—

Fernández Oliva vārdā – F. Bertrán Santamaría, procurador, un J. Andreu Blake, abogado,

—

Caixabank SA vārdā – R. Feixo Bergada, procurador, un Ó. Quiroga Sardi, abogado,

—

Catalunya Banc SA vārdā – I. Fernández de Senespleda, abogado,

—

Banco Popular Español SA vārdā – C. Fernández Vicién, N. Iglesias, I. Moreno-Tapia Rivas, J. Torrecilla, J. Capell un J. Piñeiro, abogados,

—

Spānijas valdības vārdā – A. Gavela Llopis, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – J. Baquero Cruz un D. Roussanov, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) 7. pantu.

2

Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar strīdiem lietā C‑568/14 starp Ismael Fernández Oliva un Caixabank SA, lietā C‑569/14 starp Jordi Carné Hidalgo, kā arī Anna Aracil Gracia un Catalunya Banc SA un lietā C‑570/14 starp Nuria Robirosa Carrera, kā arī César Romera Navales un Banco Popular Español SA par starp šīm pusēm noslēgtajos hipotekārā aizdevuma līgumos paredzēto noteikumu par atlīdzības procentu likmi spēkā esamību.

3

Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

4

Šīs direktīvas 7. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

5

2000. gada 7. janvāraLey 1/2000 de enjuiciamiento civil [Likums Nr. 1/2000 par civilprocesu] (turpmāk tekstā – “Civilprocesa kodekss”) (2000. gada 8. janvāraBOE Nr. 7, 575. lpp.) 721. pantā ir noteikts:

“1.   Katra pamatlietas vai pretprasības puse saskaņā ar šīs sadaļas tiesību normām, uzņemoties atbildību, var lūgt tiesai noteikt tādus aizsardzības pasākumus, kurus tā uzskata par nepieciešamiem, lai nodrošinātu tiesību aizsardzības tiesā efektivitāti, un kuri, iespējams, varētu tikt noteikti nolēmumā, apmierinot [minētās puses] prasījumus.

2.   Šajā sadaļā paredzētos aizsardzības pasākumus tiesa nekādā ziņā nevar noteikt pēc savas ierosmes, neskarot normas par sevišķo tiesāšanas kārtību. Tiesa nevar noteikt stingrākus aizsardzības pasākumus par tiem, kas ir tikuši lūgti.”

6

Prasība lietā C‑568/14 tika celta strīdā starp Fernández Oliva un Caixabank par hipotekārā aizdevuma līgumā, kuru šīs līgumslēdzējas puses parakstījušas 2006. gada 6. jūnijā, iekļautā noteikuma “par procentu likmes minimumu” spēkā esamību.

7

Tāpat prasības lietā C‑569/14 pamatā ir strīds starp Carné Hidalgo, kā arī Aracil Gracia un Catalunya Banc par hipotekārā aizdevuma subrogācijas līgumā, ko šīs līgumslēdzējas puses parakstījušas 2005. gada 21. jūnijā, iekļautā noteikuma “par procentu likmes minimumu” spēkā esamību.

8

Arī prasība lietā C‑570/14 tika celta saistībā ar strīdu starp Robirosa Carrera, kā arī Romera Navales un Banco Popular Español par hipotekārā aizdevuma līgumā, ko šīs līgumslēdzējas puses parakstījušas 2005. gada 21. jūnijā, iekļautā noteikuma “par procentu likmes minimumu” spēkā esamību.

9

Prasītāji pamatlietā ir cēluši šīs individuālās prasības, atsaucoties uz noteikumu “par procentu likmes minimumu” negodīgumu Direktīvas 93/13 izpratnē, ciktāl neatkarīgi no tirgus likmju svārstībām tie finanšu iestādēm nodrošina, ka hipotekārā aizdevuma līgumos paredzētais procentu likmes minimums nekādā gadījumā nevar būt mazāks par iepriekš noteikto vērtību.

10

Saistībā ar minētajām individuālajām prasībām finanšu iestādes, kas ir atbildētājas pamatlietā, norādīja, ka Juzgado de lo Mecantil no 11 de Madrid (Madrides Komerctiesa Nr. 11, Spānija) tika izskatīta kolektīvā prasība par šo pašu jautājumu. Tāpēc, atsaucoties uz Civilprocesa kodeksa 43. pantu, tās lūdza apturēt attiecīgās tiesvedības pamatlietā līdz brīdim, kad tiks pasludināts galīgais spriedums, ar kuru tiks izbeigta kolektīvā tiesvedība.

11

Tā kā strīdos, kurās ir uzsāktas lietas C‑569/14 un C‑570/14, šis lūgums ar Juzgado de lo Mercantil no 3 de Barcelona (Barselonas Komerctiesa Nr. 3, Spānija) rīkojumiem tika noraidīts, Catalunya Banc un Banco Popular Español šos rīkojumus pārsūdzēja šajā pašā tiesā, izvirzot lis pendens iebildi, pamatojoties uz Civilprocesa kodeksa 421. pantu un lūdzot nevis apturēt, bet izbeigt attiecīgās tiesvedības, pamatojoties uz to, ka prasītājiem pamatlietā ir saistošs notiekošo kolektīvo tiesvedību iznākums.

12

Šajā kontekstā, analizējot dažādus attiecīgo finanšu iestāžu lūgumus, iesniedzējtiesa norāda, ka individuālo tiesvedību apturēšana vai izbeigšana paralēli notiekošo kolektīvo tiesvedību gadījumā var kaitēt attiecīgo patērētāju interesēm, jo prasītāji, kas ir cēluši individuālas prasības, vairs nevar saņemt specifiskas atbildes uz to prasībām, bet ir atkarīgi no iznākuma šajā kolektīvajā tiesvedībā, lai arī viņi nebija nolēmuši tajā piedalīties.

13

Šajā ziņā, norādījusi, ka Juzgado de lo Mercantil no 9 de Barcelona (Barselonas Komerctiesa Nr. 9, Spānija) jau bija iesniegusi Tiesā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Civilprocesa kodeksa 43. panta saderību ar Direktīvas 93/13 7. pantu, iesniedzējtiesa tomēr konstatē, ka saskaņā ar šo Civilprocesa kodeksa 43. pantu tā šajos apstākļos nevar apturēt pamattiesvedības pēc savas ierosmes. Tādēļ tā pauž citas šaubas par minētā 43. panta saderību ar patērētāju tiesību aizsardzības sistēmu, kas izveidota ar Direktīvas 93/13 7. pantu.

14

Iesniedzējtiesa šaubās arī par Civilprocesa kodeksa 721. panta 2. punkta saderību ar Direktīvu 93/13, ciktāl ar šo valsts tiesību normu tai ir liegts noteikt pagaidu pasākumus pēc savas ierosmes, lai mazinātu attiecīgo tiesvedību pārmērīgā ilguma negatīvo ietekmi uz patērētājiem – prasītājiem pamatlietā –, līdz brīdim, kad tiks pasludināts galīgais spriedums kolektīvajā tiesvedībā, kas norisinās paralēli, un tajā rastais risinājums var tikt piemērots individuālajām prasībām.

15

Šādos apstākļos Juzgado de lo Mercantil no 3 de Barcelona (Barselonas Komerctiesa Nr. 3) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Lūdzam Tiesai izskatīt šo lūgumu paātrinātā tiesvedībā saskaņā ar Reglamenta 105. panta 1. punktu.”

16

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2015. gada 21. janvāra rīkojumu lietas C‑568/14, C‑569/14 un C‑570/14 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī galīgā sprieduma taisīšanai.

17

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2015. gada 12. februāra rīkojumu Fernández Oliva u.c. (no C‑568/14 līdz C‑570/14, EU:C:2015:100) iesniedzējtiesas lūgumi izskatīt šīs lietas paātrinātā tiesvedībā, kāda ir paredzēta Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23.a pantā un tās Reglamenta 105. panta 1. punktā, tika noraidīti.

18

Visbeidzot, pēc 2016. gada 14. aprīļa sprieduma Sales Sinués un Drame Ba (C‑381/14 un C‑385/14, EU:C:2016:252) pasludināšanas iesniedzējtiesa informēja Tiesu, ka tā vēloties atsaukt savu pirmo prejudiciālo jautājumu. Šajā spriedumā, lemjot par attiecībām starp paralēli celtām individuālajām prasībām un kolektīvajām prasībām, lai konstatētu analoģisku līguma noteikumu negodīgumu, Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvai 93/13 ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā Spānijas tiesiskais regulējums pamatlietā, ar kuru valsts tiesai, kurā celta patērētāja individuāla prasība, ir uzlikts pienākums automātiski apturēt šādu tiesvedību, līdz tiks pieņemts galīgs nolēmums attiecībā uz izskatīšanā esošu kolektīvu prasību, un nav nedz iespējams ņemt vērā, vai no patērētāja, kurš ir individuāli vērsies tiesā, aizsardzības viedokļa šāda apturēšana ir atbilstoša, nedz arī šis patērētājs var nolemt norobežoties no minētās kolektīvās prasības.

19

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 99. pantu, ja uzdotais prejudiciālais jautājums ir identisks jautājumam, par kuru Tiesa jau ir sniegusi nolēmumu, ja atbilde uz šādu jautājumu skaidri izriet no judikatūras vai ja atbilde uz uzdoto prejudiciālo jautājumu nerada nekādas pamatotas šaubas, Tiesa pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.

20

Šajā lietā ir jāpiemēro šis pants.

21

Ar savu otro un trešo jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 93/13 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, ar ko valsts tiesai, kurā ir celta prasītāja individuāla prasība, lūdzot konstatēt līguma, kas to saista ar pārdevēju vai piegādātāju, noteikuma negodīgumu, ir liegts noteikt pagaidu pasākumus pēc savas ierosmes līdz brīdim, kad tiks pasludināts galīgais spriedums notiekošajā kolektīvajā tiesvedībā, kurā rastais risinājums var tikt piemērots individuālajai prasībai.

22

Šajā ziņā sākumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts tiesai, izskatot ar Savienības tiesībām saistītu strīdu, ir jābūt iespējai noteikt pagaidu pasākumus, lai garantētu pilnīgu efektivitāti tiesas nolēmumam, kas jāpieņem par tādu tiesību pastāvēšanu, kuras ir pamatotas ar Savienības tiesībām (skat. spriedumus, 1990. gada 19. jūnijs, Factortame u.c., C‑213/89, EU:C:1990:257, 21. punkts; 2001. gada 11. janvāris, Siples, C‑226/99, EU:C:2001:14, 19. punkts, kā arī 2007. gada 13. marts, Unibet, C‑432/05, EU:C:2007:163, 67. punkts).

23

Attiecībā uz patērētājiem ar Direktīvu 93/13 piešķirto tiesību aizsardzību tiesā pret negodīgu noteikumu izmantošanu ar pārdevējiem vai piegādātājiem noslēgtajos līgumos no pastāvīgās judikatūras izriet, ka šīs direktīvas 6. panta 1. punkts, atbilstoši kuram negodīgi noteikumi nav saistoši patērētājiem, ir imperatīva norma, kas ir vērsta uz to, lai formālais līdzsvars, kas ar līgumu nodibināts starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, tiktu aizstāts ar reālu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto pušu vienlīdzību (šajā ziņā skat. spriedumus, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 44. un 45. punkts, kā arī 2014. gada 17. jūlijs, Sánchez Morcillo un Abril García, C‑169/14, EU:C:2014:2099, 22. un 23. punkts).

24

Šādā kontekstā Tiesa ir precizējusi, ka valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāizvērtē minētās direktīvas piemērošanas jomā ietilpstoša līguma noteikuma negodīgums un, to veicot, ir jāizlīdzina starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju pastāvošā nelīdzsvarotība, ja tās rīcībā ir vajadzīgais tiesiskais un faktiskais pamatojums (skat. spriedumus, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 46. punkts, un 2014. gada 30. aprīlis, Barclays Bank, C‑280/13, EU:C:2014:279, 34. punkts).

25

Attiecībā uz secinājumiem, kas ir jāizdara no konstatējuma par līguma noteikuma negodīgumu, kurš ir veikts pēc savas ierosmes, Tiesa jau ir nospriedusi, ka, lai gan ar Direktīvu 93/13 nav paredzēts saskaņot sodus, kas ir piemērojami šādos apstākļos, tās 7. panta 1. punktā dalībvalstīm tomēr ir uzlikts pienākums rūpēties par adekvātiem un efektīviem līdzekļiem, lai novērstu negodīgu noteikumu izmantošanu ar patērētājiem noslēgtos līgumos (spriedumi, 2012. gada 26. aprīlis, Invitel, C‑472/10, EU:C:2012:242, 35. punkts, kā arī 2016. gada 14. aprīlis, Sales Sinués un Drame Ba, C‑381/14 un C‑385/14, EU:C:2016:252, 31. punkts).

26

Attiecībā uz patērētāju pagaidu aizsardzības prasību strīdos par šādiem noteikumiem Tiesa, pamatojoties it īpaši uz judikatūru, kas izriet no 2007. gada 13. marta sprieduma Unibet (C‑432/05, EU:C:2007:163), ir nospriedusi, ka šī direktīva nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram, lai gan tajā nav paredzēta iespēja procedūrā piedziņas vēršanai uz hipotēku izvirzīt iebildumus par līguma noteikuma, kas ir izpildes raksta pamatā, negodīgo raksturu, tiesai, kura izskata lietu pēc būtības un kurai ir kompetence vērtēt šāda noteikuma negodīgo raksturu, nav atļauts veikt pagaidu pasākumus, tostarp apturēt minēto izpildes procedūru, ja šādu pasākumu veikšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu tās galīgā nolēmuma pilnīgu efektivitāti (skat. spriedumu, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 64. punkts).

27

Tāpat Tiesa ir nospriedusi, ka minētā direktīva nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram par izpildi atbildīgajai tiesai procedūrā piedziņas vēršanai uz hipotēku nav atļauts ne pēc savas ierosmes, ne pēc patērētāja pieteikuma izvērtēt līguma, no kura izriet pieprasītais parāds, noteikuma, kas ir izpildes raksta pamatā, negodīgo raksturu, nedz arī veikt pagaidu pasākumus, tostarp apturēt izpildes procedūru, ja šādu pasākumu veikšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu tiesas, kura atbilstoši izskata lietu pēc būtības, galīgā nolēmuma pilnīgu efektivitāti (rīkojums, 2013. gada 14. novembris, Banco Popular Español un Banco de Valencia, C‑537/12 un C‑116/13, EU:C:2013:759, 60. punkts).

28

Taču no šī judikatūras kopuma var skaidri izsecināt atbildi, kas ir sniedzama uz otro un trešo uzdoto jautājumu, ciktāl būtībā tie ir par to, vai ar patērētāju tiesību aizsardzības sistēmu, kas izveidota ar Direktīvu 93/13, ir saderīga neiespējamība valsts tiesai, kurā ir celta patērētāja individuāla prasība tādā pašā procesuālajā kontekstā, kāds ir 2016. gada 14. aprīļa sprieduma Sales Sinués un Drame Ba (C‑381/14 un C‑385/14, EU:C:2016:252) pamatā, pēc savas ierosmes noteikt pagaidu pasākumus, lai nodrošinātu tās galīgā nolēmuma efektivitāti līdz brīdim, kad tiks pasludināts galīgais spriedums kolektīvajā tiesvedībā, kuras iznākums var tikt ņemts vērā šajā individuālajā tiesvedībā.

29

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, tā kā nav saskaņoti procesuālie līdzekļi, kas reglamentē šādu pagaidu pasākumu noteikšanu, kā arī attiecības starp Direktīvā 93/13 paredzētajām kolektīvajām un individuālajām prasībām, katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu ir jāparedz šādi noteikumi, bet ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas reglamentē līdzīgas, valsts tiesībām pakļautas situācijas (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kas patērētājiem piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips) (skat. spriedumu, 2016. gada 14. aprīlis, Sales Sinués un Drame Ba, C‑381/14 un C‑385/14, EU:C:2016:252, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Pirmkārt, runājot par līdzvērtības principu, no lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegtajām norādēm neizriet, ka Civilprocesa kodeksa 721. panta 2. punkts būtu piemērojams atšķirīgi strīdos par tiesībām, kas ir balstītas valsts tiesībās, un strīdos, kas ir balstītas Savienības tiesībās.

31

Otrkārt, attiecībā uz efektivitātes principu Tiesa jau ir nospriedusi, ka ikviens gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālā norma nepadara neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāanalizē, ņemot vērā šīs tiesību normas nozīmi visā procedūrā, tās norisi un tās īpatnības dažādu instanču valsts tiesās (spriedums, 2016. gada 18. februāris, Finanmadrid EFC, C‑49/14, EU:C:2016:98, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka Civilprocesa kodeksa 721. panta 2. punktā valsts tiesai ir aizliegts noteikt pagaidu pasākumus pēc savas ierosmes arī tad, ja valsts tiesībās prasītie materiāltiesiskie nosacījumi to noteikšanai ir izpildīti. No tā izriet, ka, ceļot tādu individuālo prasību, lai apstrīdētu līguma noteikuma negodīgumu, kuras iznākums ir saistīts ar risinājumu notiekošajā kolektīvajā tiesvedībā, patērētājs saskaņā ar 2016. gada 14. aprīļa spriedumā Sales Sinués un Drame Ba (C‑381/14 un C‑385/14, EU:C:2016:252) apstiprinātajiem principiem no pagaidu aizsardzības, lai mazinātu tiesvedības tiesā pārmērīgā ilguma negatīvo ietekmi, varētu gūt labumu tikai tad, ja viņš skaidri būtu formulējis lūgumu noteikt pagaidu noregulējuma pasākumus.

33

Tomēr ir jānorāda, ka, ņemot vērā pamatlietā aplūkotās tiesvedības valsts tiesā norisi un sarežģītību, it īpaši attiecības starp paralēlajām individuālajām un kolektīvajām prasībām, pastāv nopietns risks, ka attiecīgais patērētājs neformulē šādu lūgumu pat tad, ja valsts tiesībās prasītie materiāltiesiskie nosacījumi par pagaidu pasākumu noteikšanu, iespējams, ir izpildīti, jo viņš nezina vai neapzinās savu tiesību apjomu.

34

Tādējādi ir jākonstatē, ka šāda procesuālo tiesību sistēma, ciktāl tajā ir paredzēts, ka valsts tiesa, kurā ir celta individuāla prasība konstatēt līguma noteikuma negodīgumu, nevar noteikt pagaidu pasākumus pēc savas ierosmes, tostarp apturēt šī noteikuma piemērošanu, uz tik ilgu laiku, ko tā uzskata par lietderīgu, līdz brīdim, kad tiks pasludināts galīgs spriedums paralēli notiekošā kolektīvajā tiesvedībā, pat ja šādi pasākumi ir jānosaka, lai nodrošinātu tiesas galīgā nolēmuma, kas ir jāpieņem par tādu tiesību pastāvēšanu, uz kurām ir veikta atsauce, pamatojoties uz Direktīvu 93/13, pilnīgu efektivitāti, apdraud šajā direktīvā paredzēto aizsardzības efektivitāti (šajā ziņā skat. spriedumus, 2007. gada 13. marts, Unibet, C‑432/05, EU:C:2007:163, 67. un 77. punkts, kā arī 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 59. punkts).

35

Ja tiesai, kas izskata lietu, nav piešķirta iespēja noteikt pagaidu pasākumus pēc savas ierosmes tādos gadījumos kā pamatlietās, kad patērētājs, ceļot individuālu prasību, nav skaidri lūdzis šādus pasākumus, lai apturētu noteikuma “par procentu likmes minimumu” piemērošanu līdz brīdim, kad tiks pasludināts galīgs spriedums paralēli notiekošā kolektīvajā tiesvedībā, šī tiesa nevarētu novērst to, ka tiesvedības laikā, kura var ieilgt, minētais patērētājs veic lielākus ikmēneša maksājumus, nekā faktiski viņam būtu bijis jāveic, ja attiecīgais noteikums būtu jāatceļ. Tas it īpaši tā ir, ja pastāv reāls un tūlītējs risks, ka starplaikā minētā patērētāja maksātspēja mazinās un ka finanšu iestādes uzsāk piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūras, lai saņemtu, iespējams, nepamatotu summu samaksu, pārņemot patērētāja un viņa ģimenes mājokli.

36

Ņemot vērā šīs iezīmes, ir jānorāda, ka pamatlietā aplūkotā procesuālā sistēma nav saderīga ar efektivitātes principu, ciktāl patērētājam nodrošinātā aizsardzība saistībā ar individuālajām prasībām, kuru iznākums ir atkarīgs no notiekošajā kolektīvajā tiesvedībā rastā risinājuma, ir nepilnīga un nepietiekama un nav nedz adekvāts, nedz efektīvs līdzeklis, lai pārtrauktu tādu līguma noteikuma, kādi ir apstrīdēti pamatlietā, izmantošanu, kā tas ir paredzēts Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 17. jūlijs, Sánchez Morcillo un Abril García, C‑169/14, EU:C:2014:2099, 43. punkts).

37

Tāpēc, ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, ar ko valsts tiesai, kurā ir celta prasītāja individuāla prasība konstatēt līguma, kas to saista ar pārdevēju vai piegādātāju, noteikuma negodīgumu, ir liegts noteikt pagaidu pasākumus pēc savas ierosmes uz tik ilgu laiku, kuru tā uzskata par lietderīgu, līdz brīdim, kad tiks pasludināts galīgais spriedums notiekošajā kolektīvajā tiesvedībā, kurā rastais risinājums var tikt piemērots individuālajai prasībai, ja šādi pasākumi ir nepieciešami, lai nodrošinātu tiesas galīgā nolēmuma par tādu tiesību pastāvēšanu, uz kurām atsaucas patērētājs, balstoties uz Direktīvu 93/13, pilnīgu efektivitāti.

38

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) izdod rīkojumu:

Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, ar ko valsts tiesai, kurā ir celta prasītāja individuāla prasība konstatēt līguma, kas to saista ar pārdevēju vai piegādātāju, noteikuma negodīgumu, ir liegts noteikt pagaidu pasākumus pēc savas ierosmes uz tik ilgu laiku, kuru tā uzskata par lietderīgu, līdz brīdim, kad tiks pasludināts galīgais spriedums notiekošajā kolektīvajā tiesvedībā, kurā rastais risinājums var tikt piemērots individuālajai prasībai, ja šādi pasākumi ir nepieciešami, lai nodrošinātu tiesas galīgā nolēmuma par tādu tiesību pastāvēšanu, uz kurām atsaucas patērētājs, balstoties uz Direktīvu 93/13, pilnīgu efektivitāti.