6.2.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 32/1

(1)

Pēc Komisijas dienestu rīcībā nonākušās informācijas par Francijā pastāvošu Lauksaimnieciskas izcelsmes piesārņojumu kontroles programmu (tālāk tekstā “LIPKP” jeb “programma”) Komisija 2000. gada 24. februārī nosūtīja vēstuli Francijas iestādēm, lai prasītu precizējumus par minētās programmas piemērošanu kopš 1994. gada. Ar 2000. gada 31. maija vēstuli Francija nosūtīja informāciju, kuras atsevišķas daļas apstiprina LIPKP pastāvēšanu kopš 1994. gada. Ar 2000. gada 11. jūlija vēstuli Komisija pieprasīja papildu informāciju. Francijas iestādes atbildēja ar 2000. gada 26. decembra vēstuli.

(2)

Francijas iestādes 1991. gada 13. februārī bija paziņojušas par valsts atbalstu par labu cūkkopības saimniecību videi ar mērķi atbalstīt individuālas investīcijas. Komisija atļāva atbalstu ar 1991. gada 11. decembra vēstuli (2). Bez tam Francijas iestādes 1993. gada 20. aprīlī kādas līdzfinansētas strukturālas programmas ietvaros un saskaņā ar Kopienas 1991. gada 15. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2328/91 par lauksaimniecības struktūru efektivitātes uzlabošanu (3) 29. panta 4. punkta nosacījumiem iesniedza 1993. gada 2. marta apkārtrakstu DEPSE/SDEE Nr. 93-7005 un 1992. gada 5. novembra apkārtrakstu DEPSE/SDEE Nr. 7027 par atbalstu investīcijām liellopu un teļa gaļas nozarē. Saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 2328/91 1993. gada 29. jūlijā Komisija pieņēma lēmumu, kas atļauj Kopienas finansiālu līdzdalību šajā kopīgajā darbībā (4). Valsts atbalsts tomēr netika paziņots Komisijai Līguma 88. panta 3. punkta izpratnē (5). Saskaņā ar Francijas varasiestāžu nostāju šie pasākumi, kas veikti pirms LIPKP stāšanās spēkā, tika tajā integrēti caur 1994. gada 22. aprīļa apkārtrakstu DEPSE Nr. 7016. Tie tātad sastāda LIPKP liellopu un teļa gaļas un cūkgaļas sadaļu. Arī šis apkārtraksts netika paziņots Komisijai Līguma 88. panta 3. punkta izpratnē.

(3)

Francijas varasiestādes ar 1994. gada 13. jūnija vēstuli paziņoja par valsts atbalstu investīcijām vides aizsardzībai putnkopībā. Šo shēmu, kas vēlāk tika integrēta LIPKP, kurā tā sastāda putnkopības sadaļu, Komisija atļāva ar 1995. gada 26. aprīļa vēstuli (6).

(4)

Francijas varasiestādes Līguma 88. panta 3. punkta izpratnē nepaziņoja ne 1993. gada 8. oktobra nolīgumu, ar kuru tika izveidota programma, ne arī kādu citu dokumentu, kas detalizēti noteiktu LIPKP raksturīgās iezīmes, kas attiecas konkrēti uz programmas finansējuma atslēgu (7). Komisija netika informēta konkrēti par ūdens dienestu līdzdalību minētās programmas finansējumā.

(5)

Turklāt attiecībā uz liellopu audzēšanas nozari Francijas varasiestādes nepaziņoja Komisijai paredzēto atbalstu investīcijām.

(6)

Komisijai netika iesniegts neviens paziņojums attiecībā uz jaunajiem lauksaimniekiem.

(7)

Ar 2001. gada 11. aprīļa vēstuli Komisija informēja Franciju par savu lēmumu sākt procedūru, kas paredzēta Līguma 88. panta 2. punktā, iebilstot pret LIPKP. Šis lēmums attiecas vienīgi uz LIPKP piemērošanu laikā no 1994. līdz 2000. gadam.

(8)

Komisijas lēmums sākt procedūru tika publicēts Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī  (8). Komisija uzaicināja pārējās dalībvalstis un ieinteresētās trešās puses iesniegt savas apsvērumus par apspriežamajām atbalsta shēmām. Komisija nesaņēma piezīmes no trešām pusēm. Francijas varasiestādes atsūtīja savas piezīmes 2001. gada 21. jūnija vēstulē.

(9)

Komisija atļāva LIPKP atjaunošanu, sākot no 2001. gada, ar 2001. gada 30. oktobra vēstuli (9).

(10)

LIPKP ir starp Francijas Valsti un profesionālām Francijas lauksaimniecības organizācijām 1993. gada 8. oktobrī noslēgta nolīguma rezultāts. Tā stājās spēkā 1994. gada 1. janvārī. Programmas mērķis ir ļaut lauksaimniekiem piemērot viņu aprīkojumu un prakses labākai vides aizsardzībai un jo īpaši ūdens aizsardzībai. Konstatētie piesārņojumi, kas ir šīs programmas priekšmets, ir tādi ūdens piesārņojumi, ko radījuši līdzekļi pret augu slimībām un minerālas un organiskas izcelsmes mēslojums.

(11)

LIPKP mērķis jo īpaši ir panākt, lai tiktu ievērota Padomes 1991. gada 12. decembra Direktīva 91/676/EEK attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumiem, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, (10) (tālāk tekstā “Direktīva par nitrātiem”), kā arī valsts noteikumi veiksmīgu lauksaimniecības prakšu kodeksa ieviešanai. Tā attiecas uz visiem ražošanas veidiem: saimniecībām un kultūrām.

(12)

Lai panāktu atbilstību un novērstu ūdens resursu piesārņošanu ar dzīvnieku izkārnījumiem, tika uzskatīts par nepieciešamu veikt darbus, lai uzlabotu saimniecību ēkas un notekūdeņu kontroli. Vienīgi ēkās realizējamo darbu izmaksas tolaik tika aptuveni aprēķinātas uz 1 miljardu euro laikposmam līdz 2002. gadam. Tika uzsākta investīciju programma, kuras pieņemtais kopējais finansējuma plāns bija šāds: audzētāji, 1/3; paritāri valsts (Lauksaimniecības un zvejniecības ministrija) un teritoriālās pašvaldības, 1/3; ūdens dienesti (11), 1/3. Kompensācijai audzētāji, kas var saņemt atbalstu, tiek pakļauti piesārņojuma iemaksai, ko iekasē ūdens dienesti.

(13)

Ar 1994. gada 24. februāra notu iesaistītajām administratīvajām instancēm Francijas Vides un Lauksaimniecības ministrijas precizēja procedūras elementus, ko izklāstījusi nacionālā uzraudzības komiteja, kas atbildīga par programmas ieviešanu: plānojumu, finansējuma atslēgas, piemērošanu audzētājiem.

(14)

Attiecībā uz programmas saistību ar noteiktajām iekārtām, Francijas varasiestādes šajā notā norādīja, ka audzētāju interesēs ir tas, lai tad, kad vienā vai vairākos piesārņojuma kontroles līgumos paredzētie darbi būs paveikti, tie būtu saskaņā ar Ministriju 1992. gada 29. februāra rīkojumiem par saimniecībām, attiecībā uz nosacījumiem, kas skar ūdens aizsardzību.

(15)

LIPKP ieviešana atbilda ar nozari saistītai pieejai un tika īstenota, izmantojot sīki izstrādātus atbalsta noteikumus ietverošus apkārtrakstus, ko Lauksaimniecības un zvejniecības ministrija izstrādāja reģionu un departamentu prefektiem. Pēc Komisijas pieprasījuma Francijas varasiestādes tai nosūtīja šādu apkārtrakstu kopijas:

(16)

Atbalsta saņēmēji bija lauksaimniecībā izmantojamu zemes īpašumu lietotāji vai īpašnieki, konkrēti liellopu, cūkkopības un putnkopības nozarēs. Attiecībā uz tiem investīciju mērķis bija jau pastāvošo ēku iekārtošana, lai palielinātu dzīvnieku izkārnījumu krājumu iespējas un uzlabotu krājumu vietu aprīkojumu, lai sasniegtu Direktīvas par nitrātiem normu prasīto līmeni (12).

(17)

Finansējums pastāvēja kā valsts ieguldījums 35 % līmenī no izmaksām kapitāla dotācijas veidā, kas sedz 30 % no izmaksām, kam var tikt pievienots aizdevums ar atvieglotiem nosacījumiem, kura subsīdijas ekvivalents atbilstu 5 % no izmaksām. Ūdens dienestu līdzdalība 1/3 līmenī no izmaksām nebija norādīta 15. apsvērumā minētajos apkārtrakstos.

(18)

Attiecībā uz liellopu un cūkkopības nozarēm bija arī plānotas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, kas īsteno savu projektu Materiālā uzlabojuma plāna (MUP) ietvaros nelabvēlīgajos reģionos caur atbalstu kapitālam par 30 % un caur atbalstu, kura subsīdijas ekvivalents ir 15 %. Procentu līmeņi ir augstāki, ja bez tam ir runa par jauniem lauksaimniekiem (43,75 % līdzenumu reģionā un 56,25 % nelabvēlīgā reģionā). Putnkopības nozarē attiecībā uz jaunajiem lauksaimniekiem ir paredzēts vidēji 5 % paaugstinājums vienam aizdevumam ar atvieglotiem nosacījumiem.

(19)

Ar 1996. gada 15. janvāra apkārtrakstu DEPSE/SDEEA Nr. 7001 tika grozītas atbalsta procentu likmes par labu jaunajiem lauksaimniekiem, kas uzsākuši darbību, sākot no 1996. gada 1. janvāra. Kapitāla dotācijas procentu likme ir robežās no 30 % līdz 35 % nelabvēlīgajos reģionos un prioritārajās lauksaimniecības attīstības teritorijās. Neviens aizdevums ar atvieglotiem nosacījumiem nav paredzēts. Pārējos reģionos kapitāla dotācijas līmenis ir robežās no 30 % līdz 32,5 %. Ir atļauts papildu aizdevums ar ietekmi, kuras subsīdiju ekvivalents ir 2,5 %.

(20)

Lai varētu saņemt atbalstu, ražotājiem vajadzēja iesniegt iepriekšēju pētījumu, ko viņu vārdā bija veikuši apstiprināti speciālisti un pēc kura bija izstrādāts ražotāja investīciju projekts. Diagnostika kalpoja par pamatu piesārņojuma kontroles līgumam (skat. 21. apsvērumu) un tātad attaisnotās summas noteikšanai katrai daļai, kas piedalās darbu valsts finansējumā. Šie pētījumi veidoja 2 % no investīciju izmaksām, un tos 50 % līmenī atbalstīja valsts un 50 % līmenī ūdens dienesti, līdz maksimālajai summai 6 000 Francijas franki (FRF) bez nodokļiem (jeb 914 euro).

(21)

Piesārņojuma kontroles līgums bija elements, kas audzētājam garantēja LIPKP paredzēto atbalsta pasākumu piemērošanu, kā arī kompensāciju iespējamai iemaksai ūdens dienestam. Tas ir uzticības līgums, kas noteikti atklāj vides problēmu pastāvēšanu saimniecībā, taču kura mērķis ir palīdzēt tās atrisināt. To paraksta visi finanšu partneri, tostarp audzētājs.

(22)

Vispirms Komisija uzskatīja, ka ūdens dienestu līdzdalība LIPKP ir valsts atbalsts Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē. Būtībā ūdens dienesti piedalījās LIPKP investīciju izmaksu finansējumā 1/3 līmenī no šīm izmaksām. Komisija uzzināja par šo līdzdalību vienīgi pēc tam, kad tika izplatīts novērtējuma ziņojums par LIPKP pārvaldību un bilanci, ko izstrādāja Ģenerālā finanšu inspekcija, Pastāvīgā Lauksaimniecības un zvejniecības ministrijas inspekciju koordinācijas komiteja un Lauku celtniecības ģenerālā padome ūdeņu un mežu jomā (13).

(23)

Komisija atzīmēja, ka Francijas 1966. gada 14. septembra Dekrēta par baseina finanšu dienestiem Nr. 66-700 2. pants paredz, ka ūdens dienesti ir valsts varasiestādes, kam piemīt juridiska personība un finansiāla autonomija, un ka tātad Francijā spēkā esošie tiesību akti neatstāj šaubas attiecībā uz dienestu valstisko raksturu.

(24)

Savā lēmumā sākt procedūru Komisija secināja, ka Francijā pieņemto likumdošanas aktu gaismā, kas attiecas uz ūdens dienestiem un to darbības metodēm, kā arī Eiropas Kopienu Tiesas un Pirmās instances tiesas jurisprudences gaismā (14) ūdens dienesti ir jāuzskata par valsts funkcijas turpinātājiem un ka lauku saimniecību investīciju finansējums caur šiem dienestiem tātad veido valsts atbalstu (15).

(25)

Komisija uzskatīja, ka liellopu, cūku un putnu audzētājiem piešķirtās summas, tostarp tās, kas nāca no ūdens dienestiem, deva šiem ražotājiem tādu priekšrocību, kādu citi ražotāji nevarēja saņemt. Tas tātad bija Francijas piešķirts atbalsts, kas, kropļojot vai draudot kropļot konkurenci, radot labvēlīgākus apstākļus atsevišķiem uzņēmumiem un atsevišķiem ražojumiem, varēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Šādi uz pasākumu attiecas Līguma 87. panta 1. punkts.

(26)

Komisija arī secināja, ka Francijas ieviestās atbalsta shēmas ir jaunas, Komisijai nepaziņotas atbalsta shēmas, kas šā iemesla dēļ var veidot nelikumīgu atbalstu Līguma nozīmē. Komisija jo īpaši balstījās uz Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK Līguma 93. panta piemērošanai, (16) 1. panta f) apakšpunktu, kas definē nelikumīgu atbalstu kā jaunu atbalstu, kas ieviests, pārkāpjot Līguma iepriekšējā 93. panta (tagad 88. pants) 3. punktu. Jauna atbalsta jēdziens savukārt ietver katru atbalstu, tas ir, katru atbalsta shēmu vai atsevišķu atbalstu, kas nav jau pastāvošs atbalsts, tostarp jebkāds pastāvoša atbalsta grozījumu.

(27)

Komisija atgādināja, ka katra Komisijas atļauta atbalsta shēma, kurā pēc tam ir izdarītas būtiskas izmaiņas – šajā gadījumā tādas, kas attiecas uz valsts varasiestādes līdzdalību Komisijai paziņota atbalsta finansējumā, nozīmīgā veidā izmainot finansējuma skalu un tātad atbalsta intensitāti, – veido jaunu atbalstu, kas ir jāpaziņo Komisijai Līguma 88. panta nozīmē un kam ir jāsaņem tās atļauja. Šī paziņošanas prasība ir saglabāta Regulas (EK) Nr. 659/1999 1. panta c) apakšpunktā. Saskaņā ar Komisijas nostāju atbalsta intensitātes izmainīšana pati par sevi šķita tāds elements, kas groza atbalsta būtību un rada prasību to paziņot Līguma 88. panta 2. punkta nozīmē

(28)

Pēc tam Komisija izdarīja apspriežamo atbalstu novērtējumu, ņemot vērā Kopienu vadlīniju par valsts atbalstu lauksaimniecības nozarē (17) (tālāk tekstā “lauksaimniecības vadlīnijas”) 23. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru katram nelikumīgam atbalstam Regulas (EK) Nr. 659/1999 1. panta f) apakšpunkta nozīmē ir jātiek novērtētam saskaņā ar noteikumiem un vadlīnijām, kas ir spēkā atbalsta piešķiršanas brīdī.

(29)

Attiecībā uz subsidētām investīcijām un atbalstu veidu Komisija uzskatīja, ka attiecībā uz cūkkopības nozari, investīciju raksturs tiešām bija pārņemts LIPKP un ka būtībā investīcijas atbilda tām, kas bija paziņotas Komisijai un saņēmušas tās atļauju. Attiecībā uz liellopu gaļas nozari, Komisija, pat ja tajā laikā tā vēl nebija pārbaudījusi atbalstu Kopienas konkurences noteikumu gaismā, sākot procedūru, konstatēja atbalsta saderību ar šiem noteikumiem. Attiecībā uz putnkopības nozari, Komisija konstatēja, ka LIPKP pārņēma tieši tos pašus pasākumus, ko tā iepriekš bija atļāvusi. Visbeidzot tajā, kas attiecas uz atbalsta shēmu par labu jaunajiem lauksaimniekiem, kas sākuši darbību, sākot ar 1996. gada 1. janvāri, Komisija konstatēja, ka shēma neizdarīja izmaiņas iepriekšējās shēmas daļā, kas skar attaisnotās investīcijas, bet vienīgi rada izmaiņas atbalsta veidā tajā daļā, kas ir valsts finansēta.

(30)

Tādējādi Komisija secināja, ka attiecībā uz investīciju raksturu un atbalsta veidiem, kādus Francijas varasiestādes tos bija paredzējušas, atbalsta shēmas, lai arī nelikumības skartas, tomēr bija ieviestas saskaņā ar tajā laikā piemērojamajiem Kopienas konkurences noteikumiem. Komisija tātad neapšaubīja šo atbalsta shēmu ieviešanas daļu.

(31)

Attiecībā uz atbalsta finansējuma skalu, Komisija atgādināja, ka saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas piemērojami programmas spēkā stāšanās laikā, atbalsta griesti investīcijām vides aizsardzībai bija 35 % no izdarītajām izmaksām (45 % nelabvēlīgajos reģionos). Būtībā Regulas (EEK) Nr. 2328/91 12. panta 5. punkta piektais ievilkums, kas paredz valsts atbalsta izskatīšanu, ņemot vērā Līguma 92. un 93. pantu (tagad 87. un 88. pants) un minētās regulas 6. pantu, atļauj atbalstu investīcijām, kuru mērķis ir vides aizsardzība, ar nosacījumu, ka tās neizraisa ražošanas palielināšanos. Savā lēmumā par valsts atbalstu Nr. N 136/91 Komisija ņēma vērā to, ka tā parasti ir uzskatījusi par saderīgu ar kopējo tirgu 35 % likmi no attaisnotajām izmaksām šāda veida atbalstam (45 % nelabvēlīgajos reģionos Padomes 1975. gada 28. aprīļa Direktīvas 75/268/EEK par lauksaimniecību kalnu rajonos un atsevišķos nelabvēlīgos reģionos (18) nozīmē). Šīs atbalsta likmes ir apstiprinātas Kopienas nostādnēs valsts atbalstam vides aizsardzībai (19), to 3. panta 2. punkta 3. apakšpunktā, neilgi pēc programmas stāšanās spēkā.

(32)

Cita starpā šo griestu pastāvēšanu un raksturu Francijas varasiestādes bija paskaidrojušas 15. apsvērumā minētajos LIPKP piemērošanas nozaru apkārtrakstos. Būtībā tās šajos apkārtrakstos raksta, ka “Eiropas Savienība ir atļāvusi, ka valsts atbalsts šim investīciju veidam, kas saistīts ar vides uzlabošanu, sasniedz īpaši noteiktu līmeni 35 %”.

(33)

Ņemot vērā to, ka programmas finansējuma skala paredz, ka investīciju izmaksās piedalās valsts un teritoriālās pašvaldības par 1/3 (paritāri, tas ir, katra puse par 1/6), ūdens dienesti par 1/3 un ūdens lietotāji par 1/3, un ņemot vērā jo īpaši to, ka ūdens dienestu ieguldījums veido valsts atbalstu, Komisija lēmumā sākt procedūru secināja, ka atļautie griesti šim investīciju veidam, šķiet, nav tikuši ievēroti. Būtībā ūdens dienestu ieguldījums LIPKP finansējumā būtu varējis izraisīt valsts finansējuma palielināšanos līdz 2/3 no investīciju izmaksām, tas ir, apmēram 66,6 % no izdarītajām izmaksām. Saskaņā ar Komisijas nostāju tas nozīmētu, ka atļautais procentu līmenis ir pārsniegts par apmēram 31,6 % (21,6 % nelabvēlīgajos reģionos) no izdarītajām izmaksām. Tik pat daudz izmaksas būtu pārsniegtas attiecībā uz shēmu par labu jaunajiem lauksaimniekiem, kas sākuši darbību ar 1996. gada 1. janvāri, tādēļ kā shēmā izdarītie grozījumi attiecas vienīgi uz atbalsta veidu daļā, kas ir valsts finansēta, un tātad neizraisa atbalsta līmeņa vispārēju palielināšanos šo lauksaimnieku labā.

(34)

Komisija arī uzskatīja, ka kopš 2000. gada 1. janvāra, datuma, kad stājās spēkā lauksaimniecības vadlīnijas, Komisija, balstoties uz šo vadlīniju 4.1.1.2. punktu, tomēr šim investīciju veidam atļauj atbalsta likmi 40 % no izdarītajām izmaksām (50 % nelabvēlīgajos reģionos). Attiecībā pret jaunajiem lauksaimniekiem pieļautais līmenis ir 45 % (55 % nelabvēlīgajos reģionos). Tas nozīmē, ka, piemērojot 2000. gadā piešķirtajiem atbalstiem šos labvēlīgākos nosacījumus, piešķirtā atbalsta likme būtu pārsniegta tikai par 26,6 % (16,6 % nelabvēlīgajos reģionos) un attiecībā uz jaunajiem lauksaimniekiem – par 21,6 % (11,6 % nelabvēlīgajos reģionos) investīcijām, kas realizētas, sākot ar 2000. gada 1. janvāri, un kas atbilst visiem lauksaimniecības vadlīnijās paredzētajiem nosacījumiem.

(35)

Tā kā Komisijas atļautās atbalsta shēmas investīcijām bija balstītas atļautajā valsts finansējuma līmenī, kas ir maksimāli 35 % no šo investīciju izmaksām (45 % nelabvēlīgajos reģionos), pat no 40 % līdz 55 % atkarībā no gadījuma, sākot ar 2000. gada 1. janvāri, Komisijai lēmumā sākt pārbaudes procedūru bija jāsecina, ka to atbalsta shēmu likme, kas piešķirtas, piemērojot LIPKP, varētu neatbilst Komisijas atļautajai atbalsta likmei un ka tāpēc viss piešķirtais valsts atbalsts, kas pārsniegtu atļautos griestus, veidotu valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar Līgumu.

(36)

Pēc tam, kad Komisija bija izskatījusi Francijas varasiestāžu iesniegto informāciju, tai bija šaubas par laikā no 1994. līdz 2000. gadam LIPKP ietvaros finansēto investīciju atbalsta saderību ar kopējo tirgu, jo īpaši attiecībā uz atbalsta summām, kas varēja būt piešķirtas, pārsniedzot atļauto intensitāti par 35 % vai pat 45 %. Šī iemesla dēļ Komisija sāka Līguma 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru.

(37)

Komisija arī secināja, ka atbalsta apjoms, ko Francijas varasiestādes ir izmantojušas, lai veiktu saimniecības diagnostiku, bija saskaņā ar piemērojamajiem konkurences noteikumiem.

(38)

Ar 2001. gada 31. jūnija vēstuli Francijas varasiestādes iesniedza savus apsvērumus par Komisijas lēmumu sākt procedūru, kas paredzēta Līguma 88. panta 2. punktā, iebilstot pret paziņoto atbalstu.

(39)

Francijas varasiestādes pieņēma zināšanai Komisijas juridisko pieeju attiecībā uz ūdens dienestu atbalsta valstisko raksturu. Saskaņā ar šo varasiestāžu nostāju Francijas valdība paredz pārskatīt 1964. gada 16. decembra Likumu Nr. 64/1245, kas attiecas uz ūdensapgādes kārtību un sadali un uz cīņu pret ūdeņu piesārņojumu, kas tieši nosaka ūdens dienestu darbības pamatprincipus, tā lai iemaksu aprēķina noteikumi un dienestu finansiāla ieguldījuma programmu pamatnostādnes nākotnē tiktu pakļautas Parlamenta balsojumam.

(40)

Francijas varasiestādes tomēr uzskata, ka tam, lai pārsniegtu 35 % un 45 % likmi, varētu tikt izmantoti Regulas (EEK) Nr. 2328/91 12. panta 5. punkta noteikumi, kā arī Padomes 1997. gada 20. maija Regulas (EK) Nr. 950/97 par lauksaimniecības struktūru efektivitātes uzlabošanu (20) 12. panta 3. punkta d) apakšpunkta noteikumi. Šie noteikumi saskaņā ar Francijas varasiestāžu nostāju ļauj nepiemērot atbalsta aizliegumus un šo apjomu pārsniegšanas ierobežojumus atsevišķām investīcijām, tostarp tādām, kuru mērķis ir vides aizsardzība.

(41)

Attiecībā uz iespaidu, ko ūdens dienestu līdzdalība LIPKP atstāj uz konkurenci, Francijas varasiestādes uzskata, ka tie nepamatoti nerada labvēlīgākus apstākļus kādai īpašai valsts nozarei turpmāk izklāstītu iemeslu dēļ. Būtībā tās ir neproduktīvas investīcijas, kas pat ar paaugstināta atbalsta procentu likmi gulstas uz saimniecību ekonomiku un nostāda attiecīgos audzētājus nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar tiem, kas neīsteno šādas investīcijas. Šo pēdējo cita starpā Francijā noteikti ir visvairāk. Saskaņā ar Francijas varasiestāžu atzinumu konkurences kropļojums vispārīgā veidā nāktu par sliktu attiecīgajiem audzētājiem un nevis par labu.

(42)

Saskaņā ar Francijas varasiestāžu nostāju, ja šajā gadījumā varētu būt konkurences kropļojumi Līguma 87. panta nozīmē, tie tātad varētu būt vienīgi attiecībā uz audzētājiem citās dalībvalstīs, kas būtu veikuši līdzīgus darbus, taču ar finansiālu atbalstu, kura griesti ir 35 % vai 45 % nelabvēlīgajos reģionos. Saskaņā ar Francijas varasiestāžu nostāju šāda kropļojuma pastāvēšana būtībā varētu tikt novērtēta vienīgi no gadījuma uz gadījumu.

(43)

Francijas varasiestādes turpina savu argumentāciju, apliecinot, ka šādiem darbiem piemērotais reālais atbalstu apjoms būtiski atšķiras atkarībā no audzētājiem, ņemot vērā programmas piemērošanas konkrētos noteikumus. Šīs varasiestādes paskaidro, ka ļoti vispārīgi šīs likmes ir nepārprotami zemākas par 60 %, ja tas tiek aprēķināts, ņemot atbalsta vērtību, kas izteikta procentos no investīcijas summas, saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 2328/91 7. panta 2. punktu un ar Regulas (EK) Nr. 950/97 7. panta 2. punktu.

(44)

Saskaņā ar Francijas iestāžu nostāju valsts piešķirto un Komisijai paziņoto atbalsta shēmu piemērošanas noteikumi definē vispārīgo programmas piemērošanas ietvaru. Ūdens dienesti no savas puses ir pieņēmuši to pašu attaisnoto darbu sarakstu, taču atbalsta griesti nav aizvien tie paši. Cita starpā tehniski ierobežojumi (darbiem izmantotās zemes platības (m2, piemēram) ir tikuši pievienoti lokālā mērogā gan attiecībā uz dienestu atbalstu, gan uz valsts vai vietējo pašvaldību atbalstu, tie ir ierobežojumi, kas bieži samazina attaisnoto darbu finansējamo daļu. Visbeidzot atsevišķiem ūdens dienestiem atbalsta summas maksimālā apjoma vispārīgā noteikšana varēja notikt arī attiecībā uz “slāpekli uz ganāmpulka vienību” (N GV).

(45)

Tādējādi šo dažādo maksimālā apjoma noteikšanas veidu dēļ reālais piešķirtā atbalsta procentu likme, ko piemēro izdevumiem, ko audzētājs ieguldījis attaisnotajos darbos, saskaņā ar Francijas iestāžu nostāju praktiski vienmēr ir zemāks par programmas maksimāli atļauto apjomu.

(46)

Francijas iestādes paskaidroja, ka tādu darbu gadījumā, kas nepieciešami vides efektivitātes uzlabošanai, atsevišķi audzētāji realizē modernizācijas darbus. Šie darbi nav attaisnoti un tātad nesaņem atbalstu LIPKP ietvaros.

(47)

Liellopu audzēšanā, kas veido 80 % no saimniecību skaita, kuras var gūt atbalstu LIPKP ietvaros, reālais vidējais atbalsta līmenis ir drīzāk zems, visbiežāk robežās no 35 % līdz 50 %, un cita starpā ļoti mainīgs atkarībā no ražošanas sistēmām. Tas izskaidrojams ar ļoti dažādajiem izkārnījumu veidiem, gan šķidriem, gan cietiem, gan, visbiežāk, jaukta veida, un tātad arī ar krājumu veidiem gan attiecībā uz to raksturu (kūtsmēslu novietnes, pusšķidro mēslu bedres), gan uz kapacitāti, un ar to, ka šīs investīcijas krājumu veidošanai, kā arī betonēto virsmu laukumiem un pastaigas vietu pārsegiem, ir pakļautas tehniskiem ierobežojumiem vai īpaši zemiem finanšu griestiem.

(48)

Cūku un mājputnu fermās pastāvošo notekūdeņu krājumu iespējas lielākajā laika daļā ir pietiekamas, ņemot vērā mēslošanas aizlieguma laikposmus. Tādēļ darbi ir jāiegulda tajā, lai atjaunotu krājumu vai pastāvošo betonēto virsmu ūdensnecaurlaidību, vai tajā, lai ierīkotu divfāžu barošanas sistēmas, samazinot piesārņojumus to rašanās vietā cūkkopības saimniecībās vai arī uzlabojot mēslu izmantošanu mājputnu audzēšanas saimniecībās. Reālā atbalsta likme tad var sasniegt 60 % no attaisnoto darbu summas, kā tas parādīts 1. tabulā. Tomēr visbiežāk darbu summa ir acīmredzami zemāka kā attiecībā uz liellopiem.

(49)

Saskaņā ar Francijas iestāžu nostāju kāds pētījums par 20 000 lietām Loire-Bretagne ūdens dienesta baseinā parāda, ka vidējā atbalsta likme ir 40 %.

(50)

Būtībā daļa šo lietu atbilst jaunām celtnēm, kas realizētas programmas ietvaros, tā kā dažādu iemeslu dēļ tika uzskatīts par nelietderīgu veikt ieteiktos darbus pastāvošajās ēkās. Saskaņā ar Francijas iestāžu nostāju šie gadījumi ir jāskata atsevišķi, jo tad tas vairs nav atbalsts vides aizsardzībai, bet atbalsts modernizācijai, kas paredzēts Regulas (EEK) Nr. 2328/91 7. panta 2. punkta b) apakšpunktā un Regulas (EK) Nr. 950/97 12. panta 4. punkta c) apakšpunktā. Tādā gadījumā atbalsta summa nedrīkst pārsniegt 35 % vai 26,25 % (attiecīgi 45 % vai 38,75 % nelabvēlīgā reģionā) no darbu izmaksām, atkarībā no tā, vai audzētājam ir vai nav iespējams iegūt materiālā uzlabojuma plānu. Šajos gadījumos atbalsta reālais apjoms ir, kā 2. tabulas piemēros, vienmēr daudz zemāks par šiem apjomiem – (a) kolonna norāda, kādas būtu bijušas vides darbu realizācijas izmaksas, ja ēkas būtu saglabātas.

(51)

Darbi jau pastāvošās ēkās un jaunu ēku būvniecība cita starpā var tikt veikti vienā saimniecībā.

(52)

Visbeidzot, ja būtu jāveic salīdzinājums par katru lietu atsevišķi, saskaņā ar Francijas iestāžu nostāju vajadzētu saskaņā ar Līguma 87. pantu stingri izslēgt no salīdzinājuma lauka audzētājus, kas maksā ikgadēju iemaksu kādam no ūdens dienestiem.

1. tabula

Reālo atbalsta apjomu piemēri standartu izpildīšanai LIPKP ietvaros

2. tabula

Reālo atbalsta apjomu piemēri jaunu ēku celtniecības gadījumā

(53)

Saskaņā ar Līguma 87. panta 1. punktu, “ja vien šis Līgums neparedz ko citu, ar kopējo tirgu nav saderīga nekāda palīdzība, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences traucējumus, dodot priekšroku atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķu preču ražošanai, ciktāl šāda palīdzība iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm”.

(54)

Līguma 87. līdz 89. pants tika piemēroti cūkgaļas nozarei ar Padomes 1975. gada 29. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2759/75 par cūkgaļas tirgus kopējo organizāciju (22) 21. pantu. Tie tika piemēroti liellopu un teļa gaļas nozarei ar Padomes 1999. gada 17. maija Regulas (EK) Nr. 1254/99 par liellopu un teļa gaļas tirgus kopīgo organizāciju (23) 40. pantu. Pirms šīs regulas pieņemšanas, tie bija piemērojami šai pašai nozarei, pamatojoties uz Padomes 1968. gada 27. jūnija Regulas (EEK) Nr. 805/68 par liellopu un teļa gaļas tirgus kopīgo organizāciju (24) 24. pantu. Tie tika piemēroti mājputnu gaļas nozarei ar Kopienas 1975. gada 29. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2777/75 par mājputnu gaļas tirgus kopīgo organizāciju (25) 19. pantu;

(55)

Attiecībā uz atbalsta raksturu, tam ir jābūt noteiktam attiecībā uz lauku saimniecībām, kas ir īstenojušas investīcijas LIPKP ietvaros. Komisija uzskata, ka LIPKP finansējums ir piešķīris selektīvu priekšrocību Francijas lauksaimniekiem.

(56)

Komisija uzskata, ka pretēji tam, ko savās piezīmēs apgalvo Francijas iestādes, investīciju neproduktīvais raksturs neatceļ atbalsta priekšrocības iespaidu tīri ekonomiskos terminos, jo tas uzņemas segt izmaksas, kas parasti ir jāsedz atbalsta saņēmējam, tādējādi to noliekot priekšrocības situācijā attiecībā pret tā konkurentiem, kas nesaņem šādu atbalstu.

(57)

Cita starpā, pat pieņemot, ka šādas neproduktīvas investīcijas sākotnēji varētu apgrūtināt saimniecību ekonomiku, saskaņā ar Francijas iestāžu nostāju nostādot attiecīgos audzētājus nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar tiem audzētājiem, kas nerealizē šādas investīcijas, tad ir arī taisnība, ka šīs investīcijas izpilda precīzu likumīgu prasību un ka to beigās visiem iesaistītajiem saimniecību turētājiem vajadzēs realizēt šo investīcijas veidu, lai izvairītos no noteikumu pārkāpšanas situācijas.

(58)

Lai noskaidrotu, vai atbalsts, kas ir šā lēmuma priekšmets, attiecas uz Līguma 87. panta 1. punkta piemērošanas lauku, visbeidzot ir jānosaka, vai tas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(59)

Tiesa konstatēja, ka tādā gadījumā, ja kādas dalībvalsts piešķirtā priekšrocība stiprina kādas uzņēmumu kategorijas pozīciju salīdzinājumā ar citiem konkurējošiem uzņēmumiem sakaros Kopienas iekšienē, šie pēdējie uzņēmumi ir jāuzskata par šīs priekšrocības ietekmētiem (26).

(60)

Šķiet, ka atbalsts, kas ir šā lēmuma priekšmets, ir tādi, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, tā kā tie rada labvēlīgākus apstākļus nacionālajai ražošanai, kaitējot pārējo dalībvalstu ražošanai. Būtībā iesaistītās nozares ir īpašā mērā atvērtas konkurencei Kopienas līmenī un tāpēc ļoti jūtīgas pret katru pasākumu par labu ražošanai vienā vai citā dalībvalstī.

(61)

Dati 3. tabulā parāda tirdzniecības sakaru līmeni starp Franciju un pārējām dalībvalstīm attiecībā uz iesaistītajiem ražojumiem pirmajā gadā pēc LIKPK stāšanās spēkā.

3. tabula

(62)

Pasākumi, kas tiek izskatīti šajā lēmumā, ir valsts atbalsts Līguma nozīme, tāpēc ka tie piešķir saņēmējiem tādu ekonomisku priekšrocību, kādu citas nozares nevar saņemt. Šādi Komisija secina, ka uz šiem pasākumiem attiecas Līguma 87. panta 1. punkts.

(63)

Regulas (EK) Nr. 659/1999 1. panta f) apakšpunkts definē nelikumīgu atbalstu kā jaunu atbalstu, kas ieviests, pārkāpjot Līguma 88. panta 3. punktu. Jauna atbalsta jēdziens saskaņā ar minētās regulas 1. panta c) apakšpunktu ietver katru atbalstu, tas ir, katru atbalsta shēmu vai atsevišķu atbalstu, kas nav jau pastāvošs atbalsts, tostarp jebkādu pastāvoša atbalsta grozījumu.

(64)

Katra Komisijas atļauta atbalsta shēma, kurā vēlāk tiek izdarītas būtiskas izmaiņas, – šajā gadījumā tādas, kas saistītas ar valsts iestādes līdzdalību Komisijai paziņota atbalsta finansējumā, kas ievērojami ietekmē finansējuma skalu un tātad arī atbalsta intensitāti, – veido jaunu atbalstu, kas ir jāpaziņo Komisijai Līguma 88. panta nozīmē un kam ir jāsaņem tās atļauja.

(65)

Saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas nostāju prasība informēt Komisiju par projektiem, kas tiecas ieviest vai grozīt atbalstu, kas paredzēta Līguma 88. panta 3. punkta pirmajā teikumā, neattiecas vienīgi uz sākotnējo projektu, bet arī uz šajā projektā vēlāk izdarītajiem grozījumiem, ņemot vērā, ka šādu informāciju var sniegt Komisijai konsultāciju laikā, kuras ievieš sākotnējais paziņojums (27).

(66)

Šī paziņošanas prasība ir saglabāta Regulas (EK) Nr. 659/1999 1. panta c) apakšpunktā.

(67)

Cita starpā ir jāprecizē, ka informācijas veidlapas iekļaušanai Francijas Lauksaimniecības ministrijas izstrādātajā atbalsta inventarizācijas sarakstā ir tikai informatīva vērtība un tā nevar tikt kvalificēta kā paziņojums Līguma nozīmē. Cita starpā tajā sniegtajā informācijā arī nav atsauču uz ūdens dienestu līdzdalību programmā, vienlaikus apstiprinot, ka valsts līdzdalība sasniedz 35 % no investīciju izmaksām.

(68)

Komisijai nebija iespējams novērtēt ūdens dienestu līdzdalību programmā un iespaidu, ko šī līdzdalība būtu varējusi atstāt uz valsts intervenci attiecīgo investīciju līmenī. Konkrētāk tā nevarēja pārbaudīt iespējamās sekas atbalsta intensitātes nozīmē, kādas varēja radīt valsts iestādes līdzdalība atbalsta finansējumā. No tā izriet, ka Francijas iestāžu patiesi piešķirtais atbalsts noteikti neatbilda Komisijas atļautajiem pasākumiem valsts atbalsta Nr. N 136/91 un N 342/94 ietvaros.

(69)

Atbalsta intensitātes izmainīšana pati par sevi ir tāds elements, kas groza atbalsta būtību un rada prasību to paziņot Līguma 88. panta 2. punkta nozīmē.

(70)

Kas attiecas konkrēti uz liellopu gaļas nozari, Francijas iestādes nav paziņojušas Komisijai paredzētās atbalsta shēmas investīcijām. Francijas iestādes tomēr apgalvoja, ka, tā kā Komisija pasākumu uzskatīja par tādu, kas var saņemt Kopienas finansiālu līdzdalību, tās tāpēc secināja, ka šis pasākums ir saderīgs ar Kopienas tiesību aktiem. Tomēr Regulā (EEK) Nr. 2328/91, ko tajā laikā piemēroja, tās 12. panta 5. punktā bija paredzēts, ka atbalsta shēmas investīcijām, kas attiecas uz vides aizsardzību un uzlabošanu, ir atļautas ar nosacījumu, ka tās neizraisa ražošanas palielināšanos un ka tās ir saskaņā ar Līguma 92. līdz 94. (pašlaik 87. līdz 89.) pantu. Tas ietver prasību paziņot katru valsts atbalsta shēmu Līguma iepriekšējā 93. panta 3. punkta nozīmē, vēl vairāk tāpēc, ka nosacījumi, kas tika piemēroti atbalsta shēmām 1994. gadā, neatbilda tiem nosacījumiem, kas tika paziņoti Komisijai 1991. gadā.

(71)

No iepriekš teiktā izriet, ka Francijas ieviestais valsts atbalsts veidoja jaunu, Komisijai nepaziņotu un šā iemesla dēļ nelikumīgu atbalstu Līguma nozīmē.

(72)

Tomēr attiecībā uz Līguma 87. pantu pastāv izņēmumi, lai arī daži no tiem acīmredzami nav piemērojami, konkrēti tā 2. punktā paredzētie izņēmumi. Francijas iestādes nav tos pieminējušas.

(73)

Attiecībā uz Līguma 87. panta 3. punktā paredzētajām atkāpēm, tām visas programmas pārbaudes laikā attiecībā uz atbalstu ar reģionāliem vai ar nozaru saistītiem mērķiem, vai jebkurā atsevišķā vispārīgo atbalsta shēmu piemērošanas gadījumā ir jātiek interpretētām ļoti stingri. Konkrēti tās drīkst piemērot vienīgi gadījumā, kad Komisija varētu noteikt, ka atbalsts ir nepieciešams kāda no apspriežamo mērķu īstenošanai. Piemērot minētās atkāpes tādam atbalstam, kas neizpilda šo nosacījumu, nozīmētu pieļaut, ka tiek apdraudēta tirdzniecība starp dalībvalstīm un notiek konkurences kropļojumi, kam nav attaisnojuma attiecībā uz Kopienas interesēm un līdz ar to piešķirtas nepamatotas priekšrocības atsevišķu dalībvalstu uzņēmējiem.

(74)

Komisija uzskata, ka apspriežamās atbalsta shēmas nav paredzētas tam, lai veicinātu tāda reģiona attīstību, kura dzīves līmenis būtu ārkārtīgi zems vai kurā būtu novērojama ļoti nepietiekama nodarbinātība saskaņā ar Līguma 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu. Tie nav paredzēti arī tam, lai veicinātu kāda nozīmīga projekta realizēšanu Eiropas kopējās interesēs vai lai novērstu smagus dalībvalsts ekonomikas traucējumus saskaņā ar Līguma 87. panta 3. punkta b) apakšpunktu. Atbalsts nav paredzēts arī tam, lai veicinātu kultūru vai mantojuma saglabāšanu saskaņā ar Līguma 87. panta 3. punkta d) apakšpunktu.

(75)

Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka par saderīgiem ar kopējo tirgu var tikt atzīts tāds atbalsts, kura mērķis ir atvieglot atsevišķu darbību vai atsevišķu ekonomisko reģionu attīstību, ja tas nekropļo tirdzniecības nosacījumus kādā pasākumā, kas ir pretējs Kopienas interesēm. Lai varētu saņemt šo atkāpi, atbalstam ir jāveicina apspriežamās nozares attīstība.

(76)

Attiecībā uz subsidētajām investīcijām un uz atbalsta veidu, Komisija, sākot procedūru, ir secinājusi, ka, lai arī nelikumības skarts, atbalsts tika ieviests saskaņā ar Kopienas konkurences tiesību aktiem, kas bija piemērojami tajā laikā. Komisijai nav iemesla apšaubīt šo atbalsta īstenošanas daļu.

(77)

Sekojošās atbalsta saderības pārbaudes priekšmets tātad būs vienīgi Francijas iestāžu piemēroti atbalsta apjomi.

(78)

Sākot pārbaudes procedūru, Komisija norādīja, ka saskaņā ar tiesisko pamatu, kas bija piemērojams brīdī, kad programma stājās spēkā, atbalsta investīcijām par labu vides aizsardzībai griesti bija 35 % no izdarītajām izmaksām (45 % nelabvēlīgajos reģionos).

(79)

Francijas iestādes tomēr uzskata, ka, lai pārsniegtu 35 % un 45 % likmes, varēja izmantot Regulas (EEK) Nr. 2328/91 12. panta 5. punkta noteikumus, kā arī Regulas (EK) Nr. 950/97 12. panta 3. punkta d) apakšpunkta noteikumus. Saskaņā ar Francijas iestāžu nostāju šie noteikumi ļauj nepiemērot atbalsta aizliegumus un šo līmeņu pārsniegšanas ierobežojumus atsevišķām investīcijām, tostarp tām, kuru mērķis ir vides aizsardzība.

(80)

Komisija vispirms atzīmē, ka Regulas (EEK) Nr. 2328/91 12. panta 5. punkta piektajā ievilkumā, kurā bija paredzēta valsts atbalsta pārbaude saskaņā ar Līguma iepriekšējo 92. un 93. pantu (tagad 87. un 88. pantu) un ar minētās regulas 6. pantu, atļāva atbalstu investīcijām, kuru mērķis ir vides aizsardzība, ja vien tie neizraisa ražošanas palielināšanos. Komisija uzskata par pierādītu, ka investīcijas, uz kurām attiecas apspriežamais atbalsts, būtībā neizraisīja ražošanas palielināšanos, jo tās bija paredzētas vienīgi vides aizsardzībai lauku vidē (konkrēti notekūdeņu krājumi un apstrāde).

(81)

Kas attiecas konkrētāk uz pieļautā atbalsta apjomu, Komisija savā lēmumā par valsts atbalstu Nr. N 136/91, kas bija adresēts Francijai, atgādināja, ka tā parasti ir uzskatījusi par saderīgu ar kopējo tirgu 35 % likmi no attaisnotajām izmaksām šāda veida atbalstam (45 % nelabvēlīgajos reģionos).

(82)

Šie atbalsta apjomi tika apstiprināti Kopienas nostādnēs valsts atbalstam vides aizsardzībai neilgi pēc LIPKP ieviešanas. Tādējādi minēto nostādņu 3. panta 2. punkta 3. apakšpunktā bija paredzēts, ka parasts atbalsts investīcijām ar vidi saistītiem mērķiem var tikt atļauts, ja tas nepārsniedz zināmus līmeņus. Zemsvītras piezīmē Nr. 14, tās otrajā daļā bija precizēts, ka “attiecībā uz investīcijām, kas attiecas uz Padomes Regulas (EEK) Nr. 2328/91 12. panta 1. un 5. punktu, (…) maksimālais atbalsta līmenis ir 35 % vai 45 % nelabvēlīgajos reģionos (…). Šie maksimālie atbalsta līmeņi ir piemērojami neatkarīgi no uzņēmuma lieluma. Šādi tie nevar tikt palielināti attiecībā uz mazajiem vai vidējiem uzņēmumiem, kā tas paredzēts tālāk šajā sadaļā. Attiecībā uz investīcijām, kas īstenotas 1. un 5. b) mērķa reģionos, Komisija sev patur tiesības pēc tam, kad būs veikta gadījuma pārbaude, kurā atbalsta līmeņi ir augstāki par iepriekš norādītajiem, pieņemt, vai dalībvalsts spēj tos pamatot”.

(83)

Regula (EK) Nr. 2328/91 tika atcelta ar Regulu (EK) Nr. 950/97. Regulas (EK) Nr. 950/97 12. panta 2. punkta e) apakšpunktā tika precizēts, ka dalībvalstis var piešķirt atbalstu investīcijām, kuru mērķis ir “vides aizsardzība un uzlabošana, ja vien investīcijas neizraisa ražošanas jaudas pieaugumu”. Minētās regulas 12. panta 3. punktā tika precizēts, ka “individuālās vai apvienotajās saimniecībās, kas izpilda 5. un 9. pantā minētos attaisnojamības nosacījumus, atbalsts investīcijām, kas pārsniedz 7. panta 2. un 3. punktā un 11. pantā minētās vērtības un summas, ir aizliegts”. Tomēr saskaņā ar minētās regulas 12. panta 3. punkta otrās daļas d) apakšpunktu šis aizliegums nebija piemērojams atbalstam, kas paredzēts “investīcijām vides aizsardzībai un uzlabošanai”.

(84)

Taču Regulas (EK) Nr. 950/97 12. panta 2. un 3. punktā tika paredzēts, ka Līguma 92. līdz 94. pants (tagad 87. līdz 89. pants) tiek piemērots šim atbalstam. Tas nozīmēja atsauci uz tajā laikā piemērojamajiem konkurences noteikumiem, proti, uz Kopienas praksi, kas jau minēta lēmumā par valsts atbalstu Nr. N 136/91, un uz Kopienas nostādnēs vides aizsardzībai pārņemtajiem nosacījumiem.

(85)

Pamatojoties uz laikā no 1994. līdz 1999. gadam piemērojamajiem noteikumiem, kādi tie aprakstīti šajā lēmumā, Komisija var vienīgi secināt, ka šajā gadījumā atbalstam piemērojamā maksimālā likme bija 35 % no izdarītajām izmaksām (45 % nelabvēlīgajos reģionos) un ka tādēļ piešķirtais atbalsts, kas pārsniedz šīs likmes, nebija saskaņā ar minētajiem noteikumiem.

(86)

Tomēr attiecībā uz 2000. gadu, ja ir runa par atbalstu investīcijām lauku saimniecībām, sākot ar 2000. gada 1. janvāri, piemērojamo lauksaimniecības vadlīniju 4.1.1.2. punkta ir noteikts, ka valsts atbalsta maksimālā likme attiecībā pret attaisnoto investīciju ir ierobežota līdz 40 % vai 50 % nelabvēlīgajos reģionos. Tomēr, ja runa ir par investīcijām, ko veikuši jaunie lauksaimnieki piecu gadu laikā pēc savas darbības uzsākšanas, maksimālā atbalsta likme sasniedz 45 % vai 55 % nelabvēlīgajos reģionos.

(87)

Lauksaimniecības vadlīniju 4.1.2.4. punkta ir noteikts, ka izņēmuma kārtā gadījumā, ja investīcijas izraisa papildu izmaksas, kas konkrēti saistītas ar vides aizsardzību un uzlabošanu, tad minēto vadlīniju 4.1.1.2. punkta noteiktās maksimālās atbalsta likmes 40 % un 50 % var tikt palielinātas attiecīgi par 20 un 25 procentu punktiem. Šo palielinājumu tādējādi var piešķirt investīcijām, kuru mērķis ir nodrošināt nesen ieviesto minimālo normu ievērošanu, ja vien tiek izpildīti nosacījumi, kas noteikti 2. pantā Komisijas 1999. gada 23. jūlija Regulā (EK) Nr. 1750/1999, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus Padomes Regulas (EK) Nr. 1257/1999 par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) atbalstu lauku attīstībai piemērošanai (28). Šim palielinājumam ir jābūt strikti ietvertam to papildu attaisnoto izmaksu robežās, kas pieprasītas noteiktā mērķa realizācijai, un tas nevar attiekties uz investīcijām, kas radītu ražošanas jaudas pieaugumu.

(88)

Komisijas 2003. gada 23. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2004 par EK Līguma 87. un 88. panta piemērošanu attiecībā uz valsts atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas nodarbojas ar lauksaimniecības produktu ražošanu, pārstrādi un tirdzniecību (29), stāšanās spēkā 2004. gada 23. janvārī mainīja juridisko situāciju attiecībā uz šo gadījumu. Pie zināmiem nosacījumiem šī regula atļauj atbalstu maziem un vidējiem lauksaimniecības uzņēmumiem, tos atbrīvojot no paziņošanas prasības, kas paredzēta Līguma 88. panta 3. punktā.

(89)

Francijas iestādes precizēja, ka LIPKP ietvaros finansēto investīciju atbalstu saņēmēji laikā no 1994. līdz 2000. gadam bija mazie un vidējie uzņēmumi Regulas (EK) Nr. 1/2004 2. panta 4. punkta nozīmē.

(90)

Regulas (EK) Nr. 1/2004 20. panta 2. punktā ir noteikts, ka individuālais atbalsts un atbalsta shēmas, kas īstenotas pirms šīs regulas spēkā stāšanās dienas, kā arī atbalsts, kas piešķirts saskaņā ar šīm shēmām bez Komisijas apstiprinājuma un neievērojot Līguma 88. panta 3. punkta paziņošanas prasību, ir saderīgs ar kopējo tirgu Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta nozīmē un tiek atbrīvots, ja atbilst nosacījumiem, kas paredzēti šīs regulas 3. pantā, izņemot minētā panta 1. punkta un 2. punkta b) un c) apakšpunkta prasības.

(91)

Regulas (EK) Nr. 1/2004 3. panta 3. punktā ir noteikts, ka atbalsts, kas piešķirts saskaņā ar 2. punktā minētajām shēmām, ir saderīgs ar kopējo tirgu Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta nozīmē un ir atbrīvots no paziņošanas prasības, kas paredzēta Līguma 88. panta 3. punktā, ja vien piešķirtais atbalsts tieši atbilst visiem šajā regulā paredzētajiem nosacījumiem.

(92)

Regulas (EK) Nr. 1/2004 4. pantā ir ietverti nosacījumi, kas ir jāizpilda šajā gadījumā, proti, nepaziņotas investīciju atbalsta shēmas gadījumā par labu maziem un vidējiem uzņēmumiem.

(93)

Tādējādi saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2004 4. panta 1. punktu atbalsts investīcijām lauku saimniecībām par labu lauksaimniecības produktu ražošanai ir saderīgs ar kopējo tirgu un atbrīvots no paziņošanas prasības, konkrēti ja atbalsta bruto intensitāte nepārsniedz 50 % no attaisnotajām investīcijām nelabvēlīgajos reģionos un 40 % citos reģionos.

(94)

Tomēr, ja investīcijas izraisa papildu izmaksas saistībā ar vides aizsardzību un uzlabošanu, maksimālie atbalsta līmeņi 50 % un 40 % var tikt palielināti attiecīgi par 25 un 20 punktiem. Šie palielinājumi var tikt piešķirti vienīgi investīcijām, kas pārsniedz minimālos nosacījumus, kas pašreiz paredzēti Kopienā, vai investīcijām, kas realizētas, lai saskaņotos ar nesen ieviestajām minimālajām normām. Šie palielinājumi ir stingri ierobežoti nepieciešamajām papildu attaisnotajām izmaksām un netiek piemēroti tādu investīciju gadījumos, kas izraisa ražošanas jaudas palielināšanos.

(95)

Šajā gadījumā ir acīmredzami, ka ir runa par investīcijām, kuru mērķis ir vides aizsardzība un uzlabošana, attiecībā uz kurām attiecināmā vides norma ir konkrēti Direktīva par nitrātiem. Šī norma tika pieņemta 1991. gadā, un tādēļ 2000. gadā tā vairs nevarēja tikt kvalificēta kā jauna norma.

(96)

Tomēr Komisija jau ir izteikusies par šo problemātiku valsts atbalsta Nr. N 355/2000 ietvaros, atļaujot turpināt LIPKP, sākot ar 2001. gadu un līdz 2006. gadam. Atkārtojot toreiz izteikto argumentāciju, Komisija šodien uzsver, ka tā nevar neievērot, ka pirmā Francijas darbības programma Direktīvas par nitrātiem ieviešanai tika pieņemta tikai 1997. gadā un ka pirmās reālās rezultāta prasības, kas skar audzētājus uz vietām, kas piemēro minēto programmu, ir vēlākas par šo datumu. Pat ja šķiet skaidrs, ka Francija nav rūpīgi transponējusi direktīvu un ka tai vajadzēja pieņemt nepieciešamos noteikumus termiņā, kas pārsniegts par ilgu laiku (30), paliek nenoliedzams, ka pirmās prasības, ar ko audzētāji saskārās, ir daudz nesenākas.

(97)

Bez tam pretēji dažām citām Kopienas normām Direktīvā par nitrātiem nav ietvertas konkrētas prasības, ar kurām uzņēmējiem vajadzētu saskaņoties bez iepriekšējas dalībvalsts intervences. Šajā direktīvā nav ietverts arī beigu datums iekārtu piemērošanai.

(98)

Šā iemesla dēļ Komisija joprojām uzskata, ka šo īpašo apstākļu gaismā, kas saistīti ar Direktīvu par nitrātiem, prasības, kas bija uzliktas audzētājiem, varēja tikt uzskatītas par jaunām normām Regulas (EK) Nr. 1/2004 nozīmē. Būtībā jebkāda cita interpretācija pēc sava rakstura būtu tāda, kas juridiski soda audzētājus par Francijas bezdarbību.

(99)

Komisija uzskata, ka tādos reģionos realizētās investīcijas, kas nav īpaši jūtīgie reģioni Direktīvas par nitrātiem izpratnē, kur šajā regulā prasītos nosacījumus nepiemēro, jebkādā gadījumā varēja saņemt paaugstinātas likmes, tādēļ ka tika piemērotas ne tik prasīgas normas kā minētajā direktīvā paredzētās un paredzētie darbi pārsniedza šajos reģionos pastāvošās minimālās prasības.

(100)

Attiecībā uz investīcijām, kas realizējamas īpaši jūtīgajos reģionos, Komisija, aizvien paliekot pie iepriekš paustās argumentācijas par audzētājiem uzlikto normu jauno raksturu, ir nonākusi pie secinājuma, ka šajā gadījumā tātad atbalsta likmes palielināšana varēja tikt piemērota. Šīs likmes tādējādi varēja tikt noteikti 60 % līmenī no investīciju izmaksām un 75 % līmenī nelabvēlīgajos reģionos.

(101)

Tā kā Francijas iestāžu iesniegtie skaitļi parāda, ka atbalsta līmenis praksē nav pārsniedzis 60 % no izdarītajām izmaksām, Komisija uzskata, ka laikā no 1994. līdz 1999. gadam LIPKP ietvaros piešķirtas atbalsta shēmas var tikt atļautas.

(102)

Izklāstītās argumentācijas gaismā Komisija uzskata, ka paziņotais pasākums ir saderīgs ar Kopienas konkurences tiesību aktiem un jo īpaši ar Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

(103)

Pasākums, kas izpaužas kā investīciju atbalsta piešķiršana par labu lauku saimniecībām Lauksaimnieciskas izcelsmes piesārņojumu kontroles programmas (LIPKP) ietvaros laikā no 1994. līdz 2000. gadam, var saņemt Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzēto atkāpi,

6.2.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 32/14

(1)

Ar 1999. gada 17. decembra vēstuli, kas reģistrēta 1999. gada 22. decembrī, Itālijas pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā paziņoja Komisijai par iepriekšminēto atbalsta shēmu saskaņā ar Līguma 88. panta 3. punktu par AIMA (Associazione italiana dei mercati agricoli – Itālijas Lauksaimniecības tirgu asociācija) palīdzību Itālijas mājputnu tirgum, kurā, kā tika apgalvots, 1999. gada dioksīna krīzes rezultātā būtiski krities mājputnu patēriņš un to pārdošanas apjoms.

(2)

Itālijas pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā Komisijai vēstulē, kas datēta 2000. gada 8. augustā un kuras saņemšana reģistrēta 2000. gada 9. augustā, 2000. gada 15. novembrī, reģistrēta – 2000. gada 21. novembrī, 2001. gada 27. februārī, reģistrēta – 2001. gada 1. martā un 2001. gada 23. maijā, reģistrēta – 2001. gada 28. maijā, nosūtīja papildu informāciju, kas Itālijas iestādēm tika prasīta 2000. gada 18. februāra (atsauces nr. AGR 5073), 2000. gada 2. oktobra (atsauces nr. AGR 25123), 2001. gada 10. janvāra (atsauces nr. AGR 000449) un 2001. gada 24. aprīļa (atsauces nr. AGR 009825) vēstulē.

(3)

Komisija ar vēstuli 2001. gada 30. jūlijā informēja Itāliju par savu lēmumu uzsākt Līguma 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru attiecībā uz šo atbalstu.

(4)

Komisijas lēmums uzsākt šo procedūru ir publicēts Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī  (1) . Komisija aicināja ieinteresētās aprindas izteikties par attiecīgo atbalsta shēmu.

(5)

Itālijas iestādes ar 2001. gada 24. oktobra vēstuli, kuras saņemšana reģistrēta 2001. gada 26. oktobrī, izteica savus apsvērumus. No citām ieinteresētajām aprindām Komisija nekādus apsvērumus nav saņēmusi.

(6)

Valsta programma AIMA atbalsts 1999. gadam. Tiesiskais pamats ierosinātajai atbalsta shēmai ir Likuma Nr. 610/82 3. panta 1. punkta d) apakšpunkts, ar kuru AIMA var, “izmantojot tās rīcībā esošos finanšu līdzekļus un pamatojoties uz tirgus situāciju un saskaņā ar pieejamību (…) nodrošināt jaunattīstības valstīm pārtikas produktus, ko izvēlas pēc vienošanās ar Ārlietu ministriju, un apspriežoties ar valsts pārtikas institūtu”.

(7)

Itālijas Unione nazionale dell'avicoltura (UNA) (Valsta mājputnu audzētāju apvienība) AIMA bija lūgusi iejaukties tirgus norisēs, lai mazinātu ievērojamo tā dēvētās dioksīna krīzes iespaidu uz mājputnu gaļas patēriņu.

(8)

Sākumā (skatīt 1999. gada 17. decembra vēstuli) pēc AIMA atteikuma iegādāties 17 000 tonnu nepārdotās gaļas, kas līdzvērtīga 40 miljardiem ITL (aptuveni 20 miljoniem EUR), UNA ierosināja daļu minētās gaļas (11 450 tonnas) pārdot jaunattīstības valstu tirgū par labvēlīgu cenu, un starpību starp preces tirdzniecības vērtību un pārdošanas cenu (aptuveni 20 miljardi ITL, t.i., 50 % tirgus vērtības) segt AIMA.

(9)

Pēc Komisijas izteiktajām piezīmēm 2000. gada 18. februārī, kurā norādīts, ka atbalsts izskatās pēc eksporta kompensācijas, jo ar to paredzēts segt starpību starp mājputnu gaļas cenu trešās pasaules valstīs un tās cenu Itālijas tirgū (un līdz ar to tas nav saderīgs ar kopējā tirgus principiem, ar Kopienas un Pasaules Tirdzniecības organizācijas saistībām un ar kopējo tirgus organizāciju), Itālijas iestādes 2000. gada 10. augusta vēstulē vairs neminēja atbalsta sniegšanas sākotnējo iemeslu, bet apgalvoja, ka Itālijas lauksaimnieku zaudējumi radušies ārkārtas situācijas rezultātā (nevis normāla tirgus riska dēļ) un līdz ar to viņiem ir tiesības izmantot Līguma 87. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētās atkāpes.

(10)

Ar programmu lauksaimniekiem, kas nodarbojas ar mājputnu audzēšanu, paredzēta kompensācija cenas krituma dēļ un tirdzniecības sabrukuma dēļ, kuru radījusi dioksīna krīze un attiecīgās patērētāju panikas dēļ. Atbalsts atbilst starpībai starp vidējo cenu tajās valstīs, kuras krīze neietekmēja, un cenām Itālijā 1999. gada jūnijā un jūlijā (kompensācija attiecas uz šo laika posmu). Itālijas iestādes uzskata, ka valstīs, kuras krīze neskāra (izņemot Itāliju), vidējā cena jūnijā bija EUR 137,89/100 kg un jūlijā – EUR 132,35/100 kg. Līdz ar to cenu starpība jūnijā bija EUR 53,966/100 kg un jūlijā – EUR 46,218/100 kg (2). Maksimālais atbalsts ir ITL 21 150/100 kg (EUR 10,92/100 kg) un ITL 15 400/100 kg (EUR 7,95/100 kg). Atbalstu piešķir par gaļu, kas saražota un pārdota 2001. gada jūnijā un jūlijā, un tā kopējais apjoms ir EUR 10 329 138.

(11)

Aizstāvot savus argumentus, Itālijas iestādes norāda, ka dioksīna krīze ne tikai izraisīja ražošanas un tirdzniecības sabrukumu (jo krīze izraisīja ievērojamus tirgus traucējumus), bet arī strauju mājputnu audzēšanas produktu patēriņa kritumu. Saskaņā ar Itālijas iestāžu iesniegtajiem datiem, 1999. gada jūnijā 34 700 000 kg gaļas tika pārdoti par samazinātu cenu (salīdzināt ar 52 000 000 kg 1998. gada jūnijā) un 30 200 000 kg 1999. gada jūlijā (salīdzināt ar 51 000 000 kg 1998. gada jūlijā (3). Neskatoties uz UNA veiktajiem profilakses pasākumiem, lai izvairītos no mājputnu gaļas pārprodukcijas krīzes (kas saistīta ar to cāļu nokaušana martā, kuriem būtu bijis jāpieaug vēl tikai dažu tuvāko mēnešu laikā), pasākumi dioksīna krīzes dēļ bija neveiksmīgi.

(12)

Savā 2000. gada 21. novembra un 2001. gada 28. maija vēstulē Itālijas iestādes uzsvēra, cik būtiska loma krīzes laikā bijusi masu saziņas līdzekļiem, un apgalvo, ka masu saziņas līdzekļu saceltā trauksme vēl pasliktināja jau straujo mājputnu gaļas patēriņa lejupslīdi (29,1 % kritums salīdzinājumā ar iepriekšējā gada jūniju, 10,1 % kritums jūlijā, 16,2 % – augustā un 5,9 % visa gada laikā). Pieprasījuma krasā samazināšanās izraisīja ievērojamu cenu kritumu, jo īpaši jūnijā un jūlijā (lejupslīde par attiecīgi 30 % un 30,1 % salīdzinājumā ar iepriekšējā gada jūniju un jūliju). Bez tam, lai tiktu galā ar šādu situāciju, Itālijas ražotājiem jūnijā 4 150 tonnas cāļa gaļas bija jānodod glabāšanā, jūlijā – 9 271 tonnas un augustā – 2 592 tonnas, jo tirgū to nebija iespējams pārdot.

(13)

Shēmā nav paredzēta kompensācija par mājputnu iznīcināšanu vai to mājputnu izcelsmes produktu iznīcināšanu, kas neatbilst pārdošanas vai patēriņa prasībām.

(14)

Maksimālais plānotais atbalsta apjoms ir 20 miljardi ITL (EUR 10 329 138).

(15)

Komisija Līguma 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru sāk, jo tai ir šaubas par shēmas saderību ar kopējā tirgus elementiem. Šādas šaubas saistītas ar to, vai konkrētā palīdzība ir uzskatāma par atbalstu, lai atlīdzinātu radušos zaudējumus ārkārtas apstākļos. Itālijas iestādes atsaucās uz Līguma 87. panta 2. punkta b) apakšpunkta, atbilstoši kuram atbalsts to zaudējumu atlīdzināšanai, kas radušies ārkārtas apstākļos, ir saderīgs ar kopējo tirgu. Paziņojumā dioksīna krīze interpretēta kā ārkārtas apstākļi.

(16)

Līgumā nav definēts ārkārtas apstākļu jēdziens, un Komisija šo jēdzienu piemēro pēc konkrētā notikuma detalizētas izvērtēšanas, katrā lietā atsevišķi. Dioksīna krīzes gadījumā, kad tika skarti Beļģijā ražoti pārtikas un lopbarības produkti, Komisija secināja, ka ir bijuši ārkārtas apstākļi Līguma 87. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ņemot vērā dalībvalstīs ieviesto ierobežojumu apjomu un jēgu sabiedrības veselības aizsardzības nolūkā (4).

(17)

Tāpat ir bijuši citi precedenti, kad ārkārtas apstākļi ir definēti, jo īpaši saistībā ar Apvienotās Karalistes sniegto atbalstu{ins. note} (5) pēc GSE izraisītās krīzes: Komisija secināja, ka tie ir bijuši ārkārtas apstākļi, jo īpaši ņemot vērā aizliegumu eksportēt liellopu un teļa gaļu un liellopu un teļa gaļas patēriņa kritumu nenoteiktības un pastāvošo bažu dēļ pēc paziņojumiem par GSE. Tomēr ir jāuzsver, ka šie piemēri attiecas uz tieši iesaistītām valstīm (GSE gadījumā – Apvienotā Karaliste, dioksīna lietā – Beļģija) un nevis uz valstīm, kā šajā situācijā, kur radušies tirgus traucējumi, pamatojoties uz patērētāju bažām par dioksīnu.

(18)

Minētajās lietās Komisija neiebilda, ka ražotājiem izmaksā kompensācijas par zaudējumiem, kas tiem radušies, tomēr tirgus daļas zaudējums un patēriņa kritums radās ne jau tādēļ, ka patērētāji sacēla trauksmi, bet tādēļ, ka bija izņēmuma dabas faktori, kas attiecīgo produktu tirdzniecībai neļāva ritēt kā ierasts (iestādes veica virkni pasākumu, vienlaikus patērētāji un masu saziņas līdzekļi uzvedās neierasti). Iepriekšminētajos lēmums vienmēr varēja konstatēt tiešu un tūlītēju saikni starp tiem faktoriem, kas veido ārkārtas apstākļus, un zaudējumiem, kas iesaistītajiem uzņēmumiem radās.

(19)

Itālijas iestādes līdz šim nav spējušas sniegt pārliecinošus pierādījumus par saikni starp zaudējumiem, ko piedzīvojuši lauksaimniecības ražotāji, un ārkārtas apstākļiem, lai Komisija varētu apstiprināt kompensācijas maksājumu saskaņā ar Līguma 87. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Tas, ka patērētāju vidū strauji izplatījās panika un līdz ar to radās traucējumi tirgū, kur Itālijas mājputnu ražotāji pārdod savu preci, ka saruka viņu tirgus daļa un līdz ar to – nav ierastā apgrozījuma, ņemot vērā pieejamo informāciju, tomēr nav pietiekami, lai noteiktu, ka bijuši ārkārtas apstākļi Līguma izpratnē. Turklāt nav nekā tāda, kas norādītu, ka valsts vai Kopienas iestādes būtu veikušas pasākumus, lai bloķētu pārdošanu.

(20)

Pat ja būtu secināms, ka masu saziņas līdzekļu ietekme Itālijā bijusi lielāka nekā citās Eiropas valstīs, jo sabiedrība ir īpaši jutīga attiecībā uz pārtikas drošības jautājumiem un pastāv tāds sabiedrības viedoklis, kas dzīvu lopu audzēšanas sistēmām bijis ļoti kritisks, tas vien joprojām neliecinātu, ka notikums pēc savas dabas bijis ārkārtējs.

(21)

Komisiju drīzāk interesē tas, vai Itālijas ražotāji nav situāciju izmantojuši savtīgi, lai ārzemēs (vai arī Itālijā) palielinātu mājputnu produktu pārdošanu, jo Itālija, atšķirībā no Beļģijas, bija viena no tām valstīm, kuru dioksīna krīze neietekmēja tieši.

(22)

Cits jautājums, kas vēl jāprecizē, attiecas uz Itālijas iestāžu apgalvojumu, ka lauksaimniecības ražotājiem bijis jāsasaldē nepārdotā gaļa (4 150,8 tonnas jūnijā, 9 271,3 tonnas jūlijā un 2 595,9 tonnas augustā). Ja tas tā bijis, nevar izslēgt, ka mājputnu produktus, kas nav pārdoti krīzes laikā, nav bijis iespējams pārdot vēlāk. Tas nozīmē, ka ciestie zaudējumi ir mazāki, nekā tie, kas norādīti lietas izskatīšanas laikā. Turklāt Komisija nespēj novērtēt ne nepārdotās gaļas daudzumu, jo pieprasījums kritās, pastāvot bailēm par dioksīna klātbūtni, ne arī pārprodukcijas apjomu, jo par pieprasījumu vasaras periodā nepareizi veiktas aplēses.

(23)

Ņemot vērā iepriekšminēto, Komisija nevarēja izslēgt, ka ar atbalstu vienkārši bija iecerēts uzlabot ražotāju finanšu stāvokli, bet nevis kaut kādā veidā radīt uzlabojumus sektorā; un tā uzskatīja, ka atbalsts tika piešķirts, tikai balstoties uz cenu, ražošanas vienību daudzumu un līdz ar to ticis izmantots atbalsts, kas pielīdzināms darbības atbalstam, un tātad atbilstīgi 3.5. punktam Kopienas vadlīnijās par valsts atbalstu lauksaimniecības sektoram (6) (še turpmāk – “vadlīnijas”) nav saderīgs ar kopējā tirgus principiem.

(24)

Tādēļ Komisija apšaubīja, vai pastāv saikne starp zaudējumiem, kurus cietuši Itālijas mājputnu ražotāji, un ārkārtas apstākļiem, kā arī faktu, vai apskatāmais atbalsts atbilst prasībām, lai to atzītu par atbalstu saskaņā ar Līguma 87. panta 2. punkta b) apakšpunkta vai 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta noteikumiem (jo attiecībā uz šo pēdējo apakšpunktu neizskatās, ka atbalsts veicinājis konkrētas ekonomiskās darbības attīstību) vai par atbilstīgu kādam no punktiem pamatnostādnēs.

(25)

Vēstulē, kas datēta ar 2001. gada 24. oktobri, reģistrēta 2001. gada 26. oktobrī, Itālijas iestādes norāda, ka, cita starpā, mājputnu patēriņa samazinājums jūnijā, jūlijā un augstā, kā arī 1999. gada decembrī, tikai mazākā mērā, lēmumā par procedūras uzsākšanu nav apšaubīts.

(26)

Itālijas iestādes uzskata, tā kā Komisija nav apšaubījusi, ka zaudējumi radušies cenu un pārdošanas krituma dēļ, tām bijis tikai jānosaka saikne starp zaudējumiem un dioksīna krīzi. Tās apgalvo, ka šādu saikni pierāda fakts, ka tiklīdz 1999. gada 28. maijā 19:00 tika pārraidītas ziņas par dioksīnu mājputnu gaļā, pēkšņais pārdošanas kritums sākās 1999. gada jūnijā (29 % pārdošanas krituma salīdzinājumā ar 1998. gada jūniju). Tās apstiprina, ka patēriņa līkne Itālijā cieši atbilst sabiedrības panikai, ko radījuši masu saziņas līdzekļi, tam sekojis pārdošanas apjomu kritums, kad pirmo reizi pārraidītas ziņas par dioksīnu, tad pārdošanas apjoms jūlijā atjaunojies, samazinoties mediju interesei, un augustā samazinājies divkārt pēc ziņām, ka ir Eiropas Savienības lēmums divkāršot maksimālo atļauto dioksīna līmeni dažos produktos. Sākot ar septembri, masu saziņas līdzekļi aizvien mazāk uzmanības pievērsuši šai lietai, un mājputnu gaļas produktu patēriņš pamazām atjaunojies ierastajā līmenī.

(27)

Līdz ar to Itālijas iestādes uzskata, ka nav noliedzams, ka pastāv saikne starp patērētāju bažām pēc ziņu pārraidīšanas par dioksīnu Beļģijā un patēriņa un cenu kritumu.

(28)

Tādēļ ir vēl jāpierāda, ka dioksīna krīzi Itālijā var uzskatīt par ārkārtas apstākļiem Līguma 87. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Komisija jau atzinusi, ka dioksīna krīze Beļģijā bija uzskatāma par ārkārtēju, ņemot vērā to, kāda tā ir bijusi un kādi ierobežojumi tās dēļ bijuši nepieciešami sabiedrības veselības vārdā. Tiesa, dioksīna krīze Itāliju tieši neskāra. Tomēr Itālijas iestādes uzsver uz to, ka nevar būt šaubu par to, ka krīzei ir bijušas sekas arī ārpus valsts robežām un ka tā ir ietekmējusi kaimiņvalstis, tostarp – Itāliju.

(29)

Saskaņā ar Itālijas iestāžu viedokli, “ārkārtas apstākļi” Līguma 87. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē ir jebkādi neparedzēti notikumi vai notikumi, kurus grūti paredzēt, piemēram, dabas katastrofas. Tāpēc ir jāizvērtē pats notikums, nevis pasākumi, kas tiek pieņemti, lai atrisinātu radušos krīzi, kas ir vienkārši pasākuma sekas. Tās apgalvo, ka GSE gadījumā Apvienotajā Karalistē, Komisija pieņēma, ka pasākums bijis ārkārtējs, jo tika noteikts aizliegums eksportēt gaļu, tomēr, īpaši tādēļ, ka kritās liellopu un teļa gaļas patēriņš, jo bija gan nenoteiktība, gan bailes atbilstīgi ziņām par GSE. Itālijas iestādes apgalvo, ka Itālijā 1999. gadā bailēs no dioksīna situācija bijusi līdzīga. Apvienotajai Karalistei noteiktais aizliegums eksportēt neradīja ievērojamu patēriņa kritumu, jo pat bez aizlieguma patērētāji ārzemēs jebkurā gadījumā būtu samazinājuši liellopu un teļa gaļas patēriņu (līdzīgi kā to darīja patērētāji Apvienotajā Karalistē), tādējādi liedzot ražotājiem rast citus pārdošanas kanālus savām precēm ārzemēs. Dioksīna lietā 1999. gadā jāmin, ka valstis, ka nebija ES dalībvalstis, krīzes laikā aizliedza ievest mājputnu gaļu no ES.

(30)

Itālijas iestādes apgalvo, ka iemesls, kādēļ Itālijas ražotāji nevērsās ne ārzemju tirgos un neizmantoja arī Itālijas tirgu, saistāms ar notikuma starpnacionālo dabu, kas sniedzas krietni tālāk par Beļģijas robežām.

(31)

Itālijas iestāžuprāt, dažu Itālijas mājputnu uzņēmumu ienākumi 1999. gada jūnijā–augstā skaidri pierāda šādu cenu un pārdošanas apjomu kritumu.

(32)

Saskaņā ar Līguma 87. panta 1. punktu ar kopējā tirgus principiem nav saderīga nekāda palīdzība, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences traucējumus, dodot priekšroku atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķu preču ražošanai, ciktāl šāda palīdzība iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(33)

Padomes 1975. gada 29. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2777/75 par mājputnu gaļas tirgus kopīgo organizēšanu (7) 19. pants nosaka, ja regulā nav noteikts citādi, Līguma 87., 88., 89. pantu piemēro tādu produktu ražošanai un tirdzniecībai, uz kuriem attiecas regula.

(34)

Atbilstoši plānotajam pasākumam valsts līdzekļus izmaksā (kopā 20 miljardu ITL apmērā) noteiktiem uzņēmumiem un tos piešķir izlases kārtībā mājputnu audzētājiem, kuri varētu būt cietuši zaudējumus dioksīna krīzes rezultātā. Turklāt šis pasākums iecerēts dažu produktu atbalstam (mājputnu produktu) un visticamāk tas ietekmēs tirdzniecību, ņemot vērā Itālijas daļu kopējā ES mājputnu gaļas ražošanā (13,2 %). 2001. gadā kopējais Itālijā saražotās mājputnu gaļas apjoms bija 1 134 000 tonnas no kopējā daudzuma ES-15 – 9 088 000 tonnām (8).

(35)

Šeit analizētais pasākums tādēļ ir uzskatāms par valsts atbalstu Līguma 87. panta 1. punkta izpratnē.

(36)

Aizliegums piešķirt valsts atbalstu nav bez nosacījumiem. Šajā gadījumā Itālijas iestādes izmanto atkāpes, kas noteiktas Līguma 87. panta 2. punkta b) apakšpunktā, saskaņā ar kurām atbalsts, kas paredzēts, lai atlīdzinātu dabas katastrofā vai ārkārtas apstākļos radušos zaudējumus, ir saderīgs ar kopējā tirgus principiem.

(37)

Tā kā Līgumā nav definēts, ko nozīmē “ārkārtas apstākļi”, ir jāpārliecinās, vai “dioksīna krīze” Itālijā ir uzskatāma par ārkārtas apstākļiem Līguma 87. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

(38)

Saskaņā ar Kopienas pamatnostādnēm par valsts atbalstu lauksaimniecības sektorā (9), novērtējot atbalstu, lai kompensētu zaudējumus, ko radījušas dabas katastrofas vai ārkārtas apstākļi, jo ar šādu rīcību tiek izdarīti izņēmumi no vispārējiem principiem, kas nosaka, ka valsts atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē, Komisija loģiski secinājusi, ka “dabas katastrofu” un “ārkārtas apstākļu” jēdzieni, kas minēti 87. panta 2. punkta b) apakšpunktā, ir jāinterpretē restriktīvi. Līdz šim Komisija ir uzskatījusi, ka par dabas katastrofu varētu uzskatīt zemestrīces, lavīnas, zemes nogruvumus un plūdus. Komisija pieņem, ka ārkārtas apstākļi varētu būt karš, iekšēji nemieri vai streiki, un rezervētāk atkarībā no to izplatības apjoma, tā šai grupā iekļauj arī lielas kodolavārijas vai rūpnieciskas avārijas un ugunsgrēki, kuru rezultātā rodas plaša mēroga zaudējumi. No otras puses, Komisija tomēr nepieņem, ka ugunsgrēks vienā pārstrādes uzņēmumā, kuram ir vispārpieņemtā komerciālā apdrošināšana, uzskatāms par ārkārtas apstākļiem. Vispārējā kārtā Komisija neuzskata, ka dzīvnieku vai augu slimību uzliesmojumi būtu pieskaitāmi pie dabas katastrofu vai ārkārtas apstākļiem. Tomēr ir bijis gadījums, kad Komisija atzina, ka ļoti plašs pilnīgi jaunas dzīvnieku slimības uzliesmojums ir uzskatāms par ārkārtas apstākļiem. Tā kā ir ļoti grūti šādus pasākumus paredzēt, Komisija turpinās izvērtēt priekšlikumus piešķirt palīdzību atbilstoši 87. panta 2. punkta b) apakšpunktam katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā iepriekšējo rīcību šajā jomā. Šāda individuāla lietas izskatīšana ir jo īpaši nepieciešama tik jūtīgā sektorā kā mājputnu audzēšana, kur tirgus pasākumi varētu būt pretrunā ar kopējā tirgus organizācijā paredzētajiem pasākumiem.

(39)

Runājot vispārīgi, Komisija nevar pieņemt, ka cilvēku uzturā paredzētas pārtikas piesārņošana ar ķīmiskām vielām varētu pati par sevi vien veidot apstākļus, ko uzskata par ārkārtējiem Līguma 87. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Faktiski piesārņošanas risks rodas tādēļ, ka pārtikas apritē nav garantēti augstākie kvalitātes standarti.

(40)

Beļģijas dioksīna krīzes gadījumā bija jāievēro vairāki faktori pirms varēja galīgi noteikt, ka krīze tiešām radījusi ārkārtas apstākļus. Komisija vispirms ņēma vērā to pasākumu apjomu, ar kuriem bija paredzēts atrisināt krīzi un pasargāt cilvēku veselību, ieskaitot aizliegumu laist tirgū un mazumtirdzniecībā mājputnu gaļu, aizliegt tirgot un eksportēt uz trešām valstīm dažus dzīvnieku izcelsmes produktus, kas paredzēti lietošanai cilvēku uzturā un dzīvnieku barībai, un noteikt virkni ierobežojumu, tai skaitā uzraudzību, produktu izsekojamību un kontroli (10). Tika pasludināts, ka krīze ir ārkārtas apstākļi, ņemot vērā divus apstākļus, tas ir, Beļģijas iestāžu paziņojumu līdz ar ārkārtas pasākumiem, ko tās pieņēma, un to, ka produktus nebija iespējams laist tirgū, kas Beļģijas ražotājiem radīja krīzes situāciju. Šī krīzes situācija pēc savas dabas un ietekmes uz attiecīgajiem ražotājiem ievērojami atšķīrās no parastās situācijas un apstākļiem, kādos tirgus funkcionē. Straujā panikas izplatīšanās patērētāju vidū un aizliegums ievest dzīvniekus un dzīvnieku izcelsmes produktus no Beļģijas, kuru noteica daudzas trešās valstis, nopietni pasliktināja krīzi un ievērojami traucēja tā tirgus darbībai, kur Beļģijas ražotāji pārdeva savus produktus, līdz ar to viņi zaudēja tirgus daļas, rezultātā – samazinājās apgrozījums salīdzinājumā ar to, ko bija paredzēts gūt parastā tirgus situācijā.

(41)

Ne produktu piesārņošana ar ķīmiskām vielām, nedz arī tirdzniecības apjoma kritums nav pietiekami apstākļi paši par sevi vien, lai secinātu, ka notikums bijis ārkārtējs, kas radies nozīmīgu ierobežojošu pasākumu rezultātā attiecībā uz šo produktu laišanu tirgū un eksportēšanu un pārdošanas apjomu un cenu kritumu rezultātā. Patērētāju panika un viņu reakcija uz mājputnu gaļas piesārņojumu ar dioksīnu bija tikai apstākļi, kas pastiprināja notikuma ārkārtējo dabu.

(42)

Runājot par Itālijas ražotājiem, ir jāievēro, ka netika piemēroti nekādi pasākumi, ar kuriem ierobežo produktu laišanu tirgū vai eksportēšanu, lai aizsargātu patērētāju veselību, jo krīze valsti tieši neskāra. Vienīgais neparedzētais faktors, kas radīja traucējumus tirgū, bija patērētāju panika un viņu reakcija uz citur konstatēto pārtikas piesārņojumu.

(43)

Situāciju Itālijā nevar salīdzināt ar to, kāda bija valstīs, kuras krīze skāra tieši. Patiešām tika paziņots, ka dioksīna krīze ir uzskatāma par ārkārtas situāciju Beļģijā, nevis par ārkārtas situāciju vispār. Kā uzsvērts 35. līdz 38. apsvērumā, ne cilvēku uzturam paredzēto pārtikas produktu piesārņošana ar ķīmiskām vielām, nedz arī panikas izplatīšanās patērētāju vidū pati par sevi vien nav uzskatāma par ārkārtas apstākļiem 87. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

(44)

Itālijas iestādes atsaucās arī uz pirmo GSE krīzi Apvienotajā Karalistē. Tajā gadījumā ārkārtas apstākļi liellopu gaļas un teļa gaļas sektorā bija tādēļ, ka tika noteikts aizliegums eksportēt dzīvus mājlopus un liellopu un teļa gaļu no Apvienotās Karalistes uz citām dalībvalstīm un trešām valstīm. To tirgus pasākumu ietekmei, kas tika pieņemti, lai reaģētu uz GSE radīto problēmu Apvienotajā Karalistē, nebija līdzīga precedenta. Komisija arī norādīja, ka līdz ar pasākumiem, kurus pieņēma krīzes atrisināšanai, bija arī vispārējs aizliegums attiecībā uz Lielbritānijas izcelsmes gaļu un gaļas produktiem, kas varētu iekļūt cilvēku uztura un dzīvnieku barības apritē, tā rezultātā radās samazinājums, kas vietējā gaļas patēriņā nekad iepriekš nebija novērots. Patēriņa kritums bija saistīts ar stingrajiem ierobežojumiem, ko piemēro tirgum, kas savukārt radīja situāciju, kuru varētu uzskatīt par ārkārtēju.

(45)

Bez tam, runājot par neseniem GSE gadījumiem Eiropā (11), Komisija norādīja, ka pārdošanas apjoma vai ienākumu kritumu neuzskata par ārkārtas apstākļiem. Pārdošanas apjoma kritumu uzskata par ārkārtas apstākļu sekām, ko radījusi dažādu faktoru neparasta savienošanās. Augšminētajos gadījumos paredzētais atbalsts, lai novēstu ārkārtas situāciju 87. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, tika apstiprināts valstīs, kas bija tieši skartas, kurās dažādi faktori radīja ārkārtējas dabas krīzi: ļoti nopietnās negatīvās sekas Eiropas lauksaimniecības ražotājiem, panikas izplatīšanās patērētāju vidū, aizliegums, ko piemēro daudzas trešās valstis attiecībā uz ES izcelsmes gaļas produktiem un virkne gadījumu, kurus dzīvu mājdzīvnieku audzētāji nespēj kontrolēt, faktori, kas krīzes stāvokli pasliktināja un patērētājos radīja bailes. Tas viss radīja nopietnus traucējumus tirgū, kur Eiropas ražotāji pārdod savus produktus, līdz ar to saruka viņu tirgus daļas un tādējādi samazinājās apgrozījums salīdzinājumā ar iepriekš aplēsto normālā tirgus situācijā.

(46)

Būtisks faktors, kuru Komisija ņēma vērā, atzīstot, ka krīze kā ārkārtas apstākļi pastāv, bija stabilā un līdzsvarotā liellopu un teļa gaļas tirgus situācijā pirms krīzes. Tomēr, kā redzams tālāk (skatīt 52. un 55. apsvērumu) un kā paziņojušas Itālijas iestādes, (skatīt 2000. gada 28. augusta un 2000. gada 15. novembra vēstules), situācija, runājot par Itālijas mājputnu tirgu, nebija identiska, tur jau bija vērojama pārprodukcija un cenu kritums.

(47)

Visos iepriekšminētajos gadījumos un jo īpaši runājot par Itālijas iestāžu minēto lietu, ārkārtas apstākļi radās attiecīgajā valstī, un to dēļ tika pieņemti dažādi ierobežojoši pasākumi, pasākumi, lai kontrolētu tirgu un piemēroti pasākumi veselības aizsardzībai, kas radīja attiecīgo produktu pārdošanas apjoma un cenu kritumu.

(48)

Turklāt šiem ārkārtas apstākļiem vismaz pēc savas dabas un ietekmes uz attiecīgajiem ražotājiem ir jābūt ievērojami atšķirīgiem no parastās situācijas un apstākļiem, kādos tirgus funkcionē. Apstākļu neparedzamā daba un grūtības veikt aplēses par to varētu veicināt uzskatu par to ārkārtas dabu, bet pēc būtības tas nav pietiekami, lai paziņotu, ka situācija ir ārkārtēja 87. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

(49)

Šajā gadījumā lēstais pārdošanas apjomu kritums neatšķiras no citiem notikumiem, kas ietekmē pieprasījumu, piemēram, eksporta tirgus slēgšana. Šādi notikumi ir vienlīdz neparedzami, tomēr tie uzskatāmi par daļu no normāla komerciāla riska, kam uzņēmumi ir pakļauti, un nekādā ziņā nav uzskatāmi par ārkārtējiem Līguma 87. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

(50)

Itālijas iestādes uzskata, ka Itālijas ražotājiem nebija citu tirgus ceļu, jo krīze bija izpletusies tālu aiz Beļģijas robežām un mājputnu gaļas patēriņš samazinājās visā Eiropā.

(51)

Tomēr Komisijas rīcībā esošā informācija liecina, ka Kopienas iekšējais mājputnu eksports 1999. gada jūnijā un augustā nemainījās un bija pat nedaudz augstāks nekā iepriekšējā gadā. Kopienas iekšējais eksporta apjoms jūnijā bija augstāks nekā vidēji 1999. gadā un nekā iepriekšējā gadā šajā mēnesī. Lai gan šāds pieaugums nav pietiekams, lai varētu absorbēt visu nepārdoto produkciju, par kuru Itālijas iestādes bija ziņojušas, tas mazināja krīzes ietekmi uz ražotājiem, ļaujot tiem pārdot daļu savas produkcijas Kopienas tirgū. Itālijas iestādes nav iesniegušas skaitliskus datus, lai pierādītu, ka Kopienas tirgū nebija pārdošanas kanālu; tās vienkārši uzstāj, ka tādēļ, ka bija krīze, arī visās pārējās Eiropas valstīs mājputnu patēriņš ir samazinājies. Tajā pašā laikā tās saka, ka dažas valstis, piemēram, Dānija, Grieķija, Spānija, Īrija, Austrija, Portugāle, Somija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste uzskatāmas par atsauces valstīm cenu salīdzināšanai (skatīt 7. apsvērumu iepriekš), jo šīs valstis krīze neskāra. Tās tad būtu varējušas nodrošināt pārdošanas kanālus vismaz daļai pāri palikušās produkcijas.

(52)

Bez tam Komisijas politika attiecībā uz Līguma 87. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērošanu lauksaimniecības nozarei prasa, lai pārmērīga kompensācija par visa veida zaudējumiem tiktu izslēgta.

(53)

Ar Itālijas iestāžu plānoto kompensācijas mehānismu atbalstītu gaļu, kas ražota un laista tirgū 1999. gada jūnijā un jūlijā; atbalsta apjoms aprēķināts, pamatojoties uz starpību starp vidējo cenu valstīs, kuras krīze neskāra, un vidējo cenu Itālijā. Itālijas iestāžuprāt, šī atšķirība bija EUR 53,966/100 kg jūnijā un EUR 46,218/100 kg jūlijā. Atbalsta apjoms ir ITL 21 150/100 kg (vai EUR 10,92/100 kg) un ITL 15 400/100 kg (vai EUR 7,95/100 kg).

(54)

Šāda aprēķina metode ir problemātiska divu apsvērumu dēļ. Pirmā saistīta ar Itālijas iestāžu apgalvojumu, ka ražotājiem bijis jāsasaldē nepārdotā gaļa (12). Tas ļautu krīzes laikā nepārdotos mājputnu gaļas produktus pārdot vēlāk un līdz ar to zaudējumi būtu mazāki nekā tie, par kuriem ziņots šīs lietas izskatīšanas laikā. Itālijas iestādēs šo apsvērumu nekomentēja. Līdz ar to zaudējumu pārmērīgas kompensācijas risks, daļai produkcijas tiekot pārdotai vēlāk, iespējams – pat par normālu cenu –, nav izslēdzams. Turklāt Itālijas iestādes paziņoja, ka 1999. gada jūnijā tika nokautas 43 170,1 tonnas vistu, jūlijā – 47 485,9 tonnas, kopā – 90 656 tonnas (skatīt 2000. gada 15. novembra vēstuli), savukārt 1999. jūnijā pārdoti 34 700 000 kg gaļas, bet jūlijā – 30 200 000 kg, kopā tas ir 64 900 tonnas. Jūnijā tika sasaldēts 4 150,8 tonnas gaļas un jūlijā – 9 271,3 tonnas, kopā – 13 422,1 tonnas. Nav sniegta informācija par to, kas izdarīts ar daļu produkcijas, kas netika ne pārdota, ne sasaldēta, un līdz ar to – kuru varēja izmantot citādiem komerciāliem mērķiem.

(55)

Itālija norāda uz vidējo cenu citās Eiropas valstīs, kuras krīze neskāra, neņemot vērā faktu, ka Itālijā cenas jau pirms 1999. gada jūnija sāka kristies un ka cenas putnu gaļai mēdz būt atšķirīgas. Zemāk tabulā redzamas cenu tendences Itālijā 1998., 1999. un 2000. gadā (13):

Tirgus cena pa mēnešiem: vistas,

(56)

Itālijas iestādes apgalvo, ka mājputnu gaļas sektorā jau bija pārprodukcija un tādēļ martā ražotāji pieņēma lēmumu nokaut daļu vistu ganāmpulka, kas bija paredzēts kaušanai tikai aprīlī un maijā, lai jūnijā par 4,8 % samazinātu gaļas krājumus. Itālijas iestāžuprāt, dioksīna krīzes rezultātā 10 % saražotā jūnijā netika nokauti un laisti tirgū, bet paturēti līdz jūlijam un augustam, palielinot krājumus šajos divos mēnešos. Pamatojoties uz Komisijas rīcībā esošajiem datiem, februārī, martā un aprīlī ievērojami palielinājās vistu daudzums, tādējādi radot paredzēto ražošanas pieaugumu par 5,6 % jūnijā.

(57)

Datu salīdzinājums par vistu nokaušanu laikā no 1999. gada maija līdz augustam ar attiecīgajiem datiem šajā laikā iepriekšējā gadā liecina, ka 1999. maijā palielinājies nokauto vistu skaits un – līdz ar to vistu krājumi – par 9 %, 1999. gada jūnijā krājumi samazinājās par 10 % attiecībā uz 1998. gada jūnijā un 1999. gada jūlijā nokauto vistu skaits bija par gandrīz 10 % lielāks nekā 1998. gadā tajā pašā mēnesī. Šāda augšupejoša krājumu līkne turpinājās arī 1999. gada augustā (+6,5 %). Pieņemot, ka cenas seko krājumu svārstībām, var secināt, ka salīdzinājumā ar aprīli cenām būtu bijis jākrīt, jo jau tad pārprodukcijas dēļ tās bija zemākas nekā vidēji Eiropā. Tādējādi, salīdzinot vistu cenas Itālijā jūnijā un jūlijā ar vidējām cenām valstīs, kuras dioksīna krīze neskāra, Itālijā rastos vistu vērtības pārvērtējums.

(58)

Ņemot vērā vistu cenu dažādību Itālijā un lejupejošu cenu līkni, kas bija vērojama vēl pirms dioksīna krīzes aizsākuma, nav izdarāmi lietderīgi secinājumi starp pārdošanas cenām 1999. gada jūnijā, un 1998. gada jūnija cenas, jebkurā gadījumā, neatspoguļotu pārprodukciju, kura jau ietekmēja Itālijas vistas gaļas tirgu un kuras rezultātā cenas jau sāka kristies. Itālijas iestāžu apgalvojums, ka ražotāji jau bija veikuši pasākumus, lai tirgus situāciju uzlabotu, nokaujot martā tās vistas, kas būtu kaujamas aprīlī, lai samazinātu krājumus jūnijā un jūlijā, neatbilst skaitliskajiem datiem par vistām saimniecībās un līdz ar to – arī aplēsēm par saražoto, kas liecina, ka krājumi palielinājās jūnijā un tikai nedaudz samazinājās (1,6 %) jūlijā. Visi mēģinājumi paredzēt pārdošanas cenas 1999. gada jūnijā un jūlijā (salīdzinājumā ar cenām 1998. gada jūnijā, kas reģistrētas citās Eiropas valstīs, kuras neskāra dioksīna krīze), izmantojot šādus datus, būtu riskanti.

(59)

Tādēļ Komisija secina, ka, tā kā patērētāju panika pati par sevi vien nav uzskatāma par ārkārtas apstākļiem Līguma 87. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē un tā kā Itālijas iestāžu piedāvātā zaudējumu aprēķina metode varētu radīt pārāk augstu Itālijas mājputnu ražotājiem radušos zaudējumu aprēķinu, pasākums nav uzskatāms par saderīgu ar kopējo tirgu 87. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

(60)

Pat ja atbalstu izskatītu Līguma 87. panta 3) punkta kontekstā, vienīgais pieņemamais secinājums ir, ka atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu. 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu nepiemēro, jo atbalsts nav paredzēts, lai veicinātu tādu reģionu ekonomisko attīstību, kur dzīves līmenis ir ārkārtīgi zems vai kur valda liels bezdarbs.

(61)

Attiecībā uz 87. panta 3. punkta b) apakšpunktu atbalsts nav paredzēts tam, lai veicinātu kāda svarīga projekta īstenošanu visas Eiropas interesēs vai novērš nopietnus traucējumus kādas dalībvalsts tautsaimniecībā.

(62)

Attiecībā uz Līguma 87. panta 3. punkta d) apakšpunktu atbalsts nav paredzēts, lai sasniegtu šajā apakšpunktā noteiktos mērķus.

(63)

Attiecībā uz Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, tā kā Itālijas iestādes pareizi paziņojušas par apskatāmo likumu saskaņā ar 88. panta 3. punkta noteikumiem, tad tā novērtēšanai piemēro noteikumus Kopienas pamatnostādnēs par valsts atbalstu lauksaimniecības nozarē (14) (še turpmāk – pamatnostādnes). Saskaņā ar pamatnostādņu 23.3. punktu pamatnostādnes piemēro jaunam valsts atbalstam, tai skaitā tam, par ko dalībvalstis jau ir paziņojušas, bet par ko Komisija vēl nav pieņēmusi lēmumu, sākot ar 2000. gada 1. janvāri.

(64)

Atbalsts, lai kompensētu ienākumu zaudējumu, kas saistīts ar dzīvnieku slimībām, ir noteikts 11.4. punktā. Tas varētu iekļaut saprātīgu kompensāciju par peļņas zudumu, ņemot vērā grūtības, kas saistās ar ganāmpulka atjaunošanu vai pārvietošanu un karantīnu vai – ar grūtībām, kas rodas tādēļ, ka kompetentās iestādes ir noteikušas vai ieteikušas piemērot “nogaidīšanas periodu” pirms saimniecību pārvieto vai atjauno. Tādēļ obligātā dzīvnieku nokaušana pēc veselības aizsardzības/veterinārās iestādes rīkojuma saskaņā ar plānu dzīvnieku slimību profilaksei vai izskaušanai ir nepieciešams priekšnoteikums.

(65)

No paziņojuma ir skaidrs, ka veselības aizsardzības/veterinārās iestādes nav izdevušas rīkojumu nokaut dzīvniekus saskaņā ar plānu dzīvnieku slimību profilaksei vai izskaušanai, jo Itālijas uzņēmumus piesārņojums ar ķīmiskām vielām neskāra. Līdz ar to pasākums, kuru izskata, neatbilst pamatnostādnēs 11.4. punktā noteiktajam.

(66)

Ņemot vērā iepriekš minēto, atbalsts uzņēmumiem mājputnu gaļas sektorā nav uzskatāms par atbalstu, lai kompensētu zaudējumus, kas radušies ārkārtas apstākļu rezultātā 87. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, vai – par atbalstu, kam var piemērot vienu no 87. panta 3. punktā noteiktajiem izņēmumiem. Līdz ar to izskatās, ka šis atbalsts ir darbības atbalsts, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu saskaņā ar 3.5. punktu pamatnostādnēs (15).

(67)

Turklāt ar šādu atbalstu tiek pārkāpti noteikumi Padomes 1975. gada 29. oktobra Regulā (EEK) Nr. 2777/75 par mājputnu gaļas tirgus kopīgo organizēšanu, jo saskaņā ar to var veikt tikai šādus pasākumus attiecībā uz tās 1. panta 1. punktā minētajiem produktiem: pasākumi, lai veicinātu labāku ražošanas organizēšanu, pārstrādi un laišanu tirgū, pasākumi kvalitātes uzlabošanai, pasākumi, lai izveidotu īstermiņa un ilgtermiņa aplēses, pamatojoties uz izmantotajiem ražošanas līdzekļiem, pasākumi, lai veicinātu tirgus cenu tendenču reģistrēšanu. Turklāt, lai ņemtu vērā visa veida ierobežojumus brīvai apritei, ko izraisītu pasākumi, lai novērstu dzīvnieku slimību izplatīšanos, var veikt ārkārtas pasākumus atbilstoši 17. pantam, lai atbalstītu jebkuru tirgu, ko ietekmē šādi ierobežojumi. Šādus pasākumus var veikt tikai tad un tikai uz tādu laiku, kad un cik ilgi tas ir patiešām nepieciešams tirgus atbalstam. Šajā gadījumā Itālijā nebija veikts neviens no šiem pasākumiem. Tādēļ secināms, ka jebkura cita veida valsts atbalstu var piešķirt tikai saskaņā ar Līguma 87.– 89. panta noteikumiem. Kā norādīts iepriekšējā apsvērumā, izskatāmais atbalsts neatbilst noteikumiem par valsts atbalstu, un tādēļ nav saderīgs ar kopējā tirgus principiem.

(68)

Ņemot vērā iepriekš sacīto, Komisija secina, ka AIMA programmas ietvaros piešķirtais atbalsts mājputnu ražotājiem ir valsts atbalsts Līguma 87. panta 1. punkta izpratnē un ka tam nevar piemērot atkāpes, kas paredzētas 87. panta 2. punktā un 3. punktā.

(69)

Tā kā par programmu ir paziņots saskaņā ar Līguma 88. panta 3. punktu, ar kuru nosaka, ka dalībvalstis var sniegt atbalstu tikai ar Eiropas Komisijas piekrišanu, atbalsta atgūšana nav nepieciešama,

6.2.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 32/23

(1)

Šis lēmums ir adresēts sabiedrībai Microsoft Corporation.

(2)

Microsoft Corporation ir pārkāpusi EK Līguma 82. pantu un EEZ līguma 54. pantu:

(3)

Operētājsistēmas ir programmatūras produkti, kas vada datora pamatfunkcijas. “Klientu personālie datori” (PC) ir vispārēja lietojuma datori, ko vienlaicīgi var lietot tikai viena persona, un ko var pievienot datoru tīklam.

(4)

Var izšķirt i) PC operētājsistēmas, kas ir saderīgas ar Intel un ii) PC operētājsistēmas, kas nav saderīgas ar Intel. Šādā kontekstā saderība ar Intel attiecas uz noteiktu aparatūras arhitektūras tipu. Ar Intel nesaderīgas operētājsistēmas (piemēram, firmas Apple operētājsistēma Macintosh) “pieslēgšana” (varētu teikt, adaptēšana), lai tā varētu darboties ar aparatūru, kas ir saderīga ar Intel, ir ilgs un dārgs process. Tomēr jautājums par Intelsaderīgo un Intelnesaderīgo PC operētājsistēmu iekļaušanu konkrētā tirgus definīcijā var palikt atklāts, jo atšķirība nebūs tāda, ka tā mainītu Microsoft tirgus spējas novērtējuma rezultātu.

(5)

Rokas ierīču, piemēram, personālo ciparasistentu (PDA) vai “intelektisko”mobilo telefonu serveru operētājsistēmas un serveru operētājsistēmas pašlaik nevar uzskatīt par konkurējošiem klientu PC operētājsistēmu aizstājējiem.

(6)

Kas attiecas uz piedāvājuma aizstājamību, tad programmatūras produktu, kurš pašlaik nav klientu PC operētājsistēmu tirgū, vajadzētu būtiski modificēt, lai piemērotu īpašajām patērētāju vajadzībām šajā tirgū. Tas ir saistīts ar izstrādāšanas un testēšanas procesu, kas prasa ilgu laiku (nereti ilgāk par gadu) un izmaksas, kā arī ietver būtisku komerciālo risku. Turklāt, kā konstatēts, apspriežot Microsoft dominējošo stāvokli konkrētajā tirgū, šāda jauna produkta iekļūšana tirgū būtu ievērojami apgrūtināta.

(7)

“Darba grupu serveru pakalpojumi” ir pamata pakalpojumi, ko biroju darbinieki izmanto savā ikdienas darbā, proti, kopīgi lietojot serveros uzkrātās datnes, kopīgi lietojot printerus un izmantojot savas tīkla lietotāja tiesības, ko centralizēti pārvalda viņu organizācijas informācijas tehnoloģijas dienests. “Darba grupu serveru operētājsistēmas” ir operētājsistēmas, kuras radītas un laistas tirgū, lai šos pakalpojumus sniegtu kolektīvi relatīvi nedaudziem PC, kas saistīti neliela līdz vidēja lieluma tīklos.

(8)

Pierādījumi, ko Komisija ir savākusi izmeklēšanas gaitā, ir apstiprinājuši, ka no patērētāju viedokļa darba grupu serveru pakalpojumi ir serveru sniegto pakalpojumu īpašs veids. Īpaši datņu un drukas pakalpojumu sniegšana, no vienas puses, un grupas un lietotāja administrācijas pakalpojumu sniegšana, no otras puses, ir ciešā kopsakarā: ja nebūtu pienācīgas grupas un lietotāja administrācijas, tad lietotājam nebūtu efektīvas un drošas piekļuves datņu un drukas koplietošanas pakalpojumiem.

(9)

Darba grupu serveri (serveri, uz kuriem darbina darba grupu serveru operētājsistēmas) jāatšķir no lieljaudas (high–end) serveriem, kuriem parasti jānodrošina atbildīgu uzdevumu izpilde, piemēram, krājumu uzraudzība un vadība, lidmašīnu biļešu rezervācija vai banku darījumi. Šādi uzdevumi var ietvert nepieciešamību atbalstīt milzīga datu apjoma glabāšanu un prasīt maksimālu (“nesatricināmu”) uzticamību un pieejamību (2). Šos uzdevumus veic dārgas iekārtas (dažkārt sauktas par uzņēmuma serveriem) vai lieldatori. Turpretim darba grupas operētājsistēmas parasti ir instalētas lētākos datoros.

(10)

Tomēr ne visas mazjaudas (low–end) serveru iekārtas tiek lietotas kā darba grupu serveri. Piemēram, mazjaudas serverus var arī instalēt tīklu “galos” un tos specializēt tīmekļa apkalpošanā (3) vai tīmekļa kešdarbei (4), vai izmantot ugunsmūrim (5), nelietojot darba grupas serveru pamatpakalpojumiem.

(11)

Jānorāda arī, ka, lai gan darba grupas servera pamatpakalpojumus veido tikai datņu, drukas un grupas, kā arī lietotāju administrēšanas pakalpojumi, darba grupu servera operētājsistēmas var izmantot lietojumprogrammām, kā tas ir ar citām operētājsistēmām. Šīs lietojumprogrammas bieži būs cieši saistītas ar grupas un lietotāja administrēšanas pakalpojumu sniegšanu. Tā kā darba grupas serveru operētājsistēmas parasti lieto ar nedārgu aparatūru, tad šādas lietojumprogrammas lielākoties neprasa īpaši augstu uzticamību.

(12)

Media players (medijatspēļi) ir klienta lietojumprogrammas, kuru pamatfunkcijas ir dekodēt, atspiest un atskaņot (un turpmāk ļaut apstrādāt) ciparu audio– un videodatnes, kas lejupielādētas vai straumētas tīmeklī (un citos tīklos). Medijatspēļi spēj arī atskaņot audio– un videodatnes, kas saglabātas fiziskajos nesējos, piemēram, kompaktdiskos (CD) un DVD diskos.

(13)

Kas attiecas uz pieprasījuma puses aizstājamību, tad klasiskās atskaņošanas ierīces, piemēram, CD un DVD atskaņotāji, nav media players aizstājēji, jo tie piedāvā ļoti ierobežotu medijatspēļa funkcionalitātes apakškopu. Medijatspēļi, kuri ir atkarīgi no trešo pušu patentētām tehnoloģijām, nevarētu, pretēji Microsoft WMP, RealNetworks RealOne Player un Apple QuickTime Player, ierobežot trešo pušu uzvedību. Medijatspēļi, kas nespēj saņemt no tīmekļa audio– un videostraumējumu, nav aizstājēji straumējošiem medijatspēļiem, jo neapmierina īpašo patērētāja pieprasījumu pēc straumēšanas.

(14)

Kas attiecas uz piedāvājuma aizstājamību, tad nepieciešamās būtiskās pētniecības un attīstības (R&D) investīcijas, pastāvošo medijtehnoloģiju aizsardzība ar intelektuālā īpašuma tiesībām un netiešie tīkla efekti, kas raksturo tirgu, rada šķēršļus citu programmatūru, arī nestraumējošo medijatspēļu attīstītāju iekļūšanai tirgū.

(15)

Microsoft ir atzinusi, ka tai ir dominējošs stāvoklis PC operētājsistēmas tirgū.

(16)

Šo dominējošo stāvokli raksturo lielais tirgus daļu īpatsvars, kas vismaz kopš 1996. gada ir saglabājies ļoti augstā līmenī (vairāk nekā 90 % pēdējos gados), kā arī ļoti lielie iekļuves šķēršļi. Šie iekļuves šķēršļi ir īpaši saistīti ar netiešo tīkla efektu klātbūtni. Tik tiešām, PC operētājsistēmas popularitāte lietotāju vidū rodas no tās popularitātes PC lietojumprogrammu pārdevēju vidū, kuri savukārt izvēlas vērst savas attīstības pūliņus uz to PC operētājsistēmu, kura ir vispopulārākā lietotāju vidū. Tas rada pašpastiprinošu dinamiku, kas aizsargā Windows kā PC operētājsistēmu de facto standartu (lietojumprogrammu iekļuves šķērslis).

(17)

Komisija secina, ka Microsoft ir sasniegusi dominējošo stāvokli darba grupu serveru operētājsistēmu tirgū. Secinājums īpaši balstās uz šādiem slēdzieniem:

(18)

Ar šo lēmumu izdara šādus atzinumus:

(19)

Šie ārkārtējie apstākļi liek secināt, ka Microsoft atteikums ir ļaunprātīga dominējošā stāvokļa izmantošana, kas nav saderīga ar 82. pantu, ja vien šāda rīcība nav objektīvi pamatota.

(20)

Microsoft sniegtais atteikuma attaisnojums pamatots ar to, ka informācijas nodošana un atļauja to lietot konkurentiem saderīgu produktu radīšanai būtu līdzvērtīga intelektuālā īpašuma tiesību licencēšanai. Komisija nelēma par Microsoft vispārējā intelektuālā īpašuma prasību pamatotību, ko visos gadījumos varētu noskaidrot tikai katrā konkrētā gadījumā pēc tam, kad Microsoft ir sagatavojusi attiecīgās specifikācijas. Tomēr, saskaņā ar tiesu praksi, kāda uzņēmuma interese izmantot savas intelektuālā īpašuma tiesības pati par sevi nevar būt objektīvs attaisnojums, ja ir izveidojušies tādi ārkārtēji apstākļi kā iepriekšnorādītie.

(21)

Komisija izpētīja, vai šīs lietas īpašajos apstākļos Microsoft piedāvātais attaisnojums ir svarīgāks par šiem ārkārtējiem apstākļiem un secināja, ka Microsoft nav iesniedzis par to nekādus pierādījumus. Jo īpaši, rīkojums sniegt attiecīgo informāciju nevarēja novest pie Microsoft produkta precīzu kopiju izgatavošanas. Komisija ņēma arī vērā, ka tādas informācijas atklāšana, kā tā, ko atteica Microsoft, nozarē bija pieņemta prakse.

(22)

Turklāt Komisija ņēma vērā Komisijai 1984. gadā sniegtās IBM saistības (6) un 1991.gada Programmatūras direktīvu (7). Microsoft tik tiešām atzīst, ka IBM saistības un Programmatūras direktīva sniedz derīgus ieteikumus šajā lietā. Komisija secināja, ka rīkojums piegādāt šajā gadījumā būtu analogs IBM saistībām, jo tām būtu jāattiecas vienīgi uz saskarnes specifikācijām. Komisija arī secināja, ka minētais atteikums bija atteikums piegādāt sadarbspējas informāciju Programmatūras direktīvas nozīmē. Šajā kopsakarā Komisija atzīmēja, ka Programmatūras direktīva ierobežoja autortiesību izmantošanu attiecībā uz programmatūru (arī izmantošanu nedominējošos uzņēmumos) par labu sadarbspējai, tādējādi uzsverot sadarbspējas nozīmību programmatūras nozarē. Komisija arī norādīja, ka Programmatūras direktīva skaidri nosaka, ka tās noteikumi neierobežo 82. panta piemērošanu, īpaši, ja dominējošais uzņēmums atsaka sadarbspējai nepieciešamās informācijas pieejamību.

(23)

Microsoft tālāk argumentēja, ka tās atteikums piegādāt sadarbspējas informāciju nevarēja būt saistīts ar mērķi ierobežot konkurenci darba grupu serveru opēretājsistēmu tirgū, jo nebija nekāda ekonomiska stimula, lai firma rīkotos pēc šādas stratēģijas. Komisija noraidīja Microsoft argumentu, atzīmējot, ka tas balstīts uz ekonomisko modeli, kas šajā gadījumā neatbilda faktiem un nesaskanēja ar Microsoft vadītāju viedokļiem, kas izteikti Microsoft iekšējos dokumentos, kuri iegūti izmeklēšanas laikā.

(24)

Ar šo lēmumu ir atzīts, ka Microsoft pārkāpj Līguma 82. pantu, sasaistot WMP ar Windows PC operētājsistēmu (Windows). Komisija savus atzinumus par ļaunprātīgu sasaistīšanu balsta uz četriem elementiem: i) Microsoft ir dominējošais stāvoklis PC operētājsistēmas tirgū; ii) Windows PC operētājsistēma un WMP ir divi atsevišķi produkti; iii) Microsoft nedod klientiem izvēles tiesību iegādāties Windows bez WMP; un iv) šī sasaiste ierobežo konkurenci. Turklāt ar šo lēmumu tiek noraidīti Microsoft argumenti WMP sasaistes attaisnošanai.

(25)

Microsoft neapstrīd, ka tam ir dominējošais stāvoklis PC operētājsistēmu tirgū.

(26)

Komisijas lēmumā atzīts, ka medijatspēļi un PC operētājsistēmas ir divi atsevišķi produkti (noraidot Microsoft argumentu, ka WMP ir neatņemama Windows daļa). Lēmumā pirmkārt konstatēts, ka, lai gan Microsoft kādu laiku jau ir saistījis savus medijatspēļus ar Windows, joprojām pastāv atsevišķs patērētāju pieprasījums pēc autonomiem medijatspēļiem, un tas ir nošķirams no PC operētājsistēmu pieprasījuma. Otrkārt, daudzi pārdevēji attīsta un piegādā autonomus medijatspēļus. Treškārt, Microsoft korporācija pati attīsta un izplata savas WMP versijas citām PC operētājsistēmām. Visbeidzot Microsoft attīsta WMP tiešā konkurencē ar trešo pušu medijatspēļiem.

(27)

Kas attiecas uz trešo sasaistes elementu, tad ar šo lēmumu ir atzīts, ka Microsoft nedod klientiem izvēles iespēju iegādāties Windows bez WMP. PC ražotājiem jālicencē Windows ar WMP. Ja viņi vēlas instalēt operētajsistēmā Windows alternatīvu medijatspēļu, viņi to var darīt tikai papildus WMP. Šie paši apsvērumi ir spēkā, ja lietotājs pērk Windows mazumtirdzniecībā. Ar šo lēmumu Microsoft argumenti par to, ka patērētajiem nav jāmaksā papildus par WMP un ka viņiem tas nav jālieto, ir atzīti par neatbilstošiem tādā kontekstā, kad jānosaka, vai ir notikusi uzspiešana Līguma 82. panta nozīmē.

(28)

Lēmumā arī izklāstīts, kāpēc sasaiste šajā īpašajā gadījumā ir konkurences tiesību ierobežošanas cēlonis. Lēmuma atzīts, ka WMP sasaiste ar Windows nodrošina Microsoft korporācijai nepārspējamu tās medijatspēļu klātbūtni personālajos datoros visā pasaulē. Attiecīgie pierādījumi atklāj, ka citi izplatīšanas veidi nav tik efektīvi. Sasaistot WMP lietojumprogrammu ar Windows, Microsoft var piedāvāt tiem satura sniedzējiem un programmatūru attīstītājiem, kas atbalsta Windows Media tehnoloģijas, spēju paļauties uz Windows monopolu, lai sasniegtu gandrīz visus PC lietotājus pasaulē. Pierādījumi liecina, ka dažādu mediju tehnoloģiju atbalstīšana rada papildu izmaksas. Tādā veidā WMP visuresošā klātbūtne mudina satura sniedzējus un programmatūru attīstītājus galvenokārt paļauties uz Windows mediju tehnoloģiju. Savukārt patērētāji dod priekšroku lietot WMP, jo būs pieejams plašāks šā produkta papildu programmatūras klāsts un saturs. Microsoft sasaiste pastiprina un izkropļo šos “tīkla efektus” sev par labu, tādējādi radot nopietnus konkurences traucējumus medijatspēļu tirgū. Pierādījumi liecina, ka WMP lietojums pieaug sasaistes dēļ, kaut arī citus medijatspēļus kvalitātes ziņā lietotāji vērtē augstāk. Tirgus dati par medijatspēļu lietošanu, formāta lietošanu, kā arī tīmekļa vietņu piedāvātais saturs apliecina tendenci par labu WMP un Windows Media formātu lietošanai, kaitējot galvenajiem konkurējošiem mediālajiem atskaņotājiem (un medijatspēļu tehnoloģijām). Kaut arī lēmumā izcelta šī tendence par labu WMP un Windows Media formātam, tomēr lēmumā arī uzsvērts, ka, pamatojoties uz Tiesas praksi, Komisijai, lai konstatētu saistošu ļaunprātīgu izmantošanu, nav īpaši jāpierāda, ka konkurence jau ir ierobežota vai pastāv risks pilnībā likvidēt konkurenci. Pretējā gadījumā antitrasta rūpīgā izmeklēšana konkrētos programmatūras tirgos varētu būt novēlota, jo pierādījumu par iespaidu uz tirgu varētu demonstrēt tikai tad, kad tirgus jau “apglabāts”.

(29)

Visbeidzot, lēmumā ir apsvērti Microsoft argumenti WMP sasaistes attaisnošanai, īpaši aizbildināšanās ar efektivitāti, ko rada WMP piesaiste Windows. Kas attiecas uz apgalvojumu par izplatīšanas efektivitāti, tad Komisija noraida Microsoft argumentu, ka sasaiste mazina patērētāju izmaksas, samazinot laika patēriņu un neskaidrības tādējādi, ka pat pilnīgi jaunos personāldatoros ir standartopciju kopums. Tā priekšrocība, ka medijatspēļu lietojumprogramma ir iepriekšinstalēta kopā ar PC operētājsistēmu, neprasa, lai Microsoft izvēlētos medijatspēļus patērētājiem. PC ražotāji var nodrošināt, ka tiek apmierināts patērētāju pieprasījums pēc iepriekšinstalētiem medijatspēļiem pēc patērētāju izvēles. Lēmumā secināts, ka Microsoft nav demonstrējis nekādu tehnisku efektivitāti, kuras priekšnoteikums būtu WMP“integrācija”. Ar WMP piesaisti Microsoft drīzāk aizsargājas no efektīvas potenciāli efektīvāku medijatspēļu pārdevēju konkurences, kuri varētu apdraudēt tā pozīcijas, un tādējādi samazina talantu un kapitāla investīcijas medijatspēļu inovācijās.

(30)

Lēmuma noteikts, ka Microsoft jāatklāj informācija, ko tas atteicies sniegt, un jāļauj to lietot konkurējošo produktu attīstībai. Rīkojums par informācijas atklāšanu aprobežojas ar protokola specifikācijām un sadarbspējas nodrošināšanu starp būtiskiem elementiem, kas raksturo tipisku darba grupas tīklu. To piemēro ne tikai uzņēmumam Sun, bet visiem uzņēmumiem, kas vēlas izstrādāt produktus, kuri rada konkurējošu spiedienu uz Microsoft darba grupu serveru operētājsistēmu tirgū. Tiktāl, ciktāl lēmums varētu prasīt Microsoft atturēties no pilnīgas tā intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanas, tas būtu attaisnojams ar nepieciešamību izbeigt to ļaunprātīgu izmantošanu.

(31)

Nosacījumiem, pie kādiem Microsoft ir jāatklāj informācija un jāļauj to lietot, ir jābūt pamatotiem un nediskriminējošiem. Prasība par to, ka noteikumiem, ko izvirza Microsoft, ir jābūt pamatotiem un nediskriminējošiem, ir īpaši piemērojama attiecībā uz samaksu, ko Microsoft varētu prasīt par piegādi. Piemēram, šādai samaksai nevajadzētu atspoguļot stratēģisko vērtību, ko rada Microsoft tirgus spēja PC operētājsistēmas tirgū vai darba grupu serveru operētājsistēmu tirgū. Turklāt, Microsoft nevar uzspiest ierobežojumus attiecībā uz produktu tipiem, kuros specifikācijas var tikt īstenotas, ja šādi ierobežojumi rada šķēršļus konkurencei ar Microsoft vai nevajadzīgi ierobežo saņēmēju spēju radīt jauninājumus. Visbeidzot, Microsoft turpmāk izvirzītajiem noteikumiem ir jābūt pietiekami paredzamiem.

(32)

Microsoft ir jāatklāj attiecīgas protokola specifikācijas iespējami ātrāk, varētu teikt, tiklīdz tā ir veikusi darbspējīgu un pietiekami stabilu šo protokolu īstenojumu savos produktos.

(33)

Attiecībā uz sasaistes ļaunprātīgu izmantošanu lēmums nosaka, ka Microsoft jāpiedāvā galalietotājiem un oriģinālajam aprīkojuma ražotājam (OEM) pilnā mērā funkcionējoša Windows versija, kas neietver WMP. Microsoft saglabā tiesības piedāvāt Windows un WMP paketi.

(34)

Microsoft jāatturas no jebkādu tādu līdzekļu lietošanas, kuriem varētu būt WMP un Windows sasaistei ekvivalenta iedarbība, piemēram, rezervējot priviliģētu WMP sadarbspēju ar Windows, nodrošinot selektīvu pieeju Windows API vai izceļot WMP pār konkurentu produktiem ar Windows palīdzību. Microsoft ir jāatturas arī no tā, lai OEM vai lietotājiem piedāvātu atlaides ar nosacījumu, ka tie iegādājas Windows kopā ar WMP vai, finansiāli vai citādi de facto novēršot vai ierobežojot lietotāju brīvību izvēlēties Windows versiju bez WMP. Nesaistītā Windows versija veiktspējai ir jābūt ne mazākai, kā ar WMP saistītās versijas veiktspējai, ņemot vērā WMP funkcionalitāti, kas noteikti nebūs nesaistītās Windows versijas sastāvdaļa.

(35)

Komisija uzskata, ka pārkāpums pēc sava rakstura veido ļoti nopietnu EK Līguma 82. panta un EEZ Līguma 54. panta pārkāpumu.

(36)

Turklāt Microsoft izslēdzošajai ietekmes pārnešanas praksei ir nozīmīga ietekme uz darba grupu serveru operētājsistēmu un straumējuma media players tirgiem.

(37)

Lai novērtētu ļaunprātīgās izmantošanas smagumu, PC operētājsistēmu, darba grupu serveru operētājsistēmu un media players tirgi ir EEZ mēroga tirgi.

(38)

Sākotnējai soda naudas summai, kas uzliekama Microsoft, lai atspoguļotu pārkāpuma smagumu, ņemot vēra izklāstītos apstākļus, ir jābūt EUR 165 732 101. Ņemot vērā Microsoft nozīmīgo ekonomisko kapacitāti (8), lai nodrošinātu pietiekamu preventīvu efektu attiecībā uz Microsoft, šī summa ir jāpalielina, piemērojot koeficientu 2, sasniedzot EUR 331 464 203.

(39)

Visbeidzot, soda naudas pamatsumma ir palielināta par 50 %, ņemot vēra pārkāpuma ilgumu (piecarpus gadi). Soda naudas pamatsumma tādējādi ir EUR 497 196 304.

(40)

Nav pastiprinošu vai mīkstinošu apstākļu, kas attiecas uz šo lēmumu.

6.2.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 32/29

(1)

Ar vēstuli, kas datēta ar 1997. gada 2. septembri un reģistrēta 1997. gada 5. septembrī, Itālijas pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā saskaņā ar EK Līguma 88. panta 3. punktu paziņoja Komisijai par 6. pantu Sicīlijas reģiona 1997. gada Reģionālajā Likumā Nr. 27.

(2)

Ar teleksu VI/41836, kas datēts ar 1997. gada 28. oktobri, Komisijas dienesti aicināja atbildīgās iestādes sniegt paskaidrojumus attiecībā uz palīdzību, ko paredz 1997. gada Reģionālā Likuma Nr. 27 6. pants.

(3)

Ar vēstuli, kas datēta ar 1998. gada 19. janvāri, atbildīgās iestādes iesniedza papildu informāciju un paziņoja, ka likums jau ir stājies spēkā. Tāpēc paziņojums tika pārsūtīts uz nepaziņoto atbalstu reģistru ar numuru NN 36/98; Itāliju par to informēja ar 1989. gada 3. aprīļa vēstuli SG(98)D/32328. Tomēr atbildīgās iestādes arī skaidri norādīja, ka ar likumu paredzētās subsīdijas netiks piešķirtas pirms procedūras, kas paredzēta Līguma 88. panta 3. punktā, labvēlīga atrisinājuma.

(4)

Ar teleksu VI/13937, kas datēts ar 2000. gada 31. maiju (pirms tā bija versija angļu valodā ar teleksu 2000/VI/10442, kas datēts ar 14. aprīli), Komisijas dienesti aicināja atbildīgās iestādes sniegt skaidrojumus attiecībā uz Reģionālā Likuma Nr. 27/1997 noteikumiem un iesniegt minētā likuma teksta kopiju.

(5)

Ar vēstuli, kas datēta ar 2002. gada 31. jūliju un reģistrēta 2002. gada 5. augustā, atbildīgās iestādes iesniedza papildu informāciju par Likuma 5. pantu.

(6)

Ar teleksu AGR 024925, kas datēts ar 2002. gada 22. oktobri, Komisijas dienesti aicināja atbildīgās iestādes sniegt paskaidrojumus un izskaidrot nesen iesniegto papildu informāciju, kā arī Reģionālajā Likumā 27/1997 paredzētos pasākumus. Tajā pašā vēstulē Komisijas dienesti atbildīgajām iestādēm norādīja uz iespēju atsaukt attiecīgo paziņojumu, gadījumā, ja saskaņā ar 1997. gada Reģionālā Likuma Nr. 27 6. pantu un, iespējams, saskaņā ar citiem šā likuma noteikumiem paredzētais atbalsts vēl nav sniegts un ja atbildīgās iestādes var garantēt, ka minētā likuma ietvaros nav sniegts un netiks sniegts atbalsts.

(7)

Nesaņēmuši atbildi uz iepriekšminēto teleksu, Komisijas dienesti ar teleksu AGR 30657, kas datēts ar 2002. gada 20. decembri, nosūtīja Itālijas varas iestādēm lūgumu, kurā tie aicināja mēneša laikā sniegt pieprasīto informāciju, precizējot, ka, ja līdz attiecīgajam laikam nebūs sniegtas apmierinošas atbildes uz visiem uzdotajiem jautājumiem, Komisijas dienesti patur sev tiesības ierosināt Komisijai izdot rīkojumu attiecībā uz informācijas sniegšanu saskaņā ar 10. panta 3 punktu Padomes Regulā (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), kas skaidro EK Līguma 93. panta piemērošanas kārtību (2).

(8)

Ar 2003. gada 10. jūlija vēstuli, kas iereģistrēta kā SG (2003) D/230470, Komisija paziņoja Itālijai savu lēmumu par rīkojumu sniegt informāciju par Reģionālā Likuma Nr. 27/1997 6. pantu un 4. pantu; lēmums pieņemts 2003. gada 9. jūlijā (K(2003) 2054 galīgais), pamatojoties uz Regulas (EK) Nr. 659/1999 10. panta 3. punktu.

(9)

Ar šo pašu rīkojumu sniegt informāciju Komisija lūdza Itālijai 20 darba dienu laikā pēc tās lēmuma paziņojuma iesniegt visus nepieciešamos dokumentus, informāciju un datus, lai tā varētu konstatēt, vai likumā paredzētais atbalsts ir piešķirts un vai tas ir savienojams ar kopējo tirgu. Papildus uzaicinājumam Itālijai vajadzības gadījumā sniegt arī citu informāciju, kas var būt noderīga iepriekšminēto pasākumu novērtēšanā, rīkojumā tika norādīta arī virkne citas informācijas, kas Itālijai ir jāsniedz.

(10)

Komisijas dienesti nav saņēmuši nekādu atbildi uz minēto rīkojumu, ne arī lūgumu pagarināt termiņu, līdz kuram vajadzēja būt iesniegtai atbildei.

(11)

Ar 2003. gada 17. decembra vēstuli (SG(2003)D/233550) Komisija informēja Itālijas varas iestādes par savu lēmumu K(2003) 4473, kas datēts ar 2003. gada 16. decembri, ar kuru tā uzsāk ES līguma 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru, kas attiecas uz atbalsta pasākumiem, kas minēti reģionālā Likuma Nr. 27/1997 4. pantā (Sicīlijas produktu propaganda) un 6. pantā (Kooperatīvi, firmu vīna pagrabi).

(12)

Komisijas lēmums par procedūras uzsākšanu ir publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (3). Komisija ir aicinājusi ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus šajā sakarā.

(13)

Ar vēstuli, kas datēta ar 2004. gada 10. februāri un reģistrēta 2004. gada 13. februārī, Itālijas pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā Sicīlijas reģiona vārdā lūdza Komisiju pagarināt termiņu par 20 darba dienām, lai sniegtu informāciju, ko Komisija pieprasīja ar 2003. gada 16. decembra lēmumu K(2003) 4473 galīgais, attiecībā uz Reģionālā Likuma Nr. 27/1997 4. pantu (Sicīlijas produktu propaganda). Tāpat Itālijas varas iestādes paziņoja par savu nolūku atsaukt paziņojumu par atbalstu, kas paredzēts saskaņā ar 6. pantu (Kooperatīvi, firmu vīna pagrabi), kurš, kā norādīts vēstulē, nebija īstenots.

(14)

Ar 2004. gada 23. februāra teleksu AGR 05312 Komisijas dienesti apstiprināja, ka Itālijas lūgtais pagarinājums ir akceptēts un stājas spēkā 2004. gada 13. februārī.

(15)

Ar vēstuli, kas datēta ar 2004. gada 18. februāri un reģistrēta 2004. gada 26. februārī, Itālijas pastāvīgā pārstāvniecība attiecībā uz šo pašu atbalstu iesniedza lūgumu pagarināt termiņu vēl par 20 darba dienām.

(16)

Ar vēstuli, kas datēta ar 2004. gada 24. februāri un reģistrēta 2004. gada 1. martā, pēc tam apstiprināta ar vēstuli, kas datēta ar 2004. gada 12. martu un reģistrēta 2004. gada 17. martā, Itālijas varas iestādes informēja Komisiju par paziņojuma atsaukšanu attiecībā uz atbalstu, kas paredzēts Reģionālā Likuma Nr. 27/1997 6. pantā (Kooperatīvi, firmu vīna pagrabi), kurš, kā norādīts vēstulēs, nebija un netiks īstenots.

(17)

Ar 2004. gada 11. marta teleksu AGR 07074 Itālijas varas iestādes tika informētas par faktu, ka netiks piešķirti citi pagarinājuma termiņi attiecībā uz informācijas un/vai apsvērumu iesniegšanu, kas ilgāki par 2004. gada 24. martu, jo Komisijas lēmums par procedūras uzsākšanu bija publicēts 2004. gada 24. februāraEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, un beigu termiņš apsvērumu iesniegšanai no trešo personu puses bija paredzēts šajā datumā. Šajā pašā teleksā Komisijas dienesti pieņēma zināšanai paziņojuma atsaukumu attiecībā uz Reģionālā Likuma Nr. 27/1997 6. pantu (Kooperatīvi, firmu vīna pagrabi).

(18)

Komisija saņēma piezīmes no Itālijas varas iestādēm attiecībā uz Reģionālā Likuma Nr. 27/1997 4. pantu (Sicīlijas produktu propaganda) un 6. pantu (Kooperatīvi, firmu vīna pagrabi) ar vēstuli, kas datēta ar 2004. gada 15. martu (reģistrēta 2004. gada 18. martā).

(19)

Saskaņā ar lēmumu par procedūras uzsākšanu (4) šis lēmums attiecas tikai uz valsts atbalstu, kas saskaņā ar Reģionālā Likuma Nr. 27/1997 4. pantu (Sicīlijas produktu propaganda) paredzēts lauksaimniecības produktiem, kuri ir minēti Līguma I pielikumā; atbalsts, kas var būt jau piešķirts un var tikt piešķirts pēc tam, kad stājušās spēkā Kopienas vadlīnijas, ko piemēro valsts atbalstam to produktu reklāmai, kas ietverti Līguma I pielikumā, kā arī attiecībā uz noteiktiem produktiem, kuri nav ietverti minētajā pielikumā  (5), (še turpmāk “reklāmas vadlīnijas”), proti, sākot ar 2002. gada 1. janvāri.

(20)

Ņemot vērā, ka Itālija ar vēstuli, kas datēta ar 2004. gada 24. februāri un reģistrēta 2004. gada 1. martā atsauca paziņojumu attiecībā uz Reģionālā Likuma Nr. 27/1997 6. pantu (Kooperatīvi, firmu vīna pagrabi), vairs nav pamata aprakstīt un vērtēt atbalsta pasākumus, kas paredzēti minētajā 6. pantā.

(21)

4. pants (Sicīlijas produktu propaganda) groza Reģionālā Likuma Nr. 14/1966 17. pantu un ir formulēts sekojoši: “1) Reklāmas kampaņas tieši īsteno Reģionālā ministrija vai tās tiek īstenotas ar Ārējās tirdzniecības institūta starpniecību, ar specializētu organizāciju starpniecību, vai arī ar konsorciju starpniecību, ko izveidojusi Vidusjūras tirdzniecības organizācija un Mesīnas tirdzniecības organizācija vai kas izveidoti no šīm organizācijām un vienas vai vairākām Reģiona tirdzniecības palātām, par pamatu ņemot 15. pantā norādītās programmas. Minētās programmas var būt trīsgadīgas. 2) Ar izņēmumu attiecībā uz iepriekšējā punktā minētajiem konsorcijiem, ja programmu izpilde tiek uzticēta pie valsts vai reģionālās administrācijas nepiederošām organizācijām, jārīkojas saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti attiecībā uz valsts pārvaldes pakalpojumu uzticēšanu”.

(22)

Neraugoties uz atkārtotajiem Komisijas dienestu pieprasījumiem un Komisijas izdoto rīkojumu par informācijas sniegšanu, kas pieņemts 2003. gada 9. jūlija lēmumā, Itālijas varas iestādes nav sniegušas informāciju, kas ļauj Komisijai kliedēt šaubas par to, ka 4. pants varētu paredzēt valsts atbalstu EK Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē, un ja šis ir attiecīgais gadījums, lai novērtētu, vai šo atbalstu būtu iespējams uzskatīt par savienojamu ar kopējo tirgu. Turklāt nebija iespējams noskaidrot, vai attiecīgais atbalsts jau ir piešķirts.

(23)

Savā lēmumā par Līguma 88. panta 2. punktā paredzētās procedūras uzsākšanu attiecībā uz minēto pasākumu Komisija konstatēja, ka šajā procedūras posmā bez informācijas no Itālijas varas iestāžu puses tā nezina, vai Reģionālā Likuma Nr. 27/1997 4. pants paredz valsts atbalsta ieviešanu vai tā izmaiņas attiecībā uz Līguma I pielikumā minēto lauksaimniecības produktu tirdzniecības veicināšanu un/vai reklāmu.

(24)

Turklāt Komisija izteica šaubas attiecībā uz atbalsta pasākumu atbilstību kopējam tirgum, jo bez atbildēm no Itālijas varas iestāžu puses Komisijai nebija skaidrs, vai finansējamie pasākumi saskaņā ar likuma 4. pantu bija atbilstīgi noteikumiem, kas piemērojami šāda veida atbalstam, vai noteikumiem, kas noteikti Kopienas vadlīnijās par atbalstu reklāmai.

(25)

Turklāt, ņemot vērā izmaiņas 4. pantā minēto reklāmas programmu un produktu tirdzniecības veicināšanas kampaņu īstenošanā, kas aprakstītas iepriekš 21. apsvērumā, Komisija apšaubīja, vai tur paredzētais valsts atbalsts, kas paredzēts šajā gadījumā, varētu būt īstenots saskaņā ar Kopienas noteikumiem valsts pasūtījuma jomā. Kas attiecas uz organizāciju un iestāžu, kam uzdots veikt reklāmas kampaņas, tiešo izvēli, Komisija šaubījās, vai starp līgumslēdzējām varas iestādēm un iepriekš izvēlētiem pakalpojumu sniedzējiem uz godīga pamata varēja tikt noslēgts reģistrējams līgums un vai šajā gadījumā varēja tikt izpildīti Teckal spriedumā (6) fiksētie stingrie noteikumi. Pieļaujot, ka šie nosacījumi netika ievēroti, Komisija šaubījās, vai starpnieku izvēle ir notikusi saskaņā ar noteikumiem, kas jāpiemēro attiecībā uz Padomes Direktīvu 92/50/EEK (7), un sekojot principiem, kas noteikti Līgumā, jo īpaši tiem, kas attiecas uz vienlīdzīgu attieksmi un caurskatāmību, garantējot “pietiekamu publicitātes pakāpi”, kā to prasa tiesa (8).

(26)

Komisija nav saņēmusi apsvērumus no trešām personām.

(27)

Komisija saņēma Itālijas apsvērumus Sicīlijas reģiona vārdā ar vēstuli, kas datēta ar 2004. gada 15. martu un reģistrēta 2004. gada 18. martā.

(28)

Vēstulē Itālijas varas iestādes apstiprināja paziņojuma atsaukšanu attiecībā uz reģionālā Likuma Nr. 27/1997 6. pantu un iesniedza savus apsvērumus attiecībā uz 4. pantu.

(29)

Jo īpaši Itālijas varas iestādes norādīja, ka 4. panta (Sicīlijas produktu propaganda) ieviestie grozījumi Reģionālā Likuma Nr. 14/1966 17. pantā attiecībā uz reklāmas kampaņām, ko veic konsorciji, ko izveidojusi Vidusjūras tirdzniecības organizācija vai Mesīnas tirdzniecības organizācija vai kas izveidoti no šīm organizācijām un vienas vai vairākām Reģiona tirdzniecības palātām, nav tikuši piemēroti, jo minētie konsorciji nekad nav tikuši izveidoti.

(30)

Saskaņā ar iesniegto informāciju reklāmas programmas tieši īsteno Reģionālā ministrija vai tās tiek īstenotas ar Ārējās tirdzniecības institūta starpniecību (nolīgumi slēgti 1993.–1998. gadā un 1999.–2001.–2003. gadā vienošanos kontekstā starp Ražošanas ministriju un reģioniem). Atbildīgie darbinieki izvēlas projektus, kuri ik gadu tiek piedāvāti finansēšanai, un gādā par to īstenošanai nepieciešamo pakalpojumu nodrošināšanu saskaņā ar attiecīgajiem spēkā esošajiem noteikumiem, ievērojot tirgus normas, izņemot gadījumus, kad ar organizatoriem pastāv līgumi par izņēmuma tiesībām.

(31)

Reģionālās ministrijas kompetences attiecas ne tikai uz lauksaimniecības un pārtikas sektoru, bet arī uz citiem sektoriem (amatniecība, izdevēju darbība, tekstilrūpniecības sektors utt.). Attiecībā uz aplūkojamo sektoru, aktivitātes, kas tiek 100 % finansētas no valsts fondiem, ir šādas:

(32)

Finansējuma saņēmēji par a) un b) punktā uzskaitītajām izmaksām ir uzņēmumu konsorciji un Sicīlijas tirdzniecības palātā regulāri reģistrētie uzņēmumi. Saņēmēju izvēle notiek, balstoties uz dalības pieteikumiem, kas iesniegti pēc ikgadēja publiska paziņojuma publicēšanas, un pamatojoties uz iepriekš noteiktiem atlases parametriem, kas ir publicēti Sicīlijas reģiona Oficiālajā vēstnesī. Saskaņā ar 4. apsvērumu Komisijas 2001. gada 12. janvāra Regulā Nr. 69/2001 par EK Līguma 87. un 88. panta piemērošanu de minimis atbalstam (9), atbalsts, kas minēts a) un b) punktā, neietilpst eksporta atbalstā un kopš 2002. gada tam tiek piemērots minimālais atbalsts. Lauksaimniecības un pārtikas sektorā, ja atsaucamies uz reklāmas vadlīnijām, attiecīgais atbalsts var tikt pielīdzināts “fleksiblajam” atbalstam, ko regulē 14.1. sadaļa Kopienu vadlīnijās valsts atbalstam lauksaimniecības sektorā (10) un kas attiecināmas uz “konkursu, izstāžu un gadatirgu organizēšanu”. Turklāt, neraugoties uz faktu, ka Reģionālais Likums skaidri nepiemin maksimālo summu 100 000 euro apmērā uz saņēmēju triju gadu laikā, piešķirtais atbalsts katram uzņēmumam par piedalīšanos gadatirgū vai seminārā, noturas krietni zem šī līmeņa.

(33)

Kas attiecas uz reklāmu ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību, Itālijas varas iestādes precizēja, ka veiktās reklāmas kampaņas gan valsts, gan Kopienas teritorijā konkrētā veidā neattiecas uz viena konkrēta uzņēmuma vai uzņēmumu grupas produktiem, bet reklamē produktus vispārīgā veidā, lai ar tiem iepazīstinātu, neuzsverot izcelsmi, arī tad, ja runa ir par tipiskiem reģiona produktiem. Attiecībā uz reklāmas kampaņām lauksaimniecības un pārtikas sektorā, patērētājiem nodotais vēstījums attiecas uz produktu vai produktu grupu, nesasaistot to ar ražošanas uzņēmumiem reģionā. Reklāma ir vispārēja, tā neaicina iegādāties produktus tikai tāpēc, ka tiem ir reģionāla izcelsme, un nevar tikt uzskatīta par negatīvu reklāmu attiecībā uz citu dalībvalstu produktiem. Tādējādi nepastāv neatbilstība Līguma 28. pantam.

(34)

Itālijas varas iestāžu iesniegtie apsvērumi attiecas gan uz Eiropas Kopienā, gan trešās valstīs veiktajām tirdzniecības veicināšanas un reklāmas iniciatīvām, tāpēc līdz ar to ir ņemti vērā tie paši kritēriji.

(35)

Saskaņā ar Līguma 87. panta 1. punktu ar kopējo tirgu, ciktāl tas skar tirdzniecību starp dalībvalstīm, nav savienojams jebkāda veida atbalsts, ko piešķir valsts vai kas piešķirts valsts līdzekļu veidā, kas kropļo vai var kropļot konkurenci, atbalstot atsevišķus uzņēmumus vai atsevišķus produkcijas veidus.

(36)

Minētais pasākums paredz atbalsta piešķiršanu specifiskiem lauksaimniecības uzņēmumiem Sicīlijā, pateicoties reģionālajiem valsts resursiem; tādējādi šie uzņēmumi neapšaubāmi gūs labumu no ekonomiskām un finansiālām priekšrocībām, kas tiem nepienākas, tai pašā laikā pastāvot citiem uzņēmumiem, kas tās nevar izmantot. Saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas praksi, uzņēmums, kura konkurences pozīcijas tiek uzlabotas, pateicoties valsts atbalstam, parasti kropļo konkurenci attiecībā uz konkurējošiem uzņēmumiem, kuri nesaņem valsts atbalstu (11).

(37)

Pasākums ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm, jo lauksaimniecības produktu tirdzniecība starp Eiropas Savienības valstīm ir ievērojama, kā tas redzams arī tabulā (12), kurā parādīta kopējā vērtība lauksaimniecības produktu importā un eksportā starp Itāliju un Kopienu laikposmā no 1997. līdz 2001. gadam (13). Nevar neievērot, ka starp Itālijas reģioniem Sicīlija ir viena no lielākajām lauksaimniecības produktu ražotājām.

(38)

Turpinot izklāstīt apsvērumus, ir jāatceras, ka Tiesa ir paziņojusi, ka atbalsts uzņēmumam var kropļot tirdzniecību starp dalībvalstīm un konkurenci, ja šis pats uzņēmums, pats nebūdams eksportētājs, konkurē ar produktiem, kas nākuši no citām dalībvalstīm. Kad kāda dalībvalsts piešķir subsīdijas kādam uzņēmumam, iekšējais ražošanas apjoms tā rezultātā var stabilizēties vai palielināties, kā rezultātā samazinās citu dalībvalstu uzņēmumu iespējas eksportēt savus produktus šīs dalībvalsts tirgū. Tādējādi šāds atbalsts kaitē tirdzniecībai starp dalībvalstīm un kropļo konkurenci (14).

(39)

Komisija tādējādi secina, ka uz aplūkojamo pasākumu attiecas aizliegums, saskaņā ar Līguma 87. panta 1. punktu, ko Itālijas varas iestādes nekad nav apstrīdējušas.

(40)

Aizliegums, kas minēts Līguma 87. panta 1. punktā, ietver izņēmumus, kas paredzēti tā paša 87. panta 2. un 3. punktā.

(41)

87. panta 2. punkta a), b) un c) apakšpunktā uzskaitītie izņēmumi nepārprotami nav piemērojami, ņemot vērā attiecīgā atbalsta raksturu un tā mērķus. Patiesībā Itālijas varas iestādes nav atsaukušās uz 87. panta 2. punkta a), b) un c) apakšpunkta piemērošanu.

(42)

Arī 87. panta 3. punkta a) apakšpunkts nav piemērojams šajā gadījumā, jo atbalsts nav paredzēts ekonomiskās attīstības veicināšanai reģionos, kuros ir ļoti zems dzīves līmenis vai arī liels bezdarbs. Turklāt Itālija nav atsaukusies uz 87. panta 3. punkta a) apakšpunkta piemērošanu.

(43)

87. panta 3. punkta b) apakšpunkts arī nav piemērojams attiecīgajam atbalstam, jo tas nav paredzēts nozīmīga projekta, kas ir svarīgs kopējām Eiropas interesēm, realizācijas veicināšanai, kā arī neparedz palīdzības pasākumus nopietnu traucējumu novēršanai Itālijas ekonomikā. Turklāt Itālija nav atsaukusies uz 87. panta 3. punkta b) apakšpunkta piemērošanu.

(44)

Šis atbalsts nav ne paredzēts, ne piemērots, lai īstenotu kultūras veicināšanas un mantojuma saglabāšanas mērķus, kas minēti 87. panta 3. punkta d) apakšpunktā, uz kuru Itālija nav arī atsaukusies.

(45)

Ņemot vērā attiecīgā atbalsta raksturu un tā mērķus, vienīgais piemērojamais izņēmums ir EK Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētais.

(46)

45. apsvērumā minētā izņēmuma piemērojamība ir jāvērtē saskaņā ar noteikumiem, kuri attiecas uz valsts atbalsta piešķiršanu lauksaimniecības produktu tirdzniecības veicināšanai un reklāmai, vai arī saskaņā ar noteikumiem reklāmas vadlīnijās (15).

(47)

Saskaņā ar reklāmas vadlīniju 7.1. sadaļas noteikumiem Komisija šīs pamatnostādnes piemēros sākot ar 2002. gada 1. janvāri jaunajam valsts atbalstam, tai skaitā arī atbalstam, kura paziņošana ir sagatavošanas posmā. Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 1. panta f) punktu nelikumīgs atbalsts, tiks vērtēts saskaņā ar noteikumiem un vadlīnijām, kas ir spēkā dienā, kad šis atbalsts ir piešķirts.

(48)

Saskaņā ar lēmumu par procedūras uzsākšanu, kurā Komisija izteica šaubas attiecībā uz aplūkojamo pasākumu atbilstību noteikumiem, kas pašlaik piemērojami šā veida atbalstam (16), šis lēmums attiecas tikai uz atbalstu, kas ir piešķirts, un uz atbalstu, kas tiks piešķirts no 2002. gada 1. janvāra Līguma I pielikumā minēto lauksaimniecības produktu tirdzniecības veicināšanai un reklāmai.

(49)

Attiecībā uz atbalstu reklāmai, reklāmas vadlīniju 8. punktā ir noteikts, ka reklāmas jēdzienā neietilpst tādas reklāmas darbības kā zinātniska rakstura informācijas izplatīšana, gadatirgu un izstāžu organizēšana vai piedalīšanās līdzīgos pasākumos, kā arī piedalīšanās tamlīdzīgās iniciatīvās sabiedrisko attiecību jomā, tai skaitā viedokļu aptauju un tirgus pētījumu veikšanā. Valsts atbalstu reklāmas pasākumiem plašā nozīmē regulē 13. un 14. sadaļa Kopienas vadlīnijās par valsts atbalstu lauksaimniecības sektorā (17). Paziņojumā nav precizēts, vai attiecīgais atbalsts tiek piešķirts tikai maziem vai vidējiem uzņēmumiem, kas attiecīgi izslēdz iespēju piemērot Komisijas 2003. gada 23. decembra Regulu (EK) Nr. 1/2004 par EK Līguma 87. un 88. panta piemērošanu valsts atbalstam mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kuri darbojas lauksaimniecības produktu ražošanas, pārstrādes un tirdzniecības sektorā (18).

(50)

Attiecībā uz atbalstu reklāmai, reklāmas vadlīniju 7. punktā ir noteikts, ka jēdziens “reklāma” neattiecas tikai un vienīgi uz darbībām, kas tiek veiktas ar plašsaziņas līdzekļu (proti, preses, radio, televīzijas vai sludinājumu) starpniecību ar nolūku pārliecināt patērētājus iegādāties noteikto produktu; šis jēdziens ietver arī jebkuras citas darbības, kuru mērķis ir pārliecināt uzņēmumus vai patērētājus iegādāties noteiktu produktu, kā arī dažāda veida informatīvā materiāla izplatīšanu patērētājiem tajā pašā nolūkā, tai skaitā veicot patērētāju uzmanību piesaistošus reklāmas pasākumus tirdzniecības punktos.

(51)

Spriežot pēc pieejamās informācijas, redzams, ka šī lēmuma 31. apsvēruma a) un b) apakšpunktā un 32. apsvērumā aprakstītais atbalsts, kas paredzēts dalībai gadatirgos un semināros Kopienā un ārpus tās, var tikt pilnībā pielīdzināts atbalstam, kas paredzēts produktu tirdzniecības veicināšanai, tikai tad, ja konkrētā rīcība neietver ne darbības ar nolūku pārliecināt uzņēmējus vai patērētājus iegādāties noteiktu produktu, ne ar šo pašu mērķi patērētājiem tieši izplatītu materiālu. Pamatojoties uz reklāmas vadlīniju 7. punktu, par atbalstu reklāmai tiek uzskatīts atbalsts, kas piešķirts darbībām, kuru nolūks ir pārliecināt uzņēmējus vai patērētājus iegādāties noteiktu produktu, un ar šo pašu mērķi patērētājiem tieši izplatītam materiālam.

(52)

Ņemot vērā, ka pasākumi, kas paredzēti dalībai gadatirgos un semināros Kopienā un ārpus tās, patiesībā ir uzskatāmi par atbalstu reklāmai saskaņā ar 13. un 14. punktu Kopienas vadlīnijās valsts atbalstam lauksaimniecības sektorā, atbalstu var piešķirt līdz pat 100 % apmērā, tomēr tas nevar pārsniegt EUR 100 000 uz saņēmēju un uz trīs gadiem. Šo maksimālo summu drīkst pārsniegt gadījumā, kad atbalsts tiek piešķirts uzņēmumiem, kuri ietilpst mazo un vidējo uzņēmumu definīcijā, kas ietverta Komisijas 2001. gada 12. janvāra Regulā (EK) Nr 70/2001 par EK Līguma 87. un 88. panta piemērošanu, sniedzot valsts atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem (19), ja vien tas nepārsniedz 50 % no attaisnotajām izmaksām. Lai aprēķinātu palīdzības kopsummu, par saņēmēju tiek uzskatīts pakalpojumu saņēmējs. Kā redzams no Itālijas varas iestāžu iesniegtajiem apsvērumiem, attiecīgie produktu tirdzniecības veicināšanas pasākumi ir finansēti, ievērojot minēto atbalsta maksimālo apjomu, un tādējādi tie ir atbilstīgi šajā jomā piemērotajiem noteikumiem. (20).

(53)

Saskaņā ar 14. nodaļu Kopienas vadlīnijās valsts atbalstam lauksaimniecības sektorā, nepieciešamība izvairīties no konkurences kropļošanas pieprasa, lai visiem, kas ir tiesīgi saņemt atbalstu attiecīgajā zonā, ir iespējams saņemt šo atbalstu, pamatojoties uz objektīvi noteiktiem kritērijiem. Pamatojoties uz Itālijas sniegto un iepriekš šī lēmuma 32. apsvērumā izklāstīto informāciju, šis nosacījums ir izpildīts (21). Atbalsts, kas tiek piešķirts tikai noteiktām asociācijām un paredzēts tikai šo asociāciju dalībnieku atbalstam, nesekmē attiecīgā sektora attīstību kopumā un ir uzskatāms par atbalstu darbībai. Attiecīgi, ja šos pakalpojumus nodrošina ražotāju asociācijas vai citas lauksaimnieku savstarpējas palīdzības organizācijas, tiem ir jābūt pieejamiem visiem lauksaimniekiem. Līdzīgos gadījumos iespējamās iemaksas attiecīgās asociācijas vai organizācijas administratīvajās izmaksās, nedrīkst pārsniegt pakalpojuma sniegšanas izmaksas.

(54)

Gadījumā, ja šajā atbalstā paredzētas arī darbības, kuru mērķis ir pārliecināt uzņēmumus vai patērētājus iegādāties noteiktu produktu, vai darbības, kas saistītas ar materiālu tiešu izplatīšanu patērētājiem (piemēram, reklāma tirdzniecības vietā vai reklāma, kas vērsta uz uzņēmumiem, kuri darbojas lauksaimniecības un pārtikas rūpniecībā, ir izplatītāji vairumtirdzniecībā vai mazumtirdzniecībā, restorāniem, viesnīcām un citiem atpūtas uzņēmumiem), augšminētie atbalsta pasākumi dalībai gadatirgos vai semināros ir jāvērtē saskaņā ar noteikumiem, kas piemērojami reklāmas atbalstam, tāpat kā reklāmas pasākumi, kas īstenoti ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību (prese, sludinājumi, radio, televīzija), kuri ir aprakstīti šī lēmuma 31. apsvēruma c) apakšpunktā un 33. apsvērumā.

(55)

Saskaņā ar reklāmas vadlīnijām, ar reklāmu saistītās izmaksas jāuzņemas tiem pašiem ražotājiem un uzņēmējiem, jo tā ir viņu saimnieciskās darbības neatņemama sastāvdaļa.

(56)

Tāpēc, lai atbalsts reklāmai netiktu uzskatīts par atbalstu darbībai un lai tas tiktu uzskatīts par atbilstošu kopējam tirgum saskaņā ar Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, tas nedrīkst mainīt tirdzniecības noteikumus tādā veidā, ka tie nonāk pretrunā ar kopējām interesēm (negatīvie kritēriji), un tam ir jāveicina konkrētu darbību vai konkrētu ekonomikas reģionu attīstību (pozitīvie kritēriji). Turklāt valsts atbalstam jāievēro Kopienas starptautiskās saistības, kas attiecībā uz lauksaimniecības sektoru ir izklāstītas 1994. gada nolīgumā par lauksaimniecību OMC-GATT.

(57)

Atbilstība negatīvajiem kritērijiem, saskaņā ar reklāmas vadlīniju 3.1. sadaļu, ir pakārtota nosacījumam, ka valsts atbalsts nav paredzēts reklāmas kampaņām, kas pārkāpj EK Līguma 28. pantu (3.1.1. sadaļa), vai kampaņām, kas ir pretrunā atvasinātajiem Kopienas tiesību aktiem (3.1.2. sadaļa), vai arī reklāmai attiecībā uz noteiktiem uzņēmumiem (3.1.3. sadaļa). Turklāt, ja no valsts līdzekļiem finansētu reklāmas darbību īstenošana tiek uzticēta privātiem uzņēmumiem, tad nolūkā izslēgt iespējamu atbalsta piešķiršanu tādiem uzņēmumiem tiek pieprasīts, lai attiecīgā privātā uzņēmuma izvēle notiek, ievērojot tirgus noteikumus, nediskriminējošā veidā, nepieciešamības gadījumā rīkojot piedāvājumu konkursu saskaņā ar Kopienas noteikumiem un Kopienas tiesu praksi (22), nodrošinot atbilstošu publicitāti šādām iniciatīvām, lai pakalpojumu tirgus ir atvērts konkurencei un lai būtu iespējams nodrošināt konkursa procedūras objektivitāti.

(58)

Ņemot vērā sniegto informāciju, atbilstība kritērijiem, kas minēti 3.1.1. sadaļā (kampaņas, kas pārkāpj Līguma 28. pantu) un 3.1.3. sadaļā (reklāma attiecībā uz noteiktiem uzņēmumiem), ir nodrošināta gadījumos, kas attiecas uz šī lēmuma 30. punktā un 31. apsvēruma c) apakšpunktā un 33. apsvērumā aprakstītajiem reklāmas pasākumiem. Itālijas varas iestādes tomēr nav sniegušas nekādu informāciju attiecībā uz 3.1.2. sadaļā minētā kritērija (kampaņas, kas ir pretrunā ar atvasinātajiem Kopienas tiesību aktiem) izpildi.

(59)

Saskaņā ar reklāmas vadlīniju 3.2. sadaļu, subsidētajai reklāmai jāatbilst ne tikai negatīvajiem kritērijiem, bet arī vismaz vienam pozitīvajam kritērijam, kas ļauj pierādīt, ka atbalsts efektīvi veicina noteiktas ekonomiskas aktivitātes vai noteiktus ekonomikas reģionus. Šis nosacījums tiek uzskatīts par izpildītu, ja subsidētā reklāma attiecas uz vienu no sekojošajām darbībām: lauksaimniecības produkcijas pārpalikumi, par maz izmantotas sugas vai šķirnes; jauna produkcija vai aizvietotāji, kas vēl nav pārpalikumā; augstas kvalitātes produkti, tai skaitā produkti, kuri iegūti ar ražošanas vai novākšanas metodēm, kas saudzē vidi, piemēram, ar bioloģisko ražošanas metodi iegūti produkti; noteiktu reģionu attīstība; mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) attīstība, kas definēti Regulā (EK) Nr. 70/2001; projekti, kurus realizē organizācijas, kas oficiāli atzītas saskaņā ar Padomes 1999. gada 17. decembra Regulu (EK) Nr. 104/2000 par zivsaimniecības un akvakultūras produktu tirgu kopīgo organizāciju (23); projekti, ko kopīgi īsteno ražotāju organizācijas vai citas organizācijas zvejniecības sektorā, kuras ir atzinušas nacionālās varas iestādes.

(60)

Attiecībā uz atbalstu reklāmai Itālijas varas iestāžu iesniegtajos apsvērumos nav teikts, vai attiecīgie reklāmas pasākumi atbilst vienam no iepriekš norādītajiem pozitīvajiem kritērijiem.

(61)

Kas attiecas uz maksimālo valsts atbalsta summu lauksaimniecības produktu reklāmai, reklāmas vadlīniju 5. sadaļā noteikts, ka maksimālajā proporcijā tiešā palīdzība uz kopējā valsts budžeta rēķina nedrīkst pārsniegt sektoram piešķirto kopsummu uz vienu noteiktu reklāmas kampaņu. Tāpēc reklāmas subsīdiju gadījumā tiešās subsīdijas daļa nedrīkst pārsniegt 50 %, un sektora uzņēmumiem ir jāuzņemas izmaksas vismaz 50 % apmērā veicot brīvprātīgas iemaksas vai ar nodokļu saistību starpniecību vai obligātām iemaksām. Ņemot vērā dažu pozitīvo kritēriju nozīmi, kas minēti reklāmas vadlīniju 3.2. sadaļā, Komisija var atļaut, ka tiešā atbalsta maksimālā daļa sasniedz 75 % no izmaksām, ja reklāma attiecas uz to MVU produktiem, kas darbojas zonās, kas var pretendēt uz atbalstu saskaņā ar Līguma 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu.

(62)

No iesniegtās un iepriekš šī lēmuma 31. punktā minētās informācijas ir redzams, ka visi produktu tirdzniecības veicināšanas un reklāmas pasākumi, kas paredzēti attiecīgajam atbalstam ir 100 % finansēti ar valsts resursu starpniecību. Tātad nosacījums, saskaņā ar kuru 50 % (vai 25 %, atkarībā no gadījuma) finansējumam ir jānāk no attiecīgā sektora, nav izpildīts.

(63)

Iepriekš minētie apsvērumi ļauj Komisijai secināt, ka atbalsts attiecīgajai reklāmai neatbilst kritērijiem, kas paredzēti reklāmas vadlīniju 3.1.2. sadaļā (kampaņas, kas ir pretrunā ar atvasinātajiem Kopienas tiesību aktiem), 3.2. sadaļā (pozitīvie kritēriji) un 5. sadaļā (valsts atbalsta maksimālais apjomi).

(64)

Tas pats secinājums attiecas uz pasākumiem, kas tiek īstenoti gan Kopienas teritorijā, gan ārpus tās. Ņemot vērā to, ka atbalsts ārpus Kopienas īstenotajai reklāmai nav tieši paredzēts Kopienas vadlīnijās valsts atbalstam lauksaimniecības sektorā, Komisijai ir pilnīga rīcības brīvība, lai uzsāktu tā vērtēšanu. Saskaņā ar Komisijas pastāvīgo praksi, ja pastāv atbilstība attiecīgajiem noteikumiem, kas attiecas uz valsts atbalstu, kas piemērojams visā Kopienas teritorijā, attiecīgos pasākumus var uzskatīt par atbilstošiem kopējo tirgu, un to finansējumu var atļaut līdz 80 % (24). Šajā gadījumā, kā redzams no iesniegtās informācijas un kā iepriekš ilustrēts šī lēmuma 31. un 33. apsvērumā, īstenotie pasākumi Kopienas teritorijā un ārpus tās ir vienādi, un piešķirtais atbalsts ir 100 % apmērā. Tātad šajā gadījumā nav ievēroti kritēriji, kas noteikti reklāmas vadlīniju 3.1.2. sadaļā (kampaņas, kas ir pretrunā ar atvasinātajiem Kopienas tiesību aktiem) un 3.2. sadaļā (pozitīvie kritēriji), nedz arī Komisijas (25) atļautā valsts atbalsta maksimālā summa. Attiecīgi arī aplūkojamās subsīdijas neatbilst kopējam tirgum.

(65)

Šis lēmums attiecas tikai uz atbalsta pasākumiem lauksaimniecības sektorā Līguma I pielikumā minēto lauksaimniecības produktu tirdzniecības veicināšanai un reklāmai. Tas nepauž formālo Komisijas nostāju attiecībā uz pakalpojumu sniedzēju atlases atbilstību Kopienas noteikumiem publisko piedāvājumu konkursu jomā un uz attiecīgo tiesu praksi. Komisija patur sev tiesības padziļināti izpētīt jautājumu saskaņā ar publisko piedāvājumu konkursu jomu.

(66)

No iepriekš izteiktajiem apsvērumiem ir secināms, ka atbalsts reklāmai, ja tas atbilst 13. un 14. sadaļai Kopienas vadlīnijās valsts atbalstam lauksaimniecības sektorā, var tikt uzskatīts par atbilstošu kopējam tirgum saskaņā ar 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, ja tas paredzēts noteiktu saimniecisko darbību attīstības veicināšanai.

(67)

Atbalsta pasākumi reklāmai, kas neatbilst EK Līguma I pielikumā minēto produktu, kā arī noteiktu minētajā pielikumā neietvertu produktu reklāmas vadlīniju noteikumiem, nav savienojami ar kopējo tirgu, un var tikt īstenoti tikai pēc tam, kad tie būs atbilstoši minētajiem noteikumiem.

(68)

Summas, kas, iespējams, jau samaksātas tā atbalsta pasākumu reklāmai ietvaros, kas nav savienojams ar kopējo tirgu, ir jāsaņem atpakaļ no atbalsta saņēmējiem,

6.2.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 32/37

(1)

Francijas pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā 2003. gada 23. jūnija vēstulē saskaņā ar Līguma 88. panta 3. pantu paziņoja Komisijai par nodomu finansiāli atbalstīt Pineau de Charentes, Floc de Gascogne, Pommeau de Normandie un Macvin du Jura deserta vīna ražotājus un tirgotājus. Francija sniedza papildu informāciju 2003. gada 9. augusta vēstulē, 24. un 28. novembra vēstulēs un 2004. gada 17. un 24. februāra vēstulēs.

(2)

Komisija 2004. gada 20. aprīļa vēstulē informēja Franciju par lēmumu uzsākt Līguma 88. panta 2. daļā paredzēto procedūru attiecībā uz paziņoto pasākumu.

(3)

Komisijas lēmums uzsākt procedūru tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (2). Komisija uzaicināja ieinteresētās puses iesniegt apsvērumus par minēto pasākumu.

(4)

No ieinteresētajām pusēm Komisija nevienu apsvērumu nav saņēmusi.

(5)

Francija iesniedza apsvērumus ar 2004. gada 11. jūnija vēstuli, kas reģistrēta 2004. gada 14. jūnijā.

(6)

Paziņotais atbalsts ir iepriekš paziņoto un Komisijas apstiprināto atbalstu Nr. N 703/95 (3) un Nr. N 327/98 (4) turpinājums, kas paredzēts darbībām reklāmas un veicināšanas jomā, pētījumu un eksperimentu programmām, tehniskās palīdzības darbībām un pasākumiem, kuru nolūks ir kvalitatīvu produktu ražošanas veicināšana.

(7)

Komisijas lēmumu par valsts atbalstu Nr. N 703/95 Tiesa anulēja ar spriedumu, kura saturs izklāstīts turpmāk.

(8)

Abi atbalsti, Nr. 703/95 un Nr. N 327/98, kas sākotnēji bija paredzēti 5 gadiem, sākot no 1995./96. gada, tika izmaksāti 7 daļās, no kurām pēdējā bija laika posmā no 2001. gada maija līdz 2002. gada aprīlim. Valsts radīto budžeta ierobežojumu dēļ šīs pēdējās kredīta daļas vēl šodien ir iesaldētas. Iepriekšējās atbalsta shēmas termiņš tika pārcelts uz 2002. gada 30. aprīli.

(9)

Attiecībā uz produktiem, par kuriem atbalsta saņem, ir veiktas izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējām atbalsta shēmām. Tādējādi spirtoto dzērienu (armanjaks, kalvadoss, konjaks) ražošanas nozares pārstāvji nav lūguši pagarināt šīs atbalsta shēmas termiņu. Tādēļ Francijas iestādes pieņēma lēmumu pagarinājumu attiecināt tikai uz deserta vīniem ar kontrolētas cilmes vietas nosaukumu (AOC).

(10)

Visām iepriekš minētajām starpnozaru darbībām, kā arī turpmāk raksturotajām atbalsta shēmām 5 gadu ilgā laika posmā ir paredzēts kopējais budžets 12 000 000 euro apmērā atbilstoši šādam sadalījumam: Pineau des Charantes – 9 360 000 euro, Floc de Gascogne – 2 040 000 euro, Pommeau de Normandie – 360 000 euro un Macvin du Jura – 240 000 euro.

(11)

Pētniecību, tehnisko palīdzību un augstas kvalitatātes produktu izstrādi finansē tikai valsts, izmantojot savus budžeta resursus. Reklāmas un veicināšanas pasākumu finansējuma avots daļēji ir valsts, daļēji attiecīgās starpnozaru organizācijas, kas izmanto brīvprātīgas obligātās iemaksas (turpmāk tekstā BOI), ko iekasē no to dalībniekiem. Par reklāmu Eiropas Savienības teritorijā valsts maksimālais ieguldījums ir 50 %.

(12)

BOI piemēro par tādu deserta vīna apjomu ar kontrolētu cilmes vietas nosaukumu (AOC), ko tirgo vīnkopji, profesionāli destilētāji, komercaģenti un lieltirgotāji, kuru uzņēmējdarbības vieta ir attiecīgā AOC ražošanas apgabals.

(13)

Deserta vīnam Pineau de Charentes 2002. gadā BOI bija 12,96 euro par hektolitru, deserta vīnam Floc de Gascogne – 0,25 euro par pudeli un deserta vīnam Macvin de Jura – 2,75 euro (atskaitot nodokļus) par hektolitru.

(14)

Francijas iestādes paskaidroja, ka iecerētās programmas tiks realizētas dažos Eiropas Savienības tirgos, tostarp Francijā, un trešās valstīs. Reklāmas pasākumu mērķis ir padarīt produkciju pircējiem pievilcīgu, uzlabojot zināšanas par deserta vīniem, taču nereklamējot tikai atsevišķu uzņēmumu produktus. Tas attiecas uz produktiem, kuru cilmes vietas nosaukums ir Pineau des Charentes, Floc de Gascogne, Pommeau de Normandie un Macvin du Jura.

(15)

Šie pasākumi sniedz atbalstu visiem tiem deserta vīnu ražotājiem, kuri pēc Francijas iestāžu domām paši nespētu veicināt savas produkcijas noietu.

(16)

Tiks sekots, lai reklāmas pasākumu saturs neatturētu patērētājus iegādāties citu dalībvalstu produktus vai nomelnot tos.

(17)

Reklāmas, informācijas un komunikācijas kampaņas ietvers dažādu veidu pasākumus, proti, reklāmu plašsaziņas līdzekļos, citu veicināšanas materiālu veidošanu un izplatīšanu, reklāmas pasākumu īstenošanu ar reklāmas kampaņu saistītajās tirdzniecības vietās. Pasākumus papildinās ar tādiem veicināšanas pasākumiem kā sabiedriskās attiecības, piedalīšanās izstādēs, semināru rīkošana, pasākumu organizēšana, informatīvie dokumenti vai bukleti, patērētāju viedokļa un kampaņu atbilstības izpēte.

(18)

Francijas iestādes apņēmās uzrādīt šajās kampaņās izmantotos reklāmas materiālus vai to kopijas.

(19)

Iepriekšminēto starpnozaru atbalsti reklāmas jomā nepārsniegs 50 % likmi pasākumiem Eiropas Savienībā, tostarp Francijā, un 80 % likmi pasākumiem trešās valstīs.

(20)

Atbalsta provizoriskā summa (izteikta EUR) par paredzētajiem pasākumiem ir šāda:

(21)

Francija uzskata, ka pētniecības un eksperimentu pasākumu atbalsta mērķis ir veikt visai šai nozarei noderīgus vispārīgus pētījumus.

(22)

Pineau des Charentes deserta vīns: mikrobioloģija, inficēšanās ar baktērijām un tās sekas (pienskābes baktēriju attīstības faktoru noteikšana deserta vīnam Pineau des Charentes, inficēšanās testu un ārstniecības metožu izstrādāšana); Pineau des Charentes nogatavināšanās procesi (oksidācijas procesiem raksturīgo analītisko kritēriju identifikācija un nogatavināšanās faktoru atklāšana); analītiskās datu bankas veidošana (vispārējās analīzes – fermentējamā vīna spirta saturs, cukurs, pH vērtība, iespējamā ķīmiskā vai bakteriālā inficēšanās, metāli, katjoni, gaistošās vielas, augu aizsardzības līdzekļu atliekas).

(23)

Floc de Gascogne deserta vīns: vīnogulāju šķirņu un vienas vīnogulāja ražas vīnu pētniecība, lai optimizētu vīnogulāju šķirņu harmonizēšanu un palielinātu deserta vīna Floc de Gascogne svaigumu un augļu garšu (paaugstināta cukura satura, krāsas intensitātes un kopējā skābuma viendabīguma analīzes); armanjaka izpēte ļāva izstrādāt Floc de Gascogne deserta vīnu (analīzes pasākumi – vara sulfāta, etanola, etilacetāta, alkohola satura analīze, kā rezultātā gūts lietojamo armanjaku uzlabojums); tāda Floc de Gascogne izpēte un izstrāde, kas domāta zināma veida patēriņam, kvalitātes un kvantitātes pārbaudes un uzglabāšanas apstākļu izpēte.

(24)

Macvin du Jura deserta vīns: tehniskā attīstība (Jura vīnogulāju šķirņu grupu gatavības analīze, lai noteiktu vispiemērotāko brieduma stāvokli, kā arī piemērotākās vīnogulāju šķirnes Macvin du Jura deserta vīna ražošanai); šķirošana pēc vīnogu izmēra un vīnogulāju stādu marķēšana; vīnogu misas un spiešanas kvalitāte (misas ekstrakcijas metožu – dabiskā fermentācija, ļaujot vīnogām pirms novākšanas apsalt – un vīnogu miziņas macerācijas ietekme uz deserta vīnu Macvin du Jura aromātu); SO2 devu ietekme uz nosēdumu atfiltrēšanu; dzidrināšanaun apstrāde iepildīšanai pudelēs (salīdzinot dažādas metodes, ir iespējams iegūt un saglabāt Macvin du Jura deserta vīna dzidrumu pēc tā iepildīšanas pudelēs).

(25)

Paredzēto pētniecības darbu izmaksu finansējums būs 100 %. Atbalsta izlietošana šiem pētniecības pasākumiem, ieskaitot informātikas un bibliogrāfijas izmaksas un īstenoto pasākumu rezultātu izplatīšanu ieinteresētajām pusēm, 5 gadu ilgam laikposmam ir sadalīta šādi: Pineau des Charentes – 912 600 euro, Floc de Gascogne – 118 000 euro un Macvin du Jura – 65 000 euro.

(26)

Francijas iestādes definējušas ieplānotās tehniskās palīdzības darbības, kas galvenokārt sastāv no tehniskās izglītošanas, kuras mērķis ir ražošanas procesa uzlabojums un pārvalde visos līmeņos (izejvielu ražošana, vīnu izstrāde, degustācija), kā arī zināšanu popularizēšana.

(27)

Iepriekšminēto griestu pieņemšanas gadījumā šo darbu izmaksas tiks finansētas 100 % apmērā. Atbalsta izlietošanas provizoriskais sadalījums 5 gadu ilgam laika posmam šajā pozīcijā ir šāds: Pineau des Charentes – 280 800 euro un Floc de Gascogne – 169 000 euro.

(28)

Kvalitatīvu produktu ražošanā ir paredzēts atbalsts Pineau des Charentes un Floc de Gascogne sektoros šādiem pasākumiem: HCCP (riska analīze un kritisko kontrolpunktu noteikšana) un izsekojamība (tehniskām un likumdošanas prasībām atbilstīgas rokasgrāmatas izstrāde un izplatīšana); kvalitātes kontroles veicināšanas tehniskie un ekonomiskie pētījumi.

(29)

Šiem pasākumiem paredzētā atbalsta izlietošanas sadalījums 5 gadu ilgam laika posma ir šāds: Pineau des Charentes – 210 600 euro un Floc de Gascogne – 50 500 euro.

(30)

Pēc pasākumu pirmās izpētes Komisijai neradās būtiskas šaubas par paredzamā finansējuma piešķiršanas kārtību, noteikumiem vai metodi, lai gan Komisija uzskata, ka, piešķirot atbalstu reklāmas pasākumiem, Francijai, reklāmā norādot uz savas valsts produktu izcelsmi, skaidri jāapņemas to neizcelt un atstāt otrajā plānā.

(31)

Komisija uzsāka Līguma 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru attiecībā uz atbalsta pasākumu saderību ar citiem Kopienas tiesību aktu, jo īpaši ar Līguma 90. panta nosacījumiem.

(32)

Jāatgādina, ka Eiropas Kopienu Tiesa anulēja Komisijas lēmumu par valsts atbalstu Nr. N 703/95, kura oficiāli paziņotais pasākums ir atbalsta shēmas pagarināšana (5).

(33)

Tiesa spriedumā atgādina, ka 1992. un 1993. gadā (6) Francijas valdība ieviesa diferencētu nodokļu sistēmu attiecībā uz deserta vīniem un dabiskajiem saldajiem vīniem. Līdz ar to kopš 1993. gada 1. jūlija deserta vīniem piemēroja akcīzes nodokli FRF 1 400 (7) apmērā par hektolitru un saldajiem dabiskajiem vīniem – FRF 350 apmērā par hektolitru.

(34)

Daži ražotāji 1993//94. gadā atteicās maksāt papildu akcīzes nodokli par deserta vīniem. Kad šis “akcīžu streiks” tika pārtraukts, 2004. gada jūnijā Valsts Kontrolētās cilmes vietas nosaukumu (AOC) deserta vīnu ražotāju konfederācijas prezidents pamatoja, ka, viņaprāt, Francijas valdība iecerējusi atlīdzināt Francijas ražotājiem nodokļu starpību ar ikgadēju pabalstu un kompensāciju laikposmā no 1994. līdz 1997. gadam.

(35)

1995. gadā Associação dos Exportadores de Vinho do Porto (Portvīna eksportētāju uzņēmumu apvienība, turpmāk tekstā AEVP) iesniedza Komisijai divas sūdzības. AEVP apgalvoja, ka pastāv saistība starp atšķirīgu nodokļu piemērošanu deserta vīniem un dabiskajiem saldajiem vīniem, no vienas puses, un atbalstu Francijas deserta vīna ražotājiem, no otras puses. AEVP uzskatīja, ka attiecīgā atbalsta mērķis ir kompensēt Francijas deserta vīna ražotājiem šo nodokļu starpību, kas pēc būtības nozīmē, ka šie maksājumi tiek piemēroti tikai ārvalstu deserta vīna ražotājiem. Tātad šī diskriminējošā nodokļu sistēma būtu pretrunā ar Līguma 95. pantu (tagad Līguma 90. pants).

(36)

Tiesa ir konstatējusi, ka daļa atbalsta sniedz priekšrocības atsevišķai ražotāju kategorijai, kas faktiski atbilst Francijas deserta vīna ražotāju kategorijai, kuriem nav izdevīga šāda nodokļu sistēmu, un, ka šī saikne starp nodokļu sistēmu un minēto atbalsta projektu rada nopietnas grūtības un neļauj novērtēt minētā projekta saderību ar Līguma noteikumiem.

(37)

Tiesa uzsver, ka šādos apstākļos Komisija AEVP iesniegtajās sūdzībās ietvertās pretenzijas varētu apzināt, tikai uzsākot Līguma 93. panta 2. punktā (tagad Līguma 88. panta 2. punkts) paredzēto procedūru.

(38)

Turklāt Tiesa konstatēja motivācijas trūkumu Komisijas lēmumā, jo Komisija nepaskaidroja, kā tā secināja, ka AEVP sūdzība par iespējamu Līguma 95. panta (tagad EK Līguma 90. pants) pārkāpšanu nav bijusi pamatota.

(39)

Tāpēc Tiesa secināja, ka apšaubītajam lēmumam bija nelikumīguma pazīmes gan tādēļ, ka tika kavēta Līguma 93. panta 2. punktā (tagad 88. panta 2. punkts) minētās procedūras uzsākšana, gan arī tādēļ, ka netika ievērots Līguma 190. pantā (tagad 253. pants) paredzētais noteikums obligāti motivēt lēmumus.

(40)

Šā sprieduma kontekstā Komisija uzskatīja par nepieciešamu Līguma 90. panta gaismā padziļināti izpētīt paziņoto atbalsta shēmas termiņa pagarināšanu Tiesas anulētajā lēmumā.

(41)

Pasākuma iepriekšējā izpētē Komisija vēlējās noskaidrot Francijas iestādēs, vai Valsts atbalsts faktiski nav bijis Vispārējā nodokļu kodeksa 402 bis pantā paredzētā nodokļa daļēja atlaide par labu vienīgi Francijas deserta vīnu ražotājiem.

(42)

Šā pirmā posmalaikā sniegtajās atbildēs, pamatojoties uz turpmāk minētajiem apsvērumiem, Francija uzsvēra, ka ne agrāk nav bijis, ne arī tagad nav nav saistību starp piedāvātajiem atbalsta pasākumiem un akcīzēm.

(43)

Pēc Francijas valdības domām, atbalstam piešķirtp summu (2,4 milj. euro gadā, 12 milj. euro piecu gadu laikposmā) nevar salīdzināt ar to, ko šī nozareienes nodokļos (akcīzēs). Tā pārdotie 150 000 hektolitri AOC deserta vīna ar akcīzes nodokli 214 EUR/hl veido vairāk nekā 32 milj. euro ieņēmumu no akcīzēm gadā.

(44)

Ņemot vērā šo īpašo 214 EUR/hl lielo deserta vīnu nodokli 54 EUR/hl vietā, ar kuru apliek dabiskos pussaldos vīnus, šī nozare ir aplikta ar papildu 24 milj. euro akcīzes nodokli. Francijas valdība uzskata, ka arī šī summa ir nesamērojama ar piedāvātā atbalsta lielumu.

(45)

Francijas valdība uzskata, ka nekad nav īstenots neviens pasākums, ar kuru saskaņā ar Vispārējā nodokļu kodeksa 402. bis pantu nodokļos ievāktie finansu līdzekļi tiktu izmantoti atpakaļ par labu valst deserta vīnu ražotājiem. Tādējādi laika posmā no 1995. gada 1. janvāra līdz 2000. gada 31. decembrim ieņēmumi no nodokļiem tika ieskaitīti Fonds de solidarité vieillesse (Pensiju solidaritātes fondā). Laika posmā no 2001. janvāra līdz 2003. gada 31. decembrim tie tika pārskaitīti fondā, kas paredzēts darba laika samazināšanas finansējumam. Kopš 2004. gada 1. janvāra šie ieņēmumi tiek atkal pārskaitīti valsts budžetā.

(46)

Pēc šīs informācijas izpētes Komisija secināja, ka ar to nepietiek, lai nepārprotami kliedētu šaubas par iekasētā nodokļa un atbalsta saistību.

(47)

Komisija uzskatīja, ka trūkst tiešas atbilstības starp atbalsta summu (2,4 milj. euro) un deserta vīnu akcīzes nodokļa ieņēmumiem (32 milj. euro) vai arī starp atbalsta apjomu (2,4 milj. euro) un to summu (24 milj. euro), ko iegūst no deserta vīnu papildu akcīzēm attiecībā pret pussaldajiem dabiskajiem vīniem, vēl nav pietiekams pierādījums tam, ka nebūtu saistības starp minēto nodokli un atbalstu. No tā izriet, ka šajā procedūras posmā nevar izslēgt iespēju, ka atbalstu vismaz daļēji varētu izlietot Francijas deserta vīnu ražotāju nodokļos samaksātās summas atlīdzināšanai un ka šādu kompensāciju nevarēs saņemt citi Kopienas ražotāji.

(48)

Turklāt Komisija uzskatīja arī, ka ir jāņem vērā Tiesas raizes par to, lai ieinteresētās trešās puses varētu sniegt argumentus par iespējamo Līguma 90. panta prasību pārkāpumu.

(49)

Lēmumā uzsākt Līguma 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru Komisija lūdza Francijai iesniegt papildu datus un skaitļus tā, lai pamatotu savus argumentus.

(50)

Vispirms Francijas iestādēm tika lūgts precizēt, vai valsts jau ir apņēmusies daļēji vai pilnā apmērā izmaksāt Francijas deserta vīna ražotājiem kompensācijas par sekām, ko izraisīja šā vīna aplikšana ar nodokli 1993. gadā.

(51)

Tad Komisija lūdza Francijas iestādes iesniegt datus, par kādām summām iekasēti ieņēmumi no akcīzes nodokļiem gan par Francijas deserta vīniem, gan par importētajiem produktiem, kā arī datus par katru produkcijas veidu atsevišķi (kuru izcelsme ir Francija vai Kopiena).

(52)

Komisija atzīmēja, ka Pineau de Charantes ar kopsummu 78 % apmērā no paziņoto atbalstu summas neapstrīdami ir galvenais saņēmējs, nākamais ir Floc de Gascogne, kas saņem atbalstu 17 % apmērā, tad Pommeau de Normandie – 3 % apmērā un visbeidzot Macvin du Jura – 2 % apmērā. Francijas iestādēm tika lūgts paskaidrot, vai šie procenti par katru no produkcijas veidiem atbilst ieņēmumiem, ko valsts iegūst, iekasējot nodokļus par deserta vīnu.

(53)

Tā kā lielākā daļa atbalstu tiek ieguldīti reklāmas pasākumos, Francijas iestādēm tika lūgts paskaidrot, vai tā atbalsta proporcija, ko finansē no valsts budžeta, lai atbalstītu šos pasākumus, atspoguļo Francijas valsts prioritāšu izvēli citās lauksaimnieciskās ražošanas nozarēs, jo īpaši attiecībā uz augstas kvalitātes produktiem.

(54)

Eiropas Komisija prasīja Francijai datus par to budžetu, kuru Francijas ieguldījusi atbalstā reklāmas kampaņas īstenošanai attiecībā uz katru no četriem konkrētajiem produktiem.

(55)

Visbeidzot Franciju lūdza iesniegt arī skaidrojumus attiecībā uz iespējamo sakaru, kāds pastāv strap tiem naudas resursiem, kas iegūti no brīvprātīgajām obligātajām iemaksām, un valsts budžetu atbalstu finansēšanai.

(56)

Francija 2005. gada 10. janvāra vēstulē pievienoja šādus komentārus un datus.

(57)

Attiecībā uz reklāmas pasākumiem (sk. 30. apsvērumu) Francijas iestādes apņēmās, ka finansējamos pasākumos produktu reklāma neakcentēs attiecīgo Francijas deserta vīnu izcelsmes vietu.

(58)

Tāpat Francija vēlreiz atzīmē, ka attiecībā uz saikni starp deserta vīnu nodokļiem un atbalstu nepastāv savstarpējā saistība starp akcīzes nodokļu ieņēmumiem un atbalsta apmēru no valsts budžeta. Ieņēmumi no akcīzes nodokļa, ieskaitot arī tos, kuri iekasēti no deserta vīnu realizācijas, tiek iemaksāti valsts kopējā budžetā. Francija uzskata, ka valsts iestādes lēmumus par dažu ekonomikas nozaru atbalstu pieņem pilnīgi neatkarīgi. Šajā gadījumā atbalsta mērķis ir novērst dažus strukturālus trūkums, ar kuriem sastopas šo vīnu ražošanas nozare, jo īpaši sliktas patērētāju zināšanas, tas, ka ražotājuzņēmumi ir nelieli un izkaisīti, kā arī līdzekļu trūkums savas tirgus nišas noteikšanai.

(59)

Francija apstiprināja, ka nepastāv neviens juridisks dokuments, kas pieļautu deserta vīnu ražotāju iemaksātās akcīzes kompensāciju (sk. 50. apsvērumu).

(60)

Attiecībā uz Francijas deserta vīnu patēriņa un importēto deserta vīnu ieņēmumu skaitļiem (sk. 51. apsvērumu), Francijas valdība vispirms paskaidroja, ka nodokļu statistika (veidota no akcīzes tarifiem) neļauj diferencēt Francijas produkciju no produkcijas, kas ražota kādā citā Kopienas dalībvalstī.

(61)

Atbilstīgi Muitas dienestu sniegtajiem datiem 2003. gadā iekasētā akcīzes nodokļa summa no pussaldajiem dabīgajiem vīniem un jebkuras izcelsmes deserta vīniem ir aptuveni 142,5 milj. euro, kas ir sadalīti šādi: 25,2 milj. euro par pussaldajiem dabiskajiem vīniem ar akcīzes nodokļa likmi 54 EUR/hl jeb produkta tilpuma 467 000 hl un 117,3 milj. euro par deserta vīniem ar akcīzes nodokļa likmi 214 EUR/hl jeb 548 000 hl produkta tilpuma.

(62)

Šajā pēdējā apkopojumā, atbilstīgi ražas deklarācijām, ir iespējams norobežot Francijā ražotos deserta vīnus, kas veido 94 477 hl Pineau des Charentes, 2 091 hl Macvin du Jura, 5 680 hl Pommeau un 6 057 hl Floc de Gascogne produkcijas.

(63)

Francijas valdība ir iesniegusi tabulu, kas attēlo paredzamo atbalstu sadalījumu starp četrām starpnozaru profesijām un attiecīgu deserta vīnu saražoto apjomu sadalījumu (sk. 52. komentāru).

(64)

Francijas valdība konstatē, ka katra saražotā deserta vīna daļa kopējā daudzumā un paredzamā atbalsta lieluma procentuālie skaitļi ir tuvi, taču pilnīgi nesakrīt. Francija uzsvēra, ka paredzamo atbalstu sadalījums ir saskaņošanas rezultāts starp atbalsta saņēmējām starpnozaru organizācijām, nevis valsts iestāžu uzspiests pasākums.

(65)

Attiecībā uz Komisijas jautājumu par reklāmas pasākumiem atvēlēto budžetu (sk. 53. apsvērumu) Francijas valdība iesniedza datus, kas parāda, ka it sevišķi noteikrā reģionā ražotu kvalitatīvo vīnu sektorā reklāmas pasākumiem piešķirtās summas veido no 50 % līdz 70 % no starpnozaru organizāciju rīcībā esošā kopējā budžeta.

(66)

Francijas valdība iesniedza datus par budžeta sadalījumu katrai no četrām iesaistītajām starpnozaru organizācijām reklāmas kampaņu īstenošanai Francijā. Ja atbalsta režīms tiks apstiprināts, šis sadalījums netiks mainīts un tas būtu starpnozaru organizāciju brīvās izvēles rezultāts.

(67)

Plānojot atbalsta finansējumu par iespējamu saistību starp resursiem no brīvprātīgajām obligātajām iemaksām (BOI) un resursiem no valsts budžeta, Francija ir iesniegusi šādu tabulu.

(68)

Ieņēmumus, kurus var izlietot reklāmas pasākumiem, nav jāierobežo līdz summai, ko iegūst no brīvprātīgajām obligātajām iemaksām. Jo īpaši starpnozaru organizācijas var smelties arī no citiem resursiem, kā, piemēram, no pakalpojumu sniegšanas, reklāmas materiālu tirdzniecības u.tml. Francijas valdība apstiprināja, ka reklāmas pasākumi veidos daļu no privātā sektora finansējuma vismaz 50 % robežās no pieļaujamajām izmaksām.

(69)

Lai salīdzinātu plānoto atbalstu un akcīzes ieņēmumus, kas aptuveni aprēķināti no novāktā apjoma (8), Francija ir iesniegusi šādus datus.

(70)

Francijas valdība uzsver, ka šī pēdējā tabula ir īpaši nozīmīga, jo no tās nevar spriest, ka atbalsta mērķis būtu kompensēt palielināto akcīzes nodokli, tāpēc ka nav nekādas kvantitatīvas sakarības.

(71)

Saskaņā ar Līguma 87. panta 1. punktu, ja vien šis Līgums neparedz ko citu, ar kopējo tirgu nav saderīga nekāda palīdzība, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences traucējumus, dodot priekšroku atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķu preču ražošanai, ciktāl šāda palīdzība iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(72)

Lai uz kādu pasākumu varētu attiecināt Līguma 87. panta 1. punktu, tam jāatbilst visiem šiem četriem nosacījumiem: 1) pasākums jāfinansē ar valstij vai ar valsts budžeta līdzekļiem, 2) tam izlases veidā jāattiecas tikai uz konkrētiem uzņēmumiem vai ražošanas nozarēm, 3) tam ir jāsniedz ekonomiska priekšrocība saņēmējiem uzņēmumiem, 4) tam ir jāietekmē Eiropas Kopienas iekšējā tirdzniecība un jātraucē konkurence vai jārada konkurences traucējumu draudi.

(73)

Šajā gadījumā Komisija uzskata, ka minētais pasākums šiem noteikumiem atbilst.

(74)

Valsts ar saviem budžeta resursiem pilnībā finansēs pētījumus, tehnisko atbalstu un augstas kvalitātes produktu ražošanas attīstību.

(75)

Turpretim reklāmas un veicināšanas pasākumus finansēs daļēji valsts un daļēji (vismaz 50 %) tirdzniecības organizācijas ar līdzekļiem, kuri iegūti no brīvprātīgajām obligātajām iemaksām (BOI), ko ietur no to locekļiem.

(76)

Komisija uz turpmāk minēto apsvērumu pamata uzskata, ka reklāmai un veicināšanas pasākumiem piešķirtao budžetu veido tikai no valsts resursiem.

(77)

Saskaņā ar Komisijas pastāvīgu praksi kādas nozares uzņēmumu obligātās iemaksas, no kurām finansē atbalsta pasākumu, tiek pielīdzinātas parafiskālajiem maksājumiem un tātad pieder pie valsts budžeta līdzekļiem tad, ja šīs iemaksas nosaka valsts ar nodokļu palīdzību, vai tad, ja šo iemaksu pārskaita caur valsts institūciju, kas dibināta saskaņā ar likumu.

(78)

Šajā gadījumā ar starpnozaru organizāciju līgumu darbības lauka paplašināšanas procedūras palīdzību Francijas valdība šīs iekasētās iemaksas noteica par obligātām. Līgumus darbības lauka paplašināšanu veica, pieņemot lēmumu, kuru publicēja Journal officiel de la République française (Francijas Republikas Oficiālajā Vēstnesī). Lai no iemaksas gūtu visus sagaidāmos rezultātus, tām nepieciešams valsts iestādes juridisks akts.

(79)

Tomēr Tiesas judikatūra ierosina, lai, izvērtējot, vai kāds pasākums pieskaitāms valsts atbalstam, jāizpētī arī, vai tas ir atbalsta pasākums, ko veic valsts (imputable à l’Etat) (9). Nesenā judikatūra (10) ir sniegusi informāciju, kura šeit jāapskata.

(80)

Tiesa paziņoja, ka daži arodorganizāciju locekļu finansētie pasākumi no resursiem, kas veidoti no to locekļu iemaksām, ir ārpus Līguma 87. panta 1. punkta darbības lauka, ņemot vērā, ka (a) šīs iemaksas obligāti tikušas izmantotas minētā pasākuma finansēšanai; (b) arodorganizācijai vai valsts iestādēm nevienā brīdī nav bijis tiesību brīvi rīkoties ar šiem resursiem; (c) par pasākuma īstenošanu atbildvienīgi attiecīgā arodorganizācija, un pasākums nav bijis daļa no valsts politikas. (...).

(81)

No šīs judikatūras var secināt: ja valstij ir vienkārši starpnieka loma, jo tā neiesaistās nozares uzņēmēju politikas noteikšanā un nevienā brīdī nevar izmantot saņemtos resursus, kas ir piešķirti tikai noteiktiem pasākumiem, valsts nevar tikt iesaistīta. Tādēļ šādus pasākumus nevar pieskaitīt pie valsts atbalsta.

(82)

Tomēŗ šajā gadījumā pasākums neatbilst Pearle spriedumā noteiktajiem kritērijiem. Īpaši fakts, ka valsts 50 % apmērā līdzfinansē reklāmas un veicināšanas pasākumus, skaidri norāda, ka šie pasākumi pieder pie valsts politikas, un līdz ar to finansēšanai izmantotie fondi var tikt uzskatīti par valsts resursiem, kas piešķirti uz valsti attiecināmiem pasākumiem.

(83)

Pasākumi attiecas vienīgi uz Francijas deserta vīna ražotājiem un līdz ar to ir selektīvi.

(84)

Deserta vīnu ražotāji iegūst ekonomiskas finanšu priekšrocības no dažādām darbībām (pētniecības projektiem, tehniskā atbalsta, augstas kvalitātes produkcijas ražošanas attīstības, veicināšanas pasākumiem un reklāmas). Tas uzlabo šā atbalsta saņēmēju stāvokli konkurentu priekšā. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgu judikatūru konkurējošā uzņēmuma pozīciju uzlabošana ar valsts atbalstu lielākoties norāda uz konkurences traucējumu iepretim citiem uzņēmumiem, kuri šādu atbalstu nesaņem (11).

(85)

Šis atbalsts var viegli ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, ja tās atbalsta vienas valsts ražošanu vairāk nekā citu dalībvalstu ražošanu. Vīnkopības nozare Kopienā ir ļoti atvērta konkurencei, ko labi parāda kopējā tirgus organizācija šīs nozares tirgū.

(86)

Turpmāk sniegtajā tabulā piemēra pēc apkopoti dati par vīnkopības produktu tirdzniecības līmeni Kopienas iekšienē un Francijā 2001., 2002. un 2003. gadā (12).

(87)

Dažas ieceres ir plānotas realizēt ārpus Eiropas Savienības. Taču savstarpējā atkarība tomēr pastāv tirgu starpā, kuri darbojas ar Kopienas kompānijām, neizslēdzot, ka atbalsts varētu traucēt konkurenci Kopienas iekšienē (13), pat ja šo atbalstu sniedz par eksportējamu produkciju ārpus Kopienas (14).

(88)

Ņemot vērā iepriekšminēto, uz apskatāmajiem pasākumiem Līguma 87. panta 1. punkts attiecināms tikai tad, ja šie pasākumi var atbilst kādam no Līgumā paredzētajām atkāpēm.

(89)

Šajā posmā vienīgais izņēmums ir 87. panta 3. punkta c) apakšpunkts, kurā paredzēts, ka par saderīgu ar kopējo tirgu var uzskatīt tādu atbalstu, ko piešķir, lai veicinātu atsevišķu saimniecisko darbību vai atsevišķu ekonomikas reģionu attīstību, ja vien šādam atbalstam nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas būtu pretrunā ar vispārējām interesēm.

(90)

Lai varētu izmantot iepriekšminēto atkāpi, atbalstiem jāatbilst valsts normatīvajiem aktiem par valsts atbalstu. Komisija vispirms pārliecinās, vai ir piemērojama Komisijas 2003. gada 23. decembra Regula (EK) Nr. 1/2004 par EK Līguma 87. un 88. panta piemērošanu attiecībā uz valsts atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas nodarbojas ar lauksaimniecības produktu ražošanu, pārstrādi un tirdzniecību (15). Ja šī regula nav piemērojama, tad Komisija pārbauda, vai var piemērot citu juridisko pamatu, tādu kā Kopienas vadlīnijas vai Kopienas nostādnes.

(91)

Tā kā plānotie atbalsta pasākumi nav attiecināmi tikai uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, Regula (EK) Nr. 1/2004 nav piemērojama. Savā vērtējumā Komisija pamatojas uz šādiem instrumentiem: (a) Kopienas vadlīnijas par valsts atbalstu lauksaimniecības nozarē (16) (turpmāk – lauksaimniecības vadlīnijas); (b) Kopienas Vadlīnijas par valsts atbalstu produktu reklāmai, kuri minēti EK līguma I pielikumā un dažiem produktiem, kas neattiecas uz I pielikumu (17) (turpmāk – reklāmas vadlīnijas) un (c) Kopienas ierobežojumi valsts atbalstam pētniecībā un attīstībā (18) (turpmāk – ierobežojumi).

(92)

Ņemot vērā, ka paredzētais atbalsts vismaz daļēji jāfinansē ar obligātajām iemaksām, kuras pielīdzinātas parafiskālajiem nodokļiem, Komisija ir arī novērtējusi atbalsta finansējuma kārtību.

(93)

EK Līguma I pielikumā minēto produktu Kopienas Vadlīnijas par valsts atbalstu reklāmas pasākumiem (19) (turpmāk, reklāmas vadlīnijas) paredz negatīvos un pozitīvos kritērijus, kuriem jābūt ievērotiem visās valsts atbalsta shēmās. Tādējādi saskaņā ar vadlīniju 16. – 30. punktu, reklāmas pasākumi nevar būt pretrunā ar Līguma 28. pantu vai ar atbilstošiem Kopienas tiesību aktiem, un šie pasākumi nedrīkst būt vērsti uz noteiktiem uzņēmumiem.

(94)

Francijas iestādes paskaidroja, ka veiktās darbības nedod ieguvumu konkrētiem uzņēmumiem, ka reklāma nenomelno citus Kopienas produktus un ka tā neizmantos reklāmā nekādu nekādu nelabvēlīgu salīdzinājumu, lai izceltu savas valsts produktus.

(95)

Atsaucēm uz valsts izcelsmi jābūt otršķirīgām salīdzinājumā ar galveno, kas tiek nodots kampaņas laikā patērētājiem, un šai izcelsmei nav jābūt galvenajam iemeslam, kāpēc viņiem tiek ieteikts pirkt šo produktu. Šajā gadījumā ir svarīgi, lai produktu Francijas izcelsme nekļūstu par galveno informāciju, ko izplata Francijas teritorijā īstenotās reklāmas kampaņas.

(96)

Francijas iestāžu izsūtītie paraugi, kā arī skaidra Francijas apņemšanās šai virzienā, ļauj secināt, ka netiks īpaši uzsvērta produkcijas izcelsme un ka reklāmas kampaņā visas atsauces uz izcelsmi būs otršķirīgas.

(97)

Kas attiecas uz bažām saistībā ar reklāmas vadlīniju 31. līdz 33. punktu par reklāmu, produktiem, uz kuriem var attiecināt reklāmas kampaņas, ir jāatbilst vismaz vienam no šādiem nosacījumiem: tas ir lauksaimniecības produktu pārpalikums vai mazāk izmantotās vietas, jauna produktu vai substitūciju pārpalikums, noteiktu reģionu attīstība, mazo uzņēmumu attīstība, augstas kvalitātes produkti, ieskaitot bioloģiskos produktus.

(98)

Šajā sakarā Francijas iestādes paskaidroja, ka pasākumu mērķis ir attīstīt attiecīgās produkcijas reģionu, pārdodot to parastos produktus. Tās atbildīs nepieciešamībai sniegt atbalstu mazo un vidējo uzņēmumu tīklam mērķa ģeogrāfiskajās zonās: iesaistītie vīnkopības nozares uzņēmumi ir galvenokārt neliela izmēra struktūras ar mazu algoto darbinieku skaitu, un bieži vien tie ir ģimenes uzņēmumi. To mērķis ir arī attīstīt augstas kvalitātes produkciju (AOC).

(99)

Attiecībā uz atbalstu reklāmas pasākumiem, kas paredzēts lauksaimniecības produktiem ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu vai ģeogrāfisko apzīmējumu, kas reģistrēta Kopienā (20), Komisija, lai nodrošinātu, ka atbalsts netiks piešķirts individuālajiem ražotājiem, pārbauda, vai visiem AOC ražotājiem ir vienādas tiesības uz atbalstu. Tas nozīmē, ka reklāmas pasākumiem jāatspoguļo AOC, nevis jebkādu logo vai etiķeti, ja vien visiem ražotājiem nebūtu tiesības to izmantot. Tāpat arī no praktiskā viedokļa, kad palīdzība tiek piešķirta ražotāju grupējumam, Komisija prasa garantijas, ka palīdzība skars visus ražotāju neatkarīgi no tā, vai viņi ir grupējuma biedri vai ne.

(100)

Francijas iestādes ir apņēmušās, ka peļņu no atbalsta gūs ar kolektīvās darbības palīdzību, bez diskriminācijas, visi reklamētā produkta ražotāji, tāpat kā uzņēmēji, kas saistīti ar šā produkta tirdzniecību.

(101)

Kas attiecas uz atbalsta limita noteikšanu atbilstoši vadlīniju 60. punktam, reklāmas pasākumi var tikt finansēti 50 % apmērā no valsts resursiem, kredīta atlikuma avotam jābūt arodorganizācijām un starpnozaru saņēmējām organizācijām.

(102)

Francijas iestādes apņemas ierobežot valsts finansējuma līmeni līdz, maksimums, 50 % no Eiropas Savienībā iekšēji pārraudzītiem reklāmas pasākumiem. Kredīta atlikuma avotam jābūt lauksaimniecības nozares uzņēmējiem.

(103)

Darbības, kas veiktas ārpus Eiropas Savienības, var tikt finansētas 80 % apmērā. Tas sakrīt ar Komisijas pieņemto praksi (21), saskaņā ar kuru ražotāju līdzdalība šāda veida darbībās ir iekļauta īpaši Padomes 1999. gada 14. decembra Regulā (EK) Nr. 2702/1999 par informācijas un veicināšanas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības produktiem trešās valstīs (22), kur apskatīts jautājums par līdzfinansētajiem pasākumiem. Runājot par Kopienas realizējamiem pasākumiem trešās valstīs, šīs regulas 9. pantā paredzēts, ka sabiedrisko attiecību, lauksaimniecības un pārtikas produkcijas reklāmas un veicināšanas pasākumus daļēji jāsedz piedāvātājām organizācijām. Tādējādi pasākumiem, kas ilgst vismaz divus gadus, to minimālais līdzfinansējums ir 20 % no izmaksām, Kopienas līdzsfinansējot ne vairāk kā 60 % un dalībvalstīm līdzsfinansējot 20 % apmērā. Tādējādi šāda veida pasākumi, kur vismaz 20 % no izdevumiem faktiski finansē saņēmēji, šķiet pamatoti, lai ierobežotu konkurences traucēšanu attiecībā uz citu Kopienas produkciju.

(104)

Francijas iestādes nosūtīja Komisijai ar paziņoto atbalstu finansēto reklāmas un veicināšanas pasākumu paraugus, kas apliecina iepriekšminēto iestāžu saistību izpildi.

(105)

Komisija secina, ka šie atbalsti atbilst Kopienas tiesību aktu nosacījumiem.

(106)

Kas attiecas uz pasākumiem un eksperimentiem, kā arī zinātniskā progresa izplatīšanu pētniecības jomā, lauksaimniecības vadlīniju 17. punktā paredzēts, ka atbalsts pētniecības un attīstības jomā ir jāpārbauda saskaņā ar Kopienas valsts atbalsta sistēmas uzstādītajiem kritērijiem, kas ir izklāstīti dokumentācijā par Kopienas valsts atbalsta sistēmu pētniecībā un attīstībā (23). Pēdējais precizē, ka finansiālā palīdzība, kas ir iespējama 100 % apmērā, ir saderīga ar kopējo tirgu, pat ja pētniecību un attīstību veiktu uzņēmumi, ja vien tur iekļautie četri nosacījumi tiek izpildīti katrā gadījumā:

(107)

Francijas iestādes ir apņēmušās, ka:

(108)

Komisija secina, ka atbalsts atbilst nosacījumiem, kas pastāv Kopienas līmenī.

(109)

Lauksaimniecības vadlīniju 1. punktā paredzēts, ka šāds atbalsta veids ir pieļaujams ar 100 % intensitātes pakāpi, ja tās ir pieejamas katrai personai, kas tiesīga atbalstu saņemt un kas darbojas konkrētajā apgabalā, objektīvi noteiktos apstākļos, un ka piešķirtā atbalsta kopējā summa 3 gadu laikā nepārsniegtu 100 000 euro vienam atbalsta saņēmējam vai – attiecībā uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem – līdz 50 % no attaisnotajiem izdevumiem (piemēro lielākajai kopējai summai). Francijas iestādes ir apņēmušās ievērot šos nosacījumus.

(110)

Komisija secina, ka atbalsts atbilst Kopienā noteiktajiem nosacījumiem.

(111)

Lauksaimniecības vadlīniju 13. punktā paredzēts, ka šāds atbalsts ir atļauts ar intensitātes likmi 100 %, ja tas ir pieejams visiem dalībniekiem, kas darbojas attiecīgajā apgabalā, kas ir objektīvi noteiktos apstākļos, un ka piešķirtā kopsumma nepārsniedz 1 000 euro uz atbalsta saņēmēju 3 gadu laikposmā vai, runājot par MVU (mazie un vidējie uzņēmumi), līdz 50 % no attaisnotajām izmaksām, kas ir lielākais piešķiramais atbalsts. Francijas varas iestādes apņēmās ievērot šos nosacījumus.

(112)

Komisija secina, ka atbalsts atbilst Kopienā noteiktajiem nosacījumiem.

(113)

Saskaņā ar EK Tiesas judikatūru (25) Komisija uzskata, ka valsts atbalsta finansējums ar obligāto iemaksu palīdzību var ietekmēt atbalstu, izpaužoties kā privilēģijas, kas pārsniedz atbalsta robežas. Šīs iemaksas (BOI) faktiski veido obligātos maksājumus. Saskaņā ar šo Tiesas judikatūru Komisija uzskata, ka atbalstu nevar finansēt ar līdzekļiem, kas gūti no parafiskālajiem maksājumiem, jo tos jāmaksā arī par produktiem, ko ieved no citām dalībvalsīm.

(114)

BOI tiek piemērotas AOC deserta vīniem, ko tirgo vīnkopji, profesionālās organizācijas, vīndari, lieltirgotāji un tirgotāji, kas atrodas attiecīgā AOC deserta vīna ražošanas apgabalā. Francijas iestādes paskaidroja arī, ka atšķirībā no nodokļiem, kurus iekasē, pamatojoties uz Kopienas direktīvām, kas skar alkohola un alkoholisko dzērienu akcīzes nodokli, starpnozares iemaksas pēc definīcijas attiecas vienīgi uz konkrētajiem AOC deserta vīniem, un līdz ar to tikai uz produkciju no likumdošanā noteiktajiem reģioniem, un tas nozīmē, ka deserta vīni no citām dalībvalstīm tur nav iekļauti.

(115)

Kas īpaši attiecas uz lieltirgotājiem, nav izslēgts, ka viņi var tirgot arī importētus produktus. Francijas iestādes precizēja, ka starpnozares iemaksām, ko maksā lieltirgotāji, tiks pakļauti vienīgi AOC apzīmētie deserta vīni Pineau des Charentes, Floc de Gascogne, Pommeau de Normandie un Macvin du Jura. Tātad nevienam no importētajiem vīniem šīs iemaksas netiek piemērotas.

(116)

Tādējādi, tā kā vienīgā ar nodokli apliktā produkcija ir AOC deserta vīnu nacionālās izcelsmes produkcija, var secināt, ka neviens importētais produkts nav aplikts ar šo nodokli.

(117)

Attiecībā uz valsts atbalstu, ko finanansē no parafiskālo nodokļu ieņēmumiem, Tiesa izvirzīja citus kritērijus, kuri šeit jāizpēta. Nygard lietā (26) Tiesa pieņēma lēmumu, ka nodokļa piemērošanai jātiek uzskatītai par Līguma 90. pantā noteiktā aizlieguma pārkāpumu, ja priekšrocības, ko sniedz ieņēmumu piešķiršana no nodokļu piemērošanas, dod labumu īpašie tiem ar nodokli apliktajiem Francijas produktiem, kas tiek pārstrādāti vai tirgoti valsts iekšējā tirgū, daļēji kompensējot nodokļu nastu un tā nostādot nelabvēlīgā situācijā eksportētos nacionālos produktus.

(118)

Atbalsts reklāmai un veicināšanas pasākumiem, kuri vienīgie var būt finansēti no BOI iekrājumiem, dod labumu tirdzniecības sektoram, un lieltirgotāji savukārt varētu būt ieinteresēti pārdot produkciju tikai ārpus Francijas vai ārpus Eiropas Savienības.

(119)

Francijas varas iestādes apgalvoja, ka gan Pineau des Charentes valsts komiteja, gan Floc de Gascogne starpnozares komiteja finansē reklāmas un veicināšanas pasākumus kā Francijā, tā arī Eiropas Savienības un trešās valstīs. Lēmumus šajās komitejās pilnīgi neatkarīgi pieņemtu to administratīvās padomes, ko pārstāv visi nozares dalībnieki.

(120)

Savukārt, tādas organizācijas kā “Interprofession Des Appellations Cidricoles” un “Comité interprofessionnel des vins du Jura” pagaidām neparedz finansēt pasākumus ārpus Francijas tirgus. Tomēr, atbilstīgi Francijas iestāžu datiem, šī orientēšanās uz Francijas tirgu attiektos uz pašu šīs nozares politisku, kuras prioritāte ir pilnveidot savu iesakņošanos nacionālajā tirgū, zinot, ka deserta vīnu pārdošana ārzemēs nav saistīta ar tirdzniecības ieražām. Francijas iestādes apliecina, ka šī orientēšanās nav neizdevīga nevienam lieltirgotājam, tādēļ ka pārdošanas lielums ārpus Francijas tirgus paliek otršķirīgs, kā arī nav specializētu lieltirgotāju eksporta preču pārdošanā.

(121)

Jebkurā gadījumā Francijas iestādes ir apņēmušās panākt, lai ar starpnozares iemaksām finansētiem pasākumiem dotu labumu eksportētajiem produktiem tādā pašā mērā, kā produktiem, ko pārdod valsts teritorijā.

(122)

Komisija pieņem rakstisku apstiprinājumu par šīm saistībām un uzskata, ka no Francijas iestāžu sniegtajiem datiem šobrīd nevar spriest par to, ka deserta vīni būtu diskriminēti.

(123)

Tomēr Komisija īpaši vērš Francijas varas iestāžu uzmanību uz Nygard sprieduma nozīmi attiecībā diskrimināciju starp par eksportēto un Francijas teritorijā tirgoto produkciju. EK Tiesa izlēma, ka lēmums par iespējamu produkcijas diskriminācijas pakāpi ir jāpieņem valsts tiesai. Tādēļ tai ir jāpārbauda noteiktā references laikposmā finanšu atbilstība starp kopējiem ieņēmumiem no nacionālajā tirgū realizētās produkcijas saistībā ar piemērojamo nodokli un priekšrocībām, kuras šī produkcija gūst īpaši.

(124)

Ir jāatgādina: ja valsts atbalsta procedūras pārkāpj citas līguma prasības, tad valsts atbalstu nevar paziņot par saderīgu ar kopējo tirgu. Komisija izpētīja AEVP sūdzības pamatotību par atbalstu Nr. 703/95 attiecībā uz iespējamo Līguma 90. panta pārkāpumu. Komisija atzīmē, ka AEVP nav iesniegusi nevienu apsvērumu šajā procedūrā.

(125)

Līguma 90. pantā paredzēts, ka “dalībvalstis citu dalībvalstu ražojumiem tieši vai netieši neuzliek iekšējos nodokļus, kas lielāki par tiem, kas tieši vai netieši uzlikti līdzīgiem vietējiem ražojumiem. Dalībvalstis turklāt neuzliek citu dalībvalstu ražojumiem tādus iekšējos nodokļus, kas netieši aizsargā citus ražojumus.”

(126)

Šajā gadījumā Francijā piemērojamā akcīzes nodokļa likme deserta vīniem ir viena un tā pati neatkarīgi no tā, vai vīnam ir Francijas izcelsme, vai arī tas ražots citās dalībvalstīs.

(127)

Tādējādi Līguma 90. panta prasībām neatbilstoša diskriminējoša aplikšana ar nodokli Francijā būtu vienīgi tad, ja Francijas ražotāju samaksātais nodoklis būtu daļēji kompensēts ar atbalsta palīdzību, ko saņemtu šie paši ražotāji tā, ka visiem pārējiem ražotājiem minētais nodoklis būtu jāmaksā pilnībā.

(128)

Vispirms jākonstatē, ka Līguma noteikumi par valsts atbalstu uz nodokļiem neattiecas, izņemot, ja tie ir atbalsta pasākuma maksāšanas veids un ir šā atbalsta neatņemama sastāvdaļa.

(129)

Tādējādi nodoklis attiecībā uz deserta vīniem neietekmē plānoto atbalstu saderību un nav šeit jāizskata, ja vien nepastāv pietiekoša saikne starp minēto nodokli un atbalsta pasākumiem.

(130)

Eiropas Kopienas Tiesas 2005. gada 13. janvāra spriedums Streekgewest Westelijk Noord-Brabant  (27) lietā, ko nolasīja pēc Līguma 88. panta 2. punktā paredzētās procedūras uzsākšanas pret šajā lēmumā izskatāmajiem atbalsta pasākumiem, ir ļāvis noskaidrot apstākļus, kādos ir jāuzskata, ka pastāv pietiekama saikne starp nodokli un atbalsta pasākumu, lai varētu uzskatīt, ka nodoklis ir atbalsta sastāvdaļa.

(131)

Iepriekšminētā sprieduma 26. punktā tieši precizēts: lai nodokli vai nodokļa daļu varētu uzskatīt par atbalsta pasākuma sastāvdaļu, tad, pateicoties spēkā esošiem valsts tiesību aktiem, obligāti ir jābūt savstarpējai atkarībai starp nodokli un atbalsta pasākumu tādā nozīmē, ka ar nodokli apliekamais produkts tieši ietekmē atbalsta lielumu un, kā sekas tam, šā atbalsta saderīguma novērtējumu ar kopējo tirgu.

(132)

Streekgewest lietā Tiesa nosprieda, ka pat tad, ja dalībvalsts budžeta aplēses vajadzībām jāuzskata, ka nodokļa palielinājumu kompensē priekšrocības (atbalsts), šis apstāklis nav pietiekošs, lai pierādītu, ka pastāv cieša saikne starp nodokli un valsts atbalstu (28).

(133)

Šajā gadījumā Francija norādīja, ka ieņēmumi no nodokļa tiek ieskaitīti valsts kopējā budžetā un ka nepastāv neviens juridisks teksts, kas atļautu deserta vīnu ražotāju iemaksātā akcīzes nodokļa atmaksāšanu. Un nekas no Komisijas rīcībā esošās informācijas neliecina, ka tā nebūtu. Uz šāda konstatējuma pamata Komisija var secināt, ka nav savstarpējas atkarības starp nodokli par deserta vīniem un par šiem produktiem piešķirto atbalstu, un nav nepieciešamības pierādīt, ka nepastāv iespējama kvantitatīva sakarība starp Francijas iekasēto nodokļu summu un to summu, kas izlietota atbalsta pasākumu finansēšanā.

(134)

Turklāt papildus tam Komisija konstatē, ka Francijas sniegtie skaitļi pēc Līguma 88. panta 2. pantā paredzētās procedūras uzsākšanas parāda, ka nav nekādas kvantitatīvas saistības starp ieņēmumiem no akcīzes nodokļa par dažādiem produktiem un atbalstu, kas piešķirts šai produkcijai.

(135)

Tā kā starp akcīzes nodokli un paredzamo atbalstu nepastāv pietiekami cieša saikne, tad saistībā ar Līguma 88. pantā paredzēto procedūru attiecībā uz valsts atbalstu nav jāizvērtē, kā šā nodokļa radītās sekas ietekmē paziņotā pasākuma saderību ar kopējo tirgu, īpaši saistībā ar Līguma 90. panta noteikumiem.

(136)

Ņemot vērā iepriekšminēto, Komisija secina, ka uz Francijas valdības paredzēto atbalstu var attiecināt Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzēto atkāpi un ka atbalstu var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu.

6.2.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 32/49

(1)

Komisija 2003. gada 24. martā saņēma sūdzību, kas attiecās uz vairākiem iespējamiem atbalsta pasākumiem uzņēmumam Schneider Technologies AG (Schneider AG). Attiecībā uz sūdzības iesniedzēju, uzņēmumu Gebrüder Schneider GmbH & Co. KG, runa ir par kontrolakciju sabiedrību, kurai piederēja Schneider AG akcijas un kas ir divu Schneider ģimenes brāļu īpašums.

(2)

Komisija 2004. gada 14. jūlijā uzsāka oficiālu izmeklēšanas procedūrupar trim Bavārijas Attīstības finansēšanas reģionālās iestādes jeb Bayrische Landesanstalt für Aufbaufinanzierung (LfA) aizdevumiem un diviem Bavārijas Pētniecības fonda jeb Bayrische Forschungsstiftung (BFS) aizdevumiem pētniecībai un attīstībai. Komisijas lēmums uzsākt procedūru tika publicēts Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī2005. gada 22. februārī (2). Komisija aicināja ieinteresētās puses izteikties par varbūtējo atbalstu. Netika saņemti nekādi trešo personu viedokļi (3). Atbildi par oficiālas izmeklēšanas ierosināšanu Vācija nosūtīja 2004. gada 16. un 24. septembra vēstulēs, kas tika reģistrētas tajā pašā dienā.

(3)

2005. gada 6. septembrī Komisija lūdza sniegt papildu informāciju, kuru Vācija sniedza 2005. gada 5. oktobra vēstulē (reģistrēta 2005. gada 6. oktobrī). Papildu informācija tika nosūtīta 2006. gada 6. februārī (reģistrēta 2006. gada 7. februārī).

(4)

Schneider AG, juridiskā adrese Tirkhaimā [Türkheim], Bavārijā, bija liels Vācijas uzņēmums, kas ražoja krāsu televizorus. Līdzās ražošanai 20. gs. 90. gados uzņēmums piedalījās plašā projektā, lai izstrādātu lāzera ekrāna tehnoloģiju, kas solīja skaidrāku attēlu, lielāku gaismas jaudu, neierobežotu ekrāna izmēru un elastīgumu attiecībā uz projekcijas virsmu. Laikā no 2000. līdz 2002. gadam abas darbības jomas tika nodotas divām jaundibinātām Schneider AG meitas sabiedrībām, proti, uzņēmumam Schneider Electronics AG (SE), kas pārņēma televizoru ražošanu, un uzņēmumam Schneider Laser Technologies AG (SLT).

(5)

LfA, kuras uzdevums ir ekonomikas veicināšana reģionos, no 1998. gada piederēja uzņēmuma Schneider AG akcijas. 1999. un 2000. gadā LfA ar līdzdalību 35,6 % apmērā bija lielākā akciju īpašniece. Lehman Brothers, privātai investīciju bankai, piederēja 26,6 % akciju, uzņēmumam Gebr. Schneider GmbH & Co.KG – 14,6 % un citiem privātiem investoriem – 23,2 %.

(6)

Šajā brīdī Schneider AG panākumu izredzes, ņemot vērā tā vadošo lomu lāzera ekrāna tehnoloģijā, tirgus vērtēja ļoti pozitīvi. Laika posmā no 1999. līdz 2000. gadam Schneider AG akciju kurss pieauga gandrīz desmit reizes; no 1999. līdz 2000. gadam – apmēram divarpus reizes. Uzskatam par uzņēmuma pozitīvu sagaidāmo nākotni piekrita arī otrs lielākais investors Lehman Brothers, kā to apliecina izpēte 2000. gada aprīlī, kurā, sākot ar 2000. gada beigām, tika prognozēta peļņa Sparte sadzīves elektronikai un, sākot ar 2001. gada pēdējo ceturksni, – lāzera ekrāna tehnoloģijai. No 1999. gada vidus līdz 2000. gada vidum Lehman Brothers nopirka akcijas no LfA [...] (*1).

(7)

Uzņēmumu prognozes tomēr nepiepildījās tā, kā plānots. SE ražoja zemākas kvalitātes televizorus un nevarēja konkurēt ar galvenokārt no Āzijas ievesto lēto produkciju. Tā kā televizoru nozare nedeva peļņu, Schneider AG trūka līdzekļu, kas bija vajadzīgi SLT, lai turpinātu darbu lāzera tehnoloģijas izstrādē, kas virzījās uz priekšu būtiski lēnāk, nekā sākotnēji tika sagaidīts. Pirmais modelis kļuva pieejams tikai 2000. gada maijā – daudz vēlāk, nekā plānots, un tas bija piemērots tikai rūpnieciskām vajadzībām. Līdz 2002. gadam uzņēmums nebija izstrādājis privātiem pircējiem piemērotu preci, kas bija SLT īstais saimnieciskais mērķis.

(8)

2002. gada martā tika uzsākti trīs atsevišķi maksātnespējas procesi – pret uzņēmumu Schneider AG un tā diviem meitas uzņēmumiem. Maksātnespējas procesa administrators Schneider AG un SE aktīvus pārdeva Ķīnas elektronikas uzņēmumam TCL un uzņēmuma SLT īpašumus – uzņēmumam Jenoptik Laser, Optik, Systeme GmbH (turpmāk tekstā – LOS). TCL un LOS iesniedza visaugstākos cenas piedāvājumus.

(9)

Lēmumā par procedūras uzsākšanu Komisija izteica šaubas par šo abu pasākumu atbilstību.

(10)

Trīs LfA aizdevumi bija daļa 1999. gada rudenī LfA, Lehman Brothers, sūdzības iesniedzēja un banku kopfonda pieņemtās kopējās koncepcijas. Vācija paskaidroja, ka 1998. gadā uzņēmumam bija zaudējumi pēc tam, kad tas nesekmīgi mēģināja palielināt televizoru noietu specializētā mazumtirdzniecībā. Tādēļ vadība nolēma pārstrukturēt uzņēmumu un izveidot OEM (ražotāja) veikalu. Lai finansētu šo pārstrukturēšanu, avansētu lielu pasūtījumu ražošanu un segtu zaudējumus, uzņēmumam bija vajadzīgi brīvi līdzekļi.

(11)

Pirmais LfA aizdevums (“1. aizdevums”) 2,1 mlj. euro apmērā ar procentu likmi [...] % tika piešķirts 1999. gada septembrī. Otrais LfA aizdevums (“2. aizdevums”) 5,1 mlj. euro apmērā ar procentu likmi [...] % arī tika piešķirts 1999. gada septembrī. Trešais aizdevums (“3. aizdevums”) 5,6 mlj. euro apmērā tika piešķirts 2000. gada februārī, un tā procentu likme bija [...] %. Pirmie divi aizdevumi tika piešķirti uz vienu gadu, 3. aizdevuma termiņš bija līdz 2001. gada 31. decembrim, un līdz ar to tas bija gandrīz divi gadi.

(12)

2000. gada septembrī pirmie divi aizdevumi tika pagarināti līdz 2002. gada 30. septembrim, tātad par aptuveni diviem gadiem, un tika palielinātas procentu likmes: 1. aizdevumam līdz [...] % un 2. aizdevumam līdz [...] %. 2000. gada decembrī tika pagarināts arī 3. aizdevums līdz 2002. gada septembrim, un tā procentu likme tika palielināta līdz [...] %.

(13)

1. aizdevuma nodrošinājums būtībā bija hipotekārie parādi, visu prasījuma tiesību cesijas un īpašuma tiesību uz precēm nodošana kreditoram. Šim nodrošinājumam tomēr nebija priekšroka attiecībā pret kopfonda banku, kuru aizdevumi tika izsniegti jau iepriekš, prasījumiem. 2. un 3. aizdevums tika piešķirti bez papildu nodrošinājuma. Vācija paskaidroja, ka nodrošinājuma vietā puses vienojās par lielāku procentu likmi. Nodrošinājuma faktiskā vērtība LfA kā Schneider AG dalībniecei bija ļoti maza, jo saskaņā ar Vācijas tiesībām sabiedrības dalībnieka aizdevums visticamāk tiktu uzskatīts par iemaksu pamatkapitālā saskaņā ar Likuma par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību 30. pantu.

(14)

Privātie partneri saskaņā ar kopējo koncepciju veica šādus ieguldījumus:

(15)

1994. un 1997. gadā Bavārijas Pētniecības fonds (BFS) piešķīra uzņēmumam divas dotācijas, kuru kopējais apmērs bija EUR 9 050 121,88 (4).

(16)

Pirmā dotācija EUR 6 498 468,68 (5) apmērā tika piešķirta 1994. gada 16. decembrī un bija paredzēta projekta “Lāzera ekrāna tehnoloģija” (“1. projekts”) finansēšanai. Projekta laikā, tas ir, no 1995. gada janvāra līdz 1997. gada jūnijam, šī dotācija tika izmaksāta vairākās daļās. Atbalstāmās izmaksas bija 12 484 972,74 euro, atbalsta intensitāte bija 48,9 %.

(17)

1. projekta mērķis bija radīt pamatus jaunām darba metodēm, projicējot lielus krāsainus attēlus ar augstu izšķirtspēju dažādās izmantošanas jomās un izstrādāt zinātniski tehniskos pamatus vēlākās sistēmas atsevišķām sastāvdaļām.

(18)

Piešķirot atbalstu, tika ņemtas vērā šādas projekta izmaksas (*2):

(19)

Vācija apstiprināja, ka izmaksas ir radušās tiešā saistībā ar zinātniski pētniecisko projektu.

(20)

Saskaņā ar dotāciju nolīgumiem projekta rezultāti tika publicēti un kļuva atklāti pieejami.

(21)

Turklāt BFS 100 % apmērā finansēja Vircburgas universitātes zinātniski pētniecisko projektu “Zilais lāzers”. Projekta izmaksas bija 0,26 mlj. euro. 1. projekts un projekts “Zilais lāzers” pēc BFS vēlēšanās tika apvienoti ar mērķi iegūt zinātniski tehnoloģiskās prasmes.

(22)

Otrā dotācija EUR 2 551 653,20 apmērā tika piešķirta 1997. gada 23. jūlijā. Tā bija paredzēta projekta “Lāzera ekrāna tehnoloģija – sistēmas integrācija un modeļi” (turpmāk tekstā – “2. projekts”) finansēšanai uzreiz pēc 1. projekta pabeigšanas. Projekta laikā, tas ir, no 1997. gada aprīļa līdz 1999. gada septembrim, šī dotācija tika izmaksāta vairākās daļās. Atbalstāmās izmaksas bija aprēķinātas EUR 5 103 293,22 apmērā, tā kā atbalsta intensitāte sasniedza 50 %.

(23)

2. projekta ietvaros bija jāturpina attīstīt 1. projekta rezultāti; turklāt kopējā sistēmā bija jāmēģina integrēt svarīgākās atsevišķās sastāvdaļas. Turklāt darbi ietvēra pētījumus attēla radīšanai ar pikosekunžu impulsa lāzeriem, atsevišķu sastāvdaļu lāzera noturībai, kā arī monohronizētu lāzersistēmu miniaturizācijai.

(24)

Piešķirot atbalstu, tika ņemtas vērā šādas projekta izmaksas:

(25)

Vācija apstiprināja, ka izmaksas ir radušās tiešā saistībā ar zinātniski pētniecisko projektu.

(26)

Saskaņā ar dotāciju nolīgumiem projekta rezultāti tika publicēti un kļuva atklāti pieejami. Pēc pieprasījuma bija jāpiešķir lietošanas tiesības atbilstoši tirgus noteikumiem.

(27)

Attiecībā uz trim aizdevumiem Komisija sākotnēji uzskatīja, ka šie aizdevumi visticamāk atbilst tirgus ekonomikas ieguldītāju principam. Tomēr tai nebija sīkākas informācijas, lai pieņemtu galīgo novērtējumu. Attiecībā uz pārējo daļu Komisija šaubījās, vai abi lāzera tehnoloģijas projekti atbilda Kopienas valsts atbalsta noteikumiem.

(28)

Netika saņemti nekādi trešo personu viedokļi.

(29)

Savos apsvērumos par oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanu Vācija paziņoja, ka aizdevumi nav valsts atbalsts, jo tie atbilst tirgus ekonomikas ieguldītāju principam.

(30)

Attiecībā uz dotācijām pētniecībai un attīstībai Vācija paskaidroja, ka, pēc tās domām, abi projekti jāuzskata par rūpnieciskiem pētījumiem un līdz ar to dotācijas līdz 50 % no atbalstāmajām izmaksām atbilst noteikumiem par atbalstu pētniecībai un attīstībai. Attiecībā uz 2. projektu Vācija paskaidroja, ka projekta nosaukums “Sistēmas integrācija un modeļi” ir maldinošs, tā kā projekta mērķis ir projekta atsevišķu daļu sīkāka izpēte.

(31)

Saskaņā ar EK Līguma 87. pantu Kopējam tirgum neatbilst nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem, un kas rada vai draud radīt konkurences traucējumus, dodot priekšroku atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķu preču ražošanai, ja šāds atbalsts ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm. Lai konstatētu, vai valsts iestādes piešķirts uzņēmējsabiedrības dalībnieka atbalsts uzskatāms par valsts atbalstu saskaņā ar EK Līguma 87. pantu, jāpārbauda, vai līdzīgā situācijā aizdevumu ar salīdzināmiem nosacījumiem būtu izsniedzis tirgus ekonomikas ieguldītājs.

(32)

Pēc Komisijas domām, daudz kas liecina par to, ka trīs aizdevumi nebija uzskatāmi par valsts atbalstu, jo tie atbilda tirgus ekonomikas ieguldītāja principam. Pirmkārt, saskaņā ar Komisijas rīcībā esošo informāciju 1999. un 2000. gada situācijā ekonomiski nebija nesaprātīgi uzņēmumam Schneider AG piešķirt aizdevumus ar procentu likmēm [...] %, [...] % un [...] % (Komisijas atsauces procentu likme: 4,76 %), kuras vēlāk tika palielinātas līdz [...] %, [...] % un [...] % (Komisijas atsauces procentu likme: 5,7 %). Tirgus cerības uz Schneider AG nākotnes peļņu, galvenokārt vadošās pozīcijas lāzertehnoloģijas nozarē dēļ, izpaudās, piemēram, tā, ka Schneider AG akciju kurss no 1998. līdz 2000. gadam pieauga apmēram desmit reizes un stratēģiskā investīciju banka Lehman Brothers pēc ļoti pozitīviem izpētes rezultātiem šajā laikposmā papildus nopirka [...] Schneider AG akcijas. 2000. gada jūlijā aptuveni 50 % no sabiedrības kapitāla piederēja apmēram 40 stratēģiskiem investoriem. Otrkārt, LfA izturējās ievērojami piesardzīgāk nekā privātais akciju īpašnieks Lehman Brothers. Lehman Brothers palielināja Schneider AG kapitālu 1999. gada decembrī par 25 mlj. euro un bija vadošais investors kapitāla palielināšanā 2000. gada februārī vēl par 46 mlj. euro. Neskatoties uz līdzdalību kapitāla palielināšanā februārī par apmēram 8,74 mlj. euro (kas jau lēmumā par procedūras uzsākšanu tika atzīta par atbilstošu tirgus investora principam), LfA piešķīra vēl 12,8 mlj. euro ar procentiem apliekama atmaksājama aizdevuma formā. Treškārt, LfA procentu likmes bija lielākas nekā kopfonda banku procentu likmes, un tas attiecās gan uz sākotnēji piešķirtajiem aizdevumiem (1999. gada septembrī un 2000. gada februārī), gan uz vēlāko aizdevumu pagarināšanu (2002. gada septembris un decembris).

(33)

Neskatoties uz to, pastāv nopietnas šaubas par aizdevumu veidu. Ņemot vērā LfA uzdevumu veicināt reģionālo ekonomiku un balstoties uz pieejamo informāciju, Komisija nevar izslēgt, ka investīciju mērķis bija pārvarēt Schneider AG smago situāciju un saglabāt reģionā darba vietas. Turklāt nav skaidrs, vai lielākas procentu likmes bija pietiekamas, lai kompensētu trūkstošo nodrošinājumu. Kad tika piešķirti aizdevumi, Schneider AG atradās smagā finansiālā situācijā, un nebija izslēgts, ka lāzertehnoloģijas izstrāde varētu neizdoties. Ir grūti novērtēt, vai lielākas procentu likmes bija pietiekamas, lai segtu šo risku.

(34)

Pēc Komisijas domām, var palikt nenoskaidrots jautājums, vai LfA aizdevumi uzskatāmi par valsts atbalstu vai nē. Pat, ja aizdevumus uzskatītu par neatbilstīgu valsts atbalstu, negatīvs lēmums par atbalsta atgriešanu būtu nepamatots, tā kā vairs nepastāv uzņēmums, kas tieši vai netieši ir saņēmis iespējamo valsts atbalstu.

(35)

Aizdevuma saņēmējs, vērtējot formāli, bija Schneider AG. SE un SLT tika nodibināti tikai pēc aizdevumu piešķiršanas, tomēr nav izslēgts, ka tie tika atbalstīti ar šiem aizdevumiem. Maksātnespējas procesi pret trim Schneider uzņēmumiem tika uzsākti 2002. gada martā, un visi trīs uzņēmumi tika likvidēti. Parādsaistības par aizdevumiem tika ieskaitītas konkursa masā.

(36)

Maksātnespējas procesa administrators pārdeva triju uzņēmumu aktīvus maksātnespējas tiesu uzraudzībā. Komisija uzskata, ka par atsevišķiem aktīviem tika samaksāta tirgus cena, līdz ar to atbalsta priekšrocības netika nodotas kādam no pircējiem.

(37)

Valsts finansējumu piešķīra Bavārijas federālā zeme ar BFS starpniecību. Tādējādi finansējumu veidoja valsts līdzekļi, un to ir īstenojusi valsts. Schneider AG tika sniegts atbalsts, finansējot 1. un 2. projekta SLT īstenoto daļu. Tā kā starp dalībvalstīm notiek izklaidei domātu elektronikas preču tirdzniecība, pasākums draud radīt konkurences traucējumus un ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm. Līdz ar to dotācijas 1. un 2. projektam ir uzskatāmas par valsts atbalstu.

(38)

Turpretim Vircburgas universitātes projektam “Zilais lāzers” piešķirtais valsts finansējums, pēc Komisijas domām, nav jāuzskata par valsts atbalstu. Projekts attiecās uz fundamentālu pētījumu ar mērķi vispārīgi veicināt zinātnes un tehnikas attīstību. Saskaņā ar 1986. gada Kopienas pamatnostādņu par valsts atbalstu pētniecībai un attīstībai (7) (kas bija spēkā 1994. gadā dotāciju piešķiršanas brīdī) 2.2. punktu fundamentālo pētījumu atbalstīšana parasti nav jāvērtē kā valsts atbalsts. “Tomēr izņēmuma gadījumos, ja šis pētījums tiek veikts īpašos uzņēmumos vai to labā, Komisija nevar izslēgt iespēju, ka uz atbalstu attiecas 92. panta 1. punkts [tagad 87. panta 1. punkts].” Šis nav šāds izņēmuma gadījums. Projekts netika īstenots par labu uzņēmumam Schneider. Atbalsta pieprasījumu neatkarīgi iesniedza Vircburgas universitāte, un dotācijas tika izmaksātas tieši universitātei. Kā Komisijai paziņoja Vācija, Schneider AG nebija būtiski universitātes pētījuma rezultāti, jo uzņēmumam bija savi apsvērumi, kā risināt ar zilo lāzeru saistītās problēmas. Schneider AG veica pētniecisko un izstrādes darbu neatkarīgi no projekta “Zilais lāzers” un universitātes projekta rezultātus neizmantoja saviem tehniskajiem risinājumiem. Abi projekti pēc BFS vēlēšanās tika apvienoti ar cerību kopīgi sadarboties, kas beigās tomēr neizdevās.

(39)

Dotācijas pētniecībai un attīstībai jāvērtē saskaņā ar 1986. gada (8) vai 1996. gada (9) Kopienas pamatnostādnēm par valsts atbalstu pētniecībai un attīstībai (turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes pētniecībai un attīstībai”), saskaņā ar kurām valsts atbalsts ir pieļaujams fundamentāliem pētījumiem, rūpnieciskiem (fundamentāliem) pētījumiem un pirmskonkurences attīstībai.

(40)

1. projektu var uzskatīt par rūpniecisku fundamentālu pētījumu saskaņā ar 1986. gada Nostādņu pētniecībai un attīstībai 1. pielikumu (10). Pētnieciskās darbības mērķis bija iegūt pilnīgi jaunas zināšanas, veicot jaunus teorētiskus un eksperimentālus darbus, par lielu krāsainu attēlu ar augstu izšķirtspēju projekciju izmantošanai dažādās jomās un izstrādāt tehnoloģiskos pamatus topošās lāzera ekrāna sistēmas atsevišķām sastāvdaļām.

(41)

BFS atbalstīja 48,98 % no projekta, tas ir, atbalsta intensitāte ir zemāka nekā rūpnieciskiem fundamentāliem pētījumiem noteiktais 50 % slieksnis.

(42)

Komisija uzskatīja, ka atbalstam pētniecībai un attīstībai bija stimulējošs efekts, jo bez valsts palīdzības projekts nebūtu īstenots. Projekts bija saistīts ar ļoti augstu tehnisko un ekonomisko risku, tehnoloģija bija ļoti jauna; tam bija nepieciešami fundamentāli pētījumi un lieli ieguldījumi. Tas apstiprinājās ārējā izpētē, ko pasūtījaBFS, pirms tā pieņēma lēmumu par dotāciju. Aptaujātie eksperti uzskatīja, ka, ņemot vērā lielo sarežģītību un augsto mērķi, projektu varēja īstenot tikai ar ievērojamu atbalstu. Lielākais tehnoloģiskais risks bija saistīts ar precīzu attēla atveidojumu. Turklāt eksperti apstiprināja, ka šī pilnīgi jaunā tehnoloģija radīja daudzas atsevišķas problēmas, kuras varēja atrisināt tikai intensīva, koncentrēta un finansiāli labi nodrošināta projekta pētniecībai un attīstībai ietvaros.

(43)

Attiecībā uz 2. projektu Vācija paziņoja, ka arī 2. projekts jāuzskata par fundamentālu pētījumu (11). Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju šī projekta ietvaros veiktie darbi, neskatoties uz tā maldinošo nosaukuma daļu (“Sistēmas integrācija un modeļi”), pēc to veida pilnīgi atbilda iepriekš minētajai definīcijai. Vācija paskaidroja, ka projekta mērķis bija pilnveidot tehnoloģijas atsevišķās sastāvdaļas. Šī iemesla dēļ BFS skatījumā projekts pilnīgi tika uzskatīts par rūpniecisku pētījumu. Turklāt pirmais modelis tika izstrādāts dažus mēnešus pēc 2. projekta pabeigšanas, un modelis bija paredzēts rūpnieciskām vajadzībām, nevis komerciāliem mērķiem, kā bija plānots iepriekš. Īstais pirmskonkurences pētījums notika tikai pēc 2. projekta un bez tālāka valsts finansējuma.

(44)

Komisijai jāapsver, vai projekts vismaz daļēji neattiecas uz pirmskonkurences attīstību (12). Atbalsts būtu jāierobežo līdz 25 % vai saskaņā ar 1996. gada Pamatnostādņu pētniecībai un attīstībai 5.5. un 5.9. punktu tam bija jāatbilst pieļaujamās atbalsta intensitātes vidējam svērtajam lielumam. Pēc Komisijas domām, atsevišķu sastāvdaļu integrācija kopējā sistēmā ietilpst pirmskonkurences attīstības definīcijā. Turklāt pirmais modelis tika izgatavots tikai dažus mēnešus pēc 2. projekta pabeigšanas, kas liecina par to, ka projekts mērķis bija pirmā modeļa izstrāde.

(45)

Tomēr turpmākai jautājuma analīzei vairs nebūtu priekšmeta, jo iespējamie neatbilstīgie atbalsti vairāk neapdraudētu tirgu. Dotācijas pētniecībai un attīstībai saņēma Schneider AG. SE un SLT tika nodibināti tikai vēlāk. Ir maz ticams, ka televizoru ražotājs SE guva labumu no atbalsta pētniecībai un attīstībai par lāzertehnoloģijas pētījumu, jo šis atbalsts pilnīgi tika izmantots veidā, par kuru puses bija vienojušās. SLT ar atbalstu varēja iegūt priekšrocības. Tomēr starplaikā uzņēmumi tika likvidēti, dotācijas pētniecībai un attīstībai tika ieskaitītas konkursa masā (13), un aktīvi tika pārdoti par tirgus cenām (sk. 36. apsvērumu).

(46)

Komisija uzskata, ka 2. projekta tehnoloģiskais un ekonomiskais risks vēl bija ļoti augsts, un SLT projektu nebūtu varējis īstenot bez BFS atbalsta. Tāpat kā pirmais projekts, arī otrais bija ārkārtīgi inovatīvs, un tam bija nepieciešami nozīmīgi ieguldījumi.

(47)

Komisija secina, ka atbalsts pētījumiem un attīstībai EUR 6 498 468,68 apmērā 1. projektam un 50 % no atbalsta pētījumiem un attīstībai 2. projektam jeb EUR 1 275 826,60 atbilda Kopienas valsts atbalsta noteikumiem.

(48)

Attiecībā uz trim aizdevumiem par kopējo summu 12,8 mlj. euro un 50 % no atbalsta pētniecībai un attīstībai 2. projektam, pēc Komisijas domām, tās rīcībā esošā informācija nav pietiekama, lai pieņemtu galīgo novērtējumu. Tomēr izšķirošais jautājums par to, vai aizdevumi jāuzskata par valsts atbalstu un cik lielā mērā 2. projekts bija paredzēts rūpnieciskiem pētījumiem, var palikt nenoskaidrots. Iespējamo neatbilstīgo valsts atbalstu vairs nevar atprasīt, jo pēc visu faktisko vai potenciālo atbalsta saņēmēju likvidācijas un to aktīvu pārdošanas par tirgus cenām atbalsts vairāk nevar apdraudēt tirgu.

Līdz ar to Komisija secina, ka saskaņā ar EK Līguma 88. panta 2. punktu uzsāktajai oficiālajai izmeklēšanas procedūrai vairs nav priekšmeta attiecībā uz trijiem aizdevumiem un daļu no 2. projekta,