1.

Šī lieta sniedz Tiesai iespēju konkretizēt divus juridiskus pamatjēdzienus Padomes 2000. gada 22. decembra Regulā (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ( 2 ), proti, civillietas un komerclietas jēdzienu un sabiedriskās kārtības (ordre public) jēdzienu.

2.

Šajā ziņā, pirmkārt, rodas jautājums, vai jēdziens “civillieta un komerclieta” ietver tādu prasību celšanu tiesā, kas izriet no konkurences tiesību pārkāpumiem un ir vērstas pret uzņēmumiem, kuros valsts ir vairākuma kapitāldaļu īpašniece. Otrkārt, ir jānoskaidro, vai var atteikt aizsardzības pasākumu izpildi, pamatojoties uz ordre public, un, ja var, ar kādiem nosacījumiem.

3.

Uz šo lietu attiecināmās primārās tiesības galvenokārt ir noteiktas EKL 81. un 82. pantā (tagad LESD 101. un 102. pants) ( 3 ), bet sekundārās tiesības – Regulas (EK) Nr. 44/2001 1., 22., 34. un 35. pantā.

4.

Minētās regulas 1. panta 1. punktā tās materiālā piemērošanas joma ir definēta šādi:

“Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas būtības. Tā neattiecas jo īpaši uz nodokļu, muitas vai administratīvajām lietām.”

5.

Regulas (EK) Nr. 44/2001 II nodaļas 6. iedaļā ir paredzētas dažas izņēmuma jurisdikcijas. Tās 22. pantā ir noteikts:

“Šādām tiesām ir izņēmuma jurisdikcija neatkarīgi no domicila:

[..]

6.

Regulas (EK) Nr. 44/2001 34. pantā tiek regulēta citu dalībvalstu spriedumu atzīšana un tā teksts (izvilkums) ir šāds:

“Spriedumu neatzīst:

[..].”

7.

Regulas (EK) Nr. 44/2001 35. panta 1. punktā, kas arī ir būtisks atzīšanas kontekstā, ir noteikts:

“Turklāt spriedumu neatzīst, ja tas ir pretrunā II nodaļas 3., 4. vai 6. iedaļai [..].”

8.

Izskatāmajā lietā īpaši svarīgs ir likums “Par aviāciju” un tā īstenošanas noteikumi.

9.

Saskaņā ar Latvijas likumu “Par aviāciju” gaisa kuģa ekspluatantiem jāveic maksājumi tostarp par lidostas izmantošanu.

10.

Uz tā pamata strīda rašanās laikā vairākos noteikumos bija paredzēts, ka pārvadāšanas uzņēmumi, kuri veic lidojumus uz lidostu “Rīga” vai no tās, var saņemt atlaides no maksājumiem. Atlaižu apmērs ir atkarīgs no pasažieru skaita, kurus attiecīgais uzņēmums gada laikā ir pārvadājis virzienā no Rīgas.

11.

AS flyLAL-Lithuanian Airlines (turpmāk tekstā – “flyLAL”) ir Lietuvas aviosabiedrība, kas jau ir bankrotējusi un gaisa pārvadājumu tirgū attiecībā pret konkurenti, Latvijas aviosabiedrību AS “Air Baltic Corporation” (turpmāk tekstā – “Air Baltic”), izjūt nelabvēlīgas sekas. FlyLAL it īpaši uzskatīja, ka, pamatojoties uz prettiesisko konkurences situāciju Latvijā un Lietuvā, tai esot radušies ekonomiski zaudējumi.

12.

Tāpēc 2008. gadā flyLAL cēla prasību Vilniaus Apygardos Teismas (Viļņas apgabaltiesa) pret Air Baltic un VAS “Starptautiskā lidosta “Rīga”” (turpmāk tekstā – “lidosta “Rīga””), valsts kapitālsabiedrību, kas pārvalda lidostu “Rīga”, cita starpā par zaudējumu atlīdzības samaksu LTL 199 830 000 ( 4 ) apmērā. Prasītāja savu prasību balstīja uz Eiropas konkurences tiesību pārkāpumiem. Tā galvenokārt apgalvoja, ka Air Baltic Latvijas lidostas maksājumu atlaižu politikas ietvaros esot ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli. Latvijā piešķirtās atlaides no maksājumiem cita starpā esot devušas iespēju Air Baltic Viļņas lidostā (Lietuvas Republika) darboties ar dempinga cenām. Turklāt sistemātiska atlaižu piešķiršana lidostas maksājumiem esot vērtējama kā atbildētāju aizliegta vienošanās.

13.

Vēl pirms galīgā sprieduma taisīšanas tiesvedībā pēc būtības Lietuvos Apeliacinis Teismas (Lietuvas Apelācijas tiesa) ar 2008. gada 31. decembra spriedumu noteica pagaidu arestu Air Baltic un lidostas “Rīga” aktīviem prasības summas apmērā (turpmāk tekstā – “pagaidu aizsardzības pasākumi”).

14.

Pēc tam flyLAL lūdza Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesai 2008. gada 31. decembra sprieduma atzīšanu un tā izpildi Latvijā. Ar 2012. gada 19. janvāra lēmumu šis pieteikums pirmajā instancē lielā mērā tika apmierināts, un līdz ar to 2008. gada 31. decembra spriedums tika atzīts un pasludināts par izpildāmu Latvijas Republikā.

15.

Tagad iesniedzējtiesai, Augstākās tiesas Senātam, kas izskata Air Baltic un lidostas “Rīga” apelācijas sūdzību, ir jāizlemj par 2008. gada 31. decembra sprieduma atzīšanu un izpildi Latvijā.

16.

Iesniedzējtiesa jautā, pirmkārt, vai zaudējumu atlīdzināšanas tiesvedība Lietuvā – un konkrēti 2008. gada 31. decembra spriedums – ir civillieta un komerclieta Regulas (EK) Nr. 44/2001 1. panta izpratnē. Ja tā būtu, otrkārt, ir jānoskaidro, vai jau zaudējumu atlīdzināšanas tiesvedībā neesot bijusi jāapstiprina Latvijas tiesu izņēmuma jurisdikcija atbilstoši Regulas (EK) Nr. 44/2001 22. pantam. Ja tas tā būtu, treškārt, rodas nākamais jautājums, vai Augstākās tiesas Senātam saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 44/2001 35. panta 1. punktu esot jāatsaka 2008. gada 31. decembra sprieduma atzīšana minētās regulas 22. panta pārkāpuma dēļ. Ceturtkārt, noslēgumā Augstākās tiesas Senāts jautā, vai strīdīgā sprieduma atzīšana atbilst Latvijas Republikas sabiedriskajai kārtībai Regulas (EK) Nr. 44/2001 34. panta 1) punkta izpratnē. Pirmkārt, 2008. gada 31. decembra spriedumā esot ietvertas pavisam nepilnīgas norādes par ievērojamās prasības summas aprēķinu. Otrkārt, tā kā pa šo laiku par Lietuvas prasītājas mantu esot tikusi uzsākta maksātnespējas procedūra, atbildētājām, ja prasība vēlāk tiks noraidīta, nebūšot reālas iespējas saņemt atlīdzību par zaudējumiem, kas radušies pagaidu aizsardzības pasākumu veikšanas dēļ. Tādējādi Latvijas Republikai, kas ir atbildētāju attiecīgi 100 % un 52,6 % kapitāldaļu īpašniece, rastos ievērojami zaudējumi, kas skartu valsts ekonomiskās intereses un apdraudētu valsts drošību.

17.

Šādos apstākļos Augstākās tiesas Senāts nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

18.

Uzdodot savu pirmo prejudiciālo jautājumu, Augstākās tiesas Senāts būtībā vēlas noskaidrot, vai zaudējumu atlīdzināšanas tiesvedība Lietuvā un konkrēti 2008. gada 31. decembra spriedums ir civillieta un komerclieta Regulas (EK) Nr. 44/2001 1. panta 1. punkta izpratnē.

19.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jānoskaidro, kas ir jāsaprot ar jēdzienu “civillietas un komerclietas” Regulas Nr. 44/2001 izpratnē. Šajā ziņā jāizskata Tiesas judikatūra par šo normas sastāva elementu (1) iedaļa) un no tās gūtās atziņas ir jāpārceļ uz pamatlietas faktiem (2) iedaļa).

20.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ( 5 ) jēdziens “civillieta un komerclieta” ir jāinterpretē kā autonoms Savienības tiesību jēdziens un turklāt ir jāņem vērā Regulas (EK) Nr. 44/2001 mērķis un sistēma, kā arī vispārējie tiesību principi, kas izriet no valstu tiesību sistēmu kopuma ( 6 ).

21.

Ciktāl attiecībās starp dalībvalstīm Briseles konvenciju ( 7 ) aizvieto ( 8 ) Regula (EK) Nr. 44/2001, tās interpretācija, ko sniegusi Tiesa, joprojām ir spēkā attiecībā uz atbilstošajiem Regulas (EK) Nr. 44/2001 noteikumiem ( 9 ). Tā tas ir Regulas (EK) Nr. 44/2001 1. panta 1. punkta gadījumā, kurš atrodas tajā pašā vietā un pilda to pašu funkciju, ko Briseles konvencijas 1. panta 1. punkts ( 10 ).

22.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par iepriekšminētajiem noteikumiem tiesu nolēmumi var tikt izslēgti no Regulas (EK) Nr. 44/2001 piemērošanas jomas ( 11 ), pamatojoties uz lietas dalībnieku tiesisko attiecību būtību vai strīda priekšmeta dēļ.

23.

Lai konstatētu, vai tā ir civillieta un komerclieta, vispirms jānoskaidro pamatlietas dalībnieku vidū pastāvošajām tiesiskajām attiecībām raksturīgie faktori (2)a) iedaļa), un pēc tam – lai izzinātu strīda pamatlietā priekšmetu (2)b) iedaļa) – attiecīgā prasījuma pamatā esošie fakti, kā arī jāpārbauda prasības celšanas pamats un tās celšanas apstākļi ( 12 ).

24.

Vispirms ir jāaplūko prasītājas un atbildētāju pamatlietā tiesiskās attiecības, no kurām izriet apgalvotais Eiropas konkurences tiesību pārkāpums, uz kura pamata tiek prasīta zaudējumu atlīdzība.

25.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka lidosta “Rīga” un Air Baltic, kas piedalās procesā pamatlietā, ir divi uzņēmumi, kuros Latvijas Republikai pieder attiecīgi 100 % un 52,6 % kapitāldaļu.

26.

Taču tas vien vēl nenozīmē, ka Regula (EK) Nr. 44/2001 nav piemērojama. Drīzāk ir svarīgi, vai attiecīgās tiesiskās attiecības ir saistītas ar publiskās varas īstenošanu ( 13 ). Ja tas tā nav, Regulu (EK) Nr. 44/2001 var piemērot.

27.

Šis jautājums turpinājumā ir jānoskaidro, ņemot vērā konkrēto pamatlietas dalībnieku vidū pastāvošās tiesiskās attiecības.

28.

Attiecībā uz tiesiskajām attiecībām starp flyLAL un Air Baltic jautājums par šo attiecību raksturu nav jāiztirzā padziļināti.

29.

Abi uzņēmumi konkurē gaisa pārvadājumu tirgū kā pakalpojumu sniedzēji un lidostu izmantošanas tirgū kā pakalpojumu saņēmēji. Taču šajā darbībā neviena no lietas dalībniecēm attiecībā viena pret otru neīsteno publisko varu, ar kuru privātpersonas nav apveltītas ( 14 ).

30.

Taču arī flyLAL un lidostas “Rīga” tiesiskās attiecības nav saistītas ar publiskās varas īstenošanu.

31.

Šo tiesisko attiecību svarīgāko daļu veido Rīgas lidostas izmantošana, ko apmaiņā pret lidostas maksājumu samaksu veic flyLAL. Šajā lidostas izmantošanā galvenokārt ietilpst gaisa kuģu, pasažieru un kravu apkalpošana. Attiecībā pret lidostas izmantotājiem Latvijas Republika ar sava 100 % piederošā meitasuzņēmuma lidostas “Rīga” starpniecību, atverot lidostas pakalpojumu tirgu Rīgas lidostā, tādējādi darbojas privāto tiesību jomā ( 15 ). Jebkurš cits privāts saimnieciskās darbības subjekts, piemēram, privātas lidostas ekspluatants, šos pakalpojumus varētu sniegt tādā pašā veidā ( 16 ).

32.

Šo slēdzienu nemaina arī apstāklis, ka lidosta “Rīga” attiecībā uz maksājumu organizēšanu un it īpaši uz atlaižu piešķiršanu vai nepiešķiršanu ir pakļauta vispārpiemērojamo Latvijas Republikas tiesību aktu prasībām. Šis pienākums skar attiecības starp Latvijas Republiku kā kapitāldaļu īpašnieci un lidostu “Rīga” kā tai 100 % piederošo meitasuzņēmumu un neietekmē attiecības starp lidostu “Rīga” un flyLAL kā lidostas izmantotāju.

33.

Tāpat nav nozīmes tam, vai lidosta “Rīga” var izlietot tās iekasētos maksājumus pēc saviem ieskatiem vai šajā ziņā tā tomēr ir pakļauta tiesību aktos paredzētajām prasībām. Nav nozīmes tāpēc, ka arī šis aspekts ietekmē nevis tās tiesisko attiecību ar tādiem lidostas lietotājiem kā flyLAL raksturu, bet gan no tām nošķiramās lidostas “Rīga” tiesiskās attiecībās ar savu kapitāldaļu īpašnieci Latvijas Republiku.

34.

Šīs lietas pamatapstākļi līdz ar to atšķiras no sprieduma lietā LTU ( 17 ) pamatā esošajiem faktiem. Lieta bija par maksu par pakalpojumiem, kas tika sniegti saistībā ar gaisa satiksmi, taču tā nebija konkrēti par lidostas ekonomiskas izmantošanas maksu. Tie bija maksājumi maršrutā, kurus par aviācijas drošības pakalpojumu izmantošanu – tātad par faktiski tādām publiskās varas interesēm kā gaisa telpas kontrole un novērošana – iekasēja starptautiskā gaisa telpas novērošanas organizācija ( 18 ).

35.

Vienīgi tādu maksājumu maršrutā dēļ Tiesa spriedumā lietā LTU apstiprināja, kas pastāv “saistība ar publiskās varas īstenošanu” ( 19 ). Tātad spriedumā lietā LTU ‑ atšķirībā no šīs lietas ‑ katrā ziņā bija pakļautības attiecības veidojoši elementi, kas liecināja par publiskas varas īstenošanu.

36.

Šajā gadījumā “civillietas un komerclietas” definēšanas nolūkos veiktā nošķiršana starp aviācijas drošības pakalpojumu, kuri saistīti ar publiskās varas īstenošanu, sniegšanu, no vienas puses, un lidostas pakalpojumu tirgus atvēršanu, no otras puses, turklāt atbilst Tiesas līdzīgi formulētajiem apsvērumiem konkurences tiesību jomā.

37.

Šajā sakarā Tiesa dažos nolēmumos jau ir aplūkojusi lidostas administrācijas darbības kvalificēšanu. Tajos tā vispārīgi secināja, ka “lidostas pakalpojumu [piedāvāšana] pret atlīdzību, kuras izcelsme galvenokārt [bija] lidostas maksājumi”, ir saimnieciska darbība un tāpēc tā principā ir jāvērtē atbilstoši Eiropas konkurences tiesību normām ( 20 ). Turklāt nav nozīmes nedz tam, vai attiecīgajai struktūrai ir privāto vai publisko tiesību subjekta statuss, nedz darbības rentabilitātei ( 21 ).

38.

Starp Regulas (EK) Nr. 44/2001 1. panta 1. punkta izpratnē svarīgo tiesisko attiecību, ko nosaka privātās tiesības un publiskā vara, nošķiršanu, no vienas puses, un saimnieciskās un publiskās varas īstenotas darbības nošķiršanu konkurences tiesību kontekstā, no otras puses, tomēr pastāv ne tikai terminoloģiska līdzība, bet arī savstarpēja saikne satura ziņā, kas attaisno saskaņotu vērtēšanas kritēriju izmantošanu. Šādu pieeju acīmredzami atbalsta arī Tiesa, uz konkurences tiesībām balstītā spriedumā lietā SAT Fluggesellschaft atsaucoties uz spriedumu lietā LTU ( 22 ). No tā var secināt, ka Regulas (EK) Nr. 44/2001 piemērošanu vērtē pēc tiem pašiem standartiem, kurus Tiesa ir izstrādājusi saimnieciskās darbības kritērijam konkurences tiesību jomā. Citādi, ja īsti saimnieciskai darbībai tiktu liegta civillietas un komerclietas pazīme, vērtēšanā rastos grūti izskaidrojamas pretrunas.

39.

Tāpēc arī lidostas “Rīga” tiesisko attiecību ar prasītāju pamatlietā raksturu nenosaka publiskās varas īstenošana un tām tomēr ir ekonomisks un privāttiesisks raksturs, jo būtībā runa ir par lidostas pakalpojumu sniegšanu pret atlīdzību.

40.

Turpinājumā ir jāpārbauda, vai šos par lietas dalībnieku tiesisko attiecību raksturu izdarītos secinājumus apstiprina arī strīda priekšmets.

41.

Iesākumā par šo aspektu ir jānorāda – kā uzsvēra Latvijas Republikas valdība un lidosta “Rīga” –, ka, ņemot vērā iesniedzējtiesas sniegto informāciju, patiešām pastāv šaubas par vienošanās, kas vērsta pret konkurenci un ir nelabvēlīga prasītājai pamatlietā, pastāvēšanu un arī dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas esamība no lidostas “Rīga” puses, ņemot vērā tās saistības pret Latvijas valsts tiesību aktos noteiktajām prasībām, nebūt nešķiet neapstrīdama ( 23 ). Šajā tiesvedībā Tiesai, raugoties no civillietas un komerclietas skatupunkta, tikmēr ir jāpārbauda nevis konkurences tiesību pārkāpuma esamība, bet gan drīzāk pamatlietas strīda priekšmets, kurā galvenais prasījums ir zaudējumu atlīdzība par EKL 81. un 82. panta pārkāpumu ( 24 ).

42.

Šajā ziņā strīda priekšmeta vērtējumā svarīgi ir strīdīgā prasījuma pamatā esošie fakti. Ja izvirzītā prasījuma cēlonis meklējams publiskās varas īstenošanā, tad tā nav civillieta un komerclieta ( 25 ). Tomēr šajā ziņā jebkāda saistība ar publiskās varas īstenošanu vēl nav pietiekama. Tieši pretēji, galvenais ir tas, ka konkrētā prasījumu izraisījusī rīcība ir publiskās varas īstenošana ( 26 ).

43.

Jau tikko pārbaudīto lietas dalībnieku tiesisko attiecību, kas ir celtās zaudējumu atlīdzināšanas prasības pamatā, raksturs parāda, ka šajā lietā nav runas par publiskās varas īstenošanu. Šo secinājumu neapšauba nedz tas, ka Eiropas konkurences tiesību pārkāpuma dēļ radušos zaudējumu atlīdzināšanas prasījumi patiesi ir paredzēti Savienības tiesībās (par to i) iedaļā), nedz šī gadījuma īpašie apstākļi, it īpaši iesaistītās valsts iestādes (par to ii) iedaļā).

44.

Turpinājumā vispirms ir vispārīgi jāaplūko konkurences tiesībās paredzēto zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu juridiskais pamats un tiesiskais regulējums. Pēc tam, ņemot vērā noskaidroto, tiks izvērtēts pamatlietas priekšmets.

45.

Aizliegtās vienošanās dalībnieku vai tirgū dominējošu uzņēmumu, kuri ļaunprātīgi izmanto ietekmi tirgū, pienākums atlīdzināt zaudējumus ir Savienības tiesību princips, kas izriet tieši no primārajām tiesībām ( 27 ).

46.

Tādējādi Tiesa jau vairākkārt ir spriedusi, ka, ņemot vērā to, ka EKL 81. pantam ir tieša iedarbība attiecībās starp indivīdiem un tas var tieši radīt tiesības attiecīgajām personām ( 28 ), šajā tiesību normā izteiktā aizlieguma lietderīgā iedarbība būtu apdraudēta, ja ikviens nevarētu pieprasīt tādu zaudējumu atlīdzību, kuri tam radušies līguma, kas var ierobežot vai izkropļot konkurenci, vai atbilstošas rīcības dēļ ( 29 ).

47.

Lai gan Tiesai līdz šim brīdim vēl nebija iespējas par to lemt, nevajadzētu būt nopietnam pamatam apšaubīt, ka minētajam ir jāattiecas arī uz citu Eiropas konkurences tiesību pamatnormu, proti, EKL 82. pantu.

48.

Eiropas civilprocesuālo tiesību skatījumā atbilstošas zaudējumu atlīdzināšanas prasības, kas vērstas pret uzņēmumiem, kuri ir pārkāpuši EKL 81. un/vai 82. pantu, principā ir civillietas un komerclietas Regulas (EK) Nr. 44/2001 1. panta 1. punkta izpratnē ( 30 ). Nesen Eiropas Komisija savā priekšlikumā īstenošanas direktīvai konkurences tiesību jomā to ir uzsvērusi vēlreiz ( 31 ).

49.

Ņemot vērā šīs lietas īpašos apstākļus, proti, uzņēmumu, pret kuriem celta prasība, piederību valstij, kā arī it īpaši aspektu, ka konkurences tiesību pārkāpumu šķietami noteica Latvijas valsts tiesību aktos paredzētās prasības, tomēr ir jājautā, vai arī in casu var palikt pie šīs privāttiesību kvalifikācijas.

50.

Uzskatu, ka uz šo jautājumu jāsniedz apstiprinoša atbilde. To apstiprina šādi divi aspekti:

51.

Kā jau minēts 38. punktā, attiecībā uz tiesisko attiecību, ko nosaka privātās tiesības un publiskā vara, nošķiršanu saistībā ar Regulas (EK) Nr. 44/2001 piemērošanas jomu ir jāizmanto tie paši kritēriji, kas domāti uzņēmumu saimnieciskās un publiskās varas īstenotas darbības nošķiršanai EKL 81. un 82. panta izpratnē.

52.

Tādējādi šajā gadījumā arī jautājumā par strīda priekšmetu, kurš būtībā ir par to, vai prasījumu izraisījusī darbība ir publiskās varas pilnvaru īstenošana ( 32 ), ir jānoliedz raksturīgā publisko tiesību ietekme. Pirmkārt, rīcība, kas rada prasījuma pamatā esošo konkurences tiesību pārkāpumu, tātad šajā gadījumā nevienlīdzīgi lielie lidostas maksājumi, kurus iekasēja lidosta “Rīga”, ir tieši saistīta ar attiecīgā uzņēmuma saimniecisko darbību, proti, lidostas ekspluatāciju. Otrkārt, prasījuma pamatojumā izmantotais EKL 81. un 82. pants vispār var tikt piemērots tikai tad, ja par zaudējumu atlīdzību atbildīgā uzņēmuma darbība tieši ir bijusi saimnieciska, nevis publiskas varas īstenošanas darbība.

53.

No tā vien jau izriet, ka celtajai zaudējumu atlīdzināšanas prasībai (un pagaidu noregulējumam) jābūt civillietai un komerclietai Regulas (EK) Nr. 44/2001 1. panta 1. punkta izpratnē.

54.

To pašu var secināt arī no apstākļa, ka prasītājas skatījumā prasījuma pamatā esošajiem faktiem ir saistība ne tikai ar Savienības konkurences tiesībām, bet arī ar valsts gaisa satiksmes tiesību aktiem. Tas tiks izsmeļoši aplūkots turpinājumā, taču šajā lietā aplūkojamā zaudējumu atlīdzināšanas prasība pret Latvijas tiesību normām un līdz ar to pret tā dēvētajiem acta iure imperii nav vērsta.

55.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu kļūst skaidrs, ka iesniedzējtiesa acīmredzot uzskata, ka prasītāja pamatlietā ar savu zaudējumu atlīdzināšanas prasību galu galā apstrīd Latvijas Republikas tiesību normas.

56.

Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka valsts atbildība par acta iure imperii faktiski neietilpst Regulas (EK) Nr. 44/2001 piemērošanas jomā. Regulas (EK) Nr. 44/2001 jaunajā redakcijā, kas būs saistoša no 2015. gada 10. janvāra, šajā nolūkā tagad ir paredzēts precizējošs tiesību akta papildinājums ( 33 ).

57.

Turklāt jākonstatē, ka atbilstoši vispārpieņemtam valstu imunitātes principam – par in parem non habet imperium – valsti acta iure imperii dēļ nevar pakļaut citas valsts jurisdikcijai ( 34 ).

58.

Tomēr, manuprāt, iesniedzējtiesas paustajām bažām nav iemesla.

59.

Pirmkārt, Lietuvas tiesvedībā pēc būtības celtās prasības mērķis ir nevis tiesību normu kontrole, bet gan tikai kompensācijas saņemšana par ciestajiem zaudējumiem konkurences tiesību pārkāpuma dēļ. Pat ja celto zaudējumu atlīdzināšanas prasību skaita pieaugums aizliegto vienošanos jomā, kā jau vairākkārt ir uzsvērusi Tiesa, ir nozīmīgs ieguldījums efektīvas konkurences saglabāšanai Savienībā ( 35 ) un tāpēc arī saistīts ar sabiedrības interesēm, tas vien zaudējumu atlīdzināšanas prasību pret vienu vai vairākiem valstij piederošiem uzņēmumiem, kas veic privātu saimniecisku darbību, vēl nepadara par valsts tiesību aktu kontroles tiesvedību. Tas tā ir arī tad, ja attiecīgo konkurences tiesību pārkāpumu katrā ziņā netieši izraisīja tādi valsts tiesību akti kā, piemēram, šajā gadījumā Latvijas regulējums par lidostas maksājumiem.

60.

Otrkārt, arī iesniedzējtiesas minētās automātiskās spēkā neesamības sekas, kas paredzētas EKL 81. panta 2. punktā, nenozīmē, ka jāvērtē citādi.

61.

Apstāklis, ka aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās pārkāpums atbilstoši EKL 81. panta 2. punktam nozīmē arī automātisku pret konkurenci vērstās vienošanās spēkā neesamību, attiecas tikai uz konkrēto vienošanos kā tādu – tātad uz vienošanos, kas regulē lidostas “Rīga” un Air Baltic ekonomiskās attiecības –, taču nekādā gadījumā uz Latvijas tiesību normām, kas, domājams, ir netieši ietekmējušas vienošanos. Ja šīs tiesību normas patiešām nebūtu saderīgas ar Savienības konkurences tiesībām, Savienības tiesību pārākums varētu nepieļaut to piemērošanu. Taču tās nebūtu zaudējumu atlīdzināšanas prasības tiešas sekas.

62.

Automātisko spēkā neesamības seku dēļ, kas paredzētas EKL 81. panta 2. punktā, subjektīva zaudējumu atlīdzināšanas prasība nekādā gadījumā nekļūst par objektīvu valsts tiesību aktu kontroles tiesvedību.

63.

Līdz ar to uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka tāds strīds par pagaidu noregulējuma pasākumiem kā pamatlietā aplūkotais, saistībā ar kuru privāto tiesību aviosabiedrība par iespējamiem Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem tiesvedībā pēc būtības pieprasa zaudējumu atlīdzību tostarp no valstij piederoša uzņēmuma, kas tai ļauj izmantot lidostu apmaiņā pret lidostas maksājumu samaksu, ir civillieta un komerclieta Regulas (EK) Nr. 44/2001 1. panta 1. punkta izpratnē, pat ja lidostas maksājumi un varbūtējās šo maksājumu atlaides ir regulētas valsts tiesību normās.

64.

Uzdodot savu otro un trešo prejudiciālo jautājumu, kurus var izvērtēt kopā, iesniedzējtiesa būtībā vispirms vēlas zināt, vai tāda zaudējumu atlīdzināšanas tiesvedība, kas attiecas uz tiesību aktiem aizliegto vienošanos jomā, kā pamatlietā aplūkotā, ir jāuzskata par strīdu par sabiedrības pārvaldes struktūru pieņemto lēmumu spēkā esamību Regulas (EK) Nr. 44/2001 22. panta 2) punkta izpratnē. Ja tas tā ir, tā vēlas arī zināt, vai Regulas (EK) Nr. 44/2001 35. panta 1. punkts, to skatot kopā ar 22. panta 2) punktu, ja tiesvedība pēc būtības notiek citā tiesā, nevis tajā, kurai ir jurisdikcija atbilstoši Regulas (EK) Nr. 44/2001 22. panta 2) punktam, nepieļauj arī šīs citas tiesas par pagaidu aizsardzības pasākumiem pieņemtā nolēmuma atzīšanu.

65.

Uz otro prejudiciālo jautājumu jāsniedz noliedzoša atbilde, tāpēc trešā prejudiciālā jautājuma pārbaude nav nepieciešama.

66.

Tas tādēļ, ka prasības priekšmets tiesvedībā pēc būtības un pagaidu noregulējumā, par ko ir runa iesniedzējtiesā izskatāmajā pamatlietā, būtībā ir prasītājas lūgums atlīdzināt zaudējumus, nevis “uzņēmējsabiedrību [..] izveides spēkā esamība, to darbības izbeigšana vai likvidācija, vai to pārvaldes struktūru pieņemto lēmumu spēkā esamība” Regulas (EK) Nr. 44/2001 22. panta 2) punkta izpratnē.

67.

Proti, prasītāja ar savu lūgumu atlīdzināt zaudējumus netieši vēršas arī pret lidostas “Rīga” maksājumu politiku, kas, kaut gan tā ir iepriekš noteikta tiesību aktos, galu galā var būt izklāstīta arī lidostas “Rīga” kapitāldaļu īpašnieku vai tās padomes lēmumos.

68.

Regulas (EK) Nr. 44/2001 22. panta 2) punktam tomēr ir izņēmuma normas raksturs, un tāpēc tas jāinterpretē šauri. Tā mērķis ir koncentrēt jurisdikciju sabiedrības domicilā tikai tad, ja prasības tieši attiecas uz normā izsmeļoši uzskaitītajiem tiesvedību priekšmetiem. Tā kā šī lieta tomēr nav par apstrīdēšanas vai atcelšanas prasību, kas vērsta tieši pret lēmumu, un nešķiet, ka tiesvedībā pēc būtības būtu ticis minēts vai apstrīdēts konkrēts lēmums, Regulas (EK) Nr. 44/2001 22. panta 2) punkts šajā lietā ir tikpat neatbilstošs kā minētās regulas 35. pants, ciktāl tajā ir norāde uz tās 22. pantu.

69.

Tādējādi uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka tāda zaudējumu atlīdzināšanas tiesvedība kā tiesvedībā pēc būtības aplūkotā nav lieta par sabiedrības pārvaldes struktūru pieņemto lēmumu spēkā esamību Regulas (EK) Nr. 44/2001 22. panta 2) punkta izpratnē.

70.

Uzdodot savu ceturto prejudiciālo jautājumu, Augstākās tiesas Senāts būtībā vēlas zināt, vai dalībvalsts sabiedriskai kārtībai ir pretēja nolēmuma par pagaidu aizsardzības pasākumiem atzīšana, ja, pirmkārt, netika pamatots ievērojamās ar pagaidu arestu nodrošinātās summas apmērs un, otrkārt, draud rasties neatlīdzināms kaitējums, kas ietekmētu valsts, kurā tiek prasīta atzīšana, ekonomiskās intereses un tādējādi varētu nopietni apdraudēt valsts drošību.

71.

Vispirms jānorāda, ka Regulas (EK) Nr. 44/2001 34. panta 1) punkts saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ( 36 ) ir interpretējams šauri, jo tas ir šķērslis viena no šīs regulas pamatmērķiem sasniegšanai ( 37 ). Tāpēc šajā normā ietvertajai ordre public klauzulai ir nozīme tikai izņēmuma gadījumos ( 38 ).

72.

Šajā ziņā dalībvalstis, pamatojoties uz Regulas (EK) Nr. 44/2001 34. panta 1) punktā paredzēto klauzulu, principā var pašas noteikt sabiedriskās kārtības prasības atbilstoši savas valsts koncepcijai, tomēr minētā jēdziena robežas ir šīs regulas interpretācijas jautājums ( 39 ). Tādējādi, kaut gan Tiesas ziņā nav definēt dalībvalsts sabiedriskās kārtības saturu, tai tomēr ir jāpārbauda robežas, atbilstoši kurām dalībvalsts tiesa drīkst atsaukties uz minēto jēdzienu, lai atteiktos atzīt spriedumu, kuru pasludinājusi kādas citas dalībvalsts tiesa ( 40 ). Vispārīgi ir zināms, ka dalībvalsts, kurā prasa izpildi, tiesa nedrīkst pārbaudīt, vai izcelsmes dalībvalsts tiesa ir pareizi izvērtējusi lietas juridiskos un faktiskos apstākļus ( 41 ).

73.

Tādējādi Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1) punktā ietvertās ordre public klauzulas piemērošana ir pieļaujama tikai tad, ja citā dalībvalstī pieņemta sprieduma atzīšana vai izpilde pārkāptu būtisku tiesību principu un tāpēc būtu nepieļaujamā pretrunā tās valsts tiesiskajai kārtībai, kurā prasa izpildi. Šim pārkāpumam jābūt tādas tiesību normas, kas tiek uzskatīta par būtisku valsts, kurā prasa izpildi, tiesību sistēmā, acīmredzamam pārkāpumam vai šajā tiesību sistēmā par pamattiesībām atzīto tiesību pārkāpumam ( 42 ).

74.

Līdz ar to valsts tiesa katrā ziņā nepārsniedz tai noteiktās pieņēmuma par ordre public pārkāpumu robežas, ja izpildes atteikums novērš acīmredzamu ECPAK vai attiecīgi Savienības tiesību sistēmā atzītu pamattiesību pārkāpumu ( 43 ).

75.

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa izvirza divus aspektus un jautā, vai tie ir svarīgi dalībvalsts, kura tā atrodas, sabiedriskās kārtības pārkāpuma atzīšanai: pirmkārt, aresta summas detalizēta pamatojuma nenorādīšana spriedumā, kuru prasa atzīt (2) iedaļa), un, otrkārt, tā izpildes finansiālās sekas, kas, kā apgalvots, apdraud “valsts drošību” (3) iedaļa).

76.

Pirmais faktors, ar ko iesniedzējtiesa pamato pieņēmumu par ordre public pārkāpumu, ir detalizēta pamatojuma neesamība rīkojumā par pagaidu pasākumu norādītajai aresta summai, ko Lietuvas tiesa atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajai informācijai ir galvenokārt balstījusi uz tuvāk neprecizētu “atskaiti”, kas pievienota lietas materiāliem.

77.

Šajā ziņā rodas, pirmkārt, principāls jautājums par saderību ar lietas taisnīgas izskatīšanas principu, kas nostiprināts ECPAK 6. pantā, kā arī Pamattiesību hartas 47. panta otrajā daļā ( 44 ), un, otrkārt, jautājums par pamatojuma – katrā ziņā daļējas – neesamības iespējamo ietekmi uz sprieduma civillietā un komerclietā atzīšanas iespēju no sabiedriskās kārtības interešu skatupunkta.

78.

Par šo jautājumu Eiropas Cilvēktiesību tiesa pastāvīgajā judikatūrā ir spriedusi, ka tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu atbilstoši ECPAK 6. panta 1. punktam principā ietver tiesu pienākumu savus nolēmumus arī pamatot ( 45 ). Tomēr vienlaikus tā vairākkārt ir arī norādījusi, ka pienākumam norādīt pamatojumu nedrīkst uzstādīt pārāk augstas prasības un tās var atšķirties atkarībā no nolēmuma veida un ikvienas konkrētās lietas apstākļiem ( 46 ). Turklāt it īpaši jāņem vērā arī nolēmuma veids un dalībvalstu tiesību sistēmu atšķirības.

79.

Turklāt ir atzīsts, ka pienākumam pamatot tiesu nolēmumus ir divējāds mērķis: pirmkārt, tam ir jāgarantē, ka tiek nodrošinātas tiesības tikt uzklausītam, tātad tiesa pietiekami novērtē lietas dalībnieku izteikumus ( 47 ). Otrkārt, pienākumam norādīt pamatojumu ir jādod iespēja lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, saprast, kāpēc lietas iznākums tam nav bijis labvēlīgs, un vajadzības gadījumā iesniegt apelācijas sūdzību. Turklāt bez pietiekama pamatojuma nevarētu noteikt arī nolēmuma faktiskā juridiskā spēka apjomu un tāpēc prasītājs, piemēram, pamatojoties uz to pašu prasījumu, varētu panākt jauna nolēmuma pieņemšanu ( 48 ).

80.

Ja šajā situācijā izmanto minēto kritēriju, var secināt, ka, no vienas puses, pilnīgi no zila gaisa paņemts aresta summas aprēķins, kas atbildētājām nekādā veidā nav saprotams, nevarētu būt saderīgs ar lietas taisnīgas izskatīšanas principu un tādējādi arī ar ordre public. No otras puses, tas tā acīmredzami nebija pamatlietā, kas tomēr balstījās uz ekspertīzes slēdzieniem, un turklāt prasības norādīt pamatojumu kopumā nedrīkst pārspīlēt. Ja, piemēram, konkrētās tiesību sistēmās pastāv plaši atzītas, taču skaidri nenoformulētas un katras lietas konkrētiem apstākļiem pakārtotas zaudējumu noteikšanas metodes, nebūtu gluži skaidrs, kāpēc to izmantošana – integrēta visādā ziņā pietiekami pamatotā un pārsūdzēšanai piemērotā nolēmumā – pārkāptu ECPAK 6. pantu vai attiecīgi Hartas 47. panta otro daļu un radītu sarežģījumus no dalībvalsts sabiedriskās kārtības skatupunkta ( 49 ).

81.

Attiecinot to uz jautājumu par ordre public pārkāpumu, jāsecina, ka detalizēti maz pamatotu aresta summas aprēķinu nekādā gadījumā nedrīkst vērtēt izolēti. Tieši pretēji, svarīgas ir strīdīgā nolēmuma kopējās iezīmes, tostarp tā pielikumi, un it īpaši tas, vai nolēmuma adresātiem bija atbilstoša iespēja nolēmuma valstī iesniegt apelācijas sūdzību par nolēmumu un, piemēram, iebilst pret apgalvoto pārkāpumu ( 50 ).

82.

Tāpēc pamatoti iemesli šajā lietā liecina par to, ka detalizēti maz pamatots aresta summas aprēķins nav pietiekams ordre public pārkāpuma apstiprināšanai, it īpaši tad, ja summas apmērs bija apstiprināts ekspertīzes slēdzienā un tas bija arī apelācijas tiesvedības priekšmets Lietuvā. Tāpēc šķiet, ka elementārie lietas taisnīgas izskatīšanas principi ir tikuši ievēroti, pat ja pašam nolēmumam varētu būt vēlams detalizētāks pamatojums.

83.

Pēc tam, kad ir secināts, ka iebildumi par pamatojuma neesamību nav pietiekami, lai varētu apstiprināt ordre public pārkāpumu, nobeigumā ir jānoskaidro jautājums, cik lielā mērā no ordre public skatupunkta varētu būt svarīgas izpildes ekonomiskās sekas.

84.

Vispirms ir atkārtoti jāatgādina, ka ordre public koncepcijas mērķis ir aizkavēt klaju tādas tiesību normas pārkāpumu, kura valsts, kurā prasa izpildi, tiesību sistēmā tiek uzskatīta par būtisku, vai arī tādu tiesību pārkāpumu, kuras šajā tiesību sistēma ir atzītas par pamattiesībām ( 51 ). Līdz ar to tiek aizsargātas tiesiskās vai katrā ziņā tiesību normās izklāstītās intereses, kas skar attiecīgās dalībvalsts politikas, ekonomikas, sociālajā vai kultūras jomā pastāvošo kārtību.

85.

Turpretim ar tādām vienīgi ekonomiskām interesēm kā monetāru zaudējumu iestāšanās risks, pat ja tas būtu ļoti liels, nepietiek. Principā tā ir arī tad, ja runa ir par tāda publiskās varas nesēja kā šajā lietā Latvijas Republika interesēm ( 52 ), kura kā tirgus dalībnieka darbība notiek ar valstij piederošu uzņēmumu starpniecību un tāpēc tam draud zaudējumu rašanās.

86.

Ekonomiskās intereses iesniedzējtiesas skatījumā tomēr var kļūt par interesēm, kas katrā ziņā ir juridiski svarīgas un tādējādi no Regulas (EK) Nr. 44/2001 34. panta 1) punkta viedokļa ir potenciāli ņemamas vērā, ja draudošo ekonomisko zaudējumu dēļ ir pietiekami konkrēti apdraudēta tiesību sistēma un “valsts drošība”. Taču iesniedzējtiesa nepaskaidro, kā tieši tam jānotiek, ņemot vērā pamatlietas apstākļus. It īpaši tā neapgalvo, ka attiecīgie pasākumi, kā apgalvoja lidosta “Rīga”, iespējams, varētu ievērojami kaitēt Rīgas lidostas militāri stratēģiskajai funkcijai. Tāpēc šis aspekts ir jāatstāj neaplūkots, sniedzot atbildi uz prejudiciālo jautājumu, kura juridiskos un faktiskos apstākļus iesniedzējtiesa ir noteikusi lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ( 53 ), kurā norādīts vienīgi uz “valsts ekonomisko interešu pārkāpumu”.

87.

No konceptuāla un metodiskā viedokļa ir ļoti apšaubāms, vai tādu ordre public pārkāpumu draudošas valsts izputināšanas dēļ – turklāt šajā jautājumā vēl nav atbilstošas judikatūras – vispār var apstiprināt, jo ekonomiskie apsvērumi principā ir sveši ordre public apsvērumu būtībai.

88.

Tomēr jautājumu šajā gadījumā var uzskatīt par hipotētisku un uz to neatbildēt, jo šajā lietā, šķiet, ir izslēgts – pretēji pārliecinoši formulētajam un nopietnu valsts drošības apdraudējumu tieši piedēvējošam prejudiciālajam jautājumam –, visaptveroši izvērtējot iesniedzējtiesas izklāstītos faktus, ka pat ekonomisku zaudējumu riska gandrīz EUR 58 miljonu apmērā iestāšanās gadījumā pastāvētu tāda izņēmuma situācija. Lai arī cik liela būtu šī summa, tai, visticamāk, nav valsts pamatus graujošas ietekmes. Vēl jo vairāk tā ir tad, ja izpildes pasākumi būtībā ir aresta uzlikšanas darbības, kas neskar aktīvu viengabalainību un mantas piederību kā tādu.

89.

Tiesa jautājumā par ekonomisko risku mazināšanu gan citā kontekstā ir spriedusi, ka pagaidu noregulējumā vienmēr jāgarantē arī piešķirtās summas atmaksa gadījumā, ja pieteikuma iesniedzējam spriedums lietā pēc būtības nav labvēlīgs ( 54 ). Tomēr šī judikatūra attiecas arī uz rīkojumiem, kuru adresātam uz pagaidu noregulējuma pamata bija jāveic iepriekšējs maksājums pieteikuma iesniedzējam. Taču to nevar attiecināt uz tādiem aizsardzības pasākumiem kā pagaidu arests, par ko ir runa šajā pamatlietā.

90.

Ņemot vērā iepriekš minēto, nav atrodami nopietni pamati, lai apstiprinātu ordre public pārkāpumu, pamatojoties uz ekonomiskiem apsvērumiem.

91.

Līdz ar to uz ceturto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka nedz no izpildāmā sprieduma pamatojuma neesamības, nedz no izpildes radītām ekonomiskajām sekām nevar secināt nopietnus pamatus atzīšanas atteikumam sabiedriskās kārtības (ordre public) apsvērumu dēļ.

92.

Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai uz prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: