TIESAS SPRIEDUMS

1995. gada 30. novembrī (*)

Direktīva 77/249/EEK – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Advokāti – Prakses atvēršanas iespēja – EK līguma 52. un 59. pants

Lieta C‑55/94

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretējama Padomes 1977. gada 22. marta Direktīva 77/249/EEK par pasākumiem, kas palīdz advokātiem sekmīgi īstenot brīvību sniegt pakalpojumus (OV 1977, L 78, 17. lpp.), ko atbilstoši EK līguma 177. pantam

Consiglio Nazionale Forense (Itālija) iesniedza tiesvedībā starp

Reinhard Gebhard

un

Consiglio dell'Ordine degli Avvocati e Procuratori di Milano.

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji K. N. Kakuris [C. N. Kakouris], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward] (referents) un G. Hiršs [G. Hirsch], tiesneši Dž. F. Mančīni [G. F. Mancini], F. A. Šokveilers [F. A. Schockweiler], Ž. K. Muitiņju di Almeida [J. C. Moitinho      de Almeida], P. J. Dž. Kapteins [P. J. G. Kapteyn], K. Gulmans [C. Gulmann], Dž. L. Marejs [J. L. Murray], P. Janns [P. Jann], H. Ragnemalms [H. Ragnemalm] un L. Sevons [L. Sevón],

ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger],

sekretārs H. A. Rīls [H. A. Ruehl], galvenais administrators,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesnieguši:

–        Reinharda Gebharda [Reinhard Gebhard] vārdā – Reinhards Gebhards, Rechtsanwalt, Masimo Burgiņoli [Massimo Burghignoli], Milānas Advokātu kolēģijas advokāts, Džims Pennings [Jim Penning], Luksemburgas Advokātu kolēģijas advokāts, un Fabrīcio Masoni [Fabrizio Massoni], Briseles Advokātu kolēģijas advokāts,

–        Consiglio dell'Ordine degli Avvocati e Procuratori di Milano [Milānas Advokātu un prokuroru ordeņa padome] vārdā – profesors Bruno Našimbene [Bruno Nascimbene], avvocato,

–        Grieķijas valdības vārdā – Evi Skandalu [Evi Skandalou], Ārlietu ministrijas Īpašo Kopienas juridisko lietu departamenta locekle, un Stamatina Vodina [Stamatina Vodina], šīs ministrijas Īpašo Kopienas juridisko lietu departamenta pētniece, pārstāves,

–        Spānijas valdības vārdā – Alberto Hosē Navarro Gonsaless [Alberto José Navarro González], Kopienas juridisko lietu un institucionālās koordinēšanas ģenerāldirektors, un Migels Bravo-Ferrers Delgado [Miguel Bravo-FerrerDelgado], Kopienas Juridisko lietu departaments, abogado del Estado, pārstāvji,

–        Francijas valdības vārdā – Filips Martinē [Philippe Martinet], Ārlietu ministrijas Juridisko lietu direktorāta ārlietu sekretārs, un Katerina de Salēna [Catherine de Salins], šī direktorāta direktora vietniece, pārstāvji,

–        Apvienotās Karalistes vārdā – Stīvens Breviners [Stephen Braviner], Valsts kases juriskonsultu departaments, pārstāvis, un Daniels Betlehems [Daniel Bethlehem], barrister,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – Marī Žozē Žonsī [Marie-José Jonczy], padomniece juridiskajos jautājumos, un Enriko Traversa [Enrico Traversa], Kopienas Juridiskais dienests, pārstāvji,

uzklausījusi ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 1995. gada 20. jūnijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 1993. gada 16. decembra rīkojumu, kas Tiesā saņemts 1994. gada 8. februārī, Consiglio Nazionale Forense [Nacionālā krimināllietu padome] atbilstoši EK līguma 177. pantam iesniedza Tiesai divus prejudiciālus jautājumus par to, kā interpretējama Padomes 1977. gada 22. marta Direktīva 77/249/EEK par pasākumiem, kas palīdz advokātiem sekmīgi īstenot brīvību sniegt pakalpojumus (OV L 78, 17. lpp.).

2        Šie jautājumi tika izvirzīti disciplinārlietā, ko Milānas Advokātu un prokuroru ordeņa padome (turpmāk tekstā – “Milānas Advokātu kolēģijas padome”) uzsāka pret R. Gebhardu, kuram pārmet pienākumu, ko tam uzliek 1982. gada 9. februāra Likums Nr. 31 par pakalpojumu sniegšanas brīvību advokātiem, kas ir kādas Eiropas Kopienas dalībvalsts pilsoņi (1982. gada 12. februāra GURI Nr. 42), neizpildi, veicot Itālijā pastāvīgu profesionālo darbību paša izveidotajās praksēs un izmantojot titulu “avvocato” (advokāts).

3        No lietas materiāliem un informācijas, kas sniegta, atbildot uz Tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem, izriet, ka Vācijas pilsonis R. Gebhards Vācijā bija tiesīgs praktizēt advokāta [Rechtsanwalt] profesijā kopš 1977. gada 3. augusta. Viņš ir Štutgartes Advokātu kolēģijas loceklis, un Štutgartē viņš ir “neatkarīgs līdzstrādnieks” vairākās praksēs [Bürogemeinschaft], lai gan viņam pašam Vācijā prakses nav.

4        Kopš 1978. gada marta R. Gebhards kopā ar sievu, Itālijas pilsoni, un trim bērniem dzīvo Itālijā. Viņa ienākumi tiek pilnīgi aplikti ar nodokli Itālijā, kas ir viņa dzīvesvietas valsts.

5        R. Gebhards profesionālo darbību Itālijā veicis kopš 1978. gada 1. marta vispirms kā brīvais līdzstrādnieks [con un rapporto di libera collaborazione] vairākās advokātu praksēs, kas asociēti darbojas Milānā, bet no 1980. gada 1. janvāra līdz 1989. gada sākumam – kā šo prakšu asociētais loceklis [associato]. Par viņa darbību šajās praksēs nav izteikti nekādi pārmetumi.

6        1989. gada 30. jūlijā R. Gebhards Milānā atvēra savu praksi, kurā kopā ar viņu strādā itāliešu advokāti [avvocati] un prokurori [procuratori]. Atbildot uz Tiesas rakstveida jautājumu, R. Gebhards norāda, ka viņš reizēm ir uzdevis saviem līdzstrādniekiem darboties tiesvedībā, kurā iesaistīti itāliešu klienti Itālijā.

7        R. Gebhards apliecina, ka viņš Itālijā galvenokārt veic darbību, kas neietilpst juridiskās darbības jomā, sniedzot palīdzību un pārstāvību vācu valodā runājošiem klientiem (65 % no viņa apgrozījuma), kā arī pārstāv itāļu valodā runājošus klientus Vācijā un Austrijā (30 % no viņa apgrozījuma). Atlikušie 5 % gadījumu ir palīdzība itāliešu juristiem praktiķiem, kuru klienti saskārušies ar Vācijas tiesību problēmām.

8        Vairāki praktizējoši itāliešu juristi, arī itāliešu advokāti, ar kuriem R. Gebhards bijis saistīts līdz 1989. gadam, iesniedza sūdzību Milānas Advokātu kolēģijas padomē. Viņi sūdzējās par to, ka viņš izmanto titulu “advokāts” savā veidlapā, ko lieto profesionāliem mērķiem, ka viņš izmantojis šo titulu, piedaloties tiesas sēdēs Pirmās instances tiesā [Pretura] un Milānas tiesā [Tribunale di Milano], kā arī veicis profesionālo darbību, izmantojot nosaukumu “Studio Legale Gebhard”.

9        Milānas Advokātu kolēģijas padome aizliedza R. Gebhardam izmantot titulu “advokāts”. Pēc tam 1991. gada 19. septembrī tā nolēma uzsākt pret viņu disciplinārlietu par to, ka viņš pārkāpis pienākumus, ko nosaka Likums Nr. 31/82, paša izveidotajās praksēs Itālijā pastāvīgi veicot profesionālu darbību un izmantojot advokāta titulu.

10      1991. gada 14. oktobrī R. Gebhards iesniedza Milānas Advokātu kolēģijas padomē pieteikumu par iekļaušanu Advokātu kolēģijas biedru sarakstā. Viņa pieteikums bija pamatots ar Padomes 1988. gada 21. decembra Direktīvu 89/48/EEK par vispārējo sistēmu tādu augstākās izglītības diplomu atzīšanai, ko piešķir par vismaz trīs gadu profesionālo izglītību (OV 1989, L 19, 16. lpp.), un faktu, ka viņš Itālijā bija veicis 10 gadu ilgu pārbaudes praksi. Nekādi fakti neliecina, ka Advokātu kolēģijas padome būtu pieņēmusi oficiālu lēmumu saistībā ar šo pieteikumu.

11      1991. gada 19. septembrī sāktā disciplinārlieta beidzās ar 1992. gada 30. novembra lēmumu, ar kuru Milānas Advokātu kolēģijas padome noteica R. Gebhardam sankcijas, uz sešiem mēnešiem apturot profesionālās darbības veikšanu [sospensione dell' esercizio dell'attività professionale].

12      R. Gebhards par šo lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Nacionālajā krimināllietu padomē, tomēr precizējot, ka viņa apelācijas sūdzība attiecas arī uz netiešo atteikumu uz viņa pieteikumu par iekļaušanu Advokātu kolēģijas locekļu sarakstā. Apelācijas sūdzībā viņš īpaši uzsvēra, ka Direktīva 77/249/EEK piešķir viņam tiesības veikt profesionālo darbību, izmantojot savas prakses Milānā.

13      Direktīva 77/249/EEK attiecas uz advokātu darbību, sniedzot pakalpojumus. Tā nosaka, ka pakalpojumu sniedzējam advokātam jāizmanto profesionālais nosaukums, kas tiek lietots dalībvalstī, no kuras viņš nāk, izsakot šo nosaukumu attiecīgās valsts valodā vai vienā no tās valodām, ar norādi uz profesionālo organizāciju, kura viņam atļāvusi praktizēt, vai tiesas nosaukumu, kurā viņš ir pilnvarots praktizēt saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem (3. pants).

14      Direktīva nošķir, pirmkārt, darbības, kas saistītas ar klienta pārstāvēšanu tiesvedības procesā vai valsts iestādēs, un, otrkārt, visas citas darbības.

15      Veicot pārstāvības darbības, advokātam jāievēro uzņēmējdalībvalsts profesionālās ētikas normas, neierobežojot viņa pienākumus tajā dalībvalstī, no kuras viņš nāk (4. panta 2. punkts). Attiecībā uz visām citām darbībām advokāts ir pakļauts tās dalībvalsts profesionālās ētikas nosacījumiem un normām, no kuras viņš nāk, neierobežojot tās normas, lai kāds būtu to avots, kuras reglamentē šo profesiju uzņēmējdalībvalstī, it īpaši tās, kuras attiecas uz advokāta darbības nesavienojamību ar citu darbību veikšanu šajā valstī, profesionālo noslēpumu, attiecībām ar citiem advokātiem, aizliegumu tam pašam advokātam pārstāvēt puses, kurām ir savstarpēji konfliktējošas intereses, un publicitāti (4. panta 4. punkts).

16      Direktīvas 77/249/EEK 4. panta 1. punkts noteic: “Darbības saistībā ar klienta pārstāvēšanu tiesvedības procesā vai valsts iestādēs veic katrā uzņēmējdalībvalstī saskaņā ar nosacījumiem, kuri piemērojami attiecībā uz šajā valstī reģistrētajiem advokātiem, izņemot jebkurus nosacījumus, kas prasa uzturēšanās tiesības vai reģistrāciju profesionālā organizācijā šajā valstī”.

17      Direktīva 77/249/EEK Itālijā tika ieviesta ar Likumu Nr. 31/82, kura 2. pants nosaka:

“[Dalībvalstu pilsoņiem, kuriem piešķirtas tiesības praktizēt advokāta profesijā tajā dalībvalstī, no kuras viņi nāk,] ir atļauts veikt īslaicīgu [con carattere di temporaneità] advokāta profesionālo darbību ar tiesvedību saistītās un ar tiesvedību nesaistītās lietās saskaņā ar detalizētiem noteikumiem, kas ietverti šajā sadaļā.

Iepriekšējā daļā minēto profesionālo darbību veikšanai Republikas teritorijā dibināt praksi vai galveno biroju, vai filiāli nav atļauts.”

18      Šādos apstākļos Nacionālā krimināllietu padome apturēja tiesvedību un vērsās Tiesā, lai saņemtu prejudiciālu nolēmumu šādos jautājumos:

“a) Vai 1982. gada 9. februāra Likuma Nr. 31 2. pants, kas attiecas uz pakalpojumu sniegšanas brīvību advokātiem, kuri ir Eiropas Kopienas dalībvalsts pilsoņi (likums pieņemts, lai īstenotu Padomes 1977. gada 22. marta Direktīvu 77/249/EEK), un kas aizliedz “Republikas teritorijā dibināt praksi vai galveno biroju, vai filiāli”, atbilst minētās direktīvas normām, ņemot vērā, ka direktīvā nav nekādas atsauces uz faktu, ka biroja atvēršanas iespēja varētu tikt interpretēta kā praktizējošā advokāta nodoms veikt darbības nevis īslaicīgi vai neregulāri, bet gan pastāvīgi?

b) Kādi kritēriji piemērojami, lai izvērtētu, vai advokāta darbībai, ko tas veic saskaņā ar minētajā direktīvā noteikto sistēmu, ir vai nav īslaicīgs raksturs – kritēriji, kas balstās uz advokāta sniegto pakalpojumu ilgumu vai regularitāti?”

19      Attiecībā uz prejudiciālo jautājumu formulējumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesas kompetencē neietilpst lēmumi par valstu tiesību normu atbilstību Kopienu tiesībām. Tomēr Tiesas kompetencē ir sniegt valsts tiesai visus ar Kopienu tiesību interpretāciju saistītos kritērijus, kas tai ļautu izvērtēt šo atbilstību saistībā ar lēmumu, kas tai jāpieņem izskatāmajā lietā (īpaši skat. 1995. gada 11. augusta spriedumu lietā C‑63/94 Belgapom, Recueil, I‑2467. lpp., 7. punkts).

20      Vispirms ir jānorāda, ka situācijā, ja Kopienas pilsonis pārceļas uz citu Kopienas dalībvalsti, lai tur veiktu saimniecisko darbību, uz viņu attiecas vai nu Līguma nodaļa par darba ņēmējiem, vai nodaļa par tiesībām veikt uzņēmējdarbību, vai arī nodaļa par pakalpojumiem – šīs nodaļas ir savstarpēji izslēdzošas.

21      Tā kā jautājumi būtībā ir saistīti ar jēdzieniem “uzņēmējdarbība” un “pakalpojumu sniegšana”, nodaļu par darba ņēmējiem kā nesaistītu ar konkrētajiem jautājumiem var neņemt vērā.

22      Turklāt ir jānorāda, ka noteikumi nodaļā par pakalpojumiem ir pakļauti nodaļai par uzņēmējdarbību tādā ziņā, ka, pirmkārt, 59. panta pirmās daļas formulējums paredz attiecīgā pakalpojuma sniedzēja un saņēmēja “uzņēmējdarbību” divās dažādās dalībvalstīs, otrkārt, 60. panta pirmā daļa paredz piemērot noteikumus par pakalpojumiem tikai tad, ja nav piemērojami noteikumi par uzņēmējdarbību. Tāpēc jāizvērtē “uzņēmējdarbības” jēdziena saturs.

23      Tiesības veikt uzņēmējdarbību, ko nosaka Līguma 52. un 58. pants, tiek piešķirtas gan juridiskām personām 58. panta izpratnē, gan fiziskām personām, kas ir Kopienas dalībvalsts pilsoņi. Ievērojot Līgumā noteiktos izņēmumus un nosacījumus, tas ļauj pašnodarbinātām personām uzsākt un izvērst jebkādu darbību, dibināt uzņēmumus un īstenot to darbību, veidot pārstāvniecības, filiāles vai meitasuzņēmumus jebkuras citas dalībvalsts teritorijā.

24      Tātad persona Līguma izpratnē var veikt darbību vairāk nekā vienā dalībvalstī, un tas īpaši attiecas uz uzņēmumiem, veidojot pārstāvniecības, filiāles vai meitasuzņēmumus (52. pants), bet, kā to noteikusi Tiesa brīvo profesiju gadījumā, – izveidojot otru profesionālās darbības bāzes vietu (skat. 1984. gada 12. jūlija spriedumu lietā 107/83 Klopp, Recueil, 2971. lpp., 19. punkts).

25      Līguma izpratnē uzņēmējdarbības jēdziens ir ļoti plašs; tas dod iespēju Kopienas pilsonim stabili un ilgstoši iesaistīties arī tās dalībvalsts saimnieciskajā dzīvē, kas nav viņa izcelsmes valsts, un gūt no tā labumu, tādējādi Kopienā sekmējot savstarpēju saimniecisku un sociālu mijiedarbību pašnodarbinātu personu darbības jomā (šajā sakarā skat. 1974. gada 21. jūnija spriedumu lietā 2/74 Reyners, Recueil, 631. lpp., 21. punkts).

26      Turpretī gadījumā, kad pakalpojumu sniedzējs pārceļas uz citu dalībvalsti, nodaļa par pakalpojumiem, īpaši 60. panta trešā daļa, noteic, ka šā pakalpojumu sniedzēja darbībai jābūt īslaicīgai.

27      Kā norādījis ģenerāladvokāts, izvērtējamo darbību īslaicīgums jānosaka ne tikai pēc pakalpojuma sniegšanas ilguma, bet arī pēc regularitātes, periodiskuma un pastāvīguma. Fakts, ka pakalpojumu sniegšana ir īslaicīga, nenozīmē, ka Līguma izpratnē pakalpojumu sniedzējs uzņēmējvalstī nevar sev nodrošināt kādu infrastruktūru (tostarp biroju, prakses vai pieņemšanas telpas) tiktāl, ciktāl tā nepieciešama attiecīgo pakalpojumu sniegšanai.

28      Tomēr šī situācija ir jānošķir no R. Gebharda gadījuma, jo viņš, būdams vienas dalībvalsts pilsonis, stabili un pastāvīgi veic profesionālu darbību citā dalībvalstī, kurā, izmantojot profesionālās darbības bāzes vietu, tostarp vēršas pie šīs dalībvalsts pilsoņiem. Uz tādu pilsoni attiecas nodaļa par tiesībām veikt uzņēmējdarbību, nevis nodaļa par pakalpojumiem.

29      Milānas Advokātu kolēģijas padome norādīja, ka tādu personu kā R. Gebhards Līguma izpratnē nevar uzskatīt par tādu, kas veic “uzņēmējdarbību” dalībvalstī, kas šajā gadījumā ir Itālija, ja viņš nav iesaistīts šīs valsts profesionālajā organizācijā vai vismaz neveic darbību sadarbībā vai saistībā ar personām, kas iesaistītas šādā organizācijā.

30      Šāda argumentācija nav pieņemama.

31      Noteikumi par tiesībām veikt uzņēmējdarbību attiecas uz darbības uzsākšanu un tās īstenošanu (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Reyners, 46. un 47. punkts). Faktiski piederība profesionālajai organizācijai var būt nosacījums attiecīgu darbību uzsākšanai un to īstenošanai, taču to nevar uzskatīt par šīs uzņēmējdarbības pamatelementu.

32      Tātad jautājums par to, vai kādas dalībvalsts pilsonim ir iespējams īstenot savas tiesības uz uzņēmējdarbību un kādi ir nosacījumi to īstenošanai, ir jāskata saistībā ar tām darbībām, kuras viņš nodomājis veikt uzņēmējdalībvalsts teritorijā.

33      Saskaņā ar 52. panta otrās daļas noteikumiem tiesības veikt uzņēmējdarbību ir izmantojamas atbilstoši nosacījumiem, kas tiesību aktos noteikti tās dalībvalsts pilsoņiem, kurā uzņēmējdarbību plānots veikt.

34      Ja uzņēmējdalībvalsts tiesību normas neregulē konkrētās darbības un tās pilsoņiem tātad nav vajadzīga nekāda konkrēta kvalifikācija, lai veiktu šādu darbību, arī jebkuras citas dalībvalsts pilsonim ir tiesības uzsākt un īstenot uzņēmējdarbību minētās dalībvalsts teritorijā.

35      Tomēr normatīvajos un administratīvajos aktos var noteikt konkrētas prasības atsevišķu pašnodarbināto darbības veidu uzsākšanai un to īstenošanai, ja tas ir pamatots ar vispārējas nozīmes interesēm, piemēram, prasības, kas attiecas uz organizāciju, kvalifikāciju, profesionālo ētiku, uzraudzību un atbildību (skat. 1977. gada 28. aprīļa spriedumu lietā C‑71/76 Thieffry, Recueil, 765. lpp., 12. punkts). Tādos aktos var noteikt, ka konkrētas darbības veikšanai ir vajadzīgs diploms, apliecība vai cits oficiāls kvalifikācijas apliecinājums, personu piederība noteiktai profesionālajai organizācijai vai pakļaušanās konkrētām prasībām vai uzraudzībai. Tajos var arī definēt nosacījumus profesionālā nosaukuma (titula), piemēram, “advokāts” [avvocato] lietošanai.

36      Ja konkrētu darbību uzsākšanu un īstenošanu uzņēmējdalībvalstī regulē šādi noteikumi, citas dalībvalsts piederīgajam, kas nodomājis uzņēmējdalībvalstī veikt attiecīgās darbības, ir jāievēro šie noteikumi. Šā iemesla dēļ 57. pantā ir noteikts, ka Padomei jāizdod direktīvas, piemēram, Direktīva 89/48, kas nosaka, pirmkārt, diplomu, apliecību un citu oficiālo kvalifikācijas dokumentu savstarpējo atzīšanu un, otrkārt, valstu tiesību normu saskaņošanu attiecībā uz pašnodarbināto personu darbības uzsākšanu un īstenošanu.

37      Tomēr no Tiesas judikatūras izriet, ka valstu pasākumiem, kas var traucēt vai apgrūtināt ar Līgumu nodrošināto pamatbrīvību piemērošanu, jāatbilst četriem nosacījumiem: tie jāīsteno bez diskriminācijas, tiem jābūt attaisnojamiem ar vispārējas nozīmes interešu noteiktām obligātām prasībām, tiem jāspēj nodrošināt plānotā mērķa sasniegšanu un tie nedrīkst pārsniegt šā mērķa sasniegšanai nepieciešamo (skat. 1993. gada 31. marta spriedumu lietā C‑19/92 Kraus, Recueil, I‑1663. lpp., 32. punkts).

38      Tāpat, piemērojot savus noteikumus, dalībvalstis nedrīkst ignorēt attiecīgās personas citā dalībvalstī jau iegūtās zināšanas un pieredzi (skat. 1991. gada 7. maija spriedumu lietā C‑340/89, Vlassopoulou, Recueil, I‑2357. lpp., 15. punkts). Tātad dalībvalsts tiesību aktos jāņem vērā diplomu līdzvērtība (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Thieffry, 19. un 27. punkts) un vajadzības gadījumā jāsalīdzina valsts tiesību normās noteiktās zināšanu un kvalifikācijas prasības ar attiecīgās personas zināšanām un kvalifikāciju (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Vlassopoulou, 16. punkts).

39      Ievērojot iepriekš minēto, uz Consiglio Nazionale Forense jautājumiem ir jāatbild šādi:

–        pakalpojumu sniegšanas īslaicīgums, ko nosaka EK līguma 60. panta trešā daļa, ir jāizvērtē pēc pakalpojumu ilguma, regularitātes, periodiskuma un pastāvīguma;

–        pakalpojumu sniedzējs Līguma izpratnē uzņēmējdalībvalstī var veidot infrastruktūru, kas nepieciešama attiecīgo pakalpojumu sniegšanai;

–        uz vienas dalībvalsts pilsoni, kurš stabili un pastāvīgi veic profesionālu darbību citā dalībvalstī, kurā, izmantojot profesionālās darbības bāzes vietu, tostarp vēršas pie šīs dalībvalsts pilsoņiem, attiecas nodaļa par tiesībām veikt uzņēmējdarbību, nevis nodaļa par pakalpojumiem;

–        vienas dalībvalsts pilsoņa iespējas īstenot savas tiesības veikt uzņēmējdarbību un šo tiesību izmantošanas nosacījumi jānosaka, ņemot vērā, kādu darbību viņš ir nodomājis veikt uzņēmējdalībvalsts teritorijā;

–        ja uzņēmējdalībvalstī noteikta darbības veida uzsākšana netiek regulēta, jebkuras citas dalībvalsts pilsonim ir tiesības uzsākt attiecīgo darbību uzņēmējdalībvalsts teritorijā. Savukārt tad, ja noteiktas darbības uzsākšanu vai tās īstenošanu uzņēmējdalībvalstī regulē konkrēti nosacījumi, citas dalībvalsts pilsonim, kurš nodomājis šajā dalībvalstī īstenot attiecīgo darbību, principā ir jāievēro minētie nosacījumi;

–        tomēr valstu pasākumiem, kas var traucēt vai apgrūtināt ar Līgumu nodrošināto pamatbrīvību piemērošanu, jāatbilst četriem nosacījumiem: tie jāīsteno bez diskriminācijas, tiem jābūt pamatotiem ar vispārējas nozīmes interešu noteiktām obligātām prasībām, tiem jāspēj nodrošināt plānotā mērķa sasniegšanu un tie nedrīkst pārsniegt šā mērķa sasniegšanai nepieciešamo;

–        tāpat dalībvalstīm ir jāņem vērā diplomu līdzvērtība un vajadzības gadījumā jāsalīdzina valsts likumos noteiktās zināšanu un kvalifikācijas prasības ar attiecīgās personas zināšanām un kvalifikāciju.

 Par tiesāšanās izdevumiem

40      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Itālijas valdībai, Grieķijas valdībai, Spānijas valdībai, Francijas valdībai un Apvienotās Karalistes valdībai, kā arī Eiropas Kopienu Komisijai, kuras ir iesniegušas Tiesai savus apsvērumus, nav atlīdzināmi. Tā kā lietas dalībniekiem pamata prāvā šī tiesvedība ir stadija procesā, ko izskata valsts tiesa, minētā tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, kurus tai ar 1993. gada 16. decembra rīkojumu uzdevusi Consiglio Nazionale Forense, nospriež:

1)      Pakalpojumu sniegšanas īslaicīgums, ko paredz EK līguma 60. panta trešā daļa, ir jāizvērtē pēc pakalpojumu ilguma, regularitātes, periodiskuma un pastāvīguma;

2)      pakalpojumu sniedzējs Līguma izpratnē uzņēmējdalībvalstī drīkst veidot infrastruktūru, kas vajadzīga attiecīgo pakalpojumu sniegšanai;

3)      uz vienas dalībvalsts pilsoni, kas stabili un pastāvīgi veic profesionālu darbību citā dalībvalstī, kurā, izmantojot profesionālās darbības bāzes vietu, tostarp vēršas pie šīs dalībvalsts pilsoņiem, attiecas nodaļa par tiesībām veikt uzņēmējdarbību, nevis nodaļa par pakalpojumiem;

4)      vienas dalībvalsts pilsoņa iespēja īstenot savas tiesības veikt uzņēmējdarbību un šo tiesību īstenošanas nosacījumi jānosaka, ņemot vērā, kādu darbību viņš nodomājis veikt uzņēmējdalībvalsts teritorijā;

5)      ja uzņēmējdalībvalstī noteikta darbības veida uzsākšana netiek regulēta, jebkuras citas dalībvalsts pilsonim ir tiesības uzsākt un izvērst attiecīgo darbību uzņēmējdalībvalsts teritorijā. Savukārt tad, ja noteiktas darbības uzsākšanu vai tās īstenošanu uzņēmējdalībvalstī regulē konkrēti nosacījumi, citas dalībvalsts pilsonim, kas nodomājis uzņēmējdalībvalstī veikt attiecīgo darbību, ir jāievēro šie nosacījumi;

6)      valstu pasākumiem, kas var traucēt vai apgrūtināt ar Līgumu nodrošināto pamatbrīvību piemērošanu, jāatbilst četriem nosacījumiem: tie jāīsteno bez diskriminācijas, tiem jābūt pamatotiem ar vispārējas nozīmes interešu noteiktām obligātām prasībām, tiem jāspēj nodrošināt plānotā mērķa sasniegšanu un tie nedrīkst pārsniegt šā mērķa sasniegšanai nepieciešamo;

7)      dalībvalstīm jāņem vērā diplomu līdzvērtība un vajadzības gadījumā jāsalīdzina valsts likumos noteiktās zināšanu un kvalifikācijas prasības ar attiecīgās personas zināšanām un kvalifikāciju.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1995. gada 30. novembrī.

* Tiesvedības valoda – itāļu.