(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/65/EK (3) Savienības līmenī paredzēti noteikumi par patēriņa finanšu pakalpojumu tālpārdošanu. Vienlaikus Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2011/83/ES (4) cita starpā ir paredzēti noteikumi, kas piemērojami starp tirgotāju un patērētāju noslēgtiem distances līgumiem par preču pārdošanu un pakalpojumu sniegšanu.

(2)

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 169. panta 1. punkts un 2. punkta a) apakšpunkts paredz, ka Savienībai jāveicina augsts patērētāju aizsardzības līmenis, izmantojot pasākumus, kas pieņemti, ievērojot Līguma 114. pantu. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 38. pantā ir paredzēts, ka Savienības politikai ir jānodrošina augsts patērētāju tiesību aizsardzības līmenis.

(3)

Lai iekšējā tirgū nodrošinātu izvēles brīvību, ir vajadzīga augsta patērētāju aizsardzības pakāpe attālināti noslēgtu finanšu pakalpojumu līgumu jomā, kas veicinātu patērētāju uzticēšanos tālpārdošanai un paļāvību uz to.

(4)

Vienādi augstu patērētāju aizsardzības līmeni visā iekšējā tirgū vislabāk var panākt ar pilnīgu saskaņošanu. Pilnīga saskaņošana ir vajadzīga, lai visiem patērētājiem Savienībā nodrošinātu augstu un līdzvērtīgu viņu interešu aizsardzības līmeni un lai izveidotu labi funkcionējošu iekšējo tirgu. Tādēļ dalībvalstīm nevajadzētu atļaut saglabāt spēkā vai ieviest savos valsts tiesību aktos tādus noteikumus, kuri atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem, ievērojot šīs direktīvas aptvertos aspektus, ja vien šajā direktīvā nav noteikts citādi. Ja šādi saskaņoti noteikumi nepastāv, dalībvalstīm būtu jāpatur tiesības saglabāt vai ieviest noteikumus savos tiesību aktos.

(5)

Direktīvai 2002/65/EK ir veiktas dažādas pārskatīšanas. Minētajās pārskatīšanās atklājās, ka konkrētas nozares reglamentējošu Savienības tiesību aktu pakāpeniska ieviešana ir izraisījusi minēto tiesību aktu būtisku pārklāšanos ar Direktīvu 2002/65/EK un ka digitalizācija ir saasinājusi dažus aspektus, kas minētajā direktīvā nav pilnībā aptverti.

(6)

Digitalizācija ir veicinājusi tādu tirgus attīstību, kas netika paredzēta laikā, kad tika pieņemta Direktīva 2002/65/EK. Kopš tā laika straujā tehnoloģiju attīstība ir būtiski mainījusi finanšu pakalpojumu tirgu. Savienības līmenī ir pieņemti daudzi nozaru tiesību akti, tomēr patērētājiem piedāvātie finanšu pakalpojumi ir ievērojami attīstījušies un dažādojušies. Ir parādījušies jauni produkti, jo īpaši tiešsaistes vidē, un to izmantojums turpina – bieži vien ātri un neparedzami – mainīties. Šajā sakarā joprojām svarīga ir Direktīvas 2002/65/EK horizontālā piemērošana. Minētās direktīvas piemērošana patēriņa finanšu pakalpojumiem, ko nereglamentē konkrētas nozares reglamentējošie Savienības tiesību akti, nozīmē, ka patērētāju un tirgotāju labā tiek piemērots saskaņotu noteikumu kopums. Minētā “drošības tīkla” funkcija palīdz nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni, vienlaikus nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus tirgotājiem.

(7)

Lai ņemtu vērā to, ka konkrētas nozares reglamentējošo Savienības tiesību aktu pakāpeniska ieviešana ir izraisījusi minēto tiesību aktu būtisku pārklāšanos ar Direktīvu 2002/65/EK un ka digitalizācija ir saasinājusi dažus aspektus, kas direktīvā nav pilnībā aptverti, tostarp jautājumu par to, kā un kad būtu jāsniedz informācija patērētājam, ir jāpārskata noteikumi, kas piemērojami finanšu pakalpojumu līgumiem, kuri noslēgti starp patērētāju un tirgotāju attālināti, vienlaikus nodrošinot “drošības tīkla” funkcijas piemērošanu finanšu pakalpojumiem, uz kuriem vai nu neattiecas konkrētas nozares reglamentējošie Savienības tiesību akti, vai arī tie ir izslēgti no konkrētus finanšu pakalpojumus reglamentējošu Savienības tiesību aktu darbības jomas.

(8)

Lai nodrošinātu konsekventu patērētāju aizsardzības līmeni visā Savienībā un novērstu atšķirības, kas kavē finanšu pakalpojumu līgumu noslēgšanu iekšējā tirgū, ir jāievieš noteikumi nolūkā nodrošināt tirgotājiem, tostarp mikrouzņēmumiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, juridisko noteiktību un pārredzamību un patērētājiem visās dalībvalstīs nodrošināt juridiski īstenojamas tiesības un pienākumus. Dalībvalstis tiek mudinātas, piemērojot noteikumus, ar kuriem transponē šo direktīvu, ņemt vērā mikrouzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu īpašās vajadzības. Mikrouzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu jēdziens būtu jāsaprot tā, kā tas definēts Komisijas Ieteikuma 2003/361/EK (5) pielikuma 2. pantā.

(9)

Direktīvā 2011/83/ES, līdzīgi kā Direktīvā 2002/65/EK, ir paredzētas tiesības uz pirmslīguma informāciju un atteikuma tiesības attiecībā uz noteiktiem patērētāju līgumiem, kas noslēgti attālināti. Minēto direktīvu savstarpējā papildināmība ir ierobežota, jo Direktīva 2011/83/ES neattiecas uz finanšu pakalpojumiem, kas minētajā direktīvā ir definēti kā bankas, kredīta, apdrošināšanas, personālo pensiju, ieguldījumu vai maksājumu rakstura pakalpojumi. Šajā kontekstā mājokļa uzkrājumu konts un patērētāja kredītlīgums būtu jāuzskata par finanšu pakalpojumiem. Tādu preču kā dārgmetāli, dimanti, vīns vai viskijs pārdošana nebūtu jāuzskata par finanšu pakalpojumu per se.

(10)

Direktīvas 2011/83/ES darbības jomas paplašināšanai, attiecinot to arī uz attālināti noslēgtiem finanšu pakalpojumu līgumiem, būtu jānodrošina vajadzīgā papildināmība. Tomēr, ņemot vērā patēriņa finanšu pakalpojumu specifiku, jo īpaši to sarežģītību, nav lietderīgi piemērot attālināti noslēgtiem patēriņa finanšu pakalpojumu līgumiem visus Direktīvas 2011/83/ES noteikumus. Pievienojot Direktīvai 2011/83/ES īpašu nodaļu ar noteikumiem, kas piemērojami tikai attālināti noslēgtiem patēriņa finanšu pakalpojumu līgumiem, var nodrošināt vajadzīgo skaidrību un juridisko noteiktību.

(11)

Šī direktīva neattiecas uz finanšu pakalpojumu līgumiem, kas noslēgti citādā veidā, nevis attālināti. Tādējādi dalībvalstis saskaņā ar Savienības tiesību aktiem var noteikt, kuri noteikumi šādiem līgumiem ir piemērojami, tostarp piemērojot šajā direktīvā noteiktās prasības līgumiem, kas nav iekļauti tās darbības jomā.

(12)

Lai gan ne visi Direktīvas 2011/83/ES noteikumi būtu jāpiemēro attālināti noslēgtiem finanšu pakalpojumu līgumiem minēto pakalpojumu specifikas dēļ, vairāki Direktīvas 2011/83/ES noteikumi, piemēram, attiecīgās definīcijas un noteikumi par papildu maksājumiem, izpildi, nepasūtītu preču pārdošanu un ziņošanu, būtu jāpiemēro arī attālināti noslēgtiem finanšu pakalpojumu līgumiem. Šo noteikumu piemērošana nodrošina papildināmību starp dažādu veidu attālināti noslēgtiem līgumiem.

(13)

Attiecībā uz sankcijām dalībvalstīm būtu jāparedz noteikumi par sankcijām, kuras piemēro par to valsts tiesību aktos paredzēto noteikumu pārkāpumiem, kas pieņemti, ievērojot šo direktīvu, un būtu jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu šādu sankciju īstenošanu. Paredzētajām sankcijām vajadzētu būt iedarbīgām, samērīgām un atturošām saskaņā ar Direktīvas 2011/83/ES 24. panta 1. punktu. Šajā direktīvā būtu jāiekļauj arī īpaši noteikumi par sankciju piemērošanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/2394 (6) 21. pantu attiecībā uz distances līgumiem, kas noslēgti starp tirgotāju un patērētāju par finanšu pakalpojumu sniegšanu. Pārējie Direktīvas 2011/83/ES 24. panta 2.–5. punktā paredzētie noteikumi par sankcijām neattiecas uz distances līgumiem, kas noslēgti starp tirgotāju un patērētāju par finanšu pakalpojumu sniegšanu.

(14)

Īpašai Direktīvas 2011/83/ES nodaļai būtu jāietver Direktīvas 2002/65/EK noteikumi, kuri joprojām ir būtiski un nepieciešami, jo īpaši tie, kuri attiecas uz tiesībām uz pirmslīguma informāciju un atteikuma tiesībām, un noteikumi, kas nodrošina godīgumu tiešsaistē, ja finanšu pakalpojumu līgumi tiek noslēgti attālināti.

(15)

Tā kā finanšu pakalpojumu distances līgumus visbiežāk noslēdz elektroniski, noteikumiem par godīguma nodrošināšanu tiešsaistē gadījumos, kad par finanšu pakalpojumiem līgumu noslēdz attālināti, būtu jāveicina LESD 114. pantā un Hartas 38. pantā noteikto mērķu sasniegšana. Noteikumam par pienācīgiem paskaidrojumiem būtu jānodrošina papildu pārredzamība un jāparedz patērētājam tiesības pieprasīt cilvēka iejaukšanos, kad patērētājs sazinās ar tirgotāju, izmantojot pilnībā automatizētas tiešsaistes saskarnes, piemēram, sarunbotus, automatizētas konsultācijas, interaktīvus rīkus vai līdzīgus līdzekļus.

(16)

Dažus patēriņa finanšu pakalpojumus reglamentē īpaši Savienības tiesību aktu noteikumi, kuri turpina attiekties uz šiem finanšu pakalpojumiem. Šī direktīva negroza spēkā esošos konkrētas nozares reglamentējošos Savienības tiesību aktus. Lai nodrošinātu juridisko noteiktību un to, ka nav dublēšanās vai pārklāšanās, būtu jāprecizē, ka tad, ja kādā citā Savienības tiesību aktā, kas reglamentē konkrētus finanšu pakalpojumus, ir ietverti noteikumi par pirmslīguma informāciju, par atteikuma tiesībām vai par pienācīgiem paskaidrojumiem, neatkarīgi no minēto noteikumu detalizētības pakāpes, minētajiem konkrētajiem patēriņa finanšu pakalpojumiem būtu jāpiemēro tikai minēto citu Savienības tiesību aktu attiecīgie noteikumi, ja vien minētajos tiesību aktos nav paredzēts citādi, tostarp, ja dalībvalstīm paredzēta skaidra iespēja nepiemērot attiecīgos īpašos noteikumus. Šajā sakarā tad, ja kādā no īpašajiem Savienības tiesību aktiem ir paredzēti noteikumi, kas dalībvalstīm sniedz iespēju nepiemērot minēto īpašo Savienības tiesību aktu, bet tā vietā atsaukties uz cita īpaša Savienības tiesību akta piemērošanu, piemēram, uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/17/ES (7) 3. panta 3. punkta a) apakšpunktu, minētā īpašā Savienības tiesību akta noteikumiem būtu jāprevalē, un šī direktīva nebūtu jāpiemēro. Līdzīgi gadījumos, kad īpašajā Savienības tiesību aktā ir paredzēti noteikumi par atbilstīgiem alternatīviem pasākumiem, lai nodrošinātu, ka patērētāji pirms līguma noslēgšanas savlaicīgi saņem informāciju, piemēram, saskaņā ar Direktīvas 2014/17/ES 3. panta 5. punktu, minētajā īpašajā Savienības tiesību aktā paredzētajiem noteikumiem būtu jāprevalē, un šī direktīva nebūtu jāpiemēro.

(17)

Attiecībā uz pirmslīguma informāciju, dažos Savienības tiesību aktos, kas reglamentē konkrētus finanšu pakalpojumus, ir ietverti attiecīgajiem konkrētajiem finanšu pakalpojumiem pielāgoti noteikumi, kuru mērķis ir nodrošināt, ka patērētāji spēj izprast piedāvātā līguma būtiskās iezīmes. Piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2019/1238 (8), un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 2014/92/ES (9), 2014/65/ES (10) un (ES) 2016/97 (11) ir paredzēta īpašajā Savienības tiesību pamataktā ietvertā pirmslīguma informācija, kā arī Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos vai īstenošanas aktus. Uz attiecīgajiem konkrētajiem patēriņa finanšu pakalpojumiem būtu jāattiecina tikai attiecīgajos Savienības tiesību aktos noteiktās prasības par pirmslīguma informāciju, ja vien minētajos tiesību aktos nav paredzēts citādi. Tā vajadzētu būt arī gadījumā, ja Savienības tiesību aktā, kas reglamentē konkrētus finanšu pakalpojumus, ir paredzēti atšķirīgi vai minimāli noteikumi par pirmslīguma informāciju, salīdzinājumā ar šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem.

(18)

Attiecībā uz atteikuma tiesībām, ja Savienības tiesību aktā, kas reglamentē konkrētus finanšu pakalpojumus, patērētājiem ir dots laiks, lai apsvērtu parakstītā līguma sekas, un neatkarīgi no tā, kā tas ir nosaukts attiecīgajā Savienības tiesību aktā, attiecīgajiem konkrētajiem patēriņa finanšu pakalpojumiem būtu jāpiemēro tikai attiecīgie minētā Savienības tiesību akta noteikumi, ja vien minētajā tiesību aktā nav noteikts citādi. Piemēram, ja piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/138/EK (12) 186. pantu, ir piemērojami Direktīvas 2009/138/EK noteikumi par “līguma anulēšanas laikposmu”, nevis šajā direktīvā paredzētie noteikumi par atteikuma tiesībām, un ja piemēro Direktīvas 2014/17/ES 14. panta 6. punktu, ir piemērojami Direktīvā 2014/17/ES paredzētie noteikumi par iespēju izvēlēties starp pārdomu laiku vai atteikuma tiesībām, nevis šajā direktīvā paredzētie noteikumi par atteikuma tiesībām.

(19)

Saskaņā ar Direktīvu 2014/17/ES un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2023/2225 (13) dalībvalstis var piemērot minētās direktīvas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem jomās, kas nav ietvertas minēto direktīvu darbības jomā. Tāpēc būtu jāprecizē, ka dalībvalstis var piemērot Direktīvas 2014/17/ES 14. panta 6. punktu kredītlīgumiem, neņemot vērā to, ka šādiem līgumiem nepiemēro minētās direktīvas darbības jomu saskaņā ar tās 3. panta 2. punktu. Tāpat būtu jāprecizē, ka dalībvalstis var piemērot Direktīvas (ES) 2023/2225 26. un 27. pantu kredītlīgumiem, neņemot vērā to, ka šādiem līgumiem nepiemēro minētās direktīvas darbības jomu saskaņā ar tās 2. panta 2. punktu.

(20)

Attiecībā uz pienācīgiem paskaidrojumiem dažos Savienības tiesību aktos, kas reglamentē konkrētus finanšu pakalpojumus, piemēram, Direktīvas 2014/17/ES, 2014/65/ES un (ES) 2016/97, jau ir paredzēti noteikumi par pienācīgiem paskaidrojumiem, kas tirgotājiem jāsniedz patērētājiem attiecībā uz piedāvāto līgumu. Lai nodrošinātu juridisko noteiktību, šajā direktīvā izklāstītie noteikumi par pienācīgiem paskaidrojumiem nebūtu jāpiemēro finanšu pakalpojumiem, uz kuriem attiecas Savienības tiesību akti, kas reglamentē konkrētus finanšu pakalpojumus un ietver noteikumus par pienācīgiem paskaidrojumiem, kas patērētājam jāsniedz pirms līguma noslēgšanas, neatkarīgi no tā, kā tas ir nosaukts attiecīgajā Savienības tiesību aktā.

(21)

Ja Savienības tiesību aktos, kas reglamentē konkrētus finanšu pakalpojumus, ir paredzēti noteikumi par pirmslīguma informāciju, bet nav paredzēti noteikumi par atteikuma tiesībām, būtu jāpiemēro šajā direktīvā paredzētie noteikumi par atteikuma tiesībām. Piemēram, Direktīvā 2009/138/EK ir izklāstīti noteikumi par prasībām attiecībā uz pirmslīguma informāciju, bet attiecībā uz nedzīvības apdrošināšanu nav izklāstītas tiesības, ar kurām patērētājam dod laiku parakstītā līguma seku apsvēršanai. Tādā gadījumā būtu jāpiemēro Savienības tiesību akta, kas reglamentē konkrētus finanšu pakalpojumus, noteikumi par pirmslīguma informāciju un šajā direktīvā paredzētie noteikumi par atteikuma tiesībām. Ja Savienības tiesību aktā, kas reglamentē konkrētus finanšu pakalpojumus, nav ietverti noteikumi attiecībā uz informāciju par atteikuma tiesībām, tirgotājam šāda informācija būtu jāsniedz saskaņā ar šo direktīvu, lai nodrošinātu, ka patērētājam ir pienācīgi sniegta attiecīgā informācija.

(22)

Ja Savienības tiesību aktos, kas reglamentē konkrētus finanšu pakalpojumus, ir paredzēti noteikumi par pirmslīguma informāciju, bet nav paredzēti noteikumi par atteikuma tiesībām, būtu jāpiemēro šajā direktīvā noteiktais atteikuma termiņš, kam būtu jāsākas, vai nu no dienas, kad tiek noslēgts distances līgums saskaņā ar šo direktīvu, vai no dienas, kad patērētājs saņem līguma noteikumus un pirmslīguma informāciju saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, kas reglamentē minētos konkrētos finanšu pakalpojumus, ja minētā diena ir vēlāk nekā dienā, kad noslēgts distances līgums. Ja Savienības tiesību aktā, kas reglamentē konkrētus finanšu pakalpojumus, nav ietverti noteikumi attiecībā uz informāciju par atteikuma tiesībām, lai varētu sākties atteikuma termiņš, tirgotājam papildus līguma noteikumiem un pirmslīguma informācijai saskaņā ar Savienības tiesību aktu, kas reglamentē minētos konkrētos finanšu pakalpojumus, būtu jāsniedz arī informācija par atteikuma tiesībām, kas noteiktas šajā direktīvā.

(23)

Patēriņa finanšu pakalpojumu līgumos, ko noslēdz sarunu ceļā no attāluma, ir paredzēta distances saziņas līdzekļu izmantošana (tālpārdošanas vai pakalpojumu sniegšanas sistēmas sakarā) bez vienlaicīgas tirgotāja un patērētāja klātbūtnes. Lai reaģētu uz šo saziņas līdzekļu pastāvīgo attīstību, būtu jādefinē principi, kas ir spēkā arī attiecībā uz tiem līdzekļiem, kuri vēl nav plaši izplatīti vai kuri vēl nav zināmi.

(24)

Uz vienu finanšu pakalpojuma līgumu, kurā paredzēta tāda paša rakstura secīgu darbību vai atsevišķu darbību veikšana laika gaitā, dažādās dalībvalstīs var attiekties dažāds tiesiskais režīms, bet ir svarīgi, lai noteikumi būtu vienādi piemērojami visās dalībvalstīs. Šajā nolūkā ir lietderīgi uzskatīt, ka noteikumiem, kas reglamentē attālināti noslēgtus finanšu pakalpojumu līgumus, būtu jāattiecas uz pirmo darbību no viena un tā paša rakstura secīgu darbību sērijas, kuras veic laika gaitā un kuras uzskata par tādām, kas veido vienu veselumu neatkarīgi no tā, vai uz šo darbību vai darbību sēriju attiecas viens līgums vai vairāki secīgi līgumi. Ja sākotnējas vienošanās nav, tad noteikumiem, kas reglamentē attālināti noslēgtus finanšu pakalpojumu līgumus, būtu jāattiecas uz visām secīgām vai atsevišķām darbībām, izņemot pirmslīguma informāciju, kas būtu jāpiemēro tikai pirmajai darbībai. Piemēram, “sākotnējā vienošanās par pakalpojumiem” var būt bankas konta atvēršana, un “darbības” var būt līdzekļu noguldīšana bankas kontā vai izņemšana no tā. Jaunu elementu pievienošana pie sākotnējās vienošanās par pakalpojumiem, piemēram, iespēja izmantot elektroniskas maksāšanas līdzekli kopā ar esošo bankas kontu, nav “darbība”, bet papildu līgums.

(25)

Lai norobežotu šīs direktīvas piemērošanas jomu, noteikumus par attālināti noslēgtiem patēriņa finanšu pakalpojumu līgumiem, nevajadzētu piemērot pakalpojumiem, kurus sniedz neregulāri un ārpus komerciālas struktūras, kas paredzēta distances līgumu slēgšanai.

(26)

Distances saziņas līdzekļu izmantošana piedāvā labas iespējas iegūt informāciju, un tas nedrīkstētu būt iemesls patērētājam sniegtās informācijas neattaisnotai ierobežošanai. Izmantojot balss telefonijas saziņu, ja patērētājs tam nepārprotami piekrīt, tirgotājs var sniegt tikai ierobežotu pirmslīguma informācijas kopumu pirms distances līgums patērētājam kļūst saistošs. Pārējā informācija tirgotājam būtu jāsniedz tūlīt pēc līguma noslēgšanas. Pārredzamības labad būtu jānosaka prasības, lai precizētu, kad informācija ir jāsniedz patērētājam pirms distances līguma noslēgšanas par patēriņa finanšu pakalpojumiem un kādā veidā šai informācijai būtu jānonāk pie patērētāja. Lai varētu pieņemt lēmumus, pilnībā pārzinot faktus, patērētājiem visa pirmslīguma informācija būtu jāsaņem savlaicīgi pirms distances līguma noslēgšanas vai jebkāda līdzīga piedāvājuma pieņemšanas, nevis vienlaikus ar to. Mērķis ir nodrošināt, lai patērētājam būtu pietiekami daudz laika izlasīt un saprast pirmslīguma informāciju, salīdzināt piedāvājumus un pieņemt apzinātu lēmumu. Ja informācija ir sniegta mazāk nekā dienu pirms finanšu pakalpojumu distances līguma noslēgšanas, tirgotājam uz pastāvīga informācijas nesēja būtu jāatgādina patērētājam par iespēju atteikties no distances līguma par finanšu pakalpojumu. Ja pirmslīguma informācija tiek sniegta mazāk nekā vienu dienu pirms tam, kad patērētājam kļūst saistošs jebkurš distances līgums, tirgotājam laikposmā no vienas līdz septiņām dienām pēc līguma noslēgšanas uz pastāvīga informācijas nesēja būtu jāatgādina patērētājam par iespēju atteikties no distances līguma.

(27)

Informācijas prasības būtu jāmodernizē un jāpadara atbilstošas nākotnes prasībām. Tādēļ tirgotājam būtu jādara zināms patērētājam savs tālruņa numurs, kā arī e-pasta adrese vai ziņas par citiem saziņas līdzekļiem, kas var aptvert dažādas saziņas metodes, kā arī jāsniedz informācija par to, kur iesniegt sūdzības. Prasības attiecībā uz sūdzību izskatīšanas kārtību var noteikt dalībvalstis. Patērētāji būtu jāinformē par konkrētām papildu izmaksām, kas rodas, izmantojot distances saziņas līdzekļus. Daži tirgotāji izmanto automatizētu lēmumu pieņemšanu, lai diferencētu cenas starp dažādām patērētāju grupām, un dažos gadījumos cenas ir pielāgotas patērētāju individuālajam cenu jutīgumam. Tādēļ patērētāji pirms distances līguma noslēgšanas būtu jāinformē par to, ka finanšu pakalpojuma cena ir pielāgota, balstoties uz automatizētu lēmumu pieņemšanu.

(28)

Saskaņā ar Direktīvu 2002/65/EK dalībvalstīm bija iespēja saglabāt vai ieviest stingrākus noteikumus par prasībām attiecībā uz iepriekšēju informāciju, ar nosacījumu, ka minētie noteikumi atbilst Savienības tiesībām. Šajā sakarā vairākas dalībvalstis ir saglabājušas vai ieviesušas stingrākas informācijas prasības. Iespēja nodrošināt augstāku patērētāju aizsardzības līmeni attiecībā uz noteikumiem par pirmslīguma informāciju būtu jāsaglabā. Šī prasība būtu jāattiecina gan uz informācijas katalogu, gan uz veidiem, kā informācija tiek sniegta. Stingrāku noteikumu piemērošana var arī ietvert to, ka prasības, kas paredzētas Savienības tiesību aktos, kuri attiecas uz konkrētiem finanšu pakalpojumiem, piemēro finanšu pakalpojumiem, uz kuriem minētie Savienības nozaru tiesību akti neattiecas.

(29)

Daži finanšu pakalpojumi savā investīciju stratēģijā varētu integrēt vides vai sociālos faktorus. Lai patērētājs varētu pieņemt apzinātu lēmumu, tas būtu jāinformē arī par konkrētajiem vides vai sociālajiem mērķiem, uz kuriem vērsts finanšu pakalpojums.

(30)

Visa pirmslīguma informācija būtu jāsniedz, izmantojot pastāvīgu informācijas nesēju un tā, lai patērētājs informāciju varētu viegli saprast, un lai tā būtu lasāmā formātā. Lasāms formāts nozīmē tāda šrifta izmantošanu, kura izmērs ir salasāms un krāsas neietekmē informācijas saprotamību, arī tad, ja dokumentu noformē, drukā vai fotokopē melnbaltā versijā. Turklāt pēc iespējas nevajadzētu izmantot pārāk garus un sarežģītus aprakstus vai sīko druku, kā arī pārmērīgi izmantot hipersaites, jo šīs metodes mazina saprotamību patērētājiem. Ja patērētāja izvēlētā informācijas nesēja dēļ informāciju pirms līguma noslēgšanas nav iespējams sniegt, izmantojot pastāvīgu informācijas nesēju, tā būtu jāsniedz tūlīt pēc līguma noslēgšanas.

(31)

Informācijas prasības būtu attiecīgi jāpielāgo, ņemot vērā konkrētu informācijas nesēju tehniskos ierobežojumus, piemēram, rakstzīmju skaita ierobežojumus dažu mobilo tālruņu ekrānā. Kas attiecas uz mobilo tālruņu ekrāniem, ja tirgotājs ir pielāgojis tiešsaistes saskarnes saturu un noformējumu šādām ierīcēm, šāda informācija būtu jāsniedz pirms distances līguma noslēgšanas un pēc iespējas redzamākā veidā: informācija par tirgotāja identitāti; patēriņa finanšu pakalpojuma galvenās īpašības; kopējā cena, kas patērētājam jāmaksā tirgotājam par patēriņa finanšu pakalpojumu, tostarp visi ar tirgotāja starpniecību samaksātie nodokļi, vai, ja precīzu cenu nevar norādīt, cenas aprēķina pamatojums, kas ļauj patērētājam to pārbaudīt, un atteikuma tiesību esamība vai neesamība, arī šo tiesību izmantošanas nosacījumi, termiņi un kārtība. Pārējo informāciju varētu strukturēt. Tomēr visa informācija būtu jāsniedz, izmantojot pastāvīgu informācijas nesēju, pirms distances līguma noslēgšanas.

(32)

Ja pirmslīguma informāciju sniedz elektroniski, šāda informācija būtu jāsniedz skaidri un saprotami. Tālab informāciju varētu efektīvi izcelt, ierāmēt un kontekstualizēt ekrānā. Strukturēšanas metode, kuras ietvaros konkrētas prasības attiecībā uz pirmslīguma informāciju tiek uzskatītas par svarīgākajiem elementiem un tādējādi viegli uztveramā veidā tiek norādītas pirmajā slānī, pārējās detalizētas pirmslīguma informācijas daļas norādot papildu slāņos, ir tikusi testēta, un ir pierādīts, ka tā ir noderīga dažiem finanšu pakalpojumiem. Izmantojot strukturēšanas metodi saskaņā ar šo direktīvu, tirgotājam elektronisko līdzekļu pirmajā slānī būtu jānorāda vismaz tirgotāja identitāte un pamatdarbība, finanšu pakalpojuma galvenās īpašības, kopējā cena, kas patērētājam ir jāmaksā, paziņojums par iespēju, ka varētu pastāvēt citi nodokļi vai izmaksas, un atteikuma tiesību esamība vai neesamība. Pārējās atlikušās prasības attiecībā uz pirmslīguma informāciju varētu norādīt citos slāņos. Strukturēšanas izmantošanai vajadzētu padarīt visu informāciju patērētājam viegli pieejamu, un papildu slāņu izmantojumam nevajadzētu novērst klienta uzmanību no dokumenta satura un aizsegt pamatinformāciju. Būtu jānodrošina iespēja visas pirmslīguma informācijas daļas izdrukāt vienā dokumentā.

(33)

Vēl viens iespējams veids, kā sniegt pirmslīguma informāciju elektroniski, ir “satura rādītāja” pieeja, izmantojot paplašināmus virsrakstus. Augšējā līmenī patērētājiem varētu būt atrodamas galvenās tēmas, no kurām katru var izvērst, uz tās noklikšķinot, lai patērētāji tiktu novirzīti uz detalizētāku attiecīgās informācijas izklāstu. Tādā veidā patērētājs visu nepieciešamo informāciju varētu redzēt vienuviet, tajā pašā laikā saglabājot kontroli pār to, ko un kad pārskatīt. Patērētājiem vajadzētu būt iespējai lejupielādēt visu pirmslīguma informācijas dokumentu un saglabāt to kā atsevišķu dokumentu.

(34)

Patērētājiem vajadzētu būt atteikuma tiesībām bez sankcijām un bez pienākuma sniegt pamatojumu. Ja atteikuma tiesības nav spēkā tādēļ, ka patērētājs ir skaidri pieprasījis distances līguma izpildi pirms atteikuma termiņa beigām, tirgotājam par to būtu jāinformē patērētājs pirms līguma izpildes sākšanas.

(35)

Atteikuma termiņam būtu jābeidzas 14 kalendārās dienas pēc distances līguma noslēgšanas dienas vai pēc dienas, kad ir patērētājs saņem gan pirmslīguma informāciju, gan līguma noteikumus, ja minētā diena ir vēlāk nekā distances līguma noslēgšanas diena. Minētais termiņš būtu jāpagarina līdz 30 kalendārajām dienām distances līgumos, kuri saistīti ar personālo pensiju darījumiem. Lai palielinātu juridisko noteiktību, ja patērētājs nav saņēmis minēto pirmslīguma informāciju un līguma noteikumus, atteikuma termiņam būtu jābeidzas ne vēlāk kā 12 mēnešus un 14 kalendārās dienas pēc distances līguma noslēgšanas. Atteikuma termiņam nebūtu jābeidzas, ja patērētājs nav ticis informēts par atteikuma tiesībām, izmantojot pastāvīgu informācijas nesēju.

(36)

Lai nodrošinātu efektīvu atteikuma tiesību izmantošanu, šo tiesību izmantošanas kārtībai nevajadzētu būt sarežģītākai par distances līguma noslēgšanas kārtību.

(37)

Papildus citām esošajām iespējām atteikties, piemēram, izmantojot Direktīvas 2011/83/ES I. pielikuma B daļā paredzēto veidlapu, ja tirgotājs piedāvā iespēju noslēgt distances līgumus, izmantojot tiešsaistes saskarni, piemēram, tīmekļa vietni vai lietotni, tirgotājam būtu pienākums nodrošināt iespēju patērētājam atteikties no konkrētā līguma, izmantojot funkciju. Tam būtu jānodrošina, ka patērētāji var atteikties no līguma tikpat viegli, kā to bija noslēgt. Lai to panāktu, tirgotājam būtu jānodrošina patērētājam atteikuma funkcija, ko patērētājs var viegli atrast un kas ir pastāvīgi pieejama un skaidri redzama atteikuma termiņā. Patērētājam vajadzētu būt iespējai viegli un vienkārši atrast šo funkciju un piekļūt tai. Piemēram, patērētājam nebūtu jāveic procedūras, lai atrastu vai piekļūtu tādai funkcijai kā lietotnes lejupielādēšana, ja līgums nav noslēgts, izmantojot šo lietotni. Lai vienkāršotu šo procesu, tirgotājs varētu, piemēram, norādīt hipersaites, kas patērētājam ļauj tieši piekļūt atteikuma funkcijai. Patērētājam vajadzētu būt iespējai sniegt paziņojumu par atteikumu un iesniegt vai apstiprināt informāciju, kas nepieciešama līguma identificēšanai. Piemēram, patērētājam, kurš sevi jau ir identificējis, piemēram, piesakoties sistēmā, vajadzētu būt iespējai atteikties no līguma bez vajadzības vēlreiz norādīt savu identitāti vai attiecīgā gadījumā norādīt līgumu, no kura tas vēlas atteikties. Lai izvairītos no tā, ka patērētājs izmanto atteikuma tiesības netīši, tirgotājam būtu jāprasa, lai patērētājs apstiprina lēmumu par atteikumu, izmantojot līdzekļus, kas apstiprina patērētāja nodomu to darīt. Ja patērētājs vienā un tajā pašā distances līgumā ir pasūtījis vairākas preces vai pakalpojumus, tirgotājs var sniegt patērētājam iespēju atteikties nevis no visa līguma, bet no tā daļas. Ja patērētājs izmanto atteikuma tiesību izmantošanas funkciju, tirgotājam būtu bez liekas kavēšanās jānosūta patērētājam apstiprinājums par atteikuma saņemšanu, izmantojot pastāvīgu informācijas nesēju. Šis pienākums būtu jāpiemēro ne vien attiecībā uz finanšu pakalpojumu distances līgumiem, bet arī visiem tiem distances līgumiem, uz kuriem attiecas atteikuma tiesības saskaņā ar Direktīvu 2011/83/ES. Atteikuma funkcijas mērķis ir palielināt patērētāju informētību par viņu atteikuma tiesībām un vienkāršot iespēju izmantot minētās tiesības, jo gan finanšu, gan nefinanšu produktu vai pakalpojumu tālpārdošanas gadījumā patērētājam nav iespējas klātienē saņemt paskaidrojumus vai klātienē uzzināt par produkta vai pakalpojuma iespējami sarežģīto vai visaptverošo raksturu. Tādēļ šis pienākums būtu jāparedz ne vien attiecībā uz finanšu pakalpojumu distances līgumiem, bet arī citu preču un pakalpojumu distances līgumiem, ja Savienības tiesību aktos ir paredzētas atteikuma tiesības nolūkā uzlabot patērētāju iespējas atteikties no līguma, izmantojot atteikumu.

(38)

Papildus pirmslīguma informācijai, ko patērētājiem sniedzis tirgotājs, patērētājiem joprojām var būt vajadzīga palīdzība, lai izlemtu, kurš finanšu pakalpojums ir vispiemērotākais to vajadzībām un finansiālajam stāvoklim. Noteikuma par pienācīga paskaidrojuma sniegšanu galvenais mērķis ir nodrošināt, ka patērētājs izprot tirgotāja piedāvāto finanšu pakalpojumu, pirms tiek parakstīts līgums. Lai nodrošinātu minētā mērķa sasniegšanu, pienācīgais paskaidrojums būtu jāsniedz savlaicīgi, dodot patērētājam pietiekami daudz laika to pārskatīt pirms līguma noslēgšanas. Pirmslīguma informācijas vienkārša reproducēšana varētu būt nepietiekama, un tādēļ no tās būtu jāizvairās. Tādēļ dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka pirms finanšu pakalpojumu līguma attālinātas noslēgšanas tirgotāji sniedz šādu palīdzību saistībā ar finanšu pakalpojumiem, ko tie piedāvā patērētājam, sniedzot pienācīgus paskaidrojumus par līguma būtiskajām iezīmēm, tostarp iespējamajiem papildpakalpojumiem, un konkrētām sekām, ko līgums var radīt patērētājam. Attiecībā uz līguma būtiskajām iezīmēm tirgotājam būtu jāsniedz skaidrojums par piedāvājuma galvenajiem elementiem, piemēram, par kopējo cenu, kas patērētājam jāmaksā tirgotājam, par finanšu pakalpojuma galvenajām īpašībām un tā radītajām sekām patērētājam, tostarp attiecīgā gadījumā par to, vai papildpakalpojumus ir vai nav iespējams izbeigt atsevišķi, un kādas ir šādas izbeigšanas sekas. Attiecībā uz konkrētām piedāvātā līguma sekām, tirgotājam būtu jāsniedz arī skaidrojums par galvenajām sekām, ko rada tajā paredzēto līgumsaistību neievērošana.

(39)

Līgumi, uz kuriem attiecas šīs direktīvas darbības joma, var būt dažādi finansiāla rakstura līgumi, kuri tādējādi var būtiski atšķirties. Tādēļ dalībvalstis šādu skaidrojumu sniegšanas veidu varētu pielāgot apstākļiem, kādos finanšu pakalpojumu piedāvā, un patērētāja nepieciešamībai pēc palīdzības, ņemot vērā patērētāja zināšanas un pieredzi par finanšu pakalpojumu un tā būtību. Lai nodrošinātu, ka patērētājs saņem pienācīgus paskaidrojumus, dalībvalstīm būtu jāmudina tirgotāji sniegt patērētājam šādus paskaidrojumus patērētāja interesēs viegli saprotamā un tiešā veidā.

(40)

Pienākums sniegt pienācīgus paskaidrojumus ir īpaši svarīgs, ja patērētāji plāno noslēgt finanšu pakalpojumu līgumu no attāluma un tirgotājs sniedz paskaidrojumus, izmantojot pilnībā automatizētus tiešsaistes rīkus, piemēram, sarunbotus, automatizētas konsultācijas, interaktīvus rīkus vai līdzīgus līdzekļus. Lai nodrošinātu, ka patērētājs saprot līguma iespējamo ietekmi uz viņa ekonomisko situāciju, pirms līguma noslēgšanas patērētājam vienmēr vajadzētu būt iespējai bez maksas un tirgotāja darba laikā panākt tirgotāja vārdā veiktu cilvēka iejaukšanos. Patērētājam vajadzētu būt arī tiesībām, pamatotos gadījumos un neradot nevajadzīgu sloga tirgotājam, pieprasīt cilvēka iejaukšanos pēc distances līguma noslēgšanas. Tas varētu ietvert tiesības uz cilvēka iejaukšanos, atjaunojot līgumu, ja patērētājam ir radušās lielas grūtības vai ja ir nepieciešams sīkāks paskaidrojums par līguma noteikumiem un nosacījumiem.

(41)

Maldinošu saskarņu ieviešana tirgotāju tiešsaistes platformās ir prakse, kas vai nu ar nolūku, vai faktiski būtiski kropļo vai vājina patērētāju, kuri ir pakalpojuma saņēmēji, spēju izdarīt autonomas un apzinātas izvēles vai lēmumus. Tas jo īpaši attiecas uz attālināti noslēgtiem finanšu pakalpojumu līgumiem. Šādu praksi tirgotāji var izmantot, lai pārliecinātu patērētājus, kuri ir viņu pakalpojuma saņēmēji, iesaistīties nevēlamā rīcībā vai pieņemt nevēlamus lēmumus, kas var tos negatīvi ietekmēt. Tādēļ būtu jāaizliedz tirgotājiem maldināt vai uzvedināt patērētājus, kuri ir viņu pakalpojumu saņēmēji, un, izmantojot tiešsaistes saskarnes vai tās daļas struktūru, uzbūvi vai funkcijas, traucējoši ietekmēt vai mazināt patērētāja autonomiju, lēmumu pieņemšanu vai izvēli. Tas var ietvert arī, bet ne tikai, ekspluatējošas uzbūves izvēles ar mērķi novirzīt patērētāju uz izvēlēm vai darbībām, kas dod labumu tirgotājam, bet kas var nebūt patērētāja interesēs, piedāvājot izvēles iespējas veidā, kas nav neitrāls, piemēram, vietā, kur patērētājam tiek prasīts pieņemt lēmumu, ar vizuāliem, skaņas vai citiem komponentiem izceļot atsevišķas izvēles. Lai gan Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2022/2065 (14) aizliedz starpniecības pakalpojumu sniedzējiem, kas izmanto tiešsaistes platformas, izmantot maldinošas saskarnes savu tiešsaistes saskarņu izstrādē un struktūrā, šajā direktīvā būtu jānosaka dalībvalstīm pienākums nepieļaut, ka tirgotāji, kas piedāvā finanšu pakalpojumus attālināti, izmanto šādas saskarnes, slēdzot līgumus par attiecīgajiem pakalpojumiem. Tādējādi minētās regulas un šīs direktīvas noteikumi ir savstarpēji papildinoši, jo tie attiecas uz tirgotājiem, kuri darbojas atšķirīgā statusā. Ņemot vērā, ka finanšu pakalpojumiem to sarežģītības un tiem raksturīgo nopietno risku dēļ varētu būt nepieciešams noteikt papildu detalizētas prasības attiecībā uz maldinošām saskarnēm, dalībvalstīm, atkāpjoties no pilnīgas saskaņošanas līmeņa, būtu jāļauj saglabāt vai ieviest stingrākus noteikumus ar nosacījumu, ka tie ir saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Minētā iespēja ir saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/29/EK (15) 3. panta 9. punktu attiecībā uz negodīgu komercpraksi saistībā ar finanšu pakalpojumiem, kurā paredzēts, ka dalībvalstis attiecībā uz finanšu pakalpojumiem var arī noteikt stingrākas vai preskriptīvas prasības.

(42)

Finanšu pakalpojumus, par kuriem līgums noslēgts attālināti, var tirgot sociālajos medijos, piemēram, ietekmētāji. Patērētājus varētu mudināt pieņemt lēmumus, neapdomājot ar tiem saistītās sekas un riskus, un viņi varētu iegādāties finanšu pakalpojumus, kas neatbilst viņu vajadzībām. Komisijai būtu jānovērtē tirgotāju tirgvedības prakse sociālajos medijos, kas veicina finanšu pakalpojumus, par kuriem līgums noslēgts attālināti, un iespējamā vajadzība rīkoties šajā sakarā. Tas būtu jādara, piemēram, ņemot vērā Direktīvas 2005/29/EK un citu attiecīgo Savienības tiesību aktu piemērošanu šādai praksei. Dalībvalstīs ir bijuši gadījumi, kad ietekmētāja tirgvedība ir maldinājusi patērētājus, reklamējot konkrētus finanšu pakalpojumu produktus sociālo mediju platformās, neinformējot patērētājus par zaudējumu risku. Direktīvā 2005/29/EK ir ietverti noteikumi, lai nodrošinātu, ka tiek aizliegta maldinoša prakse, kas maldina vai var maldināt vidusmēra patērētāju, un ka nevar izlaist būtisku informāciju, kas vidusmēra patērētājam vajadzīga, lai pieņemtu apzinātu lēmumu veikt darījumu. Var uzskatīt, ka minētie noteikumi attiecas uz ietekmētāju tirgvedības praksi sociālo mediju platformās.

(43)

Tāpēc Direktīva 2011/83/ES būtu attiecīgi jāgroza.

(44)

Tāpēc Direktīva 2002/65/EK būtu jāatceļ.

(45)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, ar augstas patērētāju aizsardzības nodrošināšanu veicināt iekšējā tirgus sekmīgu darbību, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet, to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(46)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (16) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota,

1)

direktīvas 3. pantu groza šādi:

2)

direktīvas 6. panta 1. punkta h) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

3)

direktīvā iekļauj šādu pantu:

4)

iekļauj šādu nodaļu:

“ IIIa NODAĻA

NOTEIKUMI PAR ATTĀLINĀTI NOSLĒGTIEM FINANŠU PAKALPOJUMU LĪGUMIEM

(*1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/49/ES (2014. gada 16. aprīlis) par noguldījumu garantiju sistēmām (OV L 173, 12.6.2014., 149. lpp.)."

(*2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 97/9/EK (1997. gada 3. marts) par ieguldītāju kompensācijas sistēmām (OV L 84, 26.3.1997., 22. lpp.)."

(*3)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/17/ES (2014. gada 4. februāris) par patērētāju kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu un ar ko groza Direktīvas 2008/48/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV L 60, 28.2.2014., 34. lpp.)."

(*4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2023/2225 (2023. gada 18. oktobris) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Direktīvu 2008/48/EK (OV L, 2023/2225, 30.10.2023., ELI: http://data.europa.eu/eli/dir/2023/2225/oj)."

(*5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2022/2065 (2022. gada 19. oktobris) par digitālo pakalpojumu vienoto tirgu un ar ko groza Direktīvu 2000/31/EK (Digitālo pakalpojumu akts) (OV L 277, 27.10.2022., 1. lpp.).”;"

5)

direktīvas 24. pantam pievieno šādu punktu:

6)

direktīvas 29. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

7)

direktīvas I pielikumu groza saskaņā ar šīs direktīvas I pielikumu.