—

Deutsche Lufthansa AG vārdā – A. Martin‑Ehlers, Rechtsanwalt,

—

Flughafen Frankfurt‑Hahn GmbH vārdā – T. Müller‑Heidelberg, Rechtsanwalt,

—

Ryanair Ltd vārdā – G. Berrisch, Rechtsanwalt,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un K. Petersen, pārstāvji,

—

Beļģijas valdības vārdā – T. Materne un J. C. Halleux, pārstāvji, kuriem palīdz A. Lepièce, avocate,

—

Nīderlandes valdības vārdā – M. Noort un C. Wissels, pārstāves,

—

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un M. Szpunar, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – V. Di Bucci un T. Maxian Rusche, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz LESD 107. un 108. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Deutsche Lufthansa AG (turpmāk tekstā – “Lufthansa”) un Flughafen Frankfurt‑Hahn GmbH (turpmāk tekstā – “FFH”), kas pārvalda Frankfurtes‑Hānas (Vācija) lidostu, par valsts atbalsta, kuru FFH esot piešķīrusi Ryanair Ltd (turpmāk tekstā – “Ryanair”), izbeigšanu un atgūšanu.

3

Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (OV L 83, 3. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 8. nod., 1. sēj., 339. lpp.), 3. pants ar nosaukumu “Pārtraukšanas klauzula” ir izteikts šādā redakcijā:

“Atbalstu, par kuru ir jāpaziņo saskaņā ar 2. panta 1. punktu, neievieš, kamēr Komisija nav pieņēmusi lēmumu, kas atļauj šādu atbalstu, vai kamēr nav uzskatāms, ka šāds lēmums pieņemts.”

4

Šīs regulas 4. panta ar nosaukumu “Paziņojuma iepriekšēja izskatīšana un Komisijas lēmumi” 2.–4. punktā ir paredzēts:

“2.   Ja Komisija pēc iepriekšējas izskatīšanas konstatē, ka paziņotais pasākums nav atbalsts, tā nostiprina minēto konstatējumu ar lēmumu.

3.   Ja Komisija pēc iepriekšējas izskatīšanas konstatē, ka nav šaubu par to, ka paziņotais pasākums, ciktāl uz to attiecas [LESD 107. panta 1. punkts], ir saderīgs ar kopējo tirgu, tā nolemj, ka pasākums ir saderīgs ar kopējo tirgu. [..]

4.   Ja Komisija pēc iepriekšējas izskatīšanas konstatē, ka ir neskaidrības par to, vai paziņotais pasākums ir saderīgs ar kopējo tirgu, tā nolemj sākt procedūras saskaņā ar [LESD 108.] panta [2. punktu] (turpmāk – “lēmums sākt formālu [oficiālu] izmeklēšanas procedūru”).”

5

Minētās regulas 6. panta ar nosaukumu “Formāla [oficiāla] izmeklēšanas procedūra” 1. punktā ir noteikts:

“Lēmumā sākt formālu [oficiālu] izmeklēšanas procedūru rezumē attiecīgus faktiskus un tiesiskus jautājumus, tajā ir Komisijas sākotnējais izvērtējums par to, vai ierosinātajam pasākumam ir atbalsta iezīmes [raksturs], kā arī izklāstīti iemesli, kas liek šaubīties par tā saderību ar kopējo tirgu. Lēmums aicina attiecīgo dalībvalsti un citas ieinteresētās personas iesniegt piezīmes noteiktā termiņā, kas parasti nepārsniedz vienu mēnesi. [..]”

6

Šīs pašas regulas 7. pantā ar nosaukumu “Komisijas lēmumi izbeigt formālo [oficiālo] izmeklēšanas procedūru” ir noteikts:

“1.   Neskarot 8. pantu, formālo [oficiālo] izmeklēšanas procedūru izbeidz ar lēmumu, kas paredzēts šā panta no 2. līdz 5. punktā.

2.   Ja Komisija konstatē, ka – attiecīgos gadījumos, pēc attiecīgās dalībvalsts veikta grozījuma – paziņotais pasākums nav atbalsts, tā nostiprina minēto konstatējumu ar lēmumu.

3.   Ja Komisija konstatē, ka – attiecīgos gadījumos, pēc attiecīgās dalībvalsts veikta grozījuma – šaubas par paziņotā pasākuma saderību ar kopējo tirgu ir novērstas, tā nolemj, ka atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu [..]

4.   Pozitīvā lēmumā Komisija var ietvert nosacījumus [..] un noteikt pienākumus [..]

5.   Ja Komisija konstatē, ka paziņotais atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu, tā nolemj, ka attiecīgais atbalsts netiek ieviests [..].

6.   Lēmumus, kas pieņemami saskaņā ar 2., 3., 4. un 5. punktu, pieņem, tiklīdz ir novērstas neskaidrības, kas minētas 4. panta 4. punktā. Komisija, cik iespējams, cenšas pieņemt lēmumu 18 mēnešos pēc procedūras sākšanas. [..]

[..]”

7

Regulas Nr. 659/1999 11. pantā ar nosaukumu “Rīkojums pārtraukt vai pagaidām atgūt atbalstu” ir paredzēts:

“1.   Pēc tam, kad attiecīgai dalībvalstij dota iespēja iesniegt savas piezīmes, Komisija var pieņemt lēmumu, kas prasa dalībvalstij pārtraukt jebkādu nelikumīgu atbalstu, līdz Komisija pieņem lēmumu par attiecīgā atbalsta saderību ar kopējo tirgu [..].”

2.   Pēc tam, kad attiecīgai dalībvalstij dota iespēja iesniegt savas piezīmes, Komisija var pieņemt lēmumu, kas prasa dalībvalstij pagaidām atgūt jebkādu nelikumīgu atbalstu, līdz Komisija pieņem lēmumu par attiecīgā atbalsta saderību ar kopējo tirgu [..]

[..].”

8

Šis regulas 12. pantā ar nosaukumu “Lēmumā izteikta rīkojuma neizpilde” ir noteikts:

“Ja dalībvalsts nepilda pārtraukšanas vai atgūšanas rīkojumu, Komisija ir tiesīga, vienlaikus veicot izskatīšanu, kas pamatojas uz tai pieejamo informāciju, iesniegt attiecīgo lietu izskatīšanai tieši [Tiesā] un lūgt paziņot par to, ka šāda neizpilde ir Līguma pārkāpums.”

9

Minētās regulas 13. pantā ar nosaukumu “Komisijas lēmumi” ir noteikts:

“1.   Iespējami nelikumīga atbalsta izskatīšana beidzas ar lēmumu saskaņā ar 4. panta 2., 3. vai 4. punktu. Ja tiek pieņemts lēmums sākt formālu [oficiālu] izmeklēšanas procedūru, iepriekšējo procedūru izbeidz ar lēmumu saskaņā ar 7. pantu. [..]

2.   Iespējami nelikumīga atbalsta gadījumos un neskarot 11. panta 2. punktu, Komisijai nav saistošs termiņš, kas noteikts 4. panta 5. punktā, 7. panta 6. punktā un 7. panta 7. punktā.

[..]”

10

FFH, kas pārvalda Frankfurtes‑Hānas pasažieru lidostu, līdz 2009. gada janvārim 65 % apmērā piederēja Fraport AG, 17,5 % apmērā – Reinzemes‑Pfalcas federālajai zemei un 17,5 % apmērā – Hesenes federālajai zemei. Fraport AG ir biržā kotēta akciju sabiedrība, kuras akciju vairākums pieder Vācijas Federatīvajai Republikai, Hesenes federālajai zemei un Frankfurtes pie Mainas pilsētai.

11

FFH kopš savas darbības uzsākšanas ik gadu cieta zaudējumus vairāku miljonu euro apmērā. 2011. gada 31. decembrī šie zaudējumi bija apmēram EUR 197 miljoni. Līdz 2009. gadam tos sedza Fraport AG, pamatojoties uz līgumu par darbības rezultātu nodošanu. 2009. gada 1. janvārīFraport AG tomēr savas daļas pārdeva Reinzemes‑Pfalcas federālajai zemei par simbolisku cenu EUR 1 apmērā. Šī nodošana bija pamatota ar neiespējamību ieviest nodokli pasažieriem, lai samazinātu zaudējumus, ko radīja Frankfurtes‑Hānas lidosta, ņemot vērā Ryanair nodomu pamest lidostu, ja tiktu ieviests šāds nodoklis.

12

Ryanair ir zemo cenu aviosabiedrība, kas nodrošina vairāk nekā 95 % no pasažieru pārvadājumiem Frankfurtes‑Hānas lidostā. Atbilstoši šīs lidostas maksu skalai 2011. gadā aviosabiedrībām, kas to izmanto, bija jāmaksā maksa EUR 4,35 apmērā par katru izlidojošo pasažieri. Tomēr Ryanair netika noteikta nekāda maksa par izlidošanu, tuvošanos, nolaišanos vai lidostas infrastruktūras izmantošanu, jo tā izmantoja tikai tādas lidmašīnas, kas atbilstoši minētajai skalai tai deva tiesības uz atbrīvojumu, proti, lidmašīnas, kuru pacelšanās svars ir robežās no 5,7 līdz 90 tonnām.

13

Frankfurtes‑Hānas lidostas maksu skala 2006. gadā ir balstīta uz tabulu, kas ir sagatavota atkarībā no pasažieru skaita, kādu aviosabiedrība pārvadā gada laikā no šīs lidostas, un tās amplitūda ir no EUR 5,35 attiecībā uz skaitu, kas ir mazāks nekā 100000 pasažieru gadā, līdz EUR 2,24, sākot no 3 miljoniem pasažieru. Šī skala turklāt atbrīvojumam no nolaišanās maksas un izlidošanas maksas, kā arī no maksas, kas attiecas uz aeronavigācijas pakalpojumu un apkalpošanas uz zemes pakalpojumu sniegšanu, izvirza nosacījumu, ka apkalpošanas uz zemes ilgums nepārsniedz 30 minūtes. Minētajā skalā ir paredzēts arī piešķirt “atbalstu tirdzniecībai” jaunu gaisa pārvadājumu līniju atvēršanai. Šī atbalsta apmērs tiek noteikts atkarībā no kopējā pasažieru apjoma, ko ir pārvadājusi attiecīgā aviosabiedrība. Ryanair saņēma minēto atbalstu.

14

Ņemot vērā, ka FFH īstenotā komercprakse veido valsts atbalstu, kas nav paziņots Komisijai un tādējādi piešķirts, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu, Lufthansa2006. gada 26. novembrī vērsās Landgericht Bad Kreuznach [Bādkreicnahas apgabaltiesā] ar prasību izdot rīkojumu atgūt summas, kuras izmaksātas Ryanair kā “atbalsts tirdzniecībai” laikposmā no 2002. līdz 2005. gadam, un summas, kas atbilst lidostas maksu samazinājumiem, ko Ryanair esot saņēmusi 2003. gadā tādēļ, ka tikusi piemērota 2001. gada skala, kā arī izbeigt jebkāda atbalsta izmaksāšanu Ryanair.

15

Tā kā Lufthansa prasība tika noraidīta, tā iesniedza apelācijas sūdzību Oberlandesgericht Koblenz [Koblencas Augstākajā tiesā]. Tā kā Lufthansa apelācijas sūdzība netika apmierināta, tā vērsās Bundesgerichtshof [Federālajā Augstākajā tiesā] ar kasācijas sūdzību “Revision” kārtībā. Bundesgerichtshof ar 2011. gada 10. februāra spriedumu atcēla Oberlandesgericht Koblenz spriedumu un nosūtīja tai lietu, lai tā noskaidrotu, vai nav pārkāpts LESD 108. panta 3. punkts.

16

Ar 2008. gada 17. jūnija lēmumu Komisija uzsāka oficiālu izmeklēšanas procedūru LESD 108. panta 2. punkta nozīmē saistībā ar iespējamo valsts atbalstu, ko Vācijas Federatīvā Republika esot piešķīrusi FFH un Ryanair (OV 2009, C 12, 6. lpp.). Viens no šajā lēmumā paredzētajiem pasākumiem bija lidostas maksu samazināšana, kā arī noteikumi par atbalstu tirdzniecībai par labu Ryanair. Minētajā lēmumā Komisija izdarīja sākotnēju secinājumu, saskaņā ar kuru ikviens no attiecīgajiem pasākumiem ir selektīvs un veido valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, ja vien tas neatbilst privātā ieguldītāja principam. Attiecībā uz šo principu Komisija ir norādījusi, ka, pamatojoties uz informāciju, kas bija tās rīcībā brīdī, kad tika pieņemts 2008. gada 17. jūnija lēmums, Ryanair maksātās lidostas maksas nebija pietiekamas, lai segtu izmaksas, kuras radās FFH.

17

Tad Oberlandesgericht Koblenz nosūtīja Komisijai lūgumu sniegt atzinumu atbilstoši Komisijas paziņojuma par noteikumu par valsts atbalstu piemērošanu valsts tiesās (OV 2009, C 85, 1. lpp.) 3.2. punktam. Savā atzinumā Komisija norādīja, ka Oberlandesgericht Koblenz pašai nebija jānovērtē, vai attiecīgie pasākumi var tikt kvalificēti par valsts atbalstu, jo tā varēja pamatoties uz savu 2008. gada 17. jūnija lēmumu, lai izdarītu visus secinājumus, kas izriet no LESD 108. panta 3. punkta pārkāpuma. Attiecībā uz jautājumu pēc būtības Komisija precizēja, ka attiecīgie pasākumi vienlaikus bija gan valsts veikti, gan selektīvi.

18

Tā kā Oberlandesgericht Koblenz tomēr uzskatīja, ka tai ir jānoskaidro, vai attiecīgie pasākumi veido valsts atbalstu, un tā kā tai īpaši bija šaubas par šo pasākumu selektīvo raksturu, Oberlandesgericht Koblenz nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19

Lufthansa apstrīd lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību tāpēc, ka lēmums lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu esot nepietiekami pamatots un tajā neesot sīki izklāstīti pamatlietas faktiskie apstākļi.

20

Šajā ziņā ir jāatgādina, kā tas izriet no pastāvīgās judikatūras, ka, lai sniegtu valsts tiesai noderīgu Savienības tiesību interpretāciju, tai jānorāda faktisko apstākļu un atbilstošo tiesību normu konteksts, kurā uzdod jautājumus, vai vismaz jānorāda faktiskie gadījumi, uz kuriem balstīti šie jautājumi (skat. 2008. gada 31. janvāra spriedumu lietā C-380/05 Centro Europa 7, Krājums, I-349. lpp., 57. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2010. gada 11. marta spriedumu lietā C-384/08 Attanasio Group, Krājums, I-2055. lpp., 32. punkts). Šīs prasības īpaši ir attiecināmas uz konkurences jomu, kam ir raksturīgas sarežģītas faktiskas un tiesiskas situācijas (šajā ziņā it īpaši skat. 1993. gada 26. janvāra spriedumu apvienotajās lietās no C-320/90 līdz C-322/90 Telemarsicabruzzo u.c., Recueil, I-393. lpp., 7. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Attanasio Group, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

21

Saskaņā ar Tiesas judikatūru ir svarīgi arī, ka valsts tiesa norāda precīzus iemeslus, kas tai likuši šaubīties par Savienības tiesību interpretāciju un uzskatīt par nepieciešamu uzdot prejudiciālus jautājumus Tiesai (šajā ziņā it īpaši skat. 2005. gada 6. decembra spriedumu apvienotajās lietās C-453/03, C-11/04, C-12/04 un C-194/04 ABNA u.c., Krājums, I-10423. lpp., 46. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2011. gada 20. janvāra rīkojumu lietā C‑432/10 Chihabi u.c., 22. punkts).

22

Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka lēmumā lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu ir ietverti faktiski un tiesiski elementi, kas ļauj gan Tiesai sniegt iesniedzējtiesai noderīgas atbildes, gan dalībvalstu valdībām un citām ieinteresētajām personām sniegt savus apsvērumus atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantam. Turklāt iemesli, kas lika iesniedzējtiesai uzdot prejudiciālus jautājumus Tiesai, skaidri bija norādīti lēmumā lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu.

23

Tātad lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

24

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai tad, ja atbilstoši LESD 108. panta 3. punktam Komisija ir uzsākusi minētā panta 2. punktā paredzēto oficiālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz nepaziņotu valsts pasākumu, kas tiek izpildīts, valsts tiesai, kura ir saņēmusi lūgumu likt izbeigt šī pasākuma izpildi un atgūt jau izmaksātās summas, ir pienākums izdarīt secinājumus no iespējamas pienākuma apturēt tā izpildi neizpildes.

25

LESD 108. panta 3. punkts ievieš jaunu atbalsta projektu preventīvu kontroli (1973. gada 11. decembra spriedums lietā 120/73 Lorenz, Recueil, 1471. lpp., 2. punkts, kā arī 2008. gada 12. februāra spriedums lietā C-199/06 CELF un Ministre de la Culture et de la Communication; turpmāk tekstā - “spriedums lietā CELF I”, Krājums, I-469. lpp., 37. punkts).

26

Šādi noteikta preventīva kārtība paredz, ka tiek īstenots tikai saderīgs atbalsts. Lai sasniegtu šo mērķi, atbalsta projekta īstenošana tiek atlikta līdz brīdim, kad šaubas par tā saderību tiek kliedētas ar galīgu Komisijas lēmumu (iepriekš minētais spriedums lietā CELF I, 48. punkts).

27

Šīs kontroles sistēmas īstenošana ir, pirmkārt, Komisijas un, otrkārt, valsts tiesu ziņā un to attiecīgās lomas ir viena otru papildinošas, bet atšķirīgas (šajā ziņā skat. 1996. gada 11. jūlija spriedumu lietā C-39/94 SFEI u.c., Recueil, I-3547. lpp., 41. punkts; 2003. gada 21. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C-261/01 un C-262/01 van Calster u.c., Recueil, I-12249. lpp., 74. punkts, kā arī 2006. gada 5. oktobra spriedumu lietā C-368/04 Transalpine Ölleitung in Österreich, Krājums, I-9957. lpp., 36. un 37. punkts).

28

Kamēr atbalsta pasākumu saderības ar iekšējo tirgu izvērtēšana ir ekskluzīvā Komisijas kompetencē, kuras darbību kontrolē Savienības tiesas, valstu tiesas rūpējas par to, lai līdz Komisijas galīgā lēmuma pieņemšanai tiktu nodrošināta indivīdu tiesību aizsardzība gadījumos, kad valsts iestādes, iespējams, nav ievērojušas LESD 108. panta 3. punktā paredzēto aizliegumu (skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās van Calster u.c., 75. punkts, kā arī lietā Transalpine Ölleitung in Österreich, 38. punkts).

29

Valsts tiesu iejaukšanās izriet no tiešās iedarbības, kas ir atzīta LESD 108. panta 3. punkta pēdējā teikumā paredzētajam aizliegumam īstenot atbalsta projektus. Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi, ka šajā tiesību normā paredzētā izpildes aizlieguma tūlītēja piemērojamība attiecas uz ikvienu atbalstu, kas ir ticis īstenots bez paziņošanas (iepriekš minētais spriedums lietā Lorenz, 8. punkts; 1991. gada 21. novembra spriedums lietā C-354/90 Fédération nationale du commerce extérieur des produits alimentaires un Syndicat national des négociants et transformateurs de saumon, turpmāk tekstā - “spriedums lietā FNCE”, Recueil, I-5505. lpp., 11. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā SFEI u.c., 39. punkts).

30

Valsts tiesām ir jānodrošina indivīdiem tas, ka atbilstoši valsts tiesībām tiek izdarīti visi secinājumi no LESD 108. panta 3. punkta pēdējā teikuma pārkāpuma gan saistībā ar izpildes aktu spēkā esamību, gan saistībā ar finanšu atbalsta, kas ir piešķirts, pārkāpjot šo tiesību normu vai neievērojot iespējamos pagaidu pasākumus, atgūšanu (iepriekš minētie spriedumi lietā FNCE, 12. punkts, kā arī lietā SFEI u.c., 40. punkts).

31

Līdz ar to valsts tiesu uzdevums ir veikt pasākumus, kas ir piemēroti, lai novērstu atbalsta īstenošanas prettiesiskumu, lai atbalsta saņēmējs vairs nevarētu ar to brīvi rīkoties atlikušajā laikposmā līdz Komisijas lēmuma pieņemšanai (2010. gada 11. marta spriedums lietā C-1/09 CELF un Ministre de la Culture et de la Communication, Krājums, I-2099. lpp., 30. punkts).

32

Tādējādi tas, ka Komisija ir uzsākusi LESD 108. panta 2. punktā paredzēto oficiālo izmeklēšanas procedūru, nevar atbrīvot valsts tiesas no to pienākuma aizsargāt indivīdu tiesības gadījumā, ja, iespējams, ir pārkāpts LESD 108. panta 3. punkts (iepriekš minētais spriedums lietā SFEI u.c., 44. punkts).

33

Ņemot vērā iepriekš konstatēto, šī pienākuma apjoms var atšķirties atkarībā no tā, vai Komisija ir uzsākusi oficiālu izmeklēšanas procedūru attiecībā uz pasākumu, par kuru tiek izskatīts strīds valsts tiesā.

34

Gadījumā, ja Komisija vēl nav uzsākusi oficiālu izmeklēšanas procedūru un tādējādi vēl nav lēmusi, vai aplūkotie pasākumi var veidot valsts atbalstu, valsts tiesas, ja tās ir saņēmušas lūgumu izdarīt secinājumus no iespējamā LESD 108. panta 3. punkta pēdējā teikuma pārkāpuma, var būt spiestas interpretēt un piemērot atbalsta jēdzienu, lai noskaidrotu, vai par atbalstu bija jāpaziņo Komisijai (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā SFEI u.c., 49. un 53. punkts, kā arī rezolutīvās daļas 1) punkts). Tādējādi tām īpaši ir jāpārbauda, vai attiecīgais pasākums veido priekšrocību un vai tas ir selektīvs, proti, vai tas atsevišķus uzņēmumus vai atsevišķus ražotājus nostāda labvēlīgākā stāvoklī LESD 107. panta 1. punkta nozīmē (iepriekš minētais spriedums lietā Transalpine Ölleitung in Österreich, 39. punkts).

35

LESD 108. panta 3. punktā paredzētais paziņošanas pienākums un pasākumu īstenošanas aizliegums attiecas uz tādiem projektiem, kurus var kvalificēt par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Tādējādi pirms izdarīt secinājumus no iespējama LESD 108. panta 3. punkta pēdējā teikuma pārkāpuma valsts tiesām iepriekš ir jālemj par to, vai attiecīgie pasākumi veido valsts atbalstu.

36

Gadījumā, ja Komisija jau ir uzsākusi LESD 108. panta 2. punktā paredzēto oficiālo izmeklēšanas procedūru, ir jāpārbauda, kādi pasākumi ir jāveic valsts tiesām.

37

Kaut arī ir skaidrs, ka lēmumā uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru veiktie vērtējumi ir iepriekšēji vērtējumi, šis apstāklis nenozīmē, ka tam nav tiesisku seku.

38

Šajā ziņā ir svarīgi uzsvērt, ka gadījumā, ja valsts tiesas varētu uzskatīt, ka pasākums neveido atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē un tādējādi neapturēt tā izpildi, kaut arī Komisija savā lēmumā uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru ir konstatējusi, ka šim pasākumam var piemist atbalsta elementi, LESD 108. panta 3. punkta lietderīgā iedarbība būtu apdraudēta.

39

Pirmkārt, ja attiecīgajam pasākumam piemītošā atbalsta rakstura iepriekšējs vērtējums, kas ir veikts lēmumā uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru, pēc tam ir apstiprināts Komisijas galīgajā lēmumā, valsts tiesas nav izpildījušas savu pienākumu, kas tām ir paredzēts LESD 108. panta 3. punktā un Regulas Nr. 659/1999 3. pantā, apturēt ikviena atbalsta projekta izpildi līdz Komisijas lēmuma pieņemšanai par šī projekta saderību ar iekšējo tirgu.

40

Otrkārt, pat tad, ja savā galīgajā lēmumā Komisijai bija jāsecina, ka atbalsta elementi nepastāv, prevencijas mērķis, ar ko ir pamatota valsts atbalsta kontroles sistēma, kura ir ieviesta ar LESD un minēta šī sprieduma 25. un 26. punktā, izpaužas tā, ka, ņemot vērā šaubas, kas ir paustas lēmumā uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru attiecībā uz šim pasākumam piemītošo atbalsta raksturu un tā saderību ar iekšējo tirgu, tā izpilde tiek atlikta līdz brīdim, kad šīs šaubas tiks kliedētas ar Komisijas galīgo lēmumu.

41

Svarīgi ir arī uzsvērt, ka Savienības tiesību normu piemērošana valsts atbalsta jomā ir balstīta uz lojālas sadarbības pienākumu starp, pirmkārt, valsts tiesām un, otrkārt, Komisiju un Savienības tiesām, kuras ietvaros ikviena no tām rīkojas atkarībā no lomas, kas tai ir paredzēta Līgumā. Šīs sadarbības ietvaros valsts tiesām ir jāveic visi vispārējie vai īpašie pasākumi, kas ir piemēroti, lai nodrošinātu no Savienības tiesībām izrietošo pienākumu izpildi, un jāatturas veikt pasākumus, kas var apdraudēt Līguma mērķu sasniegšanu, kā tas izriet no LES 4. panta 3. punkta. Tādējādi valsts tiesām ir jāatturas pieņemt lēmumus, kas ir pretrunā kādam Komisijas lēmumam, pat ja tam ir pagaidu raksturs.

42

Līdz ar to, ja Komisija ir uzsākusi oficiālu izmeklēšanas procedūru attiecībā uz kādu pasākumu, kas tiek īstenots, valsts tiesām ir pienākums veikt visus pasākumus, kuri ir vajadzīgi, lai izdarītu secinājumus no iespējamā pienākuma apturēt minētā pasākuma izpildi pārkāpuma.

43

Šajā nolūkā valsts tiesas var nolemt apturēt attiecīgā pasākuma izpildi un izdot rīkojumu atgūt jau izmaksātās summas. Tās var arī nolemt izdot rīkojumu veikt pagaidu pasākumus, lai aizsargātu, pirmkārt, attiecīgo personu intereses un otrkārt, Komisijas lēmuma uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru lietderīgo iedarbību.

44

Ja valsts tiesām ir šaubas par to, vai attiecīgais pasākums veido valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, vai par lēmuma uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru spēkā esamību vai interpretāciju, tās var, pirmkārt, lūgt Komisijai sniegt paskaidrojumus un, otrkārt, var vai saskaņā ar LESD 267. panta otro un trešo daļu, kā to ir interpretējusi Tiesa, tām ir jāuzdod Tiesai prejudiciāls jautājums (šajā ziņā saistībā ar lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai novērtētu spēkā esamību valsts atbalsta jomā, skat. 2006. gada 10. janvāra spriedumu lietā C-222/04 Cassa di Risparmio di Firenze u.c., Krājums, I-289. lpp., 72.–74. punkts).

45

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild:

46

Ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, atbilde uz otro un trešo jautājumu nav jāsniedz.

47

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Ja atbilstoši LESD 108. panta 3. punktam Eiropas Komisija ir uzsākusi minētā panta 2. punktā paredzēto oficiālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz nepaziņotu pasākumu, kas tiek izpildīts, valsts tiesai, kura ir saņēmusi lūgumu likt izbeigt šī pasākuma izpildi un atgūt jau izmaksātās summas, ir pienākums veikt visus pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai izdarītu secinājumus no iespējama pienākuma apturēt minētā pasākuma izpildi neizpildes.

Šajā nolūkā valsts tiesa var nolemt apturēt attiecīgā pasākuma izpildi un likt atgūt jau izmaksātās summas. Tā var arī nolemt izdot rīkojumu veikt pagaidu pasākumus, lai aizsargātu, pirmkārt, attiecīgo personu intereses un, otrkārt, Eiropas Komisijas lēmuma uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru lietderīgo iedarbību.

Ja valsts tiesai ir šaubas par to, vai attiecīgais pasākums veido valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, vai par lēmuma uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru spēkā esamību vai interpretāciju, tā var, pirmkārt, lūgt Eiropas Komisijai sniegt paskaidrojumus un, otrkārt, var uzdot prejudiciālu jautājumu vai saskaņā ar LESD 267. panta otro un trešo daļu tai ir jāuzdod prejudiciāls jautājums Eiropas Savienības Tiesai.