Migrācija un patvērums

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 67. pantā ir noteikts Eiropas Savienības (ES) pienākums nodrošināt to, ka netiek veikta personu kontrole pie iekšējām robežām, un izstrādāt uz ES dalībvalstu solidaritāti balstītu kopēju patvēruma, imigrācijas un ārējo robežu kontroles politiku, kas ir taisnīga attiecībā pret ārpussavienības valstu pilsoņiem.

LESD 77. pantā ir noteikts ES pienākums veidot politiku, kas paredz veikt personu kontroli un ārējo robežu šķērsošanas efektīvu uzraudzību, neveikt nekādu personu kontroli, tām šķērsojot iekšējās robežas, un pakāpeniski ieviest integrētu ārējo robežu pārvaldības sistēmu.

LESD 78. pantā ir noteikts ES pienākums īstenot kopēju patvēruma, papildu aizsardzības un pagaidu aizsardzības politiku, lai varētu piešķirt attiecīgu statusu jebkuram ārpussavienības valsts pilsonim, kurš pieprasa starptautisku aizsardzību, un nodrošināt atbilstību neizraidīšanas principam (starptautisko bēgļu tiesību un cilvēktiesību pamatprincips, kas valstīm aizliedz personas atgriezt valstī, kurā pastāv reāls risks, ka pret šīm personām tur tiks vērsta vajāšana, spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās vai citādi tiks pārkāptas viņu cilvēktiesības).

Saskaņā ar LESD 79. pantu ES īsteno imigrācijas politiku, kuras mērķis ir nodrošināt migrācijas plūsmas vadību, taisnīgu attieksmi pret ārpussavienības valstu pilsoņiem, kuri likumīgi uzturas dalībvalstīs, un novērst nelikumīgu ieceļošanu un cilvēku tirdzniecību.

Attiecībā uz likumīgo imigrāciju ES ir pilnvarota izveidot nosacījumus, kas reglamentē ārpussavienības valstu pilsoņu ieceļošanu un likumīgu uzturēšanos dalībvalstīs, tostarp ģimeņu atkalapvienošanās nolūkā. Tomēr dalībvalstīm ir tiesības noteikt uzņemšanas apjomu ārpussavienības valstu pilsoņiem, kuri to teritorijā ierodas, lai meklētu darbu.

ES cenšas novērst un mazināt nelikumīgu imigrāciju, jo īpaši ar efektīvu atgriešanas un atpakaļuzņemšanas politiku, ievērojot cilvēktiesības.

Saskaņā ar LESD 80. pantu uz ES politiku migrācijas un patvēruma jomā attiecas solidaritātes princips un atbildības, tostarp tās finansiālo seku, taisnīga sadalījuma princips dalībvalstu starpā.

Gadu gaitā ES ir attīstījusi un pilnveidojusi tās kopējo pieeju migrācijas un patvēruma jautājumiem. ES kopš 1999. gada ir strādājusi, lai izveidotu kopēju Eiropas patvēruma sistēmu. Eiropas Komisija 2020. gadā publicēja jauno Migrācijas un patvēruma paktu, kas aptver visus dažādos elementus, kuri nepieciešami visaptverošai Eiropas pieejai migrācijas jautājumiem, un kura mērķis ir nodrošināt lielāku saskaņotību, integrējot migrācijas politikas iekšējos un ārējos aspektus. Komisija ierosina uzlabotas, ātrākas un labāk integrētas procedūras visā patvēruma un migrācijas sistēmā un plāno nodrošināt līdzsvarotu, kopēju sistēmu, kas apvieno visus patvēruma un migrācijas politikas aspektus. Tā atzīst, ka efektīvai atgriešanai ir nepieciešamas uzlabotas procedūras Eiropas Savienībā, kas samazina valstu pieeju sadrumstalotību un nodrošina ciešāku sadarbību un solidaritāti starp visām dalībvalstīm.

ES politika migrācijas un patvēruma jomā ir piemērojama visām dalībvalstīm, izņemot Dāniju, kas izmanto tiesības nepiedalīties saskaņā ar 22. protokolu, un Īriju, kas izmanto tiesības piedalīties konkrētos pasākumos saskaņā ar 21. protokolu.

ES robežu politika ietilpst Šengenas acquis un ir piemērojama dalībvalstīm un Šengenas asociētajām valstīm (Islande, Lihtenšteina, Norvēģija un Šveice) saskaņā ar 19. protokolu. Īrija nepiedalās Šengenas acquis pasākumos, kas saistīti ar robežām.