktu, pieņēma Vlaamse Taaldecreet (Flandrijas dekrēts par valodu lietojumu) ( 5 ).

9.

Saskaņā ar šā dekrēta 1. panta redakciju, kas bija spēkā pamatlietas faktu rašanās laikā, šis instruments “ir piemērojams attiecībā uz fiziskām un juridiskām personām, kuru pastāvīgā saimnieciskās darbības vieta ir holandiešu valodas reģionā,” un tas “regulē valodu lietojumu darba tiesiskajās attiecībās starp darba devējiem un darba ņēmējiem, kā arī likumā un noteikumos paredzētajos uzņēmuma aktos un dokumentos”.

10.

Šā dekrēta 2. pantā ir precizēts, ka “sociālajās attiecībās starp darba devējiem un darba ņēmējiem, kā arī likumā paredzētajos uzņēmuma aktos un dokumentos ir jālieto holandiešu valoda”. Tā 5. panta pirmajā daļā ir piebilsts, ka “visus likumā [..] paredzētos darba devēja dokumentus darba devējs sagatavo holandiešu valodā”.

11.

Šā paša dekrēta 10. panta pirmajā daļā kā sankcija ir paredzēts, ka “dokumenti vai akti, kas neatbilst šā dekrēta noteikumiem, ir spēkā neesoši. Spēkā neesamību atzīst tiesa pēc savas ierosmes”. Šā panta otrajā un trešajā daļā ir paredzēts, ka “ar spriedumu pēc tiesas ierosmes konkrētos dokumentus tiek uzdots aizstāt” un ka “spēkā neesamības atcelšana notiek tikai ar aizstāšanas dienu: attiecībā uz rakstveida dokumentiem ar aizstājošo dokumentu iesniegšanas dienu Darba tiesas kancelejā”.

12.

Pēc sprieduma Las ( 6 ) vairākas šā dekrēta normas tika grozītas, bet paredzot grozījumu spēkā stāšanos 2014. gada 2. maijā ( 7 ), tātad pēc pamatlietas faktiem un vienīgi sociālo attiecību jomā starp darba devējiem un darba ņēmējiem, kas nav šā strīda priekšmets.

13.

2010. gada 12. novembrīNew Valmar BVBA, kuras juridiskā adrese ir Beļģijas Karalistes holandiešu valodas reģionā, un Global Pharmacies Partner Health Srl (turpmāk tekstā – “GPPH”) noslēdza līgumu, ar kuru šī pēdējā kļuva par ekskluzīvu New Valmar koncesionāri Itālijas teritorijā un kuram būtu bijis jābeidzas 2014. gada 31. decembrī.

14.

Atbilstoši koncesijas līguma 18. pantam līgumam bija jāpiemēro Itālijas tiesības, un Ģentes (Beļģija) tiesām tika paredzēta piekritība izskatīt pušu starpā radušos strīdus.

15.

Ar ierakstītu 2011. gada 29. decembra vēstuli New Valmar priekšlaicīgi izbeidza šo līgumu ar 2012. gada 1. jūniju.

16.

Ar 2012. gada 30. marta pieteikumu New Valmar vērsās Rechtbank van koophandel te Gent (Ģentes Tirdzniecības tiesa) nolūkā piespriest GPPH samaksāt tai EUR 234192 kā samaksu par vairākiem neapmaksātiem rēķiniem.

17.

GPPH cēla pretprasību, lūdzot piespriest New Valmar samaksāt tai zaudējumus EUR 1467448 apmērā sakarā ar nepamatotu starp tām noslēgtā koncesijas līguma laušanu.

18.

Pamatojot iebildums pret sākotnējo prasību, GPPH norādīja uz konkrēto rēķinu spēkā neesamību, jo, tā kā tie ir “likumos un noteikumos paredzētie akti un dokumenti” apvienoto likumu un Flandrijas dekrēta par valodu lietojumu izpratnē, šie rēķini esot pretrunā šajā regulējumā ietvertajiem absolūtajiem noteikumiem.

19.

No lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu arī izriet, ka, izņemot New Valmar identificējošos datus un pievienotās vērtības nodokli (turpmāk tekstā – ”PVN”), un bankas datus, visa standartinformācija un pamatnoteikumi šajos rēķinos ir norādīti nevis holandiešu valodā, bet citā, proti, itāļu valodā, lai gan New Valmar ir reģistrēta Beļģijas Karalistes holandiešu valodas reģionā.

20.

Tātad 2014. gada 14. janvārī tiesas procesa laikā New Valmar iesniedza GPPH attiecīgo rēķinu tulkojumu holandiešu valodā. Iesniedzējtiesa precizē, ka šādiem tulkojumiem nav Flandrijas valodu regulējumā paredzētās “aizstājošās” vērtības un ka saskaņā ar Beļģijas tiesībām strīdīgie rēķini ir un paliek absolūti spēkā neesoši.

21.

New Valmar neapstrīd, ka konkrētie rēķini neatbilst šim regulējumam. Tomēr tā it īpaši uzsver, ka šis regulējums ir pretrunā Savienības tiesībām, konkrēti, LESD 26. panta 2. punktam, kā arī 34. un 35. pantam par preču brīvu apriti.

22.

Šādā kontekstā ar 2014. gada 18. decembra lēmumu, kas Tiesā saņemts 2015. gada 16. janvārī, Rechtbank van koophandel te Gent nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai LESD 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas aizliedz dalībvalsts federālas vienības, kā šajā lietā Vlaamse Gemeenschap in de federale Staat België (Beļģijas federālās valsts Flandrijas reģions), tiesisko regulējumu, kas nosaka katram uzņēmumam, kuram ir uzņēmējdarbības vieta šīs vienības teritorijā, atbilstoši [apvienoto] likumu 52. pantam kopsakarā ar [Flandrijas dekrēta par valodu lietojumu] 10. pantu pienākumu sagatavot rēķinus, kam ir pārrobežu raksturs, vienīgi šīs federālās vienības oficiālajā valodā, pretējā gadījumā paredzot, ka tiesa pēc savas ierosmes atzīst šos rēķinus par spēkā neesošiem?”

23.

Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza New Valmar, Beļģijas un Lietuvas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Tiesas sēdē 2016. gada 26. janvārī bija pārstāvētas New Valmar, Beļģijas valdība un Komisija.

24.

Pirms pēc būtības pievēršos izskatāmajam lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir jānoskaidro uzdotā jautājuma pamatotība no vairākiem aspektiem, ņemot vērā šaubas, kas ir izteiktas Tiesai iesniegtajos apsvērumos.

25.

Tā kā strīdam pamatlietā ir pārrobežu raksturs, vispirms ir jāpārliecinās, ka iesniedzējtiesas norādītās Beļģijas tiesību normas patiesi var tikt piemērotas pamatlietas situācijā, kā uzskata šī tiesa. Kaut arī tiešā veidā Tiesai par to netiek jautāts, uz likumu kolīziju problemātiku pamatoti ir norādījusi Komisija, jo no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka koncesijas līgumā, ko ir parakstījušas šīs lietas dalībnieces, bija tieši paredzēts, ka šim līgumam ir piemērojamas Itālijas, nevis Beļģijas tiesības, kuras ir prejudiciālā jautājuma priekšmets.

26.

Līgumtiesību jomā tiesai saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 593/2008 ( 8 ) 3. pantu principā ir jārespektē pušu izvēle attiecībā uz piemērojamām tiesību normām. Tomēr pamatprincipam par līgumslēdzēju pušu brīvību izvēlēties piemērojamos tiesību aktus ( 9 ) var būt izņēmumi, it īpaši tādēļ, ka, ievērojot šīs regulas 9. pantā paredzētos striktos nosacījumus, var būt jāpiemēro imperatīvas starptautisko tiesību normas, t.s. “prevalējošās imperatīvās normas”, precizējot gan, ka šādu atkāpi var izdarīt “izņēmuma apstākļos” ( 10 ).

27.

Šajā lietā ir iespējams, ka Flandrijas valodu regulējums ir jāpiemēro, neskatoties uz līgumslēdzēju pušu izvēli par labu Itālijas tiesībām, un līdz ar to nav acīmredzami skaidrs, ka lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu ir hipotētisks raksturs ( 11 ), kaut gan iesniedzējtiesa uzskata, ka Flandrijas valodu regulējums, ko tā vēlas piemērot, savā būtībā ir “prevalējoša imperatīva norma” Romas I regulas 9. panta izpratnē ( 12 ), kas in concreto ir jānoskaidro šai tiesai.

28.

Šajā sakarā jāatgādina, ka minētā 9. panta 1. punktā prevalējošas imperatīvas normas jēdziens tiek definēts kā “normas, kuru ievērošanu valsts uzskata par būtisku sabiedrības interešu aizsardzībai, piemēram, savas politiskās, sociālās un ekonomiskās kārtības nodrošināšanai”. Tā kā šī definīcija pati par sevi nav pietiekama, lai noteiktu, kuri ir tie valsts tiesību akti – no visiem, kam ir imperatīvs raksturs –, kurus šis jēdziens faktiski aptver, dalībvalstu tiesām ir pienākums norādīt pamatojumu, kādēļ atbilstošās tiesiskā regulējuma normas ir jāpiemēro konkrētajā gadījumā, nepiemērojot citas valsts tiesības ( 13 ). Lai veiktu šādu kvalifikāciju, tām ir jāņem vērā virkne objektīvu kritēriju, kā Tiesa to ir norādījusi saistībā ar instrumentu, no kura Romas I regula ir atvasināta ( 14 ).

29.

Ja par pareizu tiek pieņemts tas, ka pamatlietā ir jāpiemēro Flandrijas valodu regulējums, tālāk ir jānoskaidro aplūkojamajā gadījumā piemērojamo normu saturs, ņemot vērā atšķirības, kas var tikt noteiktas starp lēmumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu ietverto valsts tiesiskā regulējuma atspoguļojumu un to atspoguļojumu, kāds izriet no Beļģijas valdības rakstveida un mutvārdu apsvērumiem.

30.

Proti, šī valdība apgalvo – pretēji tam, ko, šķiet, atzīst iesniedzējtiesa –, ka Flandrijas valodu regulējums neuzliek juridisku pienākumu nedz rēķinā norādīt rēķina noteikumus vai tirdzniecības noteikumus, nedz tajā tos norādīt holandiešu valodā. Tā apgalvo, ka atbilstoši Flandrijas dekrēta par valodu lietojumu ( 15 ) 2. pantam holandiešu valodā obligāti ir jāatspoguļo vienīgi informācija, kas ir paredzēta PVN tiesiskajā regulējumā ( 16 ). Taču, pēc šīs valdības ieskata, klientam esot ļoti viegli saprast šo informāciju, kas pārsvarā ir norādīta ar skaitļiem, vai nepieciešamības gadījumā noskaidrot šīs obligāti norādāmās informācijas tulkojumus visās Eiropas Savienības valodās, jo tie atbilst tiem, kas saskaņotā veidā ir uzskaitīti Direktīvas 2006/112/EK ( 17 ) 226. pantā.

31.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gadījumā, kad kāds no prejudiciālā nolēmuma procedūras lietas dalībniekiem apšauba lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu saturu, Tiesai sava pārbaude ir jāierobežo ar tiem vērtējuma elementiem, kurus iesniedzējtiesa ir izlēmusi tai darīt zināmus, it īpaši attiecībā uz atbilstošā valsts tiesiskā regulējuma piemērošanas nosacījumiem, kurus šī pēdējā uzskata par skaidriem, jo valsts tiesību normu interpretācija ir vienīgi valsts tiesu kompetencē ( 18 ). Līdz ar to, lai kāda būtu Beļģijas valdības paustā kritika par iesniedzējtiesas veikto valsts tiesību interpretāciju, izskatāmais lūgums sniegt prejudiciālo nolēmumu ir jāizvērtē, ņemot vērā tādu šo tiesību interpretāciju, kādu ir sniegusi šī tiesa ( 19 ).

32.

Tomēr Tiesa, lemjot par lēmumu par prejudiciālā jautājuma uzdošanu, ja nepieciešams, var sniegt precizējumus, kas var palīdzēt valsts tiesai, tai interpretējot valsts tiesisko regulējumu un novērtējot šā pēdējā atbilstību Savienības tiesībām ( 20 ). Pēc mana ieskata, šajā lietā iesniedzējtiesai vajadzēs precīzāk pārliecināties par to, kādā mērā aplūkojamais valodu regulējums patiesi paredz, ka visa informācija, kas ietverta rēķinā, kuru izrakstījusi sabiedrība ar juridisko adresi Flandrijas reģionā, ir jānorāda tikai un vienīgi holandiešu valodā.

33.

Saskaņā ar prejudiciālā jautājuma formulējumu iesniedzējtiesa jautā Tiesai par LESD 45. panta, kurā ir paredzēta darba ņēmēju brīva pārvietošanās Savienībā, interpretāciju. Tomēr šķiet acīmredzams, ka šeit ir ieviesusies materiāla kļūda, kas, iespējams, ir saistīta ar to, ka par šo pantu ir runa judikatūras precedentā spriedumā Las ( 21 ), uz kuru lēmumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu ir daudzas atsauces.

34.

Katrā ziņā ir skaidrs, ka tiesvedība pamatlietā nav ietverama šā panta piemērošanas jomā, jo šī tiesvedība ir par tirdzniecības attiecībām starp Beļģijas sabiedrību un Itālijas sabiedrību, un nekas lietas materiālos neļauj sasaistīt šo tiesvedību ar darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.

35.

Tomēr šādi atklātajai atsauces kļūdai nevajadzētu būt par pamatu lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamībai, kā to galvenokārt apgalvo Beļģijas valdība. Proti, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 267. pantā paredzētās sadarbības procedūras ietvaros starp valstu tiesām un Tiesu šai pēdējai ir iespēja pārformulēt tai iesniegtos jautājumus, lai sniegtu iesniedzējtiesai noderīgu atbildi, kas tai ļautu izšķirt tajā izskatāmo strīdu ( 22 ).

36.

Šajā sakarā Tiesas uzdevums ir no valsts tiesas sniegto faktu kopuma, it īpaši no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu argumentācijas, izsecināt Savienības tiesību elementus, kuru interpretācija ir nepieciešama, ņemot vērā strīda priekšmetu ( 23 ). No lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu pamatojuma izriet, ka prasītāja pamatlietā – New Valmar – galvenokārt ir norādījusi uz attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma nesaderību ar LESD 26. panta otro daļu, kā arī ar 34. un 35. pantu un ka pakārtoti tā ir lūgusi iesniedzējtiesu uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu tieši sakarā ar šīm primāro tiesību normām par preču brīvu apriti.

37.

Tāpat kā visas ieinteresētās personas, kuras iesniegušas apsvērumus, proti, New Valmar, pakārtoti – Beļģijas valdība, Lietuvas valdība, kā arī Komisija, es tātad uzskatu, ka turpmāk norādīto iemeslu dēļ uzdotais prejudiciālais jautājums ir jāpārformulē tādējādi, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu īstenībā attiecas uz LESD normām par preču brīvu apriti un, precīzāk, šā līguma 35. panta interpretāciju.

38.

Kaut gan New Valmar vienlaicīgi atsaucas uz LESD 26. panta 2. punktu, kā arī 34. un 35. pantu, tomēr manā ieskatā vienīgi pēdējā minētā tiesību norma tiešā veidā atbilst pamatlietas priekšmetam un tātad ir interpretējama izskatāmajā lietā.

39.

Proti, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka šī tiesvedība par itāliešu, nevis holandiešu valodā noformēto rēķinu apmaksu ir saistīta ar preču piegādi, ko Beļģijā reģistrēts koncesijas devējs veicis Itālijā reģistrētam koncesionāram. Tātad Tiesai iesniegtais jautājums pēc būtības ir par to, vai valodu lietojuma prasības, kas izriet no iesniedzējtiesas norādītā valsts tiesiskā regulējuma, var ierobežot šādu Beļģijas izcelsmes eksportu uz citām dalībvalstīm.

40.

LESD 26. panta 2. punktā ir ietverta vien vispārēja norāde uz preču brīvu apriti, personu brīvu pārvietošanos, pakalpojumu un kapitāla brīvu apriti iekšējā tirgū. Savukārt LESD 34. pants attiecas uz importa kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgiem pasākumiem, nevis uz eksporta ierobežojumiem starp dalībvalstīm, kas ir aizliegti LESD 35. pantā. Tādējādi, pēc mana ieskata, tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkojamais ir jāizvērtē konkrēti attiecībā pret šo pēdējo tiesību normu, kā to iesaka Komisija.

41.

Tikai Beļģijas valdība uzskata, ka konkrēto valsts pasākumu atbilstība Savienības tiesībām būtu jāizvērtē vienīgi saistībā ar PVN jomā piemērojamajiem atvasināto tiesību aktiem un it īpaši Direktīvu 2006/112, tāpēc ka primāro tiesību akti nevarot būt atsauces norma, jo attiecībā uz rēķinu saturu pastāvot pilnīga saskaņotība ( 24 ).

42.

Tā norāda, ka šīs direktīvas 248.a pants ( 25 ) ļaujot dalībvalstīm savos tiesību aktos paredzēt, ka rēķini, kas tiek izrakstīti pārrobežu kontekstā, ir jāsastāda citā valodā nekā rēķina saņēmēja valoda. Pēc šīs valdības ieskata, Direktīvas 2006/112 normas pat paredzot, ka pēc vispārējā principa rēķini ir jāsagatavo tās dalībvalsts valodā, kurā ir reģistrēts rēķinu izrakstošais uzņēmums, jo pretējā gadījumā būtu veltīga šajā 248.a pantā paredzētā iespēja pieprasīt tulkojumu preču, pakalpojumu vai rēķina saņemšanas dalībvalsts oficiālajā valodā ( 26 ).

43.

Tomēr tāpat kā citas ieinteresētās personas, kas sniedza apsvērumus tiesas sēdē, proti, New Valmar un Komisija, es nepiekrītu Beļģijas valdības analīzei, un nepiekrītu turpmāk norādīto iemeslu dēļ.

44.

Vispirms jāatgādina, ka pakāpeniskā saskaņošana ( 27 ) ar PVN jomā secīgi pieņemtajām direktīvām šajā brīdī ir pabeigta nevis pilnībā, bet gan tikai daļēji, kā Tiesa vairākkārt to ir norādījusi ( 28 ).

45.

Konkrēti, kas attiecas uz PVN ziņā prasīto “rēķinu saturu” Direktīvā 2006/112, ir tiesa, ka 4. iedaļa, kurai ir šāds nosaukums un kura ietilpst šīs direktīvas [XI sadaļas] 3. nodaļā par “rēķinu piesūtīšanu”, satur normas, kas saskaņo šo jomu, tostarp uzskaitot virkni obligāti norādāmās informācijas un aizliedzot dalībvalstīm iespēju paredzēt, ka rēķiniem jābūt parakstītiem ( 29 ). Tomēr šī saskaņošana attiecas vienīgi uz rēķinu saturu un nevis uz praktiskajiem nosacījumiem, vadoties pēc kuriem rēķini ir jāsagatavo ( 30 ). Proti, šīs 4. iedaļas normas saistošā veidā vispār nedefinē, kāda valoda būtu jālieto šajā nolūkā. Turklāt Direktīvā 2006/112 nav citu normu, kurās būtu formulētas saskaņotas valodu prasības rēķinu sagatavošanas jomā.

46.

Šajā sakarā jāuzsver, ka Direktīvas 2006/112 248.a pantam ir krietni ierobežotāks tvērums par to, kādu tam cenšas piedēvēt Beļģijas valdība. Proti, no šā panta formulējuma izriet, ka šīs normas nolūks nekādā veidā nav atļaut dalībvalstīm vispārēji pieprasīt lietot konkrētu valodu, sagatavojot rēķinus, un it īpaši obligāti lietot tās dalībvalsts valodu, kurā rēķins tiek sastādīts, kā to apgalvo Beļģijas valdība.

47.

Šis 248.a pants paredz vienīgi iespēju, nevis pienākumu, saņēmējai dalībvalstij prasīt vienkāršu tulkojumu tās oficiālajā valodā, bet ne paša rēķina sagatavošanu šajā valodā ( 31 ), un nevis sistemātiski, bet tikai tādā gadījumā, ja tā to uzskata par nepieciešamu tādu rēķinu “kontroles nolūkos”, kas elektroniski tiek uzglabāti citā dalībvalstī ( 32 ). Šis pants pat tieši izslēdz, ka galamērķa dalībvalsts varētu noteikt vispārēju pienākumu tulkot rēķinus šajā nolūkā ( 33 ), apzinoties, ka obligāta rēķinu tulkošana ir “vērā ņemams papildu slogs uzņēmumiem”, kā tas pamatoti ir ticis norādīts likumdošanas procesa laikā, kura rezultātā šis pants tika iekļauts Direktīvā 2006/112 ( 34 ).

48.

Ņemot vērā, ka šī tiesību norma ir atkāpe no Direktīvas 2006/112 vispārējā satura, tās piemērošana, kā to tiesas sēdē uzsvēra Komisija ( 35 ), ir jāveic šauri, principam esot un paliekot līgumslēdzēju pušu brīvai valodas izvēlei tādās ekonomiskajās attiecībās, kuru ietvaros tiek sagatavots pārrobežu rēķins.

49.

Līdz ar to, nepastāvot saskaņošanai, kura ar Savienības atvasināto tiesību normām būtu izsmeļoši īstenota jomā, kas ir izskatāmā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets, tas ir, attiecībā uz pārrobežu rēķinu sagatavošanā ievērojamo valodu lietojumu, uzdotais jautājums, pēc mana ieskata, ir jāpārformulē tādējādi, ka tas attiecas uz LESD 35. panta interpretāciju ( 36 ).

50.

Pēc būtības pārformulētais prejudiciālais jautājums aicina Tiesu izvērtēt, pirmkārt, vai tādi valsts pasākumi kā norādītie ierobežo tirdzniecību starp dalībvalstīm tādējādi, ka tie ir uzskatāmi par pasākumiem ar eksporta kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību LESD 35. panta izpratnē, un apstiprinošas atbildes gadījumā, otrkārt, vai šādus pasākumus tomēr var uzskatīt par atbilstošiem Savienības tiesībām tāpēc, ka tos attaisno vispārējo interešu mērķi un tie ir samērīgi ar šiem mērķiem.

51.

Iesniedzēja it īpaši interesējas par to, vai Tiesas ieņemtā nostāja spriedumā Las ( 37 ), atbilstoši kurai šā paša valodu regulējuma normas attiecībā uz darba tiesiskajām attiecībām nebija saskaņā ar darba ņēmēju brīvu pārvietošanos ( 38 ), var tikt pārnesta izskatāmās lietas kontekstā, kas noved pie šā regulējuma izvērtējuma, šoreiz saistībā ar preču brīvu apriti.

52.

Tāpat kā lieta, kurā tika taisīts spriedums Las ( 39 ), arī izskatāmā lieta pēc būtības attiecas uz to, ka Savienības tiesībām, iespējams, neatbilst dalībvalstī piemērojamais tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka gadījumā, ja uzņēmumi, kam juridiskā adrese ir šīs valsts federālajā vienībā, aplūkojamajā gadījumā Beļģijas Karalistes Flandrijas reģionā, sagatavo konkrētus dokumentus, tiem obligāti – pretējā gadījumā tiesai pēc savas ierosmes atzīstot šos dokumentus par spēkā neesošiem – ir jālieto šīs vienības oficiālā valoda, proti, holandiešu valoda, un tas tā ir jādara pat tad, ja šie dokumenti tiek sagatavoti pārrobežu tirdzniecības ietvaros un ja konkrētās līgumslēdzējas puses savstarpēji varētu labāk saprasties, lietojot citu valodu.

53.

Spriedumā Las nospriežot, ka šādam regulējumam var būt atturoša iedarbība attiecībā uz holandiešu valodā nerunājošiem darba ņēmējiem un darba devējiem no citām dalībvalstīm un ka tādējādi tas ir LESD 45. pantam neatbilstošs ierobežojums, Tiesa cita starpā norādīja, ka šāds pasākums, pat ja tas netiek piemērots diskriminējoši pēc pilsonības kritērija, var padarīt darba ņēmēju brīvas pārvietošanās īstenošanu mazāk pievilcīgu, ņemot vērā, ka attiecībā uz Flandrijas reģionā reģistrēto darba devēju noslēgtajiem pārrobežu darba līgumiem saistoša ir vienīgi holandiešu valoda ( 40 ).

54.

Šis pamatojums nav automātiski pārnesams uz šo lietu, jo Tiesas veiktais izvērtējums par atbilstību LESD 45. pantam nav pilnībā identisks tam, kāds ir jāveic attiecībā uz LESD 35. pantu, kas aizliedz pasākumus ar eksporta kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību, kuri tādējādi tiek kvalificēti, ņemot vērā judikatūras kritērijus, kas ir mazliet atšķirīgi no tiem, kuri piemērojami attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.

55.

Proti, no Tiesas judikatūras izriet, ka ar LESD 35. pantu aizliegtie pasākumi ir tie, “kuru mērķis vai rezultāts ir tieši eksporta apjomu ierobežošana un tādējādi atšķirīgas attieksmes radīšana pret tirdzniecību dalībvalsts ietvaros un tās eksporta tirdzniecību, lai nodrošinātu īpašas priekšrocības valstī ražotajām precēm vai ieinteresētās dalībvalsts iekšējam tirgum, nelabvēlīgi ietekmējot citu valstu ražojumus vai tirdzniecību” ( 41 ).

56.

Tomēr Tiesa ir mīkstinājusi šo pieeju līdzīgā kontekstā tam, kāds tas ir izskatāmajā lietā, piebilstot, ka “pat tad, ja [valsts tiesiskais regulējums] ir piemērojams visiem tirgus dalībniekiem, kuri darbojas valsts teritorijā”, tas var tikt kvalificēts kā pasākums ar eksporta kvantitatīvam ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību, ja vien netiek konstatēts, ka šis regulējums “nelabvēlīgi ietekmē preču eksportu no eksportētājdalībvalsts tirgus, bet šādi neietekmē preču tirdzniecību minētās dalībvalsts tirgus ietvaros” ( 42 ).

57.

Tieši šie kritēriji ir jāizmanto aplūkojamajā gadījumā, lai novērtētu, vai aplūkojamais valodu lietojuma regulējums var būt tāds ierobežojošs pasākums, ko aizliedz LESD 35. pants.

58.

Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa norāda uz dažādu apstākļu esamību, kas ļauj uzskatīt, ka Flandrijas valodu regulējums var būt Līgumā paredzētās brīvas aprites un brīvas pārvietošanās izmantošanas ierobežojums. Atšķirībā no Beļģijas valdības New Valmar un Komisija norāda arī virkni argumentu, kas liecina par labu šai kritiskajai pieejai ( 43 ), kuru turpmāk norādīto iemeslu dēļ Tiesai iesaku izvēlēties arī es.

59.

Pamatlietā aplūkojamais regulējums, protams, ir piemērojams vienlīdzīgi, neņemot vērā ieinteresēto pušu pilsonību vai arī preču izcelsmi vai galamērķi, jo tas ir saistošs visiem uzņēmumiem, kuru juridiskā adrese ir Beļģijas Karalistes holandiešu valodas reģionā. Tomēr tiešas diskriminācijas neesamība pati par sevi nav pietiekama, ievērojot iepriekš minēto Tiesas judikatūru, kurā atzīts, ka reizēm LESD 35. panta piemērošanas nosacījumi var tikt izpildīti, neskatoties uz šādu konstatējumu ( 44 ). Taču es uzskatu, ka saskaņā ar šīs judikatūras kritērijiem tāds valodu regulējums kā pamatlietā aplūkojamais ietekmē gan eksportu no konkrētās dalībvalsts, gan arī preču tirdzniecību šīs dalībvalsts tirgū.

60.

Proti, pēc mana ieskata, šeit rodas praktiskas problēmas, kas vēl spēcīgāk izpaužas pārrobežu tirdzniecības kontekstā nekā iekšējā tirdzniecībā, jo no rēķinu sagatavošanas holandiešu valodā nav paredzētas atkāpes. Galvenās neērtības, kas saistītas ar faktu, ka nav atļauta citas saistošas valodu versijas izmantošana, kurai tātad būtu obligāts spēks, kas būtu formulēts konkrēto līgumslēdzēju pušu brīvi izvēlētā valodā, ir tādas, ka līgumslēdzējas puses tiek kavētas izvēlēties valodu, ko tās pārvalda abas, un it īpaši valodu, kura tiek plašāk izmantota starptautiskajā tirdzniecībā.

61.

Attiecībā uz šāda rēķina saņēmēju iesniedzējtiesa pamatoti norāda, ka viņš, ja vien nepārvalda holandiešu valodu, saskarsies ar grūtībām rēķinu ātri saprast, kas pilnīgi noteikti ir mazāk iespējams tad, ja viņš ir reģistrēts citā dalībvalstī ( 45 ), nevis dzīvo Beļģijā, kur holandiešu valoda ir viena no oficiālajām valodām ( 46 ).

62.

Šajā sakarā Beļģijas valdība iebilst, ka pircējam, kurš nesaprot holandiešu valodā sagatavotu rēķinu, esot iespēja, pirmkārt, uzreiz prasīt tulkojumu un, otrkārt, šaubu gadījumā apstrīdēt šo rēķinu. Tomēr es uzskatu, ka slogs, ko vidējam pircējam rada viens vai otrs no šiem soļiem, var to atturēt vai nu noslēgt līgumu ar Flandrijas reģionā reģistrētu uzņēmumu, ja par šīm grūtībām viņam izdodas uzzināt pirms līguma noslēgšanas, vai arī vismaz sadarboties ar šo uzņēmumu citreiz, ja viņš par tām uzzina tikai pēc viņu darījuma pabeigšanas.

63.

Attiecībā uz noteiktā valodā sagatavota rēķina nosūtītāju Komisija pamatoti norāda, ka šajā kontekstā tas riskē sevi vēl vairāk pakļaut nesamaksāšanas iespējamībai īsta vai šķietama saprašanas trūkuma dēļ, uz ko var atsaukties tā ārvalsts līgumpartneris, kā to turklāt, šķiet, atzīst Beļģijas valdība. Tieši tā ir noticis šajā lietā, jo Itālijas sabiedrība, kas potenciāli ir strīdīgo rēķinu debitore, veidā, kas man šķiet esam paradoksāls ( 47 ), bet kas tik un tā var novest pie tai labvēlīga risinājuma New Valmar uzsāktajā procesā, atsaucas uz Flandrijas valodu regulējumu.

64.

Savukārt Beļģijas valdība apgalvo, ka iesniedzējtiesa kļūdaini norāda uz zaudēto laiku un uz izmaksām saistībā ar rēķinu tulkošanu no holandiešu valodas valodā, kuru tā saņēmējs pārvalda, to pamatojot ar to, ka starptautiskajā tirdzniecībā tas esot gandrīz neizbēgami un ka uz flāmu uzņēmumiem šis slogs gulšoties pat tad, ja tiem būtu iespēja sagatavot savus rēķinus ārvalsts valodā pēc to izvēles. Tomēr tas tā nav eksportētājiem, kuru rīcībā ir iekšējie resursi, kas tiem ļauj tieši, tātad bez tulkošanas izmaksām, lietot valodu, kuru tie padziļināti pārvalda ( 48 ). Paredzot holandiešu valodas izmantošanu, aplūkojamais regulējums skartajiem uzņēmumiem, kas vēlas nodarboties ar pārrobežu tirdzniecību, tādējādi rada tulkošanas izmaksas, kas citādi nebūtu nepieciešamas.

65.

Pat tad, ja izrādītos, ka no konkrētā regulējuma izrietošās prasības, kā to apgalvo Beļģijas valdība, neparedz absolūtu vienvalodību un tās attiecas tikai uz PVN sakarā obligāti norādāmo informāciju, jebkurā gadījumā iespējams noteikts bilingvālisms, pēc mana ieskata, jau atspoguļotu pārāk būtisku materiālu ierobežojumu, it jo sevišķi starptautiskās tirdzniecības kontekstā. Proti, pienākums attiecīgā gadījumā sagatavot rēķinus divās valodās, tas ir, holandiešu valodā attiecībā uz atsevišķu obligāti norādāmu informāciju – saskaņā ar šīs valdības sniegtajām norādēm – un citā pušu izvēlētā valodā attiecībā uz citu informāciju faktiski ir eksportējošajiem Beļģijas uzņēmumiem grūti paveicama rīcība, īpaši, kad tie to veic lielā mērogā, kas tātad daudzkāršo dažādiem ārvalstu partneriem adresējamo rēķinu skaitu.

66.

No minētā izriet, ka šis regulējums rada atturošu iedarbību uz tirdzniecību starp dalībvalstīm ne vien attiecībā uz uzņēmumiem ar juridisko adresi Flandrijas reģionā, kuri vēlētas eksportēt savas preces uz citām dalībvalstīm, kā to norāda New Valmar, bet arī attiecībā uz ārvalstu sabiedrībām, kuras vēlētos noslēgt vienošanos ar šiem uzņēmumiem, bet kuras var kavēt ar piegādi saistītā nenoteiktība sakarā ar rēķinu obligāto sagatavošanu holandiešu valodā. Piebildīšu, ka no šiem valsts pasākumiem izriet arī būtiska juridiska nedrošība abām līgumslēdzējām pusēm saistībā ar tajos paredzētajām radikālajām sankcijām ( 49 ), un, manuprāt šī nedrošība ir sevišķi uztverama gadījumā, kad puses, kā tas ir pamatlietā, ir vienojušās savam līgumam piemērot citas dalībvalsts tiesību aktus.

67.

Iebilstot pret šo analīzei, Beļģijas valdība arī norāda, ka, lai arī runa ir par to pašu valodu regulējumu, izskatāmā lieta ir jānošķir no lietas, kurā tika taisīts spriedums Las ( 50 ), tāpēc ka tiesvedībai pamatlietā šeit nav tiešas saiknes ar pušu parakstītā līguma noslēgšanu, jo tās priekšmets ir rēķini, un ka šis regulējums nav ietekmējis to brīvību izvēlēties valodu, kādā tās noformē savu līgumu.

68.

Tomēr iesniedzējtiesa pamatoti norāda, ka strīdīgie rēķini ir apstiprinājums prasījumiem, kas izriet no senāka līguma ( 51 ) un ka šāds regulējums var kavēt līgumslēdzējas puses viegli un pareizi saprasties saistībā ar vienošanos par samaksu, kas panākta sakarā ar to līguma izpildi. Tādējādi šajā lietā pastāv tieša saistība starp šiem rēķiniem un tiem pamatā esošā līguma izpildi. Turklāt arī paši rēķini var radīt juridiskus pienākumus papildus tiem pienākumiem, kas rodas no šā līguma ( 52 ). Turklāt tas nav retums, ka darījumu attiecības konkretizējas ar rēķina sagatavošanu vēl pirms rakstveida līguma. Šajos divos pēdējos gadījumos aplūkojamais regulējums neapšaubāmi nosaka valodu, kādā notiek apmainīšanās ar akceptu. Visbeidzot jāuzsver, ka neskatoties uz to, ka šā regulējuma mērķis nav reglamentēt pašu līgumu noformēšanu, tā sekas, kā es to jau pierādīju ( 53 ), var būt komerciālu vienošanos ar citās dalībvalstīs reģistrētām personām konkretizēšanas vai pagarināšanas kavēšana.

69.

Ņemot vērā visus šos apstākļus, es uzskatu, ka šādi valsts pasākumi tieši ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tādējādi manā ieskatā uz aplūkojamo situāciju neattiecas Tiesas attīstītā judikatūra, kas tiecas atteikties atzīt par pretēju Savienības tiesībām valsts tiesisko regulējumu, kad “ierobežojošā ietekme, [ko šis regulējums] varētu radīt attiecībā uz preču brīvu apriti, ir pārāk nejauša un pārāk netieša, lai [tas] varētu tikt uzskatīts par tādu, kas kavē tirdzniecību starp dalībvalstīm” ( 54 ). Šajā sakarā norādāms, pirmkārt, ka aplūkojamajā gadījumā apskatītā ierobežojošā iedarbība ir atkarīga nevis no hipotētiska notikuma nākotnē, bet gan vienkārši no preču brīvas aprites tiesību izmantošanas, un, otrkārt, ka nav nozīmes zināt, kādu apmēru šī ietekme var sasniegt praksē, jo ir aizliegts jebkāds, pat maznozīmīgs, šīs brīvības ierobežojums ( 55 ).

70.

Līdz ar to es uzskatu, ka tāds valodu regulējums kā pamatlietā aplūkojamais, kas rēķinu sagatavošanai visiem uzņēmumiem, kuri reģistrēti vienā no konkrētās dalībvalsts federatīvajām vienībām, paredz noteiktas oficiālās valodas izmantošanu, ir pasākums ar eksporta kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību LESD 35. panta izpratnē. Atliek noskaidrot, vai šādu regulējumu tomēr iespējams attaisnot no Savienības tiesību viedokļa ( 56 ).

71.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru valsts pasākums, kas ierobežo Līgumā paredzēto brīvu pārvietošanos vai brīvu apriti, bet kam ir vispārējo interešu mērķis, var tikt atzīts par atbilstošu Savienības tiesībām ar divkāršo nosacījumu, ka tas ir atbilstošs šā mērķa sasniegšanai un ka tas nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu šo mērķi ( 57 ).

72.

Valsts pasākums, kas, lai arī tiek piemērots, nešķirojot pēc ieinteresēto personu pilsonības vai preču izcelsmes, tiek uzskatīts par šķērsli preču brīvai apritei, tomēr var tikt atzīts par atbilstošu Savienības tiesībām vai nu tad, ja tas ir attaisnojams ar kādu no LESD 36. pantā uzskaitītajiem vispārējo interešu apsvērumiem un atbilst tajā paredzētajiem nosacījumiem ( 58 ), vai arī tad, ja tas atbilst svarīgām vispārējo interešu prasībām, kas ir atzītas Tiesas judikatūrā, ja vien ar tām iespējams sasniegt paredzēto mērķi un ja tās ir samērīgas attiecībā pret to ( 59 ).

73.

Attiecībā uz pirmo izņēmumu kategoriju, lai arī Komisija iesaka iekļaut LESD 36. pantu atbildē uz prejudiciālo jautājumu, uz nevienu no šajā normā uzskaitītajiem attaisnojumu pamatiem nav tieši norādīts, un vispār man nešķiet, ka izskatāmajā lietā kāds no tiem varētu būt būtiski efektīvs.

74.

Attiecībā uz otro izņēmumu kategoriju vienīgi Komisija saskata iespēju balstīt tādu ierobežojošo pasākumu kā aplūkojamie pamatojumu uz patērētāju tiesību aizsardzību ( 60 ). Tomēr tā pati pamatoti secina, ka aplūkojamajā gadījumā šo vispārējo interešu mērķi nevar piemērot kā pamatojumu preču brīvas aprites ierobežojuma attaisnošanai, jo pamatlietā pastāv strīds starp diviem profesionāliem līgumslēdzējiem, kas nekādā veidā tieši neietekmē patērētājus.

75.

Tādējādi galvenā radusies problēma ir noskaidrot vai un, attiecīgā gadījumā, kādā mērā Tiesas atzītie attaisnojumi spriedumā Las ( 61 ) sakarā ar Flandrijas valodu regulējumu, kas tajā laikā bija piemērojams darba tiesiskajās attiecībās, var būt attiecināmi uz izskatāmo lietu. Šajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka trīs Beļģijas valdības nosauktie mērķi – proti, veicināt un stimulēt nodarbinātību vienā no Beļģijas Karalistes oficiālajām valodām, nodrošināt daba ņēmēju sociālo aizsardzību, kā arī atvieglot ar to saistītās administratīvās kontroles – figurē svarīgu vispārējo interešu prasību vidū, kas var attaisnot Līgumā paredzēto pamatbrīvību īstenošanas ierobežojumu.

76.

Pirmo no šiem trīs iemesliem Beļģijas valdība ir norādījusi arī šajā lietā, argumentējot, ka aplūkojamais regulējums atbilstot nepieciešamībai aizsargāt Flandrijas reģiona oficiālās valodas lietojumu. Es apstiprinu, ka no judikatūras izriet, ka nodarbinātības vai kādas dalībvalsts oficiālās valodas veicināšana un stimulēšana ir leģitīms mērķis, kas principā var attaisnot Savienības tiesībās noteikto pienākumu ierobežošanu ( 62 ). Tas it īpaši attiecas uz LESD 35. pantā paredzēto eksporta kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu pasākumu aizliegumu. Ievērojot specifiskās funkcijas, ko ne vien komercdarbības jomā, bet arī publiskajā jomā pilda tādi oficiāli dokumenti kā rēķini ( 63 ), tāds pasākums kā aplūkojamais man šķiet potenciāli spējīgs saglabāt šādas valodas ikdienas lietojumu šajās dažādajās jomās, kā to uzsver Lietuvas valdība ( 64 ).

77.

Otrkārt, pēc Beļģijas valdības ieskata, holandiešu valodas lietojuma paredzēšana likumā šo dokumentu sastādīšanai nodrošināšot PVN jomā kompetento dienestu veikto pārbaužu ātrumu un efektivitāti. New Valmar atšķirībā no Lietuvas valdības noraida šo argumentāciju. Es atgādinu, ka Tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka mērķis atvieglot un tādējādi stiprināt administratīvās vai nodokļu kontroles var būt par pamatu Līgumā paredzēto pamatbrīvību ierobežojumiem ( 65 ). Tāds valodu regulējums kā aplūkojamais pilnīgi noteikti var palīdzēt atbildīgajām iestādēm kontrolēt uzņēmuma dokumentus ( 66 ) un tādējādi nodrošināt valsts un Savienības tiesību ievērošanu, īpaši netiešās aplikšanas ar nodokļiem jomā ( 67 ).

78.

Šos divus svarīgos vispārējo interešu iemeslus Beļģijas valdība, manuprāt, pamatoti ir norādījusi kā iespējamo attaisnojumu preču brīvas aprites šķērslim, ko es uzskatu par pierādītu, bet tomēr vēl ir jāpārbauda, vai tāds regulējums kā pamatlietā aplūkojamais, īpaši ņemot vērā tajā paredzētās sankcijas, ir samērīgs ar minētajiem mērķiem. Es secinu, ka izskatāmajā lietā šis samērīguma kritērijs nav izpildīts.

79.

Iesniedzējtiesa vaicā, vai spriedumā Las ( 68 ) samērīguma trūkuma dēļ sniegtā negatīvā atbilde sakarā ar šeit aplūkojamā valodu regulējuma normām, kas bija piemērojamas sociālajās attiecībās, ir pārnesama uz izskatāmo lietu, it īpaši ņemot vērā to, ka šā regulējuma pārkāpuma gadījumā piemērojamo sankciju režīms, proti, absolūta spēkā neesamība, ko pēc savas ierosmes konstatē tiesa ( 69 ), ir līdzīgs attiecībā uz strīdīgajiem rēķiniem.

80.

Komisija uzskata, ka spriedumā Las ( 70 ) norādītie iebildumi attiecībā uz samērīguma kontroli šajā lietā ir piemērojami mutatis mutandis. Es vēlos formulēt dažus apsvērumus šajā sakarā, ņemot vērā norādītās atšķirības starp lietu, kurā tika taisīts šis spriedums, un izskatāmo lietu.

81.

Proti, pirmais Tiesas formulētais iebildums attiecās uz faktu, ka brīvas un skaidras vienošanās starp pusēm nodibināšanās priekšnoteikums ir, lai tās savu līgumu var sagatavot citā valodā nekā šīs dalībvalsts oficiālā valoda, ja tās šo pēdējo nepārvalda. Var vaicāt, vai šis vērtējuma faktors ir mazāk noteicošs pamatlietas sakarā, kura ir nevis par līguma noslēgšanu kā tādu ( 71 ), bet gan par rēķinu sagatavošanu, kas ir likumā paredzēti dokumenti, kuri tādējādi nav ekskluzīvi konsensuāli, neskatoties uz to, ka tie ietilpst komercdarījumu jomā. Tomēr jāatgādina, ka neatkarīgi no sākotnējā līguma, kura izpildi rēķini nodrošina, tie paši par sevi var radīt juridiskas sekas pusēm vai paši kalpot par atbalstu gribas saskaņošanai, kas veido līgumiskās attiecības ( 72 ).

82.

Otrais no šiem iebildumiem bija saistīts ar faktu, ka konkrētais regulējums nepieļāva, ka pārrobežu darba līgumiem tiek sagatavota saistoša versija arī valodā, ko pārvalda visas attiecīgās līgumslēdzējas puses. Šā iebilduma izšķirošais raksturs šajā lietā bija par pamatu atrunai tiktāl, ciktāl to atšķirībā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu apgalvo Beļģijas valdība, ka obligāts holandiešu valodas lietojums šeit esot attiecināms vienīgi uz PVN sakarā norādāmo juridisko informāciju un ka tas nav attiecināms uz visu pārējo informāciju rēķinos, kurai ir līgumisks raksturs ( 73 ). Tas, protams, būs jānoskaidro iesniedzējtiesai, vai tas tā ir Beļģijas tiesību gadījumā ( 74 ), bet, lai aptvertu hipotēzi, kurā tas tā būtu, man šķiet, ka uz prejudiciālo jautājumu ir jāsniedz tāda atbilde, kurā tiek ņemta vērā tādējādi pastāvošā nenoteiktība attiecībā uz aplūkojamajā gadījumā paredzēto ar valodu saistīto pienākumu apjomu.

83.

Neskatoties uz šiem apsvērumiem, es tāpat kā New Valmar, Lietuvas valdība un Komisija uzskatu, ka tāds valodu regulējums kā pamatlietā aplūkojamais neatbilst no Savienības tiesībām izrietošajām saistībām, jo tas pārsniedz minimāli nepieciešamos pasākumus, lai sasniegtu iepriekš minētos vispārējo interešu mērķus ( 75 ) gan no vietas, kas ir rezervēta konkrētajai valodai, viedokļa, gan no piemērojamās sankcijas par šā regulējuma pārkāpumu viedokļa.

84.

Man šķiet, ka nosaukto vispārējo interešu mērķu sasniegšanu, proti, oficiālās valodas atbalstīšanu un pārbaužu atvieglošanu, tikpat labi varētu sasniegt ar preču brīvu apriti mazāk ierobežojošiem pasākumiem nekā pienākums tādos uzņēmuma dokumentos kā rēķini lietot iepriekš noteiktu valodu, izslēdzot visu citu Savienības dalībvalstu oficiālās valodas.

85.

Es precizēju, ka, pat pieņemot, ka šo pienākumu ierobežo juridiskā informācija par PVN, kā to apgalvo Beļģijas valdība, manu nostāju tas nemaina manis iepriekš ( 76 ) un turpmāk norādīto praktisko iemeslu dēļ.

86.

Pirmkārt, nevar neņemt vērā faktu, ka pienākuma izrakstīt rēķinus mērķis ( 77 ) ir ne vien aizsargāt publiskās intereses, kas tostarp attaisno valsts kompetento iestāžu veiktās administratīvās un nodokļu kontroles, bet arī aizsargāt privātās intereses, it īpaši pircēja intereses, kuram ir jābūt skaidri informētam par piegādes saturu, un tās ir divas interešu kategorijas, kuras ir pienācīgi jāsabalansē, lai starp tām rastu taisnīgu līdzsvaru. Tādējādi gadījumā, kad kādos tiesību aktos tiek paredzēts, ka rēķins ir jāsagatavo konkrētā valodā, tā saņēmējam, kurš nepārvalda šo valodu, manuprāt, galvenais ir, lai viņam būtu iespēja izmantot citu saistošu versiju, lai viņš varētu vieglāk saprast šajā rēķinā ietverto informāciju ( 78 ) un tātad nodrošināties, ka pārdevējs savas saistības ievēro.

87.

Tam klāt nāk apsvērumi par darījumiem starptautiskā tirdzniecībā, attiecībā uz kuriem var būt nepieciešama juridisko ierobežojumu, šajā gadījumā – valodu regulējuma, mīkstināšana, lai pārliekus nekavētu pārrobežu tirdzniecību. Kā to uzsver Lietuvas valdība un Komisija, šajā īpašajā kontekstā pastāv specifiskas grūtības, kādas pamatoti apraksta New Valmar ( 79 ), un tirdzniecības paražas ( 80 ), kuras ir ieteicams ņemt vērā, cik vien tas iespējams, lai veicinātu šāda veida darījumus, it īpaši Savienības ietvaros ( 81 ). Šie apsvērumi īpaši ir attiecināmi uz rēķinos ietverto informāciju, kas norāda uz līgumslēgšanas brīvību, piemēram, vispārējiem pārdošanas nosacījumiem, bet, pēc mana ieskata, būtu arī noderīgi vai pat nepieciešams, lai obligāti norādāmā informācija, piemēram, Beļģijas valdības norādītā informācija attiecībā uz PVN, būtu arī saprotama visām pārrobežu tirdzniecībā iesaistītajām pusēm.

88.

Tādi valodu noteikumi kā pamatlietā aplūkojamie man šķiet pārsniedzam to, kas ir obligāti nepieciešams, lai veicinātu holandiešu valodas izmantošanu un lai ļautu kompetentajām iestādēm veikt lietderīgās informācijas pārbaudi. Manuprāt, praksē būtu pietiekami prasīt, lai tad, ja konkrētās puses vēlas sagatavot rēķinus citā valodā, vai nu tiktu sagatavots vienīgi juridiskās informācijas tulkojums holandiešu valodā, vai, attiecīgā gadījumā, tulkojums tiktu veikts a posteriori, ja šāda versija netiek uzrādīta tieši kontroles laikā.

89.

Šajā sakarā vispirms jāatgādina, ka PVN jomā iepriekš minētās Direktīvas 2006/112 normas tikai galamērķa dalībvalstīm pieļauj lūgt atsevišķu ārvalstu valodā sastādītu rēķinu tulkošanu, kad tas ir nepieciešams kontroles nolūkos ( 82 ).

90.

Turklāt manu viedokli pamato alternatīvi paņēmieni, kas izriet no citām normām, kuras arī ir piemērojamas Beļģijas teritorijā. Pirmkārt, runa ir par šeit aplūkojamajām normām līdzvērtīgām, bet ne identiskām normām, kuras ir pieņēmusi Beļģijas Karalistes Franču kopiena un no kurām izriet, ka tādi uzņēmuma dokumenti kā rēķini, ko piestāda personas, kuru juridiskā adrese ir franču valodā runājošajā teritorijā, principā ir jāsagatavo franču valodā, tomēr “netraucējot papildus lietot pušu izvēlētu valodu” ( 83 ). Šāda iespēja papildus lietot ieinteresēto pušu izvēlētu citu, nevis šā reģiona valodu, kuru tās visas tātad, iespējams, pārvalda labāk nekā franču valodu, ir mazāk ierobežojošs pasākums par to, kas paredz vienas noteiktas valodas lietošanu komercdarījumos ( 84 ).

91.

Otrkārt, pati Flāmu kopiena 2014. gadā ir grozījusi iepriekš minēto dekrētu par valodu lietojumu ( 85 ) tādējādi, lai tā normas par darba attiecībām būtu mazāk saistošas, nekā tās bija lietas, kurā tika taisīts spriedums Las ( 86 ), laikā. Proti, šā dekrēta 5. panta 1. punktā joprojām ir paredzēts, ka holandiešu valodas lietošana Flandrijas reģionā ir princips, bet tālāk tā 2. punktā attiecībā uz “individuāliem darba līgumiem” tiek pieļauts, ka “versija ar likuma spēku [var tikt sagatavota] vienā no [Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas [EEZ] dalībvalstu oficiālajām] valodām, kuru saprot visas ieinteresētās puses”, ja ir izpildīti konkrēti piesaistes kritēriji šīm teritorijām ( 87 ).

92.

Valodu pasākumi, kas līdzīgi vienai vai otrai no šīm alternatīvām, kuras abas ierobežo preču brīvu apriti mazāk nekā pamatlietā aplūkojamais regulējums, bet ir piemērotas, lai nodrošinātu Beļģijas valdības norādītos vispārējo interešu mērķus, manuprāt, varētu tikt īstenoti arī šīs lietas kontekstā.

93.

Atbildot uz iebildumu par konkrētā valodu regulējuma samērīguma trūkumu, Beļģijas valdība norāda, ka piemērojamajai sankcijai pārkāpuma gadījumā, proti, spēkā neesamībai, ko konstatē tiesa pēc savas ierosmes, izskatāmajā lietā esot mazāka ietekme nekā lietā, kurā tika taisīts spriedums Las ( 88 ). Tā uzsver, ka atšķirībā no pamatlietas šajā pēdējā lietā, kurā bija jāatceļ holandiešu valodā nenoformētais darba līgums, aplūkojamajā gadījumā var tikt skarta vienīgi strīdīgo rēķinu un nevis konkrētās puses saistošā koncesijas līguma spēkā esamība. Ievērojot to, ka rēķini kalpo tikai tam, lai apstiprinātu no vienošanās, kas noslēgta starp pusēm, izrietošos prasījumus, to atzīšana par spēkā neesošiem nekavējot prasījumu izpildes panākšanu un turklāt nepareizos dokumentus esot iespējams aizstāt ar jauniem derīgiem rēķiniem.

94.

New Valmar iebilst, ka, pat ja spēkā neesamības ietekmi mīkstina pārdevējam dotā iespēja tiesas procesa laikā sagatavot aizstājošus rēķinus, šīs mīkstināšanas labvēlīgais efekts tomēr esot tikai teorētisks. Pēc šīs sabiedrības ieskata, faktam, ka ir jāadresē debitoram jauni rēķini, nevis holandiešu valodā sagatavoto rēķinu oriģinālu kopijas, esot vairākas nevēlamas sekas. Pirmkārt, no nodokļu aspekta, aizvietojošajos rēķinos vairs nedarbotos piegādēm Savienībā paredzētais atbrīvojums no PVN, jo šo atbrīvojumu esot iespējams piemērot vienīgi brīdī, kad preces atstāj valsts teritoriju, un nevis kā citādi. Otrkārt, no civiltiesību aspekta, pārdevējam maksājamie nokavējuma procenti par nesamaksātajiem rēķiniem tiktu aprēķināti tikai no aizvietošanas datuma, bet debitoram, kurš likumā paredzētajā termiņā nebūtu apstrīdējis oriģinālos rēķinus, joprojām pastāvētu iespēja iesniegt sūdzību par aizstājošajiem rēķiniem ( 89 ).

95.

Manuprāt, pamatlietā aplūkojamajā regulējumā paredzētās sankcijas nav nepieciešamas, lai sasniegtu Beļģijas valdības norādītos vispārējo interešu mērķus, jo holandiešu valodā nesagatavotu rēķinu anulēšana nedod tiešu pienesumu ne šīs valodas veicināšanā, ne administratīvo vai nodokļu kontroļu kā tādu atvieglošanā. Turklāt šīs drastiskās sankcijas, manuprāt, ir klaji pārmērīgas.

96.

Kā to ir uzsvērušas Lietuvas valdība un Komisija, absolūtā spēkā neesamība, kas izraisa šādu rēķinu juridiskā spēka zaudēšanu ab initio un kura tiesai ir jākonstatē pēc savas ierosmes, var būt ievērojams tiesiskās nedrošības avots abām konkrēto ekonomisko attiecību pusēm, kas kaitē pārrobežu tirdzniecībai, lai gan saskaņā ar Savienības tiesībām tā ir jāveicina.

97.

Man šķiet, ka šis konstatējums apstiprināsies galvenokārt attiecībā uz pārdevēju. Ņemot vērā Tiesas rīcībā esošo informāciju, a priori nevar izslēgt, ka pienākuma iesniegt aizvietojošu rēķinu holandiešu valodā dēļ pārdevējs saskaras ne tikai ar sarežģījumiem PVN jomā vai zaudē ar oriģinālo rēķinu saistītos nokavējuma procentus, bet arī ar noilguma jautājumiem saistībā ar jaunā rēķina izrakstīšanu, kā to apgalvo New Valmar ( 90 ). Turklāt uzņēmums, kas ir izrakstījis nevis noteiktajā, bet citā valodā sagatavotus rēķinus, var saskarties, kā tas ir bijis pamatlietā, ar šo dokumentu, no kuriem izriet tā prasījuma tiesības, pilnīgi patvaļīgu apstrīdēšanu ( 91 ). Turklāt man šķiet, ka ar šo sankciju regulējumu, lai gan mazākā mērā, bet varētu tikt sodīts arī nepareizo rēķinu saņēmējs ar to, ka atceltie rēķini daļēji vai pilnībā zaudētu to pierādījuma vērtību ( 92 ).

98.

Lai gan iesniedzējtiesai ir jānoskaidro, vai šīs potenciālās negatīvās sekas faktiski ir iestājušās šajā lietā saistībā ar pamatlietā piemērojamajām tiesībām, man šķiet, lai kā tas arī nebūtu, ka aplūkojamajā valodu regulējumā izvēlētie līdzekļi ir absolūti pārmērīgi. Proti, lai sasniegtu paredzētos mērķus, manuprāt, ir iespējams pielietot sankcijas, kas mazāk ierobežo preču brīvu apriti.

99.

Ņemot vērā visus šos apstākļus, es uzskatu, ka LESD 35. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu vienas dalībvalsts federatīvās vienības regulējumu kā pamatlietā aplūkojamais, kas paredz pienākumu visiem uzņēmumiem, kuru pastāvīgā saimnieciskās darbības vieta ir šīs vienības teritorijā, pārrobežu rakstura rēķinus, ja ne pilnībā, tad vismaz tajos obligāti norādāmās informācijas daļā ( 93 ), noformēt vienīgi šīs federatīvās vienības oficiālajā valodā, paredzot, ka pretējā gadījumā šos rēķinus par spēkā neesošiem pēc savas ierosmes atzīst tiesa.

100.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai atbildēt uz Rechtbank van Koophandel te Gent (Ģentes Tirdzniecības tiesa) uzdoto prejudiciālo jautājumu šādi:

LESD 35. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu vienas dalībvalsts federatīvās vienības regulējumu kā pamatlietā aplūkojamais, kas paredz pienākumu visiem uzņēmumiem, kuru pastāvīgā saimnieciskās darbības vieta ir šīs vienības teritorijā, pārrobežu rakstura rēķinus, ja ne pilnībā, tad vismaz tajos obligāti norādāmās informācijas daļā, noformēt vienīgi šīs federatīvās vienības oficiālajā valodā, paredzot, ka pretējā gadījumā šos rēķinus par spēkā neesošiem pēc savas ierosmes atzīst tiesa.