EIROPAS KOMISIJA

Briselē,25.5.2016

SWD(2016) 163 final

KOMISIJAS DIENESTU DARBA DOKUMENTS

VADLĪNIJAS PAR TO, KĀ ĪSTENOT/PIEMĒROT DIREKTĪVU 2005/29/EK PAR NEGODĪGU KOMERCPRAKSI

Pavaddokuments dokumentam

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Vispusīga pieeja pārrobežu e-komercijas veicināšanai Eiropas iedzīvotāju un uzņēmēju labā

{COM(2016) 320 final}

Saturs

IEVADS    

1.    NKD darbības joma    

1.1    Komercprakse, uz ko attiecas NKD piemērošanas joma    

1.1.1    Pēcpārdošanas prakse, tostarp parādu piedziņas pasākumi    

1.1.2    Tirgotāji, kas pērk produktus no patērētājiem    

1.2    Komercprakse, uz ko neattiecas NKD piemērošanas joma    

1.2.1    Komercprakse, kas neietekmē patērētāja ekonomiskās intereses    

1.2.2    Ar uzņēmēju savstarpējiem darījumiem saistīta komercprakse vai komercprakse, kas kaitē vienīgi konkurentu ekonomiskajām interesēm    

1.3    Pilnīga saskaņošana    

1.3.1    Pārdošanas veicināšana un cenu samazinājumi    

1.3.2    Pilnīgas saskaņošanas izņēmumi    

1.4    Direktīvas un citu ES tiesību aktu mijiedarbība    

1.4.1    Saistība ar citiem ES tiesību aktiem    

1.4.2    Ietekme uz izpildi    

1.4.3    Informācija, kas citos ES tiesību aktos ir atzīta par “būtisku”    

1.4.4    Mijiedarbība ar Patērētāju tiesību direktīvu    

1.4.5    Mijiedarbība ar Negodīgu līguma noteikumu direktīvu    

1.4.6    Mijiedarbība ar Maldinošas un salīdzinošas reklāmas direktīvu    

1.4.7    Mijiedarbība ar Pakalpojumu direktīvu    

1.4.8    Mijiedarbība ar E-komercijas direktīvu    

1.4.9    Mijiedarbība ar Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu    

1.4.10    Mijiedarbība ar Datu aizsardzības direktīvu un E-privātuma direktīvu    

1.4.11    Mijiedarbība ar LESD 101. un 102. pantu (konkurences noteikumi)    

1.4.12    Mijiedarbība ar ES Pamattiesību hartu    

1.4.13    Mijiedarbība ar LESD 34.–36. pantu    

1.5    NKD un pašregulējums    

1.6    NKD piemērošana trešās valstīs reģistrētiem tirgotājiem    

2.    Vispārīgi jēdzieni    

2.1    Jēdziens “tirgotājs”    

2.2    Jēdziens “komercprakse”    

2.3    Jēdziens “lēmums veikt darījumu”    

2.4    Būtiski kropļot patērētāju saimniecisko rīcību    

2.5    Vidusmēra patērētājs    

2.6    Neaizsargāti patērētāji    

2.6.1    NKD 5. panta 3. punktā noteiktie neaizsargātības kritēriji    

2.6.2    Prasība par paredzamību    

2.7    Jēdziens “uzaicinājums veikt pirkumu”    

3.    NKD noteikumi    

3.1    NKD darbība — direktīvas piemērošanas diagramma    

3.2    Vispārīgā klauzula — profesionālās rūpības prasības    

3.3    Maldinošas darbības    

3.3.1    Vispārīga maldinošā informācija    

3.3.2    Tirgdarbība, kas veicina sajaukšanu    

3.3.3    Rīcības kodeksu neievērošana    

3.4    Maldinoša noklusēšana    

3.4.1    Būtiska informācija    

3.4.2    Slēpta tirgdarbība / komercnolūka nenorādīšana    

3.4.3    Būtiskas informācijas neskaidra sniegšana    

3.4.4    Ar izmantoto saziņas līdzekli saistītie fakti un nepilnības    

3.4.5    Būtiska informācija uzaicinājumos veikt pirkumu — 7. panta 4. punkts    

3.4.6    Bezmaksas izmēģinājumu un abonementu “lamatas”    

3.4.7    Konkrētas informācijas sniegšana citā valodā    

3.4.8    Plānotā novecošana    

3.5    Agresīva komercprakse    

4.    Komercprakses veidu “melnais saraksts” (NKD I pielikums)    

4.1    Produkti, kuru pārdošana nav likumīga — 9. punktā aizliegta komercprakse    

4.2    Piramīdveida shēmas — 14. punktā aizliegtā komercprakse    

4.3    Produkti, kas izārstē slimības, disfunkcijas vai defektus — 17. punktā aizliegta komercprakse    

4.4    Vārda “bezmaksas” izmantošana — 20. punktā aizliegta komercprakse    

4.5    Uzstājīga tirgdarbība, izmantojot attālinātas saziņas rīkus — 26. punktā aizliegta komercprakse    

4.6    Tieša bērnu pārliecināšana — 28. punktā aizliegta komercprakse    

4.7    Balvas — 31. punktā aizliegta komercprakse    

5.    NKD piemērošana konkrētām nozarēm    

5.1    Apgalvojumi attiecībā uz vidi    

5.1.1    Mijiedarbība ar citiem ES tiesību aktiem par apgalvojumiem attiecībā uz vidi    

5.1.2    Galvenie principi: NKD 6., 7. un 12. pants, ko piemēro apgalvojumiem attiecībā uz vidi    

5.1.3    NKD 6. panta piemērošana saistībā ar apgalvojumiem attiecībā uz vidi    

5.1.4    NKD 7. panta piemērošana saistībā ar apgalvojumiem attiecībā uz vidi    

5.1.5    NKD 12. panta piemērošana saistībā ar apgalvojumiem attiecībā uz vidi    

5.1.6    I pielikuma piemērošana apgalvojumiem attiecībā uz vidi    

5.1.7    Apgalvojumu attiecībā uz vidi salīdzināšana    

5.2    Tiešsaistes sektors    

5.2.1    Tiešsaistes platformas    

5.2.2    NKD piemērojamība tiešsaistes platformām    

5.2.3    E-komercijas platformas (tirgi)    

5.2.4    Lietotņu veikali    

5.2.5    Sadarbīgā ekonomika    

5.2.6    Meklētājprogrammas    

5.2.7    Salīdzināšanas rīki    

5.2.8    Lietotāju atsauksmju rīki    

5.2.9    Sociālie plašsaziņas līdzekļi    

5.2.10    Kolektīvās iepirkšanās platformas    

5.2.11    Dinamiska cenu noteikšana    

5.2.12    Cenas diskriminācija    

5.2.13    Personalizēta cenu noteikšana    

5.2.14    Ģeogrāfiskās lokalizācijas metožu izmantošana    

5.3    Ceļojumu un transporta nozare    

5.3.1    Transversāli jautājumi    

5.3.2    Komplekss ceļojums    

5.3.3    Daļlaika lietojuma tiesību līgumi    

5.3.4    Jautājumi, kas īpaši attiecas uz gaisa transportu    

5.3.5    Ar automobiļu nomu saistīti jautājumi    

5.4    Finanšu pakalpojumi un nekustamais īpašums    

5.4.1    Transversāli jautājumi    

5.4.2    Ar nekustamo īpašumu saistīti jautājumi    

5.4.3    Ar finanšu pakalpojumiem saistīti jautājumi    

I pielikums. Eiropas Savienības Tiesas judikatūra attiecībā uz NKD (sakārtota pa gadiem)    

IEVADS

Šā vadlīniju dokumenta mērķis ir palīdzēt pienācīgi piemērot Direktīvu 2005/29/EK par uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem (turpmāk “NKD”). Tajā ir sniegti norādījumi par galvenajiem NKD jēdzieniem un noteikumiem, kā arī praktiski ar tās īstenošanu saistīti piemēri no Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk “Tiesa”) un valstu tiesu judikatūras, kā arī pārvaldes iestāžu prakses. Dokuments ir izstrādāts, pamatojoties uz tā 2009. gada versiju, un to aizstāj. 1  

NKD ir vispārīgs ES tiesību akts, ar ko reglamentē uzņēmēju negodīgu komercpraksi darījumos ar patērētājiem. Direktīva attiecas uz ikvienu komercpraksi, ko īsteno pirms komercdarījuma ar patērētāju (t. i., reklāmas un tirdzniecības posmā), tā laikā un pēc šāda darījuma.

2013. gada Paziņojumā par Negodīgas komercprakses direktīvas piemērošanu 2 un tā pavadziņojumā 3 tika parādīts, ka ir jāpastiprina NKD noteikumu izpilde. Lai veicinātu izpildes pasākumus un nodrošinātu juridisko noteiktību, šajās norādēs ir uzsvērti visām dalībvalstīm kopīgie jautājumi, tostarp, piemēram, šādi aspekti:

·mijiedarbība starp NKD un citiem ES tiesību aktiem;

·arvien plašākā Tiesas un valstu tiesu judikatūra;

·kā NKD attiecas uz jaunajiem un nākotnes darījumdarbības modeļiem, jo īpaši tiešsaistes sektorā.

Šīs vadlīnijas, jo īpaši to 6. sadaļa, ir saistītas ar Komisijas paziņojumu “Vispusīga pieeja pārrobežu e-komercijas veicināšanai Eiropas iedzīvotāju un uzņēmēju labā” (COM(2016) 320). Šo dokumentu ir izstrādājuši Komisijas dienesti, un tas var ne vienmēr atspoguļot Eiropas Komisijas viedokli. Dokumenta mērķis ir veicināt Direktīvas 2005/29/EK par negodīgu komercpraksi īstenošanu, taču tas nav juridiski saistošs. Autoritatīva tiesību normu interpretācija balstās vienīgi uz Direktīvu 2005/29/EK un citiem piemērojamiem normatīvajiem aktiem vai principiem. ES tiesību autoritatīva interpretēšana ir vienīgi Eiropas Savienības Tiesas kompetencē.

Tas, vai komercprakse ir uzskatāma par negodīgu saskaņā ar NKD, izņemot tās I pielikumā uzskaitītos prakses veidus, jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi. Šāds novērtējums ir dalībvalstu kompetencē.

1.NKD darbības joma

Direktīva ir horizontāla un aizsargā patērētāju ekonomiskās intereses. Direktīvas noteikumu pamatprincipi attiecas uz visdažādākajiem prakses veidiem, un noteikumi ir pietiekami plaši, lai tos varētu attiecināt uz strauji mainīgajām produktu un pakalpojumu jomām un tirdzniecības metodēm.

1.1Komercprakse, uz ko attiecas NKD piemērošanas joma

Šajā sadaļā galvenā uzmanība pievērsta tādas komercprakses piemēriem, kuras iekļaušana NKD piemērošanas jomā var būt jāprecizē. NKD piemērošana tiešsaistes darījumdarbības modeļiem ir aprakstīta 5.2. nodaļā.

1.1.1Pēcpārdošanas prakse, tostarp parādu piedziņas pasākumi

Saskaņā ar 3. panta 1. punktu komercprakse notiek ne tikai tirgdarbības un piegādes posmos, bet arī pēc darījuma noslēgšanas. 

NKD 13. apsvērumā ir pieminēta arī “negodīg[a] komercpraks[e], ko veic vai nu ārpus jebkādām tirgotāju un patērētāju līgumsaistībām, vai pēc līguma noslēgšanas un tā izpildes laikā”.

Dažas valstu iestādes ir paziņojušas, ka neatkarīgi no tā, vai tirgotājs ir nodevis prasījuma tiesības trešai personai, parādu piedziņas pasākumi būtu uzskatāmi par pēcpārdošanas komercpraksi, jo parādu piedziņa ir tieši saistīta ar produktu pārdošanu vai piegādi. Nav pamatota iemesla šajā novērtējumā īpaši ņemt vērā to, vai tirgotājs ir vai nav uzticējis parādu piedziņas veikšanu speciālām aģentūrām.

Tas ir netieši norādīts arī direktīvas I pielikuma 25. punktā, kurā par negodīgu praksi jebkādos apstākļos ir atzītas “personīgas vizītes patērētāja mājās, ignorējot patērētāja lūgumu aiziet vai neatgriezties, izņemot gadījumos, ciktāl tas pamatots ar attiecīgas valsts tiesību aktiem, lai piespiestu pildīt līgumiskus pienākumus”.

1.1.2Tirgotāji, kas pērk produktus no patērētājiem

Daži tirgotāji savas profesionālās darbības gaitā mēdz iegādāties produktus no patērētājiem. Tie, piemēram, ir automašīnu tirgotāji, senlietu tirgotāji un lietotu preču mazumtirgotāji.

Atbilstīgi NKD sniegtajai definīcijai komercprakse ir tikai tāda prakse, kas ir “tieši saistīta ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem”. Savukārt pretējai situācijai, proti, kad tirgotāji iegādājas produktus no patērētājiem, NKD nepiemēro. Tomēr atsevišķos gadījumos ir iespējams konstatēt saikni starp patērētāja veiktu produkta pārdošanu tirgotājam un (cita) produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājam.

Piemēram, mehānisko transportlīdzekļu tirdzniecības nozarē ļoti izplatīti ir līgumi, ar ko paredz, ka jaunās preces cenu daļēji sedz ar veco preci. Patērētājs nopērk no tirgotāja transportlīdzekli, savukārt tirgotājs no patērētāja iegādājas lietotu transportlīdzekli. Šādos gadījumos tirgotāja pirkumu varētu uzskatīt par daļu no patērētāja atlīdzības par to darījuma daļu, kas attiecas uz viņu. Šādiem tirdzniecības līgumiem noteikti piemēro NKD.

Noteiktos apstākļos NKD varētu attiekties uz zelta iegādi un tālākpārdošanu. Piemēram, ja tirgotājs piedāvā patērētājiem profesionālu viņu zelta novērtēšanu pirms tā iegādes, varētu uzskatīt, ka tas sniedz patērētājiem pakalpojumu. Uz šādu situāciju attiecas NKD, līdz ar to tirgotājs nedrīkstētu sniegt maldinošu informāciju par zelta patieso vērtību vai piedāvātā pakalpojuma cenu (piemēram, noklusēt informāciju par “administratīvajām maksām”).

1.2 Komercprakse, uz ko neattiecas NKD piemērošanas joma

1.2.1Komercprakse, kas neietekmē patērētāja ekonomiskās intereses

NKD neattiecas uz valstu noteikumiem, kuru mērķis ir tādu interešu aizsardzība, kas nav ekonomiskas intereses.

Tāpēc NKD neietekmē dalībvalstu iespēju paredzēt komercpraksi regulējošus noteikumus veselības, drošības vai vides aizsardzības nolūkā. NKD neskar arī pašreizējos valstu noteikumus par tirdzniecību un reklāmu, kas saistīti ar “gaumi un piedienīgumu”. Atbilstīgi 7. apsvērumam “šī direktīva (..) neattiecas uz tiesiskām prasībām, kas saistītas ar gaumi un piedienīgumu, kuru ziņā pastāv lielas atšķirības starp dalībvalstīm. (..) Attiecīgi būtu jāļauj dalībvalstīm turpināt savā teritorijā aizliegt komercpraksi atbilstīgi Kopienas tiesību aktiem gaumības un pieklājības dēļ, pat ja tāda prakse neierobežo patērētāju izvēles brīvību. (..)”.

Tāpēc komercprakses kontekstā NKD neattiecas uz valstu noteikumiem par cilvēka cieņas aizsardzību, diskriminācijas dzimuma, rases vai reliģiskās pārliecības dēļ novēršanu vai kailuma, vardarbības un antisociālas rīcības attēlošanu.

Taču NKD piemērošanas joma attiecas uz tādiem valstu noteikumiem, kuru mērķis ir aizsargāt patērētāju ekonomiskās intereses saistībā ar cita veida interesēm.

1.2.2Ar uzņēmēju savstarpējiem darījumiem saistīta komercprakse vai komercprakse, kas kaitē vienīgi konkurentu ekonomiskajām interesēm

NKD piemērošanas joma neattiecas uz uzņēmumu savstarpējo (B2B) komercpraksi. Šo jomu daļēji reglamentē Maldinošas un salīdzinošas reklāmas direktīva. 12  Dalībvalstis savos tiesību aktos arī var paplašināt NKD paredzēto aizsardzību, to attiecinot arī uz komercpraksi starp uzņēmumiem (B2B). 13

NKD piemērošanas joma neattiecas tikai uz tādiem pasākumiem, ar ko tiek aizsargātas vienīgi konkurentu intereses. Ja valsts pasākumi reglamentē praksi, kuras mērķis ir nodrošināt gan patērētāju, gan konkurentu aizsardzību, šādiem pasākumiem piemēro NKD.

Attiecībā uz patērētāju un konkurentu interešu nodalīšanu Tiesa uzskatīja šādi:

“39.    (..) Tātad no minētās piemērošanas jomas tiek izslēgti, kā tas izriet no [NKD] preambulas sestā apsvēruma, vienīgi valsts tiesību akti par negodīgu komercpraksi, kas rada kaitējumu “tikai” konkurentu ekonomiskajām interesēm vai attiecas uz tirgotāju darījumiem.

40.    (..) tas tā acīmredzami nav (..) valsts tiesību normu gadījumā, [kurās] ir skaidri norādīta patērētāju aizsardzība, nevis tikai konkurentu un citu tirgus dalībnieku aizsardzība.” 14

Tas, vai valsts tiesību norma ir paredzēta, lai aizsargātu patērētāju intereses, ir jālemj valsts iestādēm un tiesām.

Tiesa norādīja:

“29.    Tādējādi nevis Tiesai, bet iesniedzējtiesai ir jāpierāda, vai (..) valsts tiesību normu mērķis tik tiešām ir patērētāju tiesību aizsardzība, lai galu galā noteiktu, vai šādas normas ietilpst Negodīgas komercprakses direktīvas piemērošanas jomā (..)” 15

Tiesa arī konstatēja, ka Negodīgas komercprakses direktīvai ir pretrunā tāda valsts tiesību norma, ar kuru ir aizliegts pārdot preces ar zaudējumiem, ja tās vienīgais mērķis ir patērētāju aizsardzība. 16

Par valsts noteikumiem, ar ko aizliedz cenas samazinājumus periodos pirms izpārdošanas, Tiesa ir precizējusi, ka šāds aizliegums nav saderīgs ar NKD, ja tā mērķis ir patērētāju ekonomisko interešu aizsardzība,. 17  

Tomēr tā arī ir konstatējusi, ka NKD piemērošanas joma neattiecas uz tādu valsts tiesību normu, kuras “vienīgais mērķis, kā apgalvo iesniedzējtiesa, ir regulēt attiecības starp konkurentiem un kuras mērķis nav patērētāju aizsardzība”. 18  

1.3Pilnīga saskaņošana 

NKD ir paredzēts pilnīgas saskaņošanas princips. Lai likvidētu iekšējā tirgus šķēršļus un palielinātu juridisko noteiktību gan patērētājiem, gan uzņēmumiem, tika izveidots vienots ES līmeņa tiesiskais regulējums, ar ko saskaņo valstu noteikumus. 19

To papildus precizēja arī Tiesa, kas lēma, ka “ar Direktīvu tiek pilnībā saskaņotas minētās normas Kopienā. Līdz ar to (..) dalībvalstis nevar pieņemt ierobežojošākus pasākumus par tiem, kas ir definēti Direktīvā, pat ja tās vēlas nodrošināt lielāku patērētāju aizsardzību”. 20  

Tādējādi tika konstatēts, ka saistīto piedāvājumu vispārīgs aizliegums valsts līmenī ir pretrunā direktīvai.

1.3.1Pārdošanas veicināšana un cenu samazinājumi

NKD attiecas arī uz tādu komercpraksi kā saistītie piedāvājumi, atlaides, cenu samazinājumi, pārdošanas veicināšana, komercloterijas, konkursi un kuponi.

Tajā ir paredzēti vairāki noteikumi par veicināšanas praksi (piemēram, 6. panta 1. punkta d) apakšpunkts par konkrēta cenas atvieglojuma esību, I pielikuma 5. punkts par “ēsmas” reklāmu, 7. punkts par īpašiem piedāvājumiem, 19. un 31. punkts par konkursu un balvu piedāvājumiem, kā arī 20. punkts par bezmaksas piedāvājumiem). 21

Tiesa ir precizējusi, ka noteikumi, ar ko prasa cenas samazinājumā norādīt atsauces cenu un veicināšanas pasākuma ilgumu, nav saderīgi ar NKD:

“61. Tāpēc šāds valsts tiesiskais regulējums, kurā Direktīvas 2005/29 I pielikumā neparedzēta prakse tiek vispārīgi aizliegta, individuāli nekonstatējot tās “negodīgumu” šīs direktīvas 5.–9. pantā minēto kritēriju gaismā, nonāk konfliktā ar tās 4. pantā noteikto un ir pretrunā minētās direktīvas mērķim veikt pilnīgu saskaņošanu pat tad, ja ar šo tiesisko regulējumu ir gribēts nodrošināt augstāku patērētāju aizsardzības līmeni (..).”  22

NKD nav konkrēti noteikts, ka tirgotājiem jāattēlo cenu samazinājumi konkrētos veidos vai jānorāda cenu samazināšanas iemesli. Tas, vai tirgotājs rīkojas pretrunā NKD, būtu jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi.

Jautājumi par pārdošanas veicināšanas pasākumiem, kas saistīti ar cenu, un par NKD paredzēto pilnīgo saskaņošanu ir izvirzīti arī saistībā ar Cenu norādīšanas direktīvu. 23  

Šīs direktīvas mērķis ir pieprasīt tirgotājiem norādīt mazumtirdzniecības cenu, vienības cenu un produktu mērvienības, lai atvieglotu patērētājiem cenu salīdzināšanu.

Ir apgalvots, ka attiecībā uz tādu cenu noteikšanas politiku, kas saistīta ar pārdošanas veicināšanas kampaņām, direktīvas mērķus var sasniegt, vienīgi paredzot ierobežojošākas prasības par cenu norādīšanas veidu, nekā izriet no NKD.

Tiesa konstatēja:

“59. (..) Direktīvas 98/6 priekšmets ir patērētāju aizsardzība nevis saistībā ar cenu norādīšanu vispār vai paziņojumu par cenu pazemināšanu saimniecisko realitāti, bet gan saistībā ar preču cenu norādīšanu ar atsauci uz atšķirīgu veidu mērvienībām.” 24

Tiesa arī secināja, ka ierobežojošāku valsts tiesību normu par cenu pazemināšanu saglabāšana nav pamatojama ar Cenu norādīšanas direktīvu.

1.3.2Pilnīgas saskaņošanas izņēmumi

NKD 3. panta 5. un 6. punktā bija paredzēts, ka sešus gadus — sākot no 2007. gada 12. jūnija — ir spēkā pagaidu atkāpe no pilnīgas saskaņošanas principa. Tā attiecās uz valstu tiesību normām, ar ko īsteno direktīvas, kurās iekļautas minimālās saskaņošanas klauzulas. 25 Komisijas 2013. gada ziņojumā par NKD piemērošanu tika secināts, ka nav vajadzības pagarināt šīs atkāpes piemērošanas termiņu. 26 Tāpēc kopš 2013. gada 12. jūnija NKD 3. panta 5. un 6. punkts vairs nav piemērojams.

Direktīvas 14. apsvērumā ir precizēts, ka pilnīgās saskaņošanas pieeja neliedz dalībvalstīm savos tiesību aktos precizēt īpašu produktu galvenās īpašības, kuru noklusēšana būtu būtiska, īstenojot uzaicinājumu veikt pirkumu. Apsvērumā arī norādīts, ka NKD neskar ES tiesību aktu noteikumus, kas skaidri dod dalībvalstīm iespēju izvēlēties starp vairākiem veidiem, kā reglamentēt patērētāju aizsardzību komercprakses jomā.

Direktīvas 3. panta 9. punktā NKD paredzētā pilnīgā saskaņošana ir ierobežota, norādot, ka “attiecībā uz “finanšu pakalpojumiem” (..) un nekustamo īpašumu dalībvalstis var piemērot noteikumus, ar ko paredz vairāk ierobežojumu vai prasību, salīdzinot ar šo direktīvu, jomā, uz ko tā paredz tuvināšanu”. Tāpēc šajās nozarēs dalībvalstis var paredzēt noteikumus, kas ir plašāki par NKD noteikumiem, ja vien tie atbilst citiem ES tiesību aktiem. NKD piemērošana finanšu pakalpojumiem un nekustamajam īpašumam ir atsevišķi aplūkota 5.4. nodaļā.

1.4Direktīvas un citu ES tiesību aktu mijiedarbība

Tā kā direktīvai ir vispārīga piemērošanas joma, to piemēro daudziem komercprakses veidiem, kurus reglamentē arī citi vispārīgi vai nozaru ES tiesību akti.

1.4.1Saistība ar citiem ES tiesību aktiem

Galvenie NKD noteikumi ir 3. panta 4. punkts un 10. apsvērums. Tajos ir norādīts, ka NKD papildina citus ES tiesību aktus (“Kopienas noteikumus”), kas reglamentē specifiskus negodīgas komercprakses aspektus. Tādējādi NKD ir kā “drošības tīkls”, kas nodrošina, ka visās nozarēs tiek saglabāts augsts kopējais patērētāju aizsardzības līmenis pret negodīgu komercpraksi, tostarp papildina citus ES tiesību aktus un novērš to nepilnības.

Ja ir ieviesti uz konkrētām nozarēm attiecināmi vai citi ES tiesību akti un to noteikumi pārklājas ar NKD noteikumiem, prevalē attiecīgie lex specialis noteikumi.

Direktīvas 3. panta 4. punktā patiešām ir norādīts, ka, “ja šī direktīva un citi Kopienas noteikumi, kas reglamentē konkrētus negodīgas komercprakses aspektus, nonāk pretrunā, priekšroku dod minētajiem citiem Kopienas noteikumiem, un tos piemēro attiecībā uz šiem konkrētiem aspektiem”.

Direktīvas 3. panta 4. punkts, lasīts kopā ar 10. apsvērumu, paredz, ka ES tiesību akta noteikums prevalē pār NKD, ja ir izpildīti visi trīs turpmāk uzskaitītie nosacījumi:

Øtam ir ES tiesību akta statuss;

Øtas reglamentē konkrētu komercprakses aspektu, un

Østarp abiem noteikumiem pastāv pretruna, vai otra ES tiesību akta noteikuma saturs pārklājas ar attiecīgā NKD noteikuma saturu, piemēram, sīkāk regulējot attiecīgo rīcību un/vai attiecoties uz konkrētu nozari.

Ja visi trīs uzskaitītie nosacījumi ir izpildīti, NKD neattieksies uz konkrēto komercprakses aspektu, ko reglamentē, piemēram, konkrētai nozarei piemērojams noteikums. Tomēr NKD ir jāņem vērā, izvērtējot citus iespējamos komercprakses aspektus, uz kuriem neattiecas nozares tiesību normas, piemēram, tirgotāja agresīvu rīcību.

No iepriekš minētā izriet, ka kopumā NKD piemērošana nav per se izslēgta tikai tāpēc, ka ir spēkā cits ES tiesību akts, ar ko reglamentē konkrētus negodīgas komercprakses aspektus.

Tādējādi NKD parasti var piemērot kopā ar ES nozares noteikumiem un papildus tiem; tādējādi specifiskākas prasības, kas ir paredzētas citos ES noteikumos, parasti papildina vispārīgās NKD prasības, lielākoties nolūkā neļaut tirgotājiem sniegt nozares tiesību aktos prasīto informāciju maldinošā vai agresīvā veidā, ja vien šis aspekts nav īpaši regulēts nozares noteikumos.

1.4.2Ietekme uz izpildi

Pamatojoties uz direktīvas 11. pantu, lai nodrošinātu ES patērētāju aizsardzības tiesību aktu pienācīgu izpildi, dalībvalstīm būtu jānodrošina dažādo kompetento tiesībaizsardzības iestāžu darbības labticīga saskaņošana. Tajās dalībvalstīs, kur par NKD un nozaru tiesību aktu izpildi ir atbildīgas dažādas iestādes, tām būtu cieši jāsadarbojas, lai nodrošinātu, ka konstatējumi, ko šīs iestādes guvušas viena un tā paša tirgotāja un/vai komercprakses izmeklēšanās, ir savstarpēji saskanīgi.

1.4.3Informācija, kas citos ES tiesību aktos ir atzīta par “būtisku” 

“Kopienas tiesību aktos noteiktās prasības informācijai, kuras attiecas uz komerciālo saziņu”, ir paredzētas vairākos ES nozaru tiesību aktos. Piemēram:

Øvide (piemēram, Energomarķējuma direktīva 34 , Ekodizaina direktīva 35 , Degvielas ekonomijas direktīva 36 );

Øfinanšu pakalpojumi (piemēram, Finanšu instrumentu tirgu direktīva 37 , Maksājumu pakalpojumu direktīva 38 , Patēriņa kredītu direktīva 39 , Hipotekāro kredītu direktīva 40 , Maksājumu kontu direktīva 41 , Regula par PRIIP pamatinformācijas dokumentiem 42 );

Øveselības aizsardzība (piemēram, Direktīva 2001/83/EK 43 );

Øtelekomunikācijas (piemēram, Universālā pakalpojuma direktīva 44 );

Øtransports (piemēram, Gaisa pārvadājumu pakalpojumu regula 45 , Pasažieru tiesību regula 46 ).

Šādas informēšanas prasības nereti ir specifiskākas par NKD noteiktajām.

NKD 7. panta 5. punktā ir precizēts, ka šādas informēšanas prasības “uzskata par būtiskām”. Jēdziens “būtiska informācija” NKD izpratnē ir aplūkots 3.4.1. iedaļā.

Direktīvas 15. apsvērumā ir noteikts, ka dalībvalstis var paturēt vai pievienot tādas prasības informācijai, kuras ir saistītas ar līgumtiesībām, ja to atļauj minimālās saskaņošanas klauzulas, kas paredzētas spēkā esošajos ES tiesību aktos.

1.4.4Mijiedarbība ar Patērētāju tiesību direktīvu

Patērētāju tiesību direktīvas 47 piemērošana tika sākta 2014. gada 13. jūnijā. Tā attiecas uz visiem līgumiem starp uzņēmumiem un patērētājiem, arī ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem, distances līgumiem un uzņēmuma telpās noslēgtiem līgumiem. Ar direktīvu arī tiek pilnīgi saskaņoti pirms līguma noslēgšanas izpildāmie informēšanas pienākumi attiecībā uz distances un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem, vienlaikus ļaujot dalībvalstīm pieņemt vai saglabāt pirms līguma noslēgšanas izpildāmās informēšanas papildu prasības par telpās noslēgtiem līgumiem (5. panta 4. punkts).

Šī obligātā saskaņošanas klauzula ietekmē komercprakses veidus, uz kuriem attiecas pilnīgi saskaņojošā NKD.

Patiešām, atbilstīgi Patērētāju tiesību direktīvas 5. panta 4. punktam dalībvalstis var pieņemt vai paturēt spēkā pirms līguma noslēgšanas izpildāmas informēšanas prasības, kas nav paredzētas NKD, ar nosacījumu, ka šīs valsts prasības piemēro vienīgi uzņēmuma telpās veiktai pārdošanai un attiecas tikai uz informācijas sniegšanu pirms līguma noslēgšanas, nevis reklāmas un tirdzniecības posmā.

Abas direktīvas arī papildina viena otru.

Saistībā ar “uzaicinājumiem veikt pirkumu” jānorāda, ka Patērētāju tiesību direktīvas prasības par informēšanu pirms līguma noslēgšanas ir sīkāk izstrādātas nekā NKD 7. panta 4. punktā paredzētās informēšanas prasības.

Saskaņā ar NKD uzaicinājums veikt pirkumu ietver gan tirdzniecības posmā (reklāmā), gan pirms līguma parakstīšanas sniegto informāciju. Pēdējā gadījumā NKD 7. panta 4. punktā noteiktās informēšanas prasības un Patērētāju tiesību direktīvas prasības par informācijas sniegšanu pirms līguma noslēgšanas pārklājas. Atšķirība starp informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, un uzaicinājumu veikt pirkumu ir sīkāk izskaidrota 2.7. nodaļā.

Tā kā Patērētāju tiesību direktīvas noteikumi par informācijas sniegšanu ir vispusīgāki, izpildot tās prasības par pirmslīguma posmu jau aicinājuma uz pirkumu posmā, parasti tiktu nodrošināta atbilstība arī NKD 7. panta 4. punktam — vismaz attiecībā uz informācijas saturu. 48 NKD joprojām būs jāpiemēro, izvērtējot jebkādu maldinošu vai agresīvu tirgotāja komercpraksi saistībā ar veidu un metodi, kādā šo informāciju sniedz patērētājam.

1.4.5Mijiedarbība ar Negodīgu līguma noteikumu direktīvu 

Negodīgu līguma noteikumu direktīvu 49 piemēro visiem līgumiem starp uzņēmumiem un patērētājiem, un tā attiecas uz līguma noteikumiem, kas nav iepriekš individuāli apspriesti (piemēram, iepriekš formulētām standarta klauzulām). Atšķirībā no situācijas NKD pārkāpumu gadījumā Negodīgu līguma noteikumu direktīvas pārkāpšanai ir līgumiskas sekas — saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 1. punktu negodīgi noteikumi, kas izmantoti līgumā ar patērētāju, nedrīkst būt “saistoši patērētājam”.

Tiesa ir precizējusi dažus abu direktīvu saistības aspektus spriedumā lietā Pereničová un Perenič 50 par kredītlīgumu, kurā norādītā gada procentu likme bija zemāka par faktisko likmi.

Tiesa secināja, ka šāda kļūdaina informācija līguma noteikumos ir “maldinoša” Negodīgas komercprakses direktīvas izpratnē, ja tā vidusmēra patērētājam liek vai var likt pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis.

Šādas komercprakses atzīšana par negodīgu ir viens no faktoriem, ko var ņemt vērā, izvērtējot, vai līguma noteikumi ir uzskatāmi par negodīgiem saskaņā ar Negodīgu līguma noteikumu direktīvu. Tomēr šāds konstatējums tieši neietekmē jautājumu par to, vai līgums ir spēkā atbilstoši šīs direktīvas 6. panta 1. punktam. 51  

Apvienotajā Karalistē lietā OFT / Ashbourne Management Services tika konstatēts, ka negodīga noteikuma iekļaušana līgumā ir pretrunā NKD un ka centieni panākt šā noteikuma izpildi, pieprasot atbilstīgi noteikumam maksājamās summas, ir negodīga prakse. 52

Tikai dažu dalībvalstu patērētāju aizsardzības iestādēm ir līdzīgas pilnvaras vērsties pret negodīgu komercpraksi un līgumu negodīgiem noteikumiem, un tās var neiesūdzēt tirgotāju tiesā, bet pašas aizliegt tādu neapspriestu standarta līgumu noteikumu izmantošanu, ko tās uzskata par negodīgiem. 53

1.4.6Mijiedarbība ar Maldinošas un salīdzinošas reklāmas direktīvu

Maldinošas un salīdzinošas reklāmas direktīva (MSRD) 54 attiecas uz uzņēmumu savstarpējām (B2B) attiecībām.

Tomēr tās noteikumi par salīdzinošo reklāmu joprojām sniedz iespēju vispārīgi, pamatojoties uz pilnīgi saskaņotiem kritērijiem, izvērtēt, vai salīdzinošā reklāma ir likumīga arī darījumos starp uzņēmumiem un patērētājiem (B2C). 55  

NKD 6. panta 2. punkta a) apakšpunktā par maldinošu ir atzīta prakse, tostarp salīdzinoša reklāma, kas izraisa jebkādu konkurenta produktu, preču zīmju, tirdzniecības nosaukumu un citu atšķirības zīmju sajaukšanu. Vienlaikus jānorāda, ka saskaņā ar MSRD 4. panta a) punktu salīdzinošā reklāma nav atļauta, ja tā ir maldinoša saskaņā ar NKD 6. un 7. pantu.

Tādējādi abas direktīvas viena otru papildina.

MSRD 4. pantā uzskaitītie salīdzinošas reklāmas likumīguma izvērtēšanas nosacījumi attiecas gan uz B2C, gan B2B darījumiem, turklāt tie ir diezgan plaši un aptver arī dažus negodīgas konkurences aspektus (piemēram, preču zīmju nomelnošanu). Tāpēc MSRD paredz vai nu nosacījumus šādam novērtējumam saskaņā ar NKD attiecībā uz B2C darījumiem, vai arī papildu prasības, kas attiecas uz tirgotājiem, galvenokārt konkurentiem, — B2B darījumiem.

Tajās dalībvalstīs, kas piemēro visus NKD noteikumus (Austrija un Zviedrija) vai to daļu (Dānija, Francija, Itālija) arī uz B2B darījumiem, valsts tiesību aktos transponētie NKD noteikumi praksē aizstās attiecīgos MSRD noteikumus par B2B attiecībām. Jānorāda, ka dažas valstis (Beļģija) ir pieņēmušas īpašus noteikumus B2B jomai.

1.4.7Mijiedarbība ar Pakalpojumu direktīvu

Pretēji nozaru tiesību aktiem Pakalpojumu direktīvai 56 ir plaša piemērošanas joma. Tā — ar atsevišķiem izņēmumiem — attiecas uz Līgumā par Eiropas Savienības darbību definētajiem pakalpojumiem kopumā. Tāpēc šo direktīvu nevar uzskatīt par Negodīgas komercprakses direktīvas lex specialis 3. panta 4. punkta izpratnē.

Tādējādi Pakalpojumu direktīvas 22. pantā paredzētās informēšanas prasības piemēro papildus NKD 7. panta 4. punkta prasībām par informāciju, kas jāsniedz saistībā ar uzaicinājumu veikt pirkumu.

1.4.8Mijiedarbība ar E-komercijas direktīvu

E-komercijas direktīva 57 attiecas uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem, tostarp pakalpojumiem, ko sniedz tādu tīmekļa vietņu un tiešsaistes platformu operatori, kurās patērētāji var iegādāties preci vai pakalpojumu.

E-komercijas direktīvas 5. pantā ir paredzētas vispārīgas informēšanas prasības, kas attiecas uz pakalpojumu sniedzējiem, savukārt 6. pantā ir noteikta informācija, kas jāsniedz komercziņojumos. Abos pantos ir sniegts obligāto vienumu uzskaitījums.

Konkrētāk, 6. pantā dalībvalstīm ir prasīts nodrošināt, lai tirgotāji skaidri norādītu veicinošos piedāvājumus, piemēram, atlaides, prēmijas un balvas, ja tādi ir atļauti dalībvalstī, kurā reģistrēts pakalpojuma sniedzējs, un noteikumus, kuriem jāatbilst, lai tie tiktu atļauti.

NKD un E-komercijas direktīvas mijiedarbība ir sīkāk aplūkota 5.2.2. iedaļā “NKD piemērojamība tiešsaistes platformām”.

1.4.9Mijiedarbība ar Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu

Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva 58 attiecas uz lineāriem un nelineāriem audiovizuālo mediju pakalpojumiem (t. i., televīzijas apraidi un mediju pakalpojumiem pēc pieprasījuma), tostarp audiovizuāliem komercpaziņojumiem, kas tieši vai netieši veicina preču vai pakalpojumu pārdošanu (piemēram, televīzijas reklāmām, sponsordarbību, televeikalu vai produktu izvietošanu).

Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 5. pantā ir paredzētas vispārīgas informēšanas prasības, kas attiecas uz pakalpojumu sniedzējiem, savukārt 9. pantā ir noteiktas prasības, kas jāievēro visos audiovizuālajos komercpaziņojumos. Direktīvas 10. un 11. pantā ir attiecīgi paredzēti nosacījumi, kas jāievēro ar audiovizuālo mediju pakalpojumiem saistītā sponsordarbībā un produktu izvietošanā.

Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvā ir paredzēti arī citi, stingrāki kritēriji, ko piemēro vienīgi televīzijas reklāmai un televeikalam (VII nodaļa par televīzijas reklāmu un televeikalu).

NKD attiecas uz audiovizuālo mediju pakalpojumu jomā īstenotu negodīgu komercpraksi, piemēram, maldinošu un agresīvu praksi, ciktāl tai nepiemēro iepriekš minētos noteikumus.

1.4.10Mijiedarbība ar Datu aizsardzības direktīvu un E-privātuma direktīvu

Tiesības uz personas datu aizsardzību ir ES Pamattiesību hartas 8. pantā garantētas pamattiesības.

Hartas 8. panta 2. punktā ir noteikti galvenie datu aizsardzības principi (godprātīga apstrāde, piekrišana vai likumīgs mērķis, kas paredzēts tiesību aktos, tiesības uz piekļuvi datiem un to labošanu). Savukārt Hartas 8. panta 3. punktā ir noteikts, ka atbilstību datu aizsardzības noteikumiem kontrolē neatkarīga iestāde 59 .

Datu aizsardzības direktīva 60 reglamentē personas datu aizsardzību un šādu datu brīvu apriti. Datu aizsardzības noteikumu izpildi panāk valstu uzraudzības iestādes un tiesas.

E-privātuma direktīva 61 papildina Datu aizsardzības direktīvu attiecībā uz personas datu apstrādi elektronisko komunikāciju nozarē, jo tā veicina šādu datu brīvu apriti ar elektronisko komunikāciju pakalpojumu starpniecību. Konkrētāk, E-privātuma direktīvā ir prasīts saņemt lietotāja piekrišanu, kad tiek izmantotas sīkdatnes vai citi veidi, kā piekļūt informācijai un to glabāt personas ierīcē (piemēram, planšetē vai viedtālrunī). 62

Datu aizsardzības direktīvu piemēro “personas datu” apstrādei.

Personas dati ir jebkura informācija par identificētu vai identificējamu fizisko personu (“datu subjektu”). Identificējama persona ir persona, ko var tieši vai netieši identificēt, jo īpaši atsaucoties uz identifikācijas numuru vai vienu vai vairākiem faktoriem, kas ir raksturīgi tās fiziskajai, fizioloģiskajai, garīgajai, ekonomiskajai, kultūras vai sociālajai identitātei. Persona vai organizācija, kas nosaka personas datu apstrādes nolūkus, ir datu apstrādātājs (2. panta a) punkts). Datu apstrādātājam ir jāievēro datu aizsardzības noteikumos paredzētie juridiskie pienākumi.

Apstrādei, kas ietver personas datu vākšanu un glabāšanu, jābūt godprātīgai un likumīgai. Viens no godprātīgas apstrādes aspektiem ir attiecīgās informācijas sniegšana datu subjektam, tostarp:

Øpar personas datu apstrādātāja un viņa pārstāvja, ja tāds ir, identitāti;

Øšīs apstrādes nolūkiem;

Øjebkāda papildu informācija, piemēram:

1) par apstrādāto personas datu kategorijām,

2) par saņēmējiem vai saņēmēju kategorijām;

3) par to, ka pastāv datu piekļuves tiesības un tiesības koriģēt datus, kas uz viņu attiecas,

4) par to, vai personas dati tiks sniegti trešām personām, un

5) par to, vai atbildes uz jautājumiem ir obligātas vai brīvprātīgas, kā arī atbildes nesniegšanas iespējamās sekas, informācija par datu piekļuves tiesību un tiesību koriģēt savus personas datus pastāvēšanu;

ciktāl šāda papildu informācija vajadzīga, ņemot vērā konkrētos apstākļus, kādos dati savākti, lai nodrošinātu godprātīgu apstrādi attiecībā uz datu subjektu. 63

Lai personas datu apstrāde būtu godprātīga un likumīga, ir jāievēro datu aizsardzības principi un jābūt iespējai uz jebkādu datu apstrādes darbību attiecināt vismaz vienu no sešiem likumīgas apstrādes pamatojumiem. Viens no šiem kritērijiem ir personas piekrišana.

Pārējos kritērijus piemēros, kad nepieciešams un atkarībā no apstrādes apstākļiem un nolūkiem.

Datu apstrādes principi nosaka, ka personas dati

Øtiek vākti konkrētiem, skaidriem un likumīgiem nolūkiem un tos nedrīkst tālāk apstrādāt ar šiem nolūkiem nesavienojamā veidā;

Øtie ir adekvāti, piederīgi un ne pārmērīgi attiecībā uz konkrētajiem nolūkiem;

Øtie ir precīzi un, ja tie nav precīzi, tiek dzēsti vai izlaboti;

Ønetiek glabāti ilgāk kā nepieciešams.

Tiešsaistes vidē arvien vairāk dominē uz datiem vērstas darījumdarbības struktūras. Konkrētāk, tiešsaistes platformas analizē, apstrādā un pārdod ar klientu izvēli saistītus datus un citu lietotāja ģenerētu saturu. Šī nodarbe, kā arī reklāma nereti ir to galvenais peļņas avots.

Šādās situācijās personas dati ir jāvāc un jāapstrādā atbilstīgi iepriekš minētajām Datu aizsardzības direktīvas juridiskajām prasībām. Personām jābūt iespējai īstenot savas tiesības attiecībā uz šādas apstrādes īstenošanu. Tās ietver:

Øtiesības piekļūt saviem personas datiem;

Øtiesības iebilst pret apstrādi (piemēram, tiešās pārdošanas gadījumā);

Øtiesības dzēst savus datus.

No 2018. gada 25. maija Direktīva 95/46/EK tiks aizstāta ar 2016. gadā pieņemto Vispārīgo datu aizsardzības regulu. 64  

Jaunie noteikumi nostiprina pašreizējās tiesības un nodrošina cilvēkiem lielākas iespējas kontrolēt savus personas datus.

Svarīgākie ieguvumi:

Øvienota Eiropas līmeņa datu aizsardzības tiesību akta izveide: datu subjektiem, publiskajām iestādēm un uzņēmumiem būs jāievēro tikai viena ES regula, nevis 28 valstu tiesību akti;

Øvienkāršāka piekļuve saviem personas datiem: cilvēkiem būs pieejams lielāks informācijas apjoms — papildus jau spēkā esošajām prasībām — par viņu personas datu apstrādes veidu, un šī informācija būs jāsniedz skaidrā un saprotamā veidā;

Øgarantētas tiesības zināt par personas datu “uzlaušanu”: piemēram, uzņēmumiem un organizācijām ir iespējami ātri jāpaziņo valsts datu aizsardzības uzraudzības iestādei par nopietniem personas datu aizsardzības pārkāpumiem, lai lietotāji varētu veikt atbilstošus pasākumus.

Ja tirgotājs pārkāpj Datu aizsardzības direktīvu vai E-privātuma direktīvu, tas ne vienmēr nozīmē, ka attiecīgā prakse ir pretrunā arī NKD.

Tomēr šādi datu aizsardzības pārkāpumi būtu jāņem vērā, izvērtējot vispārējo komercprakses negodīgumu saskaņā ar NKD, jo īpaši tad, ja tirgotājs apstrādā patērētāju datus, pārkāpjot datu aizsardzības prasības, t. i., tiešas tirdzniecības vai citos komerciālos nolūkos, piemēram, profilēšanas, personīga cenas piedāvājuma sagatavošanas vai lielo datu lietotņu vajadzībām.

Saistībā ar NKD pirmais izvērtējamais aspekts ir komercprakses pārredzamība.

Saskaņā ar NKD 6. un 7. pantu tirgotāji nedrīkst maldināt patērētājus par aspektiem, kas var ietekmēt viņu lēmumus par darījumiem. Konkrētāk, direktīvas 7. panta 2. punktā un tās I pielikuma 22. punktā tirgotājiem ir liegts slēpt komercprakses komercnolūku.

Par būtiskām (7. panta 5. punkts) var uzskatīt datu aizsardzības regulējuma prasības attiecībā uz patērētāju informēšanu par personas datu apstrādi, kas neaprobežojas tikai ar komerciālo saziņu.

Personas datiem, lietotāja izvēlēm un citam lietotāja ģenerētam saturam ir de facto ekonomiska vērtība, un tos pārdod trešām personām.

Tāpēc saskaņā ar NKD 7. panta 2. punktu un tās I pielikuma 22. punktu, ja tirgotājs neinformē patērētāju par to, ka datus, kas viņam jāsniedz tirgotājam, lai piekļūtu pakalpojumam, izmantos komerciāliem nolūkiem, to varētu uzskatīt par maldinošu būtiskas informācijas noklusējumu.

Atkarībā no apstākļiem varētu arī uzskatīt, ka šāda rīcība ir pretrunā ES datu aizsardzības prasībām sniegt attiecīgajai personai nepieciešamo informāciju par personas datu apstrādes nolūkiem.

1.4.11Mijiedarbība ar LESD 101. un 102. pantu (konkurences noteikumi)

LESD 101. un 102. pantā paredzēto konkurences noteikumu īstenošanas tiesiskais regulējums ir noteikts Regulā Nr. 1/2003 65 .

LESD 101. panta 1. punktā ir noteikts, ka konkrētos apstākļos ir aizliegti nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, piemēram, iepirkuma vai pārdošanas cenas un citu tirdzniecības nosacījumu noteikšana, kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci ES. Šā panta būtiska iezīme ir tā, ka ar to aizliedz un atzīst par spēkā neesošu ar divu vai vairāku uzņēmumu slepenu vienošanos saistītu rīcību, kam ir konkurenci ierobežojošs mērķis vai sekas.

LESD 102. pantā tiek aizliegts vienam vai vairākiem uzņēmumiem konkrētos apstākļos ļaunprātīgi izmantot savu dominējošo stāvokli. Šā panta pamatiezīme ir tā, ka tajā ir aizliegta pat viena dominējoša uzņēmuma ļaunprātīga rīcība. Stāvokļa ļaunprātīga izmantošana var izpausties, piemēram, kā atšķirīgu nosacījumu piemērošana līdzvērtīgos darījumos ar citiem tirdzniecības partneriem, tādējādi radot tiem neizdevīgus konkurences apstākļus, vai tieši vai netieši uzspiestas netaisnīgas iepirkuma vai pārdošanas cenas.

Lai gan šāda prakse konkrētos apstākļos ir aizliegta konkurences noteikumos, to ne vienmēr uzskata par negodīgu saskaņā ar NKD. Tomēr konkurences noteikumu pārkāpums būtu jāņem vērā, izvērtējot prakses negodīgumu saskaņā ar NKD. Šādās situācijās ir jāpiemēro NKD 5. panta 2. punkta vispārīgā klauzula.

1.4.12Mijiedarbība ar ES Pamattiesību hartu

Saskaņā ar ES Pamattiesību hartas 51. panta 1. punktu harta uz dalībvalstīm attiecas tad, kad tās īsteno Savienības tiesību aktus, tādējādi arī tad, kad tās īsteno NKD noteikumus. Hartā ir paredzēti noteikumi inter alia attiecas uz personas datu aizsardzību (8. pants) 66 , bērnu tiesībām (24. pants) 67 , patērētāju aizsardzību (38. pants) un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu (47. pants).

Tiesa ir uzsvērusi, ka būtisks ir Hartas 47. pants par tiesiskuma īstenošanu, jo tajā norādītas tiesības uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas patērētājiem pieejami saistībā ar ES direktīvās piešķirtajām patērētāju tiesībām. Tiesas minētais efektivitātes princips nozīmē to, ka valsts procesuālie noteikumi nedrīkst patērētājiem pārmērīgi apgrūtināt vai padarīt neiespējamu ES tiesību aktos piešķirto tiesību īstenošanu praksē 68 .

1.4.13Mijiedarbība ar LESD 34.–36. pantu

Valsts pasākums jomā, kurai piemēro pilnīgu saskaņošanu ES līmenī, jānovērtē, ņemot vērā šā saskaņošanas pasākuma noteikumus, nevis Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) noteikumus. 69 Tāpēc, ja valsts pasākums ietilpst NKD piemērošanas jomā (aprakstīta 1.1. un 1.2. nodaļā), tas būtu jāvērtē, pamatojoties uz NKD, nevis LESD.

Pamatojoties uz LESD 34.–36. pantu, ir jānovērtē valsts pasākumi, uz kuriem neattiecas ne NKD, nedz cita ES sekundāro tiesību aktu saskaņošanas instrumenta piemērošanas joma. Tādu pasākumu aizliegums, kuru sekas ir līdzvērtīgas kvantitatīvajiem ierobežojumiem, kas paredzēti LESD 34. pantā, attiecas uz visiem tiem dalībvalstu noteiktajiem tirdzniecības noteikumiem, kuri var tieši vai netieši un faktiski vai potenciāli kavēt tirdzniecību Savienībā. 70  

Tiesa ir plaši izskatījusi jautājumu par to, kad valsts noteikums var kavēt tirdzniecību Savienībā.

Konkrētāk, spriedumā Keck 71 Tiesa lēma, ka valsts tiesību normas, ar ko ierobežo vai aizliedz konkrētus pārdošanas nosacījumus, nav tādas, kas tieši vai netieši, faktiski vai potenciāli kavē tirdzniecību starp dalībvalstīm, ja vien tās, pirmkārt, piemēro visiem attiecīgajiem tirgotājiem, kuri darbojas valsts teritorijā, un, otrkārt, tām ir vienāda tiesiskā un faktiskā ietekme gan uz vietējo, gan citu dalībvalstu produktu tirdzniecību. 72  

Kā tirdzniecības nosacījumus Tiesa min pasākumus, kas attiecas uz tirdzniecības apstākļiem un metodēm, 73 pasākumus, kas attiecas uz preču pārdošanas laiku, 74 pasākumus, kas attiecas uz preču pārdošanas vietu vai ierobežojumiem, kurus ievērojot, preces drīkst pārdot, 75 un pasākumus, kas attiecas uz cenu regulēšanu. 76

Uz atsevišķiem Tiesas judikatūrā minētajiem pārdošanas nosacījumu piemēriem, jo īpaši valsts tiesību normām, kas reglamentē tirdzniecības apstākļus un metodes, attiecas NKD piemērošanas joma, ja tie ir uzskatāmi par uzņēmēju tādu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, kuras mērķis ir patērētāju ekonomisko interešu aizsardzība.

Saskaņā ar spriedumu lietā Keck par pārdošanas nosacījumiem būtu uzskatāmi daudzi tādas komercprakses veidi, uz kuru neattiecas NKD vai citu sekundāro ES tiesību aktu piemērošanas joma. Uz šādiem pārdošanas nosacījumiem attiecas LESD 34. panta piemērošanas joma, ja ar tiem juridiski vai faktiski tiek izraisīta diskriminācija produktu izcelsmes dēļ. Tiesiskā diskriminācija pastāv tad, ja pasākumi ir acīmredzami diskriminējoši, savukārt konstatēt faktisko diskrimināciju ir sarežģītāk. Šādi pasākumi būtu jāizvērtē individuāli.

Pasākums vai valsts prakse, ar ko tiek pārkāpts LESD 34. pants, var tomēr būt pamatoti saskaņā ar LESD 36. pantu vai pamatojoties uz kādu no Tiesas atzītajām dominējošajām prasībām, kas jāievēro sabiedrības interesēs. Tas, ka preču brīvas aprites ierobežojums ir pamatojams ar kādu no šiem iemesliem, ir jāpierāda valstu iestādēm. 77 Dalībvalstīm arī ir jāparāda, ka to tiesību akti ir nepieciešami, lai efektīvi aizsargātu iesaistītās sabiedrības intereses 78 .

Lai šādus pasākumus varētu atļaut, tiem jābūt samērīgiem ar sasniedzamo mērķi, kuru nav iespējams sasniegt ar citiem pasākumiem, kas mazāk ierobežo Kopienas iekšējo tirdzniecību. 79  

Nesenākā spriedumā Tiesa lēma, ka “attiecīgā ierobežojuma samērīguma pārbaudes nolūkos ir arī jāpārbauda, vai šajā kontekstā ieviestie pasākumi nepārsniedz to, kas ir nepieciešams iecerētā leģitīmā mērķa sasniegšanai. Citiem vārdiem sakot, jānovērtē, vai nav alternatīvu pasākumu, kas varētu īstenot šo mērķi, bet kam būtu mazāk ierobežojoša iedarbība uz Kopienas iekšējo tirdzniecību”. 80  

Turklāt Tiesa lēma, ka “šajā ziņā ir jāatgādina, ka ierobežojošs pasākums var tikt uzskatīts par Savienības tiesībām atbilstošu tikai tad, ja tas patiešām atbilst rūpēm iecerēto mērķi sasniegt saskanīgi un sistemātiski”. 81

1.5NKD un pašregulējums

NKD ir atzīta pašregulējuma mehānismu nozīme un precizēts, kā kodeksu īpašnieki un pašregulējuma struktūras var veicināt direktīvas izpildi. Dalībvalstis var aicināt kodeksu īpašniekus papildus NKD izpildes nodrošināšanai pārbaudīt, vai netiek īstenota negodīga komercprakse.

Ja pašregulējuma kodeksu noteikumi ir stingri un kodeksu īpašnieki tos rūpīgi piemēro, tie patiešām var mazināt nepieciešamību īstenot administratīvus vai tiesiskus izpildes pasākumus. Turklāt, ja ir izvirzīti augsti standarti un nozares uzņēmēji tos lielā mērā ievēro, šādi noteikumi var palīdzēt valstu iestādēm un tiesām izvērtēt, vai komercprakse ir negodīga.

NKD ir paredzēti vairāki noteikumi, kas tirgotājiem liedz neatbilstīgi izmantot patērētāju iespējamo uzticēšanos pašregulējuma kodeksiem. Tie ir aplūkoti 3.3.3. iedaļā par neatbilstību rīcības kodeksiem.

Lai uzlabotu atbilstību NKD, Eiropas Komisija 2012. gadā sāka divus vairāku ieinteresēto personu dialoga procesus, kuros sapulcēja nozares pārstāvjus, NVO un valstu iestādes. Vairāku ieinteresēto personu grupa ar vidi saistītu apgalvojumu jomā 82 un vairāku ieinteresēto personu grupa salīdzināšanas rīku jomā 83 sniedza noderīgu ieguldījumu, kas ir sīkāk aprakstīts 5.1. nodaļā “Apgalvojumi attiecībā uz vidi” un 5.2.6. iedaļā “Salīdzināšanas rīki”. Papildus tam šīs grupas izstrādāja:

Ø“Atbilstības kritērijus saistībā ar apgalvojumiem attiecībā uz vidi” — vairāku ieinteresēto personu ieteikumus, kā palīdzēt tirgotājiem piemērot NKD attiecībā uz apgalvojumiem saistībā ar vidi;

Øpamatprincipus salīdzināšanas rīkiem.

Šie juridiski nesaistošie dokumenti ir pieejami vietnē:

http://ec.europa.eu/consumers/consumer_rights/unfair-trade/unfair-practices  

Šajās vairāku ieinteresēto personu grupās iesaistītās puses ir apņēmušās izplatīt, veicināt un īstenot kritērijus/principus un/vai veicināt to īstenošanu.

1.6NKD piemērošana trešās valstīs reģistrētiem tirgotājiem 

NKD piemērojamība trešo valstu tirgotājiem reglamentēta Regulā (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (“Roma II”). Šo regulu piemēro “gadījumos, kas ir saistīti ar tiesību normu kolīzijām, (..) ārpuslīgumiskām saistībām civillietās un komerclietās”. Regula ir piemērojama arī civilstrīdos un komercstrīdos.

NKD piemēro tad, ja ir izpildīti regulas “Roma II” 6. panta 1. punkta nosacījumi, piemēram, ES patērētājiem tiek piedāvāta maldinoša reklāma, un tas kaitē ES patērētāju kolektīvajām interesēm. 

2.Vispārīgi jēdzieni

2.1Jēdziens “tirgotājs”

Šī definīcija attiecas ne tikai uz tirgotājiem, kas rīkojas savā vārdā, bet arī uz personām, tostarp patērētājiem, kas darbojas cita tirgotāja “vārdā” vai “uzdevumā”.

Tādējādi saskaņā ar 2. panta b) punktu un attiecīgajiem valstu tiesību aktiem par atbildību un sankcijām var uzskatīt, ka tirgotājs ir solidāri atbildīgs ar citu tirgotāju, kurš, darbodamies viņa vārdā, ir pārkāpis NKD.

Ir iespējamas situācijas, kad personas, kas šķietami ir patērētāji, kuri pārdod produktus citiem patērētājiem, patiesībā ir tirgotāji vai rīkojas tirgotāju uzdevumā (“slēpta uz patērētājiem vērsta komercpārdošana”).

Tas, vai pārdevējs ir uzskatāms par “tirgotāju” vai patērētāju, jāizvērtē individuāli. Var būt būtiski dažādi kritēriji, piemēram:

Øtas, vai pārdevējs vēlas gūt peļņu, tostarp, vai viņš/viņa saņēma atalgojumu vai citu kompensāciju par rīkošanos konkrētā tirgotāja uzdevumā;

Ødarījumu skaits, apmērs un biežums;

Øpārdevēja apgrozījums no pārdošanas;

Øtas, vai pārdevējs iegādājas produktus tālākpārdošanas nolūkā.

“Tirgotāja” definīciju varētu attiecināt, piemēram, uz personām, kuru galvenā nodarbe ir ļoti bieža produktu pārdošana tiešsaistē un produktu iegāde ar nolūku tos tālākpārdot par augstāku cenu.

Par tirgotājiem NKD izpratnē var tikt uzskatītas organizācijas, kas īsteno labdarīgus vai ētiskus mērķus, ja tās iesaistās uz patērētājiem vērstās komercdarbībās (piemēram, pārdod konkrētiem ētiskajiem standartiem atbilstošus produktus). Kad šīs organizācijas rīkojas kā tirgotāji, tām savā komercdarbībā būtu jāievēro NKD. Piemēram, tās nedrīkst sniegt maldinošu informāciju par produkta izcelsmi vai ētiskajiem aspektiem.

Izvērtējot to, vai organizācija ir uzskatāma par tirgotāju, nav nozīmes faktam, ka tā ir izveidota “bezpeļņas” nolūkā.

Tas attiecas arī uz publiskajām iestādēm, kuras atkarībā no apstākļiem arī var uzskatīt par tirgotājiem, ja tās veic komercdarbību.

BKK Mobil Oil lietā Tiesa spriedumā apstiprināja, ka publisko tiesību subjekts, kam uzticēts tāds vispārējo interešu uzdevums kā veselības obligātās apdrošināšanas sistēmā esošas slimokases pārvaldība, ir uzskatāms par “tirgotāju” šāda iemesla dēļ:

“Savienības likumdevējs ir nostiprinājis īpaši plašu jēdziena “tirgotājs”, kas ir “jebkura fiziska vai juridiska persona”, koncepciju, jo šī perona veic darbību pret atlīdzību, un no tā piemērošanas jomas nav izslēgti ne subjekti, kam uzticēts vispārējo interešu uzdevums, ne arī tādi, kam ir publisko tiesību subjekta statuss.” 86

Tiesa arī secināja:

“(..) BKK dalībnieki, kuri Negodīgas komercprakses direktīvas izpratnē acīmredzot ir jāuzskata par patērētājiem, var tikt maldināti, jo šī aģentūra izplata maldinošu reklāmu, viņiem liedzot iespēju izdarīt pamatotu izvēli (..) un tādējādi liekot viņiem pieņemt lēmumu, kādu viņi, neesot šādai informācijai, nebūtu pieņēmuši, kā tas ir arī paredzēts šīs pašas direktīvas 6. panta 1. punktā. Saistībā ar šo nav nozīmes lietā aplūkotās aģentūras publiskajam vai privātajam raksturam tāpat kā specifiskajam uzdevumam, ko tā veic.” 87

Konkrētāk, saskaņā ar NKD I pielikuma (“melnais saraksts”) 22. punktu ir aizliegta šāda prakse:

2.2Jēdziens “komercprakse”

Tiesa ir lēmusi, ka NKD 2. panta d) punktā ir paredzēts tikai viens kritērijs, proti, ka tirgotāja praksei jābūt tieši saistītai ar preces vai pakalpojuma popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem. 88  

Komercprakse var būt “tieši saistīta” ar produkta popularizēšanu, piemēram, kad tiek sniegta “informācija par preces pieejamību par labvēlīgu cenu konkrētā laika posmā”. 89 Pamatojoties uz šobrīd pieejamo judikatūru, ir grūti noteikt, kad komercprakse vairs nav “tieši saistīta” ar produkta popularizēšanu. Tomēr, ja tirgotājs, piemēram, pārdod ielas karti, kurā nav reklāmu, un patērētājs šo karti izmanto, lai atrastu ceļu uz konkrētu veikalu, būtu nepamatoti attiecīgās kartes pārdošanu uzskatīt par komercpraksi, kas ir “tieši saistīta” ar konkrētā veikala produkta popularizēšanu.

Tiesa paziņoja, ka NKD aptver tirgotāja darbības pēc komercdarījuma, kas saistīts ar jebkādām precēm vai pakalpojumiem, un pēc līguma noslēgšanas vai tā īstenošanas laikā. 90  

Pamatojoties uz to, Tiesa secināja:

“(..) apstāklim, ka attiecīgā tirgotāja rīcība ir vienreizēja un ir ietekmējusi tikai vienu patērētāju, šajā kontekstā nav nekādas nozīmes.

Ne Negodīgas komercprakses direktīvas 2. panta c) un d) punktā un 3. panta 1. punktā, ne tās 6. panta 1. punktā, ne direktīvā kopumā nav norādes, kas liecinātu par to, ka tirgotāja darbībai vai bezdarbībai būtu jābūt atkārtotai vai attiekties [jāattiecas] uz vairāk nekā vienu patērētāju.”

“(..) nepatiesa informācija, kuru tirgotājs paziņo patērētājam, kā tas ir pamatlietā, ir jākvalificē par “maldinošu komercpraksi” šīs direktīvas izpratnē, lai arī šī paziņošana attiecas tikai uz vienu patērētāju.” 91

2.3Jēdziens “lēmums veikt darījumu”

NKD vispārīgie noteikumi (5.–9. pants) attiecas uz negodīgu, maldinošu un agresīvu komercpraksi, kas var kropļot patērētāju saimniecisko rīcību un tādējādi liek vai var likt patērētājiem pieņemt tādu lēmumu veikt darījumu, kādu viņi citādi nebūtu pieņēmuši.

No direktīvas 2. panta k) punkta formulējuma izriet, ka tajā sniegtā definīcija būtu jāinterpretē plaši un ka jēdzienam “lēmums veikt darījumu” būtu jāaptver plašs, ar produktu saistītu patērētāja lēmumu kopums.

Tiesa ir lēmusi, ka “lēmums veikt darījumu” ietver ne tikai lēmumu iegādāties vai neiegādāties preci, bet arī tieši saistītus lēmumus, proti, lēmumu ieiet veikalā:

“Ciktāl pamatlietā attiecīgā komercprakse attiecas uz informāciju par preces pieejamību par labvēlīgu cenu konkrētā laika posmā, jānosaka, vai šīs preces iespējamam pirkumam sagatavojošās darbības, tādas kā patērētāja pārvietošanās līdz veikalam vai ieiešana tajā, pašas par sevi ir uzskatāmas par tādām, kas veido lēmumu veikt darījumu šīs direktīvas izpratnē.

(..) lēmums veikt darījumu ir “jebkurš patērētāja pieņemts lēmums par to, vai, kā un pēc kādiem noteikumiem veikt pirkumu”. Šis jēdziens tātad ietver ne tikai lēmumu iegādāties vai neiegādāties preci, bet arī tieši saistītu lēmumu ar šo, proti, ieiet veikalā.

(..) Šīs direktīvas 2. panta k) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens ‟lēmums veikt darījumu” attiecas uz jebkuru lēmumu, kurš ir tieši saistīts ar preces iegādāšanos vai neiegādāšanos.” 92

Tādējādi jēdziens “lēmums veikt darījumu” aptver arī lēmumus, ko pieņem pirms un pēc pirkuma veikšanas.

Ar darījumu saistītais lēmumu kopums, ko par produktu vai pakalpojumu var pieņemt patērētājs, ir ļoti plašs un neaprobežojas ar lēmumu par to, vai veikt pirkumu.

No šiem lēmumiem var izrietēt darbības, kurām nav valsts līgumtiesībās noteiktu juridisko seku un kuras var veikt jebkurā brīdī no patērētāja pirmās saskares ar tirgdarbību līdz produkta kalpošanas ilguma beigām vai pakalpojuma pēdējai izmantošanas reizei.

Par lēmumiem veikt darījumu varētu uzskatīt daudzus pirmspirkuma lēmumus.

Par lēmumu veikt pirkumu var uzskatīt daudzus pēcpirkuma lēmumus, kas pieņemti pēc produkta iegādes vai pakalpojuma abonēšanas.

Attiecībā uz maldinošu praksi, ko īsteno trešās personas, E-komercijas direktīvas 14. pantā ir noteikts, kādos apstākļos konkrētas tiešsaistes platformas nav atbildīgas par nelikumīgu informāciju, ko tajās glabā trešās personas, kad tās darbojas kā starpnieki, kas sniedz “glabāšanas” pakalpojumus šā noteikuma izpratnē.

No NKD skatpunkta izšķirīga nozīme ir tam, vai attiecīgais tiešsaistes starpnieks ir uzskatāms par tirgotāju un vai viņš ir iesaistījies uz patērētāju vērstā komercpraksē, kas ir tieši saistīta ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem. NKD tiek pārkāpta vienīgi tad, ja tiešsaistes starpnieks ir uzskatāms par tirgotāju, īsteno šādu komercpraksi un to dara veidā, kas ir pretrunā NKD. Tādā gadījumā uz starpnieku neattiecas E-komercijas direktīvas 14. pantā paredzētais atbrīvojums no atbildības, ja attiecīgā prakse ir saistīta ar starpnieka darbībām, nevis glabāto informāciju un ja starpniekam ir zināšanas par šādu informāciju vai tas var to kontrolēt. 93

Daudzi patērētāji vispirms meklē produktus, izmantojot meklētājprogrammas vai salīdzināšanas rīkus vai izskatot tiešsaistē publicētās lietotāju atsauksmes, un pēc tam atver to tirgotāju tīmekļa vietnes, kam ir izdevīgākie piedāvājumi, lai veiktu pirkumu.

Turklāt uz vienu patērētāju vērstas negodīgas komercprakses rezultātā lēmumu veikt darījumu varētu pieņemt cits patērētājs, kas to citādi nebūtu darījis.

Ar meklētājprogrammām saistīta komercprakse, salīdzināšanas rīki un lietotāju atsauksmes ir sīkāk aprakstīti 5.2. nodaļā “Tiešsaistes sektors”.

2.4Būtiski kropļot patērētāju saimniecisko rīcību

NKD vispārīgie noteikumi (5.–9. pants) aptver negodīgu, maldinošu un agresīvu komercpraksi, kas var kropļot patērētāju saimniecisko rīcību. Katrā gadījumā noteikumu prasības ir formulētas nedaudz atšķirīgi.

Atbilstīgi NKD 5. panta 2. punktam komercprakse ir negodīga, ja tā ir pretrunā profesionālās rūpības prasībām un “būtiski kropļo vai var būtiski kropļot” vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību. Savukārt 6., 7. un 8. pantā ir aizliegta maldinoša vai agresīva komercprakse, ja tā liek vai var likt vidusmēra patērētājam “pieņemt lēmumu veikt darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis”.

Nosacījums, ka komercprakse ir uzskatāma par negodīgu tad, ja tā var kropļot patērētāja saimniecisko rīcību, 5. panta 2. punktā ir formulēts citādi nekā 6., 7. un 8. pantā. Sākotnēji šī šķietamā pretruna varētu apgrūtināt interpretāciju. Tomēr NKD 5. panta 2. punkts būtu jālasa kopā ar 2. panta e) punktu, kurā noteikts šādi:

Tādējādi, pamatojoties uz NKD 5. panta 2. punktu, tas, vai komercprakse “būtiski kropļo vai var būtiski kropļot” patērētāja saimniecisko rīcību, ir atkarīgs no tā, vai komercprakse liek vai var likt patērētājam “pieņemt tādus lēmumus par darījuma veikšanu, kādus viņš citādi nebūtu pieņēmis”.

Šāds pats novērtējums jāveic, pamatojoties uz 6., 7. un 8. pantu. No tā izriet, ka, lai gan NKD 5. panta 2. punkta formulējums atšķiras no pārējo minēto pantu teksta, nosacījums par būtisku patērētāja rīcības kropļošanu ir viens un tas pats.

Tiesas izstrādātais jēdziena “lēmums veikt darījumu” plašais tvērums (sk. 2.3. nodaļu) ļauj attiecināt NKD uz dažādiem gadījumiem, kad tirgotāja negodīga rīcība neliek patērētājam noslēgt darījumu vai pakalpojumu līgumu.

Komercpraksi var uzskatīt par negodīgu ne vien tad, ja tā var likt vidusmēra patērētājam iegādāties vai neiegādāties produktu, bet arī tad, ja tās ietekmē patērētājs var, piemēram:

Øieiet veikalā;

Øpavadīt vairāk laika internetā, veicot reģistrācijas procesu;

Ønolemt, ka nemainīs pakalpojumu sniedzēju vai produktu.

Saskaņā ar NKD, nosakot būtiska kropļojuma esību, izvērtē ne tikai to, vai patērētāja saimnieciskā rīcība (t. i., tā lēmums veikt darījumu) patiešām tika izkropļota. Direktīvā ir arī prasīts novērtēt, vai komercprakse “var” (t. i., spēj) šādi ietekmēt vidusmēra patērētāju. Tāpēc valstu izpildiestādēm būtu ne vien jāizmeklē katras lietas fakti un apstākļi (t. i., in concreto), bet arī jānovērtē, vai attiecīgā prakse “varētu” ietekmēt vidusmēra patērētāja lēmumu par darījuma veikšanu (t. i., in abstracto).

2.5Vidusmēra patērētājs

Kā norādīts NKD 18. apsvērumā un sīkāk precizēts 5.–9. pantā, NKD kā komercprakses ietekmes izvērtēšanas atsauces lielums ir izmantots jēdziens “vidusmēra patērētājs”, ko iepriekš ir izstrādājusi Tiesa: “.. lai noteiktu, vai konkrēts apraksts, preču zīme vai pārdošanu veicinošs apraksts, vai paziņojums ir maldinošs, jāņem vērā prognozētās pietiekami labi informēta, pietiekami vērīga un piesardzīga vidusmēra patērētāja gaidas.” 95

Šo jēdzienu Tiesa izstrādāja pirms NKD pieņemšanas. NKD tas tika kodificēts, lai noteiktu valstu iestādēm un tiesām kopējus kritērijus un tādējādi palielinātu juridisko noteiktību un mazinātu atšķirīgu novērtējumu iespējamību. Saskaņā ar Tiesas judikatūru vidusmēra patērētājs ir samērā kritiska persona, kas tirgū rīkojas apzinīgi un apdomīgi.

Katrā ziņā atbilstīgi NKD vidusmēra patērētājs nav persona, kam nepieciešams tikai neliels aizsardzības līmenis, jo viņš/viņa vienmēr spēj iegūt pieejamo informāciju un rīkoties, to pienācīgi ņemot vērā. Gluži pretēji, kā uzsvērts 18. apsvērumā, metodes pamatā ir proporcionalitātes princips. NKD šis jēdziens tika iekļauts nolūkā nodrošināt pietiekamu līdzsvaru starp nepieciešamību aizsargāt patērētājus un veicināt brīvo tirdzniecību atvērtā tirgū, kurā notiek konkurence.

Tāpēc NKD lietotais jēdziens “vidusmēra patērētājs” vienmēr būtu jāinterpretē, ņemot vērā Līguma 114. pantu, kurā ir paredzēts augsts patērētāju aizsardzības līmenis. Vienlaikus jānorāda, ka saskaņā ar NKD pamatprincipu, piemēram, valsts pasākums, ar ko aizliedz apgalvojumus, kuri varētu maldināt tikai ļoti lētticīgu, naivu vai neuzmanīgu patērētāju (piemēram, “uzbāzīgi lielīga reklāma” 98 ), būtu nesamērīgs un radītu nepamatotus šķēršļus tirdzniecībai. 99

Kā skaidri norādīts 18. apsvērumā, vidusmēra patērētāju nenosaka ar statistikas metodi. Tas nozīmē, ka valstu iestādēm un tiesām pašām būtu jāspēj izvērtēt, vai prakse var maldināt vidusmēra patērētāju, ņemot vērā vispārīgo pieņēmumu par patērētāju gaidām un nepieprasot eksperta ziņojumu vai aptauju par patērētāju rīcību 100 .

NKD 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir precizēta vidusmēra patērētāja noteikšanas metode, ja ir iesaistītas konkrētu patērētāju grupu intereses. Ja prakse ir vērsta uz īpašu patērētāju grupu, tās ietekme būtu jāvērtē no grupas vidusmēra pārstāvja viedokļa.

Komercpaziņojumu izstrādē tirgotāji dažkārt atkarībā no produktu iedabas ņem vērā konkrētas sociālās, lingvistiskās un kultūras iezīmes, kas ir raksturīgas vidusmēra patērētājiem, kuriem produkti ir paredzēti. Tāpēc atsevišķos gadījumos, pamatojoties uz šādām sociālajām, lingvistiskajām un kultūras iezīmēm, kas var būt raksturīgas arī konkrētai dalībvalstij, kompetentā izpildiestāde vai tiesa var atšķirīgi interpretēt ar komercpraksi nodoto vēstījumu. Lietā par maldinošu kosmētikas reklāmu Tiesa lēma šādi:

“Lai piemērotu šo kritēriju konkrētajai lietai, jāņem vērā vairāki apsvērumi. Konkrētāk, jānosaka, vai sociālo, kultūras vai lingvistisko faktoru dēļ ar terminu “liftings”, kas izmantots saistībā ar nostiprinošu krēmu, Vācijas [vidusmēra] patērētājs var saprast ko citu nekā patērētāji no citām dalībvalstīm un vai produkta lietošanas instrukcijā ir pietiekami skaidri norādīts, ka tā ietekme ir īslaicīga, tādējādi neitralizējot jebkādu secinājumu par pretējo, kas varētu izrietēt no vārda “liftings”.” 112

Turklāt Tiesa paziņoja:

“Iespēju noteikt tirdzniecības aizliegumu preču zīmes maldinošās iedabas dēļ principā neliedz tas, ka citās dalībvalstīs konkrēto preču zīmi neuzskata par maldinošu. (..) iespējams, ka dalībvalstu lingvistisko, kultūras un sociālo atšķirību dēļ preču zīme, kas nevar maldināt patērētājus vienā dalībvalstī, var būt maldinoša citā dalībvalstī.”  113

Tāpēc, pamatojoties uz vidusmēra patērētāja noteikšanas metodi un neatkarīgi no NKD paredzētā pilnīgās saskaņošanas principa, teorētiski varētu būt pamatoti prasīt, lai ārvalstu tirgotājs sniegtu papildu informāciju sociālu, kultūras vai lingvistisku iemeslu dēļ. Citiem vārdiem sakot, šādas informācijas noklusēšana nemaldinātu patērētājus izcelsmes valstī, bet varētu maldināt patērētājus galamērķa valstī.

2.6Neaizsargāti patērētāji

NKD pamatā ir uzskats, ka, lai gan pret negodīgu komercpraksi ir jāaizsargā visi patērētāji, tiem patērētājiem, kas uzskatāmi par kādas 5. panta 3. punktā uzskaitītās grupas pārstāvjiem, būtu jāsaņem lielāka aizsardzība nekā 5. panta 2. punktā minētajam “vidusmēra patērētājam”.

Direktīvas preambulas 19. apsvērumā ir precizēta 5. panta 3. punkta interpretācija — lai gan saskaņā ar 5. panta 3. punktu patērētājus par neaizsargātiem padara tikai “garīgi vai fiziski traucējumi, vecums vai lētticība”, 19. apsvērumā ir uzskaitītas iezīmes, kas dara patērētājus “īpaši viegli ietekmējamus”. 

2.6.1NKD 5. panta 3. punktā noteiktie neaizsargātības kritēriji

Traucējumi (garīgi vai fiziski) ir arī maņu orgānu darbības traucējumi, ierobežota mobilitāte un cita nevarība.

Šajā saistībā jānorāda, ka ES 2010. gadā ratificēja ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām 117 . Pirmajos ANO komitejas noslēguma apsvērumos, ko izteica 2015. gada oktobrī, ES tika ieteikts “veikt atbilstošus pasākumus, ar ko nodrošināt, lai visas personas ar invaliditāti, kurām ir liegta to tiesībspēja, varētu izmantot visas tiesības, kas ir paredzētas Eiropas Savienības līgumos un tiesību aktos, piemēram, (..) patērētāju tiesības (..)”. 118

Attiecībā uz vecumu jānorāda, ka komercprakse, iespējams, būtu jāvērtē no dažādu vecumu patērētāju skatpunkta.

Vecāka gadagājuma patērētāji var būt neaizsargātāki pret konkrētiem prakses veidiem vecuma dēļ. Agresīvas tiešpiedāvājuma tirdzniecības metodes, iespējams, neietekmēs vidusmēra patērētājus, taču var iebiedēt konkrētu patērētāju grupu, jo īpaši vecus ļaudis, kuri varētu būt mazāk noturīgi pret “pārdošanas spiedienu”.

Papildus NKD 5. panta 3. punktam bērnus īpaši aizsargā tās I pielikuma 28. punktā noteiktais tiešās pārliecināšanas aizliegums. Šis aizliegums, kas attiecas arī uz bērna aicināšanu iegādāties produktu tieši vai pārliecināt pieaugušos viņam kaut ko nopirkt (bērna mudināšanu ietekmēt viņa vecāku pirkumus), ir aprakstīts 4.6. nodaļā.

Kā minēts 2.5. nodaļā par vidusmēra patērētāju, bērnu spēja saprast tiešsaistes un bezsaistes reklāmu ļoti atšķiras un ir atkarīga no vecuma un brieduma. Zināmā mērā NKD piemērošanā to ir iespējams ņemt vērā, jo tās 5. panta 3. punktā ir atļauts komercpraksi vērtēt no konkrētas vecuma grupas vidusmēra pārstāvja viedokļa.

Vēl viena patērētāju kategorija, pie kuras nereti vēršas blēdīgi tirgotāji, ir pusaudži. Pusaudžiem īpaši tīkamu produktu reklāmā var tikt izmantota viņu neuzmanība vai neapdomība, vēlme riskēt, kas izriet no brieduma trūkuma un lētticības.

Jēdziens “lētticība” attiecas uz tādām patērētāju grupām, kam ir lielāka nosliece ticēt noteiktiem apgalvojumiem. Šis termins ir neitrāls, un tā nozīme ir atkarīga no apstākļiem, tāpēc mērķis ir aizsargāt tos grupas pārstāvjus, kurus kāda iemesla dēļ var īpaši ietekmēt konkrēta komercprakse. Par šīs grupas pārstāvi var uzskatīt jebkuru patērētāju.

Pētījumā par patērētāju neaizsargātību 121 tika secināts, ka cilvēkiem, kas neizturēja lētticības pārbaudi, biežāk rodas ar piedāvājumu izvēli saistītas problēmas. Turklāt cilvēki, kas sevi uzskata par lētticīgiem, retāk iesniedz sūdzību, ja ir saskārušies ar problēmām, un biežāk jūtas neaizsargāti kā patērētāji.

2.6.2Prasība par paredzamību

“Patērētāja neaizsargātības” kritēriju piemēro tad, ja komercprakse kropļo tādas patērētāju grupas saimniecisko rīcību, kas ir īpaši neaizsargāta, “tādējādi, ka varētu saprātīgi paredzēt, ka tirgotājam tas būtu bijis jāprognozē”.

Šis kritērijs pievieno papildu elementu — proporcionalitāti — komercprakses novērtējumam attiecībā uz neaizsargātiem patērētājiem.

Tā mērķis ir saukt tirgotājus pie atbildības vienīgi tad, ja varēja saprātīgi paredzēt, ka tirgotājam bija jāprognozē komercprakses negatīvā ietekme uz neaizsargātu patērētāju kategoriju.

Tas nozīmē, ka tirgotājiem nav jādara vairāk, kā būtu saprātīgi, gan izvērtējot to, vai prakse varētu negodīgi ietekmēt kādu skaidri identificējamu patērētāju grupu, gan veicot šādas ietekmes ierobežošanas darbības.

Tādējādi, ja pat visgodīgākā komercprakse maldinātu dažus — īpaši naivus un nezinošus — patērētājus vai tie šīs prakses ietekmē rīkotos neracionāli, šādu komercpraksi, visticamāk, neuzskatītu par maldinošu.

2.7Jēdziens “uzaicinājums veikt pirkumu”

Saistībā ar “uzaicinājumu veikt pirkumu” NKD 7. panta 4. punktā par “būtisku” ir atzīta konkrēta informācija. Tas nozīmē, ka, ja vien šī informācija nav citādi skaidra no konteksta, tirgotājiem tā būs jāsniedz patērētājiem.

“Produkta īpašības” ir jāiekļauj vienmēr, tiklīdz tiek sniegta mutiska vai vizuāla norāde uz produktu. Atšķirīga interpretācija varētu mudināt tirgotājus sniegt neskaidrus produkta aprakstus vai komercpiedāvājumos noklusēt informāciju, lai apietu NKD 7. panta 4. punktā noteiktās informēšanas prasības.

NKD 2. panta i) punktā sniegtās definīcijas pēdējā daļā (“un tādējādi dod iespēju patērētājam veikt pirkumu”) nav noteikts, ka komercpaziņojumā ir jānodrošina patērētājam mehānisms pirkuma veikšanai (piemēram, tālruņa numurs vai kupons). Tas nozīmē, ka produkta tirdzniecības informācijai jābūt pietiekamai, lai patērētājs varētu pieņemt lēmumu par to, vai iegādāties konkrētu produktu par konkrētu cenu.

Spriedumā Ving Sverige Tiesa lēma: 124  

“No tā izriet, ka, lai komerciālu paziņojumu varētu kvalificēt par uzaicinājumu veikt pirkumu, nav nepieciešams, lai ar to būtu sniegts konkrēts līdzeklis, kā nopirkt produktu, un nav arī nepieciešams, lai komerciālais paziņojums parādītos šāda līdzekļa tuvumā vai tad, kad šāds līdzeklis pastāv.”

Jēdziena “uzaicinājums veikt pirkumu” nozīme ir šaurāka nekā jēdzienam “reklāma”, un ne visa komerciālā saziņa ir uzskatāma par uzaicinājumu veikt pirkumu NKD 2. panta i) punkta izpratnē. 

Tomēr jēdziens “uzaicinājums veikt pirkumu” ir plašāks nekā jēdziens “pirms līguma noslēgšanas sniedzamā informācija”. Lai gan pirms līguma noslēgšanas izpildāmās informēšanas prasības attiecas uz informāciju, kas jāsniedz, pirms patērētājs noslēdz līgumu, uzaicinājums veikt pirkumu ne vienmēr paredz, ka patērētāja nākamā darbība būs līguma noslēgšana ar tirgotāju.

Šis nošķīrums ir īpaši svarīgs NKD un Patērētāju tiesību direktīvas mijiedarbības kontekstā. Daudzus komercpaziņojumus parasti uzskata par uzaicinājumu veikt pirkumu.

NKD tiek atļauts tirgotājiem izvēlēties, vai komercpaziņojumā minēt cenu. Komercpaziņojums vai reklāma, kurā izsmeļoši aprakstīts produkts vai pakalpojuma iedaba, īpašības un sniegtās priekšrocības, bet nav norādīta cena, nav uzskatāms par “uzaicinājumu veikt pirkumu” NKD 2. panta i) punkta izpratnē. Reklāma, kas popularizē tirgotāja “zīmolu”, nevis konkrētu produktu (t. i., zīmola reklāmu), ir tāda komercpaziņojuma piemērs, kas nav uzskatāms par uzaicinājumu veikt pirkumu.

NKD 7. panta 4. punktā paredzētās informēšanas prasības ir aprakstītas 3.4.5. iedaļā, kurā aplūkota uzaicinājumos veikt pirkumu sniedzamā būtiskā informācija.

3.NKD noteikumi 

3.1NKD darbība — direktīvas piemērošanas diagramma

Diagrammā ir ilustrēta direktīvas pielikumā sniegtajā “melnajā sarakstā” iekļauto komercprakses veidu un NKD vispārīgo noteikumu, t. i., attiecīgi NKD 6.–9. un 5. panta, saistība. Lai komercpraksi uzskatītu par negodīgu un tādējādi par aizliegtu saskaņā ar NKD, ir pietiekami, ja tā atbilst tikai vienam norādītajam kritērijam.

3.2Vispārīgā klauzula — profesionālās rūpības prasības

Direktīvas 5. panta 2. punkts ir vispārīga klauzula, kurā noteikti divi kumulatīvi kritēriji, pēc kuriem novērtē, vai komercprakse ir uzskatāma par negodīgu. Tā darbojas kā “drošības tīkls”, lai būtu iespējams sodīt par jebkādu negodīgu praksi, kas nav minēta citos NKD noteikumos (t. i., nav maldinoša, agresīva vai uzskaitīta I pielikumā). Šis noteikums arī ir piemērots nākotnes vajadzībām, jo sniedz iespēju reaģēt uz jauniem negodīgas prakses veidiem.

NKD 5. panta 2. punktā ir aizliegti tādi komercprakses veidi, kas ir pretrunā profesionālās rūpības prasībām, ja tie var būtiski kropļot vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību. Šis kritērijs ir neatkarīgs — tas nav papildu kumulatīvais nosacījums, kas jāizpilda, lai praksi atzītu par tādu, kas ir pretrunā kādai NKD 6.–9. pantā vai I pielikumā uzskaitītai negodīgas prakses kategorijai. To ilustrē NKD diagramma.

To ir apstiprinājusi arī Tiesa:

“45. (..) ņemot vērā gan minētās direktīvas 5. panta un 6. panta 1. punkta tekstu un struktūru, gan arī šā pēdējā minētā punkta vispārējo uzbūvi, komercprakse ir jāuzskata par “maldinošu” otrā no šiem noteikumiem izpratnē, ja ir izpildīti tajā uzskaitītie kritēriji, nepastāvot vajadzībai pārbaudīt, vai ir arī izpildīts nosacījums par šīs prakses esamību pretrunā profesionālās rūpības prasībām, kuras paredzētas šīs direktīvas 5. panta 2. punkta a) apakšpunktā.

46. Iepriekš minētā interpretācija vienīgā ir piemērota, lai saglabātu Negodīgas komercprakses direktīvas 6.–9. pantā paredzēto īpašo noteikumu lietderīgo iedarbību. Faktiski, ja šo pantu piemērošanas nosacījumi būtu identiski šīs pašas direktīvas 5. panta 2. punktā minētajiem noteikumiem, minētie panti zaudētu savu nozīmi, kaut gan ar tiem ir paredzēta patērētāju aizsardzība pret visbiežāk sastopamo negodīgu komercpraksi (..).” 129

Jēdziens “profesionālā rūpība” aptver principus, kas dalībvalstu tiesībās bija stingri iesakņojušies jau pirms NKD pieņemšanas, piemēram, “godīgas tirgus prakses”, “labticības” un “labas tirgus prakses” principu. Šie principi uzsver normatīvās vērtības, kas attiecas uz konkrētu darījumdarbības nozari.

No 5. panta 2. punkta b) apakšpunkta izriet, ka, lai prakse būtu pretrunā profesionālās rūpības prasībām, tā jāuzskata arī par tādu, kas var “būtiski kropļot” patērētāju saimniecisko rīcību. Šis jēdziens ir aprakstīts 2.4. nodaļā.

Informāciju par konkrētiem tiešsaistes platformu profesionālās rūpības aspektiem sk. 5.2. nodaļā “Tiešsaistes sektors”.

3.3Maldinošas darbības

Kopā ar direktīvas 7. pantu par maldinošu noklusēšanu izpildes panākšanas nolūkā visbiežāk izmanto tās 6. pantu.

Ieskats uzvedības ekonomikā liecina, ka patērētāju reakciju var būtiski ietekmēt ne vien sniegtās informācijas saturs, bet arī tās sniegšanas veids.

Tāpēc 6. pants ir skaidri attiecināts uz situācijām, kad komercprakse var maldināt patērētājus “jebkādā veidā, tostarp vispārējā sniegumā”, “pat ja informācija ir faktiski pareiza”.

Tas, cik komercprakse ir maldinoša, jāizvērtē valstu tiesām un administratīvajām iestādēm, ņemot vērā jaunākos konstatējumus par uzvedības ekonomiku.

Piemēram, par maldinošu var uzskatīt noklusējuma iestatījumu izmantošanu (pieņēmumus par to, ko patērētāji izvēlēsies, ja vien viņi skaidri nenorāda citādi) vai nevajadzīgi sarežģītas informācijas sniegšanu.

3.3.1Vispārīga maldinošā informācija

NKD 6. panta 1. punkta a)–g) apakšpunktā ir aizliegtas maldinošas darbības, kas var maldināt vidusmēra patērētāju par visdažādākajiem aspektiem, tostarp

Øprodukta esamību;

Øtā galvenajām īpašībām (piemēram, sastāvu, izgatavošanas metodi, ģeogrāfisko un komerciālo izcelsmi, riskiem un rezultātiem, ko var gaidīt, to lietojot);

Øcenu vai cenas aprēķināšanas veidu vai konkrēta cenas atvieglojuma esamību;

Øtirgotāja iedabu, īpašībām un tiesībām.

Direktīvas 6. pants skaidri attiecas uz jebkādu komercpraksi, ar ko “sniedz nepareizu informāciju un tādēļ tā ir nepatiesa”.

Tirgotāju norādītā IT produktu, piemēram, ārējo cieto disku, USB spraudņu, mobilo tālruņu un planšetdatoru, krātuves ietilpība vai atmiņas apjoms ne vienmēr atbilst reālajam.

Patērētāju tiesību direktīvā 133 ir noteikts, ka patērētājam pirms pirkuma veikšanas jāsaņem skaidra un saprotama informācija par šādām galvenajām īpašībām, savukārt NKD 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir aizliegts sniegt nepareizu informāciju par produkta galvenajām īpašībām, ja tās ietekmē vidusmēra patērētājs var pieņemt lēmumu veikt darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis.

Patērētājiem sniegtā informācija arī nedrīkstētu nekādā veidā, tostarp vispārējā sniegumā, maldināt vai varēt maldināt patērētāju, pat ja tā ir faktiski pareiza.

Lai gan NKD nav oficiāli prasīts norādīt produkta ģeogrāfisko (vai komerciālo) izcelsmi vai sastāvu 138 , patērētāja maldināšana par šādiem aspektiem varētu tikt aizliegta saskaņā ar NKD 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta noteikumiem, ja šāda nepatiesa vai maldinoša informācija var likt patērētājam pieņemt lēmumu veikt pirkumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis.

Atsevišķi valstu tiesu lēmumi īpaši attiecas uz NKD piemērošanu maldinošiem apgalvojumiem par izcelsmi.

Viena zīmola precēm, kam ir vienāds vai līdzīgs iepakojums, atkarībā no izgatavošanas vietas un mērķa tirgus var atšķirties sastāvs, t. i., dažādās dalībvalstīs tās var atšķirties.

Saskaņā ar NKD produktu ar atšķirīgu sastāvu tirgošana per se nav negodīga komercprakse. Tomēr NKD jāņem vērā gadījumos, kad tirgotāji reklamē produktu, apgalvojot, ka tā kvalitāte un sastāvs ir tāds pats kā citās dalībvalstīs tirgotajiem attiecīgā zīmola produktiem. Ja šādi komercapgalvojumi ir nepareizi vai maldinoši, tos var uzskatīt par maldinošiem saskaņā ar NKD 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ja to ietekmē vidusmēra patērētājs varētu pieņemt lēmumu veikt darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis.

Atbilstīgi 6. panta 1. punkta d) apakšpunktam informācija par cenu nedrīkstētu būt maldinoša. 141

Ieteicamās mazumtirdzniecības cenas un atsauces uz iepriekšējām cenām var būt pretrunā NKD 6. panta 1. punkta d) apakšpunktam. Tā var būt, ja tirgotājs cenu salīdzinājumā izmanto nepamatoti augstu vai citādi maldinošu ieteicamo mazumtirdzniecības cenu vai atsauces cenu, radot patērētājiem priekšstatu, ka viņiem piedāvā lielāku atlaidi nekā patiesībā.

Saskaņā ar 6. panta 1. punkta g) apakšpunktu tirgotāji nedrīkst maldināt patērētājus par viņu patērētāju tiesībām.

Īstenojot komercpraksi, ko nereti dēvē par ““līdz” reklāmām”, tirgotāji reklāmā norāda maksimālos ieguvumus, ko lietotāji var gaidīt, lietojot produktu.

““Līdz” reklāmu” var atzīt par maldinošu NKD 6. un 7. panta izpratnē, ja tā neatspoguļo tirgotāja reālo piedāvājumu un var likt patērētājam pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis. 147

““Līdz” reklāma” var būt maldinoša, ja tirgotājs nevar pierādīt, ka patērētāji varētu gūt solītos maksimālos lietošanas rezultātus normālos apstākļos.

Tas, vai ““līdz” reklāma” ir maldinoša, jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi. Var būt jāņem vērā dažādi kritēriji, piemēram:

Øvai reklāmā ir skaidri norādīti rezultāti un ieguvumi, ko vidusmēra patērētājs var pamatoti gaidīt, tostarp visi piemērojamie nosacījumi un ierobežojumi. Šādas informācijas nesniegšanu var uzskatīt par maldināšanu saistībā ar produkta “galvenajām īpašībām”:

-noklusējot būtisku informāciju 7. panta 4. punkta a) apakšpunkta izpratnē (uzaicinājumā veikt pirkumu);

-par maldinošu darbību NKD 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē;

Øvai tirgotājs var bez kavēšanās sniegt pienācīgus pierādījumus, ar ko pamatot apgalvojumu, NKD 12. panta izpratnē.

Noderīga “ētisko apgalvojumu” definīcija ir sniegta Dānijas Patērētāju ombuda norādēs par to, kā izmantot ar vidi un ētiskajiem aspektiem saistītus komercapgalvojumus: 149

“Ētiskie apgalvojumi” ir tādi apgalvojumi, kas rada priekšstatu, ka produktu ražo vai kādu tirgotāja darbību plāno atbilstīgi vispārpieņemtiem un atzītiem standartiem, piemēram, attiecībā uz bērnu darbu un vispārīgiem darba apstākļiem, dabas aizsardzību, veselības aizsardzību, dzīvnieku labturību, korporatīvās sociālās atbildības (KSA) iniciatīvām un ziedojumiem labdarībai. Šādu apgalvojumu pamatā parasti ir tirgotāja vēlme pielāgoties vispārīgām vai konkrētām norisēm un tendencēm, par kurām liecina patērētāju uzvedība.

Korporatīvā sociālā atbildība nozīmē, ka uzņēmumi apzinās atbildību par savu ietekmi uz sabiedrību un īsteno procesus, lai darījumdarbībās un pamatstratēģijā iekļautu sociālos, vides, ētiskos un patērētājiem būtiskos aspektus.

Tā ir kļuvusi par tirgdarbības instrumentu, ko izmanto, lai reaģētu uz patērētāju pieaugošajām bažām par to, vai tirgotāji ievēro ētikas standartus. Uzņēmumi šo pieeju īsteno, lai parādītu, ka ņem vērā ar ētiskajiem aspektiem un cilvēktiesībām saistītus apsvērumus. Tā var ietekmēt tāda patērētāja lēmumu par darījuma veikšanu, kuram jāizvēlas starp diviem konkurējošiem produktiem ar līdzīgu kvalitāti un cenu.

Tāpēc šādas iniciatīvas vairumā gadījumu būs “tieši saistītas ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi” un tāpēc uzskatāmas par komercpraksi NKD izpratnē.

Tā kā ar ētiskajiem aspektiem / korporatīvo sociālo atbildību saistītie apgalvojumi un ar vidi saistītie apgalvojumi nereti ir ļoti līdzīgi, pamatprincipi, ko piemēro ekoloģiskiem apgalvojumiem, būtu jāattiecina arī uz apgalvojumiem par ētiskajiem aspektiem un korporatīvo sociālo atbildību. Šie pamatprincipi ir plašāk aplūkoti 5.1. nodaļā “Apgalvojumi attiecībā uz vidi”.

3.3.2Tirgdarbība, kas veicina sajaukšanu

Uz tirgdarbību, kas veicina sajaukšanu, attiecas NKD 6. panta 2. punkta a) apakšpunkts.

Bažas par atbilstību šim noteikumam raisa arī “iepakojuma imitēšana”, proti, prakse, kad produkta iepakojums (vai tā ārējais noformējums) ir izstrādāts tā, lai tam piešķirtu konkurējoša labi pazīstama zīmola vispārējo noformējuma stilu.

Iepakojuma imitēšana nav viltošana, jo preču zīmes parasti netiek kopētas, taču tā rada risku, ka patērētāji sajauks produktus, un tādējādi kropļo viņu komerciālo rīcību.  

Iepakojuma imitēšanas izraisītā patērētāju maldināšana var izpausties dažādos veidos:

Øtieša sajaukšana — patērētājs iegādājas atdarinājumu, to kļūdaini noturot par vēlamā zīmola produktu;

Ømaldināšana par izcelsmi — patērētājs redz, ka atdarinājums atšķiras no attiecīgā produkta, taču līdzīgā iepakojuma dēļ domā, ka produktus ražojis viens ražotājs;

Ømaldināšana par kvalitāti vai īpašībām — arī šajā gadījumā patērētāji redz, ka atdarinājums atšķiras no attiecīgā produkta, taču līdzīgā iepakojuma dēļ ir pārliecināti, ka imitācijai un atdarinātajam produktam ir vienāda vai līdzīga kvalitāte.

Līdzīgā iepakojuma dēļ patērētājiem šķiet, ka atdarinājuma kvalitāte vai īpašības ir līdzvērtīgas attiecīgā zīmola produkta kvalitātei vai īpašībām vai ir vismaz līdzvērtīgākas, nekā viņi pieņemtu citā gadījumā. Tādējādi līdzīgs iepakojums rada patērētājiem priekšstatu, ka produkti atšķiras vienīgi ar cenu (nevis cenas un kvalitātes kombināciju).

Par iepakojuma imitācijas ietekmi ir pieejami vairāki pētījumi. 153  

NKD I pielikumā ir aizliegts jebkādos apstākļos īstenot konkrētus komercprakses veidus, kas ietver tirgdarbību, kura veicina preču zīmju, zīmolu un līdzīgu iezīmju sajaukšanu.

3.3.3Rīcības kodeksu neievērošana

NKD ir paredzēti vairāki noteikumi, kuru mērķis ir neļaut tirgotājiem nepienācīgi izmantot patērētāju iespējamo uzticēšanos pašregulējuma kodeksiem. Direktīvā nav konkrētu noteikumu par rīcības kodeksa spēkā esību, taču tiek pieņemts, ka maldinoši apgalvojumi par tirgotāja saistību vai pašregulējuma struktūras izteiktu ieteikumu var kropļot patērētāju saimniecisko rīcību un mazināt patērētāju uzticēšanos pašregulējuma kodeksiem. Vispirms saskaņā ar 6. panta 2. punkta b) apakšpunktu tirgotājiem jāievēro rīcības kodeksi, ko tie ir apņēmušies pildīt komercsaziņā.

Otrkārt, lai panāktu, ka tirgotāji rīcības kodeksus tirgdarbībā izmanto atbildīgi, NKD I pielikumā ir aizliegts jebkādos apstākļos īstenot konkrētus prakses veidus (I pielikuma 1. un 3. punkts par rīcības kodeksiem, 2. punkts par uzticības zīmēm un 4. punkts par valsts vai privātas struktūras ieteikumu). Daži piemēri ir sniegti 5.1.6. iedaļā (I pielikuma piemērošana apgalvojumiem attiecībā uz vidi).

3.4Maldinoša noklusēšana

3.4.1Būtiska informācija

NKD 7. panta 1. un 2. punktā ir ļoti vispārīgi paredzēts pozitīvs tirgotāju pienākums sniegt visu informāciju, kas vidusmēra patērētājam ir vajadzīga, lai varētu pieņemt pamatotu lēmumu. Šādas ziņas 7. pantā ir nodēvētas par “būtisku informāciju”.

NKD nav sniegta “būtiskas informācijas” definīcija, izņemot saistībā ar “uzaicinājumu veikt pirkumu”, kas ir aplūkots 7. panta 4. punktā. Būtiska informācija uzaicinājuma veikt pirkumu kontekstā ir aprakstīta 3.4.5. iedaļā. Turklāt, kā aprakstīts 1.4.3. iedaļā, NKD 7. panta 5. punktā ir precizēts, ka par būtiskām uzskata “ES tiesību aktos noteiktās prasības informācijai, kuras attiecas uz komerciālo saziņu, tostarp reklāmu”.

Lai katrā gadījumā atsevišķi izvērtētu, vai ir tikusi izlaista galvenā informācija, valstu iestādēm un tiesām jāņem vērā visas konkrētās komercprakses iezīmes un apstākļi, tostarp tajā izmantotā saziņas līdzekļa radītie ierobežojumi.

Kā norādīts 1.4.9. iedaļā par NKD un ES datu aizsardzības noteikumu mijiedarbību, arvien vairāk pieaug saimnieciskā vērtība informācijai par patērētāju izvēli, personas datiem un citu lietotāja radītu saturu. Ja tirgotājs neinformē patērētāju par to, ka šo informāciju izmantos ar konkrēto darījumu nesaistītos komercnolūkos, šādu rīcību varētu uzskatīt par būtiskas informācijas maldinošu noklusēšanu.

3.4.2Slēpta tirgdarbība / komercnolūka nenorādīšana

Saskaņā ar NKD 7. panta 2. punktu komercprakses komercnolūka nenorādīšana ir uzskatāma par maldinošu noklusēšanu, ja šī rīcība var likt vidusmēra patērētājam pieņemt tādu lēmumu veikt darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis.

Attiecīgas prasības par komercsaziņu un elektronisko vēstuļu nosūtīšanu tiešas tirgdarbības nolūkā ir paredzētas arī E-komercijas direktīvā 156 , Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvā 157 un E-privātuma direktīvā 158 .

Konkrēts slēptās tirgdarbības aspekts ir regulēts arī Patērētāju tiesību direktīvas 8. panta 5. punktā. 159  

Norādītajos noteikumos galvenā uzmanība pievērsta konkrētiem komercprakses veidiem vai sektoriem, savukārt NKD 7. panta 2. punkta piemērošanas joma ir vispārīgāka un plašāka un attiecas uz ikvienu komercpraksi.

Papildus NKD 7. panta 2. punktam direktīvā ir aizliegts jebkādos apstākļos īstenot konkrētus prakses veidus, kas ietver komercnolūka neizpaušanu.

NKD I pielikuma 11. punktā ir aizliegts plašsaziņas līdzekļos izmantot redakcionālu saturu produkta pārdošanas veicināšanai, ja tirgotājs ir samaksājis par pārdošanas veicināšanu, nenorādot uz to saturā vai ar patērētājiem skaidri saprotamu attēlu vai skaņu palīdzību (reklāmraksts). 

NKD I pielikuma 22. punktā ir aizliegts sniegt nepatiesu apgalvojumu vai radīt nepatiesu priekšstatu, ka tirgotājs nedarbojas nolūkā, kas saistīts ar tā tirdzniecības, darījumdarbības interesēm, amatu vai darba pienākumiem, vai nepatiesi uzdodas par patērētāju.

NKD 7. panta 2. punkts kombinācijā ar I pielikuma 11. un 22. punktu var īpaši attiekties uz tirgotājiem, kas darbojas tiešsaistē. Šis aspekts ir izvērsts 5.2. nodaļā “Tiešsaistes sektors”.

3.4.3Būtiskas informācijas neskaidra sniegšana

Atbilstīgi NKD 7. panta 2. punktam būtiskas informācijas sniegšana “neskaidri, nesaprotami, divdomīgi vai nepiemērotā laikā” ir maldinoša noklusēšana, ja šāda rīcība var likt vidusmēra patērētājam pieņemt tādu lēmumu veikt darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis.

3.4.4Ar izmantoto saziņas līdzekli saistītie fakti un nepilnības

NKD 7. panta 1. punktā uzsvērts, ka, nosakot, vai komercprakse ir maldinoša, tā jāvērtē “attiecībā uz tās faktiem, ņemot vērā visas īpašības un apstākļus un saziņas līdzekļa nepilnības”.

7. panta 3. punkts, ko lasa kopā ar 7. panta 1. punktu; Atbilstīgi 7. panta 3. punktam, izvērtējot, vai ir noklusēta būtiska informācija, būtu jāņem vērā:

Øar izmantoto saziņas līdzekli saistītie vietas un laika ierobežojumi;

Øjebkuri pasākumi, ko tirgotājs veicis, lai informētu patērētājus ar citiem līdzekļiem.

Minētie noteikumi attiecas uz visām 7. panta daļām. Turklāt saskaņā ar 7. panta 4. punkta ievaddaļu uzaicinājumos veikt pirkumu tirgotājiem nav jāsniedz informācija, kas ir skaidra jau no konteksta.

Atbilstīgi NKD 7. panta 2. punktam būtiskas informācijas sniegšana “neskaidri, nesaprotami, divdomīgi vai nepiemērotā laikā” ir maldinoša noklusēšana, ja šāda rīcība var likt vidusmēra patērētājam pieņemt tādu lēmumu veikt darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis.

Turklāt atbilstīgi NKD 7. panta 4. punktam, saistībā ar uzaicinājumu veikt pirkumu nosakot, vai viens no elementiem, kas uzskatāms par būtisku informāciju, ir produkta galvenās īpašības, būtu jāņem vērā saziņas līdzeklis un pats produkts.

Ņemot vērā to, kā informācija par produkta pilnu cenu un galvenajām īpašībām ietekmē patērētāju lēmumu veikt darījumu, tā būtu jāizvieto redzamā vietā.

Kopējais par produkta galvenajām īpašībām prasītās informācijas apmērs ir jāizvērtē, ņemot vērā uzaicinājuma veikt pirkumu kontekstu, produkta tipoloģiju un izmantoto saziņas līdzekli.

3.4.5Būtiska informācija uzaicinājumos veikt pirkumu — 7. panta 4. punkts

NKD 7. panta 4. punktā ir uzskaitītas vairākas informēšanas prasības, ko uzskata par būtiskām. To mērķis ir šajā svarīgajā brīdī nodrošināt patērētājiem maksimālu juridisko noteiktību. 168 NKD 7. panta 4. punktā prasītās informācijas nesniegšana uzaicinājumā veikt pirkumu ir maldinoša noklusēšana, ja tā var likt vidusmēra patērētājam pieņemt tādu lēmumu veikt darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis. 

NKD 7. panta 4. punkta mērķis ir nodrošināt, ka tirgotāji, izsakot komercpiedāvājumus, nekavējoties, saprotami un skaidri sniedz pietiekami daudz informācijas, lai patērētāji varētu pieņemt pamatotu lēmumu veikt pirkumu, un nemaldina patērētāju, noklusējot svarīgu informāciju.

Tomēr, lai neradītu tirgotājiem nevajadzīgu un nesamērīgu informācijas sniegšanas slogu, 7. panta 4. punkta prasības nav statiskas un tajās prasītā informācija ir atkarīga no situācijas. Tas īpaši izriet no 7. panta 1., 3. un 4. punktā sniegtajiem skaidrojumiem, ka — kā aprakstīts iepriekšējā iedaļā — būtu jāņem vērā izmantotā saziņas līdzekļa nepilnības un ar to saistītie fakti.

NKD 7. panta 4. punkta a) apakšpunktā ir īpaši precizēts, ka, izvērtējot to, vai ir noklusēta būtiska informācija par produkta galvenajām īpašībām, būtu jāņem vērā saziņas līdzeklis un pats produkts.

Var atšķirties tas, kas ir uzskatāms par 7. panta 4. punkta a) apakšpunktā minētajām produkta galvenajām īpašībām. Pirmkārt, tas var būt atkarīgs no attiecīgā produkta.

Otrkārt, par produkta galvenajām īpašībām sniedzamās informācijas apmērs un veids var atšķirties atkarībā no tā, kas ir uzskatāms par “piemērotu”, ņemot vērā līdzekli, ko tirgotājs izmanto komerciālajā saziņā.

Par produkta galveno īpašību daļu būtu jāuzskata arīdzan konkrēti nosacījumi, kas ierobežo piedāvājumu.

Individuālā izvērtējumā var konstatēt, ka par produkta galvenajām īpašībām 7. panta 4. punkta izpratnē ir uzskatāmi brīdinājumi par drošumu. Patlaban ES nozaru tiesību aktos par produktu drošumu tirgotājiem lielākoties ir prasīts sniegt informāciju par paša produkta un/vai tā iepakojuma drošuma aspektiem. Tāpēc, ja pārdošana notiek tiešsaistē, patērētājiem var būt grūti pieņemt pamatotus lēmumus par darījuma veikšanu, ja attiecīgajā tīmekļa vietnē nav pieejams skaidri saskatāms produkta/iepakojuma marķējuma attēls. Būtisks uz šo pieeju attiecināms izņēmums ir paredzēts Rotaļlietu drošuma direktīvas (2009/48/EK) 169 11. panta 2. punktā, kurā ir skaidri noteikts, ka brīdinājumiem par rotaļlietu drošumu, piemēram, lietotāja minimālā/maksimālā vecuma norādei, jābūt skaidri redzamiem pirms pirkuma veikšanas, tostarp, ja pirkumu veic tiešsaistē. Saistībā ar lielāko daļu pārējo produktu NKD var izmantot kā juridisko pamatu, lai prasītu tirgotājiem, jo īpaši attiecībā uz produktu reklāmu tiešsaistē, informēt patērētājus par tiem drošuma aspektiem, ko, ņemot vērā produkta iedabu, var uzskatīt par tā galvenajām īpašībām 7. panta 4. punkta izpratnē.

Saskaņā ar 7. panta 4. punkta b) apakšpunktu patērētāju neinformēšana par tirgotāja ģeogrāfisko adresi un identitāti var būt maldinoša noklusēšana.

Taču atsevišķos gadījumos, kad nav sniegta informācija par tirgotāja identitāti, varētu uzskatīt, ka šī informācija ir skaidra jau no konteksta 7. panta 4. punkta izpratnē.

Atkarībā no individuāla lietas izvērtējuma ar tirgotāja komercnosaukuma paziņošanu varētu būt pietiekami, lai izpildītu 7. panta 4. punkta b) apakšpunkta prasību par tirgotāja identitātes atklāšanu. Juridiskais nosaukums ir jānorāda pārdošanas noteikumos un nosacījumos, taču tas ne vienmēr ir uzskatāms par būtisku informāciju 7. panta 4. punkta izpratnē.

Papildus 7. panta 4. punkta b) apakšpunkta prasībām Patērētāju tiesību direktīvā ir paredzētas papildu informatīvās prasības par tirgotāja kontaktinformāciju, konkrētāk sk.:

ØPatērētāju tiesību direktīvas 171 5. panta 1. punktā (uzņēmuma telpās veikta pārdošana) un 6. panta 1. punktā (ārpus uzņēmuma telpām veikta pārdošana un tālpārdošana). 

Atbilstīgi E-komercijas direktīvas 5. panta 1. punkta c) apakšpunktam tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem ir jādara to pakalpojumu saņēmējiem un kompetentajām iestādēm pieejama “informācija par pakalpojuma sniedzēju, ietverot tā elektroniskā pasta adresi, kas ļauj ar to ātri sazināties tiešā un efektīvā veidā”.

Tādējādi būtiska informācija Negodīgas komercprakses direktīvas 7. panta 5. punkta izpratnē var būt arī tiešsaistes tirgotāju elektroniskā pasta adreses. Šai informācijai vajadzētu būt vienkārši atrodamai (t. i., ne tikai vispārīgajos noteikumos un nosacījumos) un tieši un pastāvīgi pieejamai.

Turklāt saskaņā ar Datu aizsardzības direktīvu 95/46/EK (un turpmāko Vispārīgo datu aizsardzības regulu) datu apstrādātājam obligāti jāsniedz datu subjektam konkrēta obligātā informācija, tostarp par apstrādātāja un viņa pārstāvja, ja tāds ir, identitāti (un kontaktinformāciju), izņemot, ja datu subjektam tā jau ir pieejama (sīkāku informāciju sk. 1.4.10. iedaļā).

Pieredze liecina, ka šīs prasības ne vienmēr tiek ievērotas.

Īstenojot “cenas pakāpenisku atklāšanu”, tirgotāji pievieno izmaksas pirkšanas procesa gaitā, piemēram, vispirms parāda cenu bez nodokļiem, maksām vai nodevām vai pievieno obligātās nodevas, lai gan pirms tam tās norādīja kā “neobligātas”. Šādas prakses ietekmē patērētāji var pieņemt lēmumus veikt darījumu, ko viņi nebūtu pieņēmuši, ja pilnā cena būtu norādīta jau pirmajā “uzaicinājumā veikt pirkumu”. Tāpēc šāda prakse var būt uzskatāma par maldinošu darbību vai noklusēšanu, kas ir pretrunā NKD.

Cenas pakāpeniska atklāšana ir plašāk aprakstīta 5.3. nodaļā par ceļojumu un transporta nozari.

Saskaņā ar NKD 7. panta 4. punkta c) apakšpunktu norādīt “sākumcenu”, t. i., norādīt, ka cena ir “no” konkrētas minimālās summas, ir atļauts tad, ja galīgo cenu produkta iedabas dēļ nevar “pamatoti aprēķināt iepriekš”.

Tomēr minimālajai cenai vajadzētu būt reālai cenai, ko atbilstīgi reklāmai piemēro konkrētiem produktiem.

Komercprakse, kad tirgotāji reklamē cenas, kas nepastāv, varētu būt pretrunā arī NKD I pielikuma 5. un 6. punktam, jo šādas situācijas var uzskatīt par “ēsmas reklāmas” (5. punkts) vai “ēsmas un apmaiņas” (6. punkts) gadījumiem.

Atbilstīgi 7. panta 4. punkta d) apakšpunktam tirgotājiem ir jāsniedz informācija par maksāšanas, piegādes, darbības un sūdzību izskatīšanas procedūrām, ja tās ir citādas, nekā to paredz profesionālā rūpība. Tas nozīmē, ka šāda informācija ir jānorāda vienīgi tad, ja attiecīgie nosacījumi ir patērētājam nelabvēlīgi salīdzinājumā ar standarta attieksmi un rūpību pret patērētāju, ko būtu pamatoti gaidīt no tirgotāja.

Saskaņā ar 7. panta 4. punkta e) apakšpunktu uzaicinājumos veikt pirkumu ir jānorāda, ka pastāv atcelšanas vai atsaukšanas tiesības. Atbilstīgi šai prasībai tirgotājiem patērētāji jāinformē tikai par šādu tiesību esamību, nesniedzot sīku informāciju par to īstenošanas nosacījumiem un procedūrām.

Patērētāju tiesību direktīvā ir paredzēts vairāk noteikumu par informāciju, kas jāsniedz patērētājam pirms līguma parakstīšanas, piemēram, e-komercijas tīmekļa vietnēs, kad pārdevējs apmeklē patērētāju viņa mājās, vai pārdošanas tālruņa zvana laikā. 177  

Piemēram, atbilstīgi šai direktīvai tirgotājam jāsniedz informācija par “kopējo cenu”, pirms līgums kļūst patērētājam saistošs. 178 Turklāt, ja tirgotājs nav saņēmis patērētāja skaidri paustu piekrišanu papildu maksājumam, bet ir rēķinājies ar to, izmantojot iepriekš formulētas iespējas, piemēram, “iepriekš atzīmētus lodziņus”, patērētājam ir tiesības uz šāda maksājuma atmaksājumu. 179  

Attiecībā uz distances vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem tirgotājam jāsniedz informācija par atteikuma tiesību izmantošanas nosacījumiem, termiņu un procedūrām. Tam arī jānodrošina Patērētāju tiesību direktīvas I pielikuma B daļā dotais atteikuma veidlapas paraugs. 180  

3.4.6Bezmaksas izmēģinājumu un abonementu “lamatas”

Bezmaksas izmēģinājumi ir tirgdarbības instrumenti, kas sniedz patērētājiem iespēju pasūtīt produktu vai abonēt pakalpojumu bez maksas vai par nelielu samaksu (t. i., par parauga nosūtīšanu).

Ja tirgotājs uzaicinājumā veikt pirkumu nenorāda savu ģeogrāfisko adresi un identitāti, tas var būt pretrunā NKD 7. panta 4. punkta b) apakšpunktam. Papildus tam Patērētāju tiesību direktīvas 6. panta 1. punktā un E-komercijas direktīvas 5. panta 1. punkta c) apakšpunktā tirgotājiem, kas sniedz pakalpojumus tiešsaistē, ir prasīts norādīt patērētājiem, kā ar tiem var sazināties. Šajās direktīvās pieprasītā informācija ir uzskatāma par būtisku informāciju NKD 7. panta 5. punkta izpratnē.

Skaidri neinformējot patērētājus par to, ka, pieteikšanos bezmaksas izmēģinājumam var uzskatīt par pieteikšanos abonementam, tirgotājs var pārkāpt NKD 7. panta 1. un 2. punktu, kā arī 7. panta 4. punkta a) apakšpunktu (ja ir izteikts uzaicinājums veikt pirkumu), noklusējot būtisku informāciju. Atkarībā no apstākļiem var tikt pārkāpts arī NKD 6. panta 1. punkta a) apakšpunkts.

Noklusējot vai neskaidri sniedzot informāciju par bezmaksas izmēģinājuma piedāvājumu patiesajām izmaksām, tirgotājs var pārkāpt NKD 6. panta 1. punkta d) apakšpunktu un/vai 7. panta 1., 2. punktu un 7. panta 4. punkta c) apakšpunktu.

Turklāt Patērētāju tiesību direktīvas 8. panta 2. punktā ir paredzēts īpašs noteikums, kura mērķis ir palielināt internetā izteikto abonēšanas piedāvājumu pārredzamību. Atbilstīgi šim noteikumam distances līgumos informācija par pakalpojuma galvenajām iezīmēm, cenu, kurā iekļauti nodokļi, līguma darbības ilgumu un patērētāja pienākumiem ir jāsniedz skaidri, nepārprotami un tieši, pirms patērētājs izdara pasūtījumu. Turklāt patērētājam ir jābūt iespējai skaidri apstiprināt, ka pasūtījums ietver pienākumu maksāt, piemēram, aktivizējot nepārprotami marķētu pasūtīšanas pogu.

Turklāt, ja produkts raksturots kā “bezmaksas”, “par velti”, “bez atlīdzības” vai līdzīgi, bet patērētājam ir jāmaksā vairāk, nevis tikai jāsedz obligātās izmaksas, kas rodas, reaģējot uz komercpraksi un saņemot produktu vai maksājot par tā piegādi, tiek īstenota komercprakse, ko jebkuros apstākļos uzskata par negodīgu un tādējādi aizliegtu saskaņā ar NKD. Tas izriet no NKD I pielikuma 20. punkta, kas ir sīkāk izskaidrots 4.4. nodaļā.

Vēl viena prakse, kas jebkādos apstākļos ir aizliegta saskaņā ar NKD, ir nepasūtītu preču pārdošana (maksas pieprasīšana par patērētāja nepasūtītiem produktiem vai prasība tos atdot vai glabāt). Šis aizliegums izriet no NKD I pielikuma 29. punkta.

3.4.7Konkrētas informācijas sniegšana citā valodā

Atbilstīgi NKD 7. panta 2. punktam tirgotājam jāsniedz būtiska informācija skaidri, saprotami un nepārprotami. Šī prasība var būt aktuāla tad, ja daļa būtiskās informācijas ir sniegta konkrētas valsts patērētājiem paredzētā tīmekļa vietnē, kas sagatavota attiecīgajā valodā (izvērtē, īstenojot individuālu pieeju), savukārt citi būtiskas informācijas elementi ir pieejami vienīgi citā valodā izklāstītajos standarta noteikumos un nosacījumos.

Patērētāju tiesību direktīvā dalībvalstīm ir atļauts prasīt, lai ar līgumu saistītā informācija tiktu sniegta to valsts valodā. 183 NKD 7. panta 5. punktā ir apstiprināts, ka citos ES tiesību aktos noteiktās prasības informācijai, kuras attiecas uz komerciālo saziņu, “uzskata par būtiskām.” Tāpēc valstīs, kas šo iespēju ir izmantojušas, tirgotājs, nesniedzot, piemēram, līguma apstiprinājumu patērētāja valsts valodā, var pārkāpt gan Patērētāju tiesību direktīvu, gan NKD. Šādā situācijā attiecībā uz informācijas nesniegšanu vajadzīgajā valodā pirms līguma par darījumu noslēgšanas būtu jāpiemēro Patērētāju tiesību direktīva (kā nozares tiesību akts), savukārt reklāmas posmā piemērotu NKD.

Citas ES prasības informācijai, ko, pamatojoties uz NKD 7. panta 5. punktu, uzskata par “būtisku informāciju”, ir sīkāk aprakstītas 1.4.3. iedaļā.

3.4.8Plānotā novecošana

Plānotā novecošana jeb rūpnieciskajā projektā paredzētā novecošana ir komercpolitika, kas ietver produkta apzinātu plānošanu vai izstrādi tā, lai tam būtu ierobežots derīgās kalpošanas ilgums un tas pēc konkrēta laikposma novecotu vai pārstātu darboties.

No NKD skatpunkta plānotā novecošana nav per se negodīga. Tomēr saskaņā ar tās 7. pantu, ja tirgotājs neinformē patērētāju, ka produkts ir izstrādāts tā, lai tam būtu ierobežots kalpošanas ilgums, atkarībā no konkrētās lietas apstākļiem šādu rīcību var uzskatīt par būtiskas informācijas noklusēšanu.

Pašreizējos ES tiesību aktos ir paredzēti plānotās novecošanas apkarošanas līdzekļi.

Ekodizaina direktīvā 184 Komisijai ir atļauts noteikt obligātās minimālās prasības attiecībā uz produktu labošanas iespējām, kalpošanas ilgumu, kā arī prasību sniegt informāciju par prognozēto kalpošanas ilgumu.

Attiecībā uz ierobežotu produktu kategoriju skaitu, piemēram, putekļsūcēju komponentiem 185 un spuldzēm 186 , ir noteiktas ekodizaina prasības par produkta kalpošanas ilgumu. Papildus tam Komisijas priekšlikumā par pārskatītu energoefektivitātes marķējuma satvaru 187 ir veicināta iespēja turpmāk ES energomarķējumā norādīt informāciju par produktu ilgizturību.

ES rīcības plānā pārejai uz aprites ekonomiku 188 , kas pieņemts 2015. gada decembrī, ir uzsvērts, ka Komisija veicinās remontējamību, atjaunojamību, ilgizturību un pārstrādājamību, turpmākajā darbā saskaņā ar Ekodizaina direktīvu pēc vajadzības izstrādājot prasības attiecībā uz produktiem, ņemot vērā atšķirīgu produktu grupu īpatnības.

Ja neatbilstība līgumam, t. i., defekts, kļūst acīmredzams divu gadu laikā no preces piegādes, patērētājs var izmantot juridisko garantiju, kas tam pienākas saskaņā ar Patēriņa preču pārdošanas un garantiju direktīvu 189 . Tā ir spēkā arī tad, ja defekta cēlonis ir plānotas novecošanas prakse, ar nosacījumu, ka šī novecošana neatbilst līgumam. Atbilstīgi šai direktīvai pirmajos sešos mēnešos pēc piegādes tas, ka piegādes brīdī produkts bija atbilstīgs, jāpierāda pārdevējam.

3.5Agresīva komercprakse

NKD ir sniegta vienota agresīvas komercprakses definīcija, ko var izmantot visā ES. Direktīva liedz tirgotājiem izmantot pārdošanas metodes, kas ierobežo patērētāja izvēles brīvību vai rīcību attiecībā uz produktu un tādējādi kropļo viņu saimniecisko rīcību.

Agresīva komercprakse ir tāda prakse, ar ko izmanto uzmākšanos, piespiešanu, fizisku spēku vai nesamērīgu ietekmi. Tā var būt ne tikai rīcība tirgdarbības posmā, bet arī prakse, ko īsteno darījuma veikšanas laikā vai pēc tam.

Agresīva prakse var ietvert produktus, kam jau piemēro citus valsts tiesību aktus, tostarp līgumtiesības un krimināltiesības. NKD ir paredzēta papildu aizsardzība, ko var aktivizēt ar publiskajiem izpildes panākšanas līdzekļiem, ne vienmēr ierosinot krimināllietu vai civilprocesu.

NKD 9. panta c) punktā par pretlikumīgu ir atzīta tāda prakse, ar ko patērētāji tiek nesamērīgi ietekmēti, piemēram, ja tirgotājs izmanto konkrētu nelaimi vai apstākļus, kas, kā viņam ir zināms, ietekmē patērētāja lēmumu par produktu.

Savukārt 9. panta d) apakšpunktā tirgotājiem ir liegts uzlikt nesamērīgus ārpuslīgumiskus šķēršļus, kas apgrūtina patērētājus, kuri vēlas izmantot savas līgumā noteiktās tiesības, tostarp tiesības līgumu pārtraukt vai mainīt produktu vai tirgotāju. Šis noteikums ir ļoti noderīgs, jo īpaši, lai novērstu ārpuslīgumiskus šķēršļus telekomunikāciju un energoapgādes pakalpojumu līgumu mainīšanai.

NKD 9. panta e) punktā ir aizliegti jebkādi draudi veikt jebkuras darbības, ko likumīgi nedrīkst veikt. Agresīva prakse nereti ir sastopama patēriņa preču tiešajā tirdzniecībā mājās un cita veida tirdzniecībā ārpus uzņēmuma telpām, kā arī daļlaika lietojuma tiesību sektorā. Agresīvu praksi mēdz īstenot arī parādu piedziņas jomā, kurā parādu iekasēšana ir uzticēta trešām personām. Par agresīvu praksi būtu jāuzskata arī apgrūtinoši vai nesamērīgi pakalpojumu sniedzēju mainīšanas šķēršļi.

Vispārīgos NKD 8. un 9. panta noteikumus papildina astoņi konkrēti, jebkādos apstākļos aizliegti agresīvas prakses veidi, kas ir iekļauti “melnajā sarakstā”. Daži no tiem ir sīkāk aprakstīti 4. sadaļā “Komercprakses veidu “melnais saraksts””. Atsevišķi pret vecāka gadagājuma cilvēkiem vērstas prakses veidi, piemēram, agresīvas tiešās tirdzniecības metodes, ir aprakstīti 2.6. nodaļā par neaizsargātiem patērētājiem.

4.Komercprakses veidu “melnais saraksts” (NKD I pielikums)

Direktīvas I pielikumā sniegtais uzskaitījums tika izveidots, lai palīdzētu izpildiestāžu darbiniekiem, tirgotājiem, tirgdarbības speciālistiem un patērētājiem noteikt konkrētas prakses un izpildiestādes varētu uz tām ātrāk reaģēt. Tādējādi tas palielina juridisko noteiktību. Ja var pierādīt, ka tirgotājs ir īstenojis “melnajā sarakstā” iekļautu komercpraksi, valstu izpildiestādes var rīkoties, lai piemērotu tirgotājam sankcijas, neveicot individuālu lietas izvērtējumu (t. i., neizvērtējot prakses iespējamo ietekmi uz vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību). 

Papildus turpmāk izklāstītajiem “melnajā sarakstā” ievietotajiem komercprakses veidiem 5.1.6. iedaļā ir aprakstīti daži NKD I pielikumā iekļautie prakses veidi, kas varētu attiekties uz apgalvojumiem attiecībā uz vidi.

4.1Produkti, kuru pārdošana nav likumīga — 9. punktā aizliegta komercprakse

Šī prakse ir aizliegta, lai nepieļautu, ka tirgotājs reklamē produktu vai pakalpojumu un skaidri neinformē patērētāju par to, ka pastāv juridiski noteikumi, kas varētu ierobežot konkrētā produkta pārdošanu, turēšanu īpašumā vai izmantošanu. Tas attiecas uz produktiem vai pakalpojumiem, kuru pārdošana ir aizliegta vai nelikumīga jebkādos apstākļos, piemēram, uz nelikumīgu narkotisko vielu pārdošanu. Tā kā šāda prakse bieži ietver kriminālas darbības un/vai negodīgus uzņēmējus, to ir vienkārši atpazīt.

Nereti ar to arī nopietni pārkāpj citus tiesību aktus, kuri parasti ir konkrētāki un kuriem var būt dodama priekšroka salīdzinājumā ar NKD.

Otra šādas prakses kategorija attiecas uz produktiem vai pakalpojumiem, kas nav nelikumīgi, taču ir likumīgi tirgojami un pārdodami vienīgi konkrētos apstākļos un/vai atbilstīgi noteiktiem ierobežojumiem.

4.2Piramīdveida shēmas — 14. punktā aizliegtā komercprakse

Šī prakse ir aizliegta tādēļ, lai tirgotāji nevarētu ievilināt patērētājus shēmā, kas sola viņiem kompensāciju, lai gan patiesībā kompensācija tiks piešķirta galvenokārt par jaunu dalībnieku iesaistīšanu shēmā, nevis produktu pārdošanu vai lietošanu. Shēmu piramīdveida struktūra parasti ir izveidota tā, ka ieguvēji ir tikai piramīdas augšpusē esošie organizatori, savukārt iesaistītajiem patērētājiem lielākoties nav saprātīgu izredžu atgūt ieguldīto. Tiesa ir precizējusi nosacījumus, kas jāizpilda, lai tirdzniecības veicināšanas sistēma tiktu uzskatīta par “pārdošanas veicināšanas piramīdveida shēmu” NKD I pielikuma 14. punkta izpratnē. Tiesa norādīja:

“pārdošanas veicināšanas piramīdveida shēmu aizlieguma pamatā (..) ir trīs kopīgi nosacījumi. Vispirms šāda pārdošanas veicināšana ir balstīta uz solījumu, ka patērētājam būs iespēja gūt peļņu. Turklāt šī solījuma izpildīšana ir atkarīga no citu patērētāju iesaistīšanās shēmā. Visbeidzot lielākā daļa ienākumu, kas ļauj finansēt patērētājiem apsolīto kompensāciju, neizriet no reālas saimnieciskās darbības.” 198

Tajā pašā spriedumā Tiesa precizēja:

“pārdošanas veicināšanas piramīdveida shēma ir komercprakse, kas jebkuros apstākļos uzskatāma par negodīgu, tikai tad, ja šādā shēmā no patērētāja tiek prasīts finansiāls maksājums, lai vai kāds būtu tā apmērs, par pēdējā minētā iespēju saņemt kompensāciju, kas izriet galvenokārt no citu patērētāju iekļaušanas shēmā, nevis no produktu pārdošanas vai lietošanas.” 199  

Attiecīgajā gadījumā uzņēmums reklāmā apgalvoja, ka jaunie klienti saņems prēmiju par katru viņu iesaistīto klientu. Visiem jauniesaistītajiem klientiem bija jāmaksā reģistrācijas maksa. Tiesa pauda šaubas par to, vai patērētāja iespēja saņemt kompensāciju galvenokārt izrietēja no citu patērētāju iesaistīšanas shēmā, norādot, ka prēmijas, kas tika izmaksātas esošajiem dalībniekiem, tika finansētas vienīgi ļoti mazā mērā no jaunajiem dalībniekiem prasītā finansiālā ieguldījuma. Tiesa arī atgādināja, ka praksi var atzīt par negodīgu direktīvas vispārīgo noteikumu (5.–9. pants) izpratnē arī tad, ja tā nav aizliegta I pielikuma noteikumos.

Hierarhiskās struktūras, piemēram, piramīdveida shēmas, ir sarežģītas, un var būt grūti uzņēmuma jauno biedru nodrošinātos ieguvumus izteikt skaitļos. Turklāt esošo dalībnieku saņemtās kompensācijas var tikt aprēķinātas ar dažādām metodēm.

Šķiet, ka 14. punktā aizliegtā komercprakse, ar ko dalībnieki gūst peļņu, galvenokārt vai vienīgi iesaistot programmā jaunus dalībniekus, ir jānošķir no vairāklīmeņu tirdzniecības prakses, kas paredz, ka pārdevēji saņem kompensāciju par viņu personīgi nodrošinātajiem pārdošanas darījumiem, kā arī viņu piesaistīto pārdevēju pārdošanas darījumiem.

Nav skaidra arī robeža starp patērētājiem un tirgotājiem — tiklīdz patērētājs ir iesaistījies shēmā un sāk tās popularizēšanu, viņu var uzskatīt par tirgotāju, kuram piemēro NKD paredzēto aizliegumu attiecībā uz shēmas ietvaros veiktajām profesionālajām darbībām. 204  

4.3Produkti, kas izārstē slimības, disfunkcijas vai defektus — 17. punktā aizliegta komercprakse

Šis aizliegums attiecas uz situācijām, kad tirgotājs apgalvo, ka tā produkts vai pakalpojums var izārstēt no konkrētām fiziskām vai psiholoģiskām slimībām vai uzlabot attiecīgu slimnieku stāvokli.

Uz šādiem apgalvojumiem jau daļēji attiecas konkrēti ES tiesību akti. NKD arī neskar ES noteikumus par produktu ietekmi uz veselību. Tāpēc 17. punktu piemēro vienīgi papildus pašreizējiem ES noteikumiem par norādēm attiecībā uz veselīgumu un labsajūtu. Tomēr jebkādu maldinošu praksi attiecībā uz veselību un labsajūtu veicinošiem produktiem var izvērtēt, ņemot vērā NKD 6. pantu (piemēram, ja vispārējais sniegums ir maldinošs).

Aizliegums vispirms attiecas uz apgalvojumiem par fiziskiem stāvokļiem, kas medicīnas zinātnē ir klasificēti kā patoloģijas, disfunkcijas vai defekti. Tomēr, tā kā šādus apgalvojumus reglamentē arī ES nozaru tiesību akti, praksē 17. punkta nozīme attiecībā uz šāda veida praksi ir neliela.

Tiešām, saskaņā ar Pārtikas informācijas regulas 206 7. panta 3. punktu pārtikas produktu informācijā, ko tirgotājs sniedz patērētājam, “nevienam pārtikas produktam nepiedēvē spējas novērst, ārstēt vai izārstēt kādu cilvēka slimību vai neatsaucas uz šādām spējām”. Šo regulu piemēro pārtikas apritē iesaistītiem uzņēmējiem visos pārtikas aprites posmos, ja viņu darbības ir saistīta ar pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem.

“Pārtikas produktu informācija” ir informācija par pārtiku un ir pieejama ar marķējuma, citu pievienoto materiālu vai jebkuru līdzekļu, tostarp mūsdienu tehnoloģiju rīku vai verbālas komunikācijas, starpniecību.

Papildus tam ES Uzturvērtības un veselīguma norāžu regulā ir paredzēti sīki izstrādāti noteikumi par pārtikas produktu uzturvērtības un veselīguma norāžu izmantošanu komercpaziņojumos, piemēram, reklāmā. 207 Saskaņā ar šo regulu bez iepriekšējas ES atļaujas nedrīkst izteikt norādes, kas netieši norāda, ka pārtikas produktam ir sevišķi labvēlīgas uzturīpašības (“uzturvērtības norāde”) vai ka pastāv saikne starp veselību un pārtikas produktu kategoriju, pārtikas produktu vai kādu tā sastāvdaļu (“veselīguma norāde”). Regulā arī ir īpaši aizliegtas šādas veselīguma norādes: 208

Ønorādes, kurās apgalvots, ka attiecīgā pārtikas produkta nelietošana var ietekmēt veselību;

Ønorādes par svara zaudēšanas ātrumu vai lielumu;

Ønorādes par ieteikumiem, ko snieguši individuāli ārsti vai veselības speciālisti un citas asociācijas.

Ar veselību saistītas norādes ir reglamentētas arī ES veselības aprūpes un farmācijas tiesību aktos. Zāļu direktīvas 2001/83/EK 209 6. panta 1. punktā ir skaidri norādīts, ka dalībvalsts tirgū drīkst laist tikai tādas zāles, kurām ir piešķirta tirdzniecības atļauja. Šajā direktīvā arī ir paredzēti konkrēti noteikumi par zāļu reklāmām iedzīvotājiem, t. i., tās: 210  

Øveido tā, lai būtu skaidrs, ka ziņa ir reklāma, un lai būtu skaidrs, ka ražojums ir zāles;

Øietver vismaz šādu informāciju:

ozāļu nosaukumu, kā arī parasto nosaukumu, ja zāles satur tikai vienu darbīgo vielu,

oinformāciju, kas vajadzīga zāļu pareizai lietošanai,

oskaidru, salasāmu aicinājumu rūpīgi izlasīt norādes attiecīgi vai nu lietošanas pamācībā vai uz ārējā iesaiņojuma.

Papildus tam Direktīvas 2001/83/EK 90. panta a)–k) punktā ir aizliegti konkrēti reklāmas paņēmieni. Zāļu reklāmā iedzīvotājiem neietilpst materiāli, kas:

a)rada iespaidu, ka ārsta padoms vai ķirurģiska operācija nav vajadzīga, jo īpaši piedāvājot diagnozi vai ierosinot ārstēšanu pa pastu;

b)apgalvo, ka zāļu iedarbība ir garantēta, ka tām nav blakņu vai ka to iedarbība ir labāka par citādas ārstēšanas vai citu zāļu iedarbību vai ir tai līdzvērtīga;

c)apgalvo, ka veselību var uzlabot, lietojot konkrētās zāles;

Papildus tam pastāv īpaši ierobežojumi (t. i., aizliegumi) attiecībā uz farmaceitisko produktu un medicīniskās aprūpes pārdošanas veicināšanu. Galvenokārt tie attiecas uz attiecībām starp speciālistiem, t. i., tirgotājiem un ārstiem. Produktu / ārstniecības metodi izvēlas ārsts vai speciālists, kas to paraksta. Jebkādai maldinošai reklāmai šajā jomā (neatkarīgi no tā, vai reklāma ir saistīta ar pilnvarotu tirgotāju vai ne) piemēros attiecīgos ES vai valsts noteikumus un atbilstošās izpildes panākšanas un sankciju sistēmas, un tie prevalēs pār NKD.

NKD I pielikuma 17. punktā norādītās komercprakses aizliegums attiecas arī uz tādiem produktiem vai pakalpojumiem kā kosmētika, estētiskās procedūras, labsajūtas produkti u. tml. Ņemot vērā to tirdzniecības veidu, šķiet, ka šādu produktu un pakalpojumu mērķis ir panākt konkrētus cilvēku vai dzīvnieku ķermeņa fiziskā stāvokļa uzlabojumus, taču uz to tirdzniecību ne vienmēr attiecas ES nozaru tiesību akti.

Attiecībā uz kosmētikas produktiem Regulas (EK) 1223/2009 par kosmētikas līdzekļiem 211 20. panta 1. punktā dalībvalstīm ir prasīts aizliegt tirgū laisto kosmētikas līdzekļu marķējumā un reklāmas pasākumos izmantot tādu tekstu, nosaukumus, preču zīmes, attēlus vai citas zīmes (figurālas vai citas), kas piedēvē attiecīgajiem produktiem īpašības, kuras tiem nepiemīt.

Nesniedzot atbilstošus un attiecīgus pierādījumus par fizisko ietekmi, ko patērētājs var gaidīt no produkta lietošanas, tirgotājs īsteno 17. punktā aizliegtu komercpraksi, jo izsaka nepatiesu apgalvojumu (ja vien uz to neattiecas ES nozares tiesību akti).

Lai izvairītos no aizlieguma, tirgotājiem jāspēj visus šāda veida apgalvojumus par faktiem pamatot ar zinātniskiem pierādījumiem. 

Tas, ka pierādīšanas pienākums ir tirgotājam, atspoguļo principu, kas ir plašāk formulēts NKD 12. pantā: “Dalībvalstis pilnvaro tiesas vai administratīvās iestādes, lai, izskatot [..] civillietas vai administratīvās lietas, tās varētu: a) pieprasīt tirgotājam sagādāt pierādījumus par komercpraksē apgalvoto faktu patiesumu, ja, ņemot vērā tirgotāja un jebkuras procesa puses likumīgās intereses, tāda prasība šķiet atbilstīga, ievērojot konkrētās lietas apstākļus.”

4.4Vārda “bezmaksas” izmantošana — 20. punktā aizliegta komercprakse

Šā aizlieguma pamatā ir pieņēmums, ka patērētāji uzskata, ka “bezmaksas” nozīmē to, ka viņi kaut ko saņems, nemaksājot par to naudu. Tāpēc piedāvājumu var aprakstīt kā “bezmaksas” vienīgi tad, ja patērētājiem jāmaksā ne vairāk kā:

a)minimālās, obligātās izmaksas, kas rodas, reaģējot uz komercpraksi (piemēram, pašreizējās pasta sūtījumu likmes, maksa par tālruņa zvanu valsts standarta likmes apmērā vai mazākā vai minimālajā apmērā, obligātā cena par īsziņas nosūtīšanu);

b)patiesā/reālā maksa par kravu vai piegādi;

c)izmaksas, tostarp nejauši izdevumi, par jebkādu pārvietošanos, ja piedāvājumu saņem patērētāji.

Tādējādi tirgotāji nedrīkstētu prasīt samaksu par tāda produkta iepakošanu, apstrādi vai administrēšanu, ko reklamē kā “bezmaksas”. Kad tirgotāji izsaka “bezmaksas” piedāvājumus, viņiem arī visos materiālos būtu skaidri jānorāda, ka patērētājam jāsedz visas iepriekš norādītās obligātās izmaksas.

To, vai komercprakse ir negodīga, ir grūtāk noteikt tad, ja vārds “bezmaksas” ir izmantots saistītajos piedāvājumos — komercpiedāvājumos, kas attiecas uz vairāk nekā vienu produktu vai pakalpojumu. Saistītie piedāvājumi parasti ir īpašo nosacījumu piedāvājumi vai komplektu piedāvājumi.

Turpmāk ir uzskaitīti daži principi, ko valstu iestādes varētu ņemt vērā, izvērtējot saistītos piedāvājumus. Tie lielā mērā jau ir atspoguļoti atsevišķos regulatīvos kodeksos:

Øtirgotāji nedrīkst censties atgūt savas izmaksas, samazinot produkta kvalitāti vai komplektāciju vai palielinot tāda produkta cenu, kura iegāde ir atsevišķa, bezmaksas produkta saņemšanas nosacījums;

Øtirgotājiem nevajadzētu raksturot atsevišķu komplekta elementu kā “bezmaksas”, ja tā cena ir iekļauta komplekta cenā.

Aizliegums neliedz tirgotājiem izmantot vārdu “bezmaksas” īpašo nosacījumu piedāvājumos, kas paredz, ka patērētājiem jāpērk arī citi vienumi (t. i., “pērc vienu un saņem otru bez maksas” veida piedāvājumos), ja vien:

I.patērētājiem ir skaidri norādīts, ka viņiem jāsedz visas izmaksas;

II.nav samazināta apmaksāto vienumu kvalitāte vai komplektācija un

III.apmaksāto vienumu cena nav palielināta nolūkā atgūt bezmaksas vienuma piegādāšanas izmaksas.

Galvenā iezīme, ar ko īpašo nosacījumu piedāvājumi atšķiras no citiem piedāvājumiem, ir tā, ka reklamētais “bezmaksas” vienums ir jānodrošina pilnīgi atsevišķi no vienuma(-iem), par ko patērētājam ir jāmaksā, un tam(-iem) papildus.

Tāpēc, izsakot šādus īpašo nosacījumu piedāvājumus, tirgotājiem jāspēj parādīt, ka:

I.bezmaksas vienumu patiešām piešķir papildus vienumam(-iem), ko parasti pārdod par attiecīgo cenu, vai ka bezmaksas vienums ir patiešām nodalāms no maksas vienuma(-iem);

II.tie pievieno “bezmaksas” vienumu maksas vienumam(-iem) tikai tad, ja patērētājs ievēro piedāvājuma nosacījumus, un

III.patērētāji zina attiecīgā(-o) maksas vienuma(-u) patstāvīgo cenu un ka bezmaksas vienuma iegāde vai neiegādāšanās šo cenu neietekmē.

NKD I pielikuma 20. punktā ir aizliegts izmantot vārdu “bezmaksas”, lai raksturotu individuālu komplekta piedāvājuma elementu, ja tā cena ir iekļauta komplekta cenā. “Komplekta piedāvājums” šajā kontekstā ir iepriekš izveidota produktu vai pakalpojumu kombinācija, ko piedāvā par vienu, visaptverošu cenu, nedodot patērētājiem iespēju pašiem izvēlēties, cik daudz komplekta sastāvdaļu viņi vēlas saņemt par attiecīgo cenu.

Tomēr dažkārt tirgotāji pievieno esošajiem komplektiem jaunus elementus, nepalielinot kopējo komplekta cenu vai nesamazinot tajā iekļauto elementu kvalitāti vai komplektāciju.

Šādos apstākļos patērētāji izveidotā komplekta jauno elementu kādu laiku pēc tā pievienošanas varētu uzskatīt par komplekta papildinājumu. Tomēr, ja pēc jaunā elementa iekļaušanas tiek palielināta komplekta cena vai samazināta tā kvalitāte vai komplektācija, to nedrīkst aprakstīt kā “bezmaksas”.

Vienreizējas un iepriekšējas izmaksas, kas jāsedz, piemēram, par aprīkojuma iegādi vai uzstādīšanu, neliedz apgalvot, ka bez abonementa piegādātie produkti vai pakalpojumi ir “bezmaksas” I pielikuma 20. punkta izpratnē. 

Piemēram, digitālās bezmaksas televīzijas kanāli ir pieejami tikai tādiem patērētājiem, kam ir vajadzīgais digitālais uztvērējs; līdzīgā veidā zvanu komplekti ir pieejami vienīgi tiem patērētājiem, kam ir tālruņa līnija.

Tāpat arī savienojuma maksas, kas jāmaksā trešai personai par interneta pakalpojumu aktivizēšanu, neliedz raksturot interneta pakalpojumus kā “bezmaksas”, ja vien savienojuma maksa nav palielināta, lai atgūtu izmaksas par bezmaksas interneta pakalpojumu sniegšanu. Tirgotājiem vienmēr ir pienācīgi jāinformē patērētāji par visiem šādiem iepriekšējiem maksājumiem. Produkti, ko reklamē kā “bezmaksas”, ir īpaši izplatīti tiešsaistes sektorā. Tomēr daudzi šādi pakalpojumi patērētājiem ir pieejami vienīgi ar nosacījumu, ka viņi sniegs personas datus, piemēram, atklās savu identitāti un elektroniskā pasta adresi. Šajā jomā notiek Eiropas datu aizsardzības tiesību aktu un NKD mijiedarbība.

Kā norādīts 1.4.9. iedaļā par NKD un ES datu aizsardzības noteikumu mijiedarbību, arvien vairāk pieaug saimnieciskā vērtība informācijai par patērētāju izvēli, personas datiem un citu lietotāja radītu saturu. Šādu produktu reklamēšanu kā “bezmaksas”, neinformējot patērētājus par to, kā viņu izvēli, personas datus un radīto saturu izmantos, noteiktos apstākļos var uzskatīt par maldinošu praksi.

NKD piemērošana spēlēm, kas tiek reklamētas kā “bezmaksas”, taču piedāvā arī lietotnē iestrādātus pirkumus, ir sīkāk aprakstīta 5.2.4. iedaļā “Lietotņu veikali”.

4.5Uzstājīga tirgdarbība, izmantojot attālinātas saziņas rīkus — 26. punktā aizliegta komercprakse

Šā aizlieguma mērķis ir aizsargāt patērētājus pret uzmācīgu reklāmu, ko īsteno ar tālpārdošanas instrumentiem. NKD I pielikuma 26. punktā ir aizliegta nevis tālpārdošana per se, bet gan uzstājīgi un nevēlami piedāvājumi.

Konkrēti noteikumi par nevēlamu komunikāciju, ko īsteno, izmantojot elektronisko komunikāciju tīklus (t. i., pa tālruni vai elektronisko pastu), ir paredzēti E-privātuma direktīvas 2002/58/EK 13. pantā. Automātisko atbildētāju, faksa aparātu vai elektroniskā pasta izmantošana ar tiešu tirdzniecību saistītiem mērķiem ir atļauta tikai saziņai ar lietotājiem, kas snieguši iepriekšēju piekrišanu. Šiem nozares noteikumiem ir dodama priekšroka salīdzinājumā ar NKD noteikumiem, t. i., šādiem piedāvājumiem nav jābūt uzstājīgiem, un dalībvalstīm par tiem ir jāsoda jau no pirmā zvana vai elektroniskās vēstules.

ES līmenī nav pieņemti līdzīgi nozares noteikumi par reklāmas materiāliem, ko nosūta pa pastu, un citu drukātu reklāmu. Šie aspekti ir izsmeļoši reglamentēti NKD, jo īpaši tās I pielikuma 26. punktā. Tādējādi, ja vien patērētāji nav iepriekš snieguši attiecīgu piekrišanu, valstu tiesību normas, ar ko aizliedz jebkādas neadresētas drukātās reklāmas sūtīšanu, neatbilst NKD pilnīgi saskaņoto noteikumu darbības jomai.

Šāds aizliegums būtu atļauts vienīgi tad, ja uz to neattiektos NKD piemērošanas joma, proti, tā mērķis nebūtu patērētāju ekonomisko interešu aizsardzība. 

Atsevišķas dalībvalstis ir aizstāvējušas šādu aizliegumu noteikšanu ar dažādiem pamatojumiem, piemēram, vides aizsardzību (tirgdarbības materiāliem izmantotā papīra daudzuma samazināšanu).

Ja datu pārzinis izmanto personas datus (piemēram, saņēmēja vārdu un/vai adresi vai citus ar identificējamu personu saistītus datus) reklāmas nolūkiem, šāda rīcība saskaņā ar ES datu aizsardzības tiesību aktiem ir uzskatāma par personas datu apstrādi. 

Ir jāievēro Datu aizsardzības direktīvā (95/46/EK) paredzētās garantijas un pienākumi, tostarp pirms jebkādas tirgdarbības jāinformē privātpersonas par to, ka datus apstrādās, un jāsniedz tām iespēja iebilst pret savu personas datu apstrādi šajā nolūkā. 218

4.6Tieša bērnu pārliecināšana — 28. punktā aizliegta komercprakse

Aizliegums attiecas arī uz bērna aicināšanu iegādāties produktu tieši vai pārliecināt pieaugušos viņam kaut ko nopirkt (bērna mudināšanu ietekmēt viņa vecāku pirkumus). Saistībā ar šo aizliegumu daudzi tirgotāji ir vairākkārt apgalvojuši, ka var būt sarežģīti nošķirt uz bērniem vērstu tirgdarbību no tādas, kas ir vērsta uz citiem patērētājiem. Dažkārt arī var nebūt skaidrs, vai komercprakse ietver tiešu bērna pārliecināšanu.

Tomēr tas, vai uz komercpraksi attiecas I pielikuma 28. punkts, ir jāizvērtē katrā gadījumā individuāli. Valsts izpildiestādei vai tiesai nav saistoša paša tirgotāja noteiktā komercprakses mērķauditorijas definīcija, taču to var ņemt vērā.

Atsevišķas valstu iestādes ir izstrādājušas kritērijus, kas jāņem vērā, individuāli izvērtējot, vai komercprakse ietver bērnu tiešu pārliecināšanu.

Piemēram, Apvienotās Karalistes Godīgas tirdzniecības birojs 2014. gada janvārī 222  publicēja tiešsaistes un lietotnē bāzēto spēļu principus (Principles for online and app-based games), kuros noteica, ka komercpraksi, kuras atbilstība bērnu tiešas pārliecināšanas aizliegumam ir “mazticama vai neticama”, īsteno, piemēram, šādā gadījumā:

“Spēlē, kas varētu saistīt bērnus, patērētājam prasa “tērēt” spēles iekšējo valūtu, ko var iegūt, vai nu spēlējot attiecīgo spēli, vai arī nopērkot par īstu naudu. Kad spēlētājam beidzas spēles valūta, viņu aicina — vai mudina ar spēlē iestrādātiem apgalvojumiem vai attēliem —, piemēram, “pirkt vēl”, apmeklēt veikalu, lai “saņemtu vēl,” vai “kļūt par biedru”.”

Apvienotās Karalistes principos ir iekļauti šādi kritēriji, kas jāņem vērā, lai noteiktu, vai spēles varētu piesaistīt bērnus:

“Var pamatoti prognozēt, ka bērnus varētu piesaistīt spēles saturs, stils un/vai prezentācija. Izstrādājot patērētājiem domātos komercpaziņojumus un lemjot, vai iekļaut tiešo pārliecināšanu, būtu jāņem vērā gaidāmā auditorija. Būtiska nozīme ir tam, vai spēli tirgo bērniem vai arī ir zināms, ka bērni to spēlē. Citi faktori vai aspekti, kas var liecināt par to, ka spēle, iespējams, piesaistīs bērnus, ir uzskaitīti šajā vispārīgajā sarakstā:

•tādu tēlu iekļaušana, kas ir populāri bērnu vidū vai varētu viņus piesaistīt;

•animācijas grafika;

•spilgtas krāsas;

•vienkārša spēles gaita un/vai valoda;

•spēle attiecas uz darbību, kas varētu būt saistoša bērniem vai populāra to vidū;

•spēli var lejupielādēt, abonēt vai iegādāties ikviens, un uz to neattiecas vecuma ierobežojums;

•lietotņu veikalā spēle ir pieejama bērniem paredzētajā sadaļā.”

Ziemeļvalstu Patērētāju ombuds norāda: 223

“Tirgotāji nedrīkst tieši pārliecināt vai aicināt bērnus iegādāties vai pierunāt vecākus vai citus pieaugušos pirkt tirgotāja produktus. Tas, vai tirgdarbība pārliecina vai aicina bērnu veikt pirkumu, jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi. Šāds novērtējums jāveic no individuāla bērna skatpunkta, ņemot vērā viņa vecumu, attīstības līmeni un citus faktorus, kas dara bērnu īpaši neaizsargātu. Inter alia tiks ņemti vērā šādi aspekti:

•cik skaidri ir formulēts pamudinājums pirkt, tostarp, kāds ir radītais priekšstats. Reklāmas, kurās iekļautas tādas frāzes kā “aizej nopirkt grāmatu” vai “palūdz, lai mamma saņem produktu tuvākajā veikalā”, ir tieša pārliecināšana veikt pirkumu;

•kā reklāma ir vērsta uz bērniem, proti, vai tā ir nosūtīta, piemēram, ar saziņas līdzekli un vēršoties pie bērna tieši un individuāli;

•cik viegli ir iegādāties reklamēto produktu; Piemēram, vai ir iespējams noklikšķināt uz saites un tādējādi veikt pirkumu? Reklāma, kurā iekļauts teksts “Pirkt šeit” un saite uz lapu, kurā var veikt pirkumu, tiks uzskatīta par tiešu pārliecināšanu pirkt.”

Eiropas valstu patērētāju aizsardzības iestādes ar Patērētāju aizsardzības sadarbības tīkla (CPC) starpniecību 2013. un 2014. gadā īstenoja kopīgu tiesībaizsardzības pasākumu attiecībā uz tiešsaistes spēlēm, kuras piedāvā iespēju veikt pirkumus spēles gaitā (pirkumus lietotnē) un kuras var spēlēt bērni vai var piesaistīt bērnus. 224  

CPC iestādes 2014. gada jūlijā pieņemtajā kopējā nostājā norādīja, ka NKD 5. panta 3. un 5. punkts un I pielikuma 28. punkts attiecas ne tikai uz vienīgi bērniem paredzētām spēlēm, bet arī uz tādām spēlēm, kas varētu bērnus piesaistīt. Spēli vai lietotni un tajā iekļauto pamudinājumu var uzskatīt par vērstu uz bērniem I pielikuma 28. punkta izpratnē, ja var saprātīgi paredzēt, ka tirgotājam būtu bijis jāprognozē, ka tas piesaistīs bērnus.

4.7Balvas — 31. punktā aizliegta komercprakse

Pirmās situāciju kategorijas (t. i., balvas nav) novērtēšana ir diezgan vienkārša. Lai nepārkāptu aizliegumu, tirgotājiem vienmēr jāspēj pierādīt, ka viņi piešķīra patērētājam balvu(-as) vai līdzvērtīgu priekšrocību(-as), pilnīgi ievērojot paziņojumā minētos noteikumus. Pretējā gadījumā piemērojams šis aizliegums.

NKD I pielikuma 31. punkta otrā daļa (t. i., iespēja pieprasīt balvu vai priekšrocību rodas, ja patērētājs samaksā naudu vai viņam rodas izmaksas) attiecas uz negodīgu praksi, ar ko, piemēram, patērētājus informē, ka viņi ir laimējuši balvu, taču viņiem jāzvana uz paaugstinātas maksas tālruņa numuru, lai to pieprasītu, vai, ja patērētājiem sākotnēji paziņo, ka viņi ir laimējuši balvu, taču pēc tam norāda, ka reklamēto balvu vai citu priekšrocību var saņemt, pasūtot citu preci vai pakalpojumu. 

Tiesa ir precizējusi, ka arī tad, ja patērētājam radītās balvas pieprasīšanas izmaksas (t. i., lai iegūtu informāciju par balvas veidu vai saņemšanu) ir minimālas (piemēram, par marku) salīdzinājumā ar balvas vērtību, un neatkarīgi no tā, vai attiecīgo izmaksu segšana rada tirgotājam kādas priekšrocības, šāda prakse ir aizliegta ar I pielikuma 31. punktu. 227

5.NKD piemērošana konkrētām nozarēm

5.1Apgalvojumi attiecībā uz vidi

“Apgalvojumi attiecībā uz vidi” un “ekoloģiski apgalvojumi” attiecas uz praksi, kas norāda vai citādi rada iespaidu (komerciālā paziņojumā, tirgdarbībā vai reklāmā), ka prece vai pakalpojums pozitīvi ietekmē vai pat neietekmē vidi vai nodara videi mazāku kaitējumu nekā konkurentu preces vai pakalpojumi.

Šādi apgalvojumi var būt saistīti ar preces sastāvu, ar to, kā tā ir ražota vai izgatavota, kā to var izlietot, kā arī ar mazāku enerģijas patēriņu vai piesārņojumu, kas paredzēts lietošanas gaitā.

Ja šādi apgalvojumi nav patiesi vai tos nevar pārbaudīt, šo praksi nereti sauc par “zaļo tukšvārdību”.

“Zaļā tukšvārdība” var attiekties uz visiem uzņēmēja komercprakses veidiem, kas attiecas uz patērētājiem un preču vai pakalpojumu vides atribūtiem. Atbilstīgi apstākļiem tā var ietvert jebkurus paziņojumus, informāciju, simbolus, logotipus, grafiku un zīmolu nosaukumus, kā arī to mijiedarbību ar krāsām, iepakošanu, marķēšanu, reklāmu visos plašsaziņas līdzekļos (tostarp tīmekļa vietnēs), un to var veikt jebkura organizācija, ja tā tiek kvalificēta kā “tirgotājs” un iesaistās komercpraksē attiecībā pret patērētājiem.

NKD nav paredzēti īpaši noteikumi par apgalvojumiem attiecībā uz vidi. Tomēr tajā ir paredzēts juridisks pamats, lai nodrošinātu, ka tirgotāji nenorāda apgalvojumus attiecībā uz vidi tādos veidos, kas ir negodīgi pret patērētājiem. Tajā nav liegts izmantot “ekoloģiskos apgalvojumus”.

Gluži pretēji, NKD var palīdzēt tirgotājiem veikt ieguldījumus savu ražojumu ekoloģiskajos raksturlielumos, ļaujot tiem atklāti informēt patērētājus par šiem centieniem un liedzot konkurentiem norādīt maldinošus apgalvojumus attiecībā uz vidi.

5.1.1Mijiedarbība ar citiem ES tiesību aktiem par apgalvojumiem attiecībā uz vidi

Kā norādīts 1.4. nodaļā, 3. panta 4. punkts un 10. apsvērums ir galvenie NKD elementi.

Tajos ir noteikts princips, ka NKD ir paredzēta, lai papildinātu citus ES tiesību aktus kā “drošības tīkls”, garantējot, ka visās nozarēs tiek saglabāta augsta līmeņa vispārēja patērētāju aizsardzība pret negodīgu komercpraksi.

ES tiesību akti par apgalvojumiem attiecībā uz vidi ir, piemēram, šādi:

·Direktīva 2012/27/ES par energoefektivitāti; 229  

·Direktīva 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti; 230

·Regula (EK) Nr. 1222/2009 par riepu marķēšanu attiecībā uz degvielas patēriņa efektivitāti un citiem būtiskiem parametriem; 231

·Direktīva 2009/72/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu; 232

·Direktīva 2009/125/EK, ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības ar enerģiju saistītiem ražojumiem; 233

·Regula (EK) Nr. 834/2007 par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu. 234

Turpmāk minēti daži tādas mijiedarbības piemēri, kas pastāv starp NKD un konkrētiem ES tiesību aktiem par apgalvojumiem attiecībā uz vidi.

5.1.2Galvenie principi: NKD 6., 7. un 12. pants, ko piemēro apgalvojumiem attiecībā uz vidi

NKD piemērošanu saistībā ar apgalvojumiem attiecībā uz vidi var apkopot divos galvenajos principos.

I.Pamatojoties uz NKD vispārīgiem noteikumiem, jo īpaši 6. un 7. pantu, tirgotājiem jānorāda ekoloģiski apgalvojumi skaidri, konkrēti, precīzi un nepārprotami, lai nodrošinātu, ka patērētāji netiek maldināti.

II.Pamatojoties uz NKD 12. pantu, tirgotājiem jābūt pierādījumiem, lai pamatotu savus apgalvojumus, un jābūt gataviem tos sniegt saprotamā veidā kompetentajām izpildiestādēm, ja apgalvojums tiek apšaubīts.

Šie principi ir atspoguļoti arī vairāku valstu norāžu dokumentos par apgalvojumiem attiecībā uz vidi, jo īpaši Dānijas Norādījumos par apgalvojumu attiecībā uz vidi un citu apgalvojumu lietošanu tirdzniecībā 243 , Apvienotās Karalistes Norādījumos par ekoloģiskajiem apgalvojumiem 244   un Francijas Praktiskajos norādījumos tirgotājiem un patērētājiem par apgalvojumiem attiecībā uz vidi. 245  

Citi noderīgi kritēriji un piemēri atrodami 2000. gadā publicētajās Komisijas pamatnostādnēs, kas paredzētas vides apgalvojumu veidošanai un novērtēšanai. 250 Pamatnostādnēs, kas atbilst starptautiskajam standartam ISO 14021-1999, ir iekļautas atsauces uz tādiem apgalvojumiem attiecībā uz vidi, kas būtu uzskatāmi par maldinošiem.

5.1.3NKD 6. panta piemērošana saistībā ar apgalvojumiem attiecībā uz vidi

NKD 6. pantā paredzēts, ka patērētājiem jāspēj uzticēties apgalvojumiem attiecībā uz vidi, kurus izvirza tirgotāji. Tādējādi, lai apgalvojumi attiecībā uz vidi nebūtu maldinoši, tiem vajadzētu būt norādītiem skaidri, konkrēti, nepārprotami un precīzi.

Apgalvojums attiecībā uz vidi var būt maldinošs, ja tajā “sniedz nepareizu informāciju un tādēļ tā ir nepatiesa” attiecībā uz vienu no elementiem, kas uzskaitīti 6. panta 1. punkta a)–g) apakšpunktā.

Apgalvojums attiecībā uz vidi var arī būt maldinošs, ja tas “maldina vai var maldināt vidusmēra patērētāju, pat ja informācija ir faktiski pareiza”, attiecībā uz vienu no elementiem, kas minēti 6. panta 1. punkta a)–g) apakšpunktā.

Apgalvojumi attiecībā uz vidi var būt maldinoši, ja tie pamatojas uz neskaidriem un vispārīgiem apgalvojumiem par ekoloģiskām priekšrocībām, piemēram, “videi nekaitīgs”, “zaļš”, “dabas draugs”, “ekoloģisks”, “ilgtspējīgs”, “videi piemērots”, “klimatam nekaitīgs” vai “vidi saudzējošs”.

Uz šādiem apgalvojumiem varētu attiekties NKD 6. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts, ja tie var maldināt vidusmēra patērētāju un likt viņam pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis.

Neskaidrus un vispārīgus apgalvojumus varētu būt grūti vai pat neiespējami pamatot. Vienlaikus tie varētu patērētājiem radīt iespaidu, ka ražojumam vai tirgotāja darbībai nav negatīvas ietekmes vai ir tikai pozitīva ietekme uz vidi. Valsts līmenī ir veikti vairāki pasākumi pret nepamatotiem, neskaidriem un vispārīgiem apgalvojumiem attiecībā uz vidi.

Izvērtējot apgalvojumus attiecībā uz vidi, būtiska ir ražojuma galvenā ietekme uz vidi tā aprites ciklā, tostarp tā piegādes ķēdē. Apgalvojumam attiecībā uz vidi būtu jāattiecas uz aspektiem, kas ir būtiski saistībā ar ražojuma ietekmi uz vidi 256 .

Turklāt apgalvojumiem vajadzētu būt skaidriem un nepārprotamiem attiecībā uz ražojuma aspektu vai aprites ciklu, uz kuru tie attiecas. 257 Ja tirgotājs norāda apgalvojumu attiecībā uz vidi, uzsverot tikai vienu no vairākām ietekmēm, kuras ražojumam ir uz vidi, šis apgalvojums varētu būt maldinošs NKD 6. panta izpratnē.

Rīcības kodeksi var ietvert saistības attiecībā uz vides aizsardzību un “videi nekaitīgiem paradumiem”. Ja tirgotājs, kas ir apņēmies uzņemties šāda kodeksa saistības, pārkāpj to, tad viņa darbība, iespējams, ir maldinoša. Uz šo situāciju attiecas 6. panta 2. punkta b) apakšpunkts.

Vidusmēra patērētājs gaida, ka kodeksa parakstītāji pārdod ražojumus, kas atbilst minētajam kodeksam. Valstu izpildiestādes tad var izvērtēt, vai vidusmēra patērētājs var uz šā pamata pieņemt lēmumu par pirkumu.

Saskaņā ar NKD I pielikumu atsevišķas maldinošas komercprakses saistībā ar rīcības kodeksiem uzskata par negodīgām pašas par sevi. Šīs prakses ir izskatītas 5.1.6. iedaļā — “I pielikuma piemērošana apgalvojumiem attiecībā uz vidi”.

Savā darbā “Atbilstības kritēriji” vairāku ieinteresēto personu grupa ar vidi saistītu apgalvojumu jomā uzskata:

“Ja tirgotājs vai nozare tirgdarbības nolūkos grib izmantot savas marķēšanas sistēmas, simbolus vai sertifikātus, tad šie marķējumi jāpiemēro tikai tiem ražojumiem/pakalpojumiem vai tirgotājiem, kas atbilst kritērijiem, kuri noteikti, lai saņemtu tiesības šos marķējumus izmantot. Kritērijiem būtu jādemonstrē skaidras ekoloģiskās priekšrocības salīdzinājumā ar konkurējošiem ražojumiem vai tirgotājiem un vajadzētu būt publiski viegli pieejamiem. Pretējā gadījumā šis marķējums varētu būt maldinošs. Turklāt tirgotājiem būtu jāapsver trešo personu veiktas pārbaudes, lai nodrošinātu marķējuma ticamību un atbilstību. Marķējuma jēgai vai nozīmei arī jābūt izskaidrotai patērētājam. Visbeidzot, šādi marķējumi nedrīkst būt sajaucami ar citiem marķējumiem, tostarp, piemēram, ar publiskām marķēšanas sistēmām vai konkurentu sistēmām.”

5.1.4NKD 7. panta piemērošana saistībā ar apgalvojumiem attiecībā uz vidi

NKD 7. pantā ir uzskaitīti konkrēti elementi, kas ir būtiski, izvērtējot, vai komercprakse ir saistīta ar maldinošu noklusēšanu.

Ekoloģiski apgalvojumi var būt maldinoši, ja tie pamatojas uz neskaidriem un vispārīgiem apgalvojumiem par ekoloģiskām priekšrocībām. Saskaņā ar 7. pantu šādi apgalvojumi varētu būt mazāk maldinoši, ja tie tiek papildināti ar skaidrām specifikācijām vai paskaidrojumiem par attiecīgā ražojuma ietekmi uz vidi, piemēram, norādot apgalvojumā tikai konkrētas ekoloģiskās priekšrocības.

Ja tirgotāji sniedz šādu papildinformāciju, viņi varētu nodrošināt, ka netiek pārkāpts 7. panta 4. punkta a) apakšpunkts (gadījumā, ja īsteno uzaicinājumu veikt pirkumu), slēpjot būtisku informāciju par “produkta galvenajām īpašībām” vai sniedzot to “neskaidri, nesaprotami, divdomīgi vai nepiemērotā laikā”.

Savā darbā “Atbilstības kritēriji” vairāku ieinteresēto personu grupa ar vidi saistītu apgalvojumu jomā uzskata:

“Uz atsevišķiem ražojumiem var attiekties sīki izstrādāti un visaptveroši noteikumi, un tie var sasniegt tik izcilus ekoloģiskos raksturlielumus, ka var pamatoti izmantot apgalvojumu par vispārējām priekšrocībām (norāda bez papildu nosacījumiem).

oTā tas varētu būt gadījumā, ja uz ražojumu attiecas licence, kas ļauj izmantot kādas publiskas ekomarķējuma sistēmas ekomarķējumu (piemēram, Ziemeļvalstu ekomarķējumu “Gulbis”, Vācijas ekomarķējumu “Zilais eņģelis” vai Eiropas Savienības ekomarķējumu “Zieds”) vai citu tādu stabilu un uzticamu marķēšanas sistēmu ekomarķējumu, kurās pārbaudi veic trešās personas. 259

oTas varētu būt arī gadījumā, ja attiecīgā ražojuma aprites cikla izvērtējuma pētījumos ir pierādīti tā izcilie ekoloģiskie raksturlielumi. Šie pētījumi būtu jāveic saskaņā ar atzītām vai vispārpieņemtām metodēm, kas piemērojamas attiecīgajam ražojumu tipam, un būtu jāpārbauda trešām personām. 260 Ja attiecīgajā jomā šādas metodes vēl nav izstrādātas, tirgotājiem nebūtu jāizmanto apgalvojumi par vispārējām priekšrocībām (..).

Attiecībā uz šādiem ražojumiem tirgotājiem tomēr būtu jānodrošina pārredzamība saistībā ar būtiskajiem vides aspektiem un jāpārliecinās, vai šāda informācija ir viegli pieejama patērētājiem, tostarp, izvietojot attiecīgo logotipu.”

Saskaņā ar 7. panta 2. punktu apgalvojums attiecībā uz vidi varētu būt maldinošs arī tad, ja to norāda neskaidri vai nesaprotami. Katrā atsevišķā gadījumā izvērtē, vai attiecīgā apgalvojuma joma un robežas nav neskaidras.

Norādot apgalvojumu attiecībā uz vidi, ir būtiska ražojuma galvenā ietekme uz vidi. Apvienotās Karalistes Vides, pārtikas un lauku lietu ministrijas publikācijā Green Claims Guidance 261 ir norādīti šādi piemēri:

5.1.5NKD 12. panta piemērošana saistībā ar apgalvojumiem attiecībā uz vidi

NKD 12. pantā precizēts, ka visu apgalvojumu (tostarp apgalvojumu attiecībā uz vidi) pamatā jābūt pierādījumiem, kurus var pārbaudīt attiecīgās kompetentās iestādes.

Tirgotājiem jāspēj pamatot apgalvojumus attiecībā uz vidi ar atbilstīgiem pierādījumiem. Tādējādi apgalvojumiem būtu jāpamatojas uz spēcīgiem, neatkarīgiem, pārbaudāmiem un vispāratzītiem pierādījumiem, kuros ņemti vērā jaunākie zinātniskie atklājumi un metodes.

Tas, ka pierādīšanas pienākums gulstas uz tirgotāja pleciem, atspoguļo NKD 12. panta a) apakšpunktā norādīto principu, ka izpildiestādēm vajadzētu būt pilnvarotām “pieprasīt tirgotājam sagādāt pierādījumus par komercpraksē apgalvoto faktu patiesumu”.

Lai nodrošinātu, ka apgalvojumi attiecībā uz vidi ir pamatoti, tirgotājiem vajadzētu būt vai nu pierādījumiem, kas nepieciešami, lai pamatotu viņu apgalvojumus jau no to izmantošanas sākuma, vai būt pārliecinātiem, ka pierādījumi var tikt iegūti un uzrādīti pēc pieprasījuma.

Dānijas Patērētāju ombuda sagatavotajā memorandā, ar ko paredz dokumentācijas prasības, kuras piemērojamas atbilstīgi Dānijas Tirdzniecības prakses likuma 3. panta 3. punktam, ir norādīts:

“Tirgotājam jāspēj pamatot apgalvotos faktus, kas norādīti tirdzniecības paziņojumos, ar dokumentāciju. Taču šajos noteikumos nav skaidri noteikts termiņš, kad šai dokumentācijai jābūt pieejamai.

(..)

Tirdzniecības prakses likuma 3. panta 3. punkta prasība ir šāda: “jāspēj pamatot ar dokumentāciju”. Tādējādi šajā formulējumā nav skaidri noteikts, kad ir jābūt pieejamai dokumentācijai, ar ko pamato apgalvotos faktus. Tas arī skaidri neparādās Tirdzniecības prakses likuma sagatavošanas dokumentos vai direktīvās par maldinošu un salīdzinošu reklāmu, vai Negodīgas komercprakses direktīvā, kas minēta Tirdzniecības prakses likuma sagatavošanas dokumentos. Arī patērētāju ombuds nav informēts ne par vienu judikatūru, kurā būtu noteikts, vai dokumentācijai jābūt pieejamai tirdzniecības laikā. Tomēr patērētāju ombuds uzskata, ka šajā formulējumā ir ietverta obligāta prasība, ka tirdzniecības paziņojumā norādītie apgalvojumi ir pamatojami ar dokumentāciju.

Turklāt šis noteikums ir jāinterpretē, ņemot vērā Negodīgas komercprakses direktīvas 12. pantu. Pēc patērētāju ombuda domām, dokumentācijas prasības mērķim jābūt tādam, ka tirgotājam jābūt pārliecinātam, ka apgalvotie fakti ir patiesi tirdzniecības laikā, lai nemaldinātu patērētājus. Tas nozīmē, ka tirgotājam ir vai nu jāsagatavo šī dokumentācija tad, kad tiek publicēts tirdzniecības paziņojums, vai jābūt pārliecinātam, ka var to iesniegt pēc pieprasījuma. Pretējā gadījumā pastāv būtisks risks, ka tirgotājs pārdos savu ražojumu, izmantojot viltus apgalvojumus.

Tādējādi un kā atspoguļots arī konsolidētā ICC kodeksa par reklāmas un tirdzniecības paziņojumu praksi (2011) 8. pantā, par labu tirdzniecības praksi ir uzskatāma prakse, ja tirdzniecības laikā tirgotājam ir dokumentācija vai ir skaidrs, ka to var iegūt un uzrādīt.”

Lai gan apgalvojums var būt pareizs un atbilstīgs ražojumam tad, kad šis apgalvojums ir norādīts pirmo reizi, ar laiku tas var zaudēt savu jēgu. Tirgotājiem būtu jāpārliecinās, ka apgalvojumu dokumentācija tiek atjaunināta tik ilgi, kamēr tirdzniecībā tiek izmantoti šie apgalvojumi, lai nodrošinātu, ka viņi ir spējīgi iesniegt vajadzīgo dokumentāciju valsts iestādēm atbilstīgi direktīvas 12. pantam.

Savā darbā “Atbilstības kritēriji” vairāku ieinteresēto personu grupa ar vidi saistītu apgalvojumu jomā uzskata:

“Ja tirgotājs izmanto ar vidi saistītus apgalvojumus sava uzņēmuma nosaukumā, ražojuma nosaukumā utt. un šis nosaukums tiek izmantots tirdzniecības mērķiem, tad uz šādu tirdzniecību attiecas tādas pašas dokumentācijas prasības, kādas tiek piemērotas citiem apgalvojumiem attiecībā uz vidi tirdzniecības paziņojumos, ja vien uzņēmums nevar pierādīt, ka tā nosaukumam nav blakus nozīmes, kas saistīta ar vidi, vai ka tā nosaukums pastāvēja jau pirms vides jautājumu iekļaušanas politikas/darījumdarbības darba kārtībā. Tomēr, lai būtu pretrunā NKD, nosaukumam, ko izmanto tirdzniecībā, ir jāmaldina vidusmēra patērētājs un, iespējams, jāliek viņam pieņemt lēmumu veikt darījumu, ko viņš citādi nebūtu pieņēmis.”

Savā darbā “Atbilstības kritēriji” vairāku ieinteresēto personu grupa ar vidi saistītu apgalvojumu jomā uzskata:

“Pierādījumiem vajadzētu būt skaidriem un spēcīgiem, un apgalvojumi būtu jāizvērtē, izmantojot vispiemērotākās metodes. Ja apgalvojums tiek apstrīdēts, kompetentajām iestādēm jābūt pieejamai neatkarīgu trešo personu veiktai pārbaudei. Ja ekspertu pētījumi rada būtiskas domstarpības vai šaubas par ietekmi uz vidi, tirgotājam būtu vispār jāatturas no attiecīgā apgalvojuma norādīšanas.

Dokumentācijas saturs un joma būs atkarīgi no apgalvojuma konkrētā satura. Šajā saistībā būs būtiska ražojuma vai darbības sarežģītība.

Apgalvojumi būtu jāpārskata un regulāri jāatjaunina, lai nodrošinātu, ka tie saglabā savu aktualitāti. Apgalvojumi būtu jāpārvērtē un pēc vajadzības jāatjaunina, ņemot vērā tehnoloģiju attīstību, līdzīgu ražojumu parādīšanos vai citus apstākļus, kas var ietekmēt attiecīgā apgalvojuma precizitāti vai izplatību.”

“Apgalvojumiem attiecībā uz vidi nebūtu jāattiecas uz uzlabojumu, salīdzinot ar tā paša tirgotāja vai konkurenta ražojumu, kurš vairs nav pieejams tirgū vai kuru tirgotājs vairs nepārdod patērētājiem, ja vien šis uzlabojums nav būtisks un nesen ieviests.”

5.1.6I pielikuma piemērošana apgalvojumiem attiecībā uz vidi

Īpaši būtiskas apgalvojumiem attiecībā uz vidi ir šādas I pielikumā uzskaitītās prakses.

Šajā noteikumā precizēts, ka tirgotāji nedrīkst maldināt patērētājus, nepamatoti uzsverot īpašības, kas ietvertas normatīvajās prasībās.

5.1.7Apgalvojumu attiecībā uz vidi salīdzināšana

Apgalvojumos attiecībā uz vidi var būt pausts, ka produktam ir pozitīvāka vai mazāk kaitīga ietekme uz vidi nekā konkurējošām precēm vai pakalpojumiem. Produkti, uz kuriem norādīts šāds salīdzinājums, būtu jāizvērtē, salīdzinot tos ar līdzīgiem produktiem.

Valsts izpildiestādes un regulatori parasti interpretē šo principu tā, ka salīdzinājumiem būtu jāattiecas uz tās pašas kategorijas ražojumiem.

Tomēr, šķiet, vienlīdz svarīgi ir tas, ka informācijas sagatavošanai izmanto vienu un to pašu metodi, ka to izmanto konsekventi (t. i., piemēro to pašu metodoloģiju un noteikumus, rezultāti ir atkārtojami), ka piemērotā metode ļauj veikt salīdzinājumus, pretējā gadījumā jebkurš salīdzinājums zaudē savu jēgu. 265  

Direktīvā 2006/114/EK par maldinošu un salīdzinošu reklāmu ir paredzēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem ir atļauta salīdzinoša reklāma. Ražojumu ekoloģisko priekšrocību salīdzinājumiem cita starpā vajadzētu būt šādiem:

1.tie nav maldinoši NKD 6. un 7. panta izpratnē;

2.tie salīdzina preces vai pakalpojumus, kas apmierina vienādas vajadzības vai ir paredzēti vienam un tam pašam nolūkam;

3.tie objektīvi salīdzina vienu vai vairākas šo preču un pakalpojumu būtiskas, attiecīgas, pārbaudāmas un reprezentatīvas pazīmes.

5.2Tiešsaistes sektors

Kā norādīts 1. sadaļā, šai direktīvai ir ļoti plaša piemērošanas joma, jo tā aptver uzņēmēju komercpraksi attiecībā pret patērētājiem kopumā — gan bezsaistes, gan tiešsaistes darījumus.

Tā ir tehnoloģiski neitrāla, un to piemēro neatkarīgi no informācijas avota, saziņas līdzekļa vai ierīces, ko izmanto, lai īstenotu uzņēmēja komercpraksi attiecībā pret patērētājiem.

5.2.1Tiešsaistes platformas 

NKD nav definēts termins “platforma”, un tā izmantošana neietekmē šīs direktīvas piemērošanu. Tomēr šis termins var būt noderīgs, lai aprakstītu atsevišķus darījumdarbības modeļus, kas parādās līdz ar digitālo ekonomiku.

Parasti platformas nodrošina infrastruktūru un sekmē mijiedarbību starp piegādātājiem un lietotājiem preču, pakalpojumu, digitālā satura un informācijas sniegšanai internetā.

Tiešsaistes platformas darbojas saskaņā ar daudziem un dažādiem darījumdarbības modeļiem — tās var ļaut lietotājiem tikai meklēt informāciju, ko sniedz trešās personas, lai atvieglotu — bieži vien par atlīdzību — līguma darījumus starp trešās personas tirgotājiem un patērētājiem, vai arī reklamēt un tirgot savā vārdā dažāda veida ražojumus un pakalpojumus, tostarp digitālu saturu. Šajā ierāmējumā ir sniegti vairāki tādu darījumdarbības modeļu piemēri, kurus nereti dēvē par “platformām”.

5.2.2NKD piemērojamība tiešsaistes platformām 

Ņemot vērā to, ka NKD piemēro tikai tajās situācijās, kas saistītas ar uzņēmēja komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, vispirms, izvērtējot, vai šī direktīva ir piemērojama kādam konkrētam tiešsaistes platformas nodrošinātājam, vajadzētu noteikt, vai šo tiešsaistes platformas nodrošinātāju var uzskatīt par “tirgotāju” atbilstīgi NKD 2. panta b) apakšpunktam.

Saskaņā ar katra atsevišķa gadījuma izvērtējumu platformas nodrošinātāja darbības mērķi var būt saistīti ar tā darījumdarbību, kad vien tas, piemēram, iekasē maksu par darījumiem starp piegādātājiem un lietotājiem, nodrošina papildu maksas pakalpojumus vai gūst ienākumus no speciālas reklāmas.

Otrais pasākums, izvērtējot, vai NKD ir piemērojama, būtu noteikt, vai platformas nodrošinātājs iesaistās “uzņēmēja komercpraksē” 2. panta d) apakšpunkta izpratnē attiecībā pret lietotājiem (piegādātājiem un saņēmējiem), kas kvalificējami kā “patērētāji” 2. panta a) apakšpunkta izpratnē.

Platformai, kas kvalificējama kā “tirgotājs”, vienmēr jāatbilst ES patērētāju un tirdzniecības tiesību aktiem tiktāl, ciktāl tas attiecas uz tās komercpraksi. Proti, uz tirgotājiem attiecas NKD 6. un 7. panta pārredzamības prasības, ar kurām noteikts, ka viņiem jāatturas no maldinošām darbībām un noklusējumiem, kad iesaistās produkta popularizēšanā, pārdošanā vai piegādē patērētājiem.

Turklāt saskaņā ar NKD 5. panta 2. punktu neviens platformas nodrošinātājs, kas kvalificējams kā “tirgotājs”, savā komercpraksē attiecībā pret patērētājiem nedrīkst rīkoties pretēji profesionālās rūpības prasībām. Saskaņā ar NKD 2. panta h) apakšpunktu “profesionālā rūpība” ir īpašas prasmes un rūpības līmenis, kādu var pamatoti gaidīt tirgotāju izrādām pret patērētājiem un kurš ir samērīgs ar godīgu tirgus praksi un/vai vispārēju labticības principu tirgotāja darbības jomā.

Saskaņā ar NKD šo tirgotāju profesionālās rūpības pienākumi attiecībā uz patērētājiem atšķiras (vienlaikus arī papildina) no režīma, kas regulē E-komercijas direktīvas 14. pantā noteiktos atbrīvojumus no atbildības saistībā ar nelikumīgu informāciju, kuru pēc trešo personu pieprasījuma glabā pakalpojuma sniedzēji.

Proti, uz 14. panta 1. punktu bieži vien ir atsaukušās vairākas platformas, kas apgalvo, ka tās, sniedzot informācijas glabāšanas pakalpojumus, darbojas tikai kā starpnieki, kā tas definēts minētajā noteikumā, un ka tādējādi tās nav atbildīgas par šo glabāto informāciju.

Turklāt E-komercijas direktīvas 15. panta 1. punktā dalībvalstīm ir liegts uzlikt šādiem “informācijas glabāšanas pakalpojumu sniedzējiem” vispārējas saistības pārraudzīt glabāto informāciju vai aktīvi iesaistīties faktu meklēšanā.

Iepriekš minētajiem E-komercijas direktīvas noteikumiem ir plaša piemērošanas joma, un tie ir būtiski saistībā ar dažāda veida nelikumīgu informāciju, ko glabā platformās, tostarp informāciju, kas pārkāpj patērētāju tiesības, informāciju, kas pārkāpj autortiesību noteikumus, naida runu, noziedzīgu saturu (saistībā ar terorismu, bērnu seksuālo izmantošanu), apmelojošus paziņojumus utt., kā arī informāciju par nelikumīgām darbībām.

Šis norāžu dokuments nav paredzēts tam, lai sniegtu skaidrojumus par attiecīgajiem E-komercijas direktīvas noteikumiem. Platformu nozīme kopumā tika izvērtēta saskaņā ar visaptverošu analīzi par starpnieku nozīmi. 269  

Šajā norāžu dokumentā E-komercijas direktīvas noteikumi tiek pieminēti tikai saistībā ar to mijiedarbību ar NKD noteikumiem. To vienīgais mērķis ir precizēt un veicināt NKD izpildi attiecībā uz tiešsaistes platformām, ņemot vērā, ka tās bieži apgalvo, ka var atsaukties uz E-komercijas direktīvas 14. pantu.

Tiesa ir interpretējusi E-komercijas direktīvas 14. panta 1. punktu attiecībā uz informācijas glabāšanas pakalpojumu sniedzēju saistībām vairākās lietās, proti, apvienotajās lietās no C-236/08 līdz C-238/08 Louis Vuitton ( 113.–119. punkts) un lietā C-324/09 L'Oreal ( 123. un 124. punkts, izcēlums pievienots), kur tā secināja, ka šis noteikums:

“ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams interneta tirdzniecības vietas operatoram, ja tam nav bijusi aktīva loma, kas tam ļāva zināt par uzglabāto informāciju vai kontrolēt to. Minētajam operatoram ir šāda loma, ja viņš sniedz palīdzību, ko veido tostarp pārdošanas piedāvājumu optimizācija un to reklamēšana.

Ja interneta tirdzniecības vietas operatoram nav bijusi aktīva loma iepriekšējā daļā minētajā nozīmē un tā pakalpojuma sniegšana tādējādi ietilpst Direktīvas 2000/31 14. panta 1. punkta piemērošanas jomā, lietā, kuras rezultātā var tikt piespriests atlīdzināt zaudējumus, tas tomēr nevar atsaukties uz šajā tiesību normā paredzēto atbrīvojumu no atbildības, ja viņam ir bijis zināms par faktiem vai apstākļiem, pamatojoties uz kuriem rūpīgam saimnieciskās darbības subjektam būtu bijis jāatklāj attiecīgo pārdošanas piedāvājumu prettiesiskums, un šādu zināšanu gadījumā viņš nav rīkojies ātri minētā 14. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.”

No vienas puses, “tas vien, ka interneta tirdzniecības vietas operators uz sava servera glabā pārdošanas piedāvājumus, nosaka sava pakalpojuma nosacījumus, saņem par to atlīdzību un saviem klientiem sniedz vispārīga rakstura informāciju”, nevar liegt minētajam pakalpojuma sniedzējam atsaukties uz šo atkāpi atbildības jomā (sk.  L'Oreal sprieduma 115. punktu). 

No otras puses, glabāšanas pakalpojumu sniedzējam nav aktīvas lomas, kas liedz viņam atsaukties uz šo atbrīvojumu, ja, cita starpā, “viņš sniedz palīdzību, ko veido tostarp pārdošanas piedāvājumu optimizācija un to reklamēšana” (sk.  minētā sprieduma 116. punktu). 

Līdzīgi secinājumi tika izdarīti apvienotajās lietās no C-236/08 līdz C-238/08 Louis Vuitton saistībā ar Google pārdotajiem atslēgvārdiem, kas satur preču zīmes (Adwords). 270  

Kā paskaidroja Tiesa — tas, vai informācijas glabāšanas pakalpojumu sniedzējam ir aktīva vai pasīva funkcija, ir jāizvērtē, izskatot katru gadījumu atsevišķi. Lai gan galu galā tikai Tiesa var lemt par šā Savienības tiesību akta noteikuma interpretāciju, jānorāda, ka saistībā ar šo jautājumu valstu tiesās ir bagātīga judikatūra, taču bieži vien tā ir pilnīgi pretēja. 271  

Saskaņā ar Tiesas judikatūru 272 šo nolēmumu galvenais elements attiecas uz platformas nodrošinātāju spēju zināt par glabāto informāciju vai kontrolēt to.

Turklāt E-komercijas direktīvas 1. panta 3. punktā ir arī paskaidrots, ka E-komercijas direktīva “papildina Kopienas tiesības, kas piemērojamas informācijas sabiedrības pakalpojumiem, neierobežojot aizsardzības līmeni, jo īpaši sabiedrības veselībai un patērētāju interesēm, kā noteikts Kopienas aktos un valsts tiesību aktos, kas tos ievieš, ciktāl tas neierobežo brīvību sniegt informācijas sabiedrības pakalpojumus”. Tas nozīmē, ka E-komercijas direktīvu un attiecīgo ES Patērētāju tiesību aizsardzības acquis principā piemēro savstarpēji papildinošā veidā.

No NKD skatpunkta tajos gadījumos, kad tiešsaistes platformu var uzskatīt par “tirgotāju” NKD (NKD 2. panta b) apakšpunkta) izpratnē, tai ir jādarbojas ar zināmu profesionālo rūpību (NKD 5. panta 2. punkts), proporcionāli tās konkrētajai darbības jomai (NKD 2. panta h) apakšpunkts) un nemaldinot lietotājus/patērētājus ar darbību vai noklusēšanu (jo īpaši, ņemot vērā NKD 6. panta 1. punkta f) apakšpunktu un 7. panta 1. un 2. punktu).

Platformām, kas tiek uzskatītas par “tirgotājiem”, būtu jāveic attiecīgi pasākumi, kas — neuzliekot vispārējas saistības veikt pārraudzību vai faktu meklēšanu (sk. E-komercijas direktīvas 15. panta 1. punktu) —, palīdz attiecīgajiem trešās personas tirgotājiem izpildīt ES patērētāju aizsardzības un tirdzniecības tiesību aktu prasības, bet lietotājiem skaidri saprast, ar ko viņi, iespējams, slēdz līgumus. Šādi pasākumi varētu, piemēram, ietvert:

·iespēju attiecīgajiem trešās personas tirgotājiem skaidri norādīt, ka attiecībā uz platformas lietotājiem tie darbojas kā tirgotāji;

·skaidru norādi visiem platformas lietotājiem, ka atbilstīgi ES patērētāju aizsardzības un tirdzniecības tiesību aktiem tiks aizsargātas tikai viņu attiecības ar tiem piegādātājiem, kas ir tirgotāji;

·tādas tīmekļa vietnes struktūras izstrādi, kas trešās personas tirgotājiem dod iespēju sniegt platformas lietotājiem informāciju atbilstīgi ES patērētāju aizsardzības un tirdzniecības tiesību aktiem — jo īpaši informāciju, kas paredzēta NKD 7. panta 4. punktā saistībā ar uzaicinājumiem veikt pirkumu.

Ja tiešsaistes starpnieki, uz kuriem attiecas NKD darbības joma, neatbilst šādas profesionālās rūpības prasībām vai popularizē, pārdod vai piegādā produktu lietotājiem negodīgā veidā, var tikt konstatēts, ka tie pārkāpj ES patērētāju aizsardzības un tirdzniecības tiesību aktus un ka tie nevar atsaukties uz E-komercijas direktīvā paredzēto starpnieka atbrīvojumu no atbildības, ņemot vērā, ka minētais atbrīvojums attiecas tikai uz nelikumīgu informāciju, kas tiek glabāta pēc trešo personu pieprasījuma.

Turpmākajās iedaļās ir izskatīti papildu jautājumi par atbilstību NKD prasībām, kurās ņemti vērā konkrēti darījumdarbības modeļi, ko izstrādājušas dažādas līdz šim laikam izveidotas tiešsaistes platformas.

5.2.3E-komercijas platformas (tirgi)

E-komercijas platformās, kas sauktas arī par “tirgiem”, klienti var iegādāties produktus, ko trešās personas tirgotāji piedāvā tieši internetā, dažos gadījumos papildus saviem produktiem (piemēram, Amazon, Pixmania). Dažos tirgos ir tikai trešās personas profesionālo pārdevēju piedāvājumi; citos tirgos ir dažādi — gan privātpersonu, gan profesionālo pārdevēju — piedāvājumi (piemēram, Ebay).

Saistībā ar tirgiem ir svarīgs jautājums, vai tie ir atbildīgi gadījumos, kad trešās personas pārdevēji piegādā neatbilstīgas preces vai arī kad nepiegādā tās vispār. Neatbilstība ir izskatīta Patēriņa preču pārdošanas un garantiju direktīvā. 275 Saskaņā ar minētās direktīvas 3. un 5. pantu “[p]ārdevējs ir atbildīgs patērētājam par jebkuru preču piegādes brīdī esošu neatbilstību”, kura “izpaužas divos gados no preču piegādes laika”, t. i., divu gadu likumiskās garantijas periodā. Par neatbilstību līgumam ir atbildīgs “pārdevējs”. Saskaņā ar Patēriņa preču pārdošanas un garantiju direktīvas 1. panta 2. punkta c) apakšpunktu pārdevējs ir “fiziska vai juridiska persona, kas saskaņā ar līgumu pārdod patēriņa preces saistībā ar tās veikto tirdzniecību, uzņēmējdarbību vai tās profesiju”.

Tādēļ persona, kurai jānovērš neatbilstība (veicot remontu, nomaiņu, cenas samazinājumu vai līguma atcelšanu), ir tā persona, ar ko patērētājs slēdz pirkuma līgumu šajā tirgū. Tas, kas tā ir par personu, būs atkarīgs no atsevišķā līguma konkrētajiem apstākļiem.

Tomēr, kā izklāstīts iepriekšējā iedaļā, saskaņā ar profesionālās rūpības un pārredzamības prasībām, kas noteiktas NKD 5. panta 2. punktā, 2. panta h) punktā, 6. pantā un 7. pantā, jebkurai e-komercijas platformai, ciktāl to var uzskatīt par “tirgotāju”, būtu jāveic attiecīgi pasākumi, kuri ļautu tās lietotājiem cita starpā skaidri saprast, kas ir viņu līgumslēdzēja puse, un to, ka atbilstīgi ES patērētāju aizsardzības un tirdzniecības tiesību aktiem tiks aizsargātas tikai viņu attiecības ar tiem piegādātājiem, kas ir tirgotāji.

Lietā, ko pašlaik izskata Tiesa, tiks noteikts, vai var uzskatīt, ka starpnieks — kas šajā gadījumā ir bezsaistes starpnieks — ir atbildīgs par preces neatbilstību un iespējamo patērētājam nodarīto kaitējumu, ja tas ar darbību vai noklusēšanu ir maldinājis patērētāju, liekot tam domāt, ka līgums noslēgts ar viņu, nevis ar trešās personas pārdevēju.

Šajā lietā izšķirošs ir jautājums, vai profesionālu starpnieku pašu var uzskatīt par tāda pirkuma līguma pusi, kas noslēgts starp diviem patērētājiem atbilstīgi Patēriņa preču pārdošanas un garantiju direktīvai 1999/44/EK, ja viņš nav pienācīgi informējis patērētāju–pircēju par faktiskā patērētāja-pārdevēja identitāti un statusu. 276

Vēl viena prakse, kas var maldināt patērētājus, ir zīmolu nosaukumu kā atslēgvārdu pārdošana, ko veic e-komercijas tirgi, gadījumos, kad tas var būt maldinoši attiecībā uz tā tirgotāja identitāti, kurš faktiski piedāvā šo produktu. .

NKD, jo īpaši tās 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 6. panta 2. punkta a) apakšpunktu, piemēros, ja parādītie rezultāti var maldināt patērētājus par ražojuma iedabu vai izraisīt konkurentu tirdzniecības nosaukumu un citu atšķirības zīmju sajaukšanu.

Iespējams, varētu tikt konstatēts, ka uzņēmumi, kas izmanto likumīgi reģistrētu zīmolu atslēgvārdus viltotu ražojumu pārdošanai, pārkāpj NKD I pielikuma 9. punktu, kas aizliedz “apgalvo[t] vai kā citādi rad[īt] iespaidu, ka ražojumu var pārdot legāli, bet tā nav”.

5.2.4Lietotņu veikali

“Lietotņu veikals” (jeb lietojumprogrammu veikals) ir portāls viedierīču (piemēram, viedtālruņu un planšetdatoru) programmatūru — ko dēvē par lietojumprogrammām (lietotnēm) — piegādei. Šīs programmatūras var būt spēles vai citi produkti, piemēram, elektroniskās avīzes.

Lietotņu veikali parasti izplata lietotnes, ko izstrādājis vai nu lietotņu veikala pakalpojumu sniedzējs, vai trešās personas lietotņu izstrādātāji.

“Pirkumi lietotnē” ir pirkumi, kurus var veikt tieši lietotnē. Veicot pirkumus lietotnē, patērētāji parasti var iegādāties īpašu saturu vai funkcijas, kas var uzlabot spēļu vai cita tāda digitālā satura pieredzi, kuru var brīvi lejupielādēt.

2013. un 2014. gadā Eiropas valstu patērētāju aizsardzības iestādes, kas darbojas, izmantojot Patērētāju tiesību aizsardzības sadarbības (CPC) tīklu, īstenoja kopīgu izpildes pasākumu attiecībā uz tiešsaistes spēlēm (lietotnēm), kas piedāvā pirkumus lietotnē un kas, visticamāk, paredzētas bērniem vai ko spēlē bērni. 279 Šajā kopīgajā pasākumā valsts izpildiestādes (CPC iestādes) piemēroja NKD un citus attiecīgus ES tiesību aktus elektroniskajām spēlēm, kas piedāvā veikt pirkumus lietotnē. Šo pasākumu ierosināja valstu izmeklēšanas gaitā, kad saistībā ar šīm spēlēm tika atklātas šādas satraucošas problēmas:

Ømaldinošas norādes par “bezmaksas” spēlēm;

Øbērnu tieša uzrunāšana reklāmās;

Øinformācijas trūkums par maksājumu iestatījumiem un nepietiekama patērētāju piekrišana pirkumu veikšanai;

Øinformācijas trūkums par tirgotāju e-pasta adresēm.

2013. gada decembrī vairākas CPC iestādes vienojās par kopēju nostāju šajos juridiskajos jautājumos. 280 Šajā kopējā nostājā veiktais izvērtējums attiecas gan uz lietotņu veikaliem kā platformām, kas kopumā apspriestas 5.2.2. iedaļā, gan atsevišķiem lietotņu izstrādātājiem.

Attiecībā uz maldinošām norādēm par bezmaksas spēlēm CPC iestādes noteica NKD I pielikuma 20. punktu un 7. panta 4. punkta c) apakšpunktu papildus Patērētāju tiesību direktīvas 6. panta 1. punkta e) apakšpunktam kā galveno juridisko pamatu, lai novērtētu tirgotāju atbilstību ES patērētāju aizsardzības un tirdzniecības tiesību aktiem.

Pamatojoties uz šiem noteikumiem, CPC iestādes paskaidroja, ka tikai tās spēles, kur pirkumi lietotnē nav obligāti, var norādīt kā “bezmaksas” bez patērētāju maldināšanas. Saskaņā ar kopējo nostāju tiešsaistes spēli nevar tirgot kā “bezmaksas”, ja patērētājs nevar spēlēt šo spēli tādā veidā, kādu viņš/viņa varētu pamatoti gaidīt, neveicot pirkumus lietotnē. Katra lietotne, kas ietver pirkuma iespēju, ir jāizvērtē atsevišķi.

CPC iestādes arī uzsvēra, ka spēli, kas atzīta par atbilstošu I pielikuma 20. punktam attiecībā uz vārda “bezmaksas” lietošanu, joprojām var novērtēt saskaņā ar citiem NKD noteikumiem, piemēram, 6.–9. pantu, lai pārliecinātos, ka citi elementi, piemēram, veids, kā tiek norādīta informācija par cenu, nav maldinoši vai agresīvi.

Attiecībā uz bērnu tiešu uzrunāšanu reklāmās CPC iestādes noteica NKD I pielikuma 28. punktu un 5. panta 3. punktu kā galveno juridisko pamatu, lai novērtētu tirgotāju atbilstību ES patērētāju aizsardzības un tirdzniecības tiesību aktiem.

CPC iestādes paskaidroja, ka spēlēs, kuras paredzētas bērniem vai attiecībā uz kurām tirgotāji var saprātīgi paredzēt, ka tās, visticamāk, ir paredzētas bērniem, nedrīkst tieši uzrunāt bērnus, liekot iegādāties spēlē iekļautus papildu elementus. Proti, lai uz bērnu netiktu izdarīts spiediens iegādāties kādu elementu tieši vai pārliecināt pieaugušos nopirkt viņam šos elementus. Skatiet 4.6. iedaļā minētos piemērus par komercpraksi, kas, kā uzskata valsts iestādes, ietver bērnu tiešu uzrunāšanu reklāmās.

Attiecībā uz informāciju par maksājumu iestatījumiem un patērētāju piekrišanu veikt pirkumus CPC iestādes paskaidroja, ka saskaņā ar NKD 7. panta 2. punktu un 7. panta 4. punkta d) apakšpunktu un Patērētāju tiesību direktīvas 6. panta 1. punkta g) apakšpunktu patērētājiem jābūt skaidri informētiem par maksāšanas kārtību pirms katra pirkuma.

Saskaņā ar Patērētāju tiesību direktīvu jebkura pirkuma veikšanai ir vajadzīga patērētāja skaidri pausta piekrišana, bet tirgotājam ir jāsniedz patērētājam nepieciešamā informācija.

Atsauce ir izdarīta arī uz Maksājumu pakalpojumu direktīvas 54. pantu, kurā paredzēts, ka maksātājam ir jāpiekrīt veikt maksājuma darījumu, un noteikts, ka, ja šādas piekrišanas nav, maksājuma darījumu uzskata par neatļautu 281 .

CPC iestādes norādīja, ka maksājumu noklusējuma iestatījumi nedrīkst ļaut veikt pirkumus bez patērētāja skaidri paustas piekrišanas (piemēram, izmantojot paroli). Ja sistēmā piekrišanas derīgumam ir paredzēts laika intervāls (piemēram, 15 minūšu intervāls), tirgotājiem būtu jāpieprasa patērētāja skaidri pausta piekrišana saistībā ar piemērojamo ilgumu.

CPC iestādes uzsvēra, ka informācijai par tirgotāja identitāti vajadzētu būt viegli atrodamai, skaidrai, visaptverošai un norādītai jau laikus, proti, pirms patērētājs nolemj spēlēt, lejupielādēt vai veikt pirkumu.

Attiecībā uz informāciju par tirgotāju e-pasta adresēm CPC iestādes piemēroja E-komercijas direktīvas 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu, saskaņā ar kuru — kopā ar NKD 7. panta 5. punktu — šī informācija ir uzskatāma par būtisku NKD izpratnē.

Pēc Patērētāju tiesību direktīvas stāšanās spēkā 2014. gada jūnijā, pamatojoties uz tās 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu, tirgotājiem ir jānorāda patērētājiem arī sava e-pasta adrese.

5.2.5Sadarbīgā ekonomika 282

Tiešsaistes platformas darbojas arī kā centrālais elements sadarbīgajā ekonomikā, apvienojot dažādu pakalpojumu — piemēram, transporta un izmitināšanas — sniedzējus un lietotājus. Kā starpnieks tiešsaistes platforma ļauj piegādātājiem padarīt savus piedāvājumus pieejamus lietotājiem, kā arī tā var darboties kā starpnieks, izvietojot un izpildot pasūtījumus viņu vārdā. Šādi starpnieki ļauj lietotājiem gūt labumu no piedāvājumiem, ko nodrošina piegādātāji. Ir dažādi sadarbības platformu veidi, tostarp pilnīgi privātas bezpeļņas iniciatīvas.

Komisija 2016. gada jūnijā pieņems Paziņojumu par sadarbīgo ekonomiku ar norādēm par to, kā ES tiesību akti piemērojami sadarbīgās ekonomikas darījumdarbības modeļiem. Vispārīgi runājot, ikreiz, kad sadarbīgās ekonomikas platforma ir kvalificējama kā “tirgotājs” un iesaistās komercdarbībā attiecībā uz patērētājiem, tai ir jāievēro direktīvā paredzētās profesionālās rūpības un pārredzamības prasības, kā aprakstīts 5.2.2. iedaļā.

Proti, lai netiktu noklusēta būtiska informācija, tad sadarbīgās ekonomikas platformai saskaņā ar NKD 6. panta 1. punkta f) apakšpunktu un 7. panta 1. un 2. punktu būtu jāļauj attiecīgajiem trešās personas tirgotājiem norādīt lietotājiem, ka viņi ir tirgotāji, un šai platformai būtu jāinformē patērētāji par to, vai tā piemēro kritērijus un kādi tie ir, lai izvēlētos piegādātājus, kas darbojas ar tās starpniecību, un par to, vai tā veic kādas pārbaudes attiecībā uz to ticamību.

“Sadarbīgā ekonomika” bieži, bet ne vienmēr attiecas uz darījumiem starp līdzīgiem patērētājiem — piegādātājiem un lietotājiem, kuru koplietošanas priekšmets ir līdzekļi, resursi, laiks un prasmes (piemēram, auto braucieni, sadalot izmaksas). Tomēr atkarībā no piegādātāju un saistīto darbību apstākļiem tos varētu uzskatīt arī par tirgotājiem NKD izpratnē. Ja piegādātājs ir “tirgotājs” un lietotājs ir “patērētājs”, NKD attieksies tieši uz piegādātāja komercpraksi platformā.

Piegādātāju uzskatīs par “tirgotāju” saskaņā ar NKD, ja viņš “darbojas nolūkos, kas attiecas uz tā uzņēmējdarbību, amatniecību vai profesiju” (2. panta b) apakšpunkts). Saskaņā ar šo definīciju tas vien, ka persona iesaistās sadarbīgās ekonomikas pasākumā, nenozīmēs, ka šī persona automātiski tiek uzskatīta par “tirgotāju” — saskaņā ar NKD personas uzskatīšana vai neuzskatīšana par “tirgotāju” ir atkarīga no katra atsevišķa gadījuma izvērtējuma, kurā jāņem vērā visi faktiskie apstākļi, piemēram, tas, vai šīs personas ienākumu būtiska daļa nāk no konkrētā sadarbīgās ekonomikas pasākuma. 

5.2.6Meklētājprogrammas

Meklētājprogrammas ļauj meklēt informāciju internetā saskaņā ar īpašu algoritmu. Patērētāji gaida, ka meklētājprogrammas saistībā ar viņu meklēšanas vaicājumu parādīs “dabiskus” vai “organiskus” rezultātus, kas pamatojas uz pietiekami objektīviem kritērijiem. Tomēr dati liecina, ka meklētājprogrammas var, piemēram, ietvert meklēšanas rezultātu sarakstus, kas pamatojas uz atbilstības kritērijiem, kuri ir saistīti ar maksājuma apmēru, ko viņi saņem no trešās personas tirgotājiem. Tipiski piemēri ir “apmaksāts izvietojums” un “apmaksāta iekļaušana”, kas ir reklāmas veidi NKD izpratnē.

“Apmaksātā izvietojumā” individuāli tirgotāji (tīmekļa vietnes vai URL) maksā par augstāku vietu meklēšanas rezultātu sarakstā, lai to neietekmētu vienīgi atbilstības kritēriji.

“Apmaksātā iekļaušanā” trešās personas tirgotāji maksā par to, lai viņus iekļautu meklēšanas rezultātu sarakstā tādos gadījumos, kad viņi citādi nebūtu iekļauti vai, iespējams, nebūtu iekļauti konkrētajā brīdī, ja atbilstība meklēšanas vaicājumam ir vienīgie kritēriji meklēšanas rezultātu izkārtojumam.

Kaut arī veidi, kādos meklētājprogrammas izgūst un parāda rezultātus, un ierīces, ar kurām patērētāji šos rezultātus apskata, pastāvīgi attīstās, galvenie NKD principi paliek nemainīgi — ja vien patērētāji nav informēti citādi, tie parasti gaida, ka autentiski meklēšanas rezultāti tiks iekļauti un sarindoti, pamatojoties uz atbilstību to meklēšanas vaicājumiem, nevis pamatojoties uz trešās personas tirgotāju maksājumiem.

NKD nav aizliegtas darījumdarbības prakses, saskaņā ar kurām iekļaušana vai sarindošana pilnīgi vai daļēji pamatojas uz cita tirgotāja maksājumu, taču ir paredzēts, ka meklētājprogrammu nodrošinātājam, ciktāl tas uzskatāms par “tirgotāju atbilstīgi NKD”, skaidri jānošķir šādi meklēšanas rezultāti no autentiskiem meklēšanas rezultātiem. Šādas informācijas atspoguļošanas mērķis ir informēt patērētājus, ja tie tiek aģitēti, nevis objektīvi informēti.

Direktīvas 6. panta 1. punkta c) apakšpunktā tirgotājiem ir liegts maldināt patērētājus par attiecīgās komercprakses motīviem, pārdošanas procesa īpašībām un tiešu vai netiešu tirgotāju vai ražojumu sponsorēšanu vai atbalstu. Turklāt 7. panta 2. punktā tirgotājiem ir liegts slēpt komercprakses konkrēto komercnolūku.

Tāpēc visi meklēšanas rezultāti, kas parāda to tirgotāju tīmekļa vietnes vai URL, kuri ir samaksājuši par iekļaušanu vai ierindošanu augstākā vietā, nekā viņi būtu ierindoti saskaņā ar atbilstības vai citiem objektīviem kritērijiem, būtu skaidri un pamanāmi jāapzīmē, lai parādītu, ka par konkrēto vietu vai iekļaušanu ir samaksāts. Šādiem apzīmējumiem ir jāparāda, ka uzskaitītās tīmekļa vietnes ir novietotas augstāk vai citādi padarītas vairāk pamanāmas, jo tās ir samaksājušas par to vietu vai pozīciju.

Pēdējos gados dažu plaši izmantotu meklētājprogrammu ieviestās funkcijas, lai atšķirtu reklāmu no autentiskiem meklēšanas rezultātiem, šķiet, ir kļuvušas mazāk pamanāmas patērētājiem. Tas īpaši attiecas uz reklāmu, kas atrodas tieši virs autentiskajiem meklēšanas rezultātiem (“galvenās reklāmas”). Jaunākie dati liecina, ka meklētāji bieži vien neuztver galvenās reklāmas kā atšķirīgas no autentiskiem meklēšanas rezultātiem, jo īpaši tad, ja kontrasts un fona ēnojums, ko izmanto, lai atšķirtu reklāmas, ir vājš. 283

Daudzas meklētājprogrammas piedāvā specializētus vai vertikālus meklēšanas pakalpojumus papildus to parastajiem meklēšanas pakalpojumiem. Tas ļauj patērētājiem sašaurināt meklēšanu līdz konkrētām informācijas kategorijām, piemēram, ziņām, attēliem, vietējiem uzņēmumiem vai patēriņa precēm. Dažās situācijās specializētās meklēšanas rezultātu pamatā vismaz daļēji ir trešās personas maksājumi. Tie kā tādi būtu jānorāda patērētājiem.

5.2.7Salīdzināšanas rīki

Vairāku ieinteresēto personu grupu salīdzināšanas rīku jomā, kurā apvienojušies nozares pārstāvji, salīdzināšanas rīku operatori, NVO un valsts iestādes, izveidoja Eiropas Komisija 284 , lai izstrādātu principus, kas īpaši paredzēti, lai palīdzētu salīdzināšanas rīku operatoriem ievērot NKD prasības. Šī grupa ir vienojusies par sarakstu “Galvenie salīdzināšanas rīku principi”, kas atbilst šajā iedaļā izklāstītajam. Šie principi 285 nav juridiski saistoši.

Šo galveno principu ietvaros ieinteresēto personu grupa vienojās arī par šādu salīdzināšanas rīku definīciju:

“Šajā dokumentā termins “salīdzināšanas rīks” jāsaprot kā rīks, kas ietver visu digitālo saturu un lietotnes, kuras izstrādātas, lai patērētāji tās galvenokārt izmantotu ražojumu un pakalpojumu salīdzināšanai tiešsaistē neatkarīgi no izmantotās ierīces (piemēram, klēpjdatora, viedtālruņa, planšetdatora) vai parametra(-iem), kas ir salīdzinājuma pamatā (piemēram, cenas, kvalitātes, lietotāju atsauksmēm). Tiktāl, ciktāl meklētājprogrammu, ceļojumu vai biļešu rezervēšanas portālu, e-komercijas platformu operatori, kas darbojas kā tirgus vairākiem tirgotājiem, izstrādā funkcijas vai lietotnes, kuras paredzētas ražojumu un pakalpojumu salīdzināšanai, uz šīm funkcijām vai lietotnēm arī attiecas termins “salīdzināšanas rīks”.”

Eiropas Komisijas nesen pasūtītajā pētījumā 286 konstatēts, ka populārākie tiešsaistes platformu veidi parasti piedāvā zināmu daudzumu salīdzināšanas pakalpojumu, pat ja bieži vien to salīdzināšanas funkcija neaptver tik daudz dažādu ražojumu vai pakalpojumu kā īpašas salīdzināšanas tīmekļa vietnes. Tas attiecas uz ceļojumu rezervēšanas portāliem, piemēram, Expedia, Tripadvisor, Booking.com un Opodo, un meklētājprogrammām, piemēram, Google un Yahoo. Vairāku tirgotāju e-komercijas platformas, piemēram, Amazon un eBay, arī nodrošina ierobežotu salīdzināšanas funkciju tiem piedāvājumiem, kas uzskaitīti to vietnēs.

NKD piemēro salīdzināšanas rīkam tikai tad, ja to uzskata par “tirgotāju” 2. panta b) apakšpunkta izpratnē, t. i., šo direktīvu nepiemēro salīdzināšanas rīkiem, kas nav profesionālas darbības rezultāts.

Tas, vai salīdzināšanas rīku nodrošinātāji, kas uzskatāmi par tirgotājiem, atbilst pārredzamības prasībām saskaņā ar NKD 6. un 7. pantu, ir jāvērtē katrā gadījumā atsevišķi.

Šajā izvērtējumā varētu būt svarīgi dažādi kritēriji, piemēram, tas, vai minētie nodrošinātāji sniedz informāciju par

·salīdzinājuma pārklājumu (piemēram, nozarēm un tirgotāju skaitu);

·kritērijiem, ko piemēro, lai salīdzinātu un ierindotu ražojumus (piemēram, vai salīdzināšanas rezultātos ir iekļauti apmaksāti vai sponsorēti ražojumi; vai, parādot salīdzināšanas rezultātus, ir skaidri nodalīti ražojumi, kas ir iekļauti vai ierindoti, pamatojoties uz maksājumu, un citi ražojumi; vai ir iekļauti citi papildu pakalpojumi);

·informācijas (jo īpaši par cenu un ražojumu pieejamību) atjaunināšanas biežumu.

Šāda informācija var ļaut patērētājiem saprast, ka ražojumu vai tirgotāju ierindošana var nebūt pilnīga un ka viņi var atrast citus piedāvājumus, izmantojot citu informācijas kanālu. Tas arī palīdzēs izvairīties no riska maldināt patērētājus, izmantojot sarakstus, kas apzīmēti kā “labākais darījums” vai “ieteicamā izvēle”.

Dokumentā “Galvenie salīdzināšanas rīku principi” vairāku ieinteresēto personu grupa salīdzināšanas rīku jomā uzskata:

“Būtu skaidri un pamanāmi jānorāda tie kritēriji, ko izmanto ierindošanai, kā arī — lai attiecīgā gadījumā nodrošinātu, ka patērētāji netiek maldināti — vispārīga informācija par jebkuru konkrētu izmantoto metodoloģiju (…). Salīdzināšanas rīkiem būtu skaidri jānorāda uz salīdzinājumu pilnīgumu un pārklājumu.”

Daži salīdzināšanas rīki izmanto apgalvojumus, piemēram, “labākie darījumi”, lai identificētu ne vienmēr lētākos darījumus, bet drīzāk tos, kas piedāvā labāko cenas un vērtības attiecību. Informācijas noklusēšana par apgalvojuma “labākais darījums” kritērijiem varētu būt maldinoša saskaņā ar NKD 7. pantu.

Saskaņā ar NKD 6. panta 2. punktu salīdzināšanas rīku nodrošinātājiem, kas saskaņā ar NKD uzskatāmi par tirgotājiem un kas veic jebkādus komerciālus paziņojumus, kuri ir tieši saistīti ar ražojuma popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem, jānodrošina, ka informācija, ko sniedz šī platforma, neizraisa nekādu konkurenta produktu, preču zīmju, tirdzniecības nosaukumu un citu atšķirības zīmju sajaukšanu.

Saskaņā ar NKD 6. panta 1. punkta d) apakšpunktu un 7. panta 4. punkta c) apakšpunktu ir skaidri jānorāda kopējā cena vai cenas aprēķināšanas veids, kā arī “vajadzības gadījumā (...) kravas, piegādes vai pasta maksājumi”. Tādējādi, ja salīdzināšanas rīka vietnē nenotiek tieši pārdošanas darījumi un tādēļ nerodas šādi piegādes maksājumi, tie nav jānorāda.

Ja salīdzinātās preces vai pakalpojumi nav identiski, būtu skaidri jānorāda to galveno īpašību atšķirības.

Dokumentā “Galvenie salīdzināšanas rīku principi” vairāku ieinteresēto personu grupa salīdzināšanas rīku jomā uzskata:

“Salīdzināšanas rīkiem būtu jānodrošina, ka visa informācija, ko tie sniedz, ir precīza, jo īpaši, ka informācija par cenu un pieejamību precīzi atbilst piedāvājumam, ko norādījis ražojuma vai pakalpojuma pārdevējs. Pieejamības informācija nekādā gadījumā nedrīkst radīt nepatiesu priekšstatu par deficītu.”

Salīdzināšanas rīki dažreiz parāda cenas, kuras nevar atrast, kad patērētāji apmeklē tā tirgotāja tīmekļa vietni, kas nodrošina reālo ražojumu. 288 Ja salīdzināšanas rīks parāda cenas vai ražojumus, kas nav reāli pieejami, tas varētu būt pretrunā NKD 6. un 7. pantam un atkarībā no apstākļiem vairākiem NKD I pielikumā iekļautā melnā saraksta noteikumiem, kas jebkurā gadījumā aizliedz ēsmas reklāmu (5. punkts), ēsmu un apmaiņu (6. punkts) un to, ka sniedz būtiski nepatiesu informāciju par tirgus apstākļiem, lai pamudinātu patērētājus iegādāties ražojumu ar nosacījumiem, kas ir neizdevīgāki kā normālos tirgus apstākļos (18. punkts). Šis izvērtējums neskar E-komercijas direktīvas 14. un 15. pantu.

Maldinoši paziņojumi par ražojuma ierobežota pieejamību var būt NKD 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

Pieejamie dati liecina 291 , ka bieži vien patērētājiem nav skaidrs to attiecību raksturs, kas pastāv starp salīdzināšanas rīku operatoriem un preču un pakalpojumu pārdevējiem, kuri darbojas to platformās.

Kā aprakstīts 5.2.6. iedaļā par meklētājprogrammām, NKD ir paredzēts, ka visiem tirgotājiem ir skaidri jānošķir autentisks meklēšanas rezultāts no reklāmas. Tas attiecas arī uz salīdzināšanas rīku operatoriem. Šajā saistībā attiecīgie noteikumi ir NKD 6. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 7. panta 2. punkts.

Dokumentā “Galvenie salīdzināšanas rīku principi” vairāku ieinteresēto personu grupa salīdzināšanas rīku jomā uzskata:

“Patērētāji ir skaidri jāinformē, ja līgums vai jebkura cita veida attiecības starp salīdzināšanas rīka operatoru un tirgotāju ietekmē parādīto rezultātu objektivitāti. Ja noklusējuma ierindošanas kārtību ietekmē līguma vai jebkura cita veida attiecības starp salīdzināšanas rīka operatoru un ražotāju/pārdevēju/pakalpojumu sniedzēju / jebkuru citu organizāciju, tas būtu skaidri jāapzīmē, kā arī būtu jādod iespēja patērētājiem ierindot piedāvājumus objektīvā veidā (piemēram, pēc cenas pieaugošā secībā).”

Dokumentā “Galvenie salīdzināšanas rīku principi” ir arī teikts:  

“Salīdzināšanas rīkiem vajadzētu būt pārredzamiem saistībā ar to darījumdarbības un finansēšanas modeļiem, tostarp īpašniekiem, akcionāriem, būtiskiem sakariem ar iekļauto preču ražotājiem, pārdevējiem vai pakalpojumu sniedzējiem. Visi būtiskie sakari ar tirgotājiem, kuru produkti/pakalpojumi tiek salīdzināti salīdzināšanas rīkos, būtu pienācīgi jānorāda.”

Valsts iestādes ir uzskatījušas to, ka salīdzināšanas rīki pienācīgi nenorāda informāciju par apmaksātu iekļaušanu vai izvietošanu, par maldinošu.

Salīdzināšanas rīkiem, kas ierindo produktus, izmantojot rādītājus, kas aprēķināti, pamatojoties uz lietotāju atsauksmēm, būtu jāatbilst arī tiem principiem, kas izskatīti 5.2.8. iedaļā par lietotāju atsauksmju rīkiem.

5.2.8Lietotāju atsauksmju rīki

Daudzas tiešsaistes platformas piedāvā patērētājiem iespēju informēt citus patērētājus par savu pieredzi ar produkta vai pakalpojuma sniedzēju. Tas attiecas uz e-komercijas platformām, meklētājprogrammām, specializētām tūrisma atsauksmju tīmekļa vietnēm, salīdzināšanas rīkiem un sociālajiem tīkliem.

NKD piemēro jebkurai fiziskai vai juridiskai personai, kas ir kvalificējama kā “tirgotājs” saskaņā ar NKD 2. panta b) apakšpunktu. Attiecībā uz patērētāju atsauksmēm šo direktīvu nepiemēro patērētājiem, kas sniedz informāciju par savu pieredzi ar produktiem un pakalpojumiem, ja vien tie nedarbojas tirgotāja vārdā. Tomēr to piemēro daudzu tādu tiešsaistes platformu praksei, kas publicē patērētāju atsauksmes, ciktāl šīs platformas kvalificējamas kā tirgotāji. Jēdziens “tirgotājs” NKD izpratnē ir izskatīts 2.1. iedaļā.

Publicējot lietotāju atsauksmes, platformas operatoram saskaņā ar NKD 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 7. panta 4. punkta a) apakšpunktu ir jāsniedz patiesa informācija par tā pakalpojumu galvenajām īpašībām. Proti, platforma nedrīkst maldināt tās lietotājus par atsauksmju izcelsmi — tai būtu jāizvairās radīt iespaidu, ka atsauksmes, kas ievietotas ar tās starpniecību, ir devuši reāli lietotāji, ja tā nevar to pienācīgi nodrošināt. Šādā gadījumā platformas operatoram būtu skaidri jāinformē par to patērētājs. Savukārt, ja lietotāju atsauksmju rīka nodrošinātājs skaidri norāda, ka tā atsauksmes ir devuši lietotāji, tam būtu jāveic saprātīgi un samērīgi pasākumi, kas — neuzliekot vispārējas saistības veikt pārraudzību vai faktu meklēšanu (sk. E-komercijas direktīvas 15. panta 1. punktu) — palielina šādu atsauksmju iespēju atspoguļot lietotāju reālo pieredzi.

Tie varētu būt, piemēram, šādi pasākumi:

Øtehnisku līdzekļu nodrošināšana, lai pārbaudītu tās personas uzticamību, kas ievieto atsauksmi, piemēram, pieprasot viņam/viņai reģistrēties;

Øtās IP adreses pārbaudīšana, kuru izmanto, lai iesniegtu atsauksmi;

Øtādas informācijas pieprasīšana, ar kuru persona atzīst, ka ir patiesi izmantojusi atsauksmes objektu (piemēram, rezervēšanas numuru).

Dokumentā “Galvenie salīdzināšanas rīku principi” vairāku ieinteresēto personu grupa salīdzināšanas rīku jomā uzskata:

“Salīdzināšanas rīkiem būtu jāveic pasākumi, lai nodrošinātu lietotāju atsauksmju un vērtējumu ticamību, un jāsniedz pārskats par izmantoto metodoloģiju, ciktāl tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu, ka patērētāji netiek maldināti.”

Ja trešās personas tirgotājs ievieto viltotas atsauksmes patērētāju vārdā (vai iesaista e-reputācijas aģentūras, kas to izdara), viņš rīkojas pretēji direktīvas I pielikuma 22. punktam, kas aizliedz praksi, kad kāds “nepatiesi uzdodas par patērētāju”. Tādējādi, visām atsauksmēm, ko tirgotājs publicē kā patērētāja sniegtu informāciju, patiesi jāatspoguļo reāli patērētāju viedokļi, konstatējumi, uzskati vai pieredze.

Izpildiestādes ir ziņojušas par problemātisku praksi, kad atsauksmju tīmekļa vietnes noklusē reālu patērētāju negatīvās atsauksmes, nepaskaidrojot patērētājiem, ka viņiem ir parādīta tikai atsauksmju izlase. 297  

Tā varētu būt maldinoša darbība, kas ir pretrunā NKD 6. pantam, vai maldinoša noklusēšana, kas ir pretrunā NKD 7. pantam. Proti, tas, ka atsauksmju tīmekļa vietne aktīvi rada nepatiesu vai maldinošu kopējo iespaidu par tās raksturu vai darbību un noklusē būtisku informāciju (t. i., neinformē patērētājus par to, ka nav publicētas visas reālās patērētāju atsauksmes), var izraisīt to, ka vidusmēra patērētāji, kas lasa tiešsaistes atsauksmes, turpina izmantot šo tiešsaistes platformu vai pieņem lēmumu sazināties ar tirgotāju, kuru viņi nebūtu pieņēmuši, ja būtu zinājuši, ka negatīvās atsauksmes tiek noklusētas. Atkarībā no apstākļiem šāda reālu atsauksmju noklusēšana varētu būt maldinoša noklusēšana.

Šī prakse varētu arī būt pretrunā profesionālās rūpības prasībām, kas paredzētas NKD 5. panta 2. punktā. Atsauksmju tīmekļa vietnes nevēlēšanās publicēt visas reālās atsauksmes, skaidri neinformējot patērētājus par šo faktu, varētu būt pretrunā īpašas prasmes un rūpības līmenim, kādu var pamatoti gaidīt, lai tiešsaistes platforma, kas sniedz lietotāju atsauksmes, izrāda pret patērētājiem. Tādējādi, lai tirgotāji nodrošinātu atbilstību NKD prasībām, tiem būtu vai nu jāievieto gan pozitīvās, gan negatīvās atsauksmes, vai skaidri jāinformē patērētāji, ka visas attiecīgās atsauksmes netiek ievietotas.

Vēl viena komercprakse ir reālo negatīvo atsauksmju noklusēšana, ja tirgotāji piespiež patērētājus un atsauksmju tīmekļa vietnes nepublicēt par tiem negatīvas atsauksmes. 298

Šāda prakse varētu atbilst termina “maldinošs” definīcijai, kas noteikta NKD 6. un 7. pantā, ja, piemēram, tirgotājs aizliedz negatīvas tiešsaistes atsauksmes, lai saglabātu savu reputāciju un par to netiktu rādītas negatīvas atsauksmes. Šādā situācijā tirgotāja specifikas un tā produktu īpašību vispārējais izklāsts var būt maldinošs, pat ja pārējās pozitīvās atsauksmes ir patiesas. Šī maldināšana, iespējams, varētu likt vidusmēra patērētājam (kas vēl nav sazinājies ar šo tirgotāju) izvēlēties šo tirgotāju, nevis konkurentu, kurš nav iesaistījies šādā negodīgā komercpraksē. Šo praksi varētu arī novērtēt kā tādu, kas ir pretrunā profesionālās rūpības prasībām, kas paredzētas NKD 5. panta 2. punktā.

Ir pilnīgi jāatklāj saikne starp lietotāju atsauksmju rīka nodrošinātāju, kas publicē lietotāja atsauksmi par produktu, un tirgotāju, kas piegādā šo produktu, ja šī saikne var būtiski ietekmēt atsauksmes nozīmi vai ticamību, t. i., ja vidusmēra patērētājs pamatoti nevar saskatīt šo saikni. Tas ļautu patērētājiem saprast, ka attiecībā uz produkta kvalitāti šādas atsauksmes, iespējams, nav tik objektīvas kā nesponsorētas atsauksmes.

Šajā situācijā attiecīgie noteikumi ir:

-NKD 6. panta 1. punkta c) apakšpunkts, kas neļauj tirgotājiem maldināt patērētājus par attiecīgās komercprakses motīviem un pārdošanas procesa īpašībām, un

-7. panta 2. punkts un I pielikuma 22. punkts, kas neļauj tirgotājiem slēpt komercprakses konkrēto komercnolūku.

5.2.9Sociālie plašsaziņas līdzekļi

Tādi sociālie plašsaziņas līdzekļi kā Facebook, Twitter, YouTube, WhatsApp, Instagram un emuāri ļauj lietotājiem veidot profilus un sazināties citam ar citu, tostarp apmainīties ar informāciju un saturu, piemēram, tekstu, attēliem un skaņas datnēm. Sociāls plašsaziņas līdzeklis var būt tērzētava, emuārs vai sociālais tīkls. 300

Daži sociālie plašsaziņas līdzekļi ir kļuvuši par reklāmas, produktu izvietošanas un patērētāju atsauksmju platformām. Tādēļ tie var palielināt slēptas un maldinošas reklāmas risku, ņemot vērā to, ka komercelementus bieži sajauc ar lietotāja radītu sociālo un kultūras saturu. Turklāt patērētāji var izmantot sociālos plašsaziņas līdzekļus tikai kā pakalpojumus informācijas apmaiņai starp patērētājiem un, iespējams, nezināt, ka tirgotāji izmanto sociālos plašsaziņas līdzekļus tirdzniecības nolūkos. Tādēļ NKD 7. panta 2. punktā un I pielikuma 22. punktā paredzētie aizliegumi attiecībā uz slēptu tirdzniecību ir īpaši būtiski. Līdzīga prasība izriet no E-komercijas direktīvas 6. panta a) apakšpunkta.

No vienas puses, saskaņā ar NKD sociālo plašsaziņas līdzekļu platformas pašas par sevi var uzskatīt par “tirgotājiem”. No otras puses, trešās personas tirgotāji bieži izmanto sociālos plašsaziņas līdzekļus, lai nepastarpināti iesaistītos negodīgā komercpraksē pret patērētājiem.

Nenoliedzami, ka sociālajos plašsaziņas līdzekļos noris visdažādākā komercprakse.