29.10.2011

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/87

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Zaļā grāmata “Par PVN nākotni. Virzībā uz vienkāršāku, stabilāku un efektīvāku PVN sistēmu” ”

COM(2010) 695 galīgā redakcija

2011/C 318/14

Ziņotāja: MADER kdze

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2010. gada 1. decembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Zaļā grāmata “Par PVN nākotni. Virzībā uz vienkāršāku, stabilāku un efektīvāku PVN sistēmu””

COM(2010) 695 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 24. jūnijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 473. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. un 14. jūlijā (14. jūlijā sēdē), ar 161 balsi par un 10 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1   Komiteja pilnībā atbalsta Komisijas ierosmi apsvērt vispārēju PVN sistēmas pārskatīšanu, jo sākotnējie “pagaidu” noteikumi par šo 1967. gadā ieviesto nodokli ir daudzkārt kritizēti. Zaļā grāmata ir tikai sākums procedūrai, kas droši vien būs gara, grūta un sarežģīta un kuras panākumi būs atkarīgi no dalībvalstu patiesas gribas izveidot “vienkāršāku, stabilāku un efektīvāku” sistēmu.

1.2   Pašreizējā sistēmā laika gaitā ir ieviestas daudzas izmaiņas. Komisija ir ierosinājusi uzlabojumus nolūkā sistēmu padarīt efektīvāku un pieskaņot to vienotā tirgus principiem. Dalībvalstis ir apstiprinājušas vairākus pasākumus attiecībā uz organizāciju, administrāciju sadarbību un automatizāciju. Citi pasākumi ir bijuši lielākoties administratīvi un organizatoriski. Taču Padome līdz šim ir noraidījusi priekšlikumus reformēt sistēmu kopumā.

1.3   Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka visaptveroša PVN sistēma samazinātu lietotājiem darbības izmaksas, administratīvo slogu administrācijai un publiskajām finansēm kaitējošus krāpšanas mēģinājumus. Turklāt jāņem vērā uzņēmumu vajadzības, jo tieši uzņēmumiem ir jāadministrē nodokļa iekasēšana, un neefektīva nodokļu sistēma rada kaitējumu gan uzņēmumiem, gan patērētājiem. Komiteja jau agrāk ir norādījusi, ka vajadzētu arī pievērst lielāku uzmanību PVN noteikumiem finanšu pakalpojumu jomā (1), un jo sevišķi paredzot iespēju ieviests finanšu nozarē jaunu nodokli, kas balstītos uz naudas plūsmām vai līdzīgiem apsvērumiem, un ka Komisijai būtu jāizvērtē priekšrocības, ko radītu jaunā nodokļa izstrāde PVN ietvaros (2).

1.4   Īpaši delikāts jautājums ir pārrobežu darījumu aplikšana ar nodokli. No racionālā viedokļa nodoklis būtu jāiekasē izcelsmes dalībvalstī ar tādiem pašiem nosacījumiem kā iekšējā tirdzniecībā. Grūtības panākt dalībvalstu vienošanos par noteikumiem ir likušas Padomei izvēlēties vienkāršāko risinājumu — iekasēt nodokli galamērķa dalībvalstī, taču paredzot izņēmumus, galvenokārt pakalpojumiem. Komisija tagad ierosina alternatīvus risinājumus, bet ir skaidrs, ka ideālu risinājumu ir grūti atrast.

1.4.1   Komiteja uzskata, ka jebkurā gadījumā jāizvairās no radikālām pārmaiņām, bet izmaiņas jāievieš pakāpeniski. Vislabākais risinājums, iespējams, būtu vispārēji piemērot nodokļa uzlikšanu galamērķa dalībvalstī, saglabājot pašreizējās sistēmas principus. Vienlaikus vajadzēs plaši ieviest apgrieztās maksāšanas mehānismu — vispirms brīvprātīgi un pēc tam vispārēji kā obligātu normu. Administratīvās vienkāršošanas nolūkā obligāti jāizveido uzņēmumiem paredzēta vienas pieturas aģentūra.

1.5   Zaļajā grāmatā ierosināts apkopot visu ieinteresēto pušu piezīmes un ierosinājumus, ko vēlāk Komisija izmantotu priekšlikumu formulēšanai. Lai to paveiktu, dokumentā, ko nav iespējams īsi apkopot, uzdoti 33 jautājumi, uz kuriem Komiteja sniedz atbildes. Plašāku izklāstu skatīt šā atzinuma 5. punktā.

2.   Ievads

2.1   Jau daudzus gadus PVN sistēmas uzlabošana ir viena no Komisijas fiskālās politikas prioritātēm. Šis nodoklis, ko 1967. gadā noteica kā vienotu nodokļu sistēmu visām ES dalībvalstīm, veido nozīmīgu to ieņēmumu daļu (vairāk nekā 20 %). Turklāt daļu no iekasētā PVN iemaksā ES budžetā; tāpēc ir saprotama Komisijas tiešā ieinteresētība aizsargāt savas intereses, nodrošinot nodokļa piemērošanu cik vien iespējams efektīvi.

2.2   PVN sistēma, kas ir svarīgs dalībvalstu ieņēmumu avots, nebūt nav apmierinoša, un to ir daudz kritizējušas gan dalībvalstis, gan citas ieinteresētās puses, konkrēti, uzņēmumi un patērētāji. Komisija jau ilgu laiku cenšas to ņemt vērā un ierosināt uzlabojumus, kas sistēmu padarītu efektīvāku un pieskaņotu vienotā tirgus noteikumiem un principiem. Jānorāda, ka tās pūliņi bieži ir atdūrušies pret vairāk vai mazāk atklātu pretestību no dalībvalstu puses.

2.3   Atklāti jāsaka, ka nodokļu jomā vēlmi pēc saskaņotības Eiropā ierobežo katras atsevišķās dalībvalsts rūpes vai pat vajadzība aizsargāt savus finanšu līdzekļus. Ja valsts uzskata, ka kādi noteikumi varētu kaitēt tās interesēm vai ka tie varētu palielināt izmaksas vai padarīt sarežģītākas administratīvās procedūras, priekšlikums — vairāk vai mazāk atklāti un bieži nepārredzami — tiek noraidīts.

2.4   Tas viss, protams, kaitē kopējai ES politikai, taču izskaidro, kāpēc gadu gaitā Komisijas pūliņi nav vainagojušies rezultātiem. Neskatoties uz to, ir gūti būtiski panākumi procedūru racionalizācijas un datorizācijas jomā, izmaksu samazināšanā gan administrācijām, gan nodokļu maksātājiem un administrāciju un tiesu iestāžu sadarbības jomā.

2.5   Apzinoties problēmas un šķēršļus, Komisija tagad atgriezusies pie jau sākotnēji izvirzītā mērķa reformēt visu sistēmu, lai tā atbilstu vienotā tirgus principiem, ņemot vērā visu iesaistīto pušu nostāju. Atbilstīgi procedūrai zaļajā grāmatā uzdota virkne jautājumu par dažādiem PVN sistēmas aspektiem; saņemtās atbildes būs pamats, lai ierosinātu jaunu “vienkāršāku, stabilāku un efektīvāku” sistēmu. Šis atzinums ir EESK pārstāvēto sociālo un ekonomikas aprindu ieguldījums.

3.   Vispārīgas piezīmes

3.1   Komisija ļoti pamatoti norāda, ka krīze ir ietekmējusi publiskās finanses, izmainot tiešo nodokļu apjoma attiecību pret netiešajiem nodokļiem: novērota tendence, ka kopējos ieņēmumos palielinās PVN daļa, kas līdz šim ir bijusi aptuveni 22 %. Tas ir rezultāts politikai, kas kopumā vērsta uz konkurētspējas uzlabošanu, samazinot darbam/darbaspēkam un uzņēmumiem uzliktos nodokļus. EESK atzīmē, ka tas ir pozitīvs signāls, tomēr tas nedrīkst būt par iemeslu, lai pamatdirektīvā palielinātu PVN likmi, jo tas, citstarp, radītu pārmērīgu papildu slogu darba ņēmējiem un patērētājiem.

3.2   Lai mehānismu uzlabotu, “vajadzīga visaptveroša PVN sistēma”, kura, pēc Komisijas domām, samazinātu lietotājiem darbības izmaksas, administratīvo slogu administrācijai un krāpšanas mēģinājumus. Attiecībā uz pēdējo aspektu Komiteja piekrīt Komisijas bažām; vairākos atzinumos EESK ir vērsusi uzmanību uz to, ka PVN ir nodoklis, no kura maksāšanas Eiropas Savienībā izvairās visvairāk, un ka šāda izvairīšanās ir nozīmīgs organizētās noziedzības un terorisma finansēšanas avots. Izvairīšanās no nodokļa maksāšanas, noziedzība un ar to saistītā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija ir savstarpēji saistīti fenomeni, kas globālā mērogā būtiski apdraud sabiedrību. Komiteja uzsver, ka, izvērtējot jaunus noteikumus, vienmēr uzmanība jāpievērš tam, cik tie ir “izturīgi” pret krāpšanas mēģinājumiem.

3.3   Zaļajā grāmatā nav aizmirsti ar uzņēmumiem saistītie aspekti: PVN administrēšana un pārvaldība (kam Komiteja pievieno strīdus gadījumus) veido tik nozīmīgu uzņēmumu administratīvo izmaksu daļu, ka daudzi MVU atturas uzsākt starptautisko tirdzniecību. Komiteja vēlreiz vērš uzmanību tam, ka PVN pārvaldībai jākļūst elastīgākai, vienkāršākai un jāsamazina tās izmaksas; par sekām maksā tiešie lietotāji — patērētāji.

3.4   Vēl viens svarīgs jautājums ir iespēja ieviest vienotu likmi, ko uzskata par “ideālu patēriņa nodokli”. Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka sasniegt šo mērķi ir gandrīz neiespējami, un stingri atbalsta tās centienus samazināt vai atcelt neskaitāmus atbrīvojumus, izņēmuma gadījumus, samazinātas likmes piemērošanas gadījumus vai nodokļu atvieglojumus, kuri ieņēmumus samazina par 45 % salīdzinājumā ar tiem, ko teorētiski varētu iekasēt, ja piemērotu normālo likmi. Būs jāatrod saprātīgs līdzsvars starp budžeta vajadzībām un sociālajiem un saimnieciskajiem apsvērumiem, uz kuriem balstīti minētie mehānismi, jo īpaši vietējas nozīmes un darbietilpīgu pakalpojumu jomā.

3.5   Kā EESK ir uzsvērusi atzinumā par nodokļiem finanšu sektorā (ECO/284, CESE 991/2011), jāpārskata jautājums par finanšu sektoru saistībā ar PVN sistēmu.

4.   Pārrobežu darījumu aplikšana ar PVN vienotajā tirgū

4.1   Kad 1967. gadā pieņēma starp dalībvalstīm piemērojamo PVN sistēmu, kas balstīta uz nodokļa uzlikšanu galamērķa valstī, to uzskatīja par “pagaidu” variantu; galīgā sistēma paredz nodokļa uzlikšanu izcelsmes dalībvalstī. Pagājuši 44 gadi, bet “pagaidu” sistēma joprojām ir spēkā. No racionālā viedokļa nodoklis būtu jāiekasē izcelsmes dalībvalstī ar tādiem pašiem nosacījumiem kā iekšējā tirdzniecībā, izņemot atšķirību par nodokļa daļu, kas jāsamaksā galamērķa valstij. Sākotnējās problēmas, kas daļēji joprojām pastāv, lika Padomei izvēlēties vienkāršāko risinājumu — iekasēt nodokli galamērķa dalībvalstī. Šī pieeja ir spēkā arī šobrīd, lai gan ar būtiskiem izņēmumiem, jo īpaši attiecībā uz teleinformātikas pārrobežu pakalpojumiem.

4.2   Komisija jau iepriekš divas reizes ir mēģinājusi saņemt Padomes piekrišanu vienādot PVN sistēmu, kas balstīta uz nodokļa iekasēšanu izcelsmes valstī, taču šie mēģinājumi cieta neveiksmi būtisku piemērošanas problēmu dēļ. Komisija 2007. gadā nāca klajā ar priekšlikumu par sistēmu aplikšanai ar nodokli 15 % apmērā izcelsmes valstī, ļaujot galamērķa dalībvalstij attiecīgi iekasēt vai atmaksāt par maz vai par daudz iekasēto salīdzinājumā ar attiecīgās dalībvalsts nodokļa likmi. Padome šo ierosinājumu neapstiprināja.

4.3   Komiteja atzīst, ka problēma ir sarežģīta; tā kā, neskatoties uz Komisijas ieguldītajiem harmonizācijas pūliņiem, joprojām pastāv likmju un administratīvo procedūru atšķirības, ideālu risinājumu ir grūti atrast. Tomēr nevar noliegt sasniegto vai gandrīz sasniegto progresu tādās jomās kā nodokļa uzlikšana pakalpojumu sniegšanai (3), nodokļa sistēmu uzlabošana (4), administrāciju sadarbība un vienas pieturas aģentūra (5), laba pārvaldība un krāpšanas apkarošana (6).

4.4   Zaļajā grāmatā ir izvēlēta pareizā pieeja — censties iegūt noderīgu informāciju, lai ierosinātu uzlabojumus; ņemot vērā iepriekšējo pieredzi un pašreizējo situāciju, Komiteja mudina ieviest nelielas, pakāpeniskas izmaiņas nevis radikālus risinājumus. Šā iemesla dēļ tā uzskata, ka vislabākais ir Komisijas dokumenta 4.2. punktā norādītais risinājums — vispārēji piemērot nodokļa uzlikšanu galamērķa dalībvalstī un saglabāt pašreizējās sistēmas principus (4.2.1. punkts), pakāpeniski (vispirms brīvprātīgi un pēc tam kā obligātu normu) ieviešot apgrieztās maksāšanas mehānismu (4.2.2. punkts). Vienlaikus ar vienas pieturas aģentūru izveidošanu jārūpējas, lai uzņēmumiem būtu pēc iespējas mazāks birokrātiskais slogs, kas saistīts ar pārrobežu nodokļu saistību izpildi.

5.   Atbildes uz jautājumiem

5.1   Noteikumi par PVN uzlikšanu tirdzniecībai ES robežās (1. jaut.): pašreizējā sistēma nav ideāla; tai ir vairāki trūkumi, kas galvenokārt rodas no tā, ka dalībvalstīs tiek piemēroti vairāki mehānismi, izņēmuma gadījumi, atbrīvojumi utt. Tomēr tā ir darbojusies pārāk ilgi, lai to saprātīgā veidā varētu radikāli izmainīt; radikālām izmaiņām būtu katastrofālas sekas. Labāk būtu koncentrēties uz labas pārvaldības principu piemērošanu, ko Komisija daudzkārtēji pieminējusi un ko Komiteja ir atbalstījusi savos atzinumos. Tie ir apkopoti zaļās grāmatas pavaddokumentā (7). Galvenie šķēršļi priekšrocību maksimālai izmantošanai nav saistīti ar pašiem principiem, bet gan ar nepilnībām to piemērošanā un dalībvalstu administrāciju pretošanos pārmaiņām.

5.2   PVN un publisko tiesību subjekti (3. jaut.): publiskajām iestādēm, kas savā darbības jomā konkurē ar privātajiem piegādātājiem (piemēram, transports, veselības aprūpe), piešķirtos atbrīvojumus principā var attaisnot ar to, ka sabiedriskie pakalpojumi parasti ir sociāli nozīmīgi. Tomēr jāatzīst, ka privātais piegādātājs bieži nosedz publiskā sektora darbības trūkumus vai neesamību. Nav šaubu, ka pastāv konkurences izkropļojumi, ko cenšas mazināt, ieviešot jaunus sadarbības veidus. Jebkurā gadījumā patērētājam ir izvēle maksāt mazāk un izmantot sabiedrisko pakalpojumu vai maksāt vairāk un izmantot privāto. Izņemot gadījumus, kad viens vai otrs no pakalpojumu sniedzējiem nav pieejams (piemēram, transporta līdzekļu gadījumā), izvēle starp abiem tiek veikta, izvērtējot pirmām kārtām kvalitāti.

5.2.1   Pēc Komitejas domām, patērētājiem labvēlīgs un taisnīgs risinājums būtu saglabāt sabiedriskajiem pakalpojumiem piemērotos atbrīvojumus un tos piemērot arī privātā sektora sniegtajiem pakalpojumiem gadījumos, kad publiskais sektors nevar nodrošināt kādu nozīmīgu pakalpojumu. Skaidrs, ka šo principu piemērot būtu grūti; bet, no otras puses, nav pieņemami, ka nelabvēlīgākos apgabalos dzīvojošie patērētāji ir spiesti maksāt vairāk par pakalpojumiem, ko tiem piedāvā bez izvēles iespējas. Lai izvairītos no izkropļojumiem konkurencē ar privāto sektoru, izņēmumu būtu jāpiemēro vienīgi sabiedriskas nozīmes pakalpojumiem (8).

5.3   Atbrīvojumi no PVN (6. jaut.): vairs nav nekāda pamata saglabāt pirms 1978. gada 1. janvāradalībvalstīm piešķirtos atbrīvojumus, un tie būtu jāatceļ. Ņemot vērā, ka tās ir privilēģijas, par kurām dalībvalstis vienojās ES veidošanas brīdī vai īsi pēc tā, tagad tās ir kļuvušas par nepieļaujamu atkāpi no vienotā tirgus principiem. Tas pats attiecas arī uz jaunajām dalībvalstīm, kurās atbrīvojumus varētu atcelt pakāpeniski atbilstīgi dzīves līmeņa paaugstināšanās tempam, tomēr nosakot pārredzamus kritērijus, kā to novērtēt.

5.3.1   Sarežģītāka un niansētāka problēma ir dažām vispārējas nozīmes darbībām vai citām darbībām piemērotie atbrīvojumi. Kā vieni, tā otri ir atkarīgi no katras dalībvalsts politiskajām nostādnēm un ekonomikas politikas. Lai gan tā ir atkāpe no vienotā tirgus principiem, šos atbrīvojumus var izmantot kā instrumentu, kas atbalsta valsts izaugsmes un nodarbinātības politiku. Jebkurā gadījumā turpmākajai labas pārvaldības politikai vajadzētu pieļaut šādus atbrīvojumus vienīgi kā izņēmuma un pagaidu pasākumus. Atzinumā par PVN finanšu pakalpojumiem (9) EESK jau norādīja, ka tā vēlētos redzēt pilnīgāku likumdošanu, lai novērstu esošās interpretācijas grūtības un neatrisinātās problēmas. Turklāt attiecībā uz finanšu darījumu nodokļa iespējamo ieviešanu (10) Komisijai būtu jāizvērtē priekšrocības, ko radītu tā izstrādāšana PVN ietvaros, lai nodrošinātu tādējādi administratīvi vienkāršāku pieeju nozarei un mazinātu neatgūstamā PVN negatīvo ietekmi.

5.3.2   Īpašs gadījums ir dažās valstīs mazajiem un vidējiem uzņēmumiem piešķirtie atbrīvojumi, kas būtu jāatceļ. Nav noslēpums, ka visās valstīs būtiskā apmērā notiek izvairīšanās no PVN maksāšanas; kaimiņvalstīs pastāvošā “likumīgā izvairīšanās” vēl vairāk pastiprina pārrobežu pakalpojumu izmantošanu un preču iegādi minētajās valstīs. Tam ir divējādas sekas valstī, kurā nepiemēro atbrīvojumu: pavājinās cīņa pret nelegālu izvairīšanos no nodokļiem un tiek izkropļota konkurence, kaitējot tādējādi mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kas ievēro noteikumus.

5.4   Nodokļa uzlikšana pasažieru pārvadājumiem (7. jaut.): atbilde ir līdzīga komentāriem par 3. jautājumu (skatīt iepriekš 5.2. punktu). Nodokļa uzlikšana būtu jāpiemēro visiem transportlīdzekļiem, tostarp gaisa transportam (kā tas, šķiet, jau tiek darīts).

5.5   Problēmas saistībā ar atskaitīšanas tiesībām (9. jaut.): tiesības atskaitīt PVN ir nozīmīga problēma uzņēmumiem, jo tās ir sarežģītas, vairākos gadījumos grūti piemērojamas un ir par iemeslu strīdiem, tiesvedībai un naudassodiem. Turklāt tās pamatojas uz netaisnīgu principu, kā Komisija pati to ir norādījusi: tiesības atskaitīt (bet arī pienākums pārskaitīt PVN) rodas preces piegādes vai pakalpojuma sniegšanas brīdī neatkarīgi no tā, vai pircējs ir samaksājis vai ne. Maksājumu kavētājiem rodas “naudas plūsmas priekšrocības”, kā to dēvē Komisija, bet patiesībā to varētu saukt par drošu ienākumu nodokļu iestādēm, ko priekšlaicīgi maksā pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs un kas ir garantēts pat pircēja vai pakalpojuma saņēmēja maksātnespējas gadījumā  (11).

5.5.1   Vēl viena liela problēma ir PVN atskaitīšana mijieskaita veidā, ja rezultātā nodokļa maksātājam rodas tiesības uz PVN atmaksu. Dažās dalībvalstīs atmaksā ar lielu nokavēšanos, kas kaitē uzņēmumu naudas plūsmai un dažreiz tos noved līdz bankrotam. Dalībvalstis aizbildinās, ka mijieskaita sistēma ietver zināmu krāpšanās risku (tā ir taisnība), bet pašu dalībvalstu ziņā ir ieviest ātras pārbaudes; par to neefektivitātes sekām maksā uzņēmumi.

5.5.2   Komiteja piekrīt Komisijas apsvērumiem, ka naudas līdzekļu uzskaites princips tirdzniecībā Kopienas robežās ir iespējams, taisnīgs un neitrāls risinājums, jo īpaši no uzņēmumu naudas plūsmas viedokļa. Taču šis risinājums tirdzniecībā Kopienas robežās būs iespējams vienīgi tad, ja izveidos mijieskaita sistēmu, ko pārvaldīs vienas pieturas aģentūra, kā to ierosināja Komisija, bet minētās sistēmas piemērošanai ir vairāki šķēršļi.

5.6   PVN piemērošana starptautiskajiem pakalpojumiem (11. jaut.): starptautisko pakalpojumu, jo īpaši elektroniski sniegto pakalpojumu apmērs attaisno īpašu noteikumu pieņemšanu šiem pakalpojumiem; taču šo pakalpojumu nemateriālā rakstura dēļ ir grūti pārbaudīt, kā pakalpojumu sniedzēji piemēro PVN, it sevišķi attiecībā uz privātpersonām sniegtajiem pakalpojumiem (programmatūra, mūzika utt.). Kontrole nav iespējama, ja pakalpojumu sniedzējs atrodas valstīs ārpus ES; ESAO un Komisija pēta šo problēmu, bet to, šķiet, nebūs vienkārši un ātri atrisināt.

5.6.1   Galveno problēmu cēlonis ir nozīmīgi konkurences izkropļojumi ES robežās sniegtajiem pakalpojumiem salīdzinājumā ar tiem, ko sniedz no ārvalstīm. Ja neskaita nodokļu iestāžu starptautiskus sadarbības nolīgumus, nav daudz efektīvu līdzekļu, kā ieviest kārtību. Jebkurā gadījumā Komiteja iebilst pret tādu pasākumu pieņemšanu, kādus piemēro Kanādā, proti, ka nodokli iekasē no patērētājiem, kontrolējot tiešsaistē viņu veiktos maksājumus. Tas ne tikai apgrūtina patērētājus, kuriem par katru pirkumu jānomaksā PVN, noteiktās kontroles ir nepieņemama iejaukšanās iedzīvotāju privātajā dzīvē.

5.7   Savienības PVN tiesību akti (13. jaut.): ar Līguma 113. pantu Padomei ir piešķirtas plašas pilnvaras PVN tiesību harmonizācijas jomā; nav noteikti nekādi ierobežojumi attiecībā uz instrumenta izvēli — tas var būt gan direktīva, gan regula. Ņemot vērā pieredzi un dalībvalstu tendenci noteikumus interpretēt pēc sava prāta, vislabākā izvēle nešaubīgi ir Padomes regula. Tomēr tādas regulas tiesību normām būtu jāskar vienīgi daži pamataspekti: piemērošanas joma, nodokļa maksātāja definīcija, administrāciju sadarbība, krāpšanas apkarošana. Taču jo sīkāk būs izstrādāti noteikumi, jo grūtāk būs iegūt konsensu Padomē, liekot tādējādi pieņemt īstenošanas direktīvas.

5.7.1   Īstenošanas noteikumi (14. jaut.): risinājums ļaut Komisijai pieņemt īstenošanas lēmumus būtu atbalstāms, taču jau 1997. gadā Padome to neapstiprināja. Jāskatās, vai to iespējams apstiprināt ar vairākuma lēmumu, jo būtu grūti apiet vienprātīgu lēmumu (Padomes prerogatīvu), deleģējot pilnvaras Komisijai. Būtu labi, ja varētu panākt pozitīvu lēmumu, bet Komiteja apšauba šādu iespējamību.

5.7.2   Vadlīnijas par jaunām PVN tiesību normām (15. jaut.): Komisijas publicētas vadlīnijas būtu noderīgas tām dalībvalstīm, kas vēlētos tās ievērot. Grūtības varētu radīt tas, ka tās nav saistošas: nodokļu maksātāji vai pat administrācijas varētu ierosināt tiesas procesus, pamatojoties uz vadlīniju, kurām nav juridiska spēka, nepiemērošanu vai sliktu piemērošanu. Tādējādi tiesas pārziņā būtu katrā konkrētā gadījumā lemt, vai ir pamatota sūdzība par vadlīnijām, kuru spēkā esamību apšauba.

5.7.3   Likumdošanas procesa uzlabošana (16. jaut.): likumdošanas procesa uzlabošanas jomā vajadzētu runāt nevis par pasākumiem, bet drīzāk par pieejas un metodes nomaiņu. Sākotnējās stadijās Komisijas pieeja ir pārredzama un atklāta — iepriekšējas apspriešanās ar dalībvalstīm, Komisijas konsultatīvo komiteju sasaukšana, zaļās grāmatas un saziņa ar iesaistītajām pusēm. Tā tas ir sākotnējā posmā; pēc tam procedūras Padomē kļūst mazāk pārredzamas un atvērtas dialogam ar ārējiem dalībniekiem.

5.7.4   Nobeiguma posmos valstu līmenī uzlabojumi varētu izpausties kā īstenošanas direktīvu un regulu pārņemšanas tiesiskā procesa paātrināšana. Jo īpaši regulu gadījumā bieži vien trūkst skaidrības un precizitātes, kas uzņēmējiem un dažreiz pat pašām administrācijām apgrūtina noteikumu ievērošanu. Eiropas līmenī vajadzētu vienoties par saprātīgu laika periodu, kas paiet starp dalībvalstīm noteikto direktīvas pārņemšanas termiņu un jaunu pasākumu stāšanos spēkā.

5.8   Dalībvalstīm piešķirtās atkāpes (17. jaut.): pietiek tikai ieskatīties sarakstā ar vairāk nekā simts atkāpēm, lai konstatētu, ka dalībvalstis (un it sevišķi dažas no tām) neproporcionāli izmanto šos mehānismus, kā arī to spēkā esamības termiņa pagarināšanu. Komisija ļoti pareizi uzsver, ka tāda noteikumu daudzveidība izraisa apjukumu, izmaksas, konkurences izkropļojumus un bieži vien atvieglo krāpšanu; Komisija prasa piešķirt lielākas pilnvaras, lai atkāpes varētu piešķirt ātri un atbilstīgi. Komiteja tam piekrīt, bet vienlaikus prasa veikt vispārēju pārskatīšanu, lai pārliecinātos, ka spēkā esošās atkāpes joprojām ir pamatotas.

5.8.1   Atkāpju piešķiršanas procedūra (18. jaut.): pašreizējā procedūra ir lēna, un prasība piešķirt pilnvaras, lai to varētu paātrināt, ir pamatota; vienlaikus Komiteja prasa noteikt stingrākus piešķiršanas kritērijus un regulāri atjaunināt atkāpju sarakstu, kā arī nodrošināt, lai ar to varētu viegli un ātri iepazīties.

5.9   Pašreizējā PVN likmju struktūra (19. jaut.): nav šaubu, ka pašreizējā likmju struktūra ir novirze no vienotā tirgus principiem; vēl jānoskaidro, vai (un cik lielā mērā) likmju atšķirības nav pielāgošanās kāda darbības veida specifikai. Attiecībā uz gadījumiem, kad līdzīgiem produktiem piemēro atšķirīgas likmes, konkrēti, tiešsaistes pakalpojumi salīdzinājumā ar līdzīga satura precēm un pakalpojumiem, Komiteja norāda, ka lielākoties patērētāja ieguvums ir zemāka cena. Tādējādi preču piegādes izmaksas zināmā mērā atsver ar tradicionālo tirdzniecību saistītās izmaksas, tāpēc vienāds PVN kaitētu pircējiem tiešsaistē; pakalpojumu gadījumā jautājums paliek atklāts, un tas būtu dziļāk jāizpēta. Visbeidzot, kopumā ņemot, līdzīgiem produktiem būtu jāpiemēro vienāda likme.

5.9.1   Samazinātas PVN likmes (20. jaut.): lai gan samazinātu likmju atcelšana var šķist vēlama, šī hipotēze nav reālistiska; taču saraksts noteikti būtu jāsaīsina vai vismaz ļoti kritiski jāpārskata — piemēram, vairāki sen ieviesti mehānismi vienkārši vairs nav pieņemami, ņemot vērā pa šo laiku notikušās izmaiņas.

5.9.2   Obligāti piemērojamu un vienādotu samazinātu likmju saraksta izveide ir vilinoša hipotēze, bet arī nav reālistiska. Dalībvalstis likmju samazinājumus izmanto kā ekonomikas politikas spēcīgu sviru un dažreiz sociālu vai tīri politisku apsvērumu vadītas. Lai kā arī būtu, dalībvalstis nekad nepiekritīs atteikties no tiesībām individuāli piešķirt likmju samazinājumus. Citādi spriest būs iespējams tad, kad Eiropai būs sava ekonomikas jomas valdība, kas saskaņoti pārvaldīs visu dalībvalstu ekonomikas politiku.

5.10   Problēmas ar pašreizējiem noteikumiem (21. jaut.): problēmas, ar kurām uzņēmēji, pārdevēji un pircēji saskaras birokrātijas jomā, ir saistītas ar daudzajiem noteikumiem, kurus piemēro abpus robežām un kuri bieži ir atšķirīgi un prasa divkāršu darbu. To vidū īpaši jāmin noteikumi par kopsavilkuma paziņojumiem, uzskaiti, dokumentāciju, deklarācijām, rēķinu piesūtīšanu (elektroniskajiem rēķiniem), reģistrāciju citās dalībvalstīs, kā arī atšķirības starp noteikumiem par preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu. Ar valodu saistītas problēmas arī rada izmaksas un bīstamu pārpratumu risku.

5.10.1   Problēmu risinājumi (22. jaut.): risinājumus Komisija jau ir ieteikusi vairākās direktīvās un ieteikumos, kuru mērķis visos gadījumos ir bijis administratīvā vienkāršošana, citstarp vienas pieturas aģentūras izveide, ES uzņēmēju identifikācijas numura ieviešana, administrāciju datorizācija. Problēma ir tā, ka administrācijas minētos pasākumus ir ieviesušas tikai ierobežotā apmērā, dažkārt atšķirīgi un ar būtisku kavēšanos. Tāpēc par prioritāru mērķi kļūst procedūru harmonizācija un saskaņošana, kas ir svarīgākas pat par vienkāršošanu. (12)

5.11   Mazo uzņēmumu atbrīvojumi (24. jaut.): vispārēja atbrīvojumu noteikumu pārskatīšana būtu attaisnojama no vairākiem viedokļiem — konkurences nosacījumu izkropļojumi; pārbaude, vai joprojām ir spēkā iemesli, uz kuriem pamatojoties sākotnēji tie tika ieviesti; ietekme uz katras dalībvalsts budžetu; vispārējā tautsaimnieciskā situācija; ietekme uz konkurētspēju, nodarbinātību un patērētājiem; atbilstība stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem. Bet šā jautājuma pamatā ir nozīmīgi politiski aspekti, un mēs redzēsim, vai Padome vēlēsies izskatīt šo problēmu.

5.12   Nelielo lauksaimnieku vajadzības (26. jaut.): ja jautājums tiešām attiecas uz “nelielajiem” lauksaimniekiem, tad vairākumā gadījumu problēmai vajadzētu skart vienīgi pārrobežu darījumus starp kaimiņvalstīm. Tā kā to apmērs ir relatīvi mazs, tai varētu piešķirt vispārēju atbrīvojumu.

5.13   Vienas pieturas aģentūra (27. jaut.): Komiteja piekrīt visiem apsvērumiem (13) par priekšlikumiem attiecībā uz vienas pieturas aģentūras izveidi (14) — vienas pieturas aģentūra būtu labs risinājums, kā samazināt izmaksas un vienkāršot administratīvās procedūras, līdzko būs rasts vispārējs un saskaņots risinājums daudzajām, joprojām pastāvošajām problēmām, proti, visā ES atzīta elektroniska reģistra izveide, atteikšanās no prasības veikt finanšu pārvedumus tieši starp pasīvo subjektu un kreditējošo dalībvalsti, vairāku noteikumu saskaņošana valstīs, konkrēti, par deklarēšanas periodiem.

5.14   Pārrobežu darījumi (28. jaut.): atbilde jau ir ietverta jautājuma formulējumā — nav šaubu, ka pašreizējie noteikumi ir apgrūtinoši gan Eiropā reģistrētajiem uzņēmumiem vai to grupām, gan arī administrācijām. Šajā jomā piemērojamie detalizētie noteikumi ir pārāk sarežģīti uzņēmumiem, kam tie jāievēro, un administrācijām, kurām tie jāpārbauda. Viens no risinājumiem, taču ne bez mīnusiem, varētu būt noteikums, ka starptautiskos uzņēmumus uzskata par nodokļu maksātājiem atbilstīgi vienīgi tās valsts tiesiskajām normām, kur atrodas to galvenā mītne, neatkarīgi no izcelsmes vai galamērķa valsts, izņemot vienas pieturas aģentūras veiktu mijieskaitu par pārmaksātajām vai nepietiekami samaksātajām summām. Galvenais mīnuss būtu lielāka iespēja krāpties. Secinājumā var apgalvot, ka problēma ir tik sarežģīta, ka saprātīgus priekšlikumus varētu izvirzīt vienīgi izpētes grupa, kurā ietilptu šās jomas speciālisti, administrācijas un grupas.

5.15   Sinerģija ar citiem tiesību aktiem (29. jaut.): Komiteja jau ir detalizēti atbildējusi uz šo jautājumu atzinumā “Labas pārvaldības veicināšana nodokļu lietās” (15). Šajā dokumentā tā uzsver vajadzību saskaņot PVN direktīvas (t.s. “muitas direktīvas”) ar netiešo nodokļu direktīvām un direktīvām par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Tā arī uzskata, ka ļoti svarīgi ir izveidot sadarbību un strukturēti organizētu sadarbību starp dažādām iestādēm, kas ir atbildīgas par cīņu pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un pret organizēto noziedzību. Šajās jomās nekas nav darīts ES līmenī, un šķiet, ka Komitejas ieteikumiem nav pievērsta ne mazākā uzmanība.

5.16   PVN iekasēšanas metode (30. jaut.): no ierosinātajiem četriem variantiem pārliecinoši vislabākais šķiet otrais, kurā paredzēta centrāla datubāze, uz kuru nosūta visus rēķinu datus; tas ir vienkāršs un krāpšanas apkarošanas ziņā efektīvs variants. Taču elektronisko rēķinu sagatavošana rada uzņēmumiem lielas izmaksas. Bet galīgais lēmums, protams, ir administrāciju un uzņēmumu pārstāvju ziņā. Komiteja, no savas puses, norāda, ka šās metodes galvenais pluss ir tas, ka tā, šķiet, ir vislabākā krāpšanās apkarošanas metode.

5.17   Neobligāta dalītā maksājuma sistēma (31. jaut.): Komiteja pauž neizpratni par dalītā maksājuma sistēmu, kāda tā ierosināta zaļās grāmatas 5.4.1. punkta pirmajā modelī — ja visiem darījumiem noteiktu divkāršu maksājumu, tas ļoti sarežģītu grāmatvedību un palielinātu kļūdu iespējamību. Turklāt daži eksperti uzskata, ka nav droši, ka šis modelis sniegtu pilnīgu un neapejamu garantiju pret “pazudušā tirgotāja” krāpšanās shēmu. Jebkurā gadījumā šķiet, ka būtu jāizslēdz arī variants par neobligātu sistēmu, jo tas būtu tieši pretēji harmonizācijas principam, kas jau cieš no pārlieku daudziem izņēmumiem.

5.18   Komersantu un nodokļu iestāžu attiecības (32. jaut.): 2008. gada decembrī publicētajā paziņojumā (16) Komisija jau ir iezīmējusi vadlīnijas (rīcības plānu) politikai, kuras mērķis ir dalībvalstu līmenī uzlabot komersantu un nodokļu iestāžu attiecības. Komiteja savas piezīmes un ierosinājumus pauda atzinumā (17), kurā tā piekrīt Komisijas priekšlikumiem (kas pamatā līdzīgi zaļajā grāmatā paustajiem), tomēr uzsver, ka rūpīgāk jāapsver komersantu datu aizsardzība, administrācijām jāuzņemas atbildība pret komersantiem kļūdas vai administrācijas pilnvaru pārkāpšanas gadījumā un taisnīgas, solidāras atbildības ieviešana. Tas viss ir jādara, neaizmirstot daudzkārtēji paustos ieteikumus par informācijas skaidrību, ātru sniegšanu un pieejamību tiešsaistē, par valstu iestāžu palīdzību komersantiem saziņā ar citu dalībvalstu administrācijas iestādēm u.c.

---

(1)  Sk. EESK atzinumu OV C 224, 30.08.2008., 124. lpp., par tematu “Priekšlikums Padomes direktīvai, ar ko attiecībā uz apdrošināšanas un finanšu pakalpojumiem groza Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu” (COM(2007) 747 galīgā redakcija — 2007/0267 CNS).

(2)  Sk. EESK atzinumu OV C 248, 25.08.2011., 64. lpp., par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par nodokļiem finanšu sektorā” (COM(2010) 549 galīgā redakcija).

(3)  EESK atzinums par tematu “Règles/Lieu de prestations des services” (“Noteikumi saistībā ar pakalpojumu sniegšanas vietu”), OV C 117, 30.04.2004., 15. lpp.

(4)  EESK atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam izveidot Kopienas programmu” (“Fiscalis 2013”) nodokļu sistēmu darbības uzlabošanai iekšējā tirgū, OV C 93, 27.04.2007., 1. lpp.; EESK atzinums par tematu “Labas pārvaldības veicināšana nodokļu lietās”, OV C 255, 22.09.2010., 61. lpp.; EESK atzinums par tematu “Krāpšanas apkarošana”, OV C 347, 18.12.2010., 73. lpp.

(5)  EESK atzinums par tematu “PVN vienkāršošana”, OV C 267, 27.10.2005., 45. lpp.

(6)  EESK atzinums par tematu “Nodokļu sistēmas ļaunprātīga izmantošana tiešo nodokļu jomā”, OV C 77, 31.03.2009., 139. lpp.

(7)  Komisijas dienestu darba dokuments SEC(2010) 1455, 01.12.2010.

(8)  Vispārējas nozīmes pakalpojumi, Starpvaldību konferences protokols Nr. 26, 23.07.2007.

(9)  Sk. EESK atzinumu OV C 224, 30.08.2008., 124. lpp., par tematu “Priekšlikums Padomes direktīvai, ar ko attiecībā uz apdrošināšanas un finanšu pakalpojumiem groza Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu” (COM(2007) 747 galīgā redakcija — 2007/0267 CNS).

(10)  Sk. EESK atzinumu OV C 248, 25.08.2011., 64. lpp., par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par nodokļiem finanšu sektorā” (COM(2010) 549 galīgā redakcija ).

(11)  PVN atlīdzināšana par piegādātajām precēm vai sniegtajiem pakalpojumiem, ko tā arī neapmaksā, daudzās valstīs ir gara, sarežģīta un dārga procedūra.

(12)  Komiteja ir vairākkārtīgi paudusi savu viedokli šajā jautājumā: EESK atzinumā par tematu “Kopēja PVN sistēma (pārstrādāta redakcija)”, OV C 74, 23.03.2005., 21. lpp.; EESK atzinumā par tematu “PVN / rēķinu piesūtīšanas noteikumi”, OV C 306, 16.12.2009., 76. lpp., un pārējos šajā dokumentā minētajos EESK atzinumos.

(13)  EESK atzinums par tematu “PVN vienkāršošana”, OV C 267, 27.10.2005., 45. lpp.

(14)  COM(2004) 728 galīgā redakcija.

(15)  EESK atzinums par tematu “Labas pārvaldības veicināšana nodokļu lietās”, OV C 255, 22.09.2010., 61. lpp.

(16)  COM(2008) 807 galīgā redakcija un COM(2008) 805 galīgā redakcija – 2008/0228 (CNS).

(17)  EESK atzinums par tematu “Nodokļu nemaksāšana saistībā ar importu”, OV C 277, 17.11.2009., 112. lpp.

---

---