1. 

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvas 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā ( 2 ) 1. panta 1. punktu, kā arī LESD 267. panta trešo daļu un Tiesas judikatūru attiecībā uz valstu atbildību par Savienības tiesību pārkāpumu.

2. 

Varas Cíveis de Lisboa [Lisabonas Civiltiesa] (Portugāle) ir uzdevusi jautājumus saistībā ar J. F. Ferreira da Silva e Brito, kā arī citu prasītāju celto prasību pret Estado português [Portugāles valsti] par zaudējumu atlīdzību, kas ir balstīta uz apgalvoto Savienības tiesību pārkāpumu, kurā ir vainojama Supremo Tribunal de Justiça [Augstākā tiesa].

3. 

Izskatot pirmo jautājumu, es interpretēšu jēdzienu “uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pāreja” direktīvas 1. panta 1. punkta izpratnē, ņemot vērā apstākļus pamatlietā. Atšķirībā no Supremo Tribunal de Justiça rastā risinājuma es secināšu, ka šī tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pārejas jēdziens attiecas uz situāciju, kurā uzņēmums, kurš darbojas čarterreisu tirgū, tiek likvidēts ar tā vairākuma akcionāra, kas pats darbojas aviācijas nozarē, lēmumu, un šīs likvidācijas rezultātā pirmais uzņēmums:

4. 

Izskatot otro jautājumu, es izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ LESD 267. panta trešā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka pamatlietā aplūkotajos apstākļos tādai valsts tiesai, par kuras nolēmumiem valsts tiesību sistēmā nav paredzēta iespēja vērsties tiesā, kā Supremo Tribunal de Justiça bija pienākums uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu.

5. 

Visbeidzot, izskatot trešo jautājumu, es paskaidrošu, kāpēc pamatlietā aplūkotajos apstākļos Savienības tiesības un it īpaši judikatūra, kas izriet no sprieduma Köbler ( 3 ), ir jāinterpretē tādējādi, ka tām pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums par valsts atbildību, saskaņā ar kuru tiesības uz atlīdzību rodas tikai tad, ja iepriekš ir atcelts nolēmums, ar kuru ir nodarīts kaitējums.

6.

Ar direktīvu ir kodificēta Padomes 1977. gada 14. februāra Direktīva 77/187/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā ( 4 ), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1998. gada 29. jūnija Direktīvu 98/50/EK ( 5 ).

7.

Atbilstoši minētās direktīvas preambulas 8. pantam:

“Tiesiskās drošības un pārskatāmības apsvērumi prasa, lai īpašuma tiesību nodošanas juridiskā koncepcija būtu skaidrota, ņemot vērā Tiesas praksi. Šis skaidrojums nav mainījis Direktīvas 77/187[..] darbības jomu, kāda tā ir saskaņā ar Tiesas interpretāciju.”

8.

Direktīvas 1. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā ir noteikts:

9.

Direktīvas 3. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzēts:

“Īpašumtiesības nododošās personas tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām, kas pastāv īpašumtiesību pārejas dienā, sakarā ar īpašumtiesību nodošanu pāriet īpašumtiesību saņēmējam.”

10.

Sistēmas par valsts un citu valsts iestāžu ārpuslīgumisko civiltiesisko atbildību ( 6 ), kas pieņemta ar 2007. gada 31. decembra Likumu Nr. 67/2007 (Lei que aprova o Regime da Responsabilidade Civil Extracontratual do Estado e Demais Entidades Públicas) ( 7 ) un kas grozīta ar 2008. gada 17. jūlija Likumu Nr. 31/2008 ( 8 ), 13. pantā ir noteikts šādi:

“1.   Neskarot situācijas, kas ir saistītas ar netaisnīgu notiesāšanu krimināllietā vai nepamatotu brīvības atņemšanu, valstij ir civiltiesiskā atbildība par kaitējumu, kas izriet no tiesu nolēmumiem, kuri ir acīmredzami pretrunā konstitūcijai, prettiesiski vai nepamatoti, jo, izvērtējot attiecīgos faktus, ir pieļauta būtiska kļūda.

2.   Prasības par kaitējuma atlīdzību pamatā ir jābūt kompetentas tiesas nolēmumam, ar kuru ir atcelts lēmums, ar kuru tika nodarīts kaitējums.”

11.

1993. gada 19. februārī tika likvidēta 1985. gadā dibinātā [sabiedrība] Air Atlantis SA (turpmāk tekstā – “AIA”), kas darbojās neregulāru gaisa transporta pārvadājumu nozarē (čarterreisi). Šajos apstākļos tika veikta prasītāju pamatlietā kolektīvā atlaišana.

12.

Sākot no 1993. gada 1. maija sabiedrība Transportes Aéreos Portugueses (turpmāk tekstā – “TAP”), kas bija galvenā AIA akcionāre, sāka veikt daļu no lidojumiem, kurus bija apņēmusies veikt AIA laikposmā no 1993. gada 1. maija līdz 31. oktobrim. TAP arī veica konkrētu skaitu čarterreisu tirgū, kurā līdz tam tā nebija darbojusies, jo šos maršrutus agrāk apkalpoja AIA. Šim nolūkam TAP izmantoja daļu no aprīkojuma, kuru savā darbībā bija izmantojusi AIA, it īpaši četras lidmašīnas. TAP arī apņēmās maksāt nomas maksu saskaņā ar līzinga un ar tiem saistītiem līgumiem un pārņēma AIA biroja aprīkojumu, kuru tā izmantoja savās telpās Lisabonā (Portugāle) un Faro (Portugāle), kā arī citu materiālu īpašumu. Turklāt TAP pieņēma darbā dažus bijušos AIA darbiniekus.

13.

Vēlāk prasītāji pamatlietā cēla Tribunal de trabalho de Lisboa (Lisabonas Darba tiesa) prasību par kolektīvo atlaišanu, lūdzot atjaunot viņus darbā TAP un samaksāt atalgojumu.

14.

Ar Tribunal de trabalho de Lisboa2007. gada 6. februāra spriedumu prasība par kolektīvo atlaišanu tika daļēji apmierināta, jo minētā tiesa izdeva rīkojumu atjaunot darbā attiecīgajos amatos atbildētājus pamatlietā, kā arī samaksāt pabalstus. Tribunal de trabalho de Lisboa sava sprieduma atbalstam apgalvoja, ka izskatāmajā lietā notika vismaz daļēja uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pāreja, ciktāl uzņēmuma identitāte tika saglabāta, tā darbība tika turpināta un darba līgumos TAP pārņēma bijušā darba devēja statusu.

15.

Šis spriedums tika pārsūdzēts Tribunal da Relação de Lisboa (Lisabonas Apelācijas tiesa), kas ar 2008. gada 16. janvāra spriedumu atcēla pirmās instances spriedumu, ciktāl TAP tika piespriests atjaunot darbā atbildētājus pamatlietā un samaksāt pabalstus, secinot, ka prasības par kolektīvo atlaišanu celšanai [noteiktais termiņš] bija beidzies, un uzskatot, ka uzņēmējsabiedrības vai tās daļas īpašumtiesību pāreja no AIA uz TAP nebija notikusi.

16.

Atbildētāji pamatlietā iesniedza kasācijas sūdzību Supremo Tribunal de Justiça, kas savā 2009. gada 25. februāra spriedumā lēma, ka kolektīvā atlaišana nebija prettiesiska. Minētā tiesa, pieņemot Tribunal da Relação de Lisboa argumentāciju, norādīja, ka, lai varētu secināt uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pāreju, nepietika tikai ar komercdarbības “vienkāršu turpināšanu, jo bija jāsaglabā arī uzņēmējsabiedrības identitāte. Izskatāmajā lietā TAP, veicot lidojumus 1993. gada vasaras sezonā, neesot izmantojusi “vienību” ar tādu pašu “vienības” identitāti, kas agrāk bija AIA, bet attiecīgajā tirgū esot izmantojusi savus intervences instrumentus, proti, savu uzņēmumu. Saskaņā ar Supremo Tribunal de Justiça viedokli, ja divas “vienības” nav identiskas, neesot iespējams iedomāties uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pārejas esamību.

17.

Attiecībā uz Savienības tiesībām Supremo Tribunal de Justiça norādīja, ka Tiesa, aplūkojot situācijas, kurās uzņēmums turpināja veikt darbību, kuru agrāk veica cits uzņēmums, ir nospriedusi, ka “tas vien” neļauj secināt, ka ekonomiska vienība ir pārgājusi no viena uzņēmuma otram uzņēmumam, jo “vienību nevar reducēt tikai uz tās veicamo darbību” ( 9 ).

18.

Daži atbildētāji pamatlietā lūdza Supremo Tribunal de Justiça iesniegt Tiesā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, un šī pēdējā minētā norādīja, ka “valsts tiesām, kuru nolēmumus saskaņā ar valsts tiesību sistēmu nevar pārsūdzēt, ir pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja šīs tiesas uzskata, ka, izskatot tajās aizsākto prāvu, ir jāpiemēro [Savienības] tiesības, un turklāt, ja ir radies jautājums par šo tiesību interpretāciju”.

19.

Le Supremo Tribunal de Justiça arī uzskatīja, ka Tiesa pati ir skaidri atzinusi, ka “pareiza [Savienības] tiesību piemērošana var būt tik acīmredzama, ka tā nerada pamatu saprātīgām šaubām par veidu, kā ir jāatrisina radušais jautājums”, tādējādi arī šādā gadījumā ir izslēgts pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu. Ņemot vērā [atbildētāju pamatlietā] minēto [Savienības tiesību normu] saturu, Tiesas veikto šo normu interpretāciju un šīs lietas apstākļus [..], kas tika ņemti vērā [..], nav nekādu pamatotu šaubu par interpretāciju, kas uzliktu pienākumu uzdot prejudiciālu jautājumu”.

20.

Supremo Tribunal de Justiça arī uzsvēra, ka “Tiesa [bija] izstrādājusi pastāvīgu judikatūru par problēmām, kas saistītas ar [Savienības tiesību] normu attiecībā uz “uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pāreju” interpretāciju, jo [..] direktīvā [..] jau ir veikta tajā iekļauto jēdzienu konsolidācija saskaņā ar šo judikatūru un šie jēdzieni šobrīd ir skaidri, ņemot vērā (gan Kopienas, gan valsts) judikatūrā sniegto interpretāciju, tāpēc izskatāmajā lietā nav iepriekš jākonsultējas ar Tiesu”.

21.

Atbildētāji pamatlietā cēla prasību sakarā ar ārpuslīgumisko civiltiesisko atbildību pret Estado português, prasot piespriest tai atlīdzināt konkrētu viņiem nodarīto mantisko kaitējumu. Savas prasības atbalstam viņi apgalvo, ka Supremo Tribunal de Justiça spriedums ir acīmredzami prettiesisks, ciktāl tajā ir kļūdaini interpretēts direktīvā iekļautais uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pārejas jēdziens un ciktāl šī tiesa nav izpildījusi pienākumu uzdot Tiesai jautājumus par attiecīgo Savienības tiesību interpretāciju.

22.

Estado português apgalvo, ka saskaņā ar Likuma par ārpuslīgumisko civiltiesisko atbildību 13. panta 2. punktu prasības par kaitējuma atlīdzību pamatā ir jābūt kompetentas tiesas nolēmumam, ar kuru atcelts nolēmums, ar kuru tika nodarīts kaitējums, atgādinot, ka, tā kā Supremo Tribunal de Justiça nolēmums nav ticis atcelts, prasītā kompensācija nav jāmaksā.

23.

Iesniedzējtiesa paskaidro, ka ir svarīgi noskaidrot, vai Supremo Tribunal de Justiça nolēmums ir acīmredzami prettiesisks, ciktāl tajā nepareizi interpretēts “uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pārejas” jēdziens, ņemot vērā direktīvu un tās rīcībā esošos elementus. Turklāt būtu svarīgi noskaidrot, vai Supremo Tribunal de Justiça bija pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu, kā tas tika lūgts.

24.

Šajos apstākļos Varas Cíveis de Lisboa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25.

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai “uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pāreja” direktīvas 1. panta 1. punkta izpratnē ir iespējama situācijā, kurā uzņēmums, kas darbojas čarterreisu tirgū, tiek likvidēts ar vairākuma akcionāra, kurš arī darbojas aviācijas nozarē, lēmumu un saistībā ar pirmo uzņēmumu:

26.

Kā izriet no direktīvas preambulas 3. apsvēruma un 3. panta, tās mērķis ir aizsargāt darba ņēmējus, nodrošinot viņu tiesību ievērošanu uzņēmuma īpašumtiesību pārejas gadījumā ( 10 ). Šajā ziņā direktīvas 3. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka īpašumtiesību nododošās personas tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām, kas ir spēkā īpašumtiesību pārejas dienā, sakarā ar īpašumtiesību nodošanu pāriet īpašumtiesību saņēmējam. Direktīvas 4. panta 1. punkta kontekstā – tā aizsargā darba ņēmējus no atlaišanas, par kuru ir izlēmusi īpašumtiesību nododošā persona vai īpašumtiesību saņēmējs, pamatojoties tikai uz īpašumtiesību nodošanu.

27.

Saskaņā ar direktīvas 1. panta 1. punkta a) apakšpunktu tā attiecas uz jebkuru uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību pāreju citam darba devējam īpašumtiesību nodošanas vai uzņēmumu apvienošanas dēļ. Tiesa īpašumtiesību nodošanas jēdzienu ir interpretējusi elastīgi, lai tas atbilstu direktīvas mērķim aizsargāt darbiniekus viņu uzņēmuma pārejas gadījumā ( 11 ). Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka direktīva ir piemērojama visos iespējamajos gadījumos, kad līgumiskajās attiecībās mainās par uzņēmuma darbību atbildīgās fiziskās vai juridiskās personas, kas uzņemas darba devēja saistības attiecībās ar uzņēmuma darba ņēmējiem ( 12 ).

28.

Tiesa ir atzinusi, ka Direktīva 77/187 bija piemērojama sabiedrību īpašumtiesību pārejām vienas grupas ietvaros ( 13 ).

29.

Turklāt tā ir precizējusi nosacījumus, ar kādiem ir piemērojama Direktīva 77/187 tiesas ceļā vai brīvprātīgi likvidējamā uzņēmuma pārejas gadījumā. Tādējādi, lai arī Tiesa savā spriedumā Abels ( 14 ) ir nospriedusi, ka direktīva ir piemērojama tikai uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmējsabiedrības daļas pārejai maksātnespējas procedūras ietvaros ( 15 ), tomēr savā spriedumā Dethier Équipement ( 16 ) tā ir nospriedusi, ka minētā direktīva ir piemērojama tiesas ceļā likvidējamā uzņēmuma pārejas gadījumā, kad uzņēmuma darbība tiek turpināta ( 17 ). Savā spriedumā Europièces ( 18 ) tā ir izdarījusi tādu pašu secinājumu attiecībā uz nodoto uzņēmumu, kas tika likvidēts brīvprātīgi ( 19 ).

30.

Gan no elastīgas īpašumtiesību nodošanas jēdziena interpretācijas, gan no Tiesas judikatūras attiecībā uz tieši nododamās vienības likvidāciju izriet, ka AIA darbības izbeigšana un likvidācija var būt “uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pāreja” direktīvas 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

31.

Tomēr pārejai ir jānorisinās saskaņā ar direktīvas 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem, proti, īpašumtiesībām ir jāpāriet uz ekonomisku vienību, kas tiek saprasta kā “organizēta resursu sagrupēšana ar mērķi veikt saimniecisko darbību neatkarīgi no tā, vai tā ir pamata vai palīgdarbība”, kas pēc īpašumtiesību pārejas saglabā savu “identitāti”.

32.

Tāpēc, lai noteiktu uzņēmuma pārejas esamību, izšķirošs kritērijs šādas pārejas esamībai ir tas, vai attiecīgā vienība saglabā savu identitāti pēc tam, kad to ir pārņēmis jaunais darba devējs ( 20 ).

33.

Lai noteiktu, vai šāda vienība saglabā savu identitāti, ir jāņem vērā visi faktiskie apstākļi, kas raksturo attiecīgo darījumu, tostarp uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības veids, tas, vai notiek vai arī nenotiek ķermenisku lietu – piemēram, ēku un kustama īpašuma – pāreja, bezķermenisku lietu vērtība pārejas brīdī, tas, vai jaunais uzņēmuma īpašnieks pārņem vai arī nepārņem personāla vairākumu, tas, vai notiek vai arī nenotiek klientu pāreja, kā arī pirms un pēc pārejas veikto darbību līdzības pakāpe un šo darbību iespējamās pārtraukšanas ilgums. Visi šie apstākļi tomēr ir tikai atsevišķi elementi kopējā novērtējumā, kas jāveic, un tāpēc tos nevar izskatīt atsevišķi ( 21 ).

34.

Tiesa ir uzsvērusi, ka valsts tiesai, izvērtējot faktiskos apstākļus, kas raksturo attiecīgo darījumu, ir jāņem vērā attiecīgā uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības veids. Pēc tās domām, no tā izriet, ka katram kritērijam, kas pamato pāreju direktīvas izpratnē, ir piešķirama atšķirīga nozīme atkarībā no veiktās darbības, pat ražošanas vai ekspluatācijas metodēm, ko pielieto uzņēmumā, uzņēmējsabiedrībā vai attiecīgā uzņēmuma daļā ( 22 ).

35.

Tāpēc dažādiem faktoriem, kas ļauj pārbaudīt, vai attiecīgā vienība saglabā savu identitāti pēc tam, kad to ir pārņēmis jaunais darba devējs, un tātad kvalificēt darījumu kā “pāreju” direktīvas 1. panta 1. punkta izpratnē, ir nozīme, kas mainās atkarībā no attiecīgā uzņēmuma veiktās darbības veida.

36.

Ļoti svarīgi ir noskaidrot, vai attiecīgā vienība saglabā savu identitāti, kas it īpaši izriet no būtisku ķermenisku vai bezķermenisku aktīvu pārejas esamības un no apstākļa, ka jaunais darba devējs šo vienību turpina izmantot vai ir pārņēmis tādām pašām darbībām vai analoģiskām darbībām. Minētie divi elementi atbilst šim gadījumam.

37.

Attiecībā uz nozīmīgu ķermenisku vai bezķermenisku aktīvu pāreju Tiesa, protams, ir norādījusi, ka, tā kā ekonomiskā vienība atsevišķās nozarēs var darboties bez šādiem aktīviem, tās identitātes saglabāšana pēc to ietekmējoša darījuma nevar būt atkarīga no šādu aktīvu pārejas ( 23 ).

38.

Kā tas izriet no Tiesas judikatūras, citādi ir tiem uzņēmumiem, kas darbojas tādās nozarēs, kurās ir jāizmanto nozīmīgi aktīvi. Piemēram, tas ir tālsatiksmes autobusu nozarē, kurā ir jāizmanto nozīmīgs aprīkojums un iekārtas. Šajā gadījumā Tiesa ir atzinusi, ka bija jāņem vērā apstāklis, ka bijušais iepirkuma līguma noslēdzējs jaunajam iepirkuma līguma noslēdzējam nebija nodevis attiecīgajos autobusu maršrutos izmantotos ķermeniskos aktīvus ( 24 ). Tiesa no tā ir secinājusi, ka tādā nozarē kā regulārs sabiedriskais pasažieru transports, izmantojot autobusu, kurā darbības veikšanu būtiski veicina ķermeniskas vērtības, nevar uzskatīt, ka attiecīgā vienība saglabā savu identitāti gadījumā, ja bijušais iepirkuma līguma noslēdzējs jaunajam iepirkuma līguma noslēdzējam nav būtiskā apmērā nodevis šādas vērtības, kas ir nepieciešamas vienības labai darbībai ( 25 ).

39.

No šīs judikatūras izriet, ka tādā lietā kā aplūkojamā pamatlieta, kas arī attiecas uz transporta nozari, nozīmīgu ķermenisku aktīvu pāreja ir jāņem vērā kā būtisks elements, lai noteiktu, vai ir notikusi “uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pāreja” direktīvas 1. panta 1. punkta izpratnē.

40.

Tāpēc, izvērtējot ar attiecīgo darījumu saistītos faktiskos apstākļus, iesniedzējtiesai īpaša nozīme ir jāpiešķir faktoram, kas attiecas uz būtisku ķermenisku aktīvu nodošanu TAP.

41.

Šajā ziņā ir skaidrs, ka TAP pārņēma līgumus par četru lidmašīnu, kuras agrāk savā darbībā bija izmantojusi AIA, nomu. No lietas materiāliem izriet, ka šī pārņemšana it īpaši tika pamatota ar TAP vēlmi neitralizēt negatīvās finansiālās sekas, kas varētu rasties no šādu līgumu priekšlaicīgas izbeigšanas. Tomēr iemesli, kas pamato šādu TAP lēmumu pārņemt četru lidmašīnu, kuras agrāk savā darbībā bija izmantojusi AIA, nomas līgumus, ir nenozīmīgi, lai darījumu kvalificētu kā “īpašumtiesību pāreju” direktīvas 1. panta 1. punkta izpratnē. Svarīga nozīme ir tikai objektīvam konstatējumam, saskaņā ar kuru līgumi AIA likvidēšanas laikā faktiski tika nodoti TAP, kas turpināja izmantot attiecīgās lidmašīnas.

42.

Kā pamatoti norāda atbildētāji pamatlietā, nevarētu uzskatīt, ka TAP var brīvi izmantot savas grupas uzņēmumu un pārņemt aktīvus, nepildot direktīvā paredzētos pienākumus, jo tā ir vairākuma akcionārs un galvenais AIA kreditors.

43.

Nav nozīmes arī tam, ka TAP pārņemtās lidmašīnas bez izšķirības tika lietotas gan regulāriem, gan neregulāriem pārvadājumiem. Svarīgi ir, ka šīs lidmašīnas tika izmantotas, lai arī tikai daļēji, TAP darbībā, lai veiktu neregulārus pārvadājumus, kas ir tādas darbības turpinājums, kuru agrāk nodrošināja AIA.

44.

Turklāt apstāklis, ka pārņemtās lidmašīnas tika pakļautas nomas režīmam, nav šķērslis uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pārejas esamībai, jo izšķiroša nozīme ir tam, ka šos aktīvus izmantoja īpašumtiesību pārņēmējs.

45.

Visbeidzot tam, ka, izbeidzoties līzinga līgumam, lidmašīnas tika atdotas laikposmā no 1998. līdz 2000. gadam, nav nozīmes. Nozīme ir tam, ka līgumi faktiski tika nodoti un ka būtisku laika posmu TAP faktiski bija izmantojusi lidmašīnas.

46.

No šiem apsvērumiem izriet, ka iesniedzējtiesas secinājums, saskaņā ar kuru tas, ka TAP aizstāja likvidēto sabiedrību lidmašīnu nomas līgumos, ir būtiska norāde uz uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pārejas esamību, jo tas liecina par to, ka TAP bija pārņēmusi aktīvus, kas bija vajadzīgi, lai turpinātu darbību, kuru agrāk veica AIA.

47.

Tam ir jāpievieno secinājums, ka TAP ir pārņēmusi arī likvidētās sabiedrības mazās iekārtas, piemēram, borta iekārtas un biroja iekārtas. Tā ir papildu norāde uz uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pārejas esamību.

48.

Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka TAP aizstāja likvidēto sabiedrību spēkā esošajos līgumos par čarterreisiem ar ceļojumu rīkotājiem un par šīs sabiedrības agrāk veiktās darbības attīstību. No Tiesas judikatūras izriet, ka klientu nodošana ir atbilstīga norāde uz uzņēmuma pārejas esamību ( 26 ).

49.

Supremo Tribunal de Justiça, šķiet, uzskata, ka “uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pārejai” direktīvas izpratnē pretrunā bija apstāklis, ka TAP bija tiesības darboties čarterreisu tirgū un ka tā “dažkārt” tos bija veikusi. Es piekrītu atbildētāju pamatlietā viedoklim, saskaņā ar kuru tas, ka uzņēmums jau darbojas vai drīkst darboties attiecīgajā tirgū, nav šķērslis tam, ka šis pēdējais minētais turpina veikt līdzīgas darbības tām, kuras veica cits uzņēmums, kas starplaikā tika likvidēts, tādējādi paplašinot savu darbību.

50.

Kā savā spriedumā konstatēja Supremo Tribunal de Justiça, it īpaši attiecībā uz 1994. gadā veiktajiem lidojumiem runa ir par līgumiem, kurus TAP tieši bija noslēgusi ar ceļojumu rīkotājiem maršrutos, kurus tā agrāk nenodrošināja, jo tie bija tradicionāli AIA maršruti. Saskaņā ar Supremo Tribunal de Justiça viedokli “TAP veica tādu darbību, ko būtu varējusi veikt jebkura cita aviosabiedrība, un tādējādi pēc AIA likvidēšanas tirgū tā tikai aizņēma radušos brīvo vietu”.

51.

Tomēr, kā pamatoti norāda atbildētāji pamatlietā, tas, ka TAP uzsāka darbību, kuru agrāk veica cits tās grupas uzņēmums, kas starplaikā tika likvidēts, ir nozīmīga norāde uz uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pāreju, jo tā liecina par to, ka TAP turpināja darbību, kuru agrāk veica AIA.

52.

Supremo Tribunal de Justiça savā spriedumā balstās uz spriedumu Süzen ( 27 ), lai atzītu, ka nepietiek ar to, ka cits uzņēmums turpina cita uzņēmuma veikto darbību, lai konstatētu uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pāreju ( 28 ). Tomēr no Tiesas judikatūras izriet, ka par uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pāreju nav nekādu šaubu, ja šāda darbība tiek turpināta, pārņemot būtiskus aktīvus.

53.

To, ka TAP turpināja darbību, kuru agrāk veica AIA, raksturo arī cita iesniedzējtiesa sniegtā norāde, proti, likvidētās sabiedrības bijušie darbinieki tika atjaunoti darbā TAP, lai veiktu identiskus amata pienākumus tiem, kurus viņi pildīja šajā sabiedrībā.

54.

Kā savā spriedumā konstatēja Supremo Tribunal de Justiça, ir pierādīts, ka divas darbinieces, kuras TAP agrāk bija norīkojusi darbā AIA komercvadībā, pēc šīs pēdējās minētās sabiedrības likvidēšanas TAP iecēla savā direkcijā vadošos amatos saistībā ar neregulāriem lidojumiem ad hoc un līgumiem par čarterreisiem 1993. gada lidojumu sezonā.

55.

Saskaņā ar Supremo Tribunal de Justiça viedokli TAP nepaturēja darbinieces, kas agrāk bija nodarbinātas AIA. Šīs darbinieces ar TAP saistīja darba līgums. Tāpēc tās bija darba ņēmējas, kuras nodarbināja nevis AIA, bet TAP. TAP attiecīgās darbinieces bija norīkojusi pildīt amata pienākumus [sabiedrībā] AIA un pēc AIA likvidēšanas viņas atgriezās uzņēmumā, kurā viņas tika nodarbinātas. Supremo Tribunal de Justiça savā spriedumā apgalvo, ka TAP darba ņēmēju atgriešanās savā uzņēmumā pēc tam, kad tika likvidēta AIA, kurā viņas bija norīkotas, izriet no darba līguma izpildes, kuru viņas bija noslēgušas ar savu darba devēju, proti, TAP. Lai arī šīs darba ņēmējas tika atjaunotas darbā viņu kategorijai atbilstīgos amatos un 1993. gada vasarā TAP pildīja amata pienākumus saistībā ar čarterreisiem, Supremo Tribunal de Justiça skatījumā nebija iespējams identificēt autonomas ekonomiskās vienības, kas darbojas neregulāru lidojumu jomā, organizāciju tāpēc, ka šīs darba ņēmējas strādāja TAP.

56.

Tomēr, kā pamatoti norāda atbildētāji pamatlietā, divu darbinieču iecelšana no jauna amatā TAP, lai pildītu amata pienākumus, kas tieši saistīti ar neregulāru lidojumu nozari, liecina par to, ka TAP turpināja AIA darbību, kuru agrāk tā bija veikusi atsevišķos gadījumos, tādējādi tas vēl papildus liecina par uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pārejas esamību. Turklāt šīs darbinieces veidoja “organizētu kopumu” ( 29 ), jo TAP viņas veica līdzīgus pienākumus tiem, kurus viņas pildīja AIA.

57.

Kā papildu norādes uz uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pārejas esamību ir jāmin darbību līdzības pakāpe pirms un pēc uzņēmuma pārejas. Kā norāda Komisija, AIA bija gaisa transporta uzņēmums, kas specializējās neregulāru lidojumu jomā. TAP, kas darbojās gaisa transporta nodrošināšanā, bija tiesības veikt gan regulārus lidojumus, gan neregulārus lidojumus, un tāpēc tai bija tiesības darboties čarterreisu nozarē, ko tā jau darīja, lai arī tikai atsevišķos gadījumos ( 30 ). Tātad abu uzņēmumu darbības ir ļoti līdzīgas.

58.

Visbeidzot attiecībā uz kritēriju saistībā ar iespējamo darbības apturēšanu tika konstatēts, ka no 1993. gada 1. maija, proti, tūlīt pēc AIA likvidēšanas, TAP uzsāka vismaz daļu no čarterreisiem, kurus AIA bija apņēmusies veikt 1993. gada vasaras sezonā. Tāpēc darbība netika apturēta uz ievērojami ilgu laiku. Gluži pretēji, darbība tika turpināta, jo aptuveni piecpadsmit dienas pēc AIA likvidēšanas TAP to aizstāja, lai pildītu līgumus par attiecīgajiem lidojumiem.

59.

Visas šīs norādes, manuprāt, liecina par “uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pāreju” direktīvas 1. panta 1. punkta izpratnē.

60.

Tomēr Supremo Tribunal de Justiça izdarīja pretēju secinājumu, jo nosacījumu par nodotās vienības identitātes saglabāšanu tā interpretēja pārāk šauri. Precīzāk, tās argumentācijā pilnīgi nav minēts Tiesas spriedums, balstoties uz kuru tomēr būtu jānonāk pie cita secinājuma, proti, spriedums Klarenberg ( 31 ), kas tika pasludināts vairākas dienas pirms Supremo Tribunal de Justiça spriedumiem un šajā lietā ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi] 2008. gada 6. novembrī bija sniedzis secinājumus ( 32 ), kurus Tiesa ņēma vērā.

61.

Savā spriedumā Supremo Tribunal de Justiça īpašu nozīmi piešķīra kritērijam, saskaņā ar kuru, lai konstatētu “īpašumtiesību pāreju” direktīvas 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, bija jāspēj identificēt ekonomisku vienību, kas tika nodota īpašumtiesību pārņēmējam ( 33 ).

62.

Šajā ziņā Supremo Tribunal de Justiça norādīja, ka nebija pierādīts, ka TAP bija izveidojusi neregulāru lidojumu pakalpojumu, precīzi transponējot AIA struktūru. Ņemot vērā iepriekš konstatētos faktus, TAP neesot pārņēmusi ekonomisku vienību, tieši un autonomi vēloties turpināt veikt čarterreisus, kurus agrāk veica AIA. It īpaši neesot notikusi vairāku atsevišķu elementu pāreja, kas vēlāk tiktu reorganizēti TAP, izveidojot autonomu uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību. Turklāt nebija nekādas norādes, kas liecinātu, ka čarterreisu darbības veikšanai TAP tika izveidota autonomi organizēta vienība.

63.

No tā izriet, ka saskaņā ar Supremo Tribunal de Justiça viedokli, veicot vispārēju norāžu analīzi, nevarēja apgalvot, ka TAP bija materiālu līdzekļu un cilvēkresursu kopums čarterreisu darbības atbalstam, kas šim nolūkam tika organizēts autonomi, proti, ekonomiskā vienība, kas saglabā savu identitāti un autonomi turpina veikt neregulārus komerclidojumus TAP. Gluži pretēji, Supremo Tribunal de Justiça norāda, ka AIA aprīkojums, kuru vēlāk izmantoja TAP, tika izmantots kopā ar visu TAP aprīkojumu gan regulāriem, gan neregulāriem lidojumiem, kuru veikšanai bez izšķirības tā izmantoja aviosabiedrības aprīkojumu un personālu.

64.

Attiecībā uz šo argumentāciju ir jāprecizē, ka direktīvas izpratnē īpašumtiesību pāreja ar nododamās vienības identitātes saglabāšanu var notikt arī tad, ja minētā vienība nesaglabā savu autonomo organizatorisko struktūru. Citiem vārdiem sakot, pretēji Supremo Tribunal de Justiça nospriestajam nosacījums par identitātes saglabāšanu nenozīmē, ka ekonomiskajai vienībai, uz kuru attiecas īpašumtiesību pāreja, ir jāsaglabā sava autonomija īpašumtiesību pārņēmējā struktūrā.

65.

Lietā, kurā tika pasludināts spriedums Klarenberg ( 34 ), atbildētāju pamatlietā arguments bija identisks tam, kuru Supremo Tribunal de Justiça ņēma vērā, lai izslēgtu uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pārejas esamību. Šī atbildētāja apgalvoja, ka direktīvas 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā definētās “ekonomiskās vienības” identitāte tiek saglabāta tikai tad, ja saglabājas organizatoriskā saikne, kura saista personālu un materiāltiesiskos elementus. Turpretī ekonomiskā vienība nesaglabā savu identitāti, ja pēc īpašumtiesību nodošanas tā, raugoties no organizatoriskā viedokļa, zaudē savu autonomiju, jo iegūtos resursus īpašumtiesību saņēmējs integrē pilnīgi jaunā struktūrā ( 35 ).

66.

Tiesa ir atzinusi, ka šāda ekonomiskās vienības identitātes koncepcija, kuras pamatā bija tikai viens faktors attiecībā uz organizatorisku autonomiju, nevar tikt ņemta vērā, it īpaši, ievērojot direktīvā izvirzīto mērķi – nodrošināt darba ņēmēju tiesību efektīvu aizsardzību īpašumtiesību pārejas gadījumā. Saskaņā ar Tiesas viedokli šī koncepcija nozīmētu, ka tikai tādēļ, ka īpašumtiesību saņēmējs nolemj sadalīt pārņemto uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļu un integrēt to savā struktūrā, direktīvu nevarētu piemērot attiecīgajam uzņēmumam vai uzņēmējsabiedrības daļai, kā rezultātā attiecīgajiem darba ņēmējiem netiktu nodrošināta ar direktīvu paredzētā aizsardzība ( 36 ).

67.

Attiecībā uz kritēriju saistībā ar organizatorisko aspektu Tiesa iepriekš ir lēmusi, ka šis nosacījums ļauj definēt ekonomiskās vienības identitāti ( 37 ). Tomēr tā vienlaikus ir nospriedusi, ka pārņemtās ekonomiskās vienības organizatoriskās struktūras pārveide nevar kavēt direktīvas piemērojamību ( 38 ).

68.

Tiesa ir arī norādījusi, ka “direktīvas 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā ekonomiskās vienības identitāte tiek definēta, atsaucoties uz “organizētu resursu sagrupēšanu ar mērķi veikt saimniecisko darbību neatkarīgi no tā, vai tā ir pamata vai palīgdarbība”, tādējādi uzsvaru liekot ne tikai uz pārņemtās vienības organizatorisko elementu, bet arī uz saimnieciskās darbības veikšanu” ( 39 ). Tā ir secinājusi, ka nosacījums par ekonomiskās vienības identitātes saglabāšanu direktīvas nozīmē bija jāinterpretē, ņemot vērā divus šīs direktīvas 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētos elementus, kuri kopsakarā veido šo identitāti, kā arī mērķi, kuru iecerēts sasniegt ar šo direktīvu, – aizsargāt darba ņēmējus ( 40 ).

69.

Ņemot vērā šos apsvērumus un lai nemazinātu direktīvas lietderīgo iedarbību, Tiesa ir nospriedusi, ka nosacījums par ekonomiskās vienības identitātes saglabāšanu bija jāinterpretē nevis tādējādi, ka tas ir attiecināms uz specifisku organizēšanas veidu, kuru uzņēmējs nosaka attiecībā uz pārņemtajiem dažādiem ražošanas elementiem, bet uz starp tiem pastāvošās savstarpējās saiknes un papildinošā rakstura turpināšanu ( 41 ).

70.

Saskaņā ar Tiesas viedokli šīs savstarpējās saiknes starp pārņemtajiem dažādiem ražošanas elementiem pastāvēšana ļauj īpašumtiesību saņēmējam izmantot tos pat tad, ja pēc pārņemšanas tie tiek integrēti jaunā un atšķirīgā organizatoriskā struktūrā, un veikt tās pašas vai analogas saimnieciskās darbības ( 42 ).

71.

Atbilstoši spriedumam Klarenberg ( 43 ) nav nozīmes tam, ka pārņemtā vienība tika iekļauta TAP, ciktāl tika saglabāta funkcionālā saikne starp aktīviem un pārņemto personālu, no vienas puses, un darbības, kuru agrāk veica AIA, turpināšanu, no otras puses.

72.

Supremo Tribunal de Justiça savā spriedumā īpašu nozīmi piešķīra tam, ka pārņemtās lidmašīnas un personāls tika izmantoti gan regulāriem, gan neregulāriem lidojumiem. Tās skatījumā ar šo apstākli varēja pierādīt, ka autonoma ekonomiska vienība, kas veiktu neregulārus lidojumus TAP, netika saglabāta.

73.

Šajā ziņā es uzskatu, ka tam, ka pārņemtie elementi esot tikuši izmantoti ne tikai neregulāriem lidojumiem, bet arī regulāriem lidojumiem, nav nozīmes. Saskaņā ar nosacījumu par pārņemtās vienības identitātes saglabāšanu pārņemtie aktīvi nav jāizmanto tikai darbības, kas tiek turpināta, veikšanai. Funkcionālā saikne starp šiem aktīviem un turpināto darbību saglabājas arī tad, ja minētie elementi tiek izmantoti citas darbības veikšanai, it īpaši, ja runa ir par analogu darbību gaisa transporta nozarē.

74.

Kā norāda Komisija, no sprieduma Klarenberg ( 44 ) izriet, ka AIA likvidēšana un nozīmīgas tās aktīvu daļas integrācija TAP organizatoriskajā struktūrā, pat ja nav saglabāta to “autonomā identitāte”, nav tādas, lai izslēgtu direktīvas piemērošanu. Nozīme ir tam, ka pēc īpašumtiesību pārejas pārņemtie līdzekļi saglabā to identitāti un tiek izmantoti, lai turpinātu identisku vai analogu ekonomisku darbību.

75.

Izskatāmajā lietā AIA aktīvi sākumā (1993. gada vasaras lidojumu sezonā) tika izmantoti, lai turpinātu darbību, kas bija identiska darbībai, kuru veica AIA, proti, čarterreisiem, kurus AIA bija apņēmusies veikt, un vēlāk – lai turpinātu identisku (TAP organizēti čarterreisi) vai līdzīgu (TAP regulāri lidojumi) darbību.

76.

Kā Tiesa ir precizējusi savā spriedumā Klarenberg ( 45 ), direktīvas 6. panta 1. punkta pirmās un ceturtās daļas formulējums apliecina, ka Savienības likumdevēja nodoms ir bijis piemērot šo direktīvu ikvienai tādu īpašumtiesību pārņemšanai, kas atbilst šīs direktīvas 1. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, neatkarīgi no tā, vai pārņemtā ekonomiskā vienība saglabā savu autonomiju īpašumtiesību saņēmēja struktūrā ( 46 ).

77.

Beigu beigās iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai kritēriji par uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pārejas esamību ir izpildīti. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru visu faktisko apstākļu kopuma, kas raksturo attiecīgo pārņemšanu, izvērtēšanas kontekstā valsts tiesai ir jāizvērtē, vai pārņemtās ekonomiskās vienības identitāte ir tikusi saglabāta ( 47 ).

78.

Tomēr pamatlietas īpašajā kontekstā, kas izriet no valsts tiesu dažādajām nostājām, manuprāt, Tiesai ir jāsniedz iesniedzējtiesai vienlaikus precīzāka un tiešāka atbilde.

79.

Tāpēc es ierosinu uz pirmo jautājumu atbildēt, ka direktīvas 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka “uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pārejas” jēdziens attiecas uz situāciju, kad uzņēmuma, kurš darbojas čarterreisu tirgū, darbība tiek izbeigta ar tā vairākuma akcionāra lēmumu, kurš pats darbojas aviācijas nozarē, un šīs likvidācijas rezultātā pirmais uzņēmums:

80.

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai LESD 267. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tādai valsts tiesai, par kuras nolēmumiem valsts tiesību sistēmā nav paredzēta iespēja vērsties tiesā, kā Supremo Tribunal de Justiça ir pienākums, ņemot vērā pirmajā jautājumā izklāstītos apstākļus un ņemot vērā to, ka zemākas instances valsts tiesas, izspriežot lietu, bija pieņēmušas pretrunīgus nolēmumus, uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu par to, kā pareizi interpretēt jēdzienu “uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pāreja” direktīvas 1. panta 1. punkta izpratnē.

81.

Sākumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā noteiktā procedūra ir instruments sadarbībai starp Tiesu un dalībvalstu tiesām, ar kuru Tiesa dalībvalstu tiesām sniedz norādes jautājumā par Savienības tiesību interpretāciju, kuras tām vajadzīgas, lai izspriestu tajās izskatāmās lietas ( 48 ).

82.

Šīs sadarbības ietvaros tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, novērtē gan prejudiciāla nolēmuma vajadzību, lai tā varētu pieņemt lietā nolēmumu, gan Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību ( 49 ).

83.

LESD 267. panta trešajā daļā paredzētais pienākums vērsties tiesā ir daļa no sadarbības pienākuma nolūkā nodrošināt pareizu Savienības tiesību piemērošanu un vienveidīgu interpretāciju visās dalībvalstīs, visās valsts tiesās, kas ir par Savienības tiesību piemērošanu atbildīgās iestādes, un Tiesā ( 50 ).

84.

Jāatgādina, ka pienākuma vērsties Tiesā ar prejudiciālu jautājumu, kas paredzēts LESD 267. panta trešā daļā attiecībā uz valsts tiesām, kuru nolēmumi nav pārsūdzami, būtisks mērķis ir novērst, ka dalībvalstī attīstās ar Savienības tiesību normām nesaderīga judikatūra ( 51 ).

85.

Tiesas skatījumā šāds mērķis ir sasniegts, uzliekot šādu pienākumu augstākajām tiesām, neskarot Tiesas pieļautos izņēmumus tās spriedumā Cilfit u.c. ( 52 ), kā arī visām valsts tiesām, kuru nolēmumi nav pārsūdzami tiesā ( 53 ).

86.

Ciktāl nepastāv nekādas valsts tiesas nolēmuma pārsūdzēšanas iespējas, principā tai ir pienākums vērsties Tiesā LESD 267. panta trešās daļas izpratnē, ja tai ir jāizskata jautājums par LESD interpretāciju ( 54 ).

87.

No LESD 267. panta otrās un trešās daļas savstarpējās saiknes izriet, ka trešajā daļā minētajām tiesām ir tādas pašas tiesības lemt par to, vai sprieduma pieņemšanai ir nepieciešams lēmums par kādu Savienības tiesību jautājumu, kā jebkurai citai valsts tiesai. Šīm tiesām tāpēc nav pienākuma vērsties Tiesā, lai noskaidrotu jautājumu, kas ierosināts saistībā ar Savienības tiesību interpretāciju, ja šis jautājums nav būtisks, proti, ja atbilde uz šo jautājumu, lai kāda tā arī būtu, nekādi nevarētu ietekmēt lietas atrisinājumu ( 55 ).

88.

Turpretī, ja tās konstatē, ka iesniegtās lietas atrisināšanai ir jāatsaucas uz Savienības tiesībām, ar LESD 267. pantu tām principā ir noteikts pienākums vērsties Tiesā ar jebkuru radušos interpretācijas jautājumu ( 56 ).

89.

Izskatot strīdu, kurā rodas jautājums par Savienības tiesību interpretāciju, valsts tiesas, par kuru nolēmumiem valsts tiesību sistēmā nav paredzēta iespēja vērsties tiesā, pienākums vērsties Tiesā tātad ir princips un atteikšanās no vēršanās tiesā – izņēmums.

90.

Ar spriedumu Cilfit u.c. ( 57 ) valsts tiesām, kuru nolēmumi nav pārsūdzami, ir uzlikts pienākums norādīt pamatojumu, ja tās atturas uzdot Tiesai jautājumu.

91.

Tādējādi attiecībā uz LESD 267. panta trešajā daļā paredzētā pienākuma piemērojamību, kā to noteikusi Tiesa, no konsolidētās judikatūras kopš šī sprieduma pasludināšanas izriet, ka tiesai, par kuras nolēmumiem valsts tiesību sistēmā nav paredzēta iespēja vērsties tiesā, tiklīdz tai rodas jautājums par Savienības tiesībām, ir jāpilda pienākums vērsties Tiesā, ja vien tā nekonstatē, ka uzdotie jautājumi nav atbilstīgi, ka Tiesa jau ir interpretējusi attiecīgās Savienības tiesību normas vai arī ka Savienības tiesību pareiza piemērošana ir tik acīmredzama, ka nerodas nekādas pamatotas šaubas. Šādas iespējamības esamība ir jāizvērtē, ņemot vērā Savienības tiesību īpašās iezīmes, sevišķās grūtības, kas rodas, tās interpretējot, un atšķirīgas judikatūras rašanās risku Eiropas Savienībā ( 58 ).

92.

Tiesa ir precizējusi, ka, neskarot noteikumus, kas izriet no sprieduma Köbler ( 59 ), atbilstoši judikatūrai, kas izriet no sprieduma Cilfit u.c. ( 60 ), tikai valsts tiesa var izvērtēt, vai Savienības tiesību pareiza piemērošana ir tik acīmredzama, ka nepastāv nekādas pamatotas šaubas, un tādēļ nolemt nevērsties Tiesā ar jautājumu par Savienības tiesību interpretāciju, kas izvirzīts šajā valsts tiesā ( 61 ).

93.

Iesniegdama aplūkojamo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai, ņemot vērā judikatūru attiecībā uz uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pāreju un valsts tiesu atšķirīgās nostājas, interpretējot lietas faktus, Supremo Tribunal de Justiça bija pamats “neizjust pamatotas šaubas” saistībā ar radušos interpretēšanas jautājumu un tādējādi tā varēja atturēties no prejudiciāla jautājuma uzdošanas Tiesai.

94.

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka valsts tiesām, par kuru nolēmumiem valsts tiesību sistēmā nav paredzēta iespēja vērsties tiesā, ir jābūt īpaši piesardzīgām, pirms tās izslēdz jebkādu pamatotu šaubu esamību. Tām ir jāizklāsta iemesli, kuru dēļ tās ir pārliecinātas par to, ka tās pareizi piemēro Savienības tiesības.

95.

Ievērojot piesardzību, it īpaši precīzi ir jāpārbauda, vai, piemērojot Savienības tiesības, kuras tās ievēro, ir pienācīgi ņemtas vērā Savienības tiesību specifiskās iezīmes, īpašās grūtības, kas rodas, tās interpretējot, kā arī atšķirīgas judikatūras rašanās risks Savienībā.

96.

Supremo Tribunal de Justiça uzskatīja, ka direktīvā lietotie jēdzieni, un it īpaši uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pārejas jēdziens, bija pietiekami skaidri, ņemot vērā interpretāciju judikatūrā. Tās skatījumā tas nozīmēja, ka prejudiciāls jautājums izskatāmajā lietā nebija jāuzdod.

97.

Manuprāt, šī pieeja ir kļūdaina, jo ir zināms, ka uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pārejas jēdziena interpretācija atšķiras atkarībā no pieejas katrā atsevišķā gadījumā. Lietās par kurām Tiesai uzdoti prejudiciāli jautājumi, tai ir dota iespēja precizēt šī jēdziena piemērojamību. Tātad runa ir par judikatūru, kas pastāvīgi attīstās. Šīs īpatnības dēļ Supremo Tribunal de Justiça vajadzēja būt piesardzīgai, pirms tā pieņēma lēmumu par nevēršanos Tiesā.

98.

Supremo Tribunal de Justiça ne tikai pārmērīgi paļāvās uz Tiesas judikatūras konsolidēto raksturu attiecībā uz uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pārejas jēdzienu, bet arī nepilnīgi ņēma vērā šo judikatūru, kā rezultātā tā kļūdaini interpretēja šo jēdzienu.

99.

Tādā situācijā kā izskatāmajā lietā, kad attiecībā uz interpretējamo jēdzienu Tiesa ir izstrādājusi judikatūru, valsts tiesa, kurai principā ir pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu un kura uzskata, ka tajā aplūkojamajā strīdā rodas jautājums par Savienības tiesību interpretāciju, var izvēlēties vienu no divām nostājām. Vai nu tā vēršas Tiesā, lai saņemtu papildu precizējumus, ņemot vērā tajā izskatāmo strīdu, vai arī tā nolemj nepildīt savu pienākumu uzdot prejudiciālu jautājumu, bet tādā gadījumā tai ir jāpieņem un jāpiemēro atbilde, kuru Tiesa jau ir sniegusi. Ja tā neieņem nevienu no šīm nostājām un ja tā izvēlas citu attiecīgā Savienības tiesību jēdziena interpretāciju, šī tiesa pieļauj šo tiesību pārkāpumu, kuru var uzskatīt par pietiekami būtisku ( 62 ). Tas izriet no pastāvīgās judikatūras, saskaņā ar kuru Savienības tiesību pārkāpums ir pietiekami būtisks, ja tas ir izdarīts, acīmredzami neievērojot Tiesas judikatūru attiecīgajā jomā ( 63 ).

100.

Kopumā, ja Supremo Tribunal de Justiça pilnīgi un stingri būtu ņēmusi vērā Tiesas judikatūru, tostarp visnesenāko, tā nevarētu būt droša par to, kā tā piemēroja Savienības tiesības.

101.

Tiesai ir jāieņem stingra nostāja, atgādinot pienākumu uzdot prejudiciālu jautājumu, kas gulstas uz valsts tiesām, par kuru nolēmumiem valsts tiesību sistēmā nav paredzēta iespēja vērsties tiesā. Kā ir precizējis ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger] secinājumos lietā Traghetti del Mediterraneo ( 64 ) un kā to parāda izskatāmā lieta, “ar šādu pienākumu neizpildi attiecīgā tiesa riskē pieļaut kļūdu [..], vai nu kļūdu piemērojamo [Savienības] tiesību interpretācijā, vai nu kļūdu attiecībā uz secinājumiem, kas izdarāmi no šīm tiesībām, lai atbilstoši interpretētu valsts tiesības, vai arī valsts tiesību saderīguma ar [Savienības] tiesībām novērtēšanā” ( 65 ).

102.

Turklāt uzsvēršu, ka, valsts tiesām, par kuru nolēmumiem valsts tiesību sistēmā nav paredzēta iespēja vērsties tiesā, nepildot pienākumu uzdot prejudiciālu jautājumu, Tiesai tiek liegts veikt tās pamatuzdevumu, kas tai uzticēts ar LES 19. panta 1. punkta pirmo daļu, proti, nodrošināt, “ka tiek ievērots tiesiskums Līgumu interpretēšanā un piemērošanā”.

103.

Visbeidzot no lietas materiāliem izriet, ka izskatāmajā lietā Portugāles tiesas bija ieņēmušas atšķirīgas nostājas attiecībā uz uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pārejas jēdziena interpretāciju. Manuprāt, ja ar pretrunīgu valsts tiesu spriedumu esamību pašu par sevi nepietiktu, lai tām uzliktu LESD 267. panta trešajā daļā paredzēto pienākumu uzdot prejudiciālu jautājumu, runa ir par kontekstuālu apstākli, kas pastiprina secinājumu, saskaņā ar kuru Supremo Tribunal de Justiça bija jāieņem daudz piesardzīgāka nostāja un jāuzdod Tiesai prejudiciāls jautājums.

104.

No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka LESD 267. panta trešā daļa, manuprāt, ir jāinterpretē tādējādi, ka pamatlietā aplūkotajos apstākļos tādai valsts tiesai, par kuras nolēmumiem valsts tiesību sistēmā nav paredzēta iespēja vērsties tiesā, kā Supremo Tribunal de Justiça bija pienākums uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu.

105.

Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā Tiesai jautā, vai pamatlietā aplūkotajos apstākļos Savienības tiesības un it īpaši judikatūra, kas izriet no sprieduma Köbler ( 66 ), ir jāinterpretē tādējādi, ka tām pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums par valsts atbildību, kurā tiesības uz atlīdzību rodas tikai tad, ja pirms tam tiek atcelts lēmums, ar kuru ir radīts kaitējums.

106.

Atgādināšu, ka saskaņā ar Likuma par ārpuslīgumisko civiltiesisko atbildību 13. panta 2. punktu “prasības par kaitējuma atlīdzību pamatā ir jābūt kompetentas tiesas nolēmumam, ar kuru ir atcelts nolēmums, ar kuru tika nodarīts kaitējums”.

107.

Lai konstatētu, ka šis nosacījums ir saderīgs ar Savienības tiesībām, sākumā ir jāatgādina, ka valsts atbildības par privātpersonām nodarīto kaitējumu, izdarot Savienības tiesību pārkāpumus, kuros tā ir vainojama, princips ir piederīgs Līguma sistēmai ( 67 ).

108.

Attiecībā uz valsts atbildību par Savienības tiesību pārkāpumu, kas izdarīts ar valsts tiesas, kas lemj kā kasācijas instance, nolēmumu, Tiesa ir precizējusi, ka, ņemot vērā tiesu varas funkcijas, kā arī tiesiskās noteiktības prasības, valsts atbildība šādā gadījumā nav neierobežota. Kā ir nospriedusi Tiesa, šī atbildība iestātos tikai izņēmuma gadījumos, kad kasācijas instances valsts tiesa, pieņemot nolēmumu, acīmredzami ir pārkāpusi piemērojamās tiesības. Lai noteiktu, vai šis nosacījums ir izpildīts, valsts tiesai, kas izskata prasību par atlīdzību, šajā ziņā ir jāņem vērā visi apstākļi, kas raksturo tās izskatīšanai nodoto lietu, un it īpaši neievērotās tiesību normas skaidrības un precizitātes pakāpe, pārkāpuma tīšais raksturs, kļūdas tiesību piemērošanā attaisnojamais vai neattaisnojamais raksturs, vajadzības gadījumā – Savienības iestādes nostāja, kā arī attiecīgās tiesas pienākuma iesniegt lūgumu prejudiciālā nolēmuma saņemšanai saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu neizpilde ( 68 ).

109.

Kā esmu norādījis iepriekš, šī acīmredzamā piemērojamo Savienības tiesību neievērošana katrā ziņā tiek pieņemta tad, ja attiecīgais nolēmums ir pieņemts, acīmredzami neņemot vērā Tiesas judikatūru attiecīgajā jomā ( 69 ).

110.

Tāpēc tiesības uz atlīdzību rodas, ja šis nosacījums par piemērojamo Savienības tiesību acīmredzamu pārkāpumu ir izpildīts, līdzko ir konstatēts, ka pārkāptās tiesību normas mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām un pastāv tieša cēloņsakarība starp minēto acīmredzamo pārkāpumu un attiecīgajai personai nodarīto kaitējumu. Šie trīs nosacījumi ir vajadzīgi un pietiekami, lai privātpersonām radītu tiesības uz atlīdzību, lai gan neizslēdz, ka valsts atbildība var iestāties ar mazāk stingriem nosacījumiem, pamatojoties uz valsts tiesībām ( 70 ).

111.

Šajā ziņā Tiesai ir bijusi iespēja precizēt, ka, ja tiesības uz kompensāciju ir tieši paredzētas Savienības tiesībās un ja minētie nosacījumi ir ievēroti, valstij saskaņā ar valsts tiesībās paredzēto atbildību ir pienākums novērst sekas, kas radušās sakarā ar kaitējuma nodarīšanu, ar noteikumu, ka valsts tiesību aktos ietvertie nosacījumi par zaudējumu atlīdzību nebūtu mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām dalībvalstī (līdzvērtības princips), un to piemērošana praksē nebūtu tāda, kas zaudējumu atlīdzību padara neiespējamu vai tā ir ļoti apgrūtināta (efektivitātes princips) ( 71 ).

112.

Ņemot vērā efektivitātes principu, manuprāt, ir jāizvērtē Likuma par ārpuslīgumisko civiltiesisko atbildību 13. panta 2. punktā paredzētie procesuālie noteikumi. Tāpēc ir jānosaka, vai šādi procesuālie noteikumi praksē un pamatlietā aplūkotajos apstākļos privātpersonai, kurai nodarīts kaitējums, padara neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina zaudējumu atlīdzības saņemšanu.

113.

Šajā gadījumā būtiski ir noteikt, vai privātpersonas rīcībā ir tiesību aizsardzības līdzeklis pret Supremo Tribunal de Justiça nolēmumu, ar kuru tai ir nodarīts kaitējums. Uz tiesas sēdē uzdoto jautājumu šai sakarā Portugāles valdība sākumā sniedza noliedzošu atbildi, pirms tā precizēja savu atbildi nedaudz pārliecinošāk. Iesniedzējtiesai būs jāpārbauda valsts tiesību stāvoklis šajā jautājumā. Ja valsts tiesa konstatētu, ka privātpersonai, kurai ir nodarīts kaitējums, nav tiesību aizsardzības līdzekļa pret Supremo Tribunal de Justiça nolēmumu, ar kuru tai nodarīts kaitējums, tai būtu jāatzīst, ka Likuma par ārpuslīgumisko civiltiesisko atbildību 13. panta 1. punktā paredzētie procesuālie noteikumi nav saderīgi ar efektivitātes principu, ciktāl tie padara neiespējamu minētajai privātpersonai saņemt atlīdzību.

114.

Katrā ziņā no debatēm Tiesā, manuprāt, izriet, ka, ja šāds tiesību aizsardzības līdzeklis pret Supremo Tribunal de Justiça nolēmumu būtu jāidentificē, tas būtu ļoti teorētisks un grūti izmantojams ( 72 ). Tādējādi, ciktāl Likuma par ārpuslīgumisko civiltiesisko atbildību 13. panta 2. punktā paredzētais procesuālais noteikums privātpersonai, kurai nodarīts kaitējums, šajā gadījumā radītu būtisku šķērsli, lai saņemtu zaudējumu atlīdzību, tas, manuprāt, būtu pretrunā efektivitātes principam. Šāda procesuāla norma šai privātpersonai padarītu pārmērīgi grūtu zaudējumu atlīdzības saņemšanu.

115.

Tāpēc secināšu, ka pamatlietā aplūkotajos apstākļos Savienības tiesības un it īpaši judikatūra, kas izriet no sprieduma Köbler ( 73 ), ir jāinterpretē tādējādi, ka tām pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums par valsts atbildību, kurā tiesības uz atlīdzību rodas tikai tad, ja ir iepriekš atcelts nolēmums, ar kuru ir radīts kaitējums.

116.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz Varas Cíveis de Lisboa uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem ir jāatbild šādi: