EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 24.11.2021

COM(2021) 743 final

KOMISIJAS UN PADOMES PRIEKŠLIKUMS
VIENOTAJAM NODARBINĀTĪBAS ZIŅOJUMAM

Satura rādītājs

GALVENIE VĒSTĪJUMI    

PĀRSKATS PAR DARBA TIRGUS UN SOCIĀLAJĀM TENDENCĒM UN PROBLĒMĀM EIROPAS SAVIENĪBĀ    

1.1. Darba tirgus tendences    

1.2. Tendences sociālajā jomā    

1.3. Pārskatītais sociālo rezultātu pārskats: ar pīlāra principiem saistīto problēmu apkopojums    

1.4. ES pamatmērķi 2030. gadam    

NODARBINĀTĪBAS UN SOCIĀLĀS JOMAS REFORMAS — DALĪBVALSTU REZULTĀTI UN RĪCĪBA    

2.1. 5. pamatnostādne. Palielināt pieprasījumu pēc darbaspēka    

2.1.1.    Galvenie rādītāji    

2.1.2.    Politiskie atbildes pasākumi    

2.2. 6. pamatnostādne. Stiprināt darbaspēka piedāvājumu un uzlabot piekļuvi nodarbinātībai, prasmēm un kompetencēm    

2.2.1.    Galvenie rādītāji    

2.2.2.    Politiskie atbildes pasākumi    

2.3. 7. pamatnostādne. Uzlabot darba tirgu darbību un sociālā dialoga efektivitāti    

2.3.1.    Galvenie rādītāji    

2.3.2.    Politiskie atbildes pasākumi    

2.4.    8. pamatnostādne. Veicināt vienādas iespējas visiem, sekmēt sociālo iekļaušanu un apkarot nabadzību    

2.4.1.    Galvenie rādītāji    

2.4.2.    Politiskie atbildes pasākumi    

GALVENIE VĒSTĪJUMI

Eiropas Komisijas un Padomes vienotajā nodarbinātības ziņojumā (VNZ) saskaņā ar LESD 148. pantu katru gadu tiek uzraudzīta situācija nodarbinātības jomā Savienībā un nodarbinātības pamatnostādņu īstenošana. Tajā sniegts gada pārskats par svarīgākajām norisēm nodarbinātības un sociālajā jomā Eiropas Savienībā, kā arī par dalībvalstu jaunākajiem politikas pasākumiem saskaņā ar dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm 1 . Tajā ir arī noteiktas saistītās prioritārās jomas politikas rīcībai. Komisijas ziņojuma priekšlikums ir daļa no Eiropas pusgada rudens paketes; pēc apspriešanās starp Komisiju un tās darba sagatavošanas struktūrām galīgo tekstu pieņems Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības (EPSCO) padome.

VNZ 2022. gada izdevumā lielāka uzmanība ir pievērsta Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanai saskaņā ar 2021. gada marta rīcības plānā un ES līderu 8. maija Portu deklarācijā uzņemtajām saistībām. Tā īstenošana stiprinās Savienības virzību uz zaļu, digitālu un taisnīgu pārkārtošanos un veicinās augšupēju sociālo un ekonomisko konverģenci, risinot demogrāfiskās problēmas. Tas arī palīdzēs īstenot ilgtspējīgas attīstības mērķus. Šis ziņojums pastiprina sociālā pīlāra uzraudzību, jo īpaši izmantojot tematiskās sadaļas, kas aptver galvenās problēmas trijās jomās: vienādas iespējas un darba tirgus pieejamība, taisnīgi darba nosacījumi, sociālā aizsardzība un iekļaušana. Ziņojumā ietverti arī trīs jaunie, līdz 2030. gadam sasniedzamie ES pamatmērķi attiecībā uz nodarbinātību, prasmēm un nabadzības mazināšanu, kas iekļauti Pīlāra rīcības plānā un ko ES vadītāji atzinīgi novērtēja Portu sociālajā samitā un Eiropadomes jūnija sanāksmē. ES apņēmās līdz 2030. gadam sasniegt šādus ES pamatmērķus:

·vismaz 78 % iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 64 gadiem vajadzētu būt nodarbinātiem;

·vismaz 60 % cilvēku vecumā no 25 līdz 64 gadiem katru gadu būtu jāpiedalās mācību pasākumos;

·nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļautu personu skaits salīdzinājumā ar 2019. gadu būtu jāsamazina vismaz par 15 miljoniem.

Kopā ar kohēzijas fondiem dalībvalstu atveseļošanas un noturības plānos (ANP) paredzēto reformu un ieguldījumu īstenošana veicinās godīgu, iekļaujošu un ilgtspējīgu atveseļošanos. Atveseļošanas un noturības mehānisms veicina Savienības ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, uzlabojot dalībvalstu noturību, gatavību krīzēm, pielāgošanās spēju un izaugsmes potenciālu. Tādā veidā mehānisms sniedz ieguldījumu arī Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanā, īpašu uzmanību pievēršot tam, lai risinātu problēmas, kas noteiktas konkrētai valstij adresētajos ieteikumos 2 . Šajā sakarā svarīgi ir četri no sešiem pīlāriem, kas nosaka mehānisma darbības jomu, proti: i) gudra, ilgtspējīga un iekļaujoša izaugsme; ii) sociāla un teritoriāla kohēzija; iii) veselības, ekonomiskā, sociālā un institucionālā noturība un iv) nākamās paaudzes, bērnu un jauniešu politika. Politisko atbildes pasākumu analīzes nolūkos vienotajā nodarbinātības ziņojumā ir iekļauta arī tādu pasākumu izlase, ko atbalsta ANM un citi ES finansējuma avoti, to vidū Eiropas Sociālais fonds Plus, Eiropas Reģionālās attīstības fonds un Taisnīgas pārkārtošanās fonds.

Pārskatītais sociālo rezultātu pārskats ir 2022. gada VNZ analīzes pamatā un plašāk aptver pīlāra principus. 2021. gada marta Sociālā pīlāra rīcības plāna ietvaros Komisija ierosināja pārskatīt sociālo rezultātu pārskatu, lai labāk pārraudzītu pīlāru, izmantojot pamatrādītāju pārskatītu kopumu, ko EPSCO apstiprināja 2021. gada jūnijā. Tāpēc 2022. gada VNZ novērtē dalībvalstu veiktspēju saistībā ar pamatrādītāju pārskatīto kopumu 3 . Tagad šie rādītāji ļauj aptvert tādas svarīgas jomas kā pieaugušo izglītība, personu ar invaliditāti integrācija darba tirgū, bērnu nabadzības un sociālās atstumtības risks un pārmērīgas ar mājokli saistītas izmaksas. Pārskatītā sociālo rezultātu pārskata informācija, kā arī konkrētās valsts informācijas un politikas konteksta analīze ļauj precīzāk noteikt galvenās ES un dalībvalstu problēmas, kas saistītas ar nodarbinātību, prasmēm un sociālajām problēmām (sk. 1. attēlu). Tas ļaus rūpīgāk uzraudzīt sociālo attīstību un atšķirības. EPSCO padomes padomdevējas komitejas izskatīs Spānijas un Beļģijas priekšlikumu par sociālās nelīdzsvarotības novēršanas procedūru (SIP), pamatojoties uz LESD 148. pantu saistībā ar Eiropas pusgadu.

1. attēls. Nodarbinātība, prasmes un sociālās problēmas ES dalībvalstīs atbilstoši pamatrādītājiem pārskatītajā sociālo rezultātu pārskatā 

Piezīme. 1) Dati rādītājam par pieaugušo līdzdalību mācībās vēl nav pieejami; 2) rādītājs par digitālajām prasmēm attiecas uz 2019. gada datiem; 3) atsevišķos rādītājos trūkst datu par dažām valstīm; visu rādītāju apzīmējumi ir sniegti ziņojuma pielikumā.

Ātrā un izlēmīgā politikas rīcība dalībvalstu un ES līmenī ir mazinājusi Covid-19 krīzes ietekmi uz darba tirgu. Darba tirgus atveseļošanās notiek, tomēr nodarbinātība un kopējais nostrādāto stundu skaits vēl nav atgriezies pirmskrīzes līmenī.  4 Pēc zemākā punkta — 71,6 % — sasniegšanas 2020. gada 2. ceturksnī 20–64 gadus veco iedzīvotāju grupā 2021. gada 2. ceturksnī nodarbinātības līmenis ir daļēji atjaunojies, sasniedzot 72,8 %, tomēr tas ir zemāk par 73,3 %, maksimālo rādītāju, kas tika sasniegts 2019. gada 4. ceturksnī. Lai gan ekonomikas atveseļošanās veicinās darbvietu radīšanu, pirmskrīzes nodarbinātības līmeņa atgriešanās nav gaidāma agrāk par 2022. gadu. Kā atspoguļots ES nodarbinātības līmeņa pamatmērķī, augsts nodarbinātības līmenis ir viena no galvenajām prioritātēm 2030. gadam nolūkā nodrošināt, ka ikviens var pilnībā piedalīties ekonomikā un sabiedrībā, un palīdzēt mazināt nabadzības riskam pakļauto cilvēku skaitu. Kopumā bezdarba pieaugums ir saglabājies zemāks, nekā varēja gaidīt, ņemot vērā Covid-19 lielo ietekmi uz ekonomiku. Tas ir saistīts ar dalībvalstu, arī ar ES finansējuma atbalstu, ieviestajiem politikas pasākumiem (jo īpaši jāuzsver Eiropas pagaidu atbalsta instruments bezdarba risku mazināšanai ārkārtas situācijā (SURE) 5 un Atveseļošanas palīdzība kohēzijai un Eiropas teritorijām (REACT-EU) 6 ), kā arī mazākā mērā ar to, ka, samazinoties darba iespējām, daži cilvēki vismaz uz laiku kļuva neaktīvi.

Covid-19 krīze apturēja pēdējos gados novēroto pozitīvo aktivitātes līmeņa tendenci. ES27 aktivitātes līmenis 20–64 gadus vecu iedzīvotāju grupā pandēmijas rezultātā nedaudz samazinājās, taču ceturkšņa griezumā tas jau ir atgriezies pirmskrīzes līmenī. To lielā mērā noteica sieviešu un 55–64 gadus vecu iedzīvotāju dalība darba tirgū. Tomēr absolūtos skaitļos ES darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaits pēdējā desmitgadē ir samazinājies, un tas arī ir noteicošais faktors pieaugošajam darbaspēka trūkumam. Šajā kontekstā svarīga ir politika, kas iesaista darba tirgū vairāk cilvēku, nodrošina ilgāku un veselīgāku darba mūžu un uzlabo produktivitāti vidējā un ilgā termiņā. Darba nosacījumu uzlabošana un labāka pielāgošana darba ņēmēju mainīgajām vajadzībām viņu dzīves laikā pozitīvi ietekmētu darbaspēka piedāvājumu un tādējādi potenciāli veicinātu augstāku nodarbinātības līmeni.

Ekonomikai atgūstoties no Covid-19 radītā satricinājuma, visticamāk, ne visas darbvietas tiks atjaunotas, un atbalsts profesionālajai pārejai kļūst īpaši svarīgs. Kopš 2020. gada 2. ceturkšņa augstākie nodarbinātības pieauguma tempi ir būvniecībā, valsts pārvaldē un IKT darbībās, savukārt zemākie — vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā, mākslas un izklaides nozarē un lauksaimniecībā. Dažiem ietekmētajiem uzņēmumiem pandēmija būs radījusi vien pārejošu satricinājumu. Turpretī citi tās ietekmē var būtiski mainīt darījumdarbības modeļus, ko daļēji veicina patērētāju izvēles izmaiņas (piemēram, plašāka e-komercijas izmantošana), un uzņēmumu organizāciju un darba praksi (ietverot digitalizāciju un virzību uz ilgtspējīgākām ražošanas metodēm). Līdz ar to dažas funkcijas var kļūt liekas, un būs nepieciešama darba metožu un darbaspēka izlietojuma pārstrukturēšana, kā arī radīsies lielāka nepieciešamība pēc politikas veidotāju un uzņēmumu atbalsta profesionālajai pārejai saskaņā ar Komisijas ieteikumu par iedarbīgu un aktīvu atbalstu nodarbinātībai (EASE). Atveseļošanās sniedz arī iespēju virzīties uz ilgtspējīgāku sociālekonomisko sistēmu ar jauniem darījumdarbības modeļiem un plašu ietekmi uz piedāvātajiem darba veidiem un nepieciešamajām prasmēm. Lai risinātu darbaspēka trūkuma problēmu, palīdzētu palielināt produktivitāti, algas un sociālo kohēziju un veicinātu zaļo un digitālo pārkārtošanos, vajadzīga strauja darbaspēka pārorientēšana, kā arī efektīva, aktīva darba tirgus politika un prasmju pilnveides un pārkvalifikācijas pasākumi. Šajā ziņā var noderēt saīsināta darba laika risinājumi, jo tie veicina un atbalsta pārstrukturēšanas procesus. Tiem arī pēc krīzes vajadzētu būt daļai no politikas instrumentu kopuma un veicināt ekonomikas modernizēšanu (piemēram, vienlaikus ar atbilstošiem prasmju attīstības pasākumiem), nekavējot strukturālos pielāgojumus.

Krīze ir izgaismojusi jauniešu sarežģīto situāciju darba tirgū
13,7 % jauniešu NEET situācijā (15–29 gadi) 2020. gadā. + 1,3 procentpunkti jauniešu bezdarba rādītājos, salīdzinot 2020. un 2019. gadu. Divreiz vairāk jauniešu, kuri piespiedu kārtā strādā pagaidu darbu, salīdzinājumā ar cilvēkiem 25–64 gadu vecumā.	Jaunieši, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (%, 15–29 gadi, 2020. gads)	Piezīme. Dažas administratīvās vienības salās un tālākajos reģionos nav pārstāvētas. Avots: Eurostat, Darbaspēka apsekojums [edat_lfse_35]. © EuroGeographics — administratīvās robežas.

Covid-19 krīze vairāk ir ietekmējusi jauniešus, jo īpaši tos, kas tikko uzsākuši darba gaitas, un te ir nepieciešama ātra un izlēmīga politikas rīcība. Jauniešu (15–24 gadi) bezdarba līmenis ES līdz 2021. gada vidum uzrādīja sākotnējas atveseļošanās pazīmes, bet 2021. gada 2. ceturksnī tas joprojām bija 17,4 % līmenī, kas ir gandrīz trīs reizes lielāks nekā 25–74 gadus vecu iedzīvotāju vidū. Covid-19 izraisītais satricinājums mainīja sešus gadus ilgušo tendenci, ka samazinās to jauniešu skaits, kuri nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET), kam par iemeslu daļēji bija jauniešu nestabilā pozīcija darba tirgū. Šī situācija prasa izlēmīgus politikas pasākumus, kas novērstu riskus, kuri ilgtermiņā var negatīvi ietekmēt jauniešu labklājību un karjeras izredzes. NEET situācijā esošo jauniešu skaita samazināšana patiešām ir viens no ES papildu mērķiem, ko Eiropas Komisija izvirzījusi Sociālā pīlāra rīcības plānā. Pastiprinātā Garantija jauniešiem stiprina rīcību, kas paredz četru mēnešu laikā pēc darba zaudēšanas vai formālās izglītības beigšanas nodrošināt kvalitatīvu darba, tālākizglītības, māceklības vai stažēšanās piedāvājumu 7 . Iniciatīva ALMA (Aim, Learn, Master, Achieve — Orientācija, Mācības, Meistarība, Rezultāts) 8 palīdzēs nelabvēlīgā situācijā esošiem NEET iegūt profesionālo pieredzi ārvalstīs, arī nepieciešamo sociālo atbalstu, lai viņus iesaistītu izglītībā, profesionālajā apmācībā vai kvalitatīvā darbā.

Ņemot vērā krīzes nevienmērīgo ietekmi uz dažādām darba ņēmēju grupām, īpaši pielāgota, aktīva darba tirgus politika ir svarīga iekļaujošas atveseļošanās nodrošināšanā. Smagi ir cietuši darba ņēmēji, kas strādā nestandarta darbā, jo īpaši tie, kuriem ir terminēti darba līgumi dalībvalstīs, kurās ir lielāks pagaidu nodarbinātības īpatsvars 9 . Ārpus ES dzimušie ir zaudējuši darbu biežāk nekā vietējie iedzīvotāji. Turklāt nepieciešams ievērojami palielināt nodarbinātību personām ar invaliditāti — personu ar invaliditāti un citu personu nodarbinātības līmeņa atšķirība ES 2020. gadā bija 24,5 procentpunkti.

Pandēmija vēl asāk iezīmēja ilgstošās problēmas, kas saistītas ar sieviešu dalību darba tirgū. Lai gan nav pierādījumu par to, ka sieviešu nodarbinātība būtu cietusi smagāk nekā vīriešu nodarbinātība, tomēr sievietes pandēmijas ierobežošanas periodā ir piedzīvojušas straujāku darba stundu samazināšanos nekā vīrieši. Aiz šīm norisēm slēpjas atšķirības sieviešu un vīriešu pārstāvniecībā krīzes skartajās nozarēs un profesijās, dzimumu atšķirības tāldarba izmantošanā un tas, ka sievietes uzņēmās lielāko daļu aprūpes pienākumu. Turklāt krīzes laikā vientuļās sievietes ar bērniem zaudēja darbu biežāk nekā sievietes bez bērniem. Tas norāda, ka bērnu aprūpes un ilgtermiņa aprūpes pakalpojumi ir nozīmīgi, lai palielinātu sieviešu dalību darba tirgū. Šajā sakarā arī Darba un privātās dzīves līdzsvara direktīvas 10 , kas dalībvalstīm jātransponē līdz 2022. gada 2. augustam, mērķis ir nodrošināt vīriešiem un sievietēm vienlīdzīgu piekļuvi atvaļinājumam un līdzsvarotu atvaļinājuma režīma izmantošanu. Rezultātā vecāki, kam ir bērni, un darba ņēmēji, kam ir aprūpējami tuvinieki, varēs labāk līdzsvarot aprūpes un profesionālos pienākumus. Tomēr vienlaikus nodokļu sistēmu struktūra vairākās dalībvalstīs joprojām attur otro pelnītāju (kas visbiežāk ir sieviete) piedalīties darba tirgū.

Lai gan pastāv iespēja palielināt nodarbinātību noteiktās grupās, pieaugošais darbaspēka trūkums daudzās dalībvalstīs norāda, ka ļoti svarīga ir vispārīgāka prasmju pilnveide un pārkvalifikācija. Covid radītā ekonomiskās aktivitātes lejupslīde izraisīja darbaspēka trūkumu gandrīz visās dalībvalstīs. 2021. gadā pēc noslēdzes pasākumu mīkstināšanas un pakāpeniskas ekonomikas atveseļošanās lielākajā daļā dalībvalstu brīvo darbvietu skaits atkal sāka pieaugt. Tādas nozares kā būvniecība, veselības aprūpe un ilgtermiņa aprūpe, kā arī informācijas un komunikācijas tehnoloģijas informēja par lielāko darbaspēka trūkumu, ko cita starpā izraisīja ilgstoša prasmju nepietiekamība. Arī zaļās un digitālās pārkārtošanās rezultātā paredzams, ka pieaugs darbaspēka pieprasījums nozarēs, kas saistītas ar atjaunojamo energoresursu enerģiju, būvniecību, lauksaimniecību un mežsaimniecību, un pārsvarā tas būs vidējās kvalifikācijas līmenī.

Darbs ne vienmēr nodrošina pienācīgus ienākumus iztikai. Strādājošo nabadzība ES27 ir palielinājusies no 8,5 % 2010. gadā uz 9 % 2019. gadā. Kopumā darba ņēmēji, kas strādā uz terminēta līguma pamata, saskaras ar daudz lielāku strādājošo nabadzības risku nekā tie, kuriem ir pastāvīgs līgums (16,2 % pret 5,9 %), tāpat arī mazprasmīgi darba ņēmēji salīdzinājumā ar augstprasmīgiem (19 % pret 4,9 %). Turklāt ārpus ES dzimušajiem darba ņēmējiem ir daudz lielāks risks saskarties ar strādājošo nabadzību nekā vietējiem darba ņēmējiem. Neraugoties uz nesen notikušo minimālo algu palielināšanu daudzās dalībvalstīs, likumā noteiktās minimālās algas bieži joprojām ir zemas salīdzinājumā ar citām algām ekonomikā. Saskaņā ar Komisijas priekšlikumu direktīvai par adekvātu minimālo algu 11 darba koplīguma slēgšanas sarunām ir būtiska nozīme, lai visā Savienībā panāktu pienācīgas minimālās algas aizsardzību.

Kopš pandēmijas sākuma nodarbinātības līmenis to cilvēku vidū, kas strādā saskaņā ar terminētu līgumu, samazinās, parādot, ka viņi darbu zaudē biežāk nekā darba ņēmēji ar pastāvīgu darba līgumu; tomēr darbs, kura pamatā ir terminēts līgums, vairākās dalībvalstīs joprojām ir izplatīts. Terminēti līgumi joprojām ir īpaši izplatīti sieviešu, jauniešu un ārpus ES dzimušu darba ņēmēju vidū. Terminēti līgumi, kas kalpo kā “pagaidu risinājums” ceļā uz pastāvīgākām darbvietām, ir būtiski, lai uzlabotu vispārējo darbavietu kvalitāti. Dažās dalībvalstīs galvenais iemesls, kāpēc darba ņēmēji ir spiesti slēgt terminētu līgumu, joprojām ir grūtības atrast pastāvīgu darbu. Darba ņēmēji, kas bijuši spiesti noslēgt terminētu līgumu, bieži apgalvo, ka viņi ir mazāk apmierināti ar darbu, un tas var ietekmēt viņu sniegumu un prasmju apguvi. Nepilna laika nodarbinātības īpatsvars ES 2020. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir samazinājies, taču ievērojamai daļai darba ņēmēju joprojām nākas samierināties ar piespiedu nepilna laika darbu. 

Pēkšņais ievērojamais tāldarba pieaugums ir izgaismojis gan attālinātā darba priekšrocības, gan problēmas. Šajā veselības ārkārtas situācijā tāldarbs ir izrādījies svarīgs daudziem uzņēmumiem, lai nodrošinātu darbības nepārtrauktību un aizsargātu savu darba ņēmēju veselību. Lielākoties tas darba ņēmējiem ļauj pavadīt mazāk laika ceļā uz darbu un no tā, sniedz lielāku elastību un darba un privātās dzīves līdzsvaru, bet uzņēmumiem palielina efektivitāti un produktivitāti. Tomēr tāldarbs dažkārt var nojaukt robežas starp darbu un privāto dzīvi, tas nozīmē lielāku darba intensitāti un noteiktos gadījumos — apgrūtinātu kolektīvo pārstāvību un līdzdalību lēmumu pieņemšanā un apmācībā darbavietā. Digitālās tehnoloģijas ir ļāvušas paplašināt tāldarba iespējas un sekmējušas labāku darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma saskaņošanu, vienlaikus radot problēmas noteiktām grupām, jo ​īpaši mazprasmīgiem vai vecāka gadagājuma cilvēkiem, pilnvērtīgi piedalīties darba tirgū un sabiedrībā. Tas, savukārt, var palielināt digitālās plaisas risku un risku tikt izslēgtam no darba tirgus un sociāli atstumtam, tāpēc ir svarīgi ikvienu nodrošināt ar digitālajām prasmēm, kas vajadzīgas, lai gūtu labumu no digitālās pārkārtošanās.

Pandēmija ir paātrinājusi digitalizācijas jomā norisošās tendences, arī veicinājusi platformu izmantošanu darbā, un attiecīgo pārmaiņu pārvaldīšanai ir nepieciešama politikas rīcība, jo īpaši attiecībā uz darba nosacījumiem un piekļuvi sociālajai aizsardzībai. Digitālās tehnoloģijas sniedz jaunus veidus, kā mācīties un strādāt, kā arī jaunas iespējas uzņēmumiem un patērētājiem. Tās rada darba iespējas darba tirgū un var veicināt labāku darba devēju un darba ņēmēju interešu savietošanu. Tomēr tās var arī radīt riskus esošajām darbvietām un nodarbinātības kvalitātei, jo īpaši darba ņēmējiem, kuri daudz veic rutīnas darbības, un mazprasmīgiem darba ņēmējiem. Paralēli darbaspēka pārorientēšanai uz profesijām, kurās nepieciešamas digitālās prasmes, var notikt pārorientēšana uz profesijām, kas saistītas ar digitālo darba platformu ekonomiku. Pandēmijas laikā ir strauji pieaudzis pieprasījums pēc tiešsaistes darbaspēka (ieņēmumi pēdējos piecos gados ir pieckāršojušies), vēl vairāk akcentējot to, cik svarīgi ir precizēt platformā nodarbinātu darba ņēmēju juridisko statusu un uzlabot viņu darba nosacījumus.

Zaļā pārkārtošanās un apņemšanās līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti ir unikāla iespēja ilgtspējīgi, iekļaujoši un noturīgi atjaunot ES ekonomiku. Ja tiks ieviesta pareizā papildinošā politika, pāreja uz klimatneitralitāti līdz 2030. gadam varētu radīt līdz pat vienam miljonam papildu darbvietu, lai gan paredzams, ka ietekme dažādās profesijās, nozarēs un reģionos būs atšķirīga. Darbvietas tiks radītas galvenokārt vidējās kvalifikācijas līmenī, un tādējādi tās var palīdzēt mazināt darba tirgus polarizācijas tendences. Tomēr zaļā pārkārtošanās visus eiropiešus neietekmēs vienādi un daži izjutīs tās negatīvo ietekmi, kas izpaudīsies kā darba zaudēšana un pārstrukturēšana noteiktās nozarēs (jo īpaši ieguves resursu nozarēs un ļoti energoietilpīgās nozarēs), kā arī mājsaimniecību ienākumu samazināšanās. Lai atbalstītu zaļo pārkārtošanos, daudzās nozarēs esošajās darbvietās strādājošajiem būs arī jāapgūst papildu prasmes. Šīs pārmaiņas var radīt problēmas, jo īpaši visneaizsargātākajiem un cilvēkiem dažos reģionos, jo īpaši tajos, kur noris rūpniecības pārkārtošanās vai patēriņa modeļu izmaiņas, un ogļu ieguves reģionos. Vienlaikus daudzas darbības, kas saistītas ar pārkārtošanos uz pilnīgāku aprites ekonomiku, var ievērojami veicināt sociālo ekonomiku un vietējo darbvietu radīšanu. Lai pārvarētu šīs problēmas, būtiska būs prasmju pilnveide, pārkvalifikācija un atbalsts profesionālajai pārejai. Šie pasākumi var nodrošināt cilvēkiem vajadzīgās prasmes un uzlabot ātru darbaspēka pārorientēšanu, kas veicina efektivitātes, produktivitātes un algu pieaugumu. Kā vēstīts Eiropas Prasmju programmā, tiks pastiprināta profesiju zaļināšanas uzraudzība un konkrētās profesijās un nozarēs nepieciešamo prasmju pielāgošanas veidu noteikšana.

Enerģētiskā nabadzība ir pieaugošs nabadzības veids, kas prasa mērķorientētus pasākumus. Enerģētiskā nabadzība ES mūsdienās skar līdz pat 34 miljoniem cilvēku, un aptuveni katrs piektais cilvēks, kura ienākumi ir zem nabadzības sliekšņa, apgalvo, ka nespēj nodrošināt mājās pietiekamu siltumu. 2021. gada oktobrī Komisija pieņēma paziņojumu par augošajām enerģijas cenām 12 , kurā tika norādīts uz taisnīgām nodokļu atvieglojumu sistēmām, mērķorientētiem ienākumu atbalsta pasākumiem un iekļaujošu renovācijas politiku kā galvenajiem elementiem instrumentā, kura mērķis ir mazināt enerģētisko nabadzību un novērst nesenā cenu pieauguma tūlītējo ietekmi. Lai īstenotu sociāli taisnīgu zaļo pārkārtošanos, ir nepieciešami papildu nodarbinātības, prasmju un sociālās politikas pasākumi, kas risina šo problēmu. 2021. gada decembrī Komisija plāno ierosināt Padomes ieteikumu, lai risinātu klimatiskās pārkārtošanās sociālos un nodarbinātības aspektus.

Kvalitatīva un efektīva sociālo partneru iesaistīšanās ir priekšnoteikums labai Eiropas sociālā tirgus ekonomikas funkcionēšanai, kas nodrošina ilgtspējīgākus un iekļaujošākus politikas rezultātus. Vairāk nekā puse no visiem pasākumiem aktīvas darba tirgus politikas un ienākumu aizsardzības jomā, kas veikti kopš pandēmijas uzliesmojuma, ir saskaņoti vai apspriesti ar sociālo partneru organizācijām. Nodarbinātības pamatnostādnēs dalībvalstis tiek aicinātas nodrošināt sociālo partneru savlaicīgu un jēgpilnu iesaistīšanos nodarbinātības, sociālo un attiecīgā gadījumā ekonomikas reformu un politikas izstrādē un īstenošanā, arī veicinot to kapacitātes palielināšanu. Atbilstoši valstu praksei un iestāžu sistēmai saikne ar sociālajiem partneriem visos līmeņos ir vērsta uz to, lai uzlabotu reformu izstrādi un nodrošinātu atbildību par tām. Kopumā sociālo partneru iesaistes kvalitāte valstu nodarbinātības un sociālajā politikā pēdējos gados ir palikusi nemainīga vai nedaudz uzlabojusies, taču joprojām ievērojami atšķiras dažādās dalībvalstīs. Arī pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaiste šajos jautājumos ir svarīga un noderīga. Tas ir īpaši būtiski laikā, kad izteikta vienprātība ir nepieciešama, lai nodrošinātu strauju atveseļošanos un atbalstu zaļās un digitālās pārkārtošanās procesam. Lai nodrošinātu iecerēto pasākumu veiksmīgu izpildi, arī turpmāk būs svarīga sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības organizāciju atbilstoša iesaiste atveseļošanas un noturības plānu īstenošanā.

Izglītības rezultāti joprojām ir cieši saistīti ar sociālekonomisko situāciju. Covid-19 ir radījis spēcīgu spiedienu uz dalībvalstu izglītības un apmācības sistēmām. Izglītību priekšlaicīgi pametušo īpatsvars pandēmijas laikā, lai gan lēnāk, tomēr turpināja samazināties, un joprojām starp valstīm šajā ziņā pastāv būtiskas atšķirības. Pirmie dalībvalstu pētījumi un apsekojumi liecina, ka pandēmijas laikā ir būtiski samazinājušies mācīšanās rādītāji, īpaši to studentu vidū, kas nāk no nabadzīgākas sociālekonomiskās vides vai kam ir migrantu izcelsme. Papildus tam, ka pastāv nevienlīdzīga piekļuve tiešsaistes digitālajai izglītībai, viņu mācīšanos kavēja, piemēram, mācīšanos mazāk atbalstoša vide mājās. Neatkarīgi no pandēmijas skolēnu sociālekonomiskā vai migrantu izcelsme joprojām būtiski ietekmē viņu digitālo prasmju līmeni. Attiecībā uz pamatprasmēm konstatēts, ka pēc iepriekš novērotās zināmās uzlabošanās atkal pieaug 15 gadus vecu nesekmīgo skolēnu īpatsvars. Tas pierāda, cik svarīgi ir nodrošināt kvalitatīvu izglītību jau pašā mācību sākumā. Neraugoties uz terciārās izglītības ieguves līmeņa pieaugumu, lielākajā daļā dalībvalstu sociālās atšķirības, kas saistītas ar dalību terciārajā izglītībā, mēdz saglabāties vairākās paaudzēs. Esošās prasmju neatbilstības arī norāda uz nepieciešamību stiprināt izglītības atbilstību darba tirgum un turpināt palielināt dalību terciārajā izglītībā, jo īpaši nozarēs ar augošu pieprasījumu, piemēram, informācijas un komunikācijas tehnoloģijās (IKT), kā arī zinātnē, tehnoloģijā, inženierzinātnēs un matemātikā (STEM). Lai nodrošinātu vienādas iespējas ikvienam un labvēlīgi ietekmētu individuālo prasmju līmeni un ekonomikas izaugsmes potenciālu, būtiski ir samazināt un novērst izglītības rezultātu nevienlīdzību, kas saistīta ar sociālekonomisko vai migrantu izcelsmi.

Pieaugušo prasmju attīstība visā ES joprojām ir tālu no standarta prakses, ievērojami atšķiras starp valstīm, turklāt to smagi skārusi pandēmija; ES pamatmērķis, kas jāsasniedz līdz 2030. gadam, veicinās papildu centienus, kas nepieciešami šajā virzienā. Tāpēc joprojām liels problēmjautājums ir nodrošināt, lai darbaspēkam būtu prasmes, kas nākotnē būs pieprasītas darba tirgū. Prasmju prognozes norāda uz izmaiņām darba tirgus prasmju profilos, ņemot vērā straujās tehnoloģiskās, to vidū zaļās un digitālās pārkārtošanās izraisītās, pārmaiņas, un uz mazprasmīgo profesiju turpmāku samazināšanos. Tā rezultātā steidzami nepieciešama prasmju pilnveide un pārkvalifikācija. Līdz ar to ES pamatmērķis pieaugušo izglītībai (salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu) tika noteikts 60 % apmērā iepretim 37,4 % 2016. gadā. Mazkvalificēto darba ņēmēju un migrantu dalība pieaugušo izglītībā joprojām bija ievērojami zemāka par vidējo līmeni. Lai palielinātu dalību pieaugušo izglītībā, ir vajadzīga integrēta pieeja, kas saskaņotā veidā novērš dažādus šķēršļus, arī izmantojot prasmju apzināšanu un prognozēšanu partnerībā ar attiecīgajām ieinteresētajām personām. Tas nozīmē apvienot finansiālu atbalstu tiešajām izmaksām, piemēram, tiesībām saņemt individuālu apmācību ar apmaksātu mācību atvaļinājumu un karjeras konsultēšanas pakalpojumiem, kā arī pārskatu par kvalitatīvu apmācību iespējām un informāciju par prasmju validēšanu un sertifikāciju.

Darbaspēka prasmju pilnveide un pārkvalifikācija ir nepieciešama, lai atvieglotu profesionālo pāreju un atbalstītu zaļo un digitālo pārkārtošanos
9,2 %  pieaugušo piedalījās mācībās (pēdējo četru nedēļu laikā) ES 2020. gadā. Starp tiem tikai 3,4 % bija mazkvalificēti. 89 %  pieaugušo ES piekrīt, ka labāki finansiālie apstākļi veicinātu dalību apmācībās.	Kopējais iedzīvotāju un bezdarbnieku dalības līmenis pieaugušo izglītībā 2020. gadā (%, 25–64 gadi, pēdējās 4 nedēļas).	Avots: Eurostat, DSA [trng_lfse_02].

ES dalībvalstis ir fiksējušas nelielus panākumus digitālo pamatprasmju nodrošināšanā pieaugušajiem, tomēr joprojām nepieciešams būtiski uzlabot augstāka līmeņa digitālās prasmes. Pandēmija ir būtiski palielinājusi pieprasījumu pēc digitālajām prasmēm visos līmeņos, un tā ir transversāla prasība daudzās profesijās un nozarēs. Jaunākie pieejamie dati par sociālo rezultātu pārskata pamatrādītājiem 2019. gadā liecina, ka tikai 56 % pieaugušo digitālās prasmes bija vismaz pamatlīmenī. Šis rādītājs liecina arī par konverģences trūkumu starp dalībvalstīm un ļoti lēnu progresu kopš 2014. gada. Digitālās prasmes (atbilstošā līmenī) ir nepieciešamas vairāk nekā 90 % pašreizējo darbvietu un gandrīz visās ekonomikas nozarēs. Progress šajā jomā ir būtisks, ja ES vēlas apmierināt pieaugošo vajadzību pēc digitālajām prasmēm ikdienas dalībai sabiedrībā un ekonomikas īpašo vajadzību pēc IKT speciālistiem.

Neraugoties uz Covid-19 krīzi, mājsaimniecību kopējie ienākumi 2020. gadā vidēji ES dalībvalstīs kopumā saglabājās nemainīgi, pateicoties ļoti strauji ieviestajiem politiskajiem atbildes pasākumiem dalībvalstu un ES līmenī. Iestājoties pandēmijai, 2020. gada otrajā ceturksnī mājsaimniecību ienākumi strauji samazinājās, tomēr līdz gada beigām atkal pieauga un 2019.–2020. gadā kopumā bija stabili. Visvairāk samazinājās darba ņēmēju un pašnodarbināto atalgojums, arī neto īpašuma ienākums. 2020. gadā neto sociālie pabalsti ievērojami veicināja kopējos ienākumus, kā arī tiem bija liela nozīme kopējā mājsaimniecību ienākumu krituma mazināšanā otrajā ceturksnī, un to zināmā mērā veicināja arī ienākuma un bagātības nodokļu korekcijas. Ņemot vērā reālā IKP samazināšanos par 6 % salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, šī kopējo mājsaimniecību ienākumu stabilitāte 2020. gadā liecina par to ārkārtējo diskrecionāro politiku efektivitāti, kas ieviestas, lai mazinātu krīzes sociālo ietekmi, un par sociālās aizsardzības un nodokļu sistēmu automātisko stabilizējošo ietekmi. 2021. gada 2. ceturksnī strauji pieauga gan reālais IKP, gan darba ņēmēju atalgojums — aptuveni tādā pašā tempā, kādā tie saruka gadu iepriekš. Kopumā reālie mājsaimniecību izmantojamie bruto ienākumi (GDHI) šajā ceturksnī pieauga vairāk, nekā tie saruka gadu iepriekš, arī pateicoties tam, ka ienākumi no neto sociālajiem pabalstiem samazinājās lēnāk nekā no citiem ienākumu avotiem.

Neraugoties uz Covid-19 krīzi, mājsaimniecību kopējie ienākumi 2020. gadā vidēji ES dalībvalstīs kopumā saglabājās stabili
Vairumā dalībvalstu ienākumu nevienlīdzība (S80/S20)nedaudz samazinājās vai bija stabila. Nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļautu personu īpatsvars (AROPE) 2020. gadā ES bija stabils — aptuveni viens no pieciem cilvēkiem.	IKP pieaugums, reālo mājsaimniecību izmantojamo bruto ienākumu pieaugums un galvenās sastāvdaļas (ES27)	Avots: Eurostat, valstu pārskati [ nasq_10_nf_tr ] un [ namq_10_gdp ]. Piezīme. Sk. ziņojuma pamatdaļu.

Sociālās aizsardzības sistēmas palīdzēja pārciest Covid-19 krīzi, būtiski nepalielinot nabadzības riskus vai ienākumu nevienlīdzību. Nabadzības riska vai sociālās atstumtības līmenis (AROPE) un katra tā sastāvdaļa, kā arī vispārējā ienākumu nevienlīdzība 2019.–2020. gadā lielākajā daļā dalībvalstu kopumā saglabājās stabila 13 . Tas atspoguļo nodokļu un pabalstu sistēmu, kā arī lielā valsts atbalsta ietekmi, arī izmantojot saīsināta darba laika risinājumus un citus darba saglabāšanas pasākumus, kas ieviesti vai pagarināti Covid-19 krīzes laikā, jo īpaši attiecībā uz neaizsargātām iedzīvotāju grupām. Agrīnās aplēses par 19 dalībvalstu 2020. gada sociālās aizsardzības izdevumiem 14 norāda uz nepieredzētiem līmeņiem un lielu palielināšanos salīdzinājumā ar 2019. gadu. Neraugoties uz dažiem pagaidu pasākumiem, kuru mērķis ir uzlabot piekļuvi (adekvātai) sociālajai aizsardzībai, daudzās valstīs joprojām pastāv nepilnības, jo īpaši attiecībā uz nestandarta nodarbinātībā iesaistītajiem darba ņēmējiem un pašnodarbinātajiem. Dažas strukturālās reformas ir iekļautas dalībvalstu iesniegtajos nacionālajos plānos, kuru mērķis ir īstenot Padomes 2019. gada Ieteikumu par darbinieku un pašnodarbināto personu piekļuvi sociālajai aizsardzībai 15 .

Tomēr nabadzības un sociālās atstumtības risks atsevišķām iedzīvotāju grupām joprojām ir augsts, jo īpaši ģimenēm ar bērniem, personām ar invaliditāti, ārpus ES dzimušajiem un romiem. Nabadzība mājsaimniecībās ar ļoti zemu darba intensitāti pēdējo desmit gadu laikā ir palielinājusies. Vairumā dalībvalstu bērni nabadzībai (arī pastāvīgai nabadzībai) ir pakļauti vairāk nekā pieaugušie iedzīvotāji. Ir mazāk ticams, ka nabadzībā vai sociālajā atstumtībā uzauguši bērni gūs labas sekmes skolā, ka viņiem būs laba veselība un viņi pilnībā īstenos savu potenciālu turpmākajā dzīvē. Eiropas sociālo tiesību pīlāra rīcības plānā papildus ES 2030. gada nabadzības mazināšanas pamatmērķim ir izvirzīts papildu mērķis, proti, līdz 2030. gadam vismaz par 5 miljoniem samazināt to bērnu skaitu, kuriem draud nabadzība vai sociālā atstumtība. Dažās dalībvalstīs to bērnu nabadzības vai sociālās atstumtības riska rādītājs (AROPE), kurus audzina viens vecāks vai kuri aug ģimenēs ar vairāk nekā trīs bērniem, vai kuriem ir migrantu vai romu izcelsme, ir trīs reizes augstāks nekā citiem bērniem. Padomes 2021. gada 14. jūnija ieteikumā tika izveidota Eiropas Garantija bērniem tieši tāpēc, lai novērstu un apkarotu bērnu sociālo atstumtību, garantējot piekļuvi svarīgāko pakalpojumu kopumam. Arī ārpus ES dzimušie ir vairāk pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam. Lielākā daļa romu dzīvo zem valstu noteiktā nabadzības sliekšņa. Pārmērīgu ar mājokli saistītu izmaksu rādītājs pirms krīzes visā ES turpināja samazināties, taču cilvēkiem zem nabadzības sliekšņa situācija joprojām ir kritiska. 2020. gadā aptuveni desmitā daļa ES iedzīvotāju mitinājās mājsaimniecībās, kas par mājokli tērēja vismaz 40 % sava (ekvivalentā) rīcībā esošā ienākuma. Nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju vidū pārmērīgu ar mājokli saistītu izmaksu rādītājs bija ievērojami augstāks, un dažādās dalībvalstīs tas būtiski atšķīrās.

Sociālo pārvedumu ietekme uz nabadzības samazināšanu ES27 kopš 2015. gada ir bijusi stabila, izmaiņas parādījās īsi pirms krīzes. Vidēji ES sociālie pārvedumi (izņemot pensijas) samazināja nabadzības riska līmeni par aptuveni trešdaļu. Tomēr šis rādītājs dalībvalstīs ievērojami atšķiras, sākot no aptuveni 16 % līdz vairāk nekā 50 %. 2019.–2020. gadā atšķirības starp dalībvalstīm palielinājās. Sociālās aizsardzības nodrošinājuma ziņā pastāv ievērojamas atšķirības, jo īpaši starp nestandarta nodarbinātībā iesaistītajiem darba ņēmējiem un pašnodarbinātajiem, savukārt minimālā ienākuma pabalsti procentuāli attiecībā pret nabadzības slieksni 2019. gadā samazinājās gandrīz visās dalībvalstīs. 12 dalībvalstīs minimālais ienākumu līmenis ir krietni zem 60 % no nabadzības sliekšņa. Lai efektīvi atbalstītu un papildinātu dalībvalstu politiku, Komisija plāno 2022. gadā ierosināt Padomes ieteikumu par minimālo ienākumu.

*************

Dalībvalstīm būtu jārīkojas, lai risinātu nodarbinātības, prasmju un sociālās politikas problēmas, kas identificētas šajā vienotajā nodarbinātības ziņojumā. Ziņojumā sniegtā analīze izceļ vairākas prioritārās jomas politikas rīcībai. Tai vajadzētu būt vērstai uz iekļaujošas atveseļošanās veicināšanu, radot darbvietas, atvieglojot pāreju no bezdarba uz nodarbinātību un starp nozarēm, uzlabojot ekonomisko un sociālo noturību un nodrošinot, ka zaļā un digitālā pārkārtošanās ir taisnīga, vienlaikus tuvinoties ES 2030. gada pamatmērķiem attiecībā uz nodarbinātību, prasmēm un nabadzības mazināšanu.

Saskaņā ar nodarbinātības pamatnostādnēm dalībvalstis ir aicinātas:

·pakāpeniski pāriet no ārkārtas pasākumiem darba tirgū uz atveseļošanas pasākumiem un īstenot pasākumus, kas veicinātu cilvēku lielāku dalību darba tirgū un pandēmijas visvairāk skarto darba ņēmēju atkārtotu aktivizēšanu;

·atbilstoši EASE ieteikumam izstrādāt saskaņotas politikas paketes, kas paredz stimulus darbā pieņemšanas un pārejas veicināšanai, prasmju pilnveides un pārkvalifikācijas pasākumus un pastiprinātu nodarbinātības dienestu atbalstu profesionālajai pārejai;

·stiprināt aktīvas darba tirgus politikas un valsts nodarbinātības dienestu efektivitāti un lietderību, arī ieguldot digitālajā infrastruktūrā un pakalpojumos (vienlaikus nodrošinot piekļūstamību), prognozēt un apzināt prasmes (kas saistītas arī ar zaļo un digitālo pārkārtošanos), attīstīt profilēšanas sistēmas, atbilstoši apmācīt personālu;

·uzlabot jauniešu izredzes darba tirgū, veicinot iekļaujošu un kvalitatīvu profesionālo izglītību un apmācību, kā arī augstāko izglītību; piedāvāt mērķorientētu nodarbinātības dienestu atbalstu (arī mentorēšanu, ievirzi un konsultācijas), kā arī atbalstīt kvalitatīvu māceklību un stažēšanos (jo īpaši MVU sektorā) saskaņā ar pastiprināto Garantiju jauniešiem;

·nodrošināt dzimumu līdztiesību un stiprināt sieviešu dalību darba tirgū, arī ievērojot darba un privātās dzīves līdzsvara politiku, nodrošināt piekļuvi kvalitatīviem ilgtermiņa aprūpes un agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes pakalpojumiem par pieņemamu cenu, nodrošināt, ka vecākiem un citām personām, kas uzņemas aprūpes pienākumus, ir pieejams atvaļinājums ģimenes apstākļu dēļ un elastīgs darba režīms, vienlaikus veicinot šo tiesību līdzsvarotu izmantošanu gan sieviešu, gan vīriešu vidū;

·uzlabot mācīšanās rezultātus un mazināt nevienlīdzību izglītībā un apmācībā, paplašināt piekļuvi terciārajai izglītībai (jo īpaši cilvēkiem no nelabvēlīgā situācijā esošām grupām), novērst mācību priekšlaicīgu pamešanu, turpināt palielināt dalību terciārajā izglītībā un veicināt šīs izglītības atbilstību darba tirgum, īpašu uzmanību pievēršot tādām nozarēm kā IKT un STEM, arī izmantojot mikroapliecinājumus;

·ieguldīt pieaugušo pārkvalifikācijā un prasmju pilnveidē, īpašu uzmanību pievēršot prasmēm, kas nepieciešamas digitālās un zaļās pārkārtošanās procesam, nostiprinot noteikumus par tiesībām saņemt individuālu apmācību, jo īpaši izmantojot individuālus mācību kontus, atbalstot liela mēroga publiskas un privātas daudzpusējas ieinteresēto personu partnerības atbilstīgi Prasmju pilnveides paktam un Digitālo prasmju un darbu koalīcijai, nodrošinot lielākus stimulus uzņēmumiem un darba ņēmējiem iesaistīties prasmju pilnveidē un pārkvalifikācijā, ieguldot infrastruktūrā un aprīkojumā (arī digitālajā);

·uzlabot skolēnu un pieaugušo digitālās prasmes un palielināt digitālo talantu kopumu darba tirgū, attīstot digitālās izglītības un apmācības ekosistēmas, ko nodrošina tādi būtiski faktori kā skolu ātrdarbīga savienojamība, aprīkojums un skolotāju apmācība; atbalstīt iestādes ar zinātību digitalizācijas jomā, īpašu uzmanību pievēršot iekļaušanai un digitālās plaisas mazināšanai;

·reformēt darba tirgus noteikumus un nodokļu un pabalstu sistēmas, lai nodrošinātu darba tirgus segmentācijas mazināšanos un kvalitatīvu darbvietu radīšanu; nodrošināt, ka nestandarta darba attiecībās esošām un pašnodarbinātām personām ir pieejama atbilstoša sociālā aizsardzība atbilstīgi Padomes Ieteikumam par piekļuvi sociālajai aizsardzībai;

·garantēt, ka darba vide ir droša un labi piemērota pēcpandēmijas prasībām un ka ir pieejams elastīgs darba režīms;

·nodrošināt sociāli taisnīgu pārejas procesu;

·veicināt darba koplīguma sarunas, sociālo dialogu un sociālo partneru iesaisti, arī saistībā ar atveseļošanas un noturības plānu īstenošanu;

·nodrošināt visiem nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļautajiem bērniem faktisku bezmaksas piekļuvi veselības aprūpei, agrīnajai pirmsskolas izglītībai un aprūpei, izglītībai un aktivitātēm skolā, faktisku piekļuvi veselīgam uzturam un atbilstošam mājoklim saskaņā ar Ieteikumu, ar ko izveido Garantiju bērniem;

·ieguldīt piemērotās un ilgtspējīgās sociālās aizsardzības sistēmās, kas pieejamas visiem, arī minimālā ienākuma shēmās, atbalsta reformas ar mērķi saglabāt un pastiprināt aizsardzības līmeni un uzlabo to personu aizsardzību, kas nav aizsargātas vai ir aizsargātas nepietiekami; nodrošināt adekvātus pabalstus, tiesību pārnesamību, piekļuvi kvalitatīviem pakalpojumiem un atbalstu darbspējīgo personu integrācijai darba tirgū; stiprināt kvalitatīvu, finansiāli pieejamu un ilgtspējīgu ilgtermiņa aprūpes pakalpojumu sniegšanu; novērtēt politikas ietekmi uz ienākumu sadali;

·ieguldīt veselības aprūpes sistēmas spējās, ieskaitot primāro aprūpi, aprūpes koordināciju, veselības aprūpes personālu un e-veselību; samazināt personīgos maksājumus, uzlabot veselības aprūpes tvērumu un veicināt veselības aprūpes personāla prasmju pilnveidi un pārkvalifikāciju.

ES finansējums, arī ar Eiropas Sociālā fonda Plus, Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Atveseļošanas un noturības mehānisma starpniecību, palīdz dalībvalstīm pastiprināt politikas rīcību šajās jomās.

Pilnīga un vērienīga reformu īstenošana un ieguldījumi nacionālajos atveseļošanas un noturības plānos būs ļoti svarīgi, lai nodrošinātu efektīvu atbalstu atveseļošanai un taisnīgas zaļās un digitālās pārkārtošanās procesam. Šie pasākumi ievērojami palīdzēs risināt nodarbinātības, prasmju un sociālās politikas problēmas, kas identificētas konkrētai valstij adresētajos ieteikumos saistībā ar Eiropas pusgadu. Ar šīm politikas jomām saistītie pasākumi Padomes jau apstiprinātajos nacionālajos plānos veido aptuveni 135 miljardus EUR, kas ir aptuveni 30 % no šo apstiprināto plānu kopējiem finanšu piešķīrumiem un sniegs nozīmīgu ieguldījumu Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanā.

PĀRSKATS PAR DARBA TIRGUS UN SOCIĀLAJĀM TENDENCĒM UN PROBLĒMĀM EIROPAS SAVIENĪBĀ

1.1. Darba tirgus tendences

Darba tirgus atveseļošanās notiek, tomēr nodarbinātība vēl nav atgriezusies pirmskrīzes līmenī. 2021. gada otrajā ceturksnī kopējais nodarbināto skaits ES sasniedza 207,5 miljonus 16 . Tas ir par 4,1 miljonu vairāk nekā 2020. gada 2. ceturksnī, tomēr par 2 miljoniem mazāk nekā 2019. gada 4. ceturkšņa maksimālais rādītājs. Pēc zemākā punkta — 71,6 % — sasniegšanas 2020. gada 2. ceturksnī nodarbinātības līmenis vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem ir daļēji atjaunojies, 2021. gada 2. ceturksnī sasniedzot 72,8 %, tomēr tas ir zemāk par 73,3 %, maksimālo rādītāju, kas bija sasniegts 2019. gada 4. ceturksnī. Gada griezumā nodarbinātības līmenis ES 2020. gadā saglabājās 72,5 % līmenī, kas ir par 0,7 procentpunktiem zemāk nekā 2019. gadā. Dažās saimnieciskās darbības jomās nodarbinātības līmenis joprojām ir ievērojami zemāks nekā pirms krīzes. Konkrētāk, vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības, transporta, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozarē 2021. gada 2. ceturksnī bija par 2,3 miljoniem mazāk nodarbināto nekā 2019. gada 4. ceturksnī (samazinājums par 4,5 %), nodarbinātības līmenis bija zemāks arī ražošanā (samazinājums par 2,5 %). Turpretī tādās nozarēs kā būvniecība, informācija un komunikācija nodarbinātība jau ir atgriezusies pirmspandēmijas līmenī 17 . Kopumā tiek prognozēts, ka 2021. gadā nodarbinātība pieaugs par 0,8 % un 2022. gadā — par 1 %, bet 2023. gadā tā nedaudz samazināsies — par 0,6 % 18 . ES mērķis līdz 2030. gadam nodrošināt darbu vismaz 78 % iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 64 gadiem atspoguļo kopīgu apņemšanos panākt iekļaujošu ekonomikas atveseļošanu, kurā tiktu radīts daudz jaunu darbvietu (sk. 1.4. iedaļu).

Pēc sākotnējā krituma Covid-19 krīzes apstākļos brīvo darbvietu rādītājs šobrīd ir pieaudzis gandrīz līdz rekordlīmenim 19 . Pirms krīzes, 2019. gada 2. ceturksnī, brīvo darbvietu rādītājs ES27 bija 2,4 %. Pandēmijas ierobežošanas pasākumi un saistītā saimnieciskās darbības apstāšanās vai palēnināšanās izraisīja brīvo darbvietu rādītāja samazināšanos. Šis rādītājs ES27 2020. gada 2. ceturksnī samazinājās līdz 1,6 %, kas ir zemākais līmenis kopš 2016. gada 1. ceturkšņa. Kopš tā laika tas ir pieaudzis, 2021. gada 2. ceturksnī sasniedzot 2,3 % un gandrīz pilnībā likvidējot Covid-19 radītā satricinājuma ietekmi. Lai gan parasti ciklisko svārstību laikā izmaiņas brīvo darbvietu piedāvājumā ir straujākas nekā bezdarba rādītājos, vērojamās tendences un aptaujā gūtā informācija (t. i., Eurofound) norāda uz nepieciešamību rūpīgi uzraudzīt iespējamo darbaspēka trūkumu (sk. 2.1. iedaļu).

Strauji ieviestie politiskie atbildes pasākumi palīdzēja ierobežot Covid-19 krīzes ietekmi uz darba tirgu 20 . Pandēmija izraisīja sabiedrības veselības krīzi, kas plaši ietekmēja saimniecisko darbību, darba tirgus un sabiedrību. Bezdarba līmenis (15–74 gadu vecuma grupā) pieauga no 6,6 % 2019. gada 4. ceturksnī (zemākais līmenis, kāds jebkad reģistrēts ES27) līdz 7,6 % 2020. gada 3. ceturksnī. Eurozonā 2020. gada 3. ceturksnī bezdarba līmenis bija nedaudz augstāks — 8,5 % (par 1,1 procentpunktu augstāks nekā 2019. gada 4. ceturksnī). Ierobežošanas pasākumu atvieglošana un vakcinācijas kampaņu izvēršana ir palīdzējusi atjaunot ES ekonomiku un samazināt bezdarba līmeni līdz 7,3 % 2021. gada 2. ceturksnī (eurozonā — 8 %). Kopumā bezdarba pieaugums ir saglabājies zemāks, nekā varēja gaidīt, ņemot vērā Covid-19 lielo ietekmi uz ekonomiku. Tas tāpēc, ka dalībvalstis ieviesa politikas pasākumus, to vidū pasākumus ar ES finansējuma atbalstu (jo īpaši SURE, bet arī REACT-EU un Investīciju iniciatīva reaģēšanai uz koronavīrusu (CRII un CRII+)), kā arī tāpēc, ka cilvēki pameta darba tirgu, jo kļuva grūtāk atrast darbu un daudzi pārtrauca darba meklēšanu. Jaunākie dati mēneša griezumā liecina, ka 2021. gada septembrī bezdarba līmenis ES ir vēl vairāk samazinājies — līdz 6,7 % (eurozonā — līdz 7,4 %) un tuvojas pirmskrīzes līmenim. Tomēr dalībvalstīs šajā ziņā pastāv ievērojams neviendabīgums (sk. 2.1. iedaļu). Ilgtermiņa bezdarba līmenis ES 2021. gada 2. ceturksnī sasniedza 2,9 % no visiem aktīvajiem iedzīvotājiem, arī uzrādot mērenu, tomēr stabilu pieaugumu salīdzinājumā ar rekordzemo līmeni 2020. gada 2. ceturksnī (2 %).

Kopējais nostrādāto stundu skaits pēc pandēmijas sākumā piedzīvotā straujā krituma ir daļēji atgriezies iepriekšējā līmenī, taču tas joprojām ir zemāks par pirmskrīzes līmeni. 2021. gada 2. ceturksnī nostrādāto stundu skaits bija 82,8 miljardi. Tas ir par 9,7 miljardiem stundu vairāk nekā 2020. gada 2. ceturksnī, kad tas bija rekordzemā līmenī (73,1 miljards); pieaugums galvenokārt saistīts ar uzlabotajiem darba tirgus apstākļiem, attālinātā darba iespēju paplašināšanu un iknedēļas darba kavējumu apjoma samazinājumu (no 19,4 % no kopējā nodarbinātības līmeņa 2020. gada 2. ceturksnī uz 10,5 % 2021. gada 2. ceturksnī). Tomēr tas joprojām ir teju par 2,5 miljardiem stundu mazāk nekā 2019. gada 1. ceturksnī sasniegtais maksimums, tādējādi tas norāda, cik liela nozīme nodarbinātības saglabāšanas veicināšanā daudzu darba ņēmēju situācijā ir vai ir bijusi saīsinātā darba laika un pagaidu atlaišanas shēmām, kā arī vairāku dalībvalstu noteiktajiem atlaišanas ierobežojumiem (skatīt 2.1. iedaļu). Nostrādāto stundu skaits uz vienu nodarbināto ES pēdējo desmit gadu laikā ir samazinājies lēni, bet vienmērīgi, pieaugot nepilna laika darbam un citu veidu elastīgiem darba režīmiem (t. i., nulles stundu līgumi vai darbs pēc pieprasījuma, izmantojot tiešsaistes platformas), kas ir galvenie noteicošie faktori šajā ziņā.

Covid-19 pandēmija apturēja pēdējos gados novēroto pozitīvo aktivitātes līmeņa tendenci. 2020. gadā ES ekonomiskās aktivitātes līmenis iedzīvotājiem vecumā no 20 līdz 64 gadiem bija 77,8 %, kas ir par 0,5 procentpunktiem zemāks nekā 2019. gadā. Tomēr 2021. gada 2. ceturksnī tas bija atjaunojies līdz 78,3 %, kas atbilst pirmskrīzes līmenim. Summārais rādītājs ietver ekonomiskās aktivitātes līmeņa pieaugumu sievietēm (līdz 72,7 %, par 0,3 procentpunktiem vairāk nekā 2019. gada 4. ceturksnī), savukārt samazinājumu vīriešiem (līdz 84 %, par 0,3 procentpunktiem mazāk nekā 2019. gada 4. ceturksnī). 55–64 gadu kohorta uzrādīja vispozitīvākos rādītājus, tajā bija vērojams neliels kritums krīzes kulminācijas laikā, bet 2021. gada 2. ceturkšņa rādītāji jau bija virs pirmspandēmijas līmeņa.

Lai gan sieviešu nodarbinātības līmenis Covid-19 krīzes ietekmē ir samazinājies nedaudz mazāk nekā vīriešu nodarbinātības līmenis, saglabājas būtiskas atšķirības starp dzimumiem. Sieviešu (vecumā no 20 līdz 64 gadiem) nodarbinātības līmenis 2020. gadā samazinājās līdz 66,9 %, kas ir par 0,5 procentpunktiem zemāks nekā 2019. gadā, savukārt vīriešu nodarbinātības līmenis samazinājās līdz 78 %, kas ir par 0,9 procentpunktiem zemāks nekā iepriekšējā gadā. Ceturkšņa griezumā sieviešu nodarbinātības līmenis samazinājās no 67,4 % 2019. gada 4. ceturksnī līdz 66,1 % 2020. gada 2. ceturksnī, bet līdz 2021. gada 2. ceturksnim tas bija atjaunojies līdz 67,2 %. Vīriešu nodarbinātības līmenis 2021. gada 2. ceturksnī bija 78,3 %, kas ir par 0,8 procentpunktiem zemāks nekā 2019. gada 4. ceturksnī. Šo norišu rezultātā nedaudz samazinājās dzimumu nodarbinātības atšķirības — 11,1 procentpunkts 2021. gada 2. ceturksnī salīdzinājumā ar 11,6 procentpunktiem 2019. gada 4. ceturksnī (gada griezumā attiecīgi 11,1 procentpunkts 2020. gadā un 11,5 procentpunkti 2019. gadā).

Krīze ir ļoti ietekmējusi jauniešu darba tirgus situāciju, lai gan kopš 2020. gada beigām tā uzlabojas. Jauniešu (vecumā no 15 līdz 24 gadiem) bezdarba līmenis ES 2020. gadā sasniedza 17,1 %, kas ir par 1,8 procentpunktiem vairāk nekā 2019. gadā. 2021. gada 2. ceturksnī jauniešu bezdarba līmenis bija 17,4 %, t. i., par 2,6 procentpunktiem augstāks nekā 2019. gada 4. ceturksnī, bet par 1 procentpunktu zemāks nekā 2020. gada 3. ceturksnī sasniegtais maksimums. Kopumā 2021. gada 2. ceturksnī ES bez darba bija aptuveni 3,2 miljoni jauniešu (vecumā no 15 līdz 24 gadiem); ja ņem vērā visus tos, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (atrodas NEET situācijā), šis rādītājs sasniedza 5,1 miljonu, bet, ja aplūko lielāku vecuma grupu (no 15 līdz 29 gadiem), — 9,4 miljonus. Ceturkšņa NEET rādītājs ES 2021. gada 2. ceturksnī šajā vecuma grupā bija 13,2 % (par 0,7 procentpunktiem augstāks nekā 2019. gada 4. ceturksnī, bet par 1,5 procentpunktiem zemāks nekā 2020. gada 2. ceturksnī sasniegtais maksimums).

Gados vecāki darba ņēmēji ir izturējuši Covid-19 krīzes ietekmi uz darba tirgu labāk nekā citas grupas. Kopš Covid-19 uzliesmojuma gados vecāku darba ņēmēju (vecumā no 55 līdz 64 gadiem) nodarbinātības līmenis ir saglabājies samērā stabils. 2021. gada 2. ceturksnī tas sasniedza 60,2 %, kas ir par 0,4 procentpunktiem augstāks nekā 2019. gada 4. ceturksnī, un pēdējos desmit gados uzrāda nepārtrauktu pieauguma tendenci. 25–54 gadus vecu pieaugušo nodarbinātības līmenis 2021. gada 2. ceturksnī bija 80,3 %, kas joprojām ir nedaudz zemāks par pirmspandēmijas līmeni (80,8 % 2019. gada 4. ceturksnī). 55–74 gadus vecu ES iedzīvotāju bezdarba līmenis ir mēreni pieaudzis — no 4,7 % 2019. gada 4. ceturksnī līdz 5,3 % 2021. gada 2. ceturksnī.

1. attēls. Krīzes ietekme uz nodarbinātību dažādās vecuma grupās ir bijusi atšķirīga

Nodarbinātības rādītāji pēc dzimuma un vecuma grupām ES27, sezonāli, nevis kalendāri koriģēti dati (%)

Piezīme. Laikrindas pārrāvums no 2021. gada 1. ceturkšņa.

Avots: Eurostat, Darbaspēka apsekojums [lfsi_emp_q].

Krīze īpaši skāra nestandarta darba attiecībās esošas un pašnodarbinātas personas. 2020. gadā ES no kopējā nodarbināto skaita (vecumā no 20 līdz 64 gadiem, 161,6 miljoni) aptuveni 19,9 miljoniem (12,4 %) bija terminēts līgums (par 1,3 procentpunktiem mazāk nekā 2019. gadā). 2021. gada 2. ceturksnī aptuveni 21,3 miljoni darba ņēmēju (vecumā no 20 līdz 64 gadiem, sezonāli koriģēti dati) strādāja uz terminēta līguma pamata, kas ir par 0,8 miljoniem mazāk nekā 2019. gada 4. ceturksnī. Jauniešiem (vecumā no 15 līdz 24 gadiem) šis īpatsvars ir daudz lielāks nekā pārējiem iedzīvotājiem, īpaši augsts tas ir mazprasmīgiem jauniešiem pretstatā vidēji prasmīgiem un augstprasmīgiem. Piespiedu pagaidu nodarbinātības īpatsvars salīdzinājumā ar 2019. gadu turpināja mazināties (par 1,1 procentpunktu), 2020. gadā sasniedzot 6,8 %. To darba ņēmēju skaits, kuri strādā uz terminēta līguma pamata, no visiem nodarbinātajiem (vecuma grupā 20–64 gadi) 2021. gada 2. ceturksnī pieauga līdz 11,3 % iepretim šā rādītāja zemajam līmenim 2020. gada 2.ceturksnī (10,1 %). Nepilna laika darba ņēmēju skaits 2020. gadā nepārtraukti pieauga. Rezultātā nepilna laika darba ņēmēju (vecumā no 20 līdz 64 gadiem) īpatsvars no visiem nodarbinātajiem 2021. gada 2. ceturksnī sasniedza 17,7 % (par 0,6 procentpunktiem mazāk nekā 2019. gada 4. ceturksnī). Piespiedu nepilna laika darba ņēmēju īpatsvars 2020. gadā samazinājās līdz 25 % (par 1,5 procentpunktiem mazāk nekā 2019. gadā). Kopš pandēmijas sākuma 2020. gada 1. ceturksnī pašnodarbināto skaits ir samazinājies par 0,7 miljoniem (no aptuveni 25,8 miljoniem uz 25,1 miljonu 2021. gada 2. ceturksnī).

2. attēls. Terminētu līgumu apmērs dažādās vecuma un kvalifikācijas līmeņa grupās atšķiras

Tādu darba ņēmēju īpatsvars, kuri strādā uz terminēta līguma pamata, pēc vecuma un izglītības līmeņa ES27 (2020. gads)

Avots: Eurostat, Darbaspēka apsekojums [lfsa_etgar], [lfsa_etpgan] un [lfst_r_e2tgaedcu].

Krīze ir spēcīgi ietekmējusi to cilvēku darba tirgus situāciju, kas dzimuši ārpus ES. 2020. gadā ārpus ES dzimušo iedzīvotāju (vecumā no 20 līdz 64 gadiem) nodarbinātības līmenis turējās 65,3 % līmenī, kas ir par 2,4 procentpunktiem zemāks nekā 2019. gadā un par 8,2 procentpunktiem zemāks nekā vietējo iedzīvotāju nodarbinātības līmenis. 2020. gadā ārpus ES dzimušo iedzīvotāju bezdarba līmenis (vecumā no 15 līdz 74 gadiem) pieauga līdz 12,3 % salīdzinājumā ar 10,8 % iepriekšējā gadā. Arī bezdarba rādītāji pieauga no 13,5 % 2020. gada 2. ceturksnī līdz 13,9 % 2021. gada 2. ceturksnī.

1.2. Tendences sociālajā jomā

Neraugoties uz Covid-19 krīzi, mājsaimniecību ienākumi 2020. gadā vidēji ES dalībvalstīs kopumā saglabājās stabili, pateicoties strauji ieviestajiem politiskajiem atbildes pasākumiem. Iestājoties pandēmijai, reālie mājsaimniecību izmantojamie bruto ienākumi (GDHI) 2020. gada 2. ceturksnī strauji samazinājās par 3,3 % (salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu), taču līdz gada beigām atguvās un kopumā no 2019. gada līdz 2020. gadam bija stabili (ar samazinājumu 0,25 % apmērā). Vislielākais kritums bija vērojams darba ņēmēju atalgojuma ziņā (– 5,5 %), taču arī pašnodarbināto atalgojums (– 1,4 %) un neto īpašuma ienākums (– 3,3 %) piedzīvoja lielu kritumu — sk. 3. attēlu. 2020. gadā neto sociālie pabalsti ievērojami veicināja kopējos ienākumus, kā arī tiem bija liela nozīme kopējā mājsaimniecību ienākumu krituma mazināšanā otrajā ceturksnī, un to zināmā mērā veicināja arī ienākuma un bagātības nodokļu korekcijas. Šī tendence turpinājās 2020. gada 2. un 3. ceturksnī, kā arī 2021. gada 1. ceturksnī, kad ienākumu pieaugums no sociālajiem pabalstiem kompensēja darba ņēmēju un pašnodarbināto iedzīvotāju atlīdzības samazināšanos (daudz mazākā mērā nekā otrajā ceturksnī) un neto īpašuma ienākuma samazināšanos. Ņemot vērā tirgus ienākumu un reālā IKP samazināšanos par 6 % salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, šī mājsaimniecību kopējo ienākumu stabilitāte liecina par tādas ārkārtējās diskrecionārās politikas efektivitāti, ko ieviesa, lai mazinātu krīzes radīto sociālo ietekmi, un par sociālās aizsardzības un nodokļu sistēmu automātisko stabilizējošo ietekmi. Izmaiņas 2021. gada 2. ceturksnī iezīmēja pagrieziena punktu — strauji pieauga gan reālais IKP, gan darba ņēmēju atalgojums, aptuveni tādā pašā tempā, kādā tie saruka gadu iepriekš, proti, 2020. gada 2. ceturksnī. Kopumā reālie GDHI pieauga vairāk, nekā tie saruka gadu iepriekš, arī pateicoties tam, ka ienākumi no neto sociālajiem pabalstiem samazinājās lēnāk nekā no citiem ienākumu avotiem.

3. attēls. Vispārējā mājsaimniecību kopējo ienākumu stabilitāte vidēji ES Covid-19 krīzes kontekstā bija iespējama bezprecedenta politisko atbildes pasākumu rezultātā

IKP pieaugums, reālo mājsaimniecību izmantojamo bruto ienākumu pieaugums un galvenās sastāvdaļas (ES27)

Piezīme. EMPL ĢD aprēķini. Nominālie GDHI tika deflēti, izmantojot mājsaimniecību galapatēriņa izdevumu cenu indeksu. Reālo GDHI pieaugums ES tiek lēsts kā dalībvalstu vidējā svērtā vērtība tām valstīm, kurām ir pieejami ceturkšņa dati, pamatojoties uz EKS 2010 (kopumā 95 % no ES GDHI).

Avots: Eurostat, valstu pārskati [ nasq_10_nf_tr ] un [ namq_10_gdp ]. Dati nav sezonāli koriģēti.

Kopumā ienākumu nevienlīdzība lielākajā daļā dalībvalstu saglabājās stabila. Saskaņā ar Eurostat ātrajām aplēsēm 21 vidējā ienākumu kvintiļu īpatsvara attiecība (S80/S20) ES kopumā saglabājās stabila ar nelielu kritumu 2020. gadā. Tas arī bija saistīts ar ievērojamo valsts atbalstu un spēcīgo automātisko stabilizāciju, kas mazināja krīzes sekas, jo īpaši attiecībā uz neaizsargātām grupām. Lai gan tiek lēsts, ka ienākumi no nodarbinātības pirmajā ienākumu kvintilē ir samazinājušies par 10 % un piektajā — par 2 %, kopējā ietekme uz izmantojamajiem ienākumiem lielā mērā tika ierobežota visā ienākumu sadalē; tas bija iespējams, pateicoties nodokļu un pabalstu sistēmu labvēlīgajai izlīdzinošajai ietekmei, kā arī saīsinātā darba laika un citām darba saglabāšanas shēmām.

Covid-19 krīzes pirmajā gadā nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļautu personu īpatsvars kopumā saglabājās stabils. 2020. gadā aptuveni katrs piektais iedzīvotājs (21,9 %) ES bija pakļauts nabadzības vai sociālās atstumtības riskam (AROPE). Visas trīs AROPE rādītāja sastāvdaļas 22 salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu lielākajā daļā dalībvalstu bija stabilas. Saskaņā ar Eurostat ātrajām aplēsēm nabadzības riska (AROP) rādītājs salīdzinājumā ar 2019. gadu nemainījās vismaz pusē dalībvalstu. Šīs aplēses liecina, ka jaunieviestie politikas pasākumi apvienojumā ar nodokļu un pabalstu sistēmām mazināja Covid-19 krīzes ietekmi, stabilizēja ienākumus un būtiski palīdzēja novērst nabadzības riska pieaugumu. Tas arī nodrošināja vispārēju materiālās un sociālās nenodrošinātības rādītāja stabilitāti (6,8 %, pieaugums tikai par 0,2 procentpunktiem). Arī to cilvēku īpatsvars, kuri dzīvo gandrīz bezdarbnieku mājsaimniecībās, bija stabils (8,2 %, pieaugums tikai par 0,1 procentpunktu), kas liecina par darbvietu zaudēšanas ierobežošanu, kā arī saīsinātā darba laika un citu darba saglabāšanas pasākumu efektivitāti. Enerģētiskā nabadzība ir pieaugošs nabadzības veids. 2021. gada 13. oktobrī Komisija pieņēma paziņojumu par augošajām enerģijas cenām 23 , kurā tika norādīts uz taisnīgām nodokļu atvieglojumu sistēmām, mērķorientētiem ienākumu atbalsta pasākumiem un iekļaujošu renovācijas politiku kā galvenajiem elementiem instrumentā, kura mērķis ir mazināt enerģētisko nabadzību un novērst cenu pieauguma tūlītējo ietekmi.

Arī bērnu nabadzības riska vai sociālās iekļaušanas līmenis (AROPE) bija stabils, taču ar lielākām atšķirībām starp valstīm un monetārās nabadzības pieaugumu. Bērnu AROPE rādītājs dažādās dalībvalstīs bija atšķirīgs — tā līmenis četrās dalībvalstīs pārsniedza 30 %, bet citās četrās bija zemāks par 15 %. Turklāt ierobežot monetāro nabadzību nebija izdevies, jo 2020. gadā trešdaļā dalībvalstu tā ievērojami palielinājās. Vientuļie vecāki un daudzbērnu ģimenes bija ievērojami vairāk pakļautas nabadzības vai sociālās atstumtības riskam nekā ģimenes ar 1–2 bērniem (ES vidēji attiecīgi 42,1 % un 29,6 %).

Nodarbināto nabadzības problēma joprojām ir aktuāla. No 2010. līdz 2019. gadam strādājošo nabadzība ES27 pieauga par 0,5 procentpunktiem (no 8,5 % uz 9 %). Lai gan dati par 2020. gadu vēl nav pilnībā pieejami, šķiet, ka situācija kopš 2019. gada nav būtiski mainījusies. Kopumā neaizsargātie darba ņēmēji saskaras ar lielākām grūtībām — darba ņēmēji, kas strādā uz terminētu līgumu pamata, ir pakļauti lielākam strādājošo nabadzības riskam nekā tie, kuriem ir pastāvīgi darba līgumi (16,2 % pret 5,9 %), tāpat arī mazprasmīgie darba ņēmēji salīdzinājumā ar augstprasmīgajiem (19 % pret 4,9 %) un ārpus ES dzimušie darba ņēmēji salīdzinājumā ar vietējiem darba ņēmējiem (20,1 % pret 8,1%).

Neraugoties uz kopējo sociālo noturību, Covid-19 krīze negatīvāk ietekmējusi neaizsargātās grupas. Pandēmijas ierobežošanas pasākumiem ir bijusi nesamērīga ietekme uz personām ar invaliditāti 24 , jo īpaši attiecībā uz viņu piekļuvi veselības aprūpei, izglītībai un citiem tiešsaistes atbalsta pakalpojumiem, saasinot arī jau esošos ierobežojumus darba pieejamības ziņā. Migrantu izcelsmes iedzīvotāji ir saskārušies ar AROPE, kas dažkārt ir bijis divreiz augstāks nekā vietējiem iedzīvotājiem 25 . Pandēmijas dēļ ieviesto noslēdzes pasākumu rezultātā daudziem romiem, kas dzīvo segregētās apmetnēs, tika atņemti jebkādi ienākumu avoti un viņi nevarēja veikt nekādu (oficiālu vai neoficiālu) saimniecisko darbību, kā rezultātā ieslīga vēl lielākā nabadzībā 26 .

1.3. Pārskatītais sociālo rezultātu pārskats: ar pīlāra principiem saistīto problēmu apkopojums

2022. gada vienotajā nodarbinātības ziņojumā sniegtā analīze balstās uz pārskatītā sociālo rezultātu pārskata pamatrādītāju kopumu, ko apstiprinājusi Padome 27 . Eiropas sociālo tiesību pīlāra rīcības plānā, kas publicēts 2021. gada martā, tika iesniegts priekšlikums par pārskatīto sociālo rezultātu pārskatu, ko vēlāk apsprieda ar Nodarbinātības komiteju (EMCO) un Sociālās aizsardzības komiteju (SPC) un 2021. gada 14. jūnijā apstiprināja Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības padome (EPSCO). Pārskatīšanas mērķis ir plašāk aptvert pīlāra principus, nostiprinot sociālo rezultātu pārskata kā galvenā kvantitatīvā instrumenta lomu pīlāra īstenošanas progresa uzraudzībai Eiropas pusgada kontekstā. Pārskatītais rezultātu pārskats arī papildinās esošos pārraudzības instrumentus, jo īpaši Nodarbinātības pārraudzības instrumentu un Sociālās aizsardzības pārraudzības instrumentu 28 .

Pārskatītā sociālo rezultātu pārskata pamatrādītāji atbalsta 18 pīlāra principu (no kopskaitā 20 principiem) uzraudzību 29 (par četriem vairāk nekā iepriekšējā versijā), tādējādi palīdzot novērtēt galvenās nodarbinātības un sociālās problēmas dalībvalstīs. Pamatrādītāju kopa tika pārskatīta saskaņā ar parsimonijas, pieejamības, salīdzināmības un statistikās ticamības principiem. Rādītāji, kas saistīti ar katru no trim pīlāra nodaļām, ir šādi (jaunie rādītāji ir atzīmēti ar **, pārskatītie — ar *) 30 :

·Vienādas iespējas

opieaugušo (vecumā no 25 līdz 64 gadiem) dalība mācībās pēdējos 12 mēnešos**

oizglītību priekšlaicīgi pametušo iedzīvotāju īpatsvars (vecumā no 18 līdz 24 gadiem)

oto iedzīvotāju īpatsvars, kuriem ir pamata vispārējās digitālās prasmes vai augstākas (vecumā no 16 līdz 74 gadiem)

ojaunieši, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET rādītājs) (vecumā no 15 līdz 29 gadiem)*

odzimumu nodarbinātības līmeņa atšķirības (vecumā no 20 līdz 64 gadiem)

oienākumu nevienlīdzība, mērīta kā kvintiļu attiecības rādītājs (S80/S20)

·Taisnīgi darba nosacījumi

onodarbinātības līmenis (vecumā no 20 līdz 64 gadiem) 31

obezdarba līmenis (vecumā no 15 līdz 74 gadiem)

oilgstoša bezdarba līmenis (vecumā no 15 līdz 74 gadiem)

omājsaimniecību izmantojamie bruto ienākumi reālā izteiksmē uz vienu iedzīvotāju 32

·Sociālā aizsardzība un iekļaušana

onabadzības vai sociālās atstumtības riska rādītājs (vecuma grupā 0+ gadi) (AROPE vecuma grupā 0+ gadi) 33  

onabadzības vai sociālās atstumtības riska rādītājs bērniem (vecumā no 0 līdz 17 gadiem) (AROPE vecumā no 0 līdz 17 gadiem)** 34

osociālo pārvedumu (izņemot pensijas) ietekme uz nabadzības mazināšanos 35

opersonu ar invaliditāti nodarbinātības atšķirības (vecumā no 20 līdz 64 gadiem)** 36

opārmērīgu ar mājokli saistītu izmaksu rādītājs** 37

obērni līdz 3 gadu vecumam formālajā aprūpē

orespondentu nosauktās neapmierinātās medicīniskās vajadzības (vecuma grupā 16+) 38

Pamatrādītājs “personu ar invaliditāti nodarbinātības atšķirības” par statistikas avotu īslaicīgi izmanto EU-SILC, taču no 2022. gada tiks pārslēgts uz EU-LFS, lai 2023. gadā varētu sniegt precīzākus datus. Komisijas dienesti, to vidū Eurostat, turpinās uzraudzīt tā kvalitāti un vidējā termiņā pārskatīs rādītāju, tiklīdz būs pieejami uz LFS balstīti dati (2023. gadā), kā arī atbalstīs turpmākus pasākumus starpvalstu salīdzināmības uzlabošanā un šīs jomas papildu rādītāju izstrādes izpētē. Arī pamatrādītājs “pieaugušo dalība mācībās pēdējo 12 mēnešu laikā” no 2022. gada izmantos EU-LFS. Komisija kopā ar Eurostat uzraudzīs rādītāju un veiks rūpīgu no diviem apsekojuma avotiem iegūto datu analīzi, tiklīdz tie būs pieejami (2023. gadā), lai nodrošinātu datu kvalitāti un salīdzināmību. Lai nodrošinātu nodarbinātības 6. un 7. pamatnostādnes uzraudzību, arī attiecībā uz aktīvu darba tirgus politiku, šajā 2022. gada Vienotajā nodarbinātības ziņojumā izņēmuma kārtā izmantos rādītāju par pieaugušo (vecumā no 25 līdz 64 gadiem) dalību mācībās pēdējo četru nedēļu laikā.

Pamatrādītājus analizē, izmantojot vienoto metodoloģiju, par kuru vienojušās EMCO un SPC (plašāku informāciju sk. 4. pielikumā). Ar šo metodoloģiju izvērtē situāciju un notikumu attīstību dalībvalstīs, aplūkojot katra sociālo rezultātu pārskatā iekļautā pamatrādītāja līmeņus un izmaiņas iepriekšējā gada laikā 39 . Līmeņi un izmaiņas ir iedalīti pēc to attāluma no attiecīgajiem (nesvērtajiem) ES vidējiem rādītājiem. Pēc tam dalībvalstu rezultātus attiecībā uz līmeņiem un izmaiņām apvieno tā (izmantojot iepriekš saskaņotu noteikumu), lai katra dalībvalsts tiktu iekļauta vienā no septiņām kategorijām (“labākais sniegums”, “virs vidējā”, “vidējs/neitrāls”, “labs sniegums, bet jāuzrauga”, “vājš, bet uzlabojas”, “jānovēro” un “kritisks stāvoklis”). Pamatojoties uz minēto, 1. tabulā dots rezultātu pārskata rādījumu kopsavilkums atbilstīgi jaunākajiem datiem par katru rādītāju.

Sociālā rezultātu pārskata pamatrādītāji norāda uz galvenajām problēmām ES dalībvalstīs trijās jomās: vienādas iespējas un darba tirgus pieejamība, taisnīgi darba nosacījumi, sociālā aizsardzība un iekļaušana. Attiecībā uz “kritisku stāvokli” (4. attēlā sarkanā krāsā) salīdzinoši liels skaits dalībvalstu joprojām saskaras ar ievērojamām problēmām saistībā ar sieviešu situāciju darba tirgū un bērnu dalību formālajā bērnu aprūpē (abiem rādītājiem ir pieci sarkani karodziņi). Salīdzinoši daudzās dalībvalstīs bažas rada arī citu grupu darba tirgus rezultāti, sarkanā krāsā iezīmējas rādītājs “personu ar invaliditāti nodarbinātības atšķirības”(sešās valstīs) un “jaunieši NEET situācijā” (četrās valstīs). Arī izglītību priekšlaicīgi pametušie joprojām ir nopietna problēma četrām dalībvalstīm. Visbeidzot, sociālās aizsardzības un iekļaušanas jomā sociālo pārvedumu (izņemot pensijas) ietekme uz nabadzības mazināšanu ir kritiska daudzās dalībvalstīs (sešās), un četras pat saskaras ar kritiskām problēmām gan saistībā ar nabadzības risku kopumā, gan specifiski ar bērnu nabadzības risku. Arī ienākumu kvintiļu attiecības rādītājs ir “kritisks” četrās dalībvalstīs. Paplašinot rezultātu analīzes tvērumu un papildus kategorijai “kritisks stāvoklis” iekļaujot tajā arī kategoriju “jānovēro”, vislielākās problēmas novērojamas trīs rādītājos: “jaunieši NEET situācijā”, “sociālo pārvedumu ietekme uz nabadzības mazināšanu” un “bērni līdz 3 gadu vecumam formālajā aprūpē”, kur pirmie divi rādītāji sevišķi aktuāli ir desmit valstīs, bet trešais rādītājs — vienpadsmit valstīs. Detalizēta 16 minēto rādītāju analīze, ieskaitot ilgtermiņa tendences un papildu rādītājus (ja nepieciešams), ir izklāstīta 2. nodaļā.

4. attēls. Nodarbinātība, prasmes un sociālās problēmas ES dalībvalstīs atbilstoši pamatrādītājam pārskatītajā sociālo rezultātu pārskatā

Piezīme. 1) Dati rādītājam par pieaugušo līdzdalību mācībās vēl nav pieejami; 2) rādītājs par digitālajām prasmēm attiecas uz 2019. gada datiem; 3) atsevišķos rādītājos trūkst datu par dažām valstīm; visu rādītāju apzīmējumi ir sniegti pielikumā.
1. tabula. Sociālo rezultātu pārskata pamatrādītāji: dalībvalstu problēmu apkopojums

Piezīme. 2021. gada 28. oktobra atjauninājums. Rādītāji “ienākumu kvintiļu attiecība”, “nabadzības vai sociālās atstumtības riska līmenis”, “nabadzības vai sociālās atstumtības riska līmenis bērniem”, “sociālo pārvedumu ietekme uz nabadzības mazināšanu”, “pārmērīgas ar mājoklis saistītās izmaksas”, “bērni līdz 3 gadu vecumam formālajā aprūpē” un “respondentu nosauktās neapmierinātās medicīniskās vajadzības” nav pieejami par Īriju un Itāliju. Rādītājs “GDHI pieaugums” nav pieejams par Bulgāriju, Igauniju, Franciju un Rumāniju. Rādītājs “personu ar invaliditāti nodarbinātības atšķirības” nav pieejams par Īriju, Itāliju un Latviju. Laikrindu pārrāvumi un karodziņi paskaidroti 1. un 2. pielikumā.

1.4. ES pamatmērķi 2030. gadam

Kā izklāstīts Eiropas sociālo tiesību pīlāra rīcības plānā, ES izvirzīja trīs galvenos pamatmērķus 2030. gadam nodarbinātības, prasmju un nabadzības mazināšanas jomā. ES vadītāji pamatmērķus atzinīgi novērtēja 8. maija Portu deklarācijā un jūnija Eiropadomes sanāksmē, un tos apstiprināja jūnija EPSCO padomes sastāvs 41 . Kopā ar turpmāk izklāstītajiem papildu mērķiem tie atspoguļo trīs pīlāra nodaļas, t. i., vienādas iespējas un darba tirgus pieejamību, taisnīgus darba nosacījumus, sociālo aizsardzību un iekļaušanu 42 . Šie trīs mērķi palīdzēs virzīt rīcību uz tādu modeli, ko raksturo izaugsme un ekonomikas atveseļošana, kurā tiktu radīts daudz jaunu darbvietu, kur mūžizglītība atbalsta darba ņēmējus, lai tie maksimāli izmantotu ekonomiskās un sociālās pārmaiņas, un vienlaikus cīnīsies pret nabadzību un sociālo atstumtību ES un veicinās ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu. Tie ir noteikti vērienīgā, taču reālistiskā līmenī, ņemot vērā sociālekonomisko kontekstu, plašākas tendences, plānotās reformas un ieguldījumus, arī tos, kas ir saskaņā ar Atveseļošanas un noturības mehānismu. Pamatojoties uz saskaņotajiem mērķiem, līdz 2030. gadam ES:

·vismaz 78 % iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 64 gadiem vajadzētu būt nodarbinātiem 43 ;

·apmācībā katru gadu būtu jāpiedalās vismaz 60 % pieaugušo (vecumā no 25 līdz 64 gadiem);

·nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļautu personu skaits būtu jāsamazina vismaz par 15 miljoniem.

Pašlaik dalībvalstis nosaka savus valsts mērķus saskaņā ar ES pamatmērķos ietvertajiem mērķiem. 2021. gada 7. maija Portu sociālajās saistībās (ko parakstījuši Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas priekšsēdētāji, Portugāles premjerministrs, ES sociālie partneri un Sociālā platforma) dalībvalstis tika aicinātas izvirzīt vērienīgus valstu mērķus, kas, pienācīgi ņemot vērā katras valsts sākuma pozīcijas, ir atbilstošs ieguldījums Eiropas mērķu sasniegšanā. 2021. gada jūlijā Komisija aicināja dalībvalstis iesūtīt savus sākotnējos priekšlikumus 2030. gada valsts mērķiem. Gan ES pamatmērķi, gan valstu mērķi tiks uzraudzīti Eiropas pusgada kontekstā.

Kā atspoguļots nodarbinātības līmeņa pamatmērķī, augsts nodarbinātības līmenis ir viena no galvenajām prioritātēm 2030. gadam nolūkā nodrošināt, ka ikviens var pilnībā piedalīties ekonomikā un sabiedrībā. Dalība darba tirgū ir svarīga, lai atbalstītu ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes potenciālu, veicinātu aktīvu līdzdalību sabiedrībā, sociālās aizsardzības sistēmu atbilstību un fiskālo ilgtspēju, arī ņemot vērā sabiedrības novecošanu. Lai sasniegtu šo mērķi, būs svarīgi panākt progresu pārkārtošanās procesā uz zaļo un digitālo darba tirgu. Nodarbinātības līmenis ES 2020. gadā turējās 72,5 % līmenī, kas ir par 5,5 procentpunktiem mazāk nekā 2030. gadam izvirzītais mērķis — 78 %, kas iekļauts pamatmērķī (sk. 5. attēlu).

Eiropas sociālo tiesību pīlāra rīcības plānā noteica papildu mērķus, kuru izpilde palielinātu sieviešu un jauniešu dalību darba tirgū, tādējādi atbalstot vispārējā nodarbinātības līmeņa mērķa sasniegšanu. Papildu mērķi ir uz pusi samazināt dzimumu nodarbinātības atšķirības, palielināt formālās agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes (APIA) sniegšanu un uz 9 % samazināt to jauniešu (vecumā no 15 līdz 29 gadiem) īpatsvaru, kas nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET). Sieviešu dalības palielināšana darba tirgū ir svarīga, lai audzētu izaugsmes potenciālu un risinātu problēmu, kas saistīta ar sabiedrības novecošanos un darbaspēka samazināšanos. Ar formālās APIA atbalstu lielāka sieviešu dalība darba tirgū var arī palīdzēt mazināt nabadzību un sociālo atstumtību, arī bērnu vidū, jo pozitīvi ietekmēs mājsaimniecību ienākumus. NEET līmeņa samazināšana aktivizēs arī jauniešu neizmantoto potenciālu, un tas ir būtiski, lai viņi varētu pilnvērtīgi piedalīties sabiedrībā.

5. attēls. Nodarbinātības līmenis 2020. gadā iedzīvotājiem vecumā no 20 līdz 64 gadiem

Avots: Eurostat, rādītājs [ tesem010 ].

2030. gada pamatmērķis attiecībā uz pieaugušo dalību mācībās atspoguļo nepieciešamību nodrošināt pielāgošanos un spēju gūt labumu strauji mainīgo darba tirgus vajadzību kontekstā pēc Covid-19 izraisītā satricinājuma un zaļās un digitālās pārkārtošanās kontekstā. Pandēmijas ietekme uz ekonomiku un sabiedrību, kā arī gaidāmās strukturālās pārmaiņas ir parādījušas, ka nepieciešama nepārtraukta pārkvalificēšanās un prasmju pilnveide. Tā ir svarīgāka nekā jebkad agrāk, jo sagaidāms, ka digitālā un zaļā pārkārtošanās daudzās profesijās būtiski mainīs prasmju prasības un pieprasīs jaunas prasmes. Līdz ar to ES pamatmērķis pieaugušo izglītībai ir noteikts 60 % līmenī salīdzinājumā ar 2016. gadu, kad tas bija 37,4 % 44 (sk. 6. attēlu). Tādējādi 2030. gadam ir noteikts vērienīgs mērķis, uz ko tiks virzīti pastiprināti, arī Eiropas Prasmju programmā prasītie, ES un dalībvalstu centieni; apmācībām piešķirts arī ievērojams papildu, arī Atveseļošanās un noturības mehānismā paredzētais, ES finansējums (sk. 2.2. nodaļu).

Pieaugušo izglītības mērķa sasniegšana ir iespējama tikai tad, ja ir stabila izglītības un apmācības sistēma, savukārt prasmju apguvei ir jāatbilst darba tirgus vajadzībām nākotnē. Izglītība ir būtisks faktors, kas nosaka jauniešu nodarbinātības izredzes, kā arī liek pamatus mācībām turpmākajā dzīvē. Tomēr 2020. gadā 9,9 % jauniešu ES nebija ieguvuši pat ne vidējo izglītību. Šā iemesla dēļ pīlāra rīcības plānā ir noteikti papildu mērķi, lai turpinātu mazināt priekšlaicīgu mācību pamešanu un palielinātu dalību augstākā līmeņa vidējā izglītībā. Turklāt papildu mērķis — lai vismaz 80 % cilvēku vecumā no 16 līdz 74 gadiem būtu vismaz pamata digitālās prasmes — liecina, ka šīs prasmes ir svarīgas pilnvērtīgas dalības nodrošināšanai darba tirgū un sabiedrībā nākotnē. Šajā jomā ir nepieciešama īpaši steidzama rīcība, jo kopš 2015. gada ES ir panākts pavisam neliels progress (no 54 % 2015. gadā līdz 56 % 2019. gadā).

6. attēls. Pieaugušo līdzdalība mācībās pēdējos 12 mēnešos (%, 2016. gads)

Avots: īpašs fragments, pieejams tiešsaistē saskaņā ar Eurostat datiem .

Ievērojama nabadzības un sociālās atstumtības samazināšanās ir būtiska, lai nodrošinātu iekļaujošu izaugsmi un augšupēju sociālo un ekonomisko konverģenci ES. 2030. gada mērķis paredz līdz 2030. gadam samazināt nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļautu personu skaitu (AROPE) par 15 miljoniem 45 . 2020. gadā AROPE rādītājs ES bija 21,9 % (sk. 7. attēlu). Lai sasniegtu ES nabadzības samazināšanas mērķī ietvertos mērķus, dalībvalstīm būs jārīkojas trīs jomās — atbalsts ienākumiem, preču un pakalpojumu pieejamība un integrācija darba tirgū.

Eiropas sociālo tiesību pīlāra rīcības plānā kā papildu mērķis ir izvirzīts nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto bērnu skaita samazināšana. Lai pārtrauktu nabadzību, kas pāriet no paaudzes uz paaudzi, un veicinātu vienādas iespējas ES, ir ļoti svarīgi pievērst uzmanību bērniem. Lai to īstenotu, šis papildu mērķis rosina līdz 2030. gadam samazināt AROPE bērnu skaitu par vismaz 5 miljoniem.

7. attēls. AROPE rādītājs visiem iedzīvotājiem 2020. gadā (%)

Avots: Eurostat rādītājs [ tepsr_lm410 ]. 2030. gada mērķis līdz 2030. gadam samazināt AROPE cilvēku skaitu par 15 miljoniem atbilst 2019. gada AROPE rādītāja bāzes vērtībai 17,6 % un Eurostat centrālajam demogrāfiskajam scenārijam desmitgadei, kas sākās 2020. gadā.

NODARBINĀTĪBAS UN SOCIĀLĀS JOMAS REFORMAS — DALĪBVALSTU REZULTĀTI UN RĪCĪBA

2.1. 5. pamatnostādne. Palielināt pieprasījumu pēc darbaspēka

2.1.1.    Galvenie rādītāji 

Pēc sākotnējā satricinājuma no Covid-19 krīzes darba tirgus rezultāti 2021. gadā ir stabilizējušies. Neraugoties uz to, ka 2020. gadā ES IKP gada griezumā samazinājās par 6 %, bezdarba līmenis tajā pašā periodā palielinājās tikai par 0,4 procentpunktiem, proti, no vidēji 6,7 % uz 7,1 % (ar palielinājumu par 1,4 procentpunktiem mēnešu griezumā no pirmskrīzes zemajiem 6,3 % 2020. gada martā līdz pat 7,7 % 2020. gada septembrī). Atbalsta pasākumi saīsināta darba laika un citu darba saglabāšanas shēmu veidā veicināja to, ka bezdarba palielinājums bija samērā ierobežots. Arī mazāk aktīva dalība darba tirgū, galvenokārt bažījoties par saslimšanu, un samazinātas izredzes atrast darbu, ņemot vērā vājinātu ekonomisko aktivitāti, mazināja bezdarba līmeņa palielināšanos. Lai gan ekonomikas atveseļošanās veicinās darbvietu radīšanu, pirmskrīzes nodarbinātības līmeņa atgriešanās nav gaidāma agrāk par 2022. gadu. Šāda situācija sagaidāma, neraugoties uz faktu, ka bezdarba līmenis 2021. gada septembrī tuvojas pirmskrīzes līmenim (6,7 %).

To darba ņēmēju skaits, kuri izmanto saīsināta darba laika un tamlīdzīgas darba saglabāšanas shēmas, bija augsts līdz 2021. gada vidum. Visas ES dalībvalstis Covid‑19 krīzes laikā vai nu ieviesa, vai pastiprināja saīsināta darba laika un/vai tamlīdzīgas darba saglabāšanas shēmas. Pandēmijas pirmajā vilnī (2020. gada aprīlī–maijā) šādu shēmu izmantošana sasniedza rekordaugstu līmeni (līdz 40 % no kopējā darba ņēmēju skaita līdz 60 % visu uzņēmumu dalībvalstīs, tādās kā Francijā un Itālijā; sk. 2.1.1. attēlu). Šo shēmu izmantošana joprojām bija ievērojama 2020. gada otrajā pusē un 2021. gada pirmajā pusē, kaut arī zemākā līmenī. Šie atbalsta pasākumi ievērojami palīdzēja ierobežot pandēmijas ietekmi uz darba tirgu, īpaši bezdarba līmeņa ziņā un jo sevišķi darba ņēmējiem ar zemākiem ienākumiem (Eurostat, 2021 46 ). Dažās dalībvalstīs (piemēram, Igaunijā un Latvijā) shēmas tika slēgtas un vēlāk ieviestas atkārtoti, lai tiktu galā ar pandēmijas atsākšanos. ES reaģēšanas uz pandēmiju ietvaros 2020. gadā 19 dalībvalstis jeb kopumā aptuveni 31 miljons cilvēku un 2,5 miljoni uzņēmumu saņēma atbalstu no SURE 47 . Būs svarīgi nodrošināt, ka saīsināta darba laika shēmas veicina un atbalsta pārstrukturēšanas procesus un neaizkavē strukturālus pielāgojumus. Lai to panāktu, izņēmuma ārkārtas pasākumi būtu pakāpeniski jāizbeidz, tiklīdz būs atbilstošs brīdis.

2.1.1. attēls. To darba ņēmēju un uzņēmumu īpatsvars, kuri atbalstīti ar saīsināta darba laika un citiem darba saglabāšanas pasākumiem, pakāpeniski samazinājās

Darba saglabāšanas pasākumu aptvērums dalībvalstīs atšķīrās (%, 2020. gada 1. cet.–2021. gada 2. cet.)

Piezīme. Nav pieejami dati par Čehiju un Rumāniju.

Avots: Eurostat, Covid‑19 statistika 48  

Situācija bezdarba jomā lielākajā daļā ES dalībvalstu 2020. gadā salīdzinājumā ar 2019. gadu pasliktinājās. Salīdzinot ar 2019. gadu, 2020. gadā bezdarba līmenis palielinājās visās dalībvalstīs, izņemot četras (sk. 2.1.2. attēlu), sasniedzot ES maksimumu (7,7 %) 2020. gada septembrī. Saskaņā ar sociālo rezultātu pārskatu stāvoklis joprojām ir “kritisks” Spānijā, kur 2020. gadā reģistrēts palielinājums salīdzinājumā ar jau tā augstu bezdarba līmeni, savukārt Itālijā un Grieķijā stāvoklis ir “vājš, bet uzlabojas”. Situācija nodarbinātības jomā Baltijas valstīs 2020. gadā ievērojami pasliktinājās, lai gan jaunākie dati liecina, ka 2021. gadā tā uzlabojas. 2021. gada pirmajos deviņos mēnešos būtiskākais bezdarba samazinājums reģistrēts Kiprā (– 3,5 procentpunkti), Grieķijā (– 3,1 procentpunkts) un Austrijā (– 2,1 procentpunkts). Tajā pašā periodā mazāki uzlabojumi, kas gan pārsniedza 1 procentpunktu, reģistrēti Īrijā, Dānijā, Slovēnijā, Igaunijā un Spānijā.

2.1.2. attēls. Bezdarbs 2020. gadā palielinājās lielākajā daļā dalībvalstu

Bezdarba līmenis (vecumā no 15 līdz 74 gadiem) un izmaiņas gada laikā no 2019. līdz 2020. gadam (sociālo rezultātu pārskata pamatrādītājs)

Piezīme. Asu krustpunkts ir nesvērtais ES vidējais rādītājs. Apzīmējumus skatīt pielikumā.

Avots: Eurostat, [ une_rt_a ] DSA.

Saskaņā ar sociālo rezultātu pārskata rādītāju gandrīz visās ES valstīs 2020. gadā, salīdzinot ar 2019. gadu, bezdarbs samazinājās. Kā norādīts 2.1.3. attēlā, saskaņā ar sociālo rezultātu pārskata metodoloģiju Grieķijā un Spānijā stāvoklis joprojām ir “kritisks”, jo nodarbinātība turpināja samazināties, saglabājoties aptuveni 65 % vai zemākā līmenī. Turpretī Zviedrija, Vācija, Čehija un Nīderlande atbilst kategorijai “labākais sniegums” (nodarbinātības līmenis 2020. gadā ir tuvu 80 % vai augstāks). Kopumā nodarbinātības līmenis ES (vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem) 2020. gadā samazinājās līdz 72,5 % (– 0,7 procentpunkti salīdzinājumā ar 2019. gadu). Nodarbinātības līmenis ir sācis paaugstināties 2020. gada 3. ceturksnī. Tomēr joprojām nodarbinātības līmenis ES (darba ņēmēji un pašnodarbinātie) 2021. gada 2. ceturksnī bija par 1 % zemāks (saskaņā ar nacionālo kontu datiem) nekā rekordaugstais līmenis 2019. gada pēdējā ceturksnī, un ir vērojamas pastāvīgas reģionālas atšķirības (sk. 3. pielikumu). Covid-19 krīze neietekmēja ES nodarbinātības līmeņa atšķirību starp pilsētām un lauku apvidiem — 2020. gadā tā bija 0,9 procentpunkti vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem (samazinājums par 0,1 procentpunktu salīdzinājumā ar 2019. gadu). Nacionālo kontu dati liecina, ka no 2021. gada 1. ceturkšņa līdz 2. ceturksnim nodarbinātības pieaugums bija pozitīvs visās dalībvalstīs, izņemot Igauniju un Spāniju. Deviņās dalībvalstīs (Beļģijā, Dānijā, Francijā, Luksemburgā, Ungārijā, Maltā, Nīderlandē, Polijā un Portugālē) nodarbinātības līmenis 2021. gada 2. ceturksnī bija pārsniedzis pirmskrīzes līmeni (2019. gada 4. ceturksnis).

2.1.3. attēls. Nodarbinātības līmenis 2020. gadā samazinājās gandrīz visās dalībvalstīs

Nodarbinātība līmenis (vecumā no 20 līdz 64 gadiem) un izmaiņas gada laikā no 2019. līdz 2020. gadam (sociālo rezultātu pārskata pamatrādītājs)

Piezīme. Asu krustpunkts ir nesvērtais ES vidējais rādītājs. Apzīmējumus skatīt pielikumā.

Avots: Eurostat [ lfsi_emp_a ], DSA.

Visās dalībvalstīs, izņemot divas, kopš Covid-19 krīzes sākuma samazinājās nostrādāto stundu skaits uz vienu nodarbināto. Pateicoties pasākumiem, kas veikti, lai ierobežotu krīzes tūlītējo ietekmi uz nodarbinātību, kopējo nostrādāto stundu skaita samazinājums ir mazāks, nekā par to varēja liecināt apkopoto nodarbinātības līmeņa rādītāju izmaiņas (2.1.4. attēls). Tas, cik lielā mērā varēja izvairīties no darba zaudējuma, bija atkarīgs arī no nodarbinātības īpatnībām, arī no spējas strādāt attālināti kritiskuma un pakāpes profesijās un vajadzīgās sociālās mijiedarbības. Pēc maksimuma sasniegšanas 2020. gada 2. ceturksnī to darba ņēmēju skaits, kuri negāja uz darbu, samazinājās līdz pirmspandēmijas līmenim lielākajā daļā dalībvalstu. Kopš atgūšanās sākuma nostrādāto stundu skaits ir saglabājies zemāks par pirmspandēmijas līmeni visās dalībvalstīs, izņemot Dāniju un Poliju. Mazs nostrādāto stundu skaits var liecināt par saīsināta darba laika izmantošanu, ņemot vērā joprojām samazināto aktivitāti, tomēr nav arī skaidrs, kad nostrādāto stundu skaits uz vienu darba ņēmēju atgriezīsies pirmskrīzes līmenī 49 . Nostrādāto stundu skaita dinamikas sadalījums pa dzimumiem ir sniegts 2.2. iedaļā.

2.1.4. attēls. Lielākajā daļā dalībvalstu tika reģistrēts ievērojams nodarbinātības un kopējo nostrādāto stundu skaita samazinājums

Kopējās nodarbinātības un nostrādāto stundu skaita izmaiņas no 2019. gada 4. ceturkšņa līdz 2021. gada 2. ceturksnim (%)

Piezīme. Sezonāli un kalendāri koriģēti dati, izņemot nodarbinātības datus par Čehiju, Grieķiju, Franciju, Maltu, Poliju, Portugāli, Slovākiju un nostrādāto stundu skaita datus par Maltu un Slovākiju (tikai sezonāli koriģēti). Dati par nostrādāto stundu skaitu Beļģijā nav pieejami. Dati par Luksemburgu un Īriju attiecas uz 2021. gada 1. ceturksni.

Avots: Eurostat [namq_10_a10_e] nacionālie konti

Nodarbinātība vairāk samazinājās nozarēs, ko vairāk skāra noslēdzes pasākumi un nepieciešamie ierobežošanas pasākumi, kas ieviesti, lai apkarotu pandēmiju. Nodarbinātības vislielākais samazinājums reģistrēts nozarēs, ko vairāk ietekmēja noslēdzes pasākumi, piemēram, izmitināšanas, pārtikas, ceļojumu aģentūru darbību, kultūras un mājsaimniecības pakalpojumu nozarē 50 . Turpretī pamata zāļu ražošana, apdrošināšana, datorprogrammēšana un telekomunikācijas ir starp darbībām, kurās 2020. gadā notika vislielākais nodarbinātības kāpums (salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu) 51 . Lielākā daļa ietekmēto nozaru arī bija starp galvenajām saīsināta darba laika pasākumu izmantotājām.

Pašnodarbinātība samazinājās vairāk nekā kopējā nodarbinātība; ir vērojamas dažas atšķirības starp valstīm. Pašnodarbināto skaits ES 2020. gadā samazinājās par 1,5 %, un viņu īpatsvars bija 14 %; visizteiktākais šis samazinājums bija tādu pašnodarbināto vidū, kuriem ir darba ņēmēji (– 4,7 %). Īpaši smagi tas skāra pašnodarbinātos Vācijā un Itālijā. Tomēr 11 dalībvalstīs pašnodarbināto skaits palielinājās, jo īpaši Polijā, Francijā, Nīderlandē un Ungārijā. Pašnodarbināto skaits ES 2021. gada 2. ceturksnī samazinājās par 2,6 % salīdzinājumā ar to pašu ceturksni gadu iepriekš, bet individuālo pašnodarbināto vidū samazinājums bija 5 %. Vislielākais samazinājums 2021. gadā reģistrēts Rumānijā, Itālijā, Portugālē un Nīderlandē. Laikposmā no 2021. gada 1. ceturkšņa līdz 2021. gada 2. ceturksnim kopējā nodarbinātība ES atguvās, bet pašnodarbinātība ne 52 .

Covid-19 krīze īslaicīgi samazināja vēsturiski augsto iepriekš reģistrēto darbaspēka trūkumu, bet lielākajā daļā dalībvalstu tas atkal palielinās. Darbaspēka trūkums veidojas, kad darba devēji nevar atrast darba ņēmējus, kuri tiem vajadzīgi, lai aizpildītu brīvās vakances. Pirms krīzes, 2019. gada 2. ceturksnī, brīvo darbvietu rādītājs ES27 bija 2,4 %. Brīvo darbvietu rādītājs samazinājās līdz 1,6 % 2020. gada 2. ceturksnī un kopš tā laika ir palielinājies, 2021. gada 2. ceturksnī sasniedzot 2,3 %, gandrīz pilnībā absorbējot Covid-19 izraisītā satricinājuma ietekmi. Kā liecina Eiropas uzņēmumu un patērētāju aptaujas (EU-BCS), pirms pandēmijas darbaspēka trūkums bija sasniedzis vēsturiski augstu līmeni 15 dalībvalstīs (Austrijā, Beļģijā, Bulgārijā, Čehijā, Igaunijā, Grieķijā, Francijā, Ungārijā, Īrijā, Itālijā, Latvijā, Lietuvā, Polijā, Portugālē, Rumānijā un Slovākijā — sk. 2.1.5. attēlu) 53 . Covid-19 izraisīja ekonomikas aktivitātes samazinājumu, kā rezultātā darbaspēka trūkums samazinājās gandrīz visās dalībvalstīs 54 . 2021. gadā pēc noslēdzes pasākumu atcelšanas un pakāpeniskas ekonomikas atveseļošanās darbaspēka trūkums ir sācis atkal palielināties lielākajā daļā dalībvalstu. Tādās nozarēs kā būvniecība, veselības aprūpe un ilgtermiņa aprūpe, kā arī informācija un komunikācija šo procesu veicina ilgstoša prasmju nepietiekamība. Šis trūkums pietuvojās pirmspandēmijas līmenim 2021. gada otrajā ceturksnī, savukārt bezdarbs samazinājās tikai nedaudz. Dažās dalībvalstīs darbaspēka trūkuma pieaugums bija straujāks nekā citās. To darba devēju īpatsvars, kuri ziņoja, ka darbaspēka trūkums bija būtisks faktors, kas ierobežoja ražošanu 2021. gada pirmajos trīs ceturkšņos, bija vislielākais (virs 20 %) Polijā, Rumānijā, Lietuvā, Horvātijā, Grieķijā un Vācijā.

2.1.5. attēls. Paziņotais darbaspēka trūkums pandēmijas rezultātā samazinājās lielākajā daļā dalībvalstu, bet, sākoties atveseļošanai, tas atkal palielinās

Darbaspēka trūkuma indekss — to darba devēju īpatsvars ražošanas, pakalpojumu un būvniecības nozarē, kuri ziņojuši, ka darbaspēka trūkums ir būtisks faktors, kas ierobežo to ražošanu (%, 2013.–2021. gads).

Piezīme. Valstis ir sarindotas dilstošā secībā pēc darbaspēka trūkuma 2021. gadā. Dati par 2021. gadu aprēķināti kā pirmo trīs ceturkšņu vidējais rādītājs.

Avots: EU-BCS.

Covid-19 krīze izraisīja nominālā algu pieauguma rādītāja ievērojamu kritumu, kam sekoja atgūšanās 2021. gada pirmajā pusē. Salīdzinot ar 2019. gadu, kad algas 55 ES27 palielinājās par 3,6 %, 2020. gadā algu pieaugums bija negatīvs, proti, – 1,8 %. Šo samazinājumu vismaz daļēji var izskaidrot ar saīsināta darba laika ietekmi, kuras svārstības bija atkarīgas no valsts pasākumu struktūras 56 . Tomēr negatīvais kopējais rādītājs slēpj ievērojamu neviendabīgumu starp valstīm. Lietuvā, Rumānijā, Polijā, Nīderlandē un Beļģijā 2020. gadā reģistrēts rekordaugsts nominālais algu pieaugums — par 3 % vai vairāk. Algu pieaugums samazinājās Dienvideiropas valstīs, kā arī Beļģijā, Austrijā un Somijā. Vislielākais samazinājums reģistrēts Itālijā (— 6,9 %), Spānijā (– 5,4 %), Francijā (– 3,9 %) un Kiprā (– 3,6 %) (2.1.6. attēls). Tā iemesls galvenokārt bija nostrādāto stundu skaita samazinājums saistībā ar saīsināta darba laika shēmu plašo izmantošanu. 2021. gada pirmajā pusē, kad vairākas dalībvalstis atguvās no lejupslīdes un saīsināta darba laika shēmas pakāpeniski tika izbeigtas, visas dalībvalstis, izņemot Īriju un Čehiju, atkal reģistrēja algu pieauguma palielinājumu. Kopumā 2021. gada pirmajā pusē algu pieaugums saglabājās 3,6 % līmenī gan ES, gan eurozonā.

2.1.6. attēls. Krīzes laikā nominālais algu pieaugums kļuva negatīvs vairākās dalībvalstīs, bet 2021. gadā ir normalizējies

Nominālā atlīdzība uz vienu darba ņēmēju (gada izmaiņas %, 2019.–2020. gads un 2021. gada 2. ceturksnis)

Piezīme. 1) Algas ir mērītas, izmantojot rādītāju “nominālā atlīdzība uz vienu darba ņēmēju”, kas ir aprēķināts kā kopējā darba ņēmēju atlīdzība dalīta ar kopējo darba ņēmēju skaitu. Kopējo atlīdzību definē kā kopējo atalgojumu naudā vai natūrā, kas darba devējam jāmaksā darba ņēmējam par darbu, kuru viņš veicis grāmatvedības pārskata periodā; to veido divi elementi: i) darba alga naudā vai natūrā un ii) sociālās iemaksas, kas jāmaksā darba devējiem. 2) Visi izmantotie dati ir nacionālo kontu dati. Rādītāji ir balstīti uz nacionālo valūtu vērtībām. 3) Valstis ir sarindotas dilstošā secībā pēc reālo algu pieauguma 2020. gadā.

Avots: Eiropas Komisija, datubāze AMECO.

Reālās algas 2020. gadā samazinājās vairākās dalībvalstīs un kopumā ES, bet tās atkal palielinājās 2021. gadā. Dānijā, Ungārijā, Vācijā, Austrijā, Čehijā, Maltā, Kiprā, Somijā, Beļģijā, Luksemburgā un Francijā 2020. gadā reālo algu pieaugums gada griezumā samazinājās (sk. 2.1.7. attēlu). Vislielākais samazinājums tika novērots Francijā (– 5,2 %) un Luksemburgā (– 3,0 %). Turpretī reālās algas 2020. gadā visvairāk palielinājās Lietuvā (7,0 %), Latvijā (5,3 %) un Rumānijā (3,4 %). Pēc negatīva vidējā reālo algu pieauguma 2020. gadā (– 0,9 %) 2021. gada pirmajā pusē ES reālās algas palielinājās par 1,1 %. Vislielākais reālo algu pieaugums 2021. gada pirmajā pusē reģistrēts Lietuvā (3,9 %), Francijā (3,7 %) un Ungārijā (3,1 %). Tālākā nākotnē neskaidrība par inflācijas izredzēm var ietekmēt reālo algu attīstību 57 .

2.1.7. attēls. Reālās algas 2020. gadā vidēji ES samazinājās, bet tās atkal palielinājās 2021. gada pirmajā pusē

Reālā atlīdzība vienam darba ņēmējam, deflators IKP (gada izmaiņas %; 2018., 2019., 2020. gads un 2021. gada 2. ceturksnis)

Avots: AMECO

Stundas samaksa 2020. gadā ievērojami palielinājās, jo tika ievērojami lejupēji koriģētas nostrādātās stundas saistībā ar saīsināta darba laika un tamlīdzīgiem darba saglabāšanas pasākumiem. Stundas samaksa palielinājās par aptuveni 4,6 % un 5,2 % attiecīgi ES un eurozonā (visaugstākais rādītājs kopš 2001. gada) no attiecīgi 2,7 % un 2,2 % 2019. gadā. Uz ceturkšņa pamata novērotās stundas atlīdzības un atlīdzības uz vienu darba ņēmēju simetriskās izmaiņas liecina, ka atlīdzības uz vienu darba ņēmēju samazinājumu galvenokārt izraisīja nostrādāto stundu skaita samazinājums, lielākoties saistībā ar saīsinātu darba laiku. Dažās dalībvalstīs (Austrijā, Grieķijā, Francijā, Maltā un Slovēnijā) stundas atlīdzības palielinājums vairāk nekā četras reizes pārsniedza novērotās nominālās atlīdzības uz vienu darba ņēmēju palielinājumu. 2021. gada pirmajā ceturksnī stundas atlīdzība ES palielinājās mazliet vairāk nekā 2020. gada pēdējā ceturksnī (0,3 %).

Darbs ne vienmēr nodrošina pienācīgus ienākumus iztikai. Nodarbinātu personu nabadzība ES27 58 ir palielinājusies no 8,5 % 2010. gadā līdz 9,0 % 2019. gadā (kā atspoguļots 2.1.8. attēlā). Kopumā strādājošie ar terminētiem līgumiem ir pakļauti lielākam nodarbinātu personu nabadzības riskam nekā tie, kuri strādā uz pastāvīga līguma pamata (16,2 % attiecībā pret 5,9 %); to pašu var teikt par mazprasmīgiem darba ņēmējiem salīdzinājumā ar augstprasmīgiem darba ņēmējiem (19 % attiecībā pret 4,9 %). Turklāt ārpus ES dzimušajiem darba ņēmējiem ir daudz lielāks risks saskarties ar nodarbinātu personu nabadzību nekā ES dzimušajiem (20,1 % salīdzinājumā ar 8,1 %). 2.1.8. attēls liecina, ka 2019. gadā vairāk nekā 10 % strādājošo bija pakļauti nabadzības riskam Rumānijā, Spānijā, Luksemburgā, Itālijā, Portugālē un Grieķijā. Šajā grupā nodarbinātu personu nabadzības rādītājs Spānijā, Itālijā, Luksemburgā un Portugālē 2019. gadā, salīdzinot ar 2010. gadu, ir palielinājies.

2.1.8. attēls. Nodarbinātu personu nabadzība ES pēdējā desmitgadē ir palielinājusies

Nodarbinātu personu nabadzības riska rādītājs, 2019. un 2010. gads (%)

Avots: Eurostat [ilc_iw01]

Neraugoties uz nesen notikušo minimālo algu palielināšanu daudzās dalībvalstīs, likumā noteiktās minimālās algas bieži joprojām ir zemas salīdzinājumā ar citām algām ekonomikā. Gandrīz visās dalībvalstīs likumā noteiktā minimālā alga ir zem 60 % no medianālās algas un zem 50 % no vidējās algas (sk. 2.1.9. attēlu). Turklāt tajā pašā gadā dažās valstīs, to vidū Lietuvā, Īrijā, Nīderlandē, Ungārijā, Igaunijā, Latvijā un Čehijā, minimālā alga bija zem 50 % no medianālās algas un zem 40 % no vidējās algas 59 .

2.1.9. attēls. Gandrīz visās dalībvalstīs likumā noteiktā minimālā alga ir zem 60 % no medianālās algas un zem 50 % no vidējās algas

Likumā noteiktās minimālās algas kā bruto medianālās un pilna laika darba ņēmēju vidējās algas proporcija (%, 2019. gads)

Piezīme. Diagrammā nav iekļauta Austrija, Kipra, Dānija, Somija, Itālija un Zviedrija, kurās nav likumā noteiktas minimālās algas. Šajās valstīs minimālās algas aizsardzība tiek nodrošināta ar koplīgumiem.

Avots: Eurostat [earn_mw_cur], ESAO

Darba koplīgumiem ir būtiska nozīme adekvātas minimālās algas aizsardzībā Savienībā. Daudzās dalībvalstīs pēdējās divās desmitgadēs ir vērojama tendence, ka darba koplīgumu aptvērums samazinās. Lejupējā tendence bija visizteiktākā Grieķijā, Rumānijā, Bulgārijā, Slovākijā, Kiprā un Slovēnijā (sk. 2.1.10. attēlu). Vairākās dalībvalstīs darba koplīgumu aptvēruma samazināšanos varētu izskaidrot ar to, ka ir samazinājušās vairāku darba devēju darba koplīguma sarunas nozares vai valsts līmenī tādu iemeslu dēļ kā regulatīvas izmaiņas, korekcijas darba koplīgumu pagarināšanas kārtībā vai citu faktoru, piemēram, darba devēju organizācijas blīvuma 60 un dalības arodbiedrībā 61 , izmaiņu dēļ. Šo tendenci ir veicinājušas arī strukturālas pārmaiņas ekonomikā virzībā uz nozarēm, kurās ir mazāk spēcīgas arodbiedrības, jo īpaši pakalpojumu nozari, un tas, ka samazinājās dalība arodbiedrībās sakarā ar nestandarta darba veidu, piemēram, platformu darba, izvēršanos. Valstīs, kurās minimālās algas nosaka tikai ar darba koplīgumiem, aptvēruma līmenis ir virs 80 %. Vienīgais izņēmums ir Kipra, kur pēdējās divās desmitgadēs bijis raksturīgs ievērojams samazinājums (no 65 % līdz 43 %) un ir paziņots par pāreju uz likumā noteiktu minimālo algu līdz 2022. gadam. Itālijā, Spānijā, Somijā un Dānijā aptvērums ir palielinājies kopš 2000. gada, savukārt Austrijā darba koplīguma sarunu aptvērums saglabājās tikpat augstā līmenī (aptverot 98 % darba ņēmēju). Komisijas priekšlikumā direktīvai par adekvātām minimālajām algām 62 ir noteikts mērķis uzlabot algu adekvātumu, arī veicinot koplīguma sarunas par algām. Komisija sniedz atbalstu, lai stiprinātu sociālo partneru spēju atbilstīgi prerogatīviem uzaicinājumiem īstenot sociālo dialogu, ES Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmai (EaSI) un ESF+.

2.1.10. attēls. Darba koplīgumu aptvēruma rādītājs starp darba ņēmējiem ir samazinājies gandrīz visās dalībvalstīs laikposmā no 2000. līdz 2019. gadam

Ar darba koplīgumu aptverto darba ņēmēju skaits, dalīts ar algu pelnītāju kopējo skaitu (%, 2000. un 2019. gads).

Piezīme. 1) Jaunākie pieejamie dati ir par 2019. gadu (Austrija, Beļģija, Čehija, Ungārija, Itālija, Lietuva, Nīderlande, Polija, Portugāle), 2018. gadu (Beļģija, Vācija, Dānija, Spānija, Francija, Luksemburga, Latvija, Zviedrija), 2017. gadu (Grieķija, Somija, Īrija, Slovēnija, Rumānija), 2016. gadu (Kipra, Malta), 2015. gadu (Slovākija) un 2014. gadu (Horvātija). 2) Attiecībā uz Itāliju aptvērums ir pārskatīts, lai pilnībā atspoguļotu faktu, ka darba tiesas tās pamatalgas, kas noteiktas darba koplīgumos (minimi tabellari), izmanto par atsauci samērīga un pietiekama atalgojuma konstitucionālā principa piemērošanai.

Avots: ESAO/AIAS datubāze (2021. gads)

Paredzams, ka zaļā un digitālā pārkārtošanās būtiski ietekmēs turpmākās norises darba tirgū. Pandēmija ir paātrinājusi notiekošās tendences ES ekonomikas un sabiedrības digitalizēšanā. Digitālās tehnoloģijas rada jaunus veidus, kā mācīties, strādāt, sasniegt vērienīgus mērķus un uzlabot piekļuvi izglītības un nodarbinātības iespējām. Darba tirgū tās rada jaunas nodarbinātības iespējas un veicina labāku saskanību starp darba devējiem un darba ņēmējiem. Tomēr tās arī rada riskus esošajām darbvietām, jo īpaši darba ņēmējiem, kuri daudz veic rutīnas darbības, un mazāk izglītotajiem darba ņēmējiem. Tas var palielināt polarizāciju, kā rezultātā samazinās nodarbinātība vidēji augsti atalgotās profesijās, vienlaikus palielinot zemu un augsti apmaksātu profesiju apjomu 63 . Tajā pašā laikā, ja būs ieviestas pareizās saistītās politikas nostādnes, pārkārtošanās uz klimatneitralitāti varētu radīt līdz vienam miljonam papildu zaļo darbvietu ES līdz 2030. gadam, lai gan ir paredzams, ka ietekme dažādās profesijās, nozarēs un reģionos būs atšķirīga 64 . Kas ir interesanti — analīze liecina, ka darbvietas tiks radītas nozarēs, kas saistītas ar atjaunojamo energoresursu enerģiju, būvniecību, lauksaimniecību un mežsaimniecību un pārsvarā viduvēju prasmju grupā, un tādējādi var palīdzēt mazināt iepriekš minēto darba tirgus polarizācijas tendenci. Tomēr arī šajā situācijā būs darba ņēmēji, kuri zaudēs darbu (jo īpaši ieguves resursu nozarēs un ļoti energoietilpīgās nozarēs) un pat saskarsies ar uzdevumu un prasmju prasību maiņu. Darbaspēka ātra pārorientēšana var veicināt efektivitātes ieguvumus, sekmējot produktivitāti un paaugstinot algas, jo īpaši uz nākotni vērstās nozarēs, kurām ir būtiska nozīme darbaspēka prasmju pilnveidē un pārkvalifikācijā (sk. pīlāra 1. izcēlumu un 2.2.1. nodaļu).

Augsts darbaspēka nodokļu ķīlis var negatīvi ietekmēt gan darbaspēka piedāvājumu, gan tā pieprasījumu. Ar darbaspēka nodokļu ķīli mēra starpību starp darba devēju darbaspēka izmaksām un darba ņēmēju neto samaksu, to izsakot procentos no kopējām algu izmaksām. Kopš 2010. gada vidējais nodokļu ķīlis ES27 dalībvalstīs uz vienu personu ar vidēju algu ir pakāpeniski samazinājies līdz 39,7 % 2020. gadā. Kopš 2010. gada nodokļu ķīlis vidējai algai ir ievērojami samazinājies septiņās dalībvalstīs (par vairāk nekā 2 procentpunktiem), un vislielākais samazinājums reģistrēts Rumānijā (– 6,3 procentpunkti), Ungārijā (– 5,8 procentpunkti), Beļģijā (– 4,4 procentpunkti) un Lietuvā (– 3,7 procentpunkti). Turpretī kopš 2010. gada ievērojams palielinājums noticis Maltā (4,6 procentpunkti), Portugālē (4,2 procentpunkti) un Čehijā (1,7 procentpunkti) (sk. 2.1.11. attēlu).

2.1.11. attēls. Nodokļu ķīlis vidējai algai pēdējā desmitgadē ir samazinājies lielākajā daļā ES dalībvalstu

Nodokļu ķīlis vienai personai ar vidēju algu, izmaiņas 2010. un 2020. gadā (%)

Piezīme. 2010. gada dati nav pieejami par Horvātiju un Kipru.

Avots: Eiropas Komisija, nodokļu un pabalstu datubāze, pamatojoties uz ESAO nodokļu un pabalstu modeli (atjaunināts 2021. gada martā).

Nodokļu ķīlis pelnītājiem ar zemiem ienākumiem parasti ir zemāks nekā pelnītājiem ar lielākiem ienākumiem. Nodokļu piemērošanai pelnītājiem ar zemiem ienākumiem ir svarīga ietekme uz darba tirgu (pāreja uz darbu, ēnu ekonomika; sk. 2.3. iedaļu) un sociālo iekļaušanu (sk. 2.4. iedaļu). Šajā ziņā pastāv liela daudzveidība starp ES dalībvalstīm. 2020. gadā nodokļu ķīlis cilvēkiem, kuri pelnīja 50 % no vidējās algas, bija virs 40 % Ungārijā un Vācijā, bet zem 20 % Kiprā un Francijā. Daudzās ES valstīs nodokļu ķīlis pēdējā desmitgadē ir samazinājies darba ņēmējiem, kas atrodas ienākumu sadalījuma apakšdaļā. ES vidēji attiecībā uz pelnītājiem, kas pelna 50 % no vidējās algas, no 2010. līdz 2020. gada bija vērojams nodokļu ķīļa samazinājums par 2,6 procentpunktiem. Sešās valstīs (Francijā, Beļģijā, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Itālijā) samazinājums bija virs 5 procentpunktiem (sk. 2.1.12. attēlu).

2.1.12. attēls. Lielākajā daļā ES dalībvalstu nodokļi samazinās darba ņēmējiem, kuri ir ienākumu sadalījuma apakšdaļā

Nodokļu ķīļa attīstība pelnītājiem ar zemiem ienākumiem (50 % un 67 % no vidējās algas) vienai personai (procentpunkti, 2010.–2020. gads)

Piezīme. (*) Dati par Horvātiju attiecas uz 2013. gadu, un (**) dati par Kipru attiecas uz 2014. gadu.

Avots: Eiropas Komisija, nodokļu un pabalstu datubāze, pamatojoties uz ESAO nodokļu un pabalstu modeli (atjaunināts 2021. gada martā).

Darbaspēka nodokļu ķīļa sastāvs ievērojami atšķiras starp dalībvalstīm. Tā komponenti (t. i., iedzīvotāju ienākuma nodoklis, darba ņēmēja un darba devēja sociālā nodrošinājuma iemaksas) un jo īpaši to lielums var atšķirīgi ietekmēt darbaspēka piedāvājumu vai pieprasījumu, vismaz īstermiņā. Turpmāk 2.1.13. attēlā ir norādīts nodokļu ķīļa sadalījums vienam darba ņēmējam ar vidēju algu 2020. gadā. Francijā, Čehijā un Igaunijā ir vislielākās darba devēju sociālā nodrošinājuma iemaksas, kas veido 25 % no nodarbinātības izmaksām. Kopumā apvienotās sociālā nodrošinājuma iemaksas (darba devēja un darba ņēmēja), izsakot procentos no nodarbinātības izmaksām, ir vislielākās Austrijā (36 %), kā arī Francijā, Slovākijā un Čehijā. Papildus Dānijai, kurai nodokļu ķīlī nav sociālā nodrošinājuma iemaksu elementu, Īrijā (13,6 %) un Maltā (17,8 %) ir vismazākās kopējās sociālā nodrošinājuma iemaksas, izsakot procentos no darbaspēka izmaksām. Rumānijā (29 %) un Lietuvā (19,1 %) ir vislielākais darba ņēmēju maksātais nodokļu ķīļa īpatsvars. Darba devēju sociālā nodrošinājuma iemaksas ir mazākas par 5 % Lietuvā un Rumānijā.

2.1.13. attēls. Darbaspēka nodokļu sloga sastāva atšķirības starp valstīm ir lielas

Nodokļu ķīļa sastāvs vienīgajam pelnītājam ar vidēju algu (%, 2020. gads)

Piezīme. Dalībvalstis ir sarindotas dilstošā secībā pēc kopējā nodokļu ķīļa līmeņa; ģimenes pabalsti neietekmē datus, jo dati attiecas uz vienīgo pelnītāju bez laulātā vai bērniem.

Avots: Eiropas Komisija, nodokļu un pabalstu datubāze, pamatojoties uz ESAO nodokļu un pabalstu modeli (atjaunināts 2021. gada martā).

Dažos gadījumos ir iespējas pārnest nodokļus no darbaspēka, jo īpaši samazinot nodokļu ķīli zemu un vidēju ienākumu grupām, uz izaugsmei draudzīgākām nodokļu bāzēm, vienlaikus pienācīgi ņemot vērā iespējamo sadalījuma ietekmi un nodrošinot pienācīgu sociālo aizsardzību. Tiesību aktu priekšlikumi, kas minēti 2021. gada 14. jūlija paketē “Gatavi mērķrādītājam 55 %” 65 , arī ierosinātā ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas un Enerģijas nodokļu direktīvas pārskatīšana, tika izstrādāti, lai varētu īstenot rentablu un taisnīgu pāreju uz tīru enerģiju, pielāgojot ekonomiskos stimulus ES paaugstinātajiem un juridiski saistošajiem klimata mērķrādītājiem. Pierādījumi liecina, ka degvielai un citiem enerģijas produktiem uzliktie nodokļi rada vislielāko slogu (kā procentuāla daļa no izmantojamā ienākuma) mājsaimniecībām ar viszemākajiem ienākumiem 66 . Tāpēc ir vajadzīga rūpīga politikas plānošana, lai risinātu sadalījuma ietekmi, it īpaši grupām ar zemākajiem ienākumiem 67 . 2019. gadā aptuveni 7 % ES27 dalībvalstu iedzīvotāju, t. i., 31 miljons cilvēku, nespēja uzturēt savu mājokli pietiekami siltu; šajā ziņā pastāvēja ievērojamas atšķirības starp dalībvalstīm un ienākumu grupām, īpaši ietekmējot arī grupas ar vidēji zemiem ienākumiem 68   69 .

2.1.2.    Politiskie atbildes pasākumi

Eiropas pagaidu atbalsta instruments bezdarba risku mazināšanai ārkārtas situācijā (SURE) ievērojami palīdzēja novērst bezdarba pieaugumu 2020. un 2021. gadā. SURE nodrošināja kompensējošus aizdevumus 100 miljardu EUR apmērā, lai atbalstītu dalībvalstis darbvietu un darba ņēmēju ienākumu aizsargāšanā Covid-19 pandēmijas kontekstā. Līdz šim Komisija jau ir izmaksājusi gandrīz 95 % no Padomes piešķirtās kopējās SURE finansiālās palīdzības. Tiek lēsts, ka pandēmijas pirmā viļņa laikā 2020. gadā SURE atbalstīja aptuveni 31 miljonu cilvēku un aptuveni 2,5 miljonus uzņēmumu 19 dalībvalstīs. Saņēmēju atsauksmes liecina, ka SURE piešķirtajam atbalstam bija svarīga nozīme saīsināta darba laika shēmu izveidē un to tvēruma un apjoma palielināšanā 70 .

Tiek lēsts, ka laikposmā no 2020. gada marta līdz septembrim vien gandrīz 100 miljardi EUR tika iztērēti saīsināta darba laika un tamlīdzīgām darba saglabāšanas shēmām ES. Atbalsta konkrētais raksturs, tā saņemšanas kritēriji, līmenis un ilgums, kā arī finansējuma avots, apmācības prasību iekļaušana un atlaišanas aizsardzība valstīs atšķīrās. Atšķīrās arī noteikumi par prasībām attiecībā uz minimālo apgrozījuma samazinājumu. Četrpadsmit dalībvalstis paredzēja minimālo samazinājumu no 10 % līdz 50 % apmērā no apgrozījuma, kas varēja potenciāli ievērojami ierobežot atbilstīgo uzņēmumu un darba ņēmēju daļu. Nestrādāto stundu laikā saņemto ienākumu līmenis dalībvalstu vidū ievērojami atšķīrās. Ienākumu aizstāšanas rādītājs bija no 60 % līdz 100 %, lielākajā daļā valstu piemērojot maksimālos ierobežojumus 71 . Visas dalībvalstis, izņemot sešas, piedāvāja noteikta veida atlaišanas aizsardzību darba ņēmējiem, kuri strādāja saīsinātu darba laiku. Austrija, Grieķija, Itālija, Nīderlande un Portugāle izslēdza atlaišanu visam uzņēmuma darbaspēkam, kas pieprasīja valdības atbalstu uz noteiktu laiku. Četras valstis savos saīsināta darba laika noteikumos iekļāva prasību piedāvāt apmācību dīkstāves laikā (Austrija, Ungārija, Vācija un Francija), turklāt Vācija un Francija arī piedāvāja finansiālus stimulus to darīt 72 .

Vairāk nekā trīs ceturtdaļas dalībvalstu pandēmijas laikā ieviesa īpašus ienākumu atbalsta pasākumus pašnodarbinātajiem. Visās valstīs, izņemot trīs, šie pasākumi bija pilnīgi jauni un ar ierobežotu termiņu. Atbilstīgo grupu ziņā dažas valstis lielā mērā mērķorientēja atbalstu uz pašnodarbinātajiem visvairāk ietekmētajās nozarēs (piemēram, Beļģija 73 un Francija), bet citas pievērsās galvenokārt vai tikai individuālajiem pašnodarbinātajiem (Nīderlande un Polija) vai konkrētām tiesību struktūrām 74 . Čehija, Grieķija, Polija un Portugāle neļāva pašnodarbināto ienākumu atbalstu kombinēt ar citu valdības atbalstu. Lai ierobežotu atbilstīgās grupas, dažas valstīs bija spēkā arī zemākās vai augstākās peļņas sliekšņi pašnodarbināto ienākumiem. Attiecībā uz minimālajiem apgrozījuma zaudējumiem Latvija un Rumānija ierobežoja piekļuvi to shēmām, tās attiecinot tikai uz pašnodarbinātajiem, kurus skāra pilnīga noteiktu nozaru slēgšana, savukārt dažās citās valstīs slieksnis bija no 10 % līdz 5 % no apgrozījuma zaudējumiem. Kopumā pašnodarbinātajiem sniegtā ienākumu atbalsta līmenis nokritās zem tā, kas tika piedāvāts darba ņēmējiem saīsināta darba laika un īstermiņa bezdarba shēmu ietvaros 75 .

Lielākā daļa dalībvalstu 2021. gadā sāka atsaukt vai samazināt savas ārkārtas atbalsta shēmas. Čehijā, Igaunijā, Ungārijā, Latvijā, Lietuvā un Polijā īpašās pagaidu shēmas, kas ieviestas, reaģējot uz krīzi, tika pakāpeniski izbeigtas no 2021. gada maija līdz augustam; Nīderlandē un Zviedrijā — 2021. gada septembrī; Kiprā — 2021. gada oktobrī. Paredzams, ka Bulgārijā, Dānijā, Grieķijā, Horvātijā, Maltā, Īrijā, Slovākijā un Rumānijā attiecīgās ārkārtas shēmas paliks spēkā (vismaz) līdz 2021. gada beigām. Dalībvalstis, kurās bija pastāvīgas shēmas jau pirms Covid-19 krīzes, sāka atcelt ārkārtas procedūras, kas bija atvieglojušas piekļuvi saīsināta darba laika atbalstam.

Vairākas dalībvalstis ir pielāgojušas un papildinājušas savas saīsināta darba laika shēmas, lai labāk reaģētu uz darba tirgus problēmām atgūšanās procesā, atbilstoši pīlāra 4. principam (aktīvs atbalsts nodarbinātībai). Austrija, Vācija, Francija, Itālija, Portugāle, Spānija un Zviedrija nodrošina stimulus saīsinātu darba laiku strādājošo darba ņēmēju apmācībai. Portugālē saīsināta darba laika atbalsts tika papildināts ar shēmu, kas stimulē darba devējus atsākt darbību. Dažās valstīs, piemēram, Itālijā un Francijā, saīsināta darba laika shēmas tiek izmantotas ne tikai tādēļ, lai pārvarētu īslaicīgus darbības pārtraukumus, bet arī tādēļ, lai risinātu pastāvīgus darbības samazinājumus uzņēmumu pārstrukturēšanas procesu kontekstā. Itālijā šis pasākums ietver atbalstu pāriešanai uz jaunu darbu, savukārt Francijā šim nolūkam pastāv atsevišķa shēma (Transco). Dažas dalībvalstis (piemēram, Slovākija, Čehija un Spānija) pastāvīgi veic savu saīsināta darba laika shēmu reformas.

Dalībvalstis ir īstenojušas vairākus pasākumus, lai veicinātu nodarbinātību pēc Covid-19 radītā satricinājuma (sk. 2.1.14. attēlu). Lai veicinātu ekonomikas atveseļošanu, kurā tiktu radīts daudz jaunu darbvietu, lielākajā daļā dalībvalstu ir plaši izmantotas darbā pieņemšanas iniciatīvas, piemēram, pagaidu vai vienreizējas subsīdijas, ko valdība sniedz uzņēmumiem, kuri pieņem darbā darbiniekus ar konkrētiem nosacījumiem (piemēram, uz noteiktu laiku, uz konkrēta līguma pamata, koncentrējoties uz noteiktām kategorijām). Puse no šīm darbā pieņemšanas stimulēšanas shēmām tika ieviestas jau 2020. gadā, savukārt citas tika ieviestas 2021. gadā. Šo pasākumu beigu termiņš dalībvalstīs atšķiras; pārsvarā tas ir 2021. un 2022. gads.

Pieņemto nodarbinātības atbalsta pasākumu mērķgrupas atšķiras, bet pārsvarā šie pasākumi ir vērsti uz bezdarbniekiem, jauniešiem, personām ar invaliditāti un vecākiem cilvēkiem. Kā redzams 2.1.14. attēlā, bezdarbnieki bija cilvēku kategorija, kam pievērsās visvairāk, un dažos gadījumos (Beļģijā, Dānijā, Igaunijā, Grieķijā, Spānijā, Horvātijā, Ungārijā, Austrijā un Slovākijā) tika pieņemti mērķorientēti noteikumi par ilgtermiņa bezdarbniekiem (IB). Ļoti bieži ar pasākumiem tika atbalstīti jaunieši vai NEET (16 dalībvalstīs). Daudzas stimulu shēmas bija saistītas ar māceklības vai stažēšanās programmām, piemēram, Austrijā, kur tiek maksāta 3000 EUR prēmija par katru darbā pieņemto mācekli (un vēl 1000 EUR, ja uzņēmums pārņem mācekļus no maksātnespējīga uzņēmuma). Citas kategorijas, kurām pievērsās, bija sievietes (Bulgārija, Grieķija, Itālija, Luksemburga un Austrija) un personas ar invaliditāti (Čehija, Dānija, Grieķija, Spānija, Francija, Itālija, Luksemburga, Malta, Austrija, Portugāle un Slovākija). Beļģija piemēroja īslaicīgus sociālā nodrošinājuma rabatus uzņēmumiem pasākumu, viesnīcu un ceļojumu nozarē, kā arī uzņēmumiem, kas no jauna pieņem darbā vai atgriež darba ņēmējus no īstermiņa bezdarba. Igaunija nodrošināja īpašus stimulus lauksaimniecības nozarei, un Itālija cita starpā pastiprināja pasākumus, kas pieņemti attiecībā uz dienvidiem (Decontribuzione Sud). Visbeidzot, Grieķija, Slovēnija un Zviedrija ieviesa subsīdijas uzņēmumiem, kas radīja “zaļās darbvietas” vai darbojās mazemisiju nozarēs. Kopumā 23 dalībvalstis ieviesa darbā pieņemšanas subsīdijas par labu īpašām grupām.

2.1.14. attēls. Visas dalībvalstis, izņemot divas, ieviesa noteikta veida darbā pieņemšanas stimulus, reaģējot uz Covid-19 krīzi

Darbā pieņemšanas stimulēšanas pasākumi, ko pieņēmušas dalībvalstis, reaģējot uz Covid-19 radīto satricinājumu, dalījumā pa iedzīvotāju mērķgrupām (2020.–2021. gads)

Piezīme. Pasākumi nav konstatēti attiecībā uz Nīderlandi un Poliju. Spānijas gadījumā tabula attiecas uz dažu reģionu pasākumiem papildus iepriekš esošajiem valsts darbā pieņemšanas stimuliem. Avots: Eiropas Komisijas veiktā analīze; Eurofound Covid-19 EU PolicyWatch; ECE Ātrie stāvokļa apskati par darba tiesībām un pieņemtie ES dalībvalstu ANP.

Vairākas dalībvalstis ir paziņojušas par pasākumiem uzņēmējdarbības un pašnodarbinātības stimulēšanai. Spānija ir izvirzījusi mērķi izveidot karjeras virzības, uzņēmējdarbības un inovācijas centrus kā daļu no pasākumiem, kas tiks veikti, lai uzlabotu valsts nodarbinātības dienestu (VND) koordināciju starp reģioniem, un plāno apmācību VND darbiniekiem. Darbvietu radīšanas ietvaros zaļās un digitālās pārkārtošanās atbalstam Horvātija novirzīs līdzekļus un VND resursus tam, lai piešķirtu prioritāti ekonomiski neaktīvo personu, ilgstošo bezdarbnieku un NEET atkārtotai aktivizēšanai un nodarbinātībai (pašnodarbinātībai). Līdzīgi Lietuva ieviesīs izmēģinājuma projektu, lai atbalstītu uzņēmējdarbību un darbvietu radīšanu divējādās pārkārtošanās procesam un aprites ekonomikai, apvienojumā ar VND darba ņēmēju prasmju pilnveidi šim nolūkam. Šo valstu pasākumi saņem atbalstu no Atveseļošanas un noturības mehānisma un/vai Eiropas Sociālā fonda Plus.

Dažas dalībvalstis veic pasākumus sociālās ekonomikas atbalstam. Proti, Spānija attīstīs vismaz 30 sociālās ekonomikas projektus, kas būs vērsti uz gados jauniem uzņēmējiem, un digitālas platformas iedzīvotājiem lauku apvidos. Polija plāno 2022. gadā pieņemt Sociālās ekonomikas likumu, ar kuru cita starpā Polijas tiesiskajā kārtībā tiks ieviestas sociālā uzņēmuma definīcijas, tiks paredzēti noteikumi par sociālās ekonomikas nozares darbību un nodrošināts satvars tās sadarbībai ar citiem publiskā un privātā sektora dalībniekiem. Ar likumu tiks atbalstīta sociālās atstumtības riskam pakļautu cilvēku nodarbinātība un sociālā integrācija, radītas jaunas darbvietas sociālajos uzņēmumos un veicināta sociālās ekonomikas dalībnieku sociālo pakalpojumu sniegšana vietējai kopienai.

Likumā noteiktās minimālās algas 2021. gadā tika palielinātas lielākajā daļā dalībvalstu salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu 83 atbilstoši pīlāra 6. principam (par algām). Vislielākais minimālās algas palielinājums procentuāli bija Latvijā (16,3 %), lai gan Latvijā tā joprojām ir viszemākā starp Baltijas valstīm. Arī citas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, kurās parasti ir salīdzinoši zemas minimālās algas, tās ievērojami palielināja (piemēram, Slovēnija par 8,9 %, Polija par 7,7 %, Slovākija par 7,4 %, Lietuva par 5,8 %, Horvātija par 4,6 %). Slovākijā minimālā alga 2021. gadā ir noteikta 57 % apmērā no vidējās algas 84 . Dalībvalstīs, kurās minimālās algas tiek noteiktas, pamatojoties uz formulām (ieskaitot Franciju, Luksemburgu, Maltu un Nīderlandi), palielinājums bija samērā neliels (Luksemburgā par 2,8 %, pārējās uzskaitītajās valstis — par mazāk nekā 2 %) un nenotika būtiska ar krīzi saistīta novirze no formulas. Tikai Igaunija un Grieķija uz 2021. gadu nolēma iesaldēt minimālās algas. Beļģija paaugstinās likumā noteikto minimālo algu 2022., 2024. un 2026. gadā. Spānija 2021. gada septembrī palielināja minimālo algu par 1,6 % ar mērķi to palielināt līdz 60 % vidējās algas līdz pašreizējā valdības pilnvaru termiņa beigām.

Lai palielinātu darba ņēmēju un ģimeņu ar zemākiem ienākumiem neto ienākumus un dažos gadījumos veicinātu darbaspēka piedāvājumu, tika ieviesti vairāki pasākumi darbaspēka nodokļu ķīļa samazināšanai. Piemēram, Grieķija pārskatīja bāzi iedzīvotāju ienākuma nodokļa saistību aprēķināšanai un samazināja sociālā nodrošinājuma iemaksas pilnslodzes darba ņēmējiem par 0,9 procentpunktiem no 2020. gada jūnija un vēl par 3 procentpunktiem no 2021. gada janvāra. Itālija samazināja nodokļu ķīli atkarīgajiem darba ņēmējiem — par ienākumiem līdz 28 000 EUR gadā tika piešķirts 600 EUR pabalsts par 2020. gada pēdējiem sešiem mēnešiem, un šis pabalsts no 2021. gada veidoja 1200 EUR gadā. Lielākiem ieņēmumiem (līdz 40 000 EUR) ir paredzēti mazāki atskaitījumi. Beļģijā (Flandrijas reģionā) no 2021. gada ar “nodarbinātības prēmiju” mazo algu pelnītāju neto algas tiks palielinātas par ne vairāk kā 50 EUR mēnesī tiem strādājošajiem, kuru pilnslodzes mēneša (bruto) alga ir 1700 EUR mēnesī. Prēmija ir paredzēta, lai likvidētu bezdarba un neaktivitātes slazdus, un tā pakāpeniski tiks samazināta līdz nullei cilvēkiem, kuru bruto mēneša alga ir vismaz 2500 EUR. Francija samazināja iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi pirmajā kategorijā no 14 % līdz 11 % un koriģēja nodokļu atvieglojumu mehānismu (décote), lai izlīdzinātu iedzīvotāju ienākuma nodokļa piemērošanu. Austrija palielināja sociālā nodrošinājuma iemaksu maksimālo atmaksu zemu ienākumu pelnītājiem no 400 EUR uz 700 EUR un no 2020. gada janvāra samazināja ienākumu nodokļa likmes pirmajā kategorijā no 25 % uz 20 %, turklāt tās ANP ir paredzēta apņemšanās veikt turpmākus pasākumus, lai pazeminātu ienākumu nodokļa likmes. Horvātija samazināja iedzīvotāju ienākuma nodokļa saistības par 100 % personām vecumā līdz 25 gadiem un par 50 % personām vecumā no 26 līdz 30 gadiem gada algai, kas mazāka par 360 000 HRK (aptuveni 50 000 EUR). No 2022. gada Ungārija atbrīvo jauniešus, kas jaunāki par 25 gadiem, no pienākuma maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli līdz iepriekšējā gada vidējo bruto ienākumu summai ar mērķi palielināt jauniešu ekonomisko aktivitāti un nodarbinātību. Bulgārija ieviesa nodokļu atbrīvojumu vecākiem, kuri audzina bērnus. Lai atbalstītu pāreju no darbaspēka nodokļiem uz vides nodokļiem, Komisija publicēja rīkkopu ieinteresētajām personām 85 .  

2.2. 6. pamatnostādne. Stiprināt darbaspēka piedāvājumu un uzlabot piekļuvi nodarbinātībai, prasmēm un kompetencēm

Šajā iedaļā ir aplūkota 6. nodarbinātības pamatnostādnes īstenošana; minētā pamatnostādne iesaka dalībvalstīm radīt apstākļus, kas stiprinātu darbaspēka piedāvājumu, prasmes un kompetences, atbilstoši Eiropas sociālo tiesību pīlāra 1. principam (vispārīgā un profesionālā izglītība un mūžizglītība), 2. principam (dzimumu līdztiesība), 3. principam (vienādas iespējas), 4. principam (aktīvs atbalsts nodarbinātībai), 9. principam (darba un privātās dzīves līdzsvars), 11. principam (bērnu aprūpe un atbalsts bērniem) un 17. principam (invalīdu iekļaušana). Šā ziņojuma 2.2.1. iedaļā ir sniegta informācija par būtiskākajām norisēm izglītības un prasmju jomā, kā arī par situāciju darba tirgū, jo īpaši neaizsargātu un nepietiekami pārstāvētu grupu situāciju. Ziņojuma 2.2.2. iedaļā ir apkopoti dalībvalstu veiktie politikas pasākumi šajās politikas jomās.

2.2.1.    Galvenie rādītāji

Dalība agrīnajā pirmsskolas izglītībā un aprūpē (APIA) pēdējos gados turpināja palielināties, lai gan joprojām pastāv būtiskas atšķirības starp dalībvalstīm pieejamības un kvalitātes ziņā. Dalība APIA būtiski ietekmē bērnu turpmāko izglītības ceļu, darba izredzes un aktīvu iesaistīšanos sabiedriskajā dzīvē, kā arī viņu vecāku dalības darba tirgū palielināšanos. Dalībvalstis 2021. gadā vienojās par ES līmeņa mērķi, kas paredz, ka līdz 2030. gadam 96 % bērnu vecumā no trīs gadiem līdz obligātās sākumskolas izglītības sākšanai būtu jāpiedalās APIA 86 . Dalības APIA īpatsvars 2019. gadā šajā vecuma grupā ES mērogā bija 92,8 %, kas ir par 1,6 procentpunktiem vairāk nekā 2014. gadā. Šis mērķis papildina Barselonas mērķi attiecībā uz bērnu aprūpi, kas noteikts, lai atbalstītu sieviešu dalību darba tirgū, un izmantots pārskatītajā sociālo rezultātu pārskatā 87 . Kā norādīts 2.2.1. attēlā, viszemākais dalības rādītājs reģistrēts Grieķijā (68,8 %), Slovākijā (77,8 %), Rumānijā (78,6 %), Horvātijā (79,4 %) un Bulgārijā (79,9 %), savukārt Īrijā un Francijā dalība bija vispārēja. Kopumā bērniem, kuri pakļauti nabadzības vai sociālās atstumtības riskam, dalības rādītājs ir daudz zemāks nekā viņu vienaudžiem no pārtikušākām ģimenēm 88 . Lai nodrošinātu APIA kvalitāti, līdz 2019./2020. mācību gadam lielākā daļa valstu bija noteikušas kritērijus personāla kvalifikācijai vai profesionālās kvalifikācijas celšanai 89 .

2.2.1. attēls. Nedaudz vairāk nekā puse dalībvalstu ir uzlabojušas bērnu vecumā no trīs gadiem līdz obligātajam izglītības vecumam piekļuvi APIA

Bērnu vecumā no trīs gadiem līdz obligātajam pamatizglītības vecumam dalība APIA (2014. un 2019. gads) un EIT mērķrādītājs 2030. gadam (%)

Piezīme. Dati par Īriju un Poliju ir aplēstie dati; dati par Franciju ir provizoriski, definīcija atšķiras attiecībā uz ES27, Beļģiju un Maltu. Dati par Portugāli nav pieejami.

Avots: Eurostat (UOE) [ educ_uoe_enra21 ].

Izglītību priekšlaicīgi pametušo īpatsvars ir ievērojami samazinājies, lai gan pozitīvā tendence ir palēninājusies un joprojām pastāv atšķirības starp valstīm. Izglītību priekšlaicīgi pametušo personu īpatsvars ES samazinājās no 13,8 % 2010. gadā uz 9,9 % 2020. gadā, bet no 2015. līdz 2020. gadam reģistrēts tikai neliels uzlabojums par 1,1 procentpunktu. Pandēmijai, visticamāk, būs turpmāka negatīva ietekme, it īpaši attiecībā uz neaizsargātām mājsaimniecībām 90 . Sociālo rezultātu pārskata pamatrādītājs norāda uz sešām dalībvalstīm (Kipru, Lietuvu, Zviedriju, Luksemburgu, Čehiju un Somiju), kurās no 2019. līdz 2020. gadam reģistrēts izglītību priekšlaicīgi pametušo personu īpatsvara palielinājums par aptuveni 1 procentpunktu vai vairāk. Kopumā starp valstīm joprojām ir vērojamas izteiktas atšķirības (2.2.2. attēls). Sagaidāms, ka Eiropas izglītības telpas mērķis attiecībā uz izglītības priekšlaicīgu pamešanu samazinās šo rādītāju līdz mazāk nekā 9 % līdz 2030. gadam. Astoņpadsmit dalībvalstis jau ir sasniegušas šo mērķi, savukārt sešas joprojām ziņo par skaitļiem, kas pārsniedz 12 % (Spānija, Rumānija, Itālija, Bulgārija, Malta un Ungārija). Dažos reģionos Spānijas un Itālijas dienvidos un Bulgārijas un Rumānijas austrumos tiek reģistrēti izglītības priekšlaicīgas pamešanas rādītāji, kas pārsniedz 15 % (sk. 3. pielikumu). ES 2020. gadā bija 8 % izglītību priekšlaicīgi pametušo gados jaunu sieviešu, savukārt gados jauniem vīriešiem šis rādītājs bija 11,8 %. Šī atšķirība ir īpaši izteikta (vairāk nekā 5 procentpunkti) Spānijā, Portugālē, Kiprā un Itālijā. Rumānija un Čehija ir vienīgās dalībvalstis, kurās šis rādītājs vīriešiem ir zemāks nekā sievietēm.

2.2.2. attēls. Neraugoties uz uzlabojumiem, izglītības priekšlaicīga pamešana joprojām ir problēma

Izglītību priekšlaicīgi pametušās personas, iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 24 gadiem (%, 2020. gadā un izmaiņas salīdzinājumā ar 2019. gadu, sociālo rezultātu pārskata pamatrādītājs)

Piezīme. Asu krustpunkts ir nesvērtais ES vidējais rādītājs. Apzīmējumus skatīt pielikumā. Laikrindas pārrāvums attiecībā uz Vāciju 2020. gadā un Nīderlandi 2019. gadā. Neuzticami dati par Horvātiju 2019. un 2020. gadā. Provizoriski dati par Vāciju 2020. gadā.

Avots: Eurostat ( edat_lfse_14 ).

Izglītības priekšlaicīgas pamešanas rādītājs ir daudz lielāks ārpus ES dzimušo skolēnu vidū. ES 2020. gadā izglītības priekšlaicīgas pamešanas rādītājs ES dzimušiem 18–24 gadus veciem jauniešiem bija 8,7 %, bet ārpus ES dzimušajiem jauniešiem tas bija gandrīz trīs reizes lielāks (23,2 %). Izglītības priekšlaicīga pamešana bija vēl izteiktāka ārpus ES dzimušu gados jaunu vīriešu vidū salīdzinājumā ar viņu vienaudžiem, kuri dzimuši ES (25,2 % salīdzinājumā ar 10,5 %). 2020. gadā vairāk nekā ceturtdaļa ārpus ES dzimušu jauniešu Itālijā, Vācijā, Spānijā, Maltā, Kiprā un Grieķijā bija priekšlaicīgi pametuši izglītību 91 . Slovēnija (7,4 %) un Čehija (8 %) reģistrēja labus rezultātus attiecībā uz ārpus ES dzimušajiem skolēniem — tajās rādītājs bija zem 9 % mērķvērtības, tomēr joprojām augstāks nekā ES dzimušajiem skolēniem.

Pēc vairākiem stabila progresa gadiem to 15 gadus vecu skolēnu īpatsvars, kuriem ir nesekmība pamatprasmēs, atkal pieaug, un skolēni ar zemāku sociālekonomisko statusu saskaras ar īpaši sarežģītiem apstākļiem. ESAO 2018. gada Starptautiskā skolēnu novērtēšanas programma (PISA) liecina, ka Eiropas izglītības telpas ES līmeņa mērķrādītājs (t. i., nesekmības rādītājs mazāks par 15 %) ne tuvu nav sasniegts nevienā no PISA testētajām trijām jomām (sk. 2.2.3. attēlu). Salīdzinājumā ar 2015. gadu situācija ir pasliktinājusies visās trīs jomās — par 2,5 procentpunktiem lasīšanā, 0,5 procentpunktiem matemātikā un 1,1 procentpunktu zinātnē. Skolēni ar zemāku sociālekonomisko statusu un/vai migrantu izcelsmi dominē starp personām ar vājām sekmēm, un viņiem ir grūtības apgūt pamatzināšanas visās trīs jomās. Salīdzinājums starp skolēnu ar vājām sekmēm īpatsvaru sociāli ekonomiskā un kultūras statusa (ESCS) indeksa 92 apakšējā un augšējā ceturtdaļā liecina par 23 procentpunktu atšķirību lasīšanā, matemātikā un zinātnē. Pēdējā PISA 2018. gadā tika reģistrētas ievērojamas lasīšanas prasmju ESCS atšķirības Bulgārijā, Rumānijā, Ungārijā, Slovākijā un Luksemburgā (par 37,5 vai vairāk procentpunktiem). Sekmības atšķirība bija mazāka par 15 procentpunktiem Igaunijā un Somijā. Izglītības rezultātu atšķirības, kas saistītas ar sociālekonomisko vai migrantu statusu, ir būtisks šķērslis vienādu iespēju nodrošināšanā ikvienam un var potenciāli vēl vairāk ietekmēt individuālos prasmju līmeņus un ekonomikas izaugsmes potenciālu.

2.2.3. attēls. Nesekmības rādītājs pamatprasmēs joprojām ir augsts lielākajā daļā dalībvalstu

Skolēnu ar vājām sekmēm rādītājs PISA lasīšanas, matemātikas un zinātnes jomā (%, 2018. gads)

Piezīme. Diagramma rāda to skolēnu īpatsvaru, kuriem ir vājas sekmes visās trīs jomās vienlaicīgi.

Avots: PISA 2018, ESAO, ES datu izvilkums, kas pieejams šeit .

Ir nepieciešami ievērojami centieni, lai uzlabotu skolēnu digitālās prasmes visā ES. Lai to izdarītu, dalībvalstis izvirzīja Eiropas izglītības telpas ES līmeņa mērķrādītāju, kas paredz samazināt 8. klases skolēnu (13 vai 14 gadi) ar vājām sekmēm datorpratībā un informācijpratībā īpatsvaru līdz mazāk nekā 15 % līdz 2030. gadam. Starptautiskā datorpratības un informācijpratības pētījuma (ICILS) 93 2013. un 2018. gada cikls liecina, ka tikai divas no iesaistītajām dalībvalstīm ir pietuvojušās ES līmeņa mērķrādītājam — Čehija 2013. gadā (15 %) un Dānija 2018. gadā (16,2 %). Pētījums arī atklāja, ka skolēnu digitālo prasmju līmenis joprojām ir ļoti atkarīgs no viņu sociālekonomiskā vai migrantu statusa. Lai uzlabotu skolēnu digitālās prasmes, ir jāattīsta augsti rezultatīvas digitālās izglītības ekosistēmas, ko atbalsta tādi veicinoši faktori kā savienojamība, aprīkojums, tehniskais atbalsts iestādēm un palīgtehnoloģijas izglītojamajiem ar invaliditāti. Šajā nolūkā ir arī vajadzīgi labi apmācīti skolotāji, kuri ir digitāli sagatavoti, kad viņi sāk strādāt šajā profesijā, un kuriem ir iespēja tālāk attīstīt un nostiprināt savu īpašo digitālo kompetenci visā viņu karjeras laikā 94 . Lai sasniegtu šos mērķus, Digitālās izglītības rīcības plāna ietvaros notiek darbs ES un dalībvalstu līmenī.

Novērst nevienlīdzību skolās ir ļoti svarīgi, lai sniegtu ikvienam skolēnam iespēju attīstīt prasmes un zināšanas aktīvai dalībai ekonomikā un sabiedriskajā dzīvē. Daudzās ES valstīs skolām ir grūtības nodrošināt mācību iespēju un rezultātu taisnīgāku sadalījumu 95 , un tas var reproducēt esošos sociālekonomisko priekšrocību vai trūkumu modeļus. Piemēram, personām ar zemāku izglītības līmeni (zemāku par vidējo izglītību) ir mazāk iespēju atrast darbu vai pāriet no terminēta līguma uz beztermiņa līgumu 96 . Turklāt diskriminācija negatīvi ietekmē palikšanas skolā rādītājus, jo īpaši bērniem ar etniskās minoritātes izcelsmi vai bērniem, kuri saskaras ar ierobežojumiem parasto darbību veikšanā invaliditātes vai ilgtermiņa veselības problēmu dēļ 97 . Dažas valstis ir veikušas pasākumus, lai nodrošinātu pedagoģisko pieeju maiņu nolūkā nostiprināt iekļautību klasēs apvienojumā ar aktīviem segregācijas novēršanas pasākumiem un daudzveidīgu mācīšanu 98 (sk. 2.2.2. iedaļu). Tomēr visām skolām ES ir jāpieliek lielākas pūles, lai nodrošinātu vienādas iespējas visiem.

Romu skolēni un studenti joprojām saskaras ar ievērojamiem šķēršļiem, un ar jaunām ES līmeņa saistībām ir noteikts mērķis uzlabot viņu situāciju. Neraugoties uz pēdējā desmitgadē gūto zināmo ierobežoto progresu, izglītības plaisa starp romiem un plašu sabiedrību joprojām ir ievērojama. Pamatojoties uz Pamattiesību aģentūras apsekojumiem 99 , tikai 42–55 % romu bērnu saņem agrīno pirmsskolas izglītību un aprūpi un 26–28 % gados jauno romu vecumā no 20 līdz 24 gadiem iegūst vismaz vidējo izglītību. Turklāt katrs trešais romu bērns apmeklē klases, kurās lielākā daļa klasesbiedru ir romi. Eiropas Padomes ziņojumos, kas publicēti 2020. gadā par Bulgāriju, Čehiju, Ungāriju un Slovākiju, ir norādīts uz pastāvīgām problēmām saistībā ar romu bērnu atsevišķu izglītošanu 100 . Covid-19 pandēmija ir vēl vairāk saasinājusi šo problēmu, jo īpaši attiecībā uz piekļuvi internetam, IT aprīkojumu un mājsaimniecības mācību atbalstu 101 . Lai risinātu šīs bažas, ES izvirzīja jaunus mērķrādītājus ES romu līdztiesības, iekļaušanas un līdzdalības stratēģiskajā satvarā 2030. gadam 102 un Padomes Ieteikumā par romu līdztiesību, iekļaušanu un līdzdalību 103 .

Jauniešiem ar invaliditāti joprojām ir sarežģītas izredzes darba tirgū, jo viņiem ir augstāks izglītības priekšlaicīgas pamešanas rādītājs un zemāks iegūtās terciārās izglītības līmenis. 2019. gadā ES līmenī aptuveni 21,8 % jauniešu ar invaliditāti (vecumā no 18 līdz 24 gadiem) bija priekšlaicīgi pametuši izglītību salīdzinājumā ar 9,7 % attiecībā uz jauniešiem bez invaliditātes 104 . 105 Šis rādītājs bija zemāks jaunām sievietēm ar invaliditāti (16,7 %) nekā jauniem vīriešiem (27 %). Līdzīga tendence ir novērojama attiecībā uz migrantiem — 34,6 % gados jaunu migrantu ar invaliditāti (gan ES, gan ārpus ES dzimušo) pameta izglītību priekšlaicīgi salīdzinājumā ar 19,8 % gados jaunu migrantu bez invaliditātes 106 . Turklāt 2019. gadā ES 32,5 % personu ar invaliditāti ieguva terciāro vai tai līdzvērtīgu izglītību salīdzinājumā ar 43,6 % personu bez invaliditātes. Ieguldīšana personu ar invaliditāti izglītībā mazina viņu relatīvo nelabvēlīgo situāciju, jo personu ar invaliditāti nodarbinātības atšķirība ir zemāka personām ar augstāko izglītību (14 procentpunkti) nekā personām, kurām ir tikai pamatizglītība (28 procentpunkti) 107  (sk. 2.3.1. iedaļu).

Lai gan pandēmijas laikā profesionālās izglītības un apmācības (PIA) sistēmas pārgāja uz elastīgākiem mācību piedāvājumiem, arī izmantojot digitālus rīkus, dažās nozarēs tās joprojām saskaras ar problēmām. PIA jomā pandēmija izraisīja līdzīgas problēmas saistībā ar digitālo plaisu kā vispārējās izglītības jomā 108 , taču PIA skolas un nodrošinātāji papildus saskārās ar īpašām problēmām 109 . Lai gan 37 % respondentu aptaujā par atbalstu māceklībai 110 norāda, ka pandēmijas laikā daļu savu darbību ir pārcēluši uz tiešsaisti, 86 % respondentu SDO vispārējā aptaujā par Covid-19 ietekmi uz personāla attīstību un apmācību 111 norādīja, ka mācekļu apmācība ir pilnībā vai daļēji pārtraukta. Visbiežāk tika norādīts uz šādām problēmām: i) grūtības nodrošināt praktisku apmācību, ii) infrastruktūras vai aprīkojuma problēmas un iii) pielāgotu apmācības programmu un resursu trūkums. Lai atbalstītu PIA skolu un apmācības uzņēmumu digitālo pārkārtošanos, 2021. gada rudenī tika izvērsts ES izstrādātais rīks skolām SELFIE ar jaunu moduli darba vidē balstītām mācībām. Tas palīdz PIA nodrošinātājiem un apmācības uzņēmumiem novērtēt to digitālo gatavību un apzināt praktiskās jomas, kurās veicami uzlabojumi.

Terciārās izglītības iegūšana ES turpina palielināties, tomēr pastāvīgi tajā nepietiekami ir pārstāvēti jauni vīrieši un ārpus ES dzimuši studenti. No kvalitatīvas terciārās izglītības ir ievērojami atkarīgas cilvēku izredzes darba tirgū un sociālā mobilitāte 112 . Dalībvalstis ir vienojušās par Eiropas izglītības telpas ES līmeņa mērķrādītāju, kas paredz panākt, ka līdz 2030. gadam 25–34 gadus veco iedzīvotāju ar iegūtu terciāro izglītību īpatsvars ir vismaz 45 %. 2020. gadā šis īpatsvars ES bija 40,5 %, kas ir par 8,3 procentpunktiem vairāk nekā 2010. gadā, ar uzlabojumiem visās dalībvalstīs (2.2.4. attēls). Tomēr valstu vidū joprojām pastāv izteiktas atšķirības. Vienpadsmit dalībvalstis jau ir sasniegušas ES līmeņa mērķrādītāju, un to valstu grupā, kurās terciārās izglītības ieguves līmenis ir zem 45 %, tikai Rumānija un Itālija 2020. gadā nav sasniegušas 30 %. Tomēr pastāv ievērojama atšķirība starp dzimumiem — 25–34 gadus vecu sieviešu ar iegūtu terciāro izglītību vidējais īpatsvars ir 46 %, proti, par 10,8 procentpunktiem lielāks nekā vīriešiem (35,2 %). Turklāt ārpus ES dzimušām personām reģistrēti sliktāki rezultāti. 2020. gadā ES vidējais terciārās izglītības iegūšanas līmenis 25–34 gadus vecām personām bija 41,3 % ES dzimušām personām un 34,4 % ārpus ES dzimušām personām 113 . Visbeidzot, studenti ar zemāku izglītības līmeni ir nepietiekami pārstāvēti 19 no 20 dalībvalstīm, kas piedalījās Eurostudent apsekojumā par studentu dzīves sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem Eiropā (vienīgais izņēmums ir Īrija) 114 . Visi šie faktori kopumā norāda uz pastāvīgām problēmām taisnīguma un piekļuves ziņā.

2.2.4. attēls. Terciārās izglītības ieguvēju skaits ir palielinājies visā ES, tomēr pastāv lielas atšķirības starp dalībvalstīm un dzimumiem

Terciārās izglītības iegūšanas līmenis dalījumā pa valstīm, dzimumiem un valstspiederību, Eiropas izglītības telpas mērķrādītājs 2010., 2020. un 2030. gadam (%, vecums 25–34 gadi)

Piezīme. Vācija: laikrindas pārrāvums un provizoriski dati 2020. gadā. Beļģija, Rumānija, Slovākija: nav datu par ārpus ES dzimušajiem 2020. gadā. Lietuva: neuzticami dati par ārpus ES dzimušajiem 2020. gadā.

Eurostat, ES darbaspēka apsekojums. Tiešsaistes datu kods [ edat_lfs_9912 ].

Raugoties uz to iedzīvotāju grupu nodarbinātības rādītājiem, kurām ir dažāds iegūtās izglītības līmenis, 2020. gadā var novērot nelielus vispārējus samazinājumus. ES 2020. gadā 20–64 gadus vecu personu nodarbinātības līmenis samazinājās par 0,8 procentpunktiem zemu kvalificētiem darba ņēmējiem, 1,2 procentpunktiem vidēji kvalificētiem darba ņēmējiem un 0,9 procentpunktiem augstu kvalificētiem darba ņēmējiem (attiecīgi līdz 54,9 %, 72,2 % un 83,9 %, sk. 2.2.5. attēlu). Lielāks kritums tika reģistrēts nesen mācības beigušo vecumā no 20 līdz 34 gadiem nodarbinātības līmenim, kas samazinājās par 4,7 procentpunktiem personām ar zemāku kvalifikāciju un par 4,5 procentpunktiem personām ar vidējo vispārējo izglītību. Nesen PIA beigušo vecumā no 20 līdz 34 gadiem nodarbinātības līmenis samazinājās par 3 procentpunktiem no 79,1 % 2019. gadā uz 76,1 % 2020. gadā, un trijās valstīs reģistrēts kritums, kas lielāks par 10 procentpunktiem (Spānijā, Kiprā un Lietuvā). Attiecībā uz terciāro izglītību nesen beigušajiem tika reģistrēts samazinājums tikai par 1,3 procentpunktiem — tas apliecina ilgtermiņa tendenci, ka personām ar terciāro izglītību ir labāki nodarbinātības rezultāti.

2.2.5. attēls. Pandēmija ietekmēja nodarbinātības līmeni visos izglītības līmeņos

Nodarbinātības līmenis dalījumā pa izglītības līmeņiem (% personu vecumā no 20 līdz 64 gadiem 2020. gadā)

Piezīme. Laikrindas pārrāvums un provizoriski dati par Vāciju.

Avots: Eurostat [ lfsa_ergaed ]

Pašreizējā prasmju nepietiekamība ES darba tirgos 115 , visticamāk, turpināsies un vēl vairāk palielināsies dažās nozarēs un profesijās. Eiropas Investīciju bankas 2020. gada investīciju apsekojumā to ES darba devēju īpatsvars, kuri uzskatīja, ka grūtības atrast darbiniekus ar pareizajām prasmēm ir šķērslis investīcijām, palielinājās no 66 % 2016. gadā uz 76 % 2019. gadā, un tikai 2020. gadā reģistrēts neliels samazinājums uz 73 % 116 . Eurofound ziņoja par brīvo darbvietu rādītāja palielināšanos būvniecības, veselības aprūpes un informācijas un komunikācijas nozarē, kur prasmju nepietiekamība bija strukturāla problēma jau pirms pandēmijas 117 . Covid‑19 krīze, iespējams, ir paātrinājusi darba ņēmēju prasmju profilu notiekošo pārvirzi (sk. 2.2.6. attēlu) un nodarbinātības pāreju no zemākas uz augstākas kvalifikācijas darbvietām 118 . Šī plašākā tendence ir saistīta ar digitalizāciju, mainīgiem patērētāju pieprasījuma modeļiem un saistītajām strukturālajām pārmaiņām ekonomikā 119 .

2.2.6. attēls. Darba ņēmēju ar zema un vidēja līmeņa kvalifikāciju īpatsvars pēdējā desmitgadē ir samazinājies

Īpatsvars kopējā nodarbinātībā dalījumā pa kvalifikācijas līmeņiem ES27 (%, 2011.–2020. gads)

Avots: Eurostat [lfsi_educ_a]

Pieaugušo prasmju attīstība ievērojami atpaliek no standartprakses visā ES; ES pamatmērķis, kas jāsasniedz līdz 2030. gadam, veicinās papildu centienus šajā virzienā. Joprojām ir problemātiski nodrošināt, ka darbaspēkam ir prasmes, kas vajadzīgas nākotnes darba tirgiem, un šajā ziņā ir vērojamas plašas atšķirības starp valstīm un smaga pandēmijas ietekme. 2019. gadā rādītājs, kas atspoguļo pieaugušo (vecumā no 25 līdz 64 gadiem) dalību mācību pasākumos (iepriekšējās četrās nedēļās), sasniedza 10,8 %. Pandēmijas kontekstā 2020. gadā šis rādītājs samazinājās līdz 9,2 %, atpaliekot no 15 % mērķrādītāja, kas noteikts stratēģiskajā sistēmā Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā 2020. gadam 120 . Francijā, Dānijā un Zviedrijā no 2019. līdz 2020. gadam reģistrēts kritums par vairāk nekā 5 procentpunktiem. Kopumā dalībvalstu vidū ir vērojamas lielas atšķirības un maz konverģences. Tikai sešas valstis 2020. gadā bija pārsniegušas mērķrādītāju (Zviedrija, Somija, Dānija, Nīderlande, Igaunija un Luksemburga). Turpretī septiņās valstīs rādītājs bija zem 5 % (Kiprā, Grieķijā, Polijā, Horvātijā, Slovākijā, Bulgārijā un Rumānijā). ES 2020. gadā mācībās piedalījās vairāk sieviešu nekā vīriešu — 10 % sieviešu salīdzinājumā ar 8,2 % vīriešu (2.2.7. attēls); ļoti liela atšķirība tika novērota Zviedrijā (35,5 % sieviešu un 21,9 % vīriešu) un Somijā (31,7 % salīdzinājumā ar 23 %) 121 . Lai stiprinātu centienus pieaugušo izglītības jomā, Padome atzinīgi novērtēja Komisijas priekšlikumu noteikt mērķrādītāju, kas paredz, ka līdz 2030. gadam vismaz 60 % pieaugušo ir piedalījušies mācībās iepriekšējo 12 mēnešu laikā 122 . Šis mērķrādītājs ir atbalstīts Padomes rezolūcijā par jaunu Eiropas programmu pieaugušo izglītībai 2021.–2030. gadam (drīzumā) un Eiropas Prasmju programmā, un to finansiāli atbalsta ESF+ un Atveseļošanas un noturības mehānisms (ANM).

2.2.7. attēls. Pandēmija izraisīja kritumu attiecībā uz dalību pieaugušo izglītībā gandrīz visās dalībvalstīs

Pieaugošo dalība izglītībā (pēdējās četras nedēļas, 25–64 gadi) 2019. un 2020. gadā, dalījumā pa valstīm un dzimumiem

Avots: ES darbaspēka apsekojums, Eurostat [ trng_lfs_01 ]

Pieaugošo dalība izglītībā zemu kvalificētu pieaugušo grupā joprojām ir ievērojami zem vidējā līmeņa. 2020. gadā ES zemu kvalificētu pieaugušo dalība izglītībā (3,4 %) bija aptuveni viena trešdaļa no vispārējā kopējā rādītāja un par 0,9 procentpunktiem mazāka nekā 2019. gadā 123 . Desmit valstis ziņoja par rezultātiem, kas ir zem ES vidējā rādītāja (vēl par sešām valstīm dati nebija pieejami 124 ). Tāpat kā 2019. gadā, Zviedrijā, Somijā un Dānijā reģistrēts visaugstākais zemu kvalificētu pieaugošo dalības izglītībā rādītājs (14 % un augstāks). Atšķirība starp dzimumiem bija minimāla, lai gan rādītāji starp valstīm ievērojami atšķiras. Vislielākā atšķirība par labu vīriešiem tika reģistrēta Luksemburgā (6,3 % attiecībā pret 5,1 %), Maltā (4,0 % attiecībā pret 2,9 %) un Austrijā (4,4 % attiecībā pret 3,5 %), bet par labu sievietēm — Zviedrijā (27,7 % sieviešu un 17,2 % vīriešu), Somijā (20,8 % salīdzinājumā ar 11,3 %) un Dānijā (16,2 % salīdzinājumā ar 12,6 %) 125 . ES 2020. gadā ārpus ES dzimušās personas vecumā no 25 līdz 64 gadiem (no kurām 38 % ir mazkvalificētas salīdzinājumā ar 18,8 % ES dzimušo personu) 126 nedaudz biežāk piedalījās pieaugušo izglītībā nekā ES dzimušās personas (attiecīgi 9,9 % un 9,1 %). Tomēr ārpus ES dzimušie retāk piedalās izglītībā Slovēnijā (atšķirība 4,6 procentpunkti), Itālijā (4,3 procentpunkti), Igaunijā (4 procentpunkti), Francijā (3,8 procentpunkti) un Latvijā (3,8 procentpunkti) 127 .

Pandēmijas iespaidā ir ievērojami palielinājusies pieaugušo izglītības apguve tiešsaistē — kāpums no 8 % 2019. gadā uz 13 % 2020. gadā, pirms tam palielinoties tikai par 1 procentpunktu no 2017. gada 128 . Dati liecina par lielām atšķirībām starp valstīm saistībā ar pieaugošo izglītības apguvi tiešsaistē; lielas atšķirības starp sievietēm un vīriešiem vērojamas īpaši Kiprā un Igaunijā (kur dalības rādītājs sievietēm palielinājās četras reizes vairāk nekā vīriešiem), Austrijā, Lietuvā un Maltā (trīs reizes), Luksemburgā un Grieķijā (vairāk nekā divas reizes). Šīs norises vēl jo vairāk apliecina to, cik svarīgi ir nodrošināt visiem piekļuvi digitālajām prasmēm.

ES dalībvalstis ir fiksējušas nelielus panākumus digitālo pamatprasmju nodrošināšanā pieaugušajiem, tomēr joprojām nepieciešams būtiski uzlabot augstāka līmeņa digitālās prasmes. Pandēmija ir būtiski palielinājusi pieprasījumu pēc digitālajām prasmēm visos līmeņos, un tā ir transversāla prasība daudzās profesijās un nozarēs 129 . Tomēr sociālo rezultātu pārskata pamatrādītājs liecina, ka tikai 56 % pieaugušo (vecumā no 16 līdz 74 gadiem) ES 2019. gadā (jaunākie pieejamie dati) bija vismaz digitālās pamatprasmes. Minētais rādītājs arī liecina par konverģences trūkumu dalībvalstīs (2.2.8. attēls) un ļoti lēnu progresu kopš 2014. gada. Lai paātrinātu progresu, Komisijas priekšlikumā politikas programmai “Digitālās desmitgades ceļš” 2030. gadam ir ietverts mērķrādītājs, kas paredz nodrošināt, ka līdz 2030. gadam vismaz 80 % cilvēku vecumā no 16 līdz 74 gadiem ir pamata digitālās prasmes 130 . ES tika reģistrēts daudzsološāks to personu procentuālās daļas palielinājums, kuru prasmes pārsniedz digitālās pamatprasmes, proti, no 29 % 2017. gadā uz 31 % 2019. gadā, tomēr daudzās valstīs bija ievērojamas būtiskas atšķirības. Digitālās prasmes jau ir vajadzīgas (atbilstošajā līmenī) vairāk nekā 90 % darbvietu un gandrīz visās ekonomikas nozarēs. Piemēram, progress šajā jomā ir svarīgs, lai ES apmierinātu lielo vajadzību pēc IKT speciālistiem 131 . Nolūkā nodrošināt veiksmīgu ES digitālo pārkārtošanos “Digitālās desmitgades ceļā” arī tika ierosināts mērķis panākt, ka līdz 2030. gadam ir 20 miljoni nodarbinātu IKT speciālistu (īpaši pievēršoties IKT speciālistu–sieviešu skaita palielināšanai, jo viņu īpatsvars patlaban ir tikai 18 % no kopējā IKT speciālistu skaita Eiropā).

2.2.8. attēls. Pieaugušo digitālo prasmju jomā pastāv ievērojamas atšķirības starp valstīm un notiek lēns progress.

To iedzīvotāju īpatsvars, kuriem ir vispārīgās digitālās pamatprasmes vai augstāka līmeņa digitālās prasmes, un izmaiņas gada laikā (%, 2019. gads un izmaiņas attiecībā pret 2017. gadu, sociālo rezultātu pārskata pamatrādītājs)

Piezīme. Asu krustpunkts ir nesvērtais ES vidējais rādītājs. Apzīmējumus skatīt pielikumā. Laikrindas pārrāvums attiecībā uz Čehiju, Itāliju, Latviju un Luksemburgu 2019. gadā. 2017. gada dati nav pieejami par Itāliju (2019. gadā: 42 %)

Avots: Eurostat, tiešsaistes datu kods [ tepsr_sp410 ].

Paredzams, ka zaļā pārkārtošanās radīs jaunas darbvietas un mainīs uzdevumus daudzās profesijās, vēl vairāk pastiprinot vajadzību pēc darbaspēka prasmju pilnveides un pārkvalifikācijas. Apvienojumā ar pienācīgu un savlaicīgu atbalstu pārkvalifikācijai un prasmju pilnveidei darbvietu radīšana, kas izriet no klimata pārmaiņu rīcībpolitikām, var palielināt vidēja līmeņa prasmju darbvietu skaitu un palīdzēt mazināt darbvietu polarizācijas tendences. Cedefop 2021. gada prasmju prognoze 132 liecina, ka paredzamā Eiropas zaļā kursa rīcībpolitiku ietekme ievērojami atšķiras starp nozarēm. Tomēr sagaidāms, ka lielākajā daļā nozaru notiks uzdevumu pārvirze nozares iekšienē, nevis kopumā palielināsies vai samazināsies nodarbinātība (piemēram, mehāniskie transportlīdzekļi). Tā kā zaļās pārkārtošanās procesam vajadzīgās prasmes nav vispārīgi definētas, var plaši identificēt trīs nākotnei būtisko prasmju kategorijas: konkrētai profesijai vajadzīgas tehniskās prasmes, transversālas profesionālās prasmes (piemēram, digitālās prasmes) un kompetences visiem iedzīvotājiem (piemēram, izpratne par vidi) 133 . Eiropas Prasmju programmas un Digitālās izglītības rīcības plāna ietvaros ES un dalībvalstu līmenī notiek darbs saistībā ar izglītību un prasmēm zaļās pārkārtošanās procesam (kā arī saistībā ar digitālajām prasmēm).

Covid-19 krīze spēcīgāk ietekmēja jauniešus, jo īpaši tos, kuriem bija jāiekļaujas darba tirgū pirmo reizi. ES 2021. gada 2. ceturksnī jauniešu bezdarba līmenis (vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem) palielinājās līdz 17,4 %, kas ir par 0,6 procentpunktiem vairāk nekā 2020. gada 2. ceturksnī un par 2,5 procentpunktiem vairāk nekā pirms pandēmijas (2019. gada 2. ceturksnī). Tas gandrīz trīs reizes pārsniedz bezdarba līmeni 25–74 gadus vecu iedzīvotāju vidū, kas 2021. gada 2. ceturksnī bija 6,2 %. Daudzās dalībvalstīs notika jauniešu bezdarba straujš kāpums laikposmā no 2019. gada 2. ceturkšņa līdz 2021. gada 2. ceturksnim (par 13 procentpunktiem Horvātijā, 9,2 procentpunktiem Lietuvā, 7,7 procentpunktiem Slovēnijā un 6,5 procentpunktiem Zviedrijā, 2.2.9. attēls). Dažās dalībvalstīs jauniešu bezdarba rādītājs bija 30 % vai lielāks (38,4 % Spānijā, 38,2 % Grieķijā, 30 % Zviedrijā). Situācija bija īpaši sarežģīta jauniešiem, kas bija pārejas procesā no izglītības sistēmas uz darba tirgu. Nesen darba gaitas uzsākušo personu (vecumā no 20 līdz 64 gadiem) kopējais skaits 2020. gadā samazinājās līdz vidēji 6,5 miljoniem ceturksnī salīdzinājumā ar vidēji apmēram 7,5 miljoniem personu iepriekšējos gados. Arī 15–24 gadus vecu jauniešu piespiedu pagaidu nodarbinātības rādītājs 2020. gadā bija augsts — 13,2 % strādāja pagaidu darbu, jo nevarēja atrast pastāvīgu darbu (salīdzinājumā ar 6,3 % strādājošo vecumā no 25 līdz 64 gadiem). Spānijā, Portugālē, Itālijā un Horvātijā šis īpatsvars bija vairāk nekā viens no četriem 139 . Dati par jauniešu bezdarbu un nodarbinātību liecina norāda uz strukturālām pārmaiņām, un tas nozīmē, ka ir vajadzīga izlēmīga politiska rīcība, lai novērstu graujošu seku risku ilgākā termiņā attiecībā uz jauniešu prasmēm un izredzēm darba tirgū.

2.2.9. attēls. Jauniešu bezdarba rādītājs Covid‑19 krīzes laikā palielinājās

Jauniešu bezdarba rādītājs (15–24 gadi), salīdzinājums starp 2020. gada 1. ceturksni un 2021. gada 2. ceturksni

Piezīme. Zema ticamība attiecībā uz Beļģiju, Igauniju, Horvātiju, Luksemburgu, Maltu, Slovēniju 2020. gada 1. ceturksnī. Nav datu par Vāciju 2020. gada 1. ceturksnī. Laikrindas pārrāvums visām dalībvalstīm 2021. gada 1. ceturksnī. Zema ticamība attiecībā uz Horvātiju, Maltu, Slovēniju 2021. gada 2. ceturksnī. Definīcija atšķiras attiecībā uz Spāniju, Franciju par 2021. gada 2. ceturksni.

Avots: Eurostat, DSA [ LFSQ_URGAED ]

Covid‑19 radītais satricinājums apturēja sešus gadus ilgušo to jauniešu skaita samazināšanās tendenci, kuri nemācās, nestrādā un neapgūst arodu (NEET). NEET vecumā no 15 līdz 29 gadiem īpatsvara samazināšana no 12,6 % 2019. gadā uz 9 % 2030. gadā ir viens no papildinošajiem ES mērķiem, ko Eiropas Komisija ierosināja tās rīcības plānā par Eiropas sociālo tiesību pīlāru. Krīzes dēļ NEET īpatsvars šajā vecuma grupā no 2019. līdz 2020. gadam palielinājās par 1,1 procentpunktu uz 13,7 %. Pirms krīzes dalībvalstīs bija vērojams pastāvīgs progress NEET rādītāju samazināšanā (no rekordaugsta līmeņa 16,1 % līdz rekordzemam līmenim 12,6 % ES no 2013. līdz 2019. gadam) 140 . Sociālo rezultātu pārskata pamatrādītājs ( Figure 2.2.10 . attēls) liecina, ka NEET rādītājs no 2019. līdz 2020. gadam palielinājās visās dalībvalstīs, izņemot divas (Rumānijā tas samazinājās par 0,2 procentpunktiem; Nīderlandē tas palika nemainīgs). Saskaņā ar sociālo rezultātu pārskatu četrās valstīs situācija ir “kritiska”, un tajās jau tā ir augsts NEET rādītājs, kas kopš 2019. gada palielinājies par 1 procentpunktu vai pat vairāk (Spānijā, Bulgārijā, Itālijā, Grieķijā). Četrās dalībvalstīs reģistrēts palielinājums, kas ievērojami pārsniedz vidējo palielinājumu, — par 1,8 procentpunktiem vai vairāk (Īrijā, Spānijā, Lietuvā un Portugālē), lai gan Portugālei (11 %) un Lietuvai (13 %) NEET rādītājs saglabājās zem svērtā ES vidējā rādītāja 141 . Lielākajā daļā dalībvalstu reģistrētas NEET rādītāja reģionālas atšķirības, kas dažos gadījumos ir ievērojamas (sk. 3. pielikumu). Ar pastiprināto Garantiju jauniešiem tiek pastiprinātas darbības, kas paredzētas, lai vērstos pret izglītības priekšlaicīgu pamešanu, radītu māceklības un stažēšanās iespējas un nodrošinātu nodarbinātības dienestu atbalstu, jo īpaši konsultēšanas, ievirzes un mentorēšanas ziņā 142 . 

2.2.10. attēls. NEET rādītāji ir palielinājušies visās dalībvalstīs, izņemot divas, un tie rada bažas vairākās valstīs

NEET rādītājs (15–29 gadi) (% un izmaiņas no 2019. līdz 2020. gadam, sociālo rezultātu pārskata pamatrādītājs)

Piezīme. Asu krustpunkts ir nesvērtais ES vidējais rādītājs. Apzīmējumus skatīt pielikumā.

Avots: Eurostat [ edat_lfse_35 ].

NEET rādītāja izmaiņas ekonomiskās lejupslīdes laikā izraisīja gan bezdarba, gan aktivitātes samazinājums. Laikposmā no 2019. līdz 2020. gadam ES neaktīvo NEET rādītājs palielinājās par 0,8 procentpunktiem (no 7,8 % uz 8,6 %), un bez darba esošo NEET rādītājs palielinājās par 0,4 procentpunktiem (no 4,8 % uz 5,2 %). 2020. gadā neaktīvo NEET rādītājs bija īpaši augsts Itālijā (15,7 %), Bulgārijā (14,7 %), Rumānijā (11,5 %) un Ungārijā (10,5 %) (2.2.11. attēls). Neaktīvo NEET rādītājs bija salīdzinoši zems Luksemburgā (3,7 %), Zviedrijā (3,9 %) un Nīderlandē (4,1 %). Sieviešu vidū NEET neaktivitāte ir daudz biežāka nekā bezdarbs (10,8 % attiecībā pret 4,6 %), taču šie abi rādītāji ir gandrīz vienādi vīriešu vidū. NEET, kas ir sievietes, aprūpes pienākumi piecas reizes biežāk ir iemesls neaktivitātei nekā vīriešiem 143 . Uzdevumu atbalstīt neaktīvos NEET sarežģī viņu dažādās personīgās situācijas 144 . Viņi var, piemēram, būt īslaicīgi atlaisti no darba, gaidīt atkārtotu izsaukumu uz darbu, kūtri meklēt darbu, rūpēties par ģimeni, slimot vai ciest no invaliditātes. Visu šo situāciju risināšanai ir vajadzīgi dažādi individualizēti politikas intervences pasākumi.

2.2.11. attēls. Lielākā daļa NEET ES ir neaktīvi, bet viņu īpatsvars ievērojami atšķiras starp dalībvalstīm

Neaktīvo un bez darba esošo NEET rādītājs (vecumā no 15 līdz 29 gadiem) ES dalībvalstīs (%, 2020. gads)

Piezīme. Valstis ir sarindotas dilstošā secībā pēc neaktīvo NEET īpatsvara. Vācija: laikrindas pārrāvums, provizoriski.

Avots: Eurostat, DSA [edat_lfse_20].

Kopumā 2020. gadā NEET rādītājs bija augstāks ārpus ES dzimušajiem jauniešiem, un sievietes bija īpaši kritiskā stāvoklī. Vidēji ES ārpus ES dzimušu 15–29 gadus vecu jauniešu NEET rādītājs 2020. gadā bija 24,6 % salīdzinājumā ar 12,7 % ES dzimušo jauniešu vidū 145 . Sešās valstīs gada griezumā ārpus ES dzimušajiem NEET rādītājs palielinājās par vairāk nekā 3 procentpunktiem (Spānijā, Itālijā, Austrijā, Luksemburgā, Īrijā un Somijā), savukārt Slovēnijā un Maltā reģistrēti ievērojami uzlabojumi (attiecīgi – 6,6 procentpunkti un – 3,9 procentpunkti). ES līmenī 2020. gadā NEET rādītājs bija augstāks sievietēm nekā vīriešiem (par 2,9 procentpunktiem). Ārpus ES dzimušajām sievietēm salīdzinājumā ar viņu vienaudzēm, kuras dzimušas ES, vidējais NEET rādītājs bija 31,3 %, kas atbilst atšķirībai par 17,5 procentpunktiem. Valstu līmenī Grieķijā, Itālijā, Beļģijā, Austrijā, Vācijā un Francijā ārpus ES dzimušajām sievietēm tika reģistrēta liela NEET rādītāja atšķirība par vairāk nekā 20 punktiem salīdzinājumā ar ES dzimušajām viņu vienaudzēm. Beļģijā, Vācijā, Luksemburgā, Slovēnijā un Austrijā NEET rādītājs ārpus ES dzimušajām sievietēm bija vismaz trīs reizes lielāks.

Demogrāfisko pārmaiņu iespaidā notiek darbaspēka sastāva korekcijas, palielinoties gados vecāku darba ņēmēju bezdarba līmenim. 2010. gadā 24,3 miljoni darba ņēmēju ES bija vecumā no 55 līdz 64 gadiem salīdzinājumā ar 143,4 miljoniem darba ņēmēju vecumā no 25 līdz 54 gadiem. Desmit gadus vēlāk, 2020. gadā, 25–54 gadus vecu darba ņēmēju skaits bija samazinājies par 1,7 miljoniem, savukārt gados vecāku darba ņēmēju skaits bija palielinājies par 11,5 miljoniem. Gados vecāku darba ņēmēju nodarbinātības līmenis pandēmijas laikā palielinājās no 59,1 % 2019. gadā uz 59,6 % 2020. gadā. Šis palielinājums notiek uzlabojumu desmitgades beigās (no 44,7 % 2010. gadā). Šis palielinājums ir bijis straujāks sieviešu vidū — no 37 % 2010. gadā uz 53,4 % 2020. gadā —, samazinot dzimumu nodarbinātības atšķirību par aptuveni 3 procentpunktiem. Joprojām pastāvēja atšķirības starp dalībvalstīm, lai gan dažās valstīs, kurās 2010. gadā bija zems nodarbinātības līmenis, piemēram, Maltā, Itālijā, Polijā un jo īpaši Ungārijā, ir novērojami būtiski uzlabojumi. Tajā pašā laikā gados vecāku darba ņēmēju nostrādāto stundu skaits pandēmijas laikā vēl vairāk samazinājās 146 .

Nodarbinātības līmeņa samazinājums bija izteiktāks vīriešiem nekā sievietēm; tādējādi var izskaidrot to, ka nedaudz samazinājusies joprojām lielā dzimumu nodarbinātības atšķirība. Laikposmā no 2019. līdz 2020. gadam sieviešu (vecumā no 20 līdz 64 gadiem) nodarbinātības līmenis ES samazinājās vidēji par 0,5 procentpunktiem 147 un 2020. gadā sasniedza 66,7 %. Tā kā vīriešu nodarbinātības līmeņa kritums bija nedaudz lielāks (0,9 procentpunkti), sociālo rezultātu pārskata dzimumu nodarbinātības atšķirības pamatrādītājs reģistrēja nelielu samazinājumu (no 11,5 % uz 11,1 %). Tomēr šī atšķirība joprojām ir liela un valstu vidū ir plašas variācijas. Vismazākā dzimumu nodarbinātības atšķirība 2020. gadā reģistrēta Lietuvā (1,7 procentpunkti), Somijā (2,9 procentpunkti), Latvijā (3,8 procentpunkti) un Zviedrijā (4,9 procentpunkti); visas šīs valstis ir ierindojamas kategorijā “labākais sniegums” (2.2.12. attēls). Skalas otrā galā ir valstis, kas sociālo pārskatu rādītājā novērtētas kā tādas, kurās stāvoklis ir kritisks, proti, Itālija (19,9 procentpunkti), Rumānija (19,3 procentpunkti), Grieķija (18,9 procentpunkti), Ungārija (16,1 procentpunkts) un Polija (15,7 procentpunkti). Vairākās valstīs ir reģistrētas plašas reģionālas dzimumu nodarbinātības atšķirības (sk. 3. pielikumu). Neraugoties uz nelielu dzimumu nodarbinātības atšķirības samazināšanos, ES27 nav konstatēta konverģence otro gadu pēc kārtas, jo daudzās dalībvalstīs, kurās dzimumu nodarbinātības atšķirība ir liela, 2020. gadā situācija pasliktinājās. 

2.2.12. attēls. Dzimumu nodarbinātības atšķirība joprojām ir liela, un starp dalībvalstīm pastāv būtiskas atšķirības

Dzimumu nodarbinātības atšķirība (vecums no 20 līdz 64 gadiem) (%, izmaiņas no 2019. līdz 2020. gadam, sociālo rezultātu pārskata pamatrādītājs)

Piezīme. Asu krustpunkts ir nesvērtais ES vidējais rādītājs. Apzīmējumus skatīt pielikumā.

Avots: Eurostat, [ tesem060 ].

Dzimumu nodarbinātības atšķirība ir lielāka, ja ņem vērā pilnslodzes ekvivalenta (FTE) nodarbinātību. FTE dzimumu nodarbinātības atšķirība vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem 148 2020. gadā nedaudz samazinājās salīdzinājumā ar 2019. gadu (par 0,3 procentpunktiem) un bija 17,1 %. Tas lielā mērā atspoguļo faktu, ka sievietes biežāk strādā nepilnu darba laiku (29,1 % nodarbinātu sieviešu salīdzinājumā ar 7,8 % vīriešu 2020. gadā). Šis FTE nodarbinātības atšķirības samazinājums bija nedaudz mazāks nekā nodarbinātībai kopumā, daļēji arī tāpēc, ka krīzes laikā straujāk samazinājās nostrādāto stundu skaits sieviešu vidū. 2020. gadā atšķirība starp dzimumiem, kas izteikta FTE, bija vismazākā Lietuvā, Somijā un Latvijā, bet vislielākā — Maltā (21,8 procentpunkti), Nīderlandē (23 procentpunkti) un Itālijā (24,5 procentpunkti). Šīs norises slēpj atšķirības sieviešu un vīriešu pārstāvībā krīzes skartajās nozarēs un profesijās 149 , dzimumu atšķirības tāldarba izmantošanā un sekas, ko izraisa neapmaksāta aprūpes darba strauja palielināšanās (kā dēļ sievietēm bieži bija īpaši grūti līdzsvarot darbu ar aprūpes pienākumiem).

Nodarbinātības samazinājums krīzes laikā bija nedaudz izteiktāks vīriešiem, tomēr kopējo nostrādāto stundu skaita 150 samazinājums bija izteiktāks sievietēm. To sieviešu un vīriešu īpatsvars, kas strādāja profesijās, kurās bija iespējams izvairīties no darba zaudēšanas, bieži vien atšķīrās, un tas palīdz izskaidrot novērotās atšķirības starp dzimumiem darba zaudēšanas un darba stundu skaita samazinājuma ziņā 151 . Laikposmā no 2019. gada 4. ceturkšņa līdz 2020. gada 4. ceturksnim kopējais nostrādāto stundu skaits galvenajā darbvietā ES samazinājās vidēji par 6,1 punktu sievietēm salīdzinājumā ar samazinājumu par 4,3 punktiem vīriešiem. Sievietēm nostrādāto stundu skaits samazinājās visās dalībvalstīs, izņemot divas (Maltu un Luksemburgu), lai gan samazinājuma apjoms valstu vidū ievērojami atšķīrās (2.2.13.attēls). Austrijā, Grieķijā, Īrijā un Itālijā attiecībā uz sievietēm tika novērots kritums par vairāk nekā 8 punktiem kopējā nostrādāto stundu skaita indeksā. Kopš 2020. gada beigām kopējā nostrādāto stundu skaita ziņā ir vērojams neliels uzlabojums gan sievietēm, gan vīriešiem ES, lai gan pirmskrīzes līmenis 2021. gada 2. ceturksnī vēl nav sasniegts.

2.2.13. attēls. Attiecībā uz nostrādāto stundu skaita samazinājumu pa dzimumiem ir vērojamas plašas atšķirības starp valstīm

Izmaiņas kopējo faktisko nostrādāto stundu skaita indeksā dalījumā pa dzimumiem (%, izmaiņas no 2019. gada 4. ceturkšņa līdz 2020. gadam).

Piezīme. Galvenajā darbvietā nostrādāto kopējo faktisko stundu indekss, kur atsauce (100) ir 2006. gads (gada vidējais rādītājs). Indekss norāda kopējā faktisko nostrādāto stundu skaita izmaiņas attiecīgajā gada ceturksnī salīdzinājumā ar faktiskajām darba stundām 2006. gadā. Indeksa vērtību ietekmē nodarbināto personu skaits attiecīgajā gada ceturksnī, kā arī katras nodarbinātās personas nostrādāto stundu skaits; tās pamatā ir sezonāli koriģēti dati. Dati par Vāciju nav pieejami.

Avots: Eurostat ( lfsi_ahw_q ).

Vecāku stāvokļa ietekme uz nodarbinātību sievietēm ir lielāka nekā vīriešiem. Visās dalībvalstīs 2020. gadā nodarbinātības līmenis vīriešiem vecumā no 25 līdz 49 gadiem ar vismaz vienu bērnu vecumā līdz sešiem gadiem bija augstāks nekā viņu vienaudžiem bez maziem bērniem (par 10,4 procentpunktiem). Sievietēm šis rādītājs bija negatīvs (par 11,8 procentpunktiem ES līmenī) visās dalībvalstīs, izņemot divas (Portugāli un Horvātiju), tātad ES vidējā dzimumu nodarbinātības atšķirība cilvēkiem ar vismaz vienu mazu bērnu ir 32,2 procentpunkti (2.2.14. attēls). Čehijā, Ungārijā un Slovākijā ir vērojama īpaši liela sieviešu vecāku stāvokļa negatīvā ietekme (vairāk nekā 40 procentpunkti) 152 . Šis rezultāts var būt daļēji saistīts ar bērnu aprūpes pienākumu sadalījumu — vairāk nekā 85 % sieviešu katru dienu rūpējās par bērniem salīdzinājumā ar mazāk nekā 65 % vīriešu 2016. gadā (jaunākie pieejamie dati) 153 . Izglītības līmenis ir cieši saistīts ar mātes stāvokļa ietekmi uz darbu — 2020. gadā nodarbinātības līmenis mazprasmīgām sievietēm ar vismaz vienu bērnu vecumā līdz sešiem gadiem bija 35,3 % salīdzinājumā ar 61,9 % sievietēm ar vidējo izglītību un 79,5 % sievietēm ar terciāro izglītību.

2.2.14. attēls. Tikai divās ES valstīs sievietēm ar maziem bērniem ir augstāks nodarbinātības līmenis nekā sievietēm bez bērniem

Vecāku stāvokļa ietekme uz vīriešu un sieviešu nodarbinātību (vecums 25–49 gadi) 2020. gadā

Piezīme. Vecāku stāvokļa ietekme uz nodarbinātību ir procentpunktu atšķirība starp nodarbinātības līmeni mātēm (tēviem), kam ir vismaz viens bērns vecumā līdz sešiem gadiem, un sievietēm (vīriešiem) bez bērniem.

Avots: Eurostat [ lfst_hheredch ].

Sievietēm darba un vecāku pienākumu līdzsvarošana Covid-19 pandēmijas laikā kļuva salīdzinoši sarežģītāka. Agrīni apkopotie dati par tēvu un māšu darba un privātās dzīves līdzsvaru pandēmijas laikā liecina, ka sievietēm bija sarežģītāk apvienot darbu ar privāto dzīvi. Piemēram, 2020. gada pavasarī 20 % strādājošu māšu salīdzinājumā ar 13 % strādājošu tēvu norādīja, ka viņām vienmēr vai lielāko daļu laika ir grūti koncentrēties uz darbu ģimenes pienākumu dēļ. Turpretī 2015. gadā šis rādītājs bija tikai 4 % strādājošu māšu un 3 % strādājošu tēvu 154 . Dažās dalībvalstīs (Beļģijā, Vācijā, Nīderlandē, Luksemburgā, Francijā, Igaunijā) vairāk nekā viena piektdaļa strādājošo vecāku norādīja uz problēmām šajā ziņā. Situācija uzlabojās pandēmijas laikā, bet sievietēm joprojām ir lielākas grūtības.

Sieviešu nodarbinātību būtiski ietekmē piekļuve kvalitatīvai un cenas ziņā pieejamai agrīnajai pirmsskolas izglītībai un aprūpei. Sociālo rezultātu pārskata pamatrādītājs par bērnu aprūpi lēš, ka par trīs gadiem jaunāku bērnu dalība formālajā APIA ES27 līmenī 2019. gadā bija 35,3 % 155 , tādējādi pārsniedzot Barselonas 33 % mērķi. Tomēr joprojām pastāv atšķirības starp dalībvalstīm, un 16 dalībvalstis vēl nav sasniegušas šo mērķi. Attiecībā uz piecām dalībvalstīm (Čehiju, Ungāriju, Slovākiju, Poliju un Rumāniju) sociālo rezultātu pārskata analīze reģistrē “kritisku” stāvokli 156 (2.2.15. attēls). Skalas otrā galā ir Dānija, Nīderlande un Luksemburga, kur vairāk nekā 60 % bērnu vecumā līdz trīs gadiem piedalās APIA. Tomēr Nīderlandē lielākā daļa šo bērnu piedalās APIA mazāk nekā 30 stundas nedēļā. Lai mazinātu dzimumu nodarbinātības atšķirību, ir svarīgi, lai formālā bērnu aprūpe būtu saderīga ar pilnslodzes darbu. Tas novērš situāciju, ka viens vecāks, kas parasti ir māte, ir spiests strādāt nepilnas slodzes darbu; šādai situācijai ir negatīvas sekas uz darba tirgus rezultātiem un ienākumu un pensiju adekvātumu. Arī pienācīgai darba un privātās dzīves līdzsvara politikai, piemēram, elastīgam darba režīmam un ar ģimeni saistītiem atvaļinājumiem, ir liela nozīme šķēršļu mazināšanā tādu cilvēku dalībai darba tirgū, kuri uzņemas aprūpes pienākumus. Ja sievietes un vīrieši to izmanto līdzsvaroti, tā var arī palīdzēt mazināt dzimumu nodarbinātības atšķirības.

2.2.15. attēls. Starp dalībvalstīm joprojām pastāv lielas atšķirības attiecībā uz dalību bērnu aprūpes pakalpojumos

Formālā bērnu aprūpē esoši bērni, kuri ir jaunāki par trīs gadiem, un izmaiņas gada laikā (%, 2020. gads un izmaiņas attiecībā pret 2019. gadu, sociālo rezultātu pārskata pamatrādītājs)

Piezīme. Asu krustpunkts ir nesvērtais ES vidējais rādītājs. Apzīmējumus skatīt pielikumā.

Avots: Eurostat [ tepsr_sp210 ].

Tā kā ES iedzīvotāji noveco, spēcīgām dzimumu nevienlīdzībām aprūpes pienākumos, visticamāk, būs vēl lielāka ietekme uz nodarbinātību un sociālo dzīvi. 2020. gadā ES bija aptuveni 5,7 miljoni tādu sieviešu vecumā no 15 līdz 64 gadiem, kuras bija neaktīvas aprūpes pienākumu dēļ (aptuveni 16 % no visām neaktīvajām sievietēm), salīdzinājumā ar tikai 0,3 miljoniem vīriešu (jeb aptuveni 1 % no neaktīvajiem vīriešiem). Sieviešu īpatsvars ir augsts (59 %) arī to neformālo aprūpētāju vidū, kurām ir vismaz 18 gadi un kuras aprūpē pieaugušos ģimenes vai sociālajā vidē (piemēram, aprūpē pieaugušos ar invaliditāti vai sliktu veselību) 157 . Atšķirība starp vīriešiem un sievietēm ir vislielākā 45–64 gadu vecuma grupā — vidēji par 8 procentpunktiem. Turklāt sievietes vairāk laika atvēl neformālajai aprūpei (17 stundas nedēļā salīdzinājumā ar 14 stundām, ko atvēl vīrieši) 158 . Ņemot vērā iepriekš minēto, pienācīgu un cenas ziņā pieejamu aprūpes pakalpojumu — gan APIA, gan ilgtermiņa aprūpes (LTC) pakalpojumu — nodrošināšanai ir būtiska loma sieviešu dalības darba tirgū stiprināšanā (sk. 6. izcēlumu par LTC).

Nodokļu politika ievērojami palielina otro pelnītāju neaktivitātes slazdus lielākajā daļā dalībvalstu, būtiski ietekmējot dzimumu līdztiesību. Neaktivitātes slazds 159 otrajiem pelnītājiem 160 (ģimenē ar diviem bērniem) ir vislielākais Lietuvā, Dānijā, Slovēnijā, Beļģijā, Vācijā un Rumānijā (sk. 2.2.16. attēlu). Piemēram, ja neaktīvs laulātais ar diviem bērniem sāk strādāt darbu, par kuru maksā 67 % no vidējās algas Lietuvā, vairāk nekā 70 % viņa (vai viņas) algas veido papildu nodokļi un atskaitīti pabalsti. Turpretī šis slazds ir mazāks nekā 20 % Igaunijā un Nīderlandē un mazāks nekā 10 % Kiprā. Nodokļu sistēmas ietekme ir visizteiktākā Beļģijā, Vācijā un Rumānijā, kur otrajam pelnītājam ar algu, kas ir 67 % no vidējās algas, uzsākot strādāt algotu darbu, rodas potenciāli ieņēmumu zaudējumi vairāk nekā 40 % apmērā. Vairāk nekā trīs ceturtdaļas otro pelnītāju (78 %) ES ir sievietes. Tāpēc viņu dalību darba tirgū ietekmē pāra kopējo ienākumu vienotās aplikšanas ar nodokļiem pakāpe (ieskaitot pārnesamus nodokļu kredītus) un pabalstu sistēmas struktūra (piemēram, no ienākumiem atkarīgu pabalstu atskaitīšana). Kopējas progresīvo nodokļu sistēmas var paaugstināt nodokļu robežlikmes nepelnītājiem vai zemāku algu pelnītājiem, jo viņu ienākumi faktiski tiek aplikti ar nodokļiem pēc augstākas robežlikmes atbilstīgi viņu vairāk pelnošajam partnerim. Tāpēc šādas sistēmas var palielināt dzimumu nodarbinātības atšķirības un nekoriģētas vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības.

2.2.16. attēls. Faktiskā nodokļu likme otrajiem pelnītājiem, uzsākot darbu, ir vairāk nekā 30 % no ienākumiem ES

Neaktivitātes slazds otrajiem pelnītājiem (%, 2020. gads)

Piezīme. 1) Dati attiecas uz otro pelnītāju, kurš pelna 67 % no vidējās algas divu pelnītāju ģimenē ar diviem bērniem; galvenais pelnītājs pelna vidējo algu. 2) “Nodokļu sistēmas ietekme (ieskaitot SSC)” ir tās papildu bruto izpeļņas procentuālā daļa, kas aiziet nodokļos un SSC (citi elementi, kas veicina zema atalgojuma slazdu, ir atskaitīti bezdarbnieka pabalsti, sociālā palīdzība un mājokļa pabalsti).

Avots: Eiropas Komisija, ECFIN ĢD, nodokļu un pabalstu datubāze, pamatojoties uz ESAO nodokļu/pabalstu modeli (atjaunināts 2021. gada martā).

Sieviešu pilnslodzes dalība darba tirgū var tikt negatīvi ietekmēta arī tad, ja nodokļi tiek paaugstināti un pabalsti tiek atskaitīti pārāk ātri līdz ar darba stundu skaita palielināšanos. Tas (zināms kā “zema atalgojuma slazds”) var ietekmēt cilvēkus, kuri ir ekonomiski aktīvi un strādā nepilnu darba laiku. Attiecībā uz otrajiem pelnītājiem nodokļu sistēmai ir būtiska loma šā zema atalgojuma slazda smaguma noteikšanā lielākajā daļā dalībvalstu. Turpmāk 2.2.17. attēlā ir parādīta papildu ienākumu procentuālā daļa, kas tiek samaksāta nodokļos, kad otrie pelnītāji palielina darba stundu skaitu un attiecīgi arī savus ienākumus no vienas trešdaļas līdz divām trešdaļām no vidējās algas. Otrie pelnītāji var zaudēt vidēji aptuveni trešdaļu no saviem pakāpeniskajiem ienākumiem, kas ir vairāk nekā 100 % Lietuvā (zaudēto mājokļa pabalstu augstās vērtības dēļ) un līdz 60 % Beļģijā. Nodokļu sistēmas ietekme šajā ziņā ir vislielākā Beļģijā, kā arī Vācijā.

2.2.17. attēls. Daudzās dalībvalstīs, otro pelnītāju algai palielinoties, ievērojama daļa viņu ienākumu tiek samaksāta nodokļos

Papildu ienākumu procentuālā daļa, kas tiek samaksāta nodokļos, kad otrā pelnītāja alga palielinās no 33 % līdz 66 % un galvenais pelnītājs saņem 100 % no vidējās algas, ar diviem bērniem (%, 2020. gads)

Avots: Eiropas Komisija, ECFIN ĢD, nodokļu un pabalstu datubāze, pamatojoties uz ESAO nodokļu/pabalstu modeli (atjaunināts 2021. gada martā).

Vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība joprojām ir liela, neraugoties uz nelieliem uzlabojumiem. Lai gan sievietēm terciārā izglītība ir biežāk nekā vīriešiem 161 , ES mēroga nekoriģētā darba samaksas atšķirība 162 gadu griezumā ir mainījusies tikai nedaudz (14,1 % 2019. gadā, samazinoties par 0,3 procentpunktiem kopš 2018. gada). Tādējādi turpinās nelielu uzlabojumu tendence, no 2013. līdz 2019. gadam darba samaksas atšķirībai samazinoties par 1,9 procentpunktiem. Nekoriģētā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība joprojām ir virs 20 % Igaunijā un Latvijā, bet vismazākās vērtības (no 1 % līdz 5 %) reģistrētas Itālijā, Luksemburgā un Rumānijā 163 . Kopš 2013. gada situācija ir ievērojami uzlabojusies Igaunijā, Spānijā, Luksemburgā un Kiprā (attiecīgi par 8,1 procentpunktu, 5,9 procentpunktiem, 4,9 procentpunktiem un 4,8 procentpunktiem), savukārt vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība ir palielinājusies par vairāk nekā 2 procentpunktiem Horvātijā un Latvijā (2.2.18. attēls). Darba samaksas atšķirību būtiski ietekmē dzimumu segregācija starp nozarēm un profesijām un iegūtās izglītības atšķirības 164 . Būtiska nozīme, visticamāk, ir arī vairākiem citiem faktoriem, to vidū dzimumu stereotipiem, grūtībām saskaņot darbu ar aprūpes pienākumiem (kas izraisa arī karjeras pārtraukumus), diskriminācijai un nepārredzamām algu struktūrām 165 . Darba samaksas atšķirības dzīves laikā uzkrājas un bieži vien izraisa sieviešu un vīriešu pensiju atšķirības, kas ES27 2019. gadā bija 29,5 % vecuma grupā no 65 līdz 74 gadiem, novērojot lielas atšķirības starp dalībvalstīm (Igaunijā mazāk nekā 1 % 2019. gadā salīdzinājumā ar 46 % Luksemburgā). Cenšoties risināt šo problēmu, Komisija 2021. gada martā nāca klajā ar priekšlikumu direktīvai par to, lai ar darba samaksas pārredzamības un izpildes mehānismu palīdzību nostiprinātu principa, ka vīrieši un sievietes par vienādu darbu saņem vienādu darba samaksu, piemērošanu 166 .

2.2.18. attēls. Neraugoties uz nelieliem uzlabojumiem kopš 2013. gada, vairākās dalībvalstīs vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība joprojām ir liela

Nekoriģētas vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības izmaiņas; rūpniecība, būvniecība un pakalpojumi (2013.–2019. gads).

Piezīme. Vērtības par Īriju attiecas uz 2018. gadu; vērtības par Grieķiju attiecas uz 2014. un 2018. gadu.

Avots: Eurostat [tesem180].

Pastāv ievērojams potenciāls lielākai personu ar invaliditāti dalībai darba tirgū. Eiropas sociālo tiesību pīlāra 17. princips aicina iekļaut personas ar invaliditāti, jo īpaši pastiprinot viņu dalību darba tirgū. Pārskatītais sociālo rezultātu pārskats ietver pamatrādītāju, kas paredz uzraudzīt šo personu integrāciju darba tirgū, lai tādējādi mazinātu nevienlīdzības un palīdzētu sasniegt augstos nodarbinātības jomas mērķus, kuri noteikti Personu ar invaliditāti tiesību stratēģijā 167 . Nodarbinātības atšķirība 168 starp personām ar invaliditāti un citām personām ES 2020. gadā bija 24,5 procentpunkti. Sociālo rezultātu pārskats norāda uz plašām dalībvalstu rezultātu atšķirībām (sk. 2.2.19. attēlu). Vislielākā atšķirība bija Beļģijā (virs 35 procentpunktiem), Bulgārijā, Horvātijā, Vācijā, Polijā, Ungārijā un Rumānijā (virs 30 procentpunktiem), bet vismazākā — Dānijā, Portugālē un Somijā (zem 20 procentpunktiem). Covid‑19 pandēmija saasināja iepriekš esošos ierobežojumus attiecībā uz piekļuvi nodarbinātībai 169 . Starp valstīm laikposmā no 2019. līdz 2020. gadam parādījās personu ar invaliditāti nodarbinātības atšķirības. Vācijā tika reģistrēts “kritisks” stāvoklis ar palielinājumu par 5,9 procentpunktiem, savukārt trīs citas valstis ir kategorijā “jānovēro” (Zviedrija, Malta un Rumānija). Personu ar invaliditāti nodarbinātības atšķirība ES ir pat palielinājusies (par 1,8 procentpunktiem) kopš 2014. gada, kad pirmo reizi tika sākti mērījumi. Arī bezdarba līmenis ES27 2019. gadā bija ievērojami augstāks personām ar invaliditāti (17,3 % salīdzinājumā ar 8,3 %) 170 ; tas viss norāda uz steidzamu vajadzību pēc politiskas rīcības šajā jomā. 

2.2.19. attēls. Personu ar invaliditāti nodarbinātības atšķirība joprojām ir liela, un pastāv lielas variācijas starp dalībvalstīm

Nodarbinātības atšķirība starp personām ar invaliditāti un personām bez invaliditātes 2020. gadā salīdzinājumā ar 2019. gadu (vecumā no 20 līdz 64 gadiem) (sociālo rezultātu pārskata pamatrādītājs)

Piezīme. Asu krustpunkts ir nesvērtais ES vidējais rādītājs. Apzīmējumus skatīt pielikumā. Datu rindas pārrāvums Beļģijai, Vācijai, Luksemburgai 2020. gadā. Provizoriski dati par Franciju, Nīderlandi, Poliju, Slovākiju 2020. gadā. ES27 vērtība ir aplēsta.

Avots: EU-SILC 2020, Eurostat, [ htlh_dlm200 ]

Ārpus ES dzimušu cilvēku rezultāti darba tirgū ir mazāk apmierinoši salīdzinājumā ar ES dzimušiem un mobiliem iedzīvotājiem. Nodarbinātības līmenis ārpus ES dzimušajiem vecumā no 20 līdz 64 gadiem 2020. gadā atpalika no ES dzimušo nodarbinātības līmeņa (62 % salīdzinājumā ar 73,5 %) un pasliktinājās salīdzinājumā ar situāciju pirms krīzes. No 2019. līdz 2020. gadam ārpus ES dzimušo iedzīvotāju (vecuma grupa no 15 līdz 74 gadiem) bezdarba līmenis paaugstinājās par 2,1 procentpunktu līdz 16,9 % salīdzinājumā ar bezdarba līmeņa palielinājumu par 0,3 procentpunktiem līdz 6,5 % ES dzimušajiem; tas norāda uz Covid‑19 nesamērīgo ietekmi 171 uz pirmo minēto grupu. Trešo valstu migranti mēdz būt pārmērīgi pārstāvēti mazprasmīgos darbos (viņi strādā vienā no četrām mazprasmīgām darbvietām ES), bet vienlaikus viņi biežāk par vietējiem ir pārāk kvalificēti 172 . Šis rādītājs ir lielāks par 40 % Austrijā, Vācijā un Zviedrijā un lielāks par 60 % Luksemburgā. Migrantu izcelsmes sieviešu situācija ir īpaši kritiska, jo viņu aktivitātes atšķirība 2020. gadā palielinājās līdz 10,8 procentpunktiem, un īpaši zemi aktivitātes rādītāji (zem 60 %) bija Francijā, Beļģijā un Itālijā. Trešo valstu migranti, kas veido ievērojamu daļu no tā dēvētajiem “kritiski svarīgajiem darba ņēmējiem”, kopā ar ES mobilajiem darba ņēmējiem ir snieguši ieguldījumu ekonomikas darbībā kopš pandēmijas sākuma 173 . Taču pat kategorijā “kritiski svarīgie darba ņēmēji” migrantu vidū risks zaudēt darbu bija lielāks nekā vietējo vidū 174 .

2.2.2.    Politiskie atbildes pasākumi 

Dalībvalstis veic pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot dalību agrīnajā pirmsskolas izglītībā un aprūpē (APIA) un tās kvalitāti. Lietuvā no 2021. gada septembra nabadzības riskam pakļautām ģimenēm tiek garantēta piekļuve pirmskolas izglītībai bērniem vecumā līdz sešiem gadiem. Juridiskās tiesības uz pirmsskolas izglītību tiks pakāpeniski pagarinātas — pašvaldībām būtu jānodrošina APIA visiem četrus gadus veciem bērniem, kuru vecāki pieprasa vietu, 2023. gadā, visiem trīs gadus veciem bērniem 2024. gadā un visiem divus gadus veciem bērniem 2025. gadā. 2023. gada septembrī iespēja sākt pirmsskolas izglītību tiks nodrošināta jau piecu gadu vecumā (iepriekš — sešu gadu vecumā). Igaunijā ir plānoti grozījumi Pirmsskolas izglītības likumā, lai definētu strukturētus mācību rezultātus, koncentrējoties uz bērnu attīstības, nevis viņu apmeklējuma, novērtēšanu. Tam vajadzētu palīdzēt paaugstināt agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes kvalitāti. Kipra sava atveseļošanas un noturības plāna (ANP) ietvaros plāno no 2022. gada 4. ceturkšņa nodrošināt bezmaksas obligāto pirmsskolas izglītību bērniem no četru gadu vecuma, ieskaitot bērnu centru būvniecību un renovāciju pašvaldībās, kā arī piešķirt atbalstu bezmaksas APIA valsts un privātajos bērnudārzos, to papildinot ar darbībām, ko atbalstīs ESF+. 2020. gadā Bulgārija sāka trīs gadu programmu, kuru atbalstīja no valsts budžeta un kuras mērķis bija uzbūvēt 67 jaunus bērnudārzus. Spānijā ANP finansēs 60 000 jaunas vietas agrīnajai pirmsskolas izglītībai un aprūpei.

Lai mazinātu izglītības priekšlaicīgas pamešanas rādītājus un palīdzētu pārejā uz darba tirgu, ir vajadzīgas visaptverošas stratēģijas, kas vērstas uz izglītības priekšlaicīgas pamešanas pamatcēloņiem. To jauniešu īpatsvara samazināšana, kuri priekšlaicīgi pamet izglītību un apmācību, pirms ir ieguvuši vidējo izglītību, joprojām ir ES prioritāte atbilstoši pīlāra 1. principam par izglītību, apmācību un mūžizglītību. Veiksmīgas politikas pieejas apvieno novēršanas, iejaukšanās un kompensācijas darbības visos līmeņos. Bulgārijā REACT-EU atbalsta projektu izglītības procesa pārtraukšanas novēršanai un iekļaušanas atbalstīšanai, mazinot ar attālinātu mācīšanos saistītas izglītības priekšlaicīgas pamešanas risku. Rumānijā izglītības priekšlaicīgas pamešanas problēmu risina ar speciālu reformu un ieguldījumiem valsts ANP, kuru mērķis ir apzināt bērnus, kas pakļauti izglītības priekšlaicīgas pamešanas riskam, un ieviest mērķorientētus pasākumus, to vidū dotācijas skolām. Ar nesenu izglītības sistēmas reformu Somijā obligātās izglītības vecums tiek palielināts no 16 līdz 18 gadiem, lai jaunieši vai nu iegūtu vidusskolas izglītību un nokārtotu augstskolas iestājeksāmenu, vai iegūtu vidējās profesionālās izglītības kvalifikāciju. Kiprā ar tehniskā atbalsta instrumenta atbalstu tiek gatavots rīcības plāns, kura mērķis ir apzināt risinājumus izglītības priekšlaicīgas pamešanas riskam pakļautu skolēnu paturēšanai un iesaistei. Beļģijas ANP mērķis ir mazināt izglītības priekšlaicīgu pamešanu franču valodā runājošajā Beļģijas kopienā, cita starpā stiprinot personalizētu karjeras konsultēšanu neaizsargātiem jauniešiem, risinot Covid-19 krīzes negatīvās sekas un īstenojot organizatorisko struktūru reformu. Maltas ANP mērķis ir risināt izglītības priekšlaicīgas pamešanas problēmu un nodrošināt savlaicīgu un efektīvu iejaukšanos, izsekojot katra valsts skolu skolēna datus no bērnu aprūpes posma līdz izglītības trajektorijas pēdējam posmam.

Pēc Covid‑19 krīzes viena no prioritātēm ir vērienīga un efektīva situācijas uzlabošanas politika, kas kompensētu zaudējumus mācību jomā, veicinātu digitālo izglītību un sekmētu iekļautību un vienlīdzību izglītībā un apmācībā. Rumānija atbilstoši REACT-EU atbalstīs kompensējošās izglītības pasākumus, lai kompensētu skolu slēgšanas izraisītos mācību zaudējumus. Tiks piešķirti 30 miljoni EUR, lai finansētu ārpusskolas nodarbības un kompensējošas stundas 168 000 nelabvēlīgā situācijā esošu skolēnu, to vidū romu skolēniem un skolēniem, kuri dzīvo lauku apvidos. Bulgārijā 109,5 miljoni BGN (57 miljoni EUR) tika mērķiezīmēti no REACT-EU, lai atbalstītu skolas izglītību pēc pandēmijas, nodrošinot tehniskos līdzekļus un specializētu apmācību attālinātām mācībām elektroniskā vidē. Šis pasākums ir vērsts uz skolēniem, skolotājiem, skolu mediatoriem, kā arī vecākiem. Nīderlande 2021. gada februārī paziņoja par ārkārtas ieguldījumiem izglītībā, lai kompensētu ar pandēmiju saistītos mācību zaudējumus. Valsts izglītības programma aptver visus izglītības līmeņus, un tās budžets ir 8,5 miljardi EUR. Skolas, kurās ir lielāks nelabvēlīgā situācijā esošu skolēnu īpatsvars, saņems proporcionāli lielāku finansējumu. Ar Skolu digitalizācijas programmu Portugāle veicina digitālo pārkārtošanos izglītībā un apmācībā. Ar Investīciju iniciatīvām reaģēšanai uz koronavīrusu (CRII un CRII+) Portugāle ir nodrošinājusi IT aprīkojumu nelabvēlīgā situācijā esošiem skolēniem un apmācību skolotājiem par digitālajām kompetencēm. Čehija, Grieķija, Īrija un Slovākija plāno izmantot ANM finansējumu, lai skolēniem un studentiem no ģimenēm ar zemiem ienākumiem nodrošinātu IKT aprīkojumu un digitālus rīkus, savukārt Beļģijas un Slovēnijas ANP ir paredzēti būtiski ieguldījumi digitālajā infrastruktūrā skolās. Maltas ANP ir paredzēti ieguldījumi autisma vienībās un multisensorajās klasēs skolās. Slovākijas mērķis ir izmantot ANM, lai atbalstītu bērnus ar īpašām izglītības vajadzībām un bērnus ar nelabvēlīgu sociāli ekonomisko izcelsmi, arī romu, iekļaušanu izglītībā.

Pandēmijas izraisītās digitālās pārveides paātrināšanās rezultātā dalībvalstis pastiprināja centienus saistībā ar digitālajām prasmēm darba tirgum atbilstoši pīlāra 1. principam (vispārīgā un profesionālā izglītība un mūžizglītība). ES koordinē un atbalsta centienus digitālo prasmju jomā ar Digitālo prasmju un darbvietu koalīcijas, Digitālo prasmju un darbvietu platformas 175 un Digitālās izglītības rīcības plāna palīdzību. Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) ietvaros daudzas dalībvalstis plānoja pasākumus saistībā ar digitālajām prasmēm. Īrijā  “Tehnoloģiju prasmes 2022: Īrijas trešajā IKT prasmju rīcības plānā” ir d efinētas prioritātes attiecībā uz digitālajām prasmēm IKT speciālistiem. Gaidāmais Kipras “E-prasmju rīcības plāns” kā daļa no ANP paredz darbības digitālo prasmju integrēšanai izglītības sistēmā un izglītības programmas pielāgošanai darba tirgus vajadzībām. Rumānija plāno ANM ieguldījumus digitālajās prasmēs skolēniem, kuri iegūst pirmsuniversitātes izglītību, studentiem, kuri iegūst augstāko izglītību, pieaugušajiem, kā arī valsts pārvaldē. Itālija 2020. gada jūlijā definēja Valsts stratēģiju digitālajām prasmēm , kas paredz četrus iejaukšanās pasākumu virzienus studentiem, ekonomiski aktīvajam darbaspēkam, IKT speciālistiem un iedzīvotājiem. Daudzās dalībvalstīs digitālo prasmju attīstības mērķrādītāji ir integrēti vispārējās valsts izglītības stratēģijās, nozaru digitalizācijas vai nodarbinātības stratēģijās un rīcībpolitikās, piemēram, Digitālā darbaspēka programmā Ungārijai , Lietuvas Digitalizācijas ceļvedī 2019.–2030. gadam un Valsts digitalizācijas stratēģijā skolu sistēmai Zviedrijā. Somijā valsts līmenī tiek īstenotas stratēģijas un projekti attiecībā uz MI , un Latvijā  kiberdrošības stratēģija 2019.–2022. gadam paredz konkrētus mērķus izglītot sabiedrību un vietējās pārvaldes darbiniekus par IKT drošību, kā arī nodrošināt kiberdrošības prasmes MVU un iedzīvotājiem. Spānija ir nākusi klajā ar Valsts digitālo kompetenču plānu, kas paredz apmācību par digitālajām prasmēm plašai sabiedrībai un darba ņēmējiem, to atbalstot ar ANM starpniecību. Vairāk nekā trešdaļa dalībvalstu ir arī apstiprinājušas vispārēju valsts digitalizācijas stratēģiju. Papildus stratēģijām, kas jau tiek īstenotas, Latvija un Spānija 2021. gadā pieņēma jaunu digitālo stratēģiju.

Dalībvalstis ātri reaģēja, lai mazinātu Covid‑19 negatīvo ietekmi uz profesionālo izglītību un apmācību (PIA). Dažas valstis, piemēram, Vācija, Austrija, Dānija, Luksemburga un Francija, nodrošināja finansiālus stimulus uzņēmumiem, lai tie pieņemtu darbā mācekļus. Piemēram, Austrijā uzņēmumi saņēma māceklības prēmiju 2000 EUR apmērā par katru noslēgto apmācības līgumu laikposmā no 2020. gada marta līdz 2021. gada martam (MVU papildus saņem 1000 EUR). Papildu atbalstu piešķir, ja uzņēmums pārņem mācekļus no uzņēmuma, kas kļūst maksātnespējīgs. Francija palielināja publisko atbalstu par 18 gadiem jaunāku mācekļu pieņemšanai darbā (atbalsts tika palielināts no 4125 EUR uz 5000 EUR) un vismaz 18 gadu vecu mācekļu pieņemšanai darbā (no 5125 EUR uz 8000 EUR) par māceklības līgumiem, kas noslēgti laikposmā no 2020. gada 1. jūlija līdz 2021. gada 31. decembrim. Somijā PIA tiesību akti tika īslaicīgi grozīti saistībā ar izglītojamo prasmju un kompetenču novērtēšanu autentiskās darba situācijās par laikposmu no 2020. gada 1. jūlija līdz 2021. gada 31. jūlijam. Ja izglītojamiem nevarēja pierādīt savas prasmes autentiskās darba situācijās, tika panākts, lai viņi varētu veikt citus praktiskus uzdevumus, kas ir līdzīgi autentiskām darba situācijām un procesiem. Rumānijā Tehniskās PIA attīstības valsts centrs publicēja metodiskus kritērijus mācīšanas un mācīšanās stiprināšanai sākotnējās PIA jomā kā atbalsta norādījumus PIA skolotājiem 176 .

Dažas dalībvalstis turpināja īstenot PIA sistēmas strukturālas reformas. Par profesionālo izglītību un apmācību atbildīgie ministri dalībvalstīs, ES kandidātvalstīs un EEZ valstīs, Eiropas sociālie partneri un Eiropas Komisija 2020. gada septembrī kopīgi pieņēma Osnabrikas deklarāciju par tādu profesionālo izglītību un mācībām, kas veicina atveseļošanu un taisnīgu pārkārtošanos uz digitālo un zaļo ekonomiku 177 . Ar 2020. gada decembra likumu Grieķija ieviesa jaunu tiesisko regulējumu attiecībā uz PIA un mūžizglītību. Jaunais likums arī paredzēja ievērojamu PIA pārvaldības reformu, izveidojot valsts konsultatīvo struktūru (PIA pilsonisko padomi), kurā darbojas pārstāvji no izglītības ministrijām un citām attiecīgām ministrijām, darba devēju un darba ņēmēju apvienībām un kamerām. Ir veikti ievērojami pasākumi, lai novērstu pārklāšanos, labāk pievērstos darba tirgus vajadzībām un atbalstītu autonomiju PIA nodrošinātāju līmenī. Lietuva 2020. gadā apstiprināja jaunu procedūru to kompetenču novērtēšanai, kas iegūtas ar māceklību, darba pieredzi, pašmācību un citu veidu mācībām. Jaunā novērtēšanas procedūra ir spēkā no 2021. gada septembra un aptver praktiskās prasmes, kā arī standartizētu testu, kurā novērtē (teorētiskās) pamatzināšanas. To pārrauga kompetenču novērtēšanas komisijas, kurās darbojas profesionāli praktiskie speciālisti, kas deleģēti no uzņēmumiem. Spānijā 2020. gada jūlijā tika pieņemts plāns PIA modernizācijai. Turklāt patlaban parlamentā notiek likumdošanas process par likumu, kas paredz izveidot divkāršu integrētu profesionālās apmācības sistēmu gan sākotnējās un tālākās PIA kvalifikācijām, gan profesionālajiem sertifikātiem. Priekšlikums aptver 11 stratēģiskās jomas ar mērķi modernizēt PIA piedāvājumu, atbalstīt māceklību un MVU. Polija 2021. gadā pieņēma leģislatīvu aktu par PIA absolventu izsekošanas sistēmu. Tajā ir noteikti jauni ministriju pienākumi uzraudzīt vidusskolas absolventu karjeras attīstību. Uzraudzības mērķis ir sniegt atgriezenisko saiti par dažādu rūpniecisko, tehnisko un vispārējo vidusskolu, kā arī pēcvidusskolas izglītības iestāžu absolventu karjeras virzību. Rumānijas ANP ir paredzēta duālās izglītības sistēmas reforma, kuras mērķis ir apmierināt studentu un darba tirgus vajadzības, jo īpaši palielinot kvalifikāciju un absolventu skaitu un nodrošinot duālās izglītības apguvējiem piekļuvi augstākajai tehniskajai izglītībai.

Dalībvalstis piešķir lielāku nozīmi prasmēm, kas vajadzīgas, lai atbalstītu zaļo pārkārtošanos. Dažas dalībvalstis pieņēma un īstenoja valsts pasākumus, lai atbalstītu prasmju apguvi zaļās pārkārtošanās vajadzībām. Piemēram, 2020. gadā Vācijas iestādes kopā ar pētniekiem un sociālajiem partneriem atjaunināja “standarta darba nostāju” attiecībā uz vides aizsardzību un PIA ilgtspēju, kas piemērojama visās jaunajās māceklības programmās un ieteicama visās esošajās mācību programmās. Jaunā nostāja ietver sešu tādu pamatprasmju un kompetenču kopumu zaļās pārkārtošanās vajadzībām, kuras visiem mācekļiem visās nozarēs būtu jāapgūst viņu māceklības laikā. Maltas Valsts statistikas birojs 2020. gadā veica zaļo darbvietu otro apsekojumu. Tā galvenais mērķis bija atjaunināt datus, kas apkopoti pirmajā zaļo darbvietu apsekojumā 2016. gadā, un tos izmantot Valsts prasmju padomes rūpīgākā analīzē par prasmju vajadzībām zaļās pārkārtošanās kontekstā. Malta 2021. gada oktobrī arī publicēja savu Valsts nodarbinātības politiku 2021.–2030. gadam, kuras mērķis ir nodrošināt darba ņēmējiem pieprasītas prasmes (to vidū “zaļās”), atbalstīt uzņēmumu izaugsmi un darbvietu radīšanu un pastiprināt tās darba tirgus iestādes. Zviedrijā 2020. gada Zaļo darbvietu iniciatīva bija vērsta uz bezdarbnieku apmācību zaļā sektora profesijās, kurās trūkst darbinieku. Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) ietvaros dažas ES dalībvalstis plānoja pasākumus, kas saistīti ar prasmēm zaļās pārkārtošanās jomā. Piemēram, Horvātijas ANP atbalsta tādu kuponu finansēšanu akreditētai pieaugušo izglītībai, no kuriem, kā paredzams, 70 % būs saistīti ar zaļās pārkārtošanās procesā vajadzīgajām prasmēm. Rumānija plāno ANM ieguldījumus speciālistu un darba ņēmēju profesionālo spēju nostiprināšanu renovācijas nozarē, attīstot apmācību par energoefektīvu būvniecību. Igaunijā ANM atbalsta uzņēmumu zaļo pārkārtošanos, piemēram, ieguldot prasmju pilnveides un pārkvalifikācijas attīstīšanā, arī sagatavojot sīki izstrādātu apmācības saturu, struktūru un apmācības materiālus, lai nodrošinātu apmācību, kas saistīta ar prasmēm zaļās pārkārtošanās vajadzībām.

Dalībvalstis 2020. gadā veica pasākumus, lai reaģētu uz Covid‑19 pandēmijas ietekmi uz pieaugušo izglītību. Papildus paātrinātajai tiešsaistes pieaugušo izglītības nodrošināšanas attīstīšanai vairākas valstis ir veikušas īpašus pasākumus, lai reaģētu uz pandēmijas ietekmi. Slovēnijā atbalsts pieaugušo izglītības nodrošinātājiem bija daļa no likuma (“5. koronavīrusa paketes”), kura mērķis ir reaģēt uz pandēmiju. Zviedrijas valsts 2020. gadā finansēja visu pieaugušo izglītību (pašvaldību atbildība), paplašinot finansējuma saņemšanas iespējas un palielinot finansējumu, lai uzņemtu vairāk nekā 25 000 papildu izglītojamo. Dānijā tika atvieglota bezdarbnieku piekļuve esošajai pieaugušo māceklības shēmai un tika piešķirti lielāki pabalsti bezdarbniekiem profesionālajā apmācībā, īpaši pievēršoties zaļajām darbvietām un aprūpes nozarei vajadzīgajām prasmēm. Federālās iestādes Vācijā palielināja atbalstu pieaugušo mācību centriem, īpaši pievēršoties digitālajām prasmēm, arī izmantojot ANM finansējumu. Sava ANP ietvaros Luksemburga piedāvāja kuponus digitālo prasmju attīstīšanai visiem darba ņēmējiem, kuri izmanto saīsināta darba laika shēmu. Plašākās 1,4 miljardu EUR vērtās sociālās paketes ietvaros Nīderlande atbalsta pandēmijas visvairāk skarto iedzīvotāju (piemēram, jauniešu, mazāk prasmīgu strādājošo, personu ar migrantu izcelsmi un/vai invaliditāti, kā arī individuālo pašnodarbināto) prasmju pilnveidi un pārkvalifikāciju.

Ievērojams skaits dalībvalstu sāka likumdošanas iniciatīvas un stratēģiskus plānus, lai atbalstītu pieaugušo dalību izglītībā, bieži vien ar ANM atbalstu, atbilstoši pīlāra 1. un 4. principam (attiecīgi “vispārīgā un profesionālā izglītība un mūžizglītība” un “aktīvs atbalsts nodarbinātībai”). Ar nesen pieņemtu Somijas likumu tika izveidots Pastāvīga mācību procesa pakalpojumu centrs, kas koordinēs un attīstīs apmācības pasākumus darbspējas vecuma iedzīvotājiem, analizēs prasmju attīstības vajadzības, atbalstīs reģionālus tīklus un finansēs apmācības pasākumus. Grieķijā mūžizglītības centru modernizācija tika iekļauta jaunā likumā par valsts profesionālās izglītības, apmācības un mūžizglītības sistēmu. Itālija ir izveidojusi Jauno prasmju fondu, paziņojot par valsts stratēģisko plānu pieaugušo prasmju jomā ar mērķi mazināt valstī lielo mazprasmīgo personu skaitu. Īrija ieviesa stratēģiju “Jauna virzība uz darbu” nākamajiem pieciem gadiem. Vairākas valstis savos ANP paredzēja finansiālu atbalstu individuāliem izglītojamajiem. Horvātija plānoja kuponu shēmu pieaugušajiem, kuri piedalās pārbaudītas kvalitātes pieaugušo izglītības programmās, to saskaņojot ar Horvātijas kvalifikāciju struktūrshēmu. Grieķija paredzēja mūžilgas prasmju apguves kontus, ar ko atbalstītu pieaugušo dalību izglītībā. Lietuva savā ANP paziņoja, ka tiks izveidota vienas pieturas aģentūras tipa mūžizglītības platforma, kuras pamatā būs princips par individuāliem mācību kontiem, kas bija daļa arī no Latvijas ANP, papildus pastiprinātām darba vidē balstītām mācībām un prasmju validācijai. Malta savā ANP paziņoja par atjauninātās Pamatprasmju stratēģijas pamatpasākumu īstenošanu, un tā arī atbalstīs pieaugušajiem, kas mācās, paredzētas digitālas mācību platformas ieviešanu. Malta arī pieņēma Prasmju attīstības shēmu, kas atbalsta MVU, kuri sniedz apmācību saviem darbiniekiem. Francija paplašinās savu esošo individuālo mācību kontu shēmu, lai veicinātu digitālo prasmju attīstību. Čehijas apmācības un pārkvalifikācijas sistēmas pārskatīšanas plāna ietvaros īpaša uzmanība tiks pievērsta digitālajām prasmēm. Minētajā plānā, ko atbalsta ANM un ESF+, ir izvirzīts mērķis izveidot 14 reģionālus apmācības centrus, ko pārvaldīs valsts nodarbinātības dienesti. Zviedrija plāno 2021. gada decembrī ieviest profesionālus kursus pieaugušajiem apmācāmajiem ar intelektuālo invaliditāti. Beļģijā ir pieņemti vairāki pasākumi, daži no tiem — ANP kontekstā, ar mērķi atbalstīt pieaugušo prasmes, proti, palielināts laika kredīts darba ņēmējiem, kas apgūst mācības, un individuālu mācību kontu shēmas izveide Flandrijā, savukārt Valonijā — projekti “Start digital” un “Upskills Wallonia”. Nīderlande ir izveidojusi publisku individuālu mācību un attīstības fondu 178 . Luksemburga savā ANP iekļāva jaunu prasmju stratēģiju, lai analizētu aktuālās prasmju vajadzības un izstrādātu un īstenotu rīcības plānu turpmākai apmācībai.

Būtiski ir uzlabot augstākās izglītības kvalitāti, jo īpaši ņemot vērā terciārās izglītības iegūšanas rādītāju paaugstināšanos. Vairākas dalībvalstis ir izziņojušas vai ieviesušas reformas atbilstoši šim mērķim. Latvija īsteno visaptverošu augstākās izglītības reformu, kas paredz strukturālas izmaiņas trijos pīlāros — pārvaldība, finansējums un cilvēkresursi. Saskaņā ar jauno likumu augstākās izglītības iestādes tiek iedalītas zinātnes, mākslas un kultūras universitātēs, lietišķo zinātņu universitātēs un lietišķo zinātņu universitāšu koledžās, nosakot konkrētus kvalitātes kritērijus katram veidam. Luksemburga 2020. gada oktobrī sāka jaunu īsa cikla programmu, lai aizsargātu jauniešus no bezdarba. Jaunā pēcvidusskolas apmācība “Diplom+” ir elastīga divu semestru programma, kas vērsta uz jauniešiem, kuri pēc vidējās izglītības iegūšanas nav sākuši iegūt augstāko izglītību vai vēl nav sākuši strādāt. Programmu var pārtraukt jebkurā laikā, savukārt pabeigtie moduļi tiek sertificēti, un programmas ietvaros dalībnieki var saņemt studiju pabalstus. Visbeidzot, Beļģijas (Flandrijas) nesen apstiprinātais Augstākās izglītības veicināšanas fonds sastāv no reformas un ieguldījumu paketes, un tam ir šādi trīs pamatmērķi: racionalizēt apmācības piedāvājumu augstākajā izglītībā, arī padarot to atbilstīgāku darba tirgum un elastīgāku; atbalstīt mūžizglītību augstākajā izglītībā un optimāli izmantot digitālās mācīšanās veidus.

Pandēmijas izraisītā ekonomikas lejupslīde smagi ietekmēja gados jaunus cilvēkus, tāpēc viņi ir viena no atbalsta prioritātēm, jo īpaši ar pastiprinātas māceklības starpniecību. Piemēram, Beļģijā (Flandrijā) valdība palielināja māceklības nodrošinātājiem piešķirto prēmiju par 1000 EUR ar līdzekļiem, kas pieejami no REACT-EU. Beļģijā (Valonijā) prēmija darba devējiem, kas piedāvā māceklības vietas konkrētās nozarēs, ir 390 EUR mēnesī pirmajos četros māceklības mēnešos. Īrija pieņēma māceklības stimulēšanas shēmu, kas nodrošina maksājumu 2000 EUR apmērā darba devējiem, kuri piedāvā jaunas māceklības vietas. Austrija piedāvāja māceklības prēmiju uzņēmumiem (Lehrlingsbonus), un tiks nodrošināts finansējums mācekļu pārņemšanai pirmajā apmācības gadā no starpuzņēmumu māceklības shēmas līdz 2021. gada 31. martam.

Dalībvalstis pastiprināja darbā pieņemšanas subsīdijas, kas paredzētas jauniešiem, atbilstoši pīlāra 1. un 3. principam (attiecīgi par vispārīgo un profesionālo izglītību un mūžizglītību un par vienādām iespējām). Īrija piedāvāja darbā pieņemšanas papildu subsīdijas atbilstoši shēmai JobsPlus, kas nodrošina līdz 7500 EUR divu gadu laikā bez darba esošu par 30 gadiem jaunāku personu pieņemšanai darbā. Kipra piedāvāja darbā pieņemšanas stimulus 15–29 gadus vecu jauniešu pieņemšanai darbā. Shēma sastāv no algas subsīdijām līdz 8600 EUR par katru jauno darbā pieņemto darbinieku uz 10 mēnešiem. Tās mērķis ir ar ESF finansējuma palīdzību gada laikā pieņemt darbā 1200 gados jaunu bezdarbnieku. Laikposmā no 2020. gada beigām līdz 2021. gada septembrim Rumānija piedāvāja darbā pieņemšanas subsīdiju par personām vecumā no 16 līdz 29 gadiem, kuras reģistrētas valsts nodarbinātības dienestos. Beļģijā Briseles valdība ieviesa darbā pieņemšanas subsīdiju, kura bija paredzēta bez darba esošiem jauniešiem vecumā līdz 30 gadiem un kuras apmērs bija 500 EUR mēnesī sešus mēnešus. Grieķija paziņoja par jaunu programmu jauniešiem vecumā no 18 līdz 29 gadiem bez iepriekšējas darba pieredzes; tā tiks sākta 2022. gada janvārī. Subsīdija tiks maksāta sešus mēnešus un tā ir 600 EUR jaunietim un 600 EUR uzņēmumam, kas pieņem darbā. Kā izklāstīts EASE ieteikumā (sk. 1. izcēlumu), darbā pieņemšanas stimulu apvienošanai ar prasmju pilnveides un pārkvalifikācijas pasākumiem un uzlabotu atbalstu no nodarbinātības dienestiem var būt svarīga loma darbvietu radīšanas atbalstīšanā un pārejas no vienas darbavietas uz citu atvieglošanā.

Dalībvalstis pieņēma jaunus darba un apmācības atbalsta pasākumus jauniešiem, uzlabojot valsts nodarbinātības dienestus (VND), atbilstoši pastiprinātajai Garantijai jauniešiem un pīlāra 4. principam (aktīvs atbalsts nodarbinātībai). VND joprojām ir svarīgi dalībnieki Garantijas jauniešiem īstenošanā, un daudzi no tiem izstrādā jaunus vai uzlabotus uz jauniešiem vērstus pakalpojumus. Dažas dalībvalstis ieviesa jaunus apmācības pasākumus jauniešiem. Portugāle ieviesa stažēšanās programmu valsts pārvaldē (EstágiAP XXI) jauniešiem ar augstāko izglītību. Dalībvalstis arī īstenoja vai plāno īstenot vairākas strukturālas reformas savos VND un izglītības un apmācības sistēmās, kas atbalstīs jauniešu nodarbināmību. Piemēram, Kipras ANP ir paredzēti plāni pastiprināt atbalstu, ko piedāvā jauniešiem, ar pasākumu kopumu, kura mērķis ir palielināt NEET aptveramību un modernizēt VND. Čehijā jaunieši būs starp galvenajiem atbalsta saņēmējiem vērienīgā vidēja termiņa (līdz 2025. gadam) plānā, ko atbalstīs ANM un ESF+, lai īstenotu apmācības un pārkvalifikācijas sistēmas reformu. Reforma paredz izveidot trīspusēju komiteju, kas koordinēs mūžizglītības attīstību, un 14 reģionālus apmācības centrus, kas būs VND atbildībā. Igaunija savā ANP paredzēja tādas pastiprinātas Garantijas jauniešiem shēmas pieņemšanu, kas ietver uzlabotu “Mans pirmais darbs” shēmu, veicinot jauniešu ar mazu darba pieredzi pieņemšanu darbā, apvienojot apmācību ar algu subsīdiju. Spānija pieņēma Garantijas jauniešiem Plus plānu 2021.–2027. gadam, lai padziļinātu starpiestāžu koordināciju, pastiprinātu sadarbību ar privāto sektoru un vietējām iestādēm un uzlabotu izglītības, apmācības un darba tirgus pakalpojumus. Lai veicinātu jauniešu nodarbinātību, valsts plāno papildu ieguldījumus ar ANM atbalstu. Lai palīdzētu gados jauniem migrantiem, Vācija izveidoja vairāk nekā 470 “jauniešu migrācijas dienestus” (Jugendmigrationsdienste), kas pievēršas integrācijai apmācībā un darba tirgū. Minētie dienesti atbalsta jauniešus, kuru vecāki ir migranti, arī bēgļus, sniedzot virkni pakalpojumu, to vidū apmācību par pieteikšanos darbā, apmācību par jaunu mediju un tiešsaistes konsultāciju pakalpojuma (jmd4you) izmantošanu, turklāt šāda apmācība tiek sniegta bez maksas un ir pieejama dažādās valodās.

Dalībvalstis ir arī sākušas iniciatīvas gados vecāku darba ņēmēju situācijas atbalstīšanai darba tirgū. Ar Itālijas programmu Garanzia Occupabilità Lavoratori tiek īstenoti aktīvi politikas pasākumi, pamatojoties uz konkrētām vajadzībām, ar mērķi veicināt pilsonības ienākumu saņēmēju iekļaušanu darbā, kā arī darba ņēmēju integrāciju saīsināta darba laika shēmā un gados vecāku cilvēku integrāciju. Slovākija plāno izmantot ANM atbalstu, lai nodrošinātu digitālo prasmju apmācību un pamataprīkojumu 172 800 gados vecāku un nelabvēlīgā situācijā esošu cilvēku. Gados vecāki darba ņēmēji ir arī viena no vairākām mērķgrupām Slovēnijas ANP pasākumā, kas saistīts ar nodarbināto un pašnodarbināto digitālo prasmju pilnveidi un pārkvalifikāciju. Digitālo prasmju apmācība personām, kuras vecākas par 55 gadiem, ir iekļauta arī Kipras ANP. Gados vecāki cilvēki ir arī viena no mērķgrupām Maltas atjauninātajā Nodarbinātības stratēģijā, ko atbalsta ANM.

Dalībvalstis ieviesa pagaidu pasākumus, lai Covid‑19 pandēmijas laikā atbalstītu vecākus ar bērniem, atbilstoši pīlāra 9. principam (par darba un privātās dzīves līdzsvaru) un 11. principam (par bērnu aprūpi un atbalstu bērniem). Itālijā no 2020. gada oktobra līdz 2021. gada beigām tiek piešķirta 1000 EUR piemaksa bērnu pieskatīšanas pakalpojumu iegādei vai — alternatīvi — uzņemšanai vasaras nometnēs; šī piemaksa izmantojama laikā, kad ir apturētas mācību aktivitātes skolā. Luksemburga līdz 2021. gada 17. jūlijam pagarināja tiesības uz atvaļinājumu ģimenes apstākļu dēļ sakarā ar skolu vai bērnu aprūpes iestāžu pilnīgu vai daļēju slēgšanu. Tā arī līdz 2021. gada novembrim pagarināja ģimenes atbalsta atvaļinājumu personām, kuras spiestas pārtraukt darbu, lai rūpētos par pieaugušo ar invaliditāti vai gados vecāku cilvēku ar nopietnu autonomijas zudumu. Rumānijā darbiniekiem, kuri ir vecāki bērniem, tiek piešķirtas apmaksātas brīvdienas bērnu pieskatīšanai gadījumā, ja bērni vairs nevar apmeklēt skolu pēc Covid‑19 epidemioloģiskās izmeklēšanas rezultātiem, kuru dēļ tiek ierobežotas/apturētas izglītības aktivitātes. Spānijā sakarā ar pandēmiju ar plānu “Rūpējas par mani” (Plan Mecuida) tika palielināts darbinieku elastīgums uzņemties ģimenes pienākumus pret nepilngadīgajiem vai gados vecākiem cilvēkiem. Darba devējam un darba ņēmējam bija jāvienojas par konkrētiem pasākumiem, arī, ja nepieciešams, darba ņēmēja darba stundu skaita samazināšanu par līdz pat 100 % (salīdzinājumā ar 50 % iepriekš) ar proporcionālu algas samazinājumu. Dānijā to bērnu vecāki, kuri tiek vai nu aizsūtīti mājās no skolas Covid‑19 dēļ, vai arī ir inficējušies ar Covid‑19, var palikt mājās kopā ar bērniem un saņemt vecāku atvaļinājuma pabalstus. Šī iniciatīva ilga no 2020. gada 1. oktobra līdz 2021. gada 30. jūnijam. Beļģijā valdība ieviesa Covid‑19 vecāku atvaļinājumu, kas papildina esošās vecāku atvaļinājuma tiesības, ar lielākiem pabalstiem nekā esošajai shēmai.

Dalībvalstīs arvien biežāk tiek pieņemti vai pastiprināti pastāvīgi pasākumi, kas saistīti ar atvaļinājumu ģimenes apstākļu dēļ. Grieķija 2021. gada jūnijā pieņēma likumu, kurā iekļauti Darba un privātās dzīves līdzsvara direktīvas (ES) 2019/1158 179 noteikumi, paredzot vecāku atvaļinājumu, pagarinot paternitātes atvaļinājumu un grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu un ieviešot elastīgu darba režīmu. Papildus direktīvas minimālajām prasībām likums paredz atvaļinājumus, par kuriem vienojas ar sociālajiem partneriem iepriekš noslēgtos valsts vispārējos koplīgumos (piemēram, bērna kopšanas atvaļinājumu, atvaļinājumu, kas paredzēts, lai sekotu līdzi sekmēm skolā, atvaļinājumu slimu bērnu vai bērnu ar invaliditāti vecākiem vai viena vecāka ģimenēm). Itālijā obligātā paternitātes atvaļinājuma dienu skaits tika pagarināts no septiņām uz desmit dienām. No 2021. gada janvāra Spānija aizstāja paternitātes atvaļinājumu un grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu ar 16 nedēļas ilgu nepārnesamu dzemdību atvaļinājumu, ko apmaksā pilnas algas apmērā. No 2021. gada maija Francija pagarināja paternitātes atvaļinājumu no 11 uz 25 dienām. 4 no 25 atvaļinājuma dienām ir obligātas, un tās papildina 3 dienu atvaļinājumu, ko piešķir bērna piedzimšanas gadījumā. Nīderlandē no 2020. gada 1. jūlija to sieviešu partneri, kurām ir piedzimis bērns, saņem papildu piecu nedēļu atvaļinājumu. Šo papildu dzemdību atvaļinājumu var izmantot bērna dzīves pirmajos sešos mēnešos 70 % apmērā no algas un to maksā VND. Flandrijas reģions Beļģijā ir ieviesis papildu ienākumu atbalstu (encouragement premium) darba ņēmējiem, kuri ņem laika kredītu, lai rūpētos par radinieku. Šī prēmija tiek piešķirta papildus federālajam piešķīrumam, un tās summa ir atkarīga no nozares. No 2021. gada 1. oktobra Bulgārija ievērojami palielināja kompensāciju par otro maternitātes gadu – no 380 BGN uz 650 BGN (no 195 EUR uz 330 EUR).

Tiek ieviesti mērķorientēti pasākumi, lai veicinātu sieviešu aktivitāti, nostiprinātu viņu prasmes un atbalstītu viņu nodarbinātību atbilstoši pīlāra 2. principam (par dzimumu līdztiesību) un 4. principam (aktīvs atbalsts nodarbinātībai). Lai atbalstītu strādājošu māšu atgriešanos darbā un atvieglotu darba laika un ģimenes aprūpes laika saskaņošanu, Itālija palielināja Ģimenes politikas fondu par 50 miljoniem EUR (līdz 732 miljoniem EUR), kas piešķirami, lai atbalstītu un uzlabotu organizatoriskos pasākumus, kurus pieņēmuši uzņēmumi, lai veicinātu strādājošu māšu atgriešanos darbā pēc bērna piedzimšanas. Itālijas ANP ir arī vērsts uz sievietēm saistībā ar aktīvas darba tirgus politikas un uzņēmējdarbības atbalsta pasākumiem. No 2020. gada oktobra Ungārijā ar atsevišķu programmu tiek atbalstīta jauno vecāku, jo īpaši sieviešu, prasmju pilnveide un pārkvalifikācija, lai veicinātu viņu ienākšanu/atgriešanos darba tirgū. Mazprasmīgiem vecākiem vecumā no 18 gadiem, kuri saņem vecāku atbalsta pabalstu un vēlas piedalīties apmācībā, ir pieejama stipendija 110–550 EUR apmērā (atkarībā no apmācības intensitātes), lai viņi pabeigtu pamatskolas 5.–8. klasi, iegūtu vidējo izglītību vai pabeigtu pieaugušo apmācību. Ar 3 miljardu HUF (aptuveni 8,3 miljoni EUR) budžetu var atbalstīt 2500 cilvēku apmācību. Spānijas ANP ir paredzēts pasākums sieviešu nodarbinātības atbalstam trīs galvenajās jomās: a) apmācība par digitālu, zaļu, ilgtermiņa aprūpi, uzņēmējdarbību un sociālo ekonomiku; b) tādu sieviešu integrācijas ceļi, kuras cietušas no vardarbības vai ir cilvēku tirdzniecības upuri; c) integrēta pieeja dzimumu līdztiesības nodrošināšanai visos VND gada nodarbinātības plānu elementos. Somijā ar grozījumu Likumā par agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes maksām tiek palielināti stimuli darba uzsākšanai, jo īpaši vecākiem, kuri paliek mājās (kas pārsvarā ir sievietes), ģimenēs ar zemiem un vidējiem ienākumiem. Ar minēto likuma grozījumu (spēkā no 2021. gada 1. augusta) tiek samazinātas agrīnās pirmsskolas izglītības un apmācības maksas visās ienākumu kategorijās, palielinot ienākumu slieksni par 31 %. Tādējādi tiks nodrošināta bezmaksas APIA aptuveni 20 000 ģimeņu. Ģimenēm ar vairākiem bērniem būs pieejams brāļu/māsu maksas samazinājums, jo maksa par otro bērnu būs 40 % (salīdzinājumā ar pašreizējiem 50 %). Slovēnijas ANP atbalsta tiešsaistes platformu ar rīkiem darba devējiem un darba ņēmējiem, lai veicinātu elastīgus darba veidus, un 135 projektus, kuru mērķis ir radīt vai uzlabot darba apstākļus mājās, arī sniedzot speciālistu palīdzību uzņēmuma konkrēto vajadzību novērtēšanā un apzināšanā.

Lai veicinātu personu ar invaliditāti nodarbinātību, dalībvalstis sāka īstenot vairākus pasākumus, to vidū pagaidu pasākumus, kas palīdzētu mazināt Covid-19 krīzes ietekmi. Rumānija 2020. gadā mainīja tiesisko regulējumu par personu ar invaliditāti tiesībām un arī par aizsardzību no diskriminācijas, lai garantētu iespēju vienlīdzību, darba vietas pieejamību un pienākumu pielāgošanu atbilstoši funkcionālajam potenciālam. Latvijas Plāns personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju veicināšanai 2021.–2023. gadam paredz pasākumu, kura mērķis ir pielāgot noteikumus invaliditātes statusa iegūšanai, ieviest pasākumus personu ar invaliditāti integrācijai darba tirgū un uzlabot infrastruktūras pieejamību. Beļģijā (Valonijā) visneaizsargātākie darba meklētāji saņems personalizētas un vispusīgākas karjeras konsultācijas. Tiks attīstīti arī zināšanu centri, kas sniegs atbalstu par konkrētiem jautājumiem (piemēram, garīgo veselību, personām ar invaliditāti). Francija plāno pasākumus, lai pastiprinātu apmācības un nodarbinātības konsultāciju pieejamību valsts ierēdņiem ar invaliditāti un zemāk kvalificētiem valsts ierēdņiem, cita starpā ar maksājumiem un īpašām brīvdienām. Šis pasākums ļaus neaizsargātākiem valsts ierēdņiem piekļūt apmācībai un profesionālās pārejas iespējām.

Vairākas dalībvalstis ir pieņēmušas pasākumus, kas paredzēti, lai veicinātu darbvietu radīšanu personām ar invaliditāti, īstenojot mērķorientētas darbā pieņemšanas iniciatīvas, atbilstoši pīlāra 3. un 17. principam (par vienādām iespējām un invalīdu iekļaušanu). Covid-19 pandēmijas apstākļos Austrija uz trīs mēnešiem par 50 % palielināja iepriekš esošās algu subsīdijas personām ar invaliditāti. Tā arī īslaicīgi (līdz 2021. gada septembrim) par 50 % palielināja minēto personu darbavietas drošības pabalstu. Uzņēmumiem ir pienākums nodarbināt vienu reģistrētu personu ar invaliditāti uz katriem 25 darbā pieņemtajiem darbiniekiem; ja tas netiek darīts, tiem ir jāmaksā mēneša kompensācijas nodoklis par katru darbā nepieņemto darbinieku. Kompensācijas nodoklis ir mērķiezīmēts, lai atbalstītu personu ar invaliditāti integrāciju darba tirgū. Beļģija (Briseles reģions) izmanto ANP, lai nodrošinātu piemaksu sistēmu, ar ko atbalsta darba devējus personu ar invaliditāti integrēšanā. Čehijā ieguldījuma maksimālā summa personu ar invaliditāti nodarbinātības atbalstam ir palielināta par 800 CZK (aptuveni 30 EUR) uz 13 600 CZK (aptuveni 525 EUR). Nīderlande palielināja maksimālo atbalsta līmeni jauniešiem ar invaliditāti no 25 % uz attiecīgi 70 % un 75 % no maksimālās algas jauniešiem ar darbspēju un jauniešiem bez darbspējas. Jaunieši, kuri ir tiesīgi saņemt invaliditātes pabalstus un sāk strādāt, saņems lielākus ienākumus. Viņi var saglabāt pabalstu, ja uzsāk izglītību, un var atgriezties pie sociālajiem pabalstiem, ja darbs tiek izbeigts.

Dažas dalībvalstis ieviesa pasākumus, lai atbalstītu personu ar invaliditāti aprūpētājus. Personām ar invaliditāti ir vienlīdzīgas tiesības dzīvot neatkarīgi un tikt iekļautām sabiedrībā; lai to panāktu, ir vajadzīga diferencēta kopienā un ģimenē balstītu pakalpojumu vide 180 . Ņemot vērā pakalpojumu dažādo kvalitāti, darbaspēka trūkumu un sarežģītos darba apstākļus, dažas dalībvalstis pastiprināja centienus šajā jomā. Deinstitucionalizācijas kontekstā Latvija īsteno vairākus projektus, attīstot kopienā balstītus pakalpojumus un infrastruktūru pakalpojumu sniegšanai, uzlabojot sociālo darbinieku kvalifikācijas un prasmes, kā arī finansējot kopienā balstītus pakalpojumus. Malta ir pieņēmusi valsts stratēģiju par personu ar invaliditāti tiesībām 2021.–2030. gadam, kas paredz saistības pastiprināt personīgās palīdzības shēmas, kuras ļaus personām ar invaliditāti turpināt dzīvot savās mājās un kopienās. ANP kontekstā Beļģija (Valonija) izstrādās deinstitucionalizācijas stratēģiju un ieguldīs pielāgotos mājokļos vecākiem cilvēkiem un personām ar invaliditāti. Slovākija palielināja atbalstu par personas ar invaliditāti aprūpi līdz neto minimālajai algai (par 31,70 EUR, sasniedzot 508,44 EUR). Aptuveni 40 890 darbspējas vecuma aprūpētāju un aptuveni 23 700 pensionāru šogad gūs labumu no aprūpes pabalsta palielināšanas. 11 820 saņēmēji gūs labumu no augstāka personīgās palīdzības pabalsta (no 4,18 EUR uz 4,82 EUR). Bulgārijā, veicot ieguldījumus 43,5 miljonu EUR apmērā (ar REACT-EU atbalstu), aprūpe mājās tiks nodrošināta 53 000 gados vecāku cilvēku un personu ar invaliditāti un skars 16 000 aprūpētāju. Tika arī izstrādāta apmācības programma medicīnas speciālistiem un sociālo pakalpojumu jomas speciālistiem, kuri nodrošina atspaida aprūpi. Igaunija paplašināja tiesības uz pabalstu vecākiem, kuriem ir bērni ar invaliditāti; tagad šo pabalstu var saņemt arī audžuvecāks vai aizbildnis, kurš audzina bērnu viens pats.

Vairākas dalībvalstis sāka īstenot darbības, lai atbalstītu trešo valstu valstspiederīgo integrāciju darba tirgū. Somijā no 2021. gada 1. oktobra tika grozīts Ārvalstnieku likums, lai novērstu ārvalstnieku darbaspēka ekspluatāciju, uzlabotu darbaspēka ekspluatācijā cietušo juridisko statusu un veicinātu darbaspēka ekspluatācijas nosodīšanu. Zviedrija pieņēma iniciatīvu “Intensīvais gads”, kas vērsta uz jaunpienācējiem, kuri piedalās izveides programmā. Vienu gadu, sākot no 2021. gada, dalībnieki var izvēlēties mācīties zviedru valodu intensīvā režīmā vai stažējoties pilna laika režīmā darbvietā, to apvienojot ar papildu darbībām, kas veicina viņu integrāciju vietējā darba tirgū. Valsts arī pastiprināja mūžizglītības programmas pašvaldību līmenī un izglītības iestādēs pieaugušajiem, kuru situācija darba tirgū ir jāuzlabo. Pastiprināts atbalsts tiek sniegts tādās jomās kā konsultācijas, prasmju validācija, PIA un zviedru valoda. Tiks nodrošināta speciāla apmācība jaunpienācējiem un patvēruma meklētājiem ar iepriekšēju profesionālo pieredzi veselības aprūpē vai veselības aprūpes izglītībā, kā arī vecāku cilvēku aprūpes darbiniekiem, piemēram, aprūpes asistentiem un asistējošām medmāsām, profesionālos nolūkos.

Dalībvalstis 2020. gadā ieviesa vai turpināja dažādus pasākumus, kas paredzēti, lai uzlabotu romu bērnu dalību izglītībā un piekļuvi tai. Bulgārija ieviesa obligāto izglītību visiem bērniem, sākot no četru gadu vecuma, lai uzlabotu pirmsskolas izglītības iestāžu apmeklējumu neaizsargātu bērnu vidū. Ungārijā obligātais bērnudārza apmeklējums ir no trīs gadu vecuma, taču faktiski ir vairāki faktori, kas ierobežo šā pasākuma pozitīvo ietekmi un kavē efektīvu desegregāciju (piemēram, atšķirīgi noteikumi, autonomija, skolu rajonu lielums, diskriminācijas sankciju modelis). Itālijā ar ministru dekrētu tika ieviesti jauni mērķorientēti pasākumi, kas sekmē romu bērnu iekļaujošu izglītību. Nīderlande turpināja savu atbalsta shēmas programmu skolām, kas izglīto skolēnus no neaizsargātām grupām, piemēram, romus un sintus. Portugāle ieviesa stipendiju programmas romu skolēniem, kuri apmeklē vidējās un augstākās izglītības iestādes. Grieķija 2020. gadā sāka īstenot projektu “Iekļaujošas skolas romiem” un ieviesa stipendiju programmu augstākās izglītības studentiem. Francijā jaunā ministru dekrētā ir noteikts pamatojošo dokumentu saraksts uzņemšanai skolā, lai pašvaldības neuzliktu nepamatotas prasības (piemēram, elektroenerģijas rēķini), ko neformālās apmetnēs dzīvojošie nevar izpildīt. Visbeidzot, vairākas dalībvalstis, to vidū Horvātija, Īrija un Spānija, ieviesa pasākumus, kas paredzēti, lai so valstu izglītības sistēmās iekļautu romu un ceļotāju vēsturi, kultūru un valodu 181 . Kā norādīts 2021. gada VNZ, lielākā daļa dalībvalstu ir pieņēmušas valsts stratēģijas romu līdztiesībai, iekļaušanai un līdzdalībai. Pavisam nesen Čehija pieņēma jauno Romu iekļaušanas stratēģiju 2021.–2030. gadam, kuras mērķis ir uzlabot romu izglītības sekmes, apmācot skolotājus par to, kā strādāt ar dažādām klasēm, sniedzot atbalstu pirmsskolas izglītībai un izveidojot skolu konsultēšanas dienestus. Slovākijas Izglītības ministrija izveidoja Iekļaujošas izglītības departamentu un iecēla valsts sekretāru, kas atbild par iekļaujošu izglītību; daļēji tas tika darīts tādēļ, lai risinātu pastāvīgo problēmu saistībā ar romu bērnu lielo skaitu speciālajā izglītībā.

2.3. 7. pamatnostādne. Uzlabot darba tirgu darbību un sociālā dialoga efektivitāti

Šajā iedaļā ir aplūkots, kā tiek īstenota nodarbinātības 7. pamatnostādne, kurā ir ieteikts dalībvalstīm uzlabot darba tirgu darbību un sociālā dialoga efektivitāti. Tajā cita starpā aprakstīta elastības un drošības līdzsvarošana darba tirgus politikā, darba tirgus segmentācijas novēršana un pārejas uz beztermiņa līgumiem veicināšana, kā arī aktīvas darba tirgus politikas efektivitātes nodrošināšana. Šie mērķi atbilst Eiropas sociālo tiesību pīlāra 4. (Aktīvs atbalsts nodarbinātībai), 5. (Droši un pielāgojami darba apstākļi), 7. (Informācija par nodarbinātības nosacījumiem un aizsardzība atlaišanas gadījumā), 8. (Sociālais dialogs un darbinieku dalība), 10. (Veselīga, droša un labi pielāgota darba vide) un 13. (Bezdarbnieka pabalsti) principam. Balstoties uz pastāvošo valstu praksi, tiek apspriesta arī sociālā dialoga veicināšana un pilsoniskās sabiedrības iesaistīšana. 2.3.2. iedaļā ir apkopoti dalībvalstu politikas pasākumi šajās jomās.

2.3.1.    Galvenie rādītāji

Pēdējos gados ES darba tirgi ir piedzīvojuši nodarbinātības veidu dažādības strauju paplašināšanos. Lai gan standarta nodarbinātība joprojām ir dominējošā, pēdējos gados ES dalībvalstīs ir pieaugušas pieejamo nodarbinātības veidu izvēles iespējas, un šī tendence, visticamāk, turpināsies. Balstoties uz jauno darba attiecību analīzi dalībvalstīs, Eurofound ir sagrupējis jaunos nodarbinātības veidus deviņās kategorijās un izklāstījis to galvenās iezīmes 182 . 2.3.1. attēlā parādīts, kā šādi jauni nodarbinātības veidi ir attīstījušies dalībvalstīs kopš 2014. gada; tas var ietekmēt darbavietu kvalitāti un darba apstākļus šajās valstīs (sk. 3. izcēlumu). Ja 2015. gadā, piemēram, uz informācijas un komunikācijas tehnoloģijām (IKT) balstīts mobilais darbs pastāvēja 16 dalībvalstīs, tagad par to tiek ziņots visās. 2015. gadā gadījuma darbs bija jaunums desmit dalībvalstīs, bet līdz 2021. gadam tas kļuva izplatīts jau 23 ES dalībvalstīs. Vislielāko izplatību reģistrēja attiecībā uz platformu darbu, par ko 2013.–2014. gadā tika ziņots aptuveni desmit dalībvalstīs, un mūsdienās tas pastāv jau visās dalībvalstīs (plašāka informācija par platformu darbu sniegta turpmāk) 183 .

2.3.1. attēls. Jauni nodarbinātības veidi kļūst arvien izplatītāki ES

Nodarbinātības veidi, kas identificēti kā jauni 2013./2014. gadā salīdzinājumā ar 2020. gadu (dalībvalstu skaits)

Piezīme. Igaunija un Malta nav iekļauta 2015. gada datos. Dati par Luksemburgu tika atjaunināti 2021. gadā.

Avots: Eurofound (2020), New forms of employment: 2020 update (Jauni nodarbinātības veidi: 2020. gada atjauninājums), Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga.

Nodarbinātības veidi dažādās dalībvalstīs atšķiras, ieskaitot gan reglamentētu, gan nereglamentētu darbu. Eurofound kartēšanas projekts aptver visus nodarbinātības veidus, kuru pamatā ir visu veidu līgumi, neatkarīgi no tā, vai uz tiem attiecas vispārīgās darba tiesības vai konkrēti noteikumi, vai arī tie pamatojas uz koplīgumiem. Jaunie nodarbinātības veidi var attiekties gan uz darba ņēmējiem, gan uz pašnodarbinātajiem; tie var attiekties arī tikai uz vienu no šīm divām grupām. Kā redzams 2.3.2. attēlā, Horvātija ir pārgājusi no tikai viena no deviņiem iepriekš analizētajiem jaunajiem nodarbinātības veidiem, kas tika identificēti kā “pastāvoši” 2013.–2014. gadā, uz visiem — 2020. gadā. Trīspadsmit dalībvalstīs ir identificēti septiņi vai vairāk nodarbinātības veidu. Gluži pretēji, Kiprā, Luksemburgā un Spānijā kopš 2020. gada ir ziņots par četriem vai mazāk no šiem jaunajiem nodarbinātības veidiem. Palielinātais darba veidu skaits ietekmē darba tirgus elastības pakāpi, kā arī nodarbinātības apstākļus attiecīgajās valstīs 184 ,  185 . Valdību un sociālo partneru rīcībā, izmantojot koplīgumus, ir dažādi instrumenti, lai nodrošinātu cilvēkiem labus darba apstākļus un sociālo aizsardzību šajos jaunajos nodarbinātības veidos (skatīt 2.3.2. iedaļu). Jaunu nodarbinātības veidu daudzveidība, kā arī to dažādā ietekme uz nodarbinātību un sociālajiem apstākļiem rada nepieciešamību pēc nepārtrauktas uzraudzības.

2.3.2. attēls. Jaunu nodarbinātības veidu izplatības mēroga un apjoma kartēšana dalībvalstīs

Jaunu nodarbinātības veidu skaits ES27 dalībvalstīs. Salīdzinājums starp to nodarbinātības veidu skaitu, kuri identificēti kā jauni 2013./2014. gadā, un tiem, kuri pastāvēja 2020. gadā.

Piezīme. Igaunija un Malta nav iekļauta 2015. gada datos. Dati par Luksemburgu tika atjaunināti 2021. gadā.

Avots: Eurofound (2015, 2020), lai uzzinātu vairāk par dažādu jauno nodarbinātības veidu būtību un to ietekmi.

Platformu darbs strauji pieaug, pēdējos piecos gados ieņēmumiem pieaugot piecas reizes un izvirzot priekšplānā jautājumus, kas saistīti ar juridisko statusu, darba apstākļiem un piekļuvi sociālajai aizsardzībai. Izmantojot datus no otrā COLLEEM apsekojuma, 2021. gada vienotais nodarbinātības ziņojums jau sniedza pārskatu par platformu darba izplatību dalībvalstīs. Lai gan platformu darba izmantošana joprojām ir samērā ierobežota 186 , tā ir strauji pieaugusi, iesaistīto pušu ieņēmumiem palielinoties no aptuveni 3 miljardiem EUR 2016. gadā līdz aptuveni 14 miljardiem EUR 2020. gadā. Tajā pašā laikposmā to cilvēku kopējie ienākumi, kuri strādā, izmantojot platformas, kas darbojas ES, ir pieauguši divarpus reizes no aptuveni 2,6 miljardiem EUR 2016. gadā līdz 6,3 miljardiem EUR 2020. gadā. Tiek atklāts, ka cilvēki, kuri strādā ar platformu starpniecību, visbiežāk ir jauni vīrieši, kam ir augstāka kvalifikācija, lai gan viņu profilu būtiski ietekmē aplūkojamā platformu darba veids 187 . Sievietes, piemēram, ir plašāk pārstāvētas personīgo un mājsaimniecības pakalpojumu nozarē, kā arī aprūpes sektorā. Vēl viens svarīgs atklājums izriet no platformu darba analīzes sadalījumā pēc nodarbošanās un jo īpaši attiecībā uz darbiniekiem, kuri strādā galvenajās profesijās ārkārtas gadījumos veselības jomā 188 . Dažās dalībvalstīs minētie darbinieki tika atzīti par kritiski svarīgiem darba ņēmējiem un tādējādi ieguva piekļuvi sociālajai aizsardzībai, savukārt citās viņu nodarbinātības un ienākumu gūšanas iespējas pasliktinājās. Galvenā problēma bija atbilstība atbalsta saņemšanas prasībām, kas bieži vien bija atkarīga no platformās strādājošo cilvēku nodarbinātības statusa, veikto uzdevumu veida un platformas izmantotajiem pārvaldības mehānismiem. Pašnodarbinātība bija dominējošais statuss platformu darba nodarbinātības statusu klasifikācijā 2021. gadā. Deviņas no desmit platformām, kas darbojas ES, klasificē tajās strādājošos cilvēkus kā pašnodarbinātos 189 .

Tāldarba izplatība Covid‑19 krīzes kontekstā ir radījusi būtiskas izmaiņas dažu darbinieku darba apstākļos, lai gan vērojamas ar vecumu un dzimumu saistītas atšķirības. To darba ņēmēju (vecumā no 15 līdz 64 gadiem) procentuālā daļa, kuri ziņoja, ka regulāri strādā no mājām, ES palielinājās no 3,2 % 2019. gadā līdz 10,8 % 2020. gadā (2.3.3. attēls). Savukārt to darba ņēmēju īpatsvars, kuri ziņoja, ka strādā no mājām retāk (t. i., tikai “dažreiz”), salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu saglabājās nemainīgs (7,9 %). Lai gan 2020. gadā darba no mājām izplatība pieauga visās vecuma grupās, tā bija visizplatītākā darbaspējīgā vecuma (25–49; 11,6 %) iedzīvotāju vidū, kam sekoja izplatība vecāku darbinieku vidū (50–64; 10,4 %) un izplatība jaunāku darbinieku vidū (15–24; 5,8 %). Šī izplatība bija lielāka arī nodarbināto sieviešu vidū (11,7 %), salīdzinot ar vīriešiem (9,9 %).

2.3.3. attēls. Pandēmija ir veicinājusi tāldarbu visās dalībvalstīs.

Darbinieki, kuri pirms pandēmijas un tās laikā parasti strādājuši no mājām (% izteiksmē 2019. un 2020. gadā, kreisā ass), salīdzinot ar potenciālo attālinātā darba īpatsvaru (pamatojoties uz darba uzdevumu analīzi, labā ass).

Piezīme. To darba ņēmēju procentuālā daļa, kuri parasti strādāja no mājām 2019. un 2020. gadā, sadalījumā pēc dalībvalstīm, kā arī nodarbinātības tāldarba daļa, pamatojoties uz profesionālo uzdevumu analīzi.

Avots: Eurostat, Darbaspēka apsekojums [lfsa_ehomp] un Eurofound un Eiropas Komisijas Kopīgais pētniecības centrs (2021), What just happened? COVID-19 lockdowns and change in the labour market (Nesenie notikumi. COVID-19 izolācija un pārmaiņas darba tirgū), Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga.

Ievērojamā pāreja uz tāldarbu ir parādījusi gan savu potenciālu, gan nepilnības, radot jaunas problēmas attiecībā uz darba laiku un apstākļiem. Šajā veselības ārkārtas situācijā tāldarbs ir izrādījies svarīgs daudziem uzņēmumiem, lai nodrošinātu darbības nepārtrauktību un aizsargātu savu darbinieku veselību. Normālos apstākļos tas arī ļauj saīsināt laiku, kas jāpavada ceļā uz darbu un mājām, nodrošina lielāku elastību un darba un privātās dzīves līdzsvara iespējas darbiniekiem, kā arī lielāku produktivitāti un efektivitāti uzņēmumiem. Tomēr tāldarbs ir arī izpludinājis esošās robežas starp darbu un privāto dzīvi, aktualizējot darbiniekiem, kuri pandēmijas laikā veic tāldarbu, būtiskas problēmas attiecībā uz darba laiku vai darbu izolētībā 199 . Salīdzinājumā ar tiem, kuri strādā daļēji no mājām vai tikai no darba devēja telpām, lielāka to darbinieku procentuālā daļa, kuri strādā tikai no mājām, strādāja no 41 līdz 60 stundām nedēļā (sk. 2.3.7. attēlu pa kreisi). Kļuvušas pamanāmākas arī dzimumu atšķirības, jo vairāk sieviešu salīdzinoši biežāk bija spiestas pārkārtot savu darba grafiku (tostarp strādāt brīvajā laikā), lai to savietotu ar ģimenes pienākumiem. Starp tiem, kas strādā tikai no mājām, veicot nepilna laika vai pilnas slodzes darbu, lielāks sieviešu īpatsvars (25 %), salīdzinot ar vīriešiem (19 %), strādāja vairāk par noteikto darba laiku. Dzimumu atšķirība ir lielāka, aplūkojot darbiniekus, kuriem ir bērni (vecumā no 0 līdz 11 gadiem) un kuri strādā tikai no mājām (35 % sieviešu pret 23 % vīriešu). Pierādījumi arī liecina, ka darba izolētības biežums pieauga līdz ar stundu skaitu, kas strādātas no mājām (sk. 2.3.7. attēlu, diagramma pa labi). Aptuveni 20 % darbinieku, kuri strādāja 41–60 stundas no mājām, jutās izolēti, salīdzinot ar 14 % no tiem, kuri tādu pašu stundu skaitu strādāja darba devēja telpās. Tomēr starp nozarēm un profesijām pastāv būtiskas atšķirības. Komisijas centieni papildināt un atbalstīt dalībvalstu politiku garīgās veselības jomā var palīdzēt mazināt dažas pandēmijas radītās problēmas.

2.3.7. attēls. Pāreja uz tāldarbu dažiem darba ņēmējiem ir radījusi grūtības

To darba ņēmēju procentuālais skaits, kuri strādā no 41 līdz 60 stundām nedēļā, sadalījumā pēc darba vietām (diagramma pa kreisi) To pilna laika darba ņēmēju procentuālais skaits, kuri strādājot jutās izolēti, sadalījumā pēc darba stundām, kas nostrādātas no mājām (ES27, procentu izteiksmē, diagramma pa labi).

Avots: Eurofound (2021), e-aptauja Living, working and COVID‑19 (Dzīve, darbs un Covid-19), II kārta.

Darba tirgus segmentācijas 200 cēloņu novēršana palīdz uzlabot darbvietu kvalitāti. 2021. gada vienotais nodarbinātības ziņojums sniedza plašu analīzi par darba tirgus segmentāciju, arī līgumu noteikumiem (t. i., attiecība uz beztermiņa līgumiem salīdzinājumā ar terminētiem līgumiem), nodarbinātības aizsardzības tiesību aktu būtību un dažādību dalībvalstīs (t. i., noteikumiem, kuri reglamentē tādu darbinieku individuālo un kolektīvo pieņemšanu darbā un atlaišanu no darba, ar kuriem noslēgti terminēti līgumi), kā arī attiecīgo darba ņēmēju veidiem (piemēram, cita starpā piespiedu pagaidu un nepilna laika darba ņēmēji). Darba tirgus segmentācijas uzlabošana palīdz īstenot Eiropas sociālo tiesību pīlāra 5. principu (attiecībā uz drošiem un pielāgojamiem darba apstākļiem) un 7. principu (attiecībā uz informāciju par nodarbinātības nosacījumiem un aizsardzību atlaišanas gadījumā). Šeit sniegtā analīze atjaunina un papildina iepriekšējo analīzi.

Kopš pandēmijas sākuma nodarbinātības līmenis to cilvēku vidū, kas strādā saskaņā ar terminētu līgumu 201 , ir samazinājies, bet joprojām ir ievērojams vairākās dalībvalstīs. Terminētu līgumu īpatsvars no kopējās daļas vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem ES ir samazinājies no vidēji 13,7 % 2019. gadā uz 12,4 % 2020. gadā, atspoguļojot to, ka vairāk tiek likvidētas terminētu līgumu darbvietas salīdzinājumā ar pastāvīgu līgumu darbvietām (pastāvīgos darba ņēmējus salīdzinoši vairāk aizsargāja tiesību normas par pieņemšanu darbā un atlaišanu, kā arī saīsināta darba laika shēmas un citi darba saglabāšanas pasākumi). Atšķirība starp augstāko un zemāko pagaidu nodarbinātības īpatsvaru dalībvalstīs joprojām ir ievērojama — 22,7 procentpunkti, lai gan tā ir mazāka nekā 2019. gadā (24,6 procentpunkti). Aplūkojot ceturkšņa datus, pagaidu darba ņēmēju īpatsvars (20–64 gadu vecuma grupā; sezonāli koriģēts) 2021. gada 2. ceturksnī bija 13,2 %, palielinoties par 1,1 procentpunktu no zemā līmeņa 2020. gada 2. ceturksnī. Tas var liecināt, ka nozīmīga pandēmijas laikā zaudētā pagaidu nodarbinātības daļa jau ir atgūta. Tomēr skaitļi dažādās valstīs ievērojami atšķiras 202 . Tādās dalībvalstīs kā Spānija, Polija, Portugāle, Itālija, Horvātija un Nīderlande laikposmā no 2019. gada līdz 2020. gadam ir reģistrēts pagaidu darba ņēmēju īpatsvara samazinājums par gandrīz 2 procentpunktiem vai vairāk. Tomēr lielākajā daļā šo dalībvalstu kopējais īpatsvars joprojām ir krietni virs ES vidējā līmeņa, un jo īpaši Spānijā, Polijā un Portugālē tas ievērojami pārsniedz 15 %. Savukārt zemākais īpatsvars, proti, zem 3 %, reģistrēts Lietuvā, Rumānijā, Igaunijā un Latvijā (sk. 2.3.8. attēlu).

2.3.8. attēls. Pagaidu nodarbinātība 2020. gadā ir samazinājusies, bet joprojām ir ievērojama vairākās dalībvalstīs.

Pagaidu darba ņēmēju īpatsvars starp visiem darba ņēmējiem (20–64 gadu vecuma grupā), gada dati

Avots: Eurostat, Darbaspēka apsekojums [lfsi_pt_a].

Lai gan 2020. gadā vidējais terminēto līgumu īpatsvars ir samazinājies, tie joprojām ir īpaši izplatīti sieviešu, gados jaunu un ārpus ES dzimušo darba ņēmēju vidū. 2020. gadā sieviešu (vecumā no 20 līdz 64 gadiem) ar terminētajiem līgumiem īpatsvars ES bija 13,4 %, salīdzinot ar 11,8 % vīriešu, un laikposmā no 2019. līdz 2020. gadam tas ir samazinājies par 1,3 procentpunktiem (salīdzinājumā ar 1,5 procentpunktiem vīriešu vidū). Dzimumu nodarbinātības atšķirība pagaidu nodarbinātības jomā nedaudz palielinājās — no vidēji 1,3 procentpunktiem 2019. gadā līdz 1,6 procentpunktiem 2020. gadā, lai gan pašlaik šajā jomā ir vērojamas būtiskas atšķirības starp valstīm (sk. 2.3.9. attēlu). 2020. gadā lielākais sieviešu pagaidu nodarbinātības īpatsvars no kopējās nodarbinātības bija Spānijā (25,5 %), Polijā (19,2 %), Kiprā (18 %) un Portugālē (17,8 %). Tajā pašā gadā pagaidu nodarbinātības īpatsvars gados jaunu nodarbināto personu vidū vecumā no 15 līdz 24 gadiem bija daudz augstāks, proti, 46,3 %, nekā 25–54 gadus vecu nodarbināto vidū (11,5 %) un 55–64 gadus vecu nodarbināto vidū (6,1 %). Arī ārpus ES dzimušie darba ņēmēji 2020. gadā reģistrēja daudz lielāku pagaidu nodarbinātības daļu (20,9 %) salīdzinājumā ar vietējiem iedzīvotājiem (15,5 %), un atšķirība bija īpaši izteikta (vairāk nekā 10 procentpunkti) Kiprā, Zviedrijā un Portugālē, kam seko Francija un Spānija ar 7 līdz 10 procentpunktiem.

2.3.9. attēls. Visās dalībvalstīs jauniešiem (vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem) ir daudz biežāk noslēgti terminētie līgumi, un atšķirības starp dzimumiem mēdz būt ievērojamas.

Pagaidu darbinieki kā daļa no kopējā nodarbināto skaita pēc vecuma (% izteiksmē, kreisā ass) un dzimumu atšķirības (% izteiksmē, labā ass) pagaidu nodarbinātības jomā (2020).

Avots: Eurostat, Darbaspēka apsekojums [lfsa_etpgan].

Terminētie līgumi, kas kalpo kā “atspēriena punkts” ceļā uz pastāvīgākām darbvietām, ir galvenais faktors, lai uzlabotu vispārējo darbvietu kvalitāti. Darba tirgus dualitāti bieži raksturo liels terminēto līgumu īpatsvars un zems pārejas līmenis no šiem līgumiem un beztermiņa darba attiecībām 203 . Dažas dalībvalstis šajā ziņā saskaras ar ievērojamām problēmām. 2.3.10. attēlā parādīti pārejas rādītāji no terminētiem līgumiem uz beztermiņa līgumiem (vidēji trīs gadu periodā no 2018. līdz 2020. gadam, ar mērķi kontrolēt iespējamās ar ekonomikas ciklu saistās novirzes); tie attēloti attiecībā pret pagaidu darbinieku skaitu procentos no kopējā skaita (vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem). Trīs dalībvalstīs (Spānijā, Itālijā un Francijā), kurās ir augsts pagaidu nodarbinātības līmenis, arī ir zems pārejas līmenis no terminētajiem uz beztermiņa darba līgumiem (zem 20 %). Citās valstīs, piemēram, Horvātijā, Nīderlandē un Portugālē, joprojām pagaidu nodarbinātības rādītāji ir samērā augsti (aptuveni vai vairāk par 15 %), taču pārejas rādītāji ir augstāki (virs 35 % Portugālē un virs 40 % Nīderlandē un Horvātijā). Savukārt Čehijā, Igaunijā, Austrijā un Rumānijā ir zems terminēto līgumu īpatsvars (zem 7 %) un salīdzinoši augsti pārejas uz beztermiņa darba līgumiem rādītāji (virs 40 %).

2.3.10. attēls. Terminēto līgumu īpatsvars un to pārvēršana pastāvīgās darbvietās dalībvalstīs ievērojami atšķiras.

Pagaidu darba ņēmēji procentu izteiksmē no kopējā nodarbināto skaita (20–64 gadu vecuma grupā) 2020. gadā un pārejas uz pastāvīgām darbvietām rādītājs (2018., 2019. un 2020. gada vidējā vērtība).

Piezīme. Rādītāji par statusa maiņu darba tirgū 2020. gadā vēl nav pieejami par Vāciju, Īriju, Itāliju, Latviju un Slovākiju. Latvijas rādītājs attiecas uz 2017. gadu; Slovākijas rādītājs attiecas uz 2016. gadu.

Avots: Eurostat, Darbaspēka apsekojums [lfsq_etpga] un Kopienas statistika attiecībā uz ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC) [ilc_lvhl32].

Dažās dalībvalstīs joprojām tiek reģistrēta ievērojams piespiedu pagaidu nodarbinātības īpatsvars. Piespiedu pagaidu nodarbināto (vecumā no 15 līdz 64 gadiem) procentuālā daļa pēdējos gados ES27 ir samazinājusies lēnām, bet stabili — no 8,8 % 2016. gadā uz 7,9 % 2019. gadā un 6,8 % 2020. gadā. Dažās dalībvalstīs galvenais iemesls, kāpēc darba ņēmējiem jānoslēdz terminēts līgums, joprojām ir grūtības atrast pastāvīgu darbu. Darba ņēmēji, kuri ir spiesti noslēgt terminētus līgumus, bieži ziņo par zemāku apmierinātību ar darbu, kas var ietekmēt viņu sniegumu, prasmju apguvi un karjeras virzību. Valstīs saglabājas ievērojamas atšķirības (līdz 19 procentpunktiem). Tādās dalībvalstīs kā Spānijā, Portugālē, Kiprā, Horvātijā un Itālijā vairāk nekā 12 % darba ņēmēju, kuri ir noslēguši terminētus līgumus, ziņo, ka ir nonākuši tādā situācijā, kurā viņi nevar atrast pastāvīgu darbu. Itālijā un Spānijā šis rādītājs sakrīt arī ar zemiem rādītājiem attiecībā uz pāreju no pagaidu uz pastāvīgu nodarbinātību (sk. 2.3.10. attēlu). Savukārt zemākie piespiedu pagaidu nodarbinātības rādītāji reģistrēti Igaunijā, Austrijā, Lietuvā un Vācijā, un tie ir zem 1 % 204 .

Lai gan nepilna laika nodarbinātības īpatsvars ES 2020. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir samazinājies, piespiedu nepilna laika darbs joprojām ietekmē ievērojamu daļu nodarbināto. Nepilna laika darba ņēmēju (vecumā no 15 līdz 64 gadiem) procentuālais īpatsvars ES 2020. gadā bija 17,2 %, kas ir par 1,2 procentpunktiem mazāk nekā 2019. gadā. Kamēr sešās valstīs (proti, Nīderlandē, Austrijā, Beļģijā, Dānijā, Vācijā un Zviedrijā) 2020. gadā rādītāji pārsniedz 20%, četrās valstīs (Bulgārijā, Slovākijā, Horvātijā un Ungārijā) tie ir zem 5 % (sk. 2.3.11. attēlu). Vislielākais nepilna laika darba procentuālais samazinājums ir reģistrēts Vācijā laikposmā no 2019. līdz 2020. gadam (4,7 procentpunkti), savukārt Igaunijā un Luksemburgā procentuālā daļa tajā pašā laikposmā ir palielinājusies (par aptuveni 1 procentpunktu). Piespiedu nepilna laika darba īpatsvars kopējā nepilna laika nodarbinātībā (vecuma grupā 15–64 gadi) ES pēdējos gados bija ar lejupejošu tendenci, un tas nokrities līdz 24,4 % 2020. gadā (par 1,4 procentpunktiem mazāk nekā 2019. gadā un aptuveni par 8 procentpunktiem mazāk nekā 2014. gadā). Kamēr sešas dalībvalstis (proti, Itālija, Grieķija, Kipra, Rumānija, Bulgārija un Spānija) ziņo par rādītājiem virs 50 %, citas valstis (t. i., Čehija, Beļģija, Slovēnija un Nīderlande) ziņo par rādītāju 6 % apmērā vai mazāku. No 2019. līdz 2020. gadam Slovākijā ir ievērojami samazinājies piespiedu nepilna laika darba ņēmēju īpatsvars (par 7,1 procentpunktu). Turpretī tajā pašā laikposmā tas ir palielinājies Lietuvā (par 5,9 procentpunktiem) un Bulgārijā (par 3,4 procentpunktiem). Citās dalībvalstīs izmaiņas ir bijušas mazāk izteiktas (t. i., mazāk nekā 2,5 procentpunkti).

2.3.11. attēls. Dalībvalstīs pastāv būtiskas atšķirības attiecībā uz nepilna laika nodarbinātības īpatsvaru un tās piespiedu komponentu

Nepilna laika nodarbinātības īpatsvars kopējā nodarbinātībā (15–64 gadu vecuma grupā) un piespiedu nepilna laika nodarbinātība procentu izteiksmē no kopējās nepilna laika nodarbinātības (15–64 gadu vecuma grupā), gada dati, procentu izteiksmē.

Piezīme. laikrindas pārrāvums attiecībā uz Vāciju.

Avots: Eurostat, darbaspēka apsekojumi [lfsi_pt_a] un [lfsa_eppgai].

Joprojām augsts ir pašnodarbināto personu bez darbiniekiem (tā saukto “individuālā darba veicēju”) īpatsvars. Individuālā darba veicēji dažos gadījumos var slēpt atkarīgas darba attiecības vai fiktīvu pašnodarbinātību. 2020. gadā bez darbiniekiem bija aptuveni 15,8 miljoni pašnodarbināto personu (vecumā no 15 līdz 64 gadiem). Lai gan šis skaitlis ir pieaudzis par 0,8 miljoniem salīdzinājumā ar 2019. gadu, tas ir par aptuveni 1,2 miljoniem mazāks nekā 2014. gada maksimālais rādītājs. Relatīvā izteiksmē pašnodarbināto personu (vecumā no 15 līdz 64 gadiem) bez darbiniekiem īpatsvars salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir nedaudz pieaudzis (par 0,5 procentpunktiem), sasniedzot 8,2 % no kopējās nodarbinātības. Tomēr pastāv būtiskas atšķirības starp dalībvalstīm un nozarēm. Četrās dalībvalstīs (Maltā, Nīderlandē, Beļģijā un Spānijā) ir reģistrēti visaugstākie individuālā darba veicēju rādītāji (virs 13 %), savukārt Austrijā, Zviedrijā, Vācijā un Dānijā šis rādītājs bija zem vai tuvu 5 % 205 . Joprojām būtiski ir nodrošināt piekļuvi sociālajai aizsardzībai visiem, tostarp pašnodarbinātajām personām, arī lai mazinātu pandēmijas radītās situācijas nenoteiktību un tās sociālekonomiskās sekas.

Covid‑19 krīze ir ietekmējusi vairākas darbības, kas parasti ir vairāk saistītas ar nedeklarētu darbu, un attiecībā uz dažām nozarēm un darbinieku kategorijām ir nepieciešama rūpīga uzraudzība. Daudzas darbības, kurās liela nozīme ir nedeklarētam darbam, ir saistītas ar tiešu un intensīvu sociālo saskarsmi (t. i., izmitināšana un ēdināšana; māksla, izklaide un atpūta; un mājsaimniecības pakalpojumi). Vienlaikus plašā informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) izmantošana un pieaugošā platformu ekonomikas loma ir veicinājusi darbaspēka piedāvājuma un pieprasījuma saskaņošanu šajās nozarēs. Provizoriskie skaitļi par darba inspekcijām 2020. gadā liecina par būtisku samazinājumu daudzās dalībvalstīs salīdzinājumā ar 2019. gadu. 19 valstīs mazāk nekā 10 % darba devēju tiek pārbaudīti visa gada garumā 206 . Darba inspekciju kapacitātes stiprināšana un stimulu nodrošināšana, lai veicinātu nedeklarētā darba pārvēršanu oficiālā darbā, tiek uzskatīti par galvenajiem faktoriem, lai risinātu šo parādību un nodrošinātu pienācīgu darba aizsardzību un sociālo aizsardzību visiem. Kopš 2021. gada maija Eiropas platforma nedeklarēta darba apkarošanai ir kļuvusi par Eiropas Darba iestādes (European Labour Authority, ELA) daļu, kas ļaus integrētākā veidā risināt ar pārbaudēm un izpildi saistītos aspektus 207 .

2021. gadā ziņots par nelielu ilgtermiņa bezdarba pieaugumu, kas pārtrauc iepriekšējos gados sasniegto progresu. Ilgtermiņa bezdarba līmenis un šī līmeņa virzība 208 parasti ir labs rādītājs tam, cik aktīva darba tirgus politika (active labour market policy, ALMP) ir efektīva tādu cilvēku sasniegšanā, kam nepieciešams atbalsts, un darbvietu piemeklēšanā šādiem cilvēkiem 209 . Pirms pandēmijas vidējais ilgtermiņa bezdarba līmenis ES pastāvīgi samazinājās no 5,3 % 2014. gadā līdz 2,4 % 2020. gadā (par 0,2 procentpunktiem zem 2019. gada rādītāja). Tomēr rādītājs 2021. gada 2. ceturksnī salīdzinājumā ar 2020. gada 2. ceturksni ir palielinājies lielākajā daļā dalībvalstu, un tas ir būtiski pasliktinājies (par vairāk nekā 1 procentpunktu) Spānijā, Itālijā, Portugālē, Horvātijā un Kiprā. Atšķirības starp dalībvalstīm joprojām ir būtiskas, un 2020. gadā rādītāji svārstās no 0,6 % Čehijā un Polijā līdz aptuveni ES vidējam līmenim (2,4 %) Bulgārijā, Portugālē un Lietuvā un līdz 4,7 % Itālijā, 5 % Spānijā un 10,9 % Grieķijā. Sociālo rezultātu apkopojuma galvenais rādītājs par ilgtermiņa bezdarba līmeni norāda uz “kritisku stāvokli” Spānijā, kurā ir augstāks līmenis par vidējo (5 % 2020. gadā), bet tikai neliels samazinājums (par 0,3 procentpunktiem) pēdējā gada laikā (2.3.12. attēls). Igaunija, Lietuva, Luksemburga un Slovākija ir atzīmētas kā “jānovēro”, jo līmenis tajās ir pasliktinājies vai tikai nedaudz uzlabojies salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Grieķijas un Itālijas stāvoklis ir atzīmēts kā “vājš, bet uzlabojas” to pozitīvā snieguma dēļ (attiecīgi -1,3 procentpunkti un -0,9 procentpunkti 2020. gadā salīdzinājumā ar 2019. gadu). Čehijā, Vācijā, Dānijā, Ungārijā, Maltā, Nīderlandē, Polijā, Portugālē un Zviedrijā ilgtermiņa bezdarba līmenis saglabājās zems un kopumā stabils 2020. gadā. Reģionos pastāv arī lielas ilgstoša bezdarba līmeņa atšķirības (3. pielikums). Augsts un pastāvīgs ilgtermiņa bezdarbs negatīvi ietekmē cilvēkkapitālu un potenciālo izaugsmi, kā arī nosaka nepieciešamību pēc pasākumiem, kas uzlabotu aktīvas darba tirgus politikas un valsts nodarbinātības dienestu efektivitāti (arī ar mērķorientētāku palīdzību, individualizētu atbalstu un ciešu sadarbību ar darba devējiem un sociālajiem dienestiem) 210 .

2.3.12. attēls. 2020. gadā ilgtermiņa bezdarba līmenis ir samazinājies vairākās dalībvalstīs, lai gan COVID‑19 krīzes kopējā ietekme vēl nav novērota.

Ilgtermiņa bezdarba līmenis, 2020. gada līmeņi un ikgadējās izmaiņas attiecībā pret 2019. gadu (sociālo rezultātu pārskata pamatrādītājs) 

Piezīme. Asu krustpunkts ir nesvērtais ES vidējais rādītājs. Apzīmējumus skatīt pielikumā.

Avots: Eurostat, Darbaspēka apsekojums [ tesem130 ].

Dalība aktīvas darba tirgus politikas pasākumos dalībvalstīs ievērojami atšķiras, un atšķirības ne vienmēr atspoguļo radušos problēmu apmēru. Līdzdalības līmenis regulāros darba tirgus politikas pasākumos 211 uz 100 bezdarbniekiem, kuri vēlas strādāt, sniedz būtisku informāciju par dalībvalstu centieniem reintegrēt neaktīvos cilvēkus darba tirgū (sk. 2.3.13. attēlu) 212 . No 2014. līdz 2018. gadam šie skaitļi ar dažādu intensitātes līmeni pieauga 17 dalībvalstīs (Austrijā, Beļģijā, Bulgārijā, Horvātijā, Dānijā, Igaunijā, Ungārijā, Itālijā, Maltā, Nīderlandē, Polijā, Portugālē, Rumānijā, Slovēnijā, Slovākijā, Spānijā un Somijā). Jo īpaši Igaunijā, Spānijā un Beļģijā un mazākā mērā Polijā un Slovākijā laikā no 2014. līdz 2019. gadam tika novērots ievērojams līdzdalības pieaugums aktivizācijas pasākumos. Piecās citās valstīs (proti, Grieķijā, Vācijā, Francijā un Luksemburgā) šis rādītājs tajā pašā laikposmā samazinājās. Savukārt citās dalībvalstīs (proti, Bulgārijā, Kiprā, Latvijā, Lietuvā, Horvātijā, Maltā, Rumānijā un Slovēnijā) laika gaitā ir notikušas nelielas izmaiņas. Tādās valstis kā Spānija un Beļģija pastāvēja gan salīdzinoši augsti izdevumi darba tirgus atbalsta pasākumiem, gan būtiskas ilgtermiņa bezdarba problēmas, savukārt tādās valstīs kā Grieķija, Itālija, Slovākija, Bulgārija un zināmā mērā Slovēnija darba meklētājiem sniegtais atbalsts ir salīdzinoši zems (t. i., zem 0,2 % no IKP), salīdzinot ar valstij raksturīgo problēmu apmēru (sk. 2.3.14. attēlu). Dalībvalstīs, kurās ir zems līdzdalības līmenis aktīvajos darba tirgus pasākumos, to nodrošinājuma stiprināšana ir būtiska, lai novērstu iespējamu paliekošu ilgtermiņa nelabvēlīgu ietekmi un veicinātu integrējošu atveseļošanu. Papildus finansējumam, ko tradicionāli nodrošina Eiropas Sociālais fonds un citi kohēzijas politikas līdzekļi (tostarp REACT-EU un CRII un CRII+), saskaņā ar Komisijas ieteikumu par iedarbīgu un aktīvu atbalstu nodarbinātībai (Effective Active Support to Employment, EASE) Atveseļošanas un noturības instruments 213 sniedz nozīmīgu ES finansējumu, lai atbalstītu šāda veida pasākumus.

2.3.13. attēls. Dalībvalstīs pastāv atšķirības attiecībā uz līdzdalību aktīvas darba tirgus politikas pasākumos

Regulāro darba tirgus politikas (DTP) intervences pasākumu (2.–7. kategorija) dalībnieki uz 100 bezdarbniekiem, kuri vēlas strādāt

Piezīme. Dati nav pieejami par Čehiju, un par Grieķiju dati ir pieejami tikai līdz 2018. gadam. Par Lietuvu 2019. gadā ir pieejami dati ar mazu ticamību.

Avots: Eurostat, Darba tirgus politikas (LMP) datubāze [lmp_ind_actsup].

2.3.14. attēls. Izdevumi aktīviem darba tirgus pasākumiem dalībvalstīs ievērojami atšķiras un ne vienmēr ir saistīti ar grūtībām, ar kurām nākas saskarties

Izdevumi aktīviem darba tirgus pasākumiem (2.–7. kategorija, procentos no IKP, 2019. gads) un ilgtermiņa bezdarbs procentu izteiksmē no darbspējīgo iedzīvotāju skaita (2020)

Avots: Darba tirgus politikas (LMP) datubāze [lmp_expsumm] un darbaspēka apsekojums [une_ltu_a].

Personalizētu darba integrācijas shēmu izstrāde un īstenošana ir būtiska, lai risinātu svarīgas nodarbināmības problēmas ilgtermiņa bezdarbniekiem. Līgumi par integrāciju darbā nodrošina pielāgotu palīdzību, lai ilgtermiņa bezdarbnieki atgrieztos darba tirgū. Lai gan līgumi par integrāciju darbā dažādās dalībvalstīs atšķiras, tie parasti ietver mentorēšanu, individualizētu atbalstu darba meklēšanā, tālākizglītībā un apmācībā un cita veida sociālo atbalstu (piemēram, mājokli, transportu vai bērnu un aprūpes pakalpojumus), ja tas nepieciešams darba meklētājiem, kuri saskaras ar papildu grūtībām. Līgumus par integrāciju darbā sagatavo darba konsultants un darba meklētājs, un tie ietver rīcības plānu un pasākumus, lai palīdzētu ilgtermiņa bezdarbniekiem atrast piemērotu darbu. Tos bieži papildina individuāli padziļināti novērtējumi, lai noteiktu katra reģistrētā ilgtermiņa bezdarbnieka specifiskās un iespējamās vajadzības ne vēlāk kā 18 mēnešu laikā pēc bezdarba iestāšanās. Padziļinātie novērtējumi ir noderīgi, lai sagatavotu individualizētus rīcības plānus ar kalendāru un darbību kopumu ierosināto mērķu sasniegšanai. 2019. gadā 46,5 % no visiem ES ilgtermiņa bezdarbniekiem, kuriem tika piedāvāts izstrādāt mērķorientētu līgumu par integrāciju darbā, atguva savu statusu darba tirgū. Ilgtermiņa bezdarbniekiem, kas izmantoja individualizētus rīcības plānus, šis rādītājs pieauga līdz 48,3 % (sk. 2.3.15. attēlu). Liela daļa ilgtermiņa bezdarbnieku, kuriem bija izstrādāts gan mērķorientēts līgums par integrāciju darbā, gan parasts individualizēts rīcības plāns, piedalījās dažāda veida prasmju pilnveides pasākumos 214 .

2.3.15. attēls. Pielāgotu aktivizācijas plānu nodrošināšana palīdz palielināt ilgtermiņa bezdarbnieku nodarbināmību.

Ilgtermiņa bezdarba periodu, kas beidzas ar nodarbinātību, īpatsvars attiecībā uz dažādiem līgumiem par integrāciju darbā procentu izteiksmē (25–64 gadu vecuma grupa, 2019. gads)

Piezīme. Dati par Čehiju, Grieķiju un Rumāniju nav pieejami.

Avots: Darba tirgus politikas (LMP) datubāze un darbaspēka apsekojums.

Valsts nodarbinātības dienestiem ir galvenā loma darba meklētāju atbalstīšanā un tādu darbību virzīšanā, kas nodrošina vienmērīgu pāreju uz darbu, tostarp uz zaļāku ekonomiku. Situācija darba tirgū un daudzu cilvēku izredzes ir būtiski mainījušās Covid-19 krīzes ietekmētajos apstākļos, spēcīgāk skarot tos, kuri jau iepriekš bija nonākuši neaizsargātā situācijā. Efektīvi un produktīvi valsts nodarbinātības dienesti (VND) ir ļoti svarīgi, lai piedāvātu visiem darba meklētājiem karjeras iespējas un novērstu bezdarba vai iepriekšējas neaktivitātes nelabvēlīgu (paliekošu) ietekmi. Turklāt VND var būt izšķiroša loma strukturālo izmaiņu noteikšanā un atbalstīšanā darba tirgū, izmantojot tādus pasākumus kā plašāka prognozēšana, zināšanas un partnerības 215 . VND pierādītā spēja efektīvi pielāgot savu pakalpojumu sniegšanu un uzņemties galveno lomu, reaģējot uz darba tirgus situāciju, būtu jāturpina atbalstīt, izmantojot digitalizāciju, spēju veidošanu un modernizāciju, kā arī pastiprinātu sadarbību ar attiecīgajām darba tirgus ieinteresētajām personām, tostarp citiem darba sniedzējiem, sociālajiem pakalpojumiem un sociālajiem partneriem.

Pastāv būtiskas atšķirības valsts nodarbinātības dienestu pakalpojumu izmantošanā, kā arī atšķiras darba meklēšanas paradumi dažādās dalībvalstīs. 2020. gada analīze par to darba meklētāju procentuālo daļu, kuri ziņoja, ka ir izmantojuši valsts nodarbinātības dienestu pakalpojumus darba meklēšanai, liecina, ka skaitļi svārstās no 20 % Itālijā un Rumānijā līdz aptuveni 60 % Beļģijā, Zviedrijā, Ungārijā, Luksemburgā un Vācijā un vairāk nekā 75 % Čehijā un Lietuvā (sk. 2.3.16. attēlu). Dažās dalībvalstīs ir vērojamas nelielas atšķirības pēc dzimuma, visizteiktākās — Latvijā, Bulgārijā, Slovēnijā, Īrijā un Horvātijā. Kopumā valsts nodarbinātības dienestu (VND) pakalpojumu izmantošanai darba meklētāju vidū ES ir tendence kristies pēdējo gadu laikā, samazinoties no 49,1 % 2014. gadā līdz 46,1 % 2017. gadā un 42,5 % 2020. gadā (tas var arī zināmā mērā atspoguļot salīdzinoši biežāku citu metožu, jo īpaši digitālo, izmantošanu darba meklējumos). Šis rādītājs ir augstāks par privāto nodarbinātības dienestu pakalpojumu izmantošanu (21,3 %) vai sludinājumu publicēšanu vai atbildēšanu uz tiem (40,6 %), kas kopš 2017. gada kopumā ir nemainīgi. Lai gan dažādu alternatīvu izmantošana nav ekskluzīva un nav novērots skaidrs savstarpēji papildinošs vai aizstājošs darba meklēšanas metožu modelis, 12 dalībvalstīs to cilvēku procentuālais daudzums, kuri apgalvo, ka izmanto VND pakalpojumus, ir mazāks par 50 %. No 2017. līdz 2020. gadam dažās dalībvalstīs, piemēram, Igaunijā, Lietuvā un Bulgārijā, tika reģistrēts ievērojams VND pakalpojumu izmantošanas pieaugums (par vairāk nekā 6 procentpunktiem). Gluži pretēji, Vācijā, Kiprā un Rumānijā VND pakalpojumu izmantošana darba meklētāju vidū tajā pašā laikposmā ir ievērojami samazinājusies (par aptuveni 10 procentpunktiem). Tajā pašā laikā ES pēdējos gados ir ievērojami samazinājies to respondentu īpatsvars, kuri apgalvo, ka darba meklējumos izmanto sociālos sakarus (piemēram, draugus, radus un arodbiedrības) (no 71 % 2017. gadā līdz 66 % 2020. gadā), un tāpat ir samazinājies to respondentu īpatsvars, kuri nolemj pieteikties tiešā veidā pie darba devējiem (no aptuveni 60 % līdz 53 % tajā pašā laika posmā). VND tehniskās iespējas un cilvēkresursi, to digitālā integrācija un ar darba devējiem izveidoto partnerību pakāpe joprojām ir būtisks faktors, kas nosaka VND pakalpojumu kvalitāti un pievilcīgumu.

2.3.16. attēls. Dalībvalstīs pastāv būtiskas atšķirības valsts nodarbinātības dienestu pakalpojumu izmantošanā, kā arī nelielas atšķirības iedalījumā pēc dzimuma.

To bezdarbnieku procentuālais daudzums, kuri 2020. gadā izmantoja valsts nodarbinātības biroja pakalpojumus darba meklēšanai; vērtības sadalījumā pēc dzimuma

Avots: Eurostat, Darbaspēka apsekojums [lfsa_ugmsw].

2.3.17. attēls. Darba meklētāji izmanto plašu meklēšanas metožu klāstu dažādos un bieži vien neekskluzīvos veidos

To bezdarbnieku procentuālais skaits, kuri apgalvo, ka ir izmantojuši konkrētu darba meklēšanas metodi (2020)

Piezīme. Valstis sakārtotas augošā secībā pēc tā, cik bieži notikusi saziņa ar valsts nodarbinātības biroju.

Avots: Eurostat, Darbaspēka apsekojums [lfsa_ugmsw].

2020. gadā dalībvalstīs pieauga to īstermiņa bezdarbnieku īpatsvars, kuri saņem atbalstus. Covid‑19 krīzes kopējā ietekme uz nodarbinātību ir ierobežota, pateicoties plaši izmantotajām saīsināta darba laika iespējām un līdzīgiem darba saglabāšanas pasākumiem (sk. 2.1. iedaļu). Tomēr īpaši sarežģītā situācijā, sākoties krīzei, nonāca cilvēki, kuri zaudēja darbu vai jau bija bezdarbnieki 216 . 2021. gada vienotais nodarbinātības ziņojums ietvēra detalizētu analīzi par ES bezdarbnieku pabalstu sistēmu galvenajām iezīmēm, pamatojoties uz bezdarbnieka pabalstu un aktīvas darba tirgus politikas (ALMP) salīdzinošās novērtēšanas rezultātiem, par kuriem panākta vienošanās ar Nodarbinātības komiteju (Employment Committee, EMCO). Lai gan analīze kopumā joprojām ir derīga, jāatzīmē, ka bezdarbnieka pabalstu shēmu segums palielinājās lielākajā daļā dalībvalstu un vēl būtiskāk Bulgārijā, Igaunijā, Grieķijā, Spānijā, Maltā, Rumānijā un Slovākijā laikposmā no 2019. līdz 2020. gadam (sk. 2.3.18. attēlu). Dalībvalstīs, kurās ir pieejami jaunāki dati, 217 bezdarbnieka pabalsta saņēmēju skaita relatīvais pieaugums ir īpaši nozīmīgs (par 40 % vai vairāk kopš 2020. gada februāra līdz 2021. gada pavasarim vai vasaras sākumam) Igaunijā, Portugālē, Rumānijā, Slovākijā un Zviedrijā. Tomēr lielākajā daļā dalībvalstu bezdarbnieka pabalsta saņēmēju skaits pēdējos mēnešos ir samazinājies līdz ar darba tirgus apstākļu uzlabošanos. 2020. gadā pabalstus nesaņēma 32,8 % no ES bezdarbniekiem, kuri bija reģistrēti mazāk par vienu gadu, un Horvātijā un Slovākijā šī procentuālā daļa ir lielāka par 50 % 218 .

2.3.18. attēls. Lielākajā daļā dalībvalstu pieauga to īstermiņa bezdarbnieku īpatsvars, kuri saņem bezdarbnieka pabalstus

Bezdarbnieka pabalstu segums īstermiņa bezdarbniekiem (t. i., periods ir īsāks par 12 mēnešiem), 15–64 gadu vecuma grupa

Piezīme. Dati par Īriju un Nīderlandi nav pieejami. Dati par Vāciju attiecas tikai uz 2019. gadu.

Avots: Eurostat, Darbaspēka apsekojums [lfsa_ugadra].

2021. gadā nodarbinātības perioda ilgums, kas ļauj pretendētu uz bezdarbnieka pabalstu, un laikposms, kurā pabalstus var pieprasīt, kopumā saglabājās nemainīgs. Kvalifikācijas periods mainījās tikai Slovēnijā no 9 mēnešiem 2020. gadā uz 10 mēnešiem 2021. gadā — sk. 2.3.19. attēlu. Itālijā ir visīsākais periods, lai kvalificētos bezdarbnieka pabalstam, un apdrošināšanas iemaksas jāveic 13 nedēļas. No otras puses, Slovākijā ir visgarākais kvalifikācijas periods — 104 nedēļas. Kā redzams 2.3.20. attēlā, darbiniekiem, kuri tiek atlaisti pēc viena nodarbinātības gada, ir tiesības uz ļoti atšķirīga ilguma pabalstiem atkarībā no dalībvalsts. 16 dalībvalstīs pabalstus var pieprasīt ne ilgāk kā uz 6 mēnešiem (24 nedēļas). Tomēr Dānijā un Beļģijā šādas tiesības ilgst divus gadus vai vairāk. Luksemburgā un Grieķijā attiecīgais ilgums ir tieši viens gads, bet Lietuvā, Latvijā un Īrijā — aptuveni 8 mēneši.

2.3.19. attēls. Iemaksu periods, kas nepieciešams, lai varētu saņemt bezdarbnieka pabalstu, dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķiras.

Nepieciešamā kvalifikācijas perioda garums nedēļās, dati par 2015. un 2020. gadu

Piezīme. Maltā (2016. un 2021. g.) jābūt veiktām vismaz 50 nedēļu iemaksām no darba gaitu sākuma. Īrijā (2016. un 2021. g.) jābūt veiktām vismaz 104 nedēļu iemaksām no darba gaitu sākuma. Austrijā (2021. gads) pirmreizēju pieteikumu iesniedzējiem jābūt veikušiem vismaz 52 iknedēļas iemaksas, bet, iesniedzot turpmākus pieteikumus — vismaz 28 iknedēļas iemaksas.

Avots: MISSOC datubāze (2015. gada janvārī un 2021. gada janvārī).

2.3.20. attēls. Lielākajā daļā dalībvalstu bezdarbnieka pabalstus var pieprasīt ne ilgāk kā uz 6 mēnešiem, ņemot vērā 1 gada nodarbinātības vēsturi.

Maksimālais pabalsta saņemšanas ilgums nedēļās vienu gadu strādājušai personai, 2020. un 2015. gads

Piezīme. Beļģijā pabalstu saņemšanas ilgums nav ierobežots. Kiprā nedēļas tiek aprēķinātas, par pamatu ņemot sešas darba dienas nedēļā. Īrijā pabalstu maksā 39 nedēļas (234 dienas) tikai tiem cilvēkiem, kuri ir veikuši ar ienākumiem saistītas iknedēļas sociālās apdrošināšanas (PRSI) iemaksas 260 nedēļas vai vairāk. Slovākijā vienu gadu strādājusi persona nevar pretendēt uz bezdarbnieka pabalstu (bezdarba apdrošināšanas iemaksām jābūt veiktām vismaz divus gadus pēdējo četru gadu laikā). Polijā pabalsta ilgums atšķiras atkarībā no reģiona bezdarba līmeņa salīdzinājumā ar valsts vidējo līmeni.

Avots: MISSOC datubāze (2015. gada janvārī un 2021. gada janvārī) un valstu tiesību akti.

Bezdarbnieku ienākumu aizvietojuma rādītāji dažādās dalībvalstīs atšķiras un ir atkarīgi no bezdarba perioda ilguma. 2.3.21. attēlā ir salīdzināti ienākumu aizvietojuma rādītāji zemo algu saņēmējiem (67 % no valsts vidējiem ienākumiem) ar īsu darba vēsturi (līdz 12 mēnešiem ilgas sociālā nodrošinājuma iemaksas) visā ES. Neto ienākumu aizvietojuma rādītāji otrajā bezdarba mēnesī svārstās no 12,3 % no iepriekšējiem (neto) ienākumiem Ungārijā vai 19 % Rumānijā līdz vairāk nekā 90 % Luksemburgā vai Beļģijā. Francijā un Īrijā bezdarba perioda laikā ienākumu aizvietojuma rādītāji nemainās. Tomēr lielākajā daļā dalībvalstu aizvietojuma rādītāji laika gaitā samazinās. Lielās atšķirības starp otro un 12. bezdarba mēnesi parasti ir saistītas ar darba meklētāju pāreju no bezdarba apdrošināšanas uz bezdarbnieka atbalstu vai sociālo palīdzību, kas parasti nodrošina zemāku pabalstu līmeni.

2.3.21. attēls. Bezdarbnieka pabalsti ES ir ļoti atšķirīgi

Bezdarbnieka pabalstu neto ienākumu aizvietojuma rādītājs līdz 67 % no vidējās algas, 2. un 12. bezdarba mēnesī (2020. g.)

Piezīme. Rādītāju aprēķina neprecētai personai bez bērniem, kurai ir īsa karjera (1 gads) un kura ir 20 gadus veca. Tiek iekļauti dažādi ienākumu komponenti, bezdarbnieka pabalsti un citi pabalsti (piemēram, sociālā palīdzība un mājokļu pabalsti).

Avots: Eiropas Komisija, pamatojoties uz ESAO nodokļu un pabalstu modeļiem.

Kvalitatīvs un efektīvs sociālais dialogs ir priekšnoteikums labas Eiropas sociālā tirgus ekonomikas funkcionēšanai, nodrošinot ilgtspējīgākus un iekļaujošākus politikas rezultātus. Nodarbinātības pamatnostādnes Nr. 7 un Eiropas sociālo tiesību pīlāra ietvaros dalībvalstis tiek aicinātas nodrošināt sociālo partneru savlaicīgu un jēgpilnu iesaistīšanos nodarbinātības, sociālo un attiecīgā gadījumā ekonomikas reformu un politikas izstrādē un īstenošanā, tostarp atbalstot to palielināto kapacitāti. Atbilstoši valstu praksei un institucionālajai sistēmai saikne ar sociālajiem partneriem visos līmeņos ir vērsta uz to, lai uzlabotu ierosināto reformu izstrādi un nodrošinātu atbildību par tām. Tas arī samazina konfliktus un palīdz pārvaldīt strukturālās pārmaiņas un stiprināt sociālo kohēziju. Tas ir īpaši svarīgi laikā, kad ir vajadzīga stingra vienprātība, lai nodrošinātu stabilu atveseļošanos no krīzes un atbalstu zaļās un digitālās pārkārtošanās procesiem. Sociālajiem partneriem jau ir bijusi svarīga loma Covid‑19 krīzes kontekstā, un vairāk nekā puse no visiem pasākumiem aktīvas darba tirgus politikas un ienākumu aizsardzības jomā kopš pandēmijas uzliesmojuma ir vai nu saskaņoti, vai apspriesti ar sociālo partneru organizācijām. Kopumā sociālo partneru iesaiste valsts nodarbinātības un sociālās politikas izstrādē un īstenošanā pēdējos gados ir palikusi nemainīga vai nedaudz uzlabojusies. Tomēr tā joprojām ievērojami atšķiras dažādās dalībvalstīs 219 . Lai novērtētu problēmas un labo praksi šajā jomā, sākot ar 2016. gadu katru gadu Nodarbinātības komiteja (EMCO) ir izstrādājusi daudzpusējus uzraudzības pārskatus par sociālo partneru iesaistīšanos ES dalībvalstīs.

Pamatojoties uz regulu, ar ko izveido Atveseļošanas un noturības mehānismu 220 , dalībvalstis ir aicinātas savos atveseļošanas un noturības plānos iekļaut kopsavilkumu par apspriešanās procesu ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp sociālajiem partneriem, un norādīt, kā to ieguldījums ir atspoguļots. Saskaņā ar Komisijas norādījumiem par atveseļošanas un noturības plānu (ANP) sagatavošanu 221 kopsavilkumā būtu jānorāda apspriežu tvērums, veids un laiks. Eurofound valstu korespondentu tīkla veiktā pētījuma provizoriskie rezultāti 222 liecina par atšķirīgu iesaistīšanās līmeni dalībvalstīs. Atsevišķos gadījumos gan darba devēju organizācijas, gan arodbiedrības ziņo, ka tām bija pietiekami daudz laika, lai piedalītos ANP izstrādē vai izvērtēšanā pirms to oficiālas iesniegšanas 2021. gadā. Tomēr citos gadījumos sociālie partneri norādīja, ka apspriedēm bija atvēlēts ierobežots laiks. Runājot par iespēju dot ieguldījumu ANP izstrādē, lielākā daļa sociālo partneru ziņoja par zemu apmierinātības līmeni ar valdības pārstāvju sniegtajām atsauksmēm un atbildēm. Viņi lielākoties uztvēra savu iesaistīšanos kā informatīvu un mazākā mērā kā apspriešanos. Turpmāk, lai nodrošinātu plānoto pasākumu sekmīgu izpildi, svarīga būs sociālo partneru pienācīga iesaistīšanās ANP īstenošanā.

Pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaiste ir arī svarīga, lai veidotu valsts atbildību par reformām un ieguldījumiem un nodrošinātu to ilgstošu ietekmi. Pamatojoties uz esošo valstu praksi un saskaņā ar to, kas norādīts regulā, ar ko izveido Atveseļošanas un noturības mehānismu, daudzas dalībvalstis apspriedās ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām, lai sagatavotu savus ANP. Tas atbilst 2021. gada nodarbinātības pamatnostādnēm 223 un Eiropas Komisijas 2021. gada janvārī izdotajām vadlīnijām dalībvalstīm. Saskaņā ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas rezolūciju (pamatojoties uz apspriedēm starp tās locekļiem un ieinteresēto personu pārstāvjiem dalībvalstīs) apspriedēm un apmaiņai pieejamais ierobežotais laiks bija šķērslis efektīvai un jēgpilnai pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaistīšanai 224 . Turpmākajā virzībā pilsoniskās sabiedrības organizāciju pieredze nodarbinātības un sociālās politikas jomā, tostarp saistībā ar projektiem uz vietas, ir svarīga priekšrocība, lai nodrošinātu efektīvu un vienmērīgu virzību attiecīgo reformu un ieguldījumu īstenošanā.

2.3.2.    Politiskie atbildes pasākumi

Nesenie notikumi mudināja dažas dalībvalstis grozīt valsts noteikumus, kas attiecas uz jauniem nodarbinātības veidiem un elastīgu darba režīmu, arī tāldarbu. 2020. gada jūlijā Portugāle uzsāka stimulu programmu, lai mudinātu ierēdņus palikt mazapdzīvotās teritorijās, kā arī rosinātu tāldarbu un darba vietu koplietošanu. Tikmēr parlamentā tiek apspriests jauns plašāks regulējums tāldarba veicināšanai. 2020. gada novembrī Rumānija grozīja esošo tiesisko regulējumu, lai regulētu tāldarbu, tostarp nosacījumus darba devējiem noteikt attālināto darbu kā normu un nepieciešamību darbiniekiem saņemt visu informāciju un aprīkojumu, kas vajadzīgs darba veikšanai attālināti. Slovākija grozīja savu Darba kodeksu, lai reglamentētu mājas biroja izveidi un darba devēja finansiālo ieguldījumu saskaņā ar divpusēju līgumu vai koplīgumu. Juridiskās izmaiņas ir spēkā no 2021. gada marta. Kā daļu no plašākas reformas Spānija ieviesa jaunu tiesisko regulējumu tāldarbam privātajā un valsts sektorā. Jaunā tiesiskā regulējuma ietvaros tiek dota priekšroka jauktiem nodarbinātības veidiem, nodrošinot vienādus darba apstākļus attālināti un uz vietas strādājošajiem, un vēlāk tas ticis grozīts, cita starpā, lai noteikumu neievērošanas gadījumā piemērotu darba inspekciju sankcijas privātajā sektorā. 2020. gada oktobrī Slovēnija grozīja Valsts prokuratūras likumu, lai precizētu darba laika kārtību attiecībā uz valsts prokuratūras publisko iestāžu darbinieku “gatavības” un “dežūras” režīma pienākumiem. Kipra sava ANP ietvaros plāno reglamentēt elastīgus darba režīmus un reformēt sociālā nodrošinājuma sistēmu, lai integrētu jaunu digitālo operāciju sistēmu, kā arī pārskatītu pašreizējos tiesību aktus, tādējādi paplašinot sociālā nodrošinājuma segumu un attiecinot to uz visiem, tostarp pašnodarbinātajiem un darbiniekiem, kuri ir nodarbināti saskaņā ar nestandarta līgumiem (papildinformāciju skatīt 2.1.2. iedaļā). 2021. gada jūnijā Grieķija kā daļu no plašākas darba tiesību reformas savā tiesiskajā regulējumā ieviesa elastīgu laika grafiku un tāldarbu.

Dažas dalībvalstis ir veikušas pasākumus, lai reglamentētu platformu ekonomiku, ņemot vērā tās pieaugošo nozīmi. Papildus pasākumiem, kas izklāstīti izcēlumā par darbvietu kvalitāti, no 2020. gada 1. jūlija Nīderlande atjaunināja esošo tiesisko regulējumu, lai neatkarīgi un komerciāli ierobežotu pārtikas piegādes darbības, ļaujot tās veikt personām no 16 gadiem. 2020. gada oktobrī Francija pieņēma mērķtiecīgu pasākumu, lai reglamentētu 16 gadus nesasniegušu, jaunu cilvēku aktivitāti tiešsaistes platformās. 2021. gada aprīlī tā pieņēma reformu, kuras mērķis ir reglamentēt platformu ekonomiku transporta jomā. Šīs plašākās reformas ietvaros Francija arī ieviesa pasākumu, lai nodrošinātu atbilstošu pašnodarbināto personu pārstāvniecību transporta platformās un veicinātu sociālo dialogu, tostarp ar jaunizveidoto valsts Nodarbinātības platformu sociālo attiecību iestādi (Authority for Social Relations of Employment Platforms, ARPE).

Vairākas dalībvalstis pārskatīja savus noteikumus, lai nodrošinātu atbilstošu arodveselību un drošību darbā saskaņā ar pīlāra 10. principu (par veselīgu, drošu un labi pielāgotu darba vidi). 2020. gada jūlijā Latvijā stājās spēkā darba aizsardzības tiesību aktu grozījumi. To mērķis bija definēt attālināto darbu un paplašināt esošo veselības un drošības noteikumu tvērumu, attiecinot to arī uz šāda veida darbu, kā arī nodrošināt vienotu pieeju gan darba ņēmējiem, kuri strādā saskaņā ar standarta līgumu, gan tādiem, kuri strādā saskaņā ar nestandarta līgumu. 2020. gada decembrī Francija pārskatīja veselības aprūpes pakalpojumu nozares darba apstākļus, lai nostiprinātu profilaksi darbā un veicinātu sava personāla līdzdalību testēšanā un vakcinācijā. Francija arī plāno izveidot “profilakses pasi”, kurā būtu ietverta informācija par visu darba ņēmēju apgūto apmācību saistībā ar riska novēršanu darbā. 2020. gada decembrī Rumānija atjaunināja esošo sistēmu, lai aizsargātu darbiniekus pret riskiem, kas saistīti ar bioloģisko aģentu, tostarp Covid-19, iedarbību darbā.

Dažas dalībvalstis grozīja savus tiesību aktus par atlaišanu, lai mazinātu Covid-19 krīzes ietekmi uz darba tirgu. Pagaidu aizliegums līguma laušanai nepārvaramas varas gadījumā un atlaišanai, pamatojoties uz objektīviem iemesliem (ekonomiskiem, tehniskiem, organizatoriskiem un ar ražošanu saistītiem) saistībā ar Covid-19, kas sākotnēji tika ieviests, reaģējot uz pandēmiju, Spānijā tika pagarināts līdz 2022. gada februārim. Itālija 2020. gada martā pieņemto pagaidu atlaišanas aizliegumu pagarināja līdz 2021. gada jūnija beigām uzņēmumiem, kas izmanto saīsināta darba laika shēmas.

Vairākas dalībvalstis ierosina jaunus vai grozītus noteikumus par darbu uz noteiktu laiku, reaģējot uz esošajām un nākotnes darba tirgus problēmām. Kopš to pieņemšanas 2020. gada martā Spānija pagarināja atlaišanas apturēšanu līgumiem (gan terminētajiem, gan beztermiņa) līdz 2021. gada septembra beigām. Attiecībā uz terminētajiem līgumiem aizliegums tika pagarināts līdz 2022. gada februārim. Turklāt Spānija savā ANP paredzēja vienkāršot un pārkārtot darba līgumu veidu izvēli, tostarp pārskatīt apmācības/mācekļa līguma un sezonas līguma izmantošanu, nostiprinot nepieciešamību sniegt pamatojumu pagaidu darbā pieņemšanai, lai galu galā beztermiņa darba līgumi kļūtu par vispārēju normu. Itālija atjaunināja likumu, kas ļauj turpmāk pagarināt vai atjaunot terminētos līgumus uz laiku, kas nepārsniedz divpadsmit mēnešus un neskarot maksimālo kopējo ilgumu, kas ir divdesmit četri mēneši. 2020. gada jūnijā Slovākija pieņēma pārejas noteikumu, lai ļautu darba devējiem pagarināt un no jauna apspriest terminētos līgumus, kurus bija plānots pārtraukt ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc ārkārtas stāvokļa izbeigšanās. Ja tie netiks pārtraukti, darba attiecības pārvērtīsies par darbu uz nenoteiktu laiku. 2020. gada augustā Lietuva ieviesa kritērijus, kas jāievēro pagaidu nodarbinātības aģentūrām, jo​īpaši attiecībā uz to statusu un spēju nodrošināt pagaidu nodarbinātības pakalpojumus. 2020. gada decembrī Francija grozīja esošo apmaksātā atvaļinājuma sistēmu un ierosināja jaunus noteikumus par terminēto līgumu atjaunošanu saskaņā ar koplīgumiem.

Saskaņā ar pīlāra 5. principu (par drošiem un pielāgojamiem darba apstākļiem) dažās dalībvalstīs tika ieviesti arī mērķtiecīgi pasākumi, lai veicinātu pāreju uz beztermiņa nodarbinātību. 2021. gada jūlijā Spānija sava ANP ietvaros veica grozījumus publiskā sektora pamatnolikumā, lai samazinātu terminēto līgumu īpatsvaru publiskajā sektorā un novērstu šāda nodarbinātības veida ļaunprātīgu izmantošanu. Pagaidu darba ņēmēju papildu stabilizācijas procedūras ir paredzēts noteikt 2022. gada decembrī, un attiecīgi tiks grozīti nozaru statūti, piemēram, veselības aprūpes un izglītības nozarēs. Lai veicinātu terminētu līgumu pārveidošanu par beztermiņa līgumiem, 2020. gada augustā Portugāle pieņēma noteikumu attiecībā uz tādu piemaksu par līgumu, kuras apmērs ir divreiz lielāks par līgumā paredzēto mēneša pamatalgu (līdz aptuveni 2200 EUR). 2021. gada maijā Itālija pieņēma jaunu atkārtotas nodarbinātības līgumu, lai atbalstītu terminēto līgumu pārveidi un veicinātu pāreju uz darba tirgu. Pasākuma mērķis ir veicināt beztermiņa nodarbinātību, uz laiku atbrīvojot darba devējus no sociālā nodrošinājuma iemaksām.

Vairākās dalībvalstīs turpinās centieni novērst nedeklarētu darbu, veicot papildu pasākumus, tostarp palielinot darba inspekciju kapacitāti. Grieķija plāno izmaiņas nodokļu un sociālā nodrošinājuma režīmā kultūras un mākslas nozarē, lai veicinātu deklarētu darbu. 2021. gada februārī Spānija pieņēma rīcības plānu, lai ar darba inspekciju, izpratnes veidošanas kampaņu un tehniskās palīdzības starpniecību noregulētu algas un sociālā nodrošinājuma iemaksas darba ņēmējiem mājsaimniecību kopšanas nozarē. Līdz 2021. gada martam darba inspekcija Spānijā darba devējiem bija nosūtījusi vairāk nekā 45 000 vēstuļu. Tā rezultātā tika legalizēti aptuveni 30 000 mājstrādnieku. Kā daļu no plašākas reformas Horvātija pieņēma valsts plānu 2021.–2024. gadam cīņai pret nedeklarētu darbu, kas ietver vairākus likumdošanas un neleģislatīvus pasākumus, kuri palīdzēs novērst netipisku darba veidu ļaunprātīgu izmantošanu, palielinās izpratni par likumīga darba priekšrocībām un veicinās godīgu konkurenci. Lietuva pieņēma jaunu mērķtiecīgu pasākumu, lai apkarotu nedeklarētu darbu būvniecības nozarē. Pasākums, kas stāsies spēkā no 2022. gada janvāra, noteiks, ka visām būvniecībā strādājošajām personām jābūt līdzi “būvnieka apliecībai” un darba devējiem visi nepieciešamie dati jānosūta uz centralizētu identifikācijas sistēmu. Lietuva arī grozīja savu darba likumdošanu, lai nodrošinātu pārredzamību attiecībā uz algu maksāšanu un citām darba tiesībām (t. i., cita starpā dienas naudas un komandējuma izdevumu segšana) visiem darbiniekiem. Plānots, ka grozījumi stāsies spēkā 2022. gada janvārī. Plašākas reformas ietvaros Rumānija plāno formalizēt mājsaimniecības darbu, ieviešot darba kuponus, šim noteikumam stājoties spēkā 2022. gada sākumā.

Vairākas dalībvalstis pielāgoja savus valsts nodarbinātības dienestus, lai labāk reaģētu uz jaunākajām norisēm darba tirgū. 2020. gada novembrī Igaunija pieņēma jaunu Nodarbinātības programmu 2021.–2023. gadam, lai labāk atbalstītu tos, kuri saskaras ar šķēršļiem nodarbinātībai, jo īpaši ilgtermiņa bezdarbniekus. 2020. gada decembrī Grieķija atklāja platformu myOAEDlive, ar kuras starpniecību bezdarbniekiem un uzņēmumiem tiek sniegti tiešsaistes konsultāciju pakalpojumi, vajadzības gadījumā arī mutiskā tulkošana no/uz svešvalodām. 2020. gada decembrī Somija pieņēma izmēģinājuma projektu, lai stiprinātu nodarbinātības pakalpojumu sniegšanu vietējā līmenī. Iesaistot 25 izmēģinājuma zonas, kas sastāv no 118 pašvaldībām, pašvaldību izmēģinājuma projektu mērķis ir palielināt darba meklētāju, jo īpaši ilgtermiņa bezdarbnieku un personu no neaizsargātās vides, nodarbinātību un sniegt viņiem apmācību, lai nodrošinātu kvalificēta darbaspēka pieejamību. Projekts ir sācies 2021. gada martā, un paredzēts, ka tas tiks noslēgts 2023. gada jūnijā. 2020. gada decembrī Ungārija ieviesa jaunu darba meklēšanas portālu KarrierM (“Mana karjera”), kas sniedz informāciju gan darba meklētājiem, gan darba devējiem. Portāls ar kopējo budžetu 2,8 miljardu HUF (7,6 miljonu EUR) apmērā piedāvā arī individuālus norādījumus un atbalstu darba meklētājiem. Tomēr plašākas reformas ietvaros 2021. gada februārī Ungārija pieņēma jaunu tiesisko regulējumu, ar kuru no VND instrumentu kopuma tika izņemts finansiālais atbalsts apmācību maksai un saistītām ceļa izmaksām. Šīs izmaiņas var samazināt darba meklētāju motivāciju iesaistīties apmācībā.

Dalībvalstis veica pasākumus, lai uzlabotu valsts nodarbinātības dienestu sniegto atbalstu, kā arī lai sasniegtu neaizsargātākās iedzīvotāju grupas. Luksemburga uzsāka projektu “eADEM”, lai digitalizētu savus valsts nodarbinātības dienestus un uzlabotu efektivitāti, modernizējot IT aprīkojumu. Saskaņā ar Luksemburgas ANP šo projektu bija paredzēts sākt 2021. gada februārī un pabeigt līdz 2024. gada beigām vai 2025. gada sākumam. Pasākums, kura mērķis ir paplašināt VND sniegto digitālo pakalpojumu skaitu, tika ieviests 2021. gada aprīlī, un tagad darba piedāvājumi būs pieejami visiem darba meklētājiem, nevis tikai reģistrētajiem. Tas notika pēc partnerattiecību atjaunošanas starp uzņēmēju federāciju un PES (2020. gada decembrī), un profesionālās pārklasificēšanas sistēmas reforma stājās spēkā 2020. gada novembrī. 2020. gada decembrī Rumānija uzsāka Eiropas Sociālā fonda finansētu projektu, lai modernizētu valsts nodarbinātības dienestu struktūras, attīstot lietu pārvaldības pakalpojumus darba meklētājiem, tostarp neaizsargātām grupām. Rumānija arī plāno ieviest jaunu platformu, lai uzlabotu valsts nodarbinātības pakalpojumus darba devējiem, tostarp apmācot 900 darbiniekus un veicot pasākumus, lai sekmētu sadarbību ar teritoriālajām nodarbinātības aģentūrām. Īrija 2020. gada jūlijā pieņēma pagaidu pasākumu, lai palielinātu valsts nodarbinātības dienestu spēju atbalstīt darba meklētājus, izmantojot palīdzību darba meklējumos, tostarp ar citu līgumpakalpojumu un vietējo nodarbinātības aģentūru starpniecību. Bulgārija 2019. gadā ieviesa jaunu pakalpojumu ar nosaukumu “mobilais nodarbinātības birojs”, lai sniegtu nodarbinātības pakalpojumus attālos apgabalos, kur nav pastāvīga nodarbinātības biroja. Pēc apturēšanas Covid-19 pandēmijas dēļ mobilie nodarbinātības biroji savu darbību atsāka 2021. gada jūlijā, sniedzot norādījumus un atbalstu vairāk nekā 1400 darba meklētājiem. Beļģijas ANP ietver pasākumus, lai veicinātu datu apmaiņu par īstermiņa bezdarbniekiem starp dažādiem valdības līmeņiem. Mērķis ir labāk atbalstīt VND, lai sasniegtu šo konkrēto grupu, izmantojot papildu pasākumus, ko izstrādā reģionālie valsts nodarbinātības dienesti (piemēram, Flandrijas reģionā). Beļģijas Valonijas reģions 2022. gada janvārī ieviesīs pasākumu kopumu, lai darba meklētājiem nodrošinātu personalizētākus norādījumus. Tas ietver digitālo rīku ieviešanu un labākas darba piemeklēšanas darbības, kas paredzētas visneaizsargātākajiem darba meklētājiem. 2021. gada septembrī Grieķija pieņēma tiesību aktus par jaunu pārvaldības sistēmu savam valsts nodarbinātības dienestam un plāno ieguldījumus savu vietējo filiāļu modernizācijā, tostarp darbības, lai uzlabotu zīmolradi, komunikāciju un konsultācijas.

Vairākas dalībvalstis ieviesa galvenokārt pagaidu pasākumus, lai padarītu savas esošās ALMP sistēmas efektīvākas, jo īpaši lai cīnītos pret ilgtermiņa bezdarbu saskaņā ar pīlāra 4. principu (aktīvs atbalsts nodarbinātībai). 2020. gada jūlijā Īrija apstiprināja pagaidu pasākumu, lai nodrošinātu 10 000 papildu darbvietu un profesionālās pieredzes shēmas cilvēkiem, kuriem bezdarba periods ilgst sešus mēnešus vai vairāk. 2020. gada oktobrī Grieķija pieņēma jaunu nodarbinātības subsīdiju programmu, lai radītu 100 000 jaunu darbvietu privātajā sektorā. Par jaunpieņemtajiem darba ņēmējiem valsts sedz sociālā nodrošinājuma iemaksas sešu mēnešu garumā un paredz papildu algas subsīdiju 200 EUR apmērā mēnesī personām, kuras iepriekš bijušas ilgtermiņa bezdarbnieki. Sākot ar 2022. gada janvāri, programma tiks papildināta ar 50 000 jaunu darbvietu. 2020. gada decembrī Beļģijas Valonijas reģions ieviesa jaunu pagaidu darbā pieņemšanas subsīdiju ilgtermiņa bezdarbniekiem nozarēs, kuras spēcīgi skārusi Covid-19 krīze. Jaunās shēmas vērtība ir 1000 EUR mēnesī ne ilgāk kā 24 mēnešus, un tā tiek nodrošināta papildus citam darbā pieņemšanas pabalstam, kura summa laika gaitā samazinās. 2020. gada decembrī Francija paplašināja izmēģinājuma projektu territoires zéro chômeurs (“nulles bezdarba teritorijas”), lai vēl vairāk integrētu ilgtermiņa bezdarbniekus. Šā projekta ietvaros pasākums “CDI iekļaušana” ir īpaši paredzēts darba ņēmējiem, kuri ir vecāki par 57 gadiem, izmantojot pielāgotus beztermiņa līgumus. Projekts tika paplašināts, aptverot 50 jaunas zonas uz 5 papildu gadiem. Austrija apstiprināja jaunu finanšu piešķīrumu, lai atbalstītu ilgtermiņa bezdarbnieku integrāciju darba tirgū un nodrošinātu labākus valsts nodarbinātības dienesta norādījumus un palīdzību, tostarp prasmju pilnveides pasākumus, ko finansē no ANP. 2021. gada janvārī Somijā stājās spēkā vairāki grozījumi darba tiesību aktos. To mērķis ir nodrošināt īpaši pielāgotus un integrētākus pakalpojumus neaizsargātā situācijā esošām personām, jo​īpaši ilgtermiņa bezdarbniekiem. 2021. gada maijā Dānija panāca vienošanos piešķirt 159 miljonus DKK (aptuveni 21 miljonu EUR), lai cīnītos pret ilgtermiņa bezdarbu un atbalstītu bezdarba skarto personu, jo īpaši darba meklētāju, kuri ir vecāki par 50 gadiem, integrāciju darba tirgū.

Dalībvalstis ieviesa jaunus pasākumus (galvenokārt pagaidu) vai paplašināja esošos, lai stiprinātu savas bezdarbnieka pabalstu sistēmas saskaņā ar pīlāra 13. principu par bezdarbnieka pabalstiem. No 2020. gada augusta Dānija ieviesa pagaidu pasākumu, lai nodrošinātu augstākus bezdarbnieka pabalstus (līdz 110 %) mazprasmīgiem darba meklētājiem, kuri uzsāk profesionālās apmācības kursu. Kā daļu no pagaidu pasākumu kopuma pandēmijas negatīvās ietekmes mazināšanai Portugāle 2020. gada novembrī koriģēja bezdarbnieka pabalstu aprēķināšanas formulu situācijās, kad tiek samazināts garantijas periods pabalsta saņemšanai, un uz laiku apturēja ekskluzivitātes pienākumu (tādējādi ir iespējama pašnodarbinātā statusa izveide, kamēr tiek saņemts bezdarbnieka pabalsts). 2020. gada decembrī Portugāle uz vēl sešiem mēnešiem pagarināja tiesības uz bezdarbnieka pabalstiem, kuri beidzas 2021. gadā. Beļģija apturēja bezdarbnieka pabalstu samazinājumu līdz 2021. gada septembra beigām un iesaldēja to tādā līmenī, kādā pabalsta saņēmējam bija tiesības saņemt 2020. gada aprīlī. 2021. gada maijā Spānija pieņēma pagaidu bezdarbnieka pabalstu shēmu līdz 2021. gada septembrim (776 EUR vērtībā) māksliniekiem, kuri iepriekš ir veikuši iemaksas bezdarba shēmā (no četriem līdz sešiem mēnešiem, ja iemaksa 2019. gadā ir attiecīgi veikta vismaz 20–55 dienas). Igaunija apstiprināja reformu, kas no 2021. gada būtiski paaugstina bezdarbnieka pabalsta līmeni. No 2020. gada 1. augusta bezdarba apdrošināšanas pabalsta neto aizstāšanas likme pirmajās 100 bezdarba perioda dienās pieauga no 50 % līdz 60% no iepriekšējiem ienākumiem. Turklāt ANP paredz mehānismu, kā paaugstināt bezdarbnieka pabalstu maksimālo ilgumu augsta bezdarba līmeņa gadījumā. Lietuvā darba ņēmēji, kuri vairs nesaņem pabalstus pēc atgriešanās darbā, var vieglāk atkārtoti pieprasīt bezdarbnieka pabalstu, ja viņi atkal kļūst par bezdarbniekiem.

Daži no bezdarbnieka pabalstu sistēmām pieņemtajiem pasākumiem ir izstrādāti, lai uzlabotu konkrētu iedzīvotāju grupu situāciju. Saistībā ar Covid-19 krīzi Luksemburga pieņēma pagaidu pasākumu, kura mērķis bija līdz 2021. gada jūnijam pagarināt īpašo saīsinātā darba laika shēmu. Atlīdzības līmenis par daļēju bezdarbu saskaņā ar Darba kodeksu nedrīkst būt zemāks par nekvalificētiem darba ņēmējiem noteikto minimālās sociālās algas apmēru. 2020. un 2021. gadā Itālija apstiprināja pagaidu noteikumus, lai apturētu pakāpenisku bezdarbnieka pabalstu samazināšanu un paplašinātu potenciālo pabalstu saņēmēju kategorijas. 2020. gada decembrī tā arī apstiprināja neto pagaidu ienākumu atbalstu 500 EUR apmērā mēnesī sievietēm bezdarbniecēm vai sievietēm ar vienu ienākumu avotu un apgādājamiem bērniem. Pasākums ir spēkā līdz 2023. gadam, un tā maksimālie kopējie izdevumi būs 5 miljoni EUR gadā. 2021. gada aprīlī Latvija no 4 uz 6 mēnešiem pagarināja 2020. gada martā ieviesto 180 EUR pagaidu atbalstu bezdarbniekiem, kuru pabalsta izmaksa ir beigusies . Turklāt 2020. gada decembrī Latvijā tika pieņemts pagaidu bezdarbnieka pabalsts (500 EUR pirmos divus mēnešus un 375 EUR pēdējos divus mēnešus) jaunajiem absolventiem, kas reģistrēti kā bezdarbnieki. Abu šo pasākumu īstenošana beidzās 2021. gada 30. jūnijā. Turklāt pagaidu pabalstu papildina pastāvīgs pasākums, kas paredzēts, lai līdz divām reizēm atjaunotu bezdarbnieka pabalstu izmaksu un pilnībā segtu citus (t. i., invaliditātes) pabalstus. Abām potenciālo atbalsta saņēmēju grupām bija jāreģistrējas VND un jāiesaistās ALMP. Austrija grozīja bezdarba apdrošināšanas likumu, lai nodrošinātu pagaidu atbalstu strādājošiem vecākiem ar bērniem līdz 14 gadu vecumam vai ar invaliditāti (bez vecuma ierobežojuma). Pasākums, kas pagarināts līdz 2021. gada jūlijam, attiecas arī uz vecāka gadagājuma cilvēku aprūpētājiem. Austrija arī pieņēma pagaidu pasākumus, lai ar vienreizējām no 1000 EUR līdz 3500 EUR lielām subsīdijām atkarībā no gadījuma atbalstītu kultūras un radošā sektora darbiniekus, kuri saskārās ar ienākumu zudumu. 2020. gada augustā Īrija grozīja esošo tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu pagaidu bezdarbnieka pabalstus tiem, kuri pandēmijas dēļ zaudēja darbu, un pabalstu līmeņi tika pārkalibrēti viļņveidīgi.

Dalībvalstis pielāgoja savus tiesiskos regulējumus, lai nodrošinātu bezdarbnieka pabalstu atbilstību un segumu, ņemot vērā arī nosacījumu sistēmas prasības. 2020. gada decembrī Somija ieviesa pasākumu, lai atvieglotu bezdarbnieka pabalstu saņemšanas nosacījumus, jo īpaši tiem darba meklētājiem, kuri iesaistās īstermiņa izglītībā. Paredzams, ka pasākums arī atvieglos VND darba slodzi un nodrošinās resursu piešķiršanu tiem, kam tie visvairāk nepieciešami. Itālija finansēja pagaidu ienākumu pabalstus sezonālajiem darbiniekiem, darba ņēmējiem ar pārtraukumiem un pašnodarbinātajiem. Igaunija grozīja esošo regulējumu, lai no 2021. gada janvāra palielinātu bezdarbnieka pabalstu līmeni no 35 % līdz 50 % no minimālās mēneša algas. Grieķija, 2021. gada maijā izbeidzot regulāro bezdarbnieka pabalstu pagaidu pagarināšanu, plāno veikt plašāku pašreizējo bezdarbnieka pabalstu shēmu reformu. Mērķis ir uzlabot atbilstību un segumu, veicināt ātrāku atgriešanos darba tirgū un novērst prasmju pilnveides traucēkļus. 2021. gada jūnijā Somija turpināja pagarināt esošo tiesisko regulējumu līdz 2021. gada septembrim, lai darba meklētāji saņemtu bezdarbnieka pabalstu kā avansa maksājumu sešus mēnešus, nevis ierastos divus mēnešus. 2021. gada jūnijā Malta uzsāka esošo bezdarbnieka pabalstu shēmu novērtējumu, kā rezultātā tika sagatavots ziņojums, kurā tiks sniegti konkrēti pierādījumi, lai panāktu efektīvu pabalstu segumu un labāku pabalstu atbilstību, vienlaikus uzlabojot stimulus strādāt. ANP īstenošanas ietvaros ziņojumu paredzēts publicēt līdz 2022. gada vidum.

Dažas dalībvalstis pieņēma jaunus noteikumus vai grozīja esošos, lai veicinātu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, vienlaikus nodrošinot viņu tiesību aizsardzību. 2021. gada aprīlī Rumānija apstiprināja jaunus noteikumus, lai nodrošinātu tiesisko aizsardzību Rumānijas pilsoņiem, kuri strādā ārzemēs, izmantojot nodarbinātības aģentūru koordinētus līgumus, neatkarīgi no viņu izcelsmes (vai rumāņu, vai arī citas dalībvalsts). 2021. gada aprīlī Somija grozīja esošo tiesisko regulējumu par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem sezonālā darba nolūkā. Pasākuma mērķis ir samazināt administratīvo slogu darba devējiem un ārvalstu sezonāla darba ņēmējiem, un tas ir papildināts ar papildu grozījumiem, kas stāsies spēkā 2021.gada oktobrī un paredz novērst un konstatēt negodīgu darba praksi. 2021. gada jūnijā Luksemburga paplašināja nodokļu vienošanos ar Beļģiju un Franciju attiecībā uz pārrobežu darba ņēmējiem, kas ir nodarbināti valstī, bet pašlaik veic tāldarbu, un vēlāk pagarināja to attiecīgi līdz 31. decembrim un 15. novembrim. Līgums starp Luksemburgu un Vāciju ir atjaunojams ik mēnesi.

Vairākas dalībvalstis ir pielāgojušas savu sistēmu sociālo partneru iesaistīšanai un darba koplīguma sarunām saskaņā ar pīlāra 8. principu par sociālo dialogu un darbinieku dalību. 2021. gada februārī Francija pieņēma jaunu tiesisko regulējumu darba koplīgumu sarunām publiskajā sektorā, tostarp definējot klauzulas, kuras būtu apspriežamas, piemēram, attiecībā uz māceklību un kompensācijas politikas īstenošanu. 2021. gada aprīlī Francija pieņēma reformu, kuras mērķis ir stiprināt sociālo dialogu platformu ekonomikā, rīkojot vēlēšanas un ieceļot pārstāvjus un valsts iestādi, kas ir atbildīga par vēlēšanu organizēšanu. 2021. gada jūlijā Kipra organizēja Darba konsultatīvās padomes konventu, lai ar sociālajiem partneriem apspriestu vairākas nozīmīgas reformas valstī, tādējādi nodrošinot efektīvu darba koplīgumu sarunu mehānismu un savstarpējo līgumu darbību, kā arī darba strīdu novēršanu un izšķiršanu. Grieķija atjaunināja kolektīvo darba tiesību sistēmu, izveidojot arodbiedrību digitālo reģistru, reglamentējot tiesības streikot un līdz 33 % palielinot sabiedrisko pakalpojumu uzņēmumu minimālo pakalpojumu apjomu streiku laikā. ANP ietvaros Spānija plāno uzlabot darba koplīgumu sarunas, grozot attiecīgos tiesību aktus un iekļaujot izmaiņas sarunu struktūrā, lai stiprinātu sarunās iesaistīto pušu pārstāvību, bagātinātu dialoga saturu un uzlabotu tiesiskā regulējuma noteiktību attiecībā uz tā piemērošanu un ietekmi. Tāpat arī ANP ierosināto reformu ietvaros Rumānija plāno grozīt tiesisko regulējumu, lai uzlabotu sociālā dialoga darbību.

2.4.    8. pamatnostādne. Veicināt vienādas iespējas visiem, sekmēt sociālo iekļaušanu un apkarot nabadzību

Šī iedaļa aplūko nodarbinātības 8. pamatnostādnes īstenošanu, kas iesaka dalībvalstīm veicināt vienādas iespējas visiem, sekmēt sociālo iekļaušanu un apkarot nabadzību saskaņā ar pīlāra 2. principu (par dzimumu līdztiesību), 3. principu (par vienādām iespējām), 11. principu (par bērnu aprūpi un atbalstu bērniem), 12. principu (par sociālo aizsardzību), 14. principu (par minimālajiem ienākumiem), 15. principu (par ienākumiem un pensiju vecumdienās), 16. principu (par veselības aprūpi), 17. principu (par invalīdu iekļaušanu), 18. principu (par ilgtermiņa aprūpi), 19. principu (par mājokļiem un palīdzību bezpajumtniekiem) un 20. principu (par piekļuvi pamatpakalpojumiem). 2.4.1. iedaļa analizē galvenos rādītājus, bet 2.4.2. iedaļa ziņo par dalībvalstu politikas pasākumiem sociālās aizsardzības sistēmu un sociālās iekļaušanas jomā.

2.4.1.    Galvenie rādītāji

Neraugoties uz Covid‑19 krīzi, 2020. gadā mājsaimniecību bruto izmantojamie ienākumi (GDHI) uz vienu iedzīvotāju kopumā vidēji saglabājās stabili dalībvalstīs. Vislielākais pieaugums tika novērots Lietuvā, kam sekoja Īrija un Polija (attiecīgi 10,2, 5,7 un 4,9 procentpunkti) — sk. 2.4.1. attēlu. Spānija pieredzēja vislielāko samazinājumu, aiz tās ierindojās Kipra, Malta un Itālija (attiecīgi‑5,4, ‑3,2, ‑2,3 un ‑2,1 procentpunkti). Lielākā daļa ES valstu uzrādīja daudz mazākas atšķirības. Kā jau tika teikts 2.1.1. iedaļā, dalībvalstu atšķirības šajā rādītājā, cita starpā, atspoguļo Covid‑19 krīzes ietekmes nozaru atšķirības, kā arī ienākumu atbalsta shēmu un automātisko stabilizatoru darbības atšķirīgo apmēru. Dažās dalībvalstīs reālie bruto izmantojamie ienākumi uz vienu iedzīvotāju joprojām ir mazāki nekā 2008. gadā novērotās vērtības, ierindojot tās vai nu kategorijā “jānovēro” (Austrija 225 ), vai kategorijā “kritisks stāvoklis” (Grieķija, Itālija, Spānija un Kipra).

2.4.1. attēls. Neraugoties uz Covid‑19 krīzi, 2020. gadā mājsaimniecību bruto izmantojamie ienākumi (GDHI) uz vienu iedzīvotāju lielākoties kopumā saglabājās stabili dalībvalstīs

Reālais bruto izmantojamo ienākumu pieaugums uz vienu iedzīvotāju (2008=100) 2020. gadā un izmaiņas, salīdzinot ar iepriekšējo gadu (sociālo rezultātu pārskata pamatrādītājs).

Piezīme. Asu krustpunkts ir nesvērtais ES vidējais rādītājs. Apzīmējumus skatīt pielikumā. Dati par Bulgāriju, Igauniju, Franciju un Rumāniju nav pieejami.

Avots: Eurostat, [ tepsr_wc310 ].

2020. gadā lielākajā daļā dalībvalstu nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļautu personu (AROPE) īpatsvars lielākoties palika stabils vai samazinājās, tomēr joprojām pastāv būtiskas atšķirības. Eiropas sociālo tiesību pīlāra rīcības plānā Komisija nosprauda pamatmērķi — līdz 2030. gadam samazināt AROPE skaitu par 15 miljoniem. 2020. gadā Rumānijai, Bulgārijai, Grieķijai un Spānijai bija visaugstākie AROPE rādītāji (35,8 %, 33,6 %, 27,5 % un 27 %), bet Čehijai, Slovākijai, Slovēnijai un Nīderlandei — vismazākie (11,5 %, 13,8 %, 14,3 % un 15,8 %). Starp valstīm ar augstiem rādītājiem Rumānija reģistrēja nelielu samazinājumu (par 0,5 procentpunktiem) līdz 35,8 %, bet Bulgārija un Spānija — nelielu palielinājumu (attiecīgi par 0,4 procentpunktiem un 0,8 procentpunktiem), tomēr saskaņā ar sociālo rezultātu pārskata metodoloģiju situācija joprojām ir “kritiska” visās šajās valstīs. Lietuva un Vācija ir kategorijas “jānovēro” valstis (sk. 2.4.2. attēlu), tomēr jāatzīmē, ka Vācijas gadījumā datu laikrindā bija nopietns pārrāvums datu vākšanas būtisku izmaiņu dēļ 226 . Lielākais AROPE rādītāja samazinājums tika paziņots Latvijā (par 1,6 procentpunktiem līdz 25,1 %), kas turpina jau iepriekš aizsākušos samazinājuma tendenci no joprojām augsta līmeņa. Starp valstīm, kam bija viszemākie AROPE rādītāji, Slovākijas rādītājs uzlabojās vēl vairāk, proti, par 1,1 procentpunktu, sasniedzot 13,8 %, bet Čehijas — uzlabojās par 0,6 procentpunktiem, sasniedzot 11,5 %. Eiropas reģionu AROPE rādītāju atšķirības ir ievērojamas, ar vēl lielāku amplitūdu nekā starp dalībvalstīm. Vienā un tajā pašā dalībvalstī var parādīties būtiskas atšķirības, kā tas novērojams Spānijā un Itālijā — sk. 3. pielikuma 8. attēlu.

2.4.2. attēls. Nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļautu personu īpatsvars ir palicis stabils vai samazinājies vairumā valstu, taču joprojām pastāv plašas atšķirības

Nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto personu īpatsvars (%), 2020. gada līmenis un izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu (sociālo rezultātu pārskata pamatrādītājs)

Piezīme. Asu krustpunkts ir nesvērtais ES vidējais rādītājs. Apzīmējumus skatīt pielikumā. Dati par Īriju un Itāliju nav pieejami un par Franciju, Latviju, Nīderlandi, Poliju un Slovākiju ir pieejami provizoriski dati. Laikrindu pārrāvumi Beļģijai, Vācijai un Luksemburgai. Sākot no 2020. gada, Vācija nodod AROPE rādītāja datus EU-SILC, balstoties uz apsekojumu (Mikrozensus), kas atšķiras no iepriekšējā. Rezultātā dažādu gadu datus vairs nevar salīdzināt. Pēc tās pārskatīšanas 2021. gadā pamatrādītāja definīcija atšķiras no iepriekšējās definīcijas [ ilc_peps01 ]. 227

Avots: Eurostat, [ tepsr_lm410 ].

Valdību strauja iejaukšanās palīdzēja mazināt pandēmijas ietekmi uz ienākumu nabadzības riskiem, smagu materiālu un sociālu nenodrošinātību un daļējās bezdarbnieku mājsaimniecībās dzīvojošu personu īpatsvaru. Nabadzības riska (AROP) rādītājs 2020. gadam (kas ir saskaņā ar EU-SILC un attiecas uz 2019. gada ienākumu līmeņiem) saglabājās diezgan stabils visās dalībvalstīs (sk. 2.4.3. attēla augšējo diagrammu). Saskaņā ar Eurostat ātrajām aplēsēm (par 2020. gada ienākumiem) 228 , rādītāja palielināšanās tika iegrožota vismaz pusē dalībvalstu salīdzinājumā ar 2019. gadu (un mazliet samazinājās Igaunijā, Lietuvā, Somijā, Rumānijā un Čehijā). Tomēr neliels palielinājums tiek prognozēts Grieķijai, Spānijai, Horvātijai, Slovēnijai un mazākā mērā Itālijai. Kopumā smagas materiālas un sociālas nenodrošinātības rādītājs 229 2020. gadā saglabājās stabils, lai gan vienotības bija maz. Kamēr dažas valstis (Lietuva, Slovākija, Polija un Grieķija) reģistrēja ierobežotus samazinājumus, citas pieredzēja stabilitāti vai nelielus palielinājumus (Spānija, Bulgārija un Rumānija). Daļējās bezdarbnieku mājsaimniecībās dzīvojošu personu īpatsvars 230 arī saglabājās stabils, atspoguļojot politikas centienus iegrožot darba zaudēšanu. Ievērības cienīgi pozitīvi izņēmumi ir Slovākija un Portugāle (ar samazinājumu attiecīgi 2 un 1,2 procentpunkti), savukārt Francijā tika novēroti rādītāja palielinājumi (par 1,7).

2.4.3. attēls. AROPE komponentu uzlabošana, kas norisinās kopš 2015. gada, turpinājās arī krīzes laikā gandrīz visās dalībvalstīs, pateicoties ieviestajiem politikas pasākumiem

Nabadzības vai sociālās atstumtības riska rādītāja komponentu pamatrādītājs (%, 2015, 2019, 2020)

Piezīme. Rādītāji ir sarindoti atbilstoši AROPE rādītājiem 2020. gadā. Dati par Īriju un Itāliju nav pieejami. “Smagas materiālas un sociālas nenodrošinātības rādītājs” aizstāj iepriekšējo “smagas materiālas nenodrošinātības rādītāja” komponentu. Tāpat arī “Personas, kas dzīvo mājsaimniecībās ar ļoti zemu darba intensitāti” rādītājs laikā no 2019. gada līdz 2020. gadam pārvietojās no 0–59 uz 0–64 vecuma grupu. Sākot no 2020. gada, Vācija nodod AROPE rādītāja un tā komponentu datus EU-SILC, balstoties uz apsekojumu (Mikrozensus), kas atšķiras no iepriekšējā. Rezultātā dažādu gadu datus vairs nevar salīdzināt.

Avots: Eurostat, [ tessi010 , tepsr_lm420 , tepsr_lm430 ].

Nabadzības vai sociālās atstumtības riska rādītājs bērniem (0–17) vidēji saglabājās kopumā stabils 2020. gadā, ar joprojām lielām atšķirībām starp valstīm. Gan apsekojuma dati, gan Eurostat ātrās aplēses norāda, ka AROPE rādītājs bērniem un tā komponenti bija salīdzinoši stabili 2020. gadā. No 2019. gada līdz 2020. gadam AROPE rādītājs bērniem samazinājās par vairāk nekā 0,5 procentpunktiem 11 dalībvalstīs, visizteiktākais samazinājums tika reģistrēts Slovākijā, Zviedrijā un Lietuvā (par aptuveni 3 procentpunktiem). Taču tas palielinājās desmit dalībvalstīs – vislielākais palielinājums tika reģistrēts Vācijā, Austrijā un Rumānijā (attiecīgi 9,7, 1,8 un 1,5 procentpunkti; Vācijas palielinājums ir saistīts ar jau minētajiem laikrindu pārrāvumiem). Rumānija, Grieķija, Spānija un Bulgārija ir atzīmētas sociālajā rezultātu pārskatā kā “kritiskā stāvoklī” esošas.  Turklāt Rumānijā, Austrijā un Spānijā ir reģistrēts nabadzības līmenis, kas bērniem ir ievērojami augstāks nekā pārējiem iedzīvotājiem (attiecīgi par 5,7, 5,2 un 4,8 procentpunktiem). Ir mazāk ticams, ka nabadzībā vai sociālajā atstumtībā uzauguši bērni gūs labas sekmes skolā, ka viņiem būs laba veselība un viņi pilnībā īstenos savu potenciālu turpmākajā dzīvē. Kā norāda salīdzinošās vērtēšanas satvars par bērnu aprūpi un atbalstu bērniem, noturīgs nabadzības indekss bērniem saglabājas augstāks nekā pārējiem iedzīvotājiem, un sociālo pārvedumu ietekme uz bērnu nabadzību, ir ievērojami mazāka nekā ES vidējā dažās dalībvalstīs (piemēram, Spānijā, Rumānijā, Maltā, Itālijā, Bulgārijā un Portugālē). Dažās dalībvalstīs to bērnu nabadzības vai sociālās atstumtības riska rādītājs (AROPE), kurus audzina viens vecāks vai kuri aug ģimenēs ar vairāk nekā trīs bērniem, vai kuriem ir migrantu vai romu izcelsme, ir trīs reizes augstāks nekā citiem bērniem.

2.4.4. attēls. Nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto bērnu īpatsvars kopumā palika nemainīgs, tomēr pastāv lielas atšķirības starp ES valstīm

Nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto bērnu (personas, kam ir 17 gadi vai mazāk) īpatsvars (%), 2020. gada līmenis un izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu (sociālo rezultātu pārskata pamatrādītājs)

Piezīme. Asu krustpunkts ir nesvērtais ES vidējais rādītājs. Apzīmējumus skatīt pielikumā. Dati par Īriju un Itāliju nav pieejami un par Franciju, Nīderlandi, Poliju un Slovākiju ir pieejami provizoriski dati. Laikrindu pārrāvumi ir Beļģijai, Vācijai un Luksemburgai. Sākot no 2020. gada, Vācija nodod AROPE rādītāja datus EU-SILC, balstoties uz apsekojumu (Mikrozensus), kas atšķiras no iepriekšējā. Rezultātā dažādu gadu datus vairs nevar salīdzināt.

Avots: Eurostat, [ tepsr_lm412 ].

Personām ar invaliditāti, it sevišķi sievietēm un darbspējas vecuma personām, pastāvēja krietni lielāka iespējamība saskarties ar AROPE 2020. gadā. 2020. gadā ES 28,9 % personu ar invaliditāti saskārās ar nabadzības vai sociālās atstumtības risku salīdzinājumā ar 19 % personu bez invaliditātes, kas ir palielinājums no 28,4 % 2019. gadā 234 . Visaugstākais līmenis bija Bulgārijā (52,3 %), Igaunijā (40,4 %), Latvijā (39,3 %), Lietuvā (38,7 %), Horvātijā (38,2 %) un viszemākais — Slovākijā, Dānijā, Somijā un Austrijā (starp 20,3 % un 22,3 %). Starp personām ar invaliditāti visvairāk apdraudētas ir sievietes (29,9 % salīdzinājumā ar 27,7 % vīriešu), kā arī personas 16–64 gadu vecumā (34,3 % salīdzinājumā ar 23,2 % personu, kas vecākas par 65 gadiem). Covid-19 krīze nesamērīgi ietekmēja personas ar invaliditāti un saasināja jau iepriekš pastāvošos atstumtības riskus 235 , sevišķi piekļuvi veselības aprūpei, izglītībai, nodarbinātībai un tiešsaistes atbalsta pasākumiem, jo īpaši aprūpes iestādēs dzīvojošām personām 236 .

Migrantu un romu izcelsmes personu, kas saskaras ar nabadzību un sociālo atstumtību, īpatsvars ievērojami pārsniedz vidējo. Ārpus ES dzimušiem cilvēkiem AROPE rādītāji 2020. gadā bija daudz lielāki (apmēram divreiz) salīdzinājumā ar visaugstākajiem līmeņiem dalībvalstīs dzimušiem 237 cilvēkiem (53 % pret 26,9 % Grieķijā, 52,6 % pret 21,3 % Spānijā, 45,2 % pret 20,4 % Vācijā un 44,6 % pret 15 % Beļģijā). Starp 72 % un 80 % romu visā ES iztiek ar ienākumiem, kas ir zem attiecīgās valsts noteiktā nabadzības riska sliekšņa — situāciju vēl vairāk pasliktināja darbvietu zudums pandēmijas laikā. Situācija ir vēl sliktāka romu bērniem. 238

Enerģētiskā nabadzība turpināja samazināties visā ES, tomēr situācija saglabājas kritiska personām, kas atrodas zem nabadzības sliekšņa. Personu, kas nespēja nodrošināt pietiekamu siltumu mājokļos, īpatsvars sasniedza 8,2 % 2020. gadā 239 . Tādu personu grupā, kuru ienākumi ir zem nabadzības sliekšņa šis īpatsvars sasniedza 20,1 % 2020. gadā, kas ir pilnīgs pretstats tikai 5,8 % personu, kuru ienākumi ir virs nabadzības sliekšņa, grupā. Pieejamība ir problēma dažās dalībvalstīs Dienvideiropā un Austrumeiropā, sevišķi Bulgārijā, Lietuvā, Kiprā, Portugālē un Grieķijā. Augstākas enerģijas cenas palielina enerģētisko nabadzību. 2021. gada 13. oktobrī Komisija pieņēma paziņojumu “Augošās enerģijas cenas” 240 , kurā iepazīstināja ar instrumentu kopumu, kas risinātu (pašreizējo) pēkšņo cenu palielinājumu tūlītējo ietekmi un turpinātu stiprināt noturību pret satricinājumiem nākotnē. Kā jau tika paziņots paketē “Gatavi mērķrādītājam 55 %”, un, lai nodrošinātu taisnīgu pāreju uz klimatneitralitāti, Komisija līdz 2021. gada beigām gatavojas iesniegt priekšlikumu Padomes ieteikumam, kas dalībvalstīm sniegtu turpmākas pamatnostādnes par to, kā risināt zaļās pārkārtošanās sociālos un darba aspektus 241 . Ir rūpīgi jāuzrauga enerģijas cenu grozīšana un to ietekme uz sadali, visbeidzot ieviešot kompensācijas mehānismus.

Ienākumu nevienlīdzība bija stabila vai pat samazinājās vairumā dalībvalstu pirms Covid‑19 krīzes. Apsekojuma dati norāda, ka 2019. gadā (rādītāja ienākumu pārskata gads) ES ienākumu īpatsvars ienākumu sadales skalas augšējā 20 % daļā vidēji bija gandrīz piecas reizes lielāks nekā ienākumu sadales skalas apakšējā 20 % daļā — sk. 2.4.5. attēlu. Vislielākā ienākumu nevienlīdzības pazemināšanās pirms pandēmijas tika novērota Rumānijā, Luksemburgā, Slovākijā, Polijā, Lietuvā, Kiprā un Latvijā. Īpaši liels vispārējās nevienlīdzības palielinājums tika atzīmēts Maltā, Francijā un Vācijā (tomēr Vācijas gadījumā tas ir saistīts ar laikrindu pārrāvumu). Vācija, Bulgārija, Latvija un Lietuva atrodas “kritiskā stāvoklī”, pateicoties tam, ka ir reģistrēti augsti nevienlīdzības līmeņi un pieaugumi vai salīdzinoši mazi samazinājumi. Eiropas reģionos ir vērojamas lielas reģionālās atšķirības un, kā tas bija saistībā ar AROPE rādītājiem, tās var būt plašas vienas dalībvalsts ietvaros — sk. 3. pielikuma 4. attēlu. Saskaņā ar 1. nodaļu Eurostat ātrās aplēses rāda, ka 2020. gadā ienākumu kvintiļu attiecības rādītājs (S80/S20) ES kopumā saglabājās stabils 242 , lai gan ir aplēsts, ka nodarbinātības (tirgus) ienākumi ir samazinājušies par 10 % pirmajām ienākumu kvintilēm un par 2 % — piektajām. Ieviestajam valsts atbalstam, tai skaitā saīsinātam darba laikam un citām darba saglabāšanas shēmām (sk. 2.1.1. nodaļu), kā arī automātisko stabilizētāju darbībai, izmantojot nodokļu un pabalstu sistēmas, bija būtiska loma šāda rezultāta sasniegšanā. Daudzos gadījumos šie mehānismi tika pastiprināti, lai atvieglotu Covid‑19 krīzes sekas, it sevišķi neaizsargātajām grupām. Rezultātā izmantojamā ienākuma ietekme tiek lēsta aptuveni vienāda visā ienākumu sadales skalā, ar prognozēto izmantojamā ienākuma palielinājumu par 2 % pirmajai kvintilei līdz gandrīz nekādām izmaiņām piektajai kvintilei.

Piezīme. Asu krustpunkts ir nesvērtais ES vidējais rādītājs. Apzīmējumus skatīt pielikumā. Dati par Īriju un Itāliju nav pieejami, par Franciju, Latviju, Nīderlandi, Poliju un Slovākiju ir pieejami provizoriski dati. Laikrindu pārrāvumi Beļģijai, Dānijai, Vācijai un Luksemburgai. Sākot no 2020. gada, Vācija nodod rādītāja datus EU-SILC, balstoties uz apsekojumu (Mikrozensus), kas atšķiras no iepriekšējā. Rezultātā dažādu gadu datus vairs nevar salīdzināt.

Avots: Eurostat, [ tessi180 ].

2.4.6. attēls. Ienākumu nevienlīdzības forma ienākumu sadales skalā ievērojami atšķiras ES dalībvalstīs

Kvintiļu īpatsvara rādītāji S80/S20, S80/S50 un S50/S20 (2020)

Piezīme. Dati par Īriju un Itāliju nav pieejami par 2020. gadu, tiek izmantotas 2019. gada vērtības.

Avots: Eurostat [ tessi180 ], [ ilc_di11d ], [ ilc_di11e ]

Agrīnās aplēses par 19 dalībvalstu 2020. gada sociālās aizsardzības izdevumiem 243 norāda uz nepieredzētiem līmeņiem un lielu palielināšanos salīdzinājumā ar 2019. gadu. Kopumā 2019. gada laikā sociālās aizsardzības izdevumi palielinājās par 234 miljardiem EUR (vairāk nekā 8 %). Palielinājumi dalībvalstīs variē no 3 % Polijā un Horvātijā līdz vairāk nekā 20 % Īrijā un Maltā. 2019.–2020. gadā palielinājumu galvenokārt virzīja lielāki izdevumi par bezdarbnieka pabalstiem, tai skaitā pabalstiem, kas tika samaksāti saīsināta darba laika shēmu ietvaros (+ 101 miljards EUR jeb + 75 %). Palielinājās arī izdevumi, kas saistīti ar sociālo atstumtību (+ 14 %), mājokļiem (+ 7 %), ģimeņu/bērnu pabalstiem (+ 6%), slimības / veselības aprūpes (+ 5 %) un vecuma pabalstiem (+ 3 %). Salīdzinot relatīvā izteiksmē, no 19 dalībvalstīm, kas paziņoja datus, bezdarbnieka pabalstu izdevumi palielinājās par vairāk nekā 100 % Austrijā, Čehijā, Portugālē, Īrijā, Igaunijā un Maltā. Slimības/veselības aprūpes izdevumi palielinājās par vairāk nekā 10 % Beļģijā, Bulgārijā, Čehijā, Dānijā, Īrijā, Latvijā, Ungārijā, Maltā un Portugālē. Sociālās aizsardzības izdevumi ievērojami palielinājās kā daļa no IKP no 27,6 % 2019. gadā līdz 31,2 % 2020. gadā (+3,6 procentpunkti) daļēji arī tāpēc, ka 2020. gadā samazinājās vispārējais IKP līmenis.

Sociālo pārvedumu ietekme uz nabadzības samazināšanos ir bijusi stabila ES27 kopš 2015. gada, tomēr pastāv atšķirības starp dalībvalstīm. Vidēji ES sociālie pārvedumi (izņemot pensijas) ir samazinājuši nabadzības riska līmeni par apmēram trešdaļu (32,7 %) 2020. gadā. Tomēr dalībvalstīs pastāv būtiskas atšķirības, kas variē no 16 % Rumānijā līdz vairāk nekā 50 % Dānijā un Somijā. 2020. gadā (atsaucoties uz 2019. gada ienākumiem) piecas dalībvalstis – Francija un Dānija (labākais sniegums), kā arī Beļģija, Ungārija un Luksemburga (tika gan reģistrēti laikrindu pārrāvumi) – pieredzēja gan augstākas vērtības, gan rādītāju palielināšanos. Šajā periodā nabadzības mazināšanas efekts bija zem vidējā un saglabājās relatīvi stabils Rumānijā, Spānijā un Grieķijā, bet pamatīgi samazinājās Bulgārijā, Maltā un Horvātijā, visām sešām valstīm esot “kritiskā stāvoklī”. Rādītājs uzrāda novirzīšanās tendenci dalībvalstīs. Pastāv arī lielas atšķirības starp ES reģioniem; īpaši zemas vērtības tika reģistrētas Itālijas dienvidu reģionos, lielākajā daļā Rumānijas reģionu un noteiktos Grieķijas un Horvātijas reģionos — sk. 3. pielikuma 9. attēlu.

2.4.7. attēls. Sociālo pārvedumu nabadzību mazinošā ietekme dalībvalstīs atšķiras

Sociālo pārvedumu (izņemot pensiju) ietekme uz nabadzības mazināšanu, 2020. gada līmeņi un izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu (sociālo rezultātu pārskata pamatrādītājs)

Piezīme. Asu krustpunkts ir nesvērtais ES vidējais rādītājs. Apzīmējumus skatīt pielikumā. Dati par Īriju un Itāliju nav pieejami un par Franciju, Latviju, Nīderlandi, Poliju un Slovākiju ir pieejami provizoriski dati. Laikrindu pārrāvumi Beļģijai, Dānijai, Vācijai un Luksemburgai. Sākot no 2020. gada, Vācija nodod rādītāja datus EU-SILC, balstoties uz apsekojumu (Mikrozensus), kas atšķiras no iepriekšējā. Rezultātā dažādu gadu datus vairs nevar salīdzināt.

Avots: Eurostat, [ tespm050 ].

Pastāv ievērojamas atšķirības sociālās aizsardzības tvēruma ziņā, it sevišķi nestandarta nodarbinātībā iesaistītajiem darba ņēmējiem. Vidēji (individuālā līmenī 244 ) darbspējas vecuma personu (16–64) nabadzības risks, saņemot sociālos pabalstus, ir augstāks (41 %) darba ņēmējiem, kas strādā uz terminēta līguma pamata, nekā darba ņēmējiem, kas strādā uz pastāvīga darba līguma pamata (26 %). Tomēr pastāv ievērojamas atšķirības starp dalībvalstīm: tvērums ir mazāks par 25 % Horvātijā, Polijā, Portugālē, Maltā, Ungārijā, Slovākijā un Grieķijā; dažas no šīm valstīm (piemēram, Polija, Portugāle un Horvātija) arī ziņo par lielu terminētu līgumu pārsvaru. Tvērums ir mazs arī pašnodarbinātajiem (12,9 %) salīdzinājumā ar algotiem darba ņēmējiem (31 %), kas norāda uz to, ka pašnodarbinātajiem ir mazāka piekļuve sociālajai aizsardzībai. Visbeidzot, lai gan ES aptuveni puse (52 %) bezdarbnieku saņem sociālos pabalstus, Horvātijā, Grieķijā, Rumānijā, Polijā, Slovākijā un Bulgārijā to īpatsvars bija zem 15 %. Pretstatā nesen būtiski pieaugušajam bezdarbnieku pabalstu saņēmēju skaitam 245 , vairums dalībvalstu nereģistrēja sociālās palīdzības pabalstu saņēmēju skaita palielināšanos. Tomēr daudzās dalībvalstīs (Beļģijā, Čehijā, Grieķijā, Spānijā, Francijā, Latvijā, Lietuvā, Luksemburgā, Portugālē un Slovēnijā) pēc zināma laika 2020. gadā šo pabalstu saņēmēju skaits ievērojami palielinājās 246 .

Minimālo ienākumu shēmu adekvātums pakāpeniski samazinājās gandrīz visās dalībvalstīs 2019. gadā. Minimālo ienākumu pabalstu adekvātumu var uzraudzīt 256 , salīdzinot pabalsta saņēmēju ienākumus ar valsts nabadzības slieksni un ar zema atalgojuma saņēmēja ienākumiem. Šīs atsauces sniedz norādes par zemu ienākumu radītas nabadzības mazināšanu, kā arī par shēmu aktivizēšanas dimensiju un iespējamo bremzējošo ietekmi. Runājot par jaunāko pieejamo ienākumu gadu (2019), minimālo ienākumu shēmu adekvātums kopumā pakāpeniski samazinājās visā ES, parādot, kā minimālo ienākumu saņēmēju ienākumi atpalika no vispārējās ienākumu virzības pirms Covid‑19 krīzes. Dažās valstīs, salīdzinot ar zema atalgojuma saņēmēja ienākumiem (Malta ‑5,8 procentpunkti, Horvātija ‑3,2 procentpunkti, Rumānija ‑2,9 procentpunkti) vai nabadzības slieksni (Francija ‑6,3 procentpunkti, Grieķija ‑6 procentpunkti), pakāpeniskais samazinājums bija lielāks nekā citās. Pretēji tam adekvātums ievērojami palielinājās Itālijā pēc 2019. gada reformas un mazākā mērā — Lietuvā (13,6 procentpunkti) un Slovēnijā (15,2 procentpunkti). Tikai dažās valstīs (Nīderlandē, Īrijā un Itālijā) minimālo ienākumu adekvātums ir tuvu nabadzības slieksnim, bet tas saglabājās zemāks par trešdaļu no nabadzības sliekšņa Rumānijā, Bulgārijā, Ungārijā, Čehijā un Slovākijā — sk. 2.4.8. attēlu.

2.4.8. attēls. Minimālo ienākumu atbalsta adekvātums dalībvalstīs ievērojami atšķiras

Minimālo ienākumu saņēmēju neto ienākumi, izteikti procentos no nabadzības riska sliekšņa (rādītājs izlīdzināts trīs gadu periodā) un no zema atalgojuma saņēmēja ienākumiem (2019. ienākumu gadā)

Piezīme. Diagramma attiecas uz personām, kuras nav precējušās un kurām nav bērnu. Minimālo ienākumu saņēmēja neto ienākumi var ietvert arī citus pabalstu veidus (piem., mājokļa pabalstus), ne tikai minimālos ienākumus. Par zema atalgojuma saņēmēju uzskata tādu darba ņēmēju, kurš strādā pilnu laiku un nopelna 50 % no vidējās algas.

Avots: EMPL ĢD aprēķini, balstoties uz EU-SILC mikrodatiem.

2.4.9. attēls. Pārmērīgu ar mājokli saistītu izmaksu rādītājs vidēji samazinājās pirms krīzes, bet starp dalībvalstīm pastāv būtiskas atšķirības

Personu, kas dzīvo mājsaimniecībās ar pārmērīgām mājokļa izmaksām, īpatsvars (%), 2020. gada līmenis un izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu (sociālo rezultātu pārskata pamatrādītājs)

Piezīme. Asu krustpunkts ir nesvērtais ES vidējais rādītājs. Apzīmējumus skatīt pielikumā. Dati par Īriju, Franciju un Itāliju nav pieejami un par Latviju, Nīderlandi, Poliju un Slovākiju ir pieejami provizoriski dati. Laikrindu pārrāvumi Beļģijai, Dānijai, Vācijai un Luksemburgai. Sākot no 2020. gada, Vācija nodod rādītāja datus EU-SILC, balstoties uz apsekojumu (Mikrozensus), kas atšķiras no iepriekšējā. Rezultātā dažādu gadu datus vairs nevar salīdzināt.

Avots: Eurostat, [ tespm140 ].

Pateicoties arīdzan pensiju sistēmu rezultativitātei, personas, kas vecākas par 65 gadiem, vidēji ir labāk aizsargātas pret nabadzību nekā pārējie iedzīvotāji. 2020. gadā ES nabadzības vai sociālās atstumtības riska rādītājs 65 gadus vecām vai vecākām personām tik tikko pārsniedza 20 % (20,4 %), kas ir mazāk nekā 18–64 gadus vecām personām (21,7 %). Šāda situācija bija 8 no 27 dalībvalstīm — sk. 2.4.10. attēlu. Tomēr dažās dalībvalstīs vecāku personu nabadzības vai sociālās atstumtības risks bija daudz lielāks, atšķirībai sasniedzot augstāko pakāpi Igaunijā (24,3 procentpunkti) un Latvijā un Bulgārijā (22,3 procentpunkti). Bulgārijā pat 49,5 % personu, kam ir 65 gadi vai vairāk, ir pakļauti nabadzības vai atstumtības riskam. Risks vecāka gadagājuma personām ir turpinājis palielināties kopš 2015. gada 262 , galvenokārt saistībā ar nabadzības indeksa pieaugumu atveseļošanas laikā. ES27 pastāv arī liela dzimumu atšķirība. 2020. gadā vecāku vīriešu nabadzības risks bija 16,9 % salīdzinājumā ar 23,3 % vecākām sievietēm. Atšķirība rodas saistībā ar mazākiem pensiju uzkrājumiem sievietēm un tāpēc, ka sievietes vidēji dzīvo ilgāk, kā arī biežāk — vienas pašas.

2.4.10. attēls. Par 65 gadiem vecākas personas parasti ir labāk aizsargātas pret nabadzību nekā pārējie iedzīvotāji

Nabadzības vai sociālās atstumtības riska rādītājs pa vecuma grupām (%, 2020)

Avots: Eurostat [ ilc_peps01n ]. Dati par Īriju un Itāliju nav pieejami.

Pensiju lielums vidēji ir vairāk nekā puse no vēlīnā karjeras posma darba ienākumiem. 2019. gada ES27 vidējais pensijas lielums 65–74 gadus vecām personām bija 57 % no 50–59 gadus vecu personu darba ienākumiem 263 . Koeficients ir palielinājies kopš 2010. gada, kad tas bija 53 %. Dažās valstīs šis “šķērsgriezuma aizvietošanas koeficients” ievērojami pārsniedza 70 %, it sevišķi Luksemburgā, Grieķijā, Itālijā, Portugālē un Spānijā. Rezultātā šīs valstis ir arī starp tām valstīm, kur nabadzība vecumdienās ir mazāka nekā darbspējas vecuma nabadzība 264 . Raugoties no otras puses, 14 valstīs šis koeficients ir zem 50 % un trijās no tām — zem 40 % (Īrija, Horvātija un Bulgārija). Vairumā valstu koeficients ir zemāks sieviešu vidū, bet 11 dalībvalstis, proti, Čehija, Igaunija, Dānija un Slovākija, tieši pretēji reģistrēja ievērojami lielākus aizvietošanas koeficientus sieviešu vidū.

2.4.11. attēls. Covid‑19 pandēmija atpakaļejošā virzienā mainīja neseno mūža ilguma palielināšanos

Jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums (gados), dalībvalstis sarindotas pēc mūža ilguma samazināšanās salīdzinājumā ar 2019. gadu

2.4.12. attēls. Covid-19 krīzes laikā dalībvalstīs tika reģistrētas lielas respondentu norādīto neapmierināto medicīnisko aprūpes vajadzību atšķirības

Respondentu nosauktās neapmierinātās medicīniskās aprūpes vajadzības, 2020. gada līmeņi un izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu (sociālo rezultātu pārskata pamatrādītājs)

2.4.2.    Politiskie atbildes pasākumi

2020. un 2021. gadā saistībā ar Covid‑19 krīzi dalībvalstis ieviesa virkni pagaidu un pastāvīgu ienākumu atbalsta pasākumu. Šie divi gadi ir izcēluši sociālās aizsardzības sistēmu trūkumus, kas sevišķi ietekmē neaizsargātā situācijā esošas personas (piemēram, mājsaimniecības ar maziem ienākumiem, kam nav ar darbu saistītu ienākumu, vai personas ar nestabilu darbu). Tāpēc valdības pieņēma gan ārkārtas, gan pastāvīgus pasākumus, ieviešot jaunas vai pielāgojot jau pastāvošās shēmas un nodrošinot labāku pabalstu adekvātumu un tvērumu visiem, arī izmantojot pēdējās instances pabalstus.

Ienākumu ārkārtas atbalsta pasākumi tika ieviesti vai pielāgoti atkarībā no Covid‑19 krīzes radītajām vajadzībām. Piemēram, Grieķija pandēmijas laikā pagarināja par trīs mēnešiem tiesības uz garantēto ienākumu minimumu un mājokļa pabalstiem, lai izvairītos no vajadzības ierasties klātienē iesniegt jaunus pieteikumus. Itālijas valdība līdz 2021. gada septembrim pagarināja Reddito di Emergenza, kas tika ieviests 2020. gada maijā kā pagaidu pasākums, lai sniegtu ārkārtas ienākumus mājsaimniecībām, kam nav pieejama ienākumu minimuma shēma. Slovākijā personas, kas pandēmijas dēļ zaudēja darbu, kuru tās darīja pirms 2020. gada 12. marta, un palika bez ienākumiem vai pabalstiem, bija tiesīgas saņemt ikmēneša “SOS subsīdiju”, kas bija spēkā līdz 2021. gada 1. jūlijam. Nīderlandes valdība uz laiku piešķīra atsevišķus līdzekļus pašvaldībām, lai tās no 2021. gada janvāra varētu sniegt papildu sociālo palīdzību cilvēkiem, kas krīzes dēļ bija zaudējuši ienākumus, lai tie varētu segt mājokļa izmaksas — īri vai hipotekāros maksājumus, komunālo pakalpojumu (elektrība, ūdens, gāze) maksas, pašvaldības nodokļus (TONK). Beļģijas valdība uz laiku palielināja minimālos ienākumus par 50 EUR mēnesī (līdz 2021. gada decembra beigām).

Papildus ārkārtas pasākumiem tika veiktas pastāvīgas pārmaiņas jau esošajās shēmās, lai pastāvīgi stiprinātu sociālo noturību, saskaņā ar pīlāra 12. principu (par sociālo aizsardzību) un 14. principu (par minimālajiem ienākumiem). Atveseļošanas un noturības mehānisms (ANM) ir sniedzis ievērojamu papildu ES finansējumu šim mērķim. Spānijā mehānisms atbalstīs rezultatīvu integrācijas vadlīniju, kas paredzētas nesen ieviestās valsts minimālās ienākumu shēmas labuma guvējiem, izmēģinājuma projektus. Viens no Latvijas ANP pagrieziena punktiem ir 2022.–2024. gada minimālo ienākumu reformas aktualizēšana, kas ietver vienotu un uz pierādījumiem balstītu metodoloģiju garantētā minimālā ienākuma (GMI) aprēķināšanai un ikgadēju indeksāciju, kas ir saskaņota ar pārējiem notikumiem ienākumu jomā. Līdz 2022. gada beigām Rumānija plāno pabeigt minimālā iekļaujošā ienākuma reformu, arī palielinot pabalstu un nodarbinātības iniciatīvu adekvātumu, mērķgrupas un tvērumu. Vairākas dalībvalstis aktualizēja minimālā ienākuma shēmas, palielinot pabalstu līmeni, it sevišķi tiem, kas atrodas neaizsargātā situācijā. Sākot no 2021. gada jūlija, Lietuva nodrošina papildu pabalstu vientuļām personām, kas ir vecākas par 65 gadiem, un personām ar invaliditāti, kas citādi nav tiesīgas saņemt apgādnieka zaudējuma pensiju. Malta palielināja papildu palīdzības maksimālās likmes pāriem, kam ir zemi ienākumi, un vientuļām personām. Papildinājums šai palīdzībai, kas tika ieviesta jau 2020. gadā personām, kuras ir 65 gadus vecas un vecākas un pakļautas nabadzības riskam, tika paplašināts 2021. gadā, iekļaujot visas personas šajā vecuma grupā, neatkarīgi no tā, vai tās saskaras ar nabadzības riskiem, vai nē.

Dalībvalstis arī ieviesa pagaidu pasākumus ģimeņu atbalstam Covid‑19 ārkārtas situācijas laikā. Itālijā tika izveidots 500 miljonu EUR liels fonds, kura uzdevums bija finansēt pārtikas solidaritātes pasākumus un atbalstīt neaizsargātas ģimenes, palīdzot tām samaksāt īres un komunālo pakalpojumu rēķinus. Čehijā to bērnu vecāki, kuriem pandēmijas dēļ bija jāmācās mājās, no 2020. gada oktobra līdz 2021. gada jūnijam varēja pieprasīt apmaksātu aprūpes atvaļinājumu. Latvijā par katru bērnu tika izmaksāts vienreizējs pabalsts 500 EUR apmērā. Beļģijas Briseles reģionā neaizsargātas mājsaimniecības saņēma vienreizēju pabalstu 100 EUR apmērā par bērnu 2020.–2021. mācību gadā, bet Flandrijā tika uz laiku palielināti bērnu pabalsti neaizsargātām mājsaimniecībām. Bulgārija nodrošināja mērķtiecīgu ikmēneša pabalstu zemu ienākumu vecākiem, kuriem ir zemi ienākumi, bērni, kas nav vecāki par 14 gadiem, un kuriem izglītības iestāžu noslēdzes gadījumā bija jāpaliek mājās, lai rūpētos par bērniem, un kuri nevarēja strādāt attālināti vai iegūt apmaksātu atvaļinājumu. Pabalsts bija 100–150 % no minimālās algas (attiecīgi atkarībā no viena, diviem vai vairāk bērniem, par vairāk nekā 10 dienu ilgu izglītības iestāžu noslēdzi).

Summas, aprēķināšanas metodes un attiecināmības periodi vecāku, bērnu un ģimenes pabalstiem vairākās dalībvalstīs kļuva dāsnāki. Igaunijā un Lietuvā tika pārskatītas ģimenes, maternitātes, paternitātes un vecāku pabalstu aprēķināšanas bāzes tā, lai vecāki saņemtu summas, kas atspoguļo pirmspandēmijas laika ienākumus (t. i., kopumā lielākus). Latvijā personas, kuru vecāku atvaļinājums beidzās Covid‑19 ārkārtas situācijas laikā un kuri nevarēja atgriezties darbā, saņēma ikmēneša pabalstu līdz pat 700 EUR apmērā līdz 2021. gada jūnijam. Briseles reģionā (Beļģijā) jaunieši, kas nebija sasnieguši 21 gada vecumu un atradās “darbā iekļaušanās periodā”, kļuva tiesīgi saņem bērna pabalstu pat, ja nebija pabeiguši vidējo izglītību. Latvijā ir plānots 2022. gadā būtiski un pastāvīgi palielināt ģimenes pabalstus, no kā labumu gūs galvenokārt lielas ģimenes. Lietuvā vispārējā bērna pabalsta apmērs tika palielināts līdz 70 EUR mēnesī un papildu pabalsts (par bērniem ar invaliditāti vai nelabvēlīgā situācijā esošām vai lielām ģimenēm) — līdz 111,20 EUR. Ungārijā 2021. gada jūlijā zīdaiņa kopšanas pabalsts tika palielināts no 70 % uz 100 % no iepriekšējiem bruto ieņēmumiem bez ierobežojuma. Tā kā no šī atbalsta netiek atskaitītas sociālā nodrošinājuma un pensiju iemaksas, tas ir lielāks nekā iepriekšējie neto ieņēmumi, lai gan, tā kā tas nav ierobežots, labumu no tā gūst lielākoties pārtikušākas mājsaimniecības. Rumānijā, sākot no 2022. gada 1. janvāra, ir plānots palielināt bērna pabalstus par 20 %.

Tika pieņemti arī īpaši politikas pasākumi, kas risina bērnu nabadzību un atbalsta neaizsargātu bērnu sociālo iekļaušanu, saskaņā ar pīlāra 11. principu (bērnu aprūpe un atbalsts bērniem). Čehijā kopš 2021. gada jūlija tādu bērnu vecāks, par kuriem otrs vecāks nemaksā alimentus, var pieteikties uz alimentu aizstājējmaksājumu, kuru izmaksās VND tiesas noteiktajā apmērā (tomēr ne vairāk kā 3000 CZK, t. i., aptuveni 118 EUR mēnesī). Lietuvā no 2021. gada septembra arī otrās klases skolēni varēja saņemt bezmaksas maltītes. Francijā likumprojekts, kam jāaizsargā valsts aprūpē nodotu bērnu labklājība, modernizē audžuģimeņu sistēmu un bērnu aizsardzības pārvaldību valstī.

2020.–2021. gadā dalībvalstis turpināja pieņemt pasākumus, kas atbalsta personas, kuras ietekmējusi krīze un kuras adekvāti netver sociālā aizsardzība, piemēram, nestandarta nodarbinātībā iesaistītie darba ņēmēji un pašnodarbinātie, saskaņā ar pīlāra 12. principu (par sociālo aizsardzību) un 13. principu (par bezdarbnieka pabalstiem). Vairums šo pasākumu bija pagaidu pasākumi 271 , lai gan dažas dalībvalstis ieviesa strukturālas reformas, lai paplašinātu sociālās aizsardzības sistēmu tvērumu vai adekvātumu. Piemēram, Somija piešķīra pagaidu piekļuvi bezdarbnieka pabalstiem pašnodarbinātiem uzņēmējiem un ārštata darbiniekiem, bet Vācija, Austrija un Spānija atviegloja piekļuvi bezdarbnieka pabalstiem māksliniekiem. Nīderlande pieņēma vairākus tiesību aktu kopumus par ienākumu pagaidu atbalstu (TOZO), kas galvenokārt attiecās uz individuālajiem pašnodarbinātajiem. Beļģija paplašināja “ienākumu aizstāšanas tiesības” (pabalsts bankrota gadījumā) uz pašnodarbinātajiem, kas saskārās ar būtisku apgrozījuma samazināšanos vai bija spiesti apturēt darbību. Spānija atbalstīja krīzes ietekmētos pašnodarbinātos ar ārkārtas pabalstu un atbrīvojumiem no iemaksu veikšanas. Lietuva atbalstīja to pašnodarbināto ienākumus, kurus ietekmēja karantīna un kuru ienākumi samazinājās par vismaz 30 %, bet Grieķija sniedza īpašu ienākumu atbalstu pašnodarbinātajiem lauksaimniecībā, tūrismā un piekrastes zvejniecībā.

Dalībvalstis atviegloja piekļuvi slimības pabalstiem un arī veica pasākumus, lai stiprinātu piekļuvi veselības aprūpei, sevišķi saistībā ar Covid‑19. Lietuva paplašināja personu sarakstu, kas ir tiesīgas saņemt ar Covid‑19 saistītus slimības pabalstus. Rumānija apstiprināja jaunu atvaļinājuma veidu, lai nodrošinātu tos, kas ir norīkoti doties karantīnā, ar pilna apmēra slimības atvaļinājumu, bet Slovākija izveidoja negadījumu pabalstu darba ņēmējiem, kas atzīti par darbnespējīgiem uz laiku. Turklāt Igaunija uz laiku finansēja pabalstu izmaksu, sākot no otrās slimības dienas, un Beļģija uz laiku palielināja pabalstu līmeni gan darba ņēmējiem, gan pašnodarbinātajiem. Igaunija veica pasākumus, kas atvieglo neapdrošinātu personu piekļuvi veselības aprūpei saistībā ar Covid‑19 . Ungārija, gluži pretēji, atcēla tiesības uz bezmaksas veselības aprūpi tiem, kas nav apdrošināti, lai samazinātu nereģistrētu nodarbinātību. Francijā valsts sektora darba devēji finansēs 50 % no papildu veselības apdrošināšanas valsts sektora darba ņēmējiem.

Dalībvalstis veica gan pagaidu, gan pastāvīgus pasākumus, lai uzlabotu ar invaliditāti saistītu pabalstu un pakalpojumu attiecināmību un adekvātumu saskaņā ar pīlāra 17. principu (par invalīdu iekļaušanu). Itālijā mātes–bezdarbnieces vai vientuļās mātes ar apgādājamiem bērniem ar atzītu invaliditāti saņems ikmēneša pabalstu līdz 500 EUR neto apmērā par 2021., 2022. un 2023. gadu. Latvija piešķīra vienreizēju pabalstu 200 EUR apmērā personām, kas saņem invaliditātes kopšanas pabalstu vai pabalstu personai ar invaliditāti, kurai nepieciešama kopšana (papildus tiem, kas saņem vecuma, invaliditātes vai apgādnieka zaudējuma pensiju). Malta ieviesa pastāvīgu 300 EUR gadā pabalstu vecākiem, kam jāpamet darbs, lai rūpētos par bērnu, kuram ir vairāk nekā 16 gadu un kuram ir tiesības saņemt pastiprinātu palīdzību smagas invaliditātes dēļ. Malta arī paplašināja personu grupu, kas ir tiesīga saņemt smagas invaliditātes pabalstu intelektuālās invaliditātes gadījumā. Lietuva ir noteikusi, ka kopš 2021. gada jūlija visām personām ar invaliditāti ir tiesības saņemt personiskā asistenta palīdzību. Ja personas ar invaliditāti ienākumi ir mazāki par 256 EUR, palīdzība tiek sniegta bez maksas, bet, ja ienākumi ir lielāki, summa, kas tiek maksāta par personisko asistentu nedrīkst pārsniegt 20 % no personas ar invaliditāti ienākumiem. Portugāle attiecināja sociālo pabalstu uz personām, kuru invaliditāte radusies noteiktu negadījumu rezultātā, un nodrošināja tā apvienošanu ar neformālā aprūpētāja pabalstu vai maksājumu institūcijai, kurā aprūpe tiek sniegta. Sākot no 2021. gada 1. janvāra, Luksemburga palielināja par 2,8 % REVIS (revenu d’inclusion sociale) ieņēmumus un pabalstu personām ar smagu invaliditāti (RPGH). Rumānijas ANP paredz sniegt atbalstu vismaz 8455 institucionalizētām personām ar invaliditāti, īstenojot deinstitucionalizāciju un palīdzot uzsākt “neatkarīgu dzīves ceļu”.

Dažās dalībvalstīs piekļuve sociālajiem pakalpojumiem, it sevišķi attālināti, ir uzlabojusies, jo pandēmijas laikā tika ierobežoti pakalpojumi klātienē, saskaņā ar pīlāra 20. principu (par piekļuvi pamatpakalpojumiem). Daudzi pakalpojumi vai noteiktas funkcijas, kas ietvēra personisku kontaktu, piemēram, konsultēšana vai mājas vizītes, tika apturētas pandēmijas sākumā. Šīs pārmaiņas ir izvirzījušas priekšplānā vajadzību modernizēt sociālos pakalpojumus, arī vairāk izmantojot digitālās tehnoloģijas. Reforma Bulgārijā paredz sadarbībā ar pašvaldībām izveidot valsts sociālo pakalpojumu karti. Speciāls ESF projekts palīdzēs izveidot metodoloģisko satvaru, aktualizēt jaunās aģentūras, kurai uzticēta uzraudzības funkcija, kvalitātes standartus un personāla kvalifikāciju. Reformas, kuru Spānija plāno ANP kontekstā, mērķis ir definēt sociālo pamatpakalpojumu portfeļa minimumu un ar to saistītos standartus visā valstī. Dažas dalībvalstis galvenokārt pievēršas piekļuves sociālajiem pakalpojumiem uzlabošanai. Lietuva ieviesa iespēju pieteikties sociālajiem pakalpojumiem elektroniski. Lai nodrošinātu pakalpojumu nepārtrauktību, Portugāle ieviesa pagaidu garantēto finansiālo iemaksu sociālajai un solidaritātes nozarei.

Daudzas dalībvalstis turpināja 2021. gadā veikt pasākumus, kas atbalsta mājsaimniecību, sevišķi neaizsargāto grupu, mājokļa tiesības, un dažas dalībvalstis ieviesa pastāvīgākus pasākumus, kas ilgtermiņā uzlabo mājokļa pieejamību, saskaņā ar pīlāra 19. principu (par mājokļiem un palīdzību bezpajumtniekiem). Visizplatītākie pagaidu pasākumi, kurus īstenoja ES dalībvalstu valdības, bija atbrīvojumi no hipotekārajiem vai īres maksājumiem (Austrija, Beļģija, Čehija, Vācija, Grieķija, Ungārija, Īrija, Itālija, Lietuva, Slovākija, Portugāle un Spānija) un izlikšanas no mājām moratorijs (Austrija, Beļģija, Somija, Francija, Vācija, Ungārija, Īrija, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle un Spānija) 272 . Papildus Īrija pieņēma Pieejamu mājokļu likumprojektu, kas nosaka prioritāti — palielināt pieejamu mājokļu piedāvājumu. Lietuva ieviesa mājokļu īres kompensācijas adekvātuma shēmu, lai kontrolētu īres maksu pieaugumu. Malta pieņēma pasākumus, kuru mērķis bija atbalstīt pirmreizējos pircējus un samazināt nodokli, kas maksājums par īpašumu, kuru vecāki dāvinājuši saviem bērniem, ja īpašumu plānots izmantot kā viņu dzīvesvietu. Spānijas ANP paredz pieņemt karalisko dekrētu, kas definētu tiesisko regulējumu energoefektivitātes kritērijiem atbilstošu energoefektīvu sociālo īres mājokļu programmas īstenošanai. Luksemburga grozīja spēkā esošo Mājokļu paktu, lai stiprinātu valsts sektora spēju palielināt cenas ziņā pieejamu un ilgtspējīgu valsts mājokļu fondu, jo īpaši īres vajadzībām. Reforma, par kuru patreiz tiek diskutēts, piedāvātu komūnām atbalstu un stimulus izstrādāt zemes izmantošanas plānus sadarbībā ar centrālo valdību. Slovēnija ieviesa labojumus valsts Mājokļu likumā, lai sekmētu rezultatīvu un līdzsvarotu pieeju mājokļu nodrošināšanā, tostarp iekļaujot iespēju izmantot esošo, bet neapdzīvoto mājokļu fondu kā valsts īres mājokļus. Eiropas sociālo tiesību pīlāra rīcības plānā tika paziņots par Pieejamu mājokļu iniciatīvas uzsākšanu. Iniciatīva izmēģinājuma kārtā vadīs 100 rajonu atjaunošanu un izveidos Eiropas platformu palielinātai sadarbībai cīņā pret bezpajumtniecību.

Nesen dažas dalībvalstis ieviesa vai paplašināja mērķorientētus pasākumus, kas atbalsta visneaizsargātāko grupu piekļuvi enerģijai kā pamatpakalpojumam, rīkojoties saskaņā ar pīlāra 20. principu (par piekļuvi pamatpakalpojumiem). Piemēram, Spānija, ir veikusi pasākumus, kas saskaņā ar tās Enerģētiskās nabadzības novēršanas stratēģiju 2019.–2024. gadam atbalsta piekļuvi enerģijai iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem. Kipra ir viena no valstīm, kas saskaņā ar ANP īstenos energoefektivitātes pasākumus ar skaidri formulētu mērķi samazināt enerģētisko nabadzību. Kā daļu no “Zaļā kursa” Komisija ir ierosinājusi visaptverošu pasākumu kopumu, kas sekmēs enerģētiskās nabadzības mazināšanu un palielinās mājokļu kvalitāti, it sevišķi vidēju un zemu ienākumu mājsaimniecībām 273 . Jaunākās iniciatīvas, piemēram, pakete “Gatavi mērķrādītājam 55 %” vai Ieteikums par enerģētisko nabadzību 274 , izcēla vajadzību pēc šādas strukturālas korekcijas.  

Daudzas dalībvalstis ir īstenojušas reformas, kas uzlabo veselības sistēmu noturību un pieejamību, saskaņā ar pīlāra 16. principu (piekļuve veselības aprūpei). Plašs šīs jomas pasākumu klāsts ir ticis iekļauts līdz šim apstiprinātajos ANP. Covid‑19 pandēmijas dēļ veselības aprūpes darbaspēka trūkums ir kļuvis par kritisku jautājumu, un dalībvalstis ir sākušas visaptverošas reformas, lai to risinātu valstu ANP. Piemēram, Spānija, Īrija, Lietuva, Malta un Luksemburga nāca klajā ar priekšlikumu par visaptverošiem pasākumiem, kas risinātu medicīnas darbinieku trūkumu, padarītu mediķa profesiju pievilcīgāku un uzlabotu darba apstākļus. Portugāle strādā pie veselības aprūpes darbaspēka prasmju pilnveidošanas, stiprinot multidisciplināru komandas darbu un palielinot veselības aprūpes speciālistu skaitu primārajā aprūpē. Itālijas ANP ietver Nacionālā veselības dienesta darbinieku apmācību. Krīze ir arī mobilizējusi centienus pārdomāt veselības aprūpes finansēšanas veidus, lai risinātu strukturāli nepietiekamu finansējumu un ieņēmumu bāzes ilgtspējīgumu ilgtermiņā. Luksemburga un Lietuva izziņoja reformas, lai risinātu šo problēmu.

Dalībvalstis turpināja veidot noturīgākas veselības aprūpes sistēmas, pielāgojot pakalpojumu sniegšanu iedzīvotāju vajadzībām saskaņā ar pīlāra 16. principu (piekļuve veselības aprūpei). Viena no prioritārajām darbības jomām ir bijusi primārās aprūpes kā pacientu pirmā kontaktpunkta lomas palielināšana, iespējami atvieglojot slogu, kas gulstas uz slimnīcām tādu satricinājumu dēļ kā Covid‑19 pandēmija vai ar sabiedrības novecošanu saistītais ilgtermiņa spiediens. Šajā sakarā Lietuva ierosināja stiprināt ģimenes ārstus un Luksemburga — uzlabot primārās aprūpes un slimnīcu integrāciju. Portugāle ieteica visaptverošu reformu, kuras mērķis ir pārveidot primārās aprūpes centrus par proaktīviem dalībniekiem ar paplašinātu, kopienā balstītu pakalpojumu portfeli, iekļaujot attiecīgas reformas valsts ANP. Tika aplūkotas arī vājās vietas, kas kavē piekļuvi aprūpei slimnīcā, un reformas galvenokārt koncentrējās uz slimnīcu nozares pārveidi, kas bija vajadzīga, lai reaģētu uz satricinājumu. Lietuva ierosināja reformu, kuras mērķis ir izveidot infekcijas slimnīcu grupu un galvenos ārkārtas aprūpes centrus. Citas dalībvalstis arī ieviesa pasākumus, kas uzlabo veselības aprūpes tvērumu, palielinot piekļuvi noteiktiem pakalpojumiem. Piemēram, Spānija, galveno uzsvaru lika uz zobārstniecību, agrīno pirmskolas aprūpi un genomisko medicīnu, bet Portugāle — uz garīgās veselības aprūpi. Portugālē visaptveroša reformu pakete pavadīs centienus palielināt garīgās veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību kopienā balstītā vidē. Veselības aprūpes sistēmu digitālo pārveidi arī paātrināja Covid‑19. Luksemburga valsts ANP ietvaros strādā pie tā, lai 2022. gadā varētu iekļaut telemedicīnas risinājumā pacientus ar hroniskām slimībām. Spānija ierosināja jaunu e‑veselības satvaru, tai skaitā labāku savienojamību un veselības “datu baseina” izveidi, apvienojot datus no visiem reģioniem un dažādām informācijas sistēmām. Lietuva iesaka ievērojami paplašināt e‑veselības infrastruktūru un ieviešanu. Lai atvieglotu spiedienu gan uz ģimenes ārstu praksēm, gan slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļām, Itālija ieviesa jaunas, specializētas aprūpes nepārtrauktības vienības un izveidoja jaunu ģimenes un kopienas māsas amatu, kas ir moderna, praktizējoša māsa, kam jāstiprina mājās balstīta aprūpe. Itālija arī atjaunos slimnīcas.

Vairākas dalībvalstis turpināja pārveidot pensiju sistēmas, lai uzlabotu to adekvātumu un fiskālo ilgtspēju, galvenokārt mainot darba mūža garumu un pensionēšanās vecumu, saskaņā ar pīlāra 15. principu (par ienākumiem un pensiju vecumdienās). Beļģija plāno izmantot ANM līdzekļus, lai virzītu pensiju reformas, kuru mērķis ir atbalstīt garāku darba mūžu un palielinātu ilgtspēju. Spānijas valdība ir izveidojusi reformu programmu, kuras mērķis ir atjaunot pensiju indeksāciju un palielināt papildpensiju izmantošanu, vienlaikus paredzot fiskālās ilgtspējas saglabāšanas pasākumus, tai skaitā ieviešot stimulus, kas samazina priekšlaicīgu pensionēšanos. Rumānijā turpinās debates par militārpersonu un policijas darbinieku nenokārtotajām īpašajām pensijām (pēc tam, kad daudzas tika apvienotas vispārējā shēmā pēdējo desmit gadu laikā), ņemot vērā ar tām saistītās pārmērīgās izmaksas. 275 Tāpat arī Rumānijas ANP ietver valsts pensiju sistēmas reformu, kas paredz ieviest jaunu tiesisko regulējumu, kura mērķis ir nodrošināt fiskālo ilgtspēju sabiedrības novecošanas kontekstā un izlabot nevienlīdzības 276 . Kopš 2020. gada augusta Dānijā ir spēkā jauns nosacījums, kas, sasniedzot 61 gada vecumu, ļauj priekšlaicīgi pensionēties (1–3 gadus pirms vecuma, kas noteikts ar likumu (pašlaik — 66,5 gadi)) tiem, kam ir liels darba stāžs (41–43 gadi) 277 . Lai risinātu gan adekvātuma, gan fiskālās ilgtspējas problēmas, 2020. gada martā Vācijas “pensiju komisija” 278 publicēja ziņojumu, kurā sniedz ieteikumus par pašreizējās sistēmas korekcijām. Bulgārija veica pensijas palielinošus pasākumus, ieviešot jaunas aprēķinu metodes, kuru mērķis ir panākt, lai pensionāri neatrastos zem nabadzības sliekšņa.

Dažas valstis veica vēl papildu pasākumus, lai pārveidotu pensiju sistēmu fondētos pīlārus. Igaunijā 2020. gada oktobrī pieņemtā reforma ļauj valsts fondētās pensiju shēmas dalībniekiem izņemt savus ietaupījumus no shēmas, kas varētu samazināt to nākotnes adekvātumu. Polijas valdība 2021. gada vidū ierosināja likvidēt “obligātos atklātos pensiju fondus” un dalībniekiem būs jāizvēlas pārskaitīt līdzekļus uz privātajiem kontiem vai nosacītu valsts pensiju krājkontu; tas ietekmētu vairāk nekā 15 miljonus cilvēku. Tikmēr arīdzan Polijā tika pakāpeniski ieviesti darbavietas izveidoti darba ņēmēju kapitāla plāni (2021. gada martā), kas aptver apmēram 3 miljonus darba ņēmēju. 279  Nīderlandē 2020. gada vidū darbavietas pensiju shēma tika vēl vairāk pārveidota, aizstājot jēdzienu “pensiju tiesības” ar “pensiju gaidas”, turpinot atkāpties no definētā pabalstu principa. 280  

(1)

Nodarbinātības pamatnostādņu pēdējo atjauninājumu Eiropas Savienības Padome pieņēma 2021. gada oktobrī (OV L 379, 26.10.2021., 1.–5. lpp.).

(2)

Regulas (ES) 2021/241, ar ko izveido Atveseļošanas un noturības mehānismu, 4. pants, OV L 57, 18.2.2021., 17. lpp.

(3)

Sociālā pīlāra rīcības plānā tika piedāvāti arī sekundārie sociālo rezultātu pārskata rādītāji, par kuriem diskusijas vēl turpinās.

(4)

Tas liecina, ka daudziem darba ņēmējiem joprojām ir svarīgs saīsināts darba laiks un risinājumi pagaidu atlaišanai no darba, kā arī atlaišanas ierobežojumi, ko noteikušas vairākas dalībvalstis, lai palīdzētu saglabāt nodarbinātību.

(5)

Padomes Regula (ES) 2020/672 (2020. gada 19. maijs).

(6)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2020/2221 (2020. gada 23. decembris).

(7)

  Padomes Ieteikums (2020. gada 30. oktobris) “Tilts uz nodarbinātību — Garantijas jauniešiem pastiprināšana” un ar ko aizstāj Padomes 2013. gada 22. aprīļa Ieteikumu par garantijas jauniešiem izveidi (2020/C 372/01) (OV C 372, 4.11.2020., 1. lpp.).

(8)

Plašāka informācija pieejama vietnē ALMA (Aim, Learn, Master, Achieve) — Nodarbinātība, sociālās lietas un iekļautība — Eiropas Komisija (europa.eu) .

(9)

Šos darba ņēmējus bieži vien maz aizsargā ienākumu aizstāšanas pabalsti, lai gan daudzas valdības cenšas mazināt vai novērst šīs nepilnības ar ārkārtas pasākumiem. Padomes Ieteikuma 2019/C 387/01 (2019. gada 8. novembris) par darba ņēmēju un pašnodarbināto personu piekļuvi sociālajai aizsardzībai mērķis ir nostiprināt viņu stāvokli, OV C 387, 15.11.2019., 1. lpp.

(10)

  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/1158 (2019. gada 20. jūnijs) par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 2010/18/ES.

(11)

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par adekvātu minimālo algu Eiropas Savienībā, COM(2020) 682 final .

(12)

Komisijas paziņojums “Augošās enerģijas cenas: pretdarbības un atbalsta instrumenti”, COM(2021) 660 final .

(13)

Atspoguļojot arī Eurostat ātrās aplēses 2020. gadam par nabadzības riska līmeni un ienākumu nevienlīdzības tendencēm.

(14)

 Eurostat, Early estimates - Social protection - Eurostat (europa.eu) , aptverot BE, BG, CZ, DE, DK, EE, IE, FR, HR, IT, LV, LT, HU, MT, AT, PL, PT, SI un SE.

(15)

  Padomes ieteikums 2019/C 387/01 (2019. gada 8. novembris) .

(16)

Kopējie nodarbinātības rādītāji ņemti no valstu pārskatiem (iekšzemes jēdziens), citi skaitļi — no Darbaspēka apsekojuma datiem. Šajā iedaļā visur izmantoti katru ceturksni sezonāli koriģēti dati.

(17)

Sk. Eiropas Komisijas (2021. gads) 2021. gada pārskatu par darba tirgus un algu tendencēm Eiropā (drīzumā) (Labour Market and Wage Developments in Europe Annual Review 2021 (forthcoming)).

(18)

Eiropas Komisijas (2021. gads) “Eiropas ekonomikas prognoze, 2021. gada rudens”, 160. dokuments (European Economic Forecast, Autumn 2021, Institutional Paper 160).

(19)

Brīvo darbvietu rādītājs ir kopējais brīvo amata vietu skaits procentos, pamatojoties uz aizņemto un brīvo amata vietu attiecību.

(20)

Sīkāk sk. 2021. gada pārskatu par nodarbinātību un sociālo attīstību Eiropā (Employment and Social Developments in Europe, Annual Review 2021), pieejams vietnē https://op.europa.eu/s/tYkn , un Eiropas Komisijas (2021. gads) 2021. gada pārskatu par darba tirgus un algu tendencēm Eiropā (drīzumā) (Labour Market and Wage Developments in Europe Annual Review 2021 (forthcoming)).

(21)

Publicētas 2021. gada jūlijā, pieejamas Eurostat tīmekļa vietnē . Pilni dati par 2020. gadu būs pieejami 2022. gadā.

(22)

Sīkāku informāciju sk. 1.3. nodaļā.

(23)

Komisijas paziņojums “Augošās enerģijas cenas: pretdarbības un atbalsta instrumenti”, COM(2021) 660 final .

(24)

Eiropas Komisija, Nodarbinātība un sociālā attīstība Eiropā 2021. gadā (Employment and Social Developments in Europe 2021) , 2021. gada jūnijs.

(25)

Kā liecina Eurostat apkopotie AROPE rādītāji [ ilc_peps06 ] attiecībā uz ārvalstīs dzimušiem un vietējiem iedzīvotājiem.

(26)

Saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) veiktajām aptaujām 2016. gadā (ES9 valstis) un 2019. gadā (ES5 valstis). Sk. SWD(2020) 530 final .

(27)

Diskusijas ar dalībvalstīm notika Nodarbinātības komitejas (EMCO) indikatoru grupā un Sociālās aizsardzības komitejas (SPC) indikatoru apakšgrupā. Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības padome 14. jūnijā apstiprināja  EMCO un SPC atzinumu attiecībā uz panākto vienošanos par pārskatītā sociālā rezultātu pārskata pamatrādītājiem.

(28)

Nodarbinātības pārraudzības instruments (NPI) un Sociālās aizsardzības pārraudzības instruments (SAPI) ir gada ziņojumi, ko attiecīgi sagatavo Nodarbinātības komiteja un Sociālās aizsardzības komiteja. Tie norāda uz tendencēm, kurām jāpievērš uzmanība, galvenajām nodarbinātības un sociālajām problēmām dalībvalstīs un uzrauga virzību uz attiecīgo nodarbinātības un sociālo mērķrādītāju sasniegšanu ES.

(29)

Divi vēl neaptvertie principi ir 7. princips “Informācija par nodarbinātības nosacījumiem un aizsardzība atlaišanas gadījumā” un 8. princips “Sociālais dialogs un darbinieku dalība”. Attiecībā uz pamatrādītājiem ir noteiktas stingras kvalitātes prasības, kurām arī jāpiemēro skaidra normatīvā interpretācija. Līdz šim nebija iespējams atrast atbilstošu rādītāju šiem principiem, taču Komisija turpinās pie tā strādāt.

(30)

Pārskatīšanas ietvaros tika dzēsts pamatrādītājs “Viena pilnu slodzi strādājoša darbinieka, kurš pelna vidējo algu, neto izpeļņa”.

(31)

Saskaņā ar attiecīgajām regulām Eurostat ar dalībvalstu nacionālo statistikas institūtu starpniecību no 2021. gada vāc datus ES darbaspēka apsekojumam (EU–LFS) atbilstoši pārskatītai metodoloģijai. Šo izmaiņu mērķis ir uzlabot darba tirgus datus, bet tās jāņem vērā, interpretējot rādītāju izmaiņas, kas ir tuvu izmaiņu brīdim 2021. gada 1. janvārī. Izmaiņas ir ietekmējušas arī jauniešu NEET rādītāja, bezdarba līmeņa, ilgstoša bezdarba līmeņa, dzimumu nodarbinātības atšķirību līmeņa un bērnu AROPE līmeņa pamatrādītājus.

(32)

Pēc Sociālās aizsardzības komitejas pieprasījuma šo rādītāju mēra, izmantojot “nekoriģētos ienākumus” (proti, neietverot sociālos pārvedumus natūrā) un neiekļaujot atsauci uz pirktspējas līmeņa (PSL) vienību izmantošanu.

(33)

Kopā ar trim apakšrādītājiem: smaga materiālā un sociālā nenodrošinātība, visi iedzīvotāji (SMSD vecuma grupā 0+ gadi), nabadzības riskam pakļautie iedzīvotāji, visi iedzīvotāji (AROP vecuma grupā 0+ gadi) un to cilvēku īpatsvars, kas dzīvo mājsaimniecībās ar ļoti zemu darba intensitāti (gandrīz bezdarbnieku mājsaimniecības) vecumā līdz 64 gadiem (QJ vecumā no 0 līdz 64 gadiem). Datos, kas publicēti par periodu no 2021. gada, rādītājs SMSD 0+ gadu vecuma grupā aizstāj smagas materiālās nenodrošinātības rādītāju, lai atspoguļotu reālistiskāku vajadzību kopumu ES sabiedrībā.

(34)

Kopā ar trim apakšrādītājiem: smaga bērnu materiālā un sociālā nenodrošinātība (SMSD vecuma grupā 0–17 gadi), smaga bērnu materiālā un sociālā nenodrošinātība (AROP vecuma grupā 0–17 gadi) un tādu bērnu īpatsvars, kas dzīvo mājsaimniecībās ar ļoti zemu darba intensitāti (gandrīz bezdarbnieku mājsaimniecības) (QJ vecuma grupā 0–17 gadi). Bērnu SMSD ir modificēta visu iedzīvotāju SMSD versija.

(35)

To mēra kā nabadzības riskam (atbilstoši ienākumiem) pakļauto personu īpatsvara ( no iedzīvotāju kopskaita) starpību pirms un pēc sociālajiem pārvedumiem.

(36)

Personu ar invaliditāti nodarbinātības atšķirību rādītājs pašlaik tiek aprēķināts saskaņā ar EU-SILC un balstās uz invaliditātes statusu, kas norādīts globālajā aktivitātes ierobežojumu indeksā (GALI). Aptaujas respondentiem jāatbild uz šādiem jautājumiem: 1) vai veselības problēmu dēļ esat ierobežots ikdienas darbībās? Vai esat izteikti ierobežots, ierobežots, bet ne izteikti, neesat nemaz ierobežots? Ja atbilde uz 1) jautājumu ir “izteikti ierobežots” vai “ierobežots, bet ne izteikti”, respondenti atbild uz 2) jautājumu “Vai esat bijis ierobežots vismaz pēdējo 6 mēnešus laikā? Jā vai nē?” Persona tiek uzskatīta par personu ar invaliditāti, ja atbilde uz otro jautājumu ir “jā”. Saskaņā ar EU-SILC aprēķiniem ir novērojama korelācija starp invaliditātes izplatību atbilstoši GALI koncepcijai un uz to balstītajām 2020. gadā noteiktajām personu ar invaliditāti nodarbinātības atšķirībām ES27 dalībvalstīs (Pīrsona korelācijas koeficients = – 0,6).

(37)

Rādītājs mēra to iedzīvotāju īpatsvaru, kuri dzīvo mājsaimniecībās, kurās kopējās mājokļa izmaksas veido vairāk nekā 40 % no izmantojamā ienākuma (ieskaitot neto mājokļa pabalstus). Metodiskās pamatnostādnes un EU-SILC mainīgo lielumu apraksts (2020. gada aprīļa versija) ( Methodological Guidelines and Description of EU-SILC variables (version April 2020) ) skaidro, ka piemaksas (iekļautas tikai tās, kas atkarīgas no ienākumiem) ietver īres pabalstus un pabalstus mājoklī dzīvojošiem īpašniekiem, bet neietver nodokļu atvieglojumus un kapitāla pārvedumus. Dokumentā mājokļa izmaksas ir definētas kā tādas, ko maksā ik mēnesi un faktiski un kas izriet no mājsaimniecības tiesībām dzīvot attiecīgajā mājoklī. Tajās ietilpst strukturālā apdrošināšana (īrniekiem — ja tiek apmaksāta), maksa par pakalpojumiem un citas izmaksas (kanalizācija, atkritumu izvešana u. c.; obligāta īpašniekiem, īrniekiem — ja tiek apmaksāta), regulāra uzturēšana un remonts, nodokļi (īrniekiem — par mājokli, ja piemērojams) un komunālo pakalpojumu izmaksas (ūdens, elektrība, gāze un apkure). Īpašniekiem, kuri maksā hipotēku, tiek iekļauti saistītie procentu maksājumi (tiek atskaitīti jebkādi nodokļu atvieglojumi, bet nav atskaitīti mājokļa pabalsti). Īrniekiem par tirgus cenu vai pazeminātu cenu iekļauta arī īres maksa. Īrniekiem, kam nav jāmaksā īre, mājokļa pabalsti nebūtu jāatskaita no kopējām mājokļa izmaksām.

(38)

Respondentu nosauktās neapmierinātās medicīniskās vajadzības ir personas subjektīvs vērtējums par to, vai personai bija vajadzīgs konkrēta veselības aprūpes veida izmeklējums vai ārstēšana, ko tā nesaņēma vai nepieprasīja šādu trīs iemeslu dēļ: “finansiāli iemesli”, “gaidītāju saraksts” un “pārāk tāls ceļš”. Medicīniskā aprūpe ir individuāli veselības aprūpes pakalpojumi (medicīniskie izmeklējumi vai ārstēšana, izņemot zobārstniecību), kurus sniedz ārsti (vai citu profesiju pārstāvji atbilstoši valsts veselības aprūpes sistēmai) paši vai ārstu tiešā uzraudzībā (Eurostat definīcija). Problēmas, kuras saistītas ar aprūpes saņemšanu slimības gadījumā un par kurām ziņo iedzīvotāji, var atspoguļot aprūpes saņemšanas šķēršļus.

(39)

Izņemot mājsaimniecību bruto izmantojamo ienākumu, kuru mēra kā indeksa rādītāju (2008. gads = 100, tādējādi atspoguļojot izmaiņas salīdzinājumā ar laiku pirms krīzes), un izmaiņas pēdējā gadā, vienojoties ar Nodarbinātības komiteju un Sociālās aizsardzības komiteju.

(40)

 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2021/1056 (2021. gada 24. jūnijs), ar ko izveido Taisnīgas pārkārtošanās fondu. EUR-Lex — 32021R1056 — LV — EUR-Lex (europa.eu) .

(41)

  Portu deklarācija un Eiropadomes sanāksmes (2021. gada 24. un 25. jūnijs) secinājumi .

(42)

Tie papildina citas programmas, piemēram, Eiropas zaļo kursu, Eiropas Prasmju programmu, Eiropas izglītības telpu, ES romu līdztiesības, iekļaušanas un līdzdalības stratēģisko satvaru un Digitālo desmitgadi.

(43)

Nodarbinātības līmeņa mērķi noteica, ņemot vērā iespējamos scenārijus, pamatojoties uz potenciālajiem IKP pieauguma tempiem un Eurostat prognozēm par iedzīvotāju skaitu līdz 2030. gadam, kā arī nodarbinātības un IKP attiecību 2013.–2019. gada atveseļošanās periodā.

(44)

Kā parādīts 1.2. iedaļā, jaunākie pieejamie dati ir no 2016. gada. Komisija kopā ar Eurostat uzraudzīs rādītāju un veiks rūpīgu no diviem apsekojuma avotiem iegūto datu analīzi, tiklīdz tie būs pieejami (2023. gadā), lai nodrošinātu datu kvalitāti un salīdzināmību.

(45)

Ņemot vērā Eurostat centrālo demogrāfisko scenāriju desmitgadei, kas sākās 2020. gadā.

(46)

Covid‑19 ietekme uz nodarbinātības ienākumiem — padziļinātas aplēses. Skaidrojums par statistiku (europa.eu) ( Impact of COVID‑19 on employment income — advanced estimates — Statistics Explained (europa.eu) ) .

(47)

Otrais ziņojums par SURE īstenošanu (COM(2021) 596).

(48)

  Sabiedrība un darbs — Covid‑19 — Eurostat (europa.eu) .  

(49)

Eiropas Komisija (2021. gads), 2021. gada pārskats par darba tirgus un algu tendencēm Eiropā (Labour Market and Wage Developments in Europe, Annual review 2021). Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs (drīzumā).

(50)

 Eurofound (2021), Covid-19: ietekme uz nodarbinātību un darba dzīvi, Covid-19 sērija, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga.

(51)

Eiropas Komisija (2021), Nodarbinātība un sociālā attīstība Eiropā 2021. gadā (Employment and social developments in Europe 2021).

(52)

Nacionālo kontu skaitļi, sezonāli koriģēti.

(53)

Šie rezultāti kopumā atbilst Eiropas Investīciju bankas grupas 2019. gada investīciju apsekojuma konstatējumiem.

(54)

Lai gan to, iespējams, ierobežoja saīsināta darba laika un citu nodarbinātības atbalsta pasākumu ieviešana.

(55)

Mērot pēc nominālās atlīdzības uz vienu darba ņēmēju.

(56)

Valstīs, kurās darba ņēmējiem tieši izmaksā pabalstus, ko reģistrē kā sociālos pārvedumus, saīsināta darba laika shēmas izraisīja novērotu algu izmaksu kritumu.

(57)

Eiropas Komisijas 2021. gada vasaras prognoze paredz mērenu inflācijas pieaugumu 2021. un 2022. gadā, bet tajā ir atzīmēts, ka inflācija var izrādīties lielāka, nekā prognozēts, ja piegādes ierobežojumi turpināsies un cenu slogs tiks vairāk pārnests uz patēriņa cenām. Sk. Eiropas Komisijas institucionālo dokumentu 156, 2021. gada jūlijs (vasaras prognoze).

(58)

ES27 dati nebija pieejami robeždatumā, kas ir 2021. gada 28. oktobris. Nodarbinātu personu nabadzība ir to personu īpatsvars, kuras strādā un kuru ekvivalentais rīcībā esošais ienākums ir zemāks par nabadzības riska slieksni, kas noteikts 60 % apmērā no nacionālā medianālā ekvivalentā rīcībā esošā ienākuma (pēc sociālajiem pārvedumiem). Attiecībā uz 2007. gadu dati attiecas uz vienīgo ES kopējo rādītāju, kas pieejams par minēto gadu, proti, ES27, ieskaitot Apvienoto Karalisti, bet neieskaitot Horvātiju. Pašreizējās ES 27 dalībvalstīs (t. i., ieskaitot Horvātiju, bet neieskaitot Apvienoto Karalisti) nodarbinātu personu nabadzība vidēji ir pieaugusi no 8,5 % 2010. gadā (senākie pieejamie dati) līdz 9 % 2019. gadā.

(59)

Darba devēju organizācijas blīvumu definē kā dalību, ko izsaka kā dalībuzņēmumu visu nodarbināto darba ņēmēju īpatsvaru attiecībā pret kopējiem darbiniekiem organizāciju organizatoriskajā jomā.

(60)

Eiropas Komisija (2021), gada pārskats par nodarbinātību un sociālo attīstību Eiropā (Employment and Social Developments in Europe, Annual Review).

(61)

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par adekvātu minimālo algu Eiropas Savienībā (COM(2020) 682).

(62)

Eiropas Komisija (2019. gads), 2019. gada pārskata ziņojums par darba tirgus un algu tendencēm Eiropā (Labour Market and Wage Developments in Europe: Annual Review 2019 Report), Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ģenerāldirektorāts.

(63)

Ietekmes novērtējums, kas pievienots Komisijas 2021. gada 14. jūlija paziņojumam Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai ““Gatavi mērķrādītājam 55 %”: ES 2030. gadam nospraustā klimata mērķrādītāja sasniegšana ceļā uz klimatneitralitāti”, COM(2021) 550 final .

(64)

Komisijas 2021. gada 14. jūlija paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai ““Gatavi mērķrādītājam 55 %:” ES 2030. gadam nospraustā klimata mērķrādītāja sasniegšana ceļā uz klimatneitralitāti”, COM(2021) 550 final .

(65)

Eiropas Komisija (2020). 2020. gada pārskats par nodarbinātību un sociālo attīstību Eiropā (Employment and Social Developments in Europe, Annual Review 2020). Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs. Pieejams tiešsaistē .

(66)

Nesen veiktā pētījumā konstatēts, ka ar simulētu portfeli 30 miljardu EUR zaļo nodokļu apmērā, ar ko aizstāj ienākuma nodokli, ES IKP varētu palielināt par 35 miljardiem EUR (0,2 %) līdz 2030. gadam, palielinot nodarbinātību par 140 000 FTE (0,1 %). Simulācija pētījumā norādīja uz pozitīvu vai nulles ietekmi uz ienākumiem visās sadalījuma daļās visās dalībvalstīs.

(67)

2019. gadā to mājsaimniecību ar vidējiem zemiem ienākumiem īpatsvars (starp 60 % no medianālajiem ienākumiem un medianālajiem ienākumiem), kuras ziņoja, ka nespēj uzturēt mājokli pietiekami siltu, sasniedza vairāk nekā 20 % no šīs ienākumu grupas piecās dalībvalstīs (BG, CY, LT, PT, EL).

(68)

Tomēr zemāka sociālekonomiskā statusa grupas mēdz nelabvēlīgāk ietekmēt vidiskie veselības apdraudējumi, jo tās ir vairāk pakļautas tiem un neaizsargātākas pret tiem: https://www.eea.europa.eu/publications/unequal-exposure-and-unequal-impacts/ . 

(69)

Otrais ziņojums par SURE īstenošanu (COM(2021) 596).

(70)

Šie maksimālie ierobežojumi nozīmēja, ka saīsināta darba laika un tamlīdzīgas shēmas parasti bija noderīgākas zemāku algu pelnītāju ienākumu saglabāšanai.

(71)

 Eurofound (2021), Covid-19: ietekme uz nodarbinātību un darba dzīvi, Covid-19 sērija, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga.

(72)

Beļģijā Covid-19 krīzes laikā tika pagarināts jau esošs atbalsts.

(73)

Tas attiecas uz dažādiem veidiem, kā tiek reģistrēta pašnodarbinātība (juridiskiem un nodokļu nolūkiem), piemēram, individuālais komersants, sabiedrība ar ierobežotu atbildību, partnerība utt. Jo īpaši tādās valstīs kā Itālija, kurā ir vairākas dažādas struktūras pašnodarbinātā uzņēmuma izveidei, ne visi bija tiesīgi pieprasīt pabalstus shēmas ietvaros.

(74)

 Eurofound (2021), Covid-19: ietekme uz nodarbinātību un darba dzīvi, Covid-19 sērija, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga.

(75)

Komisijas ieteikums (2021. gada 4. marts) par iedarbīgu un aktīvu atbalstu nodarbinātībai pēc Covid-19 krīzes (EASE), C(2021) 1372 final.

(76)

“Agrīna aktivizācija” attiecas uz pasākumiem, kas vērsti uz personām, kuras ir bez darba mazāk nekā gadu, un ietver, piemēram, apmācību, atbalstītu nodarbinātību un rehabilitāciju vai tiešu darbvietu radīšanu, kā arī konsultācijas, ko sniedz valsts nodarbinātības dienesti (VND).

(77)

Lai gan darba meklētāju aktivizācijas rādītājs Ungārijā ir samērā augsts, to galvenokārt veicina sabiedriskie darbi un citi nodarbinātības stimuli, savukārt darba meklētāju pārkvalifikācija un prasmju pilnveide salīdzinājumā joprojām ir neliela.

(78)

Būtiskākie konstatējumi no esošajām prognozēm un prognozēšanas pētījumiem par zaļajām darbvietām un prasmēm ir pieejami VND tīklā (2021. gads). Darba tirgus zaļināšana — ietekme uz valsts nodarbinātības dienestiem (Greening of the labour market — impacts for the Public Employment Services) .

(79)

  Cedefop prasmju apzināšanas portāls .

(80)

 VND tīkls (2020. gads). VND nozīme darba tirgus modernizācijā un strukturālo pārmaiņu pārvaldībā (The role of PES in modernising the labour market and managing structural change) .

(81)

  Skills-OVATE: Skills Online Vacancy Analysis Tool for Europe . Cedefop (europa.eu) .

(82)

Sk. Eurofound (2021). Minimālās algas 2021. gadā: gada ziņojums.

(83)

Katru gadu, ja nav panākta vienošanās sociālo partneru vidū, minimālās mēneša algas summu nākamajam kalendārajam gadam nosaka 57 % apmērā no darba ņēmēja vidējās nominālās algas Slovākijas ekonomikā tajā kalendārajā gadā, kas ir divus gadus pirms kalendārā gada.

(84)

  https://ec.europa.eu/environment/news/environmental-pollution-new-study-finds-polluters-do-not-pay-damage-they-cause-2021-11-12_en .

(85)

  Padomes Rezolūcija par stratēģisku satvaru Eiropas sadarbībai izglītības un mācību jomā ceļā uz Eiropas izglītības telpu un turpmāk (2021–2030), 2021/C 66/01. Ar Eiropas izglītības telpas mērķa rādītāju mēra dalību APIA programmās, uz kurām attiecas ISCED 0. kategorija (Eurostat datu kods educ_uoe_enra21 ).

(86)

Sk. 1.3. iedaļu. Par Barselonas mērķiem 2002. gadā vienojās Barselonas Eiropadome. Tie paredz, ka 33 % bērnu, kuri ir jaunāki par trim gadiem, un 90 % bērnu vecumā no trim gadiem līdz obligātajam izglītības vecumam būtu jāapmeklē bērnu aprūpes iestāde.

(87)

Pamatojoties uz jaunākajiem pieejamiem datiem (2016. gads), attiecībā uz nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļautu bērnu dalību APIA pastāv atšķirība par 11,3 procentpunktiem. Sīkāku informāciju sk. 2021. gada VNZ.

(88)

Eiropas Komisija, EACEA, Eurydice (2021), Structural Indicators for Monitoring Education and Training Systems in Europe (drīzumā).

(89)

Ieskaitot jo īpaši skolēnus un studentus bez infrastruktūras, kas vajadzīga, lai piekļūtu attālinātām mācībām, piemēram, lauku un attālos apvidos. Vispusīgāku aptvērumu sk. 2021. gada VNZ un 2020. gada Izglītības un apmācības pārskatā.

(90)

Lai izvairītos no aprēķiniem, kuru pamatā ir ļoti maza izlase, šajā ziņojumā ir izklāstīti tikai to ES dalībvalstu rezultāti, kurās skolēnu ar migrantu izcelsmi īpatsvars ir vismaz 5 %.

(91)

ESAO mēra ESCS indeksu, ņemot vērā vecāku izglītību, vecāku profesiju, nodrošinājumu mājās, grāmatu skaitu un mājās pieejamos izglītības resursus.

(92)

 ICILS vērtē skolēnu sasniegumus, izmantojot datorizētu novērtējumu divās digitālo kompetenču jomās: datorpratība un informācijpratība, kā arī analītiski algoritmiskā domāšana. Līdz šim ir izpildīti divi cikli — pirmais 2013. gadā un otrais 2018. gadā. Trešais cikls ir plānots 2023. gadā. Pirmajā ciklā piedalījās deviņas dalībvalstis, bet otrajā piedalījās septiņas dalībvalstis. Dānija un Vācija bija vienīgās divas dalībvalstis, kas piedalījās abos ciklos. Tomēr 2013. gada Dānija nesasniedza izlases dalības rādītāju, tāpēc 2013. gada rezultāti nav salīdzināmi ar 2018. gada rezultātiem.

(93)

Sīku analīzi par skolēnu digitālajām prasmēm un skolotāju lomu izglītības rezultātu stiprināšanā sk. 2021. gada VNZ.

(94)

Papildus lielajai rezultātu atšķirībai starp sociāli ekonomiskā un kultūras statusa (ESCS) indeksa apakšējo un augšējo ceturtdaļu saikne starp sociāli ekonomisko statusu un mācību rezultātiem tika sīkāk iztirzāta 2021. gada VNZ. Dati ir pieejami no PISA 2018, ESAO.

(95)

Sk. 2020. gada pārskata par nodarbinātību un sociālo attīstību Eiropā (Employment and Social Developments in Europe, Annual Review 2020) 2.5. nodaļu par sociālo mobilitāti.

Sīkāku analīzi par izglītības priekšrocību vai trūkumu pārnešanu no vienas paaudzes uz nākamo sk. 2018. gada pārskata par nodarbinātību un sociālo attīstību Eiropā (Employment and Social Developments in Europe Annual Review 2018) 3. nodaļā.

(96)

Vairāk informācijas pieejams: Eiropas Komisija (2019), Assessment of the implementation of the 2011 Council recommendation on policies to reduce early school leaving.

(97)

 FRA, Fundamental rights report 2021 .

(98)

Dati nav sniegti kā vienota vērtība, jo tie ir no diviem apsekojumu cikliem, kuri attiecās uz Beļģiju, Bulgāriju, Čehiju, Grieķiju, Spāniju, Franciju, Horvātiju, Ungāriju, Īriju, Nīderlandi, Portugāli, Rumāniju, Zviedriju, Slovākiju. Sk. SWD(2020) 530 final , kas pievienots paziņojumam “Savienība, kurā valda līdztiesība: ES romu līdztiesības, iekļaušanas un līdzdalības stratēģiskais satvars”, COM(2020) 620 final , pamatojoties uz FRA, EU-MIDIS II 2016; FRA, RTS 2019; Eurostat [ edat_lfse_03 ] 2019 (plaša sabiedrība).

(99)

 FCNM padomdevēja komiteja par Bulgāriju un Ungāriju un ECRI ziņojums par Čehiju un Slovākiju, FRA, 2021. gada ziņojums par pamattiesībām.

(100)

 FRA, Coronavirus pandemic in the EU-impact on Roma and Travellers, 2020. 

(101)

Pieņemts 2020. gada oktobrī.

(102)

Pieņemts 2021. gada martā, OV C 93, 19.3.2021., 1.–14. lpp.

(103)

Skaidrojumus par statistisko metodiku, kas izmantota attiecībā uz invaliditāti, sk.: Eurostat, Disability statistics introduced — Statistics Explained (europa.eu) . Ja vien nav norādīts citādi, statistika par invaliditāti ir iegūta no EU‑SILC mikrodatiem (EU‑SILC 2019 ) vai no statistikas, kas publicēta Eurostat veselības datubāzē .  EU‑SILC izlase ietver personas, kuras dzīvo privātās mājsaimniecībās, un neietver personas, kuras dzīvo iestādēs. Jēdziens, kas izmantots personu ar invaliditāti (traucējumiem) apzināšanai, ir — vai respondents ir norādījis, ka “pēdējo sešu mēnešu laikā” viņš ir bijis “veselības problēmas dēļ ierobežots veikt darbības, ko cilvēki parasti dara”. Dati neaptver Covid‑19 krīzes periodu.

(104)

Eiropas Invaliditātes ekspertu akadēmiskais tīkls (EDE), 2021 (drīzumā šajā lapā ) . Dati ir balstīti uz EU-SILC 2019, un ir iespējamas nelielas atšķirības salīdzinājumā ar darbaspēka apsekojuma datiem par to pašu tematu.

(105)

Šie dati ir balstīti uz nelielu novērojumu skaitu.

(106)

Dati ir no EU-SILC 2019, ko analizējis Eiropas Invaliditātes ekspertu akadēmiskais tīkls (EDE).

(107)

Sīkāk aprakstīts 2021. gada Vienotajā nodarbinātības ziņojumā un 2020. gada Izglītības un apmācības pārskatā.

(108)

Sk., piemēram, ESAO (2021). Implications of the COVID‑19 pandemic for Vocational Education and Training.

(109)

  Apprenticeship Support Services (2021). European Alliance for Apprenticeship Monitoring Survey 2019-2020.

(110)

  SDO (2021). Skilling, upskilling and reskilling of employees, apprentices and interns during the COVID‑19 pandemic: Findings from a global survey of enterprises.  

(111)

 Vandeplas, A. (2021) Education, Income, and Inequality in the European Union, in Fischer, G. and Strauss, R. (ed.) Europe’s Income, Wealth, Consumption, and Inequality, Oxford University Press.

(112)

Vērā ņemami izņēmumi ir Polija, Igaunija, Ungārija, Īrija un Luksemburga, kur šī atšķirība ir pretēja.

(113)

 Hauschildt, Gwosć, Schirmer, Wartenbergh-Cras (2021) EUROSTUDENT VII Synopsis of Indicators 2018–2021 , wbv Media.

(114)

Sk. 2.1. iedaļu. Prasmju nepietiekamība ir sīkāk iztirzāta 2021. gada VNZ.

(115)

  EIB Investment Report 2020/2021: Building a smart and green Europe in the COVID‑19 era un EIB datu portāls.

(116)

  Eurofound (2021), Darbaspēka trūkuma novēršana ES dalībvalstīs.  

(117)

 Cedefop (2021). Digital, greener and more resilient. Insights from Cedefop’s European skills forecast.

(118)

Sk. Eiropas Komisija (2021), Nodarbinātība un sociālā attīstība Eiropā 2021. gadā (Employment and social developments in Europe 2021) , Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga, un Briefing note — Trends, transitions and transformation | Cedefop (europa.eu) .

(119)

Ar sistēmas Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā 2020. gadam mērķrādītāju tika mērīta dalība pieaugušo izglītībā iepriekšējās četrās nedēļās (Eurostat kods [ trng_lfs_01 ]). Lai efektīvāk izsekotu visas pieaugušo izglītības formas, Padome 2021. gada jūnijā nolēma mainīt rādītāju, lai izmērītu dalību pieaugušo izglītībā pēdējo 12 mēnešu laikā (sk. 1.3. iedaļu).

(120)

Pandēmijai nav bijusi būtiska ietekme uz dalības pieaugušo izglītībā modeļiem dalījumā pa dzimumiem.

(121)

  Padomes 2021. gada 25. jūnija secinājumi .

(122)

 Eurostat, darbaspēka apsekojums, [trng_lfse_03]. Dati nav pieejami par Bulgāriju, Horvātiju, Kipru, Latviju, Rumāniju, Slovākiju. Sadalījums par dzimumiem nav pieejams par Lietuvu un Poliju.

(123)

 Eurostat nepublicē dalības rādītājus par konkrētu grupu, ja izlasē ir pārāk maz “izglītojamo”.

(124)

Arī Igaunijā reģistrēta ievērojama atšķirība, bet dati nav uzticami attiecībā uz vīriešiem.

(125)

Visi skaitļi attiecas uz Eurostat, [edat_lfs_9912] .

(126)

 Eurostat, [ trng_lfs_13 ]

(127)

Visi dati par pieaugušo dalību tiešsaistes izglītībā ņemti no Komisijas (JRC) aprēķiniem, kuru pamatā ir Eurostat apsekojums par IKT izmantošanu mājsaimniecībās un iedzīvotāju vidū [TIN00103], 2017., 2019., 2020. gads. Tā kā Eurostat tabulā TIN00103 dalība nav iedalīta pa vecumu grupām, dati atspoguļo JRC aplēses par pieaugušo komponentu. 2020. gada datu nav par Franciju. Papildu informāciju par izmaiņām dalībā pieaugušo izglītībā 2020. gadā sk.: (drīzumā) Di Pietro, G un Karpiński, Z. (2021), Covid-19 and online adult learning, Eiropas Komisija, JRC.

(128)

 Morandini, M. C., Thum-Thysen, A., un Vandeplas, A. (2020). Facing the digital transformation: Are digital skills enough? European Economy. Economic Briefs, 054.

(129)

Šis mērķrādītājs tika izvirzīts rīcības plānā par Eiropas sociālo tiesību pīlāru Komisijas 2021. gada 9. marta paziņojumā “Digitālais kompass līdz 2030. gadam — Eiropas ceļam digitālajā gadu desmitā”, COM(2021) 118 final, un priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam (2021. gada 15. septembris), ar ko izveido politikas programmu “Digitālās desmitgades ceļš” 2030. gadam, COM(2021) 574 final.

(130)

Iztirzāts 2021. gada VNZ un sīkāk Cedefop ziņojumā Digital skills:  challenges and opportunities during the pandemic |  Cedefop (europa.eu) .

(131)

 Cedefop (2021). Digital, greener and more resilient. Insights from Cedefop’s European skills forecast.

(132)

Iztirzājumu par plašākas prasmju bāzes vajadzību sk. Morandini, M. C., Thum-Thysen, A., un Vandeplas A. (2020). Facing the digital transformation: Are digital skills enough? European Economy. Economic Briefs, 054.

(133)

 Cedefop (2020 ). Perceptions on adult learning and continuing vocational education and training in Europe. Second Opinion survey — Volume 1 .

(134)

Eiropas Komisija (2020), Workforce skills and innovation diffusion: trends and policy implications . 8. pielikums. Sk. arī Eiropas Komisija (2020), Adult Learning Statistical Synthesis Report: , 22.–34. lpp.

(135)

 Cedefop (2020) Perceptions on adult learning and continuing vocational education and training in Europe. Second opinion survey — Volume 1 (europa.eu) , 30. attēls.

(136)

Sk. ietekmes novērtējuma par individuālajiem mācību kontiem sākotnējo ziņojumu .

(137)

Plašāku iztirzājumu sk. Cedefop (2020) apsekojumā un ESAO (2021), Skills Outlook — Learning for Life. 4. nodaļa “Promoting interest and participation in adult learning” .

(138)

 Avots: Eurostat (tiešsaistes datu kods: lfsa_etgar ])

(139)

Pēc sociālo rezultātu pārskata pārskatīšanas ar NEET pamatrādītāju tagad mēra rādītājus iedzīvotāju grupā no 15 līdz 29 gadiem, nevis no 15 līdz 24 gadiem. Plašākajā vecuma grupā ir reģistrēti augstāki NEET rādītāji, bet kopumā tendences joprojām ir salīdzināmas.

(140)

Lietuvā NEET rādītājs bija augstāks par ES nesvērto vidējo rādītāju, ko mēra sociālo rezultātu pārskatam.

(141)

  Padomes Ieteikums (2020. gada 30. oktobris) “Tilts uz nodarbinātību — Garantijas jauniešiem pastiprināšana” un ar ko aizstāj Padomes 2013. gada 22. aprīļa Ieteikumu par garantijas jauniešiem izveidi, 2020/C 372/01.

(142)

Komisijas dienestu darba dokuments, kas pievienots paziņojumam par Garantiju jauniešiem (COM SWD(2020) 124 final).

(143)

Analīzes izlase ir pieejama vietnē https://www.eurofound.europa.eu/topic/neets .

(144)

Visi dati šajā punktā ir no Eurostat [ edat_lfse_28 ].

(145)

Apvienoti dati no pirmajām divām LWC kārtām, kad tika uzdots šis jautājums, — 2020. gada pavasarī un rudenī.

(146)

Maltā, Grieķijā, Polijā, Luksemburgā un Vācijā reģistrēts palielinājums, un Nīderlandē nodarbinātības līmenis saglabājās stabils.

(147)

Ar FTE nodarbinātības rādītāju salīdzina atšķirības starp grupām vidējā nostrādāto stundu skaita ziņā. FTE nodarbinātības rādītāju aprēķina, kopējo nostrādāto stundu skaitu ekonomikā (pirmais darbs, otrais darbs utt.) dalot ar vidējo stundu skaitu atbilstoši pilnslodzes grafikam (aptuveni 40) un ar cilvēku skaitu vecumā no 20 līdz 64 gadiem. Avots: kopīgā novērtējuma sistēma (JAF), aprēķins, pamatojoties uz Eurostat datiem.

(148)

Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts (EIGE) to pēta dokumentā ( Gender equality and the socio-economic impact of the COVID‑19 pandemic ) . Pētījums tika veikts pēc prezidentvalsts Portugāles pieprasījuma un ir vērsts uz pandēmijas sociāli ekonomisko ietekmi no dzimumu perspektīvas.

(149)

Attiecas uz kopējām faktiskajām stundām, ko nostrādājuši visi darba ņēmēji un pašnodarbinātie viņu galvenajā profesijā attiecīgajos ceturkšņos.

(150)

Eiropas Komisija (2021), Nodarbinātība un sociālā attīstība Eiropā 2021. gadā (Employment and social developments in Europe 2021).

(151)

Šī problēma tika sīkāk apspriesta Eiropas Komisijas 2019. gada pārskatā par nodarbinātību un sociālo attīstību Eiropā (Employment and Social Developments in Europe, Annual Review 2019), 130. lpp.

(152)

 Pamatojoties uz datiem no EIGE dzimumu statistikas datubāzes.

(153)

2020. gada dati ir no Eurofound dzīves, darba apstākļu un Covid-19 e-apsekojuma (ES27) 1., 2. un 3. kārtas, un 2015. gada dati ir no Eurofound Eiropas darba apstākļu apsekojuma (ES27).

(154)

Šie ir jaunākie pieejamie dati par ES27 vidējo rādītāju.

(155)

Pamatojoties uz 2018. gada datiem, jāsecina, ka arī Slovākijā ir ļoti zems dalības līmenis (1,4 %) (laikā, kad tika sagatavots šis dokuments, 2019. gada dati nebija pieejami).

(156)

 Van der Ende, M., van Seben, R., van Exel, J., Bom, J. un Geijsen T., Prevalence and Cost of Informal Care, ECORYS un Roterdamas Universitāte, 2021. gads (drīzumā).

(157)

Pamatojoties uz EHIS wave 7 (2013.–2015. gads) un EQLS (2016. gads).

(158)

Ar “neaktivitātes slazdiem” apzīmē ietekmi, ko rada katra bruto izpeļņas papildu euro aplikšana ar nodokļiem.

(159)

Otrais pelnītājs ir persona, kura nav (vai nebūtu, ja tā apsver iespēju sāk strādāt algotu darbu) lielākais pelnītājs savā mājsaimniecībā. Lielākajā daļā gadījumu (bet ne visos) otrais pelnītājs ir sieviete.

(160)

2020. gadā ES27 46,1 % sieviešu vecumā no 30 līdz 34 gadiem bija terciārā izglītība salīdzinājumā ar 36 % vīriešu.

(161)

Nekoriģēto sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirību (GPG) mēra kā vidējās bruto stundas izpeļņas atšķirību starp algotiem darba ņēmējiem un algotām darba ņēmējām, izsakot procentos no vīriešu vidējās bruto stundas izpeļņas. Eurostat kods [TESEM180].

(162)

Vīriešu un sieviešu darba samaksas nelielu atšķirību dažkārt saista ar augstu dzimumu nodarbinātības atšķirību (piemēram, Itālijā un Rumānijā) — šādos gadījumos neliela darba samaksas atšķirība lielā mērā var izrietēt no selektivitātes, proti, darba tirgū piedalās lielākoties sievietes ar visaugstāko peļņas gūšanas potenciālu.

(163)

 Leythienne, D., Ronkowski, P., (2018), A decomposition of the unadjusted gender pay gap using Structure of Earnings Survey data, statistiskie darba dokumenti, Eurostat.

(164)

ES27 dati ir ierobežoti, taču šis temats tika analizēts EIGE (2020) dokumentā Beijing + 25: the fifth review of the implementation of the Beijing Platform for Action in the EU Member States.

(165)

  Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par to, lai ar darba samaksas pārredzamības un izpildes mehānismu palīdzību nostiprinātu principa, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu, piemērošanu .

(166)

Komisijas 2021. gada 3. marta paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Savienība, kurā valda līdztiesība: personu ar invaliditāti tiesību stratēģija 2021.–2030. gadam”, COM(2021) 101 final.

(167)

Rādītāja definīciju sk. 1.3. nodaļā. 

(168)

Eiropas Komisija (2021), Nodarbinātība un sociālā attīstība Eiropā 2021. gadā (Employment and social developments in Europe 2021) , Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga.

(169)

Avots: Eurostat, EU-SILC 2020, atjauninājums 2021. gada 21. oktobrī; dati par Īriju nebija pieejami.

(170)

Arī attiecībā uz ES valstspiederīgajiem, kuri strādā citā dalībvalstī, tika reģistrēts lielāks nodarbinātības līmeņa kritums nekā uzņēmējvalsts valstspiederīgajiem, bet viņu rādītāji 2020. gadā ir kopumā salīdzināmi ar ES dzimušo iedzīvotāju rādītājiem (attiecīgi 73,4 % un 73,5 %).

(171)

 Eurostat, LFS ad hoc izvilkums, Migrants more likely over-qualified than nationals — Products Eurostat News — Eurostat (europa.eu) 2020 .

(172)

 Reid A. et al (2021), Migrant Workers, Essential Work, and COVID-19, American Journal of Industrial Medicine, 64. sējums, Nr. 2, 73.–77. lpp.

(173)

 Fasani un Mazza (2020), A Vulnerable Workforce: Migrant Workers in the COVID‑19 Pandemic.

(174)

Platforma apvieno publiskā un privātā sektora ieinteresētās personas, lai risinātu digitālo prasmju trūkuma problēmu un uzlabotu nodarbināmību Eiropā.

(175)

  Repere metodologice pentru consolidarea achizitiilor din anul scolar 2019-2020-EDP (edu.ro) .

(176)

  Osnabrikas deklarācija .

(177)

Šā dokumenta izstrādes laikā šis pasākums nebija saistīts ar valsts ANP.

(178)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/1158 (2019. gada 20. jūnijs) par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 2010/18/ES.

(179)

Stratēģijā par personu ar invaliditāti tiesībām ir uzsvērts, cik liela nozīme ir kvalitatīvai, piekļūstamai, uz personu vērstai un cenas ziņā pieejamai palīdzībai, kas ietver personīgo palīdzību, medicīnisko aprūpi un sociālo darbinieku iesaistīšanos, lai palīdzētu gan personām ar invaliditāti, gan viņu ģimenēm.

(180)

 FRA, Fundamental rights report (2021).  https://fra.europa.eu/sites/default/files/fra_uploads/fra-2021-fundamental-rights-report-2021_en.pdf .

(181)

Plašāku informāciju skatīt Eurofound (2020), New forms of employment: 2020 update (Jauni nodarbinātības veidi: 2020. gada atjauninājums), Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga.

(182)

Piezīme. Uz IKT balstīts mobilais darbs attiecas uz darba kārtību, kas vismaz daļēji tiek izpildīta ārpus personas “galvenā biroja”, izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas. Gadījuma darbu var saprast kā “neregulāru vai periodisku darbu, negaidot nepārtrauktu nodarbinātību”, ar iespējamu neregulāru un neparedzamu darba laiku vai grafiku. Plašāku informāciju par pārējiem nodarbinātības veidiem sk.: Eurofound (2015), New forms of employment (Jauni nodarbinātības veidi), Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga.

(183)

 Eurofound (2021), Policy brief: First initiatives to improve the employment and working conditions of platform workers: What works (Politikas apkopojums: pirmās iniciatīvas platformās nodarbināto darbinieku nodarbinātības un darba apstākļu uzlabošanai: kas darbojas), Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga (drīzumā).

(184)

Apvienoto Nāciju Organizācija (2021), Digitally enabled new forms of work and policy implications for labour regulation frameworks and social protection systems (Jauni digitāli nodrošināti jauni nodarbinātības veidi un politikas ietekme uz darba regulējuma sistēmām un sociālās aizsardzības sistēmām), Ekonomikas un sociālo lietu departaments, Politikas apkopojums Nr. 113.

(185)

1,4 % darbspējas vecuma cilvēku 16 aptaujātajās valstīs apgalvo, ka strādā vairāk nekā 20 stundas nedēļā, sniedzot pakalpojumus ar digitālo darba platformu starpniecību, vai šādi nopelna vismaz 50 % no saviem ienākumiem (samazinājies par 0,9 punktiem, salīdzinot ar 2017. gadu). Par sekundāriem platformu darbiniekiem (t. i., strādā vairāk nekā desmit stundas nedēļā un ar platformu darbu nopelna no 25% līdz 50% no saviem ienākumiem) tiek uzskatīti 4,1 % darbinieku, kas ir par 0,5 punktiem vairāk nekā 2017. gadā. Avots: Urzì Brancati, C., et al. (2020), New evidence on platform workers in Europe. Results from the second COLLEEM survey (Jauni dati par platformu darbiniekiem Eiropā no otrās COLLEEM aptaujas). Eiropas Savienības Publikāciju birojs.

(186)

 Eiropas Ekspertīzes centrs (2021), Thematic Review 2021 on Platform work (2021. gada tematiskais pārskats par platformu darbu), Kopsavilkuma ziņojums, ko pasūtījis Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ģenerāldirektorāts (KE-02-21-914-EN-N).

(187)

Termins lietots saskaņā ar “kritisko profesiju” sarakstu, kas sniegts Eiropas Komisijas pamatnostādnēs par darba ņēmēju brīvas pārvietošanās īstenošanu Covid-19 uzliesmojuma laikā (2020).

(188)

 W. de Groen, Z. Kilhoffer, L. Westhoff, D. Postica un F. Shamsfakhr (2021). Digital Labour Platforms in the EU: Mapping and Business Models (Digitālās darba platformas ES: kartēšanas un darījumdarbības modelis). Eiropas politikas pētījumu centrs (Centre for European Policy Studies, CEPS).

(189)

Kopš 2001. gada Lākenas Eiropadomes sanāksmes darbvietu kvalitāte ir kļuvusi par nozīmīgu aspektu (COM(2001) 313).

(190)

Eiropas Komisija (2020. gads), Labour Market and Wage Developments in Europe (“Darba tirgus un algu tendences Eiropā”); un Eurofound (2021). E-aptauja Living, working and COVID‑19 (Dzīve, darbs un Covid-19).

(191)

Eiropas Slimību kontroles un profilakses centrs definē priekšplāna darbinieku kā personu, kurai ir darbs, kas rada lielāku risku inficēties ar Covid-19, jo nav iespēju strādāt no mājām vai ievērot sociālo distancēšanos. Šī joma bieži ietver veselības aprūpes, ilgtermiņa aprūpes, mazumtirdzniecības un sociālās nozares darbiniekus.

(192)

Sk. Eurofound (2020), Telework and ICT-based mobile work: Flexible working in the digital age (Tāldarbs un uz IKT balstīts mobilais darbs: elastīgs darbs digitālajā laikmetā), Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga.

(193)

ESAO (2020), What happened to jobs at high risk of automation? (Kas notika ar darbavietām, attiecībā uz kurām pastāv augsts automatizācijas risks?), politikas apkopojums par nodarbinātības nākotni.

(194)

Jo īpaši skatīt Komisijas paziņojumu ““Gatavi mērķrādītājam 55 %”: ES 2030. gadam nospraustā klimata mērķrādītāja sasniegšana ceļā uz klimatneitralitāti” [COM/2021/550 final] un Komisijas priekšlikumu par Sociālā klimata fondu [COM/2021/568 final].

(195)

 Eurofound (2021), Working conditions and sustainable work: An analysis using the job quality framework (Darba apstākļi un ilgtspējīgs darbs: analīze, izmantojot darbavietu kvalitātes sistēmu), Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga. Piezīme. Ar atalgojumu saprot darba ņēmēju ienākumus, tas ir, padoto darbinieku algas un pašnodarbināto personu ienākumus.

(196)

 Avots: Eurostat, Darbaspēka apsekojums [lfsa_qoe_4a2].

(197)

 Eurofound (2018), New tasks in old jobs: Drivers of change and implications for job quality (Jauni uzdevumi iepriekšējās darbavietās: izmaiņu virzītājspēki, kas ietekmē darbavietu kvalitāti), Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga.

(198)

Avots: Eurofound (2021). E-aptauja Living, working and COVID‑19 (Dzīve, darbs un Covid-19), 2. kārta. Piezīme. E-aptauja tika veikta trīs kārtās — 2020. gada aprīlī, 2020. gada jūlijā un 2021. gada martā. Jēdziens “potenciālā tāldarba nodarbinātības daļa” sadalījumā pēc valstīm ir balstīts uz jaunāko Sostero M. et al. (2020) pētījumu, Teleworkability and the COVID‑19 crisis: a new digital divide? (Tāldarbs un Covid-19 krīze: vai jauna digitālā plaisa?), Eiropas Komisija, JRC121193.

(199)

Saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) datiem tā ir definēta kā darba tirgus sadalījums atsevišķos apakštirgos vai segmentos ar atšķirīgām iezīmēm un uzvedības noteikumiem, piemēram, līguma noteikumiem, izpildes pakāpi vai attiecīgo darba ņēmēju veidiem.

(200)

Šis termins attiecas gan uz nestandarta darba kārtību (piemēram, elastīgiem, terminētajiem, dežūras un nulles stundu līgumiem), gan līgumiem ar pagaidu darba aģentūrām, vienlaikus izslēdzot nepilna laika darbu un pašnodarbinātās personas bez darbiniekiem.

(201)

Eiropas Komisija (2021. gads), 2021. gada pārskats par darba tirgus un algu tendencēm Eiropā (Labour Market and Wage Developments in Europe, Annual review 2021). Luksemburga, Eiropas Savienības Publikāciju birojs (drīzumā).

(202)

 Eurofound (2019), Labour market segmentation: Piloting new empirical and policy analyses (Darba tirgus segmentācija: jaunas empīriskās analīzes un politikas analīzes izmēģinājumi), Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga.

(203)

Avots: Eurostat datubāze [tesem190].

(204)

Avots: Eurostat datubāze [tqoe4a3] un darbaspēka apsekojums [lfsa_egaps].

(205)

COM(2021) 592 final. Paziņojums par to, kā tiek piemērota 2009. gada 18. jūnija Direktīva 2009/52/EK, ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kuri nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri valstī uzturas nelegāli.

(206)

Vairāk informācijas skatīt Eiropas Darba iestādes tīmekļa vietnē.

(207)

Definēts kā ilgāk par gadu bez darba palikušo cilvēku īpatsvars aktīvo iedzīvotāju vidū.

(208)

 Nodarbinātības komiteja ir panākusi vienošanos noteikt ilgtermiņa bezdarba līmeni par sociālo rezultātu pārskata pamatrādītāju aktīva nodarbinātības atbalsta pārraudzībai.

(209)

2019. gadā publicētajā 2016. gada novērtējumā attiecībā uz Padomes ieteikumu par ilgtermiņa bezdarbnieku integrāciju šajā ziņā sniegti svarīgi un joprojām aktuāli secinājumi. Sk. COM(2019) 169 final un SWD(2019) 154 final.

(210)

Saskaņā ar LMP klasifikāciju darba tirgus politikas pasākumi ietver bezdarbniekiem un citām mērķgrupām paredzētus aktivizēšanas pasākumus, kas ietver tādas kategorijas kā apmācība, darba rotācija un darba dalīšana, nodarbinātības stimulēšana, atbalstīta nodarbinātība un rehabilitācija, tieša darbvietu radīšana un jaunuzņēmumu stimulēšana.

(211)

 Tomēr šis rādītājs jāvērtē piesardzīgi, jo tas mēra tikai dalību darba tirgus politikā (nevis tās efektivitāti), un vairākās valstīs tas rada ar datu vākšanas procesu saistītas statistikas ticamības problēmas.

(212)

Eiropas Komisija (2019), Datu vākšana LTU ieteikuma īstenošanas uzraudzībai: 2017. gads.

(213)

Avoti: Eiropas Komisija (2021). European Network of Public Employment Services, Work programme 2021 (Eiropas Valsts nodarbinātības dienestu tīkls, 2021. gada darba programma). Publicēta 2021. gada jūnijā. Eiropas Komisija (2020). Gada pārskats, 2020. gada janvāris–decembris.

(214)

 Vairāk informācijas sk. Eiropas Komisija (2020). Employment and Social developments in Europe (Nodarbinātība un sociālā attīstība Eiropā). Ceturkšņa pārskats, 2020. gada jūnijs. Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs.

(215)

Sk. Sociālās aizsardzības komitejas (Social Protection Committee, SPC) 2021. gada pārskatu.

(216)

 Avots: Eurostat, Darbaspēka apsekojums [ lfsa_ugadra ].

(217)

 Eurofound (2021), Involvement of social partners in policymaking during the COVID-19 outbreak (Sociālo partneru iesaistīšana politikas veidošanā Covid-19 uzliesmojuma laikā), Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga. Konkrētu informāciju par darba koplīguma slēgšanu skatiet šī ziņojuma 2.1. iedaļā un 2021. gada pārskatā par nodarbinātību un sociālo attīstību Eiropā (Employment and Social Developments in Europe).

(218)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2021/241 (2021. gada 12. februāris), ar ko izveido Atveseļošanas un noturības mehānismu.

(219)

Eiropas Komisija SWD(2021) 12 final. Norādījumi dalībvalstīm par atveseļošanas un noturības plāniem.

(220)

Avots: Eurofound (2022), Tripartite social dialogue and policy formation: Measures to promote recovery in the aftermath of the COVID‑19 crisis (Trīspusējs sociālais dialogs un politikas veidošana: pasākumi atveseļošanas veicināšanai Covid-19 krīzes seku kontekstā) (drīzumā). Piezīme. Provizoriskie rezultāti no pašlaik notiekošā Eurofound pētījuma par nacionālo sociālo partneru iesaisti dalībvalstu iesniegto ANP sagatavošanā 2021. gadā. Pamatojoties uz sociālo partneru un zināmā mērā arī valdības pārstāvju viedokļiem, valstu korespondentu tīkls Eurofound ir sagatavojis 24 ziņojumus. Dānijas un Maltas ANP nav iekļauti šajā provizoriskajā analīzē. Saistībā ar Bulgāriju saņemtās atsauksmes attiecas tikai uz projekta versiju, kas tika publiskota pirms oficiālā plāna iesniegšanas.

(221)

Eiropas Savienības Padome, 2021. gada oktobris, OV L 379, 26.10.2021., 1–5. lpp.

(222)

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (2021), Involvement of Organised Civil Society in the National Recovery and Resilience Plans – What works and what does not? (Organizētas pilsoniskās sabiedrības iesaiste valsts atveseļošanas un noturības plānos — kas darbojas un kas ne?), rezolūcija, 2021. gada februāris.

(223)

Beļģija arī atrodas “jānovēro” kategorijā, bet tās GDHI uz vienu iedzīvotāju pārsniedz 2008. gada līmeni.

(224)

Sākot no 2020. gada, Vācija nodod AROPE rādītāja datus EU-SILC, balstoties uz apsekojumu (Mikrozensus), kas atšķiras no iepriekšējā, lai tādējādi uzlabotu pamatdatu kvalitāti pēc AROPE rādītāja izmaiņām 2021. gadā. Šīs izmaiņas arī izcēla to, ka AROPE bija nepietiekami novērtēts, izmantojot iepriekšējo metodoloģiju, un tas rada pārrāvumu datu laikrindā. Rezultātā dažādu gadu datus vairs nevar salīdzināt. 2020. gadā Vācijas AROPE rādītājs mainās no 17,3 %, kas reģistrēti 2019. gadā, uz 22,5 % 2020. gadā, pakāpjoties par 5,2 procentpunktiem. Šāds palielinājums jāuzskata par statistiskas maiņu datu avota uzlabojuma dēļ.

(225)

Tas ir saistīts ar to, ka “smagas materiālas un sociālas nenodrošinātības rādītājs” ir aizstājis iepriekšējo “smagas materiālas nenodrošinātības rādītāja” komponentu. Sīkāku informāciju sk. Eurostat tīmekļa vietnē . Tāpat arī rādītājs “Personas, kas dzīvo mājsaimniecībās ar ļoti zemu darba intensitāti” laikā no 2019. gada līdz 2020. gadam pārvietojās no 0–59 uz 0–64 vecuma grupu.

(226)

Publicētas 2021. gada jūlijā, pieejamas Eurostat tīmekļa vietnē . Skatīts 2021. gada 16. septembrī. Tiek pārrunātas tikai statistiski būtiskas izmaiņas. Aplēses nav pieejamas par Maltu un sīkāks datu sadalījums iztrūkst par Franciju un Rumāniju.

(227)

“Smagas materiālas un sociālas nenodrošinātības rādītājs” aizstāj “smagas materiālas nenodrošinātības rādītāju” AROPE rādītāja sastāvā, ieviešot paplašinātu nenodrošinātības pozīciju klāstu — skatīt jauno pozīciju klāstu attiecīgajā Eurostat glosārija lapā un sīkāku informāciju Sociālās aizsardzības komitejas Rādītāju apakšgrupas piezīmē .

(228)

Mājsaimniecības, kur pieaugušie (vecumā no 18–64, neiekļaujot studentus vecumā no 18–24 un pensionārus saskaņā ar pašnorādītu pašreizējo ekonomisko statusu vai tādus, kas saņem jebkādu pensiju (izņemot apgādnieka zaudējuma pensiju), kā arī cilvēki 60–64 vecuma grupā, kas nav aktīvi un dzīvo mājsaimniecībā, kur galvenais ienākumu avots ir pensijas) strādāja mazāk nekā 20 % no sava kopējā darba laika potenciāla iepriekšējo 12 mēnešu laikā.

(229)

Pieņemta 2021. gada 24. martā, pieejama tiešsaistē . Papildu sociāli ekonomiskajai iekļaušanai, veselības un izglītības aspektam, kas ir atrunāts Eiropas Garantijā bērniem, stratēģijai ir piecas citas tematiskās jomas: bērnu līdzdalība politiskajā un demokrātiskajā dzīvē; vardarbības pret bērniem apkarošana un bērna aizsardzības nodrošināšana, bērniem draudzīga tiesu sistēma, digitālā un informācijas sabiedrība, un pasaules mēroga dimensija.

(230)

Nabadzības plaisa parāda nabadzības riskam pakļauto personu medianālā ienākuma atšķirību no nabadzības sliekšņa. Eurostat, rādītājs [ ilc_li11 ]. Vecuma grupa: kopā. Šis rādītājs izmanto iepriekšējā gada informāciju, tāpēc 2020. gada vērtības apraksta situāciju 2019. gadā.

(231)

Rādītāju aprēķina Eurostat (nav publicēts) kā atšķirību starp personu, kuru ekvivalentie rīcībā esošie ienākumi atrodas zem nabadzības riska sliekšņa un kuri dzīvo ļoti zemas darba intensitātes mājsaimniecībās, medianālajiem izlīdzinātajiem kopējiem neto ienākumiem un nabadzības riska slieksni, izsakot procentos no nabadzības riska sliekšņa. Šis slieksnis ir 60 % no konkrētas valsts (nevis visas ES) iedzīvotāju medianālā ekvivalentā rīcībā esošā ienākuma.

(232)

 Eurostat rādītājs [ hlth_dpe010 ], balstoties uz EU-SILC, ietverot 16 gadus vecas un vecākas personas. Saskaņā ar vispārējā darbības ierobežojuma rādītāja (GALI) jēdzienu, personas tiek uzskatītas par tādām, kam ir invaliditāte, ja tām ir daži vai smagi aktivitātes ierobežojumi.

(233)

Eiropas Komisija, Nodarbinātība un sociālā attīstība Eiropā 2021. gadā (Employment and Social Developments in Europe 2021) , 2021. gada jūnijs.

(234)

Pasaules Veselības organizācija, Politikas apkopojums: invaliditāti iekļaujoša atbilde uz Covid‑19 , 2020. gada maijs

(235)

Saskaņā ar Eurostat rādītājiem [ ilc_peps06 ], [ ilc_li33 ] un [ ilc_iw16 ], AROPE, AROP un strādājošo AROP.

(236)

 Sīkāku informāciju un atsauces skatīt SWD(2020) 530 final .

(237)

Saskaņā ar Eurostat rādītāju [ ilc_mdes01 ]. Piezīme. Ir norādīts pārrāvums ES vidējā rādītāja laikrindā, kā arī 2020. gada Beļģijas, Vācijas un Luksemburgas laikrindā.

(238)

Komisijas paziņojums “Augošās enerģijas cenas: pretdarbības un atbalsta instrumenti”, COM/2021/660 final.

(239)

Iniciatīva tika izziņota “Gatavi mērķrādītājam 55 %” galvenajā paziņojumā (COM/2021/550 final) un Sociālā klimata fonda izveides priekšlikuma 18. apsvērumā (COM/2021/568 final).

(240)

Vairumā dalībvalstu prognozētās izmaiņas nebija statistiski nozīmīgas.

(241)

Avots: Eurostat, Agrīnās aplēses — Sociālā aizsardzība — Eurostat (europa.eu) iekļauj BE, BG, CZ, DE, DK, EE, IE, FR, HR, IT, LV, LT, HU, MT, AT, PL, PT, SI un SE. Kopā šīs 19 dalībvalstis veidoja aptuveni 79 % no ES27 IKP 2019. gadā (un 81 % no sociālās aizsardzības izdevumiem).

(242)

Saskaņā ar rezultatīvas piekļuves rādītāju, kas apstiprināts piekļuves sociālajai aizsardzībai uzraudzības sistēmas ietvaros (nabadzības riskam pakļautu iedzīvotāju pabalstu saņemšanas indekss pirms sociālajiem pārvedumiem).

(243)

Sk. 2.3.1. nodaļu par bezdarbnieka pabalstu saņemšanu.

(244)

Sk. 7. tabulu, kas sagatavota, izmantojot SPC datus, un publicēta SPC 2021. gada pārskatā par Sociālās aizsardzības pārraudzības instrumentu (SAPI) un sociālās aizsardzības politikas attīstību .

(245)

  Padomes Ieteikums 2019/C 387/01 (2019. gada 8. novembris) .

(246)

Tas tiek darīts, lai novērstu to, ka noteikumi liedz personām uzkrāt pabalstus vai piekļūt pabalstiem, un nodrošinātu, ka tiesības tiek saglabātas, uzkrātas un/vai ir pārnesamas.

(247)

Luksemburga un Slovēnija pagaidām nav iesniegušas savus plānus. Plāni ir pieejami tiešsaistē .

(248)

Deviņi plāni paredz vienu galvenās politikas (vai likumdošanas) pasākumu (DK, ES, DE, EL, HR, IE, LT, FI, LV), un arī deviņi plāni iekļauj no trīs līdz sešiem pasākumiem (CY, CZ, EE, FR, IT, MT, NL, PT un RO). Beļģija visaptverošā pasākumu kopumā izvirzīja vairāk nekā 30 pasākumus, kas risina dažādus ieteikuma aspektus.

(249)

14 dalībvalstis atsaucas uz pasākumiem, kas veikti kopš ieteikuma pieņemšanas (2019. gada novembrī), bet nākotnē veicamie pasākumi ir iekļauti 17 valstu plānos.

(250)

Uzraudzības sistēma par sociālās aizsardzības pieejamību darbiniekiem un pašnodarbinātajiem ir pieejama tiešsaistē .

(251)

2020. gadā 16 dalībvalstīm (BG, CY, EE, ES, HU, HR, IT, LT, LV, MT, NL, PL, PT, RO, SI un SK) tika izsniegti konkrētajai valstij adresēti ieteikumi (KVAI) par sociālo aizsardzību, bieži vien ar ļoti skaidri paustu uzsvaru uz piekļuves uzlabošanu nestandarta nodarbinātībā iesaistītajiem darba ņēmējiem un pašnodarbinātajiem (CY, EE, ES, IT, LT, NL, PL, PT un SI). 17 dalībvalstīs pieņemtie atveseļošanas un noturības plāni (ANP) ietver ar sociālo aizsardzību saistītus pasākumus, no kuriem 14 bija saistīti ar KVAI 2019. gadā vai 2020. gadā. Vairums ANP ietver saistītos KVAI, bet daži risina tos pilnībā.

(252)

Sk. 2.4.2. iedaļu un 2021. gada Vienoto nodarbinātības ziņojumu.

(253)

Sk. arī ESPN (2021) .

(254)

Saskaņā ar metodiku, kas saskaņota minimālo ienākumu salīdzinošās novērtēšanas satvarā; sk. 2019., 2020. un 2021. gada vienotos nodarbinātības ziņojumus.

(255)

Rādītājs mēra to iedzīvotāju īpatsvaru, kuri dzīvo mājsaimniecībās, kurās kopējās mājokļa izmaksas veido vairāk nekā 40 % no rīcībā esošā ienākuma (ieskaitot neto mājokļa pabalstus). Metodiskās pamatnostādnes un EU-SILC mainīgo lielumu apraksts (2020. gada aprīļa versija) ( Methodological Guidelines and Description of EU-SILC variables (version April 2020) ) skaidro, ka piemaksas (iekļautas tikai tās, kas atkarīgas no ienākumiem) ietver īres pabalstus un pabalstus mājoklī dzīvojošiem īpašniekiem, bet neietver nodokļu atvieglojumus un kapitāla pārvedumus. Dokumentā mājokļa izmaksas ir definētas kā tādas, ko faktiski maksā ik mēnesi un kas izriet no mājsaimniecības tiesībām dzīvot attiecīgajā mājoklī. Tajās ietilpst strukturālā apdrošināšana (īrniekiem — ja tiek apmaksāta), maksa par pakalpojumiem un citas izmaksas (kanalizācija, atkritumu izvešana u. c.; obligāta īpašniekiem, īrniekiem — ja tiek apmaksāta), regulāra uzturēšana un remonts, nodokļi (īrniekiem — par mājokli, ja piemērojams) un komunālo pakalpojumu izmaksas (ūdens, elektrība, gāze un apkure). Īpašniekiem, kuri maksā hipotēku, tiek iekļauti hipotekāro procentu maksājumi (tiek atskaitīti jebkādi nodokļu atvieglojumi, bet nav atskaitīti mājokļa pabalsti). Īrniekiem par tirgus cenu vai pazeminātu cenu iekļauta arī īres maksa. Īrniekiem, kam nav jāmaksā īre, mājokļa pabalsti nebūtu jāatskaita no kopējām mājokļa izmaksām.

(256)

 Eurostat rādītājs [ ilc_lvho07c ].

(257)

Eurostat rādītājs [ ilc_mdho06 ].

(258)

Sk. Eurofound (2021), Education, healthcare and housing: How access changed for children and families in 2020, COVID‑19 series, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga.

(259)

Kā piemēru skatīt ESAO sākotnējo analīzi par to, kā Covid‑19 pandēmija varētu ietekmēt mājokļu pieejamību nākotnē: Building for a better tomorrow: Policies to make housing more affordable, Nodarbinātības, darba un sociālo lietu politikas kopsavilkumi, ESAO, Parīze .

(260)

Šis ir pirmais gads, kad to ir iespējams aprēķināt saskaņā ar jauno definīciju.

(261)

Sk. Pension Adequacy Report 2021 , 40. lpp.

(262)

 Eurostat rādītājs [ ilc_pnp3 ]. Šo rādītāju definē kā 65–74 gadu vecuma grupas medianālo individuālo bruto pensiju salīdzinājumā ar 50–59 gadu vecuma grupas medianālo individuālo bruto izpeļņu attiecību, kurā neietver citus sociālos pabalstus.

(263)

Mūža ilgums ir mirstības periodiskais rādītājs, kas parāda populācijas vidējo dzīves ilgumu saistībā ar izvēlētā laika perioda mirstības rādītājiem, ņemot vērā gan negatīvās, gan pozitīvās pārmaiņas gada laikā. Alternatīvs novērtējums var tikt balstīts uz pārmērīgas mirstības rādītāju, kā aprakstīts 2021. gada pārskata par nodarbinātību un sociālo attīstību Eiropā (Employment and social developments in Europe 2021) 4. lappusē.

(264)

Sk. Vincze et. al. (2019) Prevalence of Chronic Diseases and Activity-Limiting Disability among Roma and Non-Roma People: A Cross-Sectional, Census-Based Investigation.  Starptautiskais vides pētījumu un sabiedrības veselības žurnāls, 16(19), 3620. lpp. 

(265)

Dati par 10 valstīm ir vai nu provizoriski, vai ar laikrindu pārrāvumiem, vai iztrūkst. Sk. attēla piezīmi.

(266)

 Eurofound apsekojums “Dzīve, darbs un Covid‑19” , kas aplūko aptuveni to pašu periodu, norādīja, ka 18 % respondentu visā ES ziņoja par neapmierinātām medicīniskās aprūpes vajadzībām pandēmijas laikā.

(267)

It sevišķi personas, kas dzīvo institūcijās, personas ar invaliditāti, romi un klejotāji, bēgļi un imigranti vai bezpajumtnieki (FRA, Fundamental rights report 2021 ).

(268)

Sk. Eurostat rādītājus [ hlth_silc_29 ] un [ hlth_silc_31 ] attiecībā uz respondentu nosaukto neapmierināto medicīnisko aprūpes vajadzību sadalījumu.

(269)

Sk. ESPN (2021, drīzumā ) “Sociālās aizsardzības un iekļaušanas politiskie atbildes pasākumi uz Covid‑19 krīzi. 35 valstu politiku analīze”.

(270)

Sk. ESAO (2020), Housing Amid COVID‑19: Policy Responses and Challenges .

(271)

Galvenie pasākumi: Renovācijas viļņa iniciatīva ( 2020. gada 17. septembris COM(2020) 662 final ), Komisijas ieteikums par enerģētisko nabadzību ( 2020. gada 14. oktobra Komisijas Ieteikums (ES) 2020/1563 ), nākotnē paredzamā Energoefektivitātes direktīvas pārskatīšana ( 2012. gada 25. oktobra Direktīva 2012/27/ES ) un ES Enerģētiskās nabadzības observatorijas vietējās rīcības virzība un vadība.

(272)

  Ieteikums un sīkāka informācija par politikas kontekstu ir pieejama tiešsaistē.

(273)

 ESPN Ātrais stāvokļa apskats par Rumāniju, 2020. gada marts.

(274)

 ESPN Ātrais stāvokļa apskats par Rumāniju, 2020. gada jūlijs.

(275)

 ESPN Ātrais stāvokļa apskats par Dānija, 2021. gada janvāris.

(276)

 Rentenkommission “Verlässlicher Generationenvertrag”.

(277)

 ESPN Ātrais stāvokļa apskats par Poliju, 2021. gada jūlijs.

(278)

Sk. Ed Westerhout, Eduard Ponds, Peter Zwaneveld (2021), Completing Dutch pension reform , Ekonomikas politikas analīzes biroja (CPB) pamatojuma dokuments.

(279)

Aprūpes pienākumiem ir spēcīga, negatīva darba tirgus ietekme uz sievietēm, kas ir analizēta 2.2.1. iedaļā.

(280)

Uzskatot pašnosauktu smagu ikdienas dzīves aktivitāšu grūtību un/vai ikdienas dzīvei būtisku aktivitāšu grūtību esamību par ilgtermiņa aprūpes vajadzības (pilnvarojuma) tuvināšanos, saskaņā ar Sociālās aizsardzības komitejas izmantoto definīciju.

(281)

2019. gadā ES27 jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums sievietēm bija 84 gadi, kas ir par 5 gadiem vairāk nekā vīriešiem (sk. Eurostat rādītāju [ demo_mlexpec ]), bet veselīgas dzīves gadu ilgums bija attiecīgi 65,1 sievietēm un 64,2 vīriešiem — daudz mazāka atšķirība (sk. Eurostat rādītāju [ hlth_hlye ]).

(282)

Saskaņā ar 2016. gada Eiropas Dzīves kvalitātes apsekojumu un 2013.–2015. gada Eiropas Veselības aptauju apsekojumu. Sk. Eurostat rādītājus [ hlth_ehis_tadlh ], [ hlth_ehis_tadlhi ] un Ecorys (2021) Study on exploring the incidence and costs of informal long-term care in the EU , Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga.

(283)

“65+” ar IA pabalstiem natūrā un naudā īpatsvars 2019. gadā (%). ECFIN ĢD aprēķini ir balstīti uz Eiropas Komisijas un EPC 2021. gada Ziņojumā par novecošanu izmantotajiem datiem, Eiropas Savienības Publikāciju birojs, Luksemburga.

(284)

Balstoties uz ESAO veiktu 19 jurisdikciju analīzi, kā arī neizteiktām, mērenām un izteiktām vajadzībām. Sk. 2.3.2. iedaļu un 2021 Long-term care report 2. izcēlumu.